24. februārī apritēja divi gadi, kopš Kremļa režīms uzsāka plaša mēroga agresiju pret Ukrainu. Lai arī agresora ambīcijas iznīcināt Ukrainas neatkarību dažu dienu laikā ātri vien izkūpēja gaisā, Ukrainai pagājušajos divos gados ir nodarīts milzīgs posts, tās cilvēki piedzīvojuši un turpina piedzīvot milzums ciešanu. Bet šajās dienās aprit arī desmitā gadskārta, kopš Krievija uzsāka savu agresiju pret Ukrainu. Par konkrēto datumu izteikti dažādi viedokļi, taču visbiežāk par tādu atzīst 2014. gada 20. februāri, jo tieši šis datums minēts uz medaļas, kura tika piešķirta Krimas okupācijā iesaistītajām Krievijas militārpersonām.  Sagrābjot kontroli pār Ukrainai piederošo pussalu, praktiski nesastapa nekādu Ukrainas bruņoto spēku pretestību, ciktāl ar šādu scenāriju neviens nebija nopietni rēķinājies, un notiekošais šokēja kā Ukrainu, tā visu pārējo pasauli. Tika sarīkots okupanta organizēts un kontrolēts referendums, un Maskava paziņoja, ka saskaņā ar pussalas iedzīvotāju gribu Krima un autonomās Sevastopoles pilsēta tiek iekļautas Krievijas Federācijas sastāvā.  Šī panākuma iedvesmots, Putina režīms izvērsa nākamo agresijas fāzi Ukrainas austrumu reģionā - Donbasā. 2014. gada aprīlī šeit parādījās bruņotas grupas bez atpazīšanas zīmēm, kuras sagrāba savā kontrolē vairākas pilsētas. Tika deklarēta tā saukto Doneckas un Luganskas tautas republiku nodibināšana. Šoreiz valdība Kijivā reaģēja un izsludināja tā saukto pretterorisma operāciju. Jūlija beigās Ukrainas bruņotie spēki bija piespieduši separātistu vienības, kuras sastāvēja pa daļai no Krievijas iesūtītiem, pa daļai no vietējiem prokrieviskajiem elementiem, atstāt lielu daļu no sākotnēji ieņemtajām teritorijām. Šajā brīdī Krievija tieši iesaistījās karadarbībā, gan apšaudot Ukrainas spēkus ar artilēriju no savas teritorijas, gan iesūtot pāri robežai savu bruņoto spēku karavīrus un tehniku. Pie tam Kremlis konsekventi noliedza šo iesaisti, sakot, ka pret Kijivas valdību Donbasā karojot vietējie iedzīvotāji. Bet, kad daži Krievijas karavīri krita gūstā, tika teikts, ka tie esot brīvprātīgie. Krievijas slēptā invāzija piespieda Ukrainas valdību pieņemt kompromisu tā sauktās Minskas vienošanos veidā, un līdz ar 2015. gada februāra otro pusi aktīvā karadarbības fāze noslēdzās, lielai daļai no Doneckas un Luhanskas apgabaliem, tai skaitā apgabalu galvaspilsētām, paliekot Krievijas kontrolē.  Turpmākajos gados, kā par to teica paši ukraiņi, viņu valstī izdevās nosaitēt šo čūlojošo kara rētu savā miesā, turpināt attīstīties un pakāpeniski virzīties tuvāk mērķim, kādu bija definējusi 2013. gadā uzsāktā tā sauktā pašcieņas revolūcija, proti, iestājai Eiropas Savienībā. Šī virzīšanās, protams, nekad netika akceptēta Kremlī, kas arī noteica to, ka 2022. gada februārī Putina režīms uzsāka plaša mēroga konvencionālu karu.  Sarunu par pagājušajiem 10 gadiem no Ukrainas viedokļa ar ukraiņu politologu un publicistu Dmitro Ļevus.

Jau kādu laiku sabiedrībā tiek locīts Dailes teātra dibinātāja režisora Eduarda Smiļģa vārds. Starta signālu tam deva Jaunā Rīgas teātra vadītājs Alvis Hermanis, komentējot savu lēmumu uz restaurētās teātra ēkas - vēsturiskās Dailes teātra mājvietas - sienas neatjaunot tur savulaik pēc paša Hermaņa iniciatīvas izvietoto Eduarda Smiļģa fotoportretu - fotogrāfa Gunāra Bindes hrestomātisko darbu. Kā motīvu Hermanis piesauca Smiļģa sadarbību ar padomju okupācijas režīmu, raksturojot viņu kā centīgu kolaborantu. Visai paredzami ap šo izteikumu sāka spietot sociālo tīklu viedokļu paudēju pūlis, reproducējot un apzelējot Hermaņa teikto. Lielum lielajā vairumā šie komentāri neizceļas ar izpratni par tām sarežģītajām attiecībām, kādās ikviens, bet jo sevišķi ievērojams mākslinieks nonāca ar pagājušā gadsimta totalitārajiem režīmiem. Tā kā raidījumos Šīs dienas acīm esmu vairākkārt pievērsies Eduarda Smiļģa personībai, tai skaitā viņa dzīvei un darbībai Ulmaņa autoritārisma, nacistu okupācijas un ilgstošajā padomju okupācijas periodā, piedāvāju vairāku manu sarunu biedru redzējumu.

Jau kādu laiku sabiedrībā tiek locīts Dailes teātra dibinātāja režisora Eduarda Smiļģa vārds. Starta signālu tam deva Jaunā Rīgas teātra vadītājs Alvis Hermanis, komentējot savu lēmumu uz restaurētās teātra ēkas - vēsturiskās Dailes teātra mājvietas - sienas neatjaunot tur savulaik pēc paša Hermaņa iniciatīvas izvietoto Eduarda Smiļģa fotoportretu - fotogrāfa Gunāra Bindes hrestomātisko darbu. Kā motīvu Hermanis piesauca Smiļģa sadarbību ar padomju okupācijas režīmu, raksturojot viņu kā centīgu kolaborantu. Visai paredzami ap šo izteikumu sāka spietot sociālo tīklu viedokļu paudēju pūlis, reproducējot un apzelējot Hermaņa teikto. Lielum lielajā vairumā šie komentāri neizceļas ar izpratni par tām sarežģītajām attiecībām, kādās ikviens, bet jo sevišķi ievērojams mākslinieks nonāca ar pagājušā gadsimta totalitārajiem režīmiem. Tā kā raidījumos Šīs dienas acīm esmu vairākkārt pievērsies Eduarda Smiļģa personībai, tai skaitā viņa dzīvei un darbībai Ulmaņa autoritārisma, nacistu okupācijas un ilgstošajā padomju okupācijas periodā, piedāvāju vairāku manu sarunu biedru redzējumu.

Otrā daļa sarunai ar tibetiešu trimdas politisko līderi, Tibetas trimdas valdības vadītāju jeb sikijongu Penpu Ceringu (Penpa Tsering). Janvārī sikijongs Cerings apmeklēja Latviju, tikās ar mūsu valsts politiķiem un sabiedrības pārstāvjiem, atgādinot par Tibetas tautas likteni totalitārā Ķīnas tautas režīma pakļautībā. Viņš viesojās arī Latvijas Radio. Sarunas pirmajā daļā pievērsāmies tibetiešu trimdas politiskajai organizācijai, tās tapšanas vēsturei un funkcionēšanai. Līdz pagājušā gadsimta vidum Tibeta bija faktiski neatkarīga valsts, taču savas izolētības dēļ tai bija minimāli starptautiskie kontakti. Attiecīgi starptautiskajā arēnā nebija alternatīvas Ķīnas pretenzijām uz tās suverenitāti pār Tibetu. 1950. gadā vairākas desmitgades ilgušais pilsoņu karš Ķīnā beidzās ar Mao Dzeduna vadīto komunistu uzvaru, un šis režīms ar militāru spēku piespieda Tibetu pakļauties. Drīz pēc tam starp tibetiešiem un viņu jaunajiem kaklakungiem uzliesmoja konflikts. 1959. gada sacelšanās, kas tika ar brutālu spēku apspiesta. Dalailama devās trimdā uz Indiju. Līdzi viņam arī 10000 tibetiešu. Jau drīz pēc ierašanās patvēruma zemē garīgais līderis uzsāka nozīmīgu reformu procesu, izveidojot Tibetas trimdas parlamentu un valdību. Kopš 2011. gada šai trimdas valdībai ir vispārējās demokrātiskās vēlēšanās ievēlēts vadītājs jeb sikijongs. Šobrīd šo amatu ieņem 1967. gadā dzimušais ekonomists Penpa Cerings

Gadsimtu gaitā attiecības starp Tibetu un tās lielo austrumu kaimiņu Ķīnu ir piedzīvojušas dažādus periodus. Reālu varu pār Tibetu Ķīnas impērija ieguva 18. gadsimta pirmajā pusē, taču jau 19. gadsimta vidū līdz ar impērijas pagrimumu un krīzi šī vara kļuva gluži nomināla. Bet pēc tam, kad 1912. gadā impērija sabruka, Tibeta kļuva faktiski neatkarīga valsts. Vara tajā piederēja garīgajam līderim dalailamam. Jau vairākus gadsimtus pirms tam dalailamas Tibetā bija arī nozīmīgākie vietējie laicīgās varas nesēji. Tomēr starptautiski Tibetas valsts neieguva atzīšanu, un vairums pasaules valstu uzlūkoja to kā Ķīnas sastāvdaļu. 1950. gadā komunistiskais Ķīnas režīms, uzvarējis pilsoņu karā un izmantodams savu militāro pārākumu, atgrieza Tibetu Ķīnas pakļautībā. Nebija ilgi jāgaida, līdz starp tibetiešiem un viņu jaunajiem kaklakungiem uzliesmoja konflikts. 1959. gada sacelšanās, kas tika ar brutālu spēku apspiesta. Dalailama devās trimdā uz Indiju. Līdzi viņam arī 10000 tibetiešu. Jau drīz pēc ierašanās patvēruma zemē garīgais līderis uzsāka nozīmīgu reformu procesu, izveidojot Tibetas trimdas parlamentu un valdību. Kopš 2011. gada šai trimdas valdībai ir vispārējās demokrātiskās vēlēšanās ievēlēts vadītājs jeb sikijongs. Šobrīd šo amatu ieņem 1967. gadā dzimušais ekonomists Penpa Cerings (Penpa Tsering). Janvārī sikijongs Cerings apmeklēja Latviju un viesojās arī Latvijas Radio.

Gadsimtu gaitā attiecības starp Tibetu un tās lielo austrumu kaimiņu Ķīnu ir piedzīvojušas dažādus periodus. Reālu varu pār Tibetu Ķīnas impērija ieguva 18. gadsimta pirmajā pusē, taču jau 19. gadsimta vidū līdz ar impērijas pagrimumu un krīzi šī vara kļuva gluži nomināla. Bet pēc tam, kad 1912. gadā impērija sabruka, Tibeta kļuva faktiski neatkarīga valsts. Vara tajā piederēja garīgajam līderim dalailamam. Jau vairākus gadsimtus pirms tam dalailamas Tibetā bija arī nozīmīgākie vietējie laicīgās varas nesēji. Tomēr starptautiski Tibetas valsts neieguva atzīšanu, un vairums pasaules valstu uzlūkoja to kā Ķīnas sastāvdaļu. 1950. gadā komunistiskais Ķīnas režīms, uzvarējis pilsoņu karā un izmantodams savu militāro pārākumu, atgrieza Tibetu Ķīnas pakļautībā. Nebija ilgi jāgaida, līdz starp tibetiešiem un viņu jaunajiem kaklakungiem uzliesmoja konflikts. 1959. gada sacelšanās, kas tika ar brutālu spēku apspiesta. Dalailama devās trimdā uz Indiju. Līdzi viņam arī 10000 tibetiešu. Jau drīz pēc ierašanās patvēruma zemē garīgais līderis uzsāka nozīmīgu reformu procesu, izveidojot Tibetas trimdas parlamentu un valdību. Kopš 2011. gada šai trimdas valdībai ir vispārējās demokrātiskās vēlēšanās ievēlēts vadītājs jeb sikijongs. Šobrīd šo amatu ieņem 1967. gadā dzimušais ekonomists Penpa Cerings (Penpa Tsering). Janvārī sikijongs Cerings apmeklēja Latviju un viesojās arī Latvijas Radio. Sarunas otrā daļa.

Šajā raidījumā palūkojamies uz šī brīža karadarbību Ukrainā un caur to vispār uz to, ko nozīmē mūsdienu karš un ar ko tas varbūt atšķiras no tās karadarbības, par kuru daudzkārt esam runājuši raidījumos Šīs dienas acīm. Analizē Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Vai tiesa, kā tas ir nereti bijis pagātnē, kad ilgākiem vai īsākiem relatīva miera periodiem seko kāda nopietna karadarbība, kā arī šajā karā gan praktiskajiem karotājiem, gan teorētiķiem ir gana daudz pārsteigumu, respektīvi, ka ir lietas, uz kuras bija domātas citādi, nekā tas ir izrādījies praksē? "Protams, katrs karš, katra karadarbība ievieš izmaiņas teorētiskajos priekšstatos. Parasti ir tā, ka miera periodā pārstrādā, apdomā un izdara secinājumus no iepriekšējā kara, un daudzos gadījumos izrādās, ka valstis ir sagatavojušās pagātnes karam, bet reālā, modernā karadarbība ievieš diezgan būtiskas izmaiņas pirmskara plānos. Tā ir bieži gadījies, un tas tā ir noticis daudzās situācijās arī Ukrainā," analizē Dainis Poziņš.

Šo raidījumu Šīs dienas acīm veltām Ukrainai pēdējās trīs desmitgadēs, kopš neatkarīgā valstiskuma atgūšanas 1991. gadā. Viesos ukraiņu politologs sabiedrības pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus. "Ja mēs runājam par Ukrainu 1990.- 91. gadā, tad, protams, vienmēr ir kārdinājums salīdzināt un manipulēt, ko arī dara tuvināšanās ar Krievijas Federāciju atbalstītāji vai vienkārši cilvēki, kas apjūsmo un dievina Padomju Savienību. Patiešām otra spēcīgākā republika PSRS, attīstīta ražošana, industriāli agrāra ekonomika, attīstīta izglītība, zinātne, lauksaimniecība," Ukrainas situāciju neatkarības atgūšanas brīdī, un to bagāžu, ar kuru Ukraina pameta Padomju Savienību vērtē Dmitro Levus. "Ja ņem vērā kopproduktu, tad, starp citu, ļoti bieži pat gudri cilvēki, kas nav komunistiskā režīma un Padomju Savienības piekritēji, sāk salīdzināt ar Franciju un citām Eiropas valstīm un runāt par to, ka, redziet, kā mēs to visu pazaudējām. Bet patiesībā viss izskatījās nebūt ne tik labi, bija problēmas, kas piemīt visai Padomju Savienībai, kuras mēs visi lieliski zinām, kas kopumā arī noveda pie šī sabrukuma. Problemātiska ekonomikas efektivitāte, ekonomikas un rūpnieciskās ražošanas struktūra bija diezgan deformēta.  Ukrainas teritorijā koncentrējās daudzi uzņēmumi, kas bija iekļauti kopējā Padomju Savienības tautsaimniecības kompleksā, un daļa no tiem gatavoja tieši gala produktu. To statistiski saskaitot, tad arī tiek būvētas šis Ukrainas kā paradīze zemes virsū novērtējums, kur ražoja tik daudz ledusskapju un tik daudz televizoru, visa kā cita, kas, iespējams, skaitliski tiešām bija priekšā Francijai. Taču bija arī daudzi absolūti nerentabli uzņēmumi, kas ekonomiski vienkārši veģetēja no dotācijām, kas bija vesels subsidētas nozares.  Te mēs runājām arī par ogļu rūpniecību, arī metalurģija bija diezgan neefektīva, teiksim, bija daži uzņēmumi, kas tieši 80. gadu sākumā tika modernizēti, tie bija efektīva arī 80. gadu beigās, bet bija daudz uzņēmumu, kuru tehnoloģija nebija mainījusies gadu desmitiem ilgi. Humanitārajā ziņā, no vienas puses, mēs varam atcerēties studentu skaitu, universitāšu skaitu, atcerēties, cik bija pašdarbības ansambļu, bet patiesībā jau padomju izglītības kvalitāte bija diezgan nosacīta.  Vēl viens moments, it kā jau varēja šķist, ka ukraiņu kultūra attīstās. Varam atcerēties tolaik televīzijā dažādu folkloras kolektīvu uzstāšanos visaugstākajā līmenī, taču, piemēram, tieši no turienes nāk termins šarovaršķina. Tas ir, kad reālo saturu aizstāj ar formu, ar stilizētiem ukraiņu tautas tērpiem, kuru neiztrūkstošs elements ir platās vīriešu bikses - šarpvari. Tas visur zibēja priekšplānā un aizstāja reālo kultūru.  Tāpat diezgan dziļā aizgaldā iedzīt ukraiņu masu kultūra. Tieši kaut kād 70. gadu vidū arī notika šis lūzums, kad centrālajā un daļēji arī dienvidu Ukrainā parādījās tāds jēdziens kā krievvalodīgie ukraiņi. Austrumos tas bija noticis jau nedaudz agrāk. Krievu valoda sāk dominēt skolas izglītībā un ikdienas dzīvē ievērojamā Ukrainas daļa."

Šī gada 1. janvārī apritēja divas apaļas gadskārtas, kas saistītas ar Eiropas Savienības vienoto valūtu eiro: pirmkārt, ceturtdaļgadsimts, kopš 1999. gada 1. janvārī eiro kļuva par norēķinu vienību pasaules finanšu tirgos, kam trīs gadus vēlāk sekoja pilnīga pāreja uz to kā valūtu eirozonas valstīs. Savukārt pirms 10 gadiem - 2014. gada 1. janvārī - eirozonai pievienojās Latvija. Pirms vairākiem gadiem sadarbībā ar Latvijas Banku tapa raidījums "Nauda laiku lokos" kurā cita starpā pievērsos arī eiro vēsturei un šodienai. Šodien piedāvāju jūsu uzmanībai fragmentus no divām raidījuma sarunām. Vispirms par eiro plašākā Eiropas Savienības ekonomiskās vēstures kontekstā stāsta Latvijas Universitātes Biznesa vadības un ekonomikas fakultātes profesore Baiba Šavriņa. Otrs fragments no sarunas ar ekonomisti, tobrīd Latvijas Bankas Starptautisko attiecību un protokola daļas vadītāju Aleksandru Bambali.

Gada pēdējā raidījumā Šīs dienas acīm kā ierasts, atskats uz aizejošajā gada raidījumos izskanējušo. Šajā gadījumā izvēlēti raidījumi, kuros nav aplūkots vēstures notikumu izgaismojums, bet ar vēsturi saistītu sabiedrībai aktuālu jautājumu iztirzājums. Jau pērnā gada otrajā pusē aktualizējās jautājums par vēstures kā mācību priekšmeta vietu skolu programmās, respektīvi, par to, ka vairumā šo programmu variantu vēsture vairs netiek paredzēta kā atsevišķi mācāms priekšmets, bet gan integrēta vispārinātākā sociālo zinību saturā. Par šo problemātiku aizejošā gada sākumā sarunājos ar vēsturniekiem un pedagogiem Valdi Klišānu, Edgaru Engīzeru un nu jau aizsaulē aizgājušo Arti Buku. Krievijas agresijas pret Ukrainu eskalācija saasinājusi attieksmi pret publiskajā telpā redzamajām vizuālajām zīmēm, kuras saistītas ar Krievijas un arī padomju varas klātbūtni Latvijā. Tas skar arī vairākus pieminekļus, kas padomju periodā uzstādīti šai varai tīkamiem literātiem, kas sadarbojās ar varu Šo tematu raidījumā oktobrī apspriedām ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. Tematu par padomju perioda literātu darbības vērtējumu mūsdienās turpinājām vētīt arī divos raidījumos, kas izskanēja decembrī, bez Mārtiņa Mintaura tajos piedalījās arī literatūrvēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvistikas un baltistikas nodaļas profesors Ojārs Lāms.

16. decembrī saņēmām skumju ziņu, ka 76 gadu vecumā mūžībā devies dzejnieks, žurnālists un viens no Latvijas Tautas frontes (LTF) idejas autoriem Viktors Avotiņš. Savulaik viņš kopā ar selekcionāru sabiedrisko darbinieku Jāni Rukšānu un ģeogrāfu un politiķi Valdi Šteinu bija raidījuma Šīs dienas acīm viesi, stāstot par Latvijas Tautas fronti tās dibināšanas 25. gadskārtā. Atminoties Viktoru Avotiņu, skan fragmenti no šiem raidījumiem. Latvijas Tautas frontes pirmsākumi Tautas frontes dibināšana  

Otrā daļa sarunai, kurā pievēršamies padomju perioda kultūras pamatam - daiļliteratūras situācijai. Par to, kā mums būtu šodien jāskatās uz padomju laika rakstniekiem, viņu literāro nopelnu un viņu tālaika pausto uzskatu kontekstā, saruna ar literatūrvēsturnieku, Latvijas Universitātes, Latvistikas un baltistikas nodaļas profesoru Ojāru Lāmu un vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. Sarunas 1. daļa    

Nesen atzīmējām 90. gadskārtu, kopš dzimis dzejnieks Ojārs Vācietis. Kā jau tas ir ierasts šajās gadskārtu reizēs un arī ārpus tām sabiedrībā, protams, kā tas šodien pieņemts sociālajos tīklos, notika zināma viļņošanās par tēmu - vai Vācietis ir tas, kuru vajadzētu šodien pieminēt? Vai vispār vajadzētu runāt ar tādu augstu vērtējošu pieminēšanu par tiem rakstniekiem, dzejniekiem, kuri savulaik padomju laikā bija vispārējā literatūras procesā pamanīti, konjunktūras arī ar zināmām balvām neapdalīti, tātad piederēja arī toreiz pie Latvijas elites.  Par to, kā mums būtu šodien jāskatās uz rakstniekiem, viņu literāro nopelnu un viņu tālaika pausto uzskatu kontekstā, saruna ar literatūrvēsturnieku, Latvijas Universitātes, Latvistikas un baltistikas nodaļas profesoru Ojāru Lāmu un vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. Vispirms, runājot par šo problēmu, ir jānovelk tādas zināmas hronoloģiskās robežas, jo īsti nerunāsim par to rakstnieku un vispār kultūras darbinieku paaudzi, kura piedzīvoja vēl neatkarīgās Latvijas laikus jau daudz maz nobriedušā vecumā, tad piedzīvojušo totalitārisma invāziju un Staļina perioda. Tas bija laiks, kuram bija pavisam citi nosacījumi, nekā tomēr tam, kas bija pēc tam šīs Hruščova atkušņa,  Brežņeva stagnācijas laiks, kad valsts vairs neterorizēja indivīdu tik nežēlīgi, tik graujoši, kā tas notika Staļina laikā. Runājam par tiem literātiem, kuri Staļina laiku piedzīvoja kā bērni, kā jaunieši. Pamatā tā ir paaudze, kas ir dzimusi trīsdesmitajos gados, ja runājam par Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Vizmas Belševica, Imanta Auziņa paaudzi. Nonāca līdz augstskolai kaut kad 40. gadu beigās, attiecīgi 50. gadu pirmajā pusē, 50. gadu vidū studijas beidza un ienāca literatūrā burtiski Hruščova atkušņa priekšvakarā vai līdz ar to. Tas ir diezgan būtisks apstāklis šajā gadījumā, ja runājam par viņu pozicionēšanos pret to, kas bija tālaika padomju iekārta, kas bija tas, ko viņiem šobrīd pamatā pārmet, tātad komunistiskā ideoloģija. Līdz ar to droši vien būtu jāsāk ar jautājumu, kādas bija viņu iespējas augot tajā laikā un tajā vidē palikt šī vispārējā ideoloģiskā fona neskartiem un nesamaitātajiem.

Pirms dažiem mēnešiem iznāca grāmata "Kad karš kļūst personisks", kuras autors Juris Alberts Ulmanis.  Ar viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm.  Ar Juri Ulmani bija jau iepriekš saruna raidījumā Monopols, tā bija vairāk personiska, tāpēc šoreiz vairāk par to karu, jo sarunā vēlamies, izmantojot grāmatas autora personiski pieredzēto, iegūt mazliet padziļinātāku tā kara ainu. Tomēr pirmais jautājums saistītas ar personisko: tad, kad tu devies turp [uz Ukrainu], tu esi cilvēks ar zināmu militāru sagatavotību, esi zemessargs, un tev droši vien tobrīd jau bija priekšstats par to, kādām karam vajadzētu izskatīties. Kad tu nonāci karadarbības tiešā tuvumā, kas no iepriekš pieņemtā izrādījās patiesi un kas nē? Saruna ar Juri Ulmani raidījumā Monopols:  

Šogad atzīmējam simtu piekto gadskārtu kopš Latvijas valstiskuma tapšanas, savukārt Turcijas Republika šogad 29. oktobrī svinēja savu simtgadi. 1923. gada 29. oktobrī Ankarā Turcijas Nacionālā sapulce pasludināja Turcijas Republiku. Kas šajos simts gados ir noticis ar Turciju? Studijā ir politologs Veiko Spolītis. Protams, Turcijas Republikas tapšanas procesu uz Osmaņu impērijas drupām ir vēl vesela liela raidījuma temats. Pirmais pasaules karš, kas pamatā noteica šo impērijas sabrukumu, beidzās 1918. gadā, paiet pieci gadi, kamēr izveidojas, pirmkārt, republika, otrkārt, sekulāra valsts. Tās process gan vēl turpinās kādu laiku. Tiek likvidēts kalifāts,  cik tālu turku sultāns ir bijis kalifs, visas musulmaņu pasaules lielākā autoritāte. Šīs pārmaiņas, kuras piedzīvot turku sabiedrība tai laikā, ir grandiozas, tās var salīdzināt roši vien ar to, kas notika ar Franciju 18. gadsimta beigās. Šis reformu process ir mēģinājums radikāli modernizēt un eiropeizēt sabiedrību. Kas  bija tā idejiskā un kulturālā, un sociālā plaisa, kas līdz Pirmajam pasaules karam šķīra Osmaņu impēriju no Eiropas?

Vakar, 18. novembrī, atzīmējām Latvijas valstiskuma 105. gadadienu. Kā zināms, vairāk nekā pusgadsimts no šiem simtu pieciem gadiem pagāja svešu okupācijas režīmu varā. Viens no spilgtākajiem apliecinājumiem latviešu nācijas valstsgribai šai pakļautības periodā bija nacionālās pretošanās kustības bruņotā cīņa laikā pēc Otrā pasaules kara. Apmēram 13 gadus cīnītāji,  dēvēti par partizāniem vai mežabrāļiem, traucēja padomju okupācijas režīmam nostiprināties Latvijā. Šo procesu raksturo vēsturnieki Inese Dreimane un Zigmārs Turčinskis.

13. novembrī atzīmējām 90. gadskārtu kopš dzejnieka Ojāra Vācieša dzimšanas. Piedāvājam noklausīties raidījumu, kas ierakstīts 2008. gadā, atzīmējot dzejnieka 75. dzimšanas dienu. Saruna ar Ojāra Vācieša laikabiedru un kolēģi, nu jau mūžībā devušos dzejnieku Imantu Auziņu.

Pēc nepilnas nedēļas atzīmēsim Latvijas valstiskuma 105. gadskārtu. Nu jau varam sacīt, ka lielākā daļa no šiem simtu pieciem gadiem mums pagājusi savā neatkarīgā valstī, tomēr starp diviem brīvības posmiem bija pusgadsimtu ilgs pārrāvums svešu totalitāru varu pakļautībā. Bet arī šajos gados nezuda brīvības un pretestības gars. Raidījums veltīts tiem, kuru vārdi asociējas ar pretestību padomju okupācijas režīmam. Vispirms par tādu lielā mērā paradoksālu fenomenu, kā nacionālkomunistu virziens, kura pamanāmākā figūra bija Eduards Berklavs, savulaik viens no vadošajiem Latvijas PSR funkcionāriem, vēlāk disidents un latviešu nacionālists. Par Eduardu Berklavu un nacionālkomunismu stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere. Otra saruna par cilvēku, kurš kļuvis par nacionālās nevardarbīgās pretošanās simbolu, par Gunāru Astru. Pirmoreiz notiesāts par pretpadomju darbību 1961. gadā, Astra tomēr nemainīja savu pārliecību un rīcību. Tas viņu noveda uz apsūdzēto sola vēlreiz jau padomju totalitārā komunisma fināla fāzē 1983. gadā. Par Gunāru Astru un latviešu pretestības kustību Padomju Savienības pēdējās desmitgadēs stāsta vēsturnieks Ritvars Jansons.

Turpinām sarunu par Izraēlas un palestīniešu konfliktu. Raidījumā Šīs dienas acīm skaidro muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis.  Iepriekšējā sarunā tikām lielās līnijās līdz pagājušā gadsimta beigām, kad valdīja salīdzinoši visoptimistiskākā gaisotne šī konflikta vēsturē. Ir tāds fakts, ka, tiekoties Izraēlas premjerministram Ehudam Barakam un Palestīnas atbrīvošanas organizācijas līderim Jasiram Arafatam, izskanēja tēze, ka mēs esam tik tuvu izlīgumam, tik tuvu atrisinājumam, kā nekad agrāk. Diemžēl ar šodienas zināšanām varam teikt, ka tas arī bija tas augstākais punkts. Mūsu gadsimts, tā ir tādas situācijas iestrēgšana, bet nu zināmā mērā arī atpakaļ slīdēšana. Un faktiski šajā laikā - 2000. -  2001. gadā - bija sācies tas, ko sauc par Otro intifādu, tātad otrā palestīniešu aktīvās pretošanās fāze. Ir izskanējuši viedokļi, ka Jasirs Arafats tomēr lielā mērā bija šīs intifādas kustības iedvesmotājs, iespējams, lielā mērā arī plānotājs.

Šī gada 7. oktobra notikumu sakarā Izraēlā tika minēts arī fakts, ka "Hamās" teroristiskais uzbrukums, iespējams, bija saskaņots ar 50. gadadienu, kopš sākās tā dēvētais "salīdzināšanas dienas karš". Kas ir noticis kopš 1973. gada, raidījumā Šīs dienas acīm analizē muzeja Ebreji Latvijā vadītājs Iļja Ļenskis.

Kopš 7. oktobra ziņas no Izraēlas ir pasaules mediju uzmanības centrā. Kustības "Hamas" teroristiskais iebrukums Izraēlas teritorijā no Gazas joslas atgādinājis pasaulei par vienu no tās sasāpējušajiem konfliktiem - Izraēlas Valsts un Palestīnas arābu līdzāspastāvēšanas problēmu. Šīs problēmas saknes meklējamas nu jau apmēram simts gadus senā pagātnē, kad toreizējā britu Palestīnas mandāta teritorijā tika likti pamati ebreju nacionālajam valstiskumam. Fragmenti no savulaik izskanējušiem diviem raidījumiem, kas bija veltīti Izraēlas valstiskuma tapšanai un attīstībai. Stāsta muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs, vēsturnieks Iļja Ļenskis un Izraēlas diplomāts, šobrīd Izraēlas valdības pilnvarotais pārstāvis Baltkrievijā, Cvī Mirkins. Izraēlas valsts tapšana un tās turpmākā vēsture. 1. daļa. Izraēlas valsts tapšana un tās turpmākā vēsture. 2. daļa.

1958. gada 28. septembrī Francijā notiek konstitucionāls referendums, kurā tiek pieņemta jaunā Francijas konstitūcija un ar šo brīdi Franciju sāk dēvēt par Francijas Piekto Republiku. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Skaidro vēsturnieks Antonijs Zunda un konstitucionālo tiesību speciālists Jānis Pleps.

12. septembrī apritēja 760 gadi, kopš no sazvērnieku rokas krita Mindaugs, pirmais un vienīgais viduslaiku Lietuvas valsts karalis. Viņam veltītas raidījums Šīs dienas acīm. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas vadītājs, asociētais profesors Andris Levāns.

4. septembrī apritēja kārtējā gadskārta, kopš pasaulē nācis Kārlis Ulmanis. Daudzu cilvēku pamatoti uzskatīts par nozīmīgāko personību Latvijas 20. gs. pirmās puses politikā. Patiešām bez Kārļa Ulmaņa klātbūtnes neiztika neviens izšķirošs mūsu dzimtenes vēstures process, sākot ar pirmajiem soļiem dzimtenes tapšanā, beidzot ar neatkarības zaudēšanu. 

Laiks pirms 50 gadiem – 1968. gads – ir notikumiem un satricinājumiem bagāts ne tikai Austrumeiropā, kur risinās “Prāgas pavasaris”, bet arī Eiropas rietumos un citviet pasaulē. Notikumi 1968. gadā briest zināmā laika periodā, vai šobrīd vēsturniekiem ir skaidrs, kas izraisa šo kreisās ievirzes viļņošanos Rietumos un kas notiek 1968. gadā Francijā un citur pasaulē stāsta vēsturnieks Latvijas Universitātes profesors Antonijs Zunda.

75 gadi mūs šķir no laika, kad Korejas pussala sadalīta Ziemeļu un Dienvidu daļās kļūstot par divām atsevišķām valstīm. Dienvidos izveidojās Korejas republika, ziemeļos Korejas tautas demokrātiskā republika. Par to kā kopš tā laika ir dzīvojusi Koreja sarunājamies kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes docentu Mārtiņu Dauguli.

1938. gads bija brīdis, kad toreizējā Eiropā sāka brukt līdz tam pastāvējusī starptautisko attiecību kārtība. Galvenais tās šūpotājs bija tobrīd Vācijas nacistiskais režīms ar tā vadoni Ādolfu Hitleru priekšgalā. Savukārt Pirmajā pasaules karā uzvarējušās demokrātiskās valstis - Lielbritānija un Francija - acīmredzami nebija gatavas riskēt ar plašu militāru konfliktu, lai saglabātu pašu pirms pāris desmitgadēm iedibināto kārtību. Notika izšķiršanās par tā saukto Hitlera nomierināšanas politiku, piekāpjoties daudzām viņa prasībām. Šīs politikas sekas - jauns pasaules karš - mums ir zināmas tagad, taču toreiz, protams, daudziem tas šķita labākais risinājums vai vismaz mazākais ļaunums. 1938. gads nesa pirmās nozīmīgās pārmaiņas Eiropas kartē. Proti, 1938. gada martā beidza pastāvēt neatkarīga Austrijas valsts, kuru anektēja Vācija. Šīm tā sauktajām Austrijas "anšlusam" klusām jeb pievienošanai bija ilga priekšvēsture. Par to stāsta vēsturnieks profesors Inesis Feldmanis. Austrijas aneksija bija zināms signāls, ka valstu suverenitāte tābrīža Eiropā vairs nav tik negrozāma, kā līdz tam, sevišķi, ja ir runa par mazākām valstīm. Notikumi, kas tikai dažas dienas vēlāk risinājās jau daudz tuvāk Latvijas robežām, arī skatāmi šai kontekstā. Runa ir par Polijas valdības 1938. gada 17. marta ultimātu Lietuvai ar prasību atzīt Polijas suverenitāti pār Viļņas apgabalu, kas bija de facto poļu rokās kopš 1920. gada. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Arturs Žvinklis.

24. augustā Ukraina svin savus valsts svētkus - Ukrainas Neatkarības dienu. 1991. gada 24. augustā, brūkot Padomju Savienībai, toreizēja Ukrainas PSR Augstākā padome pieņēma Ukrainas Neatkarības pasludināšanas aktu. Tam vēl sekoja referendums par neatkarību, kam bija būtiska nozīme galīgajā Padomju Savienības likvidācijā 1991. gada decembrī. Lai gan sākotnēji tas netika deklarēts, mūsdienās Neatkarības pasludināšanas akts tiek traktēts, kā neatkarības atjaunošana, par pirmo valstiskuma posmu uzskatot 1918. gadā pasludinātās Ukrainas Tautas Republikas pastāvēšanu.  Raidījumā fragmenti no sarunām ar Ukrainas cilvēkiem, kuras pēdējos izskanējušas raidījumā Šīs dienas acīm.

Šajās dienās aprit 15 gadi kopš īsa, bet dramatiska Krievijas iebrukuma Gruzijā, kas paredzami beidzās ar Gruzijas sakāvi. Tas tiek saukts par pirmo karu Eiropā 21. gadsimtā. Analizē vēsturnieks, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. 2008. gada jūlija beigās, īsi pirms minēta iebrukumasākuma, Ojārs Skudra viesojās raidījumā Šīs dienas acīm. Tobrīd attiecības starp Gruziju un Krieviju jau bija samilzušas, jau bija indikācijas, ka Krievija koncentrē spēkus Gruzijas pierobežā, bija militāras provokācijas. Toreiz tādā kontekstā arī notika saruna raidījuma, un pašā sarunas noslēgumā, rezumējot, raidījuma autors Eduards Liniņš norādījis, ka ir maz ticama ir Krievijas militāra invāzija, plašs militārs konflikts... Šoreiz sarunas ievadā mazliet par priekšvēsturi. Skaidrs, ka Krievija izmantoja Gruzijas iekšējo situāciju, lai mēģinātu ievilkt Gruziju savā ietekmes orbītā, no kuras Gruziju tieši tajā brīdī centās maksimāli izrauties, tuvinoties Eiropas Savienībai un arīdzan NATO. Ir šie divi separātiskie reģioni - Dienvidosetija un Abhāzija. Ko varam teikt, runājot par gruzīnu nācijas un abhāzu un osetīnu nācijas Gruzijas teritorijā attiecībām? Cik lielā mērā tā ir divpusēji veidojusies problēma?  

"Mācoties vēsturi, mēs mācāmies domāt," - šāds vadmotīvs bija tam, ko pirms vairākiem mēnešiem sarunā Latvijas Radio ēterā teica Artis Buks - vēsturnieks, publicists un vēstures skolotājs. 2023. gada 2. augustā mūs sasniedza skumja ziņa, ka Arta Buka mūžs pēkšņi aprāvies. Raidījumā "Šīs dienas acīm" ar viņu tikāmies tikai divas reizes 2023. gada janvārī, kad, piedaloties arī vēsturniekiem un pedagogiem Edgaram Engīzeram un Valdim Klišānam, apspriedām vēstures pasniegšanas problemātiku šodienas skolā. Pieminot Arti Buku, klausāmies fragmentus no šīs sarunas.

25. jūlijā apritēja 125 gadi, kopš nācis pasaulē Vilhelms Munters (1898. - 1967.) - pēdējais starpkaru neatkarīgās Latvijas posma Latvijas Republikas ārlietu ministrs. Par viņu saruna ar Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju Gintu Apalu. Par Vilhelmu Munteru populārā līmenī daudziem ir zināms, ka viņš ir vācietis, tātad vācbaltietis, lai gan tā ir taisnība tikai pa daļai. Vilhelma Muntera tēvs ir igauņu izcelsmes komersants Rīgā, bet ģimenes valodā acīmredzot ir bijusi vācu, jo māte ir vācbaltiete. Vide, kurā viņš aug, arī ir pamatā vācvalodīga. Tātad tā ir Rīgas uzņēmēju un komersantu vidē, jo tēvs bija tirgotājs. Un laikam jau tajā, ka Vilhelms Munters kļūst par Latvijas Ārlietu dienesta darbinieku, nozīme ir viņa izglītībai, proti, pirmā izglītība ir Komercija skola. Līdzīgi tas ir gan pirmajam Latvijas Republikas ārlietu ministram Zigfrīdam Annai Meierovicam, gan vienam no ievērojamākajiem Latvijas starpkaru posmu diplomātiem Kārlim Zariņam. Bet augstskolas diploms Munteram  ir izteikti eksakts, viņš ir ķīmijas inženieris. Tāpat viņš bija uzkrājis ļoti plašu zināšanu bāzi ārpus ķīmijas un eksaktajām zināšanām.

1903. gadā izdevumā "Proletārietis", kuru Rietumeiropā izdeva Latviešu Sociāldemokrātu savienība, no lielākās latviešu sociāldemokrātu kustības savrupa organizācija, tika publicēts organizācijas dalībnieka jurista Miķeļa Valtera raksts "Patvaldību nost! Krieviju nost!".  Tajā teikts: "Galvenais pamats personiskai brīvībai ir plašs personas neatkarības stāvoklis, no kuŗa tad var tāļāk sekmīgi attīstīties aktīvās pilsonības stāvoklis, demokrātiska piedalīšanās valsts orgānos. Neatkarības stāvoklis aiz tiem pašiem iemesliem nepieciešams arī atsevišķām tautām. Krievija apgalvo, ka tai tiesība uz integritāti, pilnīgu neaiztiekamību un pastāvību. Pret Krievijas integritātes centieniem vergotās tautas uzstāda prasījumu pēc savas integritātes. Bet Krievijas atsevišķo tautu neaiztiekamība un neatkarība nozīmē Krievijas izstreijošanu atsevišķos patstāvīgos ķermeņos." Šis Miķeļa Valtera atzinums tiek uzskatīts par pirmo Latvijas suverēna valstiskuma idejas publiskojumu, kuram šogad aprit 120. gadskārta. Par Miķeli Valteru un viņa publikācijas nozīmi stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis.

Šis raidījums top, atsaucoties uz nesenajiem notikumiem Krievijā, kas, ļoti iespējams, vēsturē paliks kā Prigožina dumpis jeb Prigožina avantūra. Tāpēc raidījumā Šīs dienas acīm palūkojamies uz senākiem notikumiem Krievijas vēsturē, kam, iespējams, ar šo ir zināmas paralēles. Par to saruna ar vēsturnieku Valdi Klišānu. Raidījumā raugāmies uz diviem dumpjiem, tos dēvē vai nu sacelšanās, vai dēvē par zemnieku kariem, reizēm arī, proti, sacelšanās Stepana Razina un Jemeļjana Pugačova vadībā notiek ar gadsimta starpību. Pirmā ir Stepana Razina vadītā sacelšanās 17. gadsimta 70. gadu sākumā, otrā - 18. gadsimtā, kuras priekšgalā nostājas Jemeļjans Pugačovs. Kopīgs ir tas, ka šo notikumu rajons ir viens un tas pats, tā ir Volgas lejtece un vidustecē un tai pieguļošie rajoni Pugačova gadījumā arī uz Sibīrijas un Urālu pusi. Tā ir Terekas un Kubaņas Kazaku teritorija. Faktiski kopīgs arī tas, ka abu dumpju, teiksim, sociālā bāze ļoti lielā mērā ir tas fenomens, ko mēs saucam par kazakiem. Pat ir viena versija, ka Pugačovs un Razins ir dzimuši vienā un tajā pašā kazaku staņicā. Bet iespējams, ka tā ir tikai vēlāku laiku leģenda, jo par Razinu vispār nav īsti skaidrs, kur viņš ir dzimis, un arī par dzimšanas gads tiek tā aptuveni rēķināts.  Līdz ar to sākam ar jautājumu, kas tad ir šie kazaki, kas tas ir par sociālu, politisku un arī ģeogrāfisku fenomenu?

Maija nogalē apritēja simts gadi, kopš nācis pasaulē Pēteris Pētersons (1923.-1998.). Režisors, dramaturgs, drāmas un teātra teorētiķis, viena no spilgtākajām personībām pagājušā gadsimta otrās puses latviešu teātrī. Par viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar teātra zinātnieci Pētera Pētersona biogrāfijas un daiļrades pētnieci Ievu Struku. Var tikai provizoriski spriest, cik Pēterim Pētersonam tomēr bija sāpīgi tas, ka viņam, jūtoties visnotaļ spējīgām un gatavam, ir jāpamet šis teātra [Dailes teātra] mākslinieciskā vadītāja galvenā režisora amats. Viņam droši vien tajā brīdī netrūkst ideju, netrūkst mākslinieciskā brieduma un pārliecības par savu varēšanu.  Jautājums ir par to, ka tajos laikos teātra galvenā režisora pienākumi daudz lielākā mērā nekā šodien ir saistīti arī ar kādiem tīri administratīviem lēmumiem un vēl jo vairāk, protams, viņš ir arī galvenais atbildīgais par teātra ideoloģisko nostāju tā laika totalitārisma sistēmas ietvaros. Tas ir Brežņeva varas laiks, tas ir, nosacīti sakot, samtains totalitārisms, kurš neiznīcina tūkstošus, miljonus, bet atsevišķu cilvēku likteni tas nežēlīgi lauž. Un tāds aizlauzums ir Pētersona aiziešana, vai nu pareizāk sakot, viņa aizraidīšana no Dailes teātra.  Tas stāsts skar mani arī mazliet personiski, jo tas, kuram nākas pārņemt teātra māksliniecisko vadību no Pētera Pētersona bija mans tēvs, režisors Arnolds Liniņš. Skatoties no savām bērnības atmiņām, tas, kā Pētersons bija no teātra padzīts, bija atstājis diezgan smagas pēdas visā teātra kolektīvā, jo bija daudz tādu, kuri pamatoti izjūta netaisnību, kas Pētersonam ir nodarīta. Un tuvākais, no kura varēja piedzīvot zināmu atbildību, bija jaunais vadītājs, tātad Liniņš, kurš ir atnācis vietā. Teātrī bija diezgan liela daļa aktieru, kuri uzskatīja, ka viņi daudz labprātāk būtu strādājuši joprojām Pētera Pētersona vadībā.

Maija nogalē apritēja simts gadi, kopš nācis pasaulē Pēteris Pētersons (1923.-1998.). Režisors, dramaturgs, drāmas un teātra teorētiķis, viena no spilgtākajām personībām pagājušā gadsimta otrās puses latviešu teātrī. Par viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar teātra zinātnieci Pētera Pētersona biogrāfijas un daiļrades pētnieci Ievu Struku. Runājot par Pēteri Pētersonu, droši vien jāsāk no viņa personības tapšanas. Te laikam izšķiroša nozīme ir ģimenei, kurā viņš ir dzimis. Jo tā ir,  sevišķi runājot par pagājušā gadsimta pirmo pusi, vēl samērā reta parādība - inteliģence otrajā paaudzē, pie kam runājot par patiešām radošo inteliģenci. Tātad viņa tēvs - dramaturgs, prozaiķis Jūlijs Pētersons,  diezgan ražīgs dramaturgs, ir uzrakstījis vairāk nekā 20 lugas. Tiek minēts kā salonu dramaturģijas aizsācējs latviešu teātrī, bet laikam tā kā salondramaturģija arī nav mūsdienās vairs sevišķi kopts un pieprasīts žanrs, tad arī Jūlijs Pētersons ir no mūsu teātra kopainas, aktuālās, iestudētās dramaturģijas kopainas zudis.

Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanu tuvums ir pamudinājis pievērsties šīs prezidenta institūcijas vēsturei un palūkoties uz tiem prezidentiem, kas bija mūsu valsts galvas starpkaru periodā. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par trešo pēc skaita Latvijas Valsts prezidentu Albertu Kviesi. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Arturs Žvinklis.  Runājot par Albertu Kviesi, viņš ir trešais pēc kārtas Latvijas Valsts prezidentu virknē un viņš ir arī gados visjaunākais no visiem trim. Tā ir, ka Latvijas Valsts prezidenti šo amatu ieņem tādā vecuma secībā, sākot ar Jāni Čaksti, kurš ir vēl no tās paaudzes, kuru lielā mērā sabiedriskajā un politiskajā dzīvē ievadīja jaunlatvieši. Viņš pats, būdams students Maskavā, vēl ticies ar Krišjāni Valdemāru. Savukārt Gustavs Zemgals ir pieskaitāms lielā mērā pie jaunstrāvnieku paaudzes, varbūt salīdzinoši jaunākās daļas. Alberts Kviesis ir salīdzinoši jaunāks, viņš ir vēl students laikā, kad notiek 1905. gada revolūcija, viņš tieši tai laikā ir tieslietu students Tērbatā. Viņš ir savukārt no tās latviešu sabiedrisko darbinieku grupas, kuri kā sabiedriski darbinieki lielā mērā nobriest Pirmā pasaules kara bēgļu kustībā, šajās bēgļu apgādāšanas organizācijās. Varam minēt arī Zigfrīdu Annu Meierovicu kā spilgtu piemēru šajā grupā, vēl Ādolfu Klīvi, un arī Alberts Kviesis.

Baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska nu jau vairāk nekā gadu dzīvo Rīgā. Pēc tam, kad 2020. gadā pašpasludinātā prezidenta Lukašenko režīms apspieda baltkrievu protesta kustību, Olgai nācās pamest Baltkrieviju, jo viņas vīrs, līdz tam lielas rūpnīcas inženieru biroja vadītājs, bija iestājies neatkarīgā arodbiedrība un par to tika atlaists. Vispirms viņam izdevās atrast darbu kādā Krievijas provinces rūpnīcā, taču, kad pagājušā gada februārī Krievija uzsāka plaša mēroga iebrukumu Ukrainā, laulātie draugi devās uz Latviju, kur dzīvo Olgas vīra radinieki, un lūdza politisko patvērumu mūsu valstī. Šopavasar Itas Kozakēvičas Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas namā Pārdaugavā bija apskatāma Olgas Jakubovskas personālizstāde "Brīvības kaķēņi". Tāpat Olgas darbi šobrīd apskatāmi mākslas stacijas Dubulti izstādē "Kreatīvā revolūcija Baltkrievija 2020".  Baltkrievijā Olga cita starpā darbojusies kā bērnu grāmatu ilustratore, un viņas darbi arī ir kā attēli no bērnu grāmatām, taču darbu saturs ir dramatisks. Tie vēsta par baltkrievu nācijas izmisīgo cīņu pret valstī valdošo diktatūru Kremļa režīma sabiedroto agresijā pret Ukrainu. Darbu centrālais tēls ir kaķītis, mazs, bet drošs cīnītājus par neatkarību; diktatūras spēkus savukārt personificē vilki. Apmēram pirms mēneša tikos ar Olgu viņas personālizstādē Kultūras biedrību asociācijas telpās.  Vispirms lūdzu mākslinieci pastāstīt par to, kā radās viņas kaķīša tēls un kāpēc savu pašreizējo norišu redzējumu viņa izvēlējusies paust šādā ārēji bērnišķīgā formā.

Baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska nu jau vairāk nekā gadu dzīvo Rīgā. Pēc tam, kad 2020. gadā pašpasludinātā prezidenta Lukašenko režīms apspieda baltkrievu protesta kustību, Olgai nācās pamest Baltkrieviju, jo viņas vīrs, līdz tam lielas rūpnīcas inženieru biroja vadītājs, bija iestājies neatkarīgā arodbiedrība un par to tika atlaists. Vispirms viņam izdevās atrast darbu kādā Krievijas provinces rūpnīcā, taču, kad pagājušā gada februārī Krievija uzsāka plaša mēroga iebrukumu Ukrainā, laulātie draugi devās uz Latviju, kur dzīvo Olgas vīra radinieki, un lūdza politisko patvērumu mūsu valstī. Šopavasar Itas Kozakēvičas Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas namā Pārdaugavā bija apskatāma Olgas Jakubovskas personālizstāde "Brīvības kaķēņi". Tāpat Olgas darbi šobrīd apskatāmi mākslas stacijas Dubulti izstādē "Kreatīvā revolūcija Baltkrievija 2020".  Baltkrievijā Olga cita starpā darbojusies kā bērnu grāmatu ilustratore, un viņas darbi arī ir kā attēli no bērnu grāmatām, taču darbu saturs ir dramatisks. Tie vēsta par baltkrievu nācijas izmisīgo cīņu pret valstī valdošo diktatūru Kremļa režīma sabiedroto agresijā pret Ukrainu. Darbu centrālais tēls ir kaķītis, mazs, bet drošs cīnītājus par neatkarību; diktatūras spēkus savukārt personificē vilki. Apmēram pirms mēneša tikos ar Olgu viņas personālizstādē Kultūras biedrību asociācijas telpās.  Vispirms lūdzu mākslinieci pastāstīt par to, kā radās viņas kaķīša tēls un kāpēc savu pašreizējo norišu redzējumu viņa izvēlējusies paust šādā ārēji bērnišķīgā formā.

Kinoteātris “Splendid Palace”, ko daudzi arī vēl atceras ar nosaukumu “Rīga” padomju laikā, vienmēr ir uztverts kā galvenais kinoteātris Rīgā, kino skatīšanas kultūras centrs. Šogad aprit simts gadi, kopš Rīgā darbojas kinoteātris “Splendid Palace”. Kāda ir bijusi šī kinoteātra un arī kino skatīšanās vēsture Latvijā, stāsta kino pētniece Daira Āboliņa. “Sākotnēji, protams, pārsteigums bija pats fakts, ka cilvēki, kuri šeit neatrodas, ir tur uz ekrāna. Un viņi kustas. Un, ak Dievs, ja pats tu esi piedalījies šādā filmēšanā! Tas bija vairāk tāds kā emocionāls satricinājums par pašu faktu. Atrakcija, gandrīz vai pietuvināta burvju mākslai, kas notiek visu klātbūtnē. To piedzīvoja arī Rīga, tolaik atsevišķās pielāgotās vietās tas notika,” par kino pirmsākumiem Rīgā stāsta kino pētniece, kinoteātra "Splendid Palace" kuratore Daira Āboliņa. Kino rādīšanas un kino skatīšanās tradīcija Rīgā un Latvijā saistās ar pašiem kino pirmsākumiem – ar 1895. gadu. Pirmie kino kadri bija īsi, aktuāli sižeti, kas bija iekļauti pasākumos kā īpaša izklaide. “Bet “Splendid Palace” patiešām ir pirmais kinoteātris Baltijā, kurš ir uzcelts kinoteātra vajadzībām. Šajā gadījumā vārds "kinoteātris" ir atslēgas apzīmējums tam, ko no šīs celtnes sagaidīja un ko tā arī piedāvāja,” stāsta Āboliņa. Pirmais seanss kinoteātrī “Splendid Palace” notika 1923.gada 30.decembrī, rādīja Toda Brauninga ASV 1922.gadā uzņemto filmu “Zem diviem karogiem”, galvenajā lomā tolaik ļoti populārā aktrise Prisila Dīna. Savukārt pirmā skaņu filma, ko varēja noskatīties “Splendid Palace”, bija “Džeza dziedātājs”, un to Rīgā parādīja 1928.gadā. Ierosme celt kinoteātri “Splendid Palace” pieder uzņēmējam Vasilijam Jemeļjanovam, kurš 1922.gadā savai akciju sabiedrībai “Ars” nopirka gruntsgabalu, kas atradās starp diviem kinoteātriem “Maska” un “Astorija”, kas tolaik Rīgā darbojās.

160 gadi mūs šķir no kāda iezīmīga notikuma, proti, 1863. gads ir brīdis, kad noslēdzas apmēram piecus gadus ilgusī Rīgas aizsardzības mūru nojaukšana. Par to, kas ir saistītas ar šo notikumu, kāda Rīga kļūst pēc šī, varētu pat teikt, simboliskā notikuma, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieku Mārtiņu Mintauru. Vispirms ieskicējam, kāda tad Rīga bija līdz tam, kas bija tas izteikti viduslaiciskais, varbūt pilsētas dzīves kārtībā, kas bija saglabājies līdz pat 19. gadsimta vidum. Mārtiņš Mintaurs: Tas, kas notika, sākot ar 1857. gada oktobrī, kad svinīgā atmosfērā tika uzsākta Rīgas vaļņu nojaukšana, par kuru ir saglabājusies arī pompozā un laikmetam atbilstoša glezna, kuru mēs Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā var apskatīt. Tas viss sākās, protams, vienā konkrētā brīdī, bet priekšnoteikumi tam brieda ilgi un pamazām. Un var teikt, ka faktiski jau sākot ar Napoleona kara laikmetu, tātad ar 1812. gadu, kad Francijas armija atnāca arī līdz Rīgai, bet Rīgā neienāca, bija skaidrs, ka sāksies kāds jauns laikmets un ka pēc šiem lielajiem satricinājumiem, ko visai Eiropai radīja Napoleona kari daudzskaitlī, tad sāksies arī kāds pagrieziens gan politiskajā, gan saimnieciskajā dzīvē.  Visa šī viduslaicīgā sistēma, šī kārtu sabiedrība, kura pastāvēja Rīgā un kur pastāvēja arī visās Baltijas provincēs, tā bija ļoti sīksta sociāla struktūra, kura noturējās vēl gadus 20 pēc tam, kad bija uzsākta jau Rīgas vaļņu nojaukšana un kad ekonomiskā ziņā Rīga patiešām kļuva par tādu kapitālismu motoru, kas ietekmēja savukārt visu apkārtējo teritoriju kilometriem plašā reģionā.  Bet vecā Rīga pirms modernā laikmeta ir tāda, kādu mēs to redzam attēlos, proti, atturīga, distancēta, mēs vienmēr aplūkojam Rīgu pārsvarā no kreisā Daugavas krasta, pārsvarā redzot vēsturisko panorāmu, kāda ir saglabājusies lielā līdz šai dienai. Vai arī, pateicoties kartogrāfu paņēmieniem, varam redzēt Rīgu kā no putna lidojuma. Vecā Rīga līdz kapitālisma laikmeta sākumam bija tirdzniecības pilsēta un tas bija ļoti svarīgi, jo tas bija liels tramplīns, kas iedeva Rīgai to attīstības ātrum, ar kādu tā turpināja plaukt un zelt 19. gadsimta otrajā pusē. 

Vien dažas nedēļas mūs šķir no Latvijas Republikas Valsts prezidenta vēlēšanu dienas. Šajā sakarā raidījumā Šī diena vēsturē aplūkojam Valsts prezidenta institūcijas vēsturi. Šoreiz vispirms par otro Latvijas Republikas Valsts prezidentu Gustavu Zemgalu. Viņš, toreizējās Demokrātiskā centra partijas pārstāvis, tika ievēlēts Latvijas vēsturē vienīgajās ārkārtas prezidenta vēlēšanās 1927. gada 8. aprīlī pēc tam, kad iepriekšējais prezidents Jānis Čakste bija devies mūžībā. Sarunā par Gustavu Zemgalu piedalās vēsturnieki - profesors Ilgvars Butulis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts. To, kādā starpkaru periodā Latvijas Valsts prezidenta institūcija bija Baltijas valstu kontekstā, vērtē tiesību zinātnieks, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Jānis Pleps un vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.    

1917. gada 26. un 27. aprīlī pēc vecā jeb 9. un 10. maijā pēc jaunā stila notika pirmais Latgales latviešu kongress. Par to stāsta vēsturnieki - Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Imants Cīrulis. Droši vien jāiezīmē vispirms tā situācija, kāda Latgalē bija 1917. gada pavasarī, kad pēc Februāra revolūcijas Krievijas impērijā šeit sākās vētraina politiska darbība, salīdzinot ar to, kas bija bijis līdz tam, veidojās aptveroši nacionāli, arī pēc citām pazīmēm veidoti forumi, tas viss vēl kara apstākļos.  

Mazliet vairāk nekā mēnesis mūs šķir no brīža, kad Latvijas Republikas Saeimai būs jāizvēlas mūsu valsts galva - Latvijas Valsts prezidents. Izvēle ir likumdevēja rokās, taču viedokļu apmaiņā par amata pretendentiem, viņu atbilstību no individuālo spēju un reputācijas viedokļa ir iesaistīta visa politiski aktīvā sabiedrības daļa. Raidījumā Šīs dienas acīm Latvijas Republikas Valsts prezidenta institūcijas vēsturei, tās tapšanai un darbības aizsākumiem. Kā zināms, amata statusa un pilnvaras noteica Latvijas Satversmes sapulce pēc valsts nodibināšanas pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, izstrādājot joprojām spēkā esošo mūsu valsts pamatlikumu. Par to, kā tapa Valsts prezidenta institūcija, saruna ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galveno redaktoru Valteru Ščerbinski. Satversmes sapulces priekšsēdētāja un pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes personība nenoliedzami ietekmēja to, kā savos pirmsākumos funkcionēja valsts galvas institūcijā. Par Jāni Čaksti kā personību un kā politiķi saruna ar mediju pētnieku, profesoru Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātē Aināru Dimantu. Savu skatījumu uz Jāņa Čakstes darbību Valsts prezidenta amatā sniedz vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.

Pirms simts gadiem Latvijā risinājās process, kas mainīja diezgan lielā mērā sociālo struktūru, pirmkārt, Latvijas laukos. Tā bija  agrārā reforma. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva pētnieks Artūrs Žvinklis. Par to, ka šādas pārmaiņas Latvijas laukos briest, nebija īpašu šaubu jau vairākas desmitgades pirms šis process sākās. Protams, Pirmais pasaules karš un Latvijas neatkarības iegūšana noteica šī procesa raksturu un arī to, kad un kā tas sākās.  Iepriekš Latvijas laukos bija daži procenti turīgo zemes lielīpašnieku, kas bija pamatā joprojām vācbaltiešu bruņniecības pārstāvji, un tiem piederēja apmēram puse no visiem zemes īpašumiem. Savukārt divas trešdaļas lauku iedzīvotāji bija bezzemnieki, tātad algādži, latviski tos tā arī pamatā sauca par kalpiem, un, protams, no šiem cilvēkiem formējās pilsētu strādniecība. Bija skaidrs, ka tā problēma kaut kā un kaut kad tiks risināta. Bet, protams, to, kā tiks risināta, noteica Pirmā pasaules kara procesi, procesi arī Latvijas neatkarības kara laikā. 

Raidījums skan Lieldienu svētdienā. Neatkarīgi no tā, kāds ir mūsu pasaules uzskats, vai svētām šos svētkus kā kristieši, vai svinam kā kristīgās kultūras tradīcijai piederīgie, Kristus ciešanu sižets liek mums domāt par cilvēka gatavību upurēties, ziedot sevi augstāka mērķa vārdā. Tāpēc raidījumā stāsts par trim vēsturiskām personībām, kuru liktenim piemīt šis motīvs - gatavība pastāvēt līdz galam par savu pārliecību un vērtībām. Vispirms atmināmies Ķikuļa Jēkabu, audēju no Blomes Vidzemē un aktīvu hernhūtiešu kustības dalībnieku. Stāsta vēsturnieks brāļu draudzes mācītājs Gundars Ceipe. Otrs stāsts par Latvijas armijas ģenerāli, Robežapsardzes priekšnieku 1940. gadā Ludvigu Bolšteinu. Stāsta vēsturnieku Inese Dreimane un Juris Ciganovs. Gunāra Astras piemiņa šodienas Latvijā ir pienācīgi godināta. Viens no pamanāmākajiem un konsekventākajiem disidentiem padomju gados. Par viņu stāsta vēsturnieks un politiķis Ritvars Jansons.

Raidījumā Šīs dienas acīm atgriežamies 1918. gada pirmajā pusē, kad apmēram pusgads šķīra latviešu nāciju no sava neatkarīgā valstiskuma pasludināšanas. Tobrīd gan varēja šķist, ka šis mērķis ir tāls dažādu ārēju spēku un arī tautas iekšējo noskaņojumu apdraudēts. Latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības 1917. gada decembra sākumā bija deklarējusi Latviešu Pagaidu nacionālā padome, sanākot savā pirmajā sesijā Valkā. Tobrīd gan šī latviešu politiskā pārstāvniecība joprojām runāja par Latvijas autonomiju.  Krievijā varu nupat apvērsumā bija sagrābuši radikāli kreisie boļševiki, bet par šī spēka raksturu un spēju varu noturēt vēl nebija īstas skaidrības. Jau nākamie mēneši nesa nozīmīgas pārmaiņas. 1918. gada 18. janvārī uz savu pirmo un vienīgo sēdi sanāca jaunievēlētā Krievijas Satversmes sapulce. Tai vajadzēja pieņemt fundamentālus lēmumus par valsts iekārtu, tomēr jau pēc pirmās sēdes boļševiki, kuri šajā demokrātiski ievēlētajā likumdevējā bija mazākumā, to padzina ar bruņotu spēku. Savukārt februāra beigās izgāzās boļševiku valdības miera sarunas ar Vāciju un tās sabiedrotajiem. Vācu karaspēks uzsāka uzbrukumu un okupēja visu Latvijas teritoriju.  Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis. Latviešu Pagaidu nacionālās padomes darbību boļševiku varā esošajā Krievijā raksturo Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Īpašs stāsts tābrīža situācijā saistās ar latviešu strēlniekiem. Vācu iebrukums lika strēlnieku pulkiem atkāpties uz Krieviju, kur viņi jau iepriekš boļševiku aģitācijas ietekmēti nonāca boļševiku varas militārā balsta statusā. Stāsta vēsturnieks, latviešu strēlnieku vēstures pētnieks Valdis Bērziņš. 1918. gada pirmā puse iezīmēja arī galīgos šķelšanos latviešu politiskā spektra kreisajā flangā, radikālākajai daļai latviešu sociāldemokrātu kļūstot par Krievijas Boļševiku partijas daļu. Savukārt mērenākajiem, tradicionāli latviešu sociāldemokrātijā pastāvējušās Rietumu orientācijas kopējiem, nosveroties neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas idejas virzienā. Turpina Artūrs Žvinklis. Par galveno pretsvaru kreisajam virzienam latviešu politikā kļuva 1917. gada maijā dibinātā Latviešu zemnieku savienība. Par spīti nosaukumam, tas nebija tīri agrārs spēks. Kā tobrīd, tā vēlāk Zemnieku savienība raksturojama kā centriska, uz līdzsvarotu, plašākas sabiedrības interesēm atbilstošu politiku orientēta partija. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Antonijs Zunda.

18. martā mūs sasniedza ziņa, ka 92. dzīves gadā mūžībā devies literatūras un teātra zinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Viktors Hausmanis (06.12.1931–18.03.2023). Pieminot akadēmiķi Hausmani, raidījumā Šīs dienas acīm sarunu ar viņu un teātra zinātnieci Līviju Akurāteri par norisēm Latvijas kultūrā tā sauktā Hruščova atkušņa laikā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Raidījums pirmoreiz izskanēja ēterā 2006. gadā. -- Viktors Hausmanis kopš 1956. gada darbojies teātra zinātnes nozarē, veidojot publikācijas par latviešu teātra un dramaturģijas attīstības problēmām, rakstot recenzijas. Lasījis lekcijas par Raini un trimdas dramaturģiju Latvijas Universitātē, par latviešu drāmu – Minsteres un Bonnas universitātēs. Kopš 2013. gada strādājis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā par vadošo pētnieku. Viktors Hausmanis ir habilitētais filoloģijas zinātņu doktors (1972), habilitētais filoloģijas doktors (1992), Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis un īstenais loceklis (1989). Ilggadējs LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta darbinieks (1957–2023), no 1992. līdz 1999. gadam institūta direktors.  Hausmanis piedalījies Valodas un literatūras institūta kolektīvajos darbos, izstrādājis Raiņa Kopoto rakstu zinātniskā izdevuma tekstoloģiskos principus, sagatavojis un komentējis 9., 11.–15. sējumu. Bijis izdevuma "Latviešu literatūras vēsture" zinātniskais vadītājs, uzrakstījis nodaļas par latviešu drāmu no 1918. gada līdz mūsdienām. Hausmanis sastādījis Mārtiņa Zīverta darbu izlases "Lugas" (1988) un "Kamerlugas" (1989) un Anšlava Eglīša darbu izlasi "Lugas" (1990) ar plašiem komentāriem un apcerēm par Mārtiņa Zīverta un Anšlava Eglīša dzīvi un daiļradi. Sastādījis un komentējis Mārtiņa Zīverta autobiogrāfijas un vēstuļu kopojumu "Par sevi" (1992), kā arī kopkrājumu "Trimdas lugas" (1-2, 1994-1995) ar plašu ievadapcerējumu.  Hausmanis bijis Mārtiņa Zīverta fonda priekšsēdētājs.  Hausmanis saņēmis Viļa Plūdoņa balvu par latviešu trimdas dramaturģijas izpēti, LZA Raiņa balvu – par latviešu literatūras un kultūras procesu izpēti un izcilu ieguldījumu Raiņa daiļrades pētniecībā, Latvijas Zinātņu akadēmijas Lielo medaļu, III šķiras Atzinības krustu un citus apbalvojumus.

Šajā raidījumā kopā ar vēsturniekiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru un Kara muzeja vēsturnieku Jāni Tomaševski paskatīsimies un iezīmēsim tos iemeslus, kas šobrīd veido  attieksmi iederību vai neiederību publiskajā telpā attiecīgajiem tēlniecības darbiem - krievu dzejnieka Aleksandra Puškina, Andreja Upīša un Annas Sakses pieminekļiem.   

5. martā apritēja 70 gadi kopš padomju diktatora Josifa Staļina nāves 1953. gadā. Vadīdams Padomju Savienību 30 gadus, Staļins uzbūvēja masu represijās, terorā un propagandā balstītu sistēmu, kuras noteiktās politiskās domāšanas sekas joprojām jūtamas šodienas Krievijas iekšpolitikā un ārpolitikā. Raidījumā Šīs dienas acīm Staļina dzīves finālam veltītu sarunu ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes profesoru Ilgvaru Butuli.

Dienā, kad ierakstām šo raidījumu, aprit gads, kopš Krievija sāka plaša mēroga karadarbību pret Ukrainu. Ir pagājuši apmēram deviņi gadi, kopš Krievija ir uzsākusi karu pret Ukrainu. Raidījumā Šīs dienas acīm vēlamies paskatīties uz šī konflikta tādām hipotētiskām saknēm senākos vēstures laikos un kas no tā reizumis tiek attīstīts, izmantots un, tā var teikt, ir dzīvs joprojām. Raidījuma viesis vēsturnieks Valdis Klišāns. Viņš uz saruna aicināts kā cilvēks, kura interese ir saistīta pamatā ar šo reģionu. Valdis Klišāns arī uzrakstījis nelielu, populāru Ukrainas vēstures grāmatu "Ievads Ukrainas vēsturē". Sarunas sākumā par pavisam seniem laikiem. Šis motīvs par Kijivas un Maskavas zināmā mērā sāncensību, ja mēs skatāmies uz vēsturisku veidojumu, ko historiogrāfijā dēvēja par Kijivas Krievzemi, tad tur ir kopā salikti divi īpašvārdi, divi ģeogrāfiski termini - Kijiva, senā krievu zemju galvaspilsēta, vai jāsaka, austrumslāvu zemju tajā brīdī vēl noteikti, un Krievzeme. Šobrīd tas nosaukums ir pamatā Krievijas nosaukumam. Te ir tas jautājums, ko, starp citu, populārais komentētājs, nu jau bijušais Ukrainas prezidenta padomnieks Oleksijs Arestovičs definē kā cīņu par pirmdzimtības tiesībām. Par to, kur tad ir austrumslāvu zemju sirds un šūpulis? Viņš saka, ka tā ir tik fundamentāla cīņa, ka tieši tā padara neizbēgamu konfrontāciju starp mūsdienu Ukrainu un mūsdienu Krievijas Federāciju līdz brīdim, kad viena no tām pārstās eksistēt vismaz tādā formā, kādā ir šobrīd.

22. februārī atzīmēsim 150. gadskārtu, kopš nācis pasaulē Jānis Endzelīns, viens no izcilākajiem latviešu humanitāro zinātņu pārstāvjiem. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Jāni Endzelīnu, stāsta valodniece Jāņa Endzelīna biogrāfijas un veikuma pētniece Sarma Kļaviņa.  Kāpēc mēs varam teikt, ka Endzelīns ir droši vien, ja vērtējam visu Latvijas un latviešu devumu pasaules humanitāro zinātņu attīstībā, visdrīzāk, numur viens. Ne velti UNESCO svinamo dienu kalendārā ir ierakstījusi Endzelīna dzimšanas dienu šogad. Briselē tiek izdota Šūmana fonda sagatavota grāmata "Eiropas Savienības pastāvīgais atlants". Tur personāliju daļā ir limitēti, tātad ar noteiktu skaitu, nosaukti trīs izcilākie latviešu politiķi, mākslinieki, mūziķi un trīs izcilākie zinātnieki. Un tie ir - Vilhelms Osvalds, Jānis Endzelīns un Juris Upatnieks. Visi ir radījuši jaunu nozari savā zinātnē, un Endzelīns ir radījis baltistiku jeb baltu filoloģiju indoeiropiešu salīdzināmajā valodniecībā. Tas ir Endzelīna lielais pasaules nopelns.

Šogad aprit 440 gadi, kopš noslēdzās Livonijas karš. Tas ir karš, kas izbeidza viduslaikus Latvijā, izbeidza tāda veidojuma kā Livonija pastāvēšanu un novilka mūsu reģionā jaunas valstu robežas. Par šī kara raksturu rezultātiem un tām valstīm, kas bija iesaistītas šai konfliktā, saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta vēsturnieks Valdis Klišāns.  

Vēstures un sociālo zinību pedagogi 13. janvārī pulcējās diskusijā Latvijas Valsts prezidenta pilī, kas bija zināmā mērā kulminācija tādai diskusijai, kas jau labu laiku notiek sociālajos tīklos un brīžiem parādās medijos. Proti, par vēstures vietu un tās mācīšanas kvalitāti šībrīža izglītības sistēmā. Šī tēma ir arī raidījuma Šīs dienas acīm sarunas temats. Diskutē vēsturnieki un arīdzan pedagogi Artis Buks, Valdis Klišāns un Edgars Engīzers. Sarunas 2. daļa. Droši vien nu jau veidojas tāds mītiskots priekšstats par to, kas ir kompetenču izglītība. Tas ir tāds rēgs, zināmā mērā, kas klīst, pārfrāzējot klasiķus, Latvijas informatīvajā telpā par to, vai tas ir labi, vai tas ir slikti. Cik lielā mērā tā problemātika, kuru šobrīd rosina vēstures un sociālo zinību pasniedzēji, ir saistīti ar šo vispārējo izglītības paradigmas virzienu? Vēstures vieta izglītības sistēmā un mācīšanas kvalitāte. Diskusijas 1. daļa  

Vēstures un sociālo zinību pedagogi 13. janvārī pulcējās diskusijā Latvijas Valsts prezidenta pilī, kas bija zināmā mērā kulminācija tādai diskusijai, kas jau labu laiku notiek sociālajos tīklos un brīžiem parādās medijos. Proti, par vēstures vietu un tās mācīšanas kvalitāti šībrīža izglītības sistēmā. Šī tēma ir arī raidījuma Šīs dienas acīm sarunas temats. Diskutē vēsturnieki un arīdzan pedagogi Artis Buks, Valdis Klišāns un Edgars Engīzers. Sarunas 1. daļa. Droši vien nu jau veidojas tāds mītiskots priekšstats par to, kas ir kompetenču izglītība. Tas ir tāds rēgs, zināmā mērā, kas klīst, pārfrāzējot klasiķus, Latvijas informatīvajā telpā par to, vai tas ir labi, vai tas ir slikti. Cik lielā mērā tā problemātika, kuru šobrīd rosina vēstures un sociālo zinību pasniedzēji, ir saistīti ar šo vispārējo izglītības paradigmas virzienu?

Nesen izdevniecība "Latvijas mediji" ir laidusi klajā grāmatu "Nāvi mānot. Sēlijas nacionālie partizāni 1944.-1952. gadā". Saruna ar grāmatas autoru Haraldu Bruņinieku. Iepazīstinot, Haralds Bruņinieks stāsta, ka viņš ir sporta pedagogs, bet vēsture viņu saistījusi jau kopš skolas laikiem. Viņš ir no Aknīstes un autora vectēvs Jānis Vītoliņš tika represēts pēc Otrā pasaules kara un viņš ir atstājis daudz atmiņas. Tas ir viens no iemesliem interesei par vēsturi, tieši par pēckara periodu.  "Vectēvs ir izcietis sodu - 10 mēnešus Krievijā, kad viņu atbrīvo, viņu uzmeklēja partizāni, jo bija interese, kā tur izskatās, kā izturas pret apcietinātajiem. Tas bija iemesls iztaujāt vectēvu un viņš daudz stāstīja par šo periodu," atklāj Haralds Bruņinieks. Arī vectēvs dzīvoja Ilūkstes apriņķī un visi notikumi grāmatā ir aptver tuvākos pagastus, ieskaitot Aknīsti. Viena epizode ir tieši saistīta ar Haralda Bruņinieka dzimtu.

Raidījumā, kas skan 2023. gada pirmajā dienā, kā jau ierasts gadumijā, atskatāmies uz aizvadīto gadu, uz tajā izskanējušajiem raidījumiem. Šoreiz raidījumā daži zīmīgākie fragmenti no aizvadītā gada raidījumiem, šoreiz tie visi vairāk vai mazāk saistās ar agresora valsti Krieviju un tās noziedzīgo karu pret Ukrainu. Viens no pamanāmākajiem notikumiem Latvijā, kas izrietēja no Krievijas agresijas, bija ar Sarkanās armijas darbību saistīto pieminekļu demontāža, pirmām kārtām, tā sauktā pieminekļa Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem nojaukšana Pārdaugavā. Uz sarunu par šī okupācijas simbola tapšanas vēsturi un lomu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas aicināju Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku vēsturnieku Mārtiņu, Mintauru. Nereti izskan viedokļi, ka pašreizējā Krievijas agresija turpinās un, jācer, noslēdz totalitārās Padomju Savienības sabrukuma procesu. 24. augustā mūs sasniedza ziņa, ka mūžībā devies cilvēks, ar kura vārdu nesaraujami saistīts šī procesa aizsākums pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, proti, pēdējais Padomju Savienības vadītājs Mihails Gorbačovs. Uz sarunu par viņa vēsturisko lomu aicināju vēsturnieci Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošo pētnieci Dainu Bleieri. Pavasara pusē Rīgā viesojās amerikāņu žurnāliste un Džordžtaunas universitātes pasniedzēja - Padomju Savienības un Krievijas eksperte Džila Dohertija. Mūsu sarunā taujāju arī pēc viņas viedokļa par to, kas turpmāk varētu notikt ar agresora valsti Krieviju. Krievijas sabiedrības raksturs kā Kremļa agresijas cēlonis bija arī viena no tēmām sarunā ar ukraiņu aktrisi un sabiedrisko darbinieci Rimma Zjubina, kad viņa šovasar viesojās Rīgā, Ģertrūdes ielas teātrī. Vilkām paralēles starp šodienas Krieviju un hitlerisko Vāciju.  

2022. gada 11. novembrī apritēja simts gadi, kopš pasaulē nācis amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnegūts. Par viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar dzejnieku un tulkotāju Jāni Elsbergu. Jānis Elsbergs tulkojis lielāko daļu no Vonnegūta romāniem latviski, pavisam Vonnegūts sava visai garā un ražīgā mūža laikā ir sarakstījis 14 romānus, cik no tiem ir tulkoti latviski un varbūt arī, kas tos ir tulkojis? Jānis Elsbergs: Tulkoti ir 11 romāni un vēl tāda grāmatiņa "Cilvēks bez valsts", kas ir tāda kā ļoti gara eseja. Es jau padomju laikos, mūsu skolas laikos kļuva par Vonnegūta lasītaju. Pirmā grāmatiņa bija "Kaķa šūpulis", tulkojusi Anna Bauda, tad tulkotājs, tobrīd iesācējs Ainis Ulmanis bijja pārtulkojis romānu "Čempionu brokastis"un aiznesu uz izdevniecību "Liesma" savam draugam Klāvam Elsbergam, kurš tur tobrīd strādāja. Ar manuskriptu bija vēl ļoti jāpiestrādā, bet "Liesma" nolēma, ka izdos trīs romānus un tad vēl kaut kādā 1986. vai 87. gadā iznāca trīs romānu grāmatiņa, kur vien romānu tulkojis Klāvs [Elsbergs] un vienu romānu bija tulkojusi Vizma Belševica. Un tad vēl šīs te "Čempionu brokastis", kurām tur tagad ir rakstīts, ka ir tulkotāji Ainis Ulmanis un Klāvs Elsbergs.  Tad bija Atmodas laika pauzīte. Un tad 1993. gadā es ķēros pie Vonnegūta, faktiski Inguna Jansone vispirms tulkoto romānu "Māte nakts", un tos publicēju turpinājumos Rakstnieku savienības žurnālā "Vārds", bija tāds izdevums, kuram es biju redaktors. Un tad Ingūnai uznāca kaut kādā pēkšņā stipendija Amerikā, kur viņai bija steidzami jābrauc un viņai nebija iespējas pabeigt, tad es to tulkojumu pabeidzu, un tā es sāku tulkot Vonnegūtu. Kopumā es periodā no 1993. līdz 2005. gadam esmu pārtulkojis viens pats sešus romānus, un vēl grāmatiņu "Cilvēks bez valsts", un vēl divi romāni ir kopdarbs, jau minētā "Māte nakts". Un pats pēdējais, ar ko beidzās mana Vonnegūts sāga, bija "Titāna sirēnas" Vonnegūta otrais romāns, viņš vēl nebija atradis savu īsto balsi, viņš sāka kā fantasts. Tas nebija mans žanrs, un man pašam bija kaut kāda krīze, kaut kāda depresija, un es nejaudāju to pabeigt. Beigās mēs ar izdevniecību kopīgi nospļāvāmies un romānu pabeidza tulkot Māra Rūmniece. Tas arī ir iznācis.

Rimma Zjubina ir viena no ievērojamākajām šodienas Ukrainas aktrisēm, saņēmusi daudzas teātra un kino balvas, tostarp divreiz Ukrainas Nacionālo ikgadējo teātra balvu -  "Kijeva spektorale" un nacionālo kino balvu "Zelta vārpsta" par lomu izcilajā režisora Tarasa Tkačenko filmā "Dūjas ligzda".  Viņa ir ne tikai skatuves māksliniece, bet arī sabiedriska darbiniece, aktīva brīvprātīgā Ukrainas bruņoto spēku atbalstītāja. 2017. gadā arī Rimma Zjubina tika iekļauta Ukrainas ietekmīgāko sieviešu sarakstā.  Šī gada vasarā Rimma Zjubina viesojās Rīgā, Ģertrūdes ielas teātrī, ar režisores Vladas Vladas Belozorenko iestudēto Andreja Ivanova lugu "Tā visa ir viņa", kurā viņas skatuves partneris ir aktieris Oļegs Korkuško. Viesizrāžu laikā tapa saruna, tagad tā skan raidijumā Šīs dienas acīm.

Pirms pāris dienām atzīmējām 104. gadskārtu kopš Latvijas Republikas valstiskuma iedibināšanas 1918. gada 18. novembrī. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats vēsturiskajās norisēs pirms Latvijas neatkarības tapšanas, tās laikā un tūlīt pēc tam.  Pirmais nozīmīgais solis suverēnā Latvijas valstiskuma izveidē tika sperts 1917. gada decembra sākumā, kad Valkā savā dibināšanas kongresā sanāca Latviešu pagaidu nacionālā padome, apliecinot latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības. Valka tobrīd bija latviešu politiskās dzīves centrs, cik tālu Rīga līdz ar apmēram pusi Latvijas teritorijas atradās ķeizariskās Vācijas okupācijā. Stāsta vēsturnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadošais pētnieks Ainārs Lerhis. Kaut okupācijas varas stipri ierobežoti, latviešu politiķi tobrīd darbojās arī Rīgā. Te izveidojās politisko spēku apvienībā Demokrātiskais bloks, te darbojās arī latviešu sociāldemokrātija. Par šo spēku darbību. Stāsta vēsturnieks. Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis. 1918. gada rudenī, Pirmajam pasaules karam tuvojoties finālam, strauji pieauga politiskās darbības iespējas tobrīd vēl vācu okupētajā Latvijā. Uz Rīgu pārcēlās Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbinieki, un sākās padomes un Demokrātiskā bloka darbības salāgošanas process, kas bija izšķirošs Latvijas valstiskuma iedibināšanai. Par šo procesu - Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis.  Kas attiecas uz Latviešu Zemnieku savienību, tā ir faktiski šajā brīdī tas vienojošais cementējošais spēks. Patiešām īstena centriska partija, kas mēģina savienot visus. Tas rezultāts mums ir zināms, ka Ulmanim tobrīd izdodas radīt pietiekami lielu politiskās centrtieces spēku, atvilkt pie sevis no Pagaidu nacionālās padomes visus tos, kurus varēja. Pievilkt visus pārējos politiskā spektra spēkus un tad izveidot to, ko mēs zinām kā Latvijas Tautas padomi, kā Latvijas priekšparlamentu - politisko partiju pārstāvju orgāns, kurš tad arī 1918. gada 18. novembrī deklarēja Latvijas valstiskumu. Un kalpoja kā šis priekš parlaments vairākus gadus, līdz bija iespējams vistautas vēlēšanās ievēlēt Latvijas Satversmes sapulci.  Vai mēs varam teikt, ka tobrīd Latviešu Pagaidu nacionālajai padomei bija raksturīga tomēr zināma domāšanas inerce, kas, manuprāt, lielā mērā saistījās ar to, ka tā bija darbojusies visu laiku joprojām Krievijas varas telpā. Inerce, kuru varētu raksturot kā joprojām vienas lielas impērijas mazas tautas domāšanas veidu. Savukārt Demokrātiskajam blokam ar Ulmani lielā mērā priekšgalā tā izjūta jau bija vairāk vērsta uz nākotni, uz tiem modeļiem, kā būs jāveido jaunā neatkarīgā Latvijas valsts. Bija visnotaļ loģiski, ka tieši Kārlis Ulmanis stājās jaunizveidotās valsts valdības priekšgalā. Par Latvijas Pagaidu valdības darbības sākumu stāsta vēsturnieks, Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošais pētnieks Jānis Šiliņš.  

Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis savu jaunāko pētījumu "Ziemeļlatgales "Neatkarības vienība". Pretošanās padomju okupācijai 1946.–1954. gads" ir veltījis pretošanās kustībai pret padomju okupāciju Latvijā, ko īstenoja nacionālo partizānu Ziemeļlatgales "Neatkarības vienība" (ZLNV). Tas ir dokumentos un liecībās balstīts stāsts par šīs nacionālo partizānu organizācijas izveidi, darbību un bojāeju, vēstot arī par citām apkārtnes grupām. Kā jau liecina nosaukums, tātad runa ir par Ziemeļlatgali. Tālākais ir jāatšifrē, tātad par nacionālo partizānu vienību, kura darbojās Ziemeļlatgalē - Balvu, Rugāju, Bērzpils apkārtnē laikā pēc Otrā pasaules kara. Tie, kas ir sekojuši Zigmāra Turčinska darbībai, zina, ka tā viņa pētniecības tēma jau daudzus gadus, bet runa ir par vienu konkrētu vienību. Vēsturnieks skaidro, kāpēc izvēlējies tieši uz šo partizānu vienību, kura sevi dēvēja par Ziemeļlatgales neatkarības vienību.  

2022. gadā savu simtgadi atzīmē Latvijas Banka. 1922. gada 7. septembrī Latvijas Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas Bankas dibināšanu. Un tā paša gada novembra sākumā banka uzsāka savu darbību, kuras pirmais posms turpinājās līdz Latvijas neatkarības iznīcināšanai 1940. gadā.  Savas darbības simtgadi Latvijas Banka šogad atzīmēja, laižot klajā zinātnisku izdevumu "Latvijas Bankas vēsture 1922. - 1940.". Izdevums lasītājiem pieejamas digitālā formātā vairākās tīmekļa vietnēs.  Uz sarunu par grāmatu aicināja tās autori, vēsturnieci, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošo pētnieci Inetu Lipšu. Vēl par Latvijas Bankas vēsturi stāsta vēsturnieki , Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Kristīne Ducmane un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra direktora vietnieks Mārtiņš Mintaurs.

Latvijas tautas zaudējumi Otrajā pasaules karā ir viena no nozīmīgākajām Latvijas 20. gadsimta vēstures tēmām, kas joprojām ir no vēstures analīzes viedokļa nepietiekami apgūta. Pēdējā laikā tās apzināšanai pastiprināti pievērsies Latvijas Okupācijas muzejs. Šī gada pirmajā pusē muzejā noritēja konference ar šai virzienā strādājošo Latvijas vēsturnieku piedalīšanos. Konferences rezultātiem un tēmai kopumā veltīta saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju Gintu Apalu.

Vien dažas nedēļas mūs šķir no brīža, kad atzīmēsim Latvijas Republikas Saeimas simtgadi. Ievēlēta 1922. gada 7. un 8. oktobrī, pirmā Saeima pulcējās savai pirmajai sēdei 1922. gada 7. novembrī. Raidījumā Šīs dienas acīm piedāvājam ielūkoties Saeimas darbībā pirms gadsimta, ieklausoties dažās runās, kas izskanēja no Saeimas tribīnes tās pirmajā darbības posmā. Kā arī dažos viedokļos par šo Latvijas parlamentārisma laiku. Vispirms vērtējums starpkaru perioda Saeimas darbībai, kuru savulaik raidījumā izteica tiesību zinātnieki Aivars Endziņš un Jānis Pleps.

Raidījumā Šīs dienas acīm pievēršamies simts gadus senai pagātnei, taču šīs pagātnes notikumi rezonē arī šodien. Runa ir par Grieķijas - Turcijas karu un Turcijas neatkarības karu. Tas ir militārs konflikts pēc Pirmā pasaules kara. Stāsta vēsturnieks Dainis Poziņš.  Kā zināms, Pirmajā pasaules karā Osmaņu impērija, kam līdz tam ir piederējušas ļoti plašas teritorijas Tuvajos Austrumos, tā ir visa tagadējā Sīrija, Izraēla, Jordānija, Irāka, daļa Saūda Arābijas. tā ir Vācijas, Austroungārijas sabiedrotā, un attiecīgi karu zaudē. Uzvarētājvalstis sāk visai nežēlīgi šķērēt Turcijas īpašumus, arī teritorijas, kurās turku iedzīvotāju ir vairākums vai diezgan ievērojams skaits, ir apdraudētas. Nopietns militārs konflikts šajā sakarā sākas, tā parasti tiek uzskatīts, 1919. gada. 15. maijā, kad Grieķijas karaspēks desantējas Smirnas pilsētā, tagad to sauc par Izmiru Turcijas rietumdaļā pie Egejas jūras, ieņem šo pilsētu, un tas ir, teiksim, signāls turku patriotiskajiem spēkiem.  Dainis Poziņš raksturo Turcijas militāro un politisko situāciju 1919. gada vidū.

Raidījumā Šīs dienas acīm atgādinām par notikumiem, kas mūsu reģionā risinājās 1939. gada septembrī un joprojām saglabā savu aktualitāti arī šodienas ģeopolitisko procesu kontekstā. Krievijas Federācija, piesavinājusies Padomju Savienības vienīgās mantinieces lomu, savu šodienas tēlu būvē cita starpā no vēstījuma par Otro pasaules karu. Staļiniskajai Padomju Savienībai šai vēstījumā tiek piešķirts cilvēces aizstāves un atbrīvotāja statuss. Taču ar šo nostādni diez ko nesaskan zināmais par sadarbību starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju Otrā pasaules kara sākumposmā. Pirmām kārtām, Polijas neatkarības iznīcināšana, un Austrumeiropas sadalīšanā tā sauktā Molotova-Ribentropa pakta rezultātā.  Kā zināms, Otrais pasaules karš sākās ar Vērmahta iebrukumu Polijā 1939. gada 1. septembrī. Savukārt 17. septembrī agresijai pievienojās Padomju Savienība, sarkanajai armijai okupējot vācu spēku vēl neieņemtos apgabalus Polijas austrumdaļā. Abu totalitāro režīmu kopīgā militārā akcija vaiņagojās ar vairākām Vērmahta un Sarkanās armijas kopīgām parādēm, no kurām zināmākā notika Brestā, tagadējās Baltkrievijas teritorijā 1939. gada 22. septembrī. Šis vēstures fakts arī kalpoja par atspēriena punktu sarunai ar vēsturnieku, Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli profesoru Inesi Feldmani.

Balkānu kari - militārie konflikti Balkānu pussalā, divi secīgi ne pārāk ilgi kari, kuros savā starpā cīnījās visas valstis, no kurām daudzas šodien varam atrast Balkānu pussalas kartē. Pirmajā Balkānu karā jaunās nacionālās Balkānu pussalas valstis izrēķinās ar Osmaņu impērijas vadu Balkānos, sadalot pirms tam osmaņu-turku impērijai piederējušās Eiropas teritorijas. Otrajā Balkānu karā, var teikt, šīs valstis pārdala pirmā kara laupījumu. Stāsta profesors Ilgvars Butulis.

30. augustā mūs sasniedza ziņa, ka savas šīs zemes gaitas 92. dzīves gadā noslēdzis kādreizējais Padomju Savienības vadītājs Mihails Gorbačovs. Cilvēks, kurš mēģināja uzlabot un cilvēciskot padomju totalitāro komunismu, taču galu galā kļuva par šīs sistēmas kapraci. Par to, kas bija Mihails Gorbačovs un kā vērtējama viņa darbība, tai skaitā Baltijas nāciju liktenī, sarunā ar vēsturnieci, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošo pētnieci Dainu Bleieri.

Raidījuma temats - viena no zināmākajām uz arī viena no lielākajām kaujām ne tikai Napoleona kara laikā, ne tikai 19. gadsimtā, bet visā cilvēces vēsturē. Tā ir Borodinas kauja. Stāsta vēsturnieki Anita Čerpinska un Dainis Poziņš.

Pievēršamies vairākām izcilām personībām, kurām šajā gadā aprit iezīmīgas jubilejas. Kā pirmais šajā sarakstā ir filologs, folklorists Jēkabs Lautenbahs, pazīstams arī kā dzejnieks Jēkabs Jūsmiņš. Tērbatas Universitātes un vēlāk Latvijas Universitātes mācībspēks. 20. jūlijā apritēja 175 gadi kopš Jēkaba Lautenbaha dzimšanas. Stāsta literatūrzinātnieks, Latvijas Universitātes profesors Ojārs Lāms. 2022. gada 15. decembrī atzīmējama arī 125. gadskārta, kopš pasaulē nākusi Zenta Mauriņa - filoloģe, domātāja, viena no Eiropas kultūras izcilākajām pazinējām un popularizētājām Latvijā. Par viņas dzīvi un devumu stāsta filozofs un literatūrvēsturnieks Edgars Mucenieks. Un vēl viens decembra jubilārs ir dzejnieks Jānis Ziemeļnieks, kopš kura dzimšanas 24. decembrī apritēs 125 gadi. Dzejnieka spilgtā un, jāteic, traģiskā personība kalpojusi kā iedvesmas avots gan viņa laikabiedram, dzejniekam un rakstniekam, romāna "Ziemeļnieks" autoram Jānim Plaudim, gan nesen iznākušā romāna "Krauklis" autorim Andrim Zeibotam un arī seriāla "Emīlija. Latvijas preses karaliene" veidotājiem. Par Jāni Ziemeļnieku - literatūrzinātnieks, Latvijas Universitātes emeritētais profesors Viesturs Vecgrāvis.

Augusta divdesmitie datumi ir saistīti ar vairākām mūsu nācijas liktenim nozīmīgām gadadienām. Šogad 21. augustā atzīmējam jau 31. gadskārtu, kopš 1991. gadā ar Latvijas Augstākās padomes Konstitucionālo likumu tika atjaunota mūsu valsts faktiskā neatkarība. Savukārt 23. augustā apritēs 33. gadadiena Baltijas ceļa akcijai – tobrīd pasaules vēsturē nebijušai triju tautu demonstrācijai, pieprasot sava neatkarīgā valstiskuma atjaunošanu. Baltijas ceļa datums, 1989. gada 23. augusts, nebija nejaušs, jo šajā dienā apritēja 50. gadskārta kopš nacistiskā Vācija un staļiniskā Padomju savienība noslēdza, t. s., Molotova-Rībentropa paktu, sadalot toreizējo Austrumeiropu divu totalitāro režīmu ietekmes sfērās.

1932. gadā notika notikums, kurš tā brīža eiropietim varēja paslīdēt garām nepamanīts, proti, Vācijas reihstāga vēlēšanās kāda partija, kura līdz tam nebija lielākā, ieguva salīdzinoši lielu balsu skaitu, izveidodama lielāko frakciju Vācijas tā brīža parlamentā. No šodienas viedokļa raugoties, tas izskatās citādi, jo partijas nosaukums bija Vācu Nacionālsociālistiskā strādnieku partija, īsāk sakot, nacionālsociālisti jeb nacisti. Par šo vēstures notikumu saruna ar Latvijas Universitātes vēstures profesoru Inesi Feldmani.

1922. gada 3. augustā Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēma noteikumus par naudu. Ar šo brīdi līdz tam Latvijā bijušo Latvijas rubli sāka aizstāt jauna nacionālā valūta - Latvijas lats. Tātad šajās dienās atzīmējam simto gadadienu Latvijas naudai, kas tāda bija starpkaru neatkarības periodā un arī pēc neatkarības atjaunošanas līdz to 2014. gadā nomainīja vienotā Eiropas Savienības valūta eiro. Pagājušajos gados vairākkārt esmu pievērsies Latvijas lata vēsturei un šoreiz skan šo raidījumu fragmenti.

2022. gada 25. jūlijā pēc 85 raženiem un spilgtiem mūža gadiem, dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis Knuts Skujenieks devās aizsaulē. Līdztekus izcilam devumam latviešu literatūras procesā, Knuta Skujenieka mūžu iezīmē arī padomju režīma politieslodzītā gaitas. Proti, 1962. gadā viņš tika notiesāts par pretpadomju aģitāciju un propagandu, kā arī neziņošanu par personu, kura bija izteikusi Padomju Savienībai naidīgus viedokļus. Nākamos septiņus gadus dzejnieks pavadīja stingrā režīma kolonijā Mordovijā. Savulaik Knuts Skujenieks vairākkārt bija Eduarda Liniņa sarunu biedrs raidījumā "Šīs dienas acīm". Piedāvājam noklausīties fragmentus no šīm sarunām. * Skan stabule pār ūdeņiem Uz rudeņiem uz rudeņiem Vēl mākoņi no saules bēg Vēl avenes kā ogles deg Vēl apse tā kā roka trīc Un vēl nekas nav piepildīts Un tu vēl staigā svilpodams Ik krūms un koks vēl ir tavs nams Pār kreiso plecu raizi met Un šķaudi saules starā Bet Skan stabule pār ūdeņiem Uz rudeņiem uz rudeņiem K. Skujenieks

6. jūlijā bija Lietuvas Republikas valsts svētki - Valsts diena. Saskaņā ar pagātnes hronikās minēto, 1253. gada 6. jūlijā lietuviešu ķēniņš Mindaugs ar Romas pāvesta svētību tika kronēts par Lietuvas karali, tādējādi kļūstot par pirmo kristīgo monarhu Baltijas vēsturē. Par to, kas bija karalis Mindaugs, kāda bija viņa loma un nozīme mūsu reģiona vēstures procesā, saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas vadītāju, asociēto profesoru Andri Levānu.

Šogad aprit simtā gadskārta mūsu valsts pamatlikumam - Latvijas Republikas Satversmei. Pagājušajos gados savos raidījumos esmu daudzkārt pievērsies Satversmes vēsturei un šodienai, Latvijas Radio studijā, tiekoties ar konstitucionālo tiesību ekspertiem. Šogad piedāvāju nozīmīgākos fragmentus no šiem raidījumiem.  Šodien pievērsīsimies Latvijas Republikas Satversmes liktenim laikposmā, kad mūsu valsts bija de facto savu neatkarību zaudējusi padomju okupācijas rezultātā, kā arī Satversmes darbības atjaunošanai un Satversmes teksta pilnveidei pēc neatkarības atgūšanas. Vispirms par Satversmes statusu padomju okupācijas laikā. Fragments no sarunas ar tiesību zinātniekiem Aivaru Endziņu un Jāni Plepu. Par Satversmes darbību pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā saruna ar Latvijas Valsts prezidentu sarunas ierakstīšanas laikā Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi Mārtiņu Mitu.

Nesen rekonstruētajā ēkā Latviešu strēlnieku laukumā atgriezās Latvijas okupācijas muzejs un jūnija pirmajā pusē šeit tika atklāta pirmā izstāde "Amerikas Savienotās valstis - drošs patvērums laikā, kad dzimtene okupēta". Tas ir vēstījums par latviešu trimdas politisko un kultūras darbību un latviešu trimdinieku likteņiem Amerikā laikposmā no Otrā pasaules kara līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991. gadā. Saruna ar izstādes kuratoru, Latvijas okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju vēsturnieku Gintu Apalu.

Šogad aprit simtā gadskārta, kopš tika pieņemts un stājās spēkā mūsu valsts pamatlikums - Latvijas Republikas Satversme. Pagājušajos gados raidījumā Šīs dienas acīm daudzkārt ir runāts par Latvijas Republikas Satversmes vēsturi un arī tās tiesisko saturu, aplūkojot mūsu valsts likumiskā ietvara lomu un nozīmi Latvijas vēstures procesos. Vairākus fragmentus no savulaik izskanējušajām sarunām piedāvāju jūsu uzmanībai šodienas raidījumā. 

Šogad aprit simtā gadskārta mūsu valsts pamatlikumam - Latvijas Republikas Satversmei. 1922. gada gada 15. februārī Satversmes sapulce apstiprināja Satversmes pirmo  daļu, kas arī tolaik kļuva par pamatlikuma tekstu, jo Satversmes otro daļu apstiprināt tā arī neizdevās. 1922. gada 20. jūnijā tika pieņemts likums par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ieviešanu, kas noteica, ka Satversme stājas spēkā 1922. gada 7. novembrī, dienā, kad uz savu pirmo sēdi pulcējās Latvijas Republikas pirmā Saeima. Šogad esmu plānojis  pievērsties Latvijas Republikas Satversmes vēsturiskajiem un šodienas aspektiem vairākos raidījumos. Šodien vēstījums par Satversmes tapšanu, proti, par Latvijas Republika Satversmes sapulces ievēlēšanu un darbību stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais  pētnieks Artūrs Žvinklis un Latvijas nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis.

Džila Dohertija ir viena no pieredzes bagātākajiem amerikāņu žurnālistiem. Lielāko daļu savas karjeras viņa pavadījusi raidsabiedrībai CNN, tai skaitā šīs raidorganizācijas Maskavas birojā. Šobrīd viņa ir pasniedzēja Džordžtaunas universitātē un turpina aktīvi publicēt analītiskus materiālus par Krieviju un bijušo padomju telpu. Nesen, kad Džila Dohertija viesojās Rīgā, es tikos ar kolēģi un uzklausīja viņas viedokli par Krieviju, Ameriku un mūsdienu mediju realitāti. "Mani sauc Džila Dohertija, un šobrīd es pasniedzu Džordžtaunas universitātē, " iepazīstina Džila Dohertija. "Es ļoti ilgu laiku biju žurnāliste CNN un sāku strādāt CNN trīs gadus pēc tā dibināšanas, tātad ļoti agri. 1980. gadā Teds Tērners nodibināja šo telekanālu, un 1983. gadā es pievienojos tā komandai un biju kopā ar viņiem apmēram 30 gadus. Es domāju, ka tā bija Teda Tērnera unikālā ideja, ka šī būs 24 stundu ziņu televīzija, kas tajā laikā bija diezgan revolucionāri. Tagad tas ir ļoti izplatīts, taču viņš toreiz pirmais izlēma, ka tās būs tikai ziņas visas dienas garumā. Un patiesībā sākumā bija jautājums – ar ko aizpildīt tās 24 stundas? Vai ir pietiekami daudz ziņu? Bet, protams, tehniski tobrīd jau bija vieglāk iegūt informāciju ar mazākām kamerām, ar mazākiem diktofoniem, vēlāk jau caur internetu. Un ziņu netrūka arī tāpēc, ka tās bija jauna veida ziņas. Tā bija tiešraide no notikuma vietas. Teiksim, notika 1991. gada pučs Krievijā, un mēs varējām vienkārši ieslēgt kameras un rādīt tiešraidē, kas tur notiek. Tas patiešām bija revolucionāri." Eudards Liniņš: Kā jūs redzat Krievijas nākotni? Cik ilgs laiks paies, lai Krievija varētu atgriezties, teiksim, normālā pasaules valstu sistēmā? Džila Dohertija: Es domāju, ar Putinu tas būs ļoti grūti, jo viņš turpina karu Ukrainā un neizrāda nekādas pazīmes, ka taisītos to beigt. Un, kamēr turpināsies karš Ukrainā, turpināsies sankcijas. Turpināsies Krievijas izolēšana no pasaules. Un es domāju, ka pašā Krievijā būs arvien vairāk represiju. Ja Putins jūt, ka viņš zaudē, protams, viņš vienmēr var mēģināt pasludināt, ka uzvarējis. Viņš vienmēr var definēt savus mērķus no jauna un paziņot, ka ir tos sasniedzis. Piemēram, ka ir glābis Donbasu, vai vēl ko citu. Tomēr es domāju, ka vidusmēra krieviem situācija kļūs daudz represīvāka. Ikvienam, kas ir pret Putinu, vai pret sistēmu, vai pret karu, draudēs nepatikšanas, un vidusmēra cilvēki visdrīzāk izlems, ka nav vērts uzstāties pret karu, riskējot ar arestu. Tomēr es arī uzskatu, ka viss ir ļoti neparedzami. Ja jūs saliekat kopā ekonomiku, kas jau ir briesmīgā stāvoklī, un būs tikai vēl sliktāk, tad 18 – 19 gadus vecos zēnus, kuri tiek nogalināti Ukrainā un viņu līķi nogādāti atpakaļ ģimenēm. Un šīs ģimenes sāks aizdomāties. Jā, daži joprojām domās: „Mans dēls krita par Krieviju!” Bet citi tomēr varbūt vaicās: „Vai tas bija tā vērts?” Tas var palielināt šaubas par Putinu. Un tad pati tā doma, ka Krievija tiešām ir izolēta no pasaules – ne jau tikai no Rietumiem; tā ir izolēta no daudzām pasaules daļām. Krievi vairs nevar ceļot, vairs nevar nopirkt daudz ko no tā, pie kā ir pieraduši, jo piegādes ķēdes ir pārtrauktas. Pat ražot daudz ko uz vietas Krievijā kļūs daudz grūtāk, jo viņiem nav savu detaļu. Es domāju, kamēr Putins būs pie varas, būs tikai arvien pieaugošas represijas un arvien grūtāki dzīves apstākļi. Un vienīgā pārmaiņu iespēja, kuru es saskatu, varētu būt, ja daži uzņēmēji, kuri šī visa dēļ ir visu zaudējuši, vienkārši pateiks – pietiek! Viņi varētu mēģināt kaut ko darīt, lai to izbeigtu. Tomēr ar visu to represīvo aparātu, drošības dienestu u.t.t., savu viedokli paust ir ļoti grūti.

Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Saukts reizumis par Uzvaras pieminekli, bet pašlaik aktuāli dzirdēt arī Okupeli jeb okupācijas pieminekli. Par šo piemiņaszīmi sarunāsimies ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru.     

Šajās dienās savu simto dzimšanas dienu svin Latvijas kino vecmeistars - režisors Rolands Kalniņš. Leģendāro filmu "Es visu atceros, Ričard", "Akmens un šķembas", "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" un "Ceplis", kā arī savulaik tapšanas gaitā apturētās filmas "Piejūras klimats" un vairāku citu kino darbu radītājs. 2017. gadā, kad apritēja 50 gadi kopš "Četru baltu kreklu" īsās pazibēšanas uz toreizējās Latvijas PSR ekrāniem, veltīju divus raidījumus šai kinolentei. aicinot uz sarunu kino zinātnieces Kristīni Matīsu un Ditu Rietumu un teātra zinātnieci Ievu Struku. Šoreiz, sveicot meistaru diženajā jubilejā, šīs sarunas saīsināts variants. Filma "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" - 50 gadi pēc pirmizrādes. 1. daļa Filma "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" - 50 gadi pēc pirmizrādes. 2. daļa  

Raidījumā pagājušo svētdien, apsverot pašreizējā Krievijas režīma rašanās iemeslus, es pievērsos vairākiem totalitārisma variantiem, kuri 20. gadsimtā bija valdījuši Krievijā, mēģinot atklāt tajos saknes, no kurām savu dabu ir smēlies pašreizējais Kremļa režīms. Tomēr jau labu laiku, bet jo sevišķi šobrīd, Vladimira Putina diktatūru arvien biežāk salīdzina ar pagātnes totalitārajiem režīmiem citur pasaulē un visbiežāk ar nacistisko Vācu reihu pagājušā gadsimta pirmajā pusē.  Krievija, uzsākot pašreizējo iebrukumu Ukrainā, kā savu motīvu piesauca kādu dīvainu denacionalizācijas nojēgumu. Ukrainas sakarā, apgalvojums par kādu nacisma faktoru tās politikā nevar būt uzlūkots citādi, kā ar sarkasmu, un ir pat paradoksāli, cik drīz pašas Krievijas tās bruņoto spēku rīcība kaimiņvalsts teritorijā likusi ar nacisma olekti mērot pašu Kremļa diktatūru. Sākot ar karikatūristu paralēlēm starp Ādolfu Hitleru un Vladimiru Putinu un beidzot ar Krievijas režīma politisku un juridisku vērtējumu.  Šodienas raidījumā pieskaršos nacistiskajam režīmam, tā nākšanai pie varas un darbībai Vācijā, ļaujot jums, cienījamie klausītāji, novērtēt pagātnes un šodienas noziedzīgās politikas kopīgos un atšķirīgos vaibstus. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis.

Šobrīd, kad Krievijas ilgstošā agresija pret Ukrainu sasniegusi savu kulmināciju, visā demokrātiskajā pasaulē tiek uzdots jautājums, kā tas nākas, ka 21. gadsimta sākumā Eiropā ir izveidojies agresīvs antidemokrātisks režīms, kas kļuvis par draudu daudzu kaimiņvalstu un visa reģiona mierīgai pastāvēšanai un attīstībai. Kā veidojies tas, ko dēvējam par "putinismu" - mūsdienu Krievijas autoritārā politiskā sistēma, kurā arvien nepārprotamāki iezīmējas totalitārisma elementi. Nepārprotami šai sistēmai ir savas vēsturiskās saknes, kas meklējamas Krievijas 20. gadsimta vēstures pieredzē. Krievija atšķirībā no vairuma Eiropas valstu pagājušā gadsimtā praktiski nepiedzīvoja stabilu demokrātiju, toties uzkrāja milzīgu totalitārās pieredzes bagāžu. Vien dažus mēnešus pēc cara patvaldības sabrukuma 1917. gada revolūcijas rezultātā pie varas bijušajā impērijā nāca kreisie radikāļi - boļševiki, kuri uzbūvēja totalitāru terorā balstītu un uz neīstenojamu sociālo utopiju orientētu režīmu. Šī režīma varā bijusī Krievijas impērija, ja neskaita dažas tā sauktās nacionālās nomales, tai skaitā Baltiju, pavadīja apmēram 70 gadus. Kā veidojās un kāds bija boļševiku režīms un tā izveidotā valsts - Padomju Savienība, par to vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Butulis. Savu maksimālo nežēlību boļševiku izveidotais režīms sasniedza padomju diktatora Josifa Staļina varas periodā, kas ilga no 1924. līdz diktatora nāves 1953. gadā. Sevišķi skarbas staļiniskās represijas Padomju Savienībā kļuva pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē, kad padomju vara īstenoja teroru pret savas valsts sabiedrību, panākot pilnīgu pakļāvību. Tajā pat laikā ar propagandas palīdzību tautā tika iedēstīts vadoņa Staļina personības kults. Mūsdienās ir diezgan nepārprotami skaidrs, ka šīs tendences dziļi iesakņojušās Krievijas sabiedrībā un īsti nekur nav zudušas. Starp citu, runājot par personības veidošanos, nevar nepamanīt zināmas paralēles pagātnes tirānu un pašreizējā Krievijas līdera Vladimira Putina dzīves gājumā. Par staļinisma raksturu un diktatora personību izsakās vēsturnieki, Latvijas Universitātes profesori Ilgvars Butulis un Inesis Feldmanis.  

Šodien, 10. aprīlī, Francijā norit prezidenta vēlēšanu pirmā kārta. Tā kā Francijas piektā republika ir prezidentāli parlamentāra valsts, vēlēšanu iznākums ir ļoti svarīgs turpmākajām Parīzes politiskajam kursam. Šobrīd, kad Krievija izvērsusi nežēlīgu agresiju pret Ukrainu un vienotai Eiropas pozīcijai šai sakarā ir milzīga nozīme, radikālām izmaiņām Elizejas pilī var būt ļoti bīstamas sekas.  Pirms nepilniem sešiem gadiem apmeklēju Franciju, kur iztaujāju vairākus ārpolitikas ekspertus par franču politiku attieksmē pret Krieviju, Ukrainu un citām mums tuvākā reģiona valstīm. Daudzi no mūsu sarunu aspektiem tikai vēl spilgtāk iezīmējas pašreizējā kara kontekstā.  Vispirms fragments no sarunas ar vēsturnieci, Padomju Savienības vēstures eksperti Fransuāzu Tomu. Fragments no sarunas ar savulaik Krievijā dzimušo vēsturnieci un politoloģi, Krievijas ārpolitikas eksperti Gaļinu Akermani.

Mazs uzvaru sološs karš, kas galu galā izrādās sāpīga izgāšanās. Šāds motīvs vēstures gaitā atkārtojas laiku pa laikam, un sevišķi bieži pašreizējo norišu kontekstā tiek minēts Krievijas sakarā. Daudzi fakti liecina par to, ka Kremlis eskalējot karadarbību pret Ukrainu, bija cerējis uz ātras un vieglas uzvaras scenāriju. Patiešām, Krievijas gadījumā šis ne tuvu nav pirmais piemērs, kad impēriskā ekspansija un ar to saistītā šovinistiskā bravūra salūst pret domātā vieglā laupījuma apņēmīgu un prasmīgu pretestību. Šoreiz, atstājot aiz iekavām agrākos gadsimtos, pievērsīsimies dažiem piemēriem no pagājušā,20. gadsimta vēstures.  1904. gadā uzliesmoja Krievijas Japānas karš, kas galu galā nesa Krievijai sarūgtinošu sakāvi. Stāsta vēsturnieks, Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Podziņš. 1905. gada revolūciju cara impērijas varai izdevās apspiest. Taču netika atrisinātas problēmas, kas bija zaudētā kara un revolūcijas pamatā. Tās ar jaunu spēku izlauzās desmitgadi vēlāk, kad Krievija iesaistījās jau daudz nopietnākā militārā konfliktā - Pirmajā pasaules karā. Kā zināms, tas beidzās ar impērijas sabrukumu un revolūciju, kuras rezultātā pie varas nāca kreiso radikāļu boļševiku režīms. Arī šai varai nebija sveša ekspansija, tikai šoreiz ar vispasaules revolūcijas motīviem iekrāsota. No šī mērķa Padomju Krieviju šķīra jaunās nacionālās valstis, kuras uz sabrukušo impēriju drupām veidojas Eiropas austrumdaļā. Izšķiroša šajā ziņā bija boļševistiskās Krievijas sadursme ar Poliju 1920. gada vasarā. Sarkanā armija nonāca Varšavas pievārtē, taču tad straujais uzbrukums pārrauga tikpat straujā bēgšanā. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons. Rīgā 1921. gadā noslēgtais miera līgums starp Padomju Krieviju un Poliju sakārtoja situāciju Austrumeiropā un uz pāris desmitgadēm apturēja iespējamo boļševisma ekspansiju. Taču 30. gadu nogalē bija radušies priekšnoteikumi, lai padomju režīms tobrīd savā visradikālākajā - staļiniskā totalitārisma formā - atkal mēģinātu pakļaut vismaz kādreizējās Krievijas impērijas zemes. Padomju tirāns Staļins bija atradis sabiedroto vācu nacisma un tā vadoņa Hitlera personā. Pēc 1939. gadā noslēgtā Molotova - Ribentropa pakta un kopīgas Polijas neatkarības iznīcināšanas, kā arī tā saukto savstarpējās palīdzības līgumu uzspiešanas Baltijas valstīm Padomju Savienība mēģināja iekļaut savā ietekmes sfērā arī Somiju, tomēr mazā Ziemeļvalsts atļāvās mest izaicinājumu Kremļa tirānijai. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Butulis. Kā zināms, Padomju Savienības vadība un Sarkanās armijas komandieri bija pārrēķinājušies, uzskatīdami Somiju par vieglu laupījumu, stāsta vēsturnieks, Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Uzklausot pētnieku viedokļus par Krievijas un tās atvasinājuma Padomju Savienības militārajām neveiksmēm pagājušajā gadsimtā, brīžiem pat pārsteidzoša šķiet paralēles ar to, ko šobrīd nākas dzirdēt un lasīt par Krievijas agresiju pret Ukrainu. Mūsdienu Krievija un tās armija acīmredzami cieš no tām pašām ligām, kas tai bijušas liktenīgas pagātnē, un atliek vien cerēt, ka varonīgā Ukrainas tauta tās pratīs izmantot tikpat veiksmīgi kā nemākulīgā agresora pretinieki pagājušajā gadsimtā.   

Jau vairākus gadus Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība organizē aptauju, kuras rezultātā tiek noskaidrots gada vēsturnieks. Un šogad 2021. gada gada vēsturniece ir Ineta Lipša, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece.  Tavu vēsturnieces darbību es pamanīju jau visai sen, kad īsti pats vēl arī Latvijas Radio nenodarbojos ar vēstures tematiku. Tā bija tava pirmā grāmata. Manuprāt, no tavas paaudzes vēsturniekiem tev vienai no pirmajām parādījās tāda diezgan apjomīga monogrāfija un diezgan efektīga, ar mākslinieka Poikāna vāka noformējumu, un saucās "Rīga bohēmas varā". Šķiet, Ineta Lipša visu mūžu ir pētījusi diezgan konsekventi vienu tematiku, kas ir intīmo attiecību, ar to saistīto sociālo parādību, pamatā sadzīves problemātika, tāda cilvēka dimensijas izpēte.  

25. martā atkal pieminēsim staļinisko deportāciju upurus un šajās masu represijās cietušos. 1949. gada 25. martā un vairākās dienās pēc tam no trīs toreizējām Baltijas padomju republikām tika izsūtīti kopumā nepilni 95000 cilvēku, kurus padomju okupācijas vara uzskatīja par traucēkli anektēto Baltijas valstu sovjetizācijai. No Latvijas izsūtīja 13624 ģimenes jeb vairāk nekā 42000 cilvēku. Viņus iedalīja divās kategorijās, nacionālisti un viņu ģimenes locekļi, proti, tie, kuri bija vai varēja būt saistīti ar konkrētu pretošanos padomju okupācijai, un kulaki un viņu ģimenes locekļi. Respektīvi, tie, kuri līdz padomju okupācijai Latvijas laukos bija iekopuši turīgākās, sekmīgākās saimniecības. Aizvadītajos gados raidījumā Šīs dienas acīm vairākkārt esmu pievērsies 1949. gada masu deportācijas tēmai, un šodien piedāvāju manu sarunbiedru, deportāciju tēmas pētnieku viedokļus. Vispirms fragments no sarunas ar vēsturniecēm Dainu Kļaviņu un Ivetu Šķiņķi, kuras cita savulaik veidoja Latvijas Valsts arhīva īstenoto fundamentālo pētījumu "Aizvestie", apkopojot un analizējot datus par 1941. un 1949. gada staļiniskajās masu deportācijās represētajiem Latvijas iedzīvotājiem. Vēl arī vēsturnieka, staļinisko represiju pētnieka un arī viena no darba "Aizvestie" autoriem - Jāņa Riekstiņa - redzējums. Kā arī fragments no sarunas ar Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieci Leldi Neimani.

Raidījuma ievadaā skan ārija "Ir mana Atlantīda nogrimusi" no Artūra Maskata operas "Valentīna"  titullomas atveidotājas solistes Ingas Kalna sniegumā. Dzejnieces Liānas Langas veidotā operas libreta pamatā ir kino un teātra zinātnieces, holokaustā izdzīvojušās Latvijas ebrejietes Valentīnas Freimanes liktenis, kas arī atspoguļots viņas autobiogrāfiskajā darbā "Ardievu, Atlantīda!" 18. februārī atzīmējām simto gadskārtu kopš Valentīnas Freimanes dzimšanas. Piedāvāju jūsu uzmanībai pirms 10 gadiem tapušu un līdz šim nepubliskotus sarunu ar šo 20. gadsimta otrās puses Latvijas kultūrā leģendāro personību. Šodien izskan trešā daļa no mūsu sarunas, kuras iepriekšējās daļas varējāt klausīties raidījumā Šīs dienas acīm 20. februārī un 6. martā.

Raidījuma ievadā skan fragments no 2014. gadā tapušās Artūra Maskata operas "Valentīna" ar Liānas Langas libretu. Operas pamatā ir teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes liktenis Otrā pasaules kara laikā, kad holokaustā gāja bojā lielum lielais vairums pirmskara Latvijas ebreju kopienas. Valentīna Freimane bija vienā no tiem nedaudzajiem, kuriem izdevās paslēpties un pārdzīvot šo baiso iznīcības laiku. To visu viņa aprakstījusi savā autobiogrāfiskajā darbā "Ardievu, Atlantīda!". Nodzīvojusi ilgu un raženu mūžu, Valentīna Freimane aizgāja mūžībā pāris dienas pirms savas 96. dzimšanas dienas 2018. gadā.  18. februārī apritēja simts gadi, kopš Valentīnas Freimanes dzimšanas. Šai sakarā uzmeklēju savā arhīvā 2012. gadā tapušu sarunu ar Valentīnu Freimani, kuru ierakstīju, viesojoties pie viņas Berlīnē. Tolaik šī saruna tā arī nenonāca līdz ēteram, pirmkārt, tāpēc, ka Freimanes kundze to neuzskatīja par pietiekami saturiski nostrādātu. Šodien ar laika distanci tas, protams, šķiet pārspīlēti kritisks vērtējums. Un mani pašu pat pārsteidz, cik aktuāli ir daudzi no tematiem un izskanējušajām domām. Sarunas pirmo daļu varēja klausīties 20. februārī. Šoreiz tās turpinājums.

Ir ceturtā diena, kopš Ukraina varonīgi aizstāvas pret Krievijas Federācijas bruņoto spēku iebrukumu. Tas ir jauns posms militārajā agresijā, kuru Krievija īsteno pret savu mazāko kaimiņvalsti jau kopš 2014.gada. Tās mērķis ir paturēt Ukrainu Kremļa varas orbītā, neļaut tai attīstīties kā demokrātiskai, tiesiskai, eiropeiskai sabiedrībai. Pašreizējais iebrukums ar visplašāko modernās kara tehnikas izmantošanu, nepārprotami tiecas iznīcināt Ukrainas neatkarīgo valstiskumu, ja ne de iure, tad de facto. To pavada dezinformācijas un propagandas kampaņa, kurā nozīmīga vieta ir arī sagrozītam, selektīvam vēstures traktējumam. Viens no galvenajiem šo izdomājumu un aplamību avotiem ir arī mūslaiku slavenākais amatiervēsturnieks - pats Kremļa saimnieks Vladimirs Putins. Arī tieši pirms pašreizējā iebrukuma sākuma, kad Krievija atzina tā saukto Donbasa tautas republiku neatkarību, Krievijas līderis nāca klajā ar vēstījumiem, kuros faktiski noliedza Ukrainas valstiskuma leģitimitāti un ukraiņu nācijas, kā arī citu bijušās Krievijas impērijas mazākumnāciju pašnoteikšanās tiesībās. Raidījuma Šīs dienas acīm mērķis ir pierādīt pretējo, proti, ka ukraiņu nacionālajam valstiskumam ir senas un vispārējos  Eiropas vēstures procesos dziļi integrētas saknes. Stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere un ukraiņu vēsturnieks vēstures zinātņu kandidāts Andrijs Rukass.

"Paveroties atpakaļ savā mūžā, varu saskatīt tikpat kā septiņas dažādas dzīves. Citu no citas tik atšķirīgas, ka šķiet, kompilēti dažādu scenāriju fragmenti, kurus vieno tikai centrālais protagonists." Tā savas autobiogrāfiskās grāmatas "Ardievu, Atlantīda!" priekšvārdā saka teātra un kino zinātniece, holokaustā izdzīvojusī Latvijas ebrejiete Valentīna Freimane.  18. februārī pagāja simts gadi, kopš dzimusi šī Latvijas kultūrai ļoti nozīmīgā un neordinārā personība. Man bija tā laime pazīt Valentīnu kopš agras bērnības, ciktāl viņa bija manu vecāku tuva draudzene un kolēģe. Nodzīvojusi ilgu un raženu mūžu, Valentīna Freimane aizgāja mūžībā pāris dienas pirms savas 96. dzimšanas dienas 2018. gadā. Savukārt 2012. gadā, uzturoties Berlīnē, kas bija Valentīnas dzīvesvieta mūža nogalē, ierakstīju sarunu. Toreiz šis ieraksts dažādu iemeslu dēļ nenonāca līdz Latvijas Radio ēteram. Tagad piedāvāju to jūsu uzmanībai. Sarunas otrā daļa.

Pieminot karalieni Elizabeti II, saruna par viņas valdīšanas 70 gadiem. 6. februārī Lielbritānijas karaliene Elizabete II atzīmēja tā saukto platīna jubileju, proti, 70 gadus kopš atrašanās britu tronī. Par viņu saruna ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Antoniju Zundu. Karalienei Elizabetei jubilejas, dažādu dārgu metālu un akmeņu vārdos sauktas, sākot no sudraba, kas ir 25 gadi, ir bijušas vairākas. Tagad platīna - 70 gadi. Līdz ar to Elizabete ir šobrīd vēsturē visilgāk valdījusi britu kronētā persona. Viņai pāris gadu pietrūkst, lai viņa kļūtu par vispār visilgāk valdījušo monarhu pasaules vēsturē. Pāris gadus vēl Luijs XIV viņai ir priekšā. Mēs runājam faktiski par tādiem laikmetiem, kas vēsturiski saistās ar kronētām personām. Jā, tiek runāts par Viktorijas laikmetu un tiek runāts arī par Elizabetes I laikmetu 16. gadsimtā. Tiesa, diezin vai mēs runāsim tā vēsturē par Elizabetes II laikmetu. Protams, viņas valdīšanas laiks, bet šis laiks ir bijis ļoti raibs. Mēs nevaram runāt par Elizabetes II laikmetu, tā kā mēs runājam par Viktorijas laikmetu, kad šim laikmetam ir apmēram viens noskaņojums, apmēram viena tendence. Elizabetes valdīšanas laikā, kopš 1952. gada, kad viņa kāpa tronī, ir noticis milzums pārmaiņu Lielbritānijā.

Janvāra otrajā pusē Latvijā viesojās tibetiešu tiesību aizstāvis pasaulē Dondups Vangčens. Viņš bija ieradies, lai tiktos ar politiķiem, sabiedriskajiem aktīvistiem un presi, lai atgādinātu par Tibetas situāciju laikā, kad olimpiādes sakarā pasauli jau atkal pārskan Pekinas valdības izskaistinātais propagandas vēstījums.  Pirms dažām dienām Pekinā tika atklātas 24. ziemas olimpiskās spēles. Līdz ar to Ķīnas galvaspilsēta ir kļuvusi par pirmo pilsētu vēsturē, kur notikusi kā vasaras, tā ziemas olimpiāde. Jāatgādina, ka 29. vasaras olimpiādi Pekina uzņēma 2008. gadā. Taču kā toreiz, tā vēl jo vairāk tagad, cauri visus vienojošās, godīgās un mierpilnās sporta sacensības fanfarām izskan Ķīnas oficiālajai varai netīkami atgādinājumi par to, ka olimpiskās spēles uzņem valsts, kurā valda represīvs, totalitārs režīms, stingra cenzūra un jebkādu publisku izpausmju kontrole. Etniskās un reliģiskās minoritātes piedzīvo asimilāciju un varmācīgu unifikāciju. Ķīna, kaut kļuvusi par globālu ekonomisko lielvaru, joprojām vismaz formāli saglabā uzticību totalitārā komunisma dogmām.  2008. gada Pekinas Olimpiādes spožumu visvairāk aptumšoja protesti Tibetas autonomajā apgabalā, kas pārauga vardarbīgos nemieros pēc tam, kad Ķīnas policija un armija vērsās ar spēku pret mierīgiem demonstrantiem un sāka arestēt budistu mūkus un mūķenes, kuri bija protestu aizsācēji.  Kā zināms, līdz 1950. gadam Tibeta bija faktiski neatkarīga valsts, lai gan starptautiski tika uzskatīta par Ķīnas sastāvdaļu. Ķīnas komunisti, uzvarējuši pilsoņu karā, atjaunoja kontroli arī Tibetā, gan sākotnēji apņemoties respektēt kulturāli un etniski atšķirīgā reģiona autonomiju. Šīs apņemšanās gan neattiecās uz robežu rajoniem, kuri formāli neietilpa Tibetas autonomijā, bet kurus tāpat apdzīvoja etniskie tibetieši. Varmācīgā kolektivizācija, sagraujot šo rajonu iedzīvotāju tradicionālo lopkopju dzīvesveidu, kļuva par iemeslu nemieriem, kuri 1959. gadā pārsviedās arī uz Tibetas pamatteritoriju. Sacelšanās rezultātā Tibetas garīgais un līdz tam arī politiskais līderis - 14. Dalailama devās trimdā, un Tibeta nonāca daudz ciešākā komunistiskās Ķīnas varas kontrolē.  1959. gada notikumu atcere kļuva par katalizatoru 2008. gada protestiem Tibetā. Šie notikumi iezīmēja lūzuma punktu arī tobrīd 33 gadus vecā tibetieša Dondupa Vangčena liktenī. Dzimis Tibetas austrumu nomalē netālu no Indijas robežas Dondupskopš jaunības bija iesaistīts nelegālā robežas šķērsošanā. Tie, kuriem viņš šādi izlīdzēja, bieži vien devās uz Indiju, lai apmeklētu 14. Dalailamas trimdas rezidenci un saņemtu garīgā līdera svētību. Kontakti ar viņiem pamazām pievērsa zemnieku zēnu pretestības kustībai, kas savu apogeju sasniedza 2008. gadā, kad Dondups Vangčens kopā ar budistu mūku Golugu Džigme Tibetas galvaspilsētā Lhasā ierakstīja video intervijas ar 108 tibetiešiem, kuri stāstīja par faktisko stāvokli Tibetā.  Uzfilmētais materiāls tika nelegāli nogādātas pāri robežai, samontēts un izplatīts pasaulē ar nosaukumu "Atmetot bailes". Sekoja filmas veidotāju arests, spīdzināšana, tiesa un vairāk nekā pieci gadi Ķīnas cietumā. Pēc atbrīvošanas Dondups Vangčens nelegāli izceļoja no Ķīnas, un kopš tā laika ir tibetiešu tiesību aizstāvis pasaulē.  Tikāmies ar tibetiešu brīvības cīnītāju Latvijas Radio studijā. Sarunu ar angļu tibetiešu tulkojumu nodrošināja tulks. 

5. februārī pasaulē nācis Latvijas sabiedriskais un politiskais darbinieks Zigfrīds Anna Meierovics (1887. - 1925.). Viņš bija pirmais Latvijas Ārlietu ministrs un otrais Latvijas Republikas Ministru prezidents. Ārlietu ministra amatu ieņēma no Latvijas Pagaidu valdības izveides 1918. gada 19. novembrī līdz savai nāvei 1925. gada 22. augustā, ar 11 mēnešu pārtraukumu 1924. gadā. Meierovics bija viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem. Kā šīs partijas pārstāvis, ievēlēts Satversmes sapulcē un 1. Saeimā. Būdams ārlietu ministrs, Meierovics nodrošināja Latvijas Republikas starptautisku de facto un de iure atzīšanu, kā arī uzņemšanu Tautu Savienībā. Stāsta vēsturnieks Artūrs Žvinklis.

Raidījumā Šīs dienas acīm atgādinām par vairākiem pasaules vēsturē nozīmīgiem notikumiem, kuriem šogad aprit simtā gadskārta. Pirmkārt, 1922. gadā pēc gadsimtiem britu pakļautībā savu neatkarīgo eksistenci sāka Īrijas valsts. Sākotnēji gan nekā republika, bet kā brīvvalsts jeb britu kroņa domīnija. Stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētā profesore Lilita Zemīte. Vēl viena iezīmīga simtgadei aprit 1922. gada oktobra notikumiem Itālijā, kad toreizējās fašistu partijas locekļu sarīkotais tā sauktais maršs uz Romu pārliecināja Itālijas valdošās aprindas un karali aicināt par valdības vadītāju fašistu līderi Benito Musolīni. Tas bija sākums fašistiskā režīma tapšanai Itālijā, kas noslēdzās ar Itālijas iesaistīšanos un sakāvi Otrajā pasaules karā. Stāsta vēstkurnieks, Latvijas Universitātes profesors un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis. Trešais zīmīgais datums, par kuru atgādinām, ir 1922. gada 30. decembris, kad ar attiecīga līguma parakstīšanu agrākās Krievijas impērijas teritorijā tika nodibināta jauna valsts - Padomju Sociālistisko Republiku Savienība. Šo datumu uzskata par Krievijas pilsoņu kara beigām, tam noslēdzoties ar radikāli kreiso boļševiku uzvaru. Visā savas pastāvēšanas gaitā PSRS bija totalitāra, represīva valsts ar absolūtu vienas ideoloģijas dominante, stāsta krievu vēsturniece, Krievijas Valsts pedagoģiskās universitātes profesore Jūlija Kantore.

Pagājušā gada otrajā pusē apritēja Latvijas vēsturē nozīmīga gadskārta, proti, 1721. gada 10. septembrī Nīstates pilsētiņā Somijas rietumos tika parakstīts miera līgums starp toreizējo Zviedrijas karalisti un Krievijas cara valsti. Līdz ar to noslēdzās Lielais ziemeļu karš. Zviedrijā tajā bija cīnījusies pret koalīciju, kurā ietilpa Krievija, Dānija, Polijas - Lietuvas valsts, Saksijas kūrfirsiste un zaudējusi. No līguma galvenā ieguvēja izrādījās Krievija, jo līdz ar Nīstates līgumu Vidzeme un Rīga nonāca Krievijas impērijas sastāvā, kur palika līdz pat tās sabrukumam 200 gadus vēlāk. Cars Pēteris I, kurš tieši šajā gadā sāka sevi dēvēt par imperatoru, bija īstenojis savu ambiciozo plānu un viņa paša vārdiem runājot, "izcirtis Krievijai logu uz Eiropu". Par Lielo ziemeļu karu un tā nozīmi Latvijas liktenī stāsta vēsturnieki - Latvijas Universitātes profesors Gvido Straube un Latvijas kara muzeja ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš.

Jaunā gada ieskaņā atskats uz dažiem pagājušā gada izskanējušajiem raidījumiem, kuros apaļu gadskārtu sakarā pieskārāmies pagātnes notikumiem, kas nozīmīgi ietekmējuši civilizācijas attīstības gaitu un turpina tā vai citādi ietekmēt mūsu dzīvi joprojām. Vispirms pārcelsimies divas ar pusi tūkstošgades senā pagātnē, proti, uz 479. gadu pirms mūsu ēras, kad kaujā pie Platejām mūsdienu Grieķijas dienvidu daļā apvienotie grieķu pilsētvalstu spēki sakāva milzīgās Persijas impērijas armiju. Līdz ar to faktiski izbeigdami ahaimenīdu Persijas mēģinājumus pakļaut sev antīko Grieķiju. Ppar šīs cīņas vēsturisko nozīmi - vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Harijs Tumans. Vēl viens nozīmīgs process Eiropā risinājās pirms 500 gadiem - 1521. gada aprīlī Vormsas pilsētā pulcējušās Svētās Romas impērijas valsts sapulces jeb Reihstāga priekšā stājās teologs Mārtiņš Luters, kurš jau vairākus gadus atradās konflikta situācijā ar Romas katoļu baznīcu. Šis bija galīgais pagrieziena punkts, kur šķīrās Lutera un katoļu baznīcas ceļi, līdz ar to aizvedot daļu Eiropas reformācijas protestantisma virzienā. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas vadītājs asociētais profesors Andris Levāns. Pagājušais gads iezīmīgs arī ar kādu ļoti aktuālu gadskārtu, proti, pirms 225 gadiem - 1796. gadā - britu ārsts un dabas pētnieks Edvards Dženners veica pirmo vakcināciju pret melnajām bakām, tā aizsākot vakcinācijas ēru visā pasaulē. Turpinājumā fragments no sarunas ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Pētniecības nodaļas vadītāju Mārtiņu Vesperi. Visbeidzot notikums pirms simts gadiem, kas lielā mērā noslēdza Pirmā pasaules kara un tam sekojošās cīņas mūsu reģionā. 1921. gada 18. martā Rīgā tika noslēgts Miera līgums starp Polijas Republiku no vienas un toreizējo Padomju Krieviju un Padomju Ukrainu, no otras puses. Par šī līguma vēsturisko nozīmi vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons.

2022. gada pirmajā raidījumā Šīs dienas acīm tomēr vairāk atskatīsimies uz to, kas ir noticis pagājušā gadā. Un varbūt arī ilgākā laika posmā. Raidījuma viesis Latvijas Republikas Valsts prezidents Egils Levits. Vispirms aicinot palūkoties uz to, kā mūsu sabiedrība izskatās šo pēdējo pāris gadu pārbaudījumu rezultātā, jo korona vīrusa infekcija atklāj katra cilvēka veselībā tās problēmas, tos vājos punktus un lielā mērā visa tā situācija atklāja arī sabiedrības problēmas. Ja mēs skatāmies uz Latvijas valsts sistēmu, kuri būtu tie neveselie  punkti, kurus ir uzrādījusi pandēmijas situācija?

Šogad aprit 105. gadskārta Ziemassvētku kaujām, nozīmīgākajai epizodei Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku pulku cīņās. Pavisam Krievijas armijas uzbrukumā, vācu pozīcijām Tīreļpurvā 1916. gada decembrī piedalījās apmēram 40000 karavīru, ar lieliem zaudējumiem gūstot zināmus taktiskus panākumus. Tā bija vienīgā kaujas operācija Pirmajā pasaules karā, kurā bija iesaistītas abas latviešu strēlnieku brigādes, kopā vairāk nekā 12000 latviešu karavīru. Par toreizējās Krievijas impērijas armijas latviešu strēlnieku vienību tapšanas apstākļiem stāsta vēsturniece, Latvijas Kara muzeja Ekspozīciju un izstāžu nodaļas vadītāja Ilze Krīgere. Par Ziemassvētku kauju raksturu un apstākļiem, kā arī šo kauju ietekmi uz latviešu strēlnieku vēlāko noskaņojumu stāsta vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja filiāles Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis. Par Ziemassvētku kauju ietekmi uz latviešu strēlnieku noskaņojumu, tai skaitā uz viņu nosliekšanos par labu radikālajiem sociāldemokrātiem lieliniekiem pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā, stāsta vēsturnieks, grāmatas "Latviešu strēlnieki: drāma un traģēdija" autors Valdis Bērziņš.

13. decembrī Polija atzīmēs 40. gadskārtu kopš 1981. gadā toreizējās Polijas Tautas Republikas komunistiskā vadība ieviesa valstī karastāvokli, tā uzsākot kursu uz neatkarīgās arodkustības "Solidaritāte" izvērstās pretestības brutālu apspiešanu.  13. decembris ir karastāvokļa laika upuru piemiņas diena. Tiek lēsts, ka laikā no 1981. gada 13. decembra līdz 1983. gada 22. jūlijam, kad karastāvokli atcēla, dzīvību zaudējis vismaz 91 cilvēks. Taču tiek minēti arī par vairākiem desmitiem lielāki skaitļi. Viņi tika nogalināti, armijai un speciālo uzdevumu milicijas spēkiem izklīdinot mītiņus un demonstrācijas, pie tam reizumis laižot darbā arī kaujas ieročus. Vairākus cilvēkus noslepkavoja režīma drošības dienesti. Simti tika ievainoti, 1000 uz ilgāku vai īsāku laiku ieslodzīti cietumos. Tā padomju satelītvalsts totalitārais režīms mēģināja tikt galā ar "Solidaritāti", nepieredzēti plašu darbaļaužu kustību, kura centās no apakšas mainīt Polijas sabiedrību.  Par šo kustību, tās cīņu un nozīmi tobrīd jau krietni degradētā totalitārā komunisma graušanā vēstījums raidījumā Šīs dienas acīm.  Arodkustība "Solidaritāte" dzima strādnieku streika laikā 1980. gada augustā ostas pilsētas Gdaņskas Ļeņina vārdā nosauktajā kuģubūvētavā. Tomēr pirms pievērsties pašai arodkustības tapšanai, vēlos pieminēt vēl kādu nozīmīgu ar Polijas vēsturi saistītu faktu, kas ietekmēja noskaņojumu tālaika Polijā. Proti, 1978. gada 16. oktobrī par Romas pāvestu - pasaules katoļu baznīcas galvu - kļuva kardināls Karols Voitila, līdz tam Krakovas arhibīskaps, pontifika vārdā Jānis Pāvils II. Pēc vairāku simtu gadu ilga pārtraukuma par katoļu baznīcas galvu bija kļuvis ne itālietis, un pie tam tas bija cilvēks no dzelzs priekškara viņas puses. Šis fakts bija ārkārtīgi iedvesmojoša ne vien Polijas katoļiem, bet arī ļoti daudziem citiem toreizējā padomju zonā dzīvojošajiem. Pāvesta vizīte Polijā 1979. gadā bija milzīgs notikums. Lūk, kā Jāņa Pāvila otrā lomu savulaik Katoļu baznīcas vēsturē veltītā raidījumā raksturoja Katoļu baznīcas vēsturnieks, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents Andris Priede. Polijas Tautas Republika bija iedzīvotāju skaita ziņā lielākais Padomju Savienības satelīts Eiropā. Svarīgs arī sava ģeogrāfiskā stāvokļa un ekonomisko resursu dēļ. Tomēr tas bija arī pastāvīgs raižu objekts Maskavas valdībai, jo bija grūti turams Kremļa varas orbītā. Stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere. Netālajā Polijā pastāvīgi gruzdošā pretestība nevarēja palikt nepamanīta arī Padomju Savienībā, sevišķi tās Rietumu nomalē, tai skaitā Baltijā. "Solidaritātes" radītajai iedvesmai bija liela nozīme, briedinot to atmosfēru, kādā notika trešā atmoda Latvijā, tiklīdz padomju līderis Mihails Gorbačovs palaida vaļīgāk totalitārisma skrūves. Notikumus atceras publicists, savulaik pirmais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns.  

Šajās dienās aprit 80. gadskārta kopš Latvijas ebreju masu slepkavībām 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Rumbulas slaktiņā gāja bojā apmēram 25000 Latvijas ebreju, un ar to kulminēja straujais un iznīcinošais holokausta process nacistu okupētajā Latvijā.  Tobrīd pasaudzēti tika tikai daži tūkstoši darbaspējīgāko vīriešu, visus citus - sievietes, bērnus un vecākus ļaudis - nacistu okupācijas režīms lēma šausminošai nāvei. Dažu mēnešu laikā tika noslepkavoti gandrīz 70000 Latvijas ebreju, lielākā daļa no tiem, kam nebija izdevies, sākoties padomju-vācu karam, izkļūt no Latvijas līdz bēgošo Sarkano armiju, vai nebija turp deportēti pirmajā staļiniskās okupācijas gadā. Pavisam Otrā pasaules kara laikā Latvijā gāja bojā apmēram 73000 ebreju tautības Latvijas pilsoņu.  Tāpat uz Latviju kara laikā tika pārvesti, kā lēš, aptuveni 22000 ebreju no Vācijas, Austrijas, Čehijas un Ungārijas, no kuriem lielākā daļa arī šeit gāja bojā.. Izglābties izdevās vien dažiem simtiem holokaustam pakļauto, lielāko tiesu tas bija iespējams, pateicoties tiem drosmīgajiem Latvijas ļaudīm, kuri uzņēmās risku glābt savus ebreju tautības līdzpilsoņus. Pazīstamākais no šiem glābējiem ir rīdzinieks Žanis Lipke, kurš kopā ar ģimeni un paziņu loku paglāba 55 ebreju dzīvības, taču bez viņa bija vēl vairāki simti citu glābēju, kuriem tāpat izdevās izglābt vienu vai vairākus nāves draudiem pakļautos. Par to, kā notika šī glābšana, kā rīkojās un ar ko riskēja ebreju glābēji, saruna ar muzeja Žaņa Lipkes memoriāls direktori Lolitu Tomsoni un muzeja pētniece un pedagoģi Maiju Meieri-Ošu. Sarunas 2. daļa.

Šajās dienās aprit 80. gadskārta kopš Latvijas ebreju masu slepkavībām 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Rumbulas slaktiņā gāja bojā apmēram 25000 Latvijas ebreju, un ar to kulminēja straujais un iznīcinošais holokausta process nacistu okupētajā Latvijā. Dažu mēnešu laikā tika noslepkavoti gandrīz 70000 Latvijas ebreju, kopējam viņu upuru skaitam Otrā pasaules kara laikā sasniedzot apmēram 73000. Izglābties izdevās vien nedaudziem, un lielāko tiesu tas bija iespējams, pateicoties tiem drosmīgajiem Latvijas ļaudīm, kuri uzņēmās risku glābt savus ebreju tautības līdzpilsoņus. Pazīstamākais no šiem glābējiem ir rīdzinieks Žanis Lipke, kurš kopā ar ģimeni un paziņu loku paglāba 55 ebreju dzīvības, taču bez viņa bija vēl vairāki simti citu glābēju, kuriem tāpat izdevās izglābt vienu vai vairākus nāves draudiem pakļautos. Par to, kā notika šī glābšana, kā rīkojās un ar ko riskēja ebreju glābēji, saruna ar muzeja Žaņa Lipkes memoriāls direktori Lolitu Tomsoni un muzeja pētniece un pedagoģi Maiju Meieri-Ošu. Sarunas 1. daļa.

2021. gada nogalē aprit 80. gadskārta baisākajām slaktiņam Latvijas pēdējo gadsimtu vēsturē. Apmēram 25000 Latvijas ebreju iznīcināšanai divās masu slepkavošanas akcijās Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. To veica nacistu okupācijas vara. Holokausta tēmai Latvijā raidījums ŠĪs dienas acīm esmu pievērsies vairākkārt, šoreiz šo sarunu fragmenti.

Šonedēļ aizvadījām Latvijas valstiskuma 103. gadskārtu. Atzīmējot šo gadadienu, raidījumā pieminām vairākas personības, kurām bijusi izšķiroša loma Latvijas suverēna valstiskuma tapšanā un nostiprināšanā.

27. oktobrī apritēja 120 gadi, kopš nācis pasaulē dzejnieks Aleksandrs Čaks. Raidījumā tiešsaistes saruna ar Čaka atdzejotāju angļu valodā Ievu Lešinsku. Ievas kontā ir vairāki desmiti angliskotu Čaka dzejas darbu, tai skaitā poēmā "Mūžības skartie". "Ar Čaku iznāca tā, ka bija paredzēts, ka uz Latvijas simtgadi, šķiet, atdzejot "Mūžības skartos". Tas tika uzticēts citam dzejniekam, bet tur nekas nesanāca. Tad bija jādara man. Apmēram identiska situācija bija arī ar Čaka izlasi. Lai arī vienmēr esmu mīlējusi Čaka dzeju, nokļuvusi pie viņa atdzejošanas esmu drusku nejauši. Bet esmu to darījusi ar lielu prieku," atklāj Ieva Lešinska. "Pieredze, atdzejojot latviešus uz angļu valodu man ir laikam 30 gadu garumā. Tas viss sākās, var teikt, no pašas augšas, proti, ar Uldi Bērziņu, kurš uzskatīja, ka man vajag atdzejot viņa dzejoļus. E šaubījos kādu brīdi, bet kas man cits atlika. Tad jau tas vienkārši aizgāja. Man liekas, ka es esmu atdzejojusi gandrīz vai visus dzīvos un dažus mirušos autorus," bilst Ieva Lešinska.  

13. oktobrī apritēja 150 gadi kopš pasaulē nācis Jānis Poruks, viens no 19. gadsimta beigu 20. gadsimta sākuma ievērojamākajiem latviešu literātiem. Jānim Porukam veltīta  saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta literatūrvēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis.  Poruku šodien atceramies samērā reti, kā dažu kora dziesmu autoru, kā dažu solodziesmu autorus. Pērļu zvejnieks, Cibiņš, bālie zēni - tās ir kultūras klišejas un kultūras klišejas reizēm ir ļoti būtisks, ka viņas parādās, viņas ir.  "Ja mēs atceramies, ka klasiķi ir tie, kurus visi zina un neviens nelasa, tas nozīmē, ka Poruks ir klasiķis,"bilst Raimonds Briedis, bet turpina, kā tā īsti nav, jo Poruks joprojām ir zināms, pateicoties skolām. Arī, ja studenti lasa, viņi saka labus vārdus par to. Poruks tādā ziņā nav pazudis. Ja viņam ir tik daudz darbu, tad viņš nav aizmirsts."

"Emīlija - Latvijas preses karaliene". Nu jau droši var teikt, ka šī daudzsēriju filma kļuvusi par 2021. gada rudens nozīmīgāko Latvijas kino aktualitāti. Filmas titulvarone ir Emīlija Benjamiņa - leģendārā starpkaru neatkarīgās Latvijas personība, sava vīra Antona Benjamiņa līdzgaitniece, veidojot ietekmīgāko tā laika periodikas izdevniecību, kurā tapa laikraksts "Jaunākās Ziņas" un žurnāls "Atpūta".  2021. gada 10. septembrī apritēja 140 gadi kopš nākusi pasaulē Emīlija Benjamiņa. Savukārt 23. septembrī - 80 gadi kopš viņas bojāejas padomju ieslodzījumu vietu sistēmas jeb GULAG Soļikamskas nometnē.  Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Emīliju Benjamiņu, viņas laiku un darbības sfēru, tā laika Latvijas preses, biznesa un politisko vidi ar trim pārstāvjiem no filmas radošās komandas - vienu no filmas režisoriem - Kristīni Želvi, vienu no producentiem - Gintu Grūbi un filmas konsultanti - vēsturnieci Inetu Lipšu. Emīlija Benjamiņa. Saruna par izdevēju ar filmas veidotājiem. 1. daļa  

2021. gada 10. septembrī apritēja 140 gadi kopš nākusi pasaulē Emīlija Benjamiņa. Nupat iznākusi arī jauna daudzsēriju filma "Emīlija - Latvijas preses karaliene". Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Emīliju Benjamiņu ar trim pārstāvjiem no filmas radošās komandas - vienu no filmas režisoriem - Kristīni Želvi, vienu no producentiem  -Gintu Grūbi un filmas konsultanti - vēsturnieci Inetu Lipšu. Emīlija Benjamiņa. Saruna par izdevēju ar filmas veidotājiem. 2. daļa  

Nesen izdevniecībā Latvijas mediji iznāca grāmata "Mēs visi esam gūstekņi". Tā ir 1941. gadā Vermahta gūstā kritušā Sarkanās armijas kareivja medicīnas dienesta instruktora Aleksandra Orehova dienasgrāmata. Tā tapusi, viņam atrodoties Rēzeknes karagūstekņu nometnē un vēlāk kādā krievu zemnieku ģimenē Audriņu apkārtnē, kur nometnes administrācija viņu nodevusi kā piespiedu strādnieku. Dienasgrāmatas oriģināls glabājas Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē, un raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar muzeja pētnieku un grāmatas redaktoru, vēsturnieku Kasparu Strodu. Otrā pasaules karā Latvijas teritorijā nonāca tūkstošiem padomju karagūstekņu, daudziem tā bija pēdējā dzīves “pieturvieta”. Viens no viņiem bija Sarkanās armijas 41. strēlnieku korpusa 177. strēlnieku divīzijas 502. strēlnieku pulka karavīrs farmaceits Aleksandrs Orehovs (1917–?), kurš 1941. gada 7. oktobrī kļuva par vienu no Rēzeknē izveidotās karagūstekņu nometnes “Stalag 347” ieslodzītajiem. Aleksandrs Orehovs rakstīja dienasgrāmatu, kur no 1941. gada 21. jūnija līdz 1943. gada 8. maijam atspoguļoja cīņas Austrumu frontē, nonākšanu gūstā un ceļu uz Rēzekni ikdienas dzīvi Rēzeknes karagūstekņu nometnē un darbu kādā vietējā zemnieku saimniecībā. Šī dienasgrāmata ir unikāla vēsturiska liecība, kur atspoguļojas kara bezjēdzība un posts vienkārša cilvēka – Sarkanās armijas karavīra – acīm. Oriģināltekstu atšifrējis un pārrakstījis Aleksandrs Bondarenko. Dienasgrāmatas tekstu no krievu valodas tulkojis Juris Ciganovs. Zinātniskais konsultants – Uldis Neiburgs, zinātniskais redaktors un komentāru autors – Kaspars Strods.

479. gadā pirms mūsu ēras notika kauja pie Plātajām, vietā, kas atrodas uz ziemeļrietumiem no Atēnām, mūsdienu Grieķijas galvaspilsētas, kas jau toreiz bija viena no lielākajām un ietekmīgākajām grieķu pilsētām. Šajā kaujā neatkarīgo grieķu pilsētu apvienotā armija sakāva Grieķijā iebrukušo ahemenīdu Persijas impērijas karaspēku. Šī grieķu uzvara izbeidza vairākas desmitgades ilgušos milzīgās Āzijas impērijas Persijas mēģinājumus pakļaut sev grieķu zemes. Par to, kāpēc šai kaujai, no kuras mūs šogad šķir divi ar pusi tūkstoši gadu, ir izšķiroša nozīme Eiropas civilizācijas liktenī, saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes profesoru Hariju Tumanu.

21. augustā atzīmējam 30. gadadienu kopš Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanas. Tas notika toreizējai Latvijas Republikas Augstākajai Padomei pieņemot konstitucionālo aktu par Latvijas Republikas statusu. Tas nebija iepriekš plānots solis, bet politiska improvizācija situācijā, kad toreizējā Padomju Savienībā varu apvērsuma ceļā mēģināja sagrābt uz vecās totalitārās kārtības restaurāciju un padomju impērijas saglabāšanu orientēti spēki. Latvijā viņu rīcībā bija Padomju armijas Baltijas kara apgabala apjomīgais militārais kontingents, kurš arī veica svarīgāko objektu sagrābšanu. Arī tā sauktās speciālo uzdevumu milicijas vienība jeb OMON, faktiski paramilitāra struktūra, kas rīkojās pēc toreizējās Latvijas kompartijas centrālkomitejas norādījumiem. Arī 21. augusta pēcpusdienā, kad Augstākās Padomes deputāti Saeimas namā debatēja par konstitucionālā likuma tekstu omoniešu bruņutransportieros ieradās Doma laukumā. Tomēr uzbrukums parlamentam nenotika, jo ap to pašu laiku kļuva skaidrs, ka pučs Maskavā ir izgāzies. Pirms desmit gadiem, 1991.gada. 21. augusta 20. gadskārtā, Latvijas Republikas Saeima sāka veidot video interviju arhīvu, iemūžinot šo notikumu dalībnieku atmiņas. Šo interviju fragmenti pieejami arī interneta platformā youtube ar nosaukumu Latvijas atdzimšanas vēsture. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no šim intervijām ar toreizējo Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāju Ivaru Godmani, juristu un politiķi, Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli Juri Bojāru, kurš 1991. gada augustā bija gan Latvijas Republikas Augstākās Padomes, gan no Latvijas Tautas Frontes ievēlēts Padomju Savienības Tautas deputātu kongresa loceklis, un vēsturnieku, politiķi un diplomātu Induli Bērziņu, šobrīd Latvijas Republikas vēstnieku Lietuvā. 1991. gada augustā viņš bija Augstākās Padomes deputāts. Tās veidojuši žurnālisti Viktors Avotiņš un Edvīns Inkēns.

1991. gada 21. augustā toreizējai Latvijas Republikas Augstākajai Padomei pieņemot konstitucionālo aktu par Latvijas Republikas statusu tika atjaunota mūsu valsts faktiskā suverenitāte. Šogad apritēja 30. gadskārta kopš šī notikuma, kas noslēdza Latvijas Republikas suverēnā valstiskuma atjaunošanas procesu pēc padomju okupācijas desmitgadēm. Brīdī, kad tagadējā Saeimas namā Augstākās Padomes deputāti balsoja par šo lēmumu, Doma laukumā uzturējās tā sauktās speciālo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON kaujinieki, gatavi jebkurā brīdī iebrukt ēkā. Ritēja Padomju Savienībā notiekošā apvērsuma mēģinājuma trešā un pēdējā diena, kurā izrādījās, ka šis pučs ir izgāzies. Izšķirošie notikumi tajās dienās risinājās Maskavā, kur pret pučistiem noskaņoto spēku priekšgalā bija stājies nesen ievēlētais pirmais Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins. Armijas vienības, kuras pučisti bija nosūtījuši Maskavas ielās, pēc  nedaudzām sadursmēm ar demokrātijas aizstāvjiem, attiecās vērst ieročus pret tautu. Rīgā, kur pučistu pavēles pildīja toreizējā Baltijas kara apgabala komandieris ģenerālpulkvedis Fjodors Kuzmins, armija pakāpeniski ieņēma visus svarīgākos objektus, turklāt kopā ar to darbojās jau minētais OMON - pret neatkarību vērsto spēku bruņotā triecienvienība. Ja apvērsums izdotos, Baltijā, visticamāk, notiktu izrēķināšanās ar redzamākajiem neatkarības atjaunotājiem un tiktu iedibināta barga okupācijas kārtība. Par laimi puča izgāšanās, kas noteica arī Padomju Savienības galīgo sabrukumu, pavēra ceļu Latvijas un pārējo Baltijas valstu suverenā valstiskuma pilnīgai atjaunošanai. Pirms desmit gadiem, 1991.gada. 21. augusta 20. gadskārtā, Latvijas Republikas Saeima sāka veidot video interviju arhīvu, iemūžinot šo notikumu dalībnieku atmiņas. Šo interviju fragmenti pieejami arī interneta platformā youtube ar nosaukumu Latvijas atdzimšanas vēsture. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no šim intervijām ar toreizējo Latvijas Augstākās Padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu, Latvijas Radio žurnālistu Augstākās Padomes deputātu Aivaru Berķi un dzejnieku Jāni Peteru, kurš 1991. gadā tikai iecelts par Latvijas pilnvaroto pārstāvi Maskavā.  Tās veidojuši žurnālisti Viktors Avotiņš, Jānis Gavars un Edvīns Inkēns.

1871. gada 12. augustā pasaulē nācis Latvijas Valsts otrais prezidents Gustavs Zemgals - spilgts, daudzos procesos klātesošs un iemieso centrisko politiku. Viņš pieder pie literātu un sabiedrisko darbinieku paaudzes, kurā ir arī Rainis, Aspazija, Anna Brigadere, Jānis Endzelīns u. c. Tā ir pirmā latviešu paaudze, kurā akadēmiska izglītība kļūst vairāk vai mazāk izplatīta parādība. Tieši ar šo paaudzi izveidojas latviešu inteliģence. Par Gustava Zemgala personības tapšanas ceļu un veikumu - saruna ar LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Ilgvaru Butuli un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieku Tomu Ķikutu.

Latvijas situācija valstiskuma tapšanas un neatkarības atgūšanas laikā - kopīgais un atšķirīgais. Raidījuma viesi - vēsturnieks, "Nacionālās enciklopēdijas" galvenais redaktors Valters Ščerbinskis un vēsturnieks, Baltijas starptautiskās akadēmijas lektors Edgars Engīzers.

1951. gada 31. jūlijā Londonā pulcējās pārstāvji no toreizējām Eiropas latviešu trimdas organizācijām, trimdā darbību atsākušajām Latvijas politiskajām partijām un Latvijas Republikas diplomātisko misiju vadītāji, lai nodibinātu apvienojošu Eiropas latviešu trimdinieku organizāciju. Bija pārstāvēti Lielbritānijas, Vācijas, Zviedrijas, Francijas, Dānijas un Beļģijas trimdinieki. Tā tapa Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centrs, kuru šodien pazīstam kā Eiropas Latviešu apvienību. 31. jūlijā Eiropas Latviešu apvienības aktīvisti pulcējās organizācijas septiņdesmitgades svinīgajā sanāksmē Rīgā. Sanāksmē bija klāt arī Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, kurš savā ievadrunā pieskārās arī organizācijas vēsturei. Latvijas atjaunošanas komitejas Eiropas centram bija liela nozīme konsolidējot latviešu trimdu un uzturot aktuālu jautājumu par Latvijas aneksijas prettiesiskumu un Latvijas Republikas valstiskuma nepārtrauktību. Organizācijas situācija radikāli mainījās līdz ar valsts faktiskās suverenitātes atgūšanu 1991. gadā. 1995. gadā organizācija tika pārdēvēta par Rietumeiropas Latviešu apvienību, bet 2006. gadā - par Eiropas Latviešu apvienību. Šīs pārmaiņas notika līdz ar kvalitatīvām izmaiņām latviešu diasporā, kas lika meklēt jaunas organizatoriskās formas un darbības veidus. Par šo pieredzi intervijā, kasas šogad publicēta Eiropas Latviešu apvienības mājaslapā, stāsta apvienības priekšsēdētājs no 2011. līdz 2015. gadam Aldis Austers. Noslēgumā Eiropas Latviešu apvienības šībrīža un nākotnes perspektīvas ieskicējums, kā to 31. jūlija notikumā domnīcas "Diaspora un Latvija 2030. - kādi būsim?" ietvaros iezīmēja apvienības pašreizējā priekšsēdētāja Elīna Pinto.

Raidījumā Šīs dienas acīm turpinājums vēstījumam par Ukrainas vēsturi, kura tapšanu lielā mēra iedvesmoja Krievijas prezidenta Vladimira Putina nesen publiskotā sava īpatnējā versija par šo tēmu. Fragmenti no agrāk raidījumos izskanējušām sarunām. Plašāk par Ukrainas vēsturi pēc tam, kad tā kļuva par padomju savienoto republiku. Lai arī Ukrainas mēģinājums pēc Pirmā pasaules kara radīt savu nacionālo valstiskumu neizdevās, padomju varai nācās rēķināties ar ukraiņu nacionālās pašapziņas faktoru. Tas lielā mērā veidoja nacionālo politiku ne tikai Ukrainā, bet arī visā padomju impērijā. Ukraiņu vēsturnieks Ukrainas zinātņu akadēmijas Ukrainas vēstures institūta pētnieks Genadijs Jefimenko un politologs sabiedrības pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus.

Nesen Krievijas prezidents Vladimirs Putins nāca klajā ar vēsturisku apcerējumu, kurā kārtējo reizi deklarēja tēzi par krieviem un ukraiņiem kā vienu tautu. Līdz ar to faktiski viņš noliedza ukraiņu nācijas pastāvēšanas loģiku. Minētais raksts ir pseido vēsturiskas propagandas paraugs, kas Krievijas agresijas pret Ukrainu situācijā uztverams arī kā nepārprotamu eskalācijas draudu pieteikums. Patiesībā ukraiņu nācijas veidošanās process un Ukrainas valstiskuma ideja izsekojama vismaz līdz 17. gadsimtam. Stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere. Savukārt par nacionālā valstiskuma izveides mēģinājumu Pirmā pasaules kara noslēgumā Ukrainā stāsta ukraiņu vēsturnieks, vēstures zinātņu kandidāts Andrijs Lūkass. Nākamajā raidījumā stāsts par Ukrainas likteni padomju periodā un pēc neatkarīgā valstiskuma izveides 1991. gadā. 

Nu jau vairāk nekā simts gadi mūs šķir no laika, kad Eiropā plosījās Pirmais pasaules karš. Tas bija jauna veida karš, kas lielā mērā pārsteidza nesagatavotus gan militāristus, gan politiķus un sabiedrību kopumā. Modernā industrija bija izveidojusi veselu jaunu tehnisko līdzekļu arsenālu, kas pielāgots militārām vajadzībām, radīja principiāli jaunus un daudz efektīvākus nogalināšanas rīkus. Par Pirmā pasaules kara novitātēm militārajā sfērā stāsts raidījumā Šīs dienas acīm, izmantojot fragmentus no raidījumu cikla “Pirms simts gadiem Eiropā”, kas pirmoreiz izskanēja ēterā 2014. līdz 2018. gadam. Stāsta Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš.

4. jūlijs ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Pirms 80 gadiem, 1941. gada 4. jūlijā, ar Rīgas Horālās sinagogas un vairāku citu sinagogu nodedzināšanu iezīmējās holokausta sākums Latvijā. Par to, kas notika 4. jūlijā Rīgā, kā arī nedēļās pirms un mēnešos pēc tam, sarunā ar muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku Kasparu Zelli.  

1521. gada pirmā puse ir laiks, Vormsas pilsētā toreizējā Svētās Romas impērijā pulcējas valsts sapulcei jeb reihstāgs, kuru sasauc un vada viens no visu laiku varenākajiem Eiropas monarhiem, proti, ķeizars Kārlis V Hābsburgs. Starp daudziem citiem jautājumiem šajā Reihstāga sanāksmē tiek skatīta arī teoloģijas doktora Mārtiņa Lutera lieta. Kas tad notika Vormsas reihstāgā un kāpēc šo reihstāgu 1521. gadā, tātad pirms 500 gadiem, mēs atceramies pirmajām kārtām saistībā ar Mārtiņa Lutera vārdu. Par to raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Levāns.

14. jūnijā atvēršanu piedzīvos jauna grāmata – izdevums "Mēs tiksimies mūžībā". Tās ir 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto atmiņas. Kā zināms, kopš šī skumjā datuma šogad aprit 80. gadskārta. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Latvijas Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāju un grāmatas sastādītāju Taigu Kokneviču par atmiņām, kāda vieta cilvēku atmiņām ir vēstures izpētes procesā vispār un šīs konkrētās deportāciju un staļinisma represiju tēmas izpētē. Grāmatu "Mēs tiksimies mūžībā" sagatavojis Latvijas Okupācijas muzejs sadarbībā ar izdevniecību "Latvijas Mediji".  

30. maijā aprit 90 gadi, kopš dzimusi Vizma Belševica, dzejniece, prozaiķe un tulkotāja. Viena no spilgtākajām personībām pagājušā gadsimta otrās puses latviešu literatūrā, kuras vārds nesaraujami saistīts ar drosmīgu opozīciju padomju totalitārismam. Raidījumā Šis dienas acīm fragmenti no divām agrākajos gados tapušām sarunām, kurās pievērsos Vizmas Belševica dzīvei un daiļradei. Vispirms saruna ar literatūrzinātnieci Vizmas Belševica daiļrades pētnieci Andu Kubuliņu. Kā arī fragments no sarunas ar dzejnieci un tulkotāju Ingmāru Balodi, kura iepazinās ar Vizmu Belševicu ap gadu tūkstošgades miju, pati tobrīd sperdams pirmos soļus savā daiļrades ceļā.

Atvēršanu piedzīvojusi jauna grāmata - Latvijas Nacionālā arhīva izdevums “Cīņa par brīvību. Latvijas Neatkarības karš (1918–1920) Latvijas Valsts vēstures dokumentos” 3. daļa " 1919. gada 10. jūlijs - decembra sākums".  Grāmatā apkopoti dokumenti par Latvijas armijas veidošanos pēc Cēsu kaujām un Rīgas aizstāvēšanu pret Bermonta armijas uzbrukumu. Izdevuma sastādītāja un komentāru autori ir vēsturnieki Ēriks Jēkabsons un Jānis Šiliņš. Ar vienu no viņiem - Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošo pētnieku Jāni Šiliņu - saruna raidījumā Šīs dienas acīm, kurā pievēršamies gan pieminētajam izdevumam, gan dažiem joprojām pretrunīgus viedokļus raisošajiem Latvijas Neatkarības kara aspektiem.

1796. gada 14. maijā Glosteršīras grāfistē Anglijas rietumdaļā ārsts Edvards Dženers mērķtiecīgi inficēja sava dārznieka astoņgadīgo dēlu Džeimsu Fipsu ar govju bakām. Sešas nedēļas vēlāk viņš inficējies zēnu jau ar melnajām bakām, taču inficētais palika vesels. Līdz ar to Dženers pierādīja savu teoriju, ka cilvēkam daudz vieglāk panesamo govju baku pārslimošana rada imunitāti pret tobrīd visai izplatīto melno baku infekciju. Tas pavēra ceļu vakcinācijas attīstībai. Par to, kā vakcinācija attīstījusies pasaulē un Latvijā 225 gadu ilgā, kas pagājuši kopš Edvarda Dženera eksperimenta, tiešsaistes sarunā ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pētniecības nodaļas vadītāju Mārtiņu Vesperi.

1921. gada 5. maijs tiek minēts kā datums, kad Parīzes modes namā "Chanel" dibinātāja un īpašniece Gabriela Bonī Šanele plašāk pazīstama kā Koko Šanele savā gadskārtējā modes skatē prezentēja arī jaunas smaržas - parfīmu "Chanel No. 5". Tās pēc viņas pasūtījuma bija radījis parfimērs Ernests Bo (Ernest Beaux), kurš līdz 1917. gada revolūcijai bija iedarbojies Krievijā Alfonsa Rallē firmā, kas bija arī Romanovu galma piegādātājs.  "Chanel No. 5" kļuvis par vienu no atpazīstamākajiem nosaukumiem pasaules parfīmu vēsturē, leģendām apvītu zīmolu, kas aktuāls joprojām. Par šo leģendāro parfīmu un parfimērijas vēsturi vispār saruna ar smaržu blogeri Mariku Rozenbergu.

6. aprīlī apritēja 150 gadi, kopš dzimis rakstnieks un izdevējs Ernests Birznieks-Upītis. Raidījumā ievadā dzirdama paša rakstnieka balss, kad viņš mūža nogalē atskatās uz savu dzīves gājumu. Ieraksts tapis 1956. gadā un tajā, protams, saklausāmi arī sava laika, padomju totalitārisma perioda, ideoloģiskie akcenti.   Vai mēs varam pieskaitīt Ernestu Birznieku-Upīti pie tās latviešu literātu plejādes, ko varētu dēvēt par "zelta laikmeta paaudzi", kurā ierindojam Raini, Aspaziju, Rūdolfu Blaumani, Jāni Poruku, arī Andreju Upīti un Andrievu Niedru, vērtē un stāsta literatūrvēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis.

"Pieķeršanās mājām ir mūsu tautiņas lāsts. Cik sviedru, asiņu izliets, cik neģēlību tāpēc pastrādāts. Mēs sapņojam par mājām, krāpjam, zogam, melojam, lai pie tām tiktu. Lienam uz vēdera, badojamies, darām darbus, kurus nekad neuzņemtos, krītam parādos. Un kad māja ir gatava, mēs cietu seju maksājam renti, izdzenam bērnus necilvēcīgā darbā, aizmirstam mīlēt un pat nepamanām, ka māja kļuvusi par cietumu, kuru paši esam būvējuši. Un katrs greizums vēl dur acī par mūsu muļķību, jo kaimiņam, lūk, māja ir gadījusies pamatīgāk plānota, labāk celta un prātīgāk iekārtota. Nu mēs aizstādām to pusi ar ceriņiem, lai nav lieki jāblenž. Bet arī kaimiņā sēž ķirmis, jo nedaudz lielāku māju, ko apskaust pasaulē netrūkst. Un tā tas turpinās. Mēs baidāmies māju pamest, lai kāda nelaime neuzkristu, un neuzzinām, kā dzīvo cilvēki citur - tālās pilsētās, saulainās zemēs. Un mēs nekad neapšaubām savu tumsonību, jo esam aizņemti stutējot mājas, kuru staltuma nespējam novērtēt, jo mums lauž krustus, bet cits jau pusmūžā nespēj atliekties taisns. Bet pašas lielākās mājas īpašniekam pasaulē nav laimes, jo māju drīz nāksies pamest un pārcelties uz daudz šaurāku kapavietu. Vai man nav taisnība? Nākotnē mēs mierīgi dzīvosim lielās skolu muižās un ceļosim no ciema uz ciemu, lai satiktu īstos skolotājus, kādus mums liktens lēmis, robus izglītībā aizlāpot." Tā saka Jānis Ezeriņš, šajā gadījumā gan ne rakstnieks, kopš kura dzimšanas 9.aprīlī aprit 130. gadskārta, bet  gan tēls nesen apgādā "Dienas Grāmata" iznākušajā Andra Akmentiņa romānā "Meklējot Ezeriņu". Par Ezeriņa meklējumiem un atradumiem saruna ar rakstnieku Andri Akmentiņu. 

1921.gada martā notika Krievijas komunistiskās boļševiku partijas 10. kongress. Tajā tika pieņemts lēmums radikāli mainīt līdz tam Padomju Krievijā īstenoto tā saukto kara komunisma politiku un uzsākt citu, tā saukto jauno ekonomisko politiku jeb NEPu, kas ir saīsinājums no krievu valodas - Новая экономическая политика. NEPs padomju valstī turpinājās septiņus gadus, līdz to pārtrauca Josifs Staļins, atgriežoties pie pilnīgi valstiskotas plānveida ekonomikas. Kas bija NEPs, raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieci Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieci Dainu Bleieri.

Ar 1721. gada 24. martu datēta Johana Sebastiana Baha veltījuma vēstule Brandenburgas markgrāfam Kristiānam Ludvigam, kuru komponists pievienoja sešu dažādos gados rakstītu koncertu manuskriptam. Komponista dzīves laikā šie darbi tā arī netika atskaņoti – pārdoti izsolē par grašiem, tie nonāca bibliotēkā, kur tika no jauna atklāti tikai 19. gadsimta vidū un, pateicoties 1721. gada veltījumam, ieguva nosaukumu „Brandenburgas koncerti" un, protams, pasaules slavu. Kas šī mūzika, kuras tapšanas laiku no mums šķir trīs gadsimti, ir savam laikam un mūsdienām saruna ar diriģentu Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītāju Māri Kupču.

18. martā apritēs simtā gadskārta, kopš 1921. gadā Rīgā tika parakstīts miera līgums starp Poliju un padomju valsti, kuru pārstāvēja gan Padomju Krievijas, gan Padomju Ukrainas delegācijas. Par Rīgas miera līgumu saruna ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Ēriku Jēkabsonu.

18. martā apritēs simts gadi kopš Rīgā tika noslēgts miera līgums starp Poliju un toreizējo Padomju Krieviju, izbeidzot karadarbību abu valstu starpā. Fragmenti no diviem agrāk veidotiem raidījumiem, kas veltīti Polijas - Padomju Krievijas karam no 1919. līdz 1921.gadam. Vispirms fragments no sarunas ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Ēriku Jēkabsonu. Raidījuma otrajā daļā fragments no sarunas ar poļu vēsturnieku Varšavas universitātes profesoru Eugenijušu Cezāriju Krulu, kas bija veltīta Polijas un Latvijas sadarbībai cīņā pret Padomju Krieviju.  

1991. gada 3.martā notika visu iedzīvotāju nobalsošana par jautājumu, vai Latvijai būt demokrātiskai un neatkarīgai valstij. Stāsta vēsturniece Daina Bleiere. Šis notikums ir mazāk spilgts, salīdzinot ar citām 1991. gada norisēm, tomēr tajā ir daudz būtiska, jo arī mūsdienās šīs nobalsošanas jeb referenduma rezultātus min kā argumentu dažādu politisku uzskatu pamatošanai. 3. martā visi Latvijas iedzīvotāji, tobrīd vēl no Padomju Savienības centrālās varas viedokļa padomju pilsoņi devās uz vēlēšanu iecirkņiem un pauda savu attieksmi pret jautājumu. Piedalījās bez ierobežojumiem visi Latvijas pastāvīgiem iedzīvotāji, apmēram 75% pauda savu atbalstu demokrātiskai un valstiski neatkarīgai Latvijai. Notikums nebija Latvijas valdības un arī Latvijas neatkarības atbalstītāju iniciēts. Tāda nobalsošana notika visā Padomju Savienībā.

25. februārī apritēja 65. gadskārta kopš notikuma, kuru daudzi uzskata par vienu no 20. gadsimta vēstures nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem, proti, 1956. gada 25. februārī Padomju Savienības Komunistiskās partijas 20. kongresā. Toreizējais šīs partijas un līdz ar to padomju lielvalsts līderis Ņikita Hruščovs uzstājās ar referātu par personības kultu un tā sekām. Tajā viņš atmaskoja dažus sava priekšgājēja Josifa Staļina varas noziedzīgos aspektus.  No šodienas viedokļa raugoties, tas, protams, bija tikai ļoti nepilnīgs staļinisma noziedzīgās dabas atmaskojums. Nemaz jau nerunājot par to, ka tas neskāra pašu padomju totalitārisma būtību, neatklāja, kā tā pašos pamatos ir antihumāna, despotiska sistēma. Tomēr konkrētajā situācijā Staļina un staļinisma nosodījumam bija satricinošs efekts. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no vairākiem agrākajos gados tapušajām raidījumiem, kuros pievērsta uzmanība Hruščova 1956. gada referātam un visam šim laikposmam Padomju Savienības un arī tolaik tajā ietilpstošās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vēsturē.

Pirms kāda laika ar mani sazinājās klausītājs Jānis Kukainis, lūdzot vairāk pastāstīt par naudas vēsturi Latvijā. Jo sevišķi par to, kā funkcionēja naudas sistēmā krasu politisko pārmaiņu laikos un kā ar to tika galā iedzīvotāji. Naudas vēsturei Latvijā pievērsos raidījumā "Nauda laiku lokos", kas izskanēja ēterā no 2016. līdz 2018. gadam. Šodien piedāvāju fragmentus no diviem šī cikla raidījumiem, kas veltīti naudas situācijai Latvijā pagājušā gadsimta globālo kataklizmu - Pirmā un Otrā pasaules kara - periodos.  Vispirms par naudas situāciju Latvijā, Pirmā pasaules kara un tam sekojošā Latvijas neatkarības kara laikā. Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja numismātikas speciālistes - pētniece Kristīne Ducmane un Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa, kā arī Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Turpinājumā fragments no sarunas, kas veltīta Otrā pasaules kara norisēm. Kā zināms, šī globālā kataklizma nesa Latvijai 20 gadus iepriekš iegūtās neatkarības zaudēšanu un arī smagus pārbaudījumus iedzīvotājiem. Tai skaitā divām okupācijas varām, iznīcinot neatkarīgās valsts ekonomisko un finanšu sistēmu. Sarunā piedalās Latvijas Nacionālā vēstures muzeja numismātikas speciālistes Kristīne Ducmane un Anda Ozoliņa un vēsturnieks, augstskolas "Turība" docents Edvīns Evarts.

Raidījumā Šīs dienas acīm atgādinām par pagātnes notikumiem, kuriem šomēnes aprit apaļas gadskārtas un kuri saistīti ar Latvijai un pasaulei nozīmīgiem vēsturiskiem procesiem. Kā pirmajam šajā virknē pieskarsimies notikumam pirms 125 gadiem: 1896. gada februārī vienlaicīgi Vīnē un Leipcigā nāca klajā toreizējās Austroungārijas ebreju intelektuāļa Teodora Hercla darbs "Der Juden Staat" ("Ebreju valsts). Darbs, kas tiek uzskatīts par modernās cionisma kustības aizsākumu. Teodora Hercla un viņa darba nozīmei ebreju nācijas vēsturē savulaik pieskārāmies Izraēlas valsts tapšanai veltītā sarunā ar muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski un diplomātu toreizējo Izraēlas vēstnieka vietnieku Latvijā Zvi Mirkinu, Nākošais notikums, kuram vēlos pievērsties, notika Latvijā pirms 90 gadiem: 1931. gada 20. februārī Saeimā tika iesniegts likumprojekts par Rīgas Doma baznīcas atsavināšanu vācu draudzei un pārņemšanu Latvijas valsts īpašumā. Likumprojekta pieņemšana saasināja attiecības starp latviešu nāciju un Latvijas vācbaltiešu minoritāti, kā arī Latvijas un Vācijas starpvalstu attiecības. par Latvijas vācbaltiešu minoritātes situāciju starpkaru periodā - vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis. Savukārt laika moments pirms 75 gadiem iezīmīgs ar spilgtu un arī baisu notikumu Latvijas un Rīgas vēsturē. Proti, 1946. gada 3. februārī Uzvaras laukumā Rīgā tika izpildīts publisks nāvessods, pakarot septiņus vācu augstākos virsniekus, kuri pirms tam bija notiesāti par kara noziegumiem. Iezīmīgākā figūra šai grupā bija holokausta nozieguma organizētājs Latvijā un arī citur nacistiskās Vācijas okupētajās teritorijās Frīdrihs Jekelns. Un ja par Jekelna soda mēra pamatotību šaubīties nenākas, tad vairākiem citiem apsūdzētajiem sods varētu būt bijis mazāk bargs, ja viņus tiesātu demokrātiskas valsts, nevis staļiniskās Padomju Savienības tiesa. 1946. gada pakāršanai bija veltīta 2009. gadā tapusī filma "Ešafots - soda izrāde". Turpinājumā fragments no sarunas ar filmas režisoru Jurģi Tūbeli un scenārija autoru un producentu - publicistu Ilmāru Latkovski.

26. janvārī atzīmējām simto gadadienu kopš Latvijas Republikas atzīšanas de iure, kas notika toreizējā Antantes valstu augstākās padomes sesijā Parīzē 1921. gadā. Tas bija ārkārtīgi nozīmīgs jaunās Latvijas valsts sasniegums, kas vainagoja un lielā mērā padarīja neatgriezenisku neatkarības iekarošanas procesu. Par šī procesa virzību līdz 1919. gada vidum, kad tika parakstīts Pirmo pasaules karu noslēdzošais Versaļas miera līgums stāstījām iepriekšējā raidījumā. Šodien par tālāko notikumu attīstību, kurā būtiski svarīga bija uzvara Latvijas Neatkarības karā, jo starptautisku atzīšanu varēja pretendēt tikai valsts, kas kontrolē savu teritoriju. Tomēr arī 1920. gada 11. augusta Miera līgums ar Padomju Krieviju, kas noslēdza Neatkarības karu, tūdaļ nenesa Latvijas atzīšanu de iure. Situāciju raksturo vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis. Nepārprotami, izšķiroša loma Latvijas atzīšanā de iure bija tolaik ietekmīgākajai kontinentālās Eiropas valstij Francijai. Nozīmīgas izmaiņas Francijas nostājā par labu atzīsānai notika 1920. gada pēdējos mēnešos. Francijas politiku Latvijas un pārējo Baltijas valstu de iure atzīšanas sakarā raksturo franču vēsturnieks Strasbūras nacionālās un universitātes bibliotēkas humanitārā virziena literatūras atbildīgais glabātājs Žiljēns Gilēns. Vairāku citu lielvalstu nostāju Latvijas de iure atzīšanas jautājumā vēsturiskās Antantes augstākās padomes sēdes priekšvakarā un pašas sēdes gaitu raksturo Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis.

26. janvārī atzīmēsim simto gadadienu kopš Latvijas Republikas atzīšanas de iure 1921. gadā. 26. janvārī sabiedroto Augstākā padomē, respektīvi, Pirmajā pasaules karā uzvarējušo valstu - Lielbritānijas, Francijas, Japānas, Itālijas un Beļģijas - pārstāvji konferences laikā Parīzē pieņēma lēmumu par trīs nesen savu neatkarību izkarojušo Baltijas valstu atzīšanu par pilnvērtīgiem starptautisko attiecību subjektiem. Ar to vainagojās apmēram piecus gadus ilguši pūliņi, Baltijas nācijām apliecinot savas pašnoteikšanās tiesības,  kuras vēl 10 gadus agrāk teju visiem šķita kas pilnīgi nereāls. Stāsta vēsturnieks Gints Apals un vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Ainārs Lerhis.  

Atzīmējot 30. gadskārtu kopš 1991. gada janvāra barikāžu dienām, šomēnes vairākos raidījumos atgādinām par tālaika notikumiem. 1991. gada 20. janvāra vakarā Rīgas Speciālo uzdevumu milicijas vienība, plašāk pazīstama ar savu krievisko abreviatūru OMON, uzbruka toreizējai Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī. Uzbrukums bija pamatīgi sagatavots, ēkas aizstāvjiem pilnīgi negaidīts, uzbrucējiem bija vairākkārtīgs pārsvars. Tomēr aizstāvji, Bauskas rajona milicijas un ministrijas apsardzes dienesta darbinieki, apmēram stundu pretojās. Galu galā uzbrucēji iekļuva ministrija augšstāvā, kuru apsargāja tikai trīs cilvēki, un to ieņēma. Šajā brīdī nācās izšķirties, vai sūtīt uz ministriju papildspēkus. Iespējams, tas arī bija uzbrucēju mērķis - izraisīt plašākas bruņotas sadursmes, lai tad iesaistītu padomju armiju un ievestu Latvijā karastāvokli. Izšķiršanās bija toreizēja Latvijas Republikas Ministru kabineta priekšsēdētāja Ivara Godmaņa ziņā.  Starp Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem tovakar bija arī milicijas darbinieks Renārs Zaļais, kurš apšaudē ar omoniešiem tika smagi ievainots. Vēlāk viņš kļuva par 1991. gada barikāžu muzeja direktoru. Omoniešu, nomākuši ministrijas aizstāvju pretošanos, pavadīja ieņemtajā ēkā vien dažas stundas. Tā vakara asiņainā bilance: nāvējoši ievainots ministrijas apsardzes vada komandieris Vladimirs Gomanovičs, ministrijas tuvumā dzīvību zaudējuši milicis Sergejs Konoņenko, skolnieks Edijs Riekstiņš un kinorežisors Andris Slapiņš, savukārt viņa kolēģis operators Gvido Zvaigzne tika nāvīgi sašauts un mira slimnīcā. Tiek minēts, ka ievainotie un kritušie bijuši pretējā pusē. Tomēr savu mērķi provokācija 20. janvārī nesasniedza, jau nākamajā dienās Augstākās padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam, Maskavā tiekoties ar Mihailu Gorbačovu, padomju līderis izteica solījumu pārtraukt bruņotas akcijas Latvijas. Visumā šis solījums arī tika turēts līdz pat apvērsuma mēģinājumam Padomju Savienībā tā paša gada augustā. Tātad janvāra barikādes savu mērķi bija sasniegušas.  Turpinājumā fragmenti no 2016. gadā barikāžu atceres 25. gadadienai veltītās konferences paneļdiskusijas.

Atzīmējot 30. gadskārtu kopš 1991. gada janvāra barikāžu dienām, šomēnes vairākos raidījumos atgādinām par tālaika notikumiem. Šodien par pašām janvāra barikādēm, par to tapšanas apstākļiem un nozīmi.  Vispirms fragments no Prinstonas universitātes politikas zinātņu profesora Marka Beisingera priekšlasījuma barikāžu laikam veltītā zinātniskā konferencē, kas notika Rīgā 2016. gada janvārī. Minētās konferences ietvaros 2016. gadā notika paneļdiskusija, kurā uzstājās ārsts un politiķis, kādreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks. 1991. gada barikādēm bija veltīta arī mana 2011. gadā tapusī saruna ar aktīviem barikāžu dalībniekiem - Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja darbinieku Juri Alksni un Latvijas Barikāžu muzeja direktoru Renāru Zaļo. Izšķiroša nozīme barikāžu akcijas sekmēm bija reakcijai uz tām gan citur Padomju Savienībā, gan Rietumos. Situāciju raksturo vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētniece Kristīne Beķere. Fragments no 2016. gadā tapušās sarunas. Turpina vēsturniece, šobrīd Helsinku universitātes pētniece Una Bergmane. 2016. gada ieraksts. Raidījumu noslēgumā vēl viens fragments no profesora Marka Beisingera runas.

2021.gada janvārī atzīmēsim 30. gadskārtu kopš 1991. gada janvāra barikāžu notikumiem. Barikādes Rīgā un abās pārējās toreizējās Baltijas padomju republiku galvaspilsētās bija kulminācija Baltijas tautu cīņai par sava suverēnā valstiskuma atjaunošanu. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats notikumos, kas noteica situācijas virzību pretim 1991. gada janvāra barikāžu dienām. Šoreiz par notikumiem 1990. gadā. 1990. gada pirmajos mēnešos toreizējās Padomju Savienības Savienotajās Republikās notika to likumdevēju - augstāko padomju - vēlēšanas. Padomju totalitārisma ziedu laikos tā bija formāla demokrātiskas procedūras imitācija, taču 1990. gadā saskaņā ar Mihaila Gorbačova perestroikas jeb pārbūves politikas nostādnēm tās jau bija daļēji brīvas vēlēšanas, kurās savus kandidātus varēja izvirzīt arī nepadomiski politiskie spēki. Latvijas Tautas fronte izšķīrās par valstiskuma atjaunošanas stratēģiju, iegūstot nepieciešamo vairākumu Augstākajā Padomē, kura tad ar savu balsojumu deklarēto Latvijas neatkarīgā valstiskuma atjaunošanu. Stāsta publicists, tolaik Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns. 1990. gada 4. maijā Latvijas Augstākās Padomes deputātu vairākums nobalsoja par deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Plašāk par šo notikumu vēstījām raidījumā Šīs dienas acīm, kas izskanēja pagājušā gada 4. maijā. Šoreiz par situāciju pēc 4. maija deklarācijas pieņemšanas. Stāsta vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Daina Bleiere.

2021.gada janvārī atzīmēsim 30. gadskārtu kopš 1991. gada janvāra barikāžu notikumiem. Barikādes Rīgā un abās pārējās toreizējās Baltijas padomju republiku galvaspilsētās bija kulminācija Baltijas tautu cīņai par sava suverēnā valstiskuma atjaunošanu. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats notikumos, kas noteica situācijas virzību pretim 1991. gada janvāra barikāžu dienām. Konkrētāk norisēm 1989. gadā. Notikumi pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā  pusē Latvijā un Baltijā, kurus pieņemts  dēvēt par trešo atmodu un dziesmoto revolūciju, attīstījās tā sauktajā “perestroikas” jeb pārkārtošanās procesā - pārmaiņās, kuras toreizējā Padomju Savienībā bija uzsācis tās līdersi Mihails Gorbačovs. Padomju Savienības  vadītāja mērķis nebija totalitārās impērijas sagraušana, bet gan tās modernizēšana, zināma demokratizācija, kas padarītu  šo lielvalsti konkurētspējīgu mūsdienu pasaulē. Arī Latvijas Tautas  fronte, kas tika nodibināta 1989. gada oktobrī un vēlāk kļuva par vadošo spēku neatkarības atgūšanas procesā, sākotnēji deklarēja kā savu mērķi Gorbačova politikas atbalstu. Tomēr jau dažos mēnešos pēc Tautas frontes nodibināšanās kļuva acīmredzams, ka Latvijas sabiedrības, sevišķi latviešu nācijas noskaņojums vērsts uz savulaik zaudētās valstiskās neatkarības atgūšanu. Par izšķirošo lūzuma momentu uzskatāms Latvijas Tautas frontes valdes 1989.gada 31. maija aicinājums uzsākt diskusiju par iespējamu Tautas frontes iesaistīšanos cīņā par pilnīgu Latvijas ekonomisko un politisko neatkarību ārpus Padomju Savienības. Situāciju Latvijā 1989. gadā raksturos vēsturniece Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Daina Bleiere, kā arī jurists un politologs, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis 1989. gadā Latvijas Tautas frontes valdes loceklis Tālavs Jundzis. Par nozīmīgāko notikumu atmodas procesā 1989. gadā kļuva masu akcijas Baltijas ceļš 23. augustā. Līdz ar šo trīs Baltijas nāciju kopīgo demonstrāciju, kas apvienoja apmēram divus miljonus cilvēku 670 kilometrus garajā dzīvajā ķēdē Baltijas neatkarības kustība tika pamanīta starptautiskajā arēnā. Stāsta publicists, tolaik Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs un no Latvijas ievēlēts PSRS tautas kongresa delegāts Dainis Īvāns. Vēl skatījums uz tā brīža notikumiem Baltijā no ārienes, stāsta politoloģe Berlīnes Humbolta universitātes sociālo zinātņu nodaļas pētniece Klaudija Matesa.  

Arī šajā raidījumā Šīs dienas acīm atceramies vairākas pagājušā gadsimtā mūsu nācijai nozīmīgas personības, kuru dzīves apaļas un pusapaļas gadskārtas atzīmējām aizejošajā gadā. Sāksim ar ilggadējo Latvijas Nacionālā teātra vadītāju Alfredu Amtmani-Briedīti, kopš kura dzimšanas šogad apritēja 135 gadi. Alfreda Amtmaņa-Briedīša vadīto Nacionālo teātri raksturo teātra zinātniece, Nacionālā teātra Literārās daļas vadītāja Ieva Struka. Alfreda Amtmaņa-Briedīša vienaudzis ir ievērojamais Latvijas ārlietu dienesta darbinieks, vēlāk pretošanās kustības dalībniekus un represētais Ludvigs Sēja. Viņš nozīmīgs arī ar to, ka atstājis plašu liecinājumu par savu laiku un likteni dienasgrāmatās un atmiņās, kas 2017. gadā publicētas grāmatā "Es pazīstu vairs tikai sevi" Jāņa Rozes apgādā. Stāsta grāmatas sastādītājs vēsturnieks Uldis Neiburgs. Mākslinieka Gustava Kluča radošais mūžs nebija saistīts ar Latviju. Pirmā pasaules kara laikā nonācis Krievijā, viņš kļuva par vienu no spilgtākajiem padomju avangarda pārstāvjiem, fotomontāžas tehnikas pamatlicēju un šodien ir viens no pasaulē atpazīstamākajiem latviešu māksliniekiem. Viņa mūžs pāragri aprāvās 30. gadu nogales staļiniskajās represijās. Par Gustavu Kluci, kopš kura dzimšana šogad apritēja 125 gadi, stāsta režisors, māksliniekam veltītās filmas "Nepareizais latvietis" autors Pēteris Krilovs. Šogad apritēja 90. gadskārta, kopš 32 gadu vecumā mūžībā devās spilgtais latviešu liriķis Jānis Ziemeļnieks. Par ziemeļnieka vietu latviešu literatūras kopainā stāsta literatūrzinātnieks, Latvijas Universitātes profesors emeritus Viesturs Vecgrāvis. Vēl fragments no sarunas ar manu kolēģi no Latvijas Radio Klasika mūzikas žurnālistu Orestu Silabriedi, kurā pieskārāmies rakstnieka un komponista Marģera Zariņa daiļradei. Kopš Marģera Zariņa dzimšanas šogad apritēja 110 gadi. Ierakstā arī mazi fragmenti no Marģera Zariņa svītas "Grieķu vāzes" un mūzikas kinofilmai "Motociklu vasara". 105 gadi šogad apritēja kopš pasaulē nācis viens no zināmākajiem pagājušā gadsimta latviešu vēsturniekiem un publicistiem Uldis Ģērmanis. Viņa mūža lielākā daļa aizritēja trimdā Zviedrijā. Par Ulža Ģērmaņa vēsturnieka devumu stāsta grāmatniecības vēsturnieks Viesturs Zanders, vēsturnieks Jānis Amols un  filologs Didzis Liepiņš. Šī gada 20. septembrī apritēja 95. gadskārta, kopš dzimusi gleznotāja Džemma Skulme. Pēc ražena mūža māksliniece no mums šķīrās pagājušā gada novembrī, bet savulaik 2009. gadā viņa bija raidījuma "Šīs dienas acīm" viešņa. Tas bija ekonomiskās krīzes laiks. Ieklausīsimies mākslinieces viedoklis šodien, kad Latvija un pasaule atkal piedzīvo krīzes situāciju.

Arī šajā raidījumā, sagaidot gada nogali, pievēršamies vairākām ievērojamām personībām, kopš kuru dzimšanas šogad aprit apaļas un pusapaļas gadskārtas un kuru dzīvei un darbībai savulaik veltīti raidījumi. Šodien par vairākām personībām, kuru darbība, nozīmīgākais posms saistās ar 19. gadsimta otro pusi un 20. gadsimta pirmajām desmitgadēm. Tas bija latviešu nācijas tapšanai izšķirošs laika posms, kad faktiski tika atbildēts jautājums par tās būt vai nebūt. Par tādiem nozīmīgiem pirmās atmodas darbiniekiem kā Krišjāni Valdemāru un Krišjāni Baronu vēstījām pagājušās svētdienas raidījumā. Taču laikā, kad lielākajā tagadējās Latvijas daļā pūta pirmās atmodas vēji, aiz Vitebskas guberņas robežas esošā Latgale piedzīvoja drūmāko kultūras apspiešanas periodu - latīņu drukas aizliegumu. Kā pretestība šim cara valdības kulturālajām despotismam tapa latgaliešu rokrakstu literatūra, kura spilgts pārstāvis ir nautrēnietis Andrievs Jurdžs, kopš kura dzimšanas 12. decembrī apritēja 175 gadi. Stāsta Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Anna Stafecka. Tāpat 175 gadi šogad apritēja kopš latviešu uzņēmēja un mecenāta Augusta Dombrovska dzimšanas. Viņa veikuma spilgts apliecinājums atturības biedrības "Ziemeļblāzma" pils un arī rakstnieku pansija "Burtnieku nams". Joprojām skatāmas Vecmīlgrāvī par Augusta Dombrovska mūža veikumu un tā nozīmi stāsta šogad mūžībā aizgājušais literatūrzinātnieks un kritiķis Andrejs Grāpis. Sabalsojoties ar Andreja Grāpja stāstījumā skarto tematu, raidījuma noslēguma daļā pievērsīsimies trim spilgtām personībām, kopš kuru dzimšanas šogad apritēja 155 gadi un kuru mūži lielā mērā savijušies ciešā, bet arī pretrunīgā kamolā. 1865. gadā nāca pasaulē gan latviešu dzejas dižgari un dzīvesbiedri Rainis un Aspazija, gan Raiņa jaunības draugs un sākotnējais domubiedrus, bet vēlāk boļševistiskā režīma no dibinātājs un vadītājs 1919. gadā Latvijā - Pēteris Stučka. Par Raiņa, Aspazijas, Pētera Stučkas un vēl vairāk un viņu laikabiedru biogrāfiskajām peripetijām stāsta vēsturnieks, Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošais pētnieks Jānis Šiliņš.

Šim gadam tuvojoties noslēgumam, atceramies dažas no tām personībām, kurām šogad atzīmējam apaļas un pusapaļas jubilejas. Šodienas raidījumā par vairākiem izciliem cilvēkiem, kuri pagājušajos gadsimtos nozīmīgi ietekmējuši mūsu dzimtenes un mūsu senču vēsturiskās attīstības gaitu.  Pirmais no viņiem, Nikolajs jeb Nikolaus Mollīns, Antverpenē dzimis grāmatu iespiedējs, kurš 1588. gadā pārcēlās uz Rīgu, kļūdams par pirmo grāmatu drukātāju tagadējās Latvijas teritorijā. Vēsture nav mums saglabājusi Nikolaja Mollīna portretu un arī precīzu dzimšanas gadu. Zināms vien, ka viņš nācis pasaulē starp 1550. un 1555. gadu, tātad apmēram pirms 470 gadiem. Precīzi zināms viņa nāves gads - 1625. Tātad kopš Nikolaja Mollīna aiziešanas mūžībā šogad aprit 395 gadi. Par Nikolaju Mollinu un iespiešanas aizsākumiem Rīgā stāsta poligrāfijas vēsturnieks Artis Ērglis. Savs skatījums uz Nikolaja Mollīna darbību un drukātās literatūras aizsākumiem Baltijā ir vēstures zinātņu doktoram Kasparam Kļaviņam. Tagad pārcelsimies apmēram pusgadsimtu uz priekšu vēsturē pie mūsu nākamā jubilāra. Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers nāca pasaulē Kuldīgā, toreiz Goldingenā 1610. gada 28. oktobrī. Tātad kopš viņa dzimšanas šogad apritēja 410 gadi. Viņš ir viena no spilgtākajām personībām pagājušo gadsimtu Latvijas vēsturē, ar kura vārdu saistīts priekšstats par Kurzemes zelta laikmetu - īsu, bet spilgtu saimnieciskās aktivitātes periodu 17. gadsimta vidū. Par hercogu Jēkabu un viņa laikmetu. Stāsta Kuldīgas muzeja pētnieciskā darba speciāliste Daina Antoniška. paša vieta priekšstatos par hercogu Jēkabu ir viņa vērienīgajai jūrniecības un koloniju politikai. Turpina Daina Antoniška. Gluži citāds mūža gājums un liktenis ir citam Jēkabam, kurš dzīvoja nākamajā gadsimtā, proti, 1740. gadā dzimis Ķikuļa Jēkabs no Blomes, audējs, hernhūtietis, pirmo zināmo latviski rakstīto laicīgo dzejas tekstu autors. Tātad šogad aprit 280 gadi kopš Ķikuļu Jēkaba dzimšanas. Viņa dzejas tekstiem gan ir ļoti īpatnējs raksturs. Tās ir pantos sacerētas sūdzības Krievijas carienei Katrīnai II par vācu muižnieku netaisnībām pret latviešu zemniekiem. Šī literārā aktivitāte izrādījās autoram liktenīga. Viņu arestēja, nogādāja Rīgas cietumā, kur Jēkabs, domājams, tai pašā 1777. gadā mira 37 gadu vecumā, stāsta teologs un vēsturnieks Gundars Ceipe. Par Ķikuļu Jēkabu un viņa darbiem turpina literatūrvēsturniece, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Māra Grudule. Izglītošanās, garīgu meklējumu centieni, kuru pirmsākumi saskatāmi jau 18. gadsimta brāļu draudžu jeb hernhūtiešu kustībā jaunā pakāpē attīstījās nākamā, 19. gadsimta, vidū līdz ar pirmās akadēmiski izglītoto latviešu paaudzes parādīšanos. Viņus mēs pazīstam kā jaunlatviešus, un arī diviem no viņiem šogad atzīmējām pusapaļas jubilejas. Proti, jaunlatviešu kustības pamatlicējs Krišjānis Valdemārs nācis pasaulē 1825. gada 2. decembrī, savukārt viņa 10 gadus jaunākais laikabiedrs - Dainu tēvs Krišjānis Barons. 1835. gada 31. oktobrī. Par Krišjāni Valdemāru, Krišjāni Baronu un jaunlatviešu kustību stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče.

Latvija Otrā pasaules kara rezultātā uz pusgadsimtu zaudēja savu faktisko neatkarību, kad kara gaitā to vispirms okupēja un anektēja Padomju Savienība, pēc tam okupēja nacistiskā Vācija, bet kara beigu posmā Latvijā atkal atgriezās padomju okupācijas režīms. Apmēram 130000 latviešu kara laikā nonāca Rietumeiropā, lielākoties kā bēgļi vai latviešu leģiona karagūstekņi. Tā radās latviešu trimda.  Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no agrākajos gados tapušajiem raidījumiem, kas veltīti latviešu trimdas pastāvēšanai pēckara Rietumeiropā. Vispirms fragmenti no sarunas, kas veltīta latviešu trimdinieku dzīvei pēckara Vācijas rietumdaļā izveidotajās pārvietoto personu jeb DP nometnēs, un konkrētāk, lielākajā no tām - Eslingenā netālu no Štutgartes Vācijas dienvidrietumos. Stāsta Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācijā arhibīskaps emeritus Elmārs Ernsts Rozītis. Situācijai pārvietoto personu nometnēs savulaik veltīta arī saruna ar muzeja "Latvieši pasaulē" pētniekiem - antropoloģi Mariannu Auliciemu un vēsturnieku Juri Zalānu. Atšķirīgā situācijā no latviešiem pārējā Rietumeiropā bija tie bēgļi, kas kara pēdējos gados, šķērsojot Baltijas jūru laivās, nonāca Zviedrijā. Par viņiem stāsta Stokholmas universitātes lektore, Baltu valodu studiju programmas vadītāja Lilita Zaļkalne.

1920. gada 19. novembris ir datums, kad Latvijā, Rīgā, rodas jauns teātris, kuram ir lemts nodzīvot šos simts gadus. Tas ir Dailes teātris, un šī teātra simts gadiem ir veltīta saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta teātra vēsturnieks, E. Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Otrā saruna. Dailes teātris. Pirmie 50 gadi aizrit Eduarda Smiļģa zīmē. Pirmā saruna  

1920. gada 19. novembris ir datums, kad Latvijā Rīgā rodas jauns teātris, kuram ir lemts nodzīvot šos simts gadus. Tas ir Dailes teātris, un šī teātra simts gadiem ir veltīta saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta teātra vēsturnieks, E. Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Pirmā saruna. Dailes teātra tapšanā un faktiski pirmais pusgadsimts ir saistīts ar režisora Eduarda Smiļģa vārdu. Droši vien ir jāsāk ar to, kas bija Eduarda Smiļģa radošā gara pamats, kā tas iekļāvās sava laika teātra estētikas vispārējā ainā Latvijā un arī plašāk. Dailes teātris. Pirmie 50 gadi aizrit Eduarda Smiļģa zīmē. Otrā saruna  

Kad 1945. gada maijā Otrais pasaules karš noslēdzās Eiropā, cīņas vēl turpinājās planētas otrā pusē - Austrumāzijā un Klusā okeāna reģionā, kur sabiedrotajiem joprojām pretojās Japānas impērija. Faktiski Otrais pasaules karš bija kulminācija Japānas agresijai pret kaimiņvalstīm vairāku desmitgažu garumā. Pirmām kārtām, pret Ķīnu. Par Japānas un Ķīnas pretstāvi stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. 1945. gada pavasarī Japānas sakāve kļuva acīmredzama. Tomēr varēja prasīt  vēl simtus tūkstošu, varbūt pat miljonus dzīvību. Kapitulāciju panāca divu Japānas pilsētu - Hirosimas un Nagasiki - atombombardēšana, kā arī Padomju Savienības iesaistīšanās karā pret Japānu. Turpina Valdis Kuzmins.   2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā.

Raidījumā paraudzīsimies uz karā ierauto latviešu karavīru likteni tā finālā - 1945. gadā. Vislielākais latviešu karavīru skaits nacistiskās Vācijas bruņoto spēku sastāvā tobrīd atradās Kurzemē Latviešu leģiona 19. divīzijas un citu vienību sastāvā. Par viņu likteni stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Tikām otra Latviešu leģiona divīzijas - 15.divīzija - līdz ar vairākām citām latviešu daļām kara noslēguma posmā nonāca Vācijā, kur arī sagaidīja tā beigas. Vairumam šo karavīru izdevās atkāpties uz Rietumiem un padoties Rietumu sabiedrotajiem. Turpina Valdis Kuzmins. Kara beigas Kurzemes frontē sagaidīja arī tie latvieši, kuri bija mobilizēti Sarkanajā armijā un karoja 130. latviešu strēlnieku korpusā. Stāsta vēsturniece, Latvijas Kara muzeja līdzstrādniece Ilze Jermacāne. 2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā.

Otrā pasaules kara fināls Eiropā 1945. gada aprīlī un maija sākumā. Centrālā vieta šajos notikumos, proti, nacistiskās Vācijas militārajā sagrāvē, bija kaujai par Berlīni. Vācijas galvaspilsētai uzbruka trīs Sarkanās armijas frontes, pilsētu ielencot un pēc tam izcīnot asiņainas kaujas tās ielās, kas noslēdzās ar vācu spēku kapitulāciju Berlīnē  1945. gada 2. maijā. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Līdz ar nacistu reiha vadoņa Ādolfa Hitlera pašnāvību 1945. gada 30. aprīlī vācu spēku vispārējā kapitulācija bija vairs tikai dažu dienu jautājums. Vācijas kapitulācijas brīdī lielākais un militāri spēcīgākais vācu armijas grupējums atradās Latvijas teritorijā Kurzemē par situāciju tā sauktajā Kurzemes cietoksnī kapitulācijas brīdī, turpina Valdis Kuzmins. 2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā.

Otrais pasaules karš: norises 1945. gada pirmajos mēnešos. Frontes līnijām savelkoties ap Vāciju, miljoniem vāciešu šajā laikā nācās izbaudīt kara šausmas, kuras līdz tam viņu valsts, nacistiskā režīma vadīta, bija nesusi citām Eiropas zemēm. Sevišķi smaga bija situācija Vācijas austrumu apgabalos, kuros iespiedās Sarkanā armija.  Pamatoti baidoties no sarkanarmiešu plaši piekoptās vardarbības un staļiniskā režīma represijām, un iekļaujoties vācu varas iestāžu organizētajās evakuācijas akcijās, austrumu teritorijas pameta apmēram 10 miljoni vāciešu. Vairāk nekā miljons civiliedzīvotāju tika pārvesti ar kuģiem pa Baltijas jūru Vācijas karaflotes operācijas "Hanibals" ietvaros. Vairāki bēgļiem pārpildīti kuģi tika nogremdēti. Zināmākais pasažieru laineris "Vilhelms Gustlofs", kuru 1945. gada 30. janvārī torpedēja kapteiņa Aleksandra Marinesko komandētā padomju zemūdene. Katastrofā bojāgājušo skaits tiek lēsts uz 9600 cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa bija civilie bēgļi, tai skaitā bērni. Tas ir lielākais viena kuģa avārijā dzīvību zaudējušo skaits kuģošanas vēsturē. Stāsta vēsturnieks Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. 1944. un 45. gadā savu kulmināciju sasniedza arī tā dēvētais aviobumbu karš: sistemātiska un masveidīga Vācijas teritorijas, tai skaitā pilsētu dzīvojamo kvartālu bombardēšana, ko veica britu un amerikāņu gaisa spēki. Par simbolisku aviobumbu kara epizodi kļuva Drēzdenes bombardēšanā laikā no 1945. gada 13. līdz 15. februārim. Tiek lēsts, ka uzlidojumu rezultātā bēgļu pārpildītajā pilsētā dzīvību zaudējuši apmēram 25000 cilvēku. Drēzdene gan bija tikai kulminācija aviobumbu karam, kurā smagi cieta Berlīne, Hamburga, Ķelne, Diseldorfa, Brēmene, Frankfurte pie Mainas un citas Vācijas pilsētas. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Kaspars Zellis. Tikām netālu no Jaltas Krimas pussalas dienvidu piekrastē no 1945. gada 4. līdz 11. februārim tikās Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils un padomju diktators Josifs Staļins, lemjot par pēckara kārtību Eiropā. Rezultātā iedibinātā situācija, bieži dēvēta par Jaltas sistēmu, sadalīja Eiropu, padomju un rietumvalstu totalitārisma un demokrātijas ietekmes sfērās. Sstāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis. 2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā.

Otrā pasaules kara noslēguma posms ir vistraģiskākais latviešu nācijai, kad lielākais skaits latviešu ir iesaistīti karadarbībā, cīnoties vienā un otrā frontes pusē, atsevišķos gadījumos latviešu vienībām Vācijas un Padomju Savienības spēku sastāvā nonākot tiešā kaujas darbībā citai pret citu. Taču tas ir arī laiks, kad visspilgtāk izpaužas latviešu nācijas centieni neiesaistīties cīņā nevienas okupācijas varas pusē. Spilgts piemērs šai ziņā ir ģenerāļa Jāņa Kureļa komandētās grupas daļu pretestība nacistu okupācijas spēkiem Kurzemē 1944. gada novembrī un decembrī. Izveidota vācu spēku sastāvā uz kādreizējās Aizsargu organizācijas bāzes, Kureļa grupa tajā pašā laikā bija cieši saistīta ar Latvijas Centrālo padomi un kļuva par patvērumu tiem, kuri nevēlējās karot frontē, bet mēģināt nogaidīt iespējami izdevīgu brīdi kara finālā, lai ar ieročiem rokās cīnītos par Latvijas neatkarību. Nacistu vara tās policijas spēku komandiera Kurzemē Frīdriha Jekelna personā vērsās pret kureliešiem, atbruņojot un arestējot grupas štābu un pie tā dislocēto bataljonu. Taču apmēram 650 vīri vairākas nedēļas sekmīgi pretojās vācu spēkiem, līdz tā arī nesakauti izklīda Kurzemes mežos. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs. Tajā pašā laikā vērsās plašumā pretestība arī padomju okupācijas varai Latvijas austrumdaļā. Īpaši aktīva tā bija Ziemeļlatgalē, kur 1945. gada 2. martā Stompaku purvā pie Viļakas notika lielākā kauja Latvijas nacionālo partizānu cīņu vēsturē. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Vēstures institūta pētnieks Zigmārs Turčinskis. Šogad atzīmējot 75. gadskārtu kopš Otrā pasaules kara noslēguma, pievēršamies šī kara norisēm, izmantojot fragmantus no raidījumu cikla "Satumsums", kas pirmoreiz ēterā izskanēja no 2009. līdz 2015. gadam.

1944. gada decembrī nacistiskā Vācija veica pēdējo mēģinājumu novērst savu totālo sakāves šajā karā. Tā bija uzbrukuma operācija Ardēnos Beļģijas un Luksemburgas teritorijā, kas sākās 1944. gada 16. decembrī. Operācijai bija koncentrēti labākie Vermahta spēki, līdz ar to nozīmīgi noplicinot Austrumu fronti, kur sekojošajai Sarkanās armijas ofensīvai 1945. gada janvāra vidū bija Vācijai katastrofāli rezultāti. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. 2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā.  

  2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par militārajām norisēm Latvijā 1944. gada otrajā pusē. Šai laikā Vācijas bruņotie spēki atstāja Latvijas teritorijas austrumu daļu, tai skaitā Rīgu, savukārt mūsu valsts rietumos izveidojās liels, izolēts vācu armijas placdarms, mūsdienās visbiežāk dēvēts par Kurzemes cietoksni. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Karadarbība Kurzemes frontē 1944. gada pēdējos mēnešos un 1945. gadā pazīstama ar apzīmējumu Kurzemes lielkaujas. Turpina Valdis Kuzmins. Kurzemes frontē 1944. gada beigās, 1945. gada pirmajos mēnešos arī ir tā vieta, kur visā Otrā pasaules kara gaitā frontē ir visvairāk latviešu. Tur ir gan leģiona 19. divīzija, un, no otras puses, ir 130.latviešu strēlnieku korpuss. Tā ir viena no traģiskākajām kara lappusēm.    

Šogad atzīmējot 75. gadskārtu kopš Otrā pasaules kara noslēguma, pievēršamies šī kara norisēm, izmantojot fragmantus no raidījumu cikla "Satumsums", kas pirmoreiz ēterā izskanēja no 2009. līdz 2015. gadam. Šajā pārraidē -  procesiem 1944. gadā, kas ievadīja nacistiskās Vācijas galīgo sagrāvi šai karā. Izšķirošs pavērsiens šai ziņā bija Rietumu sabiedroto desanta operācija Francijas ziemeļrietumos 1944. gada 6. jūnijā, kurai sekoja Francijas atbrīvošana. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas NBS vēstures pētniecības nodaļas pētnieks Valdis Kuzmins.  

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par norisēm Latvijā 1944. gada vasarā, kad karadarbība atkal sasniedza mūsu valsts teritoriju, krasi mainot daudzu Latvijas pilsoņu likteņus. 1944. gada vasarā Vācijas bruņotie spēki cieta smagu sagrāvi Baltkrievijā, kuras rezultāts bija Sarkanās armijas ielaušanās arī Latgalē un Zemgalē. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Dramatiskā un asiņainā 1944. gada vasarā bija latviešu vienībām, kuras cīnījās vienā un otrā frontes pusē: kā ieroču SS latviešu divīzijām un citām latviešu vienībām Vācijas bruņotajos spēkos, tā latviešu strēlnieku divīzijai un vēlāk korpusam Sarkanās armijas sastāvā. Turpina Valdis Kuzmins. 1944. gada vasarā savu pastāvēšanu sāka arī bruņotā vienība, kuras darbība saistīta ar mēģinājumu izveidot latviešu spēkus, kuri kara finālā varētu cīnīties par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Runa ir par ģenerāļa Jāņa Kureļa komandēto vienību jeb kureliešiem. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs. 1944. gads ievadīja to Otrā pasaules kara fāzi, kas nesa lielākos upurus latviešu nācijai. Stāsta Valdis Kuzmins.

11. augustā apritēja 100 gadi, kopš tika noslēgts Latvijas Republikas un Padomju Krievijas miera līgums, kas noslēdza arī Latvijas neatkarības karu. Miera līgumā padomju valdība labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atteicās no Krievijas valsts suverēnajām tiesībām uz Latvijas tautu un zemi. Tas tiek vērtēts kā svarīgākais starpkaru periodā noslēgtais divpusējais līgums, kā arī ir visvairāk citētais un zinātniskos pētījumos analizētais Latvijas starptautiskais līgums. Miera līgumā padomju valdība labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atteicās no Krievijas valsts suverēnajām tiesībām uz Latvijas tautu un zemi. Par 1920. gada 11. augusta notikumiem saruna ar vēsturnieku Artūru Žvinkli.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par norisēm 1944. gada pirmajā pusē. Toreizējās Padomju Savienības teritorijā šis laiks saistīts ar izšķirošo Sarkanās armijas triecienu Vērmahtam, tā saukto operāciju Bagrations jeb Baltkrievijas atbrīvošanas operāciju. Stāsta Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Lielākā daļa toreizējās Padomju Savienības iedzīvotāju Sarkanās armijas uzbrukumu uztvēra kā atbrīvošanu, un viņiem tas tāds arī bija, taču vairākām tautām un etniskajām grupām tieši šis laiks atvēra jaunu, traģisku lappusi, kas daudzos gadījumos tām laupīja viņu vēsturisko dzimteni un neatgriezeniski aizlauza to eksistenci. Runa ir par staļiniskā režīma veiktajām totālajām vairāku tautu deportācijām 1944. gada ziemā un pavasarī. Šāds liktenis piemeklēja čečenus, ingušus, karačajiešus, Krimas tatārus, Volgas vāciešus un citas mazākas tautas un etniskās grupas. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Daina Bleiere.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par norisēm Otrā pasaules kara Austrumu frontē. Sarkanās armijas uzvaras kaujās pie Staļingradas un Kurskas 1943. gadā pavērsa notikumu gaitu par labu Padomju Savienībai. Tomēr acīmredzams  šis pavērsiens kļuva tikai 1944. gada vasarā. Par laika posmu starp 1943. gada vasaru un 1944. gada pavasari Austrumu frontē stāsta vēsturnieks Latvijs Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Viens no Sarkanās armijas ofensīvas rezultātiem šajā laikā bija 872 dienas ilgušās Ļeņingradas blokādes izbeigšana. Tā kā šai Otrā pasaules kara vēstures lappusei raidījumos līdz šim neesam pieskārušies, turpmāk raidījumā par toreizējās Ļeņingradas (tagad (Sanktpēterburga) blokādi. Turpina Valdis Kuzmins.

Raidījuma tēma - „Notikumi Latvijā 1940. gadā”. Kā izmaiņas izjuta Latvijas iedzīvotāji, kādas pārmaiņas viņus skāra, kā notika Latvijas dzīves pāreja uz pavisam citādu sociāli ekonomisko un politisko attiecību sliedēm. Stāsta Latvijas zinātņu akadēmijas pētnieki Irēna Šneidere un Artūrs Žvinklis.  

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par procesiem un notikumiem 1943. gadā. Vispirms pievērsīsimies Varšavas ebreju geto sacelšanās nežēlīgajai apspiešanai 1943. gada aprīlī un maijā un arī versijai, kā šajos notikumos bijuši iesaistīti latviešu policijas bataljonu spēki. Stāsta vēstures zinātņu doktors Kārlis Kangeris. 1943. gada otrā puse, laiks pēc Kurskas kaujas, bija ļoti nozīmīgs cīņas iznākumam Otrā pasaules kara padomju - vācu frontē. Stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. No 1943. gada 28. novembra līdz 1. decembrim risinājās notikums, kas nozīmīgi ietekmēja Eiropas likteņus laika posmā pēc Otrā pasaules kara. Tā bija trīs nozīmīgāko antihitleriskās koalīcijas lielvalstu - Amerikas Savienoto Valstu, Britu impērijas un Padomju Savienības - līderu pirmā klātienes tikšanās. Franklins Rūzvelts, Vinstons Čērčils un Josifs Staļins sastapās tobrīd padomju un britu spēku okupētās Irānas galvaspilsētā Teherānā. Stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Inesis Feldmanis.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šoreiz par Latvijas Centrālās padomi, organizāciju, kas Otrā pasaules kara laikā vērsās pret abām mūsu dzimteni okupējošajām totalitārajām varām. Pagājušajā raidījumā pievērsāmies norisēm Latvijā 1943. gadā, tai skaitā tobrīd pastāvējušajām dažāda veida un motivācijas pretestības formām nacistu okupācijas režīmam. Daudzi no šiem pretestības virzieniem nebija orientēti uz Latvijas valstiskuma atjaunošanu pēc kara beigām. Taču 1943. gadā tapa arī organizācija, kuras darbības pamats bija Latvijas Republikas atjaunošana uz 1922. gada Satversmes demokrātiskajiem pamatiem, šai nolūkā vēršoties pie rietumvalstu valdībām. Tā bija Latvijas Centrālā padome, par kuras dibināšanas datumu uzskata 1943. gada 13. augustu. Organizācijā apvienojās pamatā starpkaru Latvijas politiskās elites pārstāvji. Viens no padomes tapšanas iniciatoriem un galvenais sakaru uzturētājs ar ārpasauli bija Latvijas Republikas sūtnis neitrālajā Zviedrijā Voldemārs Salnais. Stāsta vēstures zinātņu doktors Kārlis Kangeris. Par Latvijas Centrālās padomes izveides apstākļiem un politisko kontekstu - Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs. Par nozīmīgāko Latvijas Centrālās padomes darbības epizodi uzskatāma deklarācija jeb memorands, kas datēts ar 1944. gada 17. martu, prasot Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Dokumentu parakstīja nevien padomes locekļi, bet arī citi Latvijas sabiedrībā pazīstami cilvēki, pavisam 190 personas. Stāsta Kārlis Kangeris. Kārlis Kangeris arī vērtē Latvijas Centrālās padomes darbības nozīmi un raksturu.    

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par vienu no Latvijas tautai būtiskākajiem un arī postošākajiem procesiem Otrā pasaules kara laikā - par tā sauktā latviešu leģiona izveidi un darbību nacistiskās Vācijas bruņoto spēku sastāvā. Šis process sākās 1943. gada janvārī pēc Vācijas sakāves Staļingradas kaujā. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Svarīga loma Latvijas pilsoņu mobilizācijā Vācijas bruņotajos spēkos bija tā sauktajai Latvijas zemes pašpārvaldei, kura, būdama faktiski beztiesisks vācu varas instruments, kalpoja par piesegu pretlikumīgajai mobilizācijai. Par to saruna ar vēstures zinātņu doktoru Kārli Kangeri un vēstures zinātņu doktoru, augstskolas "Turība" docentu Edvīnu Evartu. Turpinājumā Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieka Artūra Žvinkļa viedoklis par leģiona izveides politiskajiem, valsts tiesiskajiem un morālajiem aspektiem. Par leģiona saistība ar citām latviešu militārajām vienībām, pirmām kārtām, policijas un tā sauktajiem aizsardzības bataljoniem stāsta Valdis Kuzmins. Situācijā, kad notika piespiedu mobilizācija, par brīvprātīgu iesaistīšanos leģionā runāt var tikai nosacīti, un jebkādas aplēses par brīvprātīgi nacistiskās Vācijas pusē karojušajiem balstās uz pieņēmumiem. Tomēr nenoliedzami bija tādi, kurus iestāties leģionā mudināja ne tikai bailes no soda, bet arī ticība, ka cīņa leģiona rindās kalpo Latvijas nākotnei un latviešu tautas interesēm. Turpina Valdis Kuzmins.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par vienu no nozīmīgākajiem procesiem 1943. gadā, proti, par Rietumu sabiedroto desanta operāciju Sicīlijas salā un tās ieņemšanu jūlijā un augustā, kā arī tai sekojošo iebrukumu Itālijas cietzemē. Karadarbības uzsākšana Apenīnu pussalā izraisīja fašistiskā režīma sabrukumu Itālijā un šīs Vācijas sabiedrotās izstāšanos no Otrā pasaules kara. Stāsta vēsturnieki -  Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Inesis Feldmanis.  

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par norisēm šī kara austrumu frontē. Konkrētāk par divām lielām kaujām, kuras uzskata par pavērsienu karadarbībā starp Padomju Savienību un Vāciju. Pirmā no tām bija Staļingradas kauja, ilga militāra pretstāve pie Volgas no 1942. gada augusta nogales līdz 1943. gada februāra sākumam, kurā virsroku guva Sarkanā armija. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Otra no piesauktajām kaujām bija Kurskas kauja 1943. gada jūlijā un augustā. Turpina Valdis Kuzmins.

Nesen atzīmējām simto gadadienu kopš Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas. Viens no ievērojamākiem tās dalībniekiem bija dzejnieks Rainis, kura politiskā darbība vairākkārt jau iepriekš aplūkota raidījumos. Fragmenti no šim sarunām.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par norisēm 1942. gadā. Tas uzskatāms par lūzuma gadu kara gaitā, kad tā saukto ass valstu - Vācijas, Japānas, Itālijas - un to sabiedroto spēku ekspansija tika apturēta, un kara gaita uzņēma pretēju virzienu. Izšķirošs faktors šai ziņā bija Savienoto Valstu iesaistīšanās karā antihitleriskās koalīcijas pusē. Šis izšķirošais pavērsiens vispirms kļuva pamanāms no Eiropas attālākās frontēs, tai skaitā Klusā okeāna reģionā, kur 1942. gadā Savienoto Valstu un Britu Sadraudzības spēki apturēja Japānas ekspansiju. Stāsta Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Otrs nozīmīgs karadarbības rajons 1942. gadā bija Vidusjūra un Ziemeļāfrika, kur vācu un itāliešu spēki tiecās ieņemt Suecas kanāla rajonu un ielauzties ar naftu bagātajās Tuvo Austrumu reģionā. Cīņā par Vidusjūru izšķiroša nozīme bija Maltas arhipelāgam, kas kļuva par nenogremdējamu britu aviācijas bāzeskuģi, kavējot sakarus starp Itāliju un ģenerāļa Ervīna Romela komandētajiem spēkiem Ziemeļāfrikā. Turpina Valdis Kuzmins. Ervīna Romela ambiciozajiem plāniem tomēr nebija lemts īstenoties. Britu sadraudzības spēki, kuros ietilpa Austrālijas, Jaunzēlandes, Dienvidāfrikas un Indijas vienības, tāpat grieķu un franču vienības, apturēja vācu un itāliešu uzbrukumu apmēram 100 kilometru attālumā no Suecas kanāla pie Elalameinas pilsētiņas. Tur arī notika izšķirošā cīņa par Ziemeļāfriku. Stāsta Latvijas Kara muzeja pētnieks Jānis Tomaševskis.    

Saruna ar Berlīnes brīvās universitātes profesoru Johenu Štātu. Sarunas temats - Otrais pasaules karš vācu nācijas apziņā pagātnē un šodien.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šodien par notikumiem nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā 1942. gadā. Pēc Vermahta straujā iebrukuma Padomju Savienībā 1941. gada vasarā mūsu zeme bija nonākusi samērā tālā padomju vācu frontes aizmugurē, iekļauta nacistu režīma izveidotajā Austrumzemes reihskomisariātā. Latvijas sabiedrība, kuras liela daļa sākotnēji uzlūkoju jauno okupācijas varu kā atbrīvotājus, tagad iepazina tās represīvo raksturu. Holokausta traģēdiju, kurā 1941. gada otrajā pusē tika iznīcināta lielākā daļa Latvijas ebreju, aplūkojām vienā no iepriekšējiem raidījumiem.  1942. gada sākumā Latvija piedzīvoja vēl vienu nežēlīgu nacistu režīma izrēķināšanās akciju - Audriņu sādžas iznīcināšanu, nogalinot vairāk nekā 200 tās iedzīvotājus. Stāsta vēsturniece, Latvijas Okupācijas muzeja pētniece Inese Dreimane. 1942. gada pavasarī darbību uzsāka arī lielākā nacistu režīma izveidotā pastāvīgā ieslodzījuma vietā Latvijas teritorijā - Salaspils koncentrācijas nometnē. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs.

4.maijā svinam deklarācijas par Latvijas neatkarības atjaunošanu 30. gadadienu. 1990.gada 4. maijā par deklarāciju nobalsoja 138 toreizējās Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti no 201 ievēlētā. Tādējādi tika izpildīta konstitucionālu lēmumu pieņemšanai nepieciešamā divu trešdaļu vairākuma kvota. Šis rezultāts nebūtu iespējams bez visa iepriekš notikušā Trešās atmodas procesa. Šī procesa nozīmīgākos momentus iezīmējam raidījumā Šīs dienas acīm, izmantojot fragmentus no iepriekšējo gadu sarunām. Par sākumpunktu šim atskatam var izvēlēties  dažādus notikumus. Tas varētu būt Daiņa Īvāna un Artūra Snipa raksts "Par Daugavas likteni domājot" laikrakstā "Literatūra un Māksla" 1986.gada 17.oktobrī. Šī publikācija aizsāka kampaņu pret Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecību, no kuras izauga Vides aizsardzības klubs - pirmā masveidīgā atmodas organizācija, kuras darbībā līdzās tīri ekoloģiskiem motīviem jau drīz izpaudās sabiedrības protests pret vispārējo degradāciju, kuru Latvijai un latviešu nācijai bija nesis padomju totalitārisms. Nozīmīgas bija grupas "Helsinki 86" akcijas 1987.gadā, kā  pirmajiem publiski paužot Latvijas neatkarības centienus un aktualizējot padomju okupācijas un staļinisma perioda masu represiju faktus. Taču šoreiz sākam ar Latvijas radošo savienību plēnumu 1988. gada 1. un 2. jūnijā, kad padomju okupācija tika pirmo reizi piesaukta varas sankcionētā notikumā. To atļāvās pateikt Mavriks Vulfsons, toreiz populārs televīzijas politiskais komentētājs un Latvijas Mākslas akadēmijas marksisma-ļeņinisma pasniedzējs. Mavrika Vulfsona 100.dzimšanas dienai veltītajā sarunā šim notikumam pieskārās vēsturnieks Marģeris Vestermanis. No tās pašas tribīnes toreiz 1988.gada jūnijā izskanēja arī pirmais aicinājums dibināt tautas masu kustību sabiedrības demokratizācijai. Latvijas Tautas fronti. Attiecīgo uzsaukumu plēnumā nolasīja dzejnieks un žurnālists Viktors Avotiņš. Idejas tapšanas kodolam līdz ar viņu piederēja arī ģeogrāfs Valdis Šteins un selekcionārs un žurnālists Jānis Rukšāns. Lūk, kā viņi šos notikumus atcerējās Tautas frontes dibināšanas kongresa 25.gadadienai veltītajā sarunā. Tautas frontes dibināšanas kongresā 1988. gada 8.oktobrī Latvijas Tautas fronte vēl nebija gatava deklarēt kā mērķi Latvijas suverēnā valstiskuma atjaunošanu. Tas notika gadu vēlāk, 2. Tautas frontes kongresā, 1989. gada 7.un8.oktobrī. Taču organizācija strauji kļuva masvedīga, jau drīz aptverot vairāk nekā 100 tūkstošus biedru un tās organizētajās masu manifestācijās piedalījās simti tūkstošu. Par starptautiski pamanītāko notikumu kļuva trīs Baltijas valstu kustību kopīgā akcija "Baltijas ceļš" 1989. gada 23.augustā - Staļina-Hitlera jeb Molotova-Ribentropa pakta 50.gadadienā. Baltijas ceļa 25.gadskārtā to atcerējās vācu vēsturnieks Hamburgas universitātes Ziemeļaustrumeiropas pētniecības centra pētnieks Detlefs Hennings, kurš tobrīd kā students bija saņēmis atļauju gadu ilgam mācību braucienam uz Latviju un uzturējās Rīgā. Norises gadā pirms 1990. gada 18.marta Augstākās Padomes vēlēšanām un 4.maija balsojuma atceras toreizējais Tautas frontes priekšsēdētājs publicists Dainis Īvāns.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Iepriekšējos raidījumos aplūkojām kara gaitu līdz 1941. gada beigām, kad karadarbība risinājās pamatā Eiropā un tās tuvumā. Taču 1941. gada decembrī Otrais pasaules karš ar pilnu jaudu izvērtās arī Klusā okeāna reģionā un Austrumāzijā. Tas notika pēc Japānas impērijas gaisa un jūras spēku uzbrukuma Savienoto Valstu militārajai bāzei Perlharborā, Havaju salās. 1941. gada 7. decembrī vienlaicīgi sākās plašs japāņu spēku uzbrukumus Lielbritānijas un Nīderlandes koloniālajiem īpašumiem Dienvidaustrumāzijā un Savienoto Valstu sabiedrotajām Filipīnām. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins un vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis.  

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Iepriekšējā raidījumā tika atspoguļotas norises Latvijā pēc Padomju - vācu kara sākuma 1941. gada jūnijā. Padomju okupācijas nomaiņa ar nacistu okupācijas režīmu gaidītās atbrīvošanas vietā Latvijas sabiedrībai nesa tikai pakļautības apstākļu maiņu. Taču bija Latvijas tautas daļa, kurai nacistu kundzība izvērtās par vissmagāko traģēdiju. Tā bija Latvijas ebreju kopiena, kura teju visa gāja bojā holokaustā 1941. gada otrajā pusē. Stāsta vēsturnieks, holokaustā izdzīvojušais Latvijas ebreja Marģeris Vestermanis. Par antisemītiskā noskaņojuma pieaugumu Latvijā turpina vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis. Marģeris Vestermanis turpina par to, kā attīstījās notikumi 1941. gada vasarā. Viņš min, ka pirmais holokausta slepkavību vilnis noplaka līdz ar 1941. gada augustu, kad  praktiski visi izdzīvojušie Latvijas ebreji tika koncentrēti trīs geto: Liepājā ar apmēram 7000 iemītnieku, Daugavpilī ar apmēram 14 000 iemītnieku, un lielākajā Rīgā ar nepilniem 30 tūkstošiem cilvēku. Sākotnēji šķita, ka šajās koncentrācijas nometnēs ebreji var justies  relatīvi droši vismaz par savu dzīvību, tomēr tā izrādījās ilūzija. Geto iemītnieki, ja neskaita nelielu daļu darba spējīgu vīriešu, tika noslepkavoti vairākās eksekūciju akcijās 1941.gada novembrī un decembrī. Lielākās no tām - Rīgas geto ebreju nošaušana Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī. Par Rumbulas traģēdiju stāsta vēsturnieki, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs un muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. 29. marta raidījumā aplūkojām padomju vācu kara sākumposmu 1941. gada otrajā pusē. Šis karš burtiski no pirmajām stundām skāra arī Latvijas teritoriju, kur vien dažu nedēļu laikā padomju okupāciju nomainīja nacistu okupācijas režīms, taču nedēļu pirms kara sākuma Latvijas tauta piedzīvoja vienu no smagākajām traģēdijām 20. gadsimta vēsturē. 1941. gada 14. jūnija masu deportācijas skāra vairāk nekā 15000 Latvijas iedzīvotāju, lielākoties deportējot veselas ģimenes. 5263 no deportētajiem tika arestēti un ieslodzīti nometnēs. Pārējie bija šo arestēto ģimenes locekļi. Viņi tika izsūtīti uz nometinājuma vietām Padomju Savienības iekšējos apgabalos. Nometnēs ieslodzītos vēlāk tiesāja, daudziem piespriežot nāvessodu, citi mira, neizturējuši nometņu vai izsūtījuma apstākļus. Konstatēts, ka 14. jūnija deportācija pavisam laupījusi dzīvības 6113 cilvēkiem. Stāsta vēstures zinātņu doktors Jānis Riekstiņš. Jau pēc kara sākuma padomju režīms veica savu pēdējo Baigā gada noziegumu  - 99 cilvēku bez tiesas nogalināšanu 1941. gadā no 27. līdz 29. jūnijam. Stāsta vēsturniece, Latvijas Okupācijas muzeja līdzstrādniece Inese Dreimane. Vermahta avangarda vienības sasniedza Rīgu 1941. gada 1. jūlijā. Vēlākā nacionālās pretošanās kustības aktīviste Valentīne Lasmane tobrīd bija Latvijas Telegrāfa aģentūras darbiniece. Nodzīvojusi raženu mūžu, Lasmanes kundze devās mūžībā 102 gadu vecumā. 2018. gada decembrī. Tā paša gada sākumā tikos ar viņu Stokholmā, kur cita starpā uzklausīju arī atmiņas par naktī no 1941. gada 30. jūnija uz 1. jūliju. Daudzi Latvijā ienākošos vācu spēkus uztvēra kā atbrīvotājus un cerēja, ka Lielvācija ļaus atjaunoties Latvijas valstiskumam. Tās izrādījās veltas cerības. Latvija tika iekļauta tā sauktajā Austrumu zemes jeb Ostslandes reihkomisariātā. Stāsta vēstures zinātņu doktors Kārlis Kangeris. Ja vairumam Latvijas iedzīvotāju padomju - vācu kara sākums nozīmēja vienas okupācijas varas nomaiņu ar citu, ne mazāk brutālu un augstprātīgu, tad par traģēdiju tas kļuva vairāk nekā 66000 Latvijas ebreju. Par holokausta norisi Latvijā 1941. gadā nākamsvētdien, 12. aprīlī.     

Šajā raidījumā stāsts par militārajiem un politiskajiem procesiem Eiropā 1941.gada otrajā pusē, kad Otrā pasaules kara smaguma centrs pārvietojās uz Eiropas austrumiem, kur ar Vācijas uzbrukumu 1941. gada 22. jūnijā sākās padomju - vācu karš, kas kļuva par Otrā pasaules kara sastāvdaļu. Kas izraisīja šo sadursmi starp līdz tam sabiedrotajiem Hitlera un Staļina režīmiem, kuru kopīga rīcība nepilnus divus gadus iepriekš bija pavērusi durvis globālajām konfliktam, stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis. Pirmie kara mēneši Sarkanajai armijai izvērtās katastrofāli, stāsta vēsturnieks, šobrīd Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Viens no spilgtākajiem fenomeniem padomju-vācu kara sākumposmā bija grandiozi ielenkumi, kuros nonāca simtiem tūkstošu lieli Sarkanās armijas grupējumi. Kas lielāko tiesu tika iznīcināti, to karavīriem ejot bojā vai krītot gūstā, turpina Valdis Kuzmins. Tomēr vācu stratēģisko plānu izmaiņas 1941. gada jūlijā par pāris mēnešiem aizkavēja iespējamo uzbrukumu Maskavai. Šī uzbrukuma iesākums gan vāciešiem šķita visai veiksmīgs. Ar 1941. gada vasaru un rudeni saistās arī 201. latviešu strēlnieku divīzijas formēšanās Sarkanās armijas sastāvā. Par divīzijas tapšanas apstākļiem un pirmajām kaujām pie Maskavas 1941. gada decembrī stāsta Valdis Kuzmins un vēsturniece, Latvijas Kara muzeja līdzstrādniece Ilze Jermacāne. Vācijas bruņoto spēku uzbrukuma rezultātā 1941. gada vasarā nacistu režīma rokās nonāca arī visā Latvijas teritorija. Par to, kā tas ietekmēja latviešu nācijas un visu pārējo Latvijas iedzīvotāju situāciju nākamajos raidījumos.   

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Šajā raidījumā stāsts par militārajiem un politiskajiem procesiem Eiropā 1941.gada pirmajā pusē. Šajā laikā lielākā daļa kontinentālās Eiropas bija kritusi nacistiskās Vācijas rokās. Taču no plāna par iebrukumu Lielbritānijā, mēģinot sakaut Britu impēriju, Hitleram bija nācies atteikties. Eiropas austrumos jau brieda izšķirošā sadursme starp tobrīd vēl sabiedrotajiem Hitlera un Staļina režīmiem.  Par Otrā pasaules kara militāro norišu smagumcentru šai laikā kļuva Balkāni un Vidusjūras baseins, no kura Vācija un tās sabiedrotā Itālija pūlējās izspiest Britu impēriju. Itālijas centieni šajā ziņā sākumā cieta smagu fiasko Ziemeļāfrikā, kur 1940. gada nogalē un 1941. gada sākumā Britu sadraudzības spēki atsvieda itāliešus no Ēģiptes un sāka iebrukumu Itālijas īpašumos tagadējās Lībijas teritorijā. Itālijai nāca palīgā Vācija, nosūtot uz Ziemeļāfriku ģenerāļa Ervīna Rommela komandētu vienību. Stāsta vēsturnieks, Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Izšķiroša operāciju veiksmē Ziemeļāfrikā bija kontrole pār Vidusjūru, kur Lielbritānijas rokās atradās stratēģiski atbalsta punkti - Gibraltārs pie izejas uz Atlantijas okeānu, Malta Vidusjūras centrā un Kiprā un Ēģiptē jūras austrumu daļā, turpina Valdis Kuzmins. Jau kopš 1940. gada rudens turpinājās Itālijas nesekmīgie mēģinājumi sakaut salīdzinoši daudz mazāko Grieķiju, tā kā karadarbība Balkānos potenciāli radīja draudus Rumānijas naftas atradnēm, kas bija galvenais Vācijas degvielas avots, Hitlers izšķīrās par iesaistīšanos karadarbībā pret Grieķiju. Vācijas iestāšanās karā Itālijas pusē nozīmēja visu Balkānu pārvēršanu karadarbības zonā, jo, lai sasniegtu Grieķijas teritoriju pa sauszemi, Vācijai bija jāšķērso trešo valstu, Bulgārijas un Dienvidslāvijas teritorijā. Jau agrāk pastāvējušās pretrunas starp Grieķiju un Bulgāriju ļāva diezgan viegli padarīt pēdējo par Vācijas sabiedroto. Citāds izvērtās Dienvidslāvijas liktenis, Belgrada galu galā nebija gatava kļūt par Hitlera un Musolīni sabiedroto, un tas izraisīja Vācijas, Itālijas un tās sabiedroto agresiju pret šo Rietumbalkānu valsti. Dienvidslāvijas armija, piedzīvojot uzbrukumu teju no visām debespusēm, tika ātri sakauta, valsts sabruka, tika okupēta, daļēji sadalītas starp uzvarētājiem, Horvātijā izveidojās marionešu režīms. Atlicis viens jautājums, ko parasti uzdod šo Balkānu notikumu sakarā, cik lielā mērā tas ietekmēja Vācijas plānus uzbrukt Padomju Savienībai. Par turpmākajām Otrā pasaules kara norisēm, kas tieši skāra arī Latviju, proti, Vācijas un Padomju Savienības kara sākumu, klausieties mūsu nākamajā raidījumā. 

Raidījumā Šīs dienas acīm pievēršamies nacionālās pretošanās kustībai, tam, kā mēs šo fenomenu saprotam un kā mēs to šodien uztveram. 17. marts ir diena, kad 1944. gadā Latvijas Centrālā padome sastādīja savu memorandu, kas ir būtiskākais un nozīmīgākais dokuments šīs organizācijas darbības sakarā. Pieļaujams, ka plašas sabiedrības apziņā nav gluži skaidri tie kritēriji, kas nosaka tādas vai citādas darbības atbilstību nacionālās pretošanās jēdzienam, nojēgumam. Kas ir tā sarkanā līnija, kas nosaka tās vai citas organizācijas darbības, arī indivīda piederību nacionālās pretošanās kustībai? Stāsta vēsturnieki - Latvijas Centrālās padomes piemiņas fonda pārstāve Ieva Kvāle un Latvijas Vēstures institūta pētnieks Zigmārs Turčinskis. "Es varu teikt savu viedokli, kas saskan arī ar to, ka 1996. gadā Saeima pieņēma likumu Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu. Un tur bija, kuri cilvēki no 1940. gada, tātad no okupācijas sākuma, līdz 1960. gada 31. decembrim bija kaut kādā veidā pretojušies okupācijai," skaidro Ieva Kvāle.  '"Ja es skatu tuvāk, tad es noteikti lieku pirmajā vietā to, kāds ir mērķis un mērķis nosaka to, vai šis cilvēks vai tā grupa, vai viņi cīnījušies par brīvu, neatkarīgu Latviju, vai viņi ir bijuši tikai kā tādas šaha figūriņas kaut kādā lielā spēlē starp divām totalitārām valstīm. Un šajā gadījumā, ja mēs runājam arī par leģionāriem, tad tajā mirklī, kad karš beidzās, un daudzas leģionārus apcietināja, izveda uz Sibīriju, apmēram 4000 palikt Latvijā mežos, un tie kļuva par nacionālajiem partizāniem. No šī brīža viņi izšķir nacionālās pretošanās kustības dalībnieki, un viņiem ir tā cieņa un gods," turpina Kvāle. "Man ir bijušas sarunas gadu gaitā arī ar otrās puses pārstāvjiem, Sarkanās armijas pārstāvjiem. Viņi saka, mēs cīnījāmies par brīvu Latviju. Labi, jūs cīnījāties par brīvu Latviju, jūs cīnījāties pret okupācijas karaspēku, pret vācu karaspēku, tas viss ir pieņemami. Bet tad, kad jūs redzējāt pēc kara beigām, kad nav šīs brīvās Latvijas, tad ko vajadzēja darīt. Nē, neko viņi nedarīja," analizē Kvāle. Cik vispār svarīga šajā gadījumā ir tieši bruņota pretošanās, kas, protams, primāri saistās ar nacionālo partizānu kustība. "Bruņotā pretošanās faktiski bija iespējama tanī brīdī, kad bija tādi apstākļi, lai šī pretošanās kustība varētu izveidoties, pastāvēt. Tas bijis šīs okupācijas varu maiņas periods, kad viena okupācija iet projām, otra nāk iekšā, tad ir tas lūzuma punkts, kad latvieši centās un cerēja izmantot šo situāciju savā labā. arī ņemot rokās ieročus," atzīst  Zigmārs Turčinskis. "Viens tāds brīdis bija, gan ļoti īss, 1941. gada vasarā, burtiski vienu divas nedēļas, dažās vietās pat tikai dažas dienas. Jo, tikko ienāca vācieši, uzreiz tika pateikts, ka visas šitās lietas izbeidzam un nebūs nekādas brīvas Latvijas," turpina Turčinskis. "Un otrs tas ir atkal 1944. gadā, kad Vācija sakauta, viņi atkāpjas, nāk virsu padomju puses Sarkanā armija, un atkal tanī brīdī latvieši cer izmantot šo situāciju, cerot, ka varētu atkārtoties kaut kas līdzīgs kā Pirmajam pasaules karam beidzoties, kad sabruka Vācijas impērija un Krievijas impērija un pa vidu latviešiem izdevās izveidot savu neatkarību. Latvieši centās atkal to pašu izmantot, cerot, ka varētu atkārtoties kaut kas līdzīgs vēsturē."  

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skan raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Iepriekšējā raidījumā atskatījāmies uz notikumiem Latvijā 1940. gada otrajā pusē, kad to okupēja staļiniskā Padomju Savienība, šajā raidījumā stāsts par militārajiem un politiskajiem procesiem Eiropā 1940.gada otrajā pusē. Kā zināms, agresiju pret Baltijas valstīm Staļina režīmam ļāva izvērst arī tas, ka 1940. gada maijā un jūnijā Vācijai izdevās pusotra mēneša laikā sakaut franču un britu spēkus, okupēt lielāko daļu Francijas un piespiest to izstāties no kara. Tagad Hitleram rietumos palika tikai viens nopietns pretinieks - Britu impērija. Tomēr Lielbritānija, kuras priekšgalā bija iestājies apņēmīgais premjers Vinstons Čērčils, negrasījās padoties, sākās tā dēvētā "Kauja par Britāniju" vācu reiha mēģinājums britus sakaut gaisa karā, lai tā pavērtu ceļu iespējamam iebrukumam Britu salās. Stāsta vēsturnieks, šobrīd Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Vēl viens līdzeklis, ar kuru Vācija iemēģināja iznīcināta Britu impērijas gribu karot, bija zemūdeņu karš Atlantijas okeānā. Turpina Valdis Kuzmins. Ārkārtīgi nozīmīgs Britu impērijai bija arī jūras ceļš cauri Suecas kanālam un Vidusjūrai. 1940. gada rudenī šo "komunikāciju artēriju" sāka apdraudēt Itālija, kura iesaistījās cīņā par dominēšanu Āfrikas kontinenta ziemeļaustrumu daļā. No toreizējās Itālijas kolonijas Lībijas itāliešu spēki iebruka Ēģiptē, taču, par spīti skaitliskajam pārsvaram, šis uzbrukums 1940. gada nogalē beidzās ar fiasko. Drīz pēc tam, kad itāliešu spēki bija uzsākuši iebrukumu Ēģiptē, Itālijas vadonis Benito Musolīni uzsāka vēl vienu militāru avantūru, uzbrūkot Grieķijai. Par placdarmu itāliešiem kalpoja 1939. gadā okupētā Albānija. Tomēr arī šeit dučes Musolīni ambīcijas izrādījās nesamērotas ar iespējām. Tikām Vācija, kura tā arī nebija spējusi salauzt britu pretestību, mēģināja savus militāros ieguvumus Eiropā nostiprināt ar diplomātiskajiem panākumiem. 1940. gada 27. septembrī Berlīnē tika parakstīts savienības līgums starp Vāciju, Itāliju un Japānu, kuram vēlāk pievienojās arī vairākas Austrumeiropas valstis. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis. Berlīnes pakts deva Hitlera režīmam mazu priekšrocību cīņā pret Britu impēriju. Gluži citādi izvērstos situācija, ja šim paktam izdotos piesaistīt Padomju Savienību. Turpina profesors Feldmanis. 1940. gadam tuvojoties beigām, teju visa kontinentālā Eiropa bija sadalīta totalitāro impēriju valdījumos vai ietekmes sfērās, cīņas dunēja pamatā mūsu pasaules daļas perifērijā vai pierobežā. Taču šis bija klusums pirms vētras.  

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skanēs raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Pirmais raidījums bija veltīts kara sākumam un pirmajiem mēnešiem 1939. gada rudenī un ziemā. Otrais - notikumiem 1940. gada pirmajā pusgadā. Šoreiz - par norisēm 1940.gada otrajā pusē, kad staļiniskais okupācijas režīms ķerās pie Latvijas neatkarības iznīcināšanas un sabiedrības sovjetizācijas. Pirmais solis tūdaļ pēc okupācijas bija jaunā Ministru kabineta izveide ar mikrobiologu profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā 1940. gada 20. jūnijā. Stāsta vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Daina Bleiere. Par sabiedrības piekrišanu un atbalstu pārmaiņām bija jāliecina plašajām masu demonstrācijām, kuras centīgi un ar vērienu organizēja okupācijas režīms. Turpina Daina Bleiere. Par Kirhenšteina valdības organizēto Latvijas valstiskuma demontāžas procesu pirmajos okupācijas mēnešos stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis. Jaunievēlētā tā sauktā Tautas saeima sanāca uz savu pirmo sēdi 21. jūlijā, un šajā saietā notika tas, kas līdz tam bija centīgi noliegts - deputāti vienbalsīgi un ar sajūsmu pasludināja Latviju par padomju republiku un lēma lūgt to uzņemt Padomju Savienības sastāvā. Tajā pašā dienā bijušais vadonis Kārlis Ulmanis oficiāli atkāpās no Valsts prezidenta amata, nākamajā dienā tika arestēts un izsūtīts uz Krieviju. Šodien var šķist pat paradoksāli, ka starp todien Nacionālajā teātrī sanākušajiem neatradās neviens, kuram būtu bijis kas iebilstams pret savas suverēnās valsts iznīcināšanu. Turpina Daina Bleiere. Tālākais jau bija gluži formāls process. Tautas Saeimas delegācija devās uz Maskavu, lai lūgtu uzņemt Padomju Latviju Padomju Savienības sastāvā. PSRS Augstākā Padome attiecīgo lēmumu pieņēma 1940. gada 5. augustā, kas arī uzskatāms par Latvijas Republikas aneksijas datumu. Tikām Latvijā turpinājās visas sabiedriskās dzīves sovjetizācijas procesw, to raksturo Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieki Irēna Šneidere un Artūrs Žvinklis. Neatņemama okupācijas režīma sastāvdaļa bija represijas pret potenciālajiem jaunās varas pretiniekiem. Sākumā gan šīs represijas vēl bija samērā mazs, kaislīgas un plašai sabiedrībai ne sevišķi pamanāmas. Kā zināms, pirmajos okupācijas mēnešos nebija teju nekādas pretestības jaunās varas akcijām. Pirmās organizētās pretošanās pazīmes parādījās 1940. gada rudenī.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skanēs raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Pirmais raidījums bija veltīts kara sākumam un pirmajiem mēnešiem 1939. gada rudenī un ziemā. Šoreiz sarunas par notikumiem 1940. gada pirmajā pusgadā. 1939. gada 23. augustā noslēgtais Vācijas - Padomju Savienības pakts ļāva Hitlera un Staļina režīmiem kopīgiem spēkiem iznīcināt Poliju un pavēra ceļu padomju agresijai Rietumu virzienā. Par upuri kļuva Somija, sākās Ziemas karš. Stāsta vēsturnieks, šobrīd Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Padomju pārsvars Ziemas karā bija nospiedošs, kad 1940. gada februārī padomju spēki pārrāva Mannerheima līniju, Somija lūdza mieru. Tā noteikumi bija smagi, tika zaudēta liela daļa valsts industriāli attīstītāko rajonu, taču bija paveikts galvenais, Somija bija nosargājusi savu neatkarību un varēja attīstīties kā demokrātiska un pilsoniska sabiedrība. Tikām Eiropas rietumos karadarbība starp Vācijas un tās pretinieku - Francijas un Lielbritānijas spēkiem - pirmajā kara ziemā bija vairāk teorētiska, tomēr, tuvojoties pavasarim, arī šeit bija gaidāma aktivizēšanās. Sākotnējā mērošanās spēkiem gan notika nevis pie Reinas, bet neitrālo Skandināvijas valstu teritorijā. 9. aprīlī Vācijas spēki okupēja Dāniju un uzsāka iebrukumu Norvēģijā. Kaut arī Nirnbergas tribunālā vēlāk tā tika novērtēta kā neizprovocēta agresija, visdrīzāk šo Vācijas soli izraisīja sabiedroto spēku aktivizēšanās šajā reģionā. Stāsta Valdis Kuzmins. Izšķirošā fāze kara gaitā 1940. gadā iestājās 10. maijā, kad Vermahts uzsāka uzbrukumu Rietumos, vispirms iebrūkot neitrālo Beniluksa valstu teritorijā. Iniciatīva šeit jau no paša sākuma bija vācu rokās, taču lielā mērā Vācijas straujo uzvaru kaujā par Franciju izšķīra pretējās puses neizlēmība un nepareizs aprēķins. Dunot pēdējām 1940. gada cīņām Francijā, savu agresiju Eiropas austrumos izvērsa Padomju Savienība. 1940. gada 14. jūnijā Lietuvai tika iesniegts padomju ultimāts ar prasību ielaist savā teritorijā neierobežotu padomju militāro kontingentu un izveidot Padomju Savienībai lojālu valdību. Lietuva pakļāvās. Nākamajā dienā padomju spēki okupēja Lietuvu, kā arī sarīkoja provokatīvu uzbrukumu Latvijas robežapsardzības postenim Masļenkos. 16. jūnijā Lietuvai analoģiskas prasības saņēma Latvijas un Igaunijas valdības. Latvijas un tās tābrīža vadītāja Kārļa Ulmaņa situāciju 2010. gada cikla "Satumsums" raidījumā analizēja vēsturnieks. 2012. gadā mūžībā aizgājušais profesors Heinrihs Strods. Par padomju piekto kolonnu Latvijā runā arī vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Daina Bleiere. Kā zināms, Sarkanās armijas spēki okupēja Latviju 1940. gada 17. jūnijā. Sākās Latvijas valstiskuma pakāpeniskas demontāžas process, kas sākumā gan tika veikts pietiekami viltīgi, izmantojot savā labā gan Kārļa Ulmaņa personības, gan viņa iedibinātā autoritārā režīma īpatnības. Latvijā šo uzdevumu veica pirmajām kārtām padomju pilnvarotais Andrejs, Višinskis, kurš šeit ieradās 19. jūnijā. Viņa pārraudzībā tūdaļ arī tapa jauna valdība ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis.

2020. gadā aprit 75 gadi kopš noslēdzās Otrais pasaules karš. Šī kara norises sīki aplūkotas raidījuma Šīs dienas acīm ciklā „Satumsums” no 2009. līdz 2015. gadam. Šogad skanēs raidījumu virkne, kuras fragmentos no tolaik izskanējušajiem raidījumiem koncertēti paraudzīsimies uz šī grandiozā militārā konflikta norisēm kā pasaulē, tā Latvijā. Otrā pasaules kara sākuma datums ir 1939.gada 1.septembris, diena, kad Nacistiskā Vācija uzbruka Polijai. Taču šim datuma bija spilgta prelūdija, 1939.gada 23.augustā noslēgtais Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas līgums, kura slepenajos protokolos Hitlera un Staļina režīmi sadalīja savā starpā tobrīd vēl suverēno Austrumeiropas valstu teritoriju. Šo līgumu, kas plaši pazīstam arī kā Molotava-Ribentropa pakts, raksturo vēsturnieks Latvijas Universitātes profesors Inesis Feldmanis. Pēc nacistu uzbrukuma Polijai Vācijai karu pieteica Lielbritānija un Francija, tomēr Polijas armija tika sakauta pāris nedēļu laikā. Polijas un Vācijas militāri sadursmi 1939.gada septembrī  raksturo vēsturnieks, šobrīd Nacionālās Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Pilnīgi bezcerīgu POiljas situāciju padarīja Sarkanās armijas iebrukums Polijas austrumdaļā, kas sākās 1939.gada 17.septembrī.  Turpina Valdis Kuzmins. Nākamais Padomju Savienības ekspansijas upuris bija Baltijas valstis. Sākot ar 24.septembra ultimatīvo prasību Igaunijai , Padomju Savienība uzspieda trim Baltijas valstīm savstarpējās neuzbrukšanās līgumus, kas paredzēja tobrīd vēl ierobežota padomju militārā kontingenta ievešanu šo valstu teritorijā, tā padarot tās par padomju militārajiem satelītiem. Situāciju 1939.gada septembrī raksturo vēsturnieks profesors Kārlis Kangeris. Latvijas militāro situāciju šajā laikā raksturo Valdis Kuzmins. Pakļāvusi savai ietekmei Baltiju, Padomju Savienība līdzīgu vienošanos mēģināja uzspiest arī Somijai.  Taču Somija izrādījās nepiekāpīgāka. Par padomju – somu militāro cīņu 1939.gada rudenī stāsta vēsturnieks Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Butulis.

1920. gada 2.februārī Igaunijas pilsētā Tartu tika noslēgts miera līgums starp Igaunijas Republiku un Padomju Krieviju. Tas bija pirmais miera līgums, kuru Krievija noslēdza ar kādu no jaundibinātajām Austrumeiropas valstīm. Par Tartu līgumu starp Igauniju un Krieviju stāsta vēsturnieks Artūrs Žvinklis.

2020.gada 20.janvārī apritēja simts gadi, kopš pasaulē nācis viens no izcilākajiem itāliešiem un viens no visu laiku izcilākajiem kinorežisoriem - Federiko Fellīni. Stāsta kinozinātniece Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma. Sarunā skaidrojam, kāpēc Fellīni ir tik izcils vārds pasaules kino vēsturē.Iesākumā tradicionāli par to, kas ir šī talanta, šīs meistarības saknes. Nenoliedzams tas ir literārais talants, bet kāda ir pieredze un vide, kas dod atspēriena punktu jaunajam Fellīni, kad viņš 40. gadu otrajā pusē sāka savas gaitas kinomākslā. "Vispirms ir vērts pakavēties pie tā, kāpēc šodien ir jārunā par Fellīni, kāpēc būtu vēlams, lai arī jauni cilvēki, tie, kas interesējās par audiovizuālajiem medijiem būtu redzējuši Fellīni filmas," atzīst Dita Rietuma. "Manuprāt, Fellīni ir tas režisors, kura atļaušanās un drosme tik radikāli un mākslinieciski brīvi izmantot kino un mediju ir tas, kas mums šodien ārkārtīgi pietrūkst, arī lai mēs kā skatītāji pieļautu to, ka kino var būt dažāds. Kino nav jābūt iesprostotam reālisma krātiņā."  

Sarunā raidījumā Šīs dienas acīm pievēršamies militārajām norisēm Latvijā pirms simts gadiem. Par Latgales atbrīvošanas operāciju 1920.gada janvārī, kuru kopīgi veica Latvijas un Polijas bruņotie spēki, stāsta vēsturnieks Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Iepriekšējā saruna noslēdzās brīdī, kad Polijas armijas spēki ar Latvijas armijas atbalstu ieņēma Daugavpili un padomju Krievijas 15.armija bija atspiesta līdz Dubnas upei. Sarunas 2. daļa. Latgales atbrīvošana no Sarkanās armijas 1920.gadā. Stāsta Valdis Kuzmins. 1.daļa    

Sarunā raidījumā Šīs dienas acīm pievēršamies militārajām norisēm Latvijā pirms simts gadiem. Par Latgales atbrīvošanas operāciju 1920.gada janvārī, kuru kopīgi veica Latvijas un Polijas bruņotie spēki, stāsta vēsturnieks Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, vispirms iepazīstinot ar situāciju, kāda bija pirms Latvijas un Polijas vienošanās par kopīgo uzbrukuma operāciju sarkano spēkiem Latgalē. Tajā laikā Polijas karaspēks un, starp citu, arī Lietuvas karaspēks atradās uz dienvidiem no Latgales, Daugavpils tuvumā, jau kopš 1919. gada augustā.

Atskats uz pagājušā gadā izskanējušiem raidījumiem, piedāvājot to fragmentus. Nozīmīgākā tēma sarunās par vēsturi bija norises Latvijā pirms simts gadiem - Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. Tiem arī veltīts šis raidījums. Iepriekšējo raidījumu noslēdzām ar vēstījumu par to, ka pēc Cēsu kaujām un Strazdu muižas pamiera no Zemgalē palikušajām dzelzs divīzijas un citām vācu brīvi korpusu vienībām izveidojās krievu virsnieka Pāvela Alova Bermonta komandētā armija. Kā zināms, 1919. gada 8. oktobrī šie spēki uzbruka Rīgai un ieņēma Pārdaugavu. Par cīņām pret Bermonta armiju pagājušā gada 20. oktobra, 17. novembra un 24. novembra raidījumos vēstīja vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. 1.daļa Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. 2.daļa  

Atskats uz pagājušā gadā izskanējušiem raidījumiem, piedāvājot to fragmentus. Nozīmīgākā tēma sarunās par vēsturi bija norises Latvijā pirms simts gadiem - Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. Tiem arī veltīts šis raidījums. 1919. gada maija beigās vācu landesvēra spēki Cēsu apkārtnē nonāca saskarē ar Igaunijas armiju un tās sastāvā esošajām latviešu vienībām. Sākotnēji neitrālās attiecības drīz pārrauga militārā pretstāvē, kuras rezultātā landesvērs 6. jūnijā Ieņēma Cēsis, kuras aizstāvēja tobrīd vēl skaitliski nelielais Cēsu pulks un divi igauņu bruņu vilcieni. Sekoja pāris nedēļas ilgas pamiera sarunas ar Antantes valstu pārstāvju piedalīšanos. Tālāko notikumu gaitu izklāstīja Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Igaunijas armijas darbībai Latvijas neatkarības karā, tai skaitā Cēsu kaujās un kaujās pie Rīgas, bija veltīta saruna ar igauņu vēsturnieku, Baltijas Aizsardzības koledžas pasniedzēju Artu Johansonu. Kā zināms, kaujas pie Rīgas 1919. gada jūlija sākumā pārtrauca Antantes pārstāvju iejaukšanās un 3. jūlijā noslēgtais Strazdumuižas pamiers, kuru parakstīja sabiedroto pārstāvji un Igaunijas armija no vienas un Baltijas landesvērs un vācu dzelzs divīzijas vadībā, no otras puses. Šim līgumam cikla pieskārās vēsturnieks, Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieks Gints Apals. Strazdumuižas pamiers radīja priekšnoteikumus, lai Latvijas Republikas valdība varētu atgriezties Rīgā, organizēt valsts pārvaldes darbu un arī konsolidēt līdz tam autonomās militārās vienības Latvijas armijā. Šo procesu raksturoja vēsturnieks Jānis Šiliņš. Strazdumuižas līgums paredzēja visu Vācijas spēku izvešanu no Latvijas teritorijas. Tomēr šī nosacījuma izpildi ar dažādiem ieganstiem vilcināja šo spēku komandieris ģenerālis fon der Golcs. Viņa organizēta Zemgalē 1919. gada vasaras otrajā pusē izveidojās tā sauktā Rietumu Krievijas brīvprātīgo armija ar pulkvedi Pāvelu Bermontu priekšgalā. Par bermontiešu spēku tapšanas apstākļiem un šo spēku raksturu stāstīja Jānis Šiliņš.

Atskats uz pagājušā gadā izskanējušiem raidījumiem, piedāvājot to fragmentus. Nozīmīgākā tēma sarunās par vēsturi bija norises Latvijā pirms simts gadiem - Latvijas Neatkarības kara militārie un politiskie procesi. Tiem arī veltīts šis raidījums. Vispirms vēsturnieka Jāņa Šiliņa stāsta fragmenti par 1918. gada 18.novembrī dibinātās Latvijas valsts Pagaidu valdības pirmajiem mēnešiem, kas iezīmējās ar tobrīd neapturamo Sarkanās armijas iebrukumu un valdības evakuāciju uz Liepāju, kur tās pastāvēšanu sākumā nodrošināja pamatā vācu militāro spēku klātbūtne. Lielinieku spēku iebrukumu izdevās apturēt jau janvārī un februārī pretlielinieciskie spēki, kuru pamatu veidoja Vācijas armijas un brīvprātīgo vienības, atguva Kuldīgu un Ventspili, bet martā Tukumu, Dobeli un Jelgavu, atspiežot sarkano spēku līdz Lielupei. Tomēr aizmugurē tikmēr pieauga spriedze starp Ulmaņa pagaidu valdību, vācbaltiešu aprindām un pretlieliniecisko spēku komandieri vācu ģenerāli fon der Golcu. Atklātā konfliktā šī rīvēšanās pārauga 16.aprīļa apvērsumā, kad Liepājā pagaidu valdība tika atstumta no varas, bija spiesta meklēt glābiņu uz kuģa sabiedroto eskadras aizsardzībā, bet Latvijā izveidoja Andrieva Niedras vadīto valdību. Stāsta vēsturnieki Gints Apals un Jānis Šiliņš. Tikmēr pret Pētera Stučkas vadīto Padomju Latviju vērstā fronte palika vienota, un 1919.gada 22.maijā vācu un latviešu spēkiem izdevās atbrīvot no lieliniekiem Rīgu. Tam sekoja  straujš Padomju Latvijas armijas sabrukums un Stučkas valdības bēgšana Latgali. Par šiem notikumiem stāstīja vēsturnieks Valdis Kuzmins.   

Tikšanās pie Maltas krastiem 1989. gada decembra sākumā. Tikšanās, kurā piedalījās toreizējais Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs vecākais un Padomju Savienības vadītājs Mihails Gorbačovs, tiek dēvēta par aukstā kara beigu brīdi. Kas bija tikšanās pie Maltas, kas notika līdz tai un kas pēc, stāsta vēsturnieks Antonijs Zunda.

1919.gada 14. decembrī pie Valmieras, Kokmuižas kapličā toreizējie Latvijas policijas spēki arestēja apmēram 30 cilvēku grupu, kas bija nelegālas boļševistiskas organizācijas biedri. Notika izmeklēšana un visai drīz pēc tam, 22. decembrī, 11 no šiem aizturētajiem tika sodīti ar augstāko sodamēru – viņiem izpildīja nāvessodu. Vecākajam no viņiem, kādam Jānim Ozolam bija 34 gadi, pārējiem visiem mazāk par 25 gadiem, jaunākajai – Johannai Daņiļēvičai – nāvessoda izpildes brīdī bija 16 gadu. Tie ir tā dēvēti 11 Valmieras komunāri jeb 11 Valmieras komjaunieši. Ko šie jaunie ļaudis bija noziegušies pret tobrīd jauno Latvijas demokrātiju, skaidro vēsturnieks Artūrs Žvinklis.   Attēlā: 1920.gada 24.jūlija vakarā notika 1919.gada 22 decembrī nošauto Valmieras 11 komjauniešu izrakšana Valmieras mācītāja muižas tīrumā pie karātavu kalniņa un iezārkošana. Apglabāšana notika turpat 25.jūlijā.

1. novembrī apritēja 250 gadi, kopš dzimis Garlībs Helviga Merķelis – vācbaltiešu literāts, kuru tradicionāli uzlūkojam kā latviešu tiesību aizstāvi un mūsu tautas brīvības domas pamatlicēju. 28. un 29. novembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika Merķelim veltīta divu dienu konference, turpat aplūkojama neliela, bet autentiskiem materiāli ļoti bagāta izstāde “Sapere aude! Uzdrīksties zināt! Garlībam Merķelim 250”. Par Merķeļa fenomenu Latvijas kultūrā stāsta Merķeļa dzīves un darbības pētniece Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas vadošā pētniece Aija Taimiņa.

Trešā saruna ar militāro vēsturnieku Valdi Kuzminu par cīņām pret Bermonta-Avalova armiju 1919. oktobrī-novembrī. Šī raidījuma saruna par kaujām pret bermontiešiem Kurzemē un zemgalē, kā arī par Bermonta armijas galīgo sakāvi.   Latvijas armijas cīņas ar Bermonta karaspēku. Stāsta Valdis Kuzmins. 1.daļa Latvijas armijas cīņas ar Bermonta karaspēku. Stāsta Valdis Kuzmins. 2.daļa  

Otrā saruna ar militāro vēsturnieku Valdi Kuzminu par cīņām pret Bermonta-Avalova armiju 1919. oktobrī-novembrī. Šajā raidījumā: Latvijas armijas pretuzbrukums un Bermonta armijas sakāve Rīgā 1919. gada 3.-11. novembrī. Attēlā. Bermontiādes laikā izpostītā Rīga. Latvijas armijas cīņas ar Bermonta karaspēku. Stāsta Valdis Kuzmins. 1.daļa  

Berlīnes mūris - spilgtākais aukstā kara simbols, Austrumus un Rietumus atdalošā dzelzs priekškara tiešs iemiesojums. 1961.gada 13. augustā Vācijas Demokrātiskās Republikas komunistiskā valdība slēdza Austrumvācijas robežu ar Rietumberlīni, kas līdz tam bija brīvi šķērsojama. Berlīni pārdalīja robeža, kas sākotnēji bija vien dzeloņdrāšu žogi un aizsprosti, bet pamazām ieguva vairāku monolītu betona bloku veidolu. Daudziem tā šķita teju mūžīga, tikpat nesatricināma, kāda savulaik šķita visa sociālisma sistēma. Vēl 1989. gada sākumā toreizējais Vācijas Demokrātiskās Republikas vadītājs Ērihs Honekers pravietoja, ka Berlīnes mūris pastāvēs vēl 50, varbūt pat 100 gadus. Laikam gan vecišķais Austrumvācijas līderis akli nevēlējās pieņemt pārmaiņas, kuras tobrīd jau notika visā Austrumeiropā, kopš padomju līderis Mihails Gorbačovs bija uzsācis pārkārtošanās politiku.  1989. gada maijā Ungārija atvēra savu robežu ar Austriju, un austrumvācieši, kuriem ceļošana uz Ungāriju bija atļauta, metās izmantot radušos logu uz Rietumiem. Austrumvācijas varas mēģinājumi ierobežot izceļošanu no valsts izraisīja protestus, kuri sākušies augustā arvien vērtās plašumā. Aktivizējās organizētas grupas, kuras sāka izvirzīt politisku pārmaiņu prasības. Tikām Mihails Gorbačovs lika nepārprotami manīt, ka nebūs tas, kurš sūtīs pret austrumvācu demonstrantiem tankus. 1989.gada 9.novembrī tika sasaukta preses konference, kurā Sociālistiskās vienības partijas politbiroja pārstāvim Ginteram Šabovskim bija uzdots paziņot, ka pieņemts lēmums vairāku mēnešu laikā ieviest jaunu daudz brīvāku robežas šķērsošanas kārtību. Taču atgadījās misēklis un no Šabovska teiktā auditorija saprata, ka robeža tiek atvērta nekavējoties. Jau pēc pāris stundām pie mūra pulcējās ļaužu pūļi, prasot laist viņus pāri un Austrumvācijas robežsargi nebija gatavo viņus aizkavēt. 1989. gada 9. novembra vakarā Berlīnes mūris krita. Fragmenti no sarunām ar tā laika notikumu lieciniekiem, kas ierakstītas Berlīnē pirms pieciem gadiem.

9.novembrī Vācija un visa Eiropa atzīmēs 30.gadadienu kopš krita Berlīnes mūris. 1961.gadā Vācijas Demokrātiskās Republikas totalitārā vara slēdza robežu ar Rietumberlīni un sāka to aprīkot ar aizsargbūvēm, kuru galvenais uzdevums bija novērst austrumvāciešu bēršanu uz Rietumiem. Tā tapa Berlīnes mūris, kas kļuva par spilgtāko dzelzs priekškara iemiesojumu. Savukārt 1989.gadā, toreizējā Austrumu blokā sākoties demokratizējošām pārmaiņām, Austrumvācijas valdība vairs nespēja apspiest sabiedrības vēlmi pēc brīvas satiksmes ar tautiešiem Vācijas rietumu daļā. Robeža kļuva brīvi šķērsojama, un tad jau arī Vācijas apvienošanās vairs bija tikai laika jautājums. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no sarunām, kas ierakstītas Berlīnē pirms pieciem gadiem, kad atzīmēja mūra krišanas 25.gadadienu.

Šī gada izskaņā apritēs 20 gadi, kopš Krievijas Federācijas priekšgalā ir Vladimirs Putins. Ar gadiem Putina režīms kļuvis arvien represīvāks iekšēji un agresīvāks, impēriski ambiciozāks ārēji. Varas koncentrācija prezidenta rokās un pēdējā laikā vērojamais Putina personības kults ļauj uzlūkot pašreizējo Krievijas politisko sistēmu kā degradētu demokrātiju ar autoritāras diktatūras iezīmēm. Cik stabila un ilgtspējīga ir šī sistēma un kas ar to varētu notikt nākotnē, šo jautājumu raidījumā Šīs dienas acīm apspriežam  ar ļaudīm, kuri savulaik aktīvi darbojušies Krievijas politiskajā vidē, taču attiecības ar režīmu likušas viņiem šo vidi pamest, pilnīgi vai daļēji pārceļoties prom no Krievijas. Saruna ar emigrācijā Polijā dzīvojošo bijušo Krievijas politiķi Olgu Ļitviņenko, piedaloties arī viņas tiesiskajam pārstāvim, neatkarīgajam poļu politiķim Rišardam Kališam. Otra saruna ar krievu sociologu un politisko konsultantu Eiropas politkonsultatu asociācijas prezidentu Igoru Mintusovu.

Bermonta karaspēka uzbrukums Rīgai 1919. gada oktobrī un Latvijas armijas pretdarbība. Stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins, sakumā analizējot Bermonta armijas uzbrukuma militāros aspektus - kā šis spēks izveidojās, kādas vienības bija tā sastāvā un kas tās apgādāja ar visu karošanai nepieciešamo. Vēsturnieks stāsta par cīņām starp Latvijas armiju un Bermonta spēkiem, kas norisinājās 1919. gada oktobrī. Attēlā: Bermota armijas karavīri.

Pievēršamies Ukrainas vēstures apzināšanai. Šoreiz – padomju periods Ukrainas vēsturē. Saruna ar Ukrainas Zinātņu akadēmijas Ukrainas vēstures institūta pētnieku Genādiju Jefimenko. Šī sarunas daļa veltīta vienai no 20. gadsimta traģiskajā lappusēm ne tikai Ukrainā, bet visā Austrumeiropā – proti, golodomoram. Staļina režīma mākslīgi izraisītajam badam Ukrainā 1932. un 1933. gadā. Ukrainas historiogrāfijā oficiāli to atzīst par genocīdu pret ukraiņu tautu. Sarunas 1. daļa raidījumā Šīs dienas acīm 29.septembrī.  

Pievēršamies Ukrainas vēstures apzināšanai. Šoreiz – padomju periods Ukrainas vēsturē. Saruna ar Ukrainas Zinātņu akadēmijas Ukrainas vēstures institūta pētnieku Genādiju Jefimenko. Sarunas 1. daļa. Pētnieks analizē, kas, viņaprāt, noteica boļševiku uzvaru cīņā par varu Ukrainā pēc Krievijas impērijas sabrukuma, kad nacionālie spēki centās izveido neatkarīgu Ukrainas valsti. Sarunas turpinājums – 6. oktobrī.

1939.gada 1.septembrī ar Nacistiskās Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Divu, trīs nedēļu laikā Polijas valsts beidza pastāvēt, arī tāpēc, ka no austrumiem Polijā iebruka Sarkanā armija. Brīdī, kad Vācija un Padomju savienība sadala savā starpā Poliju, vērojot spēkus, kuras šīs lielvalstis ir mobilizējušas, daudzi jau tobrīd secina, ka ar to nekas nebeigsies, ka Austrumeiropas sadalīšana turpināsies. No Padomju Savienības puses nākamais solis šajā ģeopolitiskajā spēlē ir neuzbrukšanas līgumu uzspiešana trīs Baltijas valstīm. Padomju Savienība rīkojas taktiski, tā nevēršas pie visām trim Baltijas valstīm uzreiz, bet "lauž tās pa vienai". Notikumus analizē vēsturnieki Kārlis Kangeris un Valdis Kuzmins.

Karš, kas uzliesmoja Eiropā 1939.gadā, joprojām iespaido mūsu šodienu. Tomēr mūsdienu eiropieši, kuri lielākoties dzimuši pēc šī mūsdienu vēsturē lielākā un postošākā konflikta, uztver šo karu caur bezkaislīgu faktu un viedokļu prizmu. Raidījums ir mēģinājums nedaudz pietuvināt tā brīža notikumu uztveri mūsdienām, ļaujot ieklausīties balstīs un stāstos, kurus radioviļņi nesa cilvēcei toreiz, 1939.gada septembrī.

Imants Lešinskis – daudzējādā ziņā unikāla personība pagājušā gadsimta Latvijas vēsturē. Augsta ranga PSRS Valsts drošības komitejas izlūkdienesta darbinieks, vēlāk – Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariāta ierēdnis un padomju spiegs Savienotajās Valstīs, bet vairākas desmitgades arī Amerikas Centrālās izlūkošanas pārvaldes savervēts dubultaģents. 5. septembrī uz ekrāniem iznāks Jāka Kilmi un Ginta Grūbes dokumentālā filma “Spiegs, kurš mans tēvs”. Tajā uz Imanta Lešinska personību un likteni raugāmies viņa meitas, tulkotājas un publicistes Ievas LešinskisiGeiberes acīm. 1978. gadā viņam, tobrī Latvijas Universitātes studente, ieradās paviesoties pie tēva Ņojorkā, nenojaušot, ka viņu gaida krasas dzīves pavērsiens. Meitas ierašanās bija gaidītais apstāklis, kas ļāva dubultaģentam Lešinskim pārtraukt kalpību padomju izlūkdienestam un lūgt sev un ģimenei patvērumu Savienotajās Valstīs. Vairākus gadus pēc tam Lešinski - Imants, Ieva un Imanta otrā sieva Rasma ar mainītu identitāti mitinājās Amerikas provincē. Tomēr 80. gadu pirmajā pusē, kad attiecības starp Padomju Savienību un Rietumiem pēc aukstā kara atslābuma septiņdesmitajos gados atkal saasinājās, Imants Lešinskis nolēma pārtraukt klusēšanu. Viņš sāka publicēties ar savu īsto vārdu, uzstāties ar priekšlasījumiem, sniegt intervijas raidošajos medijos un atklāt padomju izlūkdienesta darbības, sevišķi jau to, kā izlūkošanai un ietekmēšanai tikuši izmantoti kultūras darbinieku un zinātnieku sakari ar latviešu trimdu un kolēģiem Rietumos.  Pēc visa spriežot, Imanta Lešinska iznākšana atklātībā bija viņa paša iniciatīva, par kuru viņa amerikāņu aizbildņi ne tuvu nebija sajūsmā, baidoties, ka padomju specdienesti darīs visu, lai viņu apklusinātu, nevairoties arī no slepkavības.  Kas bija tās atklāsmes, kuras tolaik no Imanta Lešinska mutes uzklausīja latviešu trimda un arī plašāka sabiedrība brīvajā pasaulē? Filmas "Spiegs, kurš mans tēvs" veidotāji nodeva manā rīcībā vairākus vēsturiskus ierakstus, kuru fragmentus šodien piedāvāju jūsu uzmanībai.    Raidījuma veidotāja piezīme: Vērtējot raidījumā klausāmos Imanta Lešinska izteikumus par dažu Latvijas kultūras darbinieku sadarbību ar VDK, jāņem vērā to politiskais un biogrāfiskais konteksts. Jāatceras, ka pats I.Lešinskis viņa raksturotajos procesos nebūt nebija neitrāla persona. Viņa teiktais jāuztver piesardzīgi, gan nenoraidot konkrētus faktus, bet arī neizdarot kategoriskus secinājumus no aptuveniem un pārprotamiem izteikumiem par „kalpošanas dedzīgumu”, došanos „atbildīgos (VDK) uzdevumos uz rietumiem”, „braukāšanu pa visu pasauli” u.tml. Eduards Liniņš

Kāpēc Ukrainai pēc Pirmā pasaules kara noslēgumā neizdevās iegūt savu suverēnu valstiskumu tāpat kā Baltijas valstīm? Par norisēm Ukrainā 1917.–1920. gadā saruna ar ukraiņu vēsturnieku vēstures zinātņu kandidātu Andriju Rukasu. Sarunas otrā daļa. Ukrainas historiogrāfijā šo vēstures posmu šobrīd pieņemts apzīmēt par "Ukrainas revolūciju". Ciktāl nacionālais valstiskums un spēki, kas to mēģināja izcīnīt, bija tikai daļa no plašāka un ļoti sarežģīta notikumu kompleksa, kas pirms simts gadiem risinājās Ukrainas teritorijā? Ukrainas situācijai bija izšķiroša ietekme uz Krievijas pilsoņkara iznākumu, jo tās teritorijā tika izcīnīta liela daļa nozīmīgo cīņu starp Krievijas boļševiku valdību un tās pretiniekiem – balto krievu kustību un Poliju. Taču 1917.gada pavasarī, kad sabruka Romānovu impērija, šķita, ka tieši Ukraina kļūs par par Krievijas impērijas nekrievu nāciju pašnoteikšanās kustības flagmani. Jau 1917.gada martā Kijevā sanāca Ukrainas centrālā rada – politisko un sabiedrisko organizāciju veidots priekšparlaments, kas sākotnēji gan izvirzīja tikai plašas autonomijas ideju. Krievijas pagaidu valdība vispirms šo  virzību neņēma īsti nopietni, taču kad jūnijā tika pasludinātā autonomās Ukrainas Tautas Republikas nodibināšana un izveidota Ukrainas pagaidu valdība, Kerenska valdība Petrogradā uzsāka sarunas un atzina autonomiju, gan cenzdamās to pēc iespējas ierobežot. Jauns pavērsiens bija boļševiku apvērsums Krievijā 1917. gada oktobrī, pēc kura iezīmējās jau noteiktākā Ukrainas norobežošanās no Krievijas varas telpas. Izšķirošas suverēnās valsts pasludināšanai bija miera sarunas Brestļitovskā, kuras ar tobrīd austrumu frontē uzvarējušajām tā sauktajām centrālajām valstīm - Vāciju, Austroungāriju, Turciju un Bulgāriju - veda ne tikai Krievijas boļševiku valdība, bet Ukrainas Tautas Republika. Centrālās valstis atzina Ukrainas suverenitāti, turklāt visai plašā teritorijā un viņu karaspēks 1918.gada februārī un martā ienāca Ukrainas teritorijā nevis kā okupācijas armija, bet gan kā sabiedrotie. Faktiski Ukraina tobrīd kļuva par Vācijas un Austroungārijas protektorātu. Kad Tautas republikas valdība netika galā ar nolīgtajām pārtikas piegādēm, 1918. gada aprīlī vācieši to likvidēja, nomainot ar tā dēvēto Ukrainas valsti jeb Hetmanātu ar ģenerāli Pavlo Skoropatski priekšgalā. Tieši Hekmanāta laiks izrādījās viscerīgākais jaunās valsts institūciju izveides posms, taču tas noslēdzās līdz ar Vācijas  un tās sabiedroto sakāvi Pirmajā pasaules karā. Ja Latvijai un  abām pārējām Baltijas valstīm 1918. gada novembris pavēra sengaidīto iespēju suverēna valstiskuma izveidei, Ukrainai Antantes uzvara Pirmajā pasaules karā nesolīja neko labu.

Kāpēc Ukrainai pēc Pirmā pasaules kara noslēgumā neizdevās iegūt savu suverēnu valstiskumu tāpat kā Baltijas valstīm? Par norisēm Ukrainā 1917.–1920. gadā saruna ar ukraiņu vēsturnieku vēstures zinātņu kandidātu Andriju Rukasu. Sarunas pirmā daļa. 1917. gadā, kad Pirmā pasaules kara novājināta, sāka brukt Romānovu impērija, tai pakļautās nācijas cita pēc citas apliecināja savas pašnoteikšanās tiesības. Visstraujāk šie procesi risinājās Somijā, kurai jau cara impērijas laikā bija sava nozīmīga autonomija, un Polijā, kurai bija savs patstāvīgs valstiskums un kuru tobrīd jau vairākus gadus bija okupējusi Vācija. Starp pārējām tā dēvētajām Krievijas nacionālajām nomalēm priekšplānā izvirzījās Ukraina. Šķita, ka tieši Kijeva būs tā bāka, kas rādīs ceļu uz pašnoteikšanos pārējām impērijas nekrievu tautām. Tomēr vairākus gadus ilgajā karā, kurā par varu Ukrainā cīnījās visdažādākie spēki, Ukrainas nacionālā valsts zaudēja un vēl uz 70 gadiem palika dažu lolots sapnis. Kāpēc tā notika, kas pietrūka, lai Ukraina īstenotu savu nacionālo valstiskumu tāpat, kā tas izdevās Polijai, Somijai un Baltijas valstīm?

Pirms desmit gadiem un šodien. Saruna ar akadēmiķi Jāni Stradiņu pirmoreiz izskanēja ēterā 2009. gada augustā divos pusstundas raidījumos. Šajā raidījumā – tas, kas no šīs sarunas šķiet nozīmīgs un pārdomu vērts joprojām.

1944. gada 20. jūlijs ir iezīmīgs datums Vācijas vēsturē. Šajā dienā nogrand sprādziens Vācijas vadoņa Ādolfa Hitlera galvenajā mītnē. Atentāts pret Hitleru, nebūt ne vienīgais mēģinājums nogalināt vai dabūt prom no varas nacistu vadoni, bet tas, kurš nonāk vistuvāk savai īstenošanai. Saruna par atentāta draudiem Hitleram viņa valdīšanas laikā. Stāsta vēstures profesors Inesis Feldmanis.

1979. gadā notikumi Irāna radīja jauna tipa valsti – Islāma republiku. Kas bija Irānas islāma revolūcija pirms 40 gadiem un kāda ir tā Irāna, kas tās rezultātā radās un joprojām pastāv, stāsta žurnālists un politologs Toms Rātfelders. Notikumi, kas noteica Irānas islāma revolūciju, risinājās ilgākā laikā, tomēr šī revolūcija bija kaut kas diezgan jauns un negaidīts pasaulei. Tā izgāja ārpus tā vispārējā aukstā kara pretstāves rāmja, kurā Amerikas Savienotās valstis un citas Rietumu lielvalstis atradās konfrontācijā ar Padomju Savienību un tās satelītvalstīm, proti, revolūcija, kas gāza Irānas šahu un pārveidoja visu valsts sabiedrību, nebija PSRS inspirēta, lai gan marksistiskais elements tur bija klātesošs. Tā vērsās, pirmām kārtām, pret ASV un citām Rietumu valstīm, bet tā deklarēja arī savu negatīvo nostāju arī pret komismu kā pret ideoloģiju.

Pirms 75 gadiem, 1944.gada vasarā Latvijas teritorija atkal nonāca aktīvas karadarbības zonā. Grandiozs Sarkanās armijas uzbrukums Austrumu frontē sagrāva Vācijas armiju grupu „Centrs” un fronte strauji vēlās rietumu virzienā. Ko tas nozīmēja Latvijai un tobrīd Vācijas bruņoto spēku pusē karojošajām latviešu vienībām. Fragmenti no sarunām, kas pirms pieciem gadiem skanēja ciklā „Satumsums”. Stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins, šobrīd Latvijas Kara akadēmijas pētnieks.

Cēsu kaujas nenoliedzami bija pagrieziena punkts Neatkarības kara vēsturē, pēc kurām radikāli mainījās gan situācija Latvijas pagaidu valdībā, gan Latvijas armijas tālākā izveide. Kā risinājās šis militārais notikums, kādi bija iesaistītie spēki un kādi to mērķi, stāsta vēsturnieks, Latvijas kara muzeja pētnieks Valdis Kuzmins. Sarunas otrā daļa. Sarunas pirmajā daļā runāja par to, kā nonāca līdz šim konfliktam, kāda bija tā pirmā fāze, analizējot notikumus līdz brīdim, kad sākas pamiera sarunās, kurās piedalās arī Antantes valstu pārstāvji. Abas puses, no vienas puses tie ir vācbaltiešu landesvēra un Andrieva Niedras valdības locekļi, no otras puses tā ir Igaunijas armija, nespēj vienoties. Landesvēra puse uzstāj, ka Igaunijas armija Latvijā ir okupācijas spēki un tai ir jāatkāpjas līdz Igaunijas etniskajai robežai. Savukārt Igaunijas puses uzstāj, ka tā atrodas Latvijas teritorijā saskaņa ar līgumu, kuru tā slēgusi ar Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību, kuru tā arī atzīst par leģitīmu Latvijā. Sarunām izjūkot, atsākas karadarbība, pirmie aktivitāti izrāda vācu spēki, turklāt tas spiediens ir diezgan plašā frontē. Cēsu kaujas: iesaistītie spēki un militārie mērķi. 1. daļa  

Cēsu kaujas nenoliedzami bija pagrieziena punkts Neatkarības kara vēsturē, pēc kurām radikāli mainījās gan situācija Latvijas pagaidu valdībā, gan Latvijas armijas tālākā izveide. Kā risinājās šis militārais notikums, kādi bija iesaistītie spēki un kādi to mērķi, stāsta vēsturnieks, Latvijas kara muzeja pētnieks Valdis Kuzmins. Sarunas pirmā daļa. Apstākļi, kas noved pie Cēsu kaujām, veidojas vairāku mēnešu laikā, kaujās iesaistās puses, kur šādai militārai sadursmei ir apšaubāms loģiskais pamats, jo līdz tam kā viena, tā otra puse ir karojusi pret kopīgu ienaidnieku, gan vācu landesvērs un dzelzs divīzija Kurzemē cīnījās pret lieliniekiem, gan Igaunijas armija tāpat cīnījās pret lieliniekiem. Bet tas arī bija vienīgais, kas abus spēkus vienoja, kopējais ienaidnieks - Padomju Latvijas armija. Brīdī, kad Padomju Latvijas armija 1919. gada maija beigās pārstāj eksistēt, zūd vienīgais iemesls, kas abas minētās karojošās puses līdz šim vienoja. Cēsu kaujas: iesaistītie spēki un militārie mērķi. 2. daļa  

14.jūnijā, Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, notika konference “Aizvestajiem”, kuru organizēja fonds “Sibīrijas bērni”. Jau trešo gadu šī konference notiek Rīgas pilī ar Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa atbalstu un līdzdalību. Tā ir daļa no piemiņas pasākumu kopuma, ko ik gadu organizē fonds “Sibīrijas bērni”. Nu jau divas desmitgades staļinistiskā režīma upuru likteņi ir dokumentālā kino režisores Dzintras Gekas radošā darba vadmotīvs, un no viņas veikuma izaugusi plaša piemiņas kustība, kuras ikgadējā kulminācija ir konference “Aizvestajiem”. Tās sastāvdaļas ir skolēnu zīmējumu konkurss, represēto atmiņu stāsti un priekšlasījumi, kuru tēma šogad bija vēsturiskā atmiņa. Raidījumā Šīs dienas acīm konferences “Aizvestajiem” priekšlasījumu fragmenti. Ievadā fragments no vēsturnieka un politiķa, 13.Saeimas deputāta Ritvara Jansona uzstāšanās. Latvijas Valsts arhīva darbinieka vēsturnieka Aināra Bambāla uzstāšanās bija veltīta konkrētam piemiņas saglabāšanas projektam, kas aizsācies jau pagājušā gadsimta 80.gadu beigās, proti, Noriļskas apgabala Lāmas nometnē ieslodzīto Latvijas armijas artilērijas virsnieku likteņu izpētei un piemiņas iemūžināšanai. Žurnāliste Olga Vavilenko no Krievijas pievērsusies Krasnojarskas novada Suhobuzimas rajonā izmitināto izsūtīto, arī tur nonākušo Latvijas ļaužu likteņu apzināšanai, veltījusi tam grāmatu, strādā pie nākamās. Savas ģimenes pieredzē balstīts un dziļi izjusts vēstījums par Sibīrijas bērnu tēmu ir politiķei, šobrīd veselības ministrei Ilzei Viņķelei.

1999. gada 11.jūnijs ir datums, kad noslēdzas militārs konflikts, kas tiek dēvēts par Kosovas karu, - konflikts starp militāriem albāņu grupējumiem bijušajā Dienvidslāvijas - Kosovas autonomajā republikā un Serbijas armiju un drošības spēkiem. Konflikts, kurš notiek ar NATO militāro spēku iejaukšanos un tiek pārtraukts, pateicoties Serbijas teritorijas bombardēšanai. Par to, kā izraisījās Kosovas karš, kādi bija tā iemesli, kāda bija tā gaita un rezultāti, kā arī par to, kas Kosovā notiek šodien, raidījumā "Šīs dienas acīm stāsta Vidzemes Augstskolas lektors, Eiropas jautājumu eksperts Jānis Kapustāns.

1919. gada maija nogalē fronte starp pretlielinieciskajiem spēkiem uz rietumiem no Rīgas un toreizējās Padomju Latvijas spēkiem atrodas starp Rīgu un Jelgavu. 22.maijā pretlielinieciskie spēki, kurus komandē vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, sāk uzbrukumu Rīgai un faktiski jau dažu stundu laikā avangards jau sasniedz Rīgas tiltus un līdz tās dienas vakaram Rīga jau ir ieņemta un tā vairs nav Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas galvaspilsēta. Saruna par situāciju maija otrajā pusē ar vēsturnieku Valdi Kuzminu.

1949. gada 23. maijā Eiropas kartē parādījās jauna valsts – Vācijas Federatīvā Republika. Vācijas Federatīvās Republikas jeb kā to dēvēja gan Rietumos, gan Austrumos – Rietumvācija ir nesaraujami saistīta ar situāciju Otrajā pasaules karā sakautajā un uzvarējušo valstu okupētajā Vācijas teritorijā. Kā zināms, Vācija pēc uzvarētāju vienošanās tiek sadalīta četrās okupācijas zonās: Austrumos tā ir padomju zona, vēlākajā Vācijas Federatīvajā Republikā tās ir britu, amerikāņu un franču zonas. Vēl var pieminēt, ka arī Berlīne tāpat tiek sadalīta četrās okupācijas zonās. Sākotnēji, kā zināms, nav plāna, ka izveidosies šādas divas Vācijas daļas. Kā tapa šī valsts, kāda bija tās pastāvēšana, saruna ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Antoniju Zundu.

1919. gada pavasarī šur un tur Eiropā risinās interesanti notikumi, kam var vilkt zināmas paralēles ar tobrīd Latvijā notiekošo. Proti, tādā valstī kā Ungārija 1919. gada martā izveidojas padomju republika, īsas radikāli kreisi ievirzītu spēku varas epizodes ir vērojamas šur un tur Vācijā. Kādi bija šie notikumi, kas tos izraisīja un ar ko tas beidzās šajās valstīs, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Edgars Engīzers.

1969. gada 13. aprīlī Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa apmēram 20 gadus jauns cilvēks atritina plakātu krievu valodā, uz kurā ir rakstīts "Es protestēju pret Čehoslovākijas okupāciju". Viņš ar degvielu piesūcinātā apģērbā, uzrauj sērkociņu un aizdedzinās. Tas ir Rīgā dzimušais un līdz tam arī Rīgā dzīvojošais ebreju students Iļja Ripss. Par viņu un viņa īstenoto protesta akciju saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Žaņa Lipkes memoriāla direktori Lolitu Tomsoni.

1919. gada 16. aprīlis ir brīdis, kad Latvijā bez tobrīd divām jau pastāvošām valdībām, proti, Stučkas valdības Rīgā un Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdības Liepājā, parādās vēl trešā valdība, kura top Ulmaņa valdībai naidīga puča rezultātā. Kad un kurās aprindās radās ideja par to, ka Ulmaņa valdība jāatstumj no varas un ka tas ir jādara tieši šādi – rīkojot puču. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieki Gints Apals un Jānis Šiliņš.

1949. gada 25. martā staļinistiskais režīms īstenoja deportāciju no visām trim okupētajām Baltijas valstīm, tobrīd padomju republikām. Šogad kopš šī notikuma aprit 70 gadi.  Padomju varas mērķi, tobrīd veicot šo akciju, ir diezgan skaidri, jo Baltijā joprojām turpinās pretošanās cīņas, nav izdevies izskaust nacionālo partizānu kustību, diez ko neveicas ar kolhozu sistēmas izveidošanu. Vara mēģina attīrīt šo teritoriju no tiem, kuri tai traucē - no tiem, kas atbalsta nacionālos partizānus, vai ir bijuši šīs kustības dalībnieki, vai par to ir aizdomas, vai arī vienkārši pēc tādiem vai citādiem ieskatiem ir, kā toreiz tas tika definēts, sociāli bīstami elementi. Taču kas bija tie, kas lēma par konkrēto cilvēku, konkrēto ģimeņu izsūtīšanu? Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieci, Latvijas Okupācijas muzeja darbinieci Leldi Neimani. 

1944. gada 16. martā divas latviešu Waffen-SS divīzijas cīnījās vienā frontes sektorā, kas kļuvis par pamatu zināmajam piemiņas datumam. Šodien, kad runājam par latviešu leģionu, sevišķi, ja tas notiek laikā ap 16. martu, izskan vispretrunīgākie viedokļi. Un kā vienai, tā otrai pusei ir fakti vai faktu drumslas, kuras lieto kā pamatojumu savam viedoklim. Tāpēc raidījumā Šīs dienas acīm aplūkojam visus latviešus, kas tajā vai citā laikā tādā vai citādā kvalitātē nonāca Nacistiskās Vācijas dienestā Otrā pasaules kara laikā. Saruna veidota nevis hronoloģiski, bet, ievērojot mūsdienu kontekstu, spektrā no tiem, par kuriem, ir nepārprotami skaidrs, ka viņi ir bijuši kara noziedznieki, līdz tiem, kuri nonākuši nacistu kalpībā pret savu gribu. Stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Simts dienas ir tas periods, kuru parasti piešķir kā pārbaudes laiku jaunai valdībai. 1919. gada marta sākumā pagāja simts dienas, kopš darbojās Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā. Vispārzināms ir fakts, ka premjeru nominēja līdz ar Latvijas neatkarības proklamēšanu 1918. gada 18.novembrī. Kārlis Ulmanis ir pamanāmākā figūra šajā valsts pasludināšanas notikumā, uzstājas ar programmatisku runu savas valdības pieteikumam, taču cik ātri tiek izveidot Kārļa Ulmaņa ministru kabinets 1918.gada novembrī un kādas bija Ulmaņa pagaidu valdības pirmās simts dienas, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Jānis ŠIliņš.

1919. gada janvārī Versaļā pie Parīzes savu darbu sāka Miera konference, kura bija domāta, lai izveidotu pasaules iekārtojumu pēc Pirmā pasaules kara. Konference bija likumsakarīgs turpinājums Pirmā pasaules kara notikumiem, uzvarētājvalstis lēma Eiropas un pasaules likteni, sakautās valstis konferencē netiek pielaistas. Tur piedalās lielu un mazu nāciju pārstāvji, arī to nāciju pārstāvji, kuras Pirmā pasaules kara rezultātā savu valstiskumu ir atjaunojušas vai iedibinājušas no jauna. Konferencē ieradās arī Latvijas pārstāvji – Latvijas Pagaidu valdības delegācija . Kā veicās latviešiem šajā starptautiskajā valstu forumā, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Ainārs Lerhis.  

23.februārī savu simtgadi atzīmē Latvijas Nacionālais teātris. Tātad 1919. gada 23.februāris ir tā diena, no kuras šis teātris skaita savu pastāvēšanu. Lai arī pavisam nesen - 1918. gada 18.novembrī ir dibināta Latvijas Republika, taču šajā laikā - 1919. gada februārī - Rīgā pie varas ir Pētera Stučkas vadītā Latvijas sociālistiskā padomju republikas valdība. Pirmajā sarunā par Latvijas Nacionālā teātra vēsturi pieskārāmies nozīmīgākajām norisēm un tendencēm teātra pastāvēšanas simtgadē. Nozīmīga sarunas daļa veltīta teātra situācijai Latviju anektējušās totalitārās padomju varas apstākļos. Te nonākam pie nozīmīgas dilemmas, kas kļūst aktuāla laiku pa laikam arī mūslaiku diskursā, domājot par padomju laiku - aktieris, kurš ar savu meistarību cenšas atdzīvināt kantaini ideoloģiski veidotu padomju tēlu, kurš spēlē Ļeņinu kā labu cilvēku, kā viscilvēcīgāko cilvēku Droši vien šodien ir vietā jautājums, kāda ir paša aktiera ētiskā pozīcija? Par teātra vēsturi stāsta tā Literārās daļas vadītāja Ieva Struka.  Latvijas Nacionālā teātra simts gadu vēsture. 1.daļa  

23.februārī savu simtgadi atzīmē Latvijas Nacionālais teātris. Tātad 1919. gada 23.februāris ir tā diena, no kuras šis teātris skaita savu pastāvēšanu. Lai arī pavisam nesen - 1918. gada 18.novembrī ir dibināta Latvijas Republika, taču šajā laikā - 1919. gada februārī - Rīgā pie varas ir Pētera Stučkas vadītā Latvijas sociālistiskā padomju republikas valdība. Kā tas nākas, ka tieši šajā laikā un ar šīs valdības lēmumu ir dibināts Nacionālais teātris? Par teātra vēsturi stāsta tā Literārās daļas vadītāja Ieva Struka.  "Tas ir strīdīgs datums un arī strīdīgs jautājums," atzīst Ieva Struka, ko 1919. gadā var svinēt gan teātra dzimšanas dienu, gan teātra vārda dienu, jo kā Nacionālais teātris tas sāk strādāt 1919. gada 30.novembrī, kad ir beigušās Brīvības cīņas par Rīgu. Tāpat ir vēlme arī svinēt Nacionālā teātra dzimšanu jau tad, kad Valkā tika dibināts Pagaidu Nacionālais teātris un tas ir gadu iepriekš. Tas ir teātra apzināts lēmums nemainīt šos atskaites punktus. Jā, Strādnieku teātris Rīgā tika dibināts 1919. gada 23. februārī un šī pati trupa jau zem cita nosaukuma turpināja darbu 30. novembrī kā Nacionālais teātris. Latvijas Nacionālā teātra simts gadu vēsture. 2.daļa.  

Vēsturnieka Ulda Neiburga grāmata “Grēka un ienaida liesmās”. Nosaukums ir liecinājums tam, ka tas ir turpinājums iepriekšējam darbam “Dievs, Tava zeme deg”. Šīs divas Andreja Eglīša dzejas rindas Lūcijas Garūtas komponētas lielā mērā ir kļuvušas par poētisku simbolu Otrā pasaules kara ciešanām, traģēdijai un problemātikai Latvijā. Cik lielā mērā šī grāmata ir iepriekšējās turpinājums un cik lielā mērā tā ir tālāka attīstība pētniecībā? Saruna ar Uldi Neiburgu, kurš atklāj, ka abas grāmatas sauc par dvīnēm, jo apzināti ir centies saglabāt arī jaunākajā darbā tādu pašu dizainu, iekārtojumu un vēstījuma veidu kā pirmajā darbā. Tie ir raksti par to, kas Latvijā Otrā pasaules kara laikā noticis, izvēloties vēstījuma veidu, kas ir pa vidu starp akadēmisko literatūru, daiļliteratūru un populāriem rakstiem. Pamats ir nemainīgs – uz akadēmiskiem pētījumiem veidot stāstus, kas ir viegli uztverami plašai publikai.

Līdz ar Pirmā pasaules kara beigām 1918. gada novembrī Vācijas impērija piedzīvo revolūciju un šie notikumi, kas turpinās vairākus mēnešus, radikāli maina ne tikai Vācijas valsts tālāko attīstību, bet nozīmīgi ietekmē arī tās teritorijas Eiropas austrumos, kuras tobrīd atrodas Vācijas militārā kontrolē, tajā skaitā arī Latvija. Par to saruna ar vēsturnieku Edgaru Engīzeru. Uz demokratizāciju vērstas pārmaiņas Vācijā sākas jau pirms Pirmā pasaules kara beigām, tajā brīdī, kad acīmredzami uz zaudēta kara fona vācu ķeizara vara un šī impēriskā sistēma, arī vācu militārisms, ir nācijas acīs zaudējis savu autoritāti zināmā mērā, un šīs pārmaiņas ir vērstas uz sabiedrības negatīvā noskaņojuma amortizāciju.

1919. gada 25.janvāris ir datums, kad pasaules valstu līderi, pulcējušies Parīzē miera konferencē, vienojas par Tautu Savienības jeb Nāciju Līgas izveidošanu. Organizācijas dibināšanas dokuments tiek parakstīts tā paša gada 28.jūnijā. Tautu Savienības tapšana ir saistīta ar Pirmā pasaules kara izskaņu, konflikts, kas tuvojoties tā noslēgumam, tiek dēvēts par karu, kam jāizbeidz visi kari. Konflikts ir bijis dramatisks, aizlauzis pasaules politisko spēku līdzsvara sistēmu un pasaules valstis spriež, kā no šādiem konfliktiem izvairīties nākotnē. Tautu Savienība tiek uzlūkota kā viens no instrumentiem. Bet Tautu Savienība nerodas tukšā vietā, ideja par šādu organizāciju pastāv jau līdz 1919.gadam. Kas bija Tautu Savienība, kāda bija Latvijas loma tajā, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturniece Latvijas Universitātes profesore Lilita Zemīte.  

Pirmā pasaules kara laikā, mainoties politiskajiem spēkiem Austrumeiropā, šeit veidojās daudz jaunu valstisko veidojumu. Tajā skaitā bija vairāki tādi, kas līdz savam īstenojumam nemaz nenonāca. Tādi bija arī šeit, Latvijā, Baltijas telpā. Runa ir par tiem valstiskuma projektiem, ko Latvijā un arī Igaunijā mēģina īstenot šeit vēsturiski iesakņotā vācbaltiešu jeb kā viņi paši sevi tolaik dēvēja baltiešu minoritāte. Veicinošais faktors šādām aktivitātēm ir Vācijas militārās veiksmes karā, 1915. gadā okupējot pusi tagadējās Latvijas teritorijas, proti, Kurzemi un Zemgali, vēlāk 1917. gadā – Rīgu un pēc tam 1918. gadā pirmajā pusē jau visa tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorija nonāk Vācijas impērijas militārajā varā. Droši vien, ka jāraugās uz šiem valstiskuma izveidošanas mēģinājumiem no vācbaltiešu minoritātes puses ar tālāku vēsturisku skatu, jo saknes tam meklējamas viduslaikos šeit, Baltijas telpā.Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Raimondu Cerūzi.

2009. gada 13. janvāris bija diena, kas nesa negaidītu un nepatīkamu pārsteigumu lielai daļai sabiedrības. Tās dienas pievakarē organizācijas “Citai sabiedrībai” aicināti vairāku tūkstoši pulcējās uz mītiņu Doma laukumā. Pēc mītiņa beigām daļa sanākušo neizklīda, bet devās turpināt protestēt pie Saeimas nama. Šeit protesti pārauga nekārtībās. Tika izsisti Saeimas un apkārtējo namu logi, izdemolēta un aplaupīta alkohola tirgotava Smilšu ielā, bojātas policijas mašīnas, kā demonstrantu, tā kārtības sargu vidū bija ievainotie. Nekas tāds Rīgā nebija pieredzēts daudzas desmitgades. Kā laika gaitā mainījusies mūsu uztvere un izjūtas šo notikumu sakarā? Raidījumā fragmenti no iepriekšējos gados tapušiem raidījuma Šīs dienas acīm sarunām, kurās reflektēja par 2009. gada 13. janvāra notikumiem Rīgā.

Pēteris Stučka un viņa padomju valdība kopš 1919. gada janvāra valda Rīgā un pār lielāko Latvijas daļu. Vai var teikt, ka tā ir neatkarīga vai patstāvīga Latvijas valdība, cik Stučka savos lēmumos ir atkarīgs vai neatkarīgs no rīkojumiem, ko viņam dod Ļeņins un viņa valdība Maskavā. Skaidro vēsturnieks, augstskolas “Turība” profesors Valdis Blūzma. Attēlā: Padomju Latvijas valdības locekļi pie valdības nama 1919. gada janvārī. No kreisās Jūlijs Daniševskis, Oto Kārkliņš, Dāvids Beika, Pēteris Stučka, Jānis Šilfs, Kārlis Pētersons.  

Pievēršamies notikumiem, kas risinājās 1918. gad beigās un 1919. gada sākumā, tā brīža militārajām un arī politiskajām norisēm. Brīdī, kad nodibināja Latvijas valsti 1918. gada novembrī, Pirmais pasaules karš bija tikko beidzies, mainījās arī spēku izkārtojums šeit, bijušajās Krievijas impērijas teritorijās. Uz Latvijas teritoriju pretendēja vairāki spēki un uzskati par to, kādai jābūt Latvijai, bija dažādi. Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš.  

Šis gads aizvadīts Latvijas valsts simtgades zīmē. Fragmenti no raidījuma Šīs dienas acīm sarunām, pieskaroties norisēm, kas tuvināja Latvijas valsts tapšanu.

1958. gada decembra sākumā, no 7. līdz 14. decembrim Rīgā risinājās Latgales kultūras nedēļa. Kāpēc tā ir svarīga, kāpēc to ir vērts atcerēties un kāpēc tās konteksts pārsniedz kultūras norises, stāsta kinorežisors Zinātņu Akadēmijas goda loceklis Jānis Streičs. Latgales kultūras nedēļa - lielākais latgaliešu kultūras pasākums Latvijā pēckara gados. Pasākumos Rīgā piedalās 600 pašdarbnieki no 14 Latgales rajoniem un pilsētām. Galvaspilsētā tika sarīkoti 18 koncerti. Kultūras nedēļa noslēdzās 13.decembrī ar plašu koncertu Akadēmiskajā drāmas (Nacionālajā) teātri. Preses izdevumos parādījās vairākas publikācijas par Latgales kultūru. Norisinājās diskusijas par nepieciešamību dibināt Rēzeknes novadpētniecības muzeju.

Latviešu politiķu darbība 1918. gada oktobrī/novembrī, tuvinot Latvijas suverēnā valstiskuma pasludināšanu. Stāsta vēsturnieks Latvijas Kara muzeja pētnieks Jānis Tomaševskis. Tas latviešu politiskais spēks, kas uztur un iespēju robežās virza tālāk Latvijas valstiskuma tapšanu un latviešu pašnoteikšanās tiesību jautājumu visu 1918. gadu, sākot jau ar 1917. gada nogali, ir Latviešu pagaidu nacionālā padome. 1917. gada decembra sākumā šo padomi nodibina un tad arī tā deklarē latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības, deklarē vēlmi šīs tiesības īstenot. Faktiski Valkā pieņemtā deklarācija ir divarpus soļi pretim neatkarībai – tiek deklarēts, ka latviešu tautas turpmāko likteni lems tautas ievēlēta Satversmes sapulce, ka Latvija ir teritorija robežās, ko veido Kurzeme, Vidzeme un, sevišķi svarīgi, arī Latgale. Nav pateikts līdz galam, ka tā būs pilnīgi suverēna valsts, tiek pateikts, ka būs autonoma valsts vienība. 1918. gadā tiek deklarēta prasība pēc pilnīgas neatkarības, taču tas notiek tobrīd jau Padomju Krievijā, Petrogradā. Šo lēmumu, protams, darīja zināmu Rietumvalstu pārstāvjiem tur, bet Latvijas teritorijā šai ziņai nebija tādas rezonanses. Tikai 1918. gada rudenī, kad prese kļūts brīvāka un arī politisko grupu savstarpējie kontakti kļūs intensīvāki, tad arī plašākas sabiedrības grupas uzzina par neatkarības ideju un arī par Latviešu pagaidu nacionālā padomes centieniem panākt Latvijas starptautisku atzīšanu.

Nesen nācis klajā jauns izdevums – nacionālā enciklopēdija “Latvija”. Saruna ar izdevuma galveno redaktoru Valteru Ščerbinski un un izdevuma attēlu redaktori Asnāti Rībenu.  

Kāds bija tas materiāls, no kura tika būvēta neatkarīgās Latvijas politika – latviešu politiskais spektrs 1918. gada rudenī, periodā, kad nobrieda Latvijas valsts neatkarība. Stāsta vēsturnieks Artūrs Žvinklis. Spektrs bija ļoti plašs - no pat latviešu boļševikiem līdz tiem spēkiem, kas redzēja Latviju ciešā sasaistē ar Vācijas impēriju. Tobrīd latviešu politika pastāvēja vismaz divās valstiskajās telpās un izveidojās arī divas politiķu grupas, kas izkristalizēja Latvijas neatkarības ideju. Krievijas valsts telpā 1917. gada 30. novembrī nodibinājās Latvijas pagaidu nacionālā padome, savukārt vācu okupētajā Rīgā jau agrāk bija izveidojies Demokrātiskais bloks. Tās bija divas latviešu politisko spēku apvienības, kas izvirzīja neatkarīgā valstiskuma ideju un aizstāvēja to. Taču arvien krasāk iezīmējas domstarpības un pretrunas abu organizāciju uzskatos, tāpēc tās līdz galam apvienoties nespēja.

1918. gada 11. novembrī pulksten piecos no rīta pēc Rietumeiropas laika dzelzceļa vagonā, kas tobrīd atradās Kompjeņas mežā, apmēram 60 kilometrus uz ziemeļiem no Parīzes, Vācijas impērijas delegācija parakstīja pamiera līgumu, atzīstot savas valsts sakāvi Pirmajā pasaules karā. Pamieram bija jāsākas sešas stundas vēlāk jeb kā bija teikts tekstā – vienpadsmitā mēneša vienpadsmitajā dienā pulksten vienpadsmitos. Vācijas sabiedrotie šajā karā – Austroungārija, Osmāņu impērija un Bulgārija bija izstājušās no kara darbības jau agrāk. Līdz ar to noslēdzās globālais militārais konflikts, kas bija sācies četrus gadus un trīsarpus mēnešus iepriekš, izvērties par vēl nepieredzēti postošu kara darbību, kas teju visos aspektos, izmainīja eiropiešu dzīvi, radīja citādu spēku līdzsvaru pasaulē, sagrāva vairākas impērijas Austrumeiropā, radot vietu jaunu nacionālu valstu, tajā skaitā arī Latvijas tapšanai. Raidījuma Šīs dienas acīs veidotājs Eduards Liniņš oktobra nogalē viesojās Eiropas vēstures namā Briselē, tas ir Eiropas Parlamenta izveidots muzejs, kas atspoguļo tos būtiskos procesus, kuri veidojuši mūsu pasaules daļu tādu, kādu to pazīstam šodien. Muzeja ekspozīcijas pamatu veido priekšmeti, kurus tam deponējuši muzeji visā Eiropā, lai gan šobrīd Eiropas vēstures nams vāc arī pats savu krājumu, kas pamatā fiksē pašreizējos sociālos un politiskos procesus, bet arī atmiņas par mūsu pasaules daļas pagātni. Ar muzeja pastāvīgo ekspozīciju iepazīstina Eiropas vēstures nama radošā direktore slovēņu izcelsmes Daja Vovka van Gāla.

1868. gada 24. oktobrī Krievijas impērijas iekšlietu ministrija apstiprināja Rīgas latviešu biedrības statūtus un 22. novembrī pulcējas biedrības dibinātāju sapulce. Droši vien Rīgas latviešu biedŗibas vēsturi var uzlūkot, izmantojot klišejisko laikmetu metaforu, ka mums ir “zelta laikmets", kad biedrības nozīme tobrīd vēl topošās latviešu nācijas apziņas konsolidēšanā bija izšķiroša. Jautājums, kuru laiku saukt par “sudraba laikmetu”, un tad mūsdienas, kad uz šiem laikmetiem varam atskatīties ar zināmu nostaļģiju un tajā pašā laikā, ko varam paņemt iedvesmai un turpināt. Par Rīgas latviešu biedrības 150 gadiem saruna ar Rīgas latviešu biedrības domnieku, filozofijas vēsturnieku Edgaru Mucenieku.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par cilvēku, kura radošais darbs ir cieši saistīts ar visu, ko mēs jūtam un domājam Latvijas brīvības idejas un Latvijas brīvības būtības sakarā. Tas ir tēlnieks Kārlis Zāle (1888.-1942.), Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu memoriāla autors. Stāsta mākslas zinātniece Ruta Čaupova. 1918. gadā Kārlis Zāle nav Rīgā, viņš darbojas Petrogradā jaunās padomju valdības, Ļeņina valdības izveidotajā monumentālās tēlniecības programmā, kas ir viens no pirmajiem šīs valdības propagandas pasākumiem, ceļ pieminekļus 19.gadsimta liberāldemokrātiskiem domātājiem. Taču šoreiz saruna vairāk par to, kāpēc tik būtiski Kārļa Zāles vārds saistās ar Latvijas neatkarību, viņa mākslas patoss lielā mērā saistās ar pirmreizīguma izjūtu, “nulles” izjūtu.

Iznākusi jauna grāmata “1920.-1925. gads Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokolos, notikumos, atmiņās”. Pirmais sējums veltīts 1920. līdz 1922. gadam. Saruna ar grāmatas veidošanas darba grupas dalībniecēm Līgu Peinbergu, grāmatas projekta vadītāju un Valsts kancelejas departamenta vadītāju, un Irinu Zeibārti, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieci zinātniskajā darbā. Šis izdevums, kurš plānots trijos sējumos, ir turpinājums pirms pieciem gadiem iznākušajai grāmatai “1918.-1920. gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās”. Pirmajā sējumā “1920.-1922. gads” ietverti valdības sēžu protokoli, kas tapuši laikā no 1920. gada 14. jūnija, kad darbību sāka pirmais Satversmes sapulces apstiprinātais Ministru kabinets K.Ulmaņa vadībā, līdz 1922. gada 18. jūlijam, kad notika Z. A. Meierovica vadītās valdības pēdējā sēde. Apjomīgais un faktogrāfiski bagātais izdevums, kas laists klajā par godu Latvijas simtgadei, stāsta par mūsu valsts jauncelsmi pēc uzvaras Neatkarības karā. Vairāk nekā astoņsimt lappušu biezajā sējumā bez valdības sēžu protokoliem publicēti arī dažādi dokumenti, atmiņas, fotogrāfijas, valdības locekļu biogrāfijas, priekšmetu attēli, preses ziņas un citi materiāli, kas ilustrē valdības pieņemtos lēmumus un raksturo laikmetu un vēsturisko situāciju, kurā valdībai bija jāstrādā un jāpieņem lēmumi. Grāmata tapusi tās idejas autora un projekta virzītāja - Valsts kancelejas - vadībā sadarbībā ar Latvijas Kara muzeju, Latvijas Nacionālo arhīvu, Latvijas Nacionālo bibliotēku, Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, Rakstniecības un mūzikas muzeju, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, kā arī VSIA “Latvijas Vēstnesis”, ar AS “Latvenergo” un AS “Latvijas valsts meži” atbalstu.

Latviešu sociāldemokrātija – pirmā īstā lielā latviešu partija, Raiņa partija, Latvijas tautas priekšpulks 1905.gadā. Latviešu sociāldemokrāti ir pirmais īsti formulētais latviešu spēks, pirms tam tās ir bijušas vairāk kustības, kurām ir kulturāla, saimnieciska, nācijas pašapziņas celšanas programma. Sociāldemokrāti ir pirmā īstā partija, un tajos laikos īsta partija nozīmē nelegāla partija, jo runa ir par Krievijas impēriju. Atšķirībā no sociāldemokrātiem Krievijā, latviešu sociāldemokrātijā nenotiek radikāla šķelšanās starp boļševikiem un meņševikiem. Kāds ir šīs partijas liktenis brīdi, kad nobriest Latvijas valstiskā neatkarība, skaidro vēsturnieks Artūrs Žvinklis.

25. oktobrī pirmizrāde jaunai režisora Dāvja Sīmaņa filmai “Tēvs Nakts”. Filma ir veltīta nu jau leģendārajam ebreju glābēja holokausta laikā Žanim Lipkem, kura līdzdalība šajos apstākļos ir palīdzējusi izdzīvot vairākiem desmitiem cilvēku. Saruna ar vienu no filmas scenārija autoriem – Matīsu Gricmani. "Filmas nosaukums bija ļoti daudzu strīdu objekts tieši tā iemesla dēļ, ka pamata materiāls, ar ko mēs strādājām, bija Ineses Zanderes topošais romāns, un vienu daļu no tā viņa jau ir izdevusi. Saucās "Puika ar suni".  Ar šo nosaukumu arī es ļoti ilgi sadzīvoju, man arī liekas, ka kaut kādā ziņā tas bija ļoti atbilstošs," filmas nosaukumu skaidro Matīss Gricmanis. "Bet vienā brīdī tieši scenārija rakstīšanas fāzē mēs sapratām, ka mums centrālais varonis tomēr ir Žanis, nevis viņa dēls Zigis, kā mēs to bijām paredzējuši sākumā, un tāpēc arī šis nosaukums it kā iezīmē šo mūsu vēlmi tieši izcelt Žani Lipki jeb Jāni Lipki, viņa personību notikumos, kas risinājās Latvijas vienā tumšākajā vēstures lappusēm. Ka ir šī neordinārā personība, kura patiesībā bija paslēpta no visu acīm. Visu to, ko viņš darīja, viņš darīja tieši naktī, šajā tīri simboliskajai laikā, kurā likumi it kā vairāk neeksistē. Ka mēs izraujamies ārā no ierastā dienas ritma, tāpēc, ka Žanis bija, nenoliedzami, cilvēks ārpus likuma. Un šī viņa esība ārpus likuma arī viņam pavēra iespēju kļūt par šo leģendāro personu, un tāpēc nosaukums uzsver, ka Žanis Lipke bija cilvēks, kurš dzīvoja diennakts tumšajā pusē," turpina Matīss Gricmanis. „Dāvis Sīmanis, filmas režisors un arī viens no filmas scenārija autoriem bija mans pasniedzējs, un tad, kad viņš man pirms jau vairākiem gadiem ierosināja, ka es viņam varētu palīdzēt rakstīt scenāriju filmai, tas man, protams, bija liels pagodinājums strādāt kopā ar savu skolotāju,” atklāj Matīss Gricmanis. "No otras puses, man bija 22 gadi, un tas noteikti nebija viegls uzdevums, lai gan es esmu studējis vēsturi, tāpat kā Dāvis, šis ir viens no tiem vēstures mirkļiem, sevišķi Latvijas vēsturē, kuru ir salīdzinoši grūti pētīt. Tieši tā iemesla dēļ, ka nav īpaši daudz dokumentālie materiāli, kuriem iet cauri un saprast, kā holokausts tika īstenots Latvijā. Tas sākuma punkts ir lielākoties Dāvida Zilbermana savāktās atmiņas par cilvēkiem, kas ir izdzīvojuši holokaustu. Arī viņa atmiņas par Žani Lipki. Ir bijuši atsevišķi mēģinājumi deviņdesmitajos gados bijis fiksēt, un ir arī tagad memoriāls Žanim Lipkem, kas ir mēģinājuši savākt visu informāciju, kas mums ir pa šiem notikumiem, vienkopus. Domāju, ka tur pētniekiem ir vēl ļoti liels lauks, ko darīt, bet mūsu uzdevums kā māksliniekiem bija šo stāstu izstāstīt plašākai auditorijai. Protams, no vienas puses, pieturoties pie faktiem, bet, no otras puses, izceļot arī šo emocionālo dimensiju, kā tas bija dzīvot 1941.gadā. Kā tas bija piedzīvot dubultu Latvijas okupāciju, kā tas bija piedzīvot, kad ierastās struktūras, kurām vajadzētu sargāt kārtību, ka viņas tiek pavērstas, lai izraisītu anarhija, lai izraisītu to, ka cilvēki viens pret otru nostājas naidīgās pozīcijās, ka viens otru iznīcina fiziski. Mans piegājiens bija, ka teicamnieka veidā, mēģināju visu salikt pa plauktiņiem, un tāpēc arī man ir šī klade, kur es esmu mēģinājusi pēc iespējas visas tās drumslas, ko es esmu uzzinājis salikt vienkopus. Un agri vai vēlu bija spiests atklāt, ka nav tā, ka tas viss kopā veido vienotu stāstu, pat ka tās drumstalas bieži ir pretrunīgas. Mums arī jāņem vērā laikmets, ka mēs tomēr dzīvojam sabiedrībā, kas tikai pēdējos 30 gadus drīkst runāt atklāti par vēsturi, kas ir ļoti nepatīkama arī vairākumam," turpina Matīss Gricmanis. No vienas puses, mēs gribējām būt ļoti atklāti un, no otras puses  mums pietrūka dokumentālo liecību. Bija ļoti daudz atmiņu, ir ļoti daudz mītu par Žani, par visu to, kas tur notika, ļoti daudz emociju. kāpēc mēs pēkšņi izceļam viņu, jo ne jau tikai Žanis Lipke glāba ebrejus, un ne jau tikai viņš viens pats to darīja. "Filmas veidošanas procesā mēs nonācām līdz tam, ka tas nav tikai stāsts par Žani, bet ka tas ir stāsts par visu viņa ģimeni. Jo viens aspekts saistībā ar ebreju glābšanu ir tas, ka Žanim abas okupācijas varas atņēma pa vienam bērnam. Viņa meita Aina aizgāja līdz padomju varai un pēc tam atgriežoties Latvijā 1945.gadā aizgāja bojā, savukārt viņa dēla Alfrēdu iesauca leģionā, un viņš tika atdots vācu varai. Un tajā pašā laikā visi šie vairāk nekā 50 cilvēki, kuri Žans izglāba, bet šie divi bērni, kurus viņš nevarēja paglābt," stāsta Matīss Gricmanis.  

8. oktobrī apritēs 30. gadskārta, kopš 1988. gadā tikai dibināta Latvijas Tautas Fronte, organizācija, kas konsolidēja trešās atmodas kustību un īstenoja Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu. Atzīmējot šo notikumu Dailes teātrī notiks konference “Par neatkarīgu un demokrātisku Latviju”. Raidījumā Šīs dienas acīm sarunas ar vairākiem konferences priekšlasījumu autoriem, sniedzot ieskatu viņu aplūkotajos tematos. Politologs, Latvijas Universitātes asociētais profesors Ivars Ījabs konferencē aplūkos Latvijas Tautas Frontes dibināšanu starptautiskā kontekstā, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns uzstāsies ar priekšlasījumu par tēmu Latvijas Tautas Frontes politiskā platforma un liberālisma apsolījums. Tiesību zinātnieks Latvijas Universitātes docents Jānis Pleps aicināts runāt par neatkarības atjaunošanu no juridiskā viedokļa, no konstitucionālo tiesību viedokļa. Tas ir jautājums par valstisko nepārtrauktību.

Laiks pirms 50 gadiem – 1968. gads – ir notikumiem un satricinājumiem bagāts ne tikai Austrumeiropā, kur risinās “Prāgas pavasaris”, bet arī Eiropas rietumos un citviet pasaulē. Notikumi 1968. gadā briest zināmā laika periodā, vai šobrīd vēsturniekiem ir skaidrs, kas izraisa šo kreisās ievirzes viļņošanos Rietumos un kas notiek 1968. gadā Francijā un citur pasaulē stāsta vēsturnieks Latvijas Universitātes profesors Antonijs Zunda.

70 gadi mūs šķir no laika, kad Korejas pussala sadalīta dienvidu un ziemeļu daļās, kļuva par divām atsevišķām valstīm. Dienvidos izveidojās Korejas Republika, ziemeļos – Korejas Tautas demokrātiskā republika. Korejas liktenis 20. gadsimta pirmajā pusē ir dramatisks, valsti jau 1910. gadā okupē Japānas karaspēks un šī teritorija tāpat kā viss reģions jau kādu laiku iepriekš ir cīņas arēna starp Japānu, kā topošu Austrumāzijas impēriju, un Eiropas koloniālajām nācijām – Krieviju, kurai ir īpašumi Tālajos Austrumos, protams, Lielbritāniju, tobrīd arī Vāciju. Pie apvāršņa jau vīd arī ASV kā nozīmīgs Klusā okeāna spēks. Koreja izrādās kā salīdzinoši maza un arī mazattīstīta valsts faktiski šīs spēles objekts. Lai starp abiem pasaules kariem Japāna uzskata Koreju par savu teritoriju, Tikai pēc Japānas zaudējuma Otrajā pasaules karā parādās jautājums, kas tālāk notiks ar Koreju. Ar lielvalstīm raksturīgo aroganci PSRS vadītājs Josifs Staļins un ASV prezidents Franklins Delano Ruzvelts novelk ietekmju sfēru robežu pa 38.paralēli, sadalot Korejas pussalu divās daļās. Ziemeļu daļu administrēs Padomju Savienība, dienvidu – ASV. Kā kopš tā laika dzīvojusi Koreja, pirmām kārtām tās ziemeļu daļa, raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes lektoru Mārtiņu Dauguli.

Raidījumā Šīs dienas acīm ielūkojamies mūsu aizjūras kaimiņvalsts Zviedrijas vēsturē. Latvijā Zviedrija tradicionāli uzlūkota kā miera un pārticības zeme, kas šo savu stāvokli uzturējusi, lielā mērā distancējoties no apkārtējiem politiskiem un militāriem procesiem. Visumā šis priekšstats ir pamatots, taču vēsturiskā realitāte ir daudz niansētāka. Saruna ar Zviedrijas aizsardzības pētījumu institūta aizsardzības analīzes nodaļas direktora vietnieku izpētes jautājumos doktoru Robertu Dalšjo veltīta Zviedrijas ārpolitikai un drošības politikai attiecībās ar Padomju Savienību un Krieviju laikā pēc Otrā pasaules kara.

9. septembrī Zviedrijā notiek parlamenta Riksdāga vēlēšanas. Tas ir iemesls, lai raidījumā Šīs dienas acīm ielūkotos šīs mūsu aizjūras kaimiņvalsts vēsturei. Latvijā Zviedrija tradicionāli uzlūkota kā miera un pārticības zeme, kas šo savu stāvokli uzturējusi, lielā mērā distancējoties no apkārtējiem politiskiem un militāriem procesiem. Visumā šis priekšstats ir pamatots, taču vēsturiskā realitāte ir daudz niansētāka. Ieskatu Zviedrijas pēdējā gadsimta vēsturē sniedz sarunas, kas tapušas šī gada sākumā Stokholmā. Saruna ar vēsturnieku Stokholmas Sēderternas universitātes profesoru Pēru Bolinu veltīta Baltijas valstu un Zviedrijas attiecībām 20. gadsimtā. Saruna ar Zviedrijas aizsardzības pētījumu institūta aizsardzības analīzes nodaļas direktora vietnieku izpētes jautājumos doktoru Robertu Dalšjo veltīta Zviedrijas militāri stratēģiskai situācijai pēc Otrā pasaules kara un līdz mūsdienām.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par cilvēku, kurš nenodzīvoja dažus mēnešus līdz Latvijas valsts pasludināšanai – par pulkvedi Fridrihu Briedi. Stāsta Latvijas Kara muzeja nodaļas vadītāja Ilze Krīgere un Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis. Ja kādam pusaudzim uz ielas jautātāju, kas ir Fridrihs Briedis, viņa atbilde varētu būt, ka Neatkarības cīņu komandieris, jo F. Briedis ir trīskārtējs Lāčplēša ordeņa kavalieris, viņa vārdā nosaukta iela Rīgas centrā, arī vidusskola. Varētu domāt, ka tas ir cilvēks, kam ir tiešs sakars ar Latvijas neatkarības izcīnīšanu. Diemžēl tas tā nav, jo viņa liktenis traģiski aprāvās 1918. gada naktī uz 28. augustu čekas Butirku cietumā Maskavā pēc attiecīga ārkārtējās komisijas lēmuma par viņa vainu pret jauno boļševiku varu Krievijā. Tāpēc rodas jautājums, kāpēc pulkvedim Briedim ir ierādīta tik liela vieta Latvijas varoņu galerijā?

Pirms 50 gadiem, 1968. gada naktī no 20. uz 21. augustu, Čehoslovākijas robežas šķērsoja apmēram 300 tūkstošus liels Padomju Savienības un dažu citu Varšavas līgumvalstu karaspēks. Tā PSRS režīms reaģēja uz Čehoslovākijas vadības tā brīža īstenoto politiku, kas ieguvusi Prāgas pavasara nosaukumu. Šajā padomju armijas kontingentā neizbēgami bija visu padomju republiku armijā iesauktie jaunie cilvēki. Arī šī raidījuma Šīs dienas acīm viesi – Valdis Berhnards un Leons Undzenko.

1918. gada 8. augusts ir pirmā diena Amjēnas kaujai – Antantes valstu armiju uzbrukums Rietumu frontē un arī iesākums tā sauktajai simts dienu ofensīvai, kas ir Pirmā pasaules kara pēdējā aina. Stāsta Kara muzeja pētnieks Dainis Poziņš. 1918. gadā pirmie mēneši Rietumu frontē paiet izmisīgā Vācijas pēdējā spēku sasprindzinājumā, mēģinājumā, pārsviežot divīzijas no Austrumu frontes, kur karš ir faktiski beidzies, uz Rietumu fronti, pēdējo reizi mainīt pasaules kara gaitu sevi par labu. Vāciešiem tas īsti neizdodas. Antantes valstu starpā 1918. gada vasarā nebija lielas vienprātības, ka lūzuma punkts ir tik tuvu. Daudzi virsnieki un politiķi uzskatīja, ka karu varēs pabeigt labākajā gadījumā 1919. gadā

Spāņu gripas epidēmija, viens no vai nāves gadījumu ziņā lielākais epidēmijas  uzliesmojums cilvēces vēsturē. Tas notiek 1918. gada otrajā pusē. Kas bija spāņu grupa, kā tā skāra pasauli un kāda bija vispār epidemioloģiskā slimību situācija pasaulē un arī Latvijā pirms simts gadiem, ciklā Pirms 100 gadiem Eiropā stāsta vēsturniece Inna Gīle. Par Spāņu gripu runā kā par grandiozu epidēmiju, kura, kā tiek lēsts, skar 500 miljonus cilvēku visā pasaulē un arī letālo iznākumu skaits, kur gan statistika svārstās ļoti plāšos apmēros, tiek runāts par 50 līdz 100 miljoniem. Ja ir patiess tas lielākais skaitlis, tas ir vairāk nekā bojā gājušo skaits abos pasaules karos kopā. Paradoksāli, ka šīs epidēmijas uzliesmojums paliek pasaules notikumu otrajā plānā, jo risinās Pirmais pasaules karš, kara cenzūra cītīgi skauž ziņojumus par šo epidēmiju, lai nemazinātu armijas un civiliedzīvotāju kaujas sparu. Vienīgi neitrālajā Spānijā par to var brīvi runāt, un līdz ar to gripa iegūst „Spāņu gripas nosaukumu”. Kādu brīdi šķiet, ka tur šī slimība plosās visbriesmīgāk. Tas tā nav. Pirmais fiksētais šīs slimības gadījums ir bijis ASV 1918. gada 4. martā, bet ir pētījumi, kas apgalvo, ka jau pirms tam epidēmija ir plosījusies Eiropas centrālajās valstīs. Ir versijas, ka epidēmija izcēlusies Ķīnā un no turienes līdz ar ķīnieši strādniekiem nonākusi Eiropā.

Pirms 75 gadiem, 1943. gada jūlijā un augustā, Vācijas un PSRS bruņotie spēki izcīnīja Kurskas kauju – vienu no lielākajām sadursmēm Otrā pasaules kara laikā. Par Kurskas kauju stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins.

1918. gada naktī no 16. uz 17. jūliju Jekaterinburgā, tā sauktajā Ipatjeva namā savu dzīvi beidza pēdējais Krievijas imperators – cars Nikolajs II, viņa sieva Aleksandra Fjodorovna, viņa četras meitas, dēls un bijušais troņmantinieks Aleksejs, kā arī cara kalpotāji. Tā ir cara slepkavība vai arī leģitimējama jaunās varas izrēķināšanās ar vecās varas simbolu un galvu. Par to stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš. Runājot par cara Nikolaja un viņa ģimenes likteni, lielākoties līdzīgs traģisks gals ir bijis lielākoties tiem monarhiem, kuriem arī citu Eiropas valstu vēsturē ir nepaveicies piedzīvot revolūciju savā valstī. Kaut vai Luijs XVI Francijā, karalis Čarls Anglijā 17. gadsimtā – tā ir zināma revolūciju asiņainā loģika. Līdz ar to ir jautājums, cik likumīgs bija šāds Romanovu ģimenes un Krievijā valdošās dinastijas gals.

Ieskats zinātniskajā konferencē “Varas Latvijā no senlaikiem līdz nacionālai valstij”. Konferenci organizēja Latvijas Nacionālā bibliotēka un Latvijas Universitāte. Uzstājās vēsturnieki un citi sociālo zinātņu pārstāvji, kuri individuālo grantu programmas “Esejas par valstiskuma vēsturi Latvijā” ietvaros apcerējuši dažādus valstiskuma modeļus un sistēmas, kas vēstures gaitā pastāvējušas Latvijas teritorijā un ietekmējušas latviešu nācijas veidošanos un pastāvēšanu. Referenti iepazīstināja ar savām esejām, kā arī uzklausīja kolēģu līdzreferātus ar šo eseju vērtējumu. Konferences sakarā saruna ar tās organizētāju pārstāvi Latvijas Universitātes filozofijas un socioloģijas institūta pētnieku un Latvijas valsts valsts simtgades svētku radošās padomes locekli Mārtiņu Kaprānu. Galvenais sarunā apspriestais jautājums, cik lielai un kādai vajadzētu būt valsts politikas ietekmei uz vēstures procesu apzināšanos sabiedrībā. Raidījumā skan arī fragmenti no konferences dalībnieku priekšlasījumiem.

Latvija un Šveice – šodien tās mums šķiet viena otrai tālas zemes, ilgu laiku bijušas gluži kā divās pasaulēs, ar dzelzs priekškaru šķirtas. Tāpēc šodien daudziem paradoksāls varētu šķist fakts, ka formulējums “brīva, suverēna Latvija” pirmo reizi izskanējis tieši Šveicē. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta literatūrvēsturniece Gundega Grīnuma un politoloģe Vita Matīsa.  

Divu sējumu izdevums “Latvija un latvieši” - fundamentāls kolektīvs darbs. Raidījumā Šīs dienas acīm par izdevumu stāsta divi tā autori – vēsturnieki Tālavs Jundzis un Indulis Zālīte. Pirms dažiem gadiem iznāca darbs ar līdzīgu nosaukumu četros sējumos, kas arī bija līdzīgas ievirzes. Šis izdevums nav iepriekšējā pārstrādājums, bet pilnīgi jauns darbs. Arī tā shēma, liela daļa autoru un raksti ir pilnīgi citi. Neviens raksts neatkārto to, kas bija teikts pirms dažiem gadiem tapušajā izdevumā. Taču arī nosaukumi nav vienādi: iepriekšējais izdevumus saucās “Latvieši un Latvija” un iznāca tikai latviešu valodā. Jaunajam izdevumam dots nosaukums “Latvija un latvieši” un tas iznāk trijās valodās. Šī vārdu spēle ir ar zināmu loģiku, jo jaunais izdevums izdots arī latviešu valodā, taču pamatā ir domāts ārzemniekiem, kuri pirmām kārtām grib uzzināt, kur Latvija atrodas un kas tur dzīvo. Tāpēc Latvija šajā izdevumā ir priekšplānā.

Raidījums veltīts šodienai. Maijā, uzturoties Briselē, raidījuma autors Eduards Liniņš tikās ar drošības eksperti organizācijas Vācijas Savienoto valstu Māršala fonds vecāko līdzstrādnieci Kristīni Bērziņu. Sarunas temats – pašreizējā Eiropas drošības situācija un tās nozīmīgākie apdraudējumi.

1948. gada 14. maijs ir datums, kad pasludināta Izraēlas valsts neatkarība. Šim datumam, Izraēlas valsts tapšanai un tās turpmākajai vēsturei veltīta saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta Izraēlas vēstnieces vietnieks Latvijā Cvī Mirkins un muzeja „Ebreji Latvijā” vadītājs Iļja Ļenskis. Sarunas 2. daļa.  

1948. gada 14. maijs ir datums, kad pasludināta Izraēlas valsts neatkarība. Šim datumam, Izraēlas valsts tapšanai un tās turpmākajai vēsturei veltīta saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta Izraēlas vēstnieces vietnieks Latvijā Cvī Mirkins un muzeja „Ebreji Latvijā” vadītājs Iļja Ļenskis. Sarunas 1. daļa

2017. gadā atzīmējām 500 gadus kopš reformācijas. Šogad aprit gadskārta, kas visai cieši saistīta ar reformāciju un tiem simts gadiem, kas paiet pēc reformācijas. Proti, 1618. gadā, tātad pirms 400 gadiem Vācijā uzliesmoja 30 gadu karš, viens no lielākajiem konfliktiem ne tikai Vācijas, bet arī Eiropas karu vēsturē. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Latvijas Kara muzeja pētnieks Dainis Poziņš. Sarunas 2. daļa. Par 30 gadu kara sākumu uzskata 1618. gada 23. maiju, kad Prāgā notiek tā dēvētā defenestrācija, proti vācu ķeizara Ferdinanda II Hābsburga pilnvarotie vietvalži tiek izlidināti pa Prāgas rātsnama trešā stāva logu, kas ir diezgan augstu virs zemes. Viņi paliek dzīvi, bet šis fakts iezīmē nepakļaušanos vācu ķeizara varai. Tā kā šim konfliktam reliģiski motīvi, jo ķeizars ir pārliecināts katolis un kontrreformācijas piekritējs, savukārt toreizējā Bohēmija (tagad Čehijas teritorija) ir protestantu zeme, tad uzliesmo konflikts, kurš ievelk savā orbītā vispirms dažādas impērijas zemes un pēc tam tajā iesaistās arī vairākas kaimiņvalstis. Sarunas 1. daļa    

2017. gadā atzīmējām 500 gadus kopš reformācijas. Šogad aprit gadskārta, kas visai cieši saistīta ar reformāciju un tiem simts gadiem, kas paiet pēc reformācijas. Proti, 1618. gadā, tātad pirms 400 gadiem Vācijā uzliesmoja 30 gadu karš, viens no lielākajiem konfliktiem ne tikai Vācijas, bet arī Eiropas karu vēsturē. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Andris Levāns un Latvijas Kara muzeja pētnieks Dainis Poziņš. Sarunas 1. daļa. Par 30 gadu kara sākumu uzskata 1618. gada 23. maiju, kad Prāgā notiek tā dēvētā defenestrācija, proti vācu ķeizara Ferdinanda II Hābsburga pilnvarotie vietvalži tiek izlidināti pa Prāgas rātsnama trešā stāva logu, kas ir diezgan augstu virs zemes. Viņi paliek dzīvi, bet šis fakts iezīmē nepakļaušanos vācu ķeizara varai. Tā kā šim konfliktam reliģiski motīvi, jo ķeizars ir pārliecināts katolis un kontrreformācijas piekritējs, savukārt toreizējā Bohēmija (tagad Čehijas teritorija) ir protestantu zeme, tad uzliesmo konflikts, kurš ievelk savā orbītā vispirms dažādas impērijas zemes un pēc tam tajā iesaistās arī vairākas kaimiņvalstis. Sarunas 2. daļa.  

Atgriežamies 1988. gada pavasarī, kad ielās esošās varas nesankcionētās akcijās izgāja daudz ļaužu – runa ir par akcijām pret plānoto metro celtniecību Rīgā. Tajā laikā daudzi arī uzzināja, ka pastāv tāda organizācija, kā Vides aizsardzības klubs. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Vides aizsardzības kluba prezidentu – Arvīdu Ulmi. Atmodas kustībā laikā no 1987. gada nogales līdz 1988. gada jūnijam, kad tai plaši pieslēdzās radošā inteliģence, bija posms, kad Vides aizsardzības klubs bija galvenais virzošais spēks. Un svarīgākais motīvs bija kampaņa pret Rīgas metro.

1818. gadā 5. maijā nāca pasaulē Kārlis Markss, viens no ietekmīgākajiem ne tikai 19. gadsimta, bet arī visu pēdējo pāris gadsimtu domātājiem. Par Kārli Marksu, par viņa idejisko mantojumu un viņa ideju ietekmi vēsturē, saruna ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekānu Juri Rozenvaldu. Markss nācis pasaulē Vācija 19. gadsimta pirmajā pusē, kas ir politiski sadalīta, bet kulturāli vienota telpa. Jānis arī tas, ka viņa ģimene ir ebreju izcelsmes, lai gan tajā brīdī kristījušies ebreji. Tāpat līdz 1815. gadam Reinas apgabals, kurā ir dzimis Markss, tas bija Francijas sastāvā. Salīdzinājumā ar citām Vācijas valstiņām, te lielā mērā izpaudās Franču revolūcijas idejas. Nav runa tikai par revolūcijas ideāliem, bet arī Napoleona kodeksu, kas mainīja daudzas attiecības kapitālistiskajā attīstībā un noņēma daudzas barjeras. Otrs – viņa ģimene, tēvs bija redzams jurists, kurš bija kristījies karjeras dēļ, un arī kristīja sievu un bērnus.

Pirmā visas Latvijas tautas vēlētā pārstāvniecības institūcija – Latvijas Republikas Satversmes sapulce – savu darbību uzsāka 1920. gada 1. maijā. Kāda bija jaunās Satversmes sapulces dienas kārtība, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks, Latvijas nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis. Pirmie veicamie darbi bija Satversmes izstrāde un nedaudz vēlāk agrārā reforma.

Tautu pavasaris – tādu apzīmējumu ieguvis revolūciju un sacelšanos vilnis, kuru Eiropa piedzīvo pirms 170 gadiem – 1848. gadā. Kas izraisīja šo viļņošanos Eiropā, kādi bija šie procesi un to rezultāti, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Raimonds Cerūzis. Tādu revolūciju, politisku pārmaiņu domino efektu, kāds bija Tautu pavasaris, Eiropa nav piedzīvojusi ne pirms, ne pēc tam. Vienīgo līdzīgo piemēru var atrast Franču revolūcijā, tomēr tas bija lokāla rakstura notikums.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Otrā pasaules kara notikumiem. Sarunas temats operācija “Winterzauber” jeb “Ziemas burvība” un tās kontekstā arī saruna par latviešu policijas vienību darbību vācu okupētajā padomju un Austrumeiropas teritorijā. Operācija “Ziemas burvība” Baltkrievijas teritorijā Latvijas teritorijas tiešā tuvumā notika 1943. gada pirmajos mēnešos. Tā noslēdzās 1943. gada aprīļa pirmajās dienās. Tiek lēsts, ka operācijā iesaistītas ap 4000 dažādu policijas vienību, arī astoņi latviešu policijas bataljoni. Runājot par operācijas upuriem un šīs operācijas skartajiem Baltkrievijas iedzīvotājiem, zināms, ka tuvu pie 4000 ir šajā operācija nogalināto cilvēku un ap 7500 deportēto. Šī bija viena no daudzām līdzīgām operācijām, kādu Vācijas vara īstenoja Baltkrievijas teritorijā. Stāsta vēsturnieks Kārlis Kangeris.

1948. gada 3. aprīlī Amerikas Savienoto valstu prezidents Harijs Trumens (attēlā) paraksta likumu par ekonomisko sadarbību, līdz ar to tiek iedarbināta ļoti plaša atbalsta programma karā cietušajām Eiropas valstīm, kas plašāk pazīstama kā Māršala plāns. Par Māršala plāna tapšanu, darbību un rezultātiem raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Latvijas Universitātes profesors Antonijs Zunda. Māršala plāna tapšanas pamatā ir priekšstats par to, kā varētu veidoties tālāk ekonomiskā un līdz ar to arī sociālā un politiskā situācija pēckara Eiropā. Ekonomiskais resurss Eiropas nākotnes izšķiršanai ir ASV rīcībā, Tā ir valsts, kas jau pirms Otrā pasaules kara ir bijusi ekonomiskās kapacitātes ziņā pasaules līderis, tā ir valsts, kas nav cietusi karā un savu labklājību kara rezultātā lielā mērā tikai uzlabojusi un ārkārtīgi kāpinājusi savu ietekmi pēckara pasaulē.

1918. gada 1. aprīlis ir iezīmīgs datums kara aviācijas vēsturē. Šajā datumā ir dibināti Lielbritānijas gaisa spēki – pirmā no citām ieroču šķirām neatkarīga kara aviācija. Pirmais pasaules karš ir pirmais lielais militārais konflikts, kur plaši sāk izmantot aviāciju kā karošanas līdzekli un līdz ar to veidojas jauni karošanas paņēmieni, kā izmantot šo tehnisko līdzekli. Arī pati aviācija kara laikā piedzīvo strauju attīstību. Aviācija jau ir Pirmā pasaules kara laikā ir pavisam jauns transporta līdzeklis, joprojām eksperimentāls. Raidījumā Šīs dienas acīm par kara aviācijas pirmsākumiem stāsta Latvijas Kara muzeja pētnieks Dainis Poziņš.

Raidījumā Šīs dienas acīm atgriežamies simts gadus senā pagātnē pie Pirmā pasaules kara notikumiem Rietumu frontē. Bija skaidrs, ka vācu virspavēlniecība mēģinās izmantot savā labā veiksmīgi noslēgušos karu Austrumu frontē. Ka tā mēģinās, pārsviežot spēkus uz Rietumiem, gūt izšķirošos panākumus un noslēgt karu sev vēlamā veidā Rietumos, jautājums bija, kur un kad. Šī uzbrukuma operācija sākās 1918. gada 21. martā. Tā sauktā operācija “Mihaels” - uzbrukums Rietumu frontē. Kādi Vācijas valdības tā brīža plāni un priekšstati, vai cer uzvarēt vai domā par daudz maz pieņemamu kara noslēgumu? Stāsta Latvijas Kara muzeja pētnieks Dainis Poziņš.  

Livonijas karš – mūsu dzimtenei būtisks notikums, kas pa griež tās attīstību uz vairākiem simtiem gadu un atstāj neizdzēšamas pēdas mūsu vēsturē. 1558. gada pašā sākumā Ivans Bargais sūta savu armiju uz Livoniju. Krievija to pamato ar pretenzijām par kādiem veciem parādiem pret Livoniju. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Dainis Poziņš.

18. martā kaimiņvalsts Krievijas pilsoņi dodas pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par savas valsts prezidentu nākamajiem sešiem gadiem. Domājams, nevienu ne lielākajai daļai balsotāju, ne arī šī procesa vērtētājiem nav šaubu par vēlēšanu iznākumu – vairums Krievijas elektorāta uzskata prezidentu Putinu par labāko, ja ne par vienīgo iespējamo izvēli pašreizējā situāciju. Kas veidojis šīs dienas Krieviju tādu, kāda tā ir – ārēji agresīvu, lielā mērā neaprēķināmu, uz pagājušā gadsimta totalitāro režīmu uzvedības modeļiem orientētu, raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar krievu politsociologu Igoru Mintusovu.

1917. gada novembrī, nākusi pie varas Krievijā, boļševiku valdība tūdaļ steidzās uzsākt miera sarunas ar Vāciju. Tās 1918. gada 3. martā noslēdzās ar Brestļitovskas miera līgumu noslēgšanu. Kad Ļeņina valdība uzsāka Miera sarunas Brestļitovska, pilsētā, ko šodien pazīstam kā Brestu, boļševiku cerības ir noslēgt karu atbilstoši viņu deklarētajiem lozungiem – bez aneksijas un kontribūcijas. Vācijai šajā ziņā ir citi plāni. Stāsta Latvijas kara muzeja vēsturnieks Klāvs Zariņš.    

24. februārī savu valstiskuma simtgadi svinēja mūsu kaimiņi - Igaunijas Republika. Kādi bija Igaunijas suverēnā valstiskuma pasludināšanas apstākļi 1918. gadā, raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Igaunijas Nacionālās Aizsardzības koledžas Stratēģijas un militārās vēstures katedras vadītāju militāro vēsturnieku Artu Johansonu. "Domājot par faktoriem, kas iespaidoja notikumus Latvijā un Igaunijā, mēs redzam atšķirīgu attīstības pamatu. Mērķi, kas tika stādīti Igaunijā, Latvijā izkārtojās citādi. Vispirms mēs redzam, ka Latvijā tobrīd atradās frontes līnija, un ne tikai starp latviešu karavīriem, bet arī sabiedrībā kopumā bija tik ļoti negatīva attieksme pret vāciešiem, ka galvenais mērķis jums šķita – tikt galā ar vācu iebrucējiem. Mums tas bija sekundārs mērķis. Es varētu uzrādīt četrus atšķirīgus aspektus, kas iespaidoja tā laika politiskos procesus Igaunijā. Pirmkārt, igauņiem nebija atsevišķu nacionālo vienību cariskās Krievijas armijā. Igauņi bija izkaisīti visdažādākajās Krievijas armijas vienībās, tai skaitā arī latviešu strēlnieku pulkos – vairāk nekā tūkstotis igauņu dienēja latviešu strēlniekos. Līdz ar to par virzošu motīvu kļuva vēlme sapulcināt mūsu karavīrus atpakaļ dzimtenē un organizēt viņus nacionālās vienībās. Otrais uzdevums bija – nostabilizēt drošības situāciju savā zemē, īstenot milicijas funkcijas. Bija jānovērš brūkošās krievu armijas dezertieru sirojumi, boļševiku organizētās mantīgo aplaupīšanas u.t.t. Trešais mērķis 1917. gadā bija autonomijas statusa iegūšana. Tobrīd mēs vēl bijām gatavi palikt Krievijas valsts daļa, bet iegūstot autonomiju līdzīgi Somijai. Somija un arī Polija bija tie pašnoteikšanās piemēri, kuriem tobrīd sekoja. Un tikai kā ceturtais tika saskatīts uzdevums aizstāvēt Igauniju pret vācu iebrukumu, kas bija primārais mērķis Latvijā," intervijā skaidro Arts Johansons.

Lietuva svin savu simto gadskārtu. 1918. gada 16. februārī Viļņā Lietuvas padome pasludināja Lietuvas valsts atjaunošanu. Kāda bija Lietuvas politiskā vide un politiskā elite 20. gadsimta sākumā? Kāda bija Lietuvas nacionālās kustības pozicionēšanās pret citiem spēkiem, kas tobrīd pastāvēja Lietuvā, kur tāpat kā Latvijā bija ne tikai Krievijas valsts vara, kuru pārstāvēja vietēja krievu birokrātija. Bet kā rudimentārs slānis, ļoti nozīmīga no varas, ekonomisko un politisko pozīciju viedokļa Latvijā un Igaunijā bija vācbaltiešu elite. Lietuvā zināmas līdzības var vilkt ar poļu eliti, kuru attieksme pret lietuviešu nacionālajiem kustību bija līdzīga vācbaltiešu attieksmei pret Latvijas nacionālajiem centieniem. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu.

Polijas janvāra sacelšanās, reizēm dēvēta arī par “poļu dumpi” sākas 1863. gada janvāra beigās. Šī ir lielākā un pirms 1905. gada notikumiem pēdējā poļu sacelšanās pret Krievijas impērijas varu, taču nav pirmā. Šim notikumam ir vismaz 100 gadus ilga priekšvēsture. Tieši poļi un Polija ir lielākie nemiera cēlāji 19. gadsimtā Krievijā un Centrāleiropā. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. 1863. g. 22. janvāra Pagaidu Nacionālās valdības manifests pasludināja sacelšanās sākumu, mudinot uz cīņu pret iebrucējiem. Visi bijušās Žečpospolitas pilsoņi manifestā tika atzīti par brīviem un vienlīdzīgiem, bet zemniekiem tas piešķīra īpašumā zemi. Sacelšanās nolūks bija atgūt zaudēto valstiskumu. Sacelšanās ilga divus gadus un skāra arī mūsdienu Lietuvas, Latvijas, Baltkrievijas un Ukrainas teritoriju. Latgalē lokālas sadursmes notika Krāslavas apkaimē, tomēr vietējiem latviešu un krievu zemniekiem bija svešas nemiernieku idejas. Dumpiniekus Latgalē pārstāvēja poļu aristokrātija, tostarp Plāteru dzimta, un inteliģences aprindas. Cara administrācija to veikli izmantoja, kūdot zemniekus pret poļu muižniekiem. Tādā ceļā, piemēram, tika izraisīts dumpis un nodedzināta Buiņicku dzimtai piederošā Dagdas muiža.

1937. gada beigas un 1938. gada sākums, laiks pirms 80 gadiem, ir periods, kas saistīts ar vienu no traģiskākajām lappusēm latviešu tautas vēsturē, proti, ar staļiniskā režīma represijām pret latviešiem Padomju Savienībā. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Jānis Riekstiņš. Pētnieks uzskata, ka Latvijā šim noziegumam pievēršam pārāk maz uzmanības. 1937. gada 5. decembris tiek uzskatīts par Padomju Savienības Iekšlietu tautas komisariāta operācijas pret latviešiem sākumu. Tajā laikā Padomju Savienībā dzīvoja 180 – 200 tūkstoši latviešu, kā pētnieks viņus raksturo, vienkāršie cilvēki jeb “mazie latvieši”. Tieši viņi tika iznīcināti tikai pēc vienas pazīmes – tā bija tautība latvietis.

1918. gada 30. janvārī, pulcējušies Petrogradā, Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) pārstāvji pieņēma savā darbībā otro deklarāciju, pirmo reizi tieši sakot, ka Latvijai ir jābūt neatkarīgai demokrātiskai republikai. Par Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbību 1918. gada pirmajā pusē stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Raidījumā Šīs dienas acīm jau ir izskanējis stāsts par Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanu 1917. gada decembra sākumā Valkā. Šo notikumu Valkā var uzskatīt par pirmo latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesību pieteikumu. Savukārt Petrogradā no apzīmējuma 'autonoma valsts vienība' šī latviešu nācijas pārstāvniecības institūcija pāriet uz jēdzienu 'neatkarīga valsts'.  Ir 1918. gads Petrogradā, bijušajā Krievijas impērijas galvaspilsētā jau pāris mēnešus pie varas ir boļševiki, notiek varas konsolidācijas process šīs varu sagrābušās partijas rokās. Kā šajā situācijā savu nišu meklē Latviešu pagaidu nacionālā padome?

Otrā pasaules kara izskaņā Rietumos nonāca ap 160 tūkstošiem latviešu. Salīdzinoši neliela daļa no viņiem, apmēram 4500 latviešu, no kļuva Zviedrijā. Raidījumā Šīs dienas acīm par to, kā veidojās Zviedrijas trimdas latviešu sabiedrība, kādas bija tās īpatnības un attiecības ar Zviedrijas valsti un saiknes ar anektēto dzimteni, stāsta Stokholmas Universitātes lektore Baltu valodu studiju programmas vadītāja Lilita Zaļkalne.

1953. gada 13. janvārī padomju galvenā avīze “Pravda” publicēja ievadrakstu ar nosaukumu “Neģēlīgi spiegi un slepkavas medicīnas profesoru maskās”. Ievadrakstā intriģētie padomju pilsoņi varēja lasīt: “Šodien publicējam aģentūras TASS ziņojumu par ārstu-kaitnieku arestu. Valsts drošības iestāžu pirms kāda laika atklātās teroristiskās grupas mērķis bija ar kaitnieciskas ārstēšanas palīdzību saīsināt dzīvi aktīviem padomju savienības darbiniekiem. Par upuriem šai cilvēkveidīgo zvēru bandai krita biedri Ždanovs un Ščerbakovs. Noziedznieki ir atzinušies, ka viņi, izmantojot biedra Ždanova slimību, ar nolūku slēpa viņa miokarda infarktu, noteica šai smagajai saslimšanai neatbilstošu režīmu un tādējādi nogalēja biedri Ždanovu. Ārsti-slepkavas, nepareizi lietojot stipras iedarbības zāles un nosakot kaitīgu režīmu, saīsināja biedra Ščerbakova mūžu, noveda viņu līdz nāvei.” Tālāk publikācijā teikts, ka šie ārsti bijuši amerikāņu izlūkdienesta nopirkti Attiecīgajā laikā un situācija neiesvaidītais to visu lasītu ar lielu izbrīnu un neticību, bet “Pravdas” lasītājiem 1953. gadā tas viss šķita ļoti pazīstams. Pie līdzīgiem epitetiem, pie līdzīgām šausminošām atklāsmēm, pie līdzīgiem šokējošām atklāsmēm padomju lasītāji bija pieraduši kopš “lielā terora” 30. gadu otrā pusē. Vienīgā starpība, ka toreiz apsūdzētu ļaužu vidu bija daudz ar poļu, latviešu, lietuviešu un vācu uzvārdiem. Tagad daudzi uzvārdi vedināja domāt par ebreju izcelsmi un apsūdzībās dominēja jauns motīvs – starptautiskā cionistu sazvērestība. Arī drīzumā sekojošie notikumi padomju pilsoņiem nebija pārsteidzoši – atbildīgos amatos esošos ebrejus sāka atlaist, izsekot, arestēt. Par laimi 1953 gada 5. martā padomju tauta uzzināja par sava vadoņa Josifa Visarionoviča Staļina nāvi. Kādu laiku režīma mašinērija vēl darbojās ierastajā režīmā, bet jau mēneša beigās visas ierosinātās lietas tika anulētas un arestētie atbrīvoti. Vēsturē šis notikums palicis ar "ārstu indētāju lietas" vai "Kremļa ārstu lietas" nosaukumu. Kas īsti notika 1953. gada sākumā un kas varētu notikt, ja Staļins būtu nodzīvotu ilgāk, raidījumā Šīs dienas acīm analizē vēsturnieks Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga.

1918. gada naktī uz 7. janvāri, kā raksta pats savā memuāru grāmatā, nācis pasaulē Mavriks Vulfsons (1918.–2004.), "cilvēks, kurš nogalināja Padomju Latviju". Tā vismaz par viņu teica toreizējais kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Boriss Pugo. Vai nu gluži nogalināja, bet gara nagla Padomju Latvijas zārkā Mavrika Vulfsona uzstāšanās 1988. gada Radošo savienību plēnumā bija noteikti. Raidījumā Šīs dienas acīm Mavriku Vulfsonu atminas vēsturnieks Marģers Vestermanis.

Rūdolfs Blaumanis pirmais latviešu lteratūrā uzsver, ka svarīgi ir nevis ko rakstīt, bet kā rakstīt! Viņa vārds latviešu kultūrā un latviešu vēsturē ir viens no zināmākajiem joprojām. Saruna par rakstnieku un viņa laikmetu ar Blaumaņa dzīves un daiļrades pētniecēm Ievu Kalniņu un Līviju Volkovu.      

1918. gada 8. janvāris ir diena, kad Amerikas Savienoto Valstu tā brīža prezidents Vudro Vilsons (attēlā), uzstājoties ikgadējā uzrunā apvienotajai Amerikas senatoru un pārstāvju palātas kongresmeņu sanāksmē nāk klajā ar priekšlikumiem Pirmā pasaules kara pieņemamai izbeigšanai. Šīs tēzes vēstures literatūrā zināmas kā prezidenta Vilsona 14 punkti un tiek uzskatītas par stūrakmeņiem mūsdienu starptautisko attiecību principiem, proti, nāciju pašnoteikšanās tiesību iedibināšanu starptautisko attiecību praksē. ASV Pirmajā pasaules karā iesaistās salīdzinoši vēlu, tāpēc šīs valsts prezidents par savu ārpolitikas prioritāti izvirza pēc iespējas drīzu un vispārpieņemamu kara noslēgšanu. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Jānis Šiliņu.

Notikumi, kuri 1917. gadā risinājās Krievijā un noveda pie varas boļševikus ar Vladimiru Ļeņinu priekšgalā, ietekmēja visu turpmāko 20. gadsimta vēstures gaitu. 2017. gada nogalē raidījumā Šīs dienas acīm veidotājs Eduards Liniņš apmeklēja Pēterburgu un uzklausīja vairāku mūsdienu Krievijas vēsturnieku viedokļus par 1917. gada Krievijas revolūciju un tās sekām. Šajā raidījumā saruna ar vēstures zinātņu doktori Jūliju Kantori. Sarunas ievadā jautājums, cik lielā mērā boļševiki apzinājās, kādu valsti viņi grasās būvēt.  

Kā ierasts gada nogalē, piedāvājam ieklausīties dažu 2017. gada raidījumu fragmentos.     Šis gads bija iezīmīgs ar vairākām apaļām gadskārtām un kā pirmā no tām minama visā pasaulē plaši atzīmētā reformācijas 500. gadadiena. 1517. gada 31. oktobris ir diena, kurā saskaņā ar vispārzināmu priekšstatu toreizējais Vitenbergas universitātes teoloģijas doktors Mārtiņš Luters publiskojis savus argumentus indulgenču spēka sakarā jeb 95 tēzes. Fragments no sarunas ar izstādes „Luters – 95 relikvijas, 95 cilvēki” kuratoru Mirko Gutjāru. Vēl viena apaļa gadskārta, kuru atzīmēja 2017. gadā, bija saistīta ar 1817. gada 25. augustu, kad Kurzemes landtāgs pieņēma lēmumu par dzimtbūšanas atcelšanu toreizējās Krievijas impērijas Kurzemes guberņā; Vidzemē brīvlaišana notika ar lēmumu, kas pieņemts 1819. gada 26. martā. Fragments no sarunas ar vēsturnieku profesoru Gvido Straubi. Vislielākā uzmanība 2017. gadā tika pievērsta notikumiem, no kuriem mūs šķir gadsimts – dramatiskajām Pirmā pasaules kara un Krievijas 1917. gada revolūcijas norisēm, kuras arī tuvināja Latvijas valsts rašanos. Nozīmīgs Latvijas vēstures notikums 1917. gadā bija Latgales latviešu kongress, kas notika 26. un 27. aprīlī pēc vecā stila jeb 9. un 10. maijā pēc jaunā stila. Ar šo notikumu Latgale apliecināja, ka tā ir daļa no Latvijas, kaut arī bijusi no tās šķirta ar politiskajām, ticības un kultūras robežām. Fragments no sarunas ar vēsturniekiem Imantu Cīruli un Valteru Ščerbinski. 2017. gada otrā pusē atzīmējām Latviešu pagaidu Nacionālās padomes dibināšanas sesijas Valkā simtgadi. Tā notika no 1917. gada 16. līdz 19. novembrim pēc vecā stila jeb no 29. novembra līdz 2. decembrim pēc jaunā stila. Atzīmējot šī notikuma simtgadi, Valkā notika starptautiska vēsturnieku konference. Fragments no vēsturnieka Jāņa Tomaševska priekšlasījuma.  

Dzejnieks Jānis Ziemeļnieks, dzimis 1897. gada 25. decembrī. Viņš ir vien no savā paaudzē zināmākajiem dzejniekiem ne tikai tobrīd, bet arī vēlākajos laikos nemainīgi populārs, nesasniedzot to mērogu, kāds bija Aleksandram Čakam un Ērikam Ādamsonam, bet katrā ziņā no tiem desmitiem dzejnieku, kas bija viņa vienaudži, viens no zināmākajiem, lasītākajiem. Tā ir dzejnieku paaudze, kas dzimuši ap 19. - 20. gadsimtu miju un aktīvi ienāk literatūrā pēc Pirmā pasaules kara. Kā zināms, tas bija laiks, kad dzejā un literatūrā ir daudz jaunu strāvu. Saruna par Jānis Ziemeļnieku ar literatūrvēsturnieku Viesturu Vecgrāvi.

Filozofe Zenta Mauriņa pasaulē nāca 1897. gada 15. decembrī. Viņa ir viena no personībām, kuras liktenis cieši saistīts ar Latvijas valsti: nākusi pasaulē gadus 20 pirms Latvijas valsts dzimšanas, kā personība nobriedusi laikā, kad top un veidojās Latvijas valsts, un līdz ar neatkarības zaudēšanu devusies trimdā. Līdz ar to šeit,  Latvijā, bija tikpat kā nezināma. Raidījumā Šīs dienas acīm par Zentu Mauriņu stāsta Literatūrzinātnieks un filozofs Edgars Mucenieks.

Decembra sākumā atzīmējām simtgadi nozīmīgam notikumam ceļā uz Latvijas valstiskuma radīšanu - Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanas sesijai Valkā un tās pieņemtajai deklarācijai ārvalstīm un tautām, kas pirmo reizi nepārprotami formulēja latviešu nācijas pašnoteikšanās prasības. Līdzīgi procesi šajā laikā notika arī Latvijas kaimiņvalstīs, arī par to runāja starptautiskajā zinātniskajā konferencē, kas Valkā notika 2. decembrī. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats konferences ārzemju viesu priekšlasījumos.

1917. gada 6. decembris ir tā diena, kas tiek uzskatīta par suverēnas Somijas republikas valstiskuma radīšanas dienu. Raidījumā Šīs dienas acīm par Somijas valsts dibināšanu stāsta vēsturnieks Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis.

1917. gada rudenī Valkā tika dibināta Latviešu Pagaidu Nacionālā padome. Pats galvenais dokuments, kuru tolaik pieņem Latviešu pagaidu nacionālā padome, ir deklarācija „Ārvalstīm un tautām”, kurā teikts, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli attiecībās uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts. Līdz ar to, kā vērtē vēsturnieki, Valkā tika ielikts pamatakmens Latvijas valstij. Vēstures notikumi Valkā un mūsdienu skatījums uz tiem. Atziņas pēc starptautiskās zinātniskās konferences, kurā piedalījās vēsturnieki no Baltijas, Vācijas un Somijas, diskutējot par 1917.gada notikumiem - Latvijas neatkarības idejas sākotni. 

Notikumi, kas pirms simts gadiem risinājās Krievijā, nozīmīgi skāra arī Latviju, joprojām tiek traktēti dažādi. Sanktpēterburgā 1917. gadā aizsākās procesi, kuri vēlāk ietekmēja pasaules vēstures gaitu visā 20. gadsimtā. Tiekoties ar vairākiem Krievijas vēsturniekiem, raidījumā Šīs dienas acīm autors uzklausīja viņu redzējumu par boļševikiem, spēku, kurš toreiz ieguva varu Krievijā. Un arī par to valsti, kuru šis spēks izveidoja. Saruna ar Sanktpēterburgas Valsts telekomunikāciju universitātes profesoru, vēstures zinātņu doktoru Vladlenu Izmoziku (attēlā). Viņa skatījumā boļševiku nākšana pie varas Krievijā 1917. gadā nebija nejaušība. Šī partija, sevišķi tās vadonis Vladimirs Ļeņins rīkojas ļoti mērķtiecīgi. "Var dažādi attiekties pret Ļeņinu, taču ir jāorientējas uz patiesiem faktiem. Šai ziņā arī pie mums, Krievijā, diezgan plaši ir izplatījies mīts, kas pat nonācis dažās skolas mācību grāmatās, ka 1917. gada priekšvakarā Ļeņins itin kā pilnīgi neesot paredzējis tādus notikumus. No konteksta izrauj frāzi: „Mēs, veči, iespējams, nenodzīvosim līdz šīs revolūcijas izšķirošajām kaujām.” Tas ir teikums no viņa referāta par 1905. gada revolūciju, ar kuru viņš uzstājās gados jaunu šveiciešu sociālistu auditorijā. Patiesībā šī frāze attiecas uz sarunu par vispasaules revolūciju, kuru Ļeņins, protams, uzlūkoja kā ilgstošu vēsturisku procesu. Ļeņins jau šai ziņā nebija vientuļš. Ir pilnīgi muļķīgi runāt par to, ka šie notikumi it kā bijuši pēkšņi un negaidīti, ka viss izcēlies no trīs dienas ilga maizes trūkuma u.t.t. Es savā laikā izpētīju 121 izrakstu no vēstulēm 1916. gada beigās un 1917. gada sākumā – tie bija Krievijas Valsts Domes deputāti, ministri, gubernatori, ģenerāļi un citi oficieri. Tur nebija strādnieku un zemnieku vēstuļu. No šī 121 izraksta tikai viens bija optimistisks. Tikai viens no šiem cilvēkiem ticēja Nikolaja II spējai saglabāt situācijas kontroli. Visi pārējie šie ļaudis, kuri negribēja revolūciju, kuri no tās baidījās, tomēr nonāca pie secinājuma, ka valsts strauji krīt bezdibenī. Šai ziņā Petrogradas apsardzības nodaļas – cara slepenpolicijas – priekšnieks Konstantīns Ivanovičs Globačovs, lieliski informēts cilvēks, savos ziņojumos 1917. gada janvārī un februārī rakstīja par to, ka galvenais drauds ir nevis masoni, nevis liberāļi, bet gan Petrogradas strādnieces, kuras stundām stāv rindās pēc maizes. Globačovs uzstājīgi brīdināja, ka Krieviju sagaida katastrofa, kādu tā nav pieredzējusi visā savā vēsturē. Viņš piedāvāja steidzīgi atslogot Petrogradu, apgādāt pilsētu ar produktiem, sagādāt cilvēkiem darbu u.t.t. Taču šī Kasandras balss, protams, palika nesadzirdēta. Šai ziņā ir pārsteidzoši, ka 22. februārī imperators aizbrauc uz armijas virspavēlnieka mītni, pie tam, es domāju, ja viņam tobrīd kāds teiktu, ka piecas dienas vēlāk pilsēta būs sacēlušos rokās, cars sacītu: „Mīļais cilvēk, aizejiet pie psihiatra!” Saprotiet, visa šī mašīna nobruka vienlaicīgi. Un arī pats Nikolajs – pilnīgi nespējīgs valdnieks. Kad viņa vilcienu apturēja stacijā ar nosaukumu Dno, un stacijas priekšnieks paziņoja, ka viņu tālāk nelaidīs, lai brauc uz Pleskavu, – caram līdzi vilcienā bija bataljons karavīru. Ja mēs šādā situācijā iedomātos Pēteri I – tas cars aizbrauktu tur, kur gribētu, tiktu līdz armijai, atrastu uzticamus spēkus… Bet te – nekā tamlīdzīga, pilnīga padevība liktenim," vērtē Vladlens Izmoziks.

Šobrīd simts gadi mūs šķir no laika, kad apvērsums Krievijā 1917. gada 25. oktobrī pēc vecā stila jeb 7. novembrī pēc jaunā stila noveda pie varas boļševiku partiju ar Vladimiru Ļeņinu priekšgalā. Šis notikums aizsāka totalitārās padomju valsts veidošanos un tādējādi ietekmēja visu 20. gadsimta vēstures gaitu. Kā varēja notikt, ka 1917. gadā Krievijas monarhija, kas bija pastāvējusi simtiem gadu, sabruka dažās dienās. Kā tas nācās, ka pie varas milzīgajā valstī nonāca un noturējās nevis pārmaiņu sākotnējie virzītāji – liberālie un mēreni konservatīvie spēki, nevis tās sociālistiskās partijas, kurām bija dominējošā ietekme kā Krievijas zemnieku masās, tā lielo pilsētu strādniecībā, bet gan margināla radikāļu grupa, par kuru 1917. gada sākumā Krievijā reti kurš bija dzirdējis. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Krievijas politiskās vēstures muzeja zinātniski izglītojošās nodaļas vadītāju, vēstures zinātņu kandidāti Jeļenu Lisenko par 1917. gada Krievijas revolūcijas likumsakarībām.

Šis gads ir īpašs, runājot par mūsu pasaules austrumu daļas, bijušās Padomju Savienības vēsturi. Gadskārta kopš Oktobra apvērsuma novembra sākumā 1917. gadā, 1937. gadā process, ko dēvē par lielo teroru PSRS un Ukrainas “golodomors” jeb latviski “badasērga”, kas plosījās Ukrainā 1932. un 1933. gadā. Visiem šiem notikumiem ir saistība ar tādu fenomenu kā boļševisms, tos kopsakarību virknē saista tas, ka to virzītājspēks ir partija, kura dēvē par Viskrievijas komunistisko (boļševistisko) partiju. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Latvijas Universitātes profesoru Ilgvaru Butuli.

Jau pāris nedēļas arī Latvijā var noskatīties režisora Alekseja Učitjeļa (Aleksey Uchitel) filmu “Matilde” - stāsts par Krievijas pēdējā cara Nikolaja II Romanova jaunības dēku ar Imperatora teātra primabalerīnu Matildi Kšesiņsku. Tā mūsdienu Krievijas kino industrija reaģē uz 1917. gada Krievijas revolūcijas simtgadi. Šī revolūcija sagrāva gadsimtiem pastāvējušo Krievijas monarhiju, iesāka asiņainu Pilsoņu karu, un uz vairāk nekā 70. gadiem par saimniekiem sestajā daļā planētas sauszemes padarīja par vienu no nežēlīgākajiem 20. gadsimta režīmiem – padomju komunistisko totalitārismu. Tam, kurš vēlas gūt priekšstatu par tolaik Krievijā notikušo, noteikti vērts apmeklēt namu Sanktpēterburgā, kas reiz piederējis slavenajai Matildei. Grezna savrupmāja kādreizējās Krievijas galvaspilsētas centrā sasaistījusi balerīnas Kšesiņskas, Romanovu dinastijas un Krievijas revolūcijas uzvarētāju boļševiku vadoņa Vladimira Ļeņina likteņus. Šodien kādreizējā Kšesiņskas kundzes īpašumā darbojas Krievijas politiskās vēstures muzejs, te kādreiz pastāvējuša Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas muzeja mantinieks. Raidījuma Šīs dienas acīm autors Eduards Liniņš devās un Sanktpēterburgu un tikās ar šī muzeja zinātniski izglītojošās nodaļas vadītāju, vēstures zinātņu kandidāti Jeļenu Lisenko. Kopā ar muzeja pārstāvi iepazīstam ekspozīcijas daļu, kas veltīta 1917. gada notikumiem, ekskursija sākas vietā, kur noslēdzas vēstījums par Krievijas impērijas laikmetu.

Lai cik monumentā nešķistu figūra 2017. gada reformācijas  gadadienas svinību epicentrā, tad reducēta līdz savam pirmsākuma, tā izrādās cilvēciska būtne. Vīrs vārdā Mārtiņš Luters, kura tēls audzis un veidojies 500 gadu laikā. Šīs figūras kolektīvās uzbūves process jau sen pagātnē ieguvis starptautiskas dimensijas, un kļuvis vienlīdz starpkonfesionāls un starpkulturāls, ir radījis daudzšķautņainu un pretrunīgu veidolu, projekciju, spoguļattēlu vai mirāžu. Tas ir bijis pastāvīgs iedvesmas un provokācijas avots, kuru nekavē ideoloģiskas, filozofiskas un kulturālas robežas. Kurš vēl visā pasaules vēsturē spētu savienot tik nesavienojas personības kā Astrīda Lindgrēna un Jozefs Racingers, Viljams Šekspīrs un Mārtiņš Luters Kings, pat Sofija Štrolla un Juliuss Štreihers. Luters ir patiesi licis gariem sastapties. Taču, ko pats Luters patiesībā cerēja sasniegt? Vienu no atbildēm var rast viņa plašāk pazīstamajā un pieejamajā darbā „Kristieša brīvība”, kas tapis 1520. gadā. Te Luters definē to jauno pamatu, kuru, viņaprāt, ļaužu dzīvei bija jāiegūst reformācijas rezultātā. Proti, brīvību. Lutera traktējumā brīvība ir komplekss, tā ir caur ticību iegūtā brīvība, kas mudina cilvēku no brīva prāta kalpot savam tuvākajam, brīvība, kas nav domājama bez saistībām un kārtības, brīvība, kura tāpat kā kristīgā esība, nekad nav līdz galam piepildīta, bet vienmēr ir topoša. Tā raksta izstādes „Luters – 95 relikvijas, 95 cilvēki” veidotāji ievadrakstā izstādes pavadizdevumā. Izstāde bija aplūkojama Vitenbergas Lutera namā, klosterī, vēlāk protestantu garīgajā seminārā, kur lielāko daļu sava mūža pavadīja dižais reformators. Saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar izstādes kuratoru Mirko Gutjāru.

Tai 1517. gada 31. oktobra rītā, kad kā vēsta leģenda, universitātes pilsētas Vitenbergas iedzīvotāji varēja vērot kādu sutanā tērptu vīru, kurš ar naglu un āmuru stiprināja paprāvu papīra loksni pie Visu svēto baznīcas durvīm, viņi vēl nenojauta, ka ir liecinieki jauna vēstures laikmeta sākumam. Naglotājs bija teoloģijas doktors Mārtiņš Luters un latīniski rakstītais teksts – viņa argumenti indulgenču spēka sakarā jeb 95 tēzes. Indulgences – pret ziedojumu iegūstama garantija ticīgā dvēselei tikt atbrīvotai no šķīstītavas pārbaudījumiem. Tā bija tikai spilgtāka un teoloģiskā viedokļa apšaubāmākā izpausme tām katoļu baznīcās un sabiedrības attiecību problēmām, kas bija nobriedušas 16. gadsimtā. Caur konkrētās problēmas prizmu vīdēja būtiskāki jautājumi – korupcija, amatu pirkšana, iedzīvošanās un aizraušanās ar laicīgiem labumiem baznīcas elitē, un vispār politiskās varas un milzīgu materiālo resursu atrašanās šīs garīgās elites rīcībā. Bija nobriedušas pārmaiņas un Lutera viedoklis, sabiedrības sen gaidītais signāls, izplatījās milzu ātrumā. Iesākumā daudzi nenovērtēja aizsākušos procesu nozīmi, tajā skaitā arī pāvests Leons X, kurš esot izteicies, ka tas vācietis laikam būs sadzēries, kad izgulēsies, nāks pie prāta. Jau drīz katoļu baznīcai nācās pieredzēt, cik sāpīga ir šī alošanās. Šajās dienās, kad no minētajiem notikumiem mūs šķir jau 500 gadu, ir īstais brīdis palūkoties, ko nozīmēja reformācija Eiropai toreiz un ko tā nozīmē šodien. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Johana Volfganga Gētes universitātes Frankfurtē pie Mainas profesori agro jauno laiku un politisko ideju vēstures speciālisti Luīzi Šornu-Šuti.

Pēdējos mēnešos aktualizējusies, kļūstot par starptautisku problēmu, situācija ap Kataloniju, jautājums par šīs Spānijas daļas turpmāko valstisko statusu, par katalāņu tautas tiesībām uz iespējumu valstisku neatkarību. Kāda ir šī problēma, raugoties no tiesiskā un valstiski politiskā aspekta, saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Diskutē starptautisko tiesību eksperts Māris Lejnieks un publicists Otto Ozols. Katalonijas neatkarības jautājums nav radies ne pēdējo gadu, ne pēdējo gadu desmitu laikā. Problēmas vēsture ir salīdzinoši sena, kā ne vienai vien Spānijas daļai. Savas autonomijas, neatkarības, tādas vai citādas pašnoteikšanās tieksmes un vēlmes, arī cīņas par to ir notikušas Basku zemē, Galisijā. Arī Katalonija ir viena no tām Spānijas daļām, kuras identitāte ir atšķirīga no vidējā aritmētiskā valstī, un jau pāris simtus gadu runājam par Katalonijas tādām vai citādām pašnoteikšanās vēlmēm.

1922. gada 18. oktobris ir zīmīgs datums visas pasaules mediju vēsturē. Šajā datumā ir dibināta raidsabiedrība, kas toreiz saucās “British Broadcasting Company” un vēlāk pārtapa par “British Broadcasting Corporation" – visā pasaulē labi pazīstamo raidsabiedrību BBC. Raidījumā Šīs dienas acīm par BBC attīstību saruna ar mediju pētnieci Ilzi Straustiņu. BBC vārds komentārus neprasa. Tā ir britu raidsabiedrība, kas drīz pēc savas dibināšanas kļūst par valsts raidsabiedrību, un nekad nav slēpts, ka tā, it sevišķi tās starptautiskais dienests BBC World pauž britu valdības viedokli. Ar BBC saistās daudzi nozīmīgi pagrieziena punkti vai attīstības momenti mediju vēsturē – kaut vai tas, ka šī raidsabiedrība ir pirmā, kas jau 20. gadsimta 30. gados uzsāk regulāras televīzijas pārraides. Šobrīd BBC ir ne tikai radio kanāls, telesabiedrība, tas ir arī liels interneta medijs.

Saruna raidījumā Šīs dienas acīm ir veltīta nesen iznākušai grāmatai. Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā grāmatu “15. maija Latvija”. Grāmatu, kas veltīta Kārļa Ulmaņa autoritārajam režīmam un tā periodam Latvijas vēsturē. Sarunā piedalās grāmatas zinātniskais redaktors Inesis Feldmanis un divi no autoru kolektīva – vēsturnieki Ineta Lipša un Antonijs Zunda.   "15. maija Latvija" ir pētījums par to, kāda bija dzīve pirmskara Latvijas pēdējā prezidenta Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā un kāpēc latviešus joprojām fascinē šī personība. Grāmatas veidotāji atspoguļo "ulmaņlaiku" periodu, kas latviešu kolektīvajā apziņā ir ieguvis "zaudētās paradīzes" nozīmi. Pagājuši septiņdesmit septiņi gadi, kopš "15. maija Latvija" ir kļuvusi par vēsturi. Objektīvi skatoties, K. Ulmaņa vadītās autoritārās valsts vieta un nozīme Latvijas kopējā vēsturē ir  ievērojama, bet tās atstātās pēdas – pietiekami dziļas un neizdzēšamas, kuras gan var vērtēt dažādi un atšķirīgi. Vienā svaru kausā būtu režīma pozitīvais veikums un neapšaubāmie sasniegumi, otrajā – tā pieļautās kļūdas un neveiksmes. Grāmatā tiek apskatīti teorētiski jautājumi – vēsturiskā atmiņa, historiogrāfija, autoritāra režīma iezīmes; plaši analizēta apvērsuma sagatavošana, norise, politiskā sistēma pēc apvērsuma, ideoloģija un propaganda, ārējā politika, iekšpolitika, kā arī kultūra, izglītība, cilvēku sadzīve un ikdiena. Grāmatas tapšanā piedalījušies Latvijas vēsturnieki Inesis Feldmanis, Aivars Stranga, Jānis Taurēns, Ineta Lipša, Ilgvars Butulis, Ēriks Jēkabsons, Antonijs Zunda. 

3. oktobrī apritēja 150 gadi kopš dzims Eduards Veidenbaums, viena no spilgtākajām personībām latviešu literatūras vēsturē. Eduards Veidenbaums, vienmēr lasīts, vienmēr pieminēts. Neviena literatūras vēsture, kas tapusi kopš pagājušā gadsimta sākuma Latvijā, nav apgājusi Veidenbaumu. Arī skatījums uz Veidenbaumu ir laikmeta konjunktūras koriģēts. Padomju laikā viņš iekļāvās kanonā kā pirmais latviešu revolucionārais dzejnieks. Par Veidenbaumu var teikt, ka viņš ir pirmais latviešu dzejā, kurš iztiek bez nepārprotamas vispārējās dzejas patosa stutes, kāda viņa priekšgājējiem bija bībeles tradīcija, vai tautiskuma tradīcija vācu romantisma apdarinājumā, kādam ir apgaismības izjūtas. Līdz Veidenbaumam latviešu dzejnieki jūtas spiesti vai aicināti rezonēt ar kādu no lielajām idejiski estētiskajām kategorijām. Raidījumā Šīs dienas acīm par Veidenbaumu sarunājās literatūrvēsturnieki Raimonds Briedis un Viesturs Vecgrāvis.

Apmekētājiem durvis ir vēris restaurētais Jāņa Akuratera memoriālais muzejs Pārdaugavā. Nams pakalniņā pie Māras dīķa, spilgts konstruktīvisma arhitektūras paraugs, iemieso tā cēlājā un saimnieka rakstnieks politiķa un valsts darbinieka dzīves izjūtu un pašapziņu. Māja tapa laikā, kad Jāņa Akuratera personība bija sasniegusi savu pilnbriedu, šeit pagāja viņa mūža pēdējie gadi. Kā zināms aizgāja mūžībā 1937. gadā, kad Latvija jau stāvēja uz 20. gadsimta pārbaudījumu sliekšņa un šos grūtos laikus nams un tā iemītnieki pārdzīvoja jau bez viņa. Saruna raidījumā Šīs dienas acīm veltīta pirmām kārtām Akuratera mājas liktenim, tās tapšanai vēsturei un šodienai. Stāsta Jāņa Akuratera memoriālā muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa un galvenā speciāliste Maira Valtere.

Rietumu fronte Pirmajā pasaules karā 1917. gadā ir diezgan statiska, tomēr notiek ievērojamas kaujas, upuriem bagātas, tāpat, kā tas bija iepriekšējā gadā. Šajā gadā Rietumu frontē aktīvākas ir Antantes valstu armijas. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Dainis Poziņš.

Dzejas dienas. Saruna ar dzejnieku Leonu Briedi.

1817. gada 25. augustā Kurzemes landtāgs apstiprina lēmumu par Kurzemes zemnieku brīvlaišanu. Tātad 200 gadus uzskatām Kurzemes zemniekus par brīviem no dzimtbūšanas. Par dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē un arī pārējā Latvijā raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks profesors Gvido Straube. Dzimtbūšana noformējās tikai 17. gadsimtā, lai arī tos min kā “labos zviedru laikus”. Tāpēc nav pamata runāt par 700 verdzības gadiem. Process, kas saistās ar zemnieku brīvlaišanu šeit, Krievijas impērijas Baltijas guberņās, sākas jau ar 19. gadsimta pirmajiem gadiem, ar jaunu zemnieku likumu pieņemšanu. Tad gadsimta otrajā desmitgadē dzimtbūšana tiek atcelta: visagrāk tas notiek Igaunijā, respektīvi Igaunijas guberņā 1816. gadā tiek izsludināta brīvlaišana, 1817. gadā pieņemts lēmums par dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē, bet izsludināts pēc gada – 1818. gada 20. augustā; Vidzemē brīvlaišana notika ar lēmumu, kas pieņemts 1819. gada 26. martā, bet to pasludināja 1820. gada sākumā.

1877. gada 4. septembrī Bērzes pagasta “Pikšās” lauksaimnieka Ulmaņa ģimenē nāk dēls Kārlis. Par Kārli Ulmani raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Arturu Žvinkli.

Nacionālie partizāni, mežabrāļi – kas bija tie ļaudis, kas pēc Otrā pasaules kara Latvijas mežos cīnījās pret padomju okupācijas varu, pretojās vai vienkārši slēpās no padomju varas. Kāds bija šīs cīņas raksturs, tās ilgums, ko mēs šobrīd par šo fenomenu, par šo kustību zinām. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturniekiem – Latvijas Okupācijas muzeja pētnieci Inesi Dreimani un Latvijas Vēstures institūta pētnieku Zigmāru Turčinski.

Pirms simts gadiem – 1917. gada septembra sākumā – Vācijas armija pie Rīgas guva straujus panākumus, ieņemot vēlāko Latvijas galvaspilsētu, pie kuras fronte līdz tam bija atradusies apmēram divus gadus. Šie notikumi saistās arī ar nozīmīgu epizodi latviešu strēlnieku vēsturē – ar kauju pie Mazās Juglas. Par kauju raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar rezerves pulkvedi Jāni Hartmani.

Staļingrada – šis jēdziens droši vien dzirdēts un kaut ko izsaka ne tikai tiem, kas interesējas par vēsturi un Otrā pasaules kara vēsturi. Staļingradas kauja, kas sākās 1942. gada augusta beigās, bija tik ievērojama un nozīmīga, ka par to ir uzņemtas filmas un sarakstītas grāmatas. Reizēm šo jēdzienu dzirdam mūsdienās citā kontekstā, kad ir runa par izšķirīgu kādai pusei nozīmīgu cīņu. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Filma "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi", tās titros redzams gada skaitlis 1967 – tātad kopš šīs filmas uzņemšanas aprit 50 gadi. Rolanda Kalniņa filma "Četri balti krekli" ir viena no filmām, ko dēvē par „plaukta filmu”. Kā radās šādas filmas iecere, kāda bija šīs filmas tapšana un kādi bija tie iemesli, kādēļ filma iegūla plauktā jeb nenonāca plašā kino nomas apritē. Raidījumā Šīs dienas acīm par filmu sarunājas teātra zinātniece Ieva Struka un kino zinātnieces Dita Rietuma un Kristīne Matīsa. Otrais raidījums. Pirmais raidījums, saruna par Rolanda Kalniņa filmu "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi".  

Filma "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi", tās titros redzams gada skaitlis 1967 – tātad kopš šīs filmas uzņemšanas aprit 50 gadi. Rolanda Kalniņa filma "Četri balti krekli" ir viena no filmām, ko dēvē par „plaukta filmu”. Kā radās šādas filmas iecere, kāda bija šīs filmas tapšana un kādi bija tie iemesli, kādēļ filma iegūla plauktā jeb nenonāca plašā kino nomas apritē. Raidījumā Šīs dienas acīm par filmu sarunājas teātra zinātniece Ieva Struka un kino zinātnieces Dita Rietuma un Kristīne Matīsa. Pirmais raidījums. Sarunas par Rolanda Kalniņa filmu "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" turpinājums.  

Iznākusi diplomāta Ludviga Sējas dienasgrāmata un memuāri “Es pazīstu vairs tikai sevi”. Tā atspoguļo laiku no 1941. līdz 1961. gadam. Dienasgrāmatas un memuāru pirmpublicējums ir stāsts par Latviju un ticību brīvībai. Grāmatu izdevis apgāds „Lauku Avīze”. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna vēsturnieku Uldi Neiburgu, grāmatas sakārtotāju un priekšvārda autoru.   Ludvigs Sēja (1885–1962) – diplomāts, ārlietu ministrs, Latvijas pārstāvis ASV, Lielbritānijā un Lietuvā. 1922. gadā sekmēja Latvijas de iure atzīšanu no ASV puses. Starpkaru posmā centās panākt ciešāku sadarbību Baltijas valstu starpā. Vācu okupācijas laikā iesaistījās pretošanās kustībā kā Latvijas Centrālās padomes ģenerālsekretārs. 1944.–1951. gadā atradās nacistu un komunistu apcietinājumā Rīgas Centrālcietumā, Štuthofas koncentrācijas nometnē, Lubjankas un Lefortovas cietumā un citās ieslodzījuma vietās. Pēc atgriešanās no nometinājuma Komi APSR 1958. gadā Latvijā strādāja par valodu skolotāju un tulkotāju. "Ludvigs Sēja bija viens no talantīgākajiem Latvijas diplomātiem starpkaru posmā," norāda Uldis Neiburgs.

Londonas un Vestminsteras lielložas dibināšanu 1717. gada 24. jūnijā uzskata par Brīvmūrniecības kustības aizsākumu. Kā attīstījusies un mainījusies šī kustība pagājušajos gadsimtos, kāda bijusi tās loma nozīmīgos vēstures procesos. Šoreiz raidījumā Šīs dienas acīm saruna par brīvmūrniecības tālāko gaitu un attīstību 19. un 20 gadsimtā dažādās valstīs. Šajā laikā radās arī dažādi aizspriedumi pret brīvmūrniecību. 19. gadsimta otrā pusē radās diezgan plaša tā dēvētā brīvmūrniecību atmaskojoša kustība. Stāsta medicīnas zinātņu doktors, brīvmūrniecības vēstures pārzinātājs Valdis Pīrāgs.   Iepriekšējie raidījumi par brīvmūrniecību: 1717. gadā dibināta Londonas un Vestminsteras brīvmūrniecības līga Brīvmūrniecības kustības veidošanās: Garīgās varas reakcija  

1862. gadā pirmo reizi iznāca izdevums “Pēterburgas Avīzes” - izdevums, kuru skatām kā pagrieziena punktu un arī laika zīmi. Ar šī izdevuma darbību kopš tā pirmsākumiem saistās arī latviešu zināmāko pirmās atmodas darbinieku Krišjāņa Barona, Krišjāņa Valdemāra un Jura Alunāna vārdi. Par laikraksta “Pēterburgas Avīzes” nozīmi stāsta literatūrvēsturniece Māra Grudule un mediju vēstures pārzinātājs Ainārs Dimants.

Raidījumā Šīs dienas acīm sarunas turpinājums par trim gadsimtiem, kas pagājuši kopš brīvmūrniecības kustības aizsākumiem. Stāsta medicīnas zinātņu doktors, brīvmūrniecības vēstures pārzinātājs Valdis Pīrāgs. Iepriekšējā raidījumā saruna bija veltīta brīvmūrniecības vēstures pirmajam gadsimtam, atklājot, ka tā bija aristokrātijas un sabiedrības elites kustība. Šoreiz stāsts par garīgas varas reakciju uz šīs kustības rašanos.       Brīvmūrniecības kustība 300 gados. Pirmais raidījums  

1917. gada vasara – laiks, kad latviešu strēlnieki kļūst par latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Kāpēc un kā tas notiek, un kā uz to raudzī1917. gada vasara – laiks, kad latviešu strēlnieki kļūst par latviešu sarkanajiem strēlniekiemties šīs dienas acīm stāsta vēstures zinātņu doktors Valdis Bērziņš.

1717. gada 24. jūnijā, Jāņu dienā, Londonas krodziņa „Zoss un cepamrestes” pulcējās vairāki desmiti vīru, kuri nodibināja, kā viņi paši to nosauca – Londonas un Vestminsteras brīvmūrniecības līgu. Raidījumā Šīs dienas acīm par to, kas bija šis notikums pirms 300 gadiem un kas bijusi brīvmūrniecība šajos 300 gados, saruna ar medicīnas zinātņu doktoru, brīvmūrniecības vēstures pārzinātāju Valdi Pīrāgu. Notikums, no kura mūs šķir 300 gadi, gan nav brīvmūrniecības pats sākums. Tāpēc sarunas ievadā stāsts par tā dēvēto brīvmūrniecības mitoloģiju, par priekšstatiem, kurus paši brīvmūrnieki izvērš, ka šī kustība ir senāka, radusies gadsimtus, pat gadu tūkstošus pirms minētā datuma. Tomēr oficiālais sakums brīvmūrniecībai ir Jāņa Kristītāja diena 1717. gadā. Ar 18. gadsimtu sāk runāt par tā dēvēto spekulatīvo brīvmūrniecību, ļaudīm, kas saglabāja savās darbībās brīvmūrniecības simboliku – ar mūrnieku un akmeņkaļu darbiem saistītus elementus. Pirms tam, ja runā par brīvmūrniecību, tā ir viena no cunftēm, amatnieku brālība, taču īpaša, pirmkārt, ar to, ka šīs brīvmūrnieku vienības bija mobilas, kas nebija raksturīgi tā laika sabiedrībai. Viņu amats paredzēja pārvietošanas.

Pirmā pasaules kara izskaņā praktiski visas nācijas, kas dzīvoja šī kara rezultātā sabrukušo impēriju teritorijā apliecināja vēlmi veidot savu suverēno valstiskumu. Dažām nācijām tas izdevās, citas cieta neveiksmi. Viens no šādiem nesekmīgiem mēģinājumiem bija Ukrainas valsts, lai gan 1917. gadā ukraiņu valstiskuma potenciāls šķita ne mazāk nozīmīgs, kā piemēram, latviešiem. Par Ukrainas valsts veidošanās procesu 1917. - 1920. gadā un tā neīstenošanās cēloņiem raidījumā Šīs dienas acīm stāsta Vācijā esošā “Nordost” zinātniskā institūta līdzstrādnieks, ukraiņu izcelsmes pētnieks Dmitro Meškovs.

Otrā pasaules kara izskaņa apmēram 160 tūkstoši latviešu nonāca Rietumos no dzelzs priekškara. Lielāka daļa šo latviešu bēgļu atradās sabiedroto okupācijas zonās Vācijā, kur tika izvietoti tā sauktajās pārvietoto personu jeb DP nometnēs. Lielākā no tām bija Eslingena pie Štutgartes tagadējā Vācijas Bādenes-Virtembergas federālajā zemē. Te 1947. gadā notika viens no vērienīgākajiem trimdas kultūras pasākumiem – latviešu dziesmu svētki. Šogad šī pasākuma 70. gadadienā no 16. līdz 18. jūnijam Eslingenā atkal notika latviešu dziesmu svētki. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Eslingenas nometnes vēsturi ar vienu no šī gada Eslingenas dziesmu svētku galvenajiem organizētājiem – ar eslingenieti, latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācijā arhibīskapu emeritus Elmāru Ernstu Rozīti.

1812. gada karš – konflikts starp Napoleona Bonaparta vadīto Eiropu un Krievijas impēriju no otras puses. Lai arī šķiet, ka Eiropa ir veiksmīgi sadalīta starp Napoleonu Rietumos un Krievijas impēriju Austrumos, tronī bija cars Aleksandrs I. Taču abas puses ar iegūto nebija apmierinātas. Konflikts bija neizbēgams. Tas faktiski ir vienīgais militārais konflikts 19. gadsimtā, kas būtiski skar Latvijas teritoriju. Ja neskaita dažas britu flotes darbības Krimas kara laikā, tad visā 19. gadsimta laikā Latvijā tā ir vienīgā reize, kad maršē armijas, no tiek kaujas un dzird lielgabalu kanonādes. Stāsta vēsturniece Anita Čerpinska.

Raidījuma Šīs dienas acīm saruna veltīta notikumiem, kas risinājās Latvijā un arī Krievijā 1917. gadā. Stāsta vēsturnieks Jānis Šiliņš. Laiks pēc 1917. gada februāra revolūcijas, kad Krievija ir pārstājusi vismaz de facto būt monarhija un meklē savu tālāko politiskās attīstības ceļu. Tas ir arī kara laiks. Un šie notikumi būtiski ietekmē situāciju Latvijā, tās vāciešu tobrīd neokupētajā daļā, kur pārmaiņas varbūt aktīvāk, nekā citviet Krievijas impērijā. Kas principiāli mainījās Krievijas politiskajā dzīvē pēc 1917. gada revolūcijas, kad iznīcināja monarhiju un sākas ceļš uz republiku, kuru pasludinās 1917. gada septembrī.

1937. gada jūnija sākums atnes visai pasaulei negaidītas ziņas no Padomju Savienības, kur ļoti straujā tempā tiek notiesāti un tūdaļ arī sodīti ar nāvi vairāki izcili padomju militārie darbinieki. Tā ir tā sauktā Tuhačevska lieta jeb Tuhačevska prāva. Oficiāli to dēvē par trockistiskās sazvērnieku grupas lietu.  Daudzi pētnieki tieši ar šo lietu saista "lielā terora" sākumu Padomju Savienībā. "Lielais terors" – apzīmējums Staļina represijām pret augsta ranga partijas un militārajiem un padomju valsts darbiniekiem, kas ar sevišķu niknumu un intensitāti sākas 1937. un 1938. gadā. Šajās represijās iet arī bojā vairāki latviešu izcelsmes partijas un militārie darbinieki. Tuhačenvska lietā tiek notiesāts arī latviešu izcelsmes padomju darbinieks Roberts Eidemanis, pazīstams arī kā latviešu dzejnieks. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Jāni Riekstiņu. Attēlā: Maršals Mihails Tuhačevskis 1936. gadā.

Saruna raidījumā Šīs dienas acīm veltīta spilgtai, interesantai personībai – mākslas izstāžu kuratoram, māksliniekam, trimdas latvietim Valdim Āboliņam. Stāsta Latvijas Laikmetīgā mākslas centra pētnieces, mākslas zinātnieces Ieva Astahovska un Antra Priede. Latvijas Laikmetīgā mākslas centra savā darbībā šobrīd ir pievērsies virknei 20 gadsimta nozīmīgu latviešu mākslinieku, kultūras darbinieku, kuri dzīvojuši ārpus Latvijas – trimdas māksliniekiem. Viens no viņiem – Valdis Āboliņš (1939-1984), par kuru top pamatīgs pētījums, kas īstenosies arī grāmatas formātā. Valdi Āboliņu savā gleznā iemūžinājusi māksliniece Maija Tabaka. Viņš redzams kā tēls iespaidīgajā platmalē. Turklāt šī galvas sega nav mākslinieces fantāzijas auglis, bet gan aksesuārs, no kura Valdis Āboliņš nav šķiries ne uz ielas, ne uzturoties telpās.

1912. gada 1. jūnija ir dibināta akciju sabiedrība - apgāds "Valters un Rapa". Par Jāni Rapu un grāmatniecību Latvijā saruna ar literatūrvēsturnieku Viesturu Vecgrāvi un Annas Brigaderes memoriālā muzeja "Sprīdīši" vadītāju Rasmu Rapu. 

12. maijā 1917. gadā tika dibināta Latviešu zemnieku savienība. Tas notika Valkā, tobrīd lielākajā vācu neokupētajā Vidzemes pilsētā. Latviešu zemnieku savienība – viens no diviem lielākajiem spēlētājiem starpkaru Latvijas politikā un viens no tiem politiskajiem spēkiem, par kura tādu vai citādu atdzimšanu varam runāt atjaunotajā Latvijas Republikā. Tobrīd, 1917. gadā, kad šī partija top, kas bija sociālā un arī organizatoriskā bāze tās tapšanai, kādas bija struktūras no kurām veidojas Latviešu zemnieku savienība. Stāsta vēsturnieks Antonijs Zunda.

Raidījumā Šīs dienas acīm atšķiram kādu interesantu, bet daudziem, šķiet, maz zināmu lappusi Latvijas kultūras un kino vēsturē. Saruna par režisoru Pāvelu Armandu. Stāsta kino režisors Jānis Streičs, kurš pētījis Pāvela Armanda biogrāfiju. Pāvels Armands dzimis 1902. gadā Puškinā pie Maskavas. 1928. gadā beidzis Borisa Čaikovska kino kursus Maskavā. Pēc kursu beigšanas sāka strādāt par režisora asistentu, pēc tam par režisoru kara filmu kinostudijā "Gosvojenkino". Pēc Otrā pasaules kara Armands pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Kopš 1954. gada strādāja Rīgas Kinostudijā, kur uzņēma filmu "Salna pavasarī" (1955). Vēlāk uzņēma kara filmas, kas veltītas latviešu strēlniekiem "Kā gulbji balti padebeši iet" un "Latviešu strēlnieka stāsts". Miris 1964. gadā Rīgā.

1917. gada 26 un 27. aprīlī pēc vecā stila jeb 9. un 10. maijā pēc jaunā stila notika Pirmais Latgales latviešu kongress. Šogad atzīmējam simto gadskārtu kopš šī notikuma. Vēsturnieki - Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Imants Cīrulis skaidro situāciju Latgalē 1917. gada pavasarī un stāsta par Latgales kongresa norisi, kad pēc februāra revolūcijas Krievijas impērijā šeit sākās vētraina politiskā darbība salīdzinājumā ar to, kā bijis iepriekš – veidojās aptveroši nacionāli un arī pēc citām pazīmēm veidoti forumi. Tas viss vēl kara apstākļos.

Ir pagājuši 25 gadi, kopš 1992. gada aprīlī sākās militārs konflikts, kas ieguvis Bosnijas kara nosaukumu. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par to, kas bija Bosnijas karš, kas šajā karā bija karojošās puses un kāds bija kara raksturs. Stāsta vēsturnieks Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins. Bosnija ir bijusi „Eiropas pulvera muca” vairāk nekā simt gadus. Tieši Sarajevā izskanēja liktenīgie šāvieni, kas ievadīja Pirmo pasaules karu. Šīs teritorijas etniskais sastāvs ir īpatnējs pēc reliģiskās piederības un kultūras, jo gan serbi, gan horvāti, gan tā sauktie bosņaki jeb bosnieši neatšķiras praktiski valodiskā ziņā, bet atšķiras pēc reliģiskās piederības un kultūras. Brīdī, kad sāk jukt Dienvidslāvijas sociālistiskā federatīvā republika, Dienvidslāvijas valsts, kas izveidota pēc Pirmā pasaules kara, apvienojot zemes pēc valodiskā un etniskā principa dienvidslāvu valstī, Bosnijas teritorijā dzīvo apmēram 44 % islāmticīgo bosniešu, ap 32,5% pareizticīgo serbu, ap 17% katoļticīgo horvātu. Pārējā iedzīvotāju daļa ir mazākas grupas. Par kara darbības sākumu pieņemts uzskatīt 6. aprīli, kad ANO atzīst Bosnijas un Hercegovinas republikas suverenitāti. Jau līdz tam gruzdējušās sadursmes pāraug pilnvērtīgā karadarbībā un neizdodas mierīgs militārs risinājums, lai arī tādi mēģinājumi bija.

Slavenākie vēsturē zināmākie ir nevis tie kuģi, kas ilgi kalpojuši un daudz pasažieru veiksmīgi nogādājuši no vienas ostas otrā, bet tie kuģi, kas nelaimīgā kārtā nonākuši jūras dzelmē, aizrauj līdzi simtiem, pat tūkstošiem cilvēku dzīvību. Slavenākais no tiem ir tvaikonis “Titāniks”, kurš gāja bojā sadursmē ar aisbergu Atlantijas okeāna ziemeļu daļā 1912. gada 15. aprīlī. Kā pagājušajā gadsimtā darbojās navigācija Baltijas jūras Kurzemes piekrastē un Rīgas jūras līcī, kāda bijusi kuģošanas drošība un tvaikoņu satiksme stāsta Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja pētnieks Andris Cekuls.  

Visā atjaunotās Latvijas pastāvēšanas laikā vairāk vai mazāk ir runāts par jautājumu, kad bija Latvijas ekonomiskā situācija tai atrodoties Padomju savienības sastāvā. Var teikt,, ka beidzot ir tapis pirmais nopietnais pirmavotos balstītais pētījums par šo tematu. Šī pētījuma autors ir vēsturnieks, Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš.

No 6. aprīļa Latvijas Nacionālais vēstures muzejs piedāvās apskatei mobilo izstādi “Latgales kongresam – 100”. 1917. gada pavasara politiskos notikumus – Latvijas apvienošanās un autonomijas idejas – noteica ilglaicīga vēsturiskā pieredze. Tādēļ mobilā izstāde “Latgales kongresam – 100” veltīta ne tikai Latgales kongresa norisei un tā lēmumiem, bet iezīmē arī tās vēsturiskās atšķirības, kas raksturoja Latgales atšķirīgos pārvaldes, saimniecības, sabiedriskās un kultūras dzīves, nacionālās kustības attīstības ceļus gandrīz 300 gadu laikā kopš Latvijas teritorijas sadalīšanas starp vairākām politiskajām virsvarām. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar izstādes veidotājiem, Latvijas Nacionālās vēstures muzeja pētniekiem Tomu Ķikutu, Imantu Cīruli un Arni Strazdiņu. Izstādē izmantoti LNVM krājuma materiāli, kas raksturo katoļticības, poļu valodas un pārvaldes sistēmas izplatību Latgalē, Krievijas centrālās varas īstenoto rusifikācijas politiku 19. gadsimta beigās, latgaliešu nacionālo pašapziņu 20. gs. sākumā. Izstādes eksponātu vidū būs arī vienīgais zināmais krāsainais attēls, kas ataino Latgales kongresu – 20. gadsimta 30. gadu vidū tapusī mākslinieka Jēkaba Strazdiņa interpretācija par Latgales kongresa norisi Rēzeknes kinoteātrī “Diana”. Attēlā: Latgales zemes sapulce (Latgales kongress) kinoteātrī “Diana” Rēzeknē 1917. gada 26. aprīlī (9. maijā). Jēkaba Strazdiņa zīmējums. 1935. gads. Foto: LNVM krājums

1917. gada 6. aprīlī Amerikas Savienoto Valstu kongres pieņem lēmumu par kara pieteikumu Vācijai. Līdz ar to ASV iestājas Pirmajā pasaules karā. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Kara muzeja pētnieku Daini Poziņu.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna no raidījuma arhīva, atminoties dzejnieku Māri Melgalvu (1957-2005). Saruna ar Uldi Cērpu. Šī saruna nav saistīta ar viņa amatu vai profesiju, bet ar kādu dzīves posmu Ulda Cērpa un raidījuma veidotā Eduarda Liniņa dzīvē, kas saistās ar dzejnieku Māri Melgalvu. Eduards Liniņš atceras, ka viņa pirmā tikšanās ar Māri Melgalvu bijusi 1986. gada 13, februārī, jo par to liecina ieraksts iedāvinātajā dzejoļu krājumā „Labu vakar!”. Bet iepazīstinājis ar dzejnieku tieši Uldis Cērps, kurš teicis: „Zini ir tāds dzejnieks Māris Melgalvs, kas pulcina kopā jaunus cilvēkus ar literārām ambīcijām vai vēlmēm.”

Jau vairākus Latvijas akadēmiskās sabiedrības un arī plašākas publikas uzmanību mēdz piesaistīt Latvijas gada vēsturnieka titula piešķiršana. Šogad titulu ieguva Jānis Taurēns, Latvijas Universitātes mācībspēks, asociētais profesors. Vēsturnieka interešu loks saistās ar 20. gadsimtu, ar Latvijas vēsturi, ar Latvijas starptautisko attiecību, diplomātijas, valstiskuma atzīšanas procesu, arī ar valstiskuma atgūšanas procesu 20. gadsimta pēdējā desmitgadē. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Jāni Taurēnu.

Raidījumā Šīs dienas acīm pārceļamies uz 1917. gada februāri, uz Pirmā pasaules kara laiku. 1917. gada februāris ir laiks, kad lielākā daļa Eiropas jau divarpus gadus ir iesaistīta karā. Tas bija līdz tam nepieredzēts karš, kad par niecīgiem teritoriāliem ieguvumiem tiek maksāts ar tūkstošiem cilvēku dzīvību, kad tiek lietoti tādi iznīcināšanas ieroči, kādi līdz tam netika pieredzēti. Eiropas rietumos un austrumos “krājas līķu kalni” un tam neredz gala. Tad 1917. gada pirmajos mēnešos notiek būtiskas pārmaiņas – Antantes valstu pusē cīņā iesaistās Amerikas Savienotās valstis, lai cīnītos pret Vāciju un Austroungāriju. No otras puses no Antantes “izkrīt” būtisks partneris – Krievija. Par šo vēstures posmu stāsta Latvijas Universitātes profesors, vēsturnieks Ēriks Jēkabsons.

11. martā Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures muzejā notika Okupācijas muzeja rīkota diskusija „Rakstīt par vēsturi”. Tās dalībnieki bija vēsturnieki un rakstnieki, kuri savā daiļradē pievērsušies vēstures tematikas interpretācijai. Diskusijas pamatjautājums, kas ir vēstures pamatpatiesība un cik tā respektējama rakstniekam viņa radošajā darbībā. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no viedokļu apmaiņas, kurā piedalās rakstnieki Inese Zandere, Māris Rungulis un Māris Bērziņš un vēsturnieki – Okupācijas muzeja pētniece Inese Dreimane un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes pasniedzēji Mārtiņš Mintaurs un Ilgvars Butulis.

1917. gada februāra beigas un marta sākums nes straujas pārmaiņas vienai no lielākajām pasaules valstīm – Krievijas impērijai. Krievija 1917. gada pavasarī kādu desmit dienu laikā kļūst no patvaldnieciskas monarhijas par republiku. Vai šīs pārmaiņas, šis radikālais pavērsiens bija prognozējams, vai bija kādi simptomu, ka Krievijā kaut kas tāds briest? Kas notika tā sauktās februāra revolūcijas laikā, analizē ar vēsturnieki Edgars Engīzers un Jānis Šiliņš.

18. februārī apritēja pieci gadi kopš tautas nobalsošanas par likumprojektu „Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”, kas plašāk pazīstams kā Valodu referendums. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Eiropas Parlamenta deputāti Inesi Vaideri, izglītības un zinātnes ministru Kārli Šadurski un sociolingvisti, arī bijušo Saeimas deputāti un izglītības ministri Inu Druvieti.

Ciklā "Satumsums" par nacistu partijas Vanzē konferenci 1942. gada sākumā. Analizē vēsturnieks Kārlis Kangeris. Vanzē ir Berlīnes priekšpilsēta, kurā 1942. gada 20. janvārī sastapās augsta ranga nacistu partijas un Vācijas valsts darbinieki, lai apspriestu kādu visai specifisku jautājumu. Ar Vanzē konferenci Otrā pasaules kara vēsturē un arī holokausta vēsturē tiek iezīmēts moments, kad sākas masveidīga ebreju iznīcināšana visā Eiropā. Līdz tam šādas masu iznīcināšanas akcijas notika okupētās Padomju Savienības teritorijā, Rietumeiropas ebreji līdz 1942. gada sākumam arī Vācijas okupētajās teritorijās dzīvoja salīdzinoši mierīgi. Daudzi vēl dzīvoja savās mājās un dzīvokļos, vēl nebija koncentrācijas nometņu, nebija gāzes kameru. Ar šo tikšanos augstākajā valsts varas līmenī tikai pieņemts lēmums "galīgi atrisināt ebreju jautājumu Eiropā". Attēlā: Villa Vanzē, kur notika konference.

7. februārī apritēja ceturtdaļgadsimts, kopš noslēgts tā dēvētais Māstrihtas līgums jeb līgums par Eiropas Savienību. Līgumā tika iezīmēti galvenie vienotās Eiropas pastāvēšanas pamatprincipi: tas, ka Eiropai būs vienota valūta, tas, ka faktiski varam runāt par ES pilsonību tādā nozīmē, ka tiek atcelti pārvietošanās ierobežojumi šajā vienotājā telpā, ka jebkuras ES valsts pilsonis var saņemt konsulāro diplomātisko atbalstu citu valstu pārstāvniecībās, ja viņa valstij konkrētajā pasaules reģionā šāda atbalsta trūkst utt. Tika iezīmēti galvenie virzieni, kuros Eiropas valsti konsolidējas, īsteno vienotu politiku, vienotu pieeju jautājumu risinājumiem tiesiskā līmeni – runa ir par vienotu ekonomiku, vienotu ārpolitiku un drošības politiku. Par Māstrihtas līgumu un ES raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar politologu Ivaru Ījabu.

Kas Dons Žuans bija Mocartam un viņa laikam, un kas viņš ir mums – 21. gs. publikai? Saruna par vienu no pasaules literatūras populārākajiem varoņiem ar kultūrpētnieku Denisu Hanovu, grāmatas „Dons Žuans atgriežas: Volfganga Amadeja Mocarta opera „Don Giovanni” 18. gadsimta komunikācijas telpā” („Zinātne”, 2016) autoru.

Apgāds "Mansards" izdevis vēsturnieka Ulda Neiburga monogrāfiju “Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945)”. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar grāmatas autoru - vēsturnieku Latvijas Okupācijas muzeja pētnieku Uldi Neiburgu. Darba pamatā ir Neiburga doktora disertācija, kas papildināta ar dokumentiem no Latvijas, Zviedrijas, ASV arhīviem. Otrā pasaules kara laikā Latvijas tautas vēlmi atgūt zaudēto valstisko neatkarību izteica pakāpeniski izveidojusies pretošanās kustība. Atšķirībā no nacistu okupētās Rietumeiropas, kas cīnījās pret vienu ienaidnieku, Baltijas valstīm tie bija divi – Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija. Sarežģītajā situācijā Baltijas tautas nebija ieinteresētas atklāti vērsties pret Vāciju – vienīgo militāro spēku, kas varētu aizkavēt atkārtotu PSRS okupāciju. Tāpēc sadarbība ar nacistiem nereti tika uzskatīta par mazāko ļaunumu, bet pretestībai lielākoties bija nevardarbīgs raksturs. Latvija turpināja pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts un tās likumīgie pārstāvji – Latvijas diplomāti ārzemēs – vēlējās sekmēt Rietumu sabiedroto uzvaru karā. Tomēr Baltijas valstu diplomātu centieni pievienoties 1941. gada 14. augustā parakstītajai Atlantijas hartai un 1942. gada 4. janvārī pieņemtajai Apvienoto Nāciju deklarācijai tika noraidīti. Lai panāktu viena noziedzīga režīma – hitleriskās Vācijas sakāvi, ASV un Lielbritānija sadarbojās ar citu ne mazāk noziedzīgu režīmu – staļinisko Padomju Savienību un attiecībā uz komunistu okupēto Austrumeiropu ignorēja pašu pasludinātos tautu pašnoteikšanās principus. Latvijai ir arī sava nenotikusī Neatkarības diena – 1944. gada 8. septembris, kad Valsts prezidenta vietas izpildītājs un Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas Valsts atjaunošanu un valdības izveidošanu. Tā nekļuva par realitāti, jo brīdis, kad Vācijas karaspēks atstātu un PSRS Sarkanā armija vēl nebūtu ieņēmusi Latvijas teritoriju, tā arī nepienāca. Nerealizēti palika arī ģenerāļa Jāņa Kureļa militārās vienības bruņotās sacelšanās plāni kara beigās Kurzemē. Kaut arī Latvijas tautai nebija lemts īstenot savas pašnoteikšanās tiesības, sakari starp Latvijas pretošanās kustību un Rietumu sabiedrotajiem veidoja pamatu Baltijas valstu starptautiskajai atzīšanai 1990.–1991. gadā. Tā par izdevumu var lasīt apgāda "Mansards" mājaslapā.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) izdevis jaunu krājumu: populārzinātnisku rakstu krājumu “Ceļā uz latviešu tautu”. Raidījumā Šīs dienas acīm par izdevumu stāsta LNVM pētnieki, šī krājuma autori Baiba Dumpe Baiba Vaska, Vitolds Muižnieks un Jānis Ciglis. Izdevuma pirmsākumi rodami muzeja ilglaicīgajā projektā „Latviešu saknes”, kas aizsākās vairāk nekā pirms 20 gadiem. Projekta ietvaros ir izdotas vairākas grāmatas, veltītas Latvijas sentautām, tām tautām, kas apdzīvoja tagadējās Latvijas teritoriju vēlajā dzelzs laikmetā. Tās ir kurši, zemgaļi, latgaļi, lībieši un sēļi, uz kuru bāzes veidojās latvieši tauta. Grāmata ir iesāktā darba turpinājums. 2015. gada 28. oktobrī muzejā tika atklāta izstāde “Ceļā uz latviešu tautu”. Grāmatā izklāstīta izstādes koncepcija izvērstā veidā. „Gribējām parādīt, kā notiek latviešu tautas veidošanās uz vēlā dzelzs laikmeta etnisko grupu bāzes,” stāsta krājuma sastādītājs Vitolds Muižnieks.

Ciklā "Latvijas saknes" par ebreju kopienu Latvijā divdesmitajā gadsimtā saruna ar Marģeru Vestermani, muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju. Saruna par ebreju likteni neatkarīgajā Latvijā un Otrā pasaules kara laikā.

Nesen apritēja 75. gadskārta kopš traģiskiem notikumiem, kas risinājās Latvija – Latgalē, Audriņos 1942. gada janvārī. Runa ir par šī ciemata iedzīvotāju  iznīcināšanu un paša ciemata nodedzināšanu, ko veica Vācijas okupācijas vara. Par šo notikumu raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieci, Latvijas okupācijas muzeja pētnieci Inesi Dreimani.

Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujas, kuru simtgadi šogad atzīmējam, kaut arī lokāls notikums Pirmā pasaules kara frontēs, nozīmīgi ietekmēja ne tikai latviešu strēlnieku, bet arī visas latviešu nācijas turpmāko likteņgaitu. Fragmenti no diviem raidījuma Šīs dienas acīm ierakstiem, kas veltīti šim notikumam un tā vēsturiskajai nozīmei: stāsta Latvijas Kara muzeja pētnieks Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis un vēsturnieks grāmatas „Latviešu strēlnieki – drāma un traģēdija” autors Valdis Bērziņš.

Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no divām sarunā, kas notika 2016. gada novembrī Parīzē. Raidījumā veidotājs Eduards Liniņš turp devās galvenokārt ar mērķi veidot raidījumu ciklu par Francijas ārpolitiku 20. gadsimtā, bet arī sastapa vairākus sarunu biedrus, kuri pieder pie nelielās, bet saliedētās Baltijas valstu draugu un interesentu kopas Francijā. Šoreiz raidījumā iespēja iepazīt cilvēkus, kuri sniedza neatsveramu atbalstu raidījumu tapšanā. Saruna ar atvaļināto Francijas armijas pulkvežleitnantu un Baltijas un Francijas vēstures pētnieku Žilu Ditertru (Gilles Dutertre). Vēl saruna ar Suzannu Poršjē-Plasero (Suzanne Pourchier-Plasseraud) un Īvu Plasero (Yves Plasseraud). Viņi sevi dēvē par visu Latvijas draugu kopas vecvecākiem. Tiesību zinātnieka Īva Plasero saistība ar Latviju ir jau vairāk nekā pusgadsimtu sena, par Baltiju viņš ieinteresējies 20 gadsimta 50. gadu beigās.  

Skan 2016. gada pēdējais raidījums Šīs dienas acīm. Kā ierasts gadumijā, šajā reizē ieskats vairākos spilgtos aizvadītā gada raidījumu fragmentos.

1916. gada 23. decembris, pēc jaunā stila tas ir 5. janvāris, Pirmā pasaules kara Krievijas frontē tās ziemeļu galā pie Rīgas notiek uzbrukums, kuram ir lokāla nozīme lielo notikumu kontekstā, bet ļoti būtiska nozīme Latvijas vēstures kontekstā – tā sauktās Ziemassvētku kaujas. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis.

Latvijas Universitāte ir iesaistījusies Marijas Sklodovskas-Kirī mācību inovatīvajā projektā „Karā dzimušie bērni – pagātne, tagadne un nākotne”. Starpdisciplinārā projekta “Karā dzimušie bērni – pagātne, tagadne un nākotne” uzdevums ir radīt zināšanas par 20. un 21. gadsimtā notikušo karu un militāro konfliktu ietekmi uz bērnu dzīvēm, it īpaši par kara laikā dzimušo bērnu likteņiem. Plānots veidot izpratni kā “kara bērni” ir (vai nav) integrēti sabiedrībā, kā militārās, valdības un nevalstiskās organizācijas iesaistās šajā integrācijā, kāda ir tās politika, kā “kara bērnu” turpmākās dzīves ietekmē atmiņas par karu un sabiedrības normas un uzskati. Projekta ietvaros vairākās Eiropas Savienības valstu universitātēs taps četrpadsmit “kara bērniem” veltīti promocijas darbi un jaunie zinātnieki apgūs pētnieciskā darba prasmes. Raidījumā Šīs dienas acīm par pētniecisko projektu stāsta Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče un šīs fakultātes doktorants Oskars Gruziņš (attēlā).

1941. gada 7. decembra rītā radists no amerikāņu kara bāzes Perlharborā, Havaju salās, ziņo: „Notiek uzbrukums Perlharborai, šī nav mācību trauksme.” Ciklā „Satumsums” – par Japānas uzbrukumu Perlharborai un ASV iesaistīšanos Otrajā pasaules karā saruna ar vēsturnieku Inesi Feldmani.

2021. gadā novembra beigās decembra sākumā aprit 80 gadi kopš lielākās masu slepkavības Latvijas jauno laiku vēsturē un iespējams, Latvijas vēsturē vispār. Proti, kopš masu slepkavībām Rumbulā 1941. gadā. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsts par holokaustu vispār kā fenomenu, kā parādību, kas skāra visu Eiropu Otrā pasaules kara laikā. Kādas ir holokausta saknes, kādi ir ideoloģiskie pamati, uz kuriem radās šis fenomens, kad viena no Eiropas izglītotākajām un kulturālākajām nācijām – vācieši – sāka īstenot tādu zvērīgu ar kaut kādiem aizlaicīgiem priekšstatiem saistāmu politiku. Raidījumā viesi vēsturnieki Marģers Vestermanis un Didzis Bērziņš.

Pavisam nesen pasauli aplidoja vēsts, ka 25. novembrī dzīves gaitas beidzis ilggadējais Kubas diktators, sociālistiskās Kubas dibinātājs Fidels Kastro. Kas bija Fidels Kastro un kas bija un arī ir Kuba šajā režīmā, kas ir palikusi viena no sociālisma oāzēm, reliktiem mūsdienu pasaulē? Par Kubu un Fidelu Kastro raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar mākslas zinātnieci, Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi un vēsturnieku Edgaru Engīzeru.

Raidījumā „Šīs dienas acīm” izskan sarunu sērija par Francijas ārpolitiku Austrumeiropā un Baltijā 20. gadsimta garumā. Raidījuma viesi – franču vēsturnieki un politikas eksperti. Šajā sarunā vēsturniece un publiciste, Kānas-Normandijas universitātes asociētā pētniece Gaļina Akermane (Galia Ackerman) stāsta par Francijas politiku Austrumeiropā nesenā pagātnē un šodien.

Raidījumā Šīs dienas acīm izskan sarunu sērija par Francijas ārpolitiku Austrumeiropā un Baltijā 20. gadsimta garumā. Raidījuma viesi – franču vēsturnieki un politikas eksperti. Šajā sarunā vēsturniece, Parīzes Sorbonnas universitātes profesore Fransuāza Toma (Françoise Thom) stāsta pat Francijas politiku Austrumeiropā un franču–padomju attiecībām laikā no starpkaru perioda līdz Aukstā kara beigām.   Iepriekšējā raidījumā vēsturnieks, Strasbūras Nacionālās un universitātes bibliotēkas līdzstrādnieks Žiljēns Gilēns stāsta par Baltijas valstu neatkarības atzīšanas procesu pēc Pirmā pasaules kara.       

Raidījumā Šīs dienas acīm izskan sarunu sērija par Francijas ārpolitiku Austrumeiropā un Baltijā 20. gadsimta garumā. Raidījuma viesi – franču vēsturnieki un politikas eksperti. Šajā sarunā vēsturnieks, Strasbūras Nacionālās un universitātes bibliotēkas līdzstrādnieks Žiljēns Gilēns (Julien Gueslin) stāsta par Baltijas valstu neatkarības atzīšanas procesu pēc Pirmā pasaules kara.  Eduards Liniņš: Kas bija tie politiskie procesi, kas galu galā noteica Latvijas neatkarības atzīšanu de jure no Francijas puses? Žiljēns Gilēns: Galvenais iemesls bija situācijas izpratne pēc Padomju-poļu kara 1920. gadā. Proti – bija jārada līdzsvars Austrumeiropā. Baltijas valstis nedrīkstēja atstāt bez atbalsta starp sarkano Krieviju un Poliju, jo tas nozīmētu, ka jau pēc neilga laika Krievija censtos radīt šais valstīs iekšējas problēmas un atgūt tās savā varā. Te liela loma bija Meierovicam, kurš saprotami paskaidroja franču politiķiem – ja Latvija ilgi paliks bez starptautiskas atzīšanas, tā nespēs piesaistīt naudas līdzekļus, nevarēs uzbūvēt spēcīgu demokrātisku republiku, jo mūsu pašu iedzīvotāji zaudēs ticību savai valstij. Ja mums rūp stabilitāte Austrumeiropā, mums tas jāņem vērā. Vēl 1920. gada septembrī Francijas nostāja bija – mēs atbalstīsim Latviju tehniski, taču neatbalstām tās uzņemšanu Tautu Savienībā, tātad neatbalstām pilnīgu Latvijas valstisko neatkarību no Krievijas. Taču tad 1921. gada sākumā sarkanie likvidēja pēdējo baltās kustības atbalsta punktu – ieņēma Krimu. Bija bažas, ka tagad Sarkanā armija pavērsīsies pret rietumiem un iznīcinās jaunās Baltijas valstis, lai, protams, tālāk atkal iebruktu Polijā. Kā zināms, 1920. gada augustā Sarkanā armija jau bija aizlauzusies līdz Varšavai un dažos virzienos pat aiz Varšavas. Tātad radās izjūta, ka sarkanie var iebrukt Eiropā. Bija jābūvē kāds aizsprosts. Tomēr arī pēc šīs atzīšanas de jure Francijā saglabājās viedoklis, ka pēc kādiem pieciem gadiem būs jauna neboļševistiska Krievija un būs jāmeklē cits risinājums. Baltijas valstu atzīšana tika uzlūkota kā īslaicīgs risinājums, lai novērstu kara briesmas Austrumeiropā. Taču tad radās Baltijas valstu līgas ideja, kas gan neīstenojās, taču tā palielināja interesi par Baltiju, sevišķi par Latviju Francijā. Divdesmito gadu vidū pie varas Francijā nāca centriski un kreisi spēki, kuri aktualizēja ideju par izlīgumu starp Franciju un Vāciju un uzlūkoja Tautu Savienību kā starptautisko problēmu risināšanas institūtu. Šo ideju galvenais apoloģēts bija Aristīds Briāns. Viņš bija ļoti pozitīvi noskaņots pret Baltijas valstu neatkarību. Viņš uzskatīja, ka šīs valstis, kuras atrodas starp Vāciju, Poliju un Padomju Krieviju, veido labu līdzsvara faktoru. Neviena no lielvalstīm nevar tās sagrābt, neriskējot ar karu pret pārējām lielvalstīm, kurām tas nebūs pieņemami. Baltiešu suverenitātes vēlme garantēja to, ka apkārtējās lielvalstis varēja būt drošas – potenciālais ienaidnieks neiespiedīsies šajā teritorijā. 20. gadu beigās šo tīri reālpolitisko aprēķinu franču politikā nomainīja atziņa, ka Baltijas valstis ir patiešām dzīvotspējīgas. Vēl pirms dažiem gadiem tika pareģots, ka šīs valstis ilgi nepastāvēs, jo tās ir pārāk mazas, ar pārāk nelielu ekonomisko potenciālu, tām nav politiskās pieredzes. Tās dēvēja par „sezonas valstīm”. Taču, paejot desmit gadiem, izrādījās, ka šīs valstis joprojām pastāv, lai arī nav ļoti pārtikušas, bet tajās turpina pastāvēt demokrātija. Trīsdesmito gadu sākumā Francijā bija nostiprinājusies apziņa, ka Baltijas valstis – tā ir realitāte. Ap šo laiku no franču politiķu leksikas pazuda tādi apzīmējumi kā „valstis bijušajā Krievijas impērijā” vai „agrākās Krievijas impērijas daļas”, viņi sāka konsekventi runāt par Baltijas valstīm. Viņos nostiprinājās priekšstats par šīm nācijām Baltijas jūras austrumu piekrastē kā par Ziemeļeiropai piederīgām. Francūži, kuri apmeklēja Skandināviju un Baltijas valstis, konstatēja, ka tajās visās ir līdzīga – ziemeļeiropeiska – dzīves kārtība. Un tas ir interesanti, jo jau tolaik tika likti pamati tai Baltijas valstu uztverei Ziemeļeiropas dimensijā, kas tik spēcīgi iezīmējās 20. gs. beigās un 21. gadsimta sākumā. Noslēdzot šo stāstījumu, es gribu teikt – tas mums rāda, kā lēmums, kas vēsturiski tiek pieņemts ar kādiem noteiktiem apsvērumiem, var kļūt par stūrakmeni jaunai un tobrīd neprognozētai realitātei. Tā lēmums par Baltija valstu atzīšanu de jure tika pieņemts ar konkrētiem reālpolitiskiem motīviem, taču deva iespēju veidoties jaunai realitātei – Baltijas nāciju pastāvēšanai.  

30. oktobrī aprit kāda apaļa jubileja, proti, ja ticam Latvijas Padomju enciklopēdijas datiem, tad 1916. gada 30. oktobrī Tjumeņas apgabalā pasaulē nācis Augusts Voss, vēlākais Latvijas kompartijas pirmais sekretārs. Augusts Voss bija Latvijas kompartijas vadītājs un līdz ar to, ievērojot tobrīd pastāvošo padomju sistēmu, vadošā persona Padomju Latvijā no 1966. līdz 1984. gadam. Tas arī ir laiks, kas ar nelielu nobīdi atbilst Leonīda Brežņeva laikam Padomju Savienībā. Kas bija Augusts Voss Padomju Latvijas vēsturē, raidījumā Šīs dienas acīm skaidro vēsturniece Daina Bleiere. Bleiere norāda, ka Voss bija Brežņeva laikabiedrs pēc sava vecuma un arī pēc savas būtības bija tāds ļoti tipisks Brežņeva tā saucamā stagnācijas perioda iemiesojums, stagnācijas perioda partijas vadītājs. Citu pat grūti iedomāties kā brežņeviska tipa vadītāju, viņš bija sava veida standartvadītājs, vērtē Bleiere.

1956. gada oktobra beigas, novembra sākums, lietojot visai izplatītu klišeju, ir visai „karsts”. Izjūtas par pasaules norisēm tajā laikā zināmā mērā pazīstamas ne tikai tiem, kas paši piedzīvojuši 1956. gada oktobri un novembri, bet arī tiem, kas piedzīvojuši 1991. gada janvāri. Kā 1956. gadā, tā arī 1991. gadā pasaule „sāka sprakšķēt” vairākos punktos un bija jūtams, ka pārmaiņas skar ne tikai vienu reģionu, bet pasaules kārtība mainās globāli. Raidījumā Šīs dienas acīm par pārmaiņām 1956. gadā, kas galvenokārt saistās ar notikumiem Austrumeiropā, konkrētāk, Ungārijā un otrs reģions ir Tuvie Austrumi un militārais konflikts, ko vēsturē zinām Suecas kanāla krīzi, diskutē vēsturnieki Ilgvars Butulis un Antonijs Zunda. Attēlā: Iznīcināts padomju tanks T-34-85 Budapeštā 1956. gadā.

1. novembrī gaidāma pirmizrāde jaunai latviešu spēlfilmai „Melānijas hronika”. Tā ir pirmā spēlfilma, kas pilnībā veltīta deportāciju tematikai. Līdz šim pati tēma – 1941. un 1949. gada deportācijas, Staļina laika depresijas – ir dažādos laikos parādījušas latviešu kinematogrāfā. Šī ir pirmā filma, kuras stāsts pilnībā bāzēts deportāciju tematikā, turklāt tā ir literatūras ekranizācija, laikmeta liecības ekranizācija. Saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar filmas producentu – un filmas mākslinieci Ievu Jurjāni.

Kopš dažām dienām mūsu kaimiņiem Igaunijas Republikai ir jauns prezidents, pareizāk sakot šīs valsts vēsturē pirmā prezidente Kersti Kaljulaida. Kā ir izskatījusies prezidentūras institūcija Baltijas valstīs gan senākā pagātnē, gan šodien, saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Raidījuma viesi tiesību zinātnieks Jānis Pleps un vēsturnieks Artūrs Žvinklis.

Sergejs Lukašenko ir žurnālistus un fotokorespondents, kurš specializējies karadarbības atspoguļošanā. Viņa reportāžas no konfliktiem bijušās Padomju Savienības teritorijā, tai skaitā Čečenijā, no amerikāņu un sabiedroto okupētās Irākas un Afganistānas šī gadsimta sākumā tika publicētas krievu izdevumā "Novaja Gazeta" un amerikāņu "The Los Angeles Times", pārraidītas raidstacijā "Eho Moskvi". Pēc tam, kad 2014. gadā Krievija anektēja Krimu un izvērsa agresiju pret Ukrainu Donbasā, Sergejs laiku devās uz karadarbības zonu. Pieredze, uzturoties ukraiņu karavīru aizstāvētajā Doņeckas lidostā, kļuva par pamatu romānam "Lidosta", kas 2015. gadā iznāca latviski. Autors viesojās Rīgā, un tapa intervija Latvijas Radio, kuras fragmentus piedāvāju jūsu uzmanībai.  

Nāves sala ir vieta netālu no Rīgas, kas saistās ar Pirmā pasaules kara vēsturi, tajā skaitā ar latviešu strēlnieku vēsturi. Par to, kas bija Nāves sala, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieku, rezerves pulkvedi Jāni Hartmani. Par Nāves salas rašanos atmiņu literatūrā savulaik varēja lasīt apgalvojumu, ka šis placdarms radies nejauši, jo kāda krievu armijas daļa, armijai atkāpjoties pāri Daugavai esot aizkavējusies upes kreisā krastā un tur ierakusies. Jānis Hartmanis norāda, ka tā ir falsifikācija, jo padomju gados informācija par Pirmo pasaules karu tika ļoti izkropļota. 1915. gadā Nāves sala, ko oficiāli dokumentos dēvē par Ikšķiles priekštiltu nocietinājumiem, radās lielu kauju rezultātā.

2016. gada 9. septembrī apritēja septembrī apritēja 40 gadi kopš savas šīs zemes gaitas beidza Mao Dzeduns, Ķīnas totalitārais līderis, kurš pie varas Ķīnā bija vismaz ceturtdaļgadsimtu. Kopš 1949. gada, kad nacionālistiskā Ķīnas valdība Čana Kaiši vadībā pameta kontinentālo Ķīnu un nostiprinājās Taivānas salā, visa lielā Ķīna palika komunistu rokās. Mao vadīšanas periodā ķīniešu nācijas upuri, dramatisks dzīves līmeņa kritums sasniedza savu apogeju. Tie ir iespējams 70 miljoni upuru, tas ir vairāk nekā Eiropa zaudēja Otrajā pasaules karā, tas ir vairāk nekā mēs „pierakstām” Staļina režīmam un Hitlera režīmam, ko uzskatām par noziedzīgākajiem un slepkavnieciskākajiem Eiropā. Tajā pašā laikā Mao portrets arvien rotā banknotes Ķīnā, Mao joprojām ir Ķīnā pie varas esošās partijas simbols. Tāpat Mao varas noslēgums noslēdz arī visai odiozu un šausminošu procesu – kultūras revolūcija. Tas ir viens no Mao galvenajiem sociālajiem eksperimentiem – totāla sabiedrības tradīciju, ierastās dzīves kārtības maiņa. Kādu Ķīnu atstāja Mao Dzeduns un kas ar Ķīnu noticis pēc Mao, raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar politologiem Māri Andžānu un Martiņu Dauguli.

Raidījuma Šīs dienas acīm sarunas temats saistīts ar 100 gadus senu pagātni Latvijā, ar 1905. / 06. gada revolūcijas notikumiem. Saruna ar vēsturnieci Līgu Lapu. 1906. gads ir laiks, par kuru runājam kā Piektā gada revolūcijas atplūdu laiku, reakcijas laiku. Kas draudēja revolūcijas notikumu dalībniekam Latvijā, kādi bija represīvie soļi, kurus cara režīms veica? "1906. gads bija kaut kas īpašs, skatoties arhīvu dokumentus un materiālus par šo laiku, ka bijis kā izrādē „1906. Trakāk kā piektajā gadā”.  Tas bija soda ekspedīciju gads, politisko prāvu gads un mežabrāļu gads," norāda Lapa. Raidījumā plašāka saruna par  soda ekspedīcijām, kas vairāk norisinājās 1906. gada decembrī, sagatavošanās darbi tām sākās jau 1905. gada novembrī.

To, kas ir tanks, šodien vairāk vai mazāk apzinās pat pirmskolnieki. Tanks kā karošas līdzeklis pastāv 100 gadus, 1916. gada septembris ir laiks, kad pirmo reizi Pirmā pasaules kara Rietumu frontē parādās tāds fenomens kā tanks. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Kara muzeja pētnieku Daini Poziņu. "Ideja, ka nepieciešama pārvietojama kaujas mašīna, ar bruņām aizsargāta, kas spēj sniegt atbalstu gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, skaidri noformulēta jau Leonardo da Vinči laikā, tikai toreiz nebija tehnisku iespēju to realizēt. 19.  – 20. gadsimta mijā, kad izgudrots iekšdedzes dzinējs, ir jaunas metalurģijas metodes un jauni šaujamieroči, kompakta artilērija ir visi priekšnoteikumi, kas nepieciešami efektīva tanka izveidošanai. Pirmais pasaules karš piespieda tanku izgudrot. Pirmie to izdarījuši Lielbritānijas inženieri," skaidro Dainis Poziņš.

Knuts Skujenieks. Dzejnieks, atdzejotājs, kritiķis. Arī cilvēks ar allaž un joprojām aktīvu un kritisko pozīciju. Cilvēks, kurš savulaik par šo pozīciju maksājis ar vairākiem gadiem ieslodzījumā padomju soda nometnē. 5. septembrī Knuts Skujenieks svinēs savu dzimšanas dienu. Raidījumā Šīs dienas acīm atskats uz tām reizēm, kad Knuts Skujenieks bija šī raidījuma viesis. Iespēja vēlreiz ieklausīties viņa atmiņās, pārdomās un viedokļos.

Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par to, kā 1991. gada augusta pučs un Latvijas neatkarības atgūšana izskatījās no okeāna otra krasta, no Amerikas Savienotajām Valstīm, no Vašingtonas. Saruna ar Saeimas deputātu, savulaik Latvijas vēstnieku ASV Ojāru Ēriku Kalniņu.

21. augustā aprit 25 gadi kopš Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas 1991. gadā. Nemaz tik daudz nav atlicis līdz Latvijas simtgadei, vien pāris gadi. Tāpēc sarunā raidījumā Šīs dienas acīm paraudzīsimies uz paralēlēm, uz kopīgo un atšķirīgo Latvijas situācijā 1918. – 1920. gadā – Latvijas neatkarības iegūšanas un izcīnīšanas laikā, un Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā pagājušā gadsimta beigās. Raidījuma viesi vēsturnieki Valters Ščerbinskis un Edgars Engīzers.

1961. gada 13. augustā – pirms 55 gadiem toreizējā Vācijas Demokrātiskās Republikas valdība slēdza līdz tam brīvi šķērsojamo robežu ar Rietumberlīni. Tas bija sākums tā sauktajam Berlīnes mūrim, spilgtākajam Aukstā kara simbolam, kas uzskatāmi iemiesoja ar dzelzs priekškaru sadalīto Eiropu. Šī mūra krišana savukārt nozīmēja padomiskās Austrumvācijas beigas, Vācijas atkalapvienošanos un jauna laikmeta sākumu Eiropā. Saruna ar vēsturnieku Hubertu Knābi.

Pirms 80 gadiem, 1936. gada jūlijā, Spānijā sākās pilsoņu karš, kas ilga gandrīz trīs gadus. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieku Edgaru Engīzeru. Otrā daļa. Spānijas pilsoņkarš ir Latvijai salīdzinoši tāls, tomēr Latvijas vēsturei ar to ir zināma sasaiste un savā ziņā šis karš ir prelūdija Otrajam pasaules karam, kurš sākās dažus mēnešus pēc tam, kad asiņainais Spānijas pilsoņu karš bija beidzies. Apmēram 100 gadus līdz Spānijas pilsoņu karam tā ir klusa Eiropas nomale. Spānija nepiedalās Pirmajā pasaules karā, kādi bija politiskie, sociālie un ekonomiskie satricinājumi un pretrunas, kas noveda pie šī konflikta. Sarunas pirmā daļa.  

Pirms 80 gadiem, 1936. gada jūlijā, Spānijā sākās pilsoņu karš, kas ilga gandrīz trīs gadus. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieku Edgaru Engīzeru. Spānijas pilsoņkarš ir Latvijai salīdzinoši tāls, tomēr Latvijas vēsturei ar to ir zināma sasaiste un savā ziņā šis karš ir prelūdija Otrajam pasaules karam, kurš sākās dažus mēnešus pēc tam, kad asiņainais Spānijas pilsoņu karš bija beidzies. Apmēram 100 gadus līdz Spānijas pilsoņu karam tā ir klusa Eiropas nomale. Spānija nepiedalās Pirmajā pasaules karā, kādi bija politiskie, sociālie un ekonomiskie satricinājumi un pretrunas, kas noveda pie šī konflikta. Sarunas otrā daļa.  

Turpinot sarunas par Pirmo pasaules karu, šoreiz stāsts par notikumiem 1916. gada vasarā Austrumu frontē, par Krievijas armijas ofensīvu. Reizēm šo plašo uzbrukumu Austrumu frontes dienvidu galā teritorijā, kas ir tagadējā Rietumukraina, toreiz tās bija Austroungārijas un Krievijas pierobežas teritorijas, mēdz dēvēt arī par Brusilova ofensīvu. Krievijas armijai, par spīti tam, ka iepriekšējā gadā bijusi spiesta atkāpties, izdodas plaša un sekmīga ofensīva, kas turpinās vairākus mēnešus, sākoties 1916. gada jūnija sākuma sākumā līdz pat septembrim. Zinot Krievijas armijas līdz tam ne sevišķi spožo kauju pieredzi Pirmajā pasaules karā, vēsturnieks Dainis Poziņš stāsta, ar ko ir skaidrojams tas, ka Krievijas armijai izdodas izveidot šādu salīdzinoši veiksmīgu uzbrukumu.

Ciklā „Satumsums”: Holokausts Latvijā 1941. gada vasarā – 30 000–35 000 Latvijas ebreju iznīcināšana – okupantu režisēta līdzpilsoņu slepkavošana. Stāsta vēsturnieki Marģers Vestermanis un Artūrs Žvinklis.

Notikumi pirms 2000 gadiem – romiešu karavadoņa Germanika vadītais karagājiens pret ģermāņiem m.ē. 16. gada vasarā – noslēdza vairākas desmitgades ilgušās cīņas starp tobrīd savu varenības zenītu sasniegušo Romas impēriju un kareivīgajām ģermāņu ciltīm. Par Romas un barbaru attiecībām un to, ko no tām būs secināt mūsdienās, turpinām sarunu ar vēsturnieku Hariju Tumanu. Sarunas pirmā daļa izskanēja 26. jūnija raidījumā Šīs dienas acīm.

Notikumi pirms 2000 gadiem – romiešu karavadoņa Germanika vadītais karagājiens pret ģermāņiem m.ē. 16. gada vasarā – noslēdza vairākas desmitgades ilgušās cīņas starp tobrīd savu varenības zenītu sasniegušo Romas impēriju un kareivīgajām ģermāņu ciltīm. Par Romas un barbaru attiecībām un to, ko no tām būs secināt mūsdienās, saruna ar vēsturnieku Hariju Tumanu. 

Pirms 75 gadiem – 1941. gada 22. jūnijā – sākās nacistiskās Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai. Par šo Padomju-vācu karu un to ievadījušajiem notikumiem – vēsturnieks Inesis Feldmanis.

Nežēlīgās masu represijas, kuras Osmaņu impērijas Pirmā pasaules kara laikā vērsa pret tās armēņu tautības pavalstniekiem, lielāko tiesu tiek atzītas par genocīdu. Tomēr Turcijas valdība joprojām atsakās tam piekrist un asi reaģē uz katru jautājuma aktualizāciju. Par Armēņu genocīda problēmu pagātnē un šodien sarunā ar politologu un politiķi Veiko Spolīti.

1941. gada jūnijā kulminēja pret Latvijas tautu vērstās padomju represijas – notika 14. jūnija masu deportācija, savukārt nedēļu vēlāk karš starp PSRS un Vāciju pamudināja padomju represīvās struktūras rīkoties ar steigas diktētu nežēlību. 1941.gadā no 27.jūnija līdz 29.jūnijam Rīgas Centrālcietumā bez tiesas lēmuma tika nogalināti 99 Latvijas iedzīvotāji. 7.jūlijā Latvijas Okupācijas muzejā, pieminot traģiskos notikumus, tiks atvērta izstāde, kas būs apskatāma Čekas mājas pagalmā. Raidījuma Šīs dienas acīm viešņa Inese Dreimane uzsver: "Tas ir viens no traģiskākajiem pirmā okupācijas gada noslēguma nozieguma akordiem. Šis notikums ir atspoguļots gaužām tendenciozi un pēckara gados tas ir noklusēts. Arī apbedījuma vieta Rīgas Meža kapos tā dēvētie "Baltie krusti". Sešdesmito gadu beigās šī vieta tika nolīdzināta, krusti tika iznīcināti un šajā vietā līdz 1990. gadam notika virsapbedījumi. Ilgstošai noklusēšanai un propagandai vienlaikus ir viens kopīgs negatīvs aspekts, rezultātā noziegumi un traģēdijas pārvēršas par statistiku."

31. maijā pasaulē nākusi viena no izcilākajām latviešu visu laiku dzejniecēm un viena no spilgtākajām personībām 20. gadsimta latviešu dzejā - Vizma Belševica (1931.-2005.). Par Vizmu Belševicu saruna ar dzejnieci Ingmāru Balodi.

Ciklā Pirms 100 gadiem Eiropā – Jitlandes jūras kauja. Šī kauja, kas risinājās starp britu un vācu flotēm Ziemeļjūrā no 1916. gada 31. maijam līdz 1. jūnijam ir viena no lielākajām vēsturē un pēdējā šāda mēroga kauja, kas izcīnīta pamatā ar kuģu artilērijas palīdzību. Studijā vēsturnieks Dainis Poziņš (Kara muzejs).

18. maijs ir Krimas tatāru tautai traģisks datums – šai dienā 1944. gadā iesākās Krimas tatāru deportācija uz Uzbekistānu un citiem rajoniem aiz Urālu kalniem. Raidījumā Šīs dienas acīm stāstījums par Krimas tatāru etnosu un viņu likteni 20. gadsimtā. Izmantoti fragmenti no 2014. gada sarunām ar vēsturnieci Dainu Bleieri.

Cikla „Pirms simt gadiem Eiropā” raidījums.Latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāk pulku, pirmās kaujas laikā no 1915. gada rudens līdz 1916. gada vasarai. Kad Krievijas valdība piekrita Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanai, doma bija strēlniekus kā vietējos, kā labus vietējo apstākļu zinātājus un valodas pratējus izmantot izlūkošanai, diversiju operācijām kā īpašo uzdevumu vienības. Vēlāk notika taktikas maiņa strēlnieku sakarā un viņus sāka izmantot kā regulāras kaujas daļas. Studijā Kara muzeja vēsturnieki Ilze Krīgere un Dagnis Dedumietis.  

1916. gada pavasarī bruņota sacelšanas Īrijā notika daudziem diezgan negaidīti, tam īsti nebija gatavas britu varas iestādes un tai īsti nebija gatavi arī daudzi sacelšanās dalībnieki. No otras puses sacelšanas bija gatavota, tai bija sava organizatoriskā bāze. Studijā vēsturnieks Edgars Engīzers. Pirms runāt par notikumiem 1916. gadā, nedaudz pievēršamies priekšvēsturei – pēdējām desmitgadēm pirms šīs sacelšanas, jo īru un britu attiecības ir ar ļoti senu vēsturi, un Īrijas pakļaušanas, iekļaušana Anglijas varas sfērā ir process ar gadsimtiem garu vēsturi, kas sākās jau viduslaikos. Pastāvīgi ir šī „rīvēšanās”, kas vēlāk kļūst arī par ticību, par reliģisku „rīvēšanos” starp anglikāņiem – protestantiem un katoļiem, kas ir lielākā daļa īru.

Latvijas Republikas Augstākā Padome 1990. gada 4. maijā pieņēma „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Kādas ir atmiņas par šo laiku cilvēkiem, kas aktīvi iesaistījās neatkarības atjaunošanā un balsoja par deklarācijas pieņemšanu, kādi ir šī notikuma politiskie un tiesiskie aspekti. Raidījuma Šīs dienas acīm viesi Dainis Īvāns, Tālavs Jundzis, Daina Bleiere un Jānis Pleps.

Raidījums veltīts nesen iznākušai grāmatai „Zem LKP kupola”. Saruna ar grāmatas autoru Voldemāru Hermani, kā vēsturnieku Mārtiņu Mintauru. LKP – Latvijas komunistiskā partija. Voldemāra Hermaņa grāmata nav ne pētījums, nav arī personisku atmiņu grāmata. Tas ir vairāk portretskiču apkopojums, kur ir izvēlēta virkne personību, ar kuru starpniecību Voldemārs Hermanis raugās uz to, kas bija LKP.

Pirmā pasaules kara norises: Zemūdeņu karš Atlantijas okeānā. Saruna ar Latvijas Kara muzeja pētnieku Daini Poziņu. Vācija Pirmajā pasaules karā izvērsa zemūdeņu karu pret Lielbritāniju. Tas ir pirmais precedents pasaules vēsturē, kad kāda no karojošām pusēm izmanto tādos apmēros tobrīd pilnīgi jaunu jūras karošanas līdzekli - zemūdene. Līdzīgu stratēģiju Vācija pielietoja arī Otrajā pasaules karā.

Lielu vēsturei veltītu projektu īsteno apgāds "Jumava", izdodot trīs sējumu izdevumu „Latvijas ārpolitika un diplomātija 20. gadsimtā”. Jau iznācis pirmais sējums, veltīts Latvijas diplomātijai starpkaru periodā un drīz klajā nāks otrā daļa, kas veltīta Latvijas diplomātijai laikā starp Otro pasaules karu un neatkarības atgūšanu; būs vēl arī trešais sējums, veltīts atgūtās neatkarības perioda Latvijas ārpolitikai. Par vērienīgo projektu saruna ar Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieku Kārli Eihenbaumu un vēsturnieku, profesoru Inesi Feldmani.

9. aprīlī pasaulē nācis viens no interesantākajiem 20. gadsimta latviešu prozaiķiem Jānis Ezeriņš. Par rakstnieku Jāni Ezeriņu saruna ar literatūrzinātniekiem Ievu Kalniņu un Viesturu Vecgrāvi.

1905./ 1906. gada notikumi. Saruna ar vēsturnieku, profesoru Ilgvaru Butuli. Kas Krievijā notiek 1905. gada oktobrī, kad tiek pieņemts „Oktobra manifests”. Kādi ir cara valdības mērķi, pieņemot šo Krievijai visai radikālo programmatisko dokumentu.

Latviešu valoda un tās situācija - tas ir joprojām ne tikai valodniekiem vai izglītības darbiniekiem aktuāls jautājums, bet arī politiķiem un visai sabiedrībai. Par latviešu valodu diskutē latviešu valodas pētnieki Ina Druviete un Andrejs Veisbergs.

Nacionālā identitāte, vēsture un sociālā atmiņa, saruna ar vēstures zinātņu doktori Vitu Zelči.

Nule sabiedrības vērtējumam nodots LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas darbības pirmais rezultāts – rakstu krājums „Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas”. Studijā komisijas dalībnieks, pētījuma „LPSR VDK darbinieku Latvijas Komunistiskās partijas CK nomenklatūras kadru personas lietu analīze” autors Artūrs Žvinklis.

1861. gadā sākās pilsoņu karš Amerikas Savienotajās valstīs. Saruna ar Latvijas Universitātes asociēto profesori Lilitu Zemīti un Latvijas Kara muzeja pētnieku Daini Poziņu.

18. martā apritēja 150. gadskārta, kopš dzimis viens no izcilākajiem latviešu glezniecības klasiķiem Janis Rozentāls. Šajā sakarā Rīgas latviešu biedrība un tās priekšsēdētājs Guntis Gailītis aicināja interesentus uz zinātnisku konferenci „Janis Rozentāls Rīgas publiskajā sabiedrībā un Rīgas latviešu biedrībā”. Konferences fokusā bija mākslinieka personība, viņa sabiedriskā darbība un iekļaušanās sava laika latviešu elitē. No plašā priekšlasījumu klāsta, kas aplūkoja dažādas mākslinieka personības šķautnes un arī sniedza plašu kontekstuālu ainu, ieskatam daži fragmenti, kas iezīmē mākslinieka saistību ar citām kultūras nozarēm.

Kuldīgā, kādreizējā Baltijas skolotāju semināra ēkā tagad mājo Kuldīgas tehnoloģiju un tūrisma tehnikums. Tur notika profesionālās kompetences pilnveides seminārs profesionālās izglītības iestāžu vēstures un latviešu valodas skolotājiem. Ieskatam fragmenti no vēsturniece, sociālās atmiņas pētnieces Vitas Zelčes priekšlasījuma par Krišjāni Valdemāru, jaunlatviešu kustību un latviešu  nacionālās identitātes veidošanos 19. gadsimtā; kā arī fragmenti no uzstāšanās, kas vairāk veltīta šodienai - mediju pētnieces un publicistes Sandras Veinbergas priekšlasījums „Mediju mutācijas modernajā laikā”.

Turpinām sarunu par notikumiem Latvijā pirms 110 gadiem – 1905. / 1906. gada revolūciju. Domājot par to, kas notiek Latvijā 1905. gada pēdējos mēnešos un 1906. gada sākumā, šķiet, ka tas ir brīdi, kad šai revolūcija ir iespēja nonākt produktīvu reformu fāzē, jo cara valdība ir gatava zināmā mērā piekāpties. 1905. gada 17. oktobra manifests rada Krievijā iedīglī priekšnoteikumus zināmām demokrātiskām pārmaiņām šajā valstī – parlamentārisma sākums, pilsonisko brīvību principi, kas līdz tam Krievijā nav pastāvējuši, novembrī Rīgā notika tautskolotāju kongress, notika pagastu delegātu kongress, kas arī ir pilsoniskas organizēšanās formas, kas nav radikālas. Tajā pašā laikā visai ātri tas nonāk pie bruņota konflikta saasināšanās, tiek ieviests kara stāvoklis un sākas bruņotas un ļoti konsekventas represijas. Saruna par šo laika posmu ar vēsturnieci Līgu Lapu.

"Vai Jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?" - uz šādu jautājumu Latvijas iedzīvotājiem bija jāatbild aptaujā 1991. gada 3. martā. Šī nobalsošana bija viens no iezīmīgiem punktiem Latvijas ceļā uz neatkarību.  Tautas nobalsošanā piedalījās 1 666 128 (87,56%) balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju, no kuriem 1 227 562 (73,68%) izvēlējās atbildi "jā", bet 411 374 (24,69%) atbildēja "nē".[2] Aptaujā piedalījas arī PSRS karaspēka daļās pierakstītie Latvijas Republikas pastāvīgie civiliedzīvotāji.[ Sarunā ar vēsturnieci Dainu Bleieri.

Saruna par 1905. / 1906. gada revolūciju. Domājot par to, kas notiek Latvijā 1905. gada pēdējos mēnešos un 1906. gada sākumā, šķiet, ka tas ir brīdi, kad šai revolūcija ir iespēja nonākt produktīvu reformu fāzē, jo cara valdība ir gatava zināmā mērā piekāpties. 1905. gada 17. oktobra manifests rada Krievijā iedīglī priekšnoteikumus zināmām demokrātiskām pārmaiņām šajā valstī – parlamentārisma sākums, pilsonisko brīvību principi, kas līdz tam Krievijā nav pastāvējuši, novembrī Rīgā notika tautskolotāju kongress, notika pagastu delegātu kongress, kas arī ir pilsoniskas organizēšanās formas, kas nav radikālas. Tajā pašā laikā visai ātri tas nonāk pie bruņota konflikta saasināšanās, tiek ieviests kara stāvoklis un sākas bruņotas un ļoti konsekventas represijas. Saruna par šo laika posmu ar vēsturnieci Līgu Lapu.

Ciklā „Pirms simt gadiem Eiropā”: Verdenas kauja no 1916. gada 21. februāra līdz 20. decembrim tiek minēta kā ilgākā kauja cilvēces vēsturē. Saruna ar vēsturnieku Daini Poziņu (Kara muzejs).

1956. gada februārī Maskavā notika Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) XX kongress. Tas bija pirmais kongress, kurā PSKP vada Ņikita Hruščovs, līdz ar to vada visu padomju valsti un droši vien šis kongress paliktu vēsturē kā kārtējais jubilejas, jo tas bija 20. kongress, ja ne notikums, kas pienāk pēdējā tā dienā. 1956. gada 25. februārī Ņikita Hruščovs uzstājas slēgtā kongresa sēdē ar slaveno referātu par Staļina personības kulta atmaskojumu. Saruna par šo notikumu ar vēstures profesoru Ilgvaru Butuli.

Ciklā Satumsums aplūkojam tēmas, kas saistītas ar Otrā pasaules kara norisēm. Šoreiz saruna par latviešiem Sarkanajā armijā Otrajā pasaules karā un nedaudz arī par to, kādi bija šo cilvēku likteņi pēc kara beigām. Studijā vēsturniece Kara muzeja pētniece Ilze Jermacāne.

3. martā aprit jubileja notikumam, kuru savā laikā skolēni vismaz vienā sestajā daļā zemeslodes cītīgi apguva mācību stundās. Šodien tas varbūt ir nedaudz piemirsies - 1861. gadā ar Krievijas cara dekrētu tika atcelta dzimtbūšana. Vēsturisko notikumu izvērtē vēsturnieks profesors Gvido Straube.

Pievēršamies Pirmā pasaules kara notikumiem. Šoreiz palūkojamies uz to, kas notika 1915. gada laikā un 1916. gada sākumā Balkānos. Saruna ar Kara muzeja pētnieku Daini Poziņu.

Pirms 95 gadiem, 1921. gada 26. janvārī Parīzē Antantes valstu pārstāvju padome atzina Latvijas Republiku de iure. Saruna par šo notikumu ar franču vēsturnieku Žiljēnu Gilēnu.

15. janvārī notika Latvijas zinātņu akadēmijas un 1991. gada barikāžu muzeja organizētā konference „Barikādes: pilsoniskā pretestība prettautiskai varai un tās mācības”. Konferences noslēguma daļā notika diskusija, kuru vadīja Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktors Tālavs Jundzis. Tajā savos spriedumos par 1991. barikāžu laiku dalījās vairāki šo notikumu dalībnieki un liecinieki. Ieskatam fragmenti no diskusijas

Atzīmējot 1991. gada janvāra barikāžu 25. gadskārtu, 2016. gadā notika konference „Barikādes: pilsoniskā pretestība prettautiskai varai un tās mācības”. Ar pamatziņojumu "Barikādes Latvijā Eiropas kontekstā" konferencē uzstājās Prinstonas universitātes Starptautisko un reģionālo studiju institūta direktors vēsturnieks Marks Beisingers. Viņa zinātniskā darbība veltīta tautas kustību, masu mobilizācijas, pilsoniskās pretestības jautājumiem, tajā skaitā Padomju Savienības sabrukuma problemātikai. Ieskatam daļa profesora Marka Beisingera priekšlasījuma, raidījuma otrā daļā saruna ar viņu.

Barikādes jaunākās paaudzes vēsturnieku skatījumā. Saruna ar konferences „Barikādes: pilsoniskā pretestība prettautiskai varai un tās mācības”, kas notiks 15. janvārī Latvijas Zinātņu akadēmijā, dalībniekiem, vēsturniekiem Unu Bergmani, Kristīni Beķeri un Edgaru Engīzeru.

Kas bija un kā funkcionēja Austrumzemes reihskomisariāts (Reichskommissariat Ostland) – nacistu okupācijas varas administratīvi teritoriālais veidojums Baltijā? Saruna ar vēsturnieku Kārli Kangeri. 

2006. gada 8. janvārī  Latvijas Radio 1 ēterā pirmo reizi izskanēja raidījums „Šīs dienas acīm”. Ir apritējuši desmit gadi, kopš ētera sarunās cenšamies analizēt pagātnes notikumus, meklēt to kopsakarības ar šodienas aktualitātēm. Ieskatam fragmenti no dažām sarunām, kas tapušas šo gadu laikā – ar vides aktīvisti Elitu Kalniņu un dzejnieku Sergeju Timofejevu (2006), Trešās atmodas līderi, publicistu Daini Īvānu (2009), dzejnieku Knutu Skujenieku (2009), zinātņu vēsturnieku akadēmiķi Jāni Stradiņu (2009), sociologu Arni Kaktiņu un politologu/politiķi Veiko Spolīti (2011).

Esam pieraduši, ka kalendārs ir kaut kas stabils un negrozāms, ka pēc 31. decembra sekos 1. janvāris. Taču ne vienmēr tā ir bijis. 1582. gadā vairākās Eiropas valstīs cilvēki aizgāja gulēt 4. oktobrī, bet pamodās jau 15. oktobrī. Notika Gregora kalendāra ieviešana, sekojot pāvesta Gregora XIII bullai. Par izmaiņām kalendārā saruna ar Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docentu Andri Priedi.

Atskats uz aizejošā gadā izskanējušo. 2015. gadā pievērsāmies Pirmā un Otrā pasaules kara notikumiem, arī 1905. gada revolūcijas norisēm, šī gada jubilāru - Raiņa un Aspazijas - sabiedriski politiskajai darbībai. Plašāk šajā raidījumā iezīmējam tematu, kas dažādos kontekstos izskanējis vairākos 2015. gada raidījumos, proti, totalitārās domāšanas problemātikai un tās risināšanai dažādās posttotalitārās sabiedrībās. {module widgetid="9" id="articles" action="show" catid="116" blocklayout="four_items_single" thumbsize="medium" layoutid="10" layout="show" static=""}

Saruna veltīta “Līča karam”, 1991. gada Amerikas Savienoto Valstu un to koalīcijas partneru uzbrukumam Irākas spēkiem, kas savukārt ir okupējuši Kuveitu. Saruna ar politikas komentētāju Āri Jansonu.

Rainis – Latvijas PSR Tautas rakstnieks. Par dižā dzejnieka pēcnāves pielāgošanu padomju ideoloģiskajām vajadzībām sarunā ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzēju Vitu Zelči.

Ciklā „Satumsums” – Notikumi Balkānos 1940.  gada beigās un 1941.  gada pirmajā pusē. Studijā vēsturnieks Valdis Kuzmins (Kara muzejs).

Turcija – valsts, kura nupat atkal nonākusi starptautiskās uzmanības centrā. Kas Turcijas 20. gadsimta vēsturē padarījis to par savdabīgo, dinamisko un spēcīgo valsti, kādu to redzam šodien? Studijā politologs un Saeimas deputāts Veiko Spolītis.

„Trakais Piektais gads” – revolūcijas nobriešana Latvijā 1905. gada laikā. Varas inertums, revolucionāru ilūzijas un dumpja stihija. Stāsta vēsturniece Līga Lapa.

Ciklā „Satumsums” – Otrā pasaules kara cīņas Ziemeļāfrikā 1940. – 1941. gadā. Studijā vēsturnieks Valdis Kuzmins (Kara muzejs).

Mūsu totalitārās pagātnes iespaids šodienā – kāds tas ir un ko ar to darīt? Ieskats paneļdiskusijā Latvijas Okupācijas muzejā šā gada 27. oktobrī. Diskusijā piedalās politologs Ivars Ījabs (LU), sociologs Mārtiņš Kaprāns (LU), vēstures skolotāja Dzintra Liepiņa (Natālijas Draudziņas ģimnāzina), vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs (LU), literatūrzinātnieks Valters Nollendorfs (Okupācijas muzeja biedrība) u.c.

Brīvības piemineklim – 80. 1935. gada 18. novembrī tika atklāts Kārļa Zāles veidotais Brīvības piemineklis. Par pieminekļa tapšanu un likteni – saruna ar mākslas zinātnieci Rutu Čaupovu.

Otrā pasaules kara cīņas bija tikai viens cēliens milzīgās valsts daudzas desmitgades ilgajā nemieru, juku un iebrukumu vēsturē. Ciklā „Satumsums” – Ķīna un Otrais pasaules karš. Studijā vēsturnieks Valdis Kuzmins (Kara muzejs).

Mūsu totalitārā pagātne. Cik lielā mērā tā joprojām ietekmē mūsu šodienu? Kā mūsu sabiedrība tiek vai gluži otrādi netiek galā ar savu totalitārās pagātnes mantojumu. Uz šiem jautājumiem atbildes mēģināja rast Latvijas Okupācijas muzejs seminārā „Pagātne, tagadne, mēs”. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no diviem seminārā izskanējušiem priekšlasījumiem: vēstures skolotājas Dzintras Liepiņas vēstījums par okupācijas tēmu Latvijas skolu programmās un sociologa Mārtiņa Kaprāna plašā un vispusīgā sociālo aptauju materiālā balstīts priekšlasījums par totalitārās pagātnes un okupācijas režīmu uztveri gan etnolingvistisko, gan vecuma grupu salīdzinoša novērtējumā.

Mūsu totalitārā pagātne. Cik lielā mērā tā joprojām ietekmē mūsu šodienu? Kā mūsu sabiedrība tiek vai gluži otrādi netiek galā ar savu totalitārās pagātnes mantojumu. Uz šiem jautājumiem atbildes mēģināja rast Latvijas Okupācijas muzejs seminārā „Pagātne, tagadne, mēs”. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no diviem seminārā izskanējušiem priekšlasījumiem: politologa, LU asociētā profesora Ivara Ījaba uzstāšanās ar pārskatu par politiskajiem un tiesiskajiem risinājumiem attieksmē pret totalitārās pagātnes mantojumu Latvijā un no vēsturnieka, LU docenta Mārtiņa Mintaura priekšlasījuma par vēsturiskajām vietām un to uztveri sabiedrībā.

1920. gada otrā puse ir laiks, kad beidz pastāvēt tā sauktie Latviešu sarkano strēlnieku pulki Padomju Krievijas Sarkanajā armijā. Krievijas pilsoņu kara cīņās dažādos formējumos piedalījās līdz 10 000 latviešu. Par dažādām latviešu militārajām vienībām dažādās šī kara armijās – saruna ar vēsturnieci Ilzi Krīgeri (Kara muzejs).  

1915. gada 15. oktobrī Rīgā, Meža kapu zemē tika guldīti trīs kaujā pie Mangaļiem kritušie 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona karavīri – rīdzinieks Jēkabs Timma, Valles pagasta zemnieks Andrejs Stūre un lietuvietis no Zarasu apriņķa Jons Gavens. Ar šo datumu iesākās Rīgas Brāļu kapu vēsture. Šogad, 23. oktobrī dažādu jomu eksperti pulcējās uz Rīgas pieminekļu aģentūras organizētu zinātniski praktisku konferenci, kas bija veltīta Brāļu kapu vēsturei, šodienai un nākotnei. Raidījumā Šīs dienas acīm ieskats dažos konferencē izskanējušos priekšlasījumos.

Šogad aprit 180. gadskārta kopš Krišjāņa Barona (attēlā) un 190. gadskārta kopš Krišjāņa Valdemāra dzimšanas. Saruna par Jaunlatviešu kustību ar vēsturnieci Vitu Zelči.

1945. gada 24. oktobrī stājās spēkā Apvienoto Nāciju harta – sāka darboties Apvienoto Nāciju Organizācija. Sarunā par ANO pagātnē un šodien piedalās politologs Ivars Ījabs un vēsturnieks Antonijas Zunda.

4. oktobrī paiet 100 gadi, kopš dzimis latviešu vēsturnieks un publicists, nozīmīgs latviešu trimdas darbinieks Uldis Ģērmanis (1915 – 1997). Sarunā par Uldi Ģērmani piedalās vēsturnieks Jānis Amols, filologs Didzis Liepiņš un grāmatniecības vēsturnieks Viesturs Zanders.

Raidījumu ciklā Satumsums saruna par vienu no izcilākajiem Otrā pasaules kara laika valstu vadītājiem – Lielbritānijas premjerministru Vinstonu Čerčilu. Studijā vēsturnieks profesors Antonijs Zunda.

Latviešu leģions nacistiskās Vācijas bruņotajos spēkos Otrā pasaules kara laikā joprojām izraisa viedokļu sadursmes Latvijas sabiedrībā. Pavēli veidot latviešu leģionu Hitlers izdeva 1943. gada 23. janvārī. Saruna par leģionu un leģionāriem – ar vēsturniekiem Uldi Neiburgu un Artūru Žvinkli.

1965. gadā Latvijā atzīmēja dzejnieka Raiņa simtgadi. Esplanāde (toreiz Komunāru laukumā) tika atklāts viņa piemineklis, tur notika dzejas lasījums, kas vēlāk kļuva par tradīciju. Saruna par Dzejas dienu tradīciju ar literatūrzinātnieku Raimondu Briedi.

11. septembrī Latvija atzīmēja Raiņa 150. gadskārtu. Raidījumos Šīs dienas acīm jau aplūkots izcilā dzejnieka devums, gan runājot ne par viņa darbības literāro, bet sabiedriski politisko aspektu. Šoreiz fragmenti no vairākām sarunām par Raiņa politisko darbību.

1940. gada rudens ir interesants laiks globālajās starptautiskajās attiecībās. Par šo laiku saruna ar vēsturnieku LU profesoru Inesi Feldmani. 1940. gada augusts, septembris, oktobris ir pieklusuma periods Otrā pasaules kara gaitā, notiek, tā sauktā kauja par Britāniju: vācu gaisa spēku centieni iznīcināt vai padarīt kaujas nespējīgus britu karaliskos gaisa spēkus, tā radot apstākļus eventuālam vācu iebrukumam Britu salās. Šie plāni neīstenojās. Toties notiek interesanti procesi diplomātiskajās frontēs. Tieši šajos mēnešos noformējas līdz galam trejsavienība starp Vāciju, Japānu un Itāliju, kurai vēlāk pievienojas daži “mazākie partneri”. Tas notiek 1940. gada septembra beigās, kas visas trīs lielvalstis Berlīnē noslēdza sadarbības paktu.

Otrā pasaules kara izskaņā, Latvijai atkārtoti nonākot padomju okupācijā, 160 000 – 200 000 latviešu bēga uz Vāciju, Zviedriju un citām Rietumeiropas valstīm. Viņi kļuva par „dīpīšiem” – latviešu bēgļu nometņu iemītniekiem. Saruna par latviešu bēgļiem pēckara Vācijā – ar muzeja „Latvieši pasaulē” pētniekiem Mariannu Auliciemu un Juri Zalānu.

Latviešu bēgļi, kurus Pirmais pasaules karš bija padzinis no mājām izsvaidījis pa visu Krievzemi, par to, kāds bija viņu liktenis, saruna ar profesoru Vitāliju Šaldu. Latviešu bēgļi Pirmajā pasaules karā ir pirmais lielais latviešu trimdinieku vilnis, kas pamet mūsu dzimteni 20. gadsimtā. Bet jau pirms Pirmā pasaules kara Krievijā ārpus Latvijas teritorijas dzīvoja 8 – 10 procenti no latviešu kopskaita.

1920. gada augustā ar poļu uzvaru noslēdzās kauja pie Varšavas – izšķirošā Polijas – Padomju Krievijas kara cīņa. Par karu un mieru Austrumeiropā 1918. – 1920. gadā sarunā ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu (Latvijas Universitāte).

Jau četri gadsimti mūs šķir no 1610. gada 28. oktobra, kad Kuldīgas pilī nāca pasaulē Kurzemes un Zemgales hercoga Vilhelma Ketlera pirmdzimtais dēls Jēkabs. Ar šo vārdu jaundzimušajam bija lemts gūt slavu tālu aiz savas dzimtenes robežām un sava laikmeta ietvariem. Par vienu izcilākajām personībām Latvijas vēsturē, par Kurzemes un Zemgales hercogu Jēkabu Ketleru saruna ar Kuldīgas novada muzeja krājumu glabātāju Dainu Antonišku.

Rainim un Aspazijai – 150. „Jānis un Pēteris” – Raiņa un Pētera Stučkas (attēlā) personiskās, ideoloģiskās un politiskās attiecības. Studijā vēsturnieks Jānis Šiliņš.

Notikumi 1990. gada otrajā pusē ievadīja pēdējo cēlienu Latvijas neatkarības atjaunošanā. Par situāciju Latvijā un Padomju Savienībā šai laikā saruna ar vēsturnieci Dainu Bleieri.

Raidījuma Šīs dienas acīm temats saistīts ar Otro pasaules karu, precīzāk notikumiem pēc Otrā pasaules kara Eiropas austrumos. Studijā muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis. Saruna par situāciju, kādā holokaustā izdzīvojušie ebreji nonāk Austrumeiropas valstīs, pirmām kārtām, Polijā pēc Otrā pasaules kara. Varētu šķist, ka līdz ar nacistiskās Vācijas sakāvi, līdz ar holokausta beigām ebreji Austrumeiropā, tie, kuri bija izdzīvojuši, varēja uzelpot. Viņiem vairs nevajadzēja baiļoties par savu dzīvību, īpašumu, ka viņus varētu izraidīt no savām dzīves vietām. Diemžēl realitāte ne vienmēr bja tāda. Šo sarunu rosinājis tā dēvētais Krakovas grautiņš 1945. gada 11. augustā un pēc gada notikušais arī grautiņš Keicas pilsētā. Tie bija neprotami uzbrukumi holokaustā izdzīvojušajiem.

1915. gada vasara ir laiks, kas saistās ar Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu, kad sākām to ilgo un ļoti iezīmīgo vēstures daļu, ko saucam par latviešu strēlniekiem. Par Latviešu strēlnieku bataljonu izveidi un nozīmi saruna ar vēsturniekiem, Latvijas Kara muzeja pētniekiem Dagni Dedumieti un Klāvu Zariņu.

Rainim un Aspazijai – 150. „Pūt, vējiņi!” – Raiņa politisko uzskatu attīstība un attiecības ar latviešu politisko vidi Šveices trimdas periodā. Studijā literatūrvēsturniece Gundega Grīnuma.

Rainim un Aspazijai – 150. „Pūt, vējiņi!” – Raiņa politisko uzskatu attīstība un attiecības ar latviešu politisko vidi Šveices trimdas periodā. Studijā literatūrvēsturniece Gundega Grīnuma.

1940. gada 21. jūlijs ir iezīmīgs datums Latvijas aneksijas procesā. Šajā dienā uz sēdi sanāk tā dēvētā Latvijas tautas saeima. Ja arī vēl kādam bija ilūzijas par Latvijas nākotni, 21. jūlijā tās zūd. Skaidri tiek pateikts, ka Latvija turpmāk būs, pirmkārt, padomju republika, otrkārt, sociālistiska republika, treškārt, republika Padomju sociālistisko republiku sastāvā. Par to nav bijis runas priekšvēlēšanu procesā. Saruna ar vēsturnieci Dainu Bleieri.

Kauja par Britāniju. Ar tādu nosaukumu pasaules vēsturē ir palikusši Otrā pasaules kara laika notikumi, kas risinājās 1944. gada vasaras otrajā pusē un rudenī. Tā ir lielākā militārā kampaņā pasaules vēsturē, kuru praktiski izcīnīja tikai gaisa spēki, un pirmā nacistu reiha lielā neveiksme Otrā pasaules kara gaitā. Saruna ar vēsturnieku Kara muzeja pētnieku Valdi Kuzminu.

Dziesmusvētki cauri laikiem. Saruna ar muzikoloģi Ilmu Grauzdiņu.

Imperatora Napoleona Bonaparta pēdējā un slavenākā kauja notika 1815. gada 17. jūnijā pie Vaterlo ciema Beļģijā. Par liktenīgo „Pelēkā imperatora” sakāvi – saruna ar vēsturnieci Anitu Čerpinsku.

1940. gada 17. jūnijā Sarkanas armijas vienības sasniedza Rīgu. Kas notika Rīgā un Latvijā pirmajās nedēļās pēc Sarkanās armijas ienākšanas? Laika biedru atmiņas liecina, ka 17. jūnijā vēl pusvienos dienā Valsts prezidents Kārlis Ulmanis ir redzams vaļējā auto pārvietojamies pa Rīgu, bet jau pēc pusstundas tiltu galos, pie stacijas, pie pasta ir redzami pirmie padomju tanki. Sākas Latvijas pilnīga okupācija, kas ir “instruments un ievads” Latvijas valstiskuma demontāžai. Kā notika Latvijas valsts iznīcināšana tūlīt pēc padomju karaspēka ienākšanas, studijā vēsturnieki Daina Bleiere un Kārlis Kangeris.

Ciklā „Pirms 100 gadiem Eiropā”: notikumi Austrumu frontē 1915. gada pirmajā pusē. Studijā vēsturnieks Dainis Poziņš (Kara muzejs).

Ciklā „Satumsums”: „Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu, staltu ēku – savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs paši to noārdām. Es nespēju piedalīties.” Tā pirmsnāves zīmītē 1940. gada 21. jūnijā rakstīja Latvijas Robežsardzes komandieris, ģenerālis Ludvigs Bolšteins. Saruna par ģenerāli Bolšteinu, Latvijas spēka struktūru un iedzīvotāju rīcību 1940. gada padomju okupācijas situācijā ar Inesi Deimani (Okupācijas muzejs) un Juri Ciganovu (Kara muzejs.).

Atkārtojums. 1940. gada 17. jūnijā, Latviju okupēja Sarkanā armija. Par Latvijas okupācijas apstākļiem saruna ar vēsturniekiem Heinrihu Strodu (1925 – 2012) un Artūru Žvinkli.  

Raidījumu ciklā "Pirms simts gadiem Eiropā" saruna par Pirmā pasaules kara notikumiem, kas nav cieši saistīti ar Latviju, taču diez gan nozīmīgi visa šī kara kontekstā - Itālijas iesaistīšanās Pirmajā pasaules karā Antantes pusē. Itālija ir pēdējā no Eiropas lielajām valstīm, kas iesaistījās šajā karā. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā to uzskatīja vairāk par Vācijas un Austroungārijas sabiedroto. Kas noteica Itālijas politiku Pirmā pasaules kara sākumā? Stāsta Kara muzeja pētnieks Dainis Poziņš.

Stāstot par Pirmo pasaules karu, šoreiz saruna par notikumiem Rietumu frontē 1914.gada otrajā pusē un to, kas bija jauna militārā realitāte - pozīciju karš. Stāsta Kara muzeja pētnieks Dainis Poziņš.

Ciklā „Satumsums”: 70 gadi kopš Otrā pasaules kara beigām Eiropā. 1945. gada maijs Kurzemē – armiju grupas „Kurland” kapitulācija, karavīru un civiliedzīvotāju stāvoklis. Studijā vēsturnieks Valdis Kuzmins (Kara muzejs).

Ciklā „Satumsums”: Padomju diktators Josifs Staļins, viņa loma Otrajā pasaules karā, Eiropas, Krievijas un Latvijas liktenī. Saruna ar vēsturniekiem Ilgvaru Butuli un Inesi Feldmani.

Pirms 70 gadiem Eiropā noslēdzās Otrais pasaules karš. Mūsu pasaules daļa bija izpostīta tik smagi, kā domājams, nekad iepriekš savā vēsture. Bija izdzēsti desmitiem miljonu dzīvību, iznīcinātas kolosālas materiālās un kultūras vērtības. Daudzviet pašos pamatos satricināta līdz tam pastāvējusī sabiedriskā un politiskā kārtība, idejiskās un morāles nostādnes. Eiropa gan tika atbrīvota no nacistiskās tirānijas, taču tās austrumu daļa nonāca ne mazāk nežēlīga totalitārisma - staļiniskā padomju režīma varā. Vācijas vēstures muzejs (Deutsches Historisches Museum), sadarbojoties ar vairākiem desmitiem citu Eiropas muzeju, veidojis 70 Otrā pasaules kara noslēguma gadskārtai veltītu izstādi "1945. Sakāve. Atbrīvošana. Jauns sākums". Izstāde rāda 11 Eiropas valstu situāciju kara izskaņā un pirmajos pēckara gados. Par Berlīnē apskatāmo izstādi stāsta tās kuratore Maja Pērsa (Maja Peers). Fragmenti no izstādes kataloga rakstiem par Franciju, PSRS un Vāciju.

Ciklā „Satumsums”: Ādolfs Hitlers – nacistu reiha radītājs un vadītājs. Saruna ar vēsturnieku Inesi Feldmani.

Pirms gadsimta ceturkšņa tapusī 4. maija deklarācija – izšķirošais solis Latvijas valstiskuma de jure atjaunošanā. Studijā publicists Dainis Īvāns un vēsturnieks, tiesību zinātnieks Tālavs Jundzis, kuri toreiz – 1990. gadā – bija iesaistīti deklarācijas teksta tapšanā un balsoja par tās pieņemšanu.

LPSR Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija deklarācija – tās tapšanas un pieņemšanas politiskie un valststiesiskie aspekti. Diskutē vēsturniece Daina Bleiere un valststiesību eksperts Jānis Pleps.

Pirms 70 gadiem – 1945. gada 28. aprīlī – bēdīgs gals piemeklēja bijušo fašistiskās Itālijas diktatoru Benito Musolini. Par Musolini dzīvi, varu un nāvi – sarunā ar vēsturnieku Inesi Feldmani.

Ciklā „Satumsums”: Otrā pasaules kara dramatiskais fināls – Sarkanās armijas uzbrukums Berlīnei un latviešu karavīri šajā „gaļas mašīnā”. Studijā vēsturnieks Valdis Kuzmins (Kara muzejs)

1920. gada 17. un 18. aprīlī notika Satversmes sapulces vēlēšanas. Par Satversmes sapulces darbu, tajā pārstāvētajiem spēkiem – sarunā ar vēsturnieku Valteru Ščerbinski. Cikla „Valsts no nulles” raidījums.  

1710. gadā Vidzeme un Rīga nonāca Krievijas impērijas sastāvā. Saruna par Lielo Ziemeļu karu un pārmaiņām Baltijā 18. gadsimta sākumā ar vēsturniekiem Gvido Straubi (LU) un Daini Poziņu (Kara muzejs). Sarunas otrā daļa.

Ciklā „Pirms 100 gadiem Eiropā”: Otrā kauja pie Ipras 1915. gada aprīlī–maijā un ķīmisko ieroču ēras sākums. Studijā vēsturnieks Dainis Poziņš (Kara muzejs).

1710. gadā – pirms 305 gadiem – Vidzeme un Rīga nonāca Krievijas impērijas sastāvā. Saruna par Lielo Ziemeļu karu un pārmaiņām Baltijā 18. gadsimta sākumā ar vēsturniekiem Gvido Straubi (Latvijas Universitāte) un Daini Poziņu (Kara muzejs). Sarunas pirmā daļa.

Uzsākam sarunu virkni „Rainis, Aspazija un politika”. Šoreiz: Jaunā strāva – idejisko orientieru meklējumi uz cariskās impērijas politikas fona. Studijā vēsturnieks Jānis Šiliņš.

1920. gada aprīlī, jaunā Latvijas Republika gatavojās pirmajām īsti demokrātiskajām vēlēšanām – tika vēlēta Latvijas Satversmes sapulce. Par vēlēšanu gaitu, apstākļiem, tajās ievēlēto partiju spektru – sarunā ar vēsturnieku Artūru Žvinkli. Cikla „Valsts no nulles” raidījums.

1945. gada marta sākumā Belgradā tika izveidota Dienvidslāvijas Pagaidu valdība ar komunistiskās partizāņu kustības līderi Josipu Brozu Tito priekšgalā. Tā pie varas nāca Tito režīms, kas turpināja pastāvēt līdz pat 1986. gadam. Saruna par Josipu Brozu Tito un viņa Dienvidslāviju ar proferu Ilgvaru Butuli.

Masu deportācija 1949. gada marta nogalē uz lielās padomju impērijas dzelzceļiem bija vērojama īpaša rosība. Tā bija operācija, kurai padomju iestādes bija devušas poētisku nosaukum "Priboj" - operācija "Piekrastes bangas". Tā bija lielākā vienreizējā masu deportāciju akcija no Baltijas republikām. Tās galvenais mērķis – nostiprināt padomju varu Baltijas telpā, salauzt pretošanās kustību un paātrināt sovjetizācijas procesus, sevišķi laukos. Studijā Latvijas Valsts arhīva direktore Daina Kļaviņa un projekta "Aizvestie" vadītāja Iveta Šķiņķe.

1990. gada 18. martā tika ievēlēta Latvijas PSR Augstākā Padome, kura tā paša gada 4. maijā pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas valstiskuma atjaunošanu. Par gatavošanos izšķirošajām vēlēšanām, par to norisi - sarunā ar publicistu Daini Īvānu, toreiz - Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju.

No cikla „Satumsums”: turpinām sarunas par Otrā pasaules kara norisēm, raidījumā temats „Kurzemes lielkaujas” jeb kaujas operācijas Kurzemes frontē, kas sākas 1944. gada oktobrī un ilgs līdz 1945. gada marta beigām, aprīļa sākumam. Saruna ar vēsturnieku Valdi Kuzminu (Kara muzejs).

No cikla „Satumsums”: notikumi Rietumeiropā Otrā pasaules kara sākumposmā – „Savādais karš” un mazo valstu likteņi. Saruna ar vēsturnieku Valdi Kuzminu (Kara muzejs). Attēlā: vācu armijas parāde Varšavā 1939. gadā.

Ciklā „Satumsums”: Kauja Stompaku purvā (tagad Balvu un Viļakas novados) 1945. gada 2. un 3. martā bija lielākā visā nacionālo pretpadomju partizānu kustības vēsturē. Studijā vēsturnieks Zigmārs Turčinskis.

Saruna par 1919. gada martā dibināto ziņu aģentūru LETA – tās rašanos, attīstību un lomu dažādos laikos. Sarunbiedrs – mediju eksperts Ainārs Dimants.

Jaunā Latvijas valsts Eiropas kartē – Latvijas Republikas līgumattiecības ar kaimiņvalstīm pēc neatkarības iegūšanas 1920. gadā. Saruna ar vēsturnieku Aināru Lerhi. Sarunas otrā daļa.

1945. gada 13. februāris ir datums, kas iezīmīgs Vācijas vēsturē ar vienu no Otrā pasaules kara noslēguma lielākajām traģēdijām – Sabiedroto aviācija sākot ar šo datumu divas dienas bombardē Drēzdeni. Cilvēku upuri ir desmitiem tūkstošu. Šī bombardēšana tiek uzskatīta par vienu no apšaubāmākajām bombardēšanām, ko veikuši Otrā pasaules kara uzvarētāji pret tobrīd jau faktiski jau sakauto Vāciju. Ar vēsturnieku Kasparu Zelli saruna, kā veidojusies Vācijas likteņu uztvere un attieksme vācu nācijā pret visu to situāciju, kādā Vācija nonāk Otrā pasaules kara beigās.  

Jaunā Latvijas valsts Eiropas kartē – Latvijas Republikas līgumattiecības ar kaimiņvalstīm pēc neatkarības iegūšanas 1920. gadā. Saruna ar vēsturnieku Aināru Lerhi. Sarunas 1. daļa.

Grūti atcerēties līdzīgu vēstures situāciju, kad trīs paveci vīri uz desmitgadēm izlemtu desmitiem miljonu cilvēku likteni. Tieši tā notika 1945. gada 4.–10. februārī, kad padomju diktators Josifs Staļins, ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts un britu premjerministrs Vinstons Čērčils tikās sarunās netālu no Jaltas, Krimas dienvidu piekrastē. Par Krimas konferenci un tās sekām saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes profesoru Inesi Feldmani.

Piektā saruna par „latviešu saknēm”: lībieši, vendi, sāmsalieši, igauņi, voti jeb krieviņi – mūsu senču somugriskā daļa. Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors vēsturnieks Arnis Radiņš un valodniece Ilga Jansone.

Vācu pasažieru laineris „Wilhelm Gustloff”, padomju zemūdenes torpēdu trāpīts, nogrima Baltijas jūrā 1945. gada 30. janvārī, aizraujot nāvē ne mazāk kā 9300 cilvēku, no kuriem, iespējams, vairāk nekā puse bija bērni. Saruna par „Wilhelm Gustloff” traģēdiju un karadarbību Baltijas jūrā Otrā pasaules kara izskaņā ar vēsturnieku Valdi Kuzminu.

Ceturtā saruna par „latviešu saknēm”: no kuršiem līdz kurzemniekiem. Studijā arheologs Jānis Ciglis un valodnieks Ojārs Bušs.

Vai vajadzēja pietiekami pieklājīgi uzaicināt Krievijas prezidentu Putinu uz Osvencimas atbrīvošanas gadadienas svinībām? Vai 9. maija svinēšanu var atdalīt no staļinisma attaisnošanas un Krievijas imperiālo ambīciju forsēšanas un kā vispār mums raudzīties uz Otrā pasaules kara Eiropā noslēguma kārtējo gadadienu, saruna ar vēsturnieku un žurnālistu Igoru Vatoļinu un vēsturnieku Iļju Ļenski.

Vēl viena saruna par „latviešu saknēm”: senie sēļi. Par sēļiem allaž min, ka par viņiem maz ziņu. Sēļi ir kā baltais plankums Latvijas senās vēstures kartē, arī cilts, par kuras nonākšanu vācu krustnešu atkarībā, ir visskopākās ziņas. Tomēr par sēļu klātbūtni liecina izloksnes, kuras joprojām saucam par sēliskām, un joprojām tiee vākti arheoloģiskie materiāli. Stāsta arheologs Jānis Ciglis un valodnieks Ojārs Bušs.

Cikla „Satumsums” raidījums. Vislas–Oderas operācija 1945. gada janvārī – Sarkanās armijas izšķirošais izrāviens uz „fašistu zvēra midzeni”. Nepieredzēti plašais un jaudīgais uzbrukums pāris nedēļās samala vācu spēkus Polijas vidienē un atsvieda fronti līdz Berlīnes pievārtei. Otrais pasaules karš Eiropā nepārprotami tuvojās finālam. Studijā vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Turpinām sarunas par „latviešu saknēm”: senie zemgaļi – latviešu nācijas lingvistiskais mugurkauls un Zemgale kā Latvijas „kausējamais katls”. Studijā arheologs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš un valodnieks Ojārs Bušs.

Piektais gads – Krievijas revolūcija, kas sevišķi spēji uzbangoja Baltijā. Par revolūcijas sākumu Latvijā kļuva asiņainie notikumi Rīgā 1905. gada 13. janvārī. Studijā vēsturniece Līga Lapa.

Saruna par „latviešu saknēm”: senie latgaļi un viņu pēdas Latvijas zemē un latviešu valodā. Studijā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors arheologs Arnis Radiņš  un valodniece Anna Stafecka.

1989. gadā PSRS satelītvalstīs Austrumeiropā „samtainās revolūcijas” noveda pie komunistisko režīmu nomaiņas ar nekomunistiskām valdībām. Izņēmums bija Rumānijas Sociālistiskā republika, kur diktators Noklae Čaušesku tika gāzts ar asinsizliešanu un tūdaļ arī nogalināts līdz ar dzīvesbiedri Elēnu Čaušesku. Par notikumiem Rumānijā 1989. gada nogalē saruna ar vēsturnieku Ilgvaru Butuli.

Latgales atbrīvošana no lieliniekiem – pēdējais Latvijas Brīvības kara posms, kuru noslēdz Padomju Krievijas attiekšanās „uz mūžīgiem laikiem” no Latvijas zemes un iedzīvotājiem. Saruna ar vēsturnieci Barbu Ekmani (Kara muzejs). Cikla „Valsts no nulles” raidījuma atkārtojums.

Izmisušo uzbrukums - tā reizēm dēvē vācu uzbrukumu Ardēnos 1944. gada decembrī. Tas ir pēdējais Vācijas mēģinājums Otrā pasaules kara laikā ar stratēģisku uzbrukumu pavērst kara gaitu sev labvēlīgā virzienā. Kāpēc izvēlētā tieši šī vieta Rietumu frontē, lai arī no abām pusēm Sabiedrotie jau ir pietuvojušies Vācijas robežai? Skaidro Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Aicinājums vai saukšana mājup, kā toreiz ironiski teica uz "fāterlandi" Vācijā bija aktuāla jau vairākus gadus pirms daudzi vācbaltieši 1939.gadā devās prom no Latvijas. Jau nacistu partijas programmā, kas tika pieņemta 1920. gada 24.februārī, tā dēvētajos "25 punktos" viens no pirmajiem paredzēja visu vāciešu apvienošanu Lielvācijā. Saruna par Baltijas vāciešu izceļošanu no Latvijas 1939. gadā ar vēsturnieku Inesi Feldmani.  

Sergejs Kirovs, padomju kompartijas Ļeņingradas pilsētas komitejas 1. sekretārs, tika nogalināts ar šāvienu pakausī savā darbavietā 1934. gada 1. decembrī. Jau tūdaļ pēc tam tika pasludināts, ka tas ir revolūcijas ienaidnieku roku darbs; sekoja pirmais plašais staļinisko represiju vilnis. Par slepkavības patiesajiem iemesliem vēsturnieki diskutē joprojām. Studijā vēsturniece Daina Bleiere (Rīgas Stradiņa universitāte).

Ciklā „Satumsums”: 1939.–1940. gada Ziemas karš – Staļina impērijas faktiskā sakāve cīņā pret Somijas Republiku. Studijā vēsturnieki Ilgvars Butulis (Latvijas Universitāte) un Valdis Kuzmins (Kara muzejs).

Turpinām sarunu ar  profesoru Jensu Reihu, ievērojamu mikrobiologu, savulaik – austrumvācu disidentu un vienu no 1989. gada pārmaiņu kustības līderiem. Sarunas pirmā daļa izskanēja 26. novembrī. Šodien – par pozitīvo un problemātisko abu Vāciju apvienošanās procesā, par vienotās Eiropas šodienu un nākotni. Autors pateicas Konrāda Adenauera fonda koordinatorei Ritai Šorpai (Rita Schorpp) par atbalstu raidījuma tapšanā.

Ciklā „Pirms 100 gadiem Eiropā”: militārās norises uz Eiropas un Āzijas sliekšņa 1914. gadā – Austroungārija „aplaužas” Serbijā, Osmaņu impērija cieš fiasko pret Krieviju Aizkaukāzā. Studijā vēsturnieks Dainis Poziņš,  Kara muzejs.

Ssaruna Berlīnes mūra krišanas 25. gadskārtā – ar profesoru Jensu Reihu, ievērojamu mikrobiologu, savulaik – austrumvācu disidentu un vienu no 1989. gada pārmaiņu kustības līderiem. Par disidentismu kā intelektuālu nepieciešamību un nepiepildītajām cerībām uz vienotas Centrālaustrumeiropas saglabāšanos. Sarunas 1. daļa. Autors pateicas Konrāda Adenauera fonda koordinatorei Ritai Šorpai (Rita Schorpp) par atbalstu raidījuma tapšanā.  

Ciklā „Satumsums”: kurelieši – tie, kuri centās nekalpot nevienai no okupācijas varām. Saruna par ģenerāļa Jāņa Kureļa (1882. - 1954., attēlā) vienības rašanos, mērķiem, darbību un bojāeju ar vēsturnieku Uldi Neiburgu.

Turpinot sarunas par un ap Berlīnes mūra krišanu 1989. gada 9. novembrī – skatījums no politiķa redzes viedokļa. Saruna ar bijušo Rietumberlīnes (vēlāk – apvienotās Berlīnes) birģermeistaru Eberhardu Dīpgenu (attēlā). 1989. gadā Kristīgi demokrātiskās savienības politiķis Eberhards Dīpgens jau piekto gadu bija Rietumberlīnes valdošais birģermeistars, vēlāk, pēc neliela pārtraukuma, viņš ieņēma apvienotās Berlīnes valdošā birģermeistara posteni līdz 2001. gadam. Eberhards Dīpgens: Rietumberlīne atradās aukstā kara centrā. Tai bija īpašs tiesiskais statuss – augstākā vara tajā piederēja Otrā pasaules kara sabiedrotajām valstīm. Pilsētas rietumdaļā tie bija Rietumu sabiedrotie, bet pavisam jau bija četras sabiedroto varas, un vienā daļā Berlīnes atbildība piekrita Padomju Savienībai. Un kā valdošajam birģermeistaram man bija atbildība par vietējiem jautājumiem, par nacionāla līmeņa jautājumiem un starptautiska līmeņa jautājumiem un arī par Rietumu un Austrumu dialogu dažos ļoti specifiskos aspektos, kas saistījās ar sadalītās Berlīnes un divu vācu valstu situāciju. Tas padarīja šo funkciju tik fascinējošu – daudz fascinējošāku nekā, teiksim, Bavārijas premjerministra amats. Viens piemērs – es biju viesis Baltā nama Ovālajā kabinetā daudz biežāk nekā Vācijas Federatīvās republikas ārlietu ministrs. Eduards Liniņš: Kāds bija jūsu ceļš uz šo amatu? Eberhards Dīpgens: Vācijā tas ir viens no apspriestajiem tematiem – kā politiķis izšķiras būt „dižens”? Tas nebija mans ceļš. Es nācu no studentu kustības, no protesta kustības pret tolaik kreiso virzienu Berlīnes Brīvajā universitātē. Tā es kļuvu par Kristīgo demokrātu partijas biedru, biju viens no Nacionālās studentu asociācijas viceprezidentiem, atbildēju par izglītības un studentu sociālā nodrošinājuma jautājumiem. Tā es sāku uzņemties atbildību, un tad jau partija aicināja mani uzņemties arvien vairāk. Tā es kļuvu par Berlīnes parlamenta locekli, sākumā darbojos izglītības jomā – biju Skolu lietu komitejas priekšsēdis un arī Budžeta komitejas loceklis. Budžeta komiteja – tas, protams, bija daudz nozīmīgāk. Es kļuvu arī par partijas prezidija locekli. Tāds bija mans ceļš uz politiku. Bet – tas bija tipisks berlīnieša ceļš! Man to noteica divas emocionālas piesaistes: pirmkārt – sociālā atbildība, un – otrkārt – visas tās jūtas un cerības, kas saistījās ar šīs sadalītās pilsētas situācijas pārvarēšanu. Abas šīs ievirzes man bija ļoti svarīgas. Eduards Liniņš: Ja mēs no šodienas skatpunkta raugāmies uz situāciju 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē, populārā uztverē varētu dominēt priekšstats, ka Rietumu pusē ikviens bija gatavs lielajām pārmaiņām. Eberhards Dīpgens: Tolaik, gribētos cerēt, ikviens bija gatavs lielajām pārmaiņām. Taču Rietumos bija notikusi daudz būtiskāka attīstība sadalītās Vācijas arvien noteiktākas akceptēšanas un abu sistēmu sadarbības virzienā. Bija izveidots pamats idejai, ka tā „otra puse” ir jāpieņem. Mana pozīcija bija: mums jāpanāk daudzi risinājumi cilvēku labā, ekonomiskos jautājumos un tamlīdzīgi, bet ir jāsaglabā iespēja izbeigt sadalītību. Tāda bija mana politiskā ideja, taču Rietumiem tā nebija tipiska. Un, ja jūs atceraties to Ronalda Reigana slaveno runu pie Brandenburgas vārtiem, kurā viņš teica – „Mister Gorbačov, novāciet to mūri!”, tad šī runa bija pretēja tā laika garam. Tajā pašā laikā, kad viņš teica šo runu, Vācijā notika daudzas pret Reiganu vērstas demonstrācijas. Reigana komandas dalībnieki un tie, kuri šo runu rakstīja, zināja teikt, ka, sakot „novāciet mūri!”, Reigans ne tikai vērsās pret Gorbačovu, bet ka viņš gribēja atrast jaunu kopīgu pozīciju ar saviem sabiedrotajiem, jo viņu biedēja viņa sabiedroto gatavība akceptēt Padomju Savienību un visu, kas ar to saistījās. Eduards Liniņš: Un kāda bija situācija 1989. gada sākumā, kad Ērihs Honekers teica savu slaveno frāzi, ka šis mūris stāvēs vēl vismaz piecdesmit gadus? Eberhards Dīpgens: Es domāju, 1989. gadā ļoti nozīmīgi bija arī notikumi ārpus Vācijas. Jā, mums, protams, bija daudz aktīvistu grupu – sākumā mazas, vēlāk tās sāka augt arvien plašākas. Taču svarīga bija attīstība visās Austrumeiropas valstīs. Soli pa solim tās veica kopīgu darbu – Ungārija, Polija, Čehoslovākija. Daļa no VDR pastāvošās opozīcijas vēlējās mainīt sociālisma sistēmu, padarīt to humānāku – pat ne līdz tādam līmenim, kas atbilst mūsu šībrīža priekšstatam par demokrātiju. Nomainīt šo vecišķo vadoņu sistēmu VDR. Un otra daļa – tie bija tie, kuri vienkārši devās prom no valsts; caur Prāgu, caur Ungāriju u.t.t. Bet tādējādi sistēma tika stipri destabilizēta. Mans redzējums, un arī tas, ko es sapratu no sarunām, piemēram, ar tābrīža Ungārijas komunistu partijas līderiem, bija – tendence ir nelietot varmācību pārmaiņu procesu ietekmēšanai. Bet tikai ar varmācību to visu vēl varēja ietekmēt. Es biju ļoti nobažījies – vai Padomju Savienība pieņems izmaiņas savā starptautiskās politikas paradigmā, kas bija pastāvējušas vairāk nekā trīssimt gadus? Jūsu valsts jau arī bija daļa no šīs attīstības. Vai bija iespējams, ka Padomju Savienība aizies no VDR, izvedīs savus 400 tūkstošus karavīru? Attīstoties demokrātiskajai kustībai Polijā, ar šiem karavīriem VDR viņiem bija iespēja iejaukties Polijas notikumos. Bez šiem karavīriem viņiem tādas iespējas nebija. Tas mani tobrīd biedēja. Bet es biju pārliecināts, ka pastāvošajā sistēmā, esošajā ekonomiskajā, cilvēktiesību u.t.t. situācijā palikt vairs nevarēja. Biju drošs, ka pārmaiņas būs, bet nebūt nebiju drošs, ka tās būs tādas, kādas notika līdz ar 9. novembri. Tā bija ļoti laimīga sagadīšanās. Eduards Liniņš: Aizskrienot mazliet priekšā notikumiem – kad iestājās izpratne, ka Vācijas atkalapvienošanās ir realitāte? Eberhards Dīpgens: Man bija liela un krasa diskusija ar kancleru Kolu – ļoti interesanta no Eiropas procesu attīstības un mūsu, visu mūsu kaimiņu un sabiedroto, attiecību viedokļa. 1989. gada novembra beigās mana nostāja bija, ka Rietumvācijas Bundestāga vēlēšanas – atsevišķas parlamenta vēlēšanas Vācijas rietumdaļā – vairs nenotiks. Nākamās jau būs visas Vācijas vēlēšanas. Tāds bija mans viedoklis, un es to paudu publiski. Un kancleru tas ļoti sadusmoja, jo, kā viņš man teica, – ja to prasāt jūs, ja tā ir jūsu pozīcija, rietumvācu pozīcija, tad mūsu Rietumu sabiedrotie – Miterāns, Tečere – to nekad neatbalstīs! Nacionālās revolūcijas idejai, kas seko notikušajai atbrīvošanās un demokratizācijas revolūcijai, ir jānāk tikai no Austrumvācijas. Tāda situācija bija 1989. gada novembrī un decembrī. Bet, ja jūs novērtējāt ekonomikas attīstību, bija pilnīgi skaidrs, ka vienīgais iespējamais ceļš ir Vācijas apvienošanās, vai arī bija jāatjauno mūris. Eduards Liniņš: Kā jūs personiski atceraties 9. novembra dienu? Eberhards Dīpgens: Kas ir ļoti svarīgi – tā ir manas meitas dzimšanas diena! Todien kā tālaika Berlīnes valdošais birģermeistars es biju uzaicināts uz interviju raidstacijā, un tur mēs izdzirdējām, ka notiek kaut kādas pārmaiņas. Man arī piezvanīja mans preses sekretārs un teica, ka kaut kas notiekot, bet viņš skaidri nezinot, kas notiek. Tad mēs pieņēmām publisko pozīciju: ir sperts solis pareizajā virzienā, bet tas vēl ir par maz. Un tad es devos pie mūra, redzēju visus tos ļaudis, devos uz pilsētas pretējo pusi… Milzums cilvēku plūda no austrumpuses, un es ar savu mašīnu vairākkārt braucu turp un atpakaļ no mūra uz Kūrfirsta dambi. To austrumberlīnieši vēlējās: „Gribu redzēt Kūrfirsta dambi! Kas to zina, kas būs rīt.” Eduards Liniņš: Es iedomājos – visiem tie bija svētki, bet, iztēlojoties jūsu situāciju, kad tie cilvēki brīvi pārvietojās tur, kur vēl vakar bija robeža, kad visas tās masas virzījās pa pilsētu, – kā tas bija jums? Eberhards Dīpgens: Tie bija lielākie brīvības un demokrātijas svētki. Lielākie svētki pagājušā gadsimta politikā. Un, ja jūs nedaudz ielūkosieties vēsturē, jūs redzēsiet, ka pagātnē ir, varbūt, divas norises, kuras jūs varat salīdzināt ar 1989. gadu – 1848. gada revolūcija un laiks tūdaļ pēc Pirmā pasaules kara. Lielo demokrātisko pārmaiņu laiki! Eduards Liniņš: Runājot par laiku pēc mūra krišanas un Vācijas apvienošanos – atceros kādu karikatūru, kurā bija attēlots Helmuts Kols, kurš, ielicis mazo austrumvācu trabantu sava milzīgā rietumvācu mersedesa aizmugurē, stūrē uz priekšu. Vai tā tiešām bija? Eberhards Dīpgens: Austrumvācu trabants bija lielisks VDR simbols. 1990. gadā es pats tādā braukāju no vienas sapulces uz nākamo – tas bija tā tipiski. No otras puses, 1990. gadā vēl nebija skaidrs, kas notiks ar ekonomiku. Rietumvācijā sākotnēji bija viedoklis, sevišķi sabiedrībā, ka VDR ir daudz spēcīgāka, nekā tas bija patiesībā. Mans viedoklis ir tāds, ka Austrumvācija tika pārāk absorbēta Rietumvācijā. Tā bija kļūda – neparaudzīties, kas ir tie daži – tikai daži – īpašie austrumvācu elementi, kuri būtu izmantojami arī Rietumos. Tas bija nepareizi. Un jo sevišķi Berlīnē. Berlīne bija ļoti specifiskā situācijā. Viena pilsēta – sadalīta! Rietumi – antikomunisma simbols, jo šeit cilvēki pēdējās desmitgadēs bija izdzīvojuši pastāvīga Austrumu spiediena apstākļos. Un Austrumi – sociālistiskās elites koncentrēšanās vieta. Jūs varat iedomāties, cik emocionāli problemātiski tas bija. Kad 1990. gada beigās es pēc neilga pārtraukuma atkal kļuvu par Berlīnes valdošo birģermeistaru, tas bija milzu uzdevums – apvienot abas šīs pilsētas puses: infrastruktūru, būvniecību, skolu sistēmu, administrāciju. Taču daudz nozīmīgāk bija izlīdzināt dažādas emocijas un nosargāt sociālo brīvību. Eduards Liniņš: Kāda bija galvenā atšķirība, kādu jūs atceraties no abu šo pilsētu, divu politisko vižu savienošanās? Eberhards Dīpgens: Galvenā atšķirība starp politiskajām vidēm bija izpratnē par to, kas ir valsts atbildība. Tā ir mūžīgā dilemma starp sociālistiem un citām politiskajām ievirzēm, taču emocionāli tas bija ļoti sarežģīti, jo ekonomiskā sistēma Austrumvācijā bija ļoti bēdīgā stāvoklī. Zemākas algas, zemāki ienākumi. Cilvēki, kas dzīvoja vienā ielā, par vienu un to pašu darbu saņēma dažādu algu tikai tāpēc, ka viens dzīvoja vienā, otrs – otrā bijušā mūra pusē. Cilvēkiem tas nebija pieņemami, un mums Berlīnē to vajadzēja mainīt daudz straujāk nekā citos reģionos. Un mēs to darījām, mēs to uzsākam, šai ziņā atšķiroties no visām pārējām Austrumvācijas zemēm. Bet bija redzams, kāds emocionālais noskaņojums ir pilsētā. Un Berlīnē, kur nācās pārveidot daudzas institūcijas, tā kļuva par konkurences sadursmi starp abām pilsētas daļām – vai tiks slēgta kāda institūcija Austrumos vai Rietumos. Budžeta naudas taupīšanas nolūkos mums nācās diskutēt, vai slēgt to opernamu, to teātri, to sporta centru. Un pret to vajadzēja cīnīties. Tas Berlīnei bija liels pārbaudījums. Eduards Liniņš: Raugoties atkal no šodienas pozīcijām – mēs zinām, ka visas šīs postsociālisma sabiedrības kādā savā attīstības posmā sāk izjust nogurumu no demokrātijas, kas būtībā ir nogurums no atbildības. Kā tas bija izjūtams šeit Vācijā? Eberhards Dīpgens: Sociālisma sistēmām bija raksturīgs priekšstats, ka „valsts jau izdarīs”. Piemēram, ja atceros savu pirmo pieredzi, sadarbojoties ar pilsētas austrumdaļas administrāciju, – viņi, piemēram, apsprieda jautājumu, vai Berlīnē pietiek maizes. Es kā Berlīnes valdošais birģermeistars nekad nenodarbojos ar šādām problēmām. Tā ir ļoti tipiska atšķirība. Es domāju, ja jūs raugāties uz šodienu, tad ir zināma nostalģija, kas raksturīga cilvēkiem vispār. Un jums ir no jaunās attīstības zaudējušie, kas ir raksturīgi visām lielajām vēstures pārmaiņām, un šiem ļaudīm ir daudz nostalģisku domu. Pagājušie 25 gadi – jūs, protams, varat jautāt: vai tas ir ilgs laiks, vai arī tikai vakardiena? Eduards Liniņš: No vēstures viedokļa – tikai vakardiena. Eberhards Dīpgens: Jā, bet, ja jūs raugāties uz to no paaudžu viedokļa, tad ir daži, kuri ir izrādījušies zaudētāji. Un 25 gadi – tas tiešām nav tik ilgs laiks. Uz to ir jāraugās, respektējot cilvēku dzīves situāciju dažādās sistēmās, arī austrumu puses sistēmā. Šobrīd vēl pastāv dažas atšķirības starp bijušajām Vācijas daļām – Austrumiem un Rietumiem. Kā es teicu – bija kļūdas Vācijas Federatīvās republikas un arī Berlīnes federālās zemes valdības politikā. Šobrīd ir tikai nedaudz atšķirību, piemēram, pensiju lielumā. Bet – ja jums ir šāda atšķirība starp Austrumu un Rietumu daļu, un tā ir likumā noteikta atšķirība, tad tas nav naudas, tas ir taisnīguma jautājums. Un politiķu domāšanā tam nav bijusi atvēlēta pietiekama vieta, spriežot tikai par to, cik maksā šis, un cik maksā tas. Tātad – te ir zināmas problēmas. No otras puses – cilvēki ir sapratuši, ka, dzīvojot demokrātijā, viņiem ir iespēja par visu brīvi debatēt, viņiem ir pārvietošanās brīvība u.t.t. Tas viss viņiem ļoti skaidri ir, un attiecīgi viņi var tiekties pēc pārējā. Eduards Liniņš: Raugoties uz attīstību Austrumeiropā, sevišķi Ukrainā; uz Krieviju un tās pēdējo gadu politiku, – vai jums ir izjūta, ka ir iespējama kāda atgriešanās pagātnē, kas aptvertu vairāk kā tikai dažus Austrumukrainas apgabalus? Eberhards Dīpgens: Es būtu ļoti piesardzīgs, sevišķi jau atbildot Baltijas raidstacijas ēterā. Jums šai ziņā ir ļoti īpaša vēsturiskā pieredze. Es zinu, ka, novērtējot dažādu tautu atšķirīgo vēsturisko atmiņu un pieredzi dažādās politiskajās sistēmās, jūsu, austrumeiropiešu, izjūta ir ļoti atšķirīga no tās, kas valda Rietumos, arī Vācijā. Mēs Vācijā, es domāju, to izprotam nepietiekami. Atgriešanās pagātnē? Nē, es domāju, nē – atgriešanās nebūs. Bet – es nedaudz dalīšos ar jums savās emocijās. Es jau jums stāstīju, ka 1989. gadā es ar bažām domāju par to, vai Padomju Savienība būs spējīga aiziet no Austrumvācijas, izvedot savus 400 tūkstošus karavīru. Jo tas nozīmētu mainīt paradigmu, kas Krievijas politikā pastāv kops Pētera Lielā laikiem. Šis skepticisms mazinājās līdz ar 1994. gadu, kad padomju karavīri aizgāja no Vācijas. Aizgāja dziedādami: „Deutschland, wir reichen Dir die Hand” – „Vācija, sniedzam tev roku un atgriežamies dzimtenē”. Tas bija ļoti emocionāls moments, bet vēl jo daudz nozīmīgāks, ja jūs to uzlūkojat no vēsturisko procesu viedokļa. Šis gads bija nozīmīgāks par 1989. gadu, par 9. novembra notikumiem. Iespējams, kāds nākotnes vēsturnieks to pavēstīs. Bet, ja jūs lūkojaties uz Ukrainu un to, kas tur šobrīd notiek, manuprāt, tas ir rezultāts situācijai, ko Gorbačovs 1990. gadā pietiekami neapzinājās, pietiekami pamatīgi neizsvēra no Krievijas vēstures jautājumu viedokļa. Viņš atstāja neatbildētu jautājumu – kāda ir Krievijas loma postpadomju situācijā? Tad nu šodien – pēc Jeļcina – Krievija no jauna uzdod šo jautājumu. Un mans personiskais viedoklis ir, ka mums būtu daudz vairāk jāsadarbojas un ka mums nevajadzētu provocēt Krievijā zināmas izjūtas. Iespējams, tās ir faktiem neatbilstošas izjūtas, bet politikā jums jāņem vērā tieši izjūtas. Un esošajā ģeopolitiskajā situācijā definēt jauno Krievijas lomu un tās starptautisko atbildību – tas ir NATO, Eiropas Savienības un pārējo institūciju uzdevums. Un, es domāju, tas jādara ļoti rūpīgi. Ja uzlūkojam to caur šo problēmu prizmu, tad, manuprāt, tas nav ceļš atpakaļ. Tā ir jaunas vietas atrašana Krievijai, un es nedomāju, ka pastāv jebkādas briesmas, ka Krievija varētu – atceroties pagātni – iejaukties Baltijas, Polijas, citu valstu lietās. Eduards Liniņš: Viedoklis, ka Putins destabilizēs visu, ko vien spēs, ir mūsu preses virsrakstos, es teiktu, ikdienas. Eberhards Dīpgens: Jā, preses virsrakstos… Vācijā mums tagad ir tāds nelāgs apzīmējums: „būt Putinversteher – „putinsapratējam”. Es neesmu gatavs būt Putinversteher, bet es cenšos saprast un analizēt Krievijas situāciju. Ja Rietumu pasaule vairāk novērtētu specifiskos Krievijas ārpolitikas jautājumus, piemēram, Krimu; Krievijas militāri stratēģisko situāciju, kara flotes problēmās u.t.t.; ka Krievijai varētu būt radusies izjūta, ka pret to tiek vērsta agresija, tai skaitā pārāk jaucoties tās iekšpolitikā, tad mana atbilde ir – raugieties uz to rūpīgāk! Un Ukraina – tā ir valsts ar lielām atšķirībām reliģiskajā piederībā, sabiedrības apziņā, ģeogrāfijas un vēstures uztverē, u.tml. Es teiktu, ir jāraugās uz to līdzsvarotāk. Es tikai gribu izmantot izdevību teikt – es nedomāju, ka jebkādas briesmas draudētu Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm. Autors pateicas Konrāda Adenauera fonda koordinatorei Ritai Šorpai (Rita Schorpp) par atbalstu raidījuma tapšanā.  

„Kur ir Kūrfirsta dambis?” – tas laikam gan bija visbiežāk izskanējušais jautājums Berlīnē 1989. gada 9. novembrī. Savās atmiņās un pārdomās par Berlīnes mūra krišanu dalās kādreizējie VDR disidenti – vides aktīviste un politiķe Vera Lengsfelde un mikrobiologs Jenss Reihs, vēsturnieki Huberts Knābe un Johens Štāts, kā arī bijušais Rietumberlīnes (vēlāk – Berlīnes) birģermeistars Eberhards Dīpgens. Autors pateicas Konrāda Adenauera fonda koordinatorei Ritai Šorpai (Rita Schorpp) par atbalstu raidījuma tapšanā.

9. novembrī apritēja ceturtdaļgadsimts kopš Berlīnes mūra krišanas, kas ievadīja Vācijas atkalapvienošanos. Par mūra tapšanas un krišanas apstākļiem saruna ar Berlīnes Brīvās universitātes pētnieku Dr. Johenu Štātu (Jochen Staadt). Autors pateicas Konrāda Adenauera fonda koordinatorei Ritai Šorpai (Rita Schorpp) par atbalstu raidījuma tapšanā.

Bermontiāde – Latvijas Neatkarības kara apogejs. Par notikumiem Rīgā 1919. gada rudenī saruna ar vēsturniekiem Valteru Ščerbinski (Latvijas Nacionālā bibliotēka) un Barbu Ekmani (Kara muzejs).

Kam latvieši, kājās celdamies, aplaudē mūzikla „Cukurs. Herberts Cukurs” finālā? Savus viedokļus līdz ar Eduardu Liniņu izsaka dzejnieks Jānis Elsbergs un sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns.

13. oktobris ir diena pirms 70 gadiem, kad Rīgu pamet nacistiskās Vācijas karaspēks un Daugavas labājā krastā sāk ienākt Sarkanās armijas daļas. Saruna par šo vēstures posmu ar vēsturnieku Valdi Kuzminu.

Latvijas Republikas minoritāšu politika 20. gadsimta 20. – 30. gados bija viena no tolerantākajām un demokrātiskākajām Eiropā. Par Latvijas valsts varas un minoritāšu attiecībām tolaik – sarunā ar vēsturnieku Artūru Žvinkli.

Cikla „Satumsums” raidījuma atkārtojums. 1939. gada septembrī PSRS kopīgi ar Vāciju iznīcināja Polijas neatkarību, bet tūdaļ pēc tam spēra nākamo soli Austrumeiropas sagrābšanai – Baltijas valstīm tika uzspiesti savstarpējas palīdzības pakti, kas paredzēja Sarkanarmijas bāzu izvietošanu to teritorijā. Latvija šo līgumu parakstīja 5. oktobrī. Studijā vēsturnieki Kārlis Kangeris un Valdis Kuzmins.

Reaģējot uz Krievijas agresīvo politiku Ukrainā, Latvijas vēsturnieki nolēmuši pārtraukt darbību Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijā. Tā tika dibināta pirms nepilniem četriem gadiem. Raidījuma viesi šīs komisijas dalībnieki vēsturnieki Valters Ščerbinskis un Valdis Kuzmins. Kas bija šī komisija, kāds bija tās darba raksturs un kā mēs varam vērtēt šo pieredzi, sadarbojoties ar Krievijas vēsturniekiem, abām pusēm problemātisku vēstures tematu risinājumā.

1939. gada 22. septembrī Brestā notika kopīgā Vermahta un Sarkanās armijas parāde. Par šo notikumu stāsta vēsturnieks Inesis Feldmanis. Šo parādi joprojām piesauc kā spilgtāko apliecinājumu tam, ka abi totalitārie režīmi – staļiniskais un hitleriskais – sadarbojas, iznīcinot 1939. gada rudenī Polijas valsti. Un tas ir nepatīkams fakts mūsdienu Krievijas tai oficiozās vēstures daļai, kura cenšas uzsvērt Padomju Savienības pozitīvo lomu Otrajā pasaules karā.

14. septembrī atzīmējām 155. gadskārtu kopš Latvijas Republikas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dzimšanas. Saruna par J.Čaksti ar publicistu Aināru Dimantu.

1934. gada 12. septembrī Ženēvā tiek noslēgts līgums starp trim Baltijas valstīm, kuru saista ar apzīmējumu „Baltijas Antante”. Kas bija tā sauktā Baltijas Antante, kāds bija šīs savienības raksturs un liktenis? Saruna ar vēsturnieku Artūru Žvinkli.

Cikla „Satumsums” raidījums. Piedāvājam ieklausīties radiobalsīs, kuras vēstīja pasaulei par Otrā pasaules kara sākumu 1939. gada septembrī. Raidījumā skan fragmenti no Lielbritānijas premjerministra Nevila Čemberlena, karaļa Džordža VI, Francijas prezidenta Eduāra Daladjē, Vācijas kanclera Ādolfa Hitlera, britu Parlamenta deputāta Vinstona Čērčila uzrunām, raidsabiedrības CBS žurnālistu Bila Henrija un Elmera Deivisa komentāriem.

27. augustā apritēja 300 gadi, kopš dzimis Gothards Frīdrihs Stenders (1714 – 1796) – vācietis, kurš uz sava kapakmens licis iekalt vārdu „Latvis”. Studijas viešņa – literatūrzinātniece Māra Grudule.

Atkārtojums. Ciklā Satumsums – Otrā pasaules kara sākums. 1939. gada 1. septembrī ar Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Vācu spēki strauji sagrāva Polijas armiju un ielenca galvaspilsētu Varšavu, savukārt PSRS iebrukums Polijā 17. septembrī  padarīja tās situāciju bezcerīgu. Studijā vēsturnieks Valdis Kuzmins (Kara muz.).  

Ciklā „Pirms 100 gadiem Eiropā” – karadarbības sākums 1914. gada augustā. Valstu militārais potenciāls kara sākumā. Karadarbība Balkānos un Austrumeiropā. Studijā vēsturniece Ilze Krīgere (Kara muz.).

Trešais raidījums ciklā Baltijas ceļam – 25. Baltijas ceļš un Baltijas atbrīvošanās kustība starptautiskā vērtējumā. Viedokļus izsaka Berlīnes Humbolta universitātes Sociālo zinātņu institūta vecākā pētniece Klaudija Matisa un Tartu universitātes Eiropas Savienības – Krievijas studiju profesors Vjačeslavs Morozovs.

Ciklā „Satumsums”: Molotova-Ribentropa pakts – divu totalitāro režīmu noziedzīga vienošanās un Otrā pasaules kara sākums. Studijā vēsturnieki Inesis Feldmanis un Antonijs Zunda. 

Baltijas ceļa atbalsis Vācijā. Saruna ar Detlefu Henningu, Hamburgas universitātes Vācu vēstures un kultūras Ziemeļaustrumeiropā pētniecības institūta (Nordost-Institut) līdzstrādnieku un Baltijas ceļa akcijas dalībnieku 1989. gadā.

Pirmais raidījums ciklā „Baltijas ceļam – 25”. Sarunā ar Latvijas Tautas frontes pirmo priekšsēdi Daini Īvānu – par Baltijas ceļa idejas rašanos, īstenošanu, tūlītējo reakciju uz šo notikumu PSRS un pasaulē un īpašo nozīmi Trešās atmodas garīgajā mantojumā.

Ciklā „Satumsums” – karadarbība Latvijā un Latviešu leģiona cīņas 1944. g. vasarā. Studijā vēsturnieks Valdis Kuzmins (Kara muzejs). Attēlā: 19. divīzijas 42. pulka karavīri.

Cikla "Pirms 100 gadiem Eiropā" 3. raidījums. Eiropas konflikta eskalācija un karadarbības sākums: Austroungārijas reakcija uz erchercoga Franča Ferdinanda nogalināšanu, ultimāts Serbijai un 1914. gada jūlija krīze Eiropas valstu attiecībās. Lielvalstu kara plāni un mērķi, kara plānu atbilstība militārās tehnoloģijas novitātēm; ilūzija par ātras uzvaras iespējamību. Eiropas monarhu un politiķu personisko īpašību un attiecību ietekme uz kara uzliesmojumu.

Raugoties pagātnē, sarunā ar ar vēsturnieku Valteru Ščerbinski cenšamies saprast kopīgo un atšķirīgo, kas raksturīgs vēlēšanu un priekšvēlēšanu procesam Latvijas pirmās brīvvalsts laikā un mūsdienu Latvijā.

Skan raidījuma atkārtojums. Ne reti izskan jautājums par latviešu nācijas eliti. Vai mums tāda ir un ja ir, tad cik kvalitatīva tā ir. Saruna par šo tēmu ar profesoru Jāni Stradiņu (attēlā). Sarunas otrā daļa.

Cikla „Satumsums” raidījums: Vermahta armiju grupas „Centrs” sagrāve Sarkanās armijas operācijā „Bagrations” 1944. gada vasarā. Latvijas nonākšana karadarbības zonā. Studijā vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Skan raidījuma atkārtojums. Ne reti izskan jautājums par latviešu nācijas eliti. Vai mums tāda ir un ja ir, tad cik kvalitatīva tā ir. Saruna par šo tēmu ar profesoru Jāni Stradiņu (attēlā). Sarunas pirmā daļa.

1914. gada 28. jūnijā Bosnijas galvaspilsētās Sarajevā izskanēja tie daži liktenīgie šāvieni, kas vēlāk jau atbalsojās kā grandioza kanonāde, kas sagrāva drupās skaisto, ideāliem bagāto Eiropu, kāda tā veidojās 19. gadsimtā. Saruna ar vēsturnieku Ilgvaru Butuli par atentātu, kurā jauns serbu nacionālists Gavrilo Princips nogalināja Austrijas erchercogu troņmantnieku Franci Ferdinandu un viņa dzīvesbiedri hercogieni Sofiju, un tā radītām sekām – Austroungārijas reakciju un kara strauju izplatību visā Eiropā.

Notikumi Latvijā 1959. gadā vēsturē palikuši ar nosaukumu “nacionālkomunisma sagrāve”. Kas bija nacionālkomunisti, kādi bija viņu mērķi un kādas sekas šiem notikumiem bija Latvijas tālākajā attīstībā, stāsta vēstunieki Daina Bleiere un Ilgvars Butulis.