Rūjienas izstāžu zāles saimniece Līga Siliņa iepazīstinās ar šīs puses ļaudīm, verot vaļā senus tiesu protokolus, lasot Maigas Volkovas pierakstus par mirušo izvadīšanu, stāstot par talantīgu un veiklu aktieru portretu zīmētāju Jāni Vaivaru un rādot rūjienietes Rasmas Garlejas portretu, ko darinājusi izcilā gleznotāja Felicita Pauļuka.

Latvijas rūpniecības uzņēmumu vēsturi skatām Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā kolekcijā "Industriālais mantojums". Tur pārlapojam ziņas par zīda fabriku "Rīgas Audums", ko Latvijas pirmās brīvvalsts laikā košo apstādījumu dēļ devēja par "ziedošo fabriku". Savukārt, skatot Sarkandaugavas rūpnīcas "Provodņik" pagātni, izzinām, ka reiz tur ražoja linoleju, kas tika ieklāts uz superlainera "Titāniks" klāja.

"Ja paši būsim prātīgi, Laiks arī prātīgs būs, Un visas bēdas dūšīgi Tas panest stipros mūs." Tā rakstījis Ernests Dinsbergs 1857. gadā. Dundagas pagasta Sausterē Kubalu skolā-muzejā, pētīsim šis skolas pirmā pārziņa, arī skolotāja un dzejnieka Ernesta Dinsberga rokrakstus, uzzināsim kādas tolaik bija skolas problēmas, kā Dinsbergs tās piedāvājis novērst, bet vēstulēs audžumeitai Alvīnei apjautīsim viņa humoru, kā arī klausīsimies Dinsberga sacerētos dzejoļus. Dundagas mācītāja kučierim Ernestam Dinsbergam ir 22 gadi, kad viņš tiek norīkots darbā uz  nule iekārtoto skolu Kubeles mežsarga mājās. Tas notiek 1838. gadā. Pēc četriem gadiem turpat līdzās tiek atvērts jaunais skolas nams. Kā pats Dinsbergs  par to raksta  ēka bijusi „pēc tolaiku aprēķinuma ar 10 istabām, vidū skursteni ar plašu uguņa namu. Vienā galā 2 lielas klases istabas un aiz tām 2 mazie maizes noliekami kambari. Otrā galā 6 istabas, 2 skolēniem priekš gulēšanas un tās 4 skolotājam priekš dzīves.”   Bet šoreiz piedāvāju stāstu  ne par skolas namu, kur aizvien pastāv muzejs, bet kopā ar Kubalu skolas muzeja vadītāju Ingu Ozoliņu lūkosim krājuma materiālus. Rakstnieks, dzejnieks, tulkotājs, publicists, mācību grāmatu sastādītājs, skolotājs dzimis Dundagas pagastā 1816. gadā kalpa ģimenē. Vēlāk Ernesta tēvu ieceļ par mežsargu. Puika lasīt un rakstīt prasmi apgūst pašmācības ceļā, stāsta Inga Ozoliņa. Kamēr skolas pārzinis un skolotājs vienā personā Ernests Dinsbergs lauza galvu, kā uzlabot mācību darbu, tikām Kubeles skolas solā sēd un mācās rakstīt un lasīt viens cītīgs un apķērīgs skolēns - Krišjānis Barons, kurš vēlāk savās atmiņās to nosauks par savu pirmo un īsto skolu, lai tik divas ziemas tajā mācījies. Bet pa to laiku guvis skolotāja ievērību un Dinsbergs Barona ģimenei iesaka spējīgo skolēnu sūtīt mācīties tālāk. Un mēs pētot Ernesta Dinsberga rokrakstus, lasām viņa vēstuli Krišjānim Baronam, kas rakstīta 1893. gadā. Augsti cienīgs Barona kungs!  Še Jums nosūtu kādas tautas dziesmas, ko šur tur noklausījies un salasījis. Ja no tām kādas Jums der Jūsu milzīgajā krājumā un Jūs tās ierindotu, kaut arī pašā pēdējā pantiņā, tad Jūs ar to manim radītu lielisku godu un Jums par to no sirds pateiktos. Novēlēdams pie šī milzīgā tautasdziesmu kārtošanas darba laimi un izdevību,  Jūs sveicu Augstu cienīdams!  Vecais Dinsberģu Ernsts Līdztekus sarakstei ar Krišjāni Baronu, Ernests Dinsbergs tiekas arī ar citiem jaunlatviešiem un te, nedaudz novirzoties no galvenā temata par Kubeles (kā toreiz sauca šajā raidījumā daudzkārt pieminēto vietu) skolmeistara rakstītiem darbiem, Kubalu skolas muzeja vadītājai ir stāsts par Dinsberga trimdas laiku uz Jaunjelgavu, kur viņš astoņus mēnešus strādāja par rakstvedi, jo iemesls šādai izsūtīšanai bija saistība ar jaunlatviešu kustības dibinātāju. Turpinām skatīt citus krājuma priekšmetus un nākamie rakstu darbi ir attiecināmi uz Dindberga  veltījumiem audžumeitai Alvīnei Feldmanei. Tās ir vēstules, kur viena tapināta uz apļa formas papīra, rakstīta riņķveida spirāle un otrā - teikumi ievīti vārdā „Alvīne” Var tikai apbrīnot šī  vīra darba spējas. Kā lasāms interneta vietne literatura.lv, tad savā mūžā viņa devums ir vairāk nekā 300 publikāciju (dzeja, proza, raksti) gandrīz vai visos tā laika periodiskajos izdevumos un pāri par 100 dažāda rakstura grāmatas.19. gadsimta vidū Dinsbergs bija pats populārākais latviešu autors, darbojies dažādās literatūras jomās: sarakstījis dzejoļu krājumus, rakstījis lugas, tulkojis prozas darbus. Dinsbergs ir sastādījis, tulkojis, papildinājis plaša spektra mācību grāmatas un populārzinātnisko literatūru latviešu valodā, kā arī tulkojis pasaules literatūras klasiķu darbus.

Anna Soltane Romere divas desmitgades no sava mūža pavadīja vīra vecāku īpašumā Rēzeknes novada Janopolē. Sieviete, kas apveltīta ar gleznotājas talantu, šo laiku un cilvēkus ir iemūžinājusi gleznās, kas nu nonākušas Latgales Kutūrvēstures muzeja īpašumā. Muzeja krājumā uzklausām stāstus par Annas ģimenes gaitām Janopolē un viņas mākslas darbiem.

Sagaidot Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadi, paviesosimies muzeja krājuma telpās. Tur aplūkosim sudraba saktas, ar kādām agrāk rotājās turīgas zemnieces, klausīsimies svilpauniekus un uzzināsim, ar ko lāde no tīnes atšķiras un ko glabāja vācelē un ko - cibiņā. 1924. gada 2. februārī Pieminekļu valdes sēdē tika pieņemts lēmums par priekšdarbu sākšanu, lai izveidotu Brīvdabas muzeju. Sākotnēji lūkoja pēc  vietas jaunajam muzejam gan Ķeizarmežā, gan Jaungulbenē, gan Aizkrauklē, stāsta Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieks, galvenais krājuma glabātājs, vēsturnieks Mārtiņš Kuplais, cilvēks, kura zināšanas gan par muzeju, gan Latvijas etnogrāfijas vēsturi ir enciklopēdiskas. Pabraucam  garām tēlnieka Kārļa Zāles skulptūrai „Senlatvietis”, kur zem šūnakmenī kaltās  senā baltu vīrieša galvas lasāms muzeja moto: „Kas senatni pētī, nākotni  svētī.” Tad dodamies garām Usmas baznīcai, Kurzemes sētai, Vidzemes sētai, garām smēdei, labajā pusē atstājam kalnā esošas holandiešu tipa vējdzirnavas, garām jaunsaimnieka mājai un nonākam pie  neizskatīgas divstāvu ēkas, kura sevi slēpj tūkstošiem pagātnes dārgumu. Tā ir muzeja krātuve. Mārtiņš Kuplais iepazīstina, kā pats teic, ar saviem rūķīšiem - kolēģēm, kas atbildīgās par konkrētām krātuvēm un pirmā pietura ir tekstiliju krājumā, kur šoreiz vis nerunāsim par cimdiem, lakatiem, jostām, villainēm un citiem apģērba gabaliem, bet sīkāk iepazīstam sudraba saktas, ko apskatei sagatavojusi tekstiliju krājuma glabātāja Aija Vistere. Greznās sudraba saktas apskatījuši, dodamies uz keramikas kolekciju, kur šī krājuma glabātāja Gunta Dimza ir sagatavojusi skanīgus  priekšmetus un tos klausāmies galvenā krājuma glabātāja Mārtiņa Kuplā izpildījumā. Ierasti, daudzinot podnieku veikumu, minam Latgales keramiķus, bet  ir arī zināmi vārdi no citiem novadiem - vidzemnieks Jēkabs Dranda no Smiltenes puses, slavens ar saviem krāšņajiem rakstainajiem traukiem, un kurzemnieks Kārlis Volgemūts, pazīstams ar savām dzeltenīgajām smagnējām zaru kannām. Arī šī muzeja krājumā ir minēto vecmeistaru darbi un ir stāsts par  Rucavas podniecības pēdējā pārstāvja Volgemūta darinātājām zaru kannām. Atzīmējot Latvijas  Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadi, ceļojums pa krājuma telpām turpinās un nākamā pietura ir koka un metāla priekšmetu glabātuvē. Te būs īsais orientēšanās kurss mūsu senču taras trauku nosaukumos, uzzināsim, kas ir latviešu krēsls, bet sākumā iepazīstamies ar cienījama vecuma pūra lādi. Ceļojumu noslēdzot, iepazīstam Vaidavas krēslinieku darinājumus - vieglus sēžamos ar  pītu meldru sēdekli. Ja pēc apraksta apjaušat, ka kādam no jums šāds krēsls atrodas mājā, šķūnī vai bēniņos, tad glabājiet to rūpīgi, jo tā ir liecība par latviešu krēslu darinātāju  vēsturi, teic vēsturnieks, Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieks un galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais.

Sens sieviešu rotājums mūs aizvedīs līdz lībiešu mantojuma glabātājiem mūsdienās: iepazīsim Vidzemes lībisko dialektu dzejā un šo dzejas rindu autores Anitas Emses tēva Viļa radītos darbus. Skatīsim tiltu vēsturi, kas reiz savienoja un vēl ved pār par Salacas upi. To visu dzirdēsim, viesojoties Salacgrīvas muzeja krātuvē.

Pēdējais Latvijas Radiofona raidieraksts Eiropai pirms II pasaules kara sākuma, kinorežisora un operatora Ulda Brauna fotonegatīvu krājums un pirmais mājas video no 20.gs 20.-30. gadiem - mākslinieku Spertālu dzīves mirkļi pašu uzņemtos kinokadros. Šīs skaniskās un vizuālās vērtības skatīsim Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā.

„Zinātnieks ar dzejnieka dvēseli" - tā par Konstantīnu Poču ir teicis viņa novadnieks un klasesbiedrs, rakstnieks Jānis Klīdzējs. Skatot fotogrāfijas un vēstules, uzzināsim izcila fiziķa un konstruktora Konstantīna Poča dzīvesstāstu no Varakļānu pagasta līdz ASV Gaisa spēku un Pasaules telpas pētniecības laboratorijai Bostonā, kur Konstantīns Počs strādāja ar vairākiem kosmosa izpētes projektiem un arī līdzdarbojās militārās brīdinājuma un kontroles aparatūras AWACS (Airborne Warning and Control System) sistēmas veidošanā.

Atskatoties uz aizejošā gada "Vietu lietām", izvēlējos pieminēt tos ierakstus, kas saistās ar ko pirmreizēju Latvijas vēsturē un kultūrā. Vēlreiz lūkosim tos raidījumus, kuros bija runa par pirmajiem aizmetņiem Latvijas lauksamniecībā, dārzkopībā, kino un foto un teātra mākslā, dziesmu svētku tradīcijā un valsts dibināšanā.

Carnikavas novadpētniecības centrā uzklausīsim stāstu par tautastērpu, ko pagājušā gadsimta 30. gados uzšuva carikaviete, trimdas latviešu dramaturga, rakstnieka un publicista Ulda Siliņa mamma Elza. Savukārt, atceroties laikus, kad Carnikavā slējās lepna pils, uzzināsim kā šajā namā uzņēmēja Gēgingera ģimene svinēja Ziemassvētkus.

Jaunmoku pilī runāsim par abu muzeju - Meža muzeja un Armitstedu dzimtas krājuma - priekšmetiem. Apskatot korespondences turētāju, kas savulaik greznoja Džordža Armitsteda, zināmā Rīgas pilsētas galvas, arī Džordža Armitsteda vectēva dzīvokli Mārstaļu ielā, uzklausām stāstu par šīs dzimtas gaitām Latvijā, savukārt no Meža muzeja krājuma uzzinām, kā mežsargi izglītojās 19. gadsimta nogalē un kādi agrāk bija viņu pienākumi.

Rūpes un mīlestība, kas ieadīta svīterī, vēstules, dienasgrāmatas un fotogrāfijas - lietas no Žaņa Lipkes memoriāla, kas stāsta par izglābtajiem ebrejiem un viņu glābējiem Otrā pasaules kara laikā un šo cilvēku dzīvi pēc kara.

Farmācijas muzejā uzklausīsim stāstu par minerālūdeņu vēsturi - no Vācijas kūrortiem importētiem līdz pašmāju dziedinošajiem dzērieniem. Iepazīsim ceļojošas aptiekas izskatu 19. gadsimta otrajā pusē un papriecāsimies par medikamentu klāstu Latvijas aptiekās 20. gadsimta 30. gados. Vēl uzzināsim, kā savulaik iezīmēja toksiskām vielām domātas farmācijas pudeles.

Nautrēnu  kultūrvēstures centrā lūkojam fotogrāfa Jāņa Gleizda amata rīkus, šķirstām daudzpusīgā mākslinieka Antona Kūkoja radošās lappuses un pie 1902. gadā tapušas kartes iepazīstam Latgales vēsturi un Rogovkas apkaimes vietvārdus: uzzināsim, kas ir zasķenoki, ūļņeicas, ruduki un dekteri.

1919. gada 16.februārī tiek izdota pavēle par mobilizāciju Valkā un Valkas apriņķī, un latviešu karaspēka formēšanu. Šīs pavēles oriģināls glabājas Valkas novadpētniecības muzeja krājumā. Tur skatīsim šo dokumentu un arī citus priekšmetus, kas piederējuši Neatkarības kara dalībniekiem. Lasīsim karavīru lūgšanas grāmatu, pētīsim Jūlija Baloža piemiņas lentu, kas gadiem ilgi glabājusies ierakta zemē, un ielūkosimies Arvīda Fēliksa Latsona dienasgrāmatā par došanos bēgļu gaitās 1944. gada rudenī.

Latvijas Kara muzeja krātuvē skatīsim oriģinālus dokumentus, kuros lasāms, kā veidojies pirmais Latvijas valsts budžets, lūkosim bijušā Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Arvīda Arveda Laura cigarešu etviju, ko tās īpašnieks, izmantojot apgūtās juveliera prasmes, apdarinājis ar dārgmetāliem un dārgakmeņiem,  šajā etvijā iestrādājot miniatūrus simbolus no savas dzīves. Lielākajā apgriežņu kolekcijā valsts mērogā uzklausīsim stāstu par apzāģētiem standarta šaujamieročiem, kurus izmantoja Latvijas Neatkarības karā.

Ugunsdzēsēju biedrību karogi, nozīmītes un hidropults. Kā šie priekšmeti nonāca muzejā, ko tie stāsta par brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībām Latvijas pirmās brīvvalsts laikā un kādas tolaik bija brīvprātīgo ugunsdzēsēju pamatprofesijas, to uzzināsim Latvijas ugunsdzēsības muzeja krātuvē. Tur līdzās minētajām lietām skatīsim, kādas varenas loterijas balvas tika izlozētas 1934. gada Liepājas ugunsdzēsēju ballē.

Lūkojot pašaustu vilnas segu, uzzināsim, kā Dārta Barona no tās mazmeitām svārkus pašuva; lapojot skolas burtnīcu, būs ieskats Krišjāņa Barona astronomijas zinībās; kristību krekliņš atklās skaudru lappusi par mazdēlu Kārli Baronu; pasta svarus lūkojot, dzirdēsim, kā Dārta rakstīt mācījusies. Vai tas puika, kas nāca pasaulē pirms 188 gadiem 31. oktobrī Struteles  muižas vagara ģimenē, varēja iedomāties, ka viņa vārdā būs nosaukta iela, zvaigzne, muzejs un skolas? Un savukārt vai mēs varam iedomāties, kāds  šodien būtu mūsu kultūrvēsturiskais mantojums, ja Krišjānis Barons savas dzīves 45 gadā nebūtu sācis apkopot latviešu tautasdziesmas? Šodien Dainu tēvs ir kā simbols, kā pīlārs mūsu  garamantām – kungs gados, cienīgs, garu sirmu bārdu, apaļām acenēm – tāds ir zināmākais Krišjāņa Barona tēls. Šajā raidījumā, kas ierakstīts Krišjāņa Barona muzejā, iepazīsim Dainu tēvu kā jaunekli, kā taupīgu vīru un arī viņa dzimtu. Muzeja galvenais speciālists Andris Ērglis rāda nelielu gaiši pelēku segu, kur akurātās rindās ieausti sarkani un melnu ziedu raksti – tas ir stāsts par Krišjāņa Barona māti, sievu un mazmeitām. Andris Ērglis liek uz galda apskatei nākamo priekšmetu – balts katūna krekliņš, piedurknes un apkaklīte apdarināta ar mežģīnēm. Tas stāsta par Kārli Baronu junioru, kurš nodzīvoja tikai 19 gadus un pēc nāves tika apbalvots ar  Lāčplēša kara ordeni. Mazdēla Kārļa dzīve aprāvās tādā pašā vecumā, kad viņa vectēvs uzsāka studijas Tērbatas ģimnāzijā. Par to liecina muzeja eksponāts – mācību klade, kur sīkā ļoti akurātā rokrakstā Krišjānis ir pierakstījis ģeometrijas uzdevumus un formulas. Nākamais stāsts, ko ceļ priekšā Barona muzeja galvenais speciālists Andris Ērglis, ir  atkal saistīts ar  Dārtu Baronu. Tie nelieli pasta svari, ar kādiem agrāk svēra vēstules, lai zinātu kādas cenas pastmarku tām līmēt virsū. Un  noslēgumā raupji tēsta spieķa stāsts, kas ietver sevī visu Krišjāņa Barona dzīves gājumu un  viņa devumu tautai.

Stāsti par trim Mazsalacas iedzīvotājiem un viņu devumu gan dzimtajai pilsētai, gan Latvijas kultūrtelpai. Mazsalacas muzejā laposim kloņģīšu meistara, koktēlnieka Valtera Hirtes dienasgrāmatu, ielūkosimies Nellijas Nurmikas sarakstītajā pilsētas hronikā un uzzināsim, kāpēc te piemin rokdarbnieci Mirdzu Paegli.

Staiceles lībiešu muzeja "Pivālind" krātuvē glabājas bagātīgs fotogrāfiju klāsts par laikiem, kad te darbojās papīrfabrika, pie Zaļas liepas pilsētas centrā pulcējās pirmā futbola komanda, lai dotos izbraukuma spēlēs, un ugunsdzēsēju biedrība rīkoja tirdziņus, lai vēlāk par savāktajiem līdzekļiem iegādātos aprīkojumu. Muzeja krājumā lūkojam šīs fotogrāfijas un arī papīrfabrikas ražojumus.

Staiceles lībiešu muzeja "Pivālind" krātuvē glabājas bagātīgs fotogrāfiju klāsts par laikiem, kad te darbojās papīrfabrika, pie Zaļas liepas pilsētas centrā pulcējās pirmā futbola komanda, lai dotos izbraukuma spēlēs, un ugunsdzēsēju biedrība rīkoja tirdziņus, lai vēlāk par savāktajiem līdzekļiem iegādātos aprīkojumu. Muzeja krājumā lūkojam šīs fotogrāfijas un arī papīrfabrikas ražojumus. Var teikt, ka papīrfabrika ir iesākums Staicelei kā apdzīvotai vietai, kad 19. gs. beigās toreiz esošās Rozēnu muižas teritorijā pie Salacas upes  atradās māja ar nosaukumu „Staicele”. Tur, izmantojot ūdens tuvumu un apkārtējo mežu kokus, uzsāka papīrfabrikas celtniecību. Pakāpeniski fabrikai apkārt sāka slieties strādnieku mājas, un tā arī te izauga apdzīvota vieta, kur fabrikas strādniekpuikas savulaik futbola komandu nodibināja, kur papīra ražošanā nodarbināto koka namus no ugunsgrēka sargāja brīvprātīgie ugunsdzēsēji.  Daļu no šī vēsturiskā mantojuma staicelieši turpina iedzīvināt vēl šodien, bet   daļa ir palikusi tik fotogrāfijas un priekšmetos. Un tas ir stāsts par papīrfabriku. Staiceles Lībiešu muzeja “Pivālind” direktore Indra Jaunzeme rāda padzeltējušu fotogrāfiju no pagājušā gadsimta sākuma, kur slejas „Baltijas papīru un papes fabrikas” ēkas. Fabrika bija aizsākums arī sabiedriskajai dzīvei. Muzeja vadītāja Indra Jaunzeme  liek galdā nākamos fotoattēlus no 20. gs. 20. – 30. gadiem, kur pilsētas centrā pie Lielās liepas un avīžu kioska kravas automašīnas kulbā pozē jauni puiši – Staiceles futbola komanda dodas uz sacensībām. Arī  tagad pilsētai ir sava futbola komanda „Staiceles bebri”, kuri tāpat kā pirms aptuveni 90 gadiem kopā ar iedzīvotājiem Līgo dienā sadalās divās  daļās - zilie pret sarkanajiem, jeb pilsētas ziemeļnieki un dienvidnieki, tad attiecīgās krāsās tērpušies dodas gājienā un pēcāk futbola laukumā notiek draudzības spēle. Tā staicelieši turpina sendienās aizsākto futbola tradīciju pilsētā. No  pirmās Latvijas brīvvalsts laika Staicelē ir arī saglabājusies tradīcija ap Mārtiņiem rīkot labdarības tirgu. Aizmetņi tam meklējami brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības darbībā, kad 20. gs. 30. gados šīs biedrības dāmu komitejas pārstāves vāca līdzekļus ugunsdzēsēju tehniskā aprīkojuma iegādei. Indra Jaunzeme rāda dokumentu mapi, kur iegrāmatots, kādus ziedojumus 1937. gadā ir saņēmušas Staiceles brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības dāmas, lai ugunsdzēsēji varētu iegādāties jaunu jaudīgāku šļūteni.   Pierakstītajā materiālā jaušama gan šīs puses izloksne, gan redzams pārskats par tā gada brango ķirbju ražu.

Krāsainas spalvas pie cepures, kurpes ar sprādzēm, vairāk nekā pusotru metru garš ierocis, zobens, musketes dakša, šaujampulvera kārbiņas - tādi izskatījās 17. gs. karotāji, kuri tolaik uzturējās Bauskas pilī. Bauskas pils muzeja krājumā un militārajā ekspozīcijā iepazīsim musketes, lielgabalus, uzzināsim, kā šie šaujamieroči darbojas, aplūkosim musketiera tērpu un apavus un gūsim atbildi uz jautājumu - kā varēja kļūt par musketieri.

Latvijas Arhitektūras muzejā iepazīsim izcilā Rīgas pilsētas galvenā būvmeistara Kristofa Hāberlanda radīto projektu Ikšķiles muižai, arhitekta Aleksandra Birzenieka skici "Laimas" pulkstenim un multimākslinieka un diplomēta arhitekta Hardija Lediņa vīziju par Daugavas kreisā krasta panorāmu.  

Kā tika atjaunots padomju gados saspridzinātais piemineklis Latvijas brīvības cīņās kritušajiem, kādu īpašu zemgaļu lietu atrada Dobeles pilskalna izrakumos un kas kopīgs Dobelei ar 20. gs. 30. gados Rīgā ražotu grīdu spodrināmo līdzekli? Dobele lepojas - tādu virsrakstu var likt šim raidījumam, jo tas būs stāsts par lietām Dobeles novada muzejā, kas saistītas ar  nacionālo pašapziņu, ar seno zemgaļu prasmēm un ar rūpniecību  šajā pilsētā. Šos stāstus atklāj Dobeles novada muzeja speciālistes - vēsturniece Undīne Krūze un krājuma glabātāja Iveta Gudiņa. Vispirms abas muzeja krājuma telpās rāda vienu no lielākajiem muzeja dārgumiem - tā ir pelēkā granītā veidota galva, glītiem vaibstiem garenu seju, kas ir kāda jaunekļa tēls, kas veidots Atbrīvošanas piemineklim. Pagājušajā gadā muzeja darbinieki izveidoja filmu par šo pieminekli, kas savulaik tika uzstādīts Pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās kritušajiem karavīriem. Tur arī redzami dokumentāli kadri, kā 1990. gadā padomju armijas karavīri ir aplenkuši tanku un neļauj vietējiem to vest prom. Filmu var noskatīties Dobeles novada muzeja interneta vietnē vai tīmekļa vietnē youtube. Pirms muzeja speciālistes turpina stāstījumu par Atbrīvošanas  pieminekļa vēsturi, Undīne Krūze skaidro, kāpēc šī filma tapusi pirms gada, laikā, kad Rīgā Uzvaras parkā, nogāza okupācijas pieminekli. Nākamais  stāsts ir liecība par to laiku, kad Dobeles teritorijā mita viena no senajām baltu  tautām - zemgaļi, kuri bija arī prasmīgi rotu darinātāji. Vēl viens stāsts par grīdu spodrināmo līdzekli. „Mednis un biedri” firma iet cīņā ar nehigiēniem cilvēka dzīvi traucējošiem apstākļiem. Viņa ražotie mušķērēji ”Vici” īsā laikā savas augstās kvalitātes dēļ iekaroja tirgu. Kas nepazīst viņa apavu spodrināmo viksi „Vici”. Arī šīs firmas pārējie ražojumi, metālu spodrināmais un  grīdu bonierešanas vaskis iekarojuši redzāmu vietu tirgū. „Vici” ir labs un jādomā, ka viņš nemaldās,” tādiem vārdiem 1932. gadā Latvijas ražojumu propagandas izstādē tika reklamēts Rīgā esošais uzņēmums „Mednis un biedri”. Un no tiem laikiem Dobeles novada muzeja krājumā glabājas metāla kārbiņa, kur reiz atradies minētajā  kompānijā ražotais grīdu vasks.

Rokoko stila ziedu kleita, ar ko cienīgi izrādīties Francijas galmā, Belle Époque jeb Skaistā laikmeta smalkā un greznā kleita un 20. gadsimta 20. gadu "fapper" - meiteņu balles tērps. Par trim dažādiem vakartērpiem Modes muzeja krājumā un modes vēsturē ieskatu sniedz muzeja projektu vadītāja Agrita Grīnvalde.

Rokoko stila ziedu kleita, ar ko cienīgi izrādīties Francijas galmā, Belle Époque jeb Skaistā laikmeta smalkā un greznā kleita un 20. gadsimta 20. gadu "flapper" - meiteņu balles tērps. Par trim dažādiem vakartērpiem Modes muzeja krājumā un modes vēsturē ieskatu sniedz muzeja projektu vadītāja Agrita Grīnvalde. „Mode atspoguļo mūsu laiku. Tā  ir lieciniece taviem laika sprīžiem,” ir teicis franču  modes nama „Louis Vuitton” radošais direktors Nikolā Žeskjērs. Tāpēc šajā raidījumā caur dažādu laikmetu tērpiem iepazīsim modes pasauli. Pateicoties Modes muzeja projektu vadītājas Agritas Grīnvaldes erudīcijai, tas arī  būs ieskats konkrētā laika posma cilvēku dzīvē. „Vakartērpi ir tas greznākais, skaistākais un interesantākais, kas ir modē,” saka Agita Grīnvalde un sāk stāstu par vienu no senākajiem muzeja eksponātiem – 18.gadsimta otrās puses kleitu, kādu valkāja Francijas galmā. Iedomāsimies Mariju Antuaneti, kura varētu tērpties šādā ģērbā – smagnēja, grezna no zīda brokāta auduma ar cauraustiem sudraba un zelta diegiem, ieaustiem krāsainiem ziedu rotājumiem, ar speciāliem paplatinājumiem gurnu daļā. Dāma šādā tērpā kā krāšņs kuģis cienīgi peldēja pa pils gaiteņiem. Taču tolaik arī  kungi neatpalika smalkumā un greznībā no dāmām. Agrita Grīnvalde rāda līdzās nolikto tērpu mušmirzaļā krāsā, šūtu no zīda, kur katra poga un pogcaurums izdaiļots krāšņiem ziedu izšuvumiem. Vēl ievēršamies „Belle Époque”, jeb „Skaistajam laikmetam”, kas valdīja Eiropā no 1870. gadiem līdz Pirmā pasaules kara sākumam. Laika posms, ko raksturoja miers, ekonomiskā labklājība, tehnoloģiskie, zinātnes un kultūras jauninājumi. Par šo laiku  stāsta jūgendstila ziloņkaula krāsas zīda balles kleita ar melniem mežģīņu un pērlīšu izšuvumiem – pasakains tērps, kas kaunā atstātu visas pelnrušķītes, dusošās skaistules, sniegbaltītes un citas populāras pasaku daiļavas ar viņu greznajiem apģērbiem. Kopā ar kleitu arī neliels ieskats tās atjaunotāju darbā. Restauratore Naģežda Ignatāne rāda stikla trauciņā ieliktās pērles, kas tiks piešūtas trūkstošajās vietās minētajai balles kleitai: mazākā no pērlītēm ir mannas graudiņa lielumā. „Viņas krāso matus, cenšas vienmēr būt jautras un rādīt dzīves prieku. Viņas  dejo, brauc ar mašīnu, pašas labo motorā radušos defektus, spēlē tenisu, golfu, bridžu. Šīs sievietes zina, kur var pirkt labāko šokolādi, caurspīdīgas zeķes Viņas dzer, un ir  ļoti neapvaldītas.”  Tā  20. gs. 20. gados Latvijas  presē raksturoja tā dēvētas „flapper-meitenes”, jaunas enerģiskas, brīvdomīgas sievietes ar īsu matu griezumu, cigareti mutē un taisna piegriezuma kleitā līdz celim. Fliteru veidota krāsu kaskāde uz šāda ietērpa lieliski akcentē recošos jeb mutuļojošos 20. gadus pagājušā gadsimtā.  

Bārtas muzeja krājumā uzklausīsim trīs stāstus: par reiz bijušo Bārtas baznīcu un tās bēdīgo likteni 20. gs 60. gados, par rosīgo Latvijas Zemkopības ministru ( 1935.- 1940.) Jāni Birznieku un viņa saimniecību Bārtas pagastā un uzzināsim kā 1988. gadā Maskavā parādījās bārtenieka Zigurda Rukuta austais sarkanbaltsarkanais karogs. 

Atzīmējot jauna mācību gada sākumu krājuma pērles meklēsim Rīgas Skolu muzejā - mācību grāmatas no 19. gs. pirmās puses, skolēnu formas cepures Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, senas glītrakstīšanas burtnīcas un ieskats skolotāju privātajās sarakstēs ar mājiniekiem.

Durbē, kur pilsētas senlietu krātuves šķūnītis ir nokrāsots Durbes tautastērpa brunču krāsās, uzzinām, kā šaipusē durbenietes pie tā tautastērpa tika, kā dārznieks Sīmanis Klēvers izdeva pirmās grāmatas par dārzkopību latviešu valodā. Iepazīstam lielāko Vecā Stendera sāncensi – Durbes vācu draudzes mācītāju un grāmatu autoru Johanu Kristofu Baumbahu. Krātuves vadītājs Reinis Bahs stāsta par krājuma pirmo eksponātu – zupas šķīvi ar nacistiskās Vācijas karaspēka simboliku. Durbes senlietu krātuvē var atrast daudz „lielos” un „cēlos” stāstus par ievērojamiem šīs puses ļaužiem – par valodnieku Kronvaldu Ati, politiķi un diplomātu Zigfrīdu Annu Meierovicu, scenogrāfu Ģirtu Vilku, tomēr šoreiz  klausīsimies Durbes vēstures pētnieka Reiņa Baha stāstījumu ar un par košām un interesantām detaļām. Ja  esat pirmo reizi pēc iedzīvotāju skaita Latvijas mazākajā pilsētā un lūkojat pēc senlietu krātuves, tad jāskatās pēc glītas, gaišiem dēļiem apšūtas vienstāvu ēkas, pie kuras piestiprinātā plāksne vēstī, ka šeit dzimis pirmais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, bet, ieejot pagalm,  ieraudzīsiet košās krāsās uzpostu šķūnīti. Tas krāsots, par paraugu ņemot Durbes tautiskos brunčus. Ikviens Durbes viesis var aplūkot Durbes brunču rakstu uz šķūnīša sienas  muzeja jeb senlietu krātuves pagalmā, bet pašā krātuvē ir koncentrēta Durbes apkaimes vēsture. Laipnais saimnieks atļauj ieskatīties senās grāmatās un tā,  boksterējot 19. gs. nogalē izdotu sējumu par to, „kā  dažādi vasaras, ziemciešu un podos audzējamie stādi, košuma koki un krūmi sējami, stādami un pavairojami istabās stādu namos un lecektos un kā tie stādu nami un lecekti būvējami”, uzzinu, ka savulaik Durbē ar plašu vērienu ir rosījies Sīmanis Klēvers – cilvēks, kura devumu vēl šodien novērtē dārzkopības un augļkopības speciālisti. Starp citu, Durbes pilsētas ģerbonī ir attēlota ābele ar septiņiem āboliem, katrai nedēļas dienai pa ābolam un  ierosmi šādam pilsētas simbolam devis dārzkopis un toreizējais pilsēta galva Sīmanis Klēvers, kurš 19. gs. 90. gados pie baznīcas iestādījis ābeļdārzu. Un ja reiz esam ķērušies pie grāmatām un pieminējām baznīcu, tad jāmin kāds cits ievērojams cilvēks, kurš savulaik darbojies Durbē, tas ir 18. gs. vācbaltu mācītājs, rakstnieks un tulkotājs Johans Kristofs Baumbahs.  Par  viņu stāstu turpina Durbes senlietu krātuves vadītājs Reinis Bahs. Noslēdzot nelielo ieskatu Durbes vēsturisko vērtību krājumā un Reiņa Baha kolorītajos stāstos, iepazīsim šī muzeja pašu pirmo eksponātu – zupas  šķīvi ar Trešā reiha simboliku, jeb stāsts „kā nacistu manta komunismā kalpoja”.

Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krātuvē pētām skolotājas Leontīnas Pelšes dabas un sadzīves pierakstus un meklējam senas ķemmes īpašniekus. Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājuma glabātāja Sabīne Mika ceļ galdā divus jaunumus – nesen ienākušu priekšmetu – ķemmi, kurai tiek meklēti īpašnieki, un ielūkojamies darbā, kas nupat apkopots krājumā – bijušās Lazdonas skolas skolotājas Leontīnas Pelšes dabas un sadzīves pierakstos. Citu pēc citas Sabīne Mika šķir vaļā klades un pierakstu burtnīcas, kur akurātā skaidrā rokrakstā ir dokumentētas norises dabā un skolotājas Leontīnas Pelšes ikdienā. Lapojot šo pierakstus, uzzinām interesantus faktus no Latvijas laika apstākļu nesenas vēstures un gūstam ieskatu viena cilvēka ikdienā. Caur paskopiem, brīžiem emocionāliem teikumiem atklājas ikdienišķs  stāsts, kāds droši vien ir neskaitāmiem cilvēkiem mums līdzās, kuri ir vientuļi, kuri savus priekus, bēdas diena pieredzēto, savas domas un sajūtas uztic dienasgrāmatai. Lielu daļu Leontīnas Pelšes pierakstu sastāda fenoloģiskie novērojumi, tas ir, periodiskās parādības dabā, gadalaiku maiņa un laika apstākļi. Leontīna Pelše aizgāja mūžībā 86 gadu vecumā 2017. gadā un līdz 2016. gadam, ieskaitot, viņa cītīgi datēja dabas parādību norises. Viņas pieraksti izmantoti arī  zinātniski pētnieciskajā darbā, tā piemēram pirms diviem gadiem   Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes vadošā pētniece Gunta Kalvāne projektā par klimata pārmaiņu ietekmi uz norisēm dabā ir izmantojusi vēsturisko fenoloģijas pierakstus un tostarp daudzi no tiem  bija Leontīnas Pelšes rakstītie. Sazvanoties ar Guntu Kalvāni, viņa  teic, ka pati nekad dzīvē Lazdonas skolotāju nav satikusi, bet, pateicoties tādiem cilvēki kā Leontīna, tas ir brīvprātīgo iesūtītajiem novērojumiem, šādi tā dabas zinātne arī top. Savas piezīmes Leontīna Pelše sauca par „laika grāmatām”. Bet dabas dati ir  tikai viena no viņas pierakstu sadaļām. Viņas pierakstos atrodamas arī ielīmes no laikraksta „Rīgas viļņi”, kur savulaik tika publicētas  ikgadējās dziesmu aptaujas „Mikrofons” anketas. Izrādās, Leontīna Pelše ir bijusi cītīga radio klausītāja un dzirdēto arī fiksējusi savās "laika grāmatās".  

Šoreiz Vietu lietās ielūkojamies senajā Priekuļu selekcijas ēkā, kur iekārtots Latvijas laukaugu selekcijas muzejs. Muzejā kopā ar Priekuļu pētniecības centra speciālistēm iepazīstam ēkas vēsturi, uzzinām, kā nosaka cietes saturu kartupeļos un kā kartupeļi un citi kultūraugi tiek pie vārda. Ne mazāk interesants ir stāsts, kā savulaik tika radīti zirņi, kas nebirst laukā no pāksts. „Vidzemes sirdī, Priekuļu muižā, uz pakalna, pāri par Latvijas ārēm ceļas gaismas pils mūsu tautas līdzšinējiem sērdieņiem- praktiskiem zemkopjiem, kur audzina mūsu nākošos zinībām bruņotos saimniekus. Ap šo pili manāma rosīga darbība, ceļot pirmās latviešu ziniskās iestādes lauksamniecībā- dažādas izmēģinājumu stacijas. Šķiet, sāk piepildīties vislielākais un visdrošākais sapnis par latviešu lauksaimniecības zinātni, par mūsu pašu vietēju īpatnēju zinisku darbu, kas vienīgais var pilnā mērā radīt un likt tos pamata akmeņus, uz kuŗiem dibināma mūsu modernā nākotnes lauksamniecība,” - tik celsmīgi vārdi rakstīti 1931. gadā izdotajā Latvijas Lauksamniecības Centrālbiedrības 25 darba gadu atskatā. Tagad vienā no šīs lauksaimniecības „Gaismas pils” ēkām ir ierīkots  muzejs. Divstāvu mūra nams atgādina muižas klēti, taču šī  būve ir ievērojama ar to, ka pirms 100 gadiem to cēla speciāli augu šķirņu veidošanai, stāsta Priekuļu laukaugu selekcijas institūta vadošā pētniece Ilze Skrabule. Aplūkojot muzeja priekšmetus, viens no tiem izskatās tā, ka teju vai mīklu sacerēt gribas - stāv toveris un toverī iekšā grozs, virs tā groza vēl viens grozs - ja liek iekšā tupeņus, zināsi to labumu. Priekuļu laukaugu selekcijas institūta ziemāju selekcijas pētniece Līga Dzedule stāsta, ka 1952. gadā, krustojot zirņu šķirnes, Priekuļu selekcijas stacijā tika iegūti pākšaugi ar varenstipru kājiņu, kas ļāva zirnim  stingri turēties pākstī. Tagad par šo zirņu formu „Tenax” liecina melnbalta fotogrāfija  muzejā, kur  redzams zirni pākstī  un tam piesieti četri piramīdā sakrauti atsvari. Jaunā zirņu forma savulaik tikusi izplatīta visā bijušajā Padomju savienībā, bet pašos Priekuļos selekcionāri radījuši tik vienu šķirni, bet tā neizcēlās ar īpaši labu kvalitāti un ražošanā tā arī netika ieviesta.   

Šoreiz Vietu lietās ielūkojamies senajā Priekuļu selekcijas ēkā, kur iekārtots Latvijas laukaugu selekcijas muzejs. Muzejā kopā ar Priekuļu pētniecības centra speciālistēm iepazīstam ēkas vēsturi, uzzinām, kā nosaka cietes saturu kartupeļos un kā kartupeļi un citi kultūraugi tiek pie vārda. Ne mazāk interesants ir stāsts, kā savulaik tika radīti zirņi, kas nebirst laukā no pāksts. „Vidzemes sirdī, Priekuļu muižā, uz pakalna, pāri par Latvijas ārēm ceļas gaismas pils mūsu tautas līdzšinējiem sērdieņiem- praktiskiem zemkopjiem, kur audzina mūsu nākošos zinībām bruņotos saimniekus. Ap šo pili manāma rosīga darbība, ceļot pirmās latviešu ziniskās iestādes lauksamniecībā- dažādas izmēģinājumu stacijas. Šķiet, sāk piepildīties vislielākais un visdrošākais sapnis par latviešu lauksaimniecības zinātni, par mūsu pašu vietēju īpatnēju zinisku darbu, kas vienīgais var pilnā mērā radīt un likt tos pamata akmeņus, uz kuŗiem dibināma mūsu modernā nākotnes lauksamniecība,” - tik celsmīgi vārdi rakstīti 1931. gadā izdotajā Latvijas Lauksamniecības Centrālbiedrības 25 darba gadu atskatā. Tagad vienā no šīs lauksaimniecības „Gaismas pils” ēkām ir ierīkots  muzejs. Divstāvu mūra nams atgādina muižas klēti, taču šī  būve ir ievērojama ar to, ka pirms 100 gadiem to cēla speciāli augu šķirņu veidošanai, stāsta Priekuļu laukaugu selekcijas institūta vadošā pētniece Ilze Skrabule. Aplūkojot muzeja priekšmetus, viens no tiem izskatās tā, ka teju vai mīklu sacerēt gribas - stāv toveris un toverī iekšā grozs, virs tā groza vēl viens grozs - ja liek iekšā tupeņus, zināsi to labumu. Priekuļu laukaugu selekcijas institūta ziemāju selekcijas pētniece Līga Dzedule stāsta, ka 1952. gadā, krustojot zirņu šķirnes, Priekuļu selekcijas stacijā tika iegūti pākšaugi ar varenstipru kājiņu, kas ļāva zirnim  stingri turēties pākstī. Tagad par šo zirņu formu „Tenax” liecina melnbalta fotogrāfija  muzejā, kur  redzams zirni pākstī  un tam piesieti četri piramīdā sakrauti atsvari. Jaunā zirņu forma savulaik tikusi izplatīta visā bijušajā Padomju savienībā, bet pašos Priekuļos selekcionāri radījuši tik vienu šķirni, bet tā neizcēlās ar īpaši labu kvalitāti un ražošanā tā arī netika ieviesta.   

Viesojamies Kuldīgā, kur muzeja krātuvē iepazīstam bronzas laikmeta aproces, uzzinām, kā skan rata lira un kur pilsētā muižnieku zārks tika izmantots reklāmai. Visas šīs lietas atrodas namā, kur reiz skaitīja, aizdeva un noguldīja naudu – bijušajā Kuldīgas bankas ēkā. Vēsturiskās bankas ēkas otrajā  stāvā, kur agrāk atradās klientu apkalpošanas zāle, ir senais interjers, kāds tie bija namu uzceļot pagājušā gadsimta 30. gados. Atverot senos kases lodziņus, var iepazīt bankas un naudas vēsturi, gan pasaules kontekstā, gan uzzināt par minēto namu Kuldīgā. Aplūkot vēsturiskās fotogrāfijas, kad pilsētā, Dzirnavu ielā 5, bankas ēka vēl nav uzcelta un te aiz žoga slejas  ceriņu krūmi, palasīt dokumentus par to, ka jaunuzceltajā namā 1931. gadā nedarbojas ventilācija, plaisā griesti, atejā ir neciešama smaka, durvīm trūkst roktura utml… Kā saka Kuldīgas novada muzeja Krājuma un pētniecības nodaļas vadītāja Inna Rozentāle, tad šo ir vērtīgi palasīt tiem cilvēkiem, kuriem šķiet, ka agrāk debesis bija zilākas un zāle zaļāka, lai saprastu, ka visos laikos ļaudis ir satraukušas saimnieciskas nebūšanas. Bet tā kā daļa krājuma atklātās ekspozīcijas vēl ir tapšanas stadijā un gaida drīzu atvēršanu apmeklētājiem, tad kopā ar Innu Rozentāli iepazīstam krājuma priekšmetus, kas stāsta par Kuldīgas senvēsturi, par muzicēšanu agrākos laikos un par zudušu muižas ēku, no kuras saglabājies tik grezns zārks.

Divi dažādi laika posmi un divas dažādas jaunrades: dziesmas un dejas liktenis caur vēsturiskām partitūrām ir virsraksts šim raidījumam. Kopā Rakstniecības un mūzikas muzeja Dziesmu un deju svētku ekspozīcijas nodaļas mākslas eksperti Daigu Bondari lapojam nošu partitūras un uzklausām stāstu par Baumaņu  Kārļa sacerēto skaņdarbu "Latvju tautas dziesmu liktens" un, kā tas saistīts ar Vecpiebalgas dziedāšanas biedrību. Skatot komponistes Elgas Igenbergas rokrakstu uz nošu lapas, uzzinām, kā tapa viena no skaistākajām skatuves dejām "Pie Daugavas". Citējot rakstnieka Matīsa Kaudzītes reiz rakstīto par  "Vecpiebalgas dziedāšanas un lasīšanas biedrības" darbību 19. gadsimta 70. gadu sākumā, Daiga Bondare iesāk stāstu, kurā iepazīsim šīs biedrības pārstāvjus un mūsu himnas autora Baumaņu Kārļa sacerēto skaņdarbu, kas tapa uzreiz pēc I Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. Daiga uz galda ir nolikusi nošu partitūru, uz kuras vākiem uzdrukāts „Latvju tautas dziesmu liktens” teksts un mūzika Baumaņu Kārļa, izdots Pēterburgā pie M. Bernarda un Rīgā pie Bušu  brāļiem. Uz vāka augšpusē rokraksts - „Augsti godājamai Karolīnei Rātminder jaunkundzei no Kronvaldiem”. No dziesmām veltīta priekšmetu stāsta pārejam pie dejas vēstures un konkrēti, pie horeogrāfa Harija Sūnas darba „Pie Daugavas”, kam mūziku  sarakstījusi latviešu estrādes dziesmu komponiste Elga Igenberga. Deja, kas iestudēta 1956. gadā toreizējam Latvijas Valsts universitātes deju ansamblim, vēlāk zināmam ar nosaukumu “Dancis”, gatavojoties VI Vispasaules studentu un jaunatnes festivālam Maskavā.  

Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā tulkojam attēlus uz I Vispārējo Dziesmu svētku laikā izdotā plakāta ar Jura Alunāna dzeju, senās pastkartēs skatām, kādas bija celtnes un kādi ļaudis pulcējas pagājušā gadsimta sākumā notikušajos svētkos, kā arī pētām, kā padomju gados oficiālie preses fotogrāfi fiksēja tā laika ideoloģijai "maksātās" nodevas Dziesmu svētkos. LNB Mākslas un mūzikas centra vadītāja Katrīna Teivāne vedot bibliotēkas krātuvē, kur glabājas plakāti, katalogi, programmiņas, fotogrāfijas, atklātnītes, kas attiecas uz Dziesmu svētkiem. LNB Mākslas krājuma eksperts Toms Herings izklājis uz galda nodzeltējušu, laika zoba skartu papīra lapu, kur augšpusē uzzīmēts eņģelis virs pilsētas fona, apakšā togā tērpts vīrs, tam apkārt kaili bērneļi: vieni ar rakstāmpapīru un spalvas kātu, citi kāpj augšā par rožu klātiem zariem. Lapas vienā pusē redzams sējējs uz lauka un pašā vidū gotisku torņu ietvarā iekļauts teksts – Jura Alunāna dzejas rindas „Nevis slinkojot un pūstot”. Saistību ar Dziesmu svētkiem skaidro Toms Herings. Hronoloģiskā secībā ejot uz priekšu, nonākam pie 1910. gada Dziesmu svētkiem. Kā stāsta Mākslas un mūzikas centra vadītāja Katrīna Teivāne, tad tie ir pēdējie Dziesmu svētki, kas notiek zem Krievijas impērijas karoga,  svētku laikā notiek pirmās latviešu mākslinieku izstādes,  svētku programma  daudz latviskāka un tādejādi redzami iedīgļi nacionālas pašapziņas izpausmēs. Šos Dziesmu svētkus lūkojam ar bibliotēkas krājuma fotoatklātņu palīdzību. Savukārt LNB Speciālo krājumu departamenta Mākslas krājuma eksperte Līga Goldberga, rādot fotoatklātnītes, stāsta par svētkiem starpkaru periodā. Ejot vēl pāris desmitgades uz priekšu, nonākam pie pagājušā gadsimta 70. gadiem un toreizējās ziņu aģentūras LATINFORM  fotogrāfu fiksētiem attēliem, kas atainoja Padomju Latvijas dziesmu svētkus saistībā ar tā laika valdošo  sistēmu – obligātā ziedu nolikšana pie Ļeņina pieminekļa, svētki saistībā ar padomju iekārtas kārtējo  gadadienu. Par to stāsta Līga Goldberga.

Ieraksts Rūdolfa Blaumaņa memoriālajā muzejā "Braki" tapa laikā, kad tur pagalmā ziedēja baltrozīšu krūms, tāpēc uzzināsim, ko rakstniekam nozīmēja šie ziedi. Vēl lapojam divas grāmatas, kas nākušas klajā paša Blaumaņa apgādā, un muzeja vadītāja Zinta Saulīte atklāj, kā "Brakos" nonāca viens no eksponātiem - sena gultiņa, ko dāvāja literatūrvēsturniece, Blaumaņa dzīves un darbu pētniece Līvija Volkova. Mans rožu krūms slinks rožu krūms, Kaut dārza vidū tam vieta. Kad jasmīni jau smaržoja, Tas tikai vēl pumpurus rieta. Bet silta nakts, bet viņa nakts, Tā zināja, ko tā man iedos: Kad šorīt uz lieveņa izgāju, Krūms stāvēja pilnos ziedos. Tā vienā no saviem dzejoļiem rakstīja Rūdolfs Blaumanis. „Egles un dārzs, kas tagad apņem „Braku” istabu, ir viņa pašrocīgi stādīti. Viņš rūpējās par puķēm. Pie viņas ieejas durvīm un pagalmā vēl tagad aug rožu krūmi. „Braku” kungs bija viens no nedaudzajiem ērglēniešiem, kas toreiz rūpējas par mājas izdaiļošanu. Par māju bez  kokiem  viņš teica: ”Plika kā pakaļa.”,” – tā savukārt literatūrzinātniece Līvija Volkova grāmatā „Blaumaņa zelts” ir pierakstījusi rakstnieka laikabiedru atmiņas. Kāpēc stāstu par krājuma lietām Blaumaņa memoriālajā muzejā „Braki” sākam ar rožu pieminēšanu? Jo ieraksts tur tapa laikā, kad pagalmā ziedēja maijrozīšu krūms… 1898. gadā Rūdolfs Blaumanis dienasgrāmatā raksta: „3. jūnijs. Baltajām rozēm ir pumpuri. Jasmīns arī grib ziedēt. Sarkanās rozes vēl nedaudz kavējas. 5. jūnijs. Zied baltās un sarkanās rozes.” Tik tālu par „Braku” saimnieka mīlestību uz ziediem, turpinājumā muzeja vadītāja Zinta Saulīte aicina iekšā mājā un rakstnieka darbistabā iepazīstam Blaumaņa kaislību uz lasīšanu. Nākamie krājuma dārgumi ir divas grāmatas – viena - pelēka, plāna ar vāka zīmējumu, kur redzama nāve un slīcējs. Tā noveli „Nāves ēnā” 1900. gadā Blaumanis pats izdod savā apgādā Rīgā, Tērbatas  ielā 7. Par to stāsta Zinta Saulīte. „1899. gada novembrī Blaumanis publicē sludinājumu, ka drīzumā atvērs „Grāmatu un rakstāmlietu pārdotavu”. Reizē ar to Blaumanis paziņo, ka pirms Ziemassvētkiem izdos Andrieva Niedras un savus dzejoļus kopīgā krājumā. Veikals tiek ierīkots un atvērts, bet pastāv tikai trīs dienas, jo Blaumanis attopas, ka viņam draud iekrišana un pārdod  visu ierīkojumu tirgotājam Ozoliņam,” – tā lasām Annas Kuzinas grāmatā „ Blaumanis tuvplānā.”  „Braku” muzeja vadītāja rāda minēto grāmatu, kas tika izdota  neilgajā  rakstnieka veidotā apgāda laikā.     „„Braki” jau vispār man bija tā vieta, uz kurieni braucu kā svētceļojumā. Sastapšanās ar „Brakiem” ir ļoti dziļa sastapšanās ar Blaumani.  „Braki” ir viena no galvenajām  Latvijas svētvietām.” Tā par savu pieredzi, strādājot par „Braku” muzeja vadītāju, grāmatā „Braki. Blaumanis. Mājas” raksta literatūrzinātniece un rakstnieka dzīves un daiļrades pētniece Līvija Volkova. Saistībā ar viņas vārdu uzzinām, kā „Brakos”  nonāca viens muzeja eksponāts.

Kopā ar Latvijas Okupācijas muzeja galveno krājuma glabātāju Taigu Koknēviču izzinām Līvānu ārsta Jāņa Šneidera likteni izsūtījumā, lapojam viņa piezīmes uz papirosu ietinamā papīra un pētām, ko šifrētā vēstulē savai līgavai Ursulai rakstījis Rīgā ieslodzītais vācu karagūsteknis Hanss Joahims Gacka. „Mums visiem ir tikai  viena izeja: censties nezaudēt garīgo līdzsvaru, taupīt savu spēkus un izturēt šī grūtā laika likstas. Jānāk taču gaišākām dienām, kā pēc nakts neizbēgami aust gaisma.” Savai sievai Mērijai, kura ir izsūtīta uz Novosibirskas apgabala Parabeļas rajonu, raksta inženieris Pēteris Stakle no Usoļlagas nometnes Molotovas  apgabalā. Šos teikumus izvēlos par virsrakstu raidījumam, kas veltīts 14. jūnija deportāciju upuriem – garīgais līdzsvars un cerība uz gaišākām dienām  raksturo stāstus, kurus uzklausām Latvijas  okupācijas muzejā. 1. stāsts. Ārsta Jāņa Šneidera pieraksti un vēstule izsūtījumā esošajai Lilija Villai. Cienījamā Villas kundze! Jūsu šā gada 25. marta pastkartei gribu dot ātru atbildi. Jūsu vīru Kārli Jāņa dēlu labi atceros. Mēs kopā ar viņu 1941. gada 14. jūlijā pārbraucām šeit, kur es tagad dzīvoju. Pēc mūsu atbraukšanas viņš drīz saslima ar caureju un atradās slimnīcā mūsu ārstēšanā. 1941. gada 17. oktobrī viņš aizbrauca “smilšu kalnā”. Labi zinu, ka manas rindiņas nesīs Jums lielas sāpes, bet Jūs, tāpat kā visas mūsu drosmīgās sievas, jau 4 gadus esat atšķirtībā pārcietusi daudzas grūtības, un es ceru, ka Jūs esat garā stipra un varu ar Jums būt atklāts. Novēlu, lai visaugstākais spēks, neatkarīgs no mums, turētu Jūsu garu možu. Esiet lepna un turiet savu galvu augstu. Ļoti iespējams, ka karš drīz beigsies un apstākļi Jūsu dzīvē mainīsies uz labo pusi. (Ārsta Jāņa Šneidera 1945. gada 22. aprīļa vēstule no ieslodzījuma vietas Kirovas apgabala Kajas rajonā Lilijai Villai nometinājuma vietā Novostroikā.) Gadu pēc Jāņa Šneidera aiziešanas mūžībā, tas ir 1989. gadā, 11. februāra laikrakstā „Literatūra un Māksla” tiek publicēts minētais ārsta Šneidera saraksts ar  izsūtījumā mirušajiem latviešiem. „… 48 gadus nākušu, esam saņēmuši sēru vēsti par savu vectēvu…, tēvs ar pateicību atcerējās ārstu Šneideru par viņam izdarīto operāciju lēģerī un arī par ārsta darbu, ko viņš darīja visu ieslodzīto labā… Lūdzu man paziņot Jāņa Šneidera meitas Irīnas adresi, lai uzzinātu viņas tēva kapa vietu. Vēlētos uz viņa kopiņas uzlikt visskaistākos ziedus, vairāk jau es neko nevaru…”  Tādas un līdzīgas vairāku izsūtīto pēcnācēju pateicības vēstules tika nodrukātas  „Literatūrā un Mākslā” nākamajā numurā pēc publicētā saraksta. 2. stāsts. Vācu karagūstekņa vēstule. Okupācijas muzeja krājuma glabātāja Taiga Koknēviča  uz galda novieto  lakotu koka rotaslietu cibiņu, kas izskatās rūpnieciski darināta un ļoti sadzeltējušu papīra lapu, kurā ar zīmuli sarakstīti nesaprotami ķeburi. „Ja šīs rindas kādreiz tevi sasniegs, padomā par katru vārdu, ko izlasīsi, jo es tos izvilku no dzeloņstiepļu mudžekļa. Manas domas tagad ir nedaudz saplosītas, bet neskatoties uz visiem šiem laikiem, tās vienmēr ir ar Tevi -  ar manu mazo, mīļoto Ursulu. Lai Tas Kungs dod mums atkalredzēšanos, dārgā Ursula, un tad mēs viņam kopā lūgsim, lai viņš nekad vairs neļautu saulei aiziet. Es esmu ar jums no visas sirds katru stundu.” (Nosūtījis ieslodzītais Hanss Joahims Gacka no karagūstekņu nometnes Rīgā 1945. gada 3. jūlijā  līgavai Ursulai Brīgerei Glogavā pie Oderas)

Mākslas muzeja "Rīgas Birža" krātuvēs uzzinām, kā bija jāattēlo svēto tēli un kā jāklāj krāsas, gleznojot ikonu. Pētām sudraba dzimtas koku, kas kandelabra veidolā tika dāvināts zelta kāzu jubilejā baronam Eduardam fon Firksam un viņa sievai Antonijai. Necila koka figūriņa ar trim pērtiķēniem stāsta par izcilu latvieti Jāni Andreju Ozoliņu, kurš Pirmā pasaules kara laikā bija profesors Kobes universitātē un, dzīvojot Japānā, publicējis virkni grāmatu par Latviju. Vairākos tūkstošos eksponātu vienuviet sakomplektētā pasaules māksla un kultūra kopš 2011. gada ir aplūkojama Rīgas Biržas ēkā, bet šī muzeja pirmsākumi meklējami 1920. gadā, kad tika dibināts Valsts mākslas muzejs. Un arī stāsts raidījumā sākas ar šo dibināšanas laiku, kad jaunizveidotajā  institūcijā sāka veidot kolekcijas no tolaik esošajiem, galvenokārt Rietumeiropas mākslinieku darbiem, un sāka apzināt gan pašmāju, gan  tālāku zemju mākslas un kultūras priekšmetus. Muzeja krātuvē Ārzemju dekoratīvi lietišķās mākslas kolekcijas glabātāja Baiba Uburģe uz galda izvieto pāris sīkas figūriņas – apaļvēderainu smaidošu vīriņu – laimes dievu Hotei, nedaudz nīgrāka paskata figūru, kas simbolizē  citu Japānas laimes un veiksmes dievību Darumu, un cigarešu kārbiņas lieluma kokā grebtus trīs pērtiķus, tos pašus, kas labi zināmi kā harmoniskās  dzīves pamatprincipu iemiesotāji, proti, viens dzīvnieks ir aizsedzis acis, otrs – ausis un trešais – muti, ar to  vēstot „neskatos sliktu, neklausos sliktu un nerunāju sliktu”. Pirms uzzinām ko vairāk par šo priekšmetu ceļu no Japānas līdz Latvijai, Baiba Uburģe  iepazīstina ar šo pērtiķu filozofisko nozīmi Japānas kultūrā. Mazās figūriņas no Uzlecošās saules zemes savulaik atsūtīja rakstnieks, literatūrzinātnieks un Latvijas goda konsuls Japānā Jānis Andrejs Ozoliņš. Ievērības  cienīgs ir fakts, ka arī mūsdienās japāņi atceras un godina latviešu profesoru, kurš pirms vairāk nekā 100 gadiem mācīja toreizējās Kobes koledžas studentus. Turpinot neklātienes ceļojumu pasaules kultūru iepazīšanā, nākamais pieturas punkts ir glezniecības kolekcija, kur tās glabātāja Ksenija Rudzīte iepazīstina ar pareizticīgas baznīcas svētbildi. Ikonas centrā attēlota Kristus krustā sišanas aina, bet apkārt tai redzami vairāku svēto attēli un sižeti no Bībeles. Ksenija Rudzīte izvēlējusies šo darbu, lai sniegtu vispārēju ieskatu ikonu glezniecībā un uzsvērtu konkrētā darba, kas radīts 19. gadsimtā, augsto meistarību. Tā kā  ikonu pirmsākumi meklējami laikā, kad lielāka daļa dievlūdzēju baznīcās vēl neprata lasīt, svētbildēs iešifrētie zīmējumi kalpoja kā kods, lai  cilvēki saprastu, kurš ir svētais un kāds Bībeles sižets konkrētā ikonā attēlots.  Piemēram zeltītie nimbi ap svēto galvām norāda uz to dievišķo dabu, skaidro Ksenija Rudzīte. Lai arī šajā raidījumā runa ir par ārzemju mākslas kolekcijām, pēdējais  radiofoniski aplūkojamais priekšmets ir saistīts ar Latviju, jo piederējis Nīgrandē  dzīvojošai vācbaltiešu baronu Firksu ģimenei, darināts 1876. gadā. Par to stāsta Ārzemju tēlniecības kolekcijas glabātāja Alma Ziemele.

Eduarda Veidenbauma dzejoļu noraksti, dzejnieka dienasgrāmata un brāļa Kārļa dokumentētā saimniecības dzīve. To visu lūkojam dzejnieka Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā "Kālāči". Pieneņu dzeltenumā slīgstošs mauriņš "Kalāčos" ir laikā, kad ierodos ierakstīt sarunu ar Eduarda Veidenbauma muzeja vadītāju Andru Ķīsi. Muzejs tikko ir saņemus Latvijas Muzeju biedrības Gada balvu par pērn atklāto ekspozīciju "Vairāk gaismas!". Šajā ekspozīcijā var aplūkot līdz šim neredzētus muzeja krājuma priekšmetus. Tāpēc kopā ar Andru Ķīsi lūkojam gan stendos izliktos materiālus, gan šim raidījumam speciāli sagatavotos krājuma priekšmetus – Veidenbauma dzejoļu norakstus, dzejnieka dienasgrāmatu un brāļa Kārļa  dokumentēto saimniecības dzīvi. Šoreiz nepārstāstīsim Veidenbauma biogrāfiju, pieņemot, ka cilvēki gan skolas solos, gan dzīves laikā ir dzirdējuši dzejnieka asās, sāpīgās, filozofiskās vai ironiskās dzejas rindas. Talantīgs, naudas trūkuma dēļ pārtrauc studijas, tuberkulozes pievārēts, mirst 24 gadu vecumā un tikai pēc Veidenbauma nāves viņa dzejoļi tiek publicēti. Līdz tam viņa gara darbi  izplatās dažādu cilvēku pierakstos, kuri kladēs, burtnīcās, blociņos noraksta cits no cita Eduarda Veidenbauma dzejas. Muzeja vadītāja rāda lapas ar pierakstītiem Veidenbauma dzejoļiem – skaidrā rokraksta īpašniece Līze Velpa, kura, kā var lasīt Cēsu centrālas bibliotēkas interneta mājaslapā, ir bijusi šuvēja, literāte un sabiedriska darbiniece, savulaik rakstījusi joku lugas un tēlojumus. Nākamais noraksts pieder kādam Kuldīgas skolotāju semināra audzēknim. Pirms turpinām skatīt priekšmetus, saistītus ar dzejnieka personību, ir jāpiemin citi Veidenbaumu ģimenes locekļi, kuriem var pateikties gan par Eduarda skološanos, gan arī vēlāk par viņa piemiņas saglabāšanu. Tēvs Jēkabs mirst, kad sešu bērnu ģimenē vecākajam dēlam Kārlim ir 14 gadu. Kārlis ir tas, kurš spiests uzņemties "Kalāču" saimniecību uz saviem pleciem.   Pieaugot viņš izveidojas par prasmīgu saimnieku un arī finansiāli pabalsta jaunāko brāli Eduardu, palīdzot tam segt mācību maksu. Pēc Kārļa nāves „Kalāčos” saimnieko māsas Jūla un Karlīne ar ģimenēm. Karlīnes vīram – fotogrāfam Jūlijam Lustem – arī tuva mūžībā aizgājušā svaiņa daiļrade un viņš savulaik no iznīcināšanas izglābis „Kalāču” klētiņu un fiksējis daudzās fotogrāfijas šīs saimniecības dzīvi. Vai Eduards Veidenbaums kādreiz iedomājās, ka viņa rokrakstus izstādīs muzejā, pētīs, rakstīs apcerējumus par tiem? Droši vien, nē, bet tagad ikvienam ir iespēja aizbraukt uz "Kalāčiem" un aplūkot dzejnieka rokrakstu, viņa dienasgrāmatas lapas un dzejoļu pierakstus.

Ķekavas novadpētniecības muzeja krātuvē uzzinām, par kādiem nopelniem diplomāts Pēteris Sēja saņēma Brīvības pieminekļa statujas portretu, lapojam albumu, kas vēsta par putnu fabrikas "Ķekava" darbu pagājušā gadsimta 70.- 80. gados un ieklausāmies ķekavnieka, 2021. gada vasaras olimpisko spēļu čempiona, basketbolista Agņa Čavara stāstījumā. Ar muzeja dārgumiem iepazīstina Ķekavas novadpētniecības muzeja galvenā krājuma glabātāja Aija Grīnvalde. Pagājušā gadsimta 60. gadu vidū kolhozā „Ķekava” sāk būvēt vistu fabrikas ēkas, un 1965. gadā šis vistu gaļas un olu ražotājuzņēmums sāk savu darbību un turpina strādāt vēl šodien. Muzejā mēs ielūkojamies fabrikas vēsturē. Muzejam glabāšanā nodots „Putnu fabrikas „Ķekava”” darbinieku  atmiņu krājums. Krājuma glabātāja ver vaļā lielus fotoalbumus, kuru vāki ir rotāti ar reljefām   gaiļu figūrām, kas ir minētās fabrikas simbols. Mēs sākam lapot albumus ar mirkļiem, ko fotokamera iemūžinājusi pagājušā gadsimta 70. – 80. gados. Turpinājumā neliels ekskurss vēl jaunākos laikos muzeja krātuvē. Par to liecina „zelta” vērta bumba. Runa ir par basketbolistiem – Edgaru Krūmiņu, Kārli Lasmani, Nauri Miezi un Agni Čavaru kuri 2021. gadā vasaras Olimpiskajās spēlēs Tokijā, disciplīnā, kas pirmo reizi tika pārstāvēta šajās pasaulē lielākajās sporta spēlēs, proti, 3x3  basketbolā izcīnīja zelta medaļu. Vērtība ir arī ierakstīta saruna ar vienu no 3x3 basketbolisti Agni Čavaru, kurš ir dzimis un audzis Ķekavā. Bet tagad kāpjamies atpakaļ uz 20. gadsimta 30. gadiem, par ko Ķekavas novadpētniecības muzejā liecinaļoti īpašs priekšmets - no vara izlieta kā maska, kā  cilnis. Tas ir portrets ar Brīvības pieminekļa statujas, tā sauktās, Mildas tēlu, kas davināts Pēterim Sējam.

Vienkāršs un praktisks rakstāmgalds Smiltenes novada muzejā "runā" par firstu Paulu Līvenu un viņa darbiem Smiltenes apkaimē; remonta darbu laikā uziets sens dokuments vēsta par Mēru muižas īpašniekiem - baroniem Cekeliem un Hekeriem, bet koši glazēts šķīvis "stāsa" par smiltenieti, vienu no latviešu profesionālās keramikas aizsācējiem Jēkabu Drandu.  

Meklējumu ceļš, ceļš uz muzeja krātuvi, ceļš uz atklājumu – tādu izvēlamies raidījumam, kurā runājam par aizmirstām un jaunatklātām pērlēm Vecrīgā esošajā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Kopā ar šī muzeja krājuma speciālistēm iepazīstam izcilu mākslinieku zīmētās skices Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas traukiem, uzzinām, kā no atkritumu kastes līdz  muzeja kolekcijai nonāca tērpu mākslinieka Uģa Rūķīša darinātie kostīmi un kā tika atklāts paklāju metu īstenais autors, Ventspils mākslinieks Gedimins Leskinovčs, kura  darbu ilgus gadus piedēvēja Jūlijam Maderniekam. Mākslas zinātniece, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja keramikas un porcelāna kolekcijas glabātāja  Dace Ļaviņa izlikusi uz galda apdzeltējušas papīra loksnes, kur redzami krāsaini zīmējumi ar latvju tautu meitām un tautu dēliem. Vienā zīmējumā košās krāsās atainotas cilvēku figūras ukraiņu tautas tērpos.  Nebūdama mākslas eksperte atpazīstu tik gleznotāja Romana Sutas  rokrakstu – vienkāršām, dzīvām, ekspresīvām līnijām vilktas cilvēku figūras. Bet Dace Ļaviņa aši norāda uz citiem zīmējumiem, lūk, te keramiķis Vilis Vasariņš – viņam sejas nepadevās uzzīmēt, te Ludolfs Liberts, ko zinām kā  teātra scenogrāfu starpkaru Latvijas periodā, Jēkabs Bīne – ar izteikti latvisko skatījumu uz mākslu un vēl zib zināmu mākslinieku vārdi, kuri līdztekus, tā teikt, saviem lielajiem darbiem – gleznām, grafikai, dekorācijām, keramikai, vitrāžai, ir darinājuši skices traukiem, kas tapa Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikā. Kā skices nonāca muzeja krājumā, stāsta Dace Ļaviņa. Turpinājumā viesojos Dizaina un dekoratīvā koka mākslas krātuvē, kur šīs kolekcijas glabātāja Ieva Zvejniece ir izlikusi apskatei tērpus – zaļus un sarkanus, ar ieaustām zelta puķēm. „Nevaru pastāstīt  tādu spilgtu stāstu,”  sazvanīts pa telefonu, teic mūziķis, grupas „Dzeltenie pastnieki” dalībnieks Uģis Vītiņš. „Daudz ko neatceros,  atceros tik, ka Rīgas centrā pie miskastēm uzgāju šos tērpus. Sapratu, ka tie varētu būt kāda mākslinieka darināti, pakonsultējos ar savām paziņām tērpu dizainerēm, viņas identificēja, ka tie ir Uģa Rūķīša darinājumi un ieteica aiznest uz muzeju.” Bikses ar astēm,  kaklasaites kā vestes – šādus  apģērbus šuvējs un tērpu mākslinieks Uģis Rūķītis darināja pagājuša gadsimta 80. gadu beigās tapušajam Bruno Birmaņa un Uģa Rūķīša Tērpu teātrim. Tas pats Rūķītis, kura kontā ir rokoperas „Lāčplēsis” dizainētie un šūtie tērpi, kurš savos avangardiskajos kostīmos pagājušā gadsimta 80. – 90. gados ietērpa grupu „Opus”, „Līvi” „Jumprava”, „Credo” mūziķus, kurš jaunākai paaudzei zināms kā dzīvnieku kapsētas „Citi medību lauki” izveidotājs. Tērpu mākslinieks, kurš savulaik, lai izvairītos no dienesta padomju armijā, 18 gadu  vecumā iestājas profesionāli tehniskajā skolā. Lai gan pirms tam ne reizes nebija turējis rokā adatu un uzpirksteni. Viņš pēc skolas beigšanas  kļuva par prasmīgu šuvēju. Tālāk stāsta kolekcijas glabātāja Ieva Zvejniece. Frizūras Tērpu teātra modeļiem tolaik veidoja Agrita Grosbarte, tagad zināma kā friziere, stiliste, pārmaiņu trenere, viņa arī ir neskaitāmu skaistuma konkursa dalībnieku frizētāja. Dodos ciemos pie Agritas Gorsbates un šķirstu  fotogrāfijas no tiem laikiem, kad Birmaņa un Rūķiša tērpu teātris uzstājās gan Latvijā, gan brauca ar viesizrādēm uz bijušās Padomju Savienības republikām. Ieva Zvejniece arī lūdz atsaukties citus bijušā Tērpu teātra dalībniekus, vai tos cilvēkus, kuriem vēl būtu saglabājušies Uģa Rūķīša darinātie tērpi, jo kā viņa teic, tad muzejs ir īstā vieta, kur saglabāt vērtības un veidot atmiņas par tām. Ja iepriekšējā stāstā uzreiz tika atpazīts darbu autors, šis ir stāsts par muzeja krājumā esošu materiālu, kuram ilgus gadus piedēvēja citu darinātāju. Runa ir par palielu grīdas paklāju košiem tautiskiem rakstiem, kas krājumā  tika nodots kā izaudums pēc Jūlija Madernieka, lietišķās mākslas meistara, grafiķa un pedagoga, skices, bet tekstilmākslas un ādas mākslas kolekcijas glabātāja, mākslas vēsturniece Rūta Rinka, pētot senus sieviešu žurnālus, atrada paklāja meta īsteno autoru. Bet pētniecība vēl nav beigusies, jo nav zināms, kas šo paklāju ir audis un  kas bijis darba īpašnieks. Tā kā arī tekstilmākslas kolekcijā tiek gaidīta un apkopota informācija par trūkstošajām detaļām paklāja, kas darināts pēc  Ventspils mākslinieka Gedimina Leskinoviča meta, stāstā.

Pēc vairāku HESu izbūves uz mūsu likteņupes mainījās ne tikai tās ainava, bet arī cilvēku dzīves. Par to būs stāsts Daugavas muzeja krātuvē, kur lūkojam Staburaga klints gabaliņu, fotogrāfijas ar plostniekiem, uzklausām skaudru stāstu par Rīgas HES būvi un uzzinām kādu darbu uz plosta veica malacis. Mūsu plosti lielākoties gāja tikai līdz Daugavpilij. Braucām cauri visām krācēm. Atpakaļ braucām ar vilcienu līdz Indrai. Braucām, ņemot līdzi kartupeļus, gaļu, siļķes. Ugunskuru  kurinājām  tieši uz plosta. Tur arī gulējām.  Tā  1990. gadā Daugavas muzeja darbinieki pierakstīja Valentīna Sermula atmiņas par plostnieka gaitām Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Amats ir zudis, bet atmiņas un liecības par plostniekiem lūkojam Doles salā esošajā Daugavas muzejā. Daugavas muzeja galvenā krājuma glabātāja Laine Juhansone atsevišķā telpā uz gara galda ir izvietojusi priekšmetus, par kuriem tiks runāts šajā raidījumā. Tā garākā ir koka kārts ar ķeksi galā un līdzas kārtij tumšas metāla micītes – skaidrs, ka runa būs par plostnieka amata darbarīkiem. Netālu no Cibuku mājām krāces vieta ir redzama esot sausākās vasarās. Ja garām  peldējuši  no plostiem atirušie baļķi, pa kluso vilkuši ārā, kaut arī  aizliedzis tā īsti neviens nebijis. Reizēm apstājušies plosti pie Dinaburgas pilskalna. Īpašas piesiešanas vietas nav  bijušas, bet tās plostnieki izvēlējušies paši, skatoties pēc ūdens līmeņa. Apstājušies parasti labajā krastā uz nakšņošanu, mājas negājuši, gulējuši uz plosta. Tā  1978. gadā  tika pierakstītas Skrudalienas pagasta iedzīvotājas Emīlijas Ratkevičas atmiņas, bet mēs turpinām skatīt citus sen zudušus objektus  Daugavas krastos. Laine Juhansone rāda divas melnbaltas fotogrāfijas ar dramatisku skatu -  t ukša mūra māja ar liesmu pārņemtu jumtu un nozāģētiem kokiem. Līdztekus mājvietām, Rīgas HES celtniecības gaitā laika posmā no 1966. līdz 1974. gadam tika appludinātas kultūrvēsturiski nozīmīgas vietas – senākā apmetnes vieta Latvijas teritorijā Salaspils Laukskolā, viduslaiku nozīmīgie centri, piemēram, Mārtiņsala, Zviedru laikos būvētais nocietinājums – skansts Salaspilī un aizsprostojot Daugavu, tika aizšķērsots ceļš arī lašiem, vimbām, nēģiem un citām vērtīgām zivju sugām. Turpinot lūkot Daugavas muzeja kolekciju, Laine Juhansone norāda uz fotogrāfijām, kur ekspedīcijās fiksēti vietējie Daugavas krastu iedzīvotāji un šiem attēliem ir ne tikai  vēsturiska, bet arī mākslinieciska nozīme.

Mēs arvien vēl mēdzam dungot reiz tik populāro "Riču-raču" dziesmiņu, bet vai zināt, ka tā ir tikai viena melodija no 1963. gadā iestudētās operetes "Annele"? Raidījumā, viesojoties Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) , laposim šī muzikālā darba partitūru, šifrēsim diriģenta un mūziķu pierakstus nošu lapās un klausīsimies dziesmas no šīs operetes. Bibliotēkas skaņu ierakstu kolekcijā no vēsturiskiem ierakstiem dzirdēsim operdziedātājas Elfrīdas Pakules balsi no 20. gs. 30. gadu otras puses un nedaudz ieskatīsimies šīs skanīgās balss īpašnieces biogrāfijā. Dziesmai "Riču-raču" melodiju tai komponējusi Elga Igenberga, pianiste un komponiste, viena no latviešu estrādes mūzikas  celmlauzēm. Tā ir viena no dziesmām, kas tapusi 1962. gada  rudenī, kad Rīgas  operetes teātrī tapa jaunā muzikālā darba „Annele” iestudējums – jautrā noskaņā veidots darbs pa studentu dzīvi. Libreta autors ir dzejnieks Jāzeps Osmanis. Minētā dziesma ir tā zināmākā un spēlētākā līdz šodienai, bet LNB Mākslas un mūzikas centra mūzikas krājumā glabājas tāds retums, kā šīs  operetes partitūra. To šķirstu kopā ar krājuma vadītāju Rutu Almani-Palmbahu. "1962. gada rudenī "Annele" kļuvusi par tādu kā komponistes darbošanās asi, ap kuru grozās plāni un nodomi," tā grāmatā par Elgu Igenbergu "Dzīves riču-raču. Latviešu estrādes dzimšana" raksta muzikoloģe un žurnāliste Daiga Mazvērsīte. Turpat tālāk skaidrojums par operetes galveno varoni: "Annele ir studente, meitene ar nepakļāvīgu raksturu, kas mīl mūsu dzīvi ar visu savu sirdsdegsmi un cīnās par savu īsto vietu dzīvē - šīs rindas lasām kādā uzmetumā, ko Igenberga pašrocīgi gatavojusi tikšanās reizei ar klausītājiem." Turpinot vētīt LNB mūzikas krājuma vērtības, Ruta Almane-Palmbaha rāda nošu pierakstu ar diriģenta izdarītām piezīmēm un arī iedod vairāk nekā 50 gadus senu skaņuplates apvākojumu. Rādot mūziķu partitūras, Ruta Almane-Palmbaha norāda uz radošumu, kas izpaudies mēģinājumos, kad tā vai cita instrumenta spēlētāji varēja ļauties  dzejas mūzas pieskārieniem. Šie pieraksti noder gan pētot konkrēto mākslinieku biogrāfijas, gan arī iepazīstot Rīgas operetes teātra vēsturi. Vēl ieskats Latvijas Nacionālās bibliotēkas audiovizuālā krājumā. Tā vadītāja Zane Grosa stāsta par ierakstiem uz šellaka platēm, kas bija skaņu nesējmateriāls līdz pagājušā gadsimta 50. gadiem, kad sākās vinila ēra skaņuplašu ražošanā. Šim raidījumam Zane ir atlasījusi  vēsturiskus ierakstus no operdziedātājas Elfrīdas Pakules repertuāra, pirms vēl šī skanīgā koloratūrsoprāna balss īpašniece bija pieņemta darbā operā. Kā zināms, Elfrīda Pakule uz mūsu „Baltā nama” skatuves sāka dziedāt 1940.gadā un pēc Otrā pasaules kara darbu operā turpināja līdz 1956. gadam. Apmēram 4000 vēsturiskie skaņu ieraksti ir digitalizēti un ikviens interesents tos var paklausīties LNB digitālajā krājumā.

Bauskas centrā iepretim vecajam Tirgus laukumam, tagadējam Rātslaukumam, senā trīsstāvu namā izbijušā viesnīcā jau vairākus gadu desmitus darbojas Bauskas muzejs. Šeit klausāmies stāstus par Iecavas fotogrāfa Teodora Bidega uzņemtajiem latviešu leģionāru portretiem, uzzinām, cik maksāja alus Lodinga alus darītavā, kur dzēriena dzesēšanai izmantoja Mēmeles ledu, un iepazīstam vienu no pirmajiem televizoriem, kas Bauskā nonāca 1955. gadā. Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists Raitis Ābelnieks uz galda kārto kaudzi ar melnbaltām fotogrāfijām, kurās redzami kareivji, kas  1943. un 1944. gadā tika iesaukti Trešā reiha bruņoto struktūru sastāvā, latviešu leģionāri, kas Otrā pasaules karā cīnījās par brīvu Latviju. Raugos uz jauniem vīriešiem, daži pozē kopā ar sievām un bērniem, citi ar līgavām. Vairākos simtos fotogrāfiju var izsekot līdz leģionāru formas tērpiem, militārajām zīmotnēm, ieročiem – šīs fotogrāfijas savulaik savā fotosalonā Iecavā uzņēma fotogrāfs Teodors Bidegs. Turpat Raita Ābelnieka darbistabā lūkojam citas fotogrāfijas, daudz senākas par leģionāru portretiem un ciešā saistībā ar Bausku un muzeja namu, jo kā jau  iepriekš minēju, tas ir ierīkots ēkā, kur savulaik bijusi viesnīca, kas reiz piederējusi vietējās alus darītavas īpašniekam Johanam Teodoram Lodingam. No Lodinga alus darītavas ir saglabājušās arī dzēriena pudeles, kuras var  aplūkot Bauskas muzeja ekspozīcijā. Dodamies turp kopā ar vēsturnieku Raiti Ābelnieku un ieejam 20. gs sākuma stilā iekārtotā veikaliņā. Pastāvīgajā ekspozīcijā ir laiks arī nākamajam stāstam par televīzijas ienākšanu Bauskā.

Viesītes muzejā „Sēlija” var iepazīties ar šīs puses slavenākajiem dižļaužiem:  mediķa Paula Stradiņa  dzimtu un aplūkot Vecajam Stenderam veltītu ekspozīciju, jo viņš še savulaik darbojies. Bet muzejā arī ir rodamas liecības par citiem ievērojamiem viesītiešiem, tāpēc šajā raidījumā iepazīsim Viesītes vēsturi, lūkojot veterinārārsta Artūra Grieķera darba instrumentus, elektromontiera un brīvprātīgā ugunsdzēsēja Jāņa Reguta grāmatas, un uzzināsim. kā pilsētā ievilka elektrību 20. gadsimta 20. gados. Muzeja krājuma glabātāja Valija Fišere kā pirmo dārgumu rāda jaunieguvumu, kas vēstī par savulaik ievērojamu veterinārārstu Artūru Grieķeri. Pirmās  Latvijas  brīvvalsts laikā viņš šajā Sēlijas pilsētā nodibināja tam laikam modernu un labiekārtotu dzīvnieku klīniku. Tagad muzeja krājumā glabājas niķelēti medicīnas instrumenti, ko savulaik govju, kazu un zirgu ārstēšanā lietojis ārsts Grieķers. Ko jutuši dakterētie zirgi, to Viesītes veterinārsta radinieki, kuri nodeva šos instrumentus muzejam, nevar pateikt, bet sazvanīts pa telefonu, Artūra  Grieķera dēls Kārlis Grieķers stāsta, ka tēvs ir ļoti mīlējis zirgus un patika pret šiem dzīvniekiem sākusies laikā, kad jaunais veterinārārsts dienējis Latgales kavalērijas pulkā. Kārlis Grieķers zina stāstīt, ka tēvam bijusi arī īpaši iekārtota tāda kā pirts kašķa ārstēšanai – būcenis, kur ieved zirgu, galva tam ir ārā, bet ķermenis iekšā, un tad tiek laists silts tvaiks, piesūcināts ar ārstnieciskām zālēm, kas  iznīdē šo niezošās infekcijas slimības ierosinātāju. Paliekošas pēdas pilsētas vēsturē – tāds ir arī sakaru montieris, brīvprātīgais ugunsdzēsējs un pastnieks Jānis Reguts, kurš apkārtējiem izsniedza lasīšanai grāmatas no savas privātbibliotēkas, bet iesākums šim stāstam meklējams vēl tajā laikā, ka Viesīte bija Eķengrāves muižas teritorijā un  muižnieks Johans Rehenbergs-Lintens 19. gss beigās savus zemes gabalus  iznomā zemniekiem. Viesītes muzejā kā liecība tam kalpo rokrakstā sastādīts dokuments. Laikiem mainoties, bijušā muižas īpašnieka meita Irēna Rehenberga-Lintena  šo iznomāto zemi par 270 latiem pārdod Jānim Štelmaheram. Jānis Štelmahers bija pulksteņmeistars un remontēja ermoņikas, savukārt viņa meta Lilija bija profesionāla adītāja, par ko liecina pagājušā gadsimta 30. gados vīram adītā jaka. Lilija apprecējās ar minēto Jāni Regutu un nu muzejā glabājas gan Lilijas darinātais adījums, gan viņas tēva kabatas pulksteņu kolekcija, gan grāmatas no Lilijas vīra Jāņa Reguta privātbibliotēkas – trīs dzimtu likteņa mirkļi ierakstīti Viesītes vēsturē. Visus priekšmetus Viesītes muzejam nodevis Jāņa brāļa dēls Vilnis Reguts, par kuru Otrā pasaules kara beigās Jānis uzņēmās rūpes un izaudzināja Vilni savā ģimenē. Vilnis Reguts stāsta, ka viņa oknuli Jāni viesītieši atceras kā skarbu vīru ar skaļu balsi, bet aiz šī skarbuma slēpās liela labestība pret apkārtējiem. Jānis Reguts arī padomju laikos iemantoja iedzīvotāju cieņu, apzinīgi pildot pastnieka pienākumus, par to var pārliecināties lasot 1957. gada reģionālajā laikrakstā „Brīvā Daugava” publicētās rindas rakstā „Viesītes labākais pastnieks”. Turpinot  iepazīt Viesītes vēsturi, Valija  Fišere rāda senu fotogrāfiju ar cilvēku pulciņu ielas malā līdzās diviem elektrības stabiem, kuros uzkāpuši,   fotogrāfam pozē divi vīri – tas ir stāsts par elektrības ievilkšanu 20. gs 20. gados, kad  Viesītes lokomotīvju depo ierīko elektrostaciju. Arī toreizējais valsts prezidents Kārlis Ulmanis Viesītē viesojies un   saimniekam Pēterim Kalniņam uzdāvinājis vaislas bulli un ērzeli, jo tolaik Ulmanis vairākiem Latvijas lauksaimniekiem izrādīja šādu labas gribas žestu. Lai attīstītu lopkopību, viņš par brīvu piešķīra labākajām saimniecībām vaislas lopus. Liecība par prezidenta dāvināto zirgu vēl arvien apskatāma Viesītes  muzejā.

"Visa pasaule ir teātris,  kur  cilvēki ir tikai aktieri," teicis Šekspīrs. Sagaidot Starptautisko teātra dienu 27. martā, ielūkojamies Rakstniecības un mūzikas muzeja teātra krājumā, kur uzzinām, kas uzcēla pirmo latviešu teātra ēku Rīgā, cik dramatiska ienākšana vecajā Dailes teātra ēkā bija Jaunatnes teātra kolektīvam, un klausāmies stāstus par kostīmu tapšanu izrādēm "Vasara Noānā" un "Lācītis Pūks un viņa draugi". Viesojos muzeju krājumā Pulka ielā, kur Rakstniecības un mūzikas muzeja, teātra un kino vēstures krājuma glabātāja Andra Lazdāne ieved vienā no  telpām, kur glabājas aptuveni 250 tūkstoši vienību no teātra krājuma. Zinot šī radījuma hronometrāžu, viņa ir atlasījusi tik dažus priekšmetus no milzīgā apjoma, lai nedaudz ieskicētu un pastāstītu par pāris vērtībām latviešu teātra vēsturē. Pirmais priekšmets ir liela izmēra karogs, kā var spriest – reiz bijis šūdināts no gaišzila zīda, bet tagad klāts zilas kokvilnas auduma ielāpiem, tik uzraksti un ornamenti zelta diegiem ir izturējuši laika zobu un tie vēstī: "Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības  biedrība. 30. jūlijā 1878. gadā". Vidū ozollapu ietvarā izsūti  darbarīki – cirvis, cirkulis, lineāls un uzraksts – "darbs godina". Izrādās, šai biedrībai ir ļoti liela nozīme piecu teātru pastāvēšanas laikā. Par to  stāsta Andra Lazdāne. "Kavalieru gads" – šī pagājušā gadsimta 30. gados komponētā Burharda Sosāra dziesma no izrādes "Gesta Berlings" ir kļuvusi par Dailes teātra skanisko zīmolu no tā laikā, kad minētajā namā Lāčplēša ielā 25 teātri vadīja un tajā valdīja Eduards Smiļģis. Šī teātra ansamblis pāriet uz jaunām telpām tagadējā  Brīvības ielā, kad dižais teātra meistars jau vairākus gadus ir devies aizsaulē, bet nostāsti un leģendas par Smiļģa garu Lāčplēša ielas namā ir dzīvi vēl šobaltdien. Par to liecina nākamais krājuma priekšmets – cigarešu kārbiņas lieluma četrkantīga spoguļa lauska. Bet kamēr ceļ Dailes teātra jauno namu, tikām Jaunatnes teātra aktieri izrādes spēlē pārbūvētajā baptistu dievnamā Lāčplēša ielā 37, tur arī tiek iestudēta viena no  iecienītākajām lugām  bērniem par Lācīti Pūku. Tas notiek 1967. gadā. Teātra krājumā glabājas  daži kostīmi no šīs izrādes un Pūka tērps, ko uz skatuves valkāja Anta Krūmiņa ir izcils rokdarbnieces Melitas Ozoliņas meistardarbs. Pēc ieraksta sazvanīju aktrisi Antu Krūmiņu un uzzināju vēl dažas interesantas detaļas par  Pūka tērpu – tērpu darināšana notika ciešā sadarbībā ar pašiem aktieriem un Antas Krūmiņas ideju par tamborētu kostīmu realizēja vīriešu ģērbēja Melita Ozoliņa. Viņa tajā laikā notamborēja trīs šādus kostīmus – vienu  Antai, otru dublierei Verai Singajevskai un trešo – krievu trupas aktrisei. Līdz šodienai ir saglabājies tikai Antas Krūmiņas tērps un otra tērps no šīs izrādes, kas glabājas teātra vēstures krājumā, bija  neplānots un negaidīts pārsteigums šī raidījuma autorei. Atļaušos nelielu personisku atkāpi: zināju, ka mana mamma – aktrise Velta Skurstene – ir nodevusi savu Ēzelīša I-ā kostīmu Teātra muzejam, bet negaidīju, ka krājuma glabātāja Andra Lazdāne to būs sagatavojusi šim ierakstam, tāpēc nākamais stāsts lai mans veltījums mammas piemiņai. Raidījumā skan arī 1967. gada radio ieraksta fragments. Vinnija Pūka lomā – Vera Singajevska, Ēzelīša I-ā lomā – Velta Skurstene. Tērpu stāstu turpinām ielūkojoties Nacionālā teātra kostīmu glabātuvē, kur elegants un karalisks  nolikts Elzas Radziņas kostīms, kuru viņas  varone Žorža Sanda valkāja 1969. gada iestudējumā "Vasara Noānā".

Aknīstes bibliotēkas novadpētniecības nodaļā lūkosim, kādus aizsardzības vārdus jeb "Debesu grāmatu", dodoties karā vēlākajam literatūrzinātniekam Voldemāram Ancītim uzrakstīja viņa māte, pētīsim rīkojumus par ceļu līdzināšanu Aknīstē pagājušā gadsimta 30. gados, mācīsimies pagatavot termometru un apbrīnosim smalku dāmu velosipēdu, kādus ražoja Gustava Ērenpreisa fabrikā.

Divi gadi pagājuši, kopš remontam slēgta izstāžu zāle "Arsenāls" un līdz ar to skatītājam zudis ieskats latviešu mākslas jaunāko laiku vēstures lappusēs. Tāpēc iepazīstam to, lūkojot "Arsenāla" kolekcijas krājumu, kur runājam par krāsu trakumu Jāņa Pauļuka gleznās, uzzinām, kā 1968. gada notikumi Prāgā ietekmēja Džemmas Skulmes darbu tematiku, meklējam Latvijas dabas sajūtu Līgas Purmales gleznās un šifrēja, tabu tematiku Viļņa Zābera instalācijās. Šajā raidījumā parasti runājam par esošām kultūrvēsturiskām vērtībām,  neskarot un neanalizējot problēmas, kas saistītas  ir vietām vai ēkām, kur  tiek  glabāti un izstādīti kultūrai nozīmīgi objekti. Taču iedvesmu šim raidījumam  smēlos, noklausoties sarunu raidījumā „Kultūras  rondo” ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles „Arsenāls” vadītāju Elitu Ansoni. „Arsenāla” ēka kopš 2020. gada sākuma ir slēgta rekonstrukcijai, ko veic uzņēmums „Valsts Nekustamie Īpašumi”. Remonts namā ir ieildzis, nekas dižs pa šo laiku nav izdarīts un kad  ēka būs rekonstruēta, to neviens nezina. Tagad visi 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta latviešu vizuālās mākslas darbi glabājas muzeju krātuvē Pulka ielā. Tāpēc  jaunāko laiku māksla publikas acīm ir nepieejama. Kopā ar „Arsenāla” vadītāju ejam pa milzīgajām krātuves telpām, kur glabājas ap 30 tūkstošiem mākslas darbu un glezniecības kolekcijā Elitas Ansones  kolēģe izvelk bīdāmo sienu ar Jāņa Pauļuka gleznām. Skatām zvejnieku, tīklu lāpītāju un strādnieku figūras, kas kalpo kā  kompozīcijas detaļas košiem krāsu šļakstiem un rakstiem. Kā par gleznotāju  90. gadu sākumā  žurnālā „Jaunā gaita” raksta  mākslas zinātnieks Zigurds Konstants, tad „Gleznotājam Jānim Pauļukam ir īpaša nozīme pēckaŗa mākslas norisēs Latvijā. Ilgu laiku „spaidīts” un vajāts, izolēts un noklusēts (viņam un latviešu mākslai par laimi fiziskās represijas un iznicināšana gāja secen) viņš nepadevās un nesalūza pāraudzināšanas dzirnās. Pat vairāk − Pauļuks tolaik totalitārā režīma žņaugos uzdrīkstējās vislielāko ķecerību: sludināt un demonstrēt individualitāti, savu „Es” mākslā. 20. gs. sešdesmitie gadi jāuzskata par apogeju viņa mākslā. Šī laika posma darbos Pauļuks sevi apliecināja par lielu novatoru glezniecībā, kas organiski saliedēja reālistisko mākslu ar modernās mākslas izteiksmes līdzekļiem.” Dodamies pie nākamās sienas un te būs runa par Džemmas Skulmes daiļradi, par to, kā to ietekmēja 1968. gada pavasara notikumi Prāgā, kad tur  ar padomju karaspēka palīdzību tika apspiesti toreizējās Čehoslovākijas valdības centieni liberalizēt esošo komunistisko iekārtu.  Gleznā ar nosaukumu „Tautas dziesma” redzam rupjiem triepieniem gleznotu puskailu tautumeitu, sēžot uz zemes, vainags tai nokritis līdzās. Tā kā Elita Ansone pieminēja sociālistisko reālismu, kas  padomju iekārtā bija vadošais mākslas stils, hronoloģiski pakāpjamies atpakaļ un nonākam pie Džemmas Skumes diplomdarba, kas tapa 1955. Gadā, beidzot Iļjas Repina mākslas institūtu Ļeņingradā. Dodamies tālāk pa muzeju krātuves telpām un nonākam pie Līgas Purmales, vienas no pirmajām fotoreālisma aizsācējām Latvijā. Gleznotājas, kas savos darbos spēj  teju vieliski radīt miglas pilnu gaisu vasarā, kuras gleznotās ainavas tiek dēvētas par „pilnasinīgām, tonāli smalkām, dūmakainām un noskaņu pilnām”. Pagājušā gadsimta 90. gadi ir instalāciju uzplaukums, tas ir periods, kad glezniecība tā nedaudz pakāpjas malā, jo māksla jaudīgi šis mākslas žanrs – telpiskie objekti ar konkrētu vēstījumu, redzamākie  mākslinieki ir  Oļegs Tillbergs, Andris Breže, Sarmīte Māliņa un Vilnis Zābers. Par pēdējo runājot, mākslas zinātnieces Vilni Zāberu ir nodēvējušas par „atļaušanās meistaru” (Inga Šteimane), savukārt Helēna Demakova par Zāberu rakstīja, ka „ viņš ir tikpat dulls kā gleznotājs Jānis Pauļuks un Zāberu var tikai mīlēt, kā daudzi savā laikā ir mīlējuši Pauļuku.”  Elita Ansone aizved pie Viļņa Zābera darba „Romas  ieņemšana”.

Naukšēnu Cilvēkmuzejā lapojam fotoalbumu ar stāstu par Naukšēnu zēnu pāraudzināšanas iestādi, uzzinām, kā cukurbiešu sīrupa kanna palīdzēja izciest izsūtījumu Sibīrijā, mācāmies noaust „rumpuci” un klausāmies stāstu par naukšenieti – Veco Mesteru. Vidzemes  ziemeļos netālu no Igaunijas robežas atrodas apdzīvota vieta Naukšēni un kā var lasīt Valmieras novada interneta vietnē, tad Naukšēnu pagasts var lepoties ar Naukšēnu muižu, Naukšēnu Cilvēkmuzeju, ar grupas „Labvēlīgas tips” dziesmu “Naukšēnu disko” un vietējo ražoto produkciju.  Mans ceļamērķis bija muzejs, kur ierodoties, neizcēlos ar oriģinalitāti, pavaicājot muzeja krājuma glabātājai Unai Audijānei – kāpēc cilvēkmuzejs? Una Audijāne pirms iepazīstināšanas ar krājuma priekšmetiem ved ekskursijā pa muzeja ekspozīcijas telpām un vienā no tām mans skats apstājas pie stellēm, pareizāk sakot, pie izdrukātām pamācībām, kas piestiprinātas pie aužamiem stāviem, kur lasot, uzzinu, kā mēdz dēvēt rupji austu sienas segu. Ar muzeja krājuma glabātājas palīdzību ikviens „aušanas lempis” var iegūt A kategorijas sertifikātu, kas liecina, ka ierindojos prasmīgo Naukšēnu „rumpuča” audēju sarakstos.  Par to, ka Naukšēni ir dzimtā vieta vairākām veiklām rokdarbniecēm, pārliecinos nākamajā telpā, kur skapī aiz stikla durvīm rindojas leļļuki, ģērbti  latviešu tautastērpos. Te vairākas „Bārbijas” tautiskos brunčos, izrakstītās villainēs un kreklos ir ietērpusi Marija Muzikante, kura Otrā pasaules kara beigās kopā ar vīru un dēlu devās bēgļu gaitās uz Zviedriju un tur, pensijas gadiem pienākot, Marija pievērsusies šai nodarbei – apģērbt lelles latviešu tautastērpos. Una Audijāne pēc ieraksta parāda arī ekspozīcijā redzamo ņieburu ar „austiņām”, kas ir Vidzemes tautastērpa raksturīga detaļa – sieviešu jakai aizmugurē krokojumi, tādas kā ieliektas rožu ziedlapiņas vai spēļu peļu ausis. Kā Una minēja, šīs „austiņas” norādīja uz valkātājas turīgumu, jo vairāk tādu ausu, jo bagātāka tērpa īpašniece. Iepazinušas mazumiņu no Naukšēnu rokdarbu un rokdarbnieču vēstures, dodamies uz krājumu lapot pagājušā gadsimta 30. gadu fotogrāfiju albumu, kur dokumentēta Naukšēnu pāraudzināšanas iestādes ikdiena, kad tolaik te uzturējās grūti audzināmi zēni no visas Latvijas. Tolaik uzsvars tika likts uz darba terapiju. Nākamais priekšmets ir saistīts mūsu tautas traģiskām vēstures lappusēm – izsūtīšanu uz Sibīriju 1949. gada 25. martā. Par to liecina paliela metāla kanna, kas naukšēniešiem – Vējiņu  ģimenei – aizceļojusi līdz izsūtījumā.  „18. gadu simtenī Naukšēnu pagasta Mesteru mājas dzīvojis zemnieks – dzimtcilvēks, vārdā- Pēteris, šo māju saimnieks.  Viņa dzimšanas un miršanas  dati nav zināmi. Zināms tik tas, ka viņa dzimta Mesteros dzīvojot vairāk kā 200 gadus, kalpojuši zviedru ķēniņam, bijuši dūšīgi karavīri un pastrādājuši daudz varoņdarbu, par ko zviedru ķēniņš  tos atbrīvojis  no muižas klaušām.  Bez Mesteriem, 1601. gada revīzijā, Naukšēnu pagastā bijuši apdzīvoti vēl tikai 2 ciemi – Veceļi un Udzeni, kuros toreiz dzīvojuši igauņi, bet 1638.gada revīzijā šajos ciemos  jau dzīvojuši latvieši,” raksta Guntars Saiva. Pēteris Mesters dzīvojis šaipusē 18. gs. Viņa dzimta gadiem pletusies platumā un kā teic Una Audijāne, šobrīd Naukšēnos gandrīz nav nevienas dzimtas, kas nebūtu kaut kādā radniecībā ar atvasēm no Vecā Mestera ciltskoka. Savukārt Pētera Mestera vārds tika daudzināts un naukšēniešu apziņā palicis kā tēls, kas iemiesojis sevī krietna un spēcīga cilvēka īpašības. Una Audijāne rāda pierakstus, kas atceļojuši no Austrālijas, kur kāds cits naukšēnietis atminējies nostāstus par Pēteri Mesteru. Šobrīd muzeja darbinieki turpina pētījumus par Pēteri Mesteru, ko savā ziņā var dēvēt par naukšēniešu ciltstēvu.

„Jums, amatieriem, atgādinu veco patiesību: paturat vienmēr acīs fotogrāfijas mērķi – mākslas izteiksmi fotogrāfijā! Tā jūs nepaliksat tikai „knipsētāji”, bet izveidosaties par darbīgiem fotogrāfijas mācekļiem,” Latvijas fotomākslas pamatlicējs Mārtiņš Buclers raksta 1925. gadā izdotajā grāmatā par šī aroda apguvi. Latvijas Fotogrāfijas muzejā šķirstām pirmos iespiestos rakstus latviešu valodā par fotogrāfiju, aplūkojam greznos fonus no senajiem fotosaloniem. Pētām leģendārā aparāta „Minox” rasējumus, un iepazīstam unikālos Strenču fotodarbnīcas stikla plašu negatīvus. "Nevajag būt augsti mācītam, lai varētu  izgatavot fotogrāfijas. Tās izgatavo  ir pat mazi skolas puikas, bet vajaga mācīties saprast dabas likumus, vajaga čakli izlietot ausis dzirdēšanai, acis redzēšanai un prātu visu lietu cēloņu pētīšanai, tad arī fotogrāfija mums vairs nebūs fotogrāfa  zīmējums, bet veiklis dabas spēku izlietojams produkts," turpina Mārtiņš Buclers. Viņa  atziņas un mācības par fotografēšanu arī skatām Latvijas  Fotogrāfijas muzejā. Kopā ar Latvijas fotogrāfijas muzeja krājuma glabātāju Janu Čauri kāpjam pa senās mājas kāpnēm uz ekspozīcijas zāli, kur Jana rāda  muzeja lielgabarīta ūnikumus – senas  dekorācijas, kas savulaik, kad fotogrāfēšana vēl bija jauna un smalka tehnoloģija un tika piekopta tik salonos, kalpoja noskaņas radīšanai, uzņemot foto attēlus. Nākamajam Latvijas fotogrāfijas muzeja dārgumam ne barokāli grezni, ne mākslinieciski uzzīmētu dabas skatu foni nav vajadzīgi. Te redzam lēcienu, kā pāris desmitu gadu laikā no lielajiem salonu fotoaparātiem mūsu inženieri nonāk pie slavenā izgudrojuma mini fotokameras "Minox", ko 20. gadsimta 30. gados ražo VEF. "Minox" aparāts, ar kuru ekspozīciju zālē iepazīstina krājuma glabātāja Jana Čaur, ir tikai ievads stāstam par rūpīgo VEF inženieru un dizaineru darbu, kas atklājas, redzot fotokameras rasējumus. Te arī ieraugām, kā šādā nelielā priekšmetā iezīmējas nacionālā identitāte Latvijai ļoti sarežģītos laikos. Kā zināms, 1942. gadā "Minox" ražošanu pārtrauca, jo rūpnīcas VEF ražošanas iekārtas aizveda uz Vāciju, un pēc Otrā pasaules kara fotoaparāti ar šo nosaukumu jau tika ražoti ar uzrakstu "izgatavots Vācijā". Bet Veclāras pilsētā, kur vēl joprojām atrodas "Minox" ražotne, iela tas tuvumā nodēvēta Valtera Capa vārdā. Vēl kopā ar Janu Čauri iepazīstam nākamo muzeja krājuma vērtību - pirmo preses izdevumu latviešu valodā, kas veltīts  fotogrāfijas arodam. Fotogrāfs Dāvis Spunde ļoti ražīgi  fotomirkļos ir fiksējis Strenču un pilsētas apkaimes notikumus un ļaudis. 13 tūkstoši stikla plašu negatīvu ir nodoti glabāšanā Fotogrāfijas muzejā. Fotoplatēs redzamos cilvēkus un vietas palīdzēja atšifrēt Strenču novadpētniece Baiba Leite. Pagājušā gadā šī unikālā kolekcija, kurā teju trīs desmitgadēs ir dokumentēti vienas apkaimes cilvēki un notikumi, tika iekļauta UNESCO pasaules atmiņas Latvijas  nacionālajā reģistrā. Šobrīd ir digitalizētas aptuveni deviņi tūkstoši šo fotogrāfiju un lielu daļu ikviens var aplūkot Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogā.

Pēc vilciena svilpes ļaudis savulaik regulēja savus pulksteņus, savukārt dzelzceļa stacijas dežurantam katru rītu bija jāsalīdzina un jānoregulē stacijas pulksteņi, lai tie saskanētu ar pareizu laiku visā valstī. Par stacijas pulksteņiem to mehānismiem, vilcienu pienākšanas un atiešanas laikiem un dzelzceļa darbinieku formastērpiem vēsturē un nākotnē, runājam raidījumā Vietu lietas muzejos. Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja darba telpās uz galda vecākā krājuma glabātāja Inese Rezgoriņa ir izvietojusi vilcienu sarakstus, attēlus un kartes, ka vēstī par ritekļiem (tā starpkaru Latvijas laikā tika dēvēti vilcieni, vagoni, lokomotīves, ko padomju gados pārdēvēja par ritošo sastāvu, bet tagad muzejnieki atkal lieto šo seno nosaukumu) un ar tiem saistīto darbību. Bet ne tikai vilcienu sarakstus lūkosim šajā raidījumā. 19. gadsimta pirmajā pusē, attīstoties rūpnieciskai ražošanai un sākoties dzelzceļa būvei, mainās arī laika skaitīšanas jēdziens. Daudzviet fabriku un vilcienu svilpes kļūst par atskaites punktu precīzam laikam. Tāpēc Inese Rezgoriņa stāstu par dzelzceļa vēsturi un materiāliem, kas glabājas muzeja krātuvē, sāk ar stāstu par pulksteņiem. Tālāk dodamies uz ekspozīciju, kur pamatīgā smagnējā ozolkoka korpusā atrodas viens laikrādis, un ar Ineses Rezgoriņas palīdzību varam izpētīt tā mehānismu. Kopā ar vecāko krājuma glabātāju turpinām šķirstīt starpkaru Latvijas laika vilcienu sarakstus un nākamā galvas lauzīšana mums iznākm domājot par  ritekļu ātrumu pirms aptuveni 90 gadiem. Gaidot "Rail Baltica", kur ātrvilcieni kursēšot ar vidējo ātrumu aptuveni 170 km stundā, varam apbrīnot mūsu senču pacietību pārvietojoties ar krietni lēnāku braucamo. "Apģērbu izsniegšanai līnijas darbiniekiem ienestas attiecīgas summas budžetā, bet daļa pie budžeta apspriešanas strīpota. Jau saņemti cimdi un priekšauti mērcēto gulšņu maiņai. Siltie apģērbi izsniegti tiltu un pārbrauktuvju sargiem. Drīzumā tiks izsniegti priekšstrādniekiem, remonta strādniekiem un ceļa sargiem brezenta lietus mēteļi, bet visiem ceļa sargiem formas cepures un attiecīgas krūšu nozīmes. Formas apģērbu izsniegšanu techniskās direkcijas kalpotājiem augstākā administrācija noraida, jo formas apģērbi tiekot izsniegti kalpotājiem, kuriem pie pienākumu izpildīšanas jāsatiekās ar pasažieriem," tā rakstīts 1927. gada 3. janvāra izdevumā „Dzelzceļnieks”. Savukārt Dzelzceļa vēstures muzejā var aplūkot nelielas cilvēku figūriņas, kuras mākslinieks Einārs Timma ir ietērpis dzelzceļnieku formas tērpos, sākot no Krievijas impērijas laika līdz futūristiskām vīzijām, pat žurku aprīkojot ar šīs nozares uniformu. Un vai zināt, kā var atšķirt, kurš ir stacijas dežurants – cilvēks, kurš ir atbildīgs par vilcienu kustības organizāciju? Stacijas dežurantam ir cepure ar sarkanu virspusi. Tāda uniformas detaļa bija gan pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, gan padomju gadu periodā, gan arī šodien.

Ne reizi vien šajā radījumā ir skanējuši stāsti par Valmieras muzeja eksponātiem – garšaugu dārzu, šaursliežu dzelzceļa būvētāju piemiņas nozīmīti un Hanzas pilsētas amatnieku darinājumiem. Šoreiz ciemojamies muzeja krātuvē un tur ar padomju laiku dzērienu kartes palīdzību pārlapojam restorāna „Gauja” vēsturi, uzzinā par Rīgas pūru un ar to saistītām nesaskaņām 18. gadsimtā, aplūkojam soļotājam Jānim Daliņam valmieriešu dāvinātu etviju un šķirstām 19. gadsimta Valmieras dziedāšanas biedrības statūtus  un Cempu pagasta tiesu grāmatu.    Pilsētas centrā, kur tagad atrodas tirdzniecības centrs „Valleta”, pirms nepilniem 60  gadiem  tika uzcelta ēka, kur darbojās gan ēdnīca, gan kafejnīca, gan restorāns ”Gauja”. Valmieras muzeja vēsturnieks Dāvis Pumpuriņš izlicis apskatei nelielas stikla glāzes ar stilizētiem zivtiņu siluetiem un  melnbaltas  fotogrāfijas ar  minēto būvi un restorāna interjeru – padomju laiku minimālisms un diezgan bezpersonisks ēdamzāles iekārtojums, bet  savulaik cilvēki te nāca tuvu un tālu izslavētās virtuves dēļ. Stāsta Dāvis Pumpuriņš. Katlā ielej 1/ 2 litru ūdens, uzvāra, pieber 3 ēdamkarotes malto kafiju, tad ļauj, lai labi ievelkas un atdziest. Uzmanīgi nolej, nostādinot kafijas biezumus. Kafijā iemaisa cukuru, pievieno dzērveņu vai ābolu sulu un ūdeni. Pasniedz lielas sulas krūzēs kā atspirdzinošu dzērienu viesībās un ikdienā.  Šī vairāk kā 50 gadus senā recepte ir atrodama internetā. Šo recepti radīja restorāna „Gauja” šefpavāre Ruta Bušmane. Veroties minētajā restorāna dzērienu kartē, lasu, ka  glāze „Rūjas veldzes” pagājušā gadsimta 80. gados ir maksājusi  13 kapeikas. Lētas cenas bija arī ēdieniem. Valmieras muzeja atklātajā krājumā, kas tika atvērts 2022. gada vasarā  kopā ar galveno krājuma glabātāju Mairu Miķelsoni skatāmies uz senāko šī krājuma priekšmetu – palielu koka kasti ar metāla rokturiem, iededzinātu gadaskaitli 1773. un Rīgas simbolu – atslēgām. Kaste, kas ir sena mērvienība, savulaik ir lietota Valmieras apkaimē. Maira Miķelsone stāsta par šo mērvienību un ķibelēm, kas saistījās ar mēru ieviešanu ikdienā senāk. Nedienas ar likumu pildīšanu parādās arī citos senos Valmieras  dokumentos. Nākamajā pieturā, viesojoties pie krājuma nodaļas vadītājas Ingrīdas Zīriņas, veros 1823. gadā rakstītā Cempu pagasta tiesu protokolā. Ingrīda palīdz izburtot vecajā drukā rakstīto par kāda puiša  pāri darījumu zirgam. Ar roku rakstīts  kaimiņu pagasta  tiesu protokols  Valmieras muzeja krājumā ir nesen ienācis, un Ingrīda Zīriņa baltiem cimdiem rokās uzmanīgi šķir lapu pēc lapas, kur lasām kā 19. gs. 20. gados pierakstīti gan likumpārkāpumi, gan arī  ir liecības par  uzvārdu došanu Cempu pagasta iedzīvotājiem. No rakstisku dārgumu krātuves Ingrīda Zīriņa ceļ ārā nākamo dokumentu, kas tapis 1872. gadā – Valmieras dziedāšanas biedrības statūti, rakstīti vācu un krievu valodā. Te uzzinām, kā tolaik tika ierobežotas sieviešu tiesības un arī nacionālās izpausmes. Krājuma nodaļas vadītāja stāsta, ka 1888. gadā 3. Vispārējos dziesmu svētkos Valmieras Latviešu biedrības koris „Dziesmu rota” ieguva „Sudraba liru” – apbalvojumu, ko  tolaik piešķīra labākajiem koriem. Runājot par labākajiem, skatos vēl uz kādu krājuma vērtību – sudraba cigarešu etviju, ko par panākumiem soļošanā Rīgā starptautiskajās sacensībās 1930. gadā Jānim Daliņam uzdāvina dzimtās pilsētas uzņēmēji  un veikalnieki. Interesanti, ka Daliņš  bija nesmēķētājs, bet  šo etviju glabāja  kā mīļu dāvinājumu.

Latvijas Sporta muzeja dārgumi. Uzzinām, kā muzejs tika pie soļotāja Jāņa Daliņa sudraba godalgām, kā gadiem ilgi tika saglabāts Rīgas riteņbraucēju biedrības karogs. Lūkojam, kā 30 gadu laikā mainījušies Latvijas olimpiešu tērpi: kur tika darināti tērpi mūsu komandai, dodoties uz 1992. gada ziemas olimpiskām spēlēm Albērvilā, un kur tapa tērpi 2022. gada Pekinas spēlēm. Koši tamborēto ziedu pušķi Latvijas Sporta muzejam ir aizdevis viens no 2022. gada Pekinas olimpisko dalībniekiem Mārtiņš Bots, kurš kopā ar Robertu Plūmi, Elīzu Tīrumu un Kristeru Aparjodu komandu stafetē kamaniņu sportā izcīnīja bronzas medaļu. Turpat arī ir aplūkojama palielināta fotogrāfija, kur visi medaļnieki ar līdzīgiem ziedu pušķiem rokas stāv uz pjedestāla. Līdzās fotogrāfijai ir aplūkojamas dažādu laiku sporta kamanas. Vecrīgā, Alksnāja ielā 9, vienā no 17. gadsimtā celtajām ēkām, kas vairakkārt pārbūvēta, kopš 1992. gada atrodas Latvijas sporta muzejs un te starp  vairākiem tūkstošiem sportistu apbalvojumiem, fotogrāfijām, sporta rīkiem un  ekipējumu lūkojam dažus pieminētos dārgumus. Lai arī  pirms intervijas krājuma glabātājai Ievai Sniedzei bildu, ka labprāt runātu par krājuma priekšmetiem, taču, kā zināms, muzejos lielākoties eksponāti ir ņemti no krājuma, tāpēc arī ienākot šeit, Ieva uzreiz ved pirmajā zālē, kur pie sienas redzams izrakstīts koši zils karogs un sena fotogrāfija ar  velosipēdistiem. Rīgas riteņbraucēju biedrība organizēja vairākas sacensības, tajā skaitā 1904. gadā rīkoja pirmo maratonskrējienu no Rīgas uz Jelgavu. Nākamie muzeja dārgumi ir soļotāja Jāņa Daliņa godalgas, kuras savulaik glabājās ieraktas zemē. Vērienīgajā sporta pasākumā „Šķērsām cauri Berlīnei” Jānis Daliņš piedalījās 1929.gadā. Tas bija viņa pirmais izgājiens starptautiskajā arēnā. J.Daliņš izcīnīja 2.vietu, kā arī izpelnījās Vācijas preses ievērību ar savu skaisto soļošanas stilu. Jau nākamajā gadā J.Daliņš plūca uzvarētāja laurus, un paši sacensību dalībnieki viņu uz rokām nonesa no laukuma. Tā rakstīts  Latvijas Sporta muzeja interneta vietnē. Turpinājumā Ieva Sniedze ved uz muzeja krātuvi, kur dzirdēsim stāstu par olimpiešu tērpiem 1992. gadā, bet pa ceļam piestājam pie robustām, primitīvām kamanām ar koka sēdekli – tās tika gatavotas Cēsīs pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Nostalģiskas sajūtas par zudušiem pašmāju uzņēmumiem turpinās, skatot pagājušā gadsimta 80. gados VEF rūpnīcā ražotās bobsleja kamanas. Muzejā aplūkojamas arī kamaniņbraucējas Veras Zozuļas kamanas, kā arī Mārtiņa Rubeņa, un Jura un Andra Šicu braucamie.

Zaļenieku pagasta Ūziņu ciemā viesosimies bibliotēkā, kur kopā ar bibliotekāri un novadpētnieci Gunitu Kulmani lūkojam priekšmetus, kas vēstī par šī ciema vēsturi: kā tika celts Ūziņu biedrības nams, kādu mantojumu ir atstājis Ūziņos dzimušais farmakologs Eduards Svirlovskis, kā Ūziņos darbojies "Būdnieku" saimnieks Dāvids Freimanis un ieskats buļļa Jumja Dempinga dzīves gaitās. „Novadpētniecība mani par labāku cilvēku ir padarījusi,” tā atzīst Ūziņu bibliotekāre Gunita Kulmane. Viņa meklē, pēta, apkopo un saglabā  dzimtās puses vēsturi. Jelgavas novada Zaļenieku pagasta Ūziņos līdzās bibliotēkai  slejas divstāvu nams. Savulaik šī ēka celta par vietējo biedrību biedru savākto naudu. Veros pa Ūziņu bibliotēkas logu uz  pretējo ēku – divstāvu mūra namu, kuru pagājušā gadsimta sākumā uzcēla, pateicoties vietējo piensaimnieku biedrības ierosmei, kā Gunita Kulmane raksta tīmekļa žurnālā jeb emuāros:  „…Jau pirms Pirmā pasaules kara tie saimnieki, kas darbojās piensaimnieku sabiedrībā, liekot kopā prātus, māku un naudas makus, no Pukstu saimnieces Emīlijas Ceplītes iepirka zemi un uzbūvēja Jēkabnieku koppienotavu ar krejotavu, siernīcu un sarīkojumu zāli otrajā stāvā. Ēku nosauca par Biedrību namu. 1921. gada 10. decembrī atklāja sarīkojumu zāli ar 300 vietām. Vēlāk tika piebūvēta skatuves daļa.” No tā laika Gunitai Kulmanei ir saglabāts gan ielūgums, kas vēstī par  svinīgo atklāšanas pasākumu, gan arī burtnīca ar pierakstiem par nama celšanas materiāliem un izmaksām. Viens no biedrības nama celšanas iniciatoriem bija Dāvids Freimanis, kurš aktīvi darbojās vietējās sabiedriskajā norisēs, bijis Ūziņu lauksaimnieku un ugunsapdrošināšanas biedrībā. Freimaņu ģimene saimniekoja „Būdnieku” mājās - ēkas sen jau nojauktas, bet bibliotēkā glabājas dokumenti un fotogrāfijas no Freimaņu dzimtas. Davida Freimaņa pieraksti un dokumenti sniedz ieskatu starpkaru Latvijas turīgā zemnieku saimniecībā. Viens no īpašākajiem Ūziņu cilvēkiem ir Eduards Svirlovskis – farmācijas zinātņu doktors, farmakognosts jeb ārstniecības augu un no tiem iegūtu zāļmateriālu pētnieks. Svrilovska vārds ne reiz vien ir pieminēts plašsaziņas līdzekļos un uzskatu, ka daļa nopelnu viņa vārda daudzināšanā pienākas Gunita Kulmanei, kura turpina  apkopot materiālus par farmācijas profesoru un kopj Svrilovsku dzimtas kapavietu Ūziņu Priežu kapos.

Muzejs "Latvieši pasaulē" apkopo priekšmetus no visām latviešu kopienām ārpus viņu dzimtenes. Te lūkojam gan Austrālijā, gan Brazīlijā darinātus tautastērpus no dažādiem materiāliem, bēgļu nometnēs gatavotās rotas. Būs stāsts arī par latviešu kokvilnas vācēju dibināto draudzi un darināto dievnama kroņlukturi Misisipi štatā ASV 20. gadsimta 50. gados. Gumijas zābaki "vēstīs" par šodienas latviešu strādniekiem Norvēģijā un uzzināsim, kā latviešu māksliniece veidoja "Covid" auskarus Igaunijā. Muzejs darbojas jau 16. gadu un šobrīd tā krājumā ir aptuveni 26 tūkstoši priekšmetu. Kamēr muzejs  vēl meklē savu īsteno  mājvietu, tā izstāžu zāle un pētniecības centrs atrodas vienā telpā Berga Bazārā, bet krājums izvietots Latvijas Nacionālās bibliotēkas nelielā pagrabstāva istabā. Muzeja vadītāja Marianna Auliciema stāsta, ka muzeja darbinieki vāc un apzina  dažādu laiku un dažādās  vietās dzīvojošu  latviešu stāstus, tāpēc arī no krājuma dārgumiem Marianna izceļ auskarus – zils stikla bumbulis  aplipināts ar  mazām sarkanām un oranžām piciņām – mākslinieciski un estētiski skaists rotājums, ko radījusi Igaunijā dzīvojoša latviešu māksliniece. Raidījuma ieraksta reizē muzeja krājuma telpa atgādina tautas deju kolektīva noliktavu – uz galdiem izplāti brunči, ņieburi, villaines, krekli, vainagi, vestes un bikses. Muzeja darbinieki jau laikus gatavojas tautastērpu izstādei „Uzvilkt Latviju”, kas paredzēta šī gada jūnijā. „Bet mūsu tērpiem ir interesantāki stāsti nekā tautas deju apģērbiem,” smejot bilst Marianna Auliciema. Viņa rāda Nīcas lindrakus – vieni ir oriģinālā – ķieģeļsarkanā krāsā, citi darināti no  sarkanas vilnas segas, vēl kādi – no iesarkaniem aizkariem. Svarīgi bija tikt pašam pie sava tautastērpa, vienalga kāds audums gadījās pa rokai bēgļu nometnēs Vācijā pēc Otrā pasaules kara. „Tautastērps nozīmēja piederību savai tautai, savai kultūrai, tā bija tava identitāte un goda lieta,” runājot par redzamo muzeja „Latvieši pasaulē” krājumu, teic tā glabātāja Guna Dancīte un abas muzeja vadītāju rāda vienu īpašu vainagu ar skaistu leģendu par to, ka tājā ieslēpts Latvijas karogs. Lielākais priekšmets muzeja krātuvē ir no koka virpots kroņlukturis tautiskiem rakstiem, pieciem zariem – šādu iespaidīgu gaismekli reiz darināja latvieši, kas strādāja kokvilnas laukos Amerikas dienvidu štatā – Misisipi. Aptuveni 20 gadus kroņlukturis glabājās Ņudžersijā dzīvojoša latvieša Jura Bļodnieka mājās, līdz Juris to atdāvināja muzejam, un muzejnieki cer, ka tad, kad viņi beidzot tiks pie savām pastāvīgām telpām, tur kroņlukturos varētu būt centrālais objekts. Tikām muzeja darbinieki turpina braukt ekspedīcijās pa visu pasauli, intervējot latviešus un vācot priekšmetus, galvenais, lai konkrētai lietai būtu stāsts, jo tas rada vērtību tai mantai, teic Marianna Auliciema un rāda zaļganus liela izmēra  gumijas zābakus – lieciniekus smagam  darbam Norvēģijā nesenā pagātnē. Sava veida septiņjūdžu zābaki no pasakām – ar tiem sperti pāris soļi un no zābakiem var tikt līdz savam kuģim, tiesa, bez brīnuma, bet ar savu darbu.

Latvijas biozinātņu un tehnoloģiju universitāte (Latvijas Lauksaimniecības universitāte) jau vairāk nekā 80 gadus atrodas lielākajā baroka pilī Baltijas valstīs, un šīs pils muzejā uzzināsim, kāpēc un kā te nonāca Francijas karaļa Luija XVIII portrets, kurā gleznā universitātes telpās var redzēt pils sākotnējo krāsu, dzirdēsim šīs augstskolas himnu, kuras notis bija pazudušas, un būs stāsts par vēsturisku pils parka plāksni, kas tika izglābta no nonākšanas metāllūžņos. 1737. gadā par jauno Kurzemes un Zemgales valdnieku kļūst Ernsts Johans Bīrons. Tajā pašā gadā hercogs Bīrons dod pavēli uzspridzināt Mītavas veco pili, kas celta 14. Gadsimtā, un tās vietā sāk būvēt jauno valdnieka rezidenci. Ēka ar pārtraukumiem tika celta 34 gadus. Šī Baltijas valstīs lielākā baroka pils tika pamatīgi izpostīta 1919. gadā Brīvības cīņu laikā, atkāpjoties Bermonta karaspēkam un otrā pasaules kara beigās – 1944. gadā, kad padomju karaspēks sagrauj  90 % Jelgavas apbūves, tai skaitā, nodedzina arī pili. Līdz ar to, šeit var aplūkot tik vairākkārt atjaunoto pils fasādi, bet lietas no senseniem laikiem, kad hercogs te valdīja, grūti ieraudzīt. Tāpat reti ir priekšmeti no bijušās Lauksaimniecības akadēmijas, kas te darbojas īsu brīdi  pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, tomēr ir daži atradumi, kas izdzīvojuši cauri laikam un var ko pastāstīt gan par pils, gan mācību iestādes vēsturi. Muzeja krājumu veido dāvinājumi un atradumi arheoloģisko izrakumu un remontdarbu laikā, teic Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes pils muzeja  vadītāja Ginta Linīte.

Atzīmējot Rīgas greznākā kinoteātra "Splendid Palace" simto jubileju, kura būs šī gada decembrī, lūkosim rokoko stilā darināto spoguli, kas novietots kinoteātra Zaļajā zālē un ir viens no retajiem priekšmetiem, kas saglabājies no ēkas darbības pirmsākumiem. Savukārt Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzeja krātuvē šķirstīsim kādas Rīgas skolnieces burtnīcu, kurā atzīmēts, kādas 340 filmas viņa ir noskatījusies divu gadu laikā. Būs arī stāsts par kameru, kuru savās rokās dzīves pēdējos mirkļos Barikāžu dienās turēja kinooperators un režisors Andris Slapiņš, un vēl pārlaposim režisora Rolanda Kalniņa sievai rakstītās vestules. Kam tad kino ir domāts? Protams, ka skatītājam! Kopš 1896. gadā Rīgā tiek demonstrēts pirmais seanss, kurā rādīja kinematogrāfa atklājēju brāļu Limjēru filmu par vilciena pienākšanu stacijā, kino burvībai pakļaujas liels un mazs. Skolasbērni, šmaucot prom no mācību stundām, tērējot pusdienu naudu biļetei vai slepus lavoties iekšā kinoteātrī, vēro savus iecienītos aktierus uz ekrāna, skatoties vienu un to pašu filmu vairākas reizes. Nezinu, vai tieši tā darīja arī Elza Mālmane, kura visas redzētas filmas divu gadu laikā rūpīgi iegrāmatoja burtnīcā. Tagad pusaugu skuķēna pieraksti ir viena no  Rīgas Kino muzeja krājuma „pērlēm”. Par to stāsta LKA Rīgas Kino muzeja krājuma speciāliste Madara Lapiņa. Kino pētniece un  dokumentālā kino speciāliste Zane Balčus piebilst, ka šī burtnīca ir liecība ne tikai par kinematogrāfu, bet arī par pirmo neatkarīgās Latvijas laiku.  "Paramount jaunākās sensācijas - institūta audzēknes un virsnieka skaistuļa mīlas romāns. Īstas un cēlas mīlas drāma, pār kuru nevalda ne laiks, ne aizspiedumi, ne aklais  naids," tādi saukļi uz filmu plakātiem kinoteātros vilināja gan  jauno Elzu, gan tūkstošiem citu skatītāju  30. gadu Latvijā, kad  šādu  eksaltētus  teikumus drukāja uz filmu afišām. Arī Kino muzeja krātuvē glabājas to laiku kino reklāmas. Vēl runājam par kinoteātri - simtgadnieku. Tas ir "Splendid Palace" un no šī kinoteātra muzeja krātuvē glabājas pēdējā ar roku zīmētā kino afiša. Tā tapusi 2011. gadā, afišā attēlojot filmas „Mākslinieks” galvenos varoņus - slavas zenītā esošu kinozvaigzni, ko atveido aktieris Žans Dižardēns un jauniņo aktrisi, ko spēlē Berenise Bežo. „Mēs ar kundzi iznīcinājām visu savu saraksti. Uzskatījām, ka mēs rakstījām, teiksim, vairāk par savām sajūtām un attiecībām: vai tas ir pēc tam kādam jālasa? Tas ikvienam ir ļoti intīms process,” tā 2021. gada novembrī intervijā žurnālā „Rīgas Laiks” teica  režisors Rolands Kalniņš. Tomēr Kino muzeja krātuvē ir nonākušas vēstules, ko savulaik viņš ir rakstījis savai sievai, toreiz Valmieras  drāmas teātra aktrisei Marijai Adamovai. Ar krājuma glabātājas Madaras Lapiņas atļauju nedaudz ieskatāmies mīlestības vārdos jeb režisora personiskajā sarakstē. Turpinot ceļojumu pa Rīgas Kino muzeja krātuvi, Zane Balčus un Madara Lapiņa ieved telpā, kur glabājas kinotehnika. Te arī apskatāma "Sony" firmas kamera, kādas Padomju savienības ēras norietā bija deficīta prece un katrs kino profesionālis priecājas par šo kvalitatīvo importa darbarīku. Šādu kameru,  filmējot savu pēdējos kadrus, rokās turēja arī dokumentālo filmu operators un režisors Andris Slapiņš. "Kino ir spogulis, kurā mēs bieži redzam paši sevi," tā teicis meksikāņu kinorežisors Alehandro Gogsaless Injarritu, savukārt kinoteātrī "Splendid Palace" ir spogulis, kurā, iespējams, ir palūkojušies visi iepriekš minētie cilvēki, jo šis priekšmets atrodas ēkā kopš tās uzbūvēšanas pirms 100 gadiem. Precīzāk, kopš 1923. gada 30. decembra, kad  atklāja šo kinoteātri - pirmo ēku Rīgā, kas tika speciāli būvēta filmu  demonstrēšanai. Tā kā 100 gadi ir ievērojama jubileja, tad varu jau tagad sveikt kinoteātri un to daudzinot, iepazīstināt arī jūs ar nama vēsturiskiem priekšmetiem. Par grezno rokoko stilā veidoto spoguli, stāsta kinoteātra mākslinieciskā vadītāja un kino kritiķe Daira Āboliņa. Ja nu gadās apmeklēt kinoteātri, uzkāpiet otrajā stāvā un Zaļajā zāle var aplūkot šo senumu, kurā 100 gadu laikā ir raudzījušies neskaitāmi cilvēki, kurus vieno kino interese un kino mīlestība.    

Jaunu gadu sākot, gribas cerēt uz ko jauku, labu un skaistu. Gadsimtiem ilgi cilvēki Jauno gadu sagaida ar cerībām un ilgām pēc kā laba, neparasta un skaista. To ļaudis gadumijā vēl cits citam, raksta apsveikumu kartītēs un droši vien klusībā kāro to paši piedzīvot. Par košām, bērnišķīgām  un mīlestības pilnām kartītēm un ziemas sajūtu dzejā būs šis raidījums. „Gan ar sniegiem, gan ar saliem, gan ar lauskiem skaļš - gads ir balts no abiem galiem un pa vidu zaļš." Tā rakstīja Ojārs Vācietis, kura memoriālajā dzīvoklī cilāsim dzejnieka ģimenei piederošās eglīšu mantiņas un klausīsimies paša dzejnieka izpildījumā dzejoli par sniegu, bet Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) lūkosim, kādas fotopastkartes uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu gatavoja pašmāju fotogrāfi profesionāļi un amatieri un kādas apsveikuma kartītes senāk tika kritizētas kā nepiedienīgas un laikmeta garam neatbilstošas. Savukārt Rīgas Jūgendstila centrā uzzināsim, kāpēc gadumijas apsveikuma kartītēs redzamas neaizmirstulītes. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mākslas krājuma atklātņu kolekcijas glabātāja, bibliogrāfe Līga Goldberga ir izlikusi uz galda kartītes: daudzās no tām redzams jauns pārītis ziemas ainavā. Manu uzmanību piesaista kolorēta atklātnīte, kur puisis apkampis meiteni, abi sēd sniegā un meitenei ir izkrāsots koši zaļš mētelis, violeti brunči un sniegbalta cepure. Domāju, arī šodien kādai 20-gadniecei nebūtu iebildumu saņemt no mīļotā šādu Ziemassvētku vai Jaungada sveicienu. Kā stāsta Līga Goldberga, tad  pagājušā gadsimta 20. - 30.gados Latvijas presē šādas izkrāsotas  un saldas pastkartes kritizētas. Citā atklātnītē no senākiem laikiem divi puisēni stāv uz apsniguša balkona, aiz viņiem lāstekām klāts logs un šajā ziemas ainavā balkons ir greznots ar neaizmirstulītēm, un uzraksts vēstī - „Daudz laimes Jaunā gadā!”. Kā stāsta Rīgas  Jugendstila centra muzeja direktore Agrita Tipāne, tad 19. un 20. gs. mijā  šie ziediņi kā piemiņas un uzticības simbols bija tradicionāls jugendstila  elements un arī Ziemassvētku un Jaungada kartītes tika bagātīgi rotātas ar šiem ziediņiem. Bet dzejnieks Ojārs Vācietis brīžos, kad nerakstīja dzeju, no baltā rakstāmpapīra un melnā koppapīra grieza sniegpārsliņas – ne, lai rotātu māju   Jauno gadu gaidot, bet vienkārši tāpat, sava prieka pēc. Ziemas, sniega un gadumijas svētku mirkļus ejam lūkot dzejnieka muzejā. Sēžam dzejnieka  viesistabā pie galda, uz kura muzeja vadītāja Ieva Ķīse ir izlikusi kastīti ar eglīšu rotājumiem - padomju gados ražoti čiekuri, putniņi, augļi, vecīši, kurus tolaik dēvēja par Salatēviem, šīs rotas Ojāra Vācieša dzīvesbiedre dzejniece un tulkotāja Ludmila Azarova un abu dēls Žanis karināja eglītē, gaidot Jauno gadu.

Eglītes rotājumus un laimes cūciņu figūras lūkojam Rīgas Jūgendstila centrā, Jāņa Akuratera muzejā uzzinām, kā dzejnieks Ziemassvētkos iepazinies ar savu topošo sievu un ko rakstījis par Ziemassvētku kaujām 1916. gadā, bet Nacionālās bibliotēkas krātuvē klausāmies Marisa Vētras izpildījumā tik pazīstamo dziesmu "Reiz mežā dzima eglīte" ar neierastu tekstu. Vai zinājāt, ka dziesma „Reiz mežā dzima eglīte” jau tika dziedāta pirmajā Latvijas brīvvalsts laikā un ka dzejnieks Jānis Akuraters ar savu sievu iepazinās Ziemassvētku vakarā, bet smalkas porcelāna cūciņu figūras bija ierasts svētku rotājums 20.gadsimta sākumā. Pāvi,  pūces, ziedi, rūķi, eņģeli, mūzikas instrumenti, stikla krellīšu virtenes, grezni izšūtas kurpītes – ar šādām rotām, kas bija raksturīgas pirms vairāk nekā 100 gadiem, Rīgas  Jūgendstila centra dzīvojamā  istabā greznojas Ziemassvētku eglīte. Par koka zaros redzamajām mantām stāsta muzeja direktore Agrita Tipāne. Tā kā laiks no Ziemassvētkiem līdz Vecgada vakaram tiek vadīts svinot, un cits citam vēlam labu gan mutiski, gan dāvanu viedā, Agrita Tipāne arī parāda  nelielas figūriņas, veidotas no biskvītporcelāna – tāda porcelāna, kas piešķir zīdaini matētu faktūru un izceļ veidojuma detaļas. Porcelāna eņģelīši un arī rukši, kas simbolizē labklājību, bagātību un veiksmi, šajā gada laikā bija iecienītas dāvanas un dekori interjerā. Sivēns redzams arī kartītē, kas pieder pie nākamā stāsta – suns ar ruksi sniegotā laukā lok šampanieša atliekas no līdzās iztecējušas pudeles, ko pametuši gadumijas svinētāji. Uzraksts uz kartītes franciski vēsta – Laimīgu Jauno gadu! Šo apsveikumu 1913. gadā no Parīzes savai sievai Marijai  sūta  dzejnieks Jānis Akurāters – stāsta Jāņa Akuratera muzeja vadītāja Maira Valtere. Turpinot skatīt Ziemassvētku stāstus, lūkojam Latvijas Nacionālās  bibliotēkas audiovizulālās lasītavas krājumu. Lasītavas vadītāja Zane Grosa ir izvēlējusies plates, kurās pagājušā gadsimta 30. gados ir ieskaņotas Ziemassvētku dziesmas. Zināms, ka operdziedātājs Mariss Vētra starpkaru Latvijā bija populārs, arī pateicoties Rīgā dibinātajai skaņu plašu fabrikai „Bellaccord Electro”, kas ieskaņoja gana daudz viņa balss ierakstu. Tāda ir arī nākamā plate, par kuru stāsta Zane Grosa, bet pirms klausāmies dziesmu, platē ir ierakstīta dzeja, kuru runā aktieris Teodors Lācis. Dziesma „Reiz mežā dzima eglīte”, kas  bija un ir tik populāra Krievijā, radās 1905. gadā, kad krievu muižnieku dzimtas pārstāvis – agronoms, biologsun muzikants-amatieris Leonīds Bekmans savai meitai nolasīja bērnu žurnālā atrastu  dzejoli „Reiz mežā dzima eglīte”. Viņš piesēdies pie klavierēm, nospēlējis melodiju, bet tā kā nepazinis notis, tad viņa sieva pianiste, Maskavas konservatorijas profesore Jeļena Bekmane-Ščerbina notis  pierakstīja. 1941. gadā  mums zināmo latvisko versiju ir atdzejojis dzejnieks un tulkotājs Eižens Mindenbergs, bet dziesmā, ko 20. gadsimta 30. gados ir iedziedājis Mariss Vētra, nav ne miņas par  bailīgo zaķīti, dusmīgo garām cilpojošo vilku un vectētiņu, kas eglīti cirtis…

Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā uzzināsim par Aizkraukles puses koka amatniekiem ar Dieva dotu talantu - viņu darbi un dzīvesstāsti. Pētīsim galdu, kas reiz piederējis Madei Svilei-Peņģerotei, kurai, savukārt, ir saistība ar Blaumaņa noveli "Purva bridējs". Un iepazīsim Aizkraukles muižas brīvkungu un viņa izdotos likumus par labu zemniekiem. Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja galvenā krājuma glabātāja Ilzīte Ozoliņa vadā gar sadzīves priekšmetu plauktiem – grozi, karotes, maizes lizes, grābekļi, izkaptis – viss, kas reiz kārtīgā saimniecībā bija nepieciešams. Bet dažas lietas te atšķiras ar savu izskatu – koka griezti drēbju pakaramie, galds ar jancīgām figūrām un filigrāni izgrebts koka kamielis. Pirms ejam vētīt  muzeja krātuvi, piestājam „Kalna Ziedu” mājās, kur atrodas Aizkraukles muzeja pastāvīgā ekspozīcija, un par to jāpateicas Mades Sviles mārketingam, proti, esmu kārtējā šī muzeja apmeklētāja, kas vēlas redzēt  mēbeli, kas reiz piederējusi noveles „Purva bridējs” Kristīnes tēla prototipam. Palasot starpkaru Latvijas laika presi, atrodam, ka ne reizi vien Made Svile- Peņģerote popularizē žurnālistiem stāstu par jaunā, kautrā, toreiz iesācēja rakstnieka Blaumaņa jūtām pret viņu. Blaumanis slepus viņai metis baltas rozes pa istabas logu, bet savas, tā teikt, tiesības uz Kristīnes tēlu Made pamatojusi ar to, ka viņa ir atraidījusi kāda bagāta Kokneses saimnieka bildinājumu, sakot  ka precēšot vīru, bet ne māju, un vēlāk arī salaulājusies ar dārznieku Jāni Peņģerotu.   Turpinot lūkot  stāstus par dažādu laiku un kārtu ļaudīm, kuri  atstājuši lielākas vai mazākas pēdas Aizkraukles puses vēsturē, piestājam pie neliela portreta,  kur redzams vīrs ar vieglu, nedaudz pašapzinīgu smaidu, enerģiskiem sejas pantiem. Smalkais lakatiņš un svārki liecina, ka vīrs  pieder kungu kārtai. Tas ir Aizkraukles muižas īpašnieks barons Kārlis Fridrihs Šulcs fon Ašerādens. Vēsturē viņs iegājis ar to, ka 18. gs. 60. gados izdevis zemnieku tiesības, kurās teikts, ka arī kungu var atzīt par vainīgu. Tālāk dodamies pāri pagalmam uz krājuma telpām un lūkojam, sākumā pieminēto kokamatnieku darbus.

Nelūgti, bet vienmēr gaidīti kāzu viesi bija "lodzinieki" - tie ļaudis, kuri svinībās pa logu raudzījās. Par šo tradīciju stāsts Lapmežciema pagasta muzejā, kur arī pētām, kā sien mīlestības mezglu, raugām, kādi izskatās pašdarināti zvejniecības rīki un ko dara ar kartupeļu "airi". Braucot aiz Ķemeriem Kolkas virzienā, cita aiz citas rindojas sen apdzīvotas  zvejnieku vietas, kurām tādi garšīgā latviešu valodā nosaukumi – Bigauņ, Klapkaln, Čauk, Lapmež, Rag un vēl citi ciemi. Kā vēsta teika, tad Lapmežciems pie sava vārda ticis, jo apkārtnē auguši daudzi brangi lapu koki. Bet nesenākā pagātnē te zvejnieku kolhoza „Selga” darbojies, un tāpēc arī  Lapmežciema muzeja vestibilā gozējas milzīgs kubs, veidots no konservu kārbām. Tā kā Lapmežciema pagasta muzejā var aplūkot lietas, kas saistītas ar zvejniecības vēsturi un zvejnieku ikdienu, tad divas Anitas – muzeja vadītāja Anita Alberta un muzejā krājuma glabātāja Anita Sproģe – kā pirmo krājuma priekšmetu demonstrē pudeli savienotu ar pusķieģeli. Skaidrojumu šim pirmajā mirklī dīvainajam, bet vispār ļoti praktiskajam meistarojumam sāk Anita Alberta. Skatot tālāk pašdarinājumus, kas savulaik noderēja zvejniekiem, Anita Sproģe  aizved uz ekspozīcijas zāli, kur iemācos vārdus „knīpa” un „knauķis”, un šim nosaukumam nav nekāda sakara ar maziem puikām un meitenēm, bet gan ar tīkliem. Vienkārši sakot, tīklu pakaramais – bet daudz košāk, protams, skan „knīpa” un „knauķis”. Vēl viens rīks, kura izveidē redzama attapība un tas, kā materiāla trūkuma laikos tiek lietā likta izdoma, ir pašdarināts zivju tīrāmais Līdzās zivju tīrāmajam abas Anitas vērš uzmanību uz raupji darinātu koku, kas pēc izmēra atgādina rūķīšu laivas airi. Nē, šim rīkam nav nekādas  saistības ar zivīm. Raidījuma gaitā vēl pievērsīsimies citiem saimniecībā lietojamiem rīkiem, bet nu pienācis laiks stāstam par „lodziniekiem”. Anita Sproģe rāda pagājušā gadsimta vidū uzņemtu fotogrāfiju, kur redzamas vairākas sievas, kas drūzmējas pagalmā un skatās iekšā pa logu.

"1919. gada 10. jūnijā ar toreizējā Pasta, telegrāfa un telefonu pārvaldes priekšnieka inženiera Eduarda Kadiķa parakstu, vecākais mehāniķis A. Tīpainis saņēma pavēli organizēt un vadīt pārvaldes mehānisko darbnīcu ar uzdevumu - remontēt resora lietojamo tehnisko inventāru. Ar minēto datumu sāka eksistēt šī darbnīca un 12 gadus vēlāk tā izveidojās par VEF," tā savas atmiņās par Valsts elektrotehniskās fabrikas dzimšanu raksta Aleksandrs Tīpainis. Raidījumā viesojamies VEF muzeja krātuvē, kur lūkojam šī uzņēmuma nozīmīgu cilvēku veikumu - Aleksandra Tīpaiņa atmiņas par VEF pirmsākumiem, inženiera un aviokonstruktora Kārļa Irbīša pierakstus un VEF reklāmas mākslinieces Zelmas Baboliņas darbus. Aizsargu aviācija jau atkal saņēmusi vērtīgu dāvanu — četras VEF lidmašīnas. Tās tika nogādātas uz starta vietu  un aizsargu lidotāju vadībā pacēlās gaisā. Tad arī varēja pārliecināties par jauno lidmašīnu teicamām īpašībām. Valsts elektrotehniskā fabrika, ieņemot Latvijas ražojumu izstādē vienu no lielākiem stendiem, izstādīs daudz jaunus eksponātus. No radio aprātiem ievērību pelna radio nozares „nagla" – 2 spuldžu maiņstrāvas tīkla aparāts – ar iebūvētu  dinamisko skaļruni. levērojot aparāta zemo cenu, tas būs pieejams katram abonentam, kas vēlēsies  iegūt tiešām labu un vērtīgu aparātu. Tas ir ievietots modernā līnijā ieturētā glītā kastē un piemērots elektrisko gramofonu pieslēgšanai. Tādi apraksti par VEF ražojumiem bija lasāmi pagājušā gadsimta 30. gadu presē. Bet kāds ir sākums uzņēmumam, kas starpkaru Latvijā ražoja visu elektrotehniku, sākot no spuldzēm līdz lidmašīnām, un padomju gados bija viens no vadošajiem sakaru tehnikas ražotājiem bijušajā Padomju Savienībā? Fabrika vairs neeksistē, ir saglabājušās ēkas un VEF muzejā var aplūkot priekšmetus, dokumentus, fotogrāfijas, kas vēsta par VEF no tā  pirmsākumiem līdz darbības beigām. Tagadējā VEFa pirmsākums ir 1919. gada 10. jūnijs. Aleksandrs Tīpainis pirms Pirmā pasaules kara apguva telegrāfa mehāniķa amatu un darba gaitu sākumā, iepazīstot Tērbatas telefona aparātu rūpnīcas darbu, sapņo par telefona aparātu ražošanu. Pēc kara Rīgā jaundibinātā Pasta, telegrāfa un telefona pārvalde nolemj veidot darbnīcas un uztic Tīpainim darbnīcas vadītāja amatu. Aleksandrs Tīpainis pagājušā gadsimta 60. gados sāk pierakstīt atmiņas par VEF darbību. Nu šīs mašīnraksta lapas glabājas  muzeja krājumā, kur tās raidījuma ieraksta laikā no  plaukta ir izcēlusi VEF muzeja galvenā krājuma glabātāja Dace Kaprāne. Runājot par VEF "stūrakmeņiem",jāmin brāļi Irbītes -  dizainers Ādolfs un aviokonstruktors Kārlis. Šoreiz runa ir par vecāko brāli Kārli Irbīti, kura Kanādā rakstītā autobiogrāfija un zīmētās skices 1992. gadā nonākusi VEF muzeja īpašumā. “Kārli, Kārli, kur tu esi palicis”, sauca māte jau kuro reizi, “Nāc taču vakariņās”! Bet es biju tā aizrāvies, ka mātes saucienu nedzirdēju. Bija piepildījies manis sen kārotais sapnis. Es pirmo reizi redzēju lidmašīnu! Bija 1914. gada pavasaris un es stāvēju mūsu mājas dārzā Rīgas nomalē Čiekurkalnā, ko vācieši sauca par Šreienbušu. Vispirms dzirdēju motora troksni, kas likās nāca no tuvējā Ķīšezera. Pacēlis acis pret debesīm tad es sev par lielu brīnumu ieraudzīju lidmašīnu, kas no ziemeļiem devās Rīgas virzienā… Tā savas atmiņas 1992. gadā, dzīvojot Monreālā, pieraksta Kārlis Irbītis,  kurš pēc Otrā pasaules kara devās bēgļu gaitās uz Kanādu, kur arī tika novērtētas viņa konstruktora spējas, jo līdz pensijai Kārlis Irbītis nostrādā lielākajā Kanādas lidmašīnu būves firmā “Canadair”, sākumā par konstruktoru un vēlāk jau kā rūpnīcas projektu grupas vadītājs. Vēl viens cilvēks, kas kaldināja VEF panākumus Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, ir reklāmas māksliniece Zelma Baboliņa. Viņa strādāja rūpnīcas reklāmas birojā no 1937. līdz 1970. gadam. Zīmējusi skatlogu noformējumus VEF firmas veikalam, izstrādājusi reklāmas bukletus VEF produkcijai, kalendārus, ražojumu grafiskos materiālus un iesaiņojumu. Dace Kaprāne rāda 30. gados  zīmētu elektrisko spuldžu reklāmas katalogu.

Ikdienas dzīve, tērpi, zirgi, saimes ļaudis, pils interjers - tā pamatīgos fotogrāfiju albumos 19. gadsimta 90. gados tika dokumentēta Krustpils pils īpašnieku baronu fon Korfu dzīve. Savukārt no senākiem laikiem te saglabāta Krustpils villaine ar unikālu izšuvumu, bet Jēkabpili 20. gadsimtā pirms un pēc Otrā Pasaules kara gleznās ir iemūžinājusi Emma Baltmane. „Krustpils novads ir viens no mazākajiem Latvijas tautas tērpu novadiem, bet šā novada mākslinieciskā kultūra bijusi tik augsta, ka tā ietekmējusi arī apkārtējos novadus.” Tādu informāciju var atrast interneta vietnē "latvians.com". Turpat arī minēts, ka  „greznākais apģērba gabals bija sagša. Sagšas rakstu ziņā bija ļoti dažādas. Sagšu rotājot, greznākās rakstu joslas lika sagšas galos, šaurākās — vienā vai abās malās.” Jēkabpils Vēstures muzeja  galvenā krājuma glabātāja Iluta Bērziņa, uzvilkusi cimdus, uzmanīgi atloka baltu villaini, kam raksti izšūti krāsainiem diegiem. Villaine darināta pirms aptuveni 150 gadiem, nākusi no Biržu mājām, to saimniece pirms vairākiem gadu desmitiem šo dārgumu nodevusi muzejam. Vairāk nekas par apģērba īpašnieci nav zināms. Villaine tiek rūpīgi glabāta un tagad, apskatei izlikta, caur saviem rakstiem spēj izstāstīt stāstu par rokdarbu tehniku. Iespējams, ka ap to pašu laiku, kad Biržu pagastā kāda jauna meitene posās uz godiem un plecos lika minēto villaini, pārdesmit kilometrus tālāk, Krustpils pilī, tur, kur tagad izveidotas Jēkabpils vēstures muzeja telpas, baronu fon  Korfu ģimene riktējās kārtējai fotosesijai kopā ar kalpotājiem vai zirgiem, vai saviem suņiem, vai arī paģērēja fotogrāfam, lai tas uzņem barona darba kabineta vai dāmu buduāra skatu. Bija, vai nē – to mēs nezinām, bet ir fakts, ka 19.gs. 90. gados Krustpils muižas īpašnieku baronu Korfu  ikdiena tika iemūžināta daudzās fotogrāfijās un pirms pusotra gada muzeja darbinieki saņēma dāvinājumu no Vācijas. Bijušo baronu radinieki atsūtīja divus pamatīga lieluma fotoalbumus ar vēsturiskiem skatiem – fotogrāfijām ar  pašiem Korfiem, viņu kalpotājiem, pils interjeru un apkaimes ainavām.  Kopā ar Ilutu Bērziņu lapojam albumus un konstatējam, ka teju zem katra attēla ir parakstīts, kas tajā redzams un nospriežam, ka Korfi mūsdienās lieliski iederētos ietekmeļu un "instagrameru" rindās. Tam, ka baroni fon Korfi bijuši kā šodienas žargona teiktu – stilīgi un arī sekojuši līdz tā laika inženiertehniskajām novitātēm, apliecinājumu var gūt, lasot rindas no Jēkabpils vēstures muzeja interneta vietnes:  „19. gs. beigās pilī tiek ievilkts ūdensvads – 1887. gada rudenī tiek rakta ūdensvada tranšeja, uzstādīta nojume strūklakai, kas liecina, ka tieši tajā vai dažus gadus vēlāk uzbūvēts ūdens rezervuārs. Krustpilī parasto nakts podu vietā jau 19. gs. beigās lietota ūdens tualete. 1902. gadā pilī izveidoti telefonsakari." Arī trešais stāsts par apkaimes vēsturi ir saistīts ar attēliem – ar savām daudzajām gleznām, iemūžinot tajās  savu mazpilsētu, Emma Baltmane ir uzcēlusi pieminekli Krustpilij. Te dzimusi,  gleznošanu apguvusi kursos, Emma Baltmane gan starpkaru Latvijā, gan vēlāk, padomju gados, ir tapinājusi pāri par tūkstošiem gleznu.

Viņi stāvēja uz vienas skatuves 1918. gada 18. novembrī, kad proklamēja Latvijas Republiku, bet likteņi pašķīrās divos pretējos virzienos. Kalniņu ģimene - Pauls, viņa sieva Klāra un abu dēls Bruno - pārliecināti sociāldemokrāti, kuri savus uzskatus vēl turpināja paust pēc Otrā pasaules kara, dzīvojot ārzemēs, un agronoma izglītību ieguvušais Vilis Gulbis, iekšlietu ministrs K. Ulmaņa valdošajā režīmā, kurš 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas tika deportēts uz PSRS, kur viņam izpildīja nāvessodu. Skatot Viļa Gulbja un Kalniņu ģimenes priekšmetus, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālists Imants Cīrulis stāsta par šīm personībām - viņu pretējiem uzskatiem un dažādiem likteņiem. „Mūsu muzeja misija ir dokumentēt Latvijas  vēsturi visos tās posmos un visās jomās”, saka  Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis, vedot gar plauktu sistēmām, kur akurātās rindās, skapjos un atvilktnes rindojas visdažādākie dokumenti, sākot no 14. gadsimta līdz šim gadam. No šī krājuma vēsturnieks arī ir atlasījis priekšmetus, kas stāsta par mūsu valsts dibinātājiem, kuri 1918. gada 18. novembrī stāvēja uz vienas skatuves, kad proklamēja Latvijas Republiku, bet viņu likteņi pašķīrās divos pretējos virzienos. Esam muzeju krātuves bibliotēkā un Imants Cīrulis rāda uz galda izkārtotus fotogrāfiju albumus, grāmatas un dokumentus, kas piederējuši  Paulam, Klārai un Bruno Kalniņiem. Pirmais stāsts. Cara laika disidenti, sociāldemokrāti un sociāldemokrātisko ideju paudēji  gan starpkaru Latvijā, gan vēlāk, dzīvojot  Zviedrijā. Uz blakus galda Imants Cīrulis ir izvietojis fotogrāfijas un  dokumentus, kas reiz piederējuši Vilim Gulbim. Otrais stāsts par agronomu, vienu no Latviešu Zemnieku savienības dibinātājiem un Kārļa Ulmaņa režīma atbalstītāju. Vērtīgs devums muzejam ir Vilim Gulbim piešķirtie valsts apbalvojumi. Tie atrodas Nacionālā Vēstures muzeja Numismātikas nodaļas galvenā krājuma glabātājas Laimas Kostricas pārziņā.

Starpkaru kosmētikas veikala produkcija – neatvērtas pūdera kārbas, ziepes un smaržu pudelītes kas reiz piederējušas Zelmai Ovsjaņņikovai, smalkai Rīgas dāmai, kura atpūtās Ogrē. Pašdarinātas kamaniņas un ķivere no 20. gadsimta 80. gadiem, kad ziemas sporta entuziasti pulcējās Ķentes kalnā, un porcelāna servīze, kas nolemta atkritumiem, tomēr nonāca muzejā – tie ir stāsti Ogres Vēstures un mākslas muzeja krātuvē. Vēl arī Vilhelma Purvīša gleznas un kapu zvana stāsts. Pirmais stāsts par Berkavas kapu zvanu, kas savulaik liets Ikšķiles Kaparāmurā jeb vara kaltuvē. Ogres muzeja darbinieki – galvenais speciālists vēstures jautājumos Arno Smiltnieks un muzejpedagoģe Jana Iesalniece-Pikše – uz galda uzceļ metāla zvanu, dekorētu ar vīnogu lapu rotājumiem un atklāj, ka līdz šodienai saglabājušies tik divi Kaparāmurā lieti zvani. Turpinot iet pa pēdām vairs neesošiem uzņēmumiem, jāmin bijusī Rīgas porcelāna rūpnīca. Pirms nedēļas izskanēja raidījums par Porcelāna muzeja vērtībām un cita starpā tika minēts ilglaicīgas fabrikas vadošās mākslinieces, jeb kā viņu dēvē muzejnieki, Latvijas porcelāna dizaina zvaigznes, Zinas Ulstes vārds. Šo vārdu min arī Ogres muzeja vēsturniece Santa Šustere, rādot  trauslus un elegantus traukus, dekorētus ar maigiem pelēkā un rozā toņiem gleznotiem ziediem – šis porcelāna mākslas darbs uziets pie daudzdzīvokļu nama atkritumu tvertnēm. Servīzes formu ir veidojusi jau pieminētā ilggadīgā Rīgas Porcelāna rūpnīcas dizainere Zina Ulste, un, kā  piemetina Santa Šustere, tad šī servīze ar dažādu dekoru variācijām ir bijusi viena no rūpnīcas populārākajām un  visilgāk ražotajām servīzes formām. Nākamais krātuves dārgums ir saistīts ar trim izcilām personībām – tēvu un dēlu arhitektiem Maksi un Vladimiru Šervinskiem un gleznotāju Vilhelmu Purvīti. Par to stāsta muzejpedagoģe Jana Iesalniece-Pikše. Maksis Šerviniskis ir viens no jūgendstila aizsācējiem Rīgā, Rīgas Amatnieku biedrības Amatniecības skolas ilggadējais direktors un Rīgas 700 gadu jubilejas izstādes projekta autors. Savukārt viņa dēls Vladimirs Šervinskis vadīja visus Latvijas pareizticīgo baznīcu būvdarbus, pēc viņa projektiem uzcēla vairāk nekā 25 pareizticīgo dievnamus. Un pagājušā gadsimta 20. un 30. gados Vladimiram Šervinskim bija liela loma Ogres apbūvē un kādreizējā pilsētas tēla veidošanā. Viņš ir projektējis daudzas dzīvojamās un sabiedriskās ēkas un, tai skaitā arī Ogres kūrmāju un pats šeit pavadījis daudzas vasaras. Nav zināms vai skaistums izglābs pasauli, bet skaistas lietas savulaik no  nabadzības ir izglābušas Zelmu  Sermuss, kurai savulaik piederējis   kosmētikas veikals un vēlāk vecumā, kad pensija Zelmai nav pienākusies, viņa pārdevusi gan saglabāto veikala produkciju, gan savas mantas - smalkus apavus un apģērbus. Arī Ogres muzejs ir ticis pie Zelmas kundzes mantojuma. Veros uz sarkanu zīda rītakleitu, ar krokotu plecu daļu, melnu apkakli un nošūtu apakšmalu, un klausos Janas Iesalnieces-Pikšes stāstu par smalko dāmu, parfimērijas veikala īpašnieci, kurai viņas kristīts vārds šķitis par vienkāršu, tāpēc Zelma sevi dēvējusi par Melitu. Melita skaisti dzīvojusi, līdz pienācis Otrais pasaules karš un vēlāk padomju okupācija šo daiļo vidi papostījusi. Muzeja speciāliste stāsta, ka Melitas istabas padomju laiku pieticīgajos apstākļos izskatījušās kā no citas pasaules – milzīgi spoguļi, apaļi galdiņi, gleznas, kristāli, greznas lustras, paklāji. Vienmēr un visur Melita ģērbās kā dāma no 30. gadiem – kostīmos, mēteļos, platmalēs, kas tajā laikā, kad pilnīgi visi ziemās staigāja adītās cepurēs un lakatos, izskatījās pavisam savādi. Melita vienmēr līdz pat nāvei krāsoja tumšus matus, nēsāja auskarus, rokassprādzes un citas rotaslietas. Melita mēdza braukt ciemos pie pusbrāļa Oskara uz Jaunogri. Parasti gulēja līdz pusdienlaikam, pēc tam rītakleitā gulšņāja dārzā. Viņa bieži sastrīdējās ar citiem, jo par visu viņai bija savs viedoklis. Ja vieni padomju gados savu ikdienu mēģināja izkrāsot ar aizgājušo laiku  greznumlietām, citi to rotāja ar sportiskām aktivitātēm, piemēram, liekot lietā amata prasmes, apķērību un trūcīgo materiālu apjomu, lai uzmeistarotu  kamaniņu braukšanas inventāru.

Kāds gudrais reiz ir teicis: “Viena no lietām, ko mēs apbrīnojam porcelānā, ir tā smalkais trauslums. Mums vajadzētu iemācīties novērtēt to pašu cilvēkos.” Pašmāju ražojumos smalko trauslumu rīdzinieki sāk iepazīt, kad 19. gs. 50. gados krievu uzņēmēja Kuzņecova  rūpnīcā sāk ražot porcelāna traukus. Vēl pēc pāris desmitgadēm Rīgas nomalē Mīlgrāvī sāk darboties vācu fabrikanta Jesena porcelāna ražotne. Laikam ritot un mainoties varām, abas šīs rūpnīcas  tiek apvienotas vienā – Rīgas Porcelāna fabrikā, kurā augstā kvalitāte un mākslinieciskais izpildījums nāca līdzi pūrā ar abu minēto fabriku meistariem, gan parādoties jauniem talantīgiem trauku dizaina un apgleznošanas māksliniekiem. Dizaina ikonas, smalki izzīmēti autoru darbi un ikdienā lietojami priekšmeti -  ielūkojamies Rīgas Porcelāna muzeja krātuvē, kur uzklausām stāstus par  izstrādājumu tapšanu, izciliem meistariem un  uzzinām, kā atšķirt augstvērtīgu porcelānu no masu produkcijas. "Interesanti izņēmumi, mazi aspekti, blakus tēmas – tas ir tas, ko mēs nevaram parādīt ekspozīcijā," saka Rīgas Porcelāna muzeja direktore Iliana Veinberga, kura uz galda ir sarindojusi  dažādu autoru darinātus traukus un sāk iepazīstināšanu ar Porcelāna fabrikas meistaru darinājumiem. Pirmais stāsts par Olgu Neimani-Kateņevu un viņas apgleznoto šķīvi – trauka centrā, jeb šķīvja spogulī, kā man paskaidro Iliana Veinberga, uzzīmēta  buru laiva viļņos un uz šķīvja malām – kaiju silueti. Otrs porcelāna darbu autors, ar kura apgleznoto šķīvi iepazīstina Iliana Veinberga, ir Vladimirs Kandijevs. Par viņa darbu bija stāsts jau raidījumā par Dauderu muzeja krājumu – 1938. gadā uz valsts svētkiem toreizējam kara ministram, ģenerālim Jānim Balodim Kuzņecva fabrikas pārstāvji uzdāvināja  porcelānā gleznotu ministra ģīmetni, ko  gleznojis Vladimirs Kandijevs. Tagad Porcelāna muzejā veros uz vienkāršām taisnas formas krūzēm ar ogu rakstu un smalkāku darbu – šķīvi un tasīti rotātu stilizētiem ziediem, putniem un latvisku saulīšu rakstu. Šajos laikos rūpnīcā arī sevi piesaka vairākas talantīgas mākslinieces – Beatrise Kārkliņa, Ilga Dreiblate, Vera Veisa un arī Zina Ulste. Noslēdzot  Porcelāna  rūpnīcas  stāstus, Iliana Veinberga uzmanību vērš uz nelielusaldumu trauku – tas izzīmēts ņirbošiem zilziliem ziediņiem un   uzraksts otrā pusē vēstī – Rīgas keramikas fabrika, rokudarbs,V.Jeremneko 1944. gads.

Ar garšīgu stāstu par brētliņu cepšanu uz oglītēm Kaltenē, 19. gadsimta beigās celtajā barona Nolkena vasarnīcā, stāvot pie plauktiem, kur glabājas daļa no Rojas Jūras zvejniecības muzeja krājuma savu stāstu sāk muzeja krājuma glabātāja Gundega Balode. Te uzklausām stāstu par suvenīrkompasu, kas līdzējis bēgļu gaitās, raugām kādas dzimtas vēsturi, kas datēta nelielā piezīmju blociņā un, ja reiz tika pieminētas brētliņas, tad  ir arī stāsts par  šīs puses konservu  fabrikas vēsturi. Bet vispirms iepazīstam ēku, kurā atrodas krājums. Sarkanbrūns koka nams ar baltiem logu rāmjiem un lakoniskām koka mežģīnēm pie dzegas – tāda lauku radiniece 19. gadsimta nogales greznajām Jūrmalas vasarnīcām.  Gundega Balode rāda melnbaltu foto un stāsta par 1899. gadā barona Nolkena  atpūtas vajadzībām celto ēku. Kādreiz muižas zālē notika deju vakari, koncerti un pašdarbības teātru izrādes, bet koka dēļiem klātā grīda glabā stāstu par 1968. gadu, kad te  uzņemti kadri no kinofilmas „Ceļa zīmes” pēc Andreja Dripes tāda paša nosaukuma stāsta. Filma vēstī par jaunu puisi Ģirtu, kurš atbrauc uz laukiem pie sava tēvoča Roberta un sajūsminās par harizmātisko onkuli, kurš ir labs šoferis, bet arī dzērājs un brunču mednieks. Reiz Ģirts, alkohola reibumā vadot automašīnu, izraisa avāriju, kurā iet bojā viņa mīļota meitene Inga. Ģirta lomā bija Romāns Grabovskis, tēvoci Robertu atveidoja Gunārs Cilinskis, bet Ingas lomā – Lilita Ozoliņa. Kinodarba scenārijs drūms, bet kaltenieši  filmēšanas procesā  gan pie jaunas grīdas klubā tika, gan filmēties dabūja.   Līdzās dažādu laiku un izmēru konservu kārbām  seko nākamais stāsts par nelielu apaļu metāla priekšmetu, kas izskatās kā broša vai mazizmēra  pūdernīca – vākā iegravēts stilizēts zieds un neveikls švīkājums ar adatu vēstī: „Par piemiņu no Roņu salas”. Zem greznotā vāka atklājas, ka tas ir kompass. Vēl Gundega Balode izliek apskatei nākamo krājuma dārgumu – nelielu nobružātu ādas blociņu, kurā ieraksti veidoti teju pusgadsimta garumā un kur skopās rindās atklājas arī emocionāls vēstījums.

Diženu daugavpiliešu lietas Marka Rotko mākslas centrā: keramiķa Pētera Martinsona alpīnisma komplekts, Lielbritānijā populārā klauna Koko skatuves apavi, Silvas Linartes gleznotās izsūtījuma atmiņas un Marka Rotko agrīnais darbs ar bērnības pilsētas klātbūtni. Pirms vairāk nekā 10 gadiem, plānojot Daugavpilī Marka Rotko  mākslas centru, arhitekti nevarēja iedomāties, cik liela un daudzveidīga būs šī centra kolekcija, tā ejot pa  krātuves koridoru, teic galvenā krājuma glabātāja Zane Melāne. Viņa norāda uz gaiteni, kas jau tagad tiek daļēji izmantots kā atklātā krātuve. Tiešām, pirmie priekšmeti, par kuriem stāsta Zane Melāne, nav vis mākslas darbi, bet gan - apavi. Pirmais stāsts ir par keramiķi Pēteri Martinsonu - cilvēku, kurš ir ierindots pasaules 10 labāko māla meistaru sarakstā. Īsi pirms savas aiziešanas mūžībā 2013. gadā Pēteris Martinsons savu darbu izlasi uzdāvināja Marka Rotko mākslas centram. Savukārt  krājumā glabājas lietas, kas vēstī par mākslinieka dzīvi un viņa vaļaspriekiem. Pēc tam, kad 1959. gadā Nikolajs Poļakovs cieta smagā avārijā, viņš sāka braukāt pa Anglijas skolām, bērnu slimnīcām un bērnu namiem, lai mācītu par ceļu satiksmes drošību. Tiesa, mazo skatītāju un klausītāju priekšā viņš iznāca kā tolaik Lielbritānijā pazīstamais klauns Koko - augsti iezīmētām izbrīnā saceltām uzacīm, vienlaikus skumju un smaidošu grimasi, rudu matu ērkuli un milzīgiem 58. izmēra zābakiem kājās. Par šo kampaņu bērnu izglītošanā klauns Koko saņēma no Anglijas karalienes Elizabetes II Britu Impērijas izcilības ordeni, bet minētie apavi ir ierindoti Ginesa rekordu grāmatā, kā lielākie klauna zābaki. 2019. gadā Nikolaja Poļakova mazmeita šos zābakus uzdāvināja vectēva dzimtajai  pilsētai - Daugavpilij. Pāris gadus pēc slavenā klauna Koko nākšanas pasaulē, toreizējā Dvinskā 1903. gadā piedzima vēl viens pasaulē zināms ebrejs - Markuss Rotkovičs zināms kā gleznotājs Marks Rotko. Tāpēc nākamais lietu stāsts top pie gleznas, kurā redzamā būve atgādina Dinaburgas artilērijas arsenālu, kas celts 19. gs. 30. gados un kur tagad atrodas Rotko mākslas centrs. Glezna nav attēls, kura attēlota pieredze, bet gan tā pati ir pieredze - tā ir teicis Marks Rotko un šo sakāmo var attiecināt uz nākamo  darbu - gleznotājas Silvas Linartes gleznu „Logs Verhotinā”. Silva Linarte ir dzimusi Kalupes pagastā, maza meitene būdama, viņa pieredzējusi izsūtījumu divas reizes un šos Sibīrijas laiku nospiedumus viņa ir atklājusi savos darbos, ko sāka gleznot tikai pirms nedaudz gadiem.

Maza praktiska grāmatiņa, kur smelties padomus augļkopībā - tādu 17. gadsimta 70. gados Rīgā izdeva čehu izcelsmes dārzkopis Jirži Holīks; Skultes kora karoga atjaunošanas stāsts, mīlestības liecinieks izsūtītajam siguldietim un 1898. gadā fiksēts Miķeļa un Līzes Krastiņu 60. gadu kāzu jubilejas foto – dārgumi Turaidas muzejrezervāta krājumā.  20. gadsimta sākumā celtajā toreizējā Turaidas muižas graudu kaltes ēkā nu atrodas viens no Turaidas muzejrezervāta krājuma namiem. Kā teic galvenā krājuma glabātāja Līga Kreišmane, te glabājoties neliela izmēra priekšmeti, tomēr viens no  šejienes vēstures lieciniekiem ir pamatīgu apmēru: pāri par diviem metriem  garumā un divi metri augstumā. Tā atdarinājums ir  apskatāms Klaušinieku mājas ekspozīcijā, kur pirms stāsta par pašu oriģinālu iegriežamies kopā ar Turaidas muzejrezervāta krājuma galveno speciālisti Aiju Dzeni. Stāsts ir par Skultes kora karogu. No sena milzeņa pievēršamies citai  krājuma pērlei Turaidas muzejrezervātā – vēl senākai, izmēros pavisam nelielai un šobrīd vienīgajai Latvijā. Tā ir grāmata augļkopjiem cigarešu kārbiņas lielumā, un to savulaik sarakstījis un Rīgā izdevis izbijis teologs un žurku ķērājs čehu izcelsmes dārzkopības speciālists Jirži Holīks. Par šo retumu, kas savulaik glabājās Rīgas senatnes un vēstures pētnieku bibliotēkā, stāsta  Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists Edgars Ceske.  „Ja ķiršus vai plūmes stādām no kauliņa, tad šo kauliņu  pirms tam vajag iemērkt  medus un piena maisījumā, tad  kokam augļi būšot saldāki un pirms to kauliņu liek zemē, ar nazi vajag nedaudz iešķelt, lai asns vieglāk nāk laukā,” tā skan viens no Jirži Holīka padomiem dārzkopjiem. Drīzumā paredzēts laist klajā šīs grāmatas faksimilizdevumu latviešu valodā ar komentāriem. Bet vēl par grāmatas autora dzīvi Rīgā stāsta Edgars Ceske. Nākamais  krājuma priekšmets stāsta par izsūtījuma laiku: tā ir neliela ģipša statuete – smaidošs pliks puisēns apaļiem vaigiem, ausaini galvā un velteņiem kājās. Par  šo represētā siguldieša Edmunda Sosnovska mīlestības liecinieku stāsta krājuma nodaļas vadītāja un galvenā krājuma glabātāja Līga Kreišmane. Minēto skulptūru Edmundam Sosnovskim darināja divi viņa draugi – viens bija pazīstamais latviešu teātra un kino režisors Voldemārs Pūce un otrs – Visvaldis Kraulis, kurš izsūtījumā kopā ar Voldemāru Pūci nodibināja pirmo profesionālo leļļu teātri, Kraulis vēlāk kļuva par Komi republikas galvaspilsētas Siktivkaras galveno mākslinieku. „Un tagad mēs jums parādīsim mūsu mīļāko krājuma priekšmetu,” teic Līga Kreišmane un izvelk A-4 formāta pabalējušu fotogrāfiju, ieskautu pašdarinātā koka zariņu rāmī. Tajā latviešu zemnieku pāris – vīrs ar sirmu bārdu un māmiņa gaišā lakatā. Sena lieta ar neparastu stāstu.

Hercogu Bīronu laikos lustras bija tikai dažās telpās. Tagad dažādu laikmetu un stilu apgaismes ķermeņus var aplūkot daudzās Rundāles pils istabās, zālēs un kabinetos. Atzīmējot Rundāles pils muzeja 50 pastāvēšanas gadus, ielūkojamies dažu gaismekļu vēsturē. Interesējamies, kāpēc nelielas Kurzemes baznīcas lustras ir pats vērtīgākais apgaismes ķermenis Rundāles pilī, iepazīstam ragu svečtura izskatu un ielūkojamies krātuvē, kur glabājas lustru lausku gabaliņi. Stikla un kristāla piekariņi ziedu, lāsteku, ozollapu formā, apzeltītas misiņa bumbas, izliekti stikla zari, gliemežvāku formā veidoti šķīvīši sveču pilienu uztveršanai: greznuma kvintesence,kas aplūkojama Rundāles pils apgaismojumā. Kā stāsta Rundāles pils muzeja galvenā krājuma glabātāja un krājuma nodaļas vadītāja Kristīne Budže, tad hercogu Bīronu laikos 18. gadsimtā lustras bija tikai dažās telpās. Tagad dažādu laikmetu un stilu apgaismes ķermeņus var aplūkot daudzās Rundāles pils istabās, zālēs un kabinetos. Rundāles muzeja apmeklētājiem ir iespēja aplūkot pils pagrabā izvietoto priekšmetu ekspozīciju, kur redzami apgaismes ķermeņu fragmenti, kas atrasti tepat pils apkaimē. Savukārt krājumā Kristīne Budže rāda lustru fragmentus: kādu piekariņu, gabaliņu no lustras zara vai tikai tērauda stieni, uz kura vēra virsū pārējas apgaismes ķermeņa detaļas. Šīs atliekas nereti  vien ir vienīgie puzles gabaliņi, kad restauratoram ir jāatjauno un jāsaliek kopā kāds sens gaismeklis. Tagad, ejot pa Rundāles pils zālēm un istabām, teju visās telpās redzam greznus gaismekļus, bet agrāk lustras gozējās tik dažviet un, ja arī lustra bija  piekarinātas pie griestiem, tas nenozīmē, ka tajā allaž dega sveces. Bieži vien gaismas objekts kalpoja tikai kā grezns interjera elements. Iepazīstam arī konkrētas lustras, tā teikt, dzīves  gājumu – greznais priekšmets, kas tagad redzams hercoga ēdamistabā, agrāk atradās nelielā Kurzemes baznīcā Spārē. Interesenti var aizbraukt uz Talsu novada Ģibuļu pagastu un aplūkot Spārē ceļmalā esošo baznīcu, kur iekšpusē tagad redzama viena kopija no minētas lustru trijotnes. Gan baznīcā, gan Rundāles pilī drošības apsvērumu dēļ visos gaismekļos ir saliktas elektriskās spuldzes, bet agrāk sveču gaismā skaisti atspīdēja reljefie ozollapu un vīnogu ķekaru piekari, stikla bumbas lustras apakšpusē un zvīļoja izliektie žuburi. Tomēr skaistais apgaismojums tolaik ietvēra arī tādus blakus efektus, kā  dūmus, sodrējus, ne pārāk svaigu gaisu un kur nu vēl darbs kalpotājiem, pēcāk tīrot nost sveču taukus no greznajām lampām. Kristīne Budže arī teic, ka līdz mūsdienām reti kura lustra ir saglabājusi savu pirmreizējo izskatu, jo tās tīrot, gadījās, ka kāda no detaļām saplīsa, vai kāds piekariņš tika ielikts citā vietā, līdz ar to laika gaitā gaismas ķermenis mainīja savu  veidolu.

Raiņa un Aspazijas vasarnīcas muzeja speciāliste Astrīda Cīrule stāsta, kā Rainis uz jūru gājis un par iecienītajiem dzejnieka rakstāmrīkiem - dēlīti un zīmuli, atklāj, kā tapa dzejoļi par jūru un kā notika darbs pie viņa portreta, ko gleznoja mākslinieks Jānis Roberts Tillbergs. Rainis un Aspazija vasarnīcu Jūrmalā, Majoros, iegādājās 1926. gada rudenī. Rainis šeit pavadīja savas dzīves pēdējās vasaras no 1927. līdz 1929. gadam. Tāpat kā tagad, arī pagājušā gadsimta 20. gados pludmale vasaras dienās bija cilvēku pilna un Rainis, kuram ļaužu drūzma ne visai gāja pie sirds, peldes jūrā baudīja  agros rītos. Raidījuma skanēšanas laikā Raiņa un Aspazijas vasarnīcā ir nule atvērta izstāde “Rainis un jūra”. Kā teic Astrīda Cīrule, „šajā izstādē mēs gribam pieskarties tā taustāmi un fiziski, kā Rainis jutās Jūrmalā, gan arī abstrakti un  filozofiski, kā jūra tiek atspoguļota viņa dzejā”. Par godu šai izstādei gaismā tiek celti gan krājuma priekšmeti, gan ekspozīcijā aplūkojamas lietas. Minētajā izstādē goda vietā ir izlikta neliela plāna finiera plāksne ar padzisušiem burtiem. „Apgarota seja, skats vērsts un gaišo nākotni, atklājas cilvēka lielums, viens no gleznotāja spēcīgākajiem darbiem...” – tā dažādos laikos presē tika cildināts gleznotāja Jāņa Roberta Tillberga gleznotais dzejnieka Raiņa portrets, kas redzams Latvijas Nacionālās mākslas muzejā. Bez šīs lielformāta gleznas ir tapuši vēl vairāki Tillberga darinātie darbi, kur redzams Rainis. Izstādē „Rainis un jūra” apskatei ir izlikta viena šāda Tillberga glezna, kuru parasti var aplūkot Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā baznīcas ielā.

Jaunu mācību gadu uzsākot, ielūkojamies Latvijas Universitātes muzeja krājumā: svinam iespaidīga pūpēža simtgadi, kā arī izzinām, kādi aizliegumi Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā bija studentu organizācijām, kāds īpašs astronomisks eksponāts ir saglabājies no 1907. gada un kā nosaka smilšu dosjē. „Doma par muzejisko vērtību vākšanu, glabāšanu un popularizēšanu Latvijas Universitātē rodas līdz ar pašas augstskolas izveidošanu, tātad ar 1919.gadu. Universitātes muzeju kolekcijas pamatā bija paredzētas akadēmiskai apmācībai un zinātniskajai pētniecībai. 1930. gadā izskan ierosinājums apvienot šos mācību kabinetus – muzejus vienotā un vispārējā Latvijas Universitātes muzejā, tomēr, fakultātēm nespējot rast vienprātību minētajā jautājumā, iecere netiek īstenota. Pēc 1940. gada Latvijas Universitātes muzejiskās vērtības netiek saudzētas, daudzas muzeju kolekcijas tiek iznīcinātas, liela daļa vērtīgu priekšmetu pazūd bez vēsts, daļa nokļūst valsts muzeju krājumos. Jauns posms Latvijas Universitātes vēstures izpētē sākas astoņdesmito gadu beigās, kad tiek atjaunota iecere par vienota Universitātes muzeja izveidošanu.  Pēc neatlaidīga organizatoriska darba 1990. gadā tiek izveidots vienots Latvijas Universitātes muzejs ar 6 filiālēm: LU Vēstures, Zooloģijas , Ģeozinātņu muzejs , Skaitļošanas un tehnikas, Botānikas  un Pedagoģijas muzejs. Turpmākajos gados šiem muzejiem pievienojas Fridriha Candera – kosmosa izpētes muzejs un Cilvēka patoloģijas muzejs, par sadarbības partneri kļūst Latvijas ķīmijas vēstures muzejs.” Tā lasāms LU muzeja interneta informācijas vietnē. Bet nu gan ielūkosimies četrās no septiņām kolekcijām, kur glabājas varen interesanti priekšmeti. Piemēram, neko nezinot par to, kādu sēni vai augu man rādīs Botānikas un mikoloģijas kolekcijā, sastapos ar simtgadnieku, kuram šī nozīmīgā dzimšanas diena apritēja šī gada 2. septembrī. Ar milzīgo eksponātu kas izskatās pēc iepelēkas punainas bumbas vai citplanētiešu dinozauru olas, iepazīstina botānikas un mikoloģijas krājuma glabātāja Daiga Jamonte. Varam vēlēt daudz laimes nule pagājušajā dzimšanas dienā „pūpēdim – goliātam”, jo, kā Daiga Jamonte teic, parasti sēnes kolekcijā nonāk anonīmas, nav zināms ievākšanas datums un pats vācējs, tāpēc nozīmīgi ir arī tas, ka te ir fiksēts laiks un vieta un zināmas pūpēža atrašanā iesaistītās personas. Nākamais priekšmets ir no Latvijas Universitātes muzeja vēstures kolekcijas – pāris melnbaltas fotogrāfijas, kurās redzami studenti, pulcējoties 18. novembra gājienam 1938. gadā. Vienīgais, kas norāda uz studentu piederību tai vai citai korporācijai ir deķeļi jeb galvassegas. Kāpēc radioraidījumam tika izvēlēti šie fotoattēli, stāsta vēsturnieks un vēstures kolekcijas krājuma glabātājs Rūdolfs Rubenis. Turpinājumā ieskats ģeoloģijas kolekcijas smilšu graudu vēsturē, ko piedāvā Latvijas Universitātes muzeja eksperte ģeoloģijas zinātņu doktore  Vija Hodireva. Un noslēgumā pievēršamies muzeja Latvijas astronomijas vēstures kolekcijai. Astronoms, pedagoģijas zinātņu doktors  Ilgonis Vilks demonstrē krājuma priekšmetu, ko drīz vien varēs redzēt arī ekspozīcijā. Uz koka pamatnes uzbūvēts neliels metāla Saturns ar visu gredzenu, un griežot zem pamatnes iebūvēto rokturi Saturnam apkārt sāk riņķot pavadoņi. Šādu visai unikālu eksemplāru pagājušā gadsimta sākumā uzbūvēja Ventspils pusē esošās Annahites stikla fabrikas pārvaldnieks. Kam domāts šis modelis  un kas ir tā būvētājs, to stāsta Ilgonis Vilks.

Dodamies aplūkot Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas. Kā ielikt kuģi pudelē, kā skan „Tramvaju galops", komponēts par godu Rīgas zirgu tramvaja līnijas atklāšanai, kādas balvas saņēma Tatjanas balles dalībnieces 20. gadsimta 30. gadu Rīgā un kādu vērtību muzejam nodeva operdziedātāja Žermēna Heine-Vāgnere. Atbildes sniedz Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja speciālisti. Galvaspilsētas svētki aizvadīti, bet dažādu laiku liecības par Rīgas pagātni, protams, var skatīt Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Ielūkojoties muzeja kolekcijās, uzzinām, kā ielikt kuģīti pudelē, kādas balvas saņēma Tatjanas balles dalībnieces 20. gadsimta 30. gadu Rīgā, kādu vērtību muzejam nodeva operdziedātāja Žermēna Heine-Vāgnere un kā skan „Tramvaju galops”, komponēts par godu Rīgas zirgu tramvaja līnijas atklāšanai. Viens no tradicionālākajiem ar jūrniecību saistītajiem suvenīriem ir kuģis pudelē. Ziņas par vecākajiem pudelē ievietotajiem kuģiem nāk no 18. gadsimta beigām. Vācijā, Lībekas muzejā, var aplūkot olas formas pudelē ievietotu trīsmastu fregati. Savukārt šī raidījuma ieraksta laikā no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krātuves ekspozīcijas zālē plašākam apmeklētāju lokam apskatei tiek izlikti trīs šādi mākslas darbi, ko 19. gadsimta nogalē darinājuši latviešu jūrnieki. Stāsta muzeja Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas vadītājs - vēsturnieks Andris Cekuls. “Man bieži ekskursanti prasa, kā to nelielo kuģīti var dabūt iekšā stikla pudelē. Izrādās, ka šis kuģa modelis ir salokāms. Mastiem ir mazas eņģītes un mastos nelieli caurumiņi. Tātad pirms ievadīšanas caur pudeles kakliņu šis modelis tiek salocīts tā kā zīmulītis, klāt tiek pielikts diedziņš, iebīda iekšā ar pirkstu vai pildspalvu (tajā laikā ar tintes pildspalvu) un tad, paraujot aiz diedziņa, kuģis izplešas. Pēc tam viņš tiek nostiprināts ar kādu ķīmisku vielu, kas arī tiek iepludināta pudelē, lai viņš, kā saka, negrozītos un ieņemtu noteiktu, statisku stāvokli,” stāsta Andris Cekuls. Krājumā esot apmēram 12 šādu pudeļu, kuru autori ir latviešu tālbraucēji-kapteiņi, kas garo jūras pārbraucienu laikā vai atpūtā ir veidojuši šādus modeļus pudelēs. Kuģi kādu laiku būs aplūkojami muzeja apmeklētājiem, bet mēs turpinām iepazīt tālāk muzeja vērtības – unikālas, trauslas un īpašas. Piemēram, vāze, kas gatavota Kuzņecova fajansa un porcelāna fabrikā Latvijas brīvvalsts laikā. Tas bijis pasūtījums tā laika krievu studentu biedrības un korporāciju ballei. Vāzes apgleznotāja dzimusi Indijā 1908. gadā, uz kurieni darbā bijis aizsūtīts viņas tēvs – tējas degustators. Olga Neimane-Kateņeva sākotnēji strādājusi par aktrisi Krievu drāmas teātrī, bet 1934. gadā, lai ari viņai nebijis mākslinieces diploma, viņa sākusi darbu kā trauku apgleznotāja Kuzņecova fabrikā. Vēlāk turpinājusi šo darbu Rīgas porcelāna fabrikā. Otrā Pasaules kara laikā slēpusi ebrejus un bijusi aktīva Rēriha ideju atbalstītāja. Plašāk par šīs radošās sievietes dzīvesstāstu iespējams noklausīties Andas Buševicas raidījumā ”Augstāk par zemi”. Turpinot pastaigu pa muzeju, nonākam seifa telpā, kur glabājas numismātikas un dārgmetālu krājums. Numismātikas un dārgmetālu nodaļas vadītāja, vēsturniece Inita Dzelme noliek uz galda grezniem rotājumiem gravētu sudraba muciņu, kurai uz statīva piekariem piestiprināti nelieli 12 sudraba kausiņi. Savukārt nākamā muzeja vērtība glabājas kartogrāfijas, dokumentu, iespieddarbu un periodikas kolekcijā, kur krājuma glabātāja, vēsturniece Antija Erdmane-Hermane rāda necilu apbrūnējušu lapu, kura datēta pirms 140 gadiem. 23. augustā - nozīmīgā datumā galvaspilsētas sabiedriskā transporta vēsturē. Bet droši vien daudzi rīdzinieki tolaik kāri pēc desas upurēja jaunajai izklaidei - braucienam ar zirgu tramvaju. To, ka tas bija ievērojams notikums, liecina tā laika presē atspoguļotais: avīzēs bija aprakstīts cik un kādi rātes kungi un būvkomisijas pārstāvji sasēdās četros vagonos, izbrauca pa divām līnijām un pēcāk šis satiksmes līdzekļa izveidotājs Šveices inženieris, vēlāk arī diplomāts Eižens Luijs Dipons „Romas” viesnīcā rīkoja krāšņas svinības par godu šim notikumam. Zirgu tramvaja atklāšanas svētkus kuplināja arī tam speciāli komponēts skaņdarbs Lai arī Eižens Luijs Dipons bija noslēdzis ar Rīgas rāti līgumu par zirgu tramvaja izmantošanu uz 32 gadiem, jau 1901. gadā pilsētas ielās parādījās daudz jaudīgāks elektriskais tramvajs.

Orisāre – ar tādu pašu nosaukumu kā upe, kas iztek no Ineša ezera, Piebalgas pusē kopš 2006. gada ir izveidota muzeju apvienība. Runa ir par vietām, kur dažādos laikos aizritējis un piemiņā saglabāts izcilo novadnieku Kārļa Skalbes, brāļu Kaudzīšu, Antona Austriņa, Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna dzīves gājums. Šoreiz kopā ar šo muzeju apvienības vadītāju Līvu Gruduli ielūkojamies „Orisāres” krātuvē, kur uzzinām, kā Otrajā pasaules karā tika izglābts brāļu Kaudzīšu muzejs „Kalna Kaibēni”, uzzinām stāstu par rakstnieka K. Skalbes dzīvesbiedres Lizetes Skalbes darbiem, par pēdējo apsveikumu Skalbem dzimšanas dienā un rakstnieka Antona Austriņa meitas Mudītes Austriņas saulīšu kolekciju. Kā pirmo no krājuma Līva Grudule izceļ spīguļojošā zeltaini zilā rāmī ielogotu dzejnieka Bairona portretu – tas ir tikai viens no neskatāmiem dižgaru attēliem, ko savulaik kolekcionēja jaunākais no brāļiem Kaudzītēm – literāts, publicists, pedagogs un tulkotājs Matīss Kaudzīte. „…Ir labi, ka Matīss jau ir krietni ievingrinājies dreimaņa amatā: vienmēr atrodas kāds, kam vajadzīga pīpe vai špicku doze. Vai rāmītis kādas bildītes ielikšanai, lai to varētu pakārt istabā pie sienas. Tādu rāmīti vajag arī Matīsam pašam: pirmajā reizē, kad viņu izklaušināja lasītprašanā un galvas gabalos, mācītājs atstāj par piemiņu nelielu bildīti ar Kristu pie krusta un parakstu apakšā: „Es to darīju tevis dēļ, ko tu dari manis dēļ?” Tagad viņš bildīti ierāmē un rūpīgi noglabā pie citas savas skopās mantības. Viņa acis vienmēr mirkli kavējas gan pie bildītes, gan paraksta, kad viņš pārcilā savu bagātību,” tā par Matīsu Kaudzīti grāmatā „Kalna Kaibēni” raksta tās autors Jānis Kalniņš. Šeit, „Orisāres” krātuvē, iespējams skatīt minēto Kristus attēlu, kam pirms aptuveni 160 gadiem Matīss, pusaudža vecumā būdams, ir izgatavojis tumšu, gludu koka rāmīti. Bet Līva Grudule turpina stāstījumu par to, kā uzkrātā literātu, komponistu un domātāju portretu galerija ir izglābusi rakstnieku Kaudzīšu muzeju Otrā pasaules kara laikā. „Lizetes Skalbes latviešu valoda ir dabiski plūstoša, apaļiem, gludiem teikumiem, kur nemana nevienas atskabargas, neviena mākslīgi “taisīta” vārda. Tā ir dzīva, krāšņa, niansēm un sinonīmiem bagāta valoda, kuras teikuma mīkstais kritiens ir tik patīkams ausij,” – tā par tulkotāju, rakstnieka Kārļa Skalbes sievu Lizeti, savulaik teikusi dzejniece Veronika Strēlerte. Zviedrijā, kurp Skalbes devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara beigās, Lizete Skalbe turpināja darbu pie tulkojumiem. No „Orisāres” krātuves plaukta Līva Grudule izceļ akurātā kaudzē saliktu manuskriptu. Vecpiebalgas pagastā netālu no Kārļa Skalbes memoriālā muzeja „Saulrietiem” atrodas arī „Kaikaši” – rakstnieka un dzejnieka Antona Austriņa dzimtās mājas. Tagad te aplūkojami eksponāti, kas saistās gan ar Austriņa dzīvi un daiļradi, gan arī viņa meitas un arīdzan Kārļa un Lizetes Skalbju krustmeitas – mākslas zinātnieces un literātes Mudītes Austriņas – sauļu kolekcija. Skatām, kas no Austriņu dzimtas priekšmetiem ir „Orisāres” krājumā.

Mākslinieku pāris – gleznotāji, grafiķi, porcelāna apgleznotāji, ilustratori, modernisti un kubisti: Romans Suta apveltīts ar versmainu un ekspansīvu raksturu, bet Aleksandra Beļcova dēvēta par gara aristokrāti. Viņu dzīvoklī Rīgas centrā, Elizabetes ielā, ir izveidots muzejs, kurā var iepazīt mākslinieku radošo darbību, sabiedrisko dzīvi un ģimeni. To pašu var izdarīt arī vietā, kur tapis šī raidījuma ieraksts – jaunajā muzeju krātuvē Pārdaugavā, Pulka ielā. Pāris pieturpunktos no mākslinieku atstātā mantojuma mēs iepazīsim viņu dzīvi un daiļradi, un to mums palīdzēs izdarīt mākslas zinātniece, R.Sutas un A.Beļcovas muzeja vadītāja Nataļja Jevsejeva – ar stāstu par Romana Sutas fraku un Aleksandras Beļcovas kleitu Preses ballei, ar gleznu, kurā attēlota viņu meita Tatjana Suta baletdejotājas tērpā, un ar stāstu par neganto dzīvokļa kaimiņieni. Nataļja Jevsejeva izvelk palielinātu fotogrāfiju, kurā mākslinieku pāris redzams kādā no preses ballēm pagājušā gadsimta 20. gadu nogalē. Suta tērpies frakā, Beļcova – spožā brokāta kleitā. Krātuvē glabājas arī fotogrāfijā redzamā fraka. Kā norāda Nataļja Jevsejeva, muzejs ticis iekārtots, pateicoties abu mākslinieku meitas Tatjanas Sutas novēlētajam mantojumam. Tatjana Suta, mākslas zinātniece un žurnāliste, kura Latvijas Televīzijā veidojusi neskaitāmus raidījumus par mākslu, jaunībā bija nopietni aizrāvusies ar baletu. Pusaudzes gados, gatavojoties savai pirmajai lielajai lomai, Tatjanu gleznā ir fiksējusi māte. Senās fotogrāfijas arī lieti noderējušas, kad vajadzējis iekārtot Sutas un Beļcovas muzeju, jo fotouzņēmumos labi redzams, kura glezna pie kuras sienas atradusies, tāpat tajos skatāmi arī citi interjera priekšmeti dzīvoklī. Protams, fotogrāfijas ir arī liecības par to, kā Aleksandra Beļcova, jau tautas ienaidnieka atraitne, esot svinējusi dzīvi (jo Romans Suta 1941. gadā aizbrauca uz Gruziju, kur strādāja Tbilisi kinostudijā, līdz 1943. gadā viņu apcietināja par maizes kartīšu viltošanu un gadu vēlāk bez tiesas sprieduma viņam izpildīja nāvessodu). Fiksētajos fotomirkļos redzama arī pagājušā gadsimta 50. gadu nogale, kur Sutas un Beļcovas dzīvoklī pie klāta galda sēd namamāte un viņai apkārt daudzi tā laika inteliģences pārstāvji. Vienā no fotogrāfijām viesu vidū līdzās Aleksandrai Beļcovai redzama sieviete cirtotiem matiem. Kā jau padomju laikos ierasts, pilsētas centra lielajos mitekļos tika ierīkoti komunālie dzīvokļi, un arī māksliniekiem nācās savu dzīvojamo platību dalīt ar citiem, ar kuriem sadzīvošana tik gluda vis nebija. Tālāk, pievēršoties Romana Sutas daiļradei, Nataļja Jevsejeva vērš uzmanību uz māla traukiem, kurus pagājušā gadsimta 30. gados pēc Sutas zīmējumiem apgleznoja Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikā. Nataļja Jevsejeva rāda vēl citus Sutas apgleznotos traukus, kas muzeja kolekcijā nonākuši ieplēsti, bet, pateicoties restauratoru darbam, atguvuši savu agrāko košumu. Tāds ir arī nākamais stāsts par Romana Sutas gleznu, kurai vairākās vietas bija nolobījusies krāsa un šo baltos plankumus vārda tiešā un pārnestā nozīmē atšifrējusi un veiksmīgi aizpildījusi restauratore Liene Visendorfa.

Kultūras baudīšanai būs stāsts par pirmo latviešu mūzikas koncertu Horna dārzā Majoros, par latviešu kino vēsturi runājot, uzzināsim, kā  Aleksandrs Rusteiķis vilciena pieturā aktrisi savai filmai nolūkoja, vēl noskaidrosim, kādi peldkostīmi bija modē 20. gadsimta 30. un 50. gados, bet pārlapojot skolu  vēsturi, raudzīsim, kāda loma Dubultu ģimnāzijas dibināšanā bija Bulgārijas karaliskajai ģimenei.  Vēsturniece un Jūrmalas muzeja speciāliste Inga Sarma ir sagatavojusi vairākus krājuma dārgumus, par un ap kuriem risinās saruna šajā raidījumā. Pirmais ir plāns nodzeltējis papīra gabaliņš, drukāts 1905. gadā, uzraksts krievu valodā vēstī, ka tā ir biļete uz latviešus komponistu vakara koncertu, biļetes cena 75 kapeikas, no kuras 5 kapeikas aiziet labdarīgiem mērķiem. Šis nelielais papīriņš ietver stāstu par lieliem notikumiem un dižiem cilvēkiem mūsu tautas vēsturē. Šis koncerts izskanēja ar  tagadējo Latvijas valsts himnu, ko toreiz  pēc publikas pieprasījuma atkārtoja trīs reizes. Līdz  brīvai Latvijas valstij vēl vairāki gadi ir jāpagaida un cīņās par šo neatkarību krita arī daudzi jūrmalnieki to skaitā Dubultu ģimnāzijas audzēkņi un skolotāji. Ģimnāziju 1909. gadā nodibina folklorists, dzejnieks un pedagogs Ludis Bērziņš kopā ar mācītāju Frici Šmidhenu, taču ideja par šādu skolu piederēja  Luda Bērziņa studiju biedram – toreizējam Dubultu luterāņu draudzes mācītājam Jānim Opsam un mācību iestādes izveidē netieši nopelni ir arī Bulgārijas karaliskajai ģimenei.  Skola pastāvēja līdz 1915. gadam, tad kara laikā tā tika evakuēta uz Tērbatu un Latvijas brīvvalsts laikā Jūrmalā veidojās pilsētas skola un pēc privātās ģimnāzijas vairs nebija vajadzības. Raidījumā skan melodija, kas izmantota 1930. gadā Aleksandra Rusteiķa uzņemtajā  filmā “Lāčplēsis”. Kā  rakstīts Nacionālās enciklopēdijas interneta vietnē: „…filma kļuva par sava laika Latvijas kino mākslas augstāko sasniegumu. Filma uzņemta ar episku vērienu, kam Latvijas kino vēsturē nav līdzinieču. Presē tā tika nosaukta par “Latvijas tapšanas filmu”, kas parādīja tautas ceļu uz savu valsti, sākot no teiksmainas senatnes līdz Latvijas Republikas proklamēšanai un Neatkarības karam.”   Vēsturniece Inga Sarma ņem no kastes ārā  nākamo fotogrāfiju albumu un te seko stāsts par kino režisoru Aleksandru Rusteiķi un viņa darbiem. Ja šo filmu ikviens var atrast un noskatīties internetā, tad  par citu Rusteiķa filmu ir saglabājušies tik atmiņu  stāsti un fotogrāfijas no minētā albuma.  Galvenās lomās tēlotāja – skaista gaišmate tumšām izteiksmīgām acīm un kuplām garām bizēm – tā ir bijusī Latvijas Radiofona programmu daļas darbiniece, Jūrmalas skaistumkonkursa laureāte Zenta Zommere. „…filmai „Aizsprosts” Aleksandrs Rusteiķis mani uzrunāja Majoru stacijā, kā pasakās no Holivudas aktrišu dzīves. No 12 pretendentiem izvēlējās mani.  Aktieris Jānis Osis mani uzslavēja, ar mani esot viegli saspēlēt. Tēlojot bēdas un raudot iedomājos, kā būtu, ja mana mamma būtu mirusi. Viss raisījās viegli un dabiski. Filmējot Rusteiķis deva skopus, bet ārkārtīgi precīzus norādījumus. Ak Dievs, cik ilgi un rūpīgi tika gatavots mīlētāju pirmais skūpsts! Skaitījām sekundes pirms skūpsta. Tad pašu skūpstu un beidzot sekoja  noteikta ilguma atslābināšanās.” Tā Zentas Zommeres atmiņas ir pierakstītas 1996. gadā izdotajā  grāmatu sērijā „Likteņstāsti”. Bet mēs turpinām cilāt dārgumus no Jūrmalas muzeja un  nu pienācis laiks vasarīgas atpūtas mirkļiem pludmalē.

Dauderu muzejā, kas ierīkots bijušajā alusdarītavas "Waldschlößchen" īpašnieka Ādolfa fon Bingnera savrupmājā un vēlākajā Latvijas Valsts prezidenta K. Ulmaņa rezidencē, skatām publiskās dāvanas, kas raksturo Ulmaņa režīmu, uzzinām, kā te nonāca izcilā latviešu ainavista Vilhema Purvīša glezna un kāpēc padomju laikos tika aizkrāsoti šī nama kabineta greznie griesti.

Šajā ziedēšanas pilnbrieda laikā augus un ziedus dodamies meklēt galvaspilsētā - Rīgas Jūgendstila centra muzejā, kur katrā telpā sastopamies ar dabas motīviem interjerā. Kopā ar muzeja direktori Agritu Tipāni uzzinām, kā skan klavieres no Rīgas 700 gadu jubilejas izstādes, cik dvieļu atradās turīga rīdzinieka virtuvē 20. gadsimta sākumā un apbrīnojam jūgendstila rakstus uz tā laika ledusskapja un tualetes piederumiem. Ziedu raksti, sieviešu profili, tamborētas mežģīnes - tādus cakotus dvieļus, kas akurāti saguldīti atvilktnēs un speciālos pretskābes zīdpapīros ietīti, no krājuma  plauktiem ārā ņem Rīgas Jūgendstila centra muzeja vadītāja Agrita Tipāne. 1903. gadā Rīgas klusajā centrā – Alberta ielā 12 – viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem arhitektiem Konstanīns Pēkšēns projektē greznu īres namu, kur pirmajā stāvā iekārto dzīvokli pats savai ģimenei. 2009.gadā šajā dzīvoklī atklāj Jūgendstila muzeju. Šis muzejs ir retums Eiropā – te redzams 20.  gs. sākuma interjers un oriģinālie priekšmeti vienuviet, kādi tolaik bija raksturīgi tā laika rīdzinieku mājokļos. Kastaņu istaba, čiekuru, margrietiņu – te  katrai telpai ir savs krāsojums un sava noskaņa. Kopā ar Agritu Tipāni sākam ceļojumu pa arhitekta Pēkšēna dzīvokli - ieejam viesistabā, kur griestus un debeszilās sienas rotā margrietiņas.

Tagad Livonijas ordeņa pils bijušajās cietuma kamerās atrodas Ventspils  muzeja darbinieku telpas un muzeja krājums un šeit uzzinām, ar kādām metodēm  tika atrasti mezolīta (vidējais akmens laikmets) laikmeta priekšmeti, kur savulaik glabājās Ventspils ielu senie nosaukumi, ko par laiku pirms  40 gadiem liecina atradums pie Jāņa Ferdinanda Tīdemaņa gleznotā darba. Šos un vēl citu lietu stāstus stāsta Ventspils muzeja krājuma  nodaļas vadītāja Maija Štrumfa. Šis muzejs ir ievērojams ar to, ka te glabājas cirvis, kas darināts no  ziemeļbrieža raga un kura datējums iezīmēja jaunas robežas cilvēces vēsturē Latvijas teritorijā, proti, tas ir senākais – aptuveni pirms 12,5 tūkstošiem gadu cilvēka  darinātais priekšmets Austrumbaltijā,. Par šo cirvi ne reizi vien esam stāstījuši, tāpēc tagad aplūkosim priekšmetus no senvēstures mūsu zemē-  no akmens un bronzas laikmeta. Viens priekšmets, ko Maija Strumfa izceļ no krājuma plaukta, ir domāts galvas lauzīšanai – paris centimetrus gara tāda kā tamboradata ar metāla cilpu. Tas ir zābaka pogu aiztaisāmais. Vēl stāsts par  vizuālās mākslas  meistaru – Ventspilī dzimušo gleznotāju Jāni  Ferdinandu Tīdemani, spilgtu un košu parādību latviešu mākslas vēsturē starpkaru Latvijā. Bohēmieti, pilsētu, ostu un karnevālu gleznotāju. Pareizāk sakot, stāsts ir par Tīdemaņa pirmās sievas otro vīru. Lai arī izklausās kā neveikls  dzeltenās preses raksts, tomēr tas būs stāsts par Elvīru Mituzi jeb kā viņu vēlāk iesauca – par Hanneli, gaišmatainu, skaistu sievieti, kura savulaik  iedvesmoja Tīdemani radīt  portretus „Bārtiete” un „Meitene tautas tērpā”. Vēlāk arī iepazīstināja savu otro vīru – pedagogu Kārli Upīti – ar Tīdemaņa mākslu un, pateicoties viņam, pagājušā gadsimta 80.gados Ventspils muzejs tika pie izcilā meistara darbiem.

Olaines kūdras purva vēsture mākslā. Ko par Olaines pagastnamu atklāj tā fotogrāfija 20. gs. sākumā, retas lietas no Pirmā pasaules kara un dokumenti, kas atklāj padomju varas ietekmi Olainē - stāstus par skaudru, varonīgu un raibu pagātni uzklausām Olaines vēstures un mākslas muzejā. Kāds sakars smagās tehnikas, kas apstrādā kūdras purvu, troksnim ar muzejiskām vērtībām? Vispār jau nekāds, bet ja runa ir par Olaines Vēstures  un mākslas muzeju, tad te ir gan ekspozīcija, kas stāsta par Olaines vēsturi, kad šeit nodibināja kūdras fabriku, gan arī eksponāti, kuri reiz ir atrasti kūdras purvā, gan arī muzejā ir aplūkojams mākslas darbs, kas veidots no kūdras.  Vēl  bez kūdras stāsta  šajā raidījumā atklājam, ko par Olaines pagastnamu  stāsta fotogrāfija 20. gadsimta sākumā, aplūkojam retas lietas no  Pirmā pasaules kara un dokumentus, kas atklāj padomju varas ietekmi Olainē. Muzeja vecākais speciālists, vēsturnieks Māris Ribickis pieved pie milzīga kūdras blāķa, kas iztālēm izskatās pēc kantaini izgriezta rupjmaizes mīkstumiņa, kurā  ieguldīta ola. Te apvienojas māksla un dabas vēsture – kūdra šķērsgriezumā ar savu stāstu un kūdra kā iedvesmas materiāls mākslinieka Ata Luguza rokās. Vēl Māris Ribickis rāda dūraini ar trim pirkstiem, tāds roku ģērbs ziemas apstākļos palīdzēja karavīriem labāk satvert šauteni, un šis cimds vairāk nekā  100 gadus neskarts ir nogulējis zemē, konkrēti Olaines kūdrainajā augsnē, teritorijā, kur  Pirmā pasaules karā risinājās kaujas. Kūdrā kā labā konservējošā materiālā šis cimds ir saglabājies. Tālāk skatot Olaines muzeja krājuma priekšmetus, nonākam pie laika pēc Otrā pasaules kara, un šķirstot vēstures skaudrās lappuses un atceroties padomju varas teroru, lasām nodzeltējušu dokumentu, kur mašīnrakstā uzdrukāts: „1949. gada 4. martā  Olaines pagasta darba ļaužu deputātu padomes izpildkomiteja paziņo pagastā atlikušo kulaku uzvārdus, vārdus, tēva vārdus un dzīves vietas.” Olaines muzejs ir neliels, taču var lepoties ar atklāto krājumu – ziņkārīgie var pieiet pie stikla sienas un aplūkot krājuma gleznas. Turpat līdzās mākslas darbiem  atrodas citi krājuma priekšmeti.

19. gadsimta otrās puses un  20. gadsimta sākuma Saldus iedzīvotāju  sarakstā Roznetālu uzvārds ir rodas septiņās lappusēs, bet gleznotājs Janis Rozentāls, kura vārdā arī ir nosaukts Saldus vēstures un mākslas muzejs, ir viens no pīlāriem, kura piemiņa ir iemūžināta gan muzeja ekspozīcijā, gan  arī krātuvē. Šeit kopā ar galveno krājuma glabātāju Kristīni Dobrovļsku  iepazīsim  krēslus, kas reiz piederējuši gleznotāja Jaņa Rozentāla ģimenei un vēl divu citu dižgaru personīgās lietas – vēsturnieka Edgara Dunsdorfa   dienasgrāmatu un profesora mantiju no Melburnas universitātes un dzejnieka Māra Čaklā  žaketes un kaklasaites. Viens no spilgtākajiem un daudzpusīgākajiem latviešu gleznotājiem Janis Rozentāls dzimis Saldus pagastā, skolojies Pēterburgā, tad apmeties uz dzīvi gan Saldū, gan Rīgā un ,sākoties Pirmajam pasaules karam, aizceļo uz sievas operdziedātājas Elijas Forseles dzimteni, uz Somiju, kur arī beidz savas dzīves gaitas. Mūsu ceļš ved pāri pagalmam no krātuves uz ekspozīciju  zāli, kura redzamas gan Rozentāla gleznas, gan minētie krēsli. Saldus muzeja krājumā ir iegūlusi dzejnieka Māra Čaklā garderobe. Pirms pāris gadiem Māra Čaklā bērni muzejam nodeva daļu no tēva žaketēm un kaklasaitēm. Par to turpina  krājuma glabātāja Kristīne Dobrovoļska. Ja citi veda no ārzemēm suvenīrus, tad tētis reizēm atveda sev kaklasaites un žaketes. Jā, tā bija viņa iespēja un vēlme bagātināt garderobi. – tā  attālināti ierakstītā saruna no Anglijas man stāsta Māra Čaklā dēls Ingmārs Čaklais, latviešu kultūras centra Birmingemā vadītājs.  Tā kā liela daļa no dzejnieka krāsainajiem apģērbiem tika iegādāti padomju laikos, tad minu, ka tā bijusi vēlme Mārim Čaklajam atšķirties no toreiz pelēki ģērbtajiem ļaudīm. Un trešais ievērojamais saldenieks ir vēsturnieks Edgars Dunsdorfs. Kā par viņu raksta cits vēsturnieks – Evalds Mugurēvičs: „Edgars Dunsdorfs ir viens no izcilākajiem latviešu vēsturniekiem, bez kura sastādītajām vēstures avotu publikācijām un liela apjoma pētījumiem nav iedomājama Latvijas vēstures vispusīga izpratne. Savas zinātniskās darbības laikā viņš ir sarakstījis ap pussimtu grāmatu, rediģējis desmitiem darbu un periodisku izdevumu, publicējis simtiem zinātnisko un populārzinātnisko rakstu un recenziju. Edgara Dunsdorfa sarakstītie darbi kopumā pielīdzināmi bezmaz zinātniska institūta vai liela autoru kolektīva veikumam.” Saldus muzeja krātuvē glabājas  priekšmeti, kas norāda Dunsdorfa saistību  ar  izglītību un interesi par skautu organizāciju.

Simtiem  dažādu  automašīnu rindu rindās stāv 8 hektāru lielā platībā, sākot no mopēdiem līdz bruņutransportieriem un autobusiem. Kā saka raidījuma viesis - Rīgas Motormuzeja vadītāja vietnieks Agris Šmits, šeit muzeja krātuvē spēkrati stāv un gaida savu zvaigžņu stundu, te tie tiek iekonservēti, pētīti un te arī tiek uzkrāti stāsti par tiem. Šajā raidījumā par to, kāds izskatās mūsu valsts  bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas dienesta auto, kādu auto pagājušā gadsimta 70. gados  darināja mākslas akadēmijas students. Uzzināsim arī, kas ir koka „rafiņš” un vēl daži citi automobiļu stāsti no Rīgas Motormuzeja krājuma, kas atrodas  vietā, kur vēl glabājas padomju industriālā elpa, tas ir, bijušā Ogres   trikotāžas kombināta telpās. Milzīga platība, kur grīdas vēl klāj aplupis linolejs un pie griestiem vīd apkvēpuši ventilatori un lampas no tiem laikiem, kad te  dūca vērpjamās, adāmās un  šujmašīnas. Tagad par sendienu noskaņu tik atgādina elektrosadales skapis.

Krāslavas vēstures un mākslas muzeja krātuvē uzzinām, kas kopīgs Krāslavas šuvējām ar tagadējo Dānijas karalieni Margrēti, kādu palīdzību cilvēki lūdza Krāslavas pils grāfienei Napoleona armijas karagājiena laikā. Uzklausām virsnieka Artūra Aparnieka dzīves stāstu un stāstu par Kuzņecova porcelāna fabrikas krūzīti ar vārdadienas vēlējumu. Krāslavas muzeja  vēsture sākās 1949. gadā, kad to nodibina vietējais skolotājs, novadpētnieks un kolekcionārs Ādolfs Pildegovičs - stāsta muzeja galvenā krājuma glabātāja Alla Lomanovska. Šī gada maija beigās Krāslavas muzejā tiks atvērta izstāde, kas veltīta Ādolfa Pildegoviča 135. gadskārtai un izstādē būs skatāmi  92 priekšmeti no Krāslavas muzeja pirmsākumiem, cita starpā, arī  meteoroloģiskie  instrumenti, kas reiz piederējuši Pildegovičam, kad viņš  savās mājās bija ierīkojis meteoroloģisko novērojumu staciju. Alla Lomanovska izrāda arī citus muzeja krājuma retumus - priekšmetus, kas piederējuši  Šarkovsku dzimtai un te jāmin Krāslavas pilsētas kādreizējo saimnieku Grāfu Plāteru dzimta, kas tiek dēvēta par vienu no ietekmīgākajām aristokrātu dzimtām Austrumeiropā, un arī Krāslavas vēsturē viņi ir ierakstījuši paliekošas lappuses- 18. gadsimta vidū Plāteri ar vērienu sāk būvēt šo apkaimi: te notiek gan katoļu baznīcas celtniecība, gan tiek iekārtots tirgus laukums, un arī pils būve. Krājumā nepamanīti nevar palikt vēl divi priekšmeti-  Lāčplēša ordenis un alvas karote - kas piederējuši  latviešu virsniekam, Latvijas brīvības cīņu dalībniekam Artūram Aparniekam, kurš no 1922. 1940 gadam saimniekoja „Lejas” dzirnavās Krāslavas apkaimē.  Raidījuma turpinājums tiek ierakstīts Krāslavas  muzeja atklātajā krājumā, kur izveidota ekspozīcija „Senās mājas stāsts” - dzīvokļa, saimniecības piederumu un interjera priekšmetu kolekcija no 19. gs II puses līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem. Ieejot šajā namā mūs sagaida divas durvis - vienas masīvas no pamatīgiem dēļiem būvētas, otras – metāla ar dekoratīvām kniedēm.  Par senām pareizticīgo tradīcijām liecina nākamais priekšmets - balta porcelāna tasīte ar vēlējumu eņģeļa dienā, proti, dienā, kad jaundzimušajam deva kāda svētā vārdu pēc baznīcas kalendāra, tātad vārda dienā. Paverot līdzās esošo plauktu un skapīšu durvis, ieraugām Jelgavas cukura paku, šķīstošo kafiju „Vasara” , Igaunijā ražotus buljona kubiciņus, žurnālu „Zīlīte” un citus priekšmetus, kas atsauc atmiņā padomju laiku sadzīvi.       

Sekoju Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja vēsturniekam,  galvenajam krājuma glabātājam Aldim Barševskim pa bijušās Jelgavas Akadēmiskās  ģimnāzijas jeb "Academia Petrina" (Pētera akadēmija) piebūves  kāpnēm, kuras ved no vienām krājuma telpām uz citām. Sena ēka, kurai līdzās reiz dibināta pirmā augstskola Latvijas teritorijā un kur savulaik tika dibināts otrais vecākais muzejs Latvijā. Šoreiz viesojamies krātuvē, kur iepazīstam seno  Jelgavu pastkartēs un ugunsdzēsēja zīmējumos, arī uzzināsim, kā hercoga Jēkaba laikos te gatavoja ūdensvadus un stāstu par 17. gadsimta lūgšanu pulti.    Aldis Barševskis vedina uz telpu, kur notiek restaurācija, bet, ejot garām vienai no krātuves istabām, tajā pamanu uz grīdas visai neizskatīgu  baļķa fragmentu ar caurumu  vidū – lūk, liecība no 17. gadsimta, no tālaika Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba  valdīšanas laika. Par  hercoga Jēkaba laikiem stāsta arī nākamais priekšmets, kurš raidījuma skanēšanas laikā jau no krājuma būs atgriezies ekspozīcijā – inkrustēta rakstāmpults, kur vienā pusē redzams kokā griezts paša meistara portrets un otra pusē – Bībeles sižets. Pults ilgus gadus atradās Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā, Otrā pasaules kara laikā aizceļoja uz Poliju, bet  2012.  gadā atkal nonāca atpakaļ Jelgavā. Turpinot aplūkot Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja krātuves bagātības ir obligāti jāpiemin Aleksandra Strekāvina pilsētas vēstures dokumentējums. Strekāvins bijis gan skolotājs, gan  ilgus gadus darbojies Jelgavas brīvprātīgo ugunsdzēsēju rindās, bet mūža otrajā pusē rosīgais vīrs pierakstīja savas bērnības atmiņas par Jelgavu un arī tās iemūžināja zīmējumos. Taču ne tikai bijušā Jelgavas ugunsdzēsēja atmiņu stāsti un zīmējumi ir fiksējuši šīs pilsētas senos vaibstus,  muzeja krājumā  vēl viens lepnums ir arī iespaidīga seno pastkaršu kolekcija ar Jelgavas ainām no 20. gs. sākuma. Tālāk Aldis Barševskis aizved uz iespieddarbu krājumu un starp  pasaules un latviešu klasiķu darbiem, kas savulaik rotājuši gleznotāja Ģederta Eliasa, vai Latvijas armijas ģenerāļa Vernera Tepfera vai kādu citu ievērojamu jelgavnieku grāmatplauktus, piestājam pie darbmācības skolotājiem domāta mēnešraksta, kas iznāca starpkaru Latvijas laikā.

Vairāk nekā tūkstoš gadus seni izejmateriāli un to dokumentētāja, Āraišu ezerpils izpētītāja, arheologa Jāņa Apala pieraksti, 1901. gadā pudelē atstāts Cēsu būvuzrauga vēstījums nākamām paaudzēm, Anglijā darināts tērps, kas II Eiropas latviešu dziesmu svētkos ieguvis balvu kā vispareizākais Vidzemes tautas tērps, un dīvāns, ko, pensijā aizejot, savam dienesta biedram dāvinājuši 8.Daugavpils kājnieku pulka karavīri. Cēsu Vēstures un mākslas muzeja galvenā krājuma glabātāja Dace Tabūne ir ievedusi krātuvē, kur plauktos rindojas dokumenti, fotogrāfijas, vēstules, grāmatas, taču pirms lūkojam krājuma telpas, paviesojamies muzejā, kur, veidojot šo ierakstu, bija atvērta izstāde ar pēdējo piecu gadu laikā iegūtajiem krājuma priekšmetiem. Te iepazīstam vairāk nekā tūkstoš gadus senus izejmateriālus un to dokumentētāja, ĀraišueEzerpils izpētītāja, arheologa Jāņa Apala pierakstus, tautas tērpu ar savdabīgu tapšanas stāstu, bet sākam ar  vēstuli, ko 1901. gadā rakstīja Cēsu būvuzraugs, kurš piedalījās jauna nama celtniecībā Pils ielā 7. Nesen šo namu remontējot, zem pirmā stāva grīdas tika atrasts šis vēstījums. Līdzās vēstulei no sendienām pievēršamies tūkstošgadīgiem krājuma eksponātiem un te ir runa par gabaliņu no mūsu tautas senvēstures un tās fiksētāja, izcilā arheologa, eksperimentālās arheoloģijas pamatlicēja Latvijā, Āraišu ezerpils pētnieka Jāņa Apala turpat 50 gadu darba mūža arhīvu, ko muzejam nodeva viņa dzīvesbiedre arheoloģe Zigrīda Apala. Runājot par Āraišu ezerpili un Apalu pāra ieguldījumu tās izpētē, Dace Tabūne teic, ka „tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur mēs varam aizvest savus bērnus un parādīt, kā dzīvoja mūsu senči pirms vairāk nekā 1000 gadiem”. Vēl šajā ekspozīcijā aplūkojam manekenu, kas tērpts garos pelēkos virssvārkos un biksēs, pār plecu rakstaini adīti pirkstaiņi, brūngana celu josta ap vidu un galvā melna platmale -  runa ir par  vīriešu tautastērpu, kas 1968. gadā ir ieguvis  balvu kā vispareizākais Vidzemes tautastērps. Raidījuma noslēgumā vēl viena „pērle” no Cēsu muzeja krājuma. Dace Tabūne aizved uz telpu, kur glabājas mēbeles, un te runājam par smagnēju pamatīgu dīvānu, kas reiz ticis dāvināts armijas cilvēkam pensijā aizejot.

Gan Varšavā, Viļņā / Gan sapņainos Talsos / Jums ilgu un skumju pilns / Sekoju es. (Aptuvens alērija Brjusova dzejoļa tulkojums) Par šī dzejnieka saistību ar Talsiem, par čemodāniem darinātiem no lidmašīnas vraka, sprēslīcu stāsts un padomi māla podu stiprināšanai - to visu mēs uzklausīsim Talsu novada muzeja krātuvē. Teodors Zaudmans jeb Tīcs Dzintarkalns, šo personvārdu viņš pieņēma pagājušā gadsimta 20. gados, laikā, kad viņš bija skolotājs Talsos un 1923. gadā pilsētas vidusskolas telpās nodibina kultūrvēsturisko muzeju "Talsu apkārtnes latviešu  nākotne. Tā stāvēs sakarā ar visu latviešu nākotni. Ja latvieši visā visumā attīstīsies, ies savus ceļus, Talsu apkārtnes latvieši darīs to pašu. Talsenieki pārējai Latvijai apakšā nepaliks! Viņi arī tagad nav palikuši! Viņiem daudz kas labāks, nekā citās pilsētās. Še mazāk spēlē kārtis, mazāk dzer, mazāk bramējas (dižojas, lielās). Rīgas mākslinieki saka, ka Talsos inteliģenta publika- labāka kā citur."  Tā raksta Tīcs Dzintarkalns 1931. gadā savās burtnīcās ar nosaukumu  „Notikumi un ainas no Talsu un apkārtnes dzīves”. Somas, somiņas, koferi, sakvojaži, portfeļi, tašas un tarbas – tāds skats paveras Talsu novada muzeja krātuves pirmajā nodalījumā, uz kurieni aizvedusi muzeja galvenā  speciāliste vēstures jautājumos Inese Vempere. Viņa ātri  parāda vairākas dāmu rokassomiņas no Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem, bet iepauzē pie košas dermantīna rokassomas, kuras izskats attālināti atgādina luksusa preču zīmola „Hermès” somu, kas nosaukta angļu aktrises un dziedātājas Džeinas Birkinas vārdā. Tikai šo rotā latvju raksti. Līdzās šai somai muzeja krājuma nodaļas vadītāja Ona Kaudze vērš manu uzmanību uz  koferiem, kas  darināti no metāla – tā ir liecība par izsūtījumu. Sprēslīcas jeb vārpstiņas, citviet arī sauktas par cērēm ir izrakstīti plāni dēlīši, ar kuriem pie vērpjamā ratiņa piestiprina vērpjamo linu, pakulu vai vilnas kodaļu. Talsu novada muzejā  sprēslīcas bija vieni no pirmajiem ekspozīcijas  priekšmetiem, ko savulaik  savāca muzeja dibinātājs Tīcs Dzintarkalns un ko vēl uziet aizvien muzejnieki, dodoties ekspedīcijās pa tuvāko apkaimi. Šajā muzejā  ir lielākā un bagātīgākā sprēslīcu kolekcija visā Latvijā. Pēc raidījuma ieraksta  krājuma nodaļas vadītāja atsūta ziņu, ka noskaidrojusi, kāpēc uz tik daudzām  sprēslīcām ir iegriezts enkurs. Tas  esot  uzticības un paļāvības simbols. Savdabīgs krājuma materiāls ir rodams suvenīru nodalījumā, kur rindojas  Maskavas apgabala Ščolkovas pilsētas dāvinājumi savai bijušajai sadraudzības pilsētai Talsiem. Pilsētu draudzība politisku iemeslu dēļ  pārtraukta jau pirms pāris gadiem, taču liecības par kopējām tikšanās reizēm tiek glabātas – gan bezgaumīgi  kosmonautikas un padomju simboli, jo Ščolkova atrodas netālu no kosmonautu sagatavošanas centra tā saucamās  zvaigžņu pilsētiņas, gan izcili  Gžeļas porcelāna darinājumi, no senā Piemaskavas rajona, kur meklējami pirmsākumi mums zināmajai Kuzņecovu  dzimtas porcelāna ražotnei, gan trauki ar tautiskiem slāvu ornamentiem. Un te Inesei Vemperei ir  atmiņu pastāsts par  Ščolkoviešu viesošanos Talsos Arī nākamais stāsts ir saistīts ar Krieviju, konkrēti ar tā dēvētā sudraba laikmeta dzejnieku, simbolistu Valēriju Brjusovu un viņa iemīlēšanos Talsu ebrejietē Marijā Vulfertē.    

Stornoway  8. oktobrī 1891. gadā  Mīļā Emilie!  ...Gribu pastāstīt, ka mums gaužām slikti izgāja uz jūras. Jo mums nolauza klīver- bomi, salauza šonera gafeli un saplēsa visas zēģeles apakš norvēģeriem, bet, paldies Dievam, laimīgi citād nonācām iekš Pēterhead, izlošējam kokus, ieņēmām balastu, tukšas siļķu mucas- 1300 gabali, pilnas ar sāli- 500 gabali un atnācām iekš Strornoway pilsēt laimīgi par 2 dienām. Tālbraucējs kapteinis Miķelis Miķelsons regulāri rakstīja sievai Emīlijai. Šo vēstuļu  oriģināli  glabājas Ainažu jūrskolas muzejā. Šī muzeja  krājumā lūkoam ne tikai kapteiņa vēstules, bet arī uzzinām, kā glabāja jūrnieku lādes uz kuģa un kas ir lašu un nēģu kumma. Ainažu jūrskolas muzejs glabā piemiņu jūrskolai un tās absolventiem – latviešu un igauņu kapteiņiem un stūrmaņiem. Tas atrodas vēsturiskajā vietā – kapteiņa Jura Veides kalpu namiņā, kur 1864. gadā tika dibināta pirmā profesionālā  jūrskola toreizējā Latvijas teritorijā. Te  apkaimes puikas bez maksas varēja apgūt  jūrniecības māku. Viens  no absolventiem ir Augusts Kozenkrāniuss, pēc izcelsmes igaunis, kura ģimene vēlāk nopērk mājas  Ainažos, un trīs no Kozenkrānuisiem – brāļi  Augusts, Voldemārs un Jānis mācās jūrskolā. Jānis un Voldemārs kļūst par stūrmaņiem, bet Augusts – par kapteini. Tagad  muzeja lepnums ir nesen restaurētā  lāde, kas piederējusi Augustam. Tā ir pamatīga melni krāsota koka lāde ar dekoratīvu bārkstainu mežģiņu malu un vāka iekšpuse izdaiļota ar zīmējumu, kurā attēlots burinieks. Stāsta krājuma glabātāja Antra Dūcīte.

Kopā ar Krāslavas Svētā Ludviga  draudzes prāvestu Eduardu Voroņecki šķirstam 18 gadsimtā izdotu grāmatu, kur detalizētā un skaistā ilustrācijā ir uzzīmēts altāra galds ar svečturiem un ar 29 skaitļiem ir norādīts kādā secībā priesterim  dievkalpojuma laikā ir jāšūpo vīraka trauks. Šis ir tikai viens no senajiem izdevumiem, kas nejauši tika atrasti dievnama telpās. Krāslavas Svētā Ludviga Romas katoļu baznīcā šķirstām un lasām nejauši atrastas 18. gadsimta misāles jeb katoļu dievkalpojumu liturģiskos tekstus, uzzinām, kāda ir šo grāmatu kultūrvēsturiskā vērtība, kā arī pētām šīs katoļu draudzes vēsturi un skatām, kas 18. gadsimta latgaliešu valodā rakstīts Krāslavas Svētas Trijādības brālības dalībnieku reģistrācijas grāmatā. Krāslavas Sv. Ludviga Romas katoļu baznīca ir viens no nozīmīgākajiem sakrālās arhitektūras paraugiem Latvijā. Un par šo  skaisto  dievnamu, kā arī par  pašas Krāslavas pilsētas uzplaukumu sendienās ir jāpateicas grāfu Plāteru dzimtai, kuri 18. gadsimta otrajā pusē šeit nolemj celt minēto baznīcu, arī ierīko tirgus laukumu, parku un bibliotēku. Plāteri ir vācu izcelsmes muižkungi, kuri laikā gaitā „pārpoļojās” un kuri padarīja Krāslavu par tā laika kultūras centru. Līdzās baznīcai tika atvērts arī garīgais  seminārs, kas darbojās no 18. gadsimta vidus līdz  19. gadsimta vidum, un pirms pāris gadiem priesteris Eduards Voroņeckis uzgāja 18. gadsimtā iespiestas misāles. Tie ir katoļu dievkalpojumu teksti un arī grāmatas, ko mācību laikā izmantoja semināristi. Kopā ar Eduardu Voroņecki un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Latgales reģionālās nodaļas valsts inspektori Dzintru Bukeviču kāpjam otrajā stāvā, kur līdzās ērģeļu luktai nelielā telpā tika uzieti senie drukātie dārgumi. Šīs grāmatas arī ar laiku tiks izliktas plašākai apskatei turpat Krāslavā – baznīcā vai muzejā. Ieskatam mākslas zinātnieces, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes mākslas eksperte Rūtas Kaminskas vērtējums par minētajiem 18. gs. sējumiem. Nākamā pietura ir Krāslavas mākslas un vēstures muzeja krātuve, kur turpinām lūkot  baznīcai piederīgus priekšmetus. Te veros lielā, biezā izdevumā, kur uz nodzeltējušām lapām ar tinti rakstīts 1759. Tālāk seko saraksts ar poļu uzvārdiem, bet pirmajā lappusē ir raksts latgaliski, par to stāsta  muzeja  galvenā krājuma glabātāja Alla Lomanovska.

Kaut  kas, kas sen jau izzudis, kas atklāts pirmo reizi, kas ir visvecākais, kas  ir vienīgais – tādus apzīmējumus var veltīt Latvijas  Nacionālā dabas muzeja krājumam. Muzejam, kurš dibināts pirms 177 gadiem, bet kura krājums jau veidojies 18. gadsimta vidū. Šobrīd Latvijas Nacionālā dabas muzejā ir aplūkojama izstāde par muzeja krājuma veidošanos četru gadsimtu garumā. Raidījumā runājam par senākajiem eksponātiem - aļņa izbāzni un aberatīvo (novirze no normas) putnu kolekciju, uzzinām, kā izskatās naktstauriņš ar abu dzimumu pazīmēm un kas no augu pasaules ir jaunākais atradums Latvijas dabā. Šajā pavasarī dabas muzejā ir aplūkojama izstāde par muzeja krājuma veidošanos četru gadsimtu garumā un tā iesākumi ir saistāmi ar baltvāciešu  ārstu, bibliofilu un kolekcionāru Nikolausu fon Himzelu, kurš 18. gadsimta 50.  un 60. gados daudz ceļoja pa Eiropu, vācot dabas priekšmetus, kas papildināja jau viņa tēva  un vectēva mantotās kolekcijas. 1773. gadā šīs kolekcijas izstādīja publiskai apskatei Anatomijas teātra telpās Kalēju ielā. Telpu nosauca par Himzela kabinetu, bet vēlāk to pārdēvēja par Himzela muzeju un  tolaik  tas bija viens no  pirmajiem muzejiem Eiropā.  Par krājuma  vēsturiskajiem priekšmetiem stāsta  muzeja direktora vietniece attīstības jautājumos Diāna Meiere. Līdzās vecākajam datētajam eksponātam atrodas arī lielākais eksponāts, kurš savulaik ir  ceļojis kravas kastē pa vairākām vietām Rīgā, kur savulaik atradies dabas muzejs - tas ir aļņa izbāznis. Turpinot tālāk  skatīt priekšmetus, kuriem piedien nosaukums „vecākais”, nonākam, muzeja  ģeoloģiskajā krājumā, kur glabājas minerāli, ieži  un fosilijas, te  muzeja vecākā mineraloģe Sanita Lielbārde apskatei ir sagatavojusi paraugus, kur redzami nospiedumi no aptuveni 400 miljonu gadu senas vēstures, un minerālu gabaliņus, uz kuriem uzlīmētie uzraksti liecina, ka tie nāk no minētās Himzela kolekcijas, tātad ievākti 18. gs. pirmajā pusē. No zemes veidošanās vēstures pārejam pie putnu vēstures un muzeja krājuma zelta fonda – aberatīvo putnu kolekcijas. Tie ir putni, kuru krāsojumā un  ārējā izskatā ir novirzes no normas. 19.gs. beigās vācu ornitologs un taksidermists Teodors Lorencs šādu kolekciju atveda uz Rīgu. Muzeja krājumā ir 169 šādi īpatņi un 17 ir aplūkojami arī putnu ekspozīcijā, par to stāsta Zooloģijas nodaļas vadītājs Dmitrijs Boiko. Kas kukaiņu  pasaulē  pievilina dabas pētniekus? Visi  kukaiņi ir skaisti un to vidū ir liela daudzveidība. Pasaulē  ir apzinātas aptuveni no 1 – 3 miljoniem kukaiņu sugu un Latvijā tādas ir vairāki tūkstoši, skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja vecākais entomologs Nikolajs Savenkovs, kura aizraušanās ir tauriņu  kolekcionēšana. Šim raidījumam par godu viņš demonstrē savdabīgu naktstauriņu – Niedru mūķeni, kurai arī ir novirzes no normas, ko zinātniski dēvē par ginandromorfiju – īpatnis pa pusei ir tēviņš, pa pusei – mātīte.       Savdabīgu  kukaini apskatei ir sagatavojis otrs  muzeja vecākais entomologs Uģis Piterāns –  tas atrodas lapseņu kolekcijā, kur parasts cilvēks saskata te rātni uz adatām uzspraustus kaitinošo un dzēlīgo kukaiņu  eksemplārus, bet  dabas pētnieks vērš uzmanību uz lapseņu skaistumu. Šādām kolekcijām ir liela nozīme, jo dabā bieži vien kukaiņiem sugu ir grūti noteikt, tāpēc pētniekam kukainis ir jānoķer un jāizpēta, skaidro Uģis Piterāns. Tas pats atteicas arī uz augiem, kuru herbārijs ir vienīgais lietiskais pierādījums par konkrēta eksemplāra eksistenci – pats jaunākais vākums muzeja botānikas un mikoloģijas krājumā ir sirdslapu kaldēzija – ūdens augs, kura lapas atbilstoši nosaukumam ir sirds formā. Tādu pirmo reizi netālu  no Latvijas robežas pagājušā gadā atrada muzeja vecākā botāniķe Laura Grīnberga.  

Trauki no "Pēterburgas" viesnīcas, lāde no Vites un Hikes bāreņu patversmes, Nīcas brunči un ziedu pušķi no gliemežvākiem - šo lietu stāstus lūkojam Liepājas muzeja krājumā.

Šobrīd Limbažu muzeja krājumā ir aptuveni 56 tūkstoši vienību. Krājuma galvenā glabātāja Diāna Nipāne teic, ka muzejs ir mazs, bet dārgumi te ir vairāki. Sudraba miršu pušķi, apbalvojums žēlsirdīgai māsai par nopelniem Pirmā pasaules karā, adītas smalkas zeķes un iedzīvotāju reģistra kartītes - ar šiem priekšmetiem iepazīstina Diāna Nipāne. Šobrīd Limbažu muzeja krājumā ir aptuveni 56 tūkstoši vienību. Krājuma galvenā glabātāja Diāna Nipāne teic, ka muzejs ir mazs, bet dārgumi te ir vairāki: sudraba miršu pušķi, apbalvojums žēlsirdīgai māsai par nopelniem I Pasaules karā, adītas smalkas zeķes un iedzīvotāju reģistra  kartītes- ar šiem un vēl citiem krājuma priekšmetiem iepazīsimies šajā raidījumā Diāna Nipāne rāda fotogrāfiju, kas uzņemta pagājušā gadsimta sākumā. Limbažu veikalnieks Pēteris Cībers, apaļīgs kungs kuplām ūsām sēd vidū, viņam līdzās sieva, jau sirmiem matiem un apkārt septiņi bērni, kur vecākais redzams ar ģimnāzista cepuri klēpī, bet jaunākais dēls aptuveni divi gadi vecs atbilstoši tālaika modei ģērbts kleitiņā. Turīga ģimene, kura tolaik ap 1908. gadu aizbraukusi uz Rīgu, kur fotosalonā tapis šis ģimenes portrets. Cīberu dzimtas sudrablietu stāsts aizved uz Vāciju, kur bēgļu gaitās devās Pētera Cībera meita Ģertrūde. Ģertrūdes vīru Rihardu Grīnbergu, Neatkarības rotas virsleitnantu un Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, 1940. gadā arestē Padomju okupācijas varas iestādes un gadu vēlāk viņu nošauj. Otrā pasaules kara beigās Ģertrūde kopā ar jau pieaugušo meitu Ēriku dodas bēgļu gaitās un nonāk netālu no Hanoveres Giftenes-Barntenes nometnē. Nākamais ieraksta fragments jau tapis Limbažu muzeja bēniņos, kur Diāna Nipāne izliek apskatei bēgļu nometnē darinātās rotas un minēto gredzenu. Bet, vai zināt, kāda saistība Limbažu muzejam ir ar pasaulslavenā juveliera Karla Faberžē darbiem, tā paša, kurš 19. gadsimtā Krievijas cara ģimenei uz Lieldienām darinājis olas no dārgmetāliem un dārgakmeņiem? Pavisam  neliels piekariņš reiz ticis veidots Faberžē darbnīcā un kā apbalvojums pasniegts limbažniecei Annai Veidemanei. Dodamies atkal uz bēniņiem, kur krājuma glabātāja jau sagatavojusi citu dārgumu, kam arī ir saistība ar raidījuma  sākumā pieminēto Cīberu ģimeni, runa ir par Pētera Cībera meitu Ģertrūdi Grīnbergu, kura kopā ar meitu Ēriku Vilipsoni no bēgļu nometnes pārceļas uz dzīvi Anglijā. Noslēgumā Diāna Nipāne rada priekšmetu, kas iesākumā ticis datēts kā zirga  groži,  līdz pētot, muzeja darbinieki atklājuši, ka tā ir smalka josta, kas nākusi no Piebalgas puses. Esam liecinieki, kā pērlēm izšūts priekšmets kļūst par muzeja pērli un atklāj fragmentu no etnogrāfisko tautastērpu vēstures.

Sibīrijā rakstītās izsūtīto vēstules uz bērza tāss ir nozīmīgi Tukuma muzeja krājuma priekšmeti, šīs vēstules 2009. gadā tika iekļautas UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā. Šo vēstuļu saturu iepazīsim raidījumā, kurā arī uzzināsim, kas rakstīts uz kāda Tukuma nama sienas dēļa 1905. gadā. Un vēl ieskats muzeja krātuves saldētavā, stāsts par Martas Staņas radītām mēbelēm un gleznotāja Anša Artuma otām. Vecajā kalpu mājā, kas uzcelta 18. gs. 80.- 90. gados līdzās esošajai Kurzemes klasicisma pērlei - Durbes pilij, kur kopš 1991. gada saimnieko Tukuma muzejs, un tajā jeb ērberģī pakāpeniski tiek iekārtota muzeja krājuma glabātuve. Ja agrāk te mita muižas kalpotāji, tika gatavots ēdiens un mazgāta muižnieku veļa, tagad senajās telpās glabājas muzeja rakstiskie un lietiskie priekšmeti. Sibīrijā rakstītās izsūtīto vēstules uz bērza tāss ir nozīmīgi Tukuma muzeja krājuma priekšmeti, šīs vēstules 2009. gadā tika iekļautas UNESCO   programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. Šo vēstuļu saturu  iepazīsim raidījumā, kurā arī uzzināsim, kas rakstīts uz kāda Tukuma nama sienas dēļa 1905. gadā. Vēl būs ieskats muzeja krātuves saldētavā, stāsts par Martas Staņas radītām mēbelēm un vecās kalpu mājas durvīm. Kopā ar krājuma nodaļas vadītāju Daci Valdmani sākam ekskursiju pa bijušo ērberģi un pirms skatām muzejā krājumā glabātās lietas, aplūkojam senu dzirnakmeni, kas še reiz par lieveni kalpojis.

Grezni izšuvumi uz vienkāršiem audumiem, stāsts par dūraiņiem, kas adīti ar mīlestību, pašdarināta kvēplampiņa un eļļas trauks ar kartupeļa aizbāzni - "pērles" no Viļakas muzeja krātuves. Un atbilde uz jautājumu, kāpēc dēļu tēšamo darbarīku sauc par slīmestu. Tāds dēļu mizojamais darbarīks jeb slīmests ir viens no simtiem sadzīves priekšmetu, kas atrodas Viļakas novada muzeja krātuvē. Pats muzejs jau iekārtots vēsturiskā ēkā – 1913.gadā celta katoļu draudzes namā. Celtne nav liela, plašākās telpas aizņem ekspozīciju zāles, vienā kambarīti  glabājas minētie darbarīki un otrā istabiņā sienas skapja plauktos un atvilktnēs rindojas krājumu priekšmeti un dokumenti. Tā ir Maijas Boldānes valstība, viņa ir krājuma glabātāja un ar lepnumu liek galdā apskatei še glabātās pērles. Maija Boldāne liek uz galda dažādas liecības par padomju režīmu, un ņemot vērā, ka raidījuma ieraksts notiek laikā, kad Ukrainā plosās Krievijas karaspēks, manās acis sevišķi vērtīga un tuva kļūst kāda neizskatīga plastmasas kārba – radio translācijas aparāts. Tas nevar lepoties ar izcilu dizainu un tehnoloģisko risinājumu, tādas kastītes biežāk ar nosaukumu „Majak” bija redzamas sabiedriskās iestādēs un arī daudzu apzinīgu padomju pilsoņu mājas. Šo  pārraidītāja kastīti zaļi dzeltenā plastmasas korpusā rotā uzraksts „Ukraina” un savulaik šis  aparāts darbojies Viļakas linu fabrikā. Sarunas noslēgumā kā saldais ēdiens apskatei tiek atnests priekšmets no tiem laikiem, kad Viļaku vēl dēvēja par Marienhauzeni un Marienhauzenes muižā darbojas vietējie podnieki, darinot traukus gan muižas vajadzībām, gan zemniekiem – podu, vāžu, pudeļu vidū arī Latgalē izplatītais eļļas trauks – ļaks.

Turpmāk raidījums Vietu lietas ielūkosies Latvijas muzeju krātuvēs: kas ir tie priekšmeti, kuri ierasti glabājas skapjos un plauktos aiz slēgtām durvīm? Pirmā ekskursija Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) krātuvē, tur iepazīstam pašu krātuvi un dažus eksponātus - buļļa ragu no Emiļa Melngaiļa kolekcijas un zināmu literātu rakstāmmašīnas. Rakstniecības, teātra un mūzikas vēstures krājumu sāka veidot 1925. gadā Skolotāju savienības telpās, ilgu laiku tas glabājies Rīgas pilī un kopš 2020. gada tas atrodas  Pārdaugavā, Pulka ielā 8. Triju nozaru krājumi ir sadalīti teju 4000 kolekcijās, un krātuvju kopējā platība ir 3872 kvadrātmetri un tur glabāto vienību skaits drīz sasniegs miljonu. Kopā  ar direktores vietnieci krājuma darbā Inetu Antoni esam nonākušas krātuvē. Cita pie citas te rindojas baltas durvis ar rokturu, kas atgādina stūres ratu un durvju malās uzraksti – Anšlavs Eglītis, Regīna Ezera, Inga Gaile, Valdis Grenkovs, Jānis  Greste. Un pie šī pēdēja uzvārda arī apstājamies – šī pedagoga vākums arī bija sākums šai milzīgajai muzeju kolekcijai. Aiz durvīm plauktos rindojas vai nu papīra formāta pieraksti, ko reiz rakstījuši aktieri, literāti, mūziķi, kultūras un mākslas  darbinieki  vai  ko kāds ir rakstījis viņiem. Citos plauktos  glabājas kastes, uz kurām uzrakstīts, kas un kam piederējis, tāpēc arī ir pienācis laiks iepazīt dažus krājumā priekšmetus tuvāk. Kurš puisītis ragā pūta, Tam būs kāzas šoruden Mani brāļi stabulēja, Tiem būs citu vasariņu. Tā minēts 2019. gadā marta mēneša priekšmeta apskatā Muzeja interneta vietnē, un runa ir par buļļa ragu, ar akurāti ieurbtiem caurumiņiem. Tāds aptuveni 40 centimetrus garš priekšmets stāv uz galda līdzās tam  fotogrāfija no 1925 gada - suitu tērpos saģērbts etnogrāfiskais ansamblis. Par šiem priekšmetiem no komponista un folklorista Emiļa Melngaiļa kolekcijas stāsta šī krājuma glabātāja RMM mākslas eksperte Inese Žune. Nākamie eksponāti vēl šobrīd vēl ir apskatāmi arī plašākai publikai, pirms tie atgriežas krātuvēs - tās ir rakstāmmašīnas. Klabošas ierīces "Underwood", "Remington", "Royal", "Hermes", "Torpedo", kuras savulaik kalpojušas rakstniekiem, dzejniekiem, dramaturgiem, kopā ar rakstāmmašīnu stāstu partitūru, ko veidojis Jēkabs Nīmanis, šajā balsu un taustiņu simfonijā glabā stāstus par saviem īpašniekiem. Stāsta RMM kultūras pasākumu organizatore Katrīna Kūkoja un kopā ar viņu iepazīsim dažu rakstāmmašīnu saimnieku stāstus. Viens no tiem par Anglijā dzīvojošā Gunāra Janovska saraksti ar Amerikā mītošo Anšlavu Eglīti.

Vēstures avotos Ranka pirmoreiz minēta 1528. gadā, kad Rīgas virsbīskaps izlēņoja Rankas muižu savam padomniekam fon Rozenam. Apdzīvotā vieta izveidojusies ap bijušās muižas centru. Nams, kur tagad apkopota pagasta vēsture, ir celts 1880. gadā. Tolaik to vēlējis būvēt Rankas muižas barons Meijendorfs, un Piebalgas draudzes mācītājs Kēlbrants tai devis Elizabetes skolas vārdu. Laika gaitā tā saukta Rēveļu pamatskolu, par nepilno vidusskolu, un izglītības iestāde te darbojās līdz 2009. Gadam. Gadu vēlāk te ierīkoja kultūrvēsturiskā mantojuma centru. Šeit lūkojam slaukšanas sacensību norisi, skolas uzturu un rūtainus brunčus. Stāsta un rāda Gulbenes novada Rankas pagasta pārvaldes vadītāja Daiga Melberga.

Nenopietnā gaisotnē sākas stāsts par muižu, kurā tika veikti nopietni atjaunošanas darbi, un tagad ikviens Kukšu muižas apmeklētājs var baudīt   dzīvu un elpojošu vēsturi  šajā namā, jo kā saka Kukšu muižas īpašnieks Daniels Jāns: "Lietām ir jādzīvo harmonijā ar cilvēkiem, nevis atsevišķi kā dekoratīvam elementam." Un muižas viesi drīkst sēdēt 17. gadsimta nogales krievu ampīra stila gulbju krēslos, paņemt čības no 17. gadsimta Dancigas baroka stila skapja, kāpt uz 19. gadsimta Francijā ražotā Obisonas paklāja, kā arī dzert no zviedru kristāla glāzēm un lūkoties uz latviešu gleznotāja Edgara Vintera gleznām. Par šīm lietām un vairākiem interjera stiliem saruna Tukuma novada Jaunsātu pagasta Kukšu muižā. Šīs vietas  vēsture sākās 1720. gadā, kad tika likti pamati kungu namam. Laika gaitā te mituši vairāki dižciltīgi vācbaltieši, pēdējie saimnieki bija  fon Bētiheri, kuri Kukšu muižā saimniekoja līdz agrārai reformai.  Pagājušā gadsimta 30. gados muiža nonāca  kuļmašīnu būvētāja un mašīnmeistara Hermaņa Strautnieka īpašumā, kurš līdz pat savai nāvei 1967. gadā turpinājis rūpēties par  nama saglabāšanu.   Padomju gados te atradās kolhoza kantoris, kinozāle, klubs, pasts un bibliotēka. Vēlāk, 90. gados, ēkas vienā daļā iekārtoja dzīvokļus, līdz 90. gadu beigās bijusī lauku muižiņa visai bēdīgā stāvoklī tika izlikta pārdošanā, un tā vācu šefpavārs, senlietu un mākslas priekšmetu kolekcionārs, tolaik viesnīcu „Hotel de Rome” un „Konventa sēta” ģenerāldirektors Daniels Jāns iegādājās šo namu.  Sešus gadus ilga restaurācija, pēc kuras Kukšu muiža piedāvā ikvienam, lielam vai mazam, sajusties kā pasaku pasaulē, kurā, ejot no telpas uz telpu, mēs iekāpjam vārda tiešā un pārnestā nozīmē pagātnē un redzam, kā atdzīvojas dažādi vēsturiskie stili. Kopā ar Kukšu muižas pārstāvi Ivaru Pēkaini dodamies nelielā ekskursijā pa šo omulīgo  greznību. Bez bibliotēkas, kurā rodami gan senlaicīgi bibliogrāfiski retumi, gan vesela siena ar pavārgrāmatām, bez vairāk nekā 500 gleznām un viesnīcas numuriņiem, kas tāpat ka viss nams ieturēti dažādos vēsturiskos stilos, Kukšu muižā var sastapt arī saimnieka suņus – divus tumīgus labradorus Maksi un Moricu, kuri lāčo pa antīkajiem paklājiem un arī mēdz gulēt 19.gs. atpūtas krēslos. Tiesa, senais greznums tiek apsegts ar pavisam parastām segām, bet suņiem šāda eklektika nemaz netraucē

Gārsenes pils ir Sēlijas pērle, neogotikas stilā celta ēka, kura piedzīvojusi vairākas pārbūves, bet te ilgstoši, no 16.gadsimta 80.gadiem līdz agrārai reformai pagājušā gadsimta 20. gados, saimniekoja viena dzimta – baroni Budbergi. Gārsenes pilī uzklausām stāstu par baroniem Budbergiem, lūkojam skaistiem zīmējumiem rotāto krāsni - reto interjera palieku no baronu laikiem. Baznīcā uzzinām, kā barona sievas piemiņai tapa šī būve, bet Valda Kalnieša Gārsenes senlietu kolekcijā skatām krēslu, kur īsi pirms savas atstādināšanas no amata sēdējis prezidents Kārlis Ulmanis. Uzzinām arī, no kā šeit ticis šūts Latvijas karogs Trešās atmodas sākumā. Budbergi, kuri valdījuši Gārsenes muižā 19. gadsimta nogalē un  20. gadsimta sākumā bijuši apkaimes ļaužu vidū ļoti iecienīti baroni. Gārsenes pils pārvaldniece Dace Geida stāsta, kad jaunais barons Gothards Ernsts Budbergs no ārzemēm te ieradies ar savu pirmo sievu anglieti Konstanci Ģertūdi Vorsu, tad  viņus muižas teritorijā dzīvojošie sagaidījuši ar ziediem rokās un sveicēju rinda bijusi sešu kilometru garumā. Arī 1905. gada muižu un kungu namu dedzināšanas vilnis gājis secen Gārsenes pilij. Pils  piedzīvojusi lielu pārbūvi 1939. gadā, jo gadu vēlāk te sāk darboties skola un rezultātā daudz kas no greznā interjera ir gājis zūdībā, izņemot  krāsni kur uz baltām flīzēm uzzīmētas Nīdrelandes ainavas. Pirms dodamies skatīt, kuras ēkas vēl Gārsenē  saistītas ar baronu Budbergu vārdu, ielūkosimies novadpētniecības kolekcijā, kur fotogrāfijās un dažādos vēsturiskos eksponātos  aplūkojama vietējā  vēsture, piemēram, zirgu pasēs un velosipēdistu apliecībās. Tālāk dodamies uz luterāņu baznīcu. Baznīcā uzmanību piesaista Budbergu dzimtas ģerbonis, kas kā krāsaina vitrāža ir iestrādāts altāra daļā – uz sarkanā vairoga redzami pieci savstarpēju savīti  gredzeni, liekot aizdomāties par līdzību ar automašīnas „Audi” logotipu, bet šos apļus, kas simbolizē dzimtas vienotību, vietējie kokamatnieki ir arī iegrebuši katrā baznīcēnu solu rindā. Mīlestības apliecinājumsir kā jau Dace Gieda minēja arī baznīcas dārzā esošajā kapliča, ko barons Budbergs ir veltījis savai mirušajai sievai. Gārsenē iIelūkojamies arī Valda Kalnieša senlietu kolekcijā. Pirms sešiem gadiem viņš sāka īstenot savu vaļasprieku un tagad vecās pagastmājas  telpās, ko Valdis dala ar pārtikas veikalu, aplūkojamas senas lietas. Raibumu te daudz, sākot no lūpukrāsas līdz  zirgvilkmes  arklam. Un  sevišķs eksponāts ir smagnējs čipendeila stila krēsls.  

Piemiņas zīme kā šaursliežu dzelzceļa sākuma lieciniece Valmierā. Valmierieša, gleznotāja Teodora Ūdera ieraksts kāda vācbaltu viesu grāmatā un senāki pilsētas vēstures liecinieki - izgreznots spēles kauliņš, gludināmais stikls un 17. gadsimta šāviņi, to visu skatām Valmieras muzejā. Laikā, kas tapa šis ieraksts, ekpresizstāde bija veltīta Valmieras šaursliežu dzelzceļa vēsturei un izstādes veidotāja muzeja vadošā pētniece Liene Rokpelne rāda uz diviem eksponātiem – mazu nozīmīti eiromonētas izmērā  un pamatīgu sliedes gabalu, uz kura redzam gada skaitlis 1878. Par dzelzceļa līniju, kas te darbojās līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem,  izstādē varēja izlasīt gan informāciju, gan aplūkot melnbaltās fotogrāfijas, kurās fiksētas dzelzceļnieku ikdiena, bet Leinei ir īpašs stāsts par vācbaltiešu dzimtu no Valmieras un par  minēto piemiņas zīmi, kuru toreiz, 1910. gadā,  piešķīra šīs līnijas cēlējiem un dibinātājiem. Vēl Liene Rokpelne stāsta par gleznotāju Teodoru Ūderu, vienu no mūsu glezniecības klasiķiem, kurš tiek dēvēts par savrupu gleznotāju. Zināms ar saviem ogles zīmējumiem, kuros attēlota zemnieku un zvejnieku ikdiena, kā arī mītiskā pasaule. Sarunai pievienojas muzeja vēsturnieks un Lienes kolēģis un dzīvesbiedrs Alberts Rokpelnis, un stāsts turpinās par gleznotāja saistību ar raidījumā iepriekš minēto Gersdorfu dzimtu. Tā kā saruna tālāk virzās par Teodoru Ūderu, Liene un Alberts Rokpelņi vedina uz muzeja gleznu krātuvi, kur līdzas citiem ar Valmieras pusi saistītiem vizuālās mākslas meistaru darbiem, glabājas ar Ūdera gleznas. Nākamais stāsts ir par Valmieras senāku vēsturi, Hanzas  savienības laiku un Valmieru, kā arī par to, kādus priekšmetus tolaik te gatavoja amatnieki.

Foto mākslinieka Igora Pliča senlietu kolekcijā Preiļos skatām fotogrāfijas vēsturi, savukārt,ielūkojoties mazākajā Latvijas dievnamā, ko cēlis Igors Pličs, uzzinām, kāpēc latgaļiem bijušas spēcīgas ģimenes. Tā ir vecākā koka ēka Preiļos, kas būvēta ap 1800. gadu un sākotnēji piederējusi Livonijas grāfu Borhu dzimtai – Preiļu un Varakļānu muižu īpašniekiem. Un pirms vairāk kā 20 gadiem fotogrāfs un uzņēmējs Igors Pličs šo tolaik pamesto namu atjaunoja un tagad te iekārtota senlietu un Latgales fotovēstures ekspozīcija, bet nama pagalmā apskatāms paša Pliča celtais mazākais dievnams Latvijā. Pirmais stāsts. Reiz fotografēts Latgalē Veros  uz  kārtīgi  sarindotiem „Zenit”, „Ļubiķeļ”, „Smena”, „Canon”, „Nikon” un vēl citiem dažādu firmu un dažādu laiku fotoaparātiem, un Igors Pličs, par kuru var teikt Imanta Ziedoņa vārdiem „garainis, kas veicina vārīšanos” ir tāds foto-garainis, gan tāpēc, ka pats fotografē, gan dibinājis Latgales fotogrāfu biedrību, gan turpina vākt, pētīt un gaismā celt šī novada foto vēsturi un aizrautīgi stāstīt interesentiem par šo jomu. Noslēdzot fotostāstus, Igors Pličs vērš uzmanību uz stendā esošu fotogrāfiju no pagājušā gadsimta sākumposmā – tajā fiksēti bērinieki ap nelaiķa zārku, kas nav nekāds neparasts agrāku gadu foto mirklis, ja vien sērojošie tuvinieki  nebūtu piešķiebusi zārku un pagriezuši aizgājēja galvu tā, lai  tas labāk  būtu  redzams kadrā. Fotogrāfija apstrādāta Rēzeknes fotodarbnīcā, ko pagājušā gadsimta sākumā  izveidoja  ebreju izcelsmes fotogrāfs Cals Greismans. Otrais stāsts. Slavas dziesma amatniekiem Dodamies tālāk un ieejam blakusistabā, kas veltīta Latgales amatniekiem. Līdzās bagātīgai keramikas kolekcijai, izrakstītiem un nerakstītiem linu audumiem, pulksteņu un pūču kolekcijai ir arī apskatāms „lietus koks”, šodien visai pazīstams dažādu tautu kultūrā esošs mūzikas instruments – doba caurule ar zirnīšiem iekšpusē. Igoram Pličam ir savs stāsts par  ekspozīcijā  esošo latvāņa „lietus koku”. Esmu ar mieru klausīties par jebkuru eksponātu  Igora Pliča košos un sulīgos stāstus, taču tad vajadzētu divtik ilgu raidlaiku un labāk jau katram pašam turp aizbraukt un tos uzklausīt no kolekcijas saimnieka, bet, ja cilvēks nevēlas šos raibumus redzēt un par tiem klausīties, tad var doties uz mazo kapelu un tur rast mieru dvēselei. Trešais stāsts. Gods Dievam Augstībā un sirdsmiers Igora Pliča pagalmā  

Persiešu paklāji un interjera priekšmeti, kas saistīti ar diviem izciliem lietišķās mākslas meistariem, diviem Jūlijiem – Madernieku un Straumi. Oranžērijas kāpnes no baronu Volfu laikiem un „brīnummašīna” – Pētera Viļumsona pusautomātiskās stelles – to visu skatām Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā. Aptuveni 140 gadiem metālā kāpnes ēkā, kur tagad mājo muzejs, veda uz telpām, kur, iespējams, zaļoja citronkoki un mandarīnu koki, sukulenti, begonijas, orhidejas. Ēkā, kurā tik pirms pāris gadiem iedzīvojās Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs, agrāk zaļoja eksotiski tropu augi, jo šajā vietā Vecgulbenes muižas barons Heinrihs fon Volfs kā mīlestības apliecinājumu savai sievai Marisai vēlēja celt oranžēriju. Par  oranžērijas kāpnēm stāsta Gulbenes  novada vēstures un mākslas muzeja direktore Valda Vorza. Ap to pašu  laiku, kad te saimniekoja barons Volfs, apkaimē piedzimst divi puikas – viens pasauli ierauga 1870. gadā Vecgulbenes muižas  rentnieka Ernesta Madernieka  ģimenē, otrs nāk pasaulē 1874. gadā  Druvienas, “Ķempju” mājās. Abiem tiek dots vārds Jūlijs un abi vēlāk ieraksta savu vārdu Latvijas mākslas vēsturē kā lietišķas mākslas meistari. 2020. gadā Gulbenes muzejā tiek atvērta ekspozīcija „Divi Jūliji”  kur Jūlija Madernieka un Jūlija Straumes radošo mantojumu dvieļos, cimdos, paklājos un porcelānā ir iedzīvinājuši mūsdienu  amatnieki, lietišķās mākslas meistari un dizaineri. Kopā ar muzeja direktori  un  muzeja  projektu vadītāju  Ilzi  Vanagu ieejam šajā rakstu un ornamentu valstībā. Unikālākie ekspozīcijas objekti ir paklāji, kas austi Irānā, kā teikts ekspozīcijas aprakstā: „…šie eksponāti apvieno seno aušanas tradīciju ar inovatīvu Madernieka un Straumes metu interpretāciju, to tapšanā izmantots Irānas zīds un vilna, kas krāsota dabas krāsvielās.”   Jāpiebilst, ka Jūlijs Straume savulaik ir dzīvojis Gruzijā, tur sācis nopietni   pētīt gan gruzīnu  tautas, gan citu Kaukāza tautu mākslu, tajā skaitā arī  tekstilijas. Tāpēc  te Gulbenes ekspozīcijā  var papriecēt  acis par skaistajiem rakstiem, var pataustīt paklājus un pie reizes iziet persiešu paklāju darināšanas īso kursu, uzzinot, kas ir kilims un kas – sumaks. Bet Gulbenes muzeja Sarkanajā zālē ir turpinājums Jūlija Madernieka  interjera dizainam – jūgendstils un latvisko rakstu motīvi, kas iedzīvināti mēbelēs. Valda Vorza stāstījumu sāk par baltiem krēsliem un astoņstūrainu galdiņu baltām mēbelēm uz slaidām garām kājām, kur ģeometriskajās formās jaušami tautiski motīvi. Savukārt muzeja klētī var aplūkot stelles,  uz kurām auž  gobelēnus. Tās ir Pētera Viļumsona pusautomātiskās stelles. Jāpiebilst, ka aušanas prasme uz Pētera Viļumsona pusautomātiskajām stellēm kā vērtība ir iekļauta mūsu Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā un šogad  steļļu konstruktoram, audējam un  amatniekam Pēterim Viļumsonam aprit 150. gadskārta.

Rucavas atjaunotajās dzirnavās lūkojam to celšanas vēsturi, stāstu par kolorīto tautas muzikantu Pūķu Jāni, bet novada tautastērpus pētām gan dzirnavās, gan Dunikas pagasta senlietu krātuvē „Lauksargi”, kur arī uzzinām krātuves ēkas vēsturi. Dzirnavu ēku Rucavas ciemā uzcēla laikā no 1936. līdz 1937. gadam, tās darbojās līdz pagājušā gadsimta 60. gadiem, tad te ierīkoja mehāniskās darbnīcas un noliktavas, līdz, mainoties valsts iekārtai 90. gados, ēkas palika bezsaimnieka un lēnām nīkuļoja. 2020. gadā dzirnavas tika atjaunotas, un tagad  te ir iekārtots  tūrisma  informācijas centrs, Rucavas kultūrvēsturiskā mantojuma ekspozīcija un Jāņa Pūķa mūzikas instrumentu kolekcija un arī   ir redzams  gabaliņš no dzirnavu vēstures. Kopā ar Rucavas tūrisma  un informācijas centra vadītāju Natāliju Grauduži kāpjam uz trešo stāvu, kas pārveidots par  izstāžu zāli, bet pašā vidū kā sveiciens no vēstures gozējas dzirnakmeņi. Dunikas pagastā ceļa malā slejas divstāvu māja, apšūta pelēkiem dēļiem un divām gaiši zilām verandām -  var redzēt, ka nams te stāvējis ilgu laiku. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā te bijis pārtikas veikals, padomju gados – kolhoza kantoris, bet nu jau pāris  gadus te bijusī skolotāja un skolas direktore novadpētniece Ausma Padalka ir iekārtojusi vēstures kolekciju. Te lūkojama alus muca, ka savulaik aizceļojusi kopa ar mucas izsūtītājiem īpašniekiem uz Sibīriju un pēcāk atgriezusies atpakaļ, senā skapī rindojas petrolejas lampas, īpašs priekšmets ir garena, šaura koka mulda, kuru sauc par standeli – tas ir trauks sveču liešanai. Priekšnamā līdzās pelēkiem linu audumiem, greznojas košie Dienvidkurzemes brunči.

Bērni nesaprot, ka bija jāgroza telefona ripa, un brīnās, kā tādu lielu telefonu, kas ir tik neparocīgs, varēja paņemt līdzi uz skolu. Šādu stāstu dēļ Guntars Zeile kopā ar sievu Lailu labprāt vadā ekskursantus pa savu muzeju, kuru nosaukuši atbilstoši tur redzamajiem eksponātiem – Seno lietu un krāmu muzejs. "Kas citiem ir krāmi, tās mums ir vērtīgas lietas muzejam," teic Skujenes Seno lietu un krāmu muzeja veidotāji Laila un Guntars Zeiles. Viņi stāsta par lietu ceļu uz šo savdabīgo muzeju un arī uzzinām, kā izskatās tīne, kāda koka saknes der grozu pīšanai un kā Ļeņina krūšutēls par dārza rūķi kalpojis. Cēsu novada Skujenes pagasta iedzīvotāji – Zeiļu pāris – pirms sešiem gadiem savā īpašumā ieguva bijušās zāģētavas telpas – divus milzīgus angārus. Pateicoties abu saimnieku aizrautībai ar senu lietu kolekcionēšanu, lielajās telpās ir izveidots muzejs – akurāti salikti pa jomām te rindojas darba un sadzīves priekšmeti, sākot no 19. gadsimta beigām līdz  pāris desmitus  gadu senai pagātnei – no pūra lādes, sviesta  cibas, rokas urbja, līdz  žigulim,  mobilajiem telefoniem un grāmatu un skaņu plašu kolekcijai. Ejam iekšā angārā  un ļaujamies Lailas un Guntara  stāstam par še redzamajām lietām. Muzejā ir arī plaša bibliotēka, kurā galvenokārt rindojas padomju gados izdotās grāmatas, bet cita starpā  Guntars Ziele ir sagatavojis kopiju no 19 . gadsimta beigu mācību grāmatas, kura iespiesta jocīgā  rakstā.  

Šobrīd ārpus Latgales kultūrtelpas izskan prozas rakstītājas un tekstilmākslinieces Anneles Slišānes vārds, vairākas ziemas pēc kārtas acis priecē viņas māsas Lienītes Slišānes adītās cepures uz Nacionālā teātra atlantu skulptūru galvām, brālis Andris ir nemateriālā kultūras mantojuma centra Upīte direktors, viņa bērni turpina skandēt latgaliešu tautas dziesmas, bet dzimtas pīlāram – dzejniekam, novadpētniekam un folkloristam Antonam Slišānam – saime ir izveidojusi muzeju viņa dzimtajā pusē Balvu novada Upītes ciemā. Tur dodamies raudzīt Antona mammas austās celu jostas, uzzināt, kāds izskatās ganiņa „mobilais telefons” un kā skan pirms vairākām desmitgadēm vāktā latgaliešu folklora.