Meklējam atbildes uz gobāliem jautājumiem, sekojam notikumiem Eiropas Savienībā un vērojam pasaules tendences, cenšoties izprast, kā tas viss galu galā ietekmē vai ietekmēs mūs tepat Latvijā.
Atskatamies uz nedēļas pasaules tematiem un iezīmējam to, kas drīz nonāks Eiropas avīžu virsrakstos.
Junkera pieci scenāriji Eiropas Savienības nākotnei
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā iepazīstinām ar Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera pieciem scenārijiem Eiropas Savienības nākotnei. Par to, kur un kā Eiropai doties tālāk pēdējā raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriežam ar Eiropas Komisijas pārstāvi Latvijā Innu Šteinbuku, Eiropas Parlamenta deputātu Krišjāni Kariņu un Latvijas Radio ziņu dienesta ārlietu korespondents Uģi Lībieti.
Pirmais scenārijs. Turpinām iesākto. 27 ES valstis pievērš galveno uzmanību savas pozitīvās reformu programmas īstenošanai saskaņā ar Eiropas Komisijas 2014. gada pamatnostādnēm „Jauns sākums Eiropai” un Bratislavas paziņojumu, par kuru 2016. gadā vienojās visas 27 dalībvalstis.
Otrais scenārijs. Tikai un vienīgi vienotais tirgus. 27 ES valstis pakāpeniski pārorientējas uz vienoto tirgu, jo nespēj rast vienotu kopsaucēju aizvien vairākās politikas jomās. Tas varētu nozīmēt ardievas atvērtajām robežām.
Trešais scenārijs. Tie, kas vēlas vairāk, dara vairāk. 27 ES valstis rīkojas tāpat kā pašlaik, taču atļauj dalībvalstīm, kuras to vēlas, vairāk sadarboties konkrētās jomās, piemēram, aizsardzībā, iekšējā drošībā vai sociālajos jautājumos. Izveidojas viena vai vairākas „ieinteresēto valstu koalīcijas”.
Ceturtais scenārijs. Darām mazāk, bet efektīvāk. 27 ES valstis koncentrējas uz to, lai vairāk un ātrāk gūtu rezultātus atsevišķās politikas jomās, vienlaikus darot mazāk jomās, kurās darbojoties, pēc dalībvalstu domām, nav nekādas pievienotās vērtības. Uzmanība un ierobežotie resursi tiek koncentrēti izvēlētās politikas jomās.
Piektais scenārijs. Darām daudz vairāk kopā. Dalībvalstis dažādās jomās nolemj, ka tām būs vairāk kopīgu pilnvaru un resursu un ka tās pieņems vairāk kopīgu lēmumu. Lēmumi Eiropas līmenī tiek pieņemti ātrāk, un tie tiek strauji īstenoti.
3/6/2017 • 37 minutes, 9 seconds
Vēlēšanu gads Eiropā. NATO - uz izjukšanas robežas vai arvien drošības garants
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā informējam par Eiropas lielo vēlēšanu gadu. Jau marta vidū Nīderlandē gaidāmas parlamenta vēlēšanas un pastāv iespēja, ka uzvaras laurus plūks galēji labējā Brīvības partija, kuras līderis, populists Gerts Vilders, neslēpj savu antisemītisko un antiislāma pārliecību. Vēlāk sava izvēle jāizdara Francijas un Vācijas vēlētājiem. Ko Eiropai nozīmēs šo vēlēšanu rezultāti? Vai varam pieņemt, kā Kremļa ietekme pastāv šo vēlēšanu priekšcīņās, līdzīgi kā tikko ASV vēlēšanās?
Vēl pētām, vai NATO tiešām ir uz izjukšanas robežas, vai tomēr, par spīti ASV administrācijas uzkrītošajiem mājieniem, ka visam jāmainās un ka tā ne pirkstiņu nepakustinās, pirms nesāks žvadzēt nauda, NATO vēl aizvien ir un paliek gan Latvijas, gan transatlantiskais drošības garants. Turklāt Vācija uzstāj, ka drošību un aizsardzību nedrīkst vairs skatīt tikai caur šauro 2% IKP prizmu, jo galu galā Vācija ik gadu velta tikpat lielu summu kā 37 miljardu lielo militāro budžetu nemilitārai "aizsardzībai", pasaules konfliktu risināšanai un konfliktu seku novēršanai. Tie ir konflikti, ko militāristi nav spējuši novērst. Studijā - Vidzemes augstskolas lektors, starptautisko attiecību un ES politikas procesu eksperts Jānis Kapustāns.
Vēl raidījumā Latvijas ārpolitikas institūta pētnieka, RSU lektora Mārtiņa Dauguļa komentārs par EK vadītāja Žana Kloda Junkera draudiem atkāpties no amata.
2/27/2017 • 33 minutes, 37 seconds
Postpatiesību laiks: Faktu nozīmes mazināšanās var radīt draudus drošībai
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies postpatiesību laikmetam. Pirms desmit gadiem Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā uzrunā Minhenes Drošības konferencē brīdināja pārējo pasauli par to, ka viss mainās un ir laiks ieviest jaunu globālo drošības modeli ar vairākiem varas centriem, tostarp arī Maskavu. Rietumu pasaule Putinā neieklausījās, un šodien krievu mediji šo runu izmanto jau kā viņu prezidenta pareģojumu par šķelšanos Eiropā un ASV. Kā Putins palīdzēja šim pareģojumam piepildīties un vai postpatiesības ēra ir iestājusies tikai pateicoties Putina gaišreģībai, vai tomēr mainīgiem globāliem ģeopolitiskajiem apstākļiem arī bijusi sava nozīme?
Studijā saruna par to, kā patiesības un faktu nozīmes mazināšanās mūsdienu komunikācijā rada draudus starptautiskajai drošībai un demokrātijas pastāvēšanai un ar kādām metodēm varam censties apturēt puspatiesību un alternatīvo faktu uzvaras maršu. Raidījuma viešņas Ilva Skulte, Rīgas Stradiņa Universitātes Komunikācijas studiju katedras asociētā profesore un maģistra studiju programmas Komunikācija un mediju studijas vadītāja.
Vēl raidījumā Starptautisko pētījumu centra direktores Gundas Reires komentārs par to, vai pēc Maikla Flina atkāpšanās no Trampa nacionālās drošības padomnieka amata varam atviegloti uzelpot, ka Krievijas ietekmes draudi ir novērsti.
Rietumos nereaģēja pietiekami nopietni uz Putina paziņojumu pirms 10 gadiem
Arvien biežāk sabiedrībā runājam par postpatiesības ēru jeb laiku, kad emocijām un viedokļiem ir lielāks spēks ietekmēt cilvēku lēmumus, nekā pārbaudāmiem un patiesiem faktiem. Tieši šo bieži piesauc kā vienu no iemesliem britu balsojumam par labu ES pamešanai, amerikāņu atbalstu Donaldam Trampam, kā arī Rietumu sašķeltajām sabiedrībām. Postpatiesība bija fokusā arī ikgadējā Minhenes drošības konferencē. To gaidot, Kremlim piederošais TV kanāls “Rossija 1” pagājušajā nedēļā, atcerējās pēdējo reizi, kad tajā piedalījās Krievijas prezidents. Tieši pirms 10 gadiem Vladimirs Putins savā uzrunā brīdināja pārējo pasauli par to, ka viss mainās un ir laiks ieviest jaunu globālo drošības modeli ar vairākiem varas centriem, tostarp arī Maskavu. Šāds modelis aizstātu pastāvošo, viņaprāt, neefektīvo un nemoderno ASV un Transatlantiskās alianses globālās uzraudzības modeli ar centru Vašingtonā, kas netiekot gala ar jaunās pasaules iespējamiem izaicinājumiem. Jau minētais televīzijas kanāls šo runu nu pozicionē teju kā pareģojumu.
“Ir tāds teiciens vislabāk pareģot nākotni ir īstenot to, tātad uzsākt pašiem tos projektus, saka Austrumeiropas politikas pētniecības centra izpilddirektors Andis Kudors. Kudors norāda, ka Putina runa Minhenē liecināja par Krievijas elites vilšanos tās mēģinājumos uzlabot attiecības ar Rietumiem.
"Šī Minhenes runa jau bija kā turpinājums, kā plāns, ko Krievija darīs. Krievija vienmēr ir runājusi par ASV kā globalizācijas virzītāju, kas to īsteno tikai savu savtīgu interešu pēc. Tas, ka var būt “win win” stratēģija, ka visi ir uzvarētāji, to viņi ir nolieguši. Tāpēc šī politika, kas pēc tam tika veidota, un 2008., 2009. gadā tika Krievijas ārpolitiku veidojošajos dokumentos nostiprināta, bija runa par multipolāro pasauli. Un dokumentos tas parādās tieši pēc šīs Minhenes runas. Tādā ziņā viņi ir ne tik daudz gājuši uz savas varenības vairošanas, lai arī izveidotos par kaut kādu dabisku pasaules gravitācijas centru, vienu no, drīzāk viņi operējuši tajā pašā Ļeņina stilā - domājot, ko darīt ārpusē. Teiksim tāda globālā pieeja un drosme rīkoties citās valstīs, lai viņas darbotos it kā labvēlīgi Krievijai, nu katrā ziņā Krievijas elitei, bet noteikti ne visai Krievijai. Tās jau ir senas tradīcijas. Bet Minhenes runa, manuprāt, bija kaut kādā ziņā Putinu plānu paziņošana, uz ko Rietumos nereaģēja pietiekami nopietni," analizē Kudors.
2/20/2017 • 35 minutes, 10 seconds
Pieaug protestu nozīme. Krīt valdības, tauta parāda savu gribu
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies protestiem. Ar to palīdzību pēdējo gadu laikā gan gāztas valdības, gan parādīta tautas griba. Ukrainā gāzts prokremliskais prezidents, Rumānijā panākts, ka valdība atsakās no korumpantiem labvēlīga dekrēta, savukārt Polijas valdošā partija "Likums un taisnīgums" un Trampa administrācija ASV regulāri sastopas ar tautas dusmām. Kā varētu skaidrot šo protestu uzplaukumu? Kāpēc dažas tautas ir naskākas protestētājas un vai tiešām mēs latvieši esam tik kūtri aktīvi paust neapmierinātību par valdības lēmumiem un dzīves apstākļiem?
Studijā turpināsim protestu tematu. Vai protestu kustības un sociālo mediju aktīvitātes ir liberālās sabiedrības monētas otra puse populistisko partiju uzplaukumam? Vai mūsdienu Rietumu pasaulē protesti pret pastāvošo iekārtu vēsta par jauna laikmeta ievadīšanu, vai drīzāk tās ir aizgājušās liberālās ēras pēdējās agonijas un spazmas? Studijas viesi: Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns, politikas zinātnes profesors Juris Rozenvalds un Jānis Buholcs, Vidzemes Augstskolas pasniedzējs, mediju un sociālo mediju eksperts.
Pieaug protestu nozīme
Pilsoniskā sabiedrība ir neatņemama daļa no funkcionējošas demokrātijas, jo pilsoniskās sabiedrības galvenais uzdevums ir radīt priekšnoteikumus līdzdalībai. Allaž pierasts dzirdēt, ka kādā pasaules vietā notiek skaļi protesti pret kādu globālu vai lokālu problēmu. Ierasts domāt, ka galvenais iemesls ir cilvēku vēlme izgāzt savas dusmas.
Viens no skaļākajiem pēdējā laika protestiem Eiropā ir Rumānijas iedzīvotāju masveida pretestība valdībai, kura vēlējās aizsargāt smagos korupcijas noziegumos apsūdzētos. Tautas kustībai izdevās apturēt strīdīgos likuma grozījumus un gandrīz panākt valdības krišanu. Līdzīgi protesti notiek arī Polijā, kur valdošā partija Likums un taisnīgums pamanās izraisīt sabiedrības dusmas, kas izvēršas protesta akcijās.
Protams, liela daļa pēdējā laika protestu ir saistīti ar Donalda Trampa ievēlēšanu. Ja sākotnēji šie protesti atgādināja mērķtiecīgu pilsoniskās sabiedrības stāju, tad bieži vien jau pāraug arī komiskos notikumos. Piemēram, Īrijā protestētāji pauda neizpratni par valsts augstākajām amatpersonām, kas varētu doties uz Svētā Patrika dienas svinībām uz Vašingtonu. Principā Īrijas politiķi to dara katru gadu, vienīgā atšķirība, šogad ASV prezidents ir Donalds Tramps.
Viennozīmīgi spēcīgāko iespaidu par protestiem pēdējā laikā ASV ir atstājis tā sauktais „sieviešu maršs”. Īpaši jau pēc tam, kad spēcīgas un sabiedrībā labi zināmas personas pauda savu viedokli un atbalstu cīņai. Viena no tādām bija Madonna.
Vai Skotijā būs jauns referendums?
Jau pirms pagājušā gada jūnija, kad briti devās pie balsošanas urnām piedalīties Brexit referendumā, gaisā virmoja runas par atkārtotu skotu neatkarības referendumu. Pagājušajā nedēļā medijos parādījās informācija, ka britu premjere Tereza Meja jau gatavojas skotu neatkarības referendumam nr.2. Komentē LU asociētais profesors Daunis Auers.
“Spiediens jaunam referendumam nāk no Skotijas reģionālās valdības. Proti, skotu likumdevējā, 54 no 59 deputātiem ir no Skotu nacionālās partijas, tā ir tā partija, kas atbalstīja referendumu pirms divarpus gadiem un kas arī tagad aģitē par iespēju rīkot jaunu referendumu par Skotijas izstāšanos no Lielbritānijas. Tātad ir skaidrs, ka ir politiskais atbalsts, bet problēma ir tāda, ka ir vajadzīga atļauja no britu valdības, no britu parlamenta, lai rīkotu saistošu referendumu Skotijā. Un šobrīd izskatās tā, ka britu premjere negrasās dot šādu atļauju, tāpēc, ja referendums notiktu, tas nebūtu saistošs, tas būtu vairāk psiholoģisks, kas liktu britu valdībai ņemt vērā skotu intereses diskusijās ap Brexit.
Mejai politiski īsti nav ko zaudēt, jo no šiem 59 skotu deputātiem, kas ir parlamentā , tikai 1 ir no konservatīvās partijas, tātad konservatīvajai partijai nav liels vēlētāju [skaits] Skotijā, tātad politiski viņai nav ko zaudēt, kaut kādas balsis vai ietekmi. Drīzāk ir jautājums par to, kā tas varētu ietekmēt pārējo Lielbritāniju, bet pārējā Lielbritānija jau ir pret Skotijas izstāšanos. Otrs jautājums ir par atbalstu, jo kopš referenduma sabiedriskās domas skaidri norāda, ka skotu vēlētāji ir pret atdalīšanos no Lielbritānijas. Visas aptaujas līdz pat pēdējai, kur mazlietiņ mainījās rezultāti, ir stabili paturēts šis te 10 punktu starpību, proti, 55% ir par palikšanu, 45% ir par šķiršanos. Ja viņiem tagad būtu jāizvēlas - palikt ES, bet izstāties no Lielbritānijas, nav skaidrs, kā viņi balsotu. Jo tā ikdienas pieredze skotiem tomēr ir daudz vairāk saistīta ar mijiedarbību ar Angliju, [Velsu] un Īriju , daudz mazāki ir kontakti ar Eiropu. Un tad vēl viens faktors, kas jāņem vērā, - mēs īsti nezinām, kā Eiropa uztvertu Skotiju. Ir skaidrs, ka Spānija nav labvēlīgi noskaņota par Skotijas iestāšanos ES, jo uzskata, ka tas varētu būt negatīvs signāls katalāņu nacionālistiem. Un arī nav skaidrs, kā tas varētu notikt, jo - pārējā Lielbritānija izstājas un Skotija paliek? Bet Skotija jau nav ES biedrs, valsts, tā kā visticamāk tas nevarētu notikt, Skotijai būtu jāiestājas no jauna, un tas nozīmē, ka Skotijai būtu sarunas, diskusija utt. Un vēl - katrai valstij ir veto tiesības par jauniem biedriem, tāpēc ir risks, ka Spānija vai kāda cita valsts, varētu neapstiprināt Skotijas iestāšanos ES. Tāpēc tas ceļš nemaz nav tik vienkāršs un viennozīmīgs, kā skotu nacionāļi stāsta saviem vēlētājiem.”
2/13/2017 • 36 minutes, 7 seconds
Amerikas lēmumu ietekme Eiropā un Eiropas aicinājums būt vairāk vienotiem
Šonedēļ raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" apskatīsim to, kā pasaule reaģējusi uz prezidenta Trampa izsludināto un pretrunīgi vērtēto migrācijas ierobežošanas rīkojumu. Vai attaisnosies ASV bēgļu izmitināšanas programmas apturēšana uz 120 dienām, vīzu neizsniegšana ceļotājiem no 7 musulmaņu valstīm un pastiprināta imigrantu pārbaude, lai tikai atstātu "radikālos islāma teroristus" ārpus ASV? Vai arī tas ir tikai solis tālāk Trampa protekcionisma un norobežošanās politikā? Studijā saruna ar Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāri Zandu Kalniņu-Lukaševicu un portāla "Delfi" Eiropas un starptautisko ziņu žurnālistu Filipu Lastovski.
Pagājušajās nedēļas izskaņā Eiropadome prezidents Donalds Tusks brīdināja, ka "...Eiropas Savienības izjukšana novedīs pie reālas atkarības no galvenajām lielvarām: ASV, Krievijas un Ķīnas. Tikai kopā mēs varam būt pilnīgi neatkarīgi." Tādā fatālā noskaņojumā piektdien pulcējās visi ES valstu līderi uz samitu Maltā. Studijā pievērsīsimies tam, ko vadītāji sprieduši par ES nākotnes scenārijiem un par visiem sasāpējušo migrācijas jautājumu.
Vēl raidījumā sekosim līdzi konflikta uzliesmojumiem Ukrainā. Kopš 29. janvāra prokremliskie kaujinieki pastiprināti apšauda Ukrainas spēku pozīcijas pie Avdijivkas. Apšaudīti tiek arī dzīvojamie rajoni. Pilsēta ir palikusi bez ūdens, apkures un elektrības.
Reakcija uz prezidenta Trampa izsludināto un pretrunīgi vērtēto migrācijas ierobežošanas rīkojumu
27.janvārī Tramps izdeva rīkojumu, kas paredzēja turpmākās 90 dienas aizliegt valstī ieceļot 7 arābu valstu pilsoņiem, kā arī uz 120 dienām apturēt bēgļu uzņemšanu. Reakcija uz šo notikumu bijusi dažāda- vieni smīkņā par to, cik šokēta ir pasaule, ka ir uzradies politiķis, kas beidzot pilda savus pirmsvēlēšanu solījumus, citi devās nu jau kārtējā protesta akcijā.
Šis rīkojums nepilnas pusotras nedēļas laikā nepārtraukti ielaužas ziņu virsrakstos, daudzi to pēla, citi to slavēja.
Kamēr rīkojumu apstrādāja tiesās, Trampa pārstāvji kameru priekšā centās attaisnot un paskaidrot Trampa rīkojumu. Ņemot vērā, ka prezidenta administrācija nebija iepriekš brīdinājusi atbildīgās aģentūras par plānoto aizliegumu, cilvēkiem bija daudz jautājumu. Piemēram, vai tas attiecas uz zaļo karšu turētājiem, kuru dzīves, ģimenes un mājas ir ASV. Uz šo jautājumu Baltā nama pārstāvis Reince Priebus intervijā atbildēja ar “ nē, tas neattiecas, bet, jā, tas attiecas, ja viņi nāk no konkrētajām valstīm.” Vien pāris dienas pēc rīkojuma izsludināšanas Baltais nams zināja teikt, ka tas tomēr neattiecas uz zaļo karšu turētājiem.
Tikmēr prezidenta padomniece Kelianna Konveja turpināja pasaulei pasniegt “alternatīvos faktus” un mazliet pārcentās intervijā TV kanālam MSNBC.
“Šajā gadījumā Tramps pieprasa ekstrēmas drošības pārbaudes [cilvēkiem no] septiņām valstīm, kuras prezidents Obama iepriekš bija identificējis kā augsta riska valstis. Viņš pat nepievienoja nevienu valsti šim sarakstam. Turklāt tas ir īslaicīgi. Es varu derēt, ka cilvēkiem tā ir pilnīgi jauna informācija, bet Obama uz 6 mēnešiem pārtrauca irākiešu bēgļu programmu pēc tam, kad divi radikalizējušies irākieši izrādījās Bowling Green slaktiņa rīkotāji.”
Trampa administrācija ir sasniegusi jaunu līmeni, kurā tiek izdomāti terorakti, proti, Konvejas pieminētais Bowling Green slaktiņš, kas nekad nav noticis. Divi irākiešu bēgļi gan tika aizturēti par saistību ar terorismu Irākā, jo viņu pirkstu nospiedumi tika atklāti uz bumbas, kas novietota ceļmalā. Arī irākiešu bēgļu liegums ir tālu no patiesības, jo programma netika apturēta, bet tika pārskatīta. Tas sarežģīja procesu irākiešiem , kuri vēlējas iegūt bēgļa statusu ASV, bet tas to neapturēja.
Vēl viens jautājums, par kuru Baltajam namam nācās taisnoties, ir septiņu valstu saraksts. Irāka, Irāna, Lībija, Somālija, Sudāna, Sīrija un Jemena ir valstis, kuru piederīgajiem Tramps vēlējās liegt iebraukšanu ASV, lai pasargātu amerikāņus no terorisma. Sarakstā pietrūkst to valstu, no kurām reāli ASV iepriekš ieradušies teroristi - Afganistānas, Saūda Arābijas un Pakistānas. Jeb, kā norādījis politologs Īans Bremers, to valstu, kurās Trampam ir bizness.
Taču svarīgākais no punktiem attiecas uz 120 dienu ilgu bēgļu uzņemšanas programmas pārtraukšanu. Tramps uzskata, ka patvēruma meklētāji pārāk vienkārši tiek iekšā valstī un ir nepieciešamas ekstrēmas cilvēku pārbaudes pirms statusa piešķiršanas. Taču kopš 11.septembra teroaktiem imigrantiem saņemt uzturēšanās atļauju ir krietni sarežģīti. Lai sīrietis saņemtu patvērumu ASV, viņu pārbauda 9 dažādas drošības aģentūras, tai skaitā FIB. Jāpiemin, ka striktais un garais process iepriekš sabiedrībā ticis asi kritizēts, īpaši, kad runa bijusi par irākiešu bēgļiem, kas Irākas kara laikā palīdzējuši ASV armijai.
Bēgļu uzņemšanas programmas apturēšanu nosodīja ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutjerešs:
“Šis nav vislabākais veids, kā pasargāt ASV vai jebkuru citu valsti no iespējamu terorstu iefiltrēšanos. Es nedomāju, ka šis ir efektīvs veids, kā to darīt un, manuprāt, šādus līdzekļus vajadzētu pārtraukt izmantot ātrāk, nevis vēlāk”
Protams, Trampa lēmumam bija arī atbalstītāji Eiropas galēji labējo partiju rindās. Tādu netrūkst ne Francijā, ne Itālijā, ne Vācijā, ne Nīderlandē. Starp citu, Nīderlandes Brīvības partijas līderis Grīts Wilders adaptējis Trampa saukli “Padarīt Nīderlandi atkal varenu!”. Arī Trampa, iespējams, mīļākais brits Naidžels Farādžs BBC norādīja, ka atbalsta Trampa lēmumu.
“Es piekrītu konceptam, ko sauc par demokrātiju. Tas, ko liela daļa komentētāju aizmirst, ir, ka viņu ievēlēja, lai viņš būtu skarbs. Viņu ievēlēju, lai viņš darītu visu iespējamo, lai pasargātu Ameriku no ISIS teroristu iefiltrēšanās. Viņam ir tiesības to darīt.”
Vakar agri no rīta Sietlas tiesa uz laiku apturēja liegumu ieceļot 7 musulmaņu valstu pilsoņiem, un Baltajam namam šodien tiesā ir jāiesniedz detalizētāks pamatojums šādam lēmuma,
Gan pats Tramps, gan viņa padomnieki publiski pārmeta tiesnesim šādu rīcību. Jau īsi pēc tiesneša Džeimsa Robarta izsludinātā lēmuma Tramps sava Twitter kontā rakstīja:
“Šī, tā sauktā, tiesneša viedoklis, kas būtībā atņem mūsu valstij tiesībsargājošas institūcijas, ir muļķīgs un tiks sagrauts!”
Arī Trampa pārstāvji, kuri sarunājās ar medijiem, bieži norādīja uz to, ka valsts ierēdņi un tiesībsargājošo iestāžu darbinieki nesastrādājas ar Balto namu. Šķiet, jaunā prezidenta administrācija uzskata, ka sadarbošanās ir vienāda ar bezierunu pakļaušanos Trampa rīkojumiem, pat tad, ja tie, iespējams, ir pretrunā ar ASV konstitūciju.
2/6/2017 • 39 minutes, 40 seconds
Francijas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņā solījumu netrūkst
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies Francijas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņai. Cīņa rit pilnā sparā un solījumu netrūkst. Viens no nopietnākajiem kandidātiem - Republikāņu partijas izvirzītais Fransuā Fijons - sankcijas pret Krieviju sauc par bezjēdzīgām, kā arī saka, ka nepieciešams veidot ES drošības spēkus, kas darbotos paralēli NATO.
Studijā saruna par korupciju. Iznācis ikgadējais korupcijas uztveramības indekss, kur Latvija ierindojas 44. vietā starp 176 valstīm. Latvijai tas ir gan kāpums, gan kritums, jo punktu vairāk, bet vieta šogad zemāka. Atpaliekam arī no mūsu tuvākajiem kaimiņiem - Lietuvas un Igaunijas. Interesants ir arī "Transparency International" pētījums, kur velk paralēles starp korupcijas uztveramību un populisma pieaugumu Eiropā un citur. Jo vairāk uztver, ka pastāvošā iekārta ir korumpēta, jo vieglāk iestāstīt, ka lietas drastiski jāmaina. Par spīti tam, pašas populistu partijas nav nemaz tik tīras, pret vairākām uzsāktas izmeklēšanas par naudas atmazgāšanu un nelikumīgiem ziedojumiem. Raidījuma viesis sabiedrība par atklātību :Delna" direktors Jānis Volberts.
Vēl raidījumā skaidrojam, kādas ir bijušā Eiropas Parlamenta prezidenta, sociāldemokrāta Martina Šulca izredzes cīņā ar Merkeli par kanclera krēslu Vācijā.
1/30/2017 • 33 minutes, 57 seconds
EP priekšsēdētāja vēlēšanu jampadracis, Trampa un Krievijas attiecības
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā reportāža no Strasbūras par Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja vēlēšanu jampadraci. Izjukusi "lielā koalīcija" un kristīgie demokrāti ieņēmuši visus vadošos amatus Eiropas Komisijā, Padomē un nu arī Parlamentā.
Studijā saruna par nu jau amatā ieceltā ASV prezidenta Donalda Trampa attiecībām ar Krieviju, Putina pieredzi vēlēšanu ietekmēšanā un to, kā pagājušā gadā gūtās mācības Krievija varētu pielietot šogad gaidāmajās vēlēšanās Vācijā un citās Eiropas valstīs. Un galu galā - ko nākotne sola Baltijas valstīm? Studijā neatkarīgais žurnālists Igors Vatoļins un Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors Andis Kudors.
Vēl raidījumā Eiropas Parlamenta deputāta Krišjāņa Kariņa komentārs par Trampa juceklīgo komunikāciju ar naidniekiem un sabiedrotajiem un ko tas nozīmē Eiropai.
1/23/2017 • 38 minutes, 9 seconds
Pasaules ekonomikas forumu Davosā: politiskie līderi un viņu uzdevumi
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā fokuss uz Pasaules ekonomikas forumu Davosā. Šī gada foruma sauklis ir "Atsaucīga un atbildīga vadība" un forumā pievērsīsies jautājumam par mūsdienu politiskajiem līderiem un viņu uzdevumiem. Raidījumā skaidrosim, kādam ir jābūt vadītājam 2017. gadā un kas jāmācās no pērno gadu kļūdām, lai risinātu politiskās uzticības krīzi.
Studijā saruna par to, kā norisinās šādi forumi un kā saujiņa cilvēku no Latvijas rūpējas par to, lai arī mūsu valsts vārds izskan uz globālās skatuves. Raidījuma viesis: biežs Davosas foruma viesis, "Ekonomistu apvienības 2010" prezidents Ojārs Kehris.
Vēl raidījumā arī pievēršamies šajā nedēļā gaidāmajām Eiropas Parlamenta prezidenta vēlēšanām, kā arī aplūkojam vienošanos starp Eiropas Tautas partiju un sociāldemokrātiem, kuri nu vairs nevēlas pie tās turēties.
Pasaules ekonomikas forums Davosā
17. janvārī sākas ikgadējais Pasaules ekonomikas forums Davosā. Pirms gada foruma fokusā bija patvērumu meklētāji un terorisms, bet šogad galvenais uzsvars ir uz līderību, jo, kā norāda foruma rīkotāji, “pagājušais gads ir parādījis, ka līderiem ir jāspēj atbildēt uz viņu vēlētāju prasībām, un arī jāspēj arī dot nākotnes vīzijas, lai cilvēki varētu cerēt uz labāku rītdienu”. Tieši tāpēc šī gada Davosas foruma devīze ir „Atsaucīga un atbildīga vadība”. Forums arī izvirzījis piecas 2017. gada līderu prioritātes, kuras apskatīsim turpmākajās minūtēs.
Kā pirmo no prioritātēm, forums uzsver ceturto industriālo revolūciju, kas ne tikai maina industrijas, bet arī dažas pazudina un ātri izveido jaunas. Attīstās jaunās tehnoloģijas, turklāt strauji. Šīs pārmaiņas nodrošinās to, ka tas, kas reiz bijis zinātniskā fantastika, drīz kļūs par realitāti. Tas arī nozīmē, ka daudzi cilvēki var zaudēt darbu par labu robotiem vai notiekot jau minētajām pārmaiņām industrijā. Protams, būtisks faktors ir arī globalizācija, kas ļauj uzņēmumiem vieglāk pārvietot savas ražotnes uz valstīm, kur izmaksas ir krietni lētākas.
Tāpat starp prioritātēm ir dinamiskas un iekļaujošas globālās pārvaldes sistēmas izveidošana, kas cieši saistīta ar iepriekš minēto tehnoloģiju attīstību un globalizācijas procesu.
Trešā prioritāte pievēršas jautājumam, kas jau kādu laiku aktuāls Rietumu pasaulē - lēnajam ekonomikas izaugsmes tempam. Ja pirmskrīzes laikā iekšzemes kopprodukts gadā pieauga par apmēram 5%, šobrīd tie ir vidēji 3%, pēc ekonomistu aprēķiniem - Latvijas IKP izaugsme pagājušajā gadā bija vien 1-1.6% līmenī.
Kā pēdējā, bet noteikti ne mazsvarīgākā, prioritāte ir valdošā uzticības krīze. Cilvēki baidās par savu nākotni, zaudē ticību valsts iestādēm un 2016. gads parādīja, kā šo faktoru ignorēšana var izvērsties. Šogad gaidāmas svarīgas vēlēšanas gan pie mums, gan vairākās Eiropas valstīs un šeit līderiem būs īpaša nozīme.
1/16/2017 • 37 minutes, 37 seconds
Aktivitātes kibertelpā: kā nevainīga rīcība internetā var vājināt valsts drošību?
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies aktivitātēm kibertelpā. Ņemot vērā kiberuzbrukumu un viltus ziņu ietekmi ASV prezidenta vēlēšanu laikā un ielaušanos OECD datu sistēmā, kas mums jāzina par drošību kibertelpā? Kā šķietami nevainīga rīcība internetā, teorētiski, var vājināt Latvijas drošību?
Studijā salīdzinām Maltas Eiropas Savienības Padomes prezidentūras izvirzītās prioritātes ar Ārlietu ministrijas izvirzītajām ārpolitikas prioritātēm 2017. gadam. Viesi - Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš un Latvijas Ārpolitikas pētnieks Māris Andžāns.
Vēl raidījumā skaidrojam, kādu ietekmi uz “Brexit” sarunām atstās Lielbritānijas vēstnieka Eiropas Savienībā Aivana Rodžersa atkāpšanās no amata un premjerministre Terēzas Mejas ātri nozīmētais aizvietotājs - Tims Berovs.
1/9/2017 • 35 minutes, 4 seconds
Aizvadītā gada lielākie politiskie satricinājumi un izaicinājumi
Šī gada pirmajā raidījumā Septiņas dienas Eiropā vispirms atskatīsimies uz nu jau aizgājušo 2016. gadu.
"Pasaule mainās un vairs nebūs tāda, kādu mēs to pazinām līdz šim," skandināja analītiķi, kamēr mēs saķērām galvas par „neiespējamo” iznākumu “Brexit” referendumā un pārsteidzoši aso ASV prezidenta vēlēšanu negaidīto rezultātu. Ar nožēlu vērojām, reiz teju vai Eiropas Savienības dalībvalsts Turcijas ieslīgšanu aizvien dziļākā autoritārismā, kamēr senas reliģiskās domstarpības turpināja barot asinsizliešanu Tuvajos Austrumos. Rietumos bailes un neziņa baroja dažu sabiedrības slāņu neapmierinātību, bet arī paši baidījāmies un bažījāmies par populistu un antieiropeisko partiju panākumiem un pozīciju nostiprināšanu Polijā, Ungārijā, Nīderlandē, Francijā, Itālijā, Austrijā, Vācijā un citur. Daudzi šo gadu jau kopš vasaras dēvē par visu laiku sliktāko gadu - kāpēc tā un cik liela ietekme šādu uzskatu veidošanā ir medijiem un sociālajiem tīkliem, skaidrosim raidījuma sākumā.
Studijā kopā ar viesiem gan atskatāmies uz pagājušā gada lielākajiem politiskajiem satricinājumiem un izaicinājumiem, gan arī meklējam atbildes uz jautājumu, kas mūs sagaida nākamajā gadā. Vai populisma vilnis jau sasniedzis augstāko punktu: kas gaidāms vēlēšanās Vācijā, Nīderlandē un Francijā, vai gaidāmas pārmaiņas konfliktu kartē? Par to visu spriedīsim kopā ar studijas viesiem: žurnāla „ir” žurnālistu un komentētāju Paulu Raudsepu, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku Kārli Bukovski un Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andri Gobiņu.
1/2/2017 • 38 minutes, 3 seconds
Saticība, mīlestība un pats svarīgākais - miers. Vērtības, ko pasaule piemirsusi
Raidījuma Septiņas dienas Eiropā studijā saruna nevis par krīzēm, kariem, teroru un nāvi, bet par garīgajām vērtībām - mīlestību, saticību un, svarīgākais, mieru - meklēsim veidu, kā atkal iestatīt mūsu morālo kompasu uz Ziemeļiem. Viesi studijā: Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes docents priesteris Andris Priede un teoloģijas un skatuves režijas studente Estere Pumpura.
Eiropols jau pirms kāda laika brīdināja, ka ir liela iespēja piedzīvot teroristu uzbrukumus Eiropā Ziemassvētku laikā. Smagās automašīnas triekšana cilvēku pūlī Berlīnē un bērna-spridzinātāja aizturēšana Ludvigshafenē lielāko uzmanību šobrīd liek pievērst Vācijai. Ja pieaugušo uzbrucēju fenomenu allaž cenšas skaidrot ar kādu iekšēju vilšanos vai piepildījuma trūkumu, tad bērnu izmantošanu ir grūti aptvert. Kā izskaidrot cilvēka vēlmi ziedot savu dzīvību, lai nogalinātu citus, skaidro Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas lektore, psiholoģe Kristiāna Lapiņa.
Vēl raidījumā sekosim ielenktās Sīrijas pilsētas Alepo civiliedzīvotāju ciešanu cilvēcīgai sejai - tvitermeitenes Banas Alabedas liktenim. Pētīsim arī terorismu. Tas pēdējā laikā ir mainījies - biežāk uzbrukumus rīko vientuļnieki un bērni spridzinātāji. Aplūkosim pašas organizācijas un vientuļnieku teroristu psiholoģisko raksturojumu.
Raidījuma Septiņas dienas Eiropā studijā saruna par 15.decembrī Eiropas Savienības dalībvalstu līderu samitā Briselē apspriesto - migrācijas krīzi, drošības jautājumiem, Sīrijas humāno katastrofu, "Brexit" tuvošanos, ekonomikas izaicinājumiem un daudz ko citu. Raidījuma viesis portāla "Delfi" Eiropas un starptautisko ziņu žurnālists Filips Lastovskis.
Vēl raidījumā sekojam līdzi Trampa administrācijas veidošanas aprisēm: kas ir Trampa izvēlētie cilvēki un kā viņu pagātne var ietekmēt ASV attiecības ar Eiropu un Amerikas un pasaules nākotni. Kā arī stāstīsim par ES virzību uz bezvīzu režīmu ar Ukrainu un Gruziju.
12/19/2016 • 28 minutes, 54 seconds
Eiropols brīdina par "Daīš" uzbrukumiem; Eiropas ekonomika - populisms un reālitāte
Radikālais grupējums „Daīš” plāno sarīkot jaunus uzbrukumus Eiropā - ar šādu brīdinājumu klajā nācis Eiropas policijas birojs Eiropols, norādot, ka uzbrukumi nozīmīgiem infrastruktūras objektiem gan ir maz ticami. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā skaidrosim, ko Eiropola brīdinājums par “Daīš” jaunā runas vīra mudinājumu veikt jaunus terora aktus, nozīmē mums Eiropā. Vai pirmssvētku un svētku laikā Eiropas pilsētās varam justies droši?
Tuvojas Ziemassvētki, kad visa kristīgā pasaule svinēs vienus no gada svarīgākajiem reliģiskajiem svētkiem. Un šajā laikā Eiropas drošības iestāde Eiropols ir brīdinājusi, ka šogad atkal pastāv augsts risks teroraktiem no radikālajām islāma organizācijām. Galvenokārt tiek minēta tā dēvētā Islāma valsts un atsevišķas "Al-Qaeda" vienības. Eiropola direktors Robs Vainvraits ir brīdinājis, ka risku līmeni apliecina galveno radikāļu runas vīru vēstījumi.
"Tas, ko esam pamanījuši pēdējo mēnešu laikā, ir uzsvaru maiņa Islāma valsts līderu vēstījumos. Viņi vairāk iedrošina individuālus kaujinieku uzbrukumus. Iemesls tam ir noteikti ciešākā drošības kontrole, ko Eiropa veic pēc vairākiem uzbrukumiem. Islāma valsts apzinās, ka viņiem ir mazākas iespējas veikt veiksmīgus plaša mēroga uzbrukumus. Tāpat mēs esam novērojuši, ka ievērojami palielinās saistība starp organizēto noziedzību un terorismu. Daudziem no kaujiniekiem ir krimināla pagātne un tas liek vairāk analizēt arī policijas kartotēkas ne tikai pretizlūkošanas savāktos datus. Francija, Vācija, Apvienotā Karaliste un Beļģija, protams, ir ticamākie mērķi, bet jāapzinās, ka vientuļie uzbrucēji pārstāv daudzas Eiropas valstis. Viņu izvēle var krist teju uz katru no Eiropas zemēm. Tas ir Eiropas fenomens un mums jāspēj kopā novērst iespējamus draudus jebkurā vietā," uzskata Robs Vainvraits.
Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns bez jau pieminētās Francijas, Vācijas un Beļģijas pie potenciālajām riska valstīm min arī Zviedriju. Tās ir valstis, kurās ievērojama daļa musulmaņu ir radikalizējusies. Tieši teritoriju trūkums Tuvajos Austrumos padara šo gadu par īpaši bīstamu potenciāliem uzbrukumiem, jo Irākā un Sīrijā paliek aizvien mazāk vietas, kuras kontrolē Islāma valsts.
Eiropas ekonomika - populisms un reālitāte
Visur čīkst un vaimanā, ka valstis un ekonomika ir katastrofālā stāvoklī, tik jālaiž viņus pie varas, tad viss uzlabosies. Tikmēr bezdarba rādītāji eirozonā un visā Eiropā nokritušies līdz zemākajam līmenim kopš 2009. gada vidus. Saruna ar ekonomisti Raitu Karnīti par populistu traktētu ekonomisko situāciju un reālo ekonomisko situāciju Eiropā.
Vēl raidījumā stāstīsim par globālo cīņu ar viltus ziņu portāliem, kā arī piedāvāsim politologa Andra Sprūda komentāru par Angelas Merkeles atkārtotu ievēlēšanu Kristīgo demokrātu partijas vadītājas amatā.
12/12/2016 • 36 minutes, 16 seconds
Aizvadīts referendums Itālijā un šogad jau trešās prezidenta vēlēšanas Austrijā
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies 4. decembrī Itālijā aizvadītajam referendumam par grozījumiem konstitūcijā un šogad jau trešajām prezidenta vēlēšanām Austrijā. Skaidrojam, par ko vēlētāji balsojuši un ko vēlētāju izvēle ietekmēs Eiropas un lokālā līmenī. Studijā vērtēsim vēlēšanu un referenduma rezultātus kopā ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieku Kārli Bukovski un Latvijas Universitātes asociēto profesoru, politologu Ojāru Skudru.
Vēl raidījumā dzirdēsiet žurnālista Anda Sedlenieka komentāru par Asada panākumiem Alepo.
12/5/2016 • 39 minutes, 29 seconds
ES un Turcijas šķiršanās scenāriji. Putina pret NATO vērstā retorika
Šonedēļ raidījums Septiņas dienas Eiropā sekojam līdzi Eiropas Savienības un Turcijas attiecībām. Erdogans atlaidis nu jau kārtējos 10 000 ierēdņu, kas pēc puča izrādījušies neuzticīgi valdnieka jaunās Turcijas vīzijai. Tieši šādu represiju dēļ Eiropas Parlamenta deputāti vēlas uz laiku iesaldēt sarunas ar Turciju par tās pievienošanos Eiropas Savienībai. 24. novembrī atbalstītajā rezolūcijā EP deputāti norāda, ka jebkurā gadījumā Turcijai jāpaliek cieši saistītai ar ES. Mēs pētīsim, kādi ir ES un Turcijas šķiršanās scenāriji un kas var tās atkal savest kopā.
Eiropas Savienības sarunas par iespējamu Turcijas iestāšanos blokā ir jāiesaldē, tā, saprotot, ka arvien nelielāka ir Eiropas ietekme pār notikumiem Turcijas politikā, nolēmis Eiropas Parlaments. Draudzīgais aicinājums reiz būt gataviem pievienoties Eiropas Savienībai nu ir kļuvis par lielāko klupšanas akmeni turku interesēs kaut ko mainīt savā valstī pēc rietumu pasaules standartiem. Īpaši jau pēc jūlijā notikušā apvērsuma mēģinājuma, kad esošais Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans tomēr noturējās pie varas. Kā atzīst Latvijas bijušais vēstnieks Turcijā Atis Sjanīts, prezidents Erdogans ir bijis nikns, ka Rietumu sabiedrotie nav asāk nosodījuši potenciālos pučistus.
„Turcija nebija apmierināta ar to, kā sabiedrotie Eiropā un pāri okeānam reaģēja uz šo puču. Pareizāk teikt, nereaģēja pietiekami ātri un pietiekami asi. Un tas arī iezīmē tālāko notikumu attīstību – diemžēl, Turcijas līderi izmantoja situāciju, lai izrēķinātos ar tiem, kas gan ir vainīgi puča rīkošanā, gan vērstos pret tiem politiķiem, kas viņiem ir neērti. Īpaši grūti mums būs pieņemt to, ka kurdu minoritāte, kas ir pārstāvēta legāli parlamentā un par kuru ir balsojuši miljoniem cilvēku, ka šai tautas daļai nav legālu tiesību sevi vairs pārstāvēt, jo represijas veiktas arī pret kurdu politiķiem,” komentē Sjānīts.
Studijā saruna par Putina arvien skaļāko pret NATO vērsto retoriku, aizvien jaudīgāko militāro tehniku Kaļiņingradā un jaunām, prokremliskām, valdībām Eiropā. Vai varas un amatu maiņa Moldovā, Bulgārijā un Igaunijā sniegusi Putina retorikai plašāku dzirdīgo ausu auditoriju? Vai “Iskander”, “Bastion” un S-400 raķešu sistēmas Kaļiningradas apgabalā jau reāli spēj apdraudēt tuvumā esošās Eiropas metropoles - Berlīni, Varšavu, Kopenhāgenu, protams arī Viļņu un Rīgu? Studijā Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Ieva Bērziņa.
Vēl raidījumā Tuvo Austrumu pētnieka Toma Rātfeldera komentārs par iespējamiem scenārijiem Alepo, kur pirms nedēļas iznīcināja pēdējo slimnīcu. Pievērsīsimies arī Kremlim draudzīgajiem Francijas prezidenta amata kandidātiem.
11/28/2016 • 39 minutes
Galvenie lauksaimniecības politikas izaicinājumi Eiropai un Latvijai turpmāk
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā sekojam līdzi klimata konferencē COP22 panāktajam un skaidrojam, kādi riskus cīņai ar globālo sasilšanu var gaidīt no Donalda Trampa - cilvēka, kurš netic klimata pārmaiņām.
Saruna studijā šoreiz veltīta lauksaimniecībai. Eiropas Komisija saņēmusi Lauksaimniecības tirgus darba grupas ziņojumu un valstu ministri sprieduši par lauksaimnieku pozīciju uzlabošanu pārtikas ķēdē un par Eiropas Savienības lauksaimniecības interešu aizstāvību starptautiskajās tirdzniecības sarunās. Kādi ir galvenie kopējās lauksaimniecības politikas izaicinājumi Eiropai un Latvijai nākamajam periodam? Studijā Zemkopības ministrijas Valsts sekretāra vietniece Rigonda Krieviņa, Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktors Zigmārs Ķikāns, kā arī Latvijas Cūku audzētāju asociācijas pārstāve Dzintra Lejniece.
Vēl raidījumā: par Polijas pelēko kardinālu dēvētais Jaroslavs Kačinskis vēlas Eiropadomes prezidentu Donaldu Tusku saukt pie kriminālatbildības par to, ka Tusks, esot Polijas premjers, it kā būtu ļāvis Krievijas izmeklētājiem noklusēt Smoļenskas aviokatastrofas izmeklēšanas rezultātus. Kā arī Kārļa Daukšta komentārs par Angelas Merkeles iespējamo kandidatūru uz ceturto termiņu kancleres amatā.
11/21/2016 • 38 minutes, 39 seconds
Ne mans prezidents. Pēc Trampa ievēlēšanas ASV notikuši vairāki protesti
Raidījums Septiņas dienas Eiropā pievēršas notikumu attīstībai otrpus Atlantijas okeāna. Pēc Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās, valstī notikuši vairāki protesti, cilvēki izgājuši ielās ar plakātiem "Ne mans prezidents". Minoritātes un sievietes sāk gatavoties smagiem četriem gadiem. Diskusijā raidījumā piedalās: Latvijas Radio ārzemju korespondents Uģis Lībietis, kurš nule atgriezies no ASV, kur sekoja līdzi prezidenta vēlēšanu norisei, un Latvijas Starptautisko pētījumu centra izpilddirektore Gunda Reire.
Vēl raidījumā pievēršamies populismam vēstures diskursā. Komentē LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, vēstures doktors Harijs Tumans.
11/14/2016 • 35 minutes, 52 seconds
ES daudzgadu budžets būs mazāks. Kā tas varētu ietekmēt Latviju?
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētām, kāpēc Eiropas Savienības politikas plānotāju un auto industrijas standartu noteicēju strīdi par to, cik izmešu drīkstētu izplūst no automašīnu izpūtējiem, sāk šķist mazliet smieklīgi pēc „Volkswagen” skandāla.
“Volkswagen” dīzeļu skandāls ievadīja milzīgas pārmaiņas auto industrijā. Pasaules lielākā automašīnu ražotāja atziņa, ka tas krāpies ar emisiju datiem, lika apšaubīt līdz šim nesatricināmo Vācijas ražotāju kvalitātes zīmi. Brisele solīja pievērst uzmanību autoražotājiem, bet Eiropas Komisijā tapis projekts īstenībā pat ļaus palielināt izmešu daudzumu.
Īpaša sistēma, kas analizē, kad automašīnas tiek pārbaudītas emisiju stendos, lai neizkristu uz piesārņojošajām izmešu daļiņām, ir apzināta krāpniecība. ASV pārbaudēs automašīnas precīzi izpildīja normas stendos, kamēr pat līdz 300 reizēm pārsniedza izmešus, braucot pa ceļu. Šķita, ka pēc šāda skandāla, Eiropas Komisija piegriezīs skrūves jebkādām auto industrijas idejām par emisiju atvieglojumiem.
Tomēr jaunākās ziņas liecina, ka EK jau ir tapis melnraksts jauniem noteikumiem, kas ļaus palielināt pieļaujamās izmešu normas. Runā ir par benzīna automašīnām, kurām izmešu daudzums varētu tik paaugstināts par 50%.
Un iemesls šim paaugstinājumam ir atziņa, ka testi nav bijuši precīzi, liekot izstrādāt pārāk ambiciozus plānus. Eiropas Parlamenta deputāts Bazs Eikauts, kurš pārstāv „zaļos”, uzskata, ka lielā mērā atbildība jāuzņemas lēmumu pieņēmējiem un tehniskajiem birokrātiem. Dalībvalstu ministri pieņēma lēmumu, ka visas automašīnas var emitēt 160 miligramus izmešu uz kilometru līdz 2019.gadam.
Studijā saruna par to, kas notiks ar Eiropas Savienības (ES) budžetu, ja jau tagad ir skaidrs, ka sakarā ar Lielbritānijas izstāšanos un pieaugošajiem izdevumiem migrācijas krīzes un ārējo robežu nodrošināšanai, nākamais ES daudzgadu budžets būs mazāks. Kā samazinājums varētu ietekmēt Latviju? Raidījuma viesis: Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamenta direktors Nils Sakss.
Vēl raidījumā: Londonas Augstākā tiesa lēmusi, ka valdība nedrīkst uzsākt „Brexit” procedūru bez parlamenta piekrišanas.
11/7/2016 • 34 minutes, 55 seconds
Brīvās tirdzniecības līgumi: plusi un mīnusi. ES solidaritātes problēmas
Eiropas Savienības un Kanādas brīvās tirdzniecības līguma noskaņās raidījums Septiņas dienas Eiropā pēta, kas ir šobrīd varas aprindās populārie brīvas tirdzniecības līgumi un kāds no tiem solās būt praktiskais un teorētiskas labums no tiem.
Eiropas Savienība gadiem cenšas noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu ar Kanādu, ko uzskata par melnrakstu tādam pašam līgumam ar ASV. Tomēr lielu daļu nepatikas pret brīvajiem tirdzniecības līgumiem izraisa tieši noslēpumainība vai jautājuma sarežģītība. Vienkārši izskaidrot šo līgumu būtību un starptautisko brīvo tirdzniecību nav nemaz tik viegli. Turklāt, ne vienmēr tie, kam pieder balsošanas tiesības, vispār vēlas būtību saprast. Ekonomikas profesors Ivars Brīvers gadiem stāsta studentiem par starptautiskās tirdzniecības pamatiem. Viņš uzsver, ka arī mūsdienu brīvā starptautiskā tirdzniecība balstās jau pasen formulētās teorijās. Kā ekonomikas zinātnē kopumā, arī tā balstās uz izdevīgumu jeb priekšrocību starp darījuma pusēm.
Studijā saruna par Eiropas problēmām - gan kopīgām, gan tām, kas sāpīgas dažām atsevišķām valstīm. Vai piespiedu solidaritātes retorika ir labākais veids kā cīnīties ar šķietamo atbildības trūkumu, vai tā drīzāk sanāk Eiropas pamatvērtību pielāgošana citiem politiskiem mērķiem? Studijas viesi - ētikas, filozofijas un komunikācijas pētniece Skaidrīte Lasmane, kā arī Saeimas deputāts, Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Rihards Kols.
Vēl raidījumā skaidrojam, ko nozīmē Eiropas Parlamenta Ārlietu komisijas deputātu pieņemtā rezolūcija par Eiropas kopīgās aizsardzības politikas ieviešanu, kā arī pievērsīsimies tam, kā Spānija bija gatava ļaut Krievijas karakuģiem uzpildīt degvielu tās ostā pirms NATO un citi atgādināja, ka kuģi taču ir ceļā bombardēt Alepo.
10/31/2016 • 38 minutes, 14 seconds
Kurš galu galā noteiks to, kāds būs "Brexit"? Minskas vienošanās ieviešanas "ceļa karte"
Šonedēļ raidījums Septiņas dienas Eiropā pievēršamies Brexit un iekšējām cīņām, kas noris gan starp Lielbritānijas pavalstīm, gan valdības, gan Eiropas līmenī. Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit?
Studijā saruna par Vācijas kancleres Angelas Merkeles, Krievijas prezidenta Vladimira Putina, Ukrainas vaditāja Petro Porošenko un Francijas vadītāja Fransuā Olānda tikšanos Berlīnē, kurā sešas stundas centās risināt ieilgušo Ukrainas konfliktu. Jau pirms sanākšanas visi teica, ka pārāk daudz no sarunām gaidīt nevajadzētu. Iznākums - Minskas vienošanās ieviešanas "ceļa karte". Viesi studijā: žurnālists - Krievijas un Ukrainas norišu pārzinātāju Aleksejs Grigorjevs un Vidzemes augstskolas starptautisko attiecību lektors Jānis Kapustāns.
Vēl raidījumā Drošības policija skaidro, ko varam mācīties no ārvalstu dienestu pieredzes saistībā ar terorisma novēršanu; pievēršamies arī haotiskajam Eiropadomes samitam un vērtējam Valonijas pavalsts iestāšanos pret Visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kanādu, jeb CETA līgumu.
Kurš galu galā noteiks to, kāds būs Brexit?
Pagājuši tieši četri mēneši, kopš briti nolēma, ka vēlas redzēt savu valsti pametam Eiropas Savienību. Oficiāls izstāšanās process vēl nav sācies, britu premjerministre Terēza Meja solījusi to uzsākt ne vēlāk kā nākamā gada martā, bet jau šobrīd tiek spriests gan par to, kādas būs britu pozīcijas sarunās, gan arī par to, kādā valodā sarunas notiks.
Šis mēnesis ir bijis visnotaļ interesants „Brexit” jautājumā. Mēneša sākumā notika britu konservatīvās partijas konference, kurā Mejas teikto daudzi iztulkoja, kā signālu “smagam „Brexit””.
„Mēs nepametam ES šodien, lai atkal atteiktos no imigrācijas kontroles, un mēs neizstājamies tikai, lai atkal atgrieztos Eiropas Savienības tiesas jurisdikcijā. Tā pat kā vienmēr starptautiskās sarunās, tā būs vienošanās, tas prasīs dot un ņemt. (...) Bet esat pārliecināti - šis būs darījums, kas der Lielbritānijai,” sacīja Meja.
Lai gan klātesošie un noteikti arī gana liela britu sabiedrības daļa to uztvēra kā pozitīvu lietu, tomēr ir kvartets, kas par Mejas paziņojumu nepriecājas – tā Ziemeļīrija, Velsa, Skotija un britu mārciņa.
10/24/2016 • 37 minutes, 58 seconds
Polijas sabiedrība iestājas pret abortu aizliegumu; ES pieaug eiroskepticisms
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies Polijai, kur šobrīd sabiedrībā notiek diskusijas par plānoto abortu aizliegumu. 3. oktobrī vairāk nekā 60 Polijas pilsētās, kā arī daudzviet Eiropā cilvēki piedalījās protestos pret paredzētajām izmaiņām likumos. 6. oktobrī kļuva zināms Polijas parlaments pagaidām noraidījis pretrunīgi vērtēto likumprojektu, kas paredzēja ieviest pilnīgu abortu aizliegumu.
Studijā saruna par eiroskepticisma pieaugumu - kādu attīstības scenāriju Eiropas Savienībai saredz Latvija un tās sabiedrība, un kāds noskaņojums ir vērojams citās mazajās ES dalībvalstīs. Viesis studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis.
Vēl raidījumā: pagājis gads kopš Krievija iesaistījusies Sīrijas karā - pētīsim, kā to atspoguļo Rietumu un Krievijas mediji. Pievērsīsimies arī mūsu ziemeļu kaimiņiem igauņiem un viņu jaunajai prezidentei Kersti Kaljulaidai. Kā viņa atšķirsies no aizejošā prezidenta Tomasa Ilvesa.
Nav viegli būt sievietei Polijā
Pagājusī nedēļa Polijā bijusi vētraina. Tieši pirms nedēļas Poliju pārņēma protesti, ielās izgāja tūkstošiem cilvēku, lielākā daļa ģērbušies melnā un bruņojušies ar metāla pakaramajiem. Melnais apģērbs simbolizēja sēras par zaudētām reproduktīvajām tiesībām, savukārt pakaramais – par nelegālajiem, mājās veiktajiem abortiem. Ielās protestantu bija tik daudz, ka neskaitāmiem uzņēmumiem un iestādēm nācās palikt slēgtām, jo vienkārši nebija, kam strādāt.
Likumprojekts, kas cilvēkus izveda ielās, ir saistīts ar pilnīgu abortu aizliegumu. Priekšlikums, kas savāca ap 450 000 parakstu no tautas, paredzēja ne tikai aizliegt visus abortus, bet arī tos kriminalizēt. Sievietēm, kuras meklētu iespēju izdarīt abortu un ārstiem, kuri būtu gatavi to veikt, varētu draudēt cietumsods. Likumprojekta kritiķi norāda, ka sievietes, kuras piedzīvojušas spontāno abortu, rehabilitācijas vai psiholoģiskās palīdzības vietā varētu saņemt policijas izvaicāšanu par notikušā apstākļiem. Iespējams, ka ārsti varētu arī atteikties veikt dažādas rutīnas procedūras, kurām ir kaut neliela iespēja izraisīt spontāno abortu. Atskaņas no protestiem bija jūtamas gan daudzos medijos, gan arī trešdien Eiropas Parlamenta debatēs. Vācijas deputāte Teri Reintke ne tikai nolasīja poļu sieviešu prasības, bet arī izteica viņām pagodinājumu.
Latvijas Universitātes asociētais profesors Artūrs Kučs norāda, ka Polijas vārds jau šobrīd parādās daudzās Eiropas cilvēktiesību tiesas lietās, kas saistītas ar abortiem.
“Polijā jau tagad ir zināma nenoteiktība un mediķu atteikšanās tur, kur likums pieļauj nodrošināt sievietēm pilnvērtīgu informāciju par pieeju abortam, tad ja šis likums tiks vēl vairāk sašaurināts, tas vēl vairāk, es domāju, atturēs ārstniecības personālu sniegt pilnvērtīgu informāciju, lai varētu pieņemtu šo grūto, smago lēmumu vai turpināt grūtniecību vai pārtraukt,” uzskata Kučs.
Šobrīd Polijā ir vieni no stingrākajiem abortu ierobežojumiem Eiropas Savienībā. Aborti atļauti tikai gadījumos, ja grūtniecība apdraud mātes dzīvību, ja bērns ieņemts izvarošanas vai incesta rezultātā, vai, ja bērnam ir nopietnas saslimšanas. Šo likumu pieņēma 90. gadu sākumā, jo tajā laikā ap 100 000 sieviešu ik gadu Polijā veica abortu. Feministu organizācijas gan norāda, ka reāli abortu skaits nav īpaši samazinājies, gluži vienkārši sievietes abortus veic vai nu ārzemēs vai arī pie kaktu dakteriem. Arī gadījumos, kad abortu sieviete Polijā drīkst veikt, bieži ārsti atsakās to darīt morālu vai reliģijas apsvērumu dēļ.
10/10/2016 • 35 minutes, 20 seconds
Referendumi Eiropā; ANO ģenerālsekretāra neierasti skarbie izteicieni
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā sekojam līdzi šobrīd daudzviet Eiropā aktuālajiem referendumiem, kas saistīti ar Eiropas Savienības jautājumiem.
Studijā saruna par gaidāmajām ANO ģenerālsekretāra vēlēšanām, kā arī šī brīža ģenerālsekretāra Bana Kimuna neierasti skarbajiem izteikumiem par Krievijas un Bašara al Asada noziegumiem Sīrijas karā. Raidījuma viešņa: Rīgas Juridiskās augstskolas lektore, starptautisko tiesību eksperte Ieva Miļūna, kā arī uzklausām Latvijas Republikas vēstnieku un pastāvīgo pārstāvi Apvienoto Nāciju Organizācijā Jāni Mažeiku.
Vēl raidījumā žurnālista Paula Raudsepa komentārs par ASV prezidenta amata kandidātu debatēm un to, kāpēc uz skatuves atradās tikai divi no neskaitāmiem kandidātiem; kā arī pievērsīsim uzmanību krievu instanču un starptautisko izmeklētāju publiskotajiem atšķirīgajiem pierādījumiem par to, vai tā bija BUK raķete, kas notrieca reisa MH17 lidmašīnu virs Ukrainas 2014.gadā.
10/3/2016 • 38 minutes, 46 seconds
Itālijā būs referendums. Vācijā rūk Merkeles popularitāte. Kas gaida Eiropu?
Šoreiz raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies Itālijai un Vācijai. Itālijā jau tuvākajā laikā gaidāms premjera Mateo Renci ierosināts referendums par izmaiņām konstitūcijā. Ja gada sākumā šķita, ka premjeru gaida uzvara, tad tagad analītiķi drīzāk velk paralēles ar Kameronu un "Brexit" referendumu. Referendumā, kuru tautā mīļi dēvē par Renci referendumu, tiks piedāvātas izmaiņas konstitūcijā, kas paredz samazināt senāta varu un ievēlēšanas kārtību.
Premjers ir pārliecināts, ka uzvarēs, tomēr viņš ir paudis gatavību atkāpties no amata zaudējuma gadījumā. Atkāpšanās var nozīmēt dažādus ceļus - var tikt iecelts pagaidu premjers, kuram būtu jāvada valsts līdz nākamajām valdības vēlēšanām 2018. gadā, vai arī prezidents var izsludināt ārkārtas vēlēšanas, kas rada bažas, ka vairākumu varētu nodrošināt populistu un eiroskeptiķu partija “Piecu zvaigžņu kustība”.
Itālijas premjerministrs Mateo Renci, kurš amatā stājās 2014. gadā, ir jaunākais premjers kopš Itālijas apvienošanas 17. gadsimtā. Renci ir arī viens no jaunākajiem Eiropas Savienības līderiem, atpaliekot tikai no Igaunijas premjera Tāvi Reivasa. Stājoties amatā Renci bija ceturtais Itālijas premjers trīs gadu laikā un toreiz viņš smaidot medijiem paziņoja “es nezinu, vai tā ir laba vai slikta lieta, bet domāju, ka kādu laiku citus neredzēsiet”. Renci valsts vadību uzņēmās sarežģītā brīdī: no vienas puses Itālija aizvien ir iestigusi ekonomiskajā, no otras - bēgļu krīzē, kas viena otrai īpaši nepalīdz.
Studijā saruna par Angeles Merkeles straujo popularitātes kritumu. Ko tas varētu nozīmēt Eiropas Savienībai, ja nākamajā gadā pēc vēlēšanām Vācijas zaudēs spēcīgu līderi un Eiropa morālo kompasu? Viesis studijā: Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš un politologs Latvijas universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Pa tālruni sazināmies ar Latvijas vēstniecības Vācijā vadītājas vietnieku Jāni Bērziņu.
Vēl raidījumā pievērsīsimies Sīrijas konfliktam un starptautiskās diplomātijas kapitulācijai tā atrisināšanā, kā arī pāvesta Franciska izteikumiem par ziņu veidošanu uz tenku un melu pamata.
9/26/2016 • 39 minutes, 30 seconds
Eiropas nākotnes vīzija: EK redzējums un pašu eiropiešu vēlmes
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētām, vai tas, kādu nākotnes vīziju Eiropai zīmē Eiropas Komisija, un vai šis redzējums risina tos jautājumus, par kuriem uztraucas paši eiropieši. Studijā saruna par Eiropas Savienības sāpju bērniem, pēc Briseles domām, "nepaklausīgajām" dalībvalstīm - Poliju un Ungāriju. Viesis studijā Latvijas ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers.
Vēl raidījumā skaidrojam, cik gatavi „Brexit” sarunām ir gan Eiropas Savienības, gan britu pārstāvji, kā arī analizējam, vai ASV un Krievijas Sīrijai uzspiests pamiers vispār var būt noturīgs.
9/19/2016 • 33 minutes, 56 seconds
Jauna ANO ģenerālsekretāra meklējumi. Vienota Eiropas armija - vai realitāte
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā sekosim līdzi cīņai par ANO ģenerālsekretāra vietu. Daudzi uzskata, ka ir pienācis laiks Austrumeiropas valstu grupas pārstāvim ieņemt šo amatu, citi vēlas redzēt sievieti pārvaldām ANO. Bet to, kurš varētu ieņemt augsto amatu, pagaidām reti kurš vēlas prognozēt.
Studijā saruna par vienotu Eiropas Savienības armiju - ideja, kurai, pirms Bratislavas samita, Višegradas četrnieks centies panākt plašāku atbalstu. Vai Eiropas armijas - kopīgu drošības spēku ideja vispār ir reāla un kāpēc austrumeiropieši ir lielākie šīs idejas aizstāvji? Varbūt šis idejas aktualizēšana šobrīd ir hibrīdkara iezīme un aiz tā slēpjas „Putina pirksts”? Raidījuma viesi: Saeimas deputāts, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas pārstāvis Veiko Spolītis un Latvijas Ārpolitikas institūta drošības jautājumu pētnieks Māris Andžāns.
Vēl raidījumā pievēršamies populistu politiskajiem panākumiem Rietumos, kā arī Sīrijas valdības spēku ķīmisko ieroču pielietošanu pret Alepo pilsētas iedzīvotājiem.
Jauna ANO ģenerālsekretāra meklējumi
31. decembrī amata termiņš beidzas līdzšinējam Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram Banam Kimunam, un plānots, ka oktobrī tiks ievēlēts viņa pēctecis. Bans Kimuns ir astotais ANO vadītājs un pats bieži uzsvēris ANO nozīmi savā dzīvē, jo audzis kara laikā. Viņš ir dzimis 1944. gadā un savā bērnībā piedzīvojis divus karus – Otro pasaules karu un Korejas karu, tāpēc viņš redzējis, kā ANO palīdzēja viņa valsti atjaunot pēc konfliktiem.
ANO ģenerālsekretāru ievēl Ģenerālā asambleja, ņemot vērā Drošības padomes ieteikumus. Drošības padomi veido piecas pastāvīgās locekles – ASV, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna, kurām piešķirtas arī veto tiesības, kā arī 10 nepastāvīgajām loceklēm, kuras ievēl Ģenerālā asambleja.
Bans Kimuns šobrīd noslēdz savu otro termiņu ģenerālsekretāra amatā un, lai gan noteikumi to nenosaka, pieņemts, ka viena persona šo amatu neieņem vairāk par diviem termiņiem jeb 10 gadiem. Otrs neformālais nosacījums, ko pieņemts ievērot, ir rotācijas sistēma: ja līdzšinējais ģenerālsekretārs pārstāvējis Āzijas un Okeānijas valstu grupu, tad nākamajam ģenerālsekretāram jāpārstāv citu valstu grupa un iepriekš tika lēsts, ka varētu būt pienākusi Austrumeiropas kārta. Vēl arī izskanējušas ziņas, ka ANO vēlētos ģenerālsekretāra amatā redzēt sievieti, jo līdz šim neviena sieviete to nav ieņēmusi.
Šobrīd izvirzīti 10 kandidāti, no kuriem puse ir sievietes, bet seši kandidāti ir no Austrumeiropas grupas valstīm, taču nevienam no austrumeiropiešiem nav izteikts atbalsts.
Vairāki mediji norādījuši, ka Austrumeiropas lielākā problēma ir nespēja vienoties izvirzīt vienu kopīgu un spēcīgu šī reģiona pārstāvi, tā vietā izvirzot vairākus. Palīdzēt austrumeiropiešiem var tas, ka Krievija, viena no Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm, ļoti vēlas ģenerālsekretāra amatā redzēt austrumeiropieti, kurš vai kura runā krieviski.
Pagaidām gan visos trīs balsojumos, kuri notikuši līdz šim, izteikts līderis ir bijušais ANO augstais komisārs bēgļu jautājumos, arī bijušais Portugāles premjerministrs Antonio Gutjeress.
9/12/2016 • 38 minutes, 46 seconds
Bēgļu krīzes attīstība; Transatlantiskās tirdzniecības līgums; kurdu plāni Ziemeļsīrijā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā saruna par bēgļu krīzes attīstību. Cik efektīvs bijis Eiropas Savienības krīzes menedžments un kas mūs gaida tuvākajā nākotnē? Studijā diskutē politikas analītiķe Marija Golubeva, ANO Bēgļu aģentūras Ziemeļeiropas reģionālā biroja komunikācijas koordinators Didzis Melbiksis, pa tālruni sazināmies Valsts robežsardzes Eiropas lietu un projekta nodaļas priekšnieku Andreju Rogozinu.
Vēl raidījumā pētām, vai 10 gadus aiz slēgtām durvīm rūpīgi kaltais Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līgums tiešām ir izgāzies, kā to pagājušajā nedēļā skaļi pauda Vācijas vicekanclers Zigmārs Gābriels. Pievērsīsimies kurdu plāniem Ziemeļsīrijā un skaidrosim, kāpēc tas biedē turkus. Kā arī sekosim līdzi "Apple" un politiķu cīņai par uzņēmuma 13 miljonus eiro lielo parādu Īrijai.
Cerības noslēgt ES un ASV brīvās tirdzniecības līgumu ir niecīgas
Ideja par pasaulē lielākās brīvās tirdzniecības zonas izveidošanu ir izgāzusies, tā vismaz atzīst vairāki politiķi Eiropā. Sarunas, kas sākās ar lielu noslēpumainību un mazu sabiedrības informētību, šķiet ir izgāzušās tieši šī iemesla dēļ – sabiedrība par tām ir pārāk maz zinājusi.
Kad pirmo reizi tika runāts par brīvās tirdzniecības partnerību starp ASV un ES, šķita, ka tā varētu būt laba atbilde dažādām ekonomiskajām grūtībām, kas pārņēma Rietumu pasauli finanšu krīzes laikā. ASV un ES ir vieni no pasaulē lielākajiem tirgiem, abu pušu ražotāji rada pasaulē vērtīgākās un kvalitatīvākās preces, tātad tirdzniecības atvieglojumu padarītu spēcīgāku kā ASV, tā arī ES. Tomēr sarunu gaitā aizvien biežāk izskan, ka savas intereses cenšas diktēt tikai ASV. Vides, pārtikas kvalitātes un arī dzīves veida aktīvisti metas kritizēt šīs sarunas, bažījoties, ka līgumam stājoties spēkā, Eiropu pārpludinās ar hormoniem pārbarota amerikāņu ražotāju gaļa vai arī ģenētiski modificēti augi un kas tik vēl ne. Šobrīd gan iemesls, kāpēc sarunas izgāžas, jau ir politisks.
ASV un Eiropā ir gaidāms vēlēšanu vilnis. Ietekmīgākās Eiropas valstis jau sāk atteikties no idejas aizstāvēt tirdzniecības vienošanos.
Vācijas vicekanclers un arī ekonomikas ministrs Zigmārs Gabriels ir aktīvākais, kurš jau meties priekšvēlēšanu cīņā. Viņš visskaidrāk no politiķiem pateicis, ka sarunas ir praktiski beigušās. Kā tās mēdz saukt aizkulisēs – “sarunas ir kļuvušas par staigājošu mironi”. Tieši Vācijas vicekanclers norāda, ka sarunu izgāšanos pagaidām neviens vēl nevēlas atzīt.
Arī Francijas prezidents Fransuā Olānds ir atklāti pateicis, ka Francija nevar vairs atbalstīt tirdzniecības līguma sarunas ar ASV. Fransuā Olānds ne tikai norāda, ka sarunas vispār nav iespējams pabeigt, viņš arī uzsver nepareizo veidu kā notikusi komunikācija ar sabiedrību.
Brīvās tirdzniecības līgums starp ASV un ES ir saukts arī par ASV prezidenta Baraka Obamas līgumu. Šim politiķim, sākot savu prezidentūru, tika piedēvēta spēja pamatīgi mainīt pasaules kārtību un kļūt par unikālu politiķi. Diemžēl vai par laimi, izskatās, ka tas nav izdevies. Lai arī Obama priekšlaicīgi saņēma Nobela Miera prēmiju, viņam lielākoties nav izdevies pabeigt savus lielos plānus. Kādā diskusijā ar atbalstītājiem, Obama pats augusta beigās pateica, ka cerības noslēgt līgumu ir niecīgas.
9/5/2016 • 34 minutes, 25 seconds
Ekskluzīva intervija ar Karlu Bildtu: saruna oriģinālvalodā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā ekskluzīva intervija ar bijušo Zviedrijas premjeru un ārlietu ministru Karlu Bildtu par Baltijas, Skandināvijas un Eiropas vēsturi, tagadni un nākotni. Bildts kļuva par Zviedrijas premjerministru 1991. gada beigās un kā sens Baltijas draugs palīdzēja atjaunotajām valstīm pirmo gadu grūtības un izaicinājumos. Piedāvājam intervijas ierakstu oriģinālvalodā (angļu) valodā.
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā arī sižets par burkini (hidžāba un peldkostīma apvienojuma) aizliegumu vairākās pilsētās, kā arī stāsts par iespējamo risinājumu migrantu krīzei Vidusjūrā.
8/29/2016 • 18 minutes, 39 seconds
Ekskluzīva intervija ar Karlu Bildtu; burkini aizliegums Francijā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā sens Baltijas draugs un Eiropas idejas varonis - bijušais Zviedrijas premjers un ārlietu ministrs Karls Bildts ekskluzīvā intervijā par Baltijas, Skandināvijas un Eiropas vēsturi, tagadni un nākotni.
"Manuprāt Latvijai ir klājies ļoti labi. Ņemot vērā tās situāciju, Latvija arī bija pelnījusi visvairāk uzmanības," intervijā Karls Bildts vērtē Latvijas neatkarības 25 gadu posmu. "Rīga vēsturiski ir bijusi kosmopolītiska pilsēta – ar vācu, krievu un ebreju klātbūtni. Tai ir ļoti tuvi ekonomiski sakari ar austrumiem, un tajā bija ļoti izteikta padomju klātbūtne. Latvijas okupācijas vēsture ir krietni sarežģītāka salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm. Tāpēc dibināt stabilu valsti bija krietni grūtāks uzdevums nekā Igaunija vai Lietuvai. Es uzskatu, ka ir labi veicies."
Piedāvājam iespēju noklausīties interviju ar Karlu Bildtu oriģinālvalodā (angļu).
Raidījumā pievēršamies arī Francijai un burkini (hidžāba un peldkostīma apvienojuma) aizliegumam vairākās pilsētās. Ieviešot šo aizliegumu, amatpersonas atsaucās uz Francijas sabiedrības sekulāro dabu, noliedzot burkini kā musulmaņu patriarhālās sistēmas un fundamentālās reliģijas sieviešu ierobežojošu simbolu. Vēl raidījumā stāstīsim par iespējamo risinājumu migrantu krīzei Vidusjūrā.
Burkini aizliegums Francijā
Pēc vairākiem teroristu uzbrukumiem Francijā, virkne šīs valsts pilsētu aizliedza savās pludmalēs valkāt burkini.
“Burkini” ir hidžāba un peldkostīma apvienojums, ko 2004. gadā izveidoja Aheda Zanetti, Lībijā dzimusī, Austrālijā dzīvojošā sieviete, burkini izveidoja, domājot par savu radinieci, kurai hidžābs traucēja piedalīties austrāliešiem tik ļoti svarīgajā pludmales kultūrā - spēlēt volejbolu kopā ar citiem bērniem. Aheda mājās mēģināja apvienot pieticību, ērtumu un musulmaņiem svarīgo- ķermeņa formu neizrādīšanu. Kā viņa vairākkārt norādījusi intervijās, viņas mērķis, radot burkini, bija dot sievietēm brīvību. Aheda Zanetti arī uzsvērusi, ka burkini nav islāma, bet gan ir atpūtas, laimes, fitnesa un veselības simbols.
Oksfordas Universitātes asociētā profesore, antropoloģe Dace Dzenovska, runājot par burkini aizliegumu, saka, ka esam nonākuši pie visnotaļ interesanta momenta, kad ķermeņa atkailināšana tiek pieprasīta ar likumu.
“Kas notiek, kad kaut kāda veida lietas tiek šādā veidā - ar valsts varu - nostiprinātas un ieviestas. Ar policijas vai inspekcijas palīdzību un tas efekts uz sabiedrību, protams, ir diezgan pamatīgs. Es domāju šis aizliegums izteiktos mērķus nesasniedz. Drīzāk pat pretēji tiem darbojas. Kā jūs varat iedomāties, ja cilvēki skatās uz to, kā pludmalē policijas klātbūtnē sievietēm tiek aicinātas atstāt pludmali vai novilkt kaut kādus apģērba gabalus. Diez vai tas rada pozitīvas emocijas viņām, vai tiem, kas to vēro, sevišķi no musulmaņu kopienas. Nekāda tolerance tādā veidā, manuprāt, veidota netiek," vērtē Dzenovska.
8/29/2016 • 35 minutes, 30 seconds
ES dalībvalstu pensiju sistēmu konkurētspēja. Krievijas - Ukrainas konklikta pavērsieni
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētām, cik konkurētspējīgas ir dažādas Eiropas Savienības dalībvalstu pensiju sistēmas un vai Eiropas jaunatne spēs uzturēt ar katru gadu pieaugošo veco eiropiešu skaitu?
Saruna studijā par Krievijas - Ukrainas konfliktu. Pēdējās dienās Ukrainas un Krievijas krīze atkal ieguvusi jaunus pavērsienus, iesaistītās puses atkal tiek aicinātas sēsties pie galda un runāt par Minskas vienošanos. Viesi studijā: Austrumeiropas politikas pētniecības centra izpilddirektors Andis Kudors un Latvijas Radio ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībietis.
Vēl raidījumā stāstīsim par to, kā ASV akadēmiskajā vidē vērtē prezidenta vēlēšanu kampaņas, kā arī pievērsīsimies valstiska līmeņa zviedru - turku "tvitersāgai" par seksu ar mazgadīgajiem.
Pensionēšanās vecums turpinās pieaugt
Tiem, kas sāk savas darba gaitas šobrīd un pirmo reizi nonāk darba tirgū, noteikti neinteresē, kāda būs viņu pensija un cik gadu vecumā viņi to varēs saņemt. Pensijas vecums, valsts garantētā apdrošināšana un jebkāda papildus krāšana - tas viss parasti rada sajukumu un iedzīvotāju dusmas. Ideja, ka godīgi strādājot, saņemšu lielu pensiju vecumdienās, piepildās tikai nedaudziem. Pārsvarā strādājošais, aizejot pensijā, saskaras ar nepatīkamu pārsteigumu, ka pensija nekas ievērojami liels nav.
Lielu jezgu vienmēr saceļ jebkādas spekulācijas par pensionēšanās vecumu. Piemēram, Vācijā karstas diskusijas izraisīja centrālās bankas analītiķu paziņojums, ka tiem jauniešiem, kuri šobrīd nonāk darba tirgū, jābūt gataviem pensijā iet tikai 69 gadu vecumā.
Demogrāfiskā situācija un ekonomiskā attīstība nav tāda, lai garantētu pensijas agrāk. Turklāt, pieaug arī cilvēku dzīves ilgums, kas liek valstīm ilgāk maksāt par sociālajiem pakalpojumiem. Tāpēc pēdējās cerības, ka pensijas var atļauties maksāt ekonomiski attīstītas valstis, sagrāva Vācija. Ierasti spēcīgākā un viena no labāk organizētajām ekonomikām Eiropā un pasaulē sāk atzīt savu bezspēcību. Vācijas Bundesbankas paziņojumus jau atsevišķi politiķi nosaukuši par muļķībām. Piemēram, Vācijas vicekanclers Zigmārs Gabriels ieteicis Bundesbankai nelīst, kur nevajag.
“Ja es būtu baņķieris Bundesbankā, tad es arī nāktu klajā ar šādām idejām. Šie cilvēki, kas brīdina par pensionēšanās vecuma palielināšanu, visi saņem labas algas, strādā maz satraucošu darbu un viņiem ir ļoti labas vecumdienu garantijas. Strādnieki, tirgotāji arī medicīnas darbinieki un es, uzskatām, ka šīs idejas ir dumjas,” tā Zigmārs Gabriels.
Daži Zigmāra Gabriela izteikumus jau nosaukuši par populismu. Tomēr pensiju princips pats par sevi ir vai nu novecojis, vai nu jau no sākta gala iecerēts kā nepietiekami nodrošināta sistēma. Kamēr cilvēki strādā, viņu iemaksas tiek izmantotas citu pensionāru uzturēšanai. Taču problēmas rodas, kad pensionāru kļūst vairāk un iemaksas nesedz pakalpojumu cenas.
Neizbēgama ir tendence palielināt pensionēšanās vecumu. Eiropas Savienībā mērķis ir izlīdzināt pensionēšanās vecumus, lai pieturētos pie daudz maz līdzīgām sistēmām. Kaut vai mums, Latvijā, pensijas vecums ir audzis kopš iestāšanās ES. Šobrīd, vidējais pensijas vecums Eiropā tuvojas 65 gadiem.
Protams, te jāņem vērā, ka pensionēšanās ir iespējama arī pirms laika. Tomēr nenoliedzama saglabājas virzība uz tā pieaugumu. Šobrīd tieši Vācijā, Dānijā, Spānijā un Francijā ir nolemts ieviest robežu 67 gadi, kamēr tādās valstīs, kā Somijā, Grieķijā, Dānijā, Kiprā, Itālijā, Portugālē, Nīderlandē un Slovākijā ir izvēlēts ceļš saistīt pensijas vecumu ar dzīves ilgumu un labklājību. Atkarībā no šiem rādītājiem, pensijas vecums 2050. gadā varētu sasniegt pat 72 gadus Dānijā, 69-71 gadu Grieķijā, Itālijā, Kiprā, Īrijā un Lielbritānijā, Baltijas valstis, kopā ar Beniluksa valstīm varētu saglabāt 65-66 gadu robežu. Viens gan ir skaidrs, ka, vērtējot, kādā vecumā iet pensijā, nevar par pamatu ņemt tikai materiālo labklājību. Skaidrs, ka Eiropas dienvidos ir labvēlīgāks klimats cilvēku dzīves ilgumam, kas pagarinātu darba mūžu grieķiem, itāļiem vai portugāļiem. Savukārt Dānijā veselības aprūpe ir tik augstā līmenī, ka šīs valsts iedzīvotāji ilgāk saglabā darba spējas.
8/22/2016 • 36 minutes, 10 seconds
Par Eiropas un Ķīnas ekonomiskajām attiecībām, Turciju, Krieviju, Spāniju un Angliju
Raidījumā saruna par Eiropas un Ķīnas ekonomiskajām attiecībām. Studijas viesi: Ekonomikas un vadības zinātniskā institūta pētnieks Aldis Bulis un Ārlietu ministrijas Āzijas un Okeānijas valstu nodaļas vadītājs Egils Dzelme.
Vēl raidījumā pievērsīsimies Turcijas un Krievijas attiecību nākotnei, Spānijas parlamentam un iespējamām kārtējām ārkārtas vēlēšanām. Kā arī stāstīsim par lielāko Eiropas finanšu centru - Londonas sitiju un to,
kā gaidāmais Brexit varētu šo centru ietekmēt.
Komentārs par Spāniju.
Jau astoņus mēnešus politiskās partijas Spānijā nav spējušas vienoties par valdības izveidi, un arvien lielāka kļūst iespēja, ka Spānijai var nākties jau trešo reizi gada laikā rīkot ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Taču pagājušajā nedēļā publiskota aptauja liecina, ka jaunas vēlēšanas politisko ainu valstī nemainītu. Turpina politologs Ivars Ījabs.
"Jebkuras vēlēšanas un jebkuras aptaujas ir divas diezgan atšķirīgas lietas. Arī Latvijas piemērs mums to daudzkārt atgādina, īpaši 9. Saeimas vēlēšanas 2006. gadā, ka tas, ko liecina aptaujas, ir tikai kaut kāda indikatīva zīme attiecībā uz to, kāds būs vēlēšanu rezultāts. Līdz ar to, protams, tur var būt kaut kādi brīnumi un var būt tā, ka labējo partiju atbalstītāji vienkārši neaiziet, un tad vairākumu iegūst šis te „Ciudadanos” kopā ar otru lielāko partiju, kas Spānijā bijusi ļoti ietekmīga partija. Līdz ar to tur ir dažādi risinājumi iespējami, un šādas aptaujas ne vienmēr ir mierinājums, jo īstenībā ir tikai viena aptauja, kas skaitās, un tā ir tā, kuru pilsoņi izdara pie vēlēšanu urnām. Līdz ar to es pilnīgi saprotu, ka Spānijas establešments negrib vairs turpināt šo jokošanos, un ir iespējams, ka izveidos daudzmaz normālu, labēji - centrisku koalīciju, kas to valsti varētu vadīt. Tur ir jāņem vērā, ka tas savā ziņā vieno Latviju un Spāniju, jo Spānijā arī ir ļoti fragmentēta partiju politika, un tur ir daudz visādu partiju, tai skaitā reģionālās partijas no Kanāriju salām, no Basku zemes, no Katalonijas utt, bet tā spēle pati par sevi un koalīcijas izveidošana ir diezgan ķēpīgs process, bet nu es nedomāju, ka tāpēc tur varētu notikt kaut kas briesmīgs.”
8/15/2016 • 37 minutes, 1 second
Par bērnu nabadzību Eiropā un Latvijā. Arī par Poliju, Lielbritāniju un Turciju
Raidījumā saruna par bērnu nabadzību Eiropā un Latvijā. Ko valstis un Eiropas Savienība dara, lai mazinātu nabadzības riskam pakļauto bērnu skaitu? Studijas viesi: Latvijas Universitātes pētnieks, demogrāfs Ilmārs Mežš, LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līga Āboliņa un LM Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa.
Vēl raidījumā sekojam līdzi notikumu attīstībai Polijā un pievēršamies arī kārtējām prognozēm par to, cik no šobrīd Lielbritānijā dzīvojošajiem ES pilsoņiem varētu nākties valsti pamest. Kā arī zīmējam Turcijas un Rietumu attiecību scenārijus.
Turcijā pēc apvērsuma mēģinājuma apcietināti jau apmēram 13 000 iespējamo sazvērnieku. Tāpat no darba atlaisti vairāki desmiti tūkstoši militārpersonu, skolotāju, augstskolu pasniedzēju un mediju darbinieku. Rietumi Turcijas valdības darbības kritizē visai asi, tāpēc vaicājam politoloģei Agnesei Lācei, kā notiekošais varētu ietekmēt Rietumu un Turcijas attiecības.
Šobrīd situācija ir ļoti interesanta, tādēļ ka sākotnējās reakcijas uz Turcijā notiekošo militāro apvērsumu , protams, bija nosodījums , bet pēc tam, diezgan drīz sekoja nosodījums attiecībā uz paša Erdogana darba metodēm un to, kā viņš rīkojas, lai mazinātu šī apvērsuma ietekmi vai sodītu tos, kurus viņš uzskata par vainīgiem. Un gan ES, gan ASV ir uzsvērušas, ka sagaida demokrātisku šīs situācijas risinājumu. Tā kā šobrīd process attīstītās, ka ļoti daudz personu tiek arestētas vai atlaistas no amatiem, tad protams parādās bažas arī no ES puses, kā tiks īstenots tālāk vispār sadarbības platformas, gan attiecībā uz bēgļu krīzes risināšanu, gan vīzu liberalizāciju, gan ekonomisko sadarbību, jo nav uzticības tam, ka Turcija ir tiesiska, uz likuma varas balstīta valsts, kurā ievēro cilvēktiesības, preses brīvību. Tas, kā šobrīd politiskā dzīve notiek Turcijā, nav atbilstoši Rietumu vērtībām, un tas noteikti ietekmēs to, kāda būs sadarbība turpmāk. Vai tāpēc Turcija izstāsies no NATO, to es nevaru spriest, visdrīzāk, ka tā nenotiks. Vai tas palēninās Turcijas ceļu ES virzienā? Pilnīgi noteikti, un tas jau tāpat bija ļoti lēns. Vai tas ietekmēs ES līgumu ar Turciju par bēgļu krīzes regulēšanu - pilnīgi noteikti. Kā tas notiks - es nezinu, vai tas būs šīs te vienošanās pārtraukšana vai finansējuma aizkavējums līdz situācijas normalizācijai - iespējams. Bet tāda diezgan tieša ietekme būs uz visiem šiem te sadarbības forumiem.
8/8/2016 • 42 minutes, 50 seconds
Mediju atbildība teroristisku notikumu laikā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā saruna par mediju atbildību teroristisku notikumu laikā - ir bijuši gadījumi, kad nozīmīga informācija tiek noklusēta, bet citos - tiek publicēti nepārbaudīti fakti. Kas darāms, lai nekļūstam par to, par ko lasām? Viešņa studijā: Baltijas Mediju izcilības centra vadītāja Rita Ruduša
Vēl raidījumā pētām, kā mediji reaģē uz masu slepkavībām un par ko raksta vairāk - par pašu varmāku vai viņa upuriem. Pievēršamies arī pirmajai sievietei - ASV prezidenta amata kandidātei no lielajām partijām un sekojam līdzi Eiropas Savienības un Turcijas līguma izpildei.
8/1/2016 • 36 minutes, 49 seconds
Nauda, medicīna un politika sportā; meli politikā; notikumu attīstība Turcijā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā saruna par naudu, medicīnu un politiku sportā un gaidāmajām Rio Olimpiskajām spēlēm. Studijas viesis: sporta žurnālists Armands Puče. Vai nauda, medicīna un sporta politizēšana ir jaunie "olimpiskie ideāli"?
Sekojam līdzi notikumu attīstībai Turcijā un skaidrosim, kā tie var ietekmēt Eiropu. Vēl raidījumā filozofes Skaidrītes Lasmanes komentārs par meliem politikā; kā arī pievērsīsimies ASV prezidenta vēlēšanām un oficiālā republikāņu partijas kandidāta Donalda Trampa izteikumiem par NATO un Baltijas valstīm.
Meli politiķu komunikācijā
Viens no “Brexit” referenduma lielākajiem pārsteigumiem bija kampaņu spēja safabricēt šķietami nenoticamus melus, kuriem daļa vēlētāju tomēr noticēja. Un tam netraucēja nemitīgā melu atmaskošana un atspēkošana. Boriss Džonsons, viens no britu politiķiem, kas kampaņas laikā izteica dažādus nepatiesus apgalvojumus saistībā ar Eiropas Savienību, nu ir kļuvis par Lielbritānijas ārlietu ministru. Komentē Latvijas Universitātes vadošajai pētniece Skaidrīte Lasmane.
"Vispirms - kas tad tie meli tādi ir? Parasti ar meliem saprot apzināti maldinošu ziņu, kas tiek sūtīta verbāli vai rakstiski. Meliem vienmēr ir nolūks iegūt sev kādu labumu. Tas, ka šī definīcija, protams, nav pilnīga, bet skaidrs, ka meli ir ļoti dažādi. Ir pat sabiedrībā pieļaujamie meli, arī politikā. Ar likumu atļauti meli, piemēram, policijas nopratināšanā, lai iegūtu informāciju no noziedznieka. Meli ir ļoti dažādi, bet parasti politikā runā vai nu par maziem, vai lieliem meliem, vai visvairāk par negantiem, negodīgiem un bezkaunīgiem meliem. Kas attiecas uz šiem britu politiķiem un viņu lomu šajā "Brexit" balsojumā un melu lomu šajā balsojumā, tad es domāju, ka tie tomēr ir kvalificējami kā ļoti lieli meli, no kuriem zināmā mērā ir atkarīga vesela nācijas nākotne. Turklāt neparedzama nākotne. Un šeit ir jāsaka, ka vislielākā nozīme melu atklāšanā, melu diagnosticēšanā un atmaskošanā ir tieši žurnālistiem, kas arī šoreiz tā bija, kas arī daudzos Latvijas gadījumos ir tāpat.
Melu sekas politikā ne vienmēr ir prognozējamas. Un meli politikā ir liels risks, tas vai nu skar vai nu politiķu personīgo stāvokli vai arī sabiedrības stāvokli, ja tā uzklausa šos melus. Daudzkārt jau meli aizmirstas un tālāk jau būs citi notikumi un citi meli. Domāju, ka tālāk jau tas atbildības moments netiek uzvelts uz tiem, kas melo. Līdzvainīgi ir arī balsotāji, tā sabiedrības daļa, kura notic."
7/25/2016 • 35 minutes, 51 seconds
Kā varētu izskatīties “Brexit” britu jaunās premjeres Terēzas Mejas vadībā?
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies britu jaunajai “dzelzs lēdijai” Terēzai Mejai (attēlā) un tam, kā varētu izskatīties viņas vadītais “Brexit”. Terēza Meja ir kļuvusi tikai par otro sievieti Lielbritānijas premjerministri valsts vēsturē. Protams, viņu ļoti labprāt salīdzina ar Mārgaretu Tečeri. Šobrīd Mejai tas varētu būt pagodinoši, lai gan ilgtermiņā viņas ietekme uz valsti diez vai būs tāda pati, kā dzelzs lēdijai. Politologs Daunis Auers uzskata, ka atkārtot Tečeres fenomenu Mejai nebūs iespējams. Tečerei bija pilnīgi jauns un svaigs redzējums par Lielbritāniju – pirmām kārtām jau par ekonomiku, bet papildus, arī ārpolitiku un iekšējiem Lielbritānijas politiskās dzīves jautājumiem. Mejai šāda svaiga redzējuma nav. Savā ziņā viņa arī to pati atzina uzrunā uzreiz pēc apstiprināšanas premjerministres amatā.
Studijā saruna par to,vai eiropieši padevušies bailēm, vai bēgļu krīze un regulāri terora akti mainījuši mūsu uztveri. Raidījuma viesis: Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Deniss Hanovs.
Naktī uz sestdienu Turcijā notika valsts apvērsuma mēģinājums. Tas izgāzās, un jau rīta pusē sākās aresti. Šobrīd to skaits jau ir sasniedzis sešus tūkstošus cilvēku, no kuriem aptuveni puse ir prokurori un tiesneši. Izskanējušas arī versijas, ka saraksti ar arestējamām personām ir sagatavoti iepriekš un gaidījuši īsto brīdi. Tāpat izskanējuši viedokļi, ka patiesībā aiz apvērsuma mēģinājuma stāvējis pats Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Žurnālista Anda Sedlenieka komentārs.
"Es domāju, ka tās ir galvenokārt spekulācijas, jo tā versija šķiet pārāk fantastiska un arī apvērsuma norises gaita liecina, ka prezidents ļoti bieži izskatījās apjukuma priekšā, un grūtas izvēles priekšā un tas nenotiktu, ja viņš pats būtu vadījis šo apvērsumu. Bet tas neizslēdz iespēju, ka viņš varētu būt, ja ne tieši zināt, tad nojaust par šo apvērsumu un tad ar kādām savām darbībām pasteidzināt tā sākumu. Jo tas izskatījās, teiksim tā, ļoti netipisks Turcijas armijai un tās vēsturiskajai pieredzei. Jebkurā gadījumā varu teikt, ka visu mēs nekad neuzzināsim, bet es tiešām domāju, ka tās ir spekulācijas, ka Erdogans varētu būt uztaisījis apvērsumu pats pret sevi. Erdogans, protams, izmanto situāciju un virza visu iespējamo, lai vēl vairāk nostiprinātu savu varu. Tur nekādu pārsteigumu nav. Tajā skaitā arī samazinot jaunu apvērsumu iespējamību. Un jauna apvērsuma iespējamība, es domāju, ir ļoti augsta… Ja sāksies represijas armijā, tas ir tikai laika jautājums, kad šādi notikumi atkārtosies."
7/18/2016 • 36 minutes, 37 seconds
Vācija aicina pret Krieviju ieņemt mazāk konfrontējošu nostāju
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā runāsim par Vāciju, kur vairāki augstu stāvoši koalīcijas valdības politiķi un sabiedrības domas veidotāji pēdējā laikā sākuši paust viedokli, kas aicina pret Krieviju ieņemt mazāk konfrontējošu nostāju un tā vietā meklēt dialogu un kompromisus. Bet studijā saruna par NATO samitu Varšavā, NATO un Krievijas attiecību dinamiku un par Lielbritānijas, Vācijas un Polijas lomu maiņu NATO ietvaros. Raidījuma viesis: Lavijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns.
Vēl raidījumā stāstīsim par Ungārijā oktobrī gaidāmo referendumu par Eiropas Savienības vēlmi pārvietot patvēruma meklētājus uz visām bloka valstīm, tai skaitā Ungāriju. Kā arī pievērsīsimies Rio Olimpiskajām spēlēm - izrādās pilsētai nav naudas, lai nodrošinātu policijas darbu.
Vācijas attieksme pret sankcijam pret Krieviju. Vai gaidāma sankciju atcelšana?
Teju visas Eiropas Savienības ieviestās sankcijas pret Krieviju ir spēkā jau divus gadus. Bargākās no tām - ekonomiskās, protams, skāra ne vien Krievijas, bet arī eiropiešu budžetu. Tās tika ieviestas 2014. gada 30. jūlijā pēc tam, kad virs Austrumukrainas tika notriekta „Malaysia Airlines” lidmašīna.
Jau ieviešot sankcijas, bija valstis, kuras izturējās pret tām mazliet atturīgi, jo Krievija bija ekonomisks partneris un līdz ar to, lēmums bija smags. Piemēram, Vācija pirms sankciju ieviešanas bija veikusi 90 miljardu eiro vērtu tirdzniecību ar Krieviju, tāpēc nav brīnums, ka šo sankciju ieviešana, nebija viegls solis, tomēr visa pasaule skatījās, kāda reakcija būs uz Krievijas darbībām Ukrainā.
Jāatzīmē, ka Vācijas attiecības ar Krieviju jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu beigām ir visnotaļ draudzīgas, un Berlīne bieži ir pievērusi acis, kad Kremlim paslīdējusi kāja. Viens no nesenajiem konfliktiem - 2008. gada karš starp Gruziju un Krieviju - daļai Eiropas lika sastingt bailēs un atbalstīt Gruziju. Tā bija tā Eiropas daļa, kas labi atcerējās padomju okupācijas gadus. Toreiz ASV centās panākt, ka NATO izveido dalības rīcības plānu Gruzijai un Ukrainai, bet Francija un Vācija šo plānu nobloķēja. Neko vairāk par pirksta pakratīšanu un kaunināšanu Krievijai piedzīvot nenācās. Ukrainas karš un Krimas aneksija gan Kremlim neļāva tikt cauri sveikā. Tomēr karš vēl nav beidzies, Krima aizvien ir Krievijas sastāvā, bet balsis Berlīnē arvien skaļāk sāk runāt par maigākām attiecībām ar Kremli. Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers bieži izteicis iebildumus un šaubas par NATO klātbūtni Baltijas valstīs, tajā pašā laikā nesenā intervijā vācu laikrakstam “Bild” Šteinmeiers sacīja, ka neviens nevar novērtēt NATO darbības kā draudus Krievijai.
Ļoti tieši kritizēt NATO darbības un atbalstīt Krieviju Šteinmeiers neatļaujas, tomēr šī intervija vēlāk vācu presē tika tik ļoti interpretēta, ka viņa vietnieks Gernots Ērlels brīdināja, ka šādas nekontrolētas situācijas var novest līdz pat karam.
Jāpiemin, ka Šteinmeiers ir populārākais politiķis Vācijā - viņu atbalsta 75% iedzīvotāju. Aptuveni tik pat atbalsta Šteinmeiera attieksmi pret Krieviju. Šeit jāpiebilst, ka NATO spēku izvietošanu Baltijas valstīs atbalsta vien 9% vāciešu.
Savukārt bijušais Vācijas vēstnieks ASV, Volfgangs Išingers izteicies, ka “Krievija šobrīd nav īsti atvērta dialogam, tomēr mums vajadzētu viņus apbērt ar piedāvājumiem”.
Lielākā daļa maigo mājienu, ka jāuzlabo attiecības ar Kremli, ka varbūt vajadzētu pārskatīt sankcijas, nāk no sociāldemokrātu partijas, tomēr atbalsts jūtams arī no Merkeles koalīcijā esošās Kristīgi sociālā savienības. Tās līderis Horsts Zīhofers izteicies, ka “sankcijām pret Krieviju nevajadzētu būt pastāvīgām, jo bloka mentalitāte šādiem laikiem nav piemērota”.
Neapšaubāmi uz vācu politiķiem tiek izdarīts pamatīgs spiediens no uzņēmēju puses, jo, neskatoties uz to, ka Krievija nav starp top 10 eksporta tirgiem, daudzas vācu kompānijas ir ieguldījušas Krievijā lielu naudu un sankcijas nepalīdz ieguldījumus atgūt.
Vai Vācijas un citu līdzīgi domājošu politiķu balsis varētu mainīt ES kopējo attieksmi pret Krieviju un ieviestajām sankcijām pret to, komentē politologs Ojārs Skudra.
„Sakarā ar „Brexit” rezultātiem pastāv viedoklis, ka līdz ar to ES ietvaros ir samazinājies to valstu un valdību vadītāju spēks, kuri iestājas par sankciju saglabāšanu tikmēr, kamēr nav panākts nopietns progress austrumu Ukrainā. Pretēji vispār zināmajam Itālijas, Ungārijas premjeri, var minēt vēl arī Austriju un Čehiju kā valstis, kuras aicina uz sankciju mīkstināšanu. Bet arī šo valstu vadītāji tālāk par tādiem diplomātiskiem soļiem un tādu jautājumu apspriešanu nav gājuši. Ja nebūs būtiska progresa noregulējuma virzienā Austrumukrainā un plašākā kontekstā NATO un Krievijas attiecībās un ja mūs nesagaidīs kaut kāds pārsteigums prezidenta vēlēšanās ASV, visticamākais līdz nopietnai sankciju samazināšanai vai sašaurināšanai nākamā gada janvārī mēs nenonāksim.”
7/11/2016 • 48 minutes
Pēcreferenduma vēji Lielbritānijā un Eiropā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā sekosim līdzi notikumu attīstībai Lielbritānijas iekšpolitikā - pēc Kamerona atkāpšanās tiek meklēts jauns toriju partijas un valdības vadītājs, taču vismaz pagaidām neviens uz Kamerona krēslu neraujas. Pēcreferenduma vēji šūpo arī opozīcijā esošo leiboristu partiju, kuras parlamenta deputāti izteikuši neuzticību partijas vadītājam Džeremijam Korbinam, kurš gan pagaidām spītīgi atsakās pamest vien pagājušajā gadā izcīnīto krēslu.
Studijā saruna par Eiropas Savienības nākotnes variantiem un to, kam tie būtu izdevīgi.Raidījuma viesi: RSU Eiropas studiju fakultātes Politikas zinātnes katedras vadītāja, profesore Ilga Kreituse un Latvijas ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis.
Vēl raidījumā pievērsīsimies citām “Brexit” sekām - pieaugošajai naida runai, kas veltīta imigrantiem, kā arī Stambulas Ataturka lidostā notikušajiem teroraktiem.
Kurš būs nākamais britu premjers?
Deivids Kamerons stājās Lielbritānijas premjerministra amatā 2010. gadā, pēc tam, kad 13 gadus pie varas bija leiboristi. 24. jūnijā pēc zaudējuma referendumā par dalību Eiropas Savienībā Kamerons paziņoja, ka atkāpsies no amata, kad viņa konservatīvā partija izvēlēsies jaunu līderi septembra sākumā. Līdz ar šādu paziņojumu, cilvēki sākuši prātot, kas varētu kļūt par Kamerona pēcteci.
Jau uzreiz pēc Kamerona paziņojuma, kā viens no potenciālajiem premjerministriem tika nosaukts Boriss Džonsons, bijušais Londonas mērs, konservatīvās partijas pārstāvis, kurš kļuva par vienu no skaļākajām „Brexit” kampaņas balsīm. Tieši viņa atbalsts kampaņai šķita kā pamatots iemesls Džonsonam pārņemt varu un vest valsti viņa atbalstītajā virzienā. Tomēr pagājušā nedēļā Džonsons paziņoja, ka nekandidēs uz vakanto amatu, liekot domāt, ka viņš nav ieguvis atbalstu partijas iekšienē. Tā pat runas par iespējamu kandidēšanu uz premjera amatu noraidījis finanšu ministrs Džordžs Osborns, kā nekā - viņš atbalstījis valsts palikšanu ES.
Tomēr tas nenozīmē, ka uz premjera krēslu nav tīkotāju - pagājušajā nedēļā savu kandidatūru pieteica vairāki cilvēki. Viens no potenciālajiem premjeriem ir šī brīža darba un pensiju ministrs Stefans Krebs (Stephan Crabb). Dzimis Skotijā, uzaudzis šķirtā ģimenē un daudz runājis par savu personīgo pieredzi ar pabalstiem un to, kā tie palīdzējuši izdzīvot. Šo punktu daudzi viņa partijas pārstāvji uzskata par ļoti simpātisku, jo tas veido labu kontrastu ar konservatīvās partijas privātskolu audzēkņiem pirmajās rindās.
Krebam līdzās stājas veseli četri konkurenti. Viens no viņiem - bijušais aizsardzības ministrs Laems Fokss, kuram savs amats bija jāpamet pirms pieciem gadiem, jo viņš ļāva savam draugam Adamam Veritijam kļūt par neoficiālu padomnieku, kā arī atļāva dzīvot savā Londonas mājā bez īres maksas. Šobrīd savā nule uzsāktajā cīņā par toriju līdera amatu, viņš norāda, ka bez „Brexit” viņu interesē Lielbritānijas veselības aprūpes sistēma, jo viņš pats pēc izglītības ir mediķis. Jāpiebilst, ka šī nav pirmā reize, kad Fokss mēģina iegūt toriju līdera amatu, 2005. gadā viņš nesekmīgi kandidēja konservatīvās partijas līdera vēlēšanās.
Abiem kungiem pievienojas tieslietu ministrs Maikls Govs, kurš bija Borisa Džonsona labā roka „Brexit” kampaņas laikā. Tomēr pēc tam, kad rezultāti tika paziņoti Govs saprata, ka Džonsons nav īsti piemērots premjera amatam.
Govs bieži raksturots kā ļoti patīkams, pieklājīgs un komunikabls. Un kā nu ne - savu karjeru sācis BBC, vēlāk rakstījis un kļuvis populārs ar savu sleju laikrakstā „The Times”. Govs parlamentā ievēlēts 2005. gadā. 2010. gadā Deivids Kamerons viņu iecēla par izglītības ministru, bet par tieslietu ministru Govs kļuva pēc tam, kad Kamerons mēģināja uzlabot toriju tēlu, rotējot konservatīvās partijas ministrus.
Savu kandidatūru pieteikušas arī divas dāmas un „The Guardian” ziņo, ka galvenā cīņa būs tieši viņu starpā. Viena no viņām Lielbritānijas enerģijas un klimata pārmaiņu ministre Andrea Ledsoma. Arī Ledsoma pārstāv to toriju pusi, kas kampaņas laikā slējās aiz Borisa Džonsona un atbalstīja valsts izstāšanos no ES, bet pēc Džonsona lēmuma nekandidēt uz partijas līdera amatu, pati arī ir gatava valsti stūrēt tautas vairākuma norādītajā virzienā. Ledsoma politikā ir visnotaļ īsu laiku - mazliet vairāk nekā sešus gadus, tomēr kāpusi pa karjeras kāpnēm ļoti strauji. Pirms ienākšanas politikā viņa vairāk nekā 25 gadus strādājusi banku un finanšu sektorā. Daudzi viņā saskata Margaritas Tečeres Dzelzs lēdijas garu.
Otra dāma ir iekšlietu ministre Tēreze Meja, kura aizstāvēja palikšanu ES, tomēr pēc balsojuma norādīja, ka „”Brexit” nozīmē „Brexit”” un vēlētāju balsojums ir jāciena.
Meja jau sešus gadus ir iekšlietu ministre, kas ir neparasti ilgs laiks, parasti šo amatu pamet krietni ātrāk. Arī viņā daudzi saskata „Dzelzs Lēdiju”. Mejai ir krietni lielākā politiskā pieredze nekā Ledsomai, viņu parlamentā pirmo reizi ievēlēja 1997. gadā. Tiesa, iespējams, ka daudzi viņas partijas biedri nav aizmirsuši viņas teikto 2002. gada partijas konferencē, ka viņi ir “šķebinošas partijas’’ biedri. Viņa arī aicinājusi Lielbritāniju izstāties no Eiropas cilvēktiesību konvencijas. Šo ideju gan viņa solīja atmest, ja kļūs pa premjerministri. Pirms politiķes karjeras Meja strādāja Anglijas Bankā.
7/4/2016 • 50 minutes, 46 seconds
Lielbritānijas referendums: kas britus un ES gaida nākotnē
Raidījuma Septiņas dienas Eiropā fokusā Lielbritānijas referendums par dalību Eiropas Savienībā: pētīsim to, kas britus gaida nākotnē pēc pēdējā gada šķēpu laušanas par un ap “Brexit”, savukārt, studijā saruna par referenduma iznākumu, tā ietekmi uz Eiropas Savienības nākotni un turpmākām ES un Lielbritānijas attiecībām. Kā arī to, kā finanšu tirgi reaģējuši uz šādām ilgstošām svārstībām un neziņu. Studijā: Latvijas Universita'tes asociētais profesors, domnīcas "Certus" pētnieks Daunis Auers, "SEB Bankas" Finanšu tirgus pārvaldes vadītājs Andris Lāriņš. Pa tālruni sazināmies ar Ilzi Kalvi Lielbritānijā.
Vēl raidījumā pievērsīsimies bēgļu krīzei: pagājušajā nedēļā ANO paziņoja, ka bēgļu skaits pasaulē pārsniedzis 65 miljonus cilvēkus. Meklēsim atbildi uz jautājumu, kā šādā situācijā jārīkojas Eiropai.
Lielbritānijas referenduma rezultāti: zaudējumi un ieguvumi
Bezprecedenta gadījums, kas iespējams paraus vaļā populistu un eiroskeptiķu pandoras lādi, tā varētu raksturot Apvienotās Karalistes balsojumu pret palikšanu Eiropas Savienībā. Lai cik pievilcīgi būtu argumenti, kurus parasti min tie, kas visās problēmās vaino Eiropas Savienību un Briseles tehnokrātus, realitātē neskaidrība un šoks izraisa lielākus zaudējumus. Piemēram, sekojot ziņām par Lielbritānijas izstāšanos no ES, mārciņa jau ir zaudējusi vairāk nekā iepriekšējās finanšu krīzēs kopā. Daži aprēķini liecina, ka britu ekonomika ar vienu „nē” referendumu ir zaudējusi tik daudz naudas, cik vairākos gados būtu iemaksājusi Eiropas Savienības budžetā. Papildus ekonomiskajām bažām, Lielbritānijā ir izveidojusies iekšpolitiskā krīze, kas apdraud visas Apvienotās Karalistes nākotni. Kā sociālajos tīklos jokoja simtiem lietotāju, iepazīstieties, Jūsu jaunais premjerministrs ir jocīgais Boriss Džonsons, kurš jau paziņojis, ka referendums nebūt nenozīmē muguras pagriešanu Eiropai.
„Šis referendums nenozīmē, ka Apvienotā Karaliste būs mazāk vienota vai mazāk eiropeiska. Es vēlos uzrunāt miljoniem cilvēku, kuri nepiedalījās referendumā vai arī balsoja par palikšanu ES, īpaši jau jauniešus. Šis balsojums nenozīmē, ka mēs kļūsim izolēti vai ka mēs sagrausim visus tiltus ar Eiropu. Esmu pārliecināts, ka mēs nevaram pagriezt muguras pret Eiropu. Mūsu bērni un mūsu mazbērni tāpat varēs izbaudīt brīvu pārvietošanos, izkopt dažādu kultūru izpratni, visu to, kas mūs padara par daļu no eiropeiskās identitātes,” atzīst Boriss Džonsons.
Šā brīža Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons jau paziņojis, ka atkāpsies no amata rudenī, lai dotu pienācīgi ilgu laiku jaunajai valdībai sagatavoties grūtajam darbam, izstāties no ES. Lielā mērā jukas ir sākušās ne tikai partiju vadītāju līmenī, bet arī Apvienotās Karalistes sastāvā. Leiboristi pieprasījuši sava līdera Džeremija Korbina atkāpšanos, kamēr pats Korbins uzskata, ka viņš varētu turpināt vadīt partiju. Savukārt ierastie Apvienotās Karalistes nemiera cēlāji skoti un ziemeļīri jau paziņojuši, ka vēlētos runāt ar ES par savu valstu palikšanu blokā. Kamēr Ziemeļīrijas vadība paudusi gatavību rosināt balsojumu par pievienošanos Īrijai, Skotijas premjerministre Nikola Stērdžena paziņojusi, ka skoti varētu atkārtot pirms diviem notikušo neatkarības referendumu. Iemesls tam ir „Brexit” balsojuma dati, kas apliecina, ka vairāk nekā 60% skotu iestājās pret aiziešanu no ES.
6/27/2016 • 39 minutes, 6 seconds
Visa Eiropa ar aizturētu elpu gaida Lielbritānijas lēmumu referendumā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies notikumam, ko visa Eiropa gaida ar aizturētu elpu - Lielbritānijas referendumam par palikšanu Eiropas Savienībā. Bet studijā saruna par gatavošanos NATO samitam Varšavā, par pēdējā laika militārajiem manevriem un mācībām Polijā un Baltijā, kā arī par to militāri stratēģisko un stratēģiskās komunikācijas nozīmīgumu gan mums, gan tiem, kas aiz NATO robežām. Raidījuma viesis: Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks.
Vēl raidījumā apskatīsim ASV sabiedrības strīdus ābolu- Konstitūcijas otrajā labojumā paredzētās tiesības nēsāt ieroci.
Lielbritānijas pirmsreferenduma cīņas
23. jūnijā Lielbritānijā notiks referendums par dalību Eiropas Savienībā. Kad gada sākumā šo referendumu izsludināja, diez vai daudzi eiropieši domāja, ka briti tiešām varētu izstāties, jo britu vēlmi palikt ES apstiprināja absolūtais vairākums pagājušā gada aptauju. Taču tagad, kad kampaņas rit pilnā sparā, situācija ir mainījusies, izstāšanās atbalstītāju saime kļuvusi lielāka un reti kurš spēj un vēlas prognozēt, kā mūsu kontinents izskatīsies Jāņu rītā.
Lielākā daļa pirmsreferenduma cīņu laika aptaujas rādījušas visnotaļ līdzīgus rezultātus, abās pusēs esot ap 40% britu, bet priekšā par pāris procentpunktiem tomēr turoties palikšanas atbalstītājiem. Visu laiku skandēja, ka rezultātu izšķirs neizlēmušie vēlētāji. Kā rāda „Finansial Times” apkopotie dati, viņu skaits kopš septembra sarucis no pamanāmiem 25 līdz vien 8%.
Lai noskaņotu vēlētājus pieslieties vienai vai otrai grupai, kampaņu rīkotāji izmanto ļoti skaļus, bieži absurdus faktus. Piemēram, izstāšanās kampaņa, ko īsāk mēdz dēvēt par brexiteriem, norāda uz tādiem Eiropas Savienības ieviestiem ierobežojumiem, kā banānu tirdzniecība tikai ķekaros pa trim. Tā pat brexiteri biedē ar 75 miljoniem turku, kuri ierastos Eiropas Savienībā, pateicoties bezvīzu režīmam. Tas nozīmē, ka visi Turcijas iedzīvotāji it kā grasās doties Rietumu virzienā.
Tiesa, arī palikšanas atbalstītāji nav balti un pūkaini, pārsvarā gan ar ne tik skaļiem meliem, bet gan puspatiesībām, ziņojot, ka pametot ES briti ietaupīs vien mazliet vairāk nekā piecus miljardus mārciņu gadā, kaut arī īstu aprēķinu par to nav un ietaupījums ir iespējams arī divreiz lielāks. Viņi pat norāda uz 2,2 miljoniem britu, kas dzīvo Eiropas Savienībā un, iespējams, būtu spiesti atgriezties Britu salās, bet reāli precīzs skaitlis nav zināms un dati svārstās no 1 - 2 miljoniem. Tāpat, protams, arī biedēšana ar sabrukušu ekonomiku kā izstāšanās sekām.
6/20/2016 • 29 minutes, 36 seconds
Vai 315 miljardu vērtais Junkera investīciju plāns sekmēs Eiropas ekonomisko attīstību?
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīmies Junkera investīciju fondam, kam būtu jāpalielina Eiropas ekonomiskās attīstības apgriezieni. Studijā saruna ar Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli par aktuālo Eiropā - migrāciju un migrantiem, "Brexit" un "RailBaltic" projekta attīstību.
Vēl raidījumā stāsti par NATO militārajiem manevriem Austrumeiropā un Krievijas reakciju uz tiem, kā arī skaidrosim, kas ir Ramdāna mēnesis un ko tas nozīmē musulmaņiem.
Junkera plāns dzīvē
Apritējis gads kopš tā sauktais Junkera investīciju plāns silda Eiropas ekonomiku. Politiķiem ļoti patīk izcelt, ka viņu programmas darbojas un ir efektīvas. Arī Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žans Klods Junkers savos paziņojumos uzsver, ka plāns ir svarīga sastāvdaļa no EK programmas, kā atjaunot ekonomisko izaugsmi.
Lielākā problēma pēc krīzes Eiropā ir gausais apjoms, kādā tiek ieguldīta nauda jaunos projektos. Tam iemesls nav naudas trūkums, bet gan investoru minstināšanās naudu ieguldīt. Tāpēc arī EK piedāvāja iespēju kļūt par riskantāko darījumu garantu. Ieguldīt nedaudz savas naudas, lai tā iedrošinātu arī investorus ieguldīt savējo. Šobrīd, gadu pēc šīs programmas darba, EK ieguldījusi 12 miljardus eiro, kamēr investori - 100 miljardus. Kopējās plāna ambīcijas ir panākt 300 miljardu eiro lielas investīcijas. Atsaucība Eiropā ir tik liela, ka plāna darbības termiņš ir pagarināts arī pēc nākamā gada beigām.
Latvijā šobrīd vēl neviens projekts nav tapis par Junkera programmas līdzekļiem, EK pārstāvniecības Latvijā ekonomikas padomnieks Mārtiņš Zemītis iepriekš Latvijas radio atzina, ka ir atsevišķi projekti, kuri varētu saņemt ievērojamu finansējumu. Pagaidām publiski skaļāk minētais ir Ķekavas apvedceļš.
6/13/2016 • 34 minutes, 28 seconds
Vai protesti Francijā var ietekmēt gaidāmo Eiropas čempionātu futbolā?
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētīsim, kā attīstās protesti Francijā pret izmaiņām darba likumā un kā tie var ietekmēt gaidāmo Eiropas čempionātu futbolā. Studijā saruna par partnerattiecībām un likumdošanu, kā arī Latvijas pēdējo vietu Eiropas Varavīksnes indeksā. Raidījuma viešņa juriste Evita Goša. Vēl raidījumā pievērsīsimies cīņai ar terorismu - Irākas armija sākusi ofensīvu, lai atgūtu stratēģiski ļoti nozīmīgo Fallūdžas pilsētu. Vai terora grupējuma kalifāta dienas ir skaitītas?Kā arī fragmenti no "Euronet plus Big Crunch" intervijas ar Eiropas Komisijas pirmo viceprezidentu Fransu Timmermanu par to, kas šobrīd Savienībā aktuāls.
Streiki Francijā
Pēdējos mēnešus franči streiko pret izmaiņām darba likumdošanā un pēdējās pāris nedēļās protesti pārņēmuši lielāko daļu Francijas. Izmaiņas, kuras izraisījušas streikus, paredz atvieglot kārtību, kādā pieņemt un atlaist darbiniekus, uzņēmumiem atvieglot kārtību, kādā var samazināt atalgojums, darba devējiem būtu lielāka iespēja vienoties ar darbiniekiem par darbu svētkos un īpašiem, piemēram, kāzu un maternitātes atvaļinājumiem. Reforma neplāno mainīt darba laika regulējumu, tas paliktu kā šobrīd - 35 stundas nedēļā -, bet tā tiktu noteikta kā vidējā likme, ar iespēju darba devējiem vienoties ar arodbiedrībām par līdz pat 46 stundu darba nedēļu.
Izmaiņas likumdošanā plānotas, jo jau vairākus gadus Francijas ekonomikas stagnē, valstij ir milzīgs parāds, pieaug bezdarbs, kas šobrīd vidēji valstī ir ap 10%, bet starp jauniešiem, imigrantiem un zemu kvalificētiem darbiniekiem sasniedz pat 25%. Par spīti tam, pret reformām iebilst ne tikai arodbiedrības, bet arī parlamentā. Latvijas Radio raidījumā “Aktuālā intervija” politologs Aldis Austers norādīja, ka neskatoties uz to, ka valdība uzsver, ka streikotāji pārstāv ļoti nelielu tautas daļu, aptaujas rāda, ka 62% Francijas iedzīvotāju ir streikotāju pusē.
Franss Timmermans aicina uz neskatīties uz ES caur mākoņiem
Ikgadējā "Euronet Big Crunch" intervijā šogad tika aplūkotas nesenās problēmas, to starpā bēgļu un ekonomiskā krīze, solidaritātes trūkums, Brexit iespējamību, parādu krīze un sabiedrības neuzticību Eiropas institūcijām. Apzinoties ES trūkumus, Franss Timmermans iezīmēja Komisijas attieksmi par gaidāmo Lielbritānijas izstāšanās referendumu, deva konkrētus ieteikumus visu dalībvalstu politiķiem, kā arī aicināja gan iedzīvotājus, gan politiķus neskatīties uz ES caur mākoņiem.
Piedāvājam noklausīties visu interviju ar Francu Timmermanu oriģinālvalodā.
6/6/2016 • 35 minutes, 18 seconds
Grieķijas parādu restrukturizēšana. Latviešu kino Kannās
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā stāstām par Eirogrupas panākto vienošanos saistībā ar Grieķijas parādu restrukturizēšanu. Savukārt studijā saruna par latviešiem Kannās, kino tendencēm Eiropā un par to cik šobrīd kino māksla atspoguļo realitāti. Viešņas: Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma un Rīgas Starptautiskā kino festivāla radošā direktore Sonora Broka. Vēl raidījumā skaidrosim, kā protestus Francijā izmanto Kremļa propagandas kanāli. Kā arī pievērsīsimies “Google sāgai” - Francijā finanšu policija slēdz Google biroju, lai meklētu pierādījumus par nodokļu nemaksāšanu.
Grieķijas parāds. Jāmeklē jauni ekonomiskie risinājumi
Uz Eiropas notikumu kartes atkal parādījušās ziņas par Grieķijas ekonomiku. Kamēr Grieķiju pārpludināja bēgļi, ekonomika ir cīnījusies par kaut nelielu izaugsmi un nekas diži mainījies nav. Starptautiskais valūtas fonds jau ilgstoši brīdina, ka Grieķija nespēj izpildīt prasības parāda atdošanai. Valsts ekonomika vienkārši neuzrāda nevienu pazīmi, ka parāda iekasēšana būtu iespējama.
„Grieķijai trūkst pagrieziena punkta, kas sāktu vest uz izaugsmi,” tā Grieķijas ekonomisko stāvokli raksturoja ekonomists Vangelis Agapitos.
„Parāds šobrīd ir kā akmens pie mūsu slīkstošās ekonomikas kājām. Grieķijas ekonomika ir slima. Tai nepieciešama visa iespējamā solidaritāte, lai iesāktu lēcienu. Vajag apturēt to ekonomikas krituma spirāli, kas ir iznīcinoša. Mums nepieciešams panākt, ka kritums ir vadāms, tikai tā to var apturēt. Mērķis ir panākt, ka darba vietas, ekonomiskais pieaugums palīdz celt pensiju sistēmu un sociālās garantijas. Protams, kamēr politiskās attiecības ir nokaitētas, izlīgumu panākt ir grūti. Parāda norakstīšana ir veids, kā ātrāk tikt atpakaļ uz ceļa, bet šobrīd prasīt milzīgu parāda samazināšanu būtu par daudz, vērtē Agapitos.
Pagājušās nedēļas Eirogrupas sanāksmi nedaudz interesantāku padarīja stīvēšanās starp Starptautisko Valūtas fondu, Eiropas Savienības dalībvalstīm un bloka institūcijām. ASV dominētais valūtas fonds atklāti brīdināja, ka pieturēšanās pie esošās parāda atdošanas programmas neko nedos. Grieķijas parāds tikai turpina augt un līdz 2060. gadam var sasniegt pat 250% no iekšzemes kopprodukta, kas ir par 70% vairāk nekā šobrīd. Tātad, ideja nosist pussprāgušu zirgu ar vāli, nav loģiska. Tā praktiski nozīmētu parāda norakstīšanu 100% apmērā, jo nebūs no kā parādu iekasēt.
To, ka šajā gadījumā ir grūti nošķirt ekonomiku no politikas, uzsver akadēmiķe Raita Karnīte. Viņa uzskata, ka iemesls jezgai ap Grieķiju ir pārāk lielā ietekme uz visas Eiropas savstarpējām attiecībām.
Šobrīd panāktā Eirogrupas vienošanās paredz, ka Grieķijas parādu varētu atvieglot, bet ne ātrāk par 2018. gadu. Karnīte uzsver, ka globālā ekonomika ir nonākusi jaunā vēsturiskā nogrieznī. Gluži kā 1929. gada krīze, zelta standarta laiks un Rūzvelta „jaunie darījumi”, arī tagad ir jāmeklē jaunas ekonomikas teorijas. Krīze parāda, ka taupība vien nav zāles, naudas iepludināšana arī nelīdz, tātad ir jāatrod zelta vidusceļš, kā izlietot iepludināto naudu reālām vajadzībām. Nav tālu jāmeklē problēmcēloņi – kaut vai ES fondu līdzekļi, par kuriem būvē ceļus. Ja nav ražošanas, tad neviens pa jaunajiem ceļiem nebrauks. Savukārt Grieķijai agri vai vēlu būs jāsniedz solidāra palīdzības roka. Rādītāji apliecina, ka valsts netiek ārā no purva ar naudas iepludināšanu. Tāpēc, ka šī nauda aiziet nestrukturālām reformām. Tikmēr Vācijas ekonomikas fenomens māca vēl kādu patiesību – viena valsts, kas ir pārāk ekonomiski spēcīga, atņem spēku apkārtējām. Savā ziņā Vācija ir radījusi spriedzi starp tām valstīm, kuras netiek līdzi Vācijas apjomiem. Jo spēcīgāka Vācija kļūs, jo vairāk tai būs jāiegulda kaimiņu drošībā. Savukārt vielu pārdomām par grieķu ballīti rada kāda statistiska diagramma par parāda apjomu uz vienu iedzīvotāju Eiropā. Grieķija ir septītajā vietā tieši starp Franciju un Vāciju. Tātad, Eiropas smagsvari dzīvo tieši tādā pašā ballītē, tikai šobrīd vēl turas virs ūdens. Vācija tiek ar savām saistībām galā, bet Francija jau pāris gadus balansē uz naža asmens.
5/30/2016 • 36 minutes, 30 seconds
Jau septiņus mēnešus globālās temperatūras pārsniedz normu. Kādas tam būs sekas?
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies klimata pārmaiņām. Aprīlis bijis septītais mēnesis pēc kārtas, kad globālās temperatūras pārsniedza normu un šobrīd par sekām brīdina arī Pasaules banka. Savukārt studijā saruna par Ukrainu, kurai pēc uzvaras Eirovīzijā atkal pievērsta pasaules uzmanība. Raidījuma viesis: žurnālists Atis Klimovičs.
Vēl raidījumā diskutēsim par Lielbritāniju, kuru tieši pēc mēneša gaida balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības. Kā arī skaidrosim, vai Rietumiem, cenšoties stabilizēt situāciju Lībijā, iespējams mazināt bēgļu plūsmu Eiropas virzienā.
Dabas uzvedība mainās
Kad Leonardo di Kaprio saņēma savu Oskara apbalvojumu, slavenais aktieris no lielās skatuves atgādināja, ka klimata pārmaiņas ir īstas un tām jāpievērš uzmanība. Viņš jau gadiem runā par klimata pārmaiņu ietekmi uz pasauli. Kaut vai filmējoties mākslas filmā par izdzīvošanu savvaļā, Leonardo di Kaprio uzsvēra, ka sajutis, cik mainīgi ir laika apstākļi.
Dažādas organizācijas mēra Zemes temperatūru un cenšas saprast, kā novērojumi dabā varētu mums sniegt atbildi par klimanta izmaiņām. NASA nesen ziņoja, ka dati par aprīli uzrāda absolūto siltuma rekordu pasaules mērogā. Gaisa temperatūra pēdējo trīs mēnešu laikā ir konstanti par vismaz vienu grādu pēc Celsija skalas pārsniegusi to normu, ko uzskata par atskaites punktu. Tieši temperatūras svārstības rada bažas, ka klimata pārmaiņas ir īstas.
Zinātnieku darbs ir pētīt un meklēt kopsakarības, politiķu darbs ir meklēt risinājumus politiskā līmenī, bet žurnālistu un aktīvistu darbs ir ziņot un piedāvāt faktus. Vairākās pasaules valstīs izvēršas asa cīņa starp klimata pārmaiņu aizstāvjiem un noliedzējiem. Jo reālas izmaiņas nozīmē ekonomiskos pārkārtojumus. Bet kur nauda, tur intereses.
ASV ir aktīvas lobētāju grupas, kuras veido politekonomijā skoloti cilvēki. Tāds ir arī Marks Morano, kurš bija viens no Republikāņu partijas vēlēšanu komandas veidotājiem, bet tagad vada pretklimata pārmaiņu organizāciju. Viņš ir pārliecināts, ka klimata pārmaiņas ir blēņas.
„Mēs vadāmies pēc pierādījumiem, kuri parāda, ka globālo sasilšanu veicina simtiem dažādu faktoru, piemēram, okeānu cikli, ūdens temperatūra, metāns, Saules sistēma un Saules aktivitāte, mākoņi un vulkānu darbība un putekļi, kas no tās rodas. Ideja, ka oglekļa dioksīds ir aste, kas luncina suni, vienkārši nav izskaidrojums. Ja vēl pameklējam faktus vai aprakstus zinātniskajā literatūrā, ir plaši atrodama informācija, ka viduslaikos un romiešu laikā arī ir bijuši karstuma viļņi, kuros nu nekādi nebija vainojams CO2 izmešu daudzums. Kas tagad notiek? ANO dati liecina, ka pēdējās divās desmitgadēs ir bijuši vairāki gadi, kad gaisa temperatūra nav palielinājusies. Bet ASV Kongress, ANO rada mītu, ka viņi var ietekmēt laikapstākļus. Tā it kā viņi spētu samazināt viesuļvētru spēku un tornado postījumus,” uzskata Morano.
Lielu darba daļu, publiski skaidrot klimata pārmaiņu pazīmes, ASV pilda Bils Najs. Viņš ir populārzinātnisku raidījumu vadītājs, kurš uzskata, ka klimata pārmaiņu pretinieki nespēj uztvert argumentus precīzi. Pieminēt temperatūras nepaaugstināšanos ir viegli, ja skatās uz virspusējiem datiem, piemēram pa pilsētām. Bet Zemes temperatūra aug, ja to novēro globālā līmenī.
„Sāksim ar faktiem – romiešu periods tiešām neatspoguļo visu pasauli. Kritiķiem varam pajautāt – vai jūs piekrītat, ka bērnībā oglekļa dioksīda izmešu nebija tik daudz kā tagad? Līmenis aug ļoti strauji. Tā ir atšķirība starp vecajiem sliktajiem laikiem un mūsdienām. Tieši CO2 pieauguma dinamika satrauc un to ietekmē cilvēka darbība. Paskatieties ledājos, kuros ir iesprostots gaiss no ļoti senas pagātnes. Tādā veidā mēs analizējam, kāda bija tālās pagātnes gaisa kvalitāte, un tā liecina, CO2 daudzums bija mazāks. Viduslaiku sasilšanas periods ir izplatīts arguments, bet tas ir Eiropas fenomens, tā kā uz pasauli to attiecināt nevar. Kad es biju bērns, pasaules iedzīvotāju skaits sasniedza trīs miljardus. Manas dzīves laikā iedzīvotāju skaits ir vairāk nekā dubultojies. Un pasaulē visi grib dzīvot kā mēs, attīstītās pasaules valstis. Tas nozīmē, dedzināt oglekli un izmest izmešus atmosfērā,” vērtē Najs.
Aptaujāt zinātniekus par klimata pārmaiņām un CO2 izmešiem varētu daudz un ilgi. Bet piemēram, tautā labi zināmais laika zīmju vērotājs Vilis Bukšs atzīst, ka savus novērojumus balsta uz senču vērojumiem un ticējumiem. Viņš pievērš uzmanību arī zīmīgajiem laika prognozēšanas datumiem. Tāpat arī daudz ko var secināt no novērojumiem dabā.
Kad es sekoju līdzi, tad es pamatojos uz cikliem. Šķiet, ka tie cikli arī dabā ir tādi. Un kad skatās globāli, tad arī mūsu mazajā zemītē tie cikli atkārtojas. Mums varbūt nav ļoti senu dabas vērojumu tradīciju, bet to, ka cilvēka darbība atstāj kaut kādu ietekmi, tas protams arī atsaucās. Nobīdes veidojas, sekojot laikam, jo, protams, viss ir kustībā un mainībā. Tomēr, kaut kāds cikliskums dabā ir - tas arī nosaka aukstākus un siltākus posmus un tas periodiski atkārtojas.
Protams, Vilis Bukšs neveic globālu laikapstākļu analīzi, bet arī nelielajā mērogā, viņš ir novērojis, ka dabas uzvedība mainās.
5/23/2016 • 36 minutes, 2 seconds
Kārtējie Grieķijas finanšu krīzes riski un aicinājumi likvidēt ofšoru kontu sistēmu
Šoreiz raidījumā Septiņas dienas Eiropā stāsts par kārtējiem Grieķijas finanšu krīzes riskiem, par Eirogrupā izskanējušiem plāniem grieķu parādu restrukturizēt, kā arī par Ukrainas reformu procesu. Raidījuma viesis: Eiropas Komisijas viceprezidents eiro un sociālā dialoga jautājumos Valdis Dombrovskis.
Raidījumā arī vērosim, kā attīstās notikumi saistībā ar Panamas dokumentu nopludināšanu un aizvien skaļākiem aicinājumiem ofšoru kontu sistēmu likvidēt.
Vēl skaidrosim, kādi ieguvumi Latvijai ir no iestāšanās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā; kā arī pievērsīsimies ASV prezidenta amata kandidāta Donalda Trampa neveiklām attiecībām ar musulmaņiem, it īpaši ar jauno Londonas islamticīgo mēru Sadiku Kānu.
Panamas dokumentu skandāla attīstība
Ir pagājis pusotrs mēnesis, kopš pasauli satricināja ziņas par Panamas dokumentu nopludināšanu. Kopš tā brīža vairākas amatpersonas ir atvadījušās no sava amata, bet citiem nācies pavadīt daudz laika skaidrojoties ar sabiedrību par to, kāpēc viņu vārdi atrodami nopludinātajos dokumentos. Bet pagājušajā nedēļā nāca otrais trieciens: tagad jebkurš var pārbaudīt, kas ir atrodams dokumentos un nu tur nonākušas arī vairākas pasaules mēroga slavenības, piemēram, aktrise Emma Vatsone. Aktrises pārstāvji, protams, uzreiz pēc ziņu parādīšanās, nāca klajā ar paziņojumu, ka Vatsone ārzonas firmas izveidojusi, lai pasargātu sevi un savu privātumu, ko nevar izdarīt, reģistrējot uzņēmumu savā dzimtenē Lielbritānijā.
{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="95800" layoutid="0" layout="" static=""}
Parādījušies arī arvien vairāk faktu par un ap Panamas dokumentiem, piemēram, tas, ka ziņotājs šos dokumentus ir piedāvājis vairākiem lieliem medijiem, kuru vārdi gan nav minēti, bet tie ir atteikušies tos pētīt un publicēt. Noraidošu atbildi sniedzis arī WikiLeaks. Ziņotājs šajā sakarā arī paziņojusi, ka “mediji ir izgāzušies”.
Savu balsi pacēluši arī 300 pasaulē slaveni ekonomisti. Viņi uzskata, ka no nodokļu paradīzēm nav nekāda labuma un pieprasa jaunus, globālus likumus, kas noteiktu uzņēmumiem publicēt ziņas par nodokļu maksājumiem visās valstīs, kurās tās darbojas. Viens no ekonomistiem, kurš parakstījis minēto vēstuli, profesors Džefrijs Sakss (Jeffrey Sachs) intervijā BBC atzina, ka cīņa ar nodokļu paradīzēm nebūs viegla.
5/16/2016 • 34 minutes, 39 seconds
Eiropas dienas tradīcijas. Bezvīzu režīms ar Turciju
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētīsim, kā Latvijā un citur Eiropā atzīmē Eiropas dienu. Bet studijā saruna par bezvīzu režīmu ar Turciju. Eiropas Komisija piekritusi turkiem piešķirt bezvīzu ceļošanu Šengenas zonas valstīs, ja vien Turcija izpildīs vēl dažas formalitātes, galvenā no tām – ieviest Eiropas standarta pases. Raidījuma viesis: Saeimas deputāts Veiko Spolītis.
Vēl raidījumā aplūkojam un vērtējam Krievijas iekšpolitiku attiecībā uz ceļojumu ierobežojumiem tās iedzīvotājiem, kā arī analizējam jaunos šķēršļus Eiropas Savienības un ASV Transatlantiskā tirdzniecības līguma ceļā.
Divas izpratnes par 9. maiju
9. maijs Latvijā tiek pavadīts dažādi: vieni svin Eiropas dienu, citi Uzvaras dienu. Šķiet, ka dzīvojam divās, ļoti dažādās realitātēs, no kurām viena sliecas Rietumu, bet otra Austrumu virzienā. Lai saprastu, kāpēc šāda sašķeltība, ir jādodas mazliet vairāk nekā 70 gadu tālā pagātnē.
1945. gads. Eiropa - kara nomocīta. Vācijas pilsētas gandrīz noslaucītas no zemes virsas pēc niknajiem Sabiedroto spēku uzlidojumiem. Tikmēr Austrumeiropa atgriežas komunisma važās. Cilvēki bija noguruši no teju sešus gadus ilgā, asiņainā, brutālā kara. Sabiedroto armijas no nacistiem atbrīvoja pilsētu pēc pilsētas. Padomju karaspēks steidzās, viņi vēlējās būt pirmie, kas ieņem Berlīni. Tas, kas vēl bija palicis pāri no Hitlera sapņa par diženo Nacistisko Vāciju, spītīgi nepadevās līdz 1945. gada 30. aprīlim, kad Hitlers izdarīja pašnāvību. Pēc nedēļas, 7. Maijā, un tad vēlreiz, 8.maijā, ar nelielām izmaiņām tekstā un padomju pārstāvja klātesamību, Vācija paraksta bezierunu kapitulāciju.
Par kara beigām savai tautai steidza paziņot gan Vinstons Čērčils, kuru nupat dzirdējām, gan Harijs Trūmens, gan arī padomju vara.
Tiesa, kara beigas Eiropā iezīmēja jaunu sākumu, un daļa no Eiropas nonāca aiz dzelzs priekškara, un karš, klusāks un nemanāmāks, turpinājās. Latvijā, tā pat kā citās valstīs, kuras jau iepriekš bija baudījušas padomju okupācijas garšu, daudzi nolēma pretoties un gāja mežā. Gaidīja un cerēja, ka ASV un Lielbritānija, sakāvusi nacistus, glābs Austrumeiropu no okupācijas. Tomēr tāda diena nepienāca.
Tikmēr Rietumeiropa, sakāvusi nacistus, sāka atjaunot nopostīto kontinentu. Problēmu bija ārkārtīgi daudz - miljoniem cilvēku bija palikuši bez mājām, ekonomika bija sabrukusi, rūpnīcas sagrautas un Rietumeiropu pārpludināja bēgļu straumes.
Lai Rietumeiropu celtu no jauna tika izveidota “Eiropas atveseļošanās programma” jeb “Maršala plāns”, kas paredzēja no ASV budžeta laika posmā no 1948. līdz 1952. gadam Eiropai novirzīt 13 miljardus dolāru.
Paralēli mājvietu un ekonomikas atjaunošanai, sāka veidoties dažādas organizācijas. Tūliņ pēc kara beigām Eiropā, tika nodibināta Apvienoto Nāciju Organizācija jeb ANO, kuras galvenie mērķi mainīgajā pasaulē ir nemainīgi: saglabāt mieru, drošību, veicināt attīstību un cilvēktiesību ievērošanu visā pasaulē.
1949. gadā tiek izveidota Ziemeļatlantijas Līguma organizācija jeb NATO, 12 dibinātājvalstīm vienojoties, aizsargāt jebkuru no dalībvalstīm uzbrukuma gadījumā.
Bet 1950. gada 9. maijā Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans Parīzē teica runu, kurā ierosināja Eiropā ieviest jaunu politiskās sadarbības veidu, kas padarītu karu starp Eiropas valstīm neiedomājamu. Šo runu vēsturē pazīst, kā “Šūmana deklarāciju”, un to uzskata par pamatakmeni Eiropas Savienības izveidei. Jau kopš pagājušā gadsimta 80. gadiem 9. maijā atzīmē Eiropas dienu, kas veltīta mieram un vienotībai. Arī Latvijā, kopš iestāšanās Eiropas Savienībā, ik gadu tiek atzīmēta Eiropas diena.
Tikmēr otrā Daugavas krastā notiek citi svētki. Cilvēki dodas “Nemirstīgo gājienā” - no Krievijas pārņemtā tradīcija, kur gājiena laikā rokās nes karā piedalījušos armijnieku fotogrāfijas. Cilvēki pulcējas pie pieminekļa, noliek ziedus, klausās koncertu. Lai gan blakus Uzvaras piemineklim plīvo Latvijas karogi, cilvēku rokās un apģērbā dominē Krievijas un arī PSRS atribūtika. Interesanti, ka svinības šogad gan Rīgā, gan Maskavā notiek 50. gadu, pirmo reizi šo dienu svinēja 1966. gadā, līdz tam tā praktiski netika atzīmēta.
Līdz ar PSRS sabrukumu, arī svētku atzīmēšana kļuva piezemētāka, bet atgriezās ar jaunu sparu 2004. gadā. Kā Latvijas Radio intervijā skaidroja Daugavpils Universitātes sociologs un politologs Dmitrijs Oļehnovičs: tie zināmā mērā esot protesta svētki, jo līdz krievu skolu reformai 2004. gadā to atzīmēja ar kara upuriem saistīti cilvēki vai arī savas politiskas pārliecības dēļ. Savukārt tagad politiķi šo dienu izmanto kā ideju gadatirgu.
Uzvaras diena kļuvusi arī par ideoloģisku ieroci hibrīdkarā. Pagājušās nedēļas beigās notikušajā seminārā „NVO un mediju loma hibrīdkarā.Ukrainas pieredze divus gadus pēc Krievijas iebrukuma” Ukrainas eksperti brīdināja, ka līdz ar 9. maiju, varēsim vērot hibrīdkara paraugstundu krievu medijos. Ukrainas eksperts Jevģēnijs Magda sacīja: „Būs vēstījumi par fašistiem un ļoti daudz melu. Traģēdija slēpjas tajā, ka vienlaikus tur trūks patiesības par Otrā pasaules kara briesmīgajām sekām attiecībā pret Ukrainu, Baltiju un citām tautām.”
5/9/2016 • 39 minutes, 30 seconds
Eiropas jaunieši Tuvo Austrumu verdzibā. Latvijas virzība uz OECD
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētīsim, kā Latvijā un citur Eiropā dažādi Tuvo Austrumu grupējumu vervē no Eiropas atsvešinājušos jaunatni seksa verdzībai un kara klausībai. Bet studijā saruna par Latvijas virzību uz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (OECD) un par to, cik daudz "pavasara tīrīšana" Latvijas finanšu sektorā ir saistīta ar solījumu un saistību izpildi šai organizācijai. Raidījuma viesis: Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītājs Pēters Putniņš.
Vēl raidījumā skaidrosim, kāds ir ASV prezidenta Baraka Obamas vizītes Eiropā "sausais atlikums"; kā arī pievērsīsimies kodolmateriālu kontrabandai. Pēdējo gadu laikā Gruzijā noķerti vairāki cilvēki, kuri mēģinājuši izvest kodolmateriālus nelielos daudzumos, skaidrosim kādu kaitējumu šie materiāli var radīt sabiedrībai un videi, nonākot nepareizajās rokās.
Islāma valsts vilina arī mūsu bērnus un līdzcilvēkus
Pagājušajā nedēļā mērenu šoku Latvijā sagādāja paziņojumi, ka pret cilvēku tirdzniecību un ievilināšanu islāma kaujinieku lamatās nav pasargāti arī mūsu bērni un līdzcilvēki. Biedrība „Patvērums „Drošā Māja”” brīdināja, ka arī Latvijā ir novēroti gadījumi, kas nepilngadīgus bērnus vervē dzīvei Tuvajos Austrumos. Pierasta lieta bija dzirdēt, ka šādi gadījumi notiek tajās Eiropas zemēs, kurās ir ievērojama musulmaņu kopiena. Bet kas varētu likt bērnam Latvija gribēt pievienoties Islāma valstij? Uzreiz jāatgādina, pievienošanās vienmēr nenozīmē kļūšanu par karotāju.
"Latvijā ir dažādi gadījumi, kad fiksēti fakti, ka caur sociālajiem tīkliem – skaipu, citiem interneta resursiem, jauniešus, un gribu uzsvērt, nepilngadīgos, iepazīstina ar Islāma valsti un arī viņus aicina uz turieni pārcelties dzīvot. Par šādu tendenci mēs esam informējuši Valsts policiju, mēs esam šo informāciju pārrunājuši ar bērnu vecākiem, snieguši atbalstu. Šādos gadījumos, skolēni parasti kavē vai pārtrauc mācības skolā. Tie, kuri kontaktējas ar bērniem, nevar šādus faktus nemanīt. Tāpēc svarīgi ne tikai sniegt atbalstu, bet arī runāt ar bērniem par šādu gadījumu riskiem," norāda Sandra Zalcmane.
Biedrības „Patvērums „Drošā māja” valdes priekšsēdētāja Sandra Zalcmane intervijā Latvijas Radio atzina, ka parasti nepilngadīgos uzrunā internetā iegūti draugi. Pret interneta ietekmi cīnīties nav nekādas jēgas, jo to iegrožot nevar un visu informāciju izanalizēt arī nē. Biedrība ir Valsts policiju, kura analizē rekrutēšanas gadījumus, par kuriem saņemta informācija.
Liels šoks valdīja Eiropā un Ziemeļamerikā, kad jau pirms pāris gadiem jaunieši, pat meitenes, brīvprātīgi sāka doties uz Sīriju un Irāku, lai pievienotos Islāma valsts kaujiniekiem.
5/2/2016 • 36 minutes, 43 seconds
Lielbritānijas izstāšanas no ES saistība ar mūsu maciņiem. Vācu humors un turku dusmas
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētīsim, kā “Brexit” jeb Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) varētu ietekmēt gan pašu britu, gan pārējo savienības iedzīvotāju kabatas. Bet studijā saruna par jauno Eiropas ārpolitikas un drošības stratēģiju, kā arī citām Eiropas Parlamenta aktualitātēm. Raidījuma viešņa: Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete.
Vēl raidījumā pievērsīsimies vācu humoram un turku dusmām, kā arī piedāvāsim politologa Ivara Ījaba komentāru par Zviedrijas mājokļu un urbānās vides attīstības ministra demisiju dēļ septiņus gadus veca video publicēšanas, kurā viņš salīdzina palestīniešu dzīvi Izraēlā ar ebreju vajāšanu nacistiskajā Vācijā.
Britu iespējamā izstāšanās no ES un gaidāmās finanšu neērtības
Degošs Lielbritānijas karogs, kura centrā parādās Eiropas Savienības dzeltenās zvaigznes uz zilā fona. “Kurš patiesībā vada mūsu valsti?” vēsta Eiropas Savienību pamest mudinošais plakāts. “Ietaupi karalistes naudu - pamet Eiropas Savienību,” aicina kāds cits. “I'm in”, jeb “Es esmu iekšā!” paziņo plakāts, kas aicina palikt.
Referendumu par izstāšanos no ES, ko tautā dēvē par "Brexit", britiem pirms parlamenta vēlēšanām uzvaras gadījumā piesolīja Deivids Kamerons. Referendums strauji tuvojas: jau pēc nepilniem diviem mēnešiem - Līgo dienā - karalistes iedzīvotājiem būs jādodas pie vēlēšanu urnām un jāizšķir Lielbritānijas un, iespējams, visa kontinenta nākotne. Pats Kamerons gan kopš vēlēšanām paspējis apmest kažoku uz otru pusi, vienojies ar Eiropas Savienību par kompromisu - Lielbritānijai piešķirts īpašs stāvoklis savienībā. Tai dotas tiesības iebilst pret eiro zonas finanšu lēmumiem, kādu nav citām valstīm, kuras nav pievienojušās eiro saimei, un, protams, izslavētie pabalstu ierobežojumi viesstrādniekiem. Tagad Kamerons atbalsta palikšanu Eiropas Savienībā un uzsver, ka savienības pamešana būtu slikta gan britu ekonomikai kopumā, gan katrai mājsaimniecībai.
Lielbritānijas Finanšu ministrija aprēķinājusi, ka pametot ES, katra britu mājsaimniecība 2030. gadā saņems par teju 4500 mārciņām mazākus ikgadējos ienākumus, nekā paliekot. Arī valsts kopējā ekonomika būtu par 6% mazāka, pametot Briseli. Plusus un mīnusus uzskaitījuši arī neskaitāmi britu mediji. Kā lielāko plusu daudzi nosaukuši ietaupījumu līdzmaksājumiem Eiropai. Piemēram, pagājušajā gadā karaliste iemaksājusi aptuveni 13 miljardus mārciņu, atpakaļ saņēmusi aptuveni 4,5 miljardus. Pretī briti saņem brīvu tirdzniecību ar visām ES dalībvalstīm, kā arī iespēju izmantot neskaitāmos līgumus ar citām pasaules valstīm. Proeiropiskā nometne ziņo, ka balsojums “pret”, britiem var maksāt trīs miljonus darba vietu. Savukārt laikraksts „The Guardian” paziņoja, ka tā īsti nekas jau nemaz nemainīsies un tas viss ir uzpūsts burbulis. Pat, ja britu ekonomikā lielas izmaiņas, iespējams, nav gaidāmas, krietnu tiesu neērtību izstāšanās gan spētu izraisīt.
4/25/2016 • 37 minutes, 24 seconds
Tālākais reformu process Ukrainā. Panamas lieta liek EP deputātiem pārskatīt iniciatīvas
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā vērosim, kā Ukrainai veiksies ar tālāko reformu procesu pēc tam, kad valsts prezidents Petro Porošenko atbrīvojies no sāncenša Arsenija Jaceņuka. Bet studijā saruna par to, kā šobrīd Balkānu valstīs un Grieķijā sokas ar patvērumu meklētāju cilvēktiesību ievērošanu un kāda ir patiesā situācija patvēruma meklētāju nometnēs. Studijas viešņa: ANO Bēgļu aģentūras publiskās informācijas un ārējo sakaru speciāliste Liene Veide.
Vēl raidījumā skaidrosim, kā Panamas dokumentu nopludināšana likusi Eiropas Parlamenta deputātiem pārskatīt nesenas likumdošanas iniciatīvas par uzņēmēju tiesībām slepenot uzņēmumam būtisku informāciju, kā arī žurnālista Anda Sedlenieka komentārs par Sīrijā notikušajām parlamenta vēlēšanām.
Valdības maiņa Ukrainā
Pēc Eiromaidana revolūcijas un prezidenta Viktora Janukoviča atstādināšanas, Ukrainas premjera krēslu ieņēma Arsēnijs Jaceņuks. Īsi pirms ārkārtas vēlēšanām, kas notika pusgadu pēc Jaceņuka iecelšanas amatā, viņš izveidoja savu partiju “Tautas fronte”, kas vēlēšanās dalīja pirmo vietu ar Ukrainas jaunā prezidenta Petro Porošenko partiju. Katra ieguva 21% vēlētāju balsu un valdības vadītājs palika savā vietā. Pēdējos mēnešos Jaceņuka valdība piedzīvojusi vairākus triecienus- no amata atkāpies ekonomikas ministrs, no koalīcijas izstājušās vairākas partijas un līdz ar tām - zaudēts vairākums. Tam sekoja prezidenta Porošenko aicinājums Jaceņukam atkāpties, neuzticības balsojums, ko pārsteidzošā kārtā premjers izturēja, bet vēlētāju atbalsts visā šajā notikumu virpulī “Tautas frontei” nokrities zem 2% atzīmes, un 10.aprīlī premjers Arsenijs Jaceņuks paziņoja par savas valdības demisiju.
„Esmu nolēmis nolikt premjerministra pilnvaras. Otrdien, 12.aprilī mans atlūgums tiks iesniegts parlamentam. Manu lēmumu ir ietekmējušas vairāki apstākļi- politiskā krīze valstī ir izraisīta mākslīgi vēlme mainīt vienu personu ir padarījusi aklus politiķus un paralizējusi viņu vēlmi panākt reālas pārmaiņas valstī, valdības maiņas process ir pārvērties par neprātīgu skrējienu uz vietas, krīzes autori ir kļuvuši par apstākļu ķīlniekiem, padarot par ķīlniekiem mūs visus - valdību, sabiedrību, valsti,” ziņoja Jaceņuks.
Jaceņuks amatu ieņēma ļoti sarežģītā laikā, kad valstī bija jāievieš neskaitāmas reformas, jācīnās ar pamatīgu ekonomisko krīzi un tas viss - pie iztukšotas valsts kases un Krievijas karaspēka Austrumukrainā un Krimas pussalā. Ir tikai loģiski, ka pēc diviem gadiem amatā tauta vēlas redzēt rezultātus, bet šobrīd ukraiņiem šķiet, ka ar līdz šim padarīto nav panāktas pietiekamas pārmaiņas. Pārmetumi izskanējuši gan par nepietiekamo darbu korupcijas novēršanā, gan auditu veikšanā lielākajos valsts uzņēmumos.
Austrumeiropas politikas pētījuma centra priekšsēdētājs un pētnieks Ainārs Lerhis uzskata, ka Jaceņuka lēmums atkāpties no amata Ukrainai nozīmē nākošo posmu sarežģītā sociālo un sociālpolitisko reformu procesā. Visi Jaceņuka iesāktie darbi tagad būs jāveic 14. aprīli amatā apstiprinātajam premjeram Volodimiram Groismanam. Tiesa, par viņu iepriekš vairāki ārzemju eksperti izteikušies ne visai glaimojoši. Daži uzskata, ka Groismana iecelšana amatā nozīmē Porošenko varas monopolizāciju.
4/18/2016 • 36 minutes, 43 seconds
Kara bēgļu žonglēšana pa kontinentiem: krīzes risinājums vai problēmas nobēdzināšana
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievērsīsimies Eiropas Savienības un Turcijas līguma ieviešanai dzīvei un migrantu un kara bēgļu žonglēšanai pa kontinentiem. Izskanējis, ka līdzīgus līgumus ES varētu noslēgt arī ar Alžīriju un Lībiju. Vai varam to uzskatīt par bēgļu krīzes risinājumu vai problēmas nobēdzināšanas taktiku?
Kopš 4. aprīļa Grieķija ir sākusi bēgļu sūtīšanu uz izmitināšanas nometnēm Turcijā, kā to nosaka panāktā vienošanās starp Eiropas Savienību (ES) un Turciju. Ar dažādām grūtībām, bet vismaz teorētiski, Grieķijas valdība var atbrīvoties no milzīgās problēmas, kas pārņēmusi valsts austrumu un ziemeļu robežu. Darījums starp ES un Turciju gan licis diskutēt par ES iekšējo vērtību krīzi. Demokrātijas aizstāvji, iespējams, padevušies kārdinājumam, atrast risinājumu par katru cenu. Turcija pieņem ekonomiskos bēgļus vai arī tos, kuri sabraukuši Eiropā no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem, bet ne Sīrijas. Kara bēgļus Eiropa uzņems pati. Apmaiņas darījums izraisījis cilvēktiesību ekspertu sašutumu, jo pēc nacionālās piederības šķirot cilvēkus, kas meklē patvērumu, nedrīkst.
Studijā saruna par izmaiņām uz Eiropas politiskās skatuves kopš globālās finanšu krīzes sākuma. Vai ir sācies sociāldemokrātisko un kreiso partiju noriets un kas nāk to vietā? Raidījuma viesis: politologs Ivars Ījabs.
Vēl raidījumā Latvijas Universitātes profesora Leona Taivāna komentārs par šķietami nebeidzamo konfliktu starp Armēniju un Azerbaidžānu. Konflikta šajā reģionā ilgst jau vairāk nekā 20 gadus un ik pa brīdim uzliesmo, aizsūta pārdesmit cilvēkus uz aizsauli un tad atkal tiek iesaldēts, bet ne atrisināts. Arī šobrīd paziņots par uguns pārtraukšanu. Bet, kurš ir ieguvējs no šī šķietami nebeidzamā kara?
Skaidrojam arī, vai nopludinātie „Panamas dokumenti” var kaut ko mainīt bagāto un vareno pasaulē.
4/11/2016 • 35 minutes, 36 seconds
Terorisms ietekmē mūsu brīvību - ko jau esam un ko vēl nāksies upurēt drošības vārdā
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pētīsim, kā terorisms ietekmē mūsu brīvību - ko jau esam un ko vēl varētu nākties upurēt drošības vārdā. Bet studijā saruna par grozījumiem krimināllikumā, kuru mērķis ir vērsties pret hibrīdkaru un ārvalstu spiegiem. Šie grozījumi gan radījuši virkni jautājumu par to, vai tie neierobežos arī cilvēku pamattiesības un arī preses brīvību. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa Universitātes pasniedzējs, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis un Madara Fridrihsone no Latvijas Radio Ziņu dienesta.
Vēl raidījumā skaidrojam, kāds ir vēsturisko objektu un kultūras vērtību pieminekļu stāvoklis Palmirā, Sīrijā, pēc “Daīš” atkāpšanās; kā arī pievērsīsimies 6. aprīlī gaidāmajam referendumam Nīderlandē par Eiropas Savienības un Ukrainas asociācijas līgumu, kura rezultātus nepacietīgi gaida Ukrainā, bet par kura norisi reti kurš zina Nīderlandē.
Teroristu uzbrukumi maina mūsu ikdienu
Pēc Briseles teroraktiem daudz tika dzirdēts, ka teroristu uzbrukumi Parīzē un Briselē iezīmē jaunu realitāti Eiropā - stingrāki drošības pasākumi, armijas klātbūtne Eiropas lielākajās pilsētās, jauni aizliegumi un plašākas pilnvaras tiesībsargiem. Runas par Šengenas zonas krišanu, kas ir aktuālas jau teju gadu, kļūst ar vien skaļākas un līdz ar tām, kā domino efekts seko arī bailes par Eiropas Savienības sabrukumu un globālu pasaules politisko un ekonomisko krīzi. Par spīti tam, ka pēdējā pusgada laikā Eiropā teroristu dēļ dzīvību zaudējuši vairāk nekā 160 cilvēki, Rietumeiropa ar vien ir drošāka vieta šobrīd, nekā tā bija pirms 40 gadiem. Tieši tad, pagājušā gadsimta 70. un 80. gados, terorisms par mērķi izvēlējās nejaušus civiliedzīvotājus, nevis konkrētus cilvēkus un lielā daļā gadījumu terorisma iemesls nebija reliģisks fanātisms, bet, piemēram, separātisms, kā Īru Republikāņu armija, kas veikusi vairākus teroraktus Lielbritānijā, arī mēģinājuši nogalināt Margaritu Tečeri, kad viņa bija premjere, kā arī organizācija „Basku zeme un brīvība”, kas pasaulē pazīstama kā ETA, kura rīkojusi daudzus teroraktus gan Spānijā, gan Francijā ar mērķi panākt neatkarīgu Basku zemi.
Par šīs dienas terorisma saknēm daudzviet populisti un nacionālkonservatīvo partiju pārstāvji, vairojot bailes un vācot politiskos punktus, sauc migrāciju, uzskatot to par cēloni traģēdijām šeit, nevis sekām notikumiem, kas attīstās citur pasaulē. Nevar izslēgt, ka migrācija neietekmē terorismu, tomēr to nevar uzskatīt par galveno vai vienīgo cēloni.
4/4/2016 • 36 minutes, 4 seconds
Neatbildēti jautājumi: Vai terora draudi būs jaunā ES metropoļu ikdiena
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā diskutējam par terora aktu Eiropas Savienības sirdī. Meklēsim atbildes uz jautājumiem, kuri nomoka daudzus: vai sprādzieni Briseles lidostā un metro bija atriebība par Abdeslama – Parīzes uzbrukumu rīkotāja – aizturēšanu, vai sen ieplānots terora akts? Vai sprādzieni transporta mezglos norāda uz “Daīš” taktikas maiņu un vai terora draudi būs jaunā Eiropas Savienības metropoļu ikdiena?
Vēl arī saruna studijā par par neziņu, nedrošību un mūsu nākotni. Kā aktuālie notikumi - draudi, kari, krīzes un konflikti - ietekmē mūsdienu cilvēkus? Studijas viešņa bīskape Jāna Jēruma-Grīnberga.
Rubrikā "Komentārs": Vēsturniece Ineta Lipša par komunistiskā totalitārisma un VDK drošības struktūru ietekmi uz cilvēku privāto dzīvi.
„Teroristu taktika”
Klusās nedēļas skaļais satricinājums Briselē radījis kārtējos jautājumus par terorisma izplatību pasaulē. Pat, ja sociālajos tīklos mēdz atgādināt, ka Rietumu mediji ļoti asi reaģē uz uzbrukumiem savās mājās, ignorējot ļoti smagus teroristu uzbrukumus Tuvo Austrumu valstīs, jebkura veida uzbrukums prasa skaidrojumu. Viena no pēdējo gadu svarīgākajām diskusijām ir saistīta ar teroristu taktikas analīzi. Ja mēs saprotam viņu uzvedības loģiku, varam paredzēt viņu tālāko darbību. Taču taktikas analīzē eksperti allaž nošķir divas lietas, viena ir saistīta ar īstermiņa draudiem, kas ir kaujinieku uzbrukumi un ilgtermiņa draudiem, kas ir teroristu organizāciju spēks un mērogs.
Kaujinieku taktika patiesībā ir vienkārša – vai nu mēģināt izplānot ļoti sarežģītus un precīzu aprēķinu teroraktus, kāds bija 11.septembris, vai arī brutāli paņemt šaujamieroci un noslaktēt pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu teātrī, restorānā, pludmalē vai metro stacijā. Šajā gadījumā lielākās diskusijas allaž raisa teroristu organizāciju spēja sevi maksimāli leģitimizēt.
Īru žurnālists Patriks Kokbērns ir gadiem ilgi pētījis notikumus Tuvajos Austrumos un kādā paneļdiskusijā viņš vēl pirms Briseles notikumiem norādīja uz „Islāma valsts” jeb „Daīš” spēju sevi pasniegt kā kaut ko pārnacionālu. Skaidrs, ka pat nosaukums liecina, šī kustība vēlas pretendēt uz valstisku statusu.
Kaujinieku galvenais uzdevums ir radīt bailes. Tāpēc arī uzbrukumi notiek publiskās vietās. Kā to sauc eksperti, trāpīt pa maigajiem mērķiem – cilvēkiem, kuri sevi nespēj pasargāt. Ja kaujas laukā krīt karavīrs, savā ziņā tās ir saprotamas sekas riskam ar ko rēķinās bruņotie spēki, bet, ja mirst nevainīgs, ar politiku vai karu nesaistīts cilvēks, tās ir bailes. Un šeit jau parādās reālā taktika.
Teroristu organizācijas arī analizē savus ienaidniekus. Tieši šī iemesla dēļ, bijušais pretterorisma vienības ”Omega” komandieris Juris Grabovskis Latvijas Televīzijai atzina, ka cīņā ar pašnāvniekiem nav vietas diskusijām un nomierināšanas politikai. Pretterorisma operācijas prasa brutālu atbildi.
3/28/2016 • 34 minutes, 7 seconds
Raidījuma fokusā Ziemeļvalstis: sadarbība ikdienā un drošības jautājumos
Skan jau simtais raidījums Septiņas dienas Eiropā. Šoreiz raidījuma fokusā Ziemeļvalstis. Skaidrosim, kāpēc pasaule cenšas atdarināt to sabiedrības modeļus un panākt līdzīgu iedzīvotāju apmierinātības līmeni. Vēl raidījumā saruna par Ziemeļu un Baltijas valstu astotnieku, kuru šogad vada Latvija. 2016. gada 1. janvārī Latvija pārņēmusi prezidentūru Baltijas valstu trīspusējās struktūrās Baltijas Asamblejā, Baltijas Padomē un Baltijas Ministru padomē, kā arī koordinējošās valsts pienākumus Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbības formātā "Nordic-Baltic Eight" (NB-8). Runājam arī par drošības prioritātēm mūsu reģionā, par nesen izvirzīto Somijas - Zviedrijas aizsardzības ūnijas ideju un abu valstu neiekļaušanos, bet mērķtiecīgu tuvināšanos NATO. Raidījuma viesis: Ārlietu ministrijas politiskais direktors Eduards Stiprais.
Rubrika "Komentārs": Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs komentē šogad plānoto Mātes Terēzes iecelšanu svēto kārtā.
"The Economist”: Ziemeļvalstis - "nākamā supermodele”
Ziemeļvalstis, kuras sastāv no Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas, Dānijas un Islandes, jau vairākus gadus tiek daudzinātas par paraugu citām pasaules valstīm. Laikraksts “The Economist” mūsu ziemeļu kaimiņus nosaukuši par “nākamo supermodeli” un saviem lasītājiem iesaka, gadījumā, ja nākamajā dzīvē viņiem lemts būt vidējiem talantiem apveltītiem un ar tik pat vidējiem ienākumiem, atdzimt kādā no Ziemeļvalstīm. Tās ir mazas, bet ļoti spēcīgas un ļoti laimīgas valstis. Pagājušajā nedēļā iznāca kārtējais laimes Apvienoto Nāciju organizācijas sastādītais tops un Ziemeļvalstis, kā ierasts, atrodas topa pirmajā desmitniekā; to varētu pat uzskatīt par daļu no Ziemeļvalstu publiskā tēlā. Par laimīgāko valsti kārtējo reizi atzīta Dānija.
Ludvigs Lindstroms, Globālās laimes organizācijas prezidents, kurš ir dzimis Zviedrijā, intervijā CNN kā vienu no spēcīgākajiem ziemeļnieku laimes noslēpumiem minēja demokrātiju.
“The Guardian” rakstā par Ziemeļu laimi atklāj šīs laimes ēnas puses, kas savukārt pasaules laimes reitingā neparādās - dāņi ir otrie lielākie antidepresantu patērētāji pasaulē, turklāt ar milzīgiem personiskajiem parādiem. Somijā uz Rietumeiropas fona ir ļoti augsta slepkavību statistika, un alkohols ir galvenais nāves cēlonis somu vīriešiem. Bet Zviedrijā ir augsts jauniešu bezdarba līmenis – 18,8%. Savukārt kā pozitīvo var atzīmēt to, ka no piecām Ziemeļvalstīm tikai vienā – Islandē, studentiem par mācībām jāmaksā. Liels nopelns ziemeļnieku laimei ir sociālā un finansiālā stabilitāte, veselības aprūpe, drošības spilveni pabalstu izteiksmē un bezmaksas izglītība gandrīz visās Ziemeļvalstīs. Protams, lai to visu nodrošinātu valstīm ir jābūt ar lieliem ienākumiem un to nodrošina viens no augstākajiem nodokļu slogiem pasaulē. Katrā no valstīm tie, protams, atšķiras, un piemērotais iedzīvotāju ienākumu nodoklis ir progresīvs un, piemēram, Somijā var pārsniegt pat 60%. Tā pat piemērojamas arī dažādas nodokļu atlaides un pabalsti cilvēkiem ar mazākiem ieņēmumiem.
3/21/2016 • 33 minutes, 54 seconds
Karš Sīrijā: bēgļu bērni Eiropā, miera sarunas un humanitārās krīzes risināšana
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā par Sīrijas karu un tā humanitārām sekām. Skaidrosim, kāda bijusi patvēruma meklētāju un migrantu ziema, kā arī to, kas notiek ar tiem desmitiem tūkstošiem bēgļu bērnu, kas dažādu iemeslu dēļ ceļā uz Eiropu devušies vieni. Un arī nonākuši Latvijā. Vēl arī saruna par Sīrijas kara piecgadi: pamiers, miera sarunu progress un humanitārās krīzes risināšana. Studijas viesis: žurnālists un ārlietu eksperts Andis Sedlenieks.
Rubrikā "Komentārs": Enerģētikas eksperta Reiņa Āboltiņa komentārs par pirmajiem Irānas naftas tankuģiem Eiropas Savienības ostās kopš sankciju atcelšanas.
Bēgļu bērni ir visneaizsargātākie
Sīrijas pilsoņu karam šogad aprit pieci gadi un tieši Sīrijas kara dēļ Eiropu pārpludinājuši bēgļi, patvēruma meklētāji vai vienkārši ekonomiskie migranti. Lai arī Eiropas valstu pilsoņi ir ļoti skeptiski par bēgļu uzņemšanu, lielas raizes šobrīd sāk sagādāt ieceļotāju bērni. Viņi tāpat ir nonākuši svešā vidē, bez izglītības un ļoti bieži bez valodas zināšanām. Eiropols ir aplēsis, ka Eiropā ir pazuduši vismaz 10 tūkstoši ieceļotāju bērnu. Un šī ir zemākā prognoze. Eiropola vadība ir atklājusi medijiem, ka pastāv ļoti liela iespēja, bērni nonākuši kriminālo grupējumu varā. Kriminālo aprindu interese par neaizsargātajiem bērniem palielinājusies jau 2014. gadā, kad bēgļu jautājums Eiropā tikai sāka samilzt.
To, ka ar bēgļu bērnu tiesību ievērošanu ir problēmas, norādījis Islāma cilvēktiesību komisijas vadītājs Masuds Šadjarehs. Viņaprāt, tieši bēgļu bērni ir visneaizsargātākā daļa. Ne vienmēr izdodas pārbaudīt, vai kāds onkulis, kurš piesakās paņemt bērnu savā aizgādībā, tiešām ir bērna radinieks.
Liela bēgļu daļa cenšas nonākt Lielbritānijā, jo Tuvo Austrumu ģimenēs ir ļoti daudz radinieku un daudzi jau legāli dzīvo britu salās. Laura Grifita, brīvprātīgā no Lielbritānijas, jau vairākus mēnešus cenšas palīdzēt bēgļiem Kalē smiltīs. Viņa strādā tieši ar bērniem, cenšas noskaidrot, kur varētu būt bērnu ģimenes.
Pieredze ar bēgļu bērniem ir arī Latvijā. 11 bērni mācās Natālijas Draudziņas vidusskolā. 10 ir integrēti kopējā mācību plūsmā, bet viens jaunietis mācās individuāli. Stāsts ir jau par puisi no Afganistānas Kamrānu Aijubī.
3/14/2016 • 35 minutes, 28 seconds
Latvija nav ratificējusi konvenciju par vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā meklēsim iemeslus, kāpēc Latvija ir palikusi viena no pēdējām Eiropas Savienības valstīm, kas nav ratificējusi Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Kā arī spriedīsim par Latvijas politisko ietekmi vai tās trūkumu Eiropas Parlamentā. Viesis studijā: Kārlis Bukovskis, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks.
Rubrikā "Komentārs": Februāra otrajā pusē ASV un Krievija spēja ar karojošām pusēm vienoties par pamieru Sīrijā. Žurnālists Andis Sedlenieks komentē Sīrijas pamieru un tā ilgtspēju.
3/7/2016 • 35 minutes, 10 seconds
Eiropadomes samita lēmumi. Par ko spēja vienoties ES valstis?
Pagājušās nedēļas beigās visi 28 Eiropas valstu vadītāji tikās Eiropadomes samitā. Tā dienas kārtībā bija vairāki sarežģīti jautājumi: Apvienotās Karalistes referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības un dalībvalstu vadītāju mēģinājumi atrast kopīgu risinājumu britu izvirzītajām problēmām. Protams, neizpalika diskusijas arī par bēgļu krīzi.
Pēc divu dienu ilgām sarunām Lielbritānija un pārējās Eiropas Savienības dalībvalstis panākušas vienošanos par reformām Lielbritānijas turpmākajās attiecībās ar ES. Vienošanās arī paredz ļaut Lielbritānijai ierobežot piekļuvi strādājošo pabalstiem migrantiem no citām ES valstīm pirmo četrus gadus. ES tiesību eksperti gan uzskata, ka šādu lēmumu vērtēs kā pretlikumīgu, kad Eiropas Kopienu tiesa lems par tā atbilstību.
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā studijā viesojas Ministru prezidenta padomniece Eiropas Savienības jautājumos, vēstniece Lelde Līce-Līcīte un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, lai iepazīstinātu ar samitā pieņemtajiem lēmumiem.
Ja Lielbritānija balsos par izstāšanos no ES, tad sadarbība ar savienību būs iespējama var būt iespējama pēc Šveices vai Norvēģijas modeļa, paredz Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers.
Rubrika „Komentārs”. Latvijas Universitātes profesors Ilgvars Butulis komentē Bosnijas un Hercegovinas izteikto vēlmi pievienoties ES.
2/22/2016 • 37 minutes, 4 seconds
"Divu ātrumu" attīstība Eiropā: ko tas nozīmē un kam izdevīgi?
Eiropas Savienības sešas dibinātājvalstis – Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Nīderlande un Luksemburga – pagājušā nedēļā nāca klajā ar vizionāru paziņojumu, ka atbalstīšot "divu ātrumu" Eiropas attīstību, jo saprot, ka ne visām Eiropas 28 valstīm ir pa prātam aizvien ciešāka integrācija.
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā par divu ātrumu Eiropas izdevīgumu vai neizdevīgumu, stāstīs Eiropas kustības Latvijā prezidentu Andris Gobiņš, kā arī noskaidrosim, kādi varētu būt Krievijas slēptie motīvi, iesaistoties Sīrijas pilsoņu karā un šībrīža pamiera meklējumos.
Rubrika "Komentārs". Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers stāsta, kā, gatavojoties Olimpiskajām spēlēm Brazīlijā, Latvijas sportisti tie “apbruņoti” ar informāciju par A un B hepatītu un Zikas vīrusa apdraudējumiem.
Migrantu krīze: Vai tā ir izdevīga Krievijai?
Marta sākumā apritēs pieci gadi, kopš Sīriju plosa pilsoņu karš. Tas ir gandrīz iznīcinājis valsts nacionālās bagātības un infrastruktūru. Jaunākajā Sīrijas politikas izpētes centra pētījumā norādīts, ka kopš kara sākuma nogalināti jau 470 000 cilvēku, bet pamest savas mājas karš licis jau aptuveni 11 miljoniem cilvēku. Teju puse no viņiem ir devusies bēgļu gaitās uz kaimiņvalstīm un Eiropas Savienību. Turcija, Jordānija un Lībija kopā uzņēmušas lielāko daļu, vairāk nekā četrus miljonus patvēruma meklētāju no Sīrijas.
Pagājušā gada 30. septembrī karā ar gaisa uzbrukumiem iesaistījusies arī Krievija. Pēc Krimas aneksijas Putina režīmam vairs nebija palikuši daudz sabiedrotie, viens no tiem –Sīrijas prezidents Bašārs al Asads. Vēl septembra vidū Asadam veicās gaužām slikti: valdība kontrolēja vien sesto daļu Sīrijas teritorijas. Krievijas mediji ziņu par tās bumbvedēju uzlidojumiem Sīrijai pasniedza kā varonīgu rīcību cīņā ar teroristiem. Krievijas mediji tik aktīvi sekoja līdzi krievu lidmašīnām, ka pat laika ziņās Krievijas iedzīvotājiem stāstīja par to, vai laika apstākļi Sīrijā ir gaisa uzlidojumiem labvēlīgi.
Lai gan sākotnēji Krievija teicās, ka uzbruks teroristu organizācijai „Daīš”, tomēr lielākā daļa bumbu ir kritušas uz Sīrijas prezidenta Bašāra al Asada opozicionāru pozīcijām. Februāra sākumā Pentagona pārstāvis Stīvs Vorens ziņoja, ka vien desmitā daļa krievu bumbu ir trāpījušas „Daīš” teroristu pozīcijām un, lai gan Asada spēki un „Daīš” nav vienā pusē, tomēr karalaukā tie ir centušies izvairīties viens no otra. Kremlis, iesaistoties karā, paziņoja, ka viņu mērķis ir apturēt „Daīš” un ierobežot bēgļu plūsmu uz Eiropu. Tas gan Krievijas un Asada spēkiem netraucēja janvāra beigās apšaudīt bēgļu nometni Sīrijas ziemeļos, netālu no Turcijas robežas.
Turciju, kura jau uzņēmusi aptuveni 2,7 miljonus Sīrijas bēgļu, uztrauc šī brīža krievu un Asada spēku militārā ofensīva pret lielāko Sīrijas pilsētu Alepo, kas atrodas Turcijas robežas tuvumā un kuru līdz šim kontrolēja Sīrijas mērenā opozīcija. Krievu bumbvedēju un Sīrijas prezidenta Bašāra al Asada armijas kopīgo uzbrukumu rezultātā pie Turcijas robežas pulcējas jau 35 000 cilvēku, bet, turpinoties uzbrukumiem Alepo pilsētai, to skaits varētu sasniegt pat 600 000.
Par Krievijas motīviem, iesaistoties vēl vienā karā, runā jau gandrīz pusgadu un minējumu ir daudz. Jau sākoties uzlidojumiem, amerikāņu vēsturnieks Timotijs Snaiders žurnālā „Time” ironiski vaicāja: esat apmulsuši par Krievijas manevriem? Paskatieties uz Ukrainu. Kremlim svarīgs ir publiskais viedoklis. Snaiders Krieviju sauc par “televīzijas kultūru” un pēc izgāšanās Ukrainā, Kremlim bija vajadzīga uzvara savas tautas priekšā, ko Krievijas iedzīvotāji var vērot pie televizoru ekrāniem un, kas nenestu līdzi vēl plašākas ekonomiskās sankcijas. Jāpiebilst, ka līdz ar ekonomiskajām sankcijām, Krievija pēc Krimas aneksijas nokļuva starptautiskā izolācijā. Bet sākot mest bumbas uz sīriešu galvām, Krievija atgriezusies apritē, lai vismaz skata pēc censtos samilzušo krīzi risināt.
2/15/2016 • 33 minutes, 21 seconds
Polija: grozījumi sabiedrisko mediju likumā un izmaiņas Konstitucionālās tiesas sastāvā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Polijas valdošās konservatīvās partijas "Likums un taisnīgums" sabiedrisko mediju likuma grozījumiem un izmaiņām Konstitucionālās tiesas sastāvā, kā arī noskaidrosim, kā un kāpēc norisinās Eiropas institūciju vēršanās pret Polijas valdību un tās lēmumiem. Viesi studijā: Baltijas mediju izcilības centra izpilddirektore Rita Ruduša un Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks.
Rubrikā "Komentārs": LU Juridiskās fakultātes asociētā profesora Artūra Kuča komentārs par Dānijas parlamenta tikko pieņemto pretrunīgo likumu, kas paredz bēgļu vērtslietu un naudas daļēju konfiskāciju, lai finansētu bēgļu uzņemšanu. Vai solis sperts, lai segtu izmitināšanas un uzturēšanas izdevumus, vai, lai mazinātu patvēruma meklētāju pieplūdumu?
Eiropas Savienības tiesiskuma mehānisms: Polijas gadījums
Janvāra vidū Eiropas Komisija paziņoja, ja tā konstatēs, ka jaunie Polijas likumi rada nopietnus draudus likuma varai, tā var ierosināt procedūras, ko paredz 2014. gadā ieviestais “tiesiskuma” mehānisms gadījumiem, kad Eiropas Savienībā pārkāpts tiesiskums. Ja Varšava ignorēs Briseles ieteikumus, tas teorētiski var novest pie Polijas balsstiesību apturēšanas Eiropas Savienībā, ko paredz ES līguma 7. pants. EK prezidents Žans Klods Junkers, viesojoties Amsterdamā par godu Nīderlandes ES prezidentūras sākumam, norādījis, ka “mēs esam procedūras sākumā,” un piebildis, ka nevēlas izteikties par “turpmākām konsekvencēm,” ko paredz līguma 7. pants. Junkers arī atzinis, ka visu var atrisināt pārrunu ceļā ar Varšavu – “Nedramatizēsim! [..] Mēs Polijai neuzbrūkam”.
Pērn oktobrī notikušo parlamenta vēlēšanu rezultātā Polijā pēc astoņu gadu pārtraukuma pie varas atgriezās labēji konservatīvā partija „Likums un taisnīgums”, kas spēja iegūt absolūto vairākumu parlamentā. Politikas analītiķi spriež, ka premjere Beāta Šidlo un viņas izveidotais ministru kabinets, un arī pagājušā gada maijā par prezidentu ievēlētais Andžejs Duda – ir figūras uz politiskās skatuves, ko no savām “ēnas” pozīcijām vada bijušais premjerministrs Jaroslavs Kačinskis. Tikmēr jaunā Polijas valdība solījusies vairāk uzmanības pievērst nacionālajām interesēm, ģimenes un citām konservatīvajām vērtībām, kuras mūsdienu Eiropā vairs netiek uzskatītas par prioritāti. Bet mediji Eiropā ziņoja, ka savu darbību jaunā valdība uzsākusi ar vairākiem lēmumiem, kas izraisījuši asu reakciju ES struktūrās. Runa ir par diviem jauniem pretrunīgiem likumiem – viens par Polijas konstitucionālās tiesas reformu un otrs par sabiedrisko raidorganizāciju uzraudzību.
2/1/2016 • 38 minutes, 3 seconds
Ārlietu prioritātes Latvijā un pasaulē. Davosā izvirzītās globālās prioritātes
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Latvijas un Eiropas Savienības šī gada ārlietu prioritātēm, kā arī stāstīsim par daudzu valstu vadītāju, politiķu, uzņēmēju un slavenību izvirzītajām un Pasaules Ekonomikas Forumā Davosā apspriestajām 2016. gada globālajām prioritātēm. Viesis studijā: Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Rubrika "Komentārs". Čehijas prezidents Milošs Zemans tikko atzinis, ka "pieredze Rietumeiropas valstīs, kurās ir geto un izolētas apkaimes, liecina, ka musulmaņu kopienas integrācija ir praktiski neiespējama". Publicists Otto Ozols komentē - Vai būs iespējams (un vai vispār vēlamies) Latvijā integrēt pavisam citas kultūras pārstāvjus?
1/25/2016 • 36 minutes, 46 seconds
Medijos: Atbildība pēc Vecgada notikumiem Ķelnē un Polijas valdības pēdējā laika lēmumi
Šobrīd Eiropas mediju uzmanības lokā ir paralēli divi notikumi – diskusija par sabiedrības, mediju un politiķu attieksmi un atbildību pēc vardarbības, kas veikta pret sievietēm Vācijā Vecgada naktī; kā arī Briseles šaubas, vai Polijas valdības pēdējā laika rīcība un lēmumi, reformējot Konstitucionālo tiesu un pakļaujot sabiedriskās raidorganizācijas tiešai politiķu kontrolei, atbilst demokrātijas un likuma varas pamatprincipiem. Tā kā neviens plaši apspriests notikums nerodas tukšā vietā, sniedzam klausītājiem vēlreiz iespēju noskaidrot, kas raidījuma Septiņas dienas Eiropā pieaicinātajiem speciālistiem pagājušā gada nogalē bija sakāms par šo jautājumu priekšvēsturi.
Savukārt ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru Andri Sprūdu saruna par Polijas prezidenta ievēlēšanu un jauno ārpolitikas kursu.
Kā arī saruna ar Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Igoru Šuvajevu par bailēm un neziņu Eiropā.
1/18/2016 • 37 minutes, 45 seconds
Pasliktinājušās Saūda Arābijas un Irānas attiecības. Kā tas ietekmēs pasauli?
Saūda Arābija, kur iedzīvotāju vairākums ir sunnīti, un Irāna, kur iedzīvotāju vairākums ir šiīti, atbalsta konkurējošos spēkus Sīrijas un Jemenas konfliktos, un attiecības abu valstu starpā pēdējā laikā ļoti pasliktinājušās. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā skaidrosim sunnītu un šiītu vēsturisko un teoloģisko dalījumu, kā arī spriedīsim, kāpēc un kā tas šodien vēl aizvien mūs ietekmē. Viesi studijā: Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes pasniedzējs, priesteris un profesors Andris Priede un ārsts, Saeimas deputāts Hosams Abu Meri, kura dzimtā zeme ir Libāna.
Attēlā: Saūda Arābijas kroņprincis un aizsardzības ministrs Mohammads bin Salmans al Saūds.
Rubrika "Komentārs - prognoze". ANO bēgļu aģentūras konsultants Didzis Melbiksis komentē simbolisko nozīmi tam, ka ceļotāji uz Ēresundas tilta starp Zviedriju Dāniju tikšot pakļauti robežu kontrolei un pasu pārbaudei. Vai tas ir solis migrācijas ierobežošanai vai politisks žests populāriem radikāļiem?
1/11/2016 • 37 minutes, 35 seconds
Ārpolitika - ko 2015. gads atstājis "bagāžā" un kādi notikumu pavērsieni vēl priekša
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriežam par to, ko 2015. gads atstājis mums "bagāžā". Ar kādiem notikumiem "ceļa somā" speram soli jaunajā gadā, kādu attīstību varam gaidīt un kādi notikumu pavērsieni mums vēl priekša 2016.gadā. Viesi studijā: portāla "Delfi" žurnalists politologs Filips Lastovskis un "Latvijas Avīzes" ārzemju ziņu redaktors Valdis Bērziņš.
Sižetā - par gaidāmajām 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanām. Pēc Donalda Trampa efekta un republikāņu kandidātu centieniem vienam otru pārspēt iekšpolitikas pārmērības, un demokrātu kandidātes Hilarijas Klintones šķietami nesatricināmās pārliecības par uzvaru, Eiropā un citur pasaulē cilvēki visdrīzāk cenšas izprast, kādas izmaiņas gaidāmas ASV ārpolitikā šī gada nogalē un kā tas varētu ietekmēt pasaules notikumus.
Pašlaik, kad līdz ASV prezidenta vēlēšanām atlikušais laiks mērāms vairs tikai mēnešos, turpinās aktīva priekšvēlēšanu kampaņa. Saskaņā ar likumu, esošais ASV prezidents Baraks Obama nevar tikt izvirzīts trešajam termiņam, taču prezidenta amatam ir iezīmējušies divi spilgti kandidāti – no republikāņiem ASV nekustamo īpašumu magnāts Donalds Tramps un no demokrātiem bijusī valsts sekretāre Hilarija Klintone. Tiek piesauktas arī bijušā ASV Floridas štata gubernatora Džeba Buša, ASV republikāņu senatora Marko Rubio un dažu citu kandidatūras.
Savukārt ASV politikas vērotāji prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu salīdzina gan ar sporta sacensībām, gan realitātes šovu, kur milzīga nozīme naudai un spējai nopirkt atpazīstamību. Tiek uzsvērta arī mediju lielā loma, ar kuru līdzdalību šis notikums tiekot pārvērsts par ceļojošo realitātes šovu, jo ir cilvēki, kas visu šo notikumu izmanto tikai lai vairotu savu popularitāti. Tikmēr Baraks Obama, kā uzskata analītiķi, ir krietni atslābinājies, gaidot savas prezidentūras termiņa beigas un maz interesējas par starptautisko politiku, atvēlot cīņu par Amerikas atgriešanos globālās līderes statusā nākamajam prezidentam.
1/4/2016 • 34 minutes, 56 seconds
2015. gads - kā tas mūs neatgriezeniski izmainījis un kāds tas paliks atmiņā
Kāds bija 2015. gads? "Es esmu Šarlī", Latvijas veiksmīgi aizvadītā prezidentūra, Grexit, Brexit, Sīrijas pilsoņa kara pārtapšana, Turcijas lomas maiņa, bēgļu izraisītās bailes un naids, Melnās piektdienas terors, Šengenas zonas ļodzīšanās, politiskā radikālisma uzplaukums Eiropā, ANO Klimata pārmaiņu konferences vienošanās un sapratne, ka Austrumu frontē nekas nemainās – Ukraina un Krievija nekur nepazūd. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā ar gudriem cilvēkiem spriežam par to, kā šis gads ir mūs neatgriezeniski izmainījis un kāds tas, visdrīzāk, paliks mūsu atmiņās. Viesi studijā: sociālās atmiņas pētniece, profesore Vita Zelče, filozofs, profesors Igors Šuvajevs un politikas komentētājs, žurnālists Aivars Ozoliņš.
Parīze – Rīga – Parīze
Parīze. Uzbrukums franču satīriskā žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijai gada sākumā ne tikai satricināja sabiedrību visā Eiropā un mudināja solidarizēties atbalsta akcijā “Es esmu Čārlijs”, bet arī aizsāka nopietnus disputus par Francijas imigrācijas politikas izgāšanos, islāma lomu mūsdienu pasaulē un to, cik pieņemama ir agresīva šīs reliģijas kariķēšana. Arī par to, vai tas dažkārt nepārkāpj robežas, virzoties ksenofobijas un rasisma virzienā.
Rīga. Terorakta ēnā sākās arī Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē pusgads janvārī. Jau lietuvieši par savu pieredzi prezidentūrā apgalvoja, ka var plānot un solīt cik vēlas, bet katras prezidentūras kursu noteiks ārējie apstākļi un notikumi. Turklāt – neprognozēti. Lietuviešiem bija Snoudens, itāļiem – Ukraina un sankcijas. Kopumā Latvija un Rīga saņēma atzinīgus vārdus ne tikai par drošības speciālistu profesionalitāti, bet par aptuveni 200 dažāda līmeņa ar prezidentūru saistītu pasākumu koordinēšanu un organizēšanu. Par kuru centrālo norises vietu bija kļuvusi Latvijas Nacionālā bibliotēka jeb Gaismas pils. Šis gan nereti bija savdabīgs izaicinājums ierindas rīdziniekiem, sevišķi, ja Bibliotēkā bija iecerēts pavadīt laiku, piemēram, apkopojot vajadzīgo studijām. Kuru katru dienu šāda aktivitāte nebija iespējama. Noslēdzoties Latvijas prezidentūrai kā galvenie panākumi tika norādīti - vienošanās par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Enerģētikas savienības izveide un paveiktais darbs pie Digitālā vienotā tirgus izveides.
Atgriežoties Parīzē. Īru rokgrupa “U2” 6. decembrī, koncertā Parīzē pieminēja novembra teroraktos bojāgājušos. “Lai dzīvo Francija,” klausītājiem teica “U2” solists Bono: “Šovakar mēs visi esam parīzieši. Ja jūs mīlat brīvību, tad Parīze ir jūsu pilsēta."
Jau ierasts, ka mākslas/kultūras pārstāvji, dažādi argumentējot, pauž savu attieksmi karstajos politiskajos jautājumos. Arī, piemēram, par neizbēgami līdzās esošo bēgļu krīzes problēmu, kurā ES nepārtraukti tiek pārmesta gausā un neizlēmīgā pieeja risinājumu meklēšanā. Ar to sastopamies visi – kā rīdzinieki, tā parīzieši un ikviens domājošs cilvēks Eiropā. Pēdējo piecu gadu laikā pasaulē ir izcēlušies vairāk ka desmit bruņoti konflikti, un lielākais bēgļu skaits ienāk Eiropā tieši no konfliktu skartajiem reģioniem. Sīrija, Turcija, “Daesh”, Sauda Arābija, Asads, bailes, naids u.c. – ir jēdzieni, kas patlaban iet roku roka eiropiešu apziņā, saskaroties ar bēgļu jautājumu. Tikmēr analītiķi norāda, ka agresīvi vairojas nepieciešamība veikt diplomātiskās sarunas, jo aizvien vairāk valstu iesaistās konfliktā, spriedze ir arī pieaugusi, kopš Turcijas armija notrieca krievu lidmašīnu.
12/28/2015 • 38 minutes, 47 seconds
Jauna laikmeta iestāšanās Eiropā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par jauna laikmeta iestāšanos Eiropā. Ja vēl nesen eiropieši varēja šausmināties par kaimiņos notiekošo tikai tad, kad ieskatījās mediju ziņās, šobrīd skaidrs, ka dzīvojām laikā, kad ārpolitika kļuvusi par iekšpolitiku, un tas, kas notiek aiz mūsu robežām, ir lielākā mērā arī mūsu darīšana. Viesi studijā: Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, pētnieks Kārlis Bukovskis.
Rubrikā "Viedokļi": Par spīti ilgstoši skandinātajam, ka nākamos piecus gadus Eiropas Savienība netiks paplašināta, Sīrijas konflikta eskalācija un pastiprināta Krievijas klātbūtne Balkānos likusi ES dot mājienus Serbijai un Turcijai par iespējamu drīzu pievienošanos Eiropas valstu klubam.
Vēl tikai pirms gada Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers aicināja ieturēt pauzi jaunu dalībvalstu uzņemšanā, taču jaunākā bēgļu krīze un Krievijas loma Balkānos ir mudinājusi ES plānus mainīt. Lai gan tuvākajā nākotnē ne Turcija, ne arī Serbija Eiropas Savienībai vēl nepievienosies, Briselē cer, ka formālas sarunas ar abām dalībvalstīm palīdzēs apkarot arvien pieaugošo migrācijas krīzi.
Serbija ir viena no tranzītvalstīm tā dēvētajā Balkānu maršrutā, pa kuru šogad simtiem tūkstoši nelegālo imigrantu cenšas sasniegt ES rietumvalstis. Savukārt Turcija pirms trim nedēļām piekrita palīdzēt Eiropas Savienībai tikt galā ar migrāciju, lai bēgļi nedotos uz Eiropu, apmaiņā pret jaunām sarunām par pievienošanos blokam. Līdz šim ES ar Turciju ir atvērusi mazāk par pusi no sarunu sadaļām. Tagad nolemts apspriest arī sadarbību ar Eiropu ekonomiskās un monetārās politikas jomā.
Gads iezīmējis pagrieziena punktu - ārpolitika ir kļuvusi par Eiropas Savienības iekšpolitiku
Pēc tam, kad Turcija notrieca Krievijas kara lidmašīnu, sociālajos tīklos parādījās vairākas kolāžas, kurās jokoja par pasaules ietekmīgo valstu līderu savstarpējo komunikāciju. Viens joks bija veltīts ASV un Krievijas prezidentiem. Baraks Obama vaicā Vladimiram Putinam, vai taisnība, ka viņa lidmašīna pārkāpusi Turcijas gaisa telpu. Putins atbild apstiprinoši un Obama viņam vaicā – kāpēc Tu tā darīji? Uz to Putins atbild, domāju, ka Erdogans tāds pats kā ES un ASV, tikai runā, bet neko nedara.
Tieši tāds runāšanas un it kā darīšanas gads ir pagājis Eiropai. Gada sākumā visa jezga ap Grexit un Brexit nespēja ārpus sankciju rāmjiem izdomāt kā kopējiem spēkiem vērsties pret Krieviju par karu Ukrainā. Eiropas lielākā problēma ir bijusi vienmēr un visur klātesošā nespēja uzņemties aktīvu rīcību. Vēsturiski tā ir mēģinājusi veidot dažādas partnerības zonas, pārejas blokus un visādas buferzonas, lai ārpolitikas notikumi neienāktu starp bloka valstīm. Šis gads acīmredzami ir iezīmējis pagrieziena punktu, kad ārpolitika ir kļuvusi par Eiropas Savienības iekšpolitiku. Nebeidzamā bēgļu straume ir likusi sākt runāt par iekšējām pārmaiņām pašā ES, jo nespējot atjaunot kārtību, nu jau pašam bloka draud iziršana pa vīlēm.
Nemainīgi gan Eiropa ir palikusi ne īpaši labās pozīcijās kaimiņattiecībās ar dienvidu valstīm, ko gan nedaudz uzlabo mēģinājumi risināt bēgļu krīzi, sadarbojoties ar Turciju. Tāpat tagad tiek runāts par Balkānu jautājuma risināšanu. Un lai arī Eiropas Padomes prezidents Donalds Tusks uzskata, ka, piemēram, Turcija nav vienīgā atslēga bēgļu krīzes risinājumam, viņš savā nesenajā uzrunā uzsvēra, ka ES vispirms ir jātiek skaidrībā kā aizsargāt savas robežas.
12/21/2015 • 29 minutes, 53 seconds
Eiropas Savienības, Turcijas un Krievijas attiecības
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Eiropas Savienības, Turcijas un Krievijas attiecībām. Analizēsim vienošanās starp Eiropas Savienību un Turciju aspektus un vai 40 gadus ieilgušais Kipras jautājums beidzot būs atrisināts, kā arī vērtējam to, vai Turcija drīzumā stāsies Eiropas Savienības valstu rindās. Viesis studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns.
Rubrikā "Viedokļi": Pēc panākumiem Francijas pašvaldību vēlēšanu pirmajā kārtā Marīnas Lepēnas labēji radikālā "Nacionālā fronte" sevi jau dēvē par Francijas lielāko politisko spēku. Taču maz ticams, ka viņa uzvarēs arī 2017. gada prezidenta vēlēšanās. Jau ir teju skaidrs, ka viņa kandidēs, taču iedzīvotājus joprojām uztrauc viņas radikālisms. Sabiedriskās domas aptaujas šobrīd " Nacionālās frontes" kandidātei dod vien aptuveni 30 procentu atbalstu prezidenta vēlēšanās. Tiesa, atbalsts partijai arvien aug un nav skaidrs, kur tam ir gala robeža. Kopš pagājušām reģionālajām vēlēšanām 2010. gadā un prezidenta izvēlēšanas 2012. gadā - atbalsts partijai ir teju trīskāršojies. Taču šodienas Francija ir daudzkārt citāda nekā togad, kad divas vadošās partijas – sociālisti un centriski labējie – bija vienoti cīņā pret Nacionālo Fronti.
ES un Turcijas attiecības: “bēgļu nauda”
“Eiropas Savienība un Turcija šādi nav runājušas vismaz 11 gadu,” Briseles žurnālistiem novembra beigās atzina Turcijas premjerministrs Ahmets Davutoglu.
Ar Davutoglu kopīgajā preses konferencē Eiropadomes prezidents Donalds Tusks sacīja, ka Eiropas Savienība (ES) un Turcija vienojušās par plānu imigrācijas krīzes risināšanai, un arī par trīs miljardu eiro palīdzības paketi Sīrijas bēgļiem Turcijā.
“Mūsu vienošanās paredz skaidru plānu drīzai kārtības atjaunošanai uz mūsu kopīgās robežas. Mēs arī palielināsim mūsu palīdzību Sīrijas bēgļiem Turcijā ar jaunas trīs miljardu eiro bēgļu programmas palīdzību. [..] ES piekritusi atvērt jaunu nodaļu iestigušajās Turcijas sarunās par pievienošanos blokam apmaiņā pret Turcijas sadarbību nelegālo imigrantu plūsmas samazināšanas labā.[..] Vīzu nosacījumi Turcijas pilsoņiem, kas apmeklē ES Šengenas zonu, tiks padarīti vieglāki, sākot ar 2016. gada oktobri,” bilst Tusks.
Tāpat Tusks uzsvēra, ka Brisele “vismaz reizi mēnesī rūpīgi uzraudzīs” to, kādu progresu Turcija ir panākusi. Vienošanās tika nodēvēta par vēsturisku, tomēr par sarunu iznākumu izskanēja arī visai kritiski viedokļi, piemēram, tika piesaukta vienošanās fonā esošā dubultmorāle, jo Turcija pēc savas stabules liek dancot ES, kas tagad ir teju bezizejas situācijā. Kopumā šis ir viens no mazajiem, tomēr – soļiem pretim Turcijas iestāšanās ES. To priecīgi atzina Davutoglu: “Mēs vienojāmies, ka turpmāk divas reizes gadā mums būs šādas tikšanās un būs augsta līmeņa sarunas par ekonomisko, enerģētisko un politisko sadarbību, lai padziļinātu mūsu attiecības. Tādā veidā mēs gan veicināsim abpusējo dialogu, gan aktivizēsim Turcijas iestāšanās procesu”.
12/14/2015 • 36 minutes, 36 seconds
Diskriminācija un attieksme pret atšķirīgo Eiropas Savienībā
Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" spriedīsim par diskrimināciju un attieksmi pret atšķirīgo Eiropas Savienībā. Skaidrosim, cik atvērti dažādībai esam un vai sabiedrības attieksme pret diskrimināciju mainās. Viesi studijā: Latvijas cilvēktiesību centra pētniece Sigita Zankovska-Odiņa un Latvijas Muguras smadzeņu bojājumu biedrības pārstāvis Mārtiņš Karnītis.
Rubrikā "Viedokļi". Eiropas Savienība panākusi vienošanos ar Turciju, lai tā apturētu bēgļu plūsmu un cilvēku kontrabandistu aktivitātes. Pretī Turcija prasa trīs miljardus eiro un vēl citus solījumus no ES.
“Mēs esam atjaunojuši mūsu pievienošanās procesu. Mēs esam piekrituši vienotai stratēģijai pret visiem satricinājumiem Eiropā un esam gatavi strādāt plecu pie pleca bēgļu krīzes risināšanā,” norāda Turcijas premjers Ahmets Davutoglu.
Eiropas līderi ar grūtībām cenšas mazināt to, kas ir nodēvēts par lielāko bēgļu krīzi kopš Otrā pasaules kara, un no pirmā acu uzmetiena Turcija daudz iegūs no Briselē panāktās vienošanās.
Eiropas Savienība un Turcija samita gaitā vienojušās atvērt jaunu nodaļu iestigušajās Turcijas sarunās par pievienošanos blokam apmaiņā pret Turcijas sadarbību nelegālo migrantu plūsmas mazināšanas labā. Plāna ietvaros sākot ar nākamā gada oktobri 75 miljoniem Turcijas pilsoņu tiks sniegta iespēja ceļot pa Šengenas zonu bez vīzām, bet Sīrijas bēgļiem Turcijā tiks piešķirta trīs miljardu eiro palīdzības pakete. Plāns paredz Sīrijas bēgļus Eiropā nogādāt tieši no Turcijas. Tiesa, vai šis plāns palīdzēs – vēl nav zināms. Plānam ir virkne kritiķu.
Sociālā atstumtība, citādā nepieņemšana Eiropā: viens no musulmaņu radikalizācijas iemesliem?
Nesen Izraēlas žurnālists Nahums Barnea, rezumējot par pašreizējo situāciju bēgļu jautājumā, rakstīja: “Bušs vēlējās īstenot demokrātiju Tuvajos Austrumos; Obama vēlējās taisnīgumu. Bēgļi, kuri riskē ar dzīvību, dodoties uz Eiropu, vēlas tikai dzīvot. Ja Rietumi nespēj sniegt iepriekšminēto, tad ko tāda demokrātija un tiesiskums ir vērts?”
Tikmēr pie raksta kāds no lasītājiem komentēja – “pretošanās pret Sīrijas bēgļu imigrāciju nav balstīta vienaldzībā vai naidīgumā pret arābiem, vai vienkārši cietsirdīga rīcība. Pretestība veidojas, redzot uzvedību un darbību šajās arābu un Ziemeļāfrikas migrantu mītnes valstīs. Bažas rada terorisms un viņu centieni uzspiest uzņēmējvalstīs savu kultūru (tostarp šariatu). Tāpēc nereti valstis, kas ir pieņēmušas šos cilvēkus, nožēlo šo soli. Ja šie cilvēki būtu pieņēmuši uzņēmējvalsts gan juridiskos, gan kultūras noteikumus, nevis uzstātu uz savām “tiesībām”, jūs būtu redzējuši daudz atšķirīgāku reakciju uz problēmu. Viņi nav izrādījuši vēlmi vienkārši dzīvot savu dzīvi”.
Šāds noskaņojums valda lielā daļā Eiropas cilvēku prātos, satraukumā gaidot, kas notiks, kad lielie bēgļu plūdi, tā teikt, piestās pie mūsu namu durvīm. Tomēr tiek aizmirsts, nepamanīts vai ignorēts, ka ir cilvēki, kas savulaik kā bēgļi ieradušies kādā no Eiropas valstīm, kuri spējuši apliecināt, ka viņi vēlas gan “vienkārši dzīvot savu dzīvi” un to veiksmīgi dara. Piemēram, tie, kuri ir izglītoti un, būdami augsti kvalificēti, jaunajā mītnes zemē atbraukuši ātri vien tiek pie algota darba un normālas ikdienas dzīves bez kara un nāves draudu šausmām. Protams, ir arī tādi, kas nespēj atrast darbu un mitinās patversmēs, nespējot pilnvērtīgi iekļauties jaunajos apstākļos. Un vienlaikus ir arī vēl cita satraucošā situācija – nesenais terorakts Parīzē bija apliecinājums Briseles pievārtē Mulenbekā uzaugušā Abdelhamida Abauda prasmēm. Jau ziņots, ka vismaz četri no tiem, kuri nogalināja cilvēkus kafejnīcās un koncertzāles Parīzē, bija Francijas pilsoņi. Tam visam tiek meklēti skaidrojumi, iemesli, vainas un stiprināta drošības situācija visdažādākajos veidos un līmeņos.
12/7/2015 • 37 minutes, 4 seconds
Korupcijas apkarošana Austrumeiropā. Cīņa ar valsts nozagšanu Ukrainā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par korupcijas apkarošanu Austrumeiropā. Skaidrosim, vai, piemēram, Ukrainas ierēdniecība ir gatava veikt nepieciešamās reformas un apkarot sistēmisko korupciju, lai izpelnītos iespēju iekļauties rietumizpratnes un vērtību kopienā. Viesis studijā: Latvijas Universitātes Politikas zinātnes nodaļas vadītāja, asociētā profesore Iveta Reinholde.
Rubrikā "Viedokļi": Pirmo reizi Eiropas Savienības vēsturē iedarbināts Lisabonas līguma 42. pants jeb solidaritātes pants, kas paredz pārējo dalībvalstu palīdzību jebkuriem līdzekļiem, ja dalībvalsts kļūst par upuri bruņotai agresijai tās teritorijā. Taču, kā tas izskatīties un ko Francija lūgs - vēl nav zināms.
Terors turpinās. Piektdien, 20. novembrī, Francijas bijušajā Āfrikas kolonijā Mali divdesmit septiņi cilvēki tika nogalināti, kad islāmistu teroristi, bruņojušies ar ieročiem un pašnāvnieku vestēm, iebruka un saņēma gūstekņus kādā starp rietumniekiem populārā viesnīcā.
Sestdien, 21. novembrī, Beļģijas galvaspilsētā Briselē terora draudu līmenis tika paaugstināts līdz augstākajam līmenim un pilsēta tika slēgta. Sporta spēles un koncertus atcēla, veikalus slēdza, sabiedriskais transports nekursēja un cilvēkus mudināja palikt mājās, kamēr armijas vienības patrulēja ielās, jo uzskatīja, ka pastāv "nopietni un nenovēršami draudi", ka varētu tikt veikts Parīzes tipa terora uzbrukums. Tālab nav pārsteigums, ka pēc Parīzes „Melnās piektdienas” uzbrukumu virknes, Francija kļuvusi par pirmo Eiropas Savienības dalībvalsti bloka vēsturē, kas ir iedarbinājusi Lisabonas līguma solidaritātes pantu. Tas paredz- ja dalībvalsts kļūst par upuri bruņotai agresijai tās teritorijā, pārējām dalībvalstīm ir pienākums palīdzēt ar visiem līdzekļiem, kas ir to rīcībā. Šī panta iedarbināšana nāca kā pārsteigums. Iepriekšējās diskusijas galvenokārt koncentrējās uz NATO piektā panta iedarbināšanu, kas ir alternatīva šai Eiropas klauzulai. Tiesa, tas ir daudzkārt spēcīgāks un paredz smago resursu iedarbināšanu, taču Francijas aizsardzības ministrs Žans Īvs Ledriāns vairāk kārt uzsvēra, ka vēlas spert tikai politisku soli: “Pirmkārt, tas ir politisks lēmums. Mēs to pieņemam pirmo reizi. Es gribu, lai tas visiem būtu skaidrs. Kā tas strādās? Tas var būt gan atbalsts Francijai gaisa triecienos Sīrijā un Irākā, gan arī atbalsts Francijai citās operācijās. Gribu uzsvērt saviem kolēģiem, ka Francija nevar visu paveikt viena."
Cīņa ar valsts nozagšanu Ukrainā
Par korupciju jau senajos laikos paredzēja bargus sodus. Tā pastāv laikam visās sabiedrībās, tāpēc pilnīgi brīva no korupcijas nav neviena valsts. Arī visās bijušajās PSRS republikās, kas tagad ir neatkarīgas valstis, pēc neatkarības atjaunošanas ir bijis izaicinošs mērķis apkarot korupciju. Īpašus centienus pirms vairāk nekā desmit gadiem demonstrēja Baltijas valstis, tagad ļoti aktīvi ar korupcijas lietām strādā Moldovā un ar valsts nozagšanu aktīvi cīnās arī Ukrainā. Lai arī bieži vien korupcijas apkarotāju politiskie aizstāvji paši ir ar to saistīti.
Informatīvā saspringuma laikā krievu valodā vēstošie mediji aktīvi atgādina par to, ka Ukrainā pati valdība ir viens no lielākajiem korupcijas perēkļiem. Skaidrs, ka pilnīgi tīrs nav neviens, šādus secinājumus pauž arī vairāki Latvijas pētnieki, kas bijuši Ukrainā, lai sniegtu savu redzējumu par korupcijas apmēriem. Bijusī „Sabiedrības par atklātību Delna” vadītāja Inese Voika salīdzina Ukrainas korupciju ar mums labāk izprotamo Latvijas līmeni.
"Viens veids, kā saprast korupcijas apjomu Ukrainā, ir pēc korupcijas uztveres indeksa. Latvijai no 100 ballēm ir 55, tātad mēs esam tikuši pāri pusei, dažas problēmas atrisinājuši, savukārt Ukrainai šis vērtējums ir 26 balles, kas ir divas reizes mazāks vērtējums. Ukrainā korupcija ir attīstījusies dažādos līmeņos dažādā veidā, bet valsts attīstībai traucējošais noteikti ir tas, ko mēs saucam par valsts nozagšanu. Korupcija varas augstākajā līmenī, varas struktūru savstarpējā sadarbība, atbalsts konkrētam biznesa interesēm. Tās ir ieilgušas tradīcijas, kā ukraiņi pārvalda savu valsti," skaidro Voika.
Ukrainā šobrīd tāpat risinās karš ar separātistiem, tomēr liela daļa iedzīvotāju ir vīlušies. Ne jau tāpēc, ka valsts atrodas kara stāvoklī, bet gan tāpēc, ka lielākā prasība – samazināt oligarhu ietekmi uz valsts pārvaldi, nav notikusi.
Žurnālisti Ukrainā ir šokējuši ar materiāliem, kas atklāja, ka noteiktu preču grupām ir jau iepriekš noteikti izvešanas muitas tarifi. Šajā gadījumā tie būtu liekami pēdiņās, jo „tarifi” nav oficiālie valsts muitas tarifi. Nelikumīgās nodevas piemēro negodīgu ierēdņu grupējumi. Ukraina, piemēram, ir liels valriekstu eksportētājs, bet, lai izvestu uz ārzemēm kravu šādu riekstu, vietējai pārvaldes amatpersonai jāsamaksā no 8-12 tūkstošiem eiro. Ko tad vēl runāt par darījumiem, kur iesaistīt nafta, gāze vai derīgie izrakteņi. Šobrīd ukraiņi ir gatavi braukt uz ārzemēm, mācīties, kā labāk apkarot korupciju, jautājums tikai, vai Ukrainā cilvēki ir gatavi mainīt paši savus paradumus.
11/23/2015 • 34 minutes, 50 seconds
"Melnā piektdiena" Parīzē. Drošība Latvijā, Baltijā, Eiropā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā par "Melnās piektdienas" terora aktiem Parīzē un par Islāma valsts pēdējā laika ofensīvu arī ārpus Tuvajiem Austrumiem - vai tiešām viņu terora staipekļi sniedzas jau tiktāl? Vai aiz teroristu nesenajiem vārdiem un darbiem nolasāma kāda īpaša vēsts, vai tā ir tikai stratēģiskā komunikācija un iebiedēšanas taktika? Vai parīzieši šoreiz ir nobijušies, vai tomēr nepakļaujas teroristu centieniem noteikt dienas kārtību? Studijā NATO Stratcom direktors Jānis Sārts, zvanām uz Parīzi Unai Bergmanei.
Lai nedarītu priekšstatu, ka teroristiskais grupējums, kas sevi dēvē par “Islāma valsti”, ir valstisks veidojums, NATO izcilības centra stratēģiskās komunikācijas Jānis Sārts mudina šī grupējuma apzīmēšanai izmantot vārdu “Daīš”.
Sārts skaidro, ka apzināti teroristisko grupējumu apzīmē ar vārdu “Daīš”, ne “Islāma valsts”. Centrs teju gadu pētījis šīs organizācijas darbību informācijas laukā un tuvākajās nedēļās sola publiskot pētījumu. Centrā izpētījis, ka teroristiskais grupējums.
“Un tas ir daļa no tā, kādēļ viņi kļuvuši tik veiksmīgi iepretim citām teroristu organizācijām, ka viņi parādīja ambīciju – mēs nebūsim tikai parasta teroristu organizācija, mēs veidosim valsti,” skaidro Sārts. Šī grupējuma pretinieki reģionā izmanto apzīmējumu “Daīš”, ko pats grupējums nelieto.
Parīzes notikumu ietekme uz Eiropas migrācijas politiku
Teju uzreiz pēc terora aktiem Parīzē 13. novembrī, kad pat nebija sākts darbs pie pašnāvnieku tautības noskaidrošanas, sabiedrība notikušo saistīja ar bēgļu pieplūdumu. Tādēļ 15. novembrī izskanējušās ziņas, ka diviem no pašnāvniekiem bijušas Sīrijas pases, šai spekulācijai pielēja krietnu daļu eļļas.
Sīrijas varas iestādes paziņoja, ka cilvēks, kuram izsniegta viena no šīm pasēm, oktobrī Grieķijā ieradās ar bēgļu laivu. Vēl par vienu Sīrijas pasi ziņoja Francijas mediji, taču ASV izlūkdienesti pieļauj, ka vismaz viena no šīm pasēm, visticamāk, bijusi viltota.
Ja apstiprināsies, ka teroristi ir migranti, kuri ieradušies no Sīrijas, tam būs ļoti nopietnas sekas uz Eiropas migrācijas politiku. Jau tagad to var novērot Polijā, kur nākamais Polijas Eiropas lietu ministrs Konrads Šimaņskis sestdien paziņoja, ka pēc Parīzē notikušajiem terora aktiem Varšava nevar pildīt Eiropas Savienības plānu, kas paredz dalībvalstu starpā sadalīt 160 tūkstošus bēgļu. “Mēs pieņemsim bēgļus tikai, ja mums būs drošības garantijas. Tas ir galvenais noteikums un šobrīd jautājuma zīme tiek likta pie šī jautājuma visā Eiropā,” norādījis Šimaņskis.
Saskaņā ar kvotu sadales sistēmu Polijai būtu jāuzņem četri ar pusi tūkstoši bēgļu, taču tagad šis skaits ir zem jautājuma zīmes. Vēl cits Polijas ministrs apšaubīja Vācijas atvērtības politiku, kad sacīja “mums ir jāapzinās, ka mēs kļūdījāmies, bijām pārāk naivi un ideālistiski”.
Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers nedēļas nogalē metās aizstāvēt pretrunīgi vērtēto Eiropas Savienības bēgļu pārvietošanas programmu, paziņojot, ka saistībā ar teroristu uzbrukumiem Parīzē nav nepieciešams pilnīgi pārskatīt bloka bēgļu politiku.
“Kas attiecas uz jauno Polijas valdību, man vēl nav bijusi iespēja šo jautājumu apspriest ar mūsu jaunajiem Polijas kolēģiem. Kad Polijas valdība būs funkcionāla, mēs to pārspriedīsim, bet mans paša viedoklis ir, ka jā – redzam šeit grūtības, taču nav nepieciešams pārmainīt visu pieeju,” vērtē Junkers.
11/16/2015 • 39 minutes, 38 seconds
EK prioritāšu plāns 2016. gadam: Nevaram vairs atļauties darboties kā ierasts
Eiropas Komisija nākusi klajā ar savu 23 punktu darbības un prioritāšu plānu 2016. gadam. Plāna ievadā ir brīdinājums „Nevaram vairs atļauties darboties kā ierasts”. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par to, kā šis plāns ietekmēs Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta darbību nākamajā gadā un par kādiem priekšlikumiem būs vislielākās domstarpības. Viesis studijā: Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš.
Eiropas Komisijas prioritātes
Eiropas Komisija (EK) bez savām ilgtermiņa prioritātēm ir izvirzījusi galvenās iniciatīvas arī nākamajam gadam. Šajā darba uzdevumu sarakstā Eiropas Komisija noteikusi 23 iniciatīvas, kur galvenā uzmanība tiek veltīta ekonomiskajai attīstībai un sociālajai drošībai, migrācijai un enerģētiskajai drošībai, kā arī ilgtermiņa izaugsmei. Jau pirmo izmetumu šim nākamā gada darba sarakstam EK prezidents ieskicēja septembrī. Galvenā Junkera kabineta doma ir, ka EK jābūt elastīgākai problēmu risināšanā. Tāpēc katra gada plāns paredz aktīvāku problēmu jautājumu iekļaušanu darba kārtībā.
„Pilna atbildība”, tā varētu raksturot EK ideju par savu darba plānu. Skaidrs, ka nākamajā gadā tiks turpināta liela daļa jau iesākto darbu, piemēram, virzība pretim enerģētiskajai savienībai, vienotajam tirgum un arī vienotam digitālajam tirgum. Taču tūlītēju rīcību prasa tādas problēmas, kā bēgļu jautājums, Eiropas kopējo robežu drošība un arī, protams, Eiropas ekonomiskā attīstība.
Jau gadiem ilgi tiek spriests, ka ES stratēģiskajam partnerim austrumos ir jābūt Turcijai. Lai arī daļa valstu nevēlas Turciju redzēt ES, EK amatpersonas uzskata, ka ar Turciju ir jāpastiprina dialogs. EK viceprezidents Franss Timermans ir uzsvēris nepieciešamību pierādīt, ka šī EK strādā citādi nekā priekšgājēji, tāpat Timermans uzsver nepieciešamību rast risinājumu bēgļu problēmai Eiropā, jo ir skaidrs, ka līdzšinējā sistēma nedarbojas.
Rubrika "Viedokļi". Pēc kvotu sistēmas no Grieķijas uz Luksemburgu pārvietoti pirmie 30 bēgļi un patvēruma meklētāji.
Septembrī tika panākta vienošanās turpmāko divu gadu laikā no krīzes smagāk skartās Itālijas un Grieķijas uz pārējām Eiropas Savienības valstīm pārvietot 160 tūkstošus migrantu, taču jaunākie dati liecina, ka līdz šim Eiropas Savienības plāns bēgļu pārvietošanai ir palīdzējis vien 116 migrantiem. 86 cilvēki bez lielas preses uzmanības pirms kāda laika tika pārvietoti no Itālijas, bet 30 cilvēki īpašā ceremonijā aizvadītajā nedēļā no Atēnām. Pavadot viņus lidostā, Grieķijas premjerministrs Aleksis Ciprs uzsvēra, ka šis ir tikai simbolisks programmas sākums.
30 cilvēki ir niecīgs skaits – vien 0,1 procents no tā cilvēku skaita, par kuru tika panākta vienošanās, taču sevišķas cerības uz lielāku pārvietojamo skaitu nav. Uz šo brīdi pārvietošanas plānā piekritušas piedalīties tikai 14 valstis, kas kopumā ir atvēlējušas 1418 vietas. Analītiķi uzsver, ka Eiropas Komisija ir zaudējusi savu ietekmi šajā jautājumā – tā ir pārtapusi par nacionālo valdību izvēli. Daudzas valstis atsakās piedalīties, bet tās, kas piekrīt – dara to nelabprāt. Problēmu uzsver arī Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs: “Ja mums ir jāizvieto, piemēram, miljons bēgļi starp 507 miljoniem savienības iedzīvotāju – tad problēmu nav. Bet ja mēs samazinām to valstu skaitu, kas piedalās līdz dažām, tad šī situācija pārējām valstīm kļūst par problēmu.”
11/9/2015 • 38 minutes, 57 seconds
Migrantu pieplūdums Eiropā - cilvēku atbalsts un nosodījums
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par imigrantu pieplūduma radīto neizpratni, par bailēm un naidu Eiropas cilvēkos, kā arī par vērtībām un normām, ko savukārt akcentē tie, kuri naidīgos nosoda. Viesis studijā: Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors Igors Šuvajevs.
Rubrikā "Viedokļi". Pieaug spriedze starp ASV un Ķīnu. Pēc ASV karakuģa iebraukšanas Dienvidķīnas jūras ūdeņos, uz kuriem pretendē Ķīna, saasinājušās Pekinas un Vašingtonas attiecības. Pēc ASV lēmuma nosūtīt karakuģi uz pretrunīgi vērtētajām salām Dienvidķīnas jūrā, Ķīnas mediji kritizēja šo soli, sakot, ka ASV spēlējas ar uguni un jau sen gatavoja provokāciju Ķīnas teritoriālos ūdeņos. Daļa taisnības sacītajā ir – ASV varasiestādes jau mēnešiem ilgi apsvēra kuģu sūtīšanu uz reģionu, kur Ķīna būvē mākslīgās salas. To zināja arī Ķīna, kas bija draudējusi ar pretreakciju. Par laimi šoreiz nekāda atbildes reakcija nesekoja, bet Pekinai visticamāk būs daudz iespēju. Lielākā daļa drošības ekspertu ir pārliecināti, ka šī ASV operācija nebūs vienīgā – visdrīzāk tā ievadīs ilgstošas ASV jūras un gaisa patruļas vairākas turpmākās nedēļas.
Bēgļi Eiropā - cilvēku dažādā attieksme pret viņiem
Aizvien biežāk mēs dzirdam, ka bēgļi, kas pārņēmuši eiropiešu prātus, izraisa arī vardarbību un nekārtības. Te ziņu portālos parādās reportāžas par nodedzinātām bēgļu mītnes vietām, kurām uzbrukuši nacionāli noskaņoti radikāļi, vai arī pašu bēgļu vidū izcēlušās nekārtības, kuru rezultātā jāiesaista policijas vienības, sabiedriskās kārtības nodrošināšanai.
Skaidrs, ka bēgļu krīze Eiropā ir viena no lielākajām, ko Eiropas Savienība piedzīvojusi. Kāds aicina atcerēties pašu tautiešu bēgļu gaitas, citi atkal uzstāj, ka nav jāpieņem svešu zemju laimes meklētāji. Piemēram, kāda nezināma patvēruma meklētāja sacītais Zviedrijas televīzijas kanālam varētu šķist neizprotams, jo bēgļu nometnē esošie vīrieši atsakās no ēdiena, kas viņiem neesot pieņemams.
"Nē, mēs nevēlamies šo ēdienu, tas ir tik slikts un dīvains, ka mēs to neēdīsim. Pat dzīvnieki tādu neēd. Tāpēc mēs gribam savu naudu, lai paši varam nopirkt visu, ko vajag lielveikalā. Mēs jau šeit esam 13 dienas un ēdiens nav labs, tāpēc mēs prasām naudu. Ūdens arī mums ir no tualetes, pat dzīvnieki nedzer ūdeni no tualetes," sacījis kāds neapmierināts bēglis.
Var jau būt, ka šāda citāta izmantošana ir tendencioza, bet skaidrs ir tas, ka bēgļi ir dažādi. Turklāt, jāņem vērā, ka arī viņu valodas zināšanas mēdz būt sliktas, kas nozīmē, ka mums ir vieglāk viņus pārprast. Lielas diskusijas, kā izturēties pret bēgļiem, skārušas vairākas valstis. Zviedrijā, piemēram, valsts premjerministrs aicinājis iedzīvotājus būt līdzjūtīgiem, uzklausīt bēgļus un padomāt, kā viņiem palīdzēt. Kaut vai tikai apraugot un parunājot. Tikmēr Vācijā bēgļu jautājumā aktīvi iesaistījušies labēji noskaņotie nacionālie grupējumi, kuri ir gatavi paši izrēķināties ar nevēlamajiem iebraucējiem. Par Ungāriju nemaz nerunājot, kur pat vadošu politiķu vidū jūtama klaji rasistiska attieksme. Tikmēr, piemēram, Drēzdenes viesnīcas īpašnieks Daniels Molitors ir nolēmis izmantot savu īpašumu bēgļu izmitināšanai.
11/2/2015 • 37 minutes, 50 seconds
Krievijas tuvākie kaimiņi: kādas alianses un garantijas meklē Aleksandrs Lukašenko
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Krievijas tuvākajiem kaimiņiem, kas ar vislielākajām bažām uzlūko Vladimira Putina varas izgājienus gan pret saviem kaimiņiem, gan citur pasaulē. Kādas alianses un garantijas esošajā ģeopolitiskajā situācijā meklē un veido jaunievēlētais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko? Viesis studijā: Austrumeiropas politikas pētījumu centra priekšsēdētājs Ainārs Lerhis.
Rubrikā "Viedokļi": Tuvojas ziema, un bēgļu krīze turpinās. Vācijā politiskajā līmenī sāk apstrīdēt Angelas Merkeles atvērtības politiku. Ir pat parādījušies ierosinājumi uzcelt žogu pie Vācijas dienvidu robežas. Daži šo žogu jau nodēvējuši par jaunu "Berlīnes mūri”.
Vācija ir kļuvusi par galveno galamērķi migrantiem, kuri bēg no kara un nabadzības, lielā mērā pateicoties Vācijas kancleres Angelas Merkeles tā dēvētajai atvērtības politikai. Pateicoties tai – ne tikai bēgļi var rast patvērumu, tāpat tiek nodrošināta paātrināta patvēruma pieprasījumu izskatīšana bēgļiem no Sīrijas un Irākas, kā arī atvēlēti seši miljardi dolāru, lai viņus pabarotu un izguldītu. Sākotnēji vietējie iedzīvotāji Vācijā teju vai aplaudēja, kad pirmie vilcieni ar bēgļiem sāka ierasties, taču, tuvojoties ziemai un bēgļu skaitam pieaugot, pat tie, kuri iepriekš atbalstīja Merkeles politiku, ir sākuši uztraukties, vai Vācija ar pieaugošo krīzi vispār tiks galā.
Jaunākā sabiedriskās domas aptauja liecina, ka vairāk nekā puse vāciešu uzskata, ka Vācijā jau tagad ir pārāk daudz bēgļu un tikai katrs trešais cilvēks atbalsta Merkeles bēgļu politiku. Reaģējot uz savas popularitātes krišanos Merkele ir solījusi izskaust ekonomisko migrāciju – plānots izveidot tranzītcentrus, kuriem būtu tiesības nekavējoties deportēt jebkuru imigrantu, kurš būs nācis no valstīm, kuru politiskā situācija neapdraud viņu dzīvības.
Pie viena galda ar “Eiropas pēdējo diktatoru”
Baltkrievija ir viena no tām Austrumu partnerības valstīm, ar kuru Eiropas Savienībai (ES) ir bijušas visai sarežģītas attiecības un joprojām abu starpā ir vairāki grūti šķetināmi mezglpunkti. Tomēr pamazām situācija mainās.
ES gan ir apņēmusies turpināt pret Baltkrieviju īstenot kritiskas iesaistīšanās politiku. Abu pušu nesenā abpusējā tuvināšanās ir pamudinājusi ES atvieglināt pret Baltkrieviju piemērotās sankcijas – aktīvu iesaldēšanu, ieceļošanas aizliegumus un tirdzniecības un finansiālos ierobežojumus. Pašlaik 201 fiziskajai personai un 18 juridiskajām personām no Baltkrievijas ir noteikti ES ierobežojošie pasākumi, kas būs spēkā līdz šā gada 31. oktobrim. Tomēr ES uzskata, ka sankciju pilnīga atcelšana nav pamatota, ņemot vērā slikto cilvēktiesību stāvokli un ar prezidenta vēlēšanām saistītās problēmas Baltkrievijā.
Eiropas Politikas centra Ģeopolitikas un ārpolitikas analītiķe Briselē Amanda Pola vēl iepriekš skaidroja, ka izolācija un sankcijas pret Baltkrieviju nav devusi gaidītos rezultātus un ka ES nevar sodīt tikai Baltkrieviju, piemēram, par cilvēktiesību pārkāpšanu, jo citas Austrumu partnerības valstis nav rīkojušās labāk. A. Pola uzskata, ka attiecībā pret Baltkrieviju neder sankcijās bāzēta pieeja.
Amanda Pola tāpat ka daudzi citi eksperti uzskata, ka “Kremļa cilvēks” – Vladimirs Putins ir vairāk nekā apmierināts ar saspīlētajām attiecībām starp ES un tās Austrumu kaimiņvalstīm, kuras, savukārt, pēc Maskavas uzskata – pieder pie tās ietekmes zonas. Politikas prognozēšanas un analīzes centra prezidents politologs no Baltkrievijas Pāvels Usovs intervijā Polijas radio pieļauj, ka Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko vēlētos būt vairāk iesaistīts “Eiropas klubiņā” un biežāk doties vizītēs, taču baidās “kaitināt Maskavu ar šādiem apmeklējumiem, jo viņš saprot, ka, ja radīsies konflikts ar Krieviju par politiskiem, ekonomiskiem vai ģeopolitiskiem aspektiem, ES nepalīdzēs Baltkrievijai nekādā veidā”.
Lai arī piesardzīgus, tomēr Baltkrievija, sper soļus no savas puses pretim ES. To apliecināja jau vasarā notikušās oficiālās un neoficiālas vairāku pušu apspriedes pie kopīga galda.
Piemēram, vasaras vidū par kaimiņpolitiku un paplašināšanos atbildīgais Eiropas komisārs Johannes Hāns Baltkrievijas galvaspilsētā ieradās kopā ar otru komisāri Karmenu Velu, kura savukārt atbildīga par vidi un zivsaimniecību. Pie viena galda Minskā sēdās arī citu Austrumu partnerības valstu pārstāvji, par vidi atbildīgie ministri – no Azerbaidžānas, Moldovas, Gruzijas un citām, kopā sešām valstīm.
Baltkrievija izpelnījusies komplimentus no Eiropas Komisijas puses par kvalitatīvo sarunu pasākuma gaitu Minskā vasarā, tomēr vienlaikus Briseles un Minskas attiecības joprojām saglabājas sarežģītas, jo politisko nesaskaņu dēļ un neatbalstot veidu, kādā Aleksandrs Lukašenko atkārtoti ieņēma varas krēslu, Brisele jau teju desmit gadu ir iesaldējusi sadarbības līgumu ar Minsku, kā arī liegusi iebraukšanu teritorijā virknei Baltkrievijas politiķu, arī pašu “Eiropas pēdējo diktatoru” ieskaitot.
10/26/2015 • 35 minutes, 26 seconds
Krievijas aktīvā loma Sīrijas konfliktā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par iemesliem kāpēc Krievija sākusi spēlēt aktīvu lomu Sīrijas konfliktā. Bet organizācijas “Al Kaida” Sīrijas filiāles vadonis Al Jolani sociālos medijos nesen pārmetis Putinam iejaukšanos Sīrijas pilsoņu karā, sakot: "Šis karš liks Krievijai aizmirst tās šausmas, ar kurām agrāk saskārās Afganistānā." Vai tiešām Sīrija draud Krievijai izvērsties par līdzīgu neveiksmi kā Afganistāna Padomju Savienībai pagājušā gadsimta 80. gados? Viesis studijā: Saeimas Ārlietu komisijas loceklis un Afganistānas pārzinātājs Atis Lejiņš.
Krievijas intereses Sīrijā
Krievijas uzlidojumi Sīrijai šokēja lielu daļu Eiropas, ASV un, protams, arī pierobežā esošo Baltijas valstu iedzīvotājus. Starptautiskās politikas pētnieki noteikti pasmīnētu, sakot, ka Krievija dara to pašu, ko ilgus gadus darīja ASV, bet galvenais jautājums, kas satrauc, kāpēc Krievija nolēmusi veikt aviouzlidojumus Sīrijā esošajiem spēkiem. Motivācija mēdz būt dažāda, daži uzskata, ka tas ir tāpēc, ka Krievija vēlas novērst uzmanību no Ukrainas, citi atkal uzskata, ka tam iemesls ir iekšpolitiskā nepieciešamība parādīt, ka Krievija atkal ir lielvara. Kopš PSRS sabrukuma Krievija vēl nekad nebija izmantojusi savu militāro klātbūtni ārvalstīs. Tāpēc šādas operācijas Sīrijā varētu tiešām liecināt, ka Krievijas spēki ir moderni un pasaules līmenī.
Sīrija šobrīd ir valsts, kurā karo „pasaules smagsvari”. Skaidrs, ka Sīrijas pilsoņu karš nav tikai un vienīgi Sīrijas iekšpolitiskā lieta. Prezidenta Bašara al Asada oponentus uztur un bruņo Saūda Arābija, aiz kuras stāv tās partnere ASV. Tikmēr Asada režīmam talkā iet Irāna un Krievija, ierastas ASV pretinieces.
Krievijas Islāma komitejas vadītājs Geidars Džemals uzskata, ka karš, kurā ielīdusi ir Krievijas vadība, nav saistāms ar vērtībām un mērķiem. Viņš uzskata, ka nevis Krievija karo Sīrijā, bet to dara Krievijas prezidents un viņam pietuvinātās personas. Iemesls tam ir resursi un mērķis tos pārdalīt par labu savām interesēm. Krievijai, no politiskās vadības skatu punkta, nav nekādu ideoloģisku mērķu. Krievija nedomā augstāk, kā tikai par materiālo cilvēka dabu.
„Putina grupējumam nekādu citu mērķu, kā tikai nauda, nav. Tā ir cīņa par naudu, ar resursu koncentrēšanu savās rokās jeb kā mēdz teikt, tas ir fiziskā ķermeņa arguments. Un viņiem nav citu mērķu, kā tikai apmierināt fiziskās vēlmes. Tāpēc arī valstij kopumā nav nekādu augstāku mērķu. Tā vienkārši tirgo izejvielas jeb jēlnaftu. Kas šo stāstu sarežģī, Krievijas vara nav starptautiska vara. Piemēram Lielbritānija tāda ir, jo realizē savu politiku caur bijušajām kolonijām, Francija tāpat, ASV saņem ietekmi un labumu caur globālo dolāra valūtas lietojumu. Putins ar saviem cilvēkiem, resursus saņem tikai no naftas un no Krievijas pilsoņu nodokļiem. Viņiem nav veidu kā paņemt resursus no Kazahstānas vai Lukašenko pārvaldītās Baltkrievijas,” vērtē Geidars Džamals.
Baltijai Krievijas karaspēka līdzdalība Sīrijā nozīmē bažas, ka kādreiz tas varētu tikt vērsts pret mums, kamēr ASV karaspēka uzturēšanās Irākā vai Afganistānā tādus draudus nekad neradīja. Vai Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa Universitātes profesors Andris Sprūds spēj iztēloties, ko viņš teiktu Vladimiram Putinam, ja būtu viņa ārpolitikas padomnieks. Kāds būtu izdevīgums apsvērt manevrus Sīrijā?
"Ja būtu jādod padoms Putinam, kas noteikti nebūtu viegli, jautājums būtu par to gala spēli, ko Putins un šī brīža Krievijas vadība cenšas sasniegt. Noteikti kāds norādītu uz riskiem, ka klāt esot Sīrijā, nav jau zināms, kā šis purvs beigsies un vai iestigšana tajā nenozīmē „sejas zaudēšanu”. Bet Krievijas gadījumā ir pamats teikt, ka ir risks neuzņemties risku. Putins parāda, ka ir spējīgs spēlēt uz vairākiem šaha galdiņiem vienlaikus. Klāt esot šajā reģionā, viņš spēj veidot dienaskārtību dažādos jautājumos, gan politiskos, kas attiecas uz reģionu, gan globālos, kas attiecas uz imidža jautājumiem – kuras valstis vispār spēj rīkoties un Krievija šobrīd to cenšas demonstrēt, gan arī kaut vai tas, ka šajā reģionā veidojas naftas cenas," analizē Sprūds.
Rubrikā Viedokļi. Nīderlandes izmeklētāji paziņojuši, ka “Malaysian Airlines” reisa MH17 pasažieru lidmašīnu virs Ukrainas pagājušajā gadā notrieca Krievijā ražota "Buk" raķete. Tomēr Krievija aizvien mēģina apstrīdēt secinājumus un nomelnot Nīderlandes izmeklētājus.
Nīderlandes starptautiskās izmeklēšanas grupas gala ziņojums par “Malaysian Airlines” pasažieru lidmašīnas notriekšanu nav atbildējis uz galveno jautājumu – kas pie tā bija vainojams.
Kaut arī starptautiskie izmeklētāji nav precīzi noteikuši vietu, no kuras raķete tika izšauta, kartē, kas tika parādīta žurnālistiem, skaidri iezīmēts apvidus Doņeckas reģionā, kas atradās prokrievisko kaujinieku kontrolē. Ukrainas premjerministrs Arsēnijs Jaceņuks ir pārliecināts – nemiernieki vieni ar šādu ierīci nebūtu spējuši rīkoties, tādēļ viņaprāt - separātistiem palīdzējušas Krievijas militārpersonas.„Ir pilnīgi skaidrs, ka piedzērušies separātisti nezina kā vadīt BUK sistēmas. Tas nozīmē, ka šīs sistēmas tikai un vienīgi vadīja profesionālas Krievijas militārpersonas”
Tieši nepasakot, ka lidmašīnas avārijā ir vainojama Krievija - visticamāk, nekāda vienprātība par lidmašīnas avārijas apstākļiem tā arī netiks panākta, lai gan pagājušajā nedēļā publiskotais Nīderlandes ziņojums ir līdz šim visnopietnākais un laikietilpīgākais pētījums par lidmašīnas avārijas iemesliem.
10/19/2015 • 35 minutes, 7 seconds
"Volkswagen" emisiju skandāla ietekme Eiropas ekonomikā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par “"Volkswagen" dīzeļgeitu” - tā pasaules presē dēvē emisiju skandālu. Vai kompānija varēs tikai samaksāt sodu un cerēt, ka viss būs atkal pa vecam? Analītiķi jau spriež, ka šī skandāla sekas būs jūtamas daudz plašākā mērogā - gan eirozonas un Eiropas ekonomiskās atveseļošanās kontekstā, gan globālās auto industrijas uzticamības kontekstā. Turklāt Vācijas tēls pasaulē patlaban ir pamatīgi cietis. Studijā: laikraksta „Dienas Biznesa” galvenā redaktora vietniece Līva Melbārzde.
“"Volkswagen" dīzeļgeita”
Septembrī ASV Vides aizsardzības aģentūra nāca klajā ar skaļu paziņojumu, ka vācu autobūves uzņēmums “Volkswagen” atsevišķām dīzeļdzinēju automašīnām ir uzstādījis programmatūru, kas ļauj krāpties ar kaitīgo izmešu pārbaudēm. Proti, pilnīga kaitīgo izmešu kontrole tiek veikta vien brīdī, kad notiek oficiālās emisijas pārbaudes. Taču pēc tam, kad automašīnas jau sāk reāli braukt, kaitīgo izmešu apjoms var palielināties līdz pat 40 reizēm. Drīz vien “Volkswagen” paziņoja, ka pasaulē līdz pat 11 miljoniem automašīnu aprīkotas ar konkrētu dīzeļdzinēju tipu, kas var falsificēt kaitīgo izmešu datus. Tika norādīts, ka ASV šādu automašīnu varētu būt aptuveni pusmiljons. Ja apsūdzības izrādīsies pamatotas, "Volkswagen" Savienotajās Valstīs varētu tikt piemērots naudassods līdz pat 18 miljardu eiro apmērā.
Tikmēr analītiķi steidz spriest par ietekmēm un sekām, ko radījis šis notikums. Tiek prognozēts, ka “Volskwagen” gaida nopietnas problēmas – visvairāk Eiropā, mazāk Āzijas tirgū, kur par kaitīgo izmešu apjomiem pircēji tik daudz nesatraucas. Tāpat ir nopietni apdraudēts jau tā nestabilais VW tirgus ASV. Eksperti prognozē, ka automašīnu maldinošās programmatūras skandāls nopietni iedragās kompānijas reputāciju visā pasaulē. Cietīs ne tikai kompānijas reputācija, cietēji būs sabiedrība kopumā. “Volkswagen” emisijas skandāls ir satricinājis Vācijas biznesa un politisko vidi, tāpat analītiķi brīdina, ka šī krīze varētu pārtapt par ļoti nopietnu draudu Eiropas kopējai ekonomikai, jo “Volkswagen” ir lielākais no Vācijas automobiļu ražotājiem, un viens no lielākajiem darba devējiem valstī ar vairāk nekā 270 000 darba vietām savā mītnes zemē un vēl pasaulē kopā nodarbina gandrīz 600 tūkstošus cilvēku. Zināms, ka vairākās Eiropas valstīs notiek izmeklēšana un pārbaudes, arī ES ir aicinājusi katru dalībvalsti vērtēt to, kas noticis "Volkswagen" rīcības dēļ. Eiropas Padomes vadītājs Martins Šulcs ir norādījis, ka tas ir smags trieciens Vācijas ekonomikai.
“Ir grūti noticēt, kas tika darīts nevērības dēļ un, iespējams, pat ar kriminālām darbībām. Bet es uzskatu, ka “Volkswagen” ir spēcīgs uzņēmums, un tam ir visas iespējas tikt galā ar krīzi,” norāda Šulcs.
Rubrika "Viedokļi"
Krievija veikusi jaunus uzlidojumus Sīrijā, paspējusi pārkāpt Turcijas un NATO gaisa telpu un paziņojusi, ka krievu „brīvprātīgie” bataljoni veiks sauszemes operācijas. Turklāt Sīrijā notiekošais sašķēlis Krievijas musulmaņu kopienu.
Eskalējoties Krievijas militārajām aktivitātēm Sīrijā, ar vien skaidrāks top arī Krievijas vēstījums – šīs valsts militāro uzbrukumu mērķis ir nosargāt Sīrijas prezidenta Bašara al Asada autoritāro režīmu, nevis cīņa ar teroristiem, kā Maskava sacīja iepriekš.
ASV Valsts departamenta pirmo reizi publiskotās aplēses liecina, ka vairāk nekā 90% Krievijas gaisa triecienu Sīrijā nav bijuši vērsti pret džihādistu grupējumu “Islāma valsts” vai pret džihādistiem, kas saistīti ar “Al Qaeda”. Tie tikuši vērsti pret mēreno Sīrijas opozīciju, kuru atbalsta Turcija un ASV. Turcijas premjerministrs Ahmets Davutoglu bažījas, ka tas var Eiropā radīt jaunu bēgļu vilni.
Lai gan Krievijas intervence iesāktajā kārtībā ir ieviesusi zināmas izmaiņas un Sīrijas krīzi ir pacēlusi jaunā līmenī – pētnieki ir pārliecināti, ka svara kausus uz otru pusi tai tomēr neizdosies pacelt. Nemiernieki uzskata, ka karš tikai kļūs ilgāks, nekādas citas izmaiņas Maskavai neizdosies ieviest. Arī Maskavas Kārnegi centra analītiķis Aleksejs Malašenko lielas izmaiņas neparedz. Viņš skaidro, ka ir ļoti maz ticams, ka Krievija uz Sīriju nosūtīs savus karavīrus.
“Es nevaru iedomāties Krievijas karavīrus, kuri tiktu iesaistīti Sīrijas karā. Neaizmirstiet, ka tas būs pilsoņu karš ar ārvalstu spēku piedalīšanos. Tas ir bezjēdzīgi un ļoti bīstami Krievijas ārpolitikai. Un visdrīzāk arī Putina popularitātei Krievijas sabiedrībā,” atzīst Malašenko.
Krievijas iesaisti Sīrijas karā apgrūtina vismaz divi faktori – pirmkārt, Krievijā joprojām cilvēku atmiņās ir Afganistānas karš, kurā gāja bojā 15 tūkstoši Padomju Savienības karavīru. Otrkārt, cīņas draud saasināt ne tikai saspīlējumu starp reliģiskiem grupējumiem Sīrijā, bet arī Krievijas valsts attiecības ar lielo Krievijas musulmaņu kopienu.
10/12/2015 • 31 minutes, 28 seconds
ANO nākotne. Vai organizācija spēs kļūt par laikmetam atbilstošu starptautisku forumu?
Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" skaidrosim, kas notiek ar ANO, vai tai savā 70. gadadienā pietiks gribas un spēka mainīties un kļūt par laikmetam atbilstošu starptautisku forumu. Rietumu valstīm sen apnicis, kā krievi un ķīnieši visu laiku bremzē ANO Drošības Padomes darbību ar tām piešķirtajām veto tiesībām. Tāpēc ir izskanējuši viedokļi, ja ANO nespēs reformēties, tad arī neizdzīvos. Viesis studijā: Starptautisko pētījumu centra izpilddirektore Gunda Reire.
ANO 70. gadskārta
Apvienoto Nāciju organizācija dibināta 1945. gada rudenī, ar mērķi vairs nekad nepieļaut tādu militāru konfliktu, kāds bija Otrais pasaules karš. Pagājuši 70 gadi kopš šīs organizācijas dibināšanas. To skāruši vismaz divi milzīgi optimisma viļņi, kad pasaule cerēja, ka ANO būs starptautiskā miera garants un arī divi skepticisma viļņi. Viens bija Aukstā kara gados, kad ANO izmantoja kā PSRS un ASV cīkstēšanās ringu, bet otrs, šķiet, ir tagad, kad sākas diskusijas, vai nav pienācis brīdis reformēt Apvienotās Nācijas.
Vēsturnieks Antonijs Zunda, kura viena no specialitātēm ir ANO vēsture, uzskata, ka ieguvumu no ANO ir vairāk, nekā zaudējumu. Tā nav nekāda brīnumu nūjiņa, no kuras prasīt vairāk nekā valstis spēj sniegt.
„ANO nav kaut kāda brīnumu svira, lai saglabātu mieru, novērstu karu vai risinātu konfliktus un lai risinātu pasaules mēroga smagas sociālas vai ekonomiskas problēmas. Piemēram, kā šodien tas bēgļu jautājums. ANO var izdarīt tik daudz, cik gatavas ir izdarīt valstis. Ja valstis nav gatavas risināt problēmas, tad arī ANO ir mazspējīga,” vērtē Zunda.
Apgalvojumam, ka ANO ir novecojusi organizācija, kas netiek galā ar mūsdienu izaicinājumiem, nepiekrīt arī Latvijas pārstāvis ANO, vēstnieks Jānis Mažeiks. Viņaprāt, ANO pilda ļoti svarīgas funkcijas, gan kā vieta, kur valstu vadītājiem diskutēt, gan arī kur risināt drošības izaicinājumus. Vairāk stāsta Jānis Mažeiks:
„Tas, ka ANO pilda ļoti svarīgas funkcijas, ir skaidrs, gan kā diskusiju forums, gan kā drošības garants caur Drošības padomi, gan kā visas aģentūras, kuras ANO pakļautībā nodarbojas ar konkrētiem jautājumiem: veselības aizsardzību, telekomunikācijām utt. Taču vienlaikus ir skaidrs, ka ANO arī ne pilnībā atbilst mūsdienu realitātēm. Šī organizācija tapa laikā, kad pasaulē bija tikai 53 valstis. Un Drošības padome, kas ilgstoši nav reformēta, skaidrs, ka nevar pārstāvēt to valstu loku, kas pasaulē ir šodien,” atzīst Mažeiks.
Šobrīd vislielākās problēmas ANO efektivitātes saskatīšana rada Drošības padome un tās veto balsojumi. Laika gaitā veto biežums ir mainījies pārsvarā starp divām valstīm – PSRS un ASV un mūsdienās Krieviju. Latvijas vēstnieks ANO Jānis Mažeiks uzsver, veto ir realitāte. Lielvarām ir jāaizsargā savas intereses, taču mazo valstu sašutums, īpaši, kad notiek smagi pārkāpumi pret cilvēci, liek domāt, kā mainīt esošo spēku samēru.
Vēsturnieks Antonijs Zunda piekrīt, ka mazākām valstīm ir morālie faktori prasīt lielāku ietekmi. Taču esošā ANO kārtība savā ziņā ir pasaules kārtība. To tik vienkārši izmainīt nevar.
Rubrikā "Viedokļi". Ēģiptes prezidents al Sisi pirms došanās uz ANO Ģenerālo asambleju Ņujorkā apžēloja divus notiesātos "Al Jazeera" žurnālistus Mohamedu Fahmi un Baheru Mohamedu. Žurnālists Pēteris Greste, kas netika apžēlots, kopā ar vēl diviem ārzemju žurnālistiem, publiski lūdzis Ēģiptes prezidentu arī viņus apžēlot.
Daļa politologu uzskata, ka apžēlojot 100 ieslodzītos, Ēģiptes prezidents Abdelfatahs al Sisi centās izvairīties no kritikas pirms došanās uz ANO ģenerālo asambleju Ņujorkā. Cilvēktiesību organizācija "Amnesty International" jau sen uzstāj, ka : al Jazeera" žurnālisti tika apcietināti, jo starp Ēģipti un Kataru – valsti, kas finansē "al Jazeera" – pastāv plašas ģeopolitiskās cīņas. Preses konferencē, sveicot savu kolēģu atbrīvošanu, arī trešais "al Jazeera" žurnālists, latviešu izcelsmes austrālietis Pēteris Greste nešaubījās, ka viņu apcietināšana bija daļa no lielāka plāna, taču viedoklim, ka tā ir cīņa starp divām valstīm - viņš nepiekrīt.
„Skaidrs, ka tas viss bija ieplānots. Es nezinu, kurš pieņēma lēmumu par mūsu aresta orderu pieprasīšanu, bet man vienmēr prātā bija doma, ka tas ir skaidrs vēstījums žurnālistiem Ēģiptē. Vai Ēģiptes varas iestādes ķertos klāt citiem, ja tur nebūtu "al Jazeera" - tas ir neatbildams jautājums. Visiem zināms, ka starp Kataru un Ēģipti un starp "al Jazeera" un Ēģipti stāv politika, taču, manuprāt, tas drīzāk bija par ziņas nosūtīšanu žurnālistiem, nevis konkrēta vēršanās pret al Jazeera, “ uzskata Greste.
Nesaskaņas starp Ēģipti un Kataru par al Jazeera veidotajiem ziņu materiāliem ilgst jau vairākus gadus. Gazas konflikta gaitā 2009. gadā telekanāls kritizēja Ēģiptes valdību par nevēlēšanos atvērt robežu ar Gazas joslu, bet vēlāk al Jazeera apsūdzēja arī toreizējo prezidentu Hosnī Mubaraku Izraēlas atbalstīšanā. Drīz pēc tam Ēģiptes valsts un neatkarīgās televīzijas sāka apsūdzēt al Jazeeru mediju kara uzsākšanā.
10/5/2015 • 31 minutes, 58 seconds
Bēgļu krīze izgaismo citas problēmas Eiropas Savienībā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā noskaidrosim, vai šī brīža migrācijas krīze cēlusi gaismā dziļāk iesakņojušos Eiropas Savienības politisko krīzi un vai tiešām dalībvalstis un politiķi ir gatavi riskēt ar Savienības iziršanu vai tās neatgriezeniskām izmaiņām? Viesi studijā: domnīcas „Providus” direktore Dace Akule un Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis.
Rubrikā "Viedokļi". Katalonijas pirmstermiņa reģionālās vēlēšanas, kas norit 27. septembrī, tiek sludinātas kā neatkarības referendums. Madride uzskata, ka tas ir pret Spānijas satversmi. Kam ir izdevīga neatkarība, ja jau puse katalāņu ir pret to? Vai Katalonijas un Spānijas konflikts būs nākamā problēma, kas sagādās galvassāpes Eiropas Savienībai?
Darba roku trūkums Eiropā. Risinājums - bēgļi
Bēgļi, imigranti, patvēruma meklētāji, katrs ieceļotājus Eiropā sauc citādi. Dēvēta kā lielākā krīze Eiropas Savienībā, šī cilvēku masa, kas ieplūst vecajā kontinentā, likusi apšaubīt pat Eiropas vienotības ideju.
Tūkstošiem cilvēku, laivās cenšas nokļūt Eiropā, kas viņiem ir labklājības, miera un izaugsmes garants. Liels ir strīds starp ES dalībvalstīm, kā dalīt šos iebraucējus, jo skaidrs, ka Grieķijai vai Itālijai, kur bēgļi vispirms nokļūst, nav jārisina visa kontinenta problēmas. Kamēr nacionālie politiķi kliedz par eiropiešu identitātes zaudēšanu, pragmatiskie vācieši jau atklāti pateikuši, labprāt paņems pie sevis 800 tūkstošus imigrantu, jo imigrācija vienmēr palīdz attīstīt tautsaimniecību. Vai darba spēka trūkums Eiropā tiešām ir tik liels? To kādā diskusijā, veiksmīgi atbildēja laikraksta „The Economist” starptautisko ziņu redaktore Helēna Džoisa.
"Tas jau ir gadiem zināms, ka Eiropa noveco. Vairākas Eiropas valstis nespēj sevi atražot. Tajā pašā laikā, turpina eksistēt utopija, kas balstīta uz augsto labklājību, pensijām un sociālajām garantijām, kuras patiesībā ir sasolītas nepamatoti. Jaunieši nespēj sastrādāt šīs garantijas. Tāpēc mūsu sākuma punkts varētu būt imigrācija. Šobrīd šie iebraucēji ir ieslēgti milzīgās bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs, kas nozīmē, ka viņu darba potenciāls netiek izmantots. Viņi tajās nometnēs nekā nedara. Ja mēs ļaujam viņiem nonākt stabilās valstīs ar stabilu un efektīvu likuma varu, tad viņi jau var darīt ļoti daudz ko un tādā veidā mēs dodam labumu visiem. Pētījumi, kas veikti vairākās Eiropas valstīs apliecina, ka imigranti tautsaimniecībai vairāk dod un mazāk ņem. Ja, piemēram, mēs viņus ielaižam valstī, bet neļaujam strādāt, viņi neasimilējas. Savukārt ja viņi strādā, viņiem ir motivācija. Turklāt, lielākoties viņi ir pieauguši cilvēki un ir gatavi sākt strādāt nekavējoties. Mēs neesam maksājuši par viņu piedzimšanu un neesam garantējuši viņu audzināšanu bērnībā. Te viņi ir – gatavs darbaspēks. Imigranti varētu palīdzēt sastrādāt tās pensijas, kuras mēs paši nespējam. Turklāt, ņemiet vērā, šie cilvēki ir ļoti motivēti. Tāpat vien viņi neriskē un nekāpj laivā, lai nokļūtu no Lībijas Grieķijā. Viņu motivācija ir ļoti stipra," vērtē 'Džoisa.
Latvija arī ir satraukusies par pāris simtiem bēgļu, kas varētu nonākt pie mums vēlā rudenī vai ziemā. Akadēmiķe Raita Karnīte arī skaidro iespēju, šos cilvēkus izmantot kā darba spēku.
"Man ir tāda nojausma, ka lielākā daļa patvēruma meklētāju ir nolemti kā papildus darba spēks. Ir pētījumi, kas parāda, ka imigrācija labvēlīgi ietekmē situāciju tādās valstīs, kas ir dārgas vai kurām trūkst darba roku. Tos cilvēkus, kas ieplūdīs Latvijā, varētu izmantot kā darba spēku, bet es esmu diezgan pesimistiski noskaņota šī jautājumā risināšanā. Tā nevarība, kā tas tiek darīts, ir šokējoša. Mums jāsaprot, šie cilvēki dzīvos šeit, tāpēc, jo ātrāk mēs viņus integrēsim, jo ātrāk sapratīsim, kā šos cilvēkus pievienot mūsu sabiedrībai, jo labāk," atzīst Karnīte.
9/28/2015 • 35 minutes, 12 seconds
Vai Grieķijas parādu krīze tiešām beigusies?
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā diskusija par to, vai Grieķijas parādu krīze tiešām beigusies? Kamēr Eiropa mokās ar bēgļu krīzes sekām, Grieķijas tauta dodas pie vēlēšanu urnām, lai dotu mandātu politiskajiem spēkiem turpināt kreditoru definētās reformas. Studijā Latvijas Radio un TV žurnālists Jānis Krops.
Rubrika „Viedokļi”. Vai Krievijas pastiprinātā militārā klātbūtne Sīrijā izrādīsies iespēja sadarboties, lai rastu risinājumu, vai drīzāk konflikta destabilizējošs un paildzinošs faktors.
Rietumvalstis uzskata, ka Krievija gatavojas nozīmīgai militārai aktivitātei Sīrijā. Krievijai Sīrijā arī iepriekš bija militārā bāze un jūras spēku osta, taču pašlaik Krievija veicot sagatavošanās darbus, kas varot novest pie kara – uzskata Vašingtona. Eksperti atzīst – tas ir stratēģisks Krievijas solis atgūt savu varenību, jo Rietumi saprot, ka tiem nav teju nekādu cerību sakaut Sīrijas prezidenta Bašara al Asada režīmu, kā arī tikt galā ar pieaugošo teroristiskā grupējuma Islāma Valsts lomu Sīrijā saviem spēkiem. Un Krievijas prezidents Vladimirs Putins to labi zina. Rietumi ir izolējuši Krieviju Ukrainas notikumu dēļ, tādēļ tagad tā sevi pozicionē kā ilgi gaidīto glābēju - neapstrīdamu Rietumu partneri, centienos sakaut islāma ekstrēmistus.
9/21/2015 • 40 minutes, 28 seconds
Ko latvieši meklē kosmosā?
Latvijas dalība Eiropas kosmosa aģentūrā neaprobežojas tikai ar specifiskiem pētījumiem bez praktiska pielietojuma. Dalība aģentūrā var ne tikai attīstīt tehnoloģijas, kas atvieglos cilvēces ikdienu, bet tā arī stiprinās Latvijas ekonomikas vidi. Ko latvieši meklē kosmosā un kāpēc mums ir svarīga piedalīties Eiropas kosmosa programmā? Viesi studijā: futūrists, kosmosa uzņēmējdarbības stratēģis un Rīgas Fotonikas centra konsultants Vidvuds Beldavs un uzņēmējs, konsultants, pasniedzējs, latviešu „marsietis” un bērnu zinātkāres centra "Z(in)oo" izveidotājs Pauls Irbins.
Eiropas Savienība kosmosā
Brisele, 2011. gada 21. oktobris. Tiek izplatīta šāda ziņa – “šodien Eiropa sper nozīmīgu soli savā vēsturē, plkst. 12:30 pēc Viduseiropas laika no Kourou Francijas Gviānā tiek palaisti pirmie divi Galileo satelīti. Ar “Soyuz” kosmisko nesējraķeti tiem jāsasniedz orbīta 23 000 kilometru augstumā. Eiropa ir vēl vienu soli tuvāk viedai satelītnavigācijas sistēmai, kura lielā mērā ietekmēs mūsu ekonomiku un ikdienas dzīvi. Eiropas rūpniecība jau gatavojas, lai varētu izmantot Galileo programmu un sniegt uzņēmumiem un pilsoņiem tiešu pieeju satelītnavigācijas signālam no Eiropas”.
Tābrīža Eiropas Savienības rūpniecības un uzņēmējdarbības komisārs Antonio Tajāni, skaidroja sasnieguma nozīmību: „Patlaban mēs stiprinām dialogu starp galvenajiem dalībniekiem rūpniecībā, Eiropas Kosmosa Aģentūru un Eiropas Komisiju. Galileo un Copernicus programmu panākumi ir atkarīgi no saistībām un atbalsta kosmosa nozarei un EKA. Kosmoss un satelītnavigācija, kas ir izveidota Eiropā, ir ieejas mūsu stratēģijās, lai no jauna industrelizētu Eiropas Savienību. Vissvarīgākais ir tas, ka tie pavērs jaunas uzņēmējdarbības iespējas, kas Eiropai ir ļoti nepieciešamas”.
Šodien pētnieki akcentē, ka daudzas ikdienas norises, piemēram, telekomunikācijas, televīzija, laika prognozēšana, pasaules finanšu sistēmas, arī pilsētu plānošana, dabas aizsardzība, lauksaimniecība un mežsaimniecība, veselības aprūpe, katastrofu pārvaldība, transporta nozare, tūrisms un daudzas citas – ir atkarīgas no kosmiskajām sistēmām vai kosmosa tehnoloģijām. Tomēr kosmosa projektu milzīgā mēroga dēļ lielākajai daļai valstu tie nemaz nav pa spēkam katrai pašai. Tāpēc Eiropas valstis ir apvienojušas tehniskos un finanšu resursus, lai kosmosa politiku veidotu ar Eiropas Komisijas starpniecību, proti, sadarbībā ar Eiropas Kosmosa aģentūru.
Šogad janvāri arī Latvija parakstīja sadarbības hartu ar EKA. Parīzē parakstot ES valsts plāna hartu, Latvijas valdība nākamo piecu gadu laikā apņēmusies īstenot Latvijai un EKA nozīmīgus un inovatīvus projektus saskaņā ar Aģentūras programmatiskajām nostādnēm. Latvijas IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta vecākais referents Kaspars Karolis stāsta, ka mūsu valsts ieguldījums EKA šo projektu realizācijā būs aptuveni septiņi miljoni eiro, no kuriem apmēram 90% tiks atgriezti atpakaļ izglītības, zinātnes vai tehnoloģisku projektu veidā. Savukārt Ventspils Augstskolas Inženierzinātņu institūta „Ventspils Starptautiskais radio astronomijas centrs” direktors Valdis Avotiņš norāda, ka šī ir vērtīga iespēja ne tikai Latvijas zinātniekiem un uzņēmējiem, bet arī būtisks ieguvums vietējiem lauksaimniekiem.
Lai saprastu, kuras jomas Latvijas tautsaimniecībā vēl bez lauksaimniecības būtu tās, kur kosmosa izpētes rezultātā būtu vērtīgi ieguvumi un kādi satelīttehnoloģiju pakalpojumi nepieciešami, Izglītības un zinātnes ministrija pulcēs kopā gan tos, kas varētu būt potenciālie gala produkta lietotāji – aģentūras, valsts kapitālsabiedrības, gan iespējamos projektu īstenotājus un arī zinātniekus. Turklāt Latvija jau tagad ir parādījusi, ka mums ir institūti, uzņēmumi un arī cilvēki, kas lieliski atbilst EKA ekselences prasībām.
Rubrikā "Viedokļi": Par to, vai Eiropas valstis tiešām pildīs Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera priekšlikumus par bēgļu sadali, viedokļi dalās. Eiropas bēgļu krīze ir sasniegusi bezprecedenta apmērus, taču līdz šim ne visas ES valstis ir bijušas atsaucīgas. Nenosaucot konkrētas valstis, uzrunā Eiropas Parlamentā Junkers uzsvēra, ka dažas valstis neizrāda nekādu vēlmi dot savu pienesumu, lai bēgļu uzņemšana notiktu „sistēmiski korekti”. Saskaņā ar viņa priekšlikumu, dalībvalstīm papildus 40 tūkstošiem bēgļu, kurus tās jau iepriekš tika aicinātas izmitināt, turpmāk būs jāuzņem vēl 120 tūkstoši, turklāt obligātā kārtā.
Bēgļu krīze ir izgaismojusi domstarpības starp Eiropas Komisiju un ES dalībvalstīm. Dažas valstis izmanto esošo krīzi, lai pārdefinētu savas pozīcijas savienībā: atprasītu no Briseles atpakaļ tiesības un nomierinātu pieaugošo nacionālisma noskaņojumu pašu mājās.
9/14/2015 • 35 minutes, 26 seconds
Polijas jaunais ārpolitikas kurss
Somijas prezidents tikko izteicās, ka somi nespēšot aizsargāt Baltijas valstis Krievijas agresijas gadījumā. Tikmēr jaunais Polijas prezidents Andžejs Duda savā pirmājā ārvalstu vizītē devās uz Tallinu, nevis uz Briseli,Berlīni, Parīzi vai Vašingtonu. Vai tas liecina par Polijas gatavību uzņemties zināmu aizbildniecību un sniegt arī drošības garantu šajā reģionā? Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Polijas jauno ārpolitikas kursu un valsts izvirzīšanu par vērā ņemamu reģiona spēlētāju, kā arī piesakot sevi kā Eiropas Savienības lielvaru. Studijā Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.
Poļi nebaidās būt neērti
Polija ir viena no ietekmīgākajām Centrāleiropas un arī Austrumeiropas valstīm. Šis gads ir bijis politisko pārmaiņu gads, jo ilgus gadus par valsts premjerministrs bija Donalds Tusks, kurš nu ieņēmis Eiropas Padomes prezidenta amatu. Tikmēr mājās viņa partijai Pilsoniskā platforma neklājas viegli. Maijā prezidenta vēlēšanās uzvarēja ambiciozais Andžejs Duda, kurš pārstāv brāļu Kačiņsku izloloto partiju „Likums un taisnība”, bet oktobrī paredzamas parlamenta vēlēšanas. Abu politisko spēku starpā valda nebeidzama cīņa.
Šobrīd Polija atrodas diezgan labās pozīcijās Eiropā. Tās politiķi ieņem augstus amatus Eiropas institūcijās, krīzē poļi tika sveikā cauri, bet šobrīd valsts cenšas nostiprināties kā vara, kura ap sevi pulcē vājākās valstis. Polija allaž ir bijusi neērta sarunās Briselē, bet pie tā jau visi ir pieraduši.
„Poļi nebaidās būt neērti, viņi nebaidās būt nemiera cēlāji, apgāzt kādus stereotipus un pastāvēt uz savām interesēm, piemēram, uz Eiropas Savienības budžeta sadalījumu. Polija ļoti tieši paprasīja, ko grib un nebaidās, ka par viņiem saka – poļi ir traki, pārāk prasīgi un bezkaunīgi. Jā, tajā pašā laikā, tas viss ir pamatoti, balstīts uz zināšanām, politiku un cilvēkiem, kuri spēj nostāties līdzās citiem ietekmīgiem spēlētājiem citās ES dalībvalstīs,” atzīst Latvijas Radio korespondente Ina Strazdiņa.
Polijas prezidents Andžejs Duda savā pirmajā ārvalstu vizītē devās uz Tallinu nevis Berlīni, kas jau izraisīja runas par jaunām pārmaiņām. Poļi allaž ir bijuši spēcīgi ASV sabiedrotie, un arī jaunais prezidents uzsver, ka vēlas, lai NATO klātbūtne Eiropā, tostarp Polijā, būtu lielāka.
„Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai kopā ar premjerministru un aizsardzības ministru, panāktu, ka NATO palielina savu klātbūtni Polijā. Ja tas notiks, tad Polija un arī Eiropas Austrumi un Centrālā daļa, iegūs lielākas drošības garantijas,” norāda Duda.
Polija ir mēģinājusi sevi vairāk saistīt kopējā politikā ar Višegradas valstīm. Taču Krievijas agresijas laikā Ungārija, Čehija un Slovākija ir nolēmušas ieturēt mērenāku politiku. Tāpēc dabīgā veidā Polijas redzeslokā ir nonākušas Baltijas valstis. Skaidrs, ka Polijas prezidents vēlas, lai viņam izdotos radīt pamatu tādai valstij, kurai ir centrālā loma, piedāvājot krīzes risinājumus Ukrainā, Moldovā vai Gruzijā. Kam Baltija šobrīd noder labāk, nekā sabiedrotie no 1991. gada. Latvijas vēstnieks Polijā Ilgvars Kļava uzsver, ka Latvijai sadarbībā ar poļiem palīdz līdzīgā vēstures izpratne un arī ģeopolitiskie draudi.
Rubrikā "Viedokļi". Vai straujais kritiens pasaules biržās pēc Ķīnas biržas “Melnās pirmdienas” liecina par jaunas globālas ekonomikas krīzes tuvošanos?
8/31/2015 • 34 minutes, 46 seconds
Komunikācijas nozīme globālajā sabiedrībā un aktuālo konfliktu jaunajie draudi
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā diskutējam par komunikācijas nozīmi globālajā sabiedrībā un aktuālo konfliktu jaunajiem draudiem un izaicinājumiem. Mūsdienās starptautisko konfliktu būtība ir mainījusies, informācija un komunikācija ir kļuvusi par neatņemamu karošanas sastāvdaļu. Noskaidrosim, kas ir stratēģiskā komunikācija, kādi ir tās pamatprincipi un kā var stiprināt NATO un mūsu aizsardzības spējas informācijas laikmetā. Viesi studijā: NATO Stratēģiskās komunikācija izcilības centra direktors Jānis Sārts un žurnāla „Ir” komentētājs Aivars Ozoliņš.
Stratēģiskā komunikācija
Starp Krieviju un Rietumvalstīm šobrīd pilnā sparā rit informatīvais karš. Esam jau pieraduši dzirdēt dažādas versijas par to, kā mūsdienās ir mainījušies draudi un kā attiecīgi ir mainījusies arī atsevišķu valstu stratēģija savu mērķu sasniegšanai. Kad runājam par stratēģiju, tad ļoti bieži izmanto jēdzienu “stratēģiska komunikācija”, bet ko gan tā īsti nozīmē?
Stratēģiskā komunikācija nav negatīvas nokrāsas jēdziens. Piemēram, tā var piemist kādam privātam uzņēmumam, kura vadība domā kā mērķtiecīgi uzrunāt sava uzņēmuma mērķauditoriju. Savukārt, valstu līmenī stratēģiskā komunikācija ir ļoti tuva tādiem jēdzieniem, kā “publiskā diplomātija” vai “uztveres menedžments”. Tā ir mērķtiecīga informatīva kampaņa vai uzvedība, lai censtos uzrunāt cilvēku prātus, kas patiesībā nozīmē sasniegt politiskos mērķus.
"Lielos vilcienos ir divi varianti: vai nu ir fiziska ietekmēšana ar militāru spēku un vardarbības pielietojumu valsts iekšienē, vai arī ir pārliecināšana. Un pēdējo desmitgažu pieredze liecina, mērķus vienkāršāk sasniegt ir ar pārliecināšanu. Turklāt, tas ne tikai attiecas uz militāro jomu, bet arī uz iekšpolitiku un ārpolitiku. Savukārt, otrs vārds “stratēģiskā” attiecas uz to, ka, ņemot vērā informatīvās dimensijas nozīmi, komunikācija nav kaut kāda atbalsta funkcija, bet tā ir stratēģiskās vadības instruments. Komunikāciju plāno stratēģiskā līmenī, līdztekus visām citām darbībām. Un vēl viena nianse, kas jāpatur prātā, šajā piesātinātajā mediju vidē, komunikācija ir ne tikai vārdi, bet arī darbi. Līdz ar to, katra darbība, ko mēs veicam, ir komunikācija," skaidro Nacionālas aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece Ieva Bērziņa skaidro, kā tad valstis var censties sasniegt savus mērķus.
Rubrika „Viedokļi”. Grieķijas premjers Grieķijas premjerministrs Aleksis Ciprs 20. augusta vakarā paziņoja par savu atkāpšanos no amata. Valstī notiks ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Vai Grieķijā gaidāma parlamentārā krīze?
Grieķijas premjera Alekša Cipra paziņojums par atkāpšanos no valdības vadītāja amata nebija negaidīts. Jau vairākas nedēļas tika runāts par to, ka Ciprs varētu atkāpties uzreiz pēc tam, kad tiks apstiprināta trešā finanšu palīdzības programma Grieķijai 86 miljardu eiro apmērā. Galvenokārt tādēļ, ka gan sabiedrībā, gan pašā Sirizas partijā valdīja liela nevienprātība par reformu plānu. To apstiprināja pirms trim nedēļām, taču pašā partijā tas izraisīja dumpi. Lai gan daži bažījas, ka jaunās vēlēšanas tā nestabilo valsti ievedīs jaunā haosā - tā kā nauda jau ir sākusi ieplūst valsts kasē - lielākā daļa ekonomistu, kā arī Briseles amatpersonas uzskata, ka Cipra atkāpšanās un tam sekojošās vēlēšanas ekonomiku neiedragās.
8/24/2015 • 37 minutes, 54 seconds
Grieķijas krīze grieķu acīm
Kamēr Eiropa runā par miljardiem, procentiem un parādu atmaksas termiņiem, raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” skaidrojam, kā parādu krīzi uztver paši Grieķijas iedzīvotāji. Kā par valdības solījumiem kreditoriem izsakās grieķu ģimenes, uzņēmēji un pensionāri?
Tā kā Grieķijai tūrisms nodrošina 17% no iekšzemes kopprodukta un it īpaši Grieķijas salās tūrisms ir galvenais ienākumu avots un nodarbinātības veids, raidījumā vērtējam arī uz šīs kopsakarības un spriežam, kā šībrīža parādu krīze un solītās reformas ietekmēs Grieķijas tūrisma industriju un nodarbinātību valstī. Viesi studijā – ekonomiste Raita Karnīte un tūrisma aģentūras „Impro” tūristu grupu vadītāja Anda Vīksna.
Ir pagājis vairāk nekā mēnesis kopš Grieķijas pilsoņi devās pie vēlēšanu urnām, lai paustu savu attieksmi pret starptautisko aizdevēju prasībām. Vairākums pateica nē, un cerēja, ka ambiciozais Grieķijas valdības vadītājs Aleksis Ciprs spēs izmantot spēcīgo grieķu tautas mandātu, lai salauztu aizdevēju pretestību Grieķijas idejām, kā risināt tās parādu krīzi.
Iespējams, ka Grieķijas krīzei ir simt un viens risinājums, bet sabiedrībai politiskā ziņā ir divas alternatīvas – pirmā ļauj sist uz pleca jaunajam valdības vadītājam un teikt, ka viņam tiešām rūp Grieķijas liktenis, otra - lamāt radikālo „Syrizu” visbriesmīgākajos vārdos un atzīt, ka populisti nekā nav panākuši, tikai sarežģījuši situāciju.
Grieķijas galvenais tautsaimniecības pamatakmens ir tūrisms. Kādas Krētas viesnīcas saimnieks, vaicāts, vai viņš izjūt ceļotāju kritumu, smejoties atzīst tieši pretējo. Viņa viesnīca ir tik noslogota, kā vēl nekad. Nedēļas nogales rezervētas kāzām, kuras piesaista lielu viesu skaitu, bet darba dienās numuriņus aizņem gan regulārie ceļotāji, gan tie, kas izvēlas viņa viesnīcu no booking.com. Krīze, pēc viņa paša vārdiem, ir lielākais viesnīcas izrāviens.
To, ka parasto cilvēku vidū nav satraukuma, atzīst arī Nikos Sideris. Viņš strādā vienā no mazajām Atēnu pilsētas pašvaldības vienībām. Jā, daudz cilvēku nāk uz pašvaldību pēc palīdzības, bet pagaidām, visiem arī izdevies to atrast.
Rubrikā „Viedokļi” - Nīderlandes Drošības padome, kas vada pērn notriektās MH17 lidmašīnas izmeklēšanu, starp atlūzām atraduši fragmentus, kas varētu būt no raķešu sistēmas „BUK”. Vai šīs atklājums sniegs vairāk informācijas par vainīgajiem Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanā?
8/17/2015 • 37 minutes, 8 seconds
Krievijas un Rietumu attiecības un Vācijas "Snoudena skandāls"
Putins vaino Rietumus teju vai visos šībrīža konfliktos, jo neesot rēķinājušies ar Krievijas interesēm. Ja Krievija apmeklētu psihoterapeitu, kāda diagnoze tiktu uzstādīta? Šonedēļ "7 dienas Eiropā" šādu diagnozi arī uzstādīsim. Turklāt spriedīsim par šībrīža drošības politikas aktualitātēm - analizēsim Krievijas stratēģijas maiņu Ukrainas konfliktā, Dienvidosetijas robežsargu „patvaļīgo” robežstabu pārvietošanu, Somijas un Baltijas drošību,
kā arī par Turcijas cīņām ar kurdiem pie tās robežām. Viesis studijā: nākamais Latvijas vēstnieks NATO Indulis Bērziņš.
Rubrikā "Viedokļi": Vācija tikusi pie sava "Snoudena skandāla". Diviem žurnālistiem izvirzītas apsūdzības par slepenas informācijas publiskošanu. Iedzīvotāji savu sašutumu pauduši demonstrācijā. Atlaists prokurors.
8/10/2015 • 38 minutes, 4 seconds
Bēgļi Eiropā: šķietamais iecietības zudums un pieaugošā noniecinošo stereotipu piesaukšana
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par bēgļu jautājumu Eiropas Savienībā. Sīrijas un Ziemeļāfrikas asiņaino konfliktu dēļ cilvēki pamet savas mājas un dodas meklēt patvērumu uz Eiropas Savienību. Eiropieši šausminās par bojāgājušiem, tomēr nevēlas likties zinis par izdzīvojušajiem. Tālab apspriedīsim šķietamo iecietības zudumu un pieaugošo noniecinošo stereotipu piesaukšanu Eiropas valstu medijos, interneta komentāros un politiskajā dialogā. Viesi studijā: Latvijas Universitātes profesore, ētikas, filozofijas vēstures, komunikācijas pētniece Skaidrīte Lasmane un teologs, mācītājs, “Zvannieku” mājas bērnu un ģimeņu aprūpes centra dibinātājs Juris Cālītis.
Emocijas pāri racionālajam: bēgļi un Eiropas Savienība
Ir izskanējis milzums dažādu viedokļu dažādos līmeņos un diskusiju platformās kopš Eiropas Komisija (EK) ierosināja Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm obligātu kvotu sistēmu nelegālo migrantu uzņemšanai, kuri ierodas Eiropā pāri Vidusjūrai. EK prezidents Žans Klods Junkers ierosināja „obligātu migrantu kvotu sistēmu”, saskaņā ar kuru ES 28 dalībvalstīm būs jāsadala atbildība par nelegālajiem migrantiem ārkārtas situācijās. Jautājums aktualizējās pēc tam, kad aprīlī simtiem cilvēku aizgāja bojā kuģa katastrofā Vidusjūrā, nelegālajiem migrantiem ar nedrošiem kuģiem dodoties no Āfrikas uz Eiropu. Pēdējos mēnešos visa ES ir bijusi iesaistīta dilemmā - uzņemt vai neuzņemt bēgļus. Nu ir skaidrs, ka bēgļi ir jāuzņem, un atkal jaunas raizes – kā to darīt? Bet vēl iepriekš Junkers, lai aktivizētu procesus, vērsās pie ES līderu sirdsapziņām, sakot "aptuveni 25 tūkstoši cilvēku pēdējo 15 gadu laikā Vidusjūrā ir zaudējuši dzīvību. Eiropadomei jātiek galā ar bēgļu krīzi. Nepietiek tikai ar to, ka naktī raudam pie TV ekrāniem, kad cilvēki noslīkst jūrā, un nākamajā rītā Padome rīko piemiņas klusuma minūtes. Komisijas uzdevums ir izveidot plānu”.
Patvēruma meklētāji, bēgļi, migranti, ekonomiskie emigranti, baltie cilvēki, melnie cilvēki, viņi, tie, citi. Visdažādākajos veidos tiek dēvēti ļaudis, kuri pārvietojas starp dažādām valstīm, robežām, uzskatiem, tradīcijām, ambīcijām, aizspriedumiem, stereotipiem. Pastāv uzskats, ka jēdzieni migrants un bēglis ir jānošķir un jāskata atsevišķi, vienlaikus tiek norādīts arī, ka jēdzienus nošķirt nevajag, jo bēgt no bada nāves ir līdzvērtīgi, piemēram, bēgšanai no nāves draudiem kara apstākļos. Šis ir tikai viens no retajiem un iespējams mazāk strīdīgajiem diskusiju tematiem.
Rubrika "Viedokļi". Pastiprinātu kurdu un Islāma valsts uzbrukumu pierobežā dēļ, Turcija sasauc ārkārtas NATO sanāksmi.
Turcija ir izvērsusi koordinētus gaisa uzlidojumus gan pret separātiskās Kurdistānas Strādnieku partijas pozīcijām Irākā, gan arī pret Islāma valsts kaujiniekiem Sīrijā. Lai gan Turcijas premjers to ir nosaucis par sinhronizētu cīņu pret terorismu – uzlidojumi kurdiem līdz šim bijuši daudzkārt smagāki, nekā cīņa pret Islāma valsti. Turcijas kurdu atbalstošās opozīcijas līderis līdz ar to ir paudis aizdomas, ka patiesais abu uzlidojumu iemesls ir kurdu pašnoteikšanās atbīdīšana otrajā plānā. Kā intervijā raidsabiedrībai "Reuters" skaidro Selaitīns Demirtas - viņaprāt karš pret islāma valsti līdz ar to ir tikai aizsegs.
Demirtas skaidro, ka Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans ir sācis karu, lai diskreditētu kurdu kustību pirms iespējamām atkārtotām vēlēšanām. Pēc pagājušajā mēnesī notikušajām vēlēšanām Erdogana pārstāvētā valdošā Taisnīguma un attīstības partija šobrīd meklē koalīcijas partnerus, taču ja tas neizdosies – Erdogans varētu sasaukt ārkārtas vēlēšanas. Kā skaidro Selaitīns Demirtas – līdz ar to vadošā partija tagad atriebjas par vairākuma zaudēšanu.
Rietumu sabiedrotie, ieskaitot NATO un ASV, ir pauduši atbalstu Turcijas sāktajām kampaņām, taču citi ir brīdinājuši nesagraut gadiem tik grūti kopto mieru ar kurdiem. Iebildumus pret kampaņu ir paudis arī pārstāvis Turcijas demokrātiskās partijas pārstāvis Eiropā Doru Ejups: „Turcijas amatpersonas skaidro ka tās ir izvērsušas karu pret islāmistiem un kurdistānas strādnieku partiju, bet realitātē tas ko redzam ir kara sekas, uzlidojumi un viss tas ir īsts karš pret kurdu tautu. No vienas puses ir daudzskaitlīgie aresti, īpaši kurdu aktīvistu vidū un no otras – reģionu tagad bombardē”
Ankaru neapmierina arī kurdu panākumi Sīrijā. Pateicoties Amerikāņu gaisa uzlidojumiem – kurdi uz šo brīdi kontrolē aptuveni pusi no Sīrijas 900 kilometru garās robežas ar Turciju. Erdogans un viņa partija bažījas, ka šie panākumi iedvesmos Turcijas pašmāju kurdu minoritāti un Kurdistānas Strādnieku partiju ko gan Turcija, gan Eiropa ir atzinušas par teroristu organizāciju.
8/3/2015 • 39 minutes, 37 seconds
Krievijas embargo un Latvijas tautsaimniecības jaunie noieta tirgi
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Krievijas embargo pagarināšanu un situāciju, ka dažas Latvijas tautsaimniecības nozares spējušas pārvarēt embargo sekas, pārorientējoties jauniem eksporta tirgiem. Noskaidrosim, kādi jauni noieta tirgi iecerēti Eiropas valstīm, lai kompensētu Krievijas ekonomiskā konfliktā dēļ radušos zaudējumus. Viesi studijā: Ekonomikas Ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors Oļegs Barānovs un Zemkopības ministrijas Tirgus un tiešā atbalsta departamenta Tirgus kopējās organizācijas nodaļas vadītāja Dace Freimane.
Ekonomiskais karš
Runas par iesaldēto konfliktu Ukrainā, Krievijas iegrožošana un sankcijas, kas sāp kā austrumos, tā rietumos, tie ir ļoti bieži dzirdēti teicieni. Loģisks jautājums, vai tam kādreiz pienāks beigas? Kādreiz jā, bet šobrīd vēl ne. Ekonomiskais karš starp Eiropu un Krieviju turpinās, jo salīdzinoši nesen, Eiropas Savienības valstis pagarināja jau ieviestos apgrūtinājumus tirdzniecībai ar Krieviju vēl par sešiem mēnešiem. Eiropa liegs Krievija tirdzniecības iespējas līdz nākamā gada 1. janvārim, uz ko Krievija atbildēja ar sankcijām gada garumā. Tā teikt, mēs tāpat varam vairāk un augstāk nekā jūs. Krievijas prezidents vienā no savām uzrunām, kā jau ierasts, atbildību par notiekošu uzvēla tiem, kas ir aiz Krievijas robežām un grib tai nodarīt pāri.
Krievijas Domes deputāts Andrejs Krutovs aicināja Krievijas prezidentu apsvērt iespēju atcelt sankcijas vismaz pret krīzē nomocīto Grieķiju. Viņaprāt, šādā veidā tiktu dots pozitīvs signāls tām Eiropas Savienības valstīm, kuras vēlas sadarboties ar Krieviju. Nav nekāds noslēpums, ir vairākas ES dalībvalstis, kurām nepatīk naidošanās ar Krieviju, jo ir iespējas iegūt finansiālu labumu no šīs valsts. Bet pašā Krievijā ir tikai saprotama politika, kas vērsta uz Eiropas šķelšanu.
Rubrikā "Viedokļi" turpinot bēgļu tēmu.
Vācija nolēmusi pieņemt jaunus bēgļus, bet vienlaikus arī izveidot īpašas imigrantu deportācijas nometnes.
Lai gan palīdzības sniegšana imigrantiem joprojām tiek saukta par vienu no Eiropas Savienības galvenajām prioritātēm, dalībvalstis ar vien aktīvāk sāk izrādīt pretestību bēgļu uzņemšanai. Nepaiet ne diena, kad nenotiktu uzbrukums patvēruma meklētāju mītnēm, bet Eiropas Savienības tieslietu un iekšlietu ministri sanāksmē Briselē nespēja vienoties par 40 tūkstošiem imigrantu pārvietošanu ES teritorijā. No Eiropas valstīm, kurās bēgļi ierodas, pirmām kārtām, plāns paredz tos pārvietot uz citām valstīm. Valstis paziņojušas, ka grib uzņemt mazāk bēgļu - vien 32 tūkstošus imigrantu nevis 40 līdz 60 tūkstošus, kā tika norādīts iepriekš.
ES migrācijas un iekšlietu komisārs Dimitris Avramopuls uzskata, ka valstīm ir jāpilda pagājušajā mēnesī Eiropas Komisijā solītais par 40 tūkstošu cilvēku izvietošanu. Latvija sanāksmē paziņojusi, ka paliks pie savām pozīcijām un uzņems tikai 250 bēgļus. Domājams, ka pirmie bēgļi Latviju sasniegs janvārī.
Kāds Eiropā būs noskaņojums pret bēgļiem tad, patlaban ir grūti prognozēt, bet jau iezīmējas aina, ka arvien pieaug neapmierinātība pret imigrantu ieceļošanu. Saskaņā ar Vācijas valdības datiem šī gada pirmajos sešos mēnešos valstī reģistrēti 150 apzinātas dedzināšanas gadījumi vai cita veida uzbrukumi patvēruma meklētāju mītnēm. Pērn visa gada garumā tika reģistrēti 170 šāda veida vandalisma akti. Komentējot uzbrukumu skaita dubultošanos Vācijas tieslietu ministrs Heiko Māss sacīja, ka izjūt kaunu par naidīgumu pret ārvalstniekiem Vācijas ielās.
Uzbrukumi bieži vien seko vietējo iedzīvotāju protestiem pret jaunu mītņu iekārtošanu, pirms vēl ieradušies tajās izvietojamie bēgļi. Šie incidenti izraisījuši spriedzi arī pašu vietējo kopienu iekšienē, jo daļa vāciešu pauž atbalstu patvēruma meklētājiem. Tomēr Māss intervijā laikrakstam „Bild” arī apgalvojis, ka līdztekus vardarbībai novērota arī līdzjūtību pret bēgļiem. Arī kāda aprīļa beigās veikta aptauja liecina, ka puse vāciešu vēlas, lai valsts uzņemtu pat vēl lielāku bēgļu skaitu.
Sarunas par bēgļu pārvietošanu Eiropas valstu robežās turpināsies līdz gada beigām, jo kā skaidro Luksemburgas Ārlietu ministrs Žans Aselborns - sanāksmē Briselē tika panākta vienošanās vien par pirmo programmas gadu.
7/27/2015 • 33 minutes, 54 seconds
Quo vadis Eiropa?
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par krīzi idejai par vienotu Eiropu. Quo vadis Eiropa? Pēdējos mēnešos vairākos kritiskos jautājumos Eiropas Savienības valstu vidū manāmāka kļuvusi šķelšanās, norobežošanās, un individuālo interešu aizstāvība, nevis vienprātība, atbalsts un saliedētība. Pieaugusi arī tendence dalībvalstīm vārdos un darbos pašu intereses likt augstāk nekā Eiropas Savienība pamatos izvirzīto solidaritāti, vai tā būtu attiekšanās pieņemt, ka bēgļu krīze ir viss Eiropas problēma, vai fakts, ka individuālu eirozonas valstu ekonomikas var tikt pilnībā pakļautas, tā sauktā, kopējā labuma vārdā. Apspriedīsim šī pēdējā laika fenomena iemeslus un to, vai Eiropas Savienība tiešām ir neatgriezeniski mainījusies. Viesi studijā: Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka un Rīgas Stradiņa universitātes profesors starpkultūru komunikācijas eksperts Deniss Hanovs.
Apjukusī (ne)vienotā Eiropas Savienība
Nesen Eiropas Parlamenta Informācijas birojs Latvijā piedāvāja apkopotus Eiropas Parlamenta deputātu viedokļus par Latvijas veikumu prezidentūrā Eiropas padomē un par karstākajiem pēdējā laika diskusiju jautājumiem – Grieķijas finanšu problēmas, situācija ar bēgļiem, arī Krievijas agresija Eiropā.
“Jūs runājat tikai par starptautiskiem uzņēmumiem un lielajām korporācijām, bet kur paliek cilvēki?” Eiropas Komisijas prezidentam Žanam Klodam Junkeram jautāja parlamentārietis Džanluka Buonanno no Itālijas. Norādot uz Vācijas un ES karogiem, viņš komentēja: “Es nevēlos mirt zem Vācijas karoga. Agrāk bija nacisms, tagad ir ekonomiskais nacisms.” Savukārt Parlamenta deputāte no Ungārijas Kristīna Morvai pārmeta dalījumu pirmšķirīgās un otršķirīgās ES valstīs. Viskaismīgāk runāja britu eiroskeptiķis Pols Natals, kurš sacīja, ka Latvijas prezidentūra nav bijusi veiksmīga, jo tās paspārnē notikusi migrācijas un Grieķijas krīze.
Šie EP deputātu viedokļi īsi ilustrē zināmas sabiedrības daļas domas par to, kāda noskaņa valda patlaban Eiropas Savienībā, kuras devīze joprojām skan „Vienoti dažādībā”. Organizācijā, kuras tapšanas pamatideja pēc Otrā pasaules kara bija, ka valstīm Eiropā tik cieši jāsatuvinās ekonomiski, lai trešais pasaules karš vairs nebūtu iespējams. Taču patreizējo krīzi Eiropā, kas ilgst jau daudzus gadus (daži analītiķi pat atzīst, ka šāda situācija esot bijusi visu laiku) raksturo dziļā fragmentācijas fāze, valstu nacionālās intereses pāri ES vienotības idejai – pieaugošais nacionālisms gan politikā, gan ekonomikā un, kā tiek norādīts – periodiska solidaritāte politiskā līmenī, bet tomēr – ne starp cilvēkiem.
Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Ilvija Bruģe norāda, ka Eiropā vienmēr ir pastāvējuši savi nacionāli gan ekonomiskie, gan politiskie mērķi katrai no valstīm. Ieskaitot arī vecās, lielās dalībvalstis – Vāciju, Franciju, Lielbritāniju. Savukārt mazās valstis cita citu labāk saprot tās, kurām ir kopīga pagātnes pieredze un līdzīga identitāte.
„Tur ir vēstures un zināmā mērā arī identitātes [kopīgas], jo galu galā gan Latvijai, gan Ukrainai ir kopīgs ārējais ienaidnieks. Kas Latvijai ar Grieķiju? Tāda nav. Tanī pat laikā Grieķijai ar Itāliju ir kopīgas imigrācijas problēmas. Grieķiju un Itāliju uztrauc tās lietas, kas notiek tālāk dienvidos. Kas mums patiesībā nemaz nav relevantas. Tās ir relevantas mums kā ES dalībvalstij, bet nav relevantas mums kā latviešiem. Jo mums tiešām – ja būsim godīgi – nevienam neinteresē grieķu bezdarbs, ja mēs uztraucamies par savu bezdarbu," analizē Bruģe.
Rubrikā „Viedokļi": Ungārija sākusi celt sienu pie robežas ar Serbiju, lai pasargātu valsti no bēgļu pieplūduma, tikmēr valsts galvaspilsētā tūkstošiem cilvēku pulcējas protesta akcijā.
Kas attiecas uz pašreizējo Eiropas imigrācijas krīzi, Ungārija atrodas salīdzinoši unikālā situācijā. Lielākā daļa imigrantu Ungārijā uzturas tikai vidēji divas dienas; pēc tam viņi dodas tālāk uz citām valstīm, kas nozīmē, ka imigrantu pieplūdums Ungārijā netiek izjusts tik akūti kā tas ir Grieķijā un Itālijā. Dienā Ungāriju šķērso ap diviem, trijiem tūkstošiem imigrantu, taču, ja Ungārijā atrastos visi imigranti, kuri ierodas Eiropas Savienībā – aplēses liecina, ka Ungārijai pēkšņi būtu jārod pagaidu mājvieta aptuveni 60 tūkstošiem cilvēku. Kā skaidro socioloģijas profesore Prinstonas universitātē Kima Leina Šepele - līdz ar to Ungārijas nostāja un iebildumi pret atsevišķām Eiropas regulām ir diezgan saprotama. Un tā kā Ungārijas patvēruma meklētāju sistēma nav tik noslogota kā citās valstīs – valstij nemaz nav ne tik daudz telpas, ne arī personāla, lai tiktu galā ar lielu bēgļu skaitu, ja tas pēkšņi uzrastos.
To, ka patlaban situācija nemaz nav tik drūma, uzsver arī jaunākās Ungārijas politiskās partijas dibinātājs Georgo Kovačs. Viņš skaidro, ka Ungārijas valdība bēgļu jautājumu zīmē daudz drūmākās krāsās nekā tas ir patiesībā: Ungārijā emigrācija ir daudz lielāka problēma nekā imigrācija, tādēļ valdībai būtu drīzāk jābūvē žogs uz Ungārijas/Austrijas robežas, lai atturētu ungāru izceļošanu”
Lai apturētu nelegālo imigrantu plūsmu, Ungārijas karavīri tieši pirms nedēļas sāka pretrunīgi vērtētā žoga celtniecību gar Serbijas robežas. Pirmais posms tiek būvēts 180 kilometrus uz dienvidiem no Budapeštas un stiepsies 150 kilometru garumā. Kad žogs būs pabeigts, tas būs četrus metrus augsts. Ungārijas iekšlietu ministrs Sandors Pinters apgalvo, ka ar šī žoga celtniecību valdība aizstāv Eiropas Savienību un savas robežas, turklāt šis tāpat ir pagaidu risinājums.
„Mēs būvējam pagaidu žogu ko var nojaukt jebkurā brīdī. Un mēs to darām, jo šobrīd vienkārši nevaram savādāk reaģēt uz 80 tūkstošiem nelegālo imigrantu pieplūdumu, ” norāda Sandors Pinters.
7/20/2015 • 36 minutes, 56 seconds
Referendums Grieķijā. Analizējam rezultātus
Grieķija pagājušā nedēļā nenokārtoja savas parādsaistības ar Starptautisko valūtas fondu (SVF) un neatmaksāja 1,6 miljardu eiro parādu, kļūstot par pirmo attīstīto valsti, kas nepilda savas parādsaistības pret SVF. Tikmēr Grieķijas galvaspilsētā Atēnās vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku bija izgājuši demonstrācijā, paužot atbalstu starptautisko kreditoru priekšlikumiem. Demonstranti, vicinot ES un Grieķijas karogus, pagājušā otrdienā bija sapulcējušies pie parlamenta ēkas. Savukārt vakar, 5. jūlijā grieķi devās balsot referendumā, sakot “jā” vai “nē” starptautisko kreditoru priekšlikumiem valsts finanšu krīzes risināšanā. Raidījumā Septiņas dienas Eiropā Grieķijas referenduma rezultātus analizē Latvijas Universitātes asociētais profesors, politologs Ojārs Skudra un SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis.
Rubrikā Viedokļi. Eiropas Savienība ir nolēmusi palīdzēt Itālijas imigrācijas krīzes jaunākajai māsai - Ungārijai. Pēdējā laikā arī šī valsts ir saņēmusi skaļu kritiku par savu ieceri noraidīt tūkstošiem imigrantu prasības pēc palīdzības; vairākas ES dalībvalstis ir paudušas, ka tas ir nepieņemami. Lai palīdzētu valstij tikt galā ar lielo imigrantu skaitu, kas ierodas no Serbijas, Eiropas Komisija ir solījusi uz Ungāriju nosūtīt finansiālo palīdzību un ekspertu komandu. Lielākā daļa imigrantu Ungārijā ierodas no Kosovas, taču daudzi nāk arī no tālās Sīrijas, Afganistānas un Irākas. Šogad vien caur Serbiju Ungārijā nelegāli jau ir ieradušies vairāk nekā 65 tūkstoši cilvēku. ES migrācijas un iekšlietu komisārs Dimitris Avramopuls diskusijā ar Ungārijas amatpersonām Budapeštā sacīja: “Nebūs melots, ja teiksim, ka Ungārija šobrīd izjūt lielu spiedienu. Līdz šim mēs runājām par Itāliju un Grieķiju, taču tagad mēs esam pievienojuši arī Ungāriju”.
Aizvadītajā mēnesī saasinājās arī attiecības starp Austriju un Ungāriju. Budapešta nolēma pārtraukt savu dalību tā dēvētajā Dublinas sistēmā, kas nosaka, ka primāri atbildīga par migrantu lūgumu pēc patvēruma ir tā valsts, kurā pirmajā imigrants ierodas. Tā kā Ungārija ir ES robežvalsts, saskaņā ar šo sistēmu uz tās pleciem arī gulstas vislielākā atbildības nasta. Visplašākā kritika izskanēja no Austrijas, kur nonāk lielākā daļa patvēruma meklētāju no Ungārijas. Dienu vēlāk gan Ungārija centās mīkstināt savu nostāju, skaidrojot, ka tā neatkāpjas no savām starptautiskajām saistībām, vien lūdz atlikt šo normu uz laiku.
7/6/2015 • 45 minutes, 8 seconds
Būtiskākie notikumi Latvijas prezidentūras laikā Eiropas Savienības Padomē
Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" spriedīsim, kādi notikumi Latvijas prezidentūras laikā Eiropas Savienības Padomē bijuši visbūtiskākie. Lai atspēkotu vai apstiprinātu izskanējušos pārmetumus, ka Latvijas mediji pārāk pievērsušies nebūtiskiem organizatoriskiem sīkumiem, nevis atspoguļojuši prezidentūras pasākumu saturu, studijā diskutē Latvijas plašsaziņas līdzekļu pārstāvji: žurnāla „ir” komentētājs Pauls Raudseps, portāla „Delfi” ārzemju ziņu redaktors Filips Lastovskis un Latvijas TV prezidentūras galvenais redaktors Ansis Bogustovs.
Rubrikā "Viedokļi": ASV septiņās Eiropas valstīs, tostarp Baltijas valstīs, izvietos apmēram 250 tanku, bruņumašīnu un citu smagā bruņojuma vienību.
ASV aizsardzības ministrs Eštons Kārters, viesojoties Tallinā, apstiprināja Savienoto valstu plānus septiņās Eiropas valstīs, tostarp arī Baltijā izvietot apmēram 250 smagā bruņojuma vienības. Šīs vienības veidos tanki, kaujas mašīnas "Bradley" un pašgājējas haubices. Tā ir kā atbildes reakcija pieaugošajiem Krievijas draudiem reģionā – kopīgā preses konferencē ar visu triju Baltijas valstu aizsardzības ministrijas pārstāvjiem skaidroja Kārters:
“Jūs jau reiz pazaudējāt savu neatkarību, taču kopā ar NATO jūs to vairs nekad nezaudēsiet. Tieši tā iemesla dēļ ASV un pārējās NATO sabiedrotās ir apņēmības pilnas aizstāvēt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritoriālo integritāti,” norādījis Kārters.
Pēc ilgstošas militāro tēriņu samazināšanas un misiju veikšanas ārpus NATO robežām – sākot ar Balkāniem un Āfrikas ragu – Austrumeiropa ir kļuvusi par teju vājāko NATO posmu, uzskata Igaunijas aizsardzības ministrs Svens Miksers.
Krievijas īstenotā Krimas aneksija un tās loma konfliktā Ukrainā ir izraisījusi to, ko NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs nesenā intervijā ir nosaucis par lielāko NATO spēku pastiprināšanos kopš Aukstā kara beigām. NATO valstu aizsardzības ministri sanāksmē Briselē aizvadītajā nedēļā nolēma trīskāršot alianses ātrās reaģēšanas spēku personālsastāvu, palielinot to no pašreizējiem 13 tūkstošiem līdz 40 tūkstošiem cilvēku.
Junkera investīciju plāns
Eiropas Parlaments ir apstiprinājis tā dēvēto Junkera investīciju plānu, ko oficiālā valodā sauc par Eiropas Stratēģisko ieguldījumu fondu. Tajā pieci miljardi eiro kapitāla nāks no Eiropas Investīciju bankas, 16 miljardi eiro būs garantiju fonds, bet astoņus miljardus eiro garantiju fondam piešķirs no Eiropas Savienības budžeta. Kā izteikušies daži eiroparlamentārieši, fonds ir lielisks veids kā stimulēt izaugsmi ekonomiskās mazattīstības laikā.
Eiropai naudas šobrīd ir pietiekami. Vienīgā bēda, tie, kuru rīcībā šī nauda atrodas, nemetas to ieguldīt. Tāpēc arī vizītes laikā Rīgā par darba vietām, izaugsmi, investīcijām un konkurenci atbildīgais Eiropas Komisijas viceprezidents Jirki Katainens uzsvēra nepieciešamību sajūgt privāto, riska un Eiropas finansējumu vienotā platformā.
"Ir trīs jautājumi, kurus es vēlētos izcelt. Es vēlos iedrošināt iedibināt vietējo investīciju platformu, kas nozīmē, ka tajā būtu gan valsts, gan privāto investoru līdzekļi. Tos saliekot kopā, varētu pretendēt uz Eiropas investīciju fonda atbalstu. Šī platforma varētu neatkarīgi izvēlēties projektus un piedāvāt finansējumu mazajiem un vidējiem uzņēmējiem. Otrs vēstījums ir īpaši privātajam sektoram par to, ka Stratēģiskais investīciju fonds nozīmē riska finansēšanu. Ja ir privātie investori, tad fonds ir arī šim nolūkam. Bet trešā ziņa ir vidējiem un maziem uzņēmumiem, arī riska kapitāla fondiem. Mēs dubultosim to naudas daudzumu, ko Eiropas investīciju banka piedāvās riska kapitāla finansēšanai," norāda Jirki Katainens.
Latvijas pārstāvis Eiropas Parlamentā Roberts Zīle gan ir skeptiski noskaņots par šī plāna izdevīgumu Latvijai. Kopumā plāns visticamāk sasniegs savus mērķus Eiropas mērogā, taču Latvijā vienkārši nav tādu projektu, kuri reāli varētu pretendēt uz Eiropas līmeņa investīcijām.
"Vairums šo projektu „nosēdīsies” Rietumeiropā vai Centrāleiropā. Tur ir augstāks ekonomikas līmenis un augstāks iedzīvotāju blīvums. Bet plāns strādā tādā veidā, ka pirmo reizi tiek izmantots kombinētais finansējums. Privātā nauda nāk no pensiju fondiem, apdrošināšanas kompānijām un citiem investoriem. Taču skaidrs, ka viņu mērķis ir atgūt ieguldīto ar peļņu. Skaidrs, ka ar valdību, Eiropa Komisijas un Eiropas Investīciju bankas garantijām viņi varēs vairāk nopelnīt, taču tur, kur ir attīstītāka ekonomika un lielāka atdevē," vērtē Zīle.
Iespējams, lielākā atdeve Latvijā varētu būt investoru interesei ieguldīt infrastruktūrā. Ceļu būve un dzelzceļa savienojumi. Taču arī par šīm jomām var atrast skeptiskus viedokļus. Tas, kas mums šķiet liels projekts, Eiropas mērogā nav nekas ievērojams. Finanšu ministrijas pārstāve Dina Buse Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena" atklāja, ka Latvijas jājamzirdziņš varētu būt inovāciju platforma. Tas nozīmē atrast atbalstu labām zinātnieku idejām, no kurām varētu attīstīt zinātnes izstrādājumu komercializāciju.
6/29/2015 • 37 minutes, 59 seconds
FIFA ģeopolitiskās spēles
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā šoreiz vērtējam FIFA ģeopolitiskās spēles. Spriedīsim, cik reāli, ka Krievijai varētu atņemt tiesības rīkot nākamo Pasaules kausu futbolā 2018. gadā un kā uz pēdējā laika korupcijas skandāliem starptautiskajā organizācijā skatās Eiropas un Latvijas futbola aprindas. Viesi studijā: sporta žurnālists un futbola komentētājs Ilvars Koscinkēvičs un telefonsarunā - Latvijas futbola federācijas ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis.
Aizmirstiet sportu, tā ir ģeopolitiska cīņa!
„Mēs runājam par skaistāko un kaislīgāko sporta veidu pasaulē,” Djego Maradona sacīja nesen ekskluzīvā intervijā raidkompānijai CNN.
Bijušais Argentīnas futbola kapteinis, kurš tālajā 1986. gadā izcili, bet arī skandalozi pateicoties savai „Dieva rokai”, vadīja savu komandu Pasaules kausa izcīņas finālspēlēs Meksikā, līdz ar kārtējo FIFA skandālu pēdējos mēnešos bija uzsācis pārsteidzošu uzbrukumu Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas prezidentam Zepam Blateram, jo tāpat kā daudzi citi patiesi futbola sabiedrības entuziasti uzskatīja, ka šim vīram FIFA vadības stūre ir jāpamet. Vēl aprīļa sākumā Blaters atklāja, ka vēlētos īstenot jaunus pasākumus, lai mazinātu Eiropas ietekmi futbolā. Tāpat viņš bija izteicies, ka Āfrikas un Ziemeļamerikas, Centrālamerikas un Karību valstu zonas komandām vajadzētu piešķirt vairāk vietas Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā. Tikmēr šveicieša oponenti pauda bažas, ka sacensības par vietu dalīšanu nākamā Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā ietekmēs balsošanu par FIFA prezidenta amatu. Tā arī notika. Un jau jūnija sākumā mediju ziņās varējām lasīt, ka Blateru ievēlēja asociācijas prezidenta amatā uz piekto termiņu, taču jau pēc dažām dienām viņš atkāpās no amata, kurā bija pavadījis 17 gadus. Gandarījumu par to medijiem pauda gan Anglijas Futbola asociācijas vadītājs Gregs Daiks, arī UEFA prezidents Mišels Platinī, gan vēl viens prezidenta amata kandidāts Luišs Figu. Taču skuma, piemēram, Zambijas Futbola asociācijas vadītājs Kaluša Bvalja.
Bet futbola leģenda Maradona savās pārdomās bija ļoti emocionāls un daudzu iespējams noklusētās domas, pateica skaļi. „Zepa Blatera vadībā – FIFA ir kauna traips un radījis sāpīgu apmulsumu mums visiem tiem, kam futbols ir svēts. Es tikai lūdzu Dievu, un savu mammu, kas ir debesīs, kaut man būt iespēja dabūt laukā šo vīrieti no FIFA un dot cilvēkiem to, ko viņi ir pelnījuši. Es gribu pārskatāmību. FIFA darbojas kā mafija. Es gribu, lai beidzot tiek pielikts punkts korumpētiem līgumiem FIFA. Ja tāda ir starptautiskā futbola seja, tad mēs esam ļoti sliktā situācijā,” tā Maradona.
FIFA „seja” patlaban patiesi ir visai greiza un nepatīkama. Analītiķi norāda, ka futbola milzīgā popularitāte - ne kā brīnišķīgam un kaislīgam sporta veidam, bet kā gigantiskai mašīnai, kur sports ir bizness un varas telpa, jau labu laiku nākusi par sliktu organizācijai un pašam sporta veidam. Te loma milzīgiem ienākumiem no spēļu un čempionātu TV translāciju tiesībām un sponsora līgumiem. Protams, tiek akcentēts, ka daudz naudas arī ieguldīts futbola attīstībā nabadzīgākajās valstīs, tostarp Latvijā. Taču nu atklātībā nāk notikumi, kas savulaik iecerēti kā „atmazgājošie”, piemēram, Kaimanu salās pirms septiņiem gadiem piešķīra divus miljonus, lai uzbūvētu divus labus futbola laukumus. Tie vēl nav pabeigti. Kas notiek ar naudu? Raugi, tiek spriests, ka lielākie kukuļi apgrozās TV tiesību un reklāmas tiesību tirgošanā. Kukuļošanas shēmas, kurās figurē summas, kas mērāmas simtos miljonu. Pie lietas ir ķērusies ASV prokuratūra. No tās publiskotās informācijas izriet, ka viens no FIFA pārstāvjiem - Čaks Bleizers ir atzinies, ka šīs organizācijas amatpersonas ir pieņēmušas kukuļus. Nauda FIFA jau labu laiku ir svarīgāka par principiem.
Rubrikā „Viedokļi”: Grieķijas finanšu problēmas, vai Cipram un Grieķijas valdībai Eiropas Savienībā un starptautisko aizdevēju vidū vispār ir palicis kāds labvēlis?
Labāku atbildi uz jautājumu, kas notiek Grieķijā, iespējams, var iegūt iztēlojoties sevi Grieķijas premjera Alekša Cipra vietā. Viņš vada partiju – „Syriza”, kas apvieno vairākas dažādi noskaņotas un ļoti ekstrēmistiskas kustības, sākot no neomarksistiem un beidzot ar feministiem. Vienīgais, kas tiem ir kopīgs - šīs partijas iestājas pret kapitālismu un pārvaldību. Rodžers Koens no „New York Times” skaidro, ka šiem ministriem nav nekādas pieredzes administratīvajos jautājumos, taču viņu diplomātiskā pieredze ir vēl mazāka. Tādēļ pat ja gribētu, šādi ministri nevarētu saprast tādu gadiem izkoptu institūciju, kādas ir Eiropas centrālā banka un Starptautiskais valūtas fonds politiku un viņiem neatliek nekas cits, kā vien savstarpēji ķīvēties.
Problēmu pastiprina arī fakts, ka „Syriza” priekšvēlēšanu laikā solīja visu visiem. Savas valsts iedzīvotājiem Ciprs un viņa partija solīja pielikt punktu taupības politikai, taču „Syriza” nevarēja tikt ievēlēta sakot, ka tas notiks izsludinot maksātnespēju un pametot eiro zonu, jo lielākā daļa grieķu nevēlas atgriezties pie drahmas. Turklāt saskaņā ar mēneša sākumā publicēto sabiedriskās domas aptauju - 74 procenti to nevēlas vēl joprojām. Tādēļ priekšvēlēšanu laikā solīto „Syriza” var izpildīt tikai, ja starptautiskie aizdevēji kapitulētu, ja viņi piekristu pielikt punktu aizdevuma nosacījumiem, bet aizdevumu vienlaikus tomēr turpinātu dot. Taču Eiropā tas nav pieņemami.
Grieķija ir atlikusi kārtējo procentu maksājumu Starptautiskajam valūtas fondam un vienojusies, ka atmaksās naudu visu vienā maksājumā, nevis pa daļām, kā bija runāts iepriekš. Jaunais gala termiņš ir 30. jūnijs. Tas nozīmē, ka Ciprs uz abām pusēm rauties vairs ilgi nevarēs. Viņam būs jāpanāk vienošanās ar kreditoriem. Taču arī tad iznākums var nebūt viennozīmīgs – ja vienošanās tiek panākta, tas var sašķelt „Syrizu” un būs jāizsludina jaunas vēlēšanas. Ja vienošanās ar aizdevējiem netiks noslēgta, tas varētu nozīmēt Grieķijas maksātnespējas izsludināšanu un kaunpilnu Cipra padzīšanu no amata.
6/15/2015 • 36 minutes, 47 seconds
OECD samits. Nākotnes prognozes ekonomikā Latvijai un Eiropai
Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" skaidrosim, kas tika spriests Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) samitā, kas pagājušā nedēļā notika Parīzē. Kādi šobrīd ir globālās attīstības uzsvari un kādu ekonomisko nākotni prognozē mums - Latvijai un Eiropai. Kā arī uzzināsiet, par ko nevar vienoties Grieķija un starptautiskie kreditori. Viesis studijā: Latvijas Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš piedalījās samitā un tikās ar OECD ģenerālsekretāru Anhelu Guriju, lai pārrunātu Latvijas pievienošanās procesa OECD gaitu.
Skandāli starptautiskajā futbola federācijā
Rubrikā "Viedokļi": Starptautisko futbola federāciju FIFA satricinājuši skandāli: ASV varasiestādes aizturējušas vairākas augstas amatpersonas aizdomās par ilggadīgu korupciju, FIFA prezidents Seps Blaters, kurš organizāciju vadījis jau ilgus gadus, nepilnu nedēļu pēc kārtējās pārvēlēšanas amatā atkāpies.
Pēc korupcijas skandāla nākšanas atklātībā un negaidītās FIFA prezidenta Zepa Blatera atkāpšanās vien dažas dienas pēc viņa pārvēlēšanas – teju no visiem pasaules medijiem un ekspertiem izskanēja, ka FIFA jau gadiem bijusi korumpēta un nevienam sporta aprindās tas nebija noslēpums. Konsultāciju firmas „Landor” priekšsēdētājs Alens Ādamsons skaidro, ka ‘šis ir sporta pasaulē vissliktāk glabātais noslēpums. Visi zināja, ka tur kaut kas notika, kaut kas burbuļoja”.
Viens no galvenajiem neatbildētajiem jautājumiem ir, kādēļ, neskatoties uz skandālu, Zeps Blaters tika pārvēlēts FIFA prezidenta amatā. Pret pašu Blateru nav izvirzītas apsūdzības korupcijā, taču aiz restēm šobrīd ir vairākas amatpersonas, kas pasaulē turīgākās un ietekmīgākās sporta pārvaldes institūcijas hierarhijā atrodas tiešā viņa pakļautībā. Anglijas Futbola asociācijas vadītājs Gregs Daiks skaidro, ka Blaters bija spiests atkāpties, jo Vašingtona draudēja izvirzīt apsūdzības arī viņam.
„Jautājums ir kādēļ Blaters neatkāpās pirms balsojuma? Ir pilnīgi skaidrs, ka kaut kas notika starp piektdienu un otrdienu. Kad es atstāju FIFA kongresu piektdien vakarā- es medijiem teicu – hei, tās vēl nav beigas, tas puisis nekad neizvilks vēl četrus gadus amatā. Taču pat es nedomāju, ka tas notiks jau otrdien,” bilst Gregs Daiks.
Laikraksta „Wall Street Journal” redaktors Pols Kregs Roberts uzskata, ka FIFA skandāls ir drīzāk jāskata kā Vašingtonas un Maskavas cīkstēšanās par ietekmes zonu. Notiekošais, viņaprāt, ir tas pats, kas notika ar Soču olimpiskajām spēlēm. Vienīgā atšķirība ir, ka – tad ASV nevarēja apturēt olimpisko spēļu norisi Sočos, taču tagad tā cer izmantot notiekošo FIFA, lai atspēlētos organizācijas lēmumam piešķirt Krievijai tiesības organizēt Pasaules kausa izcīņu futbolā 2018. gadā.
Grieķijas parādi vai nauda, kuras iespējams nav un nekad nav bijis
Nauda, kuras iespējams nav un nekad nav bijis, vai tomēr parāds, ko iespējams norakstīt vai pārcelt vēlākam atmaksas brīdim, tādas varbūtības tika izskatītas pagājušajā nedēļā, kad Grieķijas premjerministram bija jāspēj atrast kopēja valoda ar starptautiskajiem aizdevējiem sarunās Briselē. Šo sarunu nopietnību vēl vairākas nedēļas iepriekš uzkurināja Grieķijas iekšlietu ministrs, kurš izrunājās, ka naudas valsts kasē nav. Tātad nav vairs runa par iespējām maksāt vai nemaksāt kreditoriem, bet gan par iespējām izmaksāt pensijas un algas Grieķijas iedzīvotājiem. Tik tiešs savā paziņojumā bija Nikos Vutsis.
Nikos Vutsis baiļu pilnajā paziņojumā minēja tikai to naudas summu, kas jāsamaksā Starptautiskajam Valūtas fondam. Bet jūnijā jau vēl paliek saistības par vairāk nekā 5 miljardiem eiro. Skaidrs, ka tādas naudas Grieķijas kasē nav un ar vienu roku nauda ir jāaizņemas, lai ar otru to tūlīt pat varētu atdot. Tikmēr pirms sarunām Briselē Grieķijas premjerministrs bija kā ierasts ass savos izteikumos. Arī vairāki ārpolitikas eksperti ir norādījuši, Aleksis Ciprs turpina uzturēt nepiekāpīga politiķa tēlu.
6/8/2015 • 41 minutes, 7 seconds
Eiropas ārpolitikas un iekšpolitikas izaicinājumi
Raidījumā spriedīsim par vairākiem Eiropas ārpolitikas un iekšpolitikas izaicinājumiem, kas varētu būt noteicoši Savienības nākotnei, to starp Grieķijas kredītkrīze un eirozonas attīstība, Lielbritānijas referendums par palikšanu ES un briestošā bēgļu, migrantu krīze. Viesis studijā, bijušais eirokomisārs, šobrīd Latvijas Valsts prezidenta padomnieks Andris Piebalgs analizē Junkera Komisjas darbību līdz šim un vērtē tās spēju tikt galā ar šībrīža lielajiem izaicinājumiem.
Rubrikā "Viedokļi": Par pārtikas atkritumiem, ko turpmāk būs aizliegts izmest. Eiropas Komisija ieteikusi dalībvalstīm izstrādāt nacionālas programmas, kas samazinās pārtikas atkritumus par 30% līdz 2025. gadam. Francija, kā viena no pirmajām, jau ieviesusi jaunu likumdošanu. Francijas parlaments aizvadītajā nedēļā pieņēma likumprojektu, kas paredz naudas sodu un pat cietumsodu tiem pārtikas lielveikaliem, kas atsacīsies ziedot neizmantotos, bet joprojām pārtikā lietojamos produktus labdarībai.
No veikaliem nepārdoto, taču uzturā joprojām lietojamo pārtiku jau vairāk nekā 30 gadus vāc Francijas pārtikas banka. 2012. gadā tās 102 struktūrvienības kopumā savāca 63 tūkstoš tonnas pārtikas, kas vēlāk tika izdalīta labdarībai. Jaunais likums nosaka, ka lielajiem pārtikas veikaliem ir līdz nākošā gada vasarai ir jānoslēdz vienošanās ar Francijas labdarības organizācijām, pretējā gadījumā tiem draud līdz pat 75 tūkstošiem eiro liela soda nauda vai divi gadi cietumā. Visa pārtika, kas nebūs ēdama – būs jāsūta uz lauksamniecībām. Lai gan Francijas pārtikas banka ir uzteikusi izmaiņas likumā, organizācijas viceprezidente Anija Nevē skaidro, ka ieguvēji no likumprojekta būs galvenokārt mazie ciemati.
Eiropas vidējais rādītājs liecina, ka ik gadu viens eiropietis atkritumos izmet 30 kilogramus pārtikas. Tā rezultātā Savienībā ik gadu atkritumos nonāk 90 miljoni tonnu pārtikas, kas nodokļu maksātājiem izmaksā no 55 līdz 99 eiro par tonnu.
Latvija jau pagājušā gada rudenī atzina, ka nespēs sasniegt Eiropas Komisijas noteiktos mērķus atkritumu samazināšanā. Mūsu valstī neesot pieejamas pietiekamas atkritumu dalītās savākšanas un pārstrādes jaudas, kā arī nav ekonomiski izdevīgas atkritumu plūsmas.
6/1/2015 • 37 minutes, 50 seconds
Ukraiņu jauniešu skatījums uz ES, Austrumu partnerību un konfliktu ar Krieviju
Austrumu partnerības samits Rīgā tiek atšķirīgi gaidīts, kā Briselē, tā Tbilisi, Kijevā un Kišiņevā, kā arī Maskavā. Vai Eiropas Savienības valstis spēs nobalansēt uz naža asmens, nodrošinot austrumu partnerības valstu
turpmākas reformas ES virzienā, pretī neko nesolot? Vai ir pamatotas bažas par ES vīzijas trūkumu Austrumu virzienā? Lai noskaidrot, kā Ukrainas jaunatne skatās uz nākotni - uz Eiropas Savienību, Austrumu partnerības deklarācijām un konfliktu ar Krieviju, uz sarunu studijā esam aicinājuši divus ukraiņu studentus - Diānu Popfaluši un Vladislavu Vorobkaniču, kas patiecoties Latvijas valsts atbalstam, Latvijas Universitātē studē politisko zinātni un eirointegrācijas jautājumus.
5/25/2015 • 38 minutes, 31 seconds
Spiegošanas, kiberdrošības un pretizlūkošanas aktualitātes
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par spiegošanas, kiberdrošības un pretizlūkošanas aktualitātēm un noskaidrosim, vai izlūkdienestu darbs ir tagad pamatā pārcēlies uz kibertelpu un vai šobrīd Latvija izjūt pastiprinātu spiegošanu un uzbrukumus savai kibertelpai? Viesi studijā: Informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas (CERT.LV) vadītājas vietnieks Varis Teivāns un Aizsardzības ministrijas Nacionālās kiberdrošības politikas koordinācijas nodaļas vadītāja Ieva Kupce.
Rubrikā "Viedokļi": ASV prezidenta Baraka Obamas centieni ieviest tirdzniecības atvieglojumus ar Eiropu un Āziju cietuši neveiksmi. ASV Senāts nolēmis likumu balsojumā noraidīt. Tādējādi Transatlantijas tirdzniecības līgums starp ASV un Eiropas Savienību netiks tik drīz ieviests.
5/18/2015 • 35 minutes, 11 seconds
Britu „gadsimta” vēlēšanu rezultāti
Lielbritānijas konservatīvo Toriju partijas līderis Deivids Kamerons solījis, ja vēlēšanās uzvarēs viņa vadītā partija, jau 2017. gadā notiks referendums par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Cik reāla ir šāda izstāšanās un vai britu tauta bija gatava atbalstīt šādus solījumus vai draudus? Lai apspriestu britu „gadsimta” vēlēšanu iznākumu, koalīcijas veidošanās procesu un referenduma draudus, uz sarunu esam aicinājuši „Sabiedrība par atklātību – Delna” padomes locekli, Vēlēšanu reformu biedrības dibinātāju, bijušo deputātu un tirgus pētnieku Valdi Liepiņu.
Lielbritānijai jāiet savs ceļš, jo tā spēj attīstīties, kamēr pārējā Eiropa atrodas stagnācijā, Lielbritānijā jāierobežo viesstrādnieku pieplūdums, kam pretojas Eiropa, tāpat britiem pašiem jālemj sava nākotne, tātad biežāk jāpiedalās referendumos. Šādā veidā var turpināt ilgi, jo Lielbritānijas parlamenta vēlēšanu priekšvakarā vienojošais viedoklis laikam bija tikai viens – vēlēšanas būs viena milzīga brēka. Konservatīvie uzvaras gadījumā sola referendumu, finansisti atkal satraucas, ka populisms par aiziešanu no Eiropas Savienības var izraisīt lielu kritumu, bet radikāļi skandē, katram savu pašnoteikšanos. Visam pa vidu ekonomistu brīdinājums, lai kurš svinētu uzvaru, visiem būs jādomā par izdevumu samazināšanu, kas nav populāri.
Rubrikā Viedokļi par Eiropas nevienprātību e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu nodrošināšanā.
Lai gan Eiropas Savienība sevi dēvē par vienotu valstu kopumu, kad runa ir par digitālo tirgu, e-tirdzniecību un tiešsaistes pakalpojumiem - līdz vienotībai Eiropai ir tālu. Tāpat kā daudzi citi eiropieši – Pēteris Krūmiņš no Ieriķiem - nevar savās mājās oficiāli skatīties jaunākās interneta vietnes „Netflix” veidotās “House of Cards” sērijas, taču nelegāli lejupielādēt seriālu viņš nevēlas. Šāda situācija ir izveidojusies, jo visu 28 Eiropas Savienības valstu interneta pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums bloķēt lapas, par kuru pārraidi katrai valstij nav noslēgts savs licenču līgums. Tādēļ atverot Netfix vai „BBC iPlayer” vēlamā satura vietā mēs tiekam tikai pie skumja paziņojuma „Sorry, it is not available in your country yet” (atvainojiet, tas nav pieejams jūsu valstī).
Lai mainītu esošo situāciju aizvadītajā nedēļā Eiropas Komisija iepazīstināja ar detalizētu plānu, kas paredz izveidot tā dēvēto digitālo vienoto tirgu pakalpojumiem un produktiem visā Eiropas Savienībā.
Ieceres mērķis ir sniegt eiropiešiem vienkāršotu un neierobežotu pieeju filmām, interneta iepirkšanās pakalpojumiem, telefona sakariem un mākoņošanai neatkarīgi no tā, kurā valstī viņi atrodas. Tiesa, iecere nav tikai par papildus ērtībām klientiem. Politiķi vēlas, lai Eiropas Savienība kļūtu par pilntiesīgu konkurentu Amerikas Savienotajām valstīm. Eiropa jau gadiem vēlas savu Google vai Facebook, taču amerikāņu gigantiem līdzīgu eiropiešu konkurentu izaugsmi bieži vien ierobežo nacionālā likumdošana, savukārt amerikāņu seriāli un radītās interneta platformas iemanto tūlītēju popularitāti teju visos Eiropas digitālajos tirgos.
5/11/2015 • 40 minutes, 42 seconds
ES cīņa ar Krievijas propagandu: vai ir jēga jauniem ziņu kanāliem?
Raidījumā 7 dienas Eiropā spriedīsim par Eiropas Savienības cīņu ar Krievijas propagandu, veidojot jaunus informācijas un ziņu kanālus krievu valodā. Par kādiem plāniem un iecerēm šobrīd spriež politiķi un mediju speciālisti un vai šādiem kanāliem vispār ir jēga? Viesi studijā: kultūras ministres padomnieks un mediju politikas izstrādes ekspertu darba grupas vadītājs Mārtiņš Kaprāns un un LTV7 raidījuma "Punkts uz i" vadītājs, žurnālists Oļegs Ignatjevs. Sazvanīsimies arī ar Eiropas Parlamenta deputātu Andreju Mamikinu.
Rubrikā „Viedokļi”. Neskatoties uz atkārtotajiem diplomātiskajiem centieniem un divus mēnešus ilgušo pamieru – Ukrainas austrumos no jauna ir atsākusies karadarbība. Vietējie iedzīvotāji sociālajos tīklos vēsta, ka karš turpinās, un kaujas ir tikpat aktīvas kā janvārī.
Ukrainas Aizsardzības ministrija ziņo, ka Ukrainā joprojām atrodas Krievijas regulārās armijas karavīri un kopā ar prokrieviskajiem kaujiniekiem viņi turpina apšaudīt ukraiņu spēku pozīcijas ar smagajiem ieročiem, ko saskaņā ar Minskā noslēgto pamiera vienošanos bija jāatvelk no abu konfliktējošo pušu sadursmes līnijas jau pirms vairākām nedēļām.
Šis bija arī viens no tematiem Krievijas, Ukrainas, Francijas un Vācijas ārlietu ministru sanāksmē Berlīnē, kur diplomāti tikās, lai vienotos par nākamajiem pamiera punktiem. Ministri nosodīja kara darbības atsākšanos un vienojās paplašināt ieroču atvilkšanu arī uz citām kategorijām.
Cīņa par informāciju, cīņa par auditoriju
Līdz ar karu Ukrainā, plašu uzmanību pievēršam jautājumiem par propagandu. Lai arī ikdienas gaitā šīs divas lietas šķiet iet roku rokā, patiesībā, informatīvais karš sākās jau vairākus gadus pirms kara Ukrainā.
Cīņa par informāciju sākās jau vairākus gadus pirms karadarbības Ukrainā. Vladimirs Putins ir paveicis milzīgu darbu. Sākotnēji valsts paspārnē nokļuva lielākie mediju kanāli, kurus jau no 2011. gada sāka arī slēgt. Tajā pašā laikā oficiālā Kremļa vara ir plaši izmantojusi dažādu pasaules līmeņa sabiedrisko attiecību firmu pakalpojumus. „EUObserver” norāda, ka labs indikators pārmaiņām ir krievu diplomātu skaits Briseles vēstniecībā. No pārdesmit īgņām, kas bija vēstniecības darbinieki pirms dažiem gadiem, tagad tajā jau strādā vairāk nekā 100 cilvēku - visi ir aktīvi un labi izglītoti komunikatori.
Cīņa par informācija notiek arī Baltijas valstīs. Igaunijā un Latvijā dzīvo visvairāk krievvalodīgo iedzīvotāju, kuri ir pakļauti riskam dzīvot pilnīgi paralēlā informācijas pasaulē. Eiropas valstis pēkšņi saprata, ka būtu jārada labāks variants par līdz šim Eiropā pieejamajiem kanāliem, kādi ir tikai uz ziņām balstītais „Euronews” vai arī Krievijas plaši atbalstītais „Russia Today”.
Žurnāliste Inga Spriņģe Latvijas Televīzijas raidījumā "Skats no malas" atzina, ka ir bijusi interese finansēt jauna satura veidošanu Baltijā.
„Pēdējā pusgada laikā es esmu piedalījusies vairākās darba grupās vai ar dažādiem ārvalstu ekspertiem runājusi, kurus visus interesē, kā tagad cīnīties ar Krievijas informatīvo karu jeb propagandu. Mērķis, ko visi grib, viņi varētu dot naudu Baltijas valstīm, mūsu televīzijas kanāliem, lai veidotu saturu, kas būtu pretējs Krievijas saturam. Skandināvijas valstis ir vienas no tām, kas daudz domājušas un rīkojušas dažādas diskusijas Rīgā un Viļņā. Bet šobrīd šis projekts ir iesaldēts,” norāda Sprinģe.
Taču, kā jau ar daudzām lietām Eiropā, arī par vienota kanāla izveidošanu vienoties nemaz nav tik viegli. Viens no visskaļākajiem šīs idejas aizstāvjiem ir Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
„Saskaņā ar Eiropadomes lēmumu, līdz jūnijam augstajai pārstāvei ārlietās, Eiropas Komisijai un mums kā prezidējošai valstij ir jāsagatavo priekšlikumi par visu pasākumu kopumu, kādā veidā cīnīties pret Krievijas propagandu. Šīs diskusijas laikā notiek arī saruna par vienota kanāla izveidi. Taču no tām diskusijām, kas man ir bijušas, gan ārlietu padomē, gan divpusēji tiekoties ar ES kolēģiem, attieksme ir ļoti dažāda, no atbalstošas līdz noliedzošai,” atzīst Rinkēvičs.
Politiķu sacītajam ļoti labi piestāv vārds „propaganda”. Jo skaļāk šo vārdu kāds izsaka, jo kareivīgāk tas ir noskaņots pret Krievijas informatīvo kampaņu. Žurnālistu vidū gan runas par propagandas kanāla veidošanu nav lielā cieņā. Kvalitatīvs žurnālists nekad nevēlēsies būt par ieroci informatīvā karā. „Radio Brīvā Eiropa” galvenais redaktors Nenads Pejičs ir norādījis, ka „Radio Brīvā Eiropa” ar savu informatīvo projektu nevēlas propagandēt.
Tieši jautājumā par vienotā kanāla mērķi sākas lielākās problēmas. Latvijas lēmums radīt atsevišķu kanālu krievvalodīgajiem saskaras ar tiem pašiem pārmetumiem. LTV raidījumā "Skats no malas", portāla Delfi galvenais redaktors Ingus Bērziņš norādīja, ka neredz jēgu censties pakļaut krievvalodīgo auditoriju.
„Ja sākumā variants ir matemātiski vai tehnokrātiski izrēķināts, ka cilvēkiem, kas skatās televīziju krieviski Baltijā, patīk skatīties Maskavas kanālus, jo tur rāda televīzijas šovus, humora balagānus un tamlīdzīgi, tad tagad sametīsimies Eiropa un uztaisīsim vienu tādu kanālu, kurā liksim tādu pašu saturu, lai viņi sāktu skatīties šo. Un tad, kad sāksies ziņas, viņi redzēs nevis Kremļa ziņas, bet tādas, kādas mums vajag, tad ir naivi domāt, ka izdosies nosvārstīt auditorijas migrāciju,” vērtē Bērziņš.
Šobrīd virzība mediju platformas meklējumos ir nonākusi nacionālo valstu rokās. Kamēr Eiropa diskutē, valstis pašas meklē ceļus, kā piesaistīt krievu valodā runājošos mediju patērētājus. Latvijai vai Igaunijai tas jau sen bija jādara, Krievijas politologs un žurnālists Andrejs Piontkovskis norāda, ka Latvijā ir milzīga problēma ar informācijas uztveri.
„Jums Latvijā ir grūti. Jums ir vesela politiska partija, kuru patiesībā sponsorē Kremlis. Tāpat Jums ir tādi paši masu mediji,” norāda Piontkovskis.
Ko vajadzētu darīt? Pateikt skaļi un saprotami, mums vajag krievvalodīgo auditoriju un tūlīt pat? Žurnāliste Inga Spriņģe uzskata, ka tā nav pareizā pieeja. Visu izšķir kvalitatīvs saturs. Auditorija ir jāciena un cieņu rada attieksme saturā. Būtu liela kļūda gatavot raidījumus tikai krievvalodīgai auditorijai.
„Būtu jāveido labs, kvalitatīvas žurnālistikas saturs, kurš ir tikpat labi interesants latviešiem vai poļiem, vai arī krievvalodīgajiem, kas dzīvo šeit, šajā valstī. Runa ir par kvalitāti, nevis speciālu programmu krievvalodīgo auditorijai,” uzsver Spriņge.
Tāpat Spriņģe ir izteikusi ļoti interesantu atziņu par iespējamo satura iepirkumu dažādu mediju vajadzībām. Iespējams, ka pareizi būtu dot patvērumu tiem Krievijas pazīstamajiem žurnālistiem, kuri Putina režīma dēļ mūk no Krievijas. Baltijā un citviet Eiropā šādus žurnālistus pazīst. Tātad viņu piesaistīšana ir kas līdzīgs zvaigžņu atvešanai uz vietējo mediju tirgu.
Latvijas prezidentūra beigsies jūnijā. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paredz, ka līdz prezidentūras beigām jau būs izveidots plāns, ko darīt stratēģiskajā komunikācijā.
Eiropas līmenī politiķi ir apņēmušies atrast risinājumu krievvalodīgo auditorijas neatgrūšanai. Ja Kremlis mērķtiecīgi savos medijos iepludina simtiem miljonu eiro, Eiropai jābūt pietiekami viltīgai, lai izskaidrotu atšķirību starp argumentētu un viedokļu dažādībā balstītu saturu un klajiem meliem un propagandu. Saturu un ziņas jau var pasniegt katrs pēc saviem ieskatiem. Taču galvenais, jāņem vērā cilvēku ieradumu spēks, tāpat kā jāņem vērā, ka klausītājam nevar vienkārši iedot diametrāli pretēju informāciju. Var piekrist Ingum Bērziņam, Eiropā dzīvojošie un krievu valodā runājošie cilvēki tāpat ir pieraduši pie Eiropas dzīves stila. Diez vai viņi vēlētos atgriezties dziļā Krievzemē.
4/20/2015 • 48 minutes, 4 seconds
Irānas vienošanās stratēģiskā nozīme Eiropas Savienībā
Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" spriedīsim par to, cik spēcīgs „spēlētājs” Tuvo Austrumu reģionā ir Irāna un kāda ir Irānas vienošanās stratēģiskā nozīme Eiropas Savienībā? Vai esošā ģeopolitiskā situācija likusi pārskatīt Irānas pagātnes "pārkāpumus”? Viesis studijā: Hosams Abu Meri, deputāts un Saeimas sadarbības grupas ar Irānas parlamentu biedrs.
Rubrikā "Viedokļi": Līdz vēlēšanām Apvienotajā Karalistē ir palicis tikai mēnesis. Premjera Deivida Kamerona Konservatīvo partija joprojām savā popularitātē iet roku rokā ar tās galvenajiem konkurentiem – leiboristiem. Socioloģiskajās aptaujās abas partijas šķir tikai viens procentpunkts. Tiesa, nevienai no šīm partijām parlamentā vairākumu neparedz. Visdrīzāk tām nāksies sadarboties ar mazākajām partijām, kuras var iegūt krēslus apgabalos, kur iedzīvotāji ir vīlušies politikā kopumā.
“Varētu izrādīties, ka mazajām partijām būs daudz lielāka ietekme, nekā to varētu prognozēt, un neviena no abām galvenajām partijām – leiboristi vai konservatīvie, nebūs ne tuvu vairākumam. Tādēļ nākošajā parlamentā daudzām partijām nāksies dalīt šīs 326 vietas. Nāksies sadarboties. Domāju, ka mazajām partijām šoreiz būs daudz lielāka iespēja tiešām tikt pie teikšanas,“ vērtē starptautiskā tirgus pētījumu uzņēmuma „YouGov” analītiķis Lorenss Lipinskis.
Tas ir rets gadījums, kad mazajām partijām varētu būt tik nozīmīga loma, tādēļ mediji un sabiedrisko aptauju veicēji rūpīgi analizē, kādus panākumus varētu gūt eiroskeptiskā UKIP un Zaļo partija.
Irānas kodolprogramma: vienošanās ar Rietumiem
Pirms aptuveni trīs gadiem, kad ANO un ASV ierosinātās sankcijas pret Irānu darbojās ar pilnu jaudu, toreizējais Irānas prezidents Mahmuds Ahmedinedžads norādīja, ka, lai gan Rietumvalstis ar savām sankcijām ir uzsākušas ekonomisko karu, tas nepiespiedīs Irānu atteikties no savas kodolprogrammas. Savukārt 10. aprīļa vakarā Šveices pilsētā Lozannā seši pasaules līderi apsveica cits citu un ikvienu zemeslodes iedzīvotāju par „vēsturisko vienošanos“ ar Irānu.
Uzrunājot medijus Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās Federika Mogerīni sacīja, ka Irānas atomenerģijas „jauda un krājumu bagātināšana būs ierobežota“, bet apmaiņā pret to tiks atceltas ekonomiskās, finanšu un citas sankcijas, ko Irānai bija noteikušas ANO, ES un ASV.
„Šodien mēs esam spēruši izšķirošu soli: ir rasts risinājums par galvenajiem parametriem kopīgam un izsmeļošam rīcības plānam. Tā ir visu pušu politiskā apņemšanās, labā griba un smags darbs, kas to ļāva īstenot. Šajās dienās izstrādātais risinājums un nozīmīgais lēmums ir kā pamats vienošanās tekstam. Tā kā Irāna īsteno miermīlīgu kodolprogrammu, tad Irānas urāna bagātināšanas jauda, bagātināšanas līmenis un krājumi būs ierobežoti noteiktā termiņā, un nebūs neviena cita iekārta kā tikai Natanzā. Irānas pētniecība un attīstība tiks veikta tādos apjomos un grafikos, kas notiks pēc savstarpējas vienošanās,” norādīja Mogerīni.
Šis Irānas un pasaules lielvaru strīds ir ildzis kopš 2002. gada, kad Irāna sāka savu kodolprogrammu. Togad Irāna liedza ANO inspektoriem pieeju Arkas un Natanzas kodolreaktoriem, un tas bija viens no iemesliem, lai norādītu uz aizdomām, ka Irānas rīcībā ir būtiski bagātinātā urāna krājumi. Savukārt, informējot par jaunākajiem šī notikuma rezultātiem, BBC vēstīja, ka Irānas ārlietu ministrs Džavads Zarifs un Federika Mogerīni norādījuši, ka sasniegtais rezultāts ir Irānas urāna bagātināšanas programmas un tās kodolprogrammas ierobežošana, tomēr tiek akcentēts arī, ka sankcijas tiks atceltas tikai tad, kad Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra būs apstiprinājusi, ka Irāna ievēro vienošanos. Zarifs žurnālistiem paziņoja, ka vienošanās parādīs to, ka strīda iemesls – Irānas kodolprogramma ir un vienmēr ir bijusi miermīlīga.
Pēc tikšanās ar pasaules līderiem Šveicē, atgriezies Teherānā, Irānas ārlietu ministrs tika sveikts ar gavilēm, jo vienkāršo iedzīvotāju vidū dominē viedoklis, ka sarunu rezultāts varētu uzlabot Irānas stāvokli pārējā pasaulē, jo tā daudzus gadus pavadījusi kā izstumtā – ziņoja aģentūra AFP.
Panākto vienošanos ASV prezidents Baraks Obama akcentēja ar norādi, ka tā ir balstīta nevis uz uzticību, bet uz „bezprecedenta pārbaudi” un gadījumā, „ja Irāna krāpsies, tad visa pasaules to zinās”.
Tikmēr Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu vienošanos komentēja kā „iespējams vēsturiski sliktu vienošanos, jo tā atstāj teroristu valstij attīstītu kodolinfrastruktūru,” un sarunā ar telekanālu NBC Netanjahu norādīja, ka panāktā sākotnējā vienošanās ar Irānu ir drauds Izraēlas drošībai un aicināja nekavēties ar galīgās vienošanās panākšanu.
Pasaules lielvaru nākamais mērķis ir līdz jūnija beigām vienoties, lai pārtrauktu 12 gadus ilgušo konfliktu. Kā atzīst eksperti, šā brīža situācija joprojām ir trausla un nepieciešams sagaidīt 30. jūniju, kad tiks izstrādāta pilnīga vienošanās, kuru saskaņot, iespējams, būšot daudz grūtāk. Tāpat joprojām ir bažas par to, ka nav atklātas vienošanās dokumenta detaļas.
4/13/2015 • 35 minutes, 32 seconds
Izaicinājumi Eiropas Savienības aviācijas industrijā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par izaicinājumiem Eiropas Savienības aviācijas industrijā. Par spīti biežajām traģēdijām un jaunām ES drošības regulām, aviācijas industrija arvien cenšas pārvarēt ekonomiskās krīzes sekas. Viesi studijā: “AirBaltic” Korporatīvo komunikāciju viceprezidents Jānis Vanags un transporta jomas eksperts Tālis Linkaits.
Rubrikā „Viedokļi”: kā Grieķijas kredītkrīze ietekmē uzņēmējus, patērētājus un starptautisko uzticību valstij.
Grieķijas vilcināšanās noslēgt vienošanos ar Eiropas Savienību par konkrētu reformu plānu ir pasliktinājusi ne tikai valsts attiecības ar Vāciju un starptautiskajiem aizdevējiem. Smagi ir cietusi arī Grieķijas ekonomika. Grieķijas uzņēmēju konfederācija prognozē, ka nestabilās politiskās un ekonomiskās situācijas dēļ jau maija sākumā Grieķijā būs novērojams būtisks preču iztrūkums. Mazajiem uzņēmumiem ir radušās nopietnas problēmas ar maksātspēju, bet ārvalstu piegādātāji slēdz līgumus tikai ar priekšapmaksu.
Nedrošība ir negatīvi ietekmējusi arī patērētājus un veicinājusi kapitāla aizplūšanu. Ik nedēļu no Grieķijas banku kontiem tiek izņemts pusotrs miljards eiro.
“Germanwings” lidmašīnas katastrofas mācības
Kad aviācijā nenotiek traģiski atgadījumi, tad parasti to pavada dažādi joki. Kad kāds baidās lidot, mēdz teikt: ko tur satraukties, lidmašīnas ir drošākas, nekā automašīnas. Katrā jokā ir daļa patiesības, tikai diemžēl, kad notiek kāda nelaime, pasažieru aviācija vienā mirklī aiznes vairāku desmitu cilvēku dzīvības. Francijas Alpos nogāztā “Germanwings” lidmašīna ir kas šokējošs, par ko satraukusies ir arī aviācijas nozare kopumā.
Iemeslus, kāpēc nokrita “Germanwings” lidaparāts, lai šobrīd noskaidro izmeklētāji. To, ka katastrofa Alpos, ir ārkārtējs izņēmums, norādīja “Germanwings” mātes kompānijas “ Lufthansa” izpilddirektors Karstens Špors, norādot, ka šis ir unikāls gadījums vairāku gadu desmitu laikā, kad sistēma ir strādājusi ļoti labi.
Drošība aviācijā Eiropā ir ļoti augstā līmenī. Latvijas Civilās aviācijas aģentūras direktors Māris Gorodcovs norāda, ka Eiropas sistēmu par pamatu savām normatīvajām bāzēm izmanto visā pasaulē. Tāpēc domāt, ka Eiropā būtu nolaidība aviācijas drošības uzraudzībā, ir aplami.
Eiropas līmeņa aviācijas drošību uzrauga dažādas institūcijas. Savu vārdu šajā lietā saka arī Eiropas Komisija. Atcerēsimies kaut vai skandālu, kad lidojumu drošības prasību neievērošanas dēļ, uz īsu brīdi ielidošana Eiropā bija slēgta labi zināmām Krievijas aviokompānijām. Tieši to, ka jāaizstāv kopējas rīcības nozīme Eiropas mērogā, norādījis arī Eiropas Komisijas pārstāvis aviācijas jomā Olivjē Valdners. Viņaprāt, ir pareizi, ka aviācijas uzraudzību Eiropā veic katra valsts pati, taču krīzes vadības pasākumi jau ir visas Eiropas lieta.
“Krīzes vadībai un rīcībai jebkurā gadījumā ir jābūt katras valsts atbildībai. Taču mūsu mērķis ir risināt jautājumus par krīzes situācijām arī Eiropas mērogā. Lai rīcība būtu konsekventa,” bilst Olivjē Valdners
To, ka “Germanwings” gadījums ir radījis daudz emociju, atzīst “Lufthansa” vadība. Taču šobrīd ir jātiek skaidrībā, ko tālāk darīt nozares profesionāļiem. To, ka izmaiņas sekos, apstiprina “Lufthansa” izpilddirektors Karstens Špors.
Uzreiz pēc katastrofas Alpos daudzas kompānijas piemēroja normu, ka pilotu kabīnē jābūt vismaz diviem cilvēkiem. Viena no pirmajām arī pašu “AirBaltic”. Žurnālisti nedaudz ir mēģinājuši atgādināt “Lufthansai”, ka ASV šāda sistēma jau ir pastāvējusi sen.
Pēc šī negadījuma, izmaiņas drošības sistēmā rosinājusi arī Latvija, kas pilda Eiropas Savienības prezidējošās valsts lomu. Māris Gorodcovs no Civilās aviācijas aģentūras norāda, šobrīd aviācijā nenovērtē darba apstākļu radītos riskus.
“Uz aviāciju skatās kā uz tādu ļoti vieglu, prestižu nozari, saistītu ar iespējām ceļot. Daļēji tas tā protams arī ir, bet patiesībā tas ir mīts. Darbs lidojuma apkalpes locekļiem ir ļoti smags. Protams, arī citu darbu veicējiem ir problēmas un arī viņi nonāk stresā, bet viņi ar savu rīcību nevar nodarīt tik lielu kaitējumu, kā to var izdarīt piloti,”vērtē Gorodcovs.
Taču Māris Gorodcovs kategoriski noraida iespēju, ka šajā katastrofā vainojams stress. Pilots nekļūdījās, bet apzināti trieca lidmašīnu kalnos. Tātad šajā gadījumā jārunā par drošības sistēmas izmaiņām, lai šādi reti, bet tomēr iespējami gadījumi, neatkārtotos.
No nelaimēm aviācijā mācās. Jāpiekrīt, ka gadsimtu ilgajā aviācijas vēsturē šāds gadījums ir ja ne pirmais, tad rets noteikti. Arī Latvijas atbildīgās iestādes ir nolēmušas rosināt Eiropas līmeņa diskusijas, kā pilnveidot drošības sistēmu. Skaidrs, ka tas nav pāris dienu jautājums. Toties vēl jo svarīgāk ir arī atgādināt, ir vairākas profesijas šajā pasaulē, kur pārguris un fiziski iztukšots cilvēks, var nonākt psiholoģisku grūtību priekšā. Tie, kam uzticētas svešas dzīvības, nedrīkst būt pakļauti pārslodzēm. Pat, ja “Germanwings” gadījumā avārijas motīvi ir citi, jomas, kurās izdarīt izmaiņas, ir vairākas.
4/6/2015 • 36 minutes, 40 seconds
Eiropas Savienības ārējās robežas drošība
Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" spriedīsim par aktuālajiem jautājumiem, saistītiem ar Eiropas Savienības ārējās robežas drošību – robežas stiprināšanu un vīzu kontroli, cīņu pret nelegālo migrāciju un terorisma draudu apkarošanu ar datu ievākšanu pie katras robežšķērsošanas. Viesis studijā: iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis.
Rubrikā "Viedokļi". Ko tik Grieķija nedara, lai aizdevēji Atēnām piešķirtu tik ļoti nepieciešamos finanšu līdzekļus. Vai visas šīs sarunas, solījumi un spriešana tiešām spēs glābt Grieķiju no bankrota?
Tuvāko dienu laikā kļūs zināms, vai Grieķija paliks eirozonā. Atēnas joprojām apgalvo, ka reformu programmu iesniegs tuvākajās dienās, taču Eiropa to gaida jau divus mēnešus. Finansists un miljardieris Džordžs Soross, ziņu aģentūrai „Bloombergs” ir paudis, ka iespēja, ka Grieķija izstāsies no eirozonas ir 50 pret 50.
Lai gan Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs intervijā Itālijas laikrakstā „La Repubblica” pauda, ka vienošanos, kas atbloķēs glābšanas aizdevuma maksājumus, Grieķija un Eiropas Savienība panāks vēl aizvadītajā nedēļā – Grieķija kārtējo reizi būtisko lēmumu atlika. Reformas Grieķijā ir ļoti sensitīva tēma. Kā skaidro izdevums „The Wall Street Journal” Grieķijas premjers Alekss Ciprs uzskata, ka Grieķijas glābšanas programma ir izgāzusies. Taču programmas mērķis nebija garantēt Grieķijas iedzīvotājiem augstus dzīves standartus – programmas mērķis bija atjaunot Grieķijas pieeju tirgiem. Kā skaidro izdevums – no šī aspekta programma ir izdevusies.
Jauni drošības pasākumi Eiropas Savienībā vērsti pret terorismu
„Eiropas Savienība (ES) sāks aktīvi kontrolēt pases un veiks personu pārbaudes arī ES pilsoņiem, gan ieceļojot, gan dodoties ārpus ES. Tas ir viens no pasākumiem, ko plānots ieviest, lai cīnītos pret terorismu Eiropā. Viena no aktīvākajām valstīm būs Francija, kas virzīs „sistemātisku un koordinētu” kontroli. Vēl ES šāgada lēmumu - aktuālo diskusiju sarakstā ir strīdīgs jautājums par to, ka nepieciešams vākt privāto informāciju par gaisa pasažieriem,” ziņo raidstacija „Euranet Plus”.
Nesenie teroristu uzbrukumi Parīzē un Kopenhāgenā ir sava veida spiediens, lai ES rīkotos - iestātos pret terorismu. Viens veids, kā to izdarīt, ir, uzlabots robežkontroli ES pilsoņiem, iebraucot ES. Pirms pāris nedēļām, Briselē tikās ES iekšlietu ministri un nolēma ieviest šādu kontroli jau šā gada vasarā.
ES meklē arī citus veidus, lai cīnītos ar teroristiem, piemēram, pastiprināti strādājot ar trešajām valstīm. Plānotie pasākumi iecerēti, kā iespēja novērst radikalizāciju un palielināt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm. Vēl viens instruments, kas tiek raksturots kā būtisks, lai arī pretrunīgs, ir sistēma, kas apkopotu informāciju par gaisa pasažieriem - Pasažieru datu reģistrs (Passenger Name Records). Tas nozīmē, ka tiktu apkopota un veikta apmaiņa ar privātu informāciju par pasažieriem, kas ielido un izlido no ES. Tā būtu ne tikai informācija, kas atrodama pasē, bet arī informācija par maksājumiem, par to, ar ko ceļojat kopā, un pat par to, ko ēdat. Eiropas digitālo tiesību organizācijas direktors Džo Makneims norāda, ka šāda sistēma varētu mazināt ES pilsoņu pamattiesības
Eiropas Parlaments jau iepriekš bija Pasažieru datu reģistra projektu apturējis, jo tika fiksētas iespējamās problēmas saistībā ar pilsoņu privātuma apdraudējumu. Bet pēc nesenajiem teroristu uzbrukumiem situācija mainījās. Un Francija, kuru satrieca uzbrukumi Parīzē, tuvākā laikā cer panākt vienošanos ar Eiropas Parlamentu.
Tomēr daudzi ES parlamentārieši joprojām uzskata, ka nepieciešams domāt par lielāku datu aizsardzību, strādāt pie tā un tikai tad iesniegt galīgo Pasažieru datu reģistra projekta apstiprinājumu. Džo Makneimam gan ir sava nostāja, viņš uzskata, ka nebūs nekādas atšķirības, ar vai bez stingrākas datu aizsardzības – Pasažieru datu reģistra sistēma joprojām ir nepieņemams projekts.
Analītiķi atzīst: ņemot vērā nesenos teroristu uzbrukumus, ES mērogā Pasažieru datu reģistra sistēma tomēr var kļūt par realitāti. Tāpat aktīvi tiek plānoti arī citi pasākumi, lai cīnītos pret terorismu Eiropā.
3/30/2015 • 34 minutes, 59 seconds
Gads pēc Krimas aneksijas. Kas gaidāms turpmāk?
Jau pagājis gads kopš Krima ar zaļo vīriņu un aizdomīga referenduma palīdzību pēkšņi nonāca Krievijas sastāvā. Raidījumā spriedīsim par Krimas aneksijas turpmākajām sekām, kā arī ieskats Eiropas Savienības ārlietu ministru apspriedē par turpmākajām sankcijām pret Krieviju. Viesi studijā: ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un "Stratcom" vadītājs Jānis Kārkliņš.
"Mēs esam liecinieki jaunu attiecību veidošanas modelim Eiropā, kurš patlaban vēl nav skaidrs, norāda ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Ministrs norādīja, ka daļa Eiropas politiķu aizvien naivi tic, ka situācija Ukrainā normalizēsies un „tūlīt, tūlīt viss nokārtosies”. Tomēr citi Eiropas politiķi apzinās, ka turpmāk starpvalstu attiecības Eiropā balstīsies uz citiem principiem, kuri pašreiz nav skaidri.
Rubrika „Viedokļi”. Krievijā noslēgušās iepriekš neizziņotās militārās mācības, kas notika gan anektētajā Krimas pussalā, gan no Gruzijas teritorijas atšķeltajos Dienvidosetijas un Abhāzijas apgabalos. Eiropas Savienība ir norādījusi, ka nav pārāk sajūsmināta par šādu notikumu attīstību, taču vai būtu pamats bažām, vai tā ir vien Krievijas muskuļu atrādīšana – viedokļi dalās.
Polijas premjerministre Eva Kopača pauda viedokli, ka mācību mērķis bija ietekmēt aizvadītajā nedēļā Briselē notiekošo Eiropas Savienības valstu un vadītāju samitu. Pēc politiķes teiktā – Krievija vēlējās, lai dalībvalstis pieņemtu maigāku nostāju sankciju jautājumā. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs sacīja, ka dalībvalstis nav pārāk sajūsminātas par Krievijas armijas mācībām, taču nepiekrita Kopačas viedoklim. Pēc viņa teiktā – nav pareizi saistīt sankcijas un notiekošo Ukrainā ar mācībām.
Gads pēc Krimas aneksijas
Pagājis gads kopš Krimas aneksijas. Latvijas ārlietu ministrs ir aicinājis neaizmirst šo notikumu, īpaši tāpēc, ka Krievija šo pirmā gada jubileju sagaidīja ar, saviem vārdiem sakot, dokumentālu filmu par Krimas atgriešanos dzimtenē. Filma apliecina Krievijas prezidenta spējas dot vajadzīgās pavēles īstajā laikā. Tiem, kas pieraduši domāt kritiski, ir grūti noskatīties filmu līdz galam.
Galvenais vēstījums, kas ir palicis pāri no šī dokumentālā kino, ir saistīts ar Krievijas prezidenta atklāsmi, ka viņš ir pieļāvis iespēju Krimas krīzes laikā izmantot kodolieročus.
„Mēs to bijām gatavi darīt. Es taču runāju ar saviem kolēģiem un tieši viņiem pateicu – tā ir mūsu vēsturiskā teritorija, tur dzīvo mūsu, krievu cilvēki, viņi ir nonākuši briesmās un mēs nevaram viņus pamest. Ne jau mēs veicām valsts apvērsumu. Bet kur jūs, kritiķi, atrodaties? Tūkstošiem kilometru tālu, kamēr mēs esam tepat blakus un tā ir mūsu zeme. Jūs par ko tur vēlaties karot? Nezināt? Mēs gan zinām un esam gatavi to darīt,” filmā atbild Vladimirs Putins.
Atziņa par kodolieročiem izraisīja vētru medijos un arī nedaudz satrauca atsevišķu valstu atbildīgās iestādes, kuras norādīja, ka šādi paziņojumi nevar tikt uztverti nekā citādāk, kā tikai ar bažām. Skaidrs, ka Putins arī var blefot, bet viennozīmīgi viņš turpina to, ko sauc par aukstā kara retoriku. Jēlas universitātes vēsturnieks Timotijs Snaiders arī ir vērsis uzmanību, ka šobrīd notiek savdabīga jēdzienu izmantošana pilnīgi pretēji to nozīmei. Piemēram, antifašisti tiek pasludināti par fašistiem, neaizdomājoties, ka Ukraina ir viena no valstīm, kas visvairāk cietusi 2. Pasaules karā.
Ukrainas konfliktā ātru pārmaiņu nebūs. Krimas atgriešanās Ukrainā arī visticamāk ir tāls mērķis. To, ka Krimas pievienošana nebija nekāda tautas griba,. Latvijas Radio ziņu dienestam norādīja Krimas tatāru līderis Mustafa Džemiļevs, sakot, ka referendums bija falsificēts.
„Tika runāts, ka ir piedalījušies 82%, bet patiesībā, un tās ir precīzas liecības, piedalījās 34%, un nav teikts, ka viņi visi nobalsoja par pievienošanos Krievijai,” skaidro Mustafa Džemiļevs.
Krimas tatāru viedoklis ir dažāds. To neskaitāmos medijos var redzēt materiālos, kas veltīti gadskārtai kopš Krimas pievienošanas Krievijai.
ASV Valsts departamenta preses sekretāre Dženifera Psaki atklāti norādīja medijiem, ka gada laikā ASV nostāja nav mainījusies, jau no pašiem pirmsākumiem ir skaidrs, kādu spēli spēlē Krievija. Turklāt ASV Valsts departaments apliecināja, ka turpinās sankcijas pret Krieviju, kamēr Krima neatgriezīsies Ukrainas sastāvā, kas visticamāk nozīmē to, ka šobrīd šīm sankcijām nav redzams beigu termiņš.
Eiropas Savienība šobrīd gan „ievelk elpu” un izskatās, ka kārtējo reizi nav spējīga reaģēt ātri. Eiropas Komisijas pārstāve Maja Kocijančiča atzina, ka ES šobrīd neplāno pastiprināt sankcijas pret Krieviju.
"Mēs šobrīd esam pilnīgi skaidri norādījuši, ka mūsu uzmanība tiek veltīta pilnīgai Minskas vienošanās ievērošanai. Mēs arī cenšamies darīt visu iespējamo, lai atbalstītu Minskas vienošanos, piemēram, mēs atbalstām konflikta novērotājus Ukrainā. Tāpat ES arī ir pilnīgi skaidri norādījusi, ka, ja būs nepieciešams, tad ieviesīs papildus pasākumus, bet šobrīd, mēs atsaucamies uz Minskas sarunām, lai rastu mieru Austrumukrainā," skaidro Kocijančiča.
Savukārt ES Padomes prezidents Donalds Tusks pagājušās nedēļas beigās nāca klajā ar paziņojumu, ka sankcijas, kas tika ieviestas pēc Malaizijas lidmašīnas notriekšanas, tiks saglabātas līdz šī gada beigām. Varbūt, ka Eiropa ir apdomīga savās attiecībās ar Krieviju, taču vērā ņemams ir profesora Timotija Snaidera atgādinājums, ka vēsturē, ko Krievija labprāt izmanto savās interesēs, ir ļoti daudz no kā mācīties. Kā 2. Pasaules kara laikā nacistiskā Vācija centās sanaidot Eiropu, to pašu šobrīd dara Krievija.
„Manuprāt, jēdzienu pretruna, kas pastāv starp fašismu un antifašismu, ir daļa no lielākas politikas. Tā ir Krievijas politika, kuras mērķis ir šķelt. Krievija neko daudz nespēj piedāvāt Eiropas vienotībai, toties sašķeltībai gan, turklāt, visi, man šķiet, jau zina sašķeltības simptomus. Krievijas stratēģija ir atbalstīt satelītvalstis Eiropas Savienības iekšienē, atbalstīt separātismu, kas nāk no Eiropas, atbalstīt arī labējos populistus, vai galējos gadījumos, atbalstīt pat fašistus un neonacistus, bet visam pāri, Krievija mēģina uzturēt politisko teoriju, ka integrācijai nav jēgas,” vērtē Snaiders.
Kāpēc lai mēs aicinātu Krimas aneksijas gadadienu pieminēt kaut kā īpaši? Teorētiski, kas zaudēts, tas pazaudēts. Taču vērā būtu jāņem ne tikai vēsturnieku, ārlietu ministru vai prezidentu sacītais, bet jāatceras arī senais romiešu teiciens – kas skalda, tas arī valda. Krievijas vadība mūs šobrīd cenšas iebiedēt. Cik labi tas izdosies, atkarīgs no mums, jo pilnā sparā rit informatīvais karš.
3/23/2015 • 46 minutes, 47 seconds
Eiropas Savienības drošības un enerģētikas politikas prioritātes
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā diskusijas par Eiropas Savienības drošības un enerģētikas politikas prioritātēm: vai iecerētā Enerģētikas savienība ir solis tālākā Eiropas federalizācijā, vai tomēr pašreizējā situācijā absolūta nepieciešamība. Viesis studijā: Eiropas Parlamenta deputāts, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas biedrs Krišjānis Kariņš.
Rubrika "Viedokļi". Kā vērtēt Krievijas opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavībā vainoto čečenu paziņojumu, ka tikuši spīdzināti, lai panāktu viņu atzīšanos. Tikmēr Krievijas prezidents Vladimirs Putins devis rīkojumu piešķirt augstu valsts apbalvojumu Čečenijas prezidentam Ramzanam Kadirovam.
Kremļa pārstāvis skaidroja, ka tā bijusi tikai nejauša sakritība, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins deva rīkojumu piešķirt augstu valsts apbalvojumu Čečenijas prezidentam Ramzanam Kadirovam vien dienu pēc tam, kad viņš slavēja opozīcijas līdera Borisa Ņemcova slepkavībā apsūdzēto Zauru Dadajevu. Pēc Kremļa pārstāvja teiktā – rīkojums par apbalvojuma piešķiršanu gatavots jau mēnešiem ilgi.
Putina parakstītajā dekrētā teikts, ka Kadirovs apbalvots par viņa sabiedriskajiem un profesionālajiem sasniegumiem, taču kremļa kritiķi šo apbalvojumu saista ar vainas novelšanu uz Čečenu islāmistiem. Ņemcova līdzgaitnieks Iļja Jašins savā savā Facebook profilā norādīja, ka ir piepildījušās vissliktākās prognozes – ir atrasts grēkāzis un tie, kas patiešām stāvēja aiz slepkavības pasūtīšanās, paliks brīvībā.
Ideja par vienoto enerģētikas tirgu Eiropā
Eiropas Savienībai jākļūst vienotākai un jāspēj parādīt arī politisko spēļu laukumā, ka tā ir nopietns spēlētājs un var pastāvēt par savām vērtībām. Lielākoties šādas runas ir attiecināmas uz Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera ideju, ka Eiropai nepieciešami vienoti bruņotie spēki. Ja jau kopējs tirgus, tad tikai loģiski, ka apdraudējuma gadījumā jāturpina integrācija un sadarbība.
Kamēr armijas ideja varētu izraisīt viļņošanos tautā, līdzīga, tomēr atšķirīga ir ideja par vienoto enerģētikas tirgu. Ikdienā katrs iedzīvotājs priecāsies par lētāku apkuri vai elektrību, taču valstiskā līmenī, spēle ir noslēpumaināka un sarežģītāka.
Uzmetumu kopējai Enerģētikas stratēģijai kūrē Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Marošs Šefčovičs. Viņš ir runājis par iespējamajiem sadarbības punktiem ar dalībvalstu ministriem, un šādas tādas atziņas pastāstījis arī plašākai publikai.
„Viņi, enerģētikas lietu ministri, protams ir iepazinušies ar šo dokumentu. Tāpēc uzsvēršu, manuprāt, svarīgākos stratēģijas elementus, kas ietekmēs diskusijas nākotnē. Pirmām kārtām, solidaritātes klauzula, mums būs jāatrod veids, kā padarīt to rīcībspējīgu. Otra lieta ir uztvert enerģijas piegādes, kā teju vai vienu no Eiropas pamatbrīvībām. Šajā jautājumā es saskatīju arī ministru atbalstu, ka enerģētikas tirgū ir jāsāk domāt jaunās kategorijās. Tas nozīmē, samazināt iekšējās barjeras Eiropas Savienībā un sākt domāt vienkopus, lai izveidotu administratīvas iespējas radīt vienotu enerģētikas tirgu. Vēl mani iepriecina, ka esam saņēmuši atbalstu no dalībvalstīm par enerģijas efektivitāti. Jāmaina domāšana arī šajā ziņā, proti, jāuztver enerģijas efektivitāti veicinošos pasākumus kā pašsaprotamas lietas,” skaidro Marošs Šefčovičs.
Kopumā ES dalībvalstis atbalsta šo stratēģiju. Tā vismaz publiski vēlas atzīt Eiropas Komisija. Enerģijas, un klimata lietu komisārs Migels Ariass Kanjete uzskata, ka atbalsta atslēga ir nepieciešamība nodrošināt drošas gāzes piegādes Ukrainas-Krievijas konflikta fonā.
Šobrīd viena no lielākajām problēmām varētu būt uzspēlētā vienotība. Mazām valstīm, protams, tā būtu izdevīga, it īpaši Austrumeiropā, kur atkarība no Krievijas gāzes ir teju pilnīga. Latvijas ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola atzīst, ka notikumi Ukrainā piespiež Eiropu reaģēt vienotāk. Tas ilgākā periodā varētu būt izdevīgi arī Latvijai.
„Spēja runāt vienā valodā. Domāju, ka mums kā mazai valstij, ņemot vērā arī mūsu ģeogrāfisko atrašanās vietu, šis ir viens no svarīgiem aspektiem. Bet man liekas, ka šobrīd sarunās starp Ukrainu un Krieviju Eiropas Komisija jau demonstrē labu mediatora lomu. Ceru, ka nepieciešamības gadījumā mēs saņemsim tādu pašu atbalstu, vērtē Dana Reizniece-Ozola.
Vēsturnieks Antonijs Zunda arī uzskata, ka iespējas vienoties Eiropai ir un tās tiks izmantotas. Atskatoties uz Eiropas sadarbību un Eiropas Savienības pašiem pamatu pamatiem, Antonijs Zunda saskata līdzības. Mēdz teikt, ka vēsture atkārtojas un esam nonākuši tādā pašā situācijā, tikai jaunā līmenī.
„Tā ir atgriešanās pa spirāli tajā pašā situācijā, tikai bez šaubām ir 21. gadsimts un valstu skaits un faktori atšķiras. Bet ideja, bez šaubām ir viena un tā pati. Tad, 50. gados, vienošanos bija daudz vieglāk panākt. Domāju, ka ES spēs vienoties, tā ir pierādījusi ar savu vēsturi, ka ir pietiekami elastīga, lai atrisinātu šādas problēmas. Varbūt ne tādā tempā, kā mēs gribētu, j, visām ES dalībvalstīm ir jādomā racionāli un jāciena gan lielo, gan mazo valstu intereses un jāatrod ir kopsaucējs. Es šajā ziņā esmu optimists,” norāda Antonijs Zunda.
Jau ir izskanējis, ka vienotais enerģijas tirgus varētu sastapties ar vislielāko pretestību tieši no Vācijas. Kāpēc lai vācieši dalītos ar saviem komercnoslēpumiem tik ietekmīgā un finansiāli izdevīgā tirgū, kādas ir gāzes piegādes? Turklāt Vācijas uzņēmumi jau sen ir atraduši sadarbības punktus ar Krieviju. Kāpēc viņiem tagad no tā atteikties, lai izdevīgāk gāzi pirktu tie, kas tam neveltīja pietiekami lielu uzmanību? Kritiku šai stratēģijai gan nepieņem Latvijas ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola. Viņasprāt, atšķirībā no daudzām citām stratēģijām, šajā ir arī reālas rīcības soļi.
Ko tad komisija šobrīd piedāvā? Darba gaitā paredzēts runāt par solidaritāti. Tas nozīmē, ka jāpierāda skeptiķiem, ir vērts censties pirkt gāzi no Krievijas visiem kopā. Arī „Gazprom” nevar diktēt vienpersoniskus noteikumus tādam klientam, kāda ir visa Eiropas Savienība. Tātad, vienots tirgus nozīmē lielāku ietekmi darījumu slēgšanas posmā.
Otra lieta, protams, ir infrastruktūra. Eiropas Komisija piedāvā turpināt darbu pie gāzes piegādes ceļiem dienvidos, paredzot, ka pārdesmit miljardu eiro lielās investīcijas ļaus uz Eiropu sūknēt gāzi arī no Tuvajiem austrumiem un Kaukāza valstīm. Papildus, protams, jāpabeidz projekti, lai savienotu ES valstu elektrotīklus un gāzes apgādes sistēmas kopā vienotā sistēmā.
Trešā lieta ir Eiropas augstie mērķi. Apņemšanās padarīt tīrāku vidi, tajā pašā laikā kļūstot efektīvākiem. Piemēram, plāns paredz palielināt atjaunojamo resursu īpatsvaru enerģijas tirgū līdz ceturtdaļai. Savukārt to, kas jāpērk, to Eiropas Savienība varētu pirkt tik cik vajag un ne par pārspīlētam cenām. Ja šāda stratēģija tiek ieviesta dzīvē, tad teorētiski, risināt vajadzēs arī vairākus citus sāpīgus jautājumus. Efektivitāte un vide liek domāt par transporta politikas maiņu, bet kopējais enerģijas tirgus liek domāt par izmaiņām suverēno valstu tiesībās, piemēram, regulatoru darbībā. Nav jau nekāda joka lieta, ja šo jautājumu aktualizējis arī prokrieviskais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans. Varam droši teikt, kāds austrumos ir sācis satraukties.
3/16/2015 • 37 minutes, 39 seconds
Jaunais populisma vilnis Eiropas Savienībā
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par jauno populisma vilni Eiropas Savienībā un par iemesliem, kāpēc iedzīvotāji un vēlētāji drīzāk izvēlas ticēt jaunu, nepārbaudītu politisko spēku radikāliem solījumiem. Viesis studijā: Latvijas Universitātes pasniedzēja, politikas zinātnes doktore Ilze Balcere.
Rubrikā "Viedokļi": Situācijas "spīlēs" - sarunu process starp Rietumiem un Irānu par valsts kodolprogramas kontroli un kodolieroču izstrādes ierobežojumiem. Vai tiks arī panākta vienošanās par gāzes piegādēm no Irānas?
Demokrātijas krīze pret radikāliem solījumiem Eiropā
Līdz ar populistu partiju popularitāti Eiropā, pēdējos gados ir vērojama iedzīvotāju neapmierinātība ar pastāvošo kārtību un arī straujš protestu kustību pieaugums. Pētnieku aplēses liecina, ka nozīmīgas protesta kustības pēdējo piecu gadu laikā parādījušās vairāk nekā 90 valstīs. Politikas analītiķis Dimitris Sotiropoulos pērn norādīja, ka ekstrēmistu partijas, piemēram, „Zelta Rītausma” Grieķijā aug un aizpilda to tukšumu, ko radījuši tradicionālie politiķi. Sotiropoulos min, ka Eiropas Savienības nenovērtē ļaužu grupas ar zemākiem ienākumiem un jaunākās paaudzes pārstāvjus. Tas rada auglīgu augsni populistiem un vienkāršotas politikas izpratnes uzplaukumam.
Portāla „Delfi” ārzemju ziņu komentētājs Filips Lastovskis akcentē, ka skaidrojums populistu partiju uzvaras gājienam ir iedzīvotāju neapmierinātība ar ekonomisko stāvokli.
„Tradicionālās un centriskās kreisās partijas nespēj uzturēt pienācīgu labklājības līmeni valstīs, iedzīvotājiem jāpiedzīvo krīzes, tāpēc liela iedzīvotāju daļa meklējot alternatīvas, vēršas pie radikālāk noskaņotām partijām. Kā tas tikko, piemēram, ir noticis Grieķijā – ar „Syriza”. Un iedzīvotāji ir gatavi radikālām pārmaiņām, īpaši, ja šīs partijas sola populistiskus solījumus,” uzskata Lastovskis.
Analītiķi skaidro, ka tā ir nopietna demokrātijas krīze, turklāt pašlaik tai nav iespējams rast risinājumu. Nav skaidrs, kāds varētu būt jaunais „Eiropas Savienības naratīvs”, jo trūkst vienprātības, kā politiķu, tā iedzīvotāju vidū.
Iedzīvotāju ekonomiskās problēmas kā arguments populisma pieaugumam ir ļoti daudzās ES valstīs, tomēr ir arī atšķirīgi pamatojumi. Lielbritānijā, piemēram, populistiskās partijas skaļi runā par imigrantiem ES ietvaros, savukārt Spānijā un Itālijā pievērš uzmanību imigrantu plūdiem no trešajām valstīm, solot tos „apkarot”, kad nonāks pie varas. Filips Lastovskis atzīst, ka “šis populisms turpināsies un visticamāk nesīs zināmus augļus Spānijai un arī Francijā.”
No citām valstīm, kur vēlēšanās var būt gaidāmi neparedzami rezultāti, pētnieku skatījumā būtu izceļamas Dānija, Somija, Spānija, Francija, Zviedrija, Īrija un Vācija. Visās šajās valstīs pieaug populistu partiju popularitāte. Īpaši Francijā, kur pēc terora aktiem žurnāla „Charlie Hebdo” redakcijā ar skaļiem izteikumiem ne reizi vien ir uzstājusies Francijas „Nacionālās frontes” partijas priekšsēdētāja Marina Le Pena.
Cilvēku nogurums, neticība un šaubas ir cēloņi tam, ka zudusi interese, un arī vienaldzība ir būtisks akcents, uzskata Lastovskis un norāda, ka pie mums Latvijā, lai arī nav spēcīgu populistu partiju kā Rietumeiropā, tomēr arī nacionāli noskaņotie spēki nav tik jaudīgi, lai spētu piedāvāt vēlētajiem to, ko viņi gribētu sagaidīt un par ko it kā dodas vēlēt.
„Pietuvinātie, kas varētu būt Nacionālā apvienība, bet viņi ne tuvu nav ar tik radikāliem gājieniem. Un Latvijas – Austrumeiropas gadījumā mēs aptuveni 25 gadus esam piedzīvojuši liberāro partiju dominanci, kuras nav nesušas vēlamo rezultātu. Aizvien ir augsta korupcija, aizvien problēmas ar preses brīvību, nopirkti mediji, korupcijas skandāli, tiesas prāvas. Mēs 25 gadu laikā neesam redzējuši, kā valsts tiek savesta kārtībā. Rietumeiropā daudzās valstīs arī cilvēkos ir vilšanās par demokrātiju, par liberālām vērtībām. Līdz ar to tas paver iespēju tādiem politiskiem spēkiem, kas savas idejas pamato ar tādiem saukļiem kā – „nu, sorosīti!”, „nu, (atvainojos) liberasti!” un sāk gūt virsroku,” vērtē Lastovskis.
3/9/2015 • 33 minutes, 24 seconds
Vai Borisa Ņemcova slepkavība būs impulss turpmākai cīņai?
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā kopā ar ekspertiem spriežam, vai Borisa Ņemcova slepkavība būs Krievijas opozīcijai un pilsoniskai sabiedrībai impulss, lai saliedētos, vai tomēr turpmākā varas kritikā bailes ņems virsroku un protesta balsis apklusīs. Sarunas gaitā arī analizējam, vai pastāv saliedētība starp Krievijas elites dažādiem grupējumiem, kādu situācijas attīstību globālie spēlētāji un vai diplomātijas spēlītes ap Ukrainas atbalstīšanu ir sākušas? Studijā Saeimas Ārlietu komisijas deputāts Atis Lejiņš, politologs Kārlis Daukšts un žurnālists Imants Liepiņš.
Rubrika "Viedokļi". Versijas par to, kurš nogalināja Krievijas opozīcijas aktīvistu Borisu Ņemcovu ir dažādas. Vai tā bija pret varu vērsta provokācija, elites centieni apklusināt skaļāku kritikas balsi, vai opozīcijas līderis kļuva par valdošās naidpilnās atmosfēras upuri?
3/2/2015 • 39 minutes, 22 seconds
Eiropas Savienības jaunās drošības prioritātes
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par Eiropas Savienības jaunajām drošības prioritātēm. Vai dažādas valstis atšķirīgi skatās uz kontinenta drošību nākotnē un ko Latvija cer un var panākt līdz noteicošai Eiropadomes drošības un aizsardzības diskusijai jūnijā. Viesis studijā: Latvijas Universitātes docents un Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Toms Rostoks.
Rostoks atzīst, ka, runājot par Eiropas drošību, šobrīd svarīgāki ir praktiski pasākumi, ne stratēģijas izstrāde, lai arī iepriekšējā ir novecojusi, jo tikai pieņemta laikā, kad galvenais drauds drošībai bija terorisms.
"Šajā brīdī tas, kas prasās Eiropā, ir skaidra izpratne par tiem diviem pašreizējiem lielajiem izaicinājumiem, kas ir Krievija un Tuvie Austrumi/ Ziemeļāfrika, un būtu vēlams, lai Eiropas valstis būtu gana vienotas, lai tās spētu realizēt pretpasākumus, kas ir vērsti, ja ne uz šo draudu neitralizēšanu, tad vismaz uz to, lai ES valstis spētu apturēt šo draudus – noturēt izstieptas rokas attālumā," vērtē Rostoks.
Rubrikā „Viedokļi”: Krievija turpina censties sašķelt ES vienotību, šoreiz ar Ungārijas un Orbana labvēlību. Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns ir pirmais ES politiķis, kas sagaidījis Putinu vizītē savā valstī kopš pagājuša gada jūnija. Savukārt Krievijas prezidents Vladimirs Putins Budapeštā teica runu, ko daudzi uzskata par cinisku ņirgāšanos par pamieru un karu Ukrainā.
Eiropas Savienības aizsardzības izaicinājumi
Jauni drošības izaicinājumi Eiropai un Transatlantiskajai savienībai, hibrīdkarš Ukrainā, kas varbūt pat līdz galam nav izprotams un sarežģītais jautājums, kā būt tālāk? Vai Krievijas ārpolitiskā apetīte nozīmē, ka tiešām varētu būt mēģinājumi „raustīt” ES un NATO valstu aizsardzības līnijas, vai arī tomēr Ukraina ir viena milzīga ģeopolitiska spēle, kuras galvenais uzdevums ir izslēgt šo valsti no iespējamas dalības ES un NATO? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem atbildes jāmeklē ES politiķiem un NATO pārstāvjiem. Skaidrs, ka drošības situācija Eiropā ir mainījusies un par to runā ne tikai Eiropas vai NATO amatpersonas, bet nu jau arī Latvijas valstsvīri.
Pagājušajā nedēļā jaunajai Eiropas drošības stratēģijai, varbūt pat arhitektūrai, tika veltīta neformālā ES aizsardzības ministru sanāksme.
„Tikšanās ar aizsardzības ministriem šobrīd ir ļoti svarīga, jo ir pienācis tas brīdis, kad mūsu drošība ir apdraudēta ne tikai dienvidos, bet arī austrumu pierobežā. Tāpēc Eiropas Savienībai, savas drošības dēļ, šobrīd ir ļoti svarīgi sanākt kopā un saliedēties. Mēs nerunājam tikai par militāru sadarbību. Tas, kas attiecas uz Minskas vienošanās ievērošanu, tur Eiropas Savienība jau ir piedāvājusi palīdzību un sniedz savu atbalstu. Šobrīd mums ir jādiskutē un jāpieņem lēmumi par kopēju rīcību aizsardzības ministru līmenī, un, šajā gadījumā, es vēlētos pateikties Latvijai, kas šo jautājumu ir izvirzījusi par vienu no prioritātēm prezidentūras ietvaros. Turklāt šobrīd ir ļoti svarīgi šajā diskusijā iesaistīt arī pārējos Eiropas kolēģus,” uzrunājot klātesošos Rīgā, uzsvēra Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni
Vēsturiski Eiropas Savienība jau ir tapusi kā apvienība Eiropas drošībai. Vienīgi laika gaitā ir mainījušies draudu veidi un avoti. Politoloģe Žaneta Ozoliņa kuluāru sarunas par iespējamām Eiropas Savienības drošības institūcijām uzskata par nereāliem sapņiem. Eiropa ir pārāk dažāda, lai šā brīža draudu priekšā spētu vienoties par vienota aizsardzības ministra posteni.
„ Lai arī cik liels būtu ārējais spiediens un lai cik lieli būtu ārējie draudi, tomēr tradicionāli aizsardzības funkcijas uz saviem pleciem ir uzņēmusies alianse. Tā kā lielākā daļa ES dalībvalstu ir arī NATO valstis, tad šāds tīri eiropeisks veidojums varētu runāt pret to, ko dara alianse,” vērtē Ozoliņa.
Žaneta Ozoliņa arī vērš uzmanību uz to, ka Eiropas valstu stratēģija drošības politikā arī ir dažāda. Piemēram Īrija ir izvēlējusies īpaši starptautiskajā politikā nejaukties, kamēr Zviedrija atkal ir aktīva starptautisko notikumu ietekmētāja, bet aizsardzībā izvēlas paļauties uz savu neitralitātes politiku.
Otra pieminētā lieta ir ES sadarbība ar NATO. Rīgas apmeklējuma laikā NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs teica, ka alianse stāv kopā ar Eiropas partneriem, turpinot pildīt drošības garanta funkcijas.
„Pats fakts, ka NATO ģenerālsekretārs tiekas ar Eiropas Savienības aizsardzības ministriem, parāda cik ļoti svarīga šobrīd ir sadarbība starp NATO un Eiropas Savienību. Mūsu galvenais mērķis šobrīd ir panākt uguns pārtraukšanu Ukrainā un darīt visu, lai Minskas sanāksmes vienošanās tiktu izpildīta,” norādīja Stoltenbergs. Kā arī piebilda: „Vēl, protams, svarīgi ir runāt par drošības pasākumiem, kas iedrošina Baltijas valstu un Baltijas reģiona iedzīvotājus, ka NATO arī nākotnē spēs garantēt mieru.”
To, ka šobrīd draudu novēršanai nav īstas stratēģijas, LTV „Rīta Panorāmai” atzina aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Viņš uzsver, ka hibrīdkarš ir pavisam jauns izaicinājums, kam vēl jāatrod pareizā reakcija.
Tikmēr NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs uzsver, ka jāturpina ir iesāktais darbs, kura rezultāts ir ātrāka un precīzāka pareizo spēku izvietošana jebkurā tiem paredzētajā vietā. Lai novērstu draudus tāpat galvenais ir spēja adekvāti reaģēt.
Hibrīdkara jēdziens ir kas jauns un pietiekami nesaprotams. Arī politoloģe Žaneta Ozoliņa nešaubās, ka kopēju stratēģiju vēlētos redzēt pēc iespējas vairāk ES valstu valdību pārstāvji. Tomēr svarīgi ir saprast, kādu ceļu tālāk izvēlēsies Eiropa. Draudus jau var arī novērst ārpus savas teritorijas, investējot dažādos veidos, lai draudi Eiropā neienāktu.
Viens no redzamākajiem jaunās sistēmas piesaucējiem ir Somijas prezidents Sauli Nīniste. Viņa valsts nav NATO un tuvākajā laikā, visticamāk, arī nebūs. Somi nevēlas kļūt par kara frontes līniju. Latvija savukārt kopā ar pārējām Baltijas valstīm ir frontes līnija. Un skaidrs, ka mūsu stratēģija ir pilnveidot savas aizsardzības spējas divu organizāciju ietvaros. Esam uzņēmušies saistības NATO, kā arī ES. Pirmā organizācija prasa noteiktas militāras spējas, kamēr otra paredz prasmīgu diplomātiju. Šobrīd mums ir iespēja aktīvi strādāt tieši otrajā jomā.
Putina vizīte Budapeštā
Kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins pērn Kremlī uzņēma Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu, iecere par Krievijas prezidenta ierašanos atbildes vizītē Eiropā – likās atbilstoša, taču aizvadītajā nedēļā, kad Putins tiešām Budapeštā ieradās, viņa vizīte atgādināja ne tik daudz diplomātisku soli, kā tā demonstrēja Krievijas līdera centienus sašķelt Eiropas vienotību.
{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="65593" layoutid="0" layout="" static=""}
Kā izdevumam "The New York Times" skaidroja Budapeštas Politiskā institūta direktors Pēters Kreko - tā nebija nejaušība, ka Ungārija centās šo vizīti plaši neatspoguļot. Ungārija centās nesaasināt attiecības ar Rietumiem, jo Eiropas Savienība ir mudinājusi distancēties no Krievijas līdera.
Kad Putins oktobrī apmeklēja Serbiju, viņš tika uzņemts kā goda viesis, valsts līderi viņam par godu bija sarīkojuši militāro parādi ar gaisa akrobātikas elementiem un Putinam tika pasniegts Serbijas augstākais apbalvojums. Taču Budapeštā Putins ieradās ar pāris enerģētikas jomas amatpersonām un tika turēts nostatus no sabiedrības redzes loka. Vienīgais plašākais notikums bija preses konference, kurā Putins tāpat iemanījās izpelnīties nosodījumu. Runājot par aplenktajiem Ukrainas karavīriem Debaļcevas pilsētā Kremļa saimnieks sacīja, ka Kijevai ir jāpieņem ka tā ir zaudētāja: „Skaidrs, ka zaudēt vienmēr ir slikti. Zaudētājiem tā vienmēr ir bēda, īpaši, ja zaudē tiem, kas vēl vakar bija traktoristi, taču šī ir īstā dzīve, tā turpināsies; nedomāju ka mums vajadzētu uz to pārāk koncentrēties”.
Krievija esot PIEPRASĪJUSI Ungārijai sarīkot šo vizīti, izdevumam "The New York Times" skaidroja bijušais Ungārijas valdības padomnieks ārlietu jautājumos Zoltāns Biro. Orbānam par to bijis kauns, taču viņš neesot varējis atteikties. Enerģētikas sektorā Ungārija ir ļoti atkarīga no Krievijas gāzes. Tā veido 60 procentus no kopējām gāzes piegādēm.
Eksperti gan norāda, ka Putinam šī vizīte bija daudzkārt svarīgāka nekā Ungārijai. Viņš vēlējās Rietumiem parādīt, ka Krievija nav izolēta un tai Eiropas Savienībā joprojām ir sabiedrotie. Lai gan Orbāns atbalstīja Eiropas sankcijas pret Krieviju, viņš vienlaikus apšaubīja to efektivitāti, paziņojot, ka savienība, sperot šādu soli, ir iešāvusi pati sev kājā: “Esmu pārliecināts, ka sadarbība un labas attiecības ar Krieviju nav tikai Ungārijas, bet arī visas Eiropas interesēs. .. Izslēgt Krieviju no Eiropas nav racionāli. Reģiona drošība nevar tikt veidota pret Krieviju, tikai sadarbojoties ar Krieviju, tādēļ mums ir jārunā, jārunā un jārunā”.
Ungārija zina, kādas ir soda sankcijas sliktām attiecībām ar Krieviju. 2009. gadā valsts bija spiesta samazināt dabas gāzes piegādes saviem klientiem, jo Krievija apturēja gāzes plūsmu caur Ukrainu.
2/23/2015 • 32 minutes, 11 seconds
Ukrainas, Krievijas un Rietumu pasaules konflikta risinājumu plusi un mīnusi
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā analizējam Ukrainas, Krievijas un Rietumu pasaules konflikta būtību un kādi ir šobrīd piedāvāto risinājumu – diplomātijas vai eskalācijas – plusi un mīnusi, kā arī apskatīsim, vai veicas ar Minskas pamiera līgumā noteiktā ieviešanu. Viesi studijā: Aizsardzības ministra padomnieks starptautiskās drošības jautājumos Jānis Kažociņš un politologs Kārlis Daukšts.
Krievijas prezidenta Vladimira Putina mērķis ir sarīkot trešo Maidanu, kas būtu vērsts pret pašreizējo Ukrainas prezidentu Petro Porošenko, norāda Daukšts.
"Mums visiem ir jādomā daudz nopietnāk par drošību. Mūsu gadījumā būtu svarīgi, ka ne tikai mēs paši un mūsu sabiedrotie NATO un ES, bet arī tie, kas skatās no ārpuses, ka Ziemeļaustrumeiropa un šeit es skaitu Baltijas valstis, Somiju, Zviedriju līdz pat Polārai jūrai nav pelēkā zona, bet ir aiz sarkanas līnijas. Tādēļ tur nav ko līst," vērtē Kažociņš.
Rubrikā „Viedokļi”: Eiropu 2015. gadā sagaidīs „demokrātijas krīze” un politiskas zemestrīces. Pieaug piekrišana populistu un ekstrēmistu partijām visā Eiropā, vietām, piemēram, Grieķijā tās jau ir uzvarējušas vēlēšanās un tradicionālās partijas spiestas veidot iepriekš neiedomājamas alianses. Pētnieki skaidro, ka šo "demokrātijas krīzi" veido plaisa, kas ir radusies starp vecajām politiskajām partijām un viņu tradicionālajiem vēlētājiem. Iedzīvotāji vairs nejūtas uzklausīti un ir vīlušies līdzšinējos solījumos. Tradicionālajās partijās strauji krīt biedru skaits, un cilvēki arvien mazāk dodas pie vēlēšanu urnām.
Ukrainas jaunā realitāte
Iespēja pamosties jaunā realitātē, kā to pagājušajā trešdienā pieļāva ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičš, rodas tikai reizi pārdesmit gados. Kāds pat salīdzināja, ka Ukrainas konflikts ir nopietnāks par Kubas raķešu krīzi 1962. gadā.
Par mieru Minskā runāja Ukrainas prezidents Petro Porošenko. Viņš savos paziņojumos uzsvēris, ka svarīgākais ir panākt uguns pārtraukšanu un algotņu izvešanu no Ukrainas.
“Mums ir jāaizsargā miers, arī tādās pilsētas, kā Kramatorska, mums ir jāaizsargā Ukraina, lai pieprasītu nekavējoties bez jebkādiem nosacījumiem panāktu uguns pārtraukšanu un sāktu politisko dialogu. Mēs pieprasām mieru bez jebkādiem priekšnoteikumiem. Mēs pieprasām apturēt uguni, izvest visus ārvalstu spēkus un slēgt robežu. Viņiem te nav ko darīt, mēs paši ar visu tiksim galā,” atzina Ukrainas prezidents.
To pašu pēc Minskas sarunām pauda arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Porošenko uzspēlēti patriotiski izteicās par savu spēku spējām, Putins tieši otrādi, bija pārāk skeptisks, ka izdosies bez starpgadījumiem nodrošināt divu, naidīgu armiju pārvietošanos.
“Mēs aicinām abas puses izrādīt savaldību, lai izvairītos no nevajadzīgas asins izliešanas un nevajadzīgiem upuriem un lai smagās bruņu tehnikas izvešana notiktu bez nevajadzīgas asins izliešanas. Ukrainas vadības pārstāvji uzskata, ka aplenkuma nav un viss varētu notikt mierīgi. Man jau no paša sākuma par to ir bažas un esmu gatavs ar tām dalīties. Ja šāds ielenkums ir, tad loģiski, ka tie, kas ir ielenkumā, mēģinās no tā izlauzties. Bet tie, kas ir ārpusē, mēģinās izveidot koridoru savu ielenkto karavīru izvešanai. Mēs ar prezidentu Porošenko esam vienojušies dot attiecīgu rīkojumu saviem militārajiem ekspertiem,” norādījis Putins.
To, ka lielā mērā jebkādas sarunas izšķirs Vladimira Putina viedoklis, intervijā Latvijas Radio izteica Latvijas Universitātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Viņš uzskata, ka Krievijas prezidentam nav vajadzīgas jaunas teritorijas, viņam ir vajadzīga novājināta Ukraina. Skrudra bilst, ka Putinam vajag Ukrainas pārvēršanu par federatīvu valsti un to, ka tā dēvētās tautas republikas Doņeckā un Luganskā paliek Ukrainas sastāvā.
“Putinam tas ir nepieciešams divu iemeslu dēļ, pirmkārt, lai Ukraina kaut kad tālā nākotnē nevarētu iestāties Eiropas Savienībā un, otrkārt, lai Ukraina nekad nevarētu iestāties NATO. Visi pārējie varianti Putinu neapmierina,” vērtē Skudra.
Minskas sarunās iesaistītās puses vienojās, ka tiek pārtraukta uguns, tiek atvilkta smagā bruņu tehnika, no Ukrainas aizbrauc visi ārvalstu bruņotie formējumi, kā arī sākas diskusijas par Doņeckas un Luganskas autonomiju. Viena no nozīmīgākajām prasībām ir atjaunot robežkontroli līdz šā gada beigām, ko daži eksperti jau nosaukuši par maz ticamu separātiskajos rajonos. Vēl viena prasība skar Ukrainas decentralizēšanu.
“Ukrainas ziņu aģentūrās noplūda ziņojums par kontaktgrupas vienošanos, un tur tiek minēta spēcīga Ukrainas decentralizācija. Ja iepriekšējā Minskas vienošanās bija minēts, ka Ukrainai jāveic decentralizācija un savā ziņā jāveicina separātisko reģionu autonomiju, ko viņi arī dara, tad dokumentā jau tiek runāts par padziļinātāku decentralizāciju un faktiski Ukraina kļūst par federālu valsti. Skaidrs, ka Putins vēlas, lai Doņecka un Luganska paliktu problēma, bet lai tā būtu Ukrainas problēma. Vienlaicīgi dokumentā tiek runāts, ka Ukrainai ir jāatjauno republikām visas sociālās garantijas, pensijas, pabalsti un visa veida sociālā palīdzība, kas pilnvērtīgai valstij ir jādara. Tā teikt, lai Kijeva maksā par šīm republikām. Kas ir viens no pēdējiem, bet, manuprāt, svarīgākajiem, ir runa par robežas noslēgšanu, tas, ka tiek atjaunota kontrole pār robežu,” intervijā Latvijas Radio atzīst Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurīti.
Šobrīd ir sācies lielais gaidīšanas laiks, kas parādīs, vai panāktā vienošanās ir izpildāma.
Ieroču piegādes, kara stāvoklis, naudas trūkums un ilgstošs militārs konflikts iedzina stūrī tieši Ukrainas prezidentu. Skaidrs, ka Krievija ir panākusi sev vēlamo, jo Ukraina pati būs spiesta cīnīties ar autonomajiem reģioniem, turklāt visticamāk kļūs par federāciju. Vēl pavīdēja baumas, ka vienošanās laikā Putins ir atjaunojis ideju par kopēju ekonomisko telpu starp Vladivostoku un Lisabonu, kas idejiskā līmenī apmierina arī Vāciju. Ja tas atbilst patiesībai, tad jau drīzumā ļoti iespējama kļūs sankciju atcelšana un attiecību normalizēšana. Kamēr ASV medijos patīk skaitīt Putina režīma pēdējās dienas, nav izslēgts, ka Kremļa saimnieks nule kā nosvinēja savas ārpolitikas lielāko triumfu. Laiiks rādīs, kam izrādījusies taisnība, bet skaidrs ir tas, Ukraina Minskas sarunās piekāpās, lai saglābtu vismaz daļēji normālu savas valsts pastāvēšanu.
2/16/2015 • 42 minutes, 6 seconds
Grieķijas parādu konflikts
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā galvenokārt spriedīsim par Grieķijas parādu konfliktu: taupība vai izaugsme, troika vai Cipras. Vācija netaisās atkāpties, tikmēr Francija un ASV aicina uzklausīt dažas Grieķijas sūdzības. Kā Eiropai un Grieķijai tālāk rīkoties? Viesi studijā: Andris Strazds, Latvijas bankas Starptautisko attiecību un komunikācijas pārvaldes padomnieks, un Ieva Skrīvere, Latvijas Bankas ekonomiste, Grieķijas eksperte.
Rubrikā Viedokļi: aktuāls kļuvis jautājums - sūtīt vai nesūtīt ieročus uz Ukrainu? Vairākas valstis gatavas atbalstīt Ukrainas karaspēka cīņā pret prokrieviskajiem separātistiem, toties ieroču un kaujas tehnikas sūtīšana šķiet ir sarkanā līnija, kam retais gatavs pārkāpt.
Grieķijas parādu konflikts
Janvāra beigās Grieķijas jaunais finanšu ministrs Janis Varufakis paziņoja, ka Grieķija atsakās sadarboties ar starptautiskajiem aizdevējiem – Eiropas Komisiju, Eiropas Centrālo banku un Starptautisko Valūtas fondu – un ievērot valsts glābšanas programmas nosacījumus. Šādu viedokli Varufakis pauda pēc tikšanās ar Eirogrupas prezidentu Jerūnu Deiselblūmu. Tāpat Grieķijas valdība pārsteidza Briseli, paziņojot par radikālu valsts glābšanas programmas pārskatīšanu, solot atcelt vairākus desmitus privatizāciju darījumu, par kuriem vienošanos ar kreditoriem panāca iepriekšējā valdība. Sekoja arī paziņojums, ka tiks atcelti kreditoriem paustie svarīgākie budžeta solījumi, ka tiks atjaunota minimālā alga līdz pirmskrīzes līmenim un darbā tiks pieņemti vairāki tūkstoši atlaisto valsts ierēdņu.
Februāra sākumā Janiss Varufakis ieradās Parīzē, lai apspriestu Grieķijas parādu nastu ar savu Francijas kolēģi. Varufakis bija devies diplomātiska ofensīvā, lai pārliecinātu skeptiskos eirozonas locekļus piekrist plānam – tikt vaļā no parāda. Tikšanās reizē Francijas finanšu ministrs Mišels Sapins sacīja, ka Francija būtu gatava palīdzēt Grieķijai izlīdzināt finanses un tomēr arī piebilda:
„Mēs nevaram atjaunot valsti bez taisnīgas nodokļu sistēmas. Mums ir jācīnās pret krāpšanu nodokļu jomā un nodokļu optimizāciju. Mēs paši ar to cīnāmies gan Eiropā, gan starptautiskā līmenī. Acīmredzami tas ir kaut kas absolūti nepieciešams arī Grieķijai”.
Uz to Varufakis paziņoja, ka viņa prioritāte ir Eiropa pirmām kārtām, pēc tam katra valsts atsevišķi: „Ja mēs sēžam vienā galda pusē, pretējās puses problēma ir skaidra, ka Eiropā ir tik daudz telpas savstarpējai labklājībai. Šodien, tiekoties Parīzē, mūsu svaigi ievēlētai valdībai bija pirmā iespēja parādīt partneriem mūsu apņēmību, ka Eiropas intereses ir pirmajā vietā, bet Grieķijas, Francijas, vai ikvienas citas valsts intereses – otrajā vietā”.
Grieķijas valdībai pirmās darba nedēļas bijušas patiesi kā pamatīgi bedrains ceļš, jo jaunais premjerministrs Aleksis Cipras grib vienoties par 50 procentiem samazināt Grieķijas nekontrolējamā valsts parāda nastu, kas ir vairāk nekā 175 procenti no valsts iekšzemes kopprodukta. Jāatgādina, ka viena no Grieķijas lielākajām kreditorēm ir Vācija un kopš kreiso populistu partijas “Siriza” uzvaras Grieķijā, tā nepārstāj brīdināt grieķus, ka viņi nevarēs atteikties no līdz šim īstenoto taupības pasākumu un reformu kursa. Vācijas vicekanclers un ekonomikas ministrs Zigmars Gabriels paziņoja, ka Atēnas nevar īstenot krasas izmaiņas savā ekonomikas politikā un cerēt, ka citas Eiropas valstis atbildēs par sekām. Arī Eiropas Centrālā banka nepiekrīt plāna, ka Grieķijas valdība atmaksā tikai daļu valdības parāda.
Meklējot atbildes uz jautājumiem, kāpēc Grieķija ir šķietami nespējīga tikt galā ar savu parādu, investīciju baņķieris Ģirts Rungains situāciju skaidro, akcentējot, ka strīds nav par vēlēšanos tērēt vai taupīt līdzekļus, bet Grieķija vēršas pret pastāvošo režīmu.
„Šis strīds nav starp vēlēšanos tērēt un taupīt līdzekļus, bet runa ir par to, ka pēc būtības šajās valstīs – gan Grieķijā, gan potenciāli Spānijā un Portugālē pret zināmu oligarhisku režīmu, kas ir ilgstoši valdījis un atpircies no iedzīvotājiem, uzturot lielu valsts sektoru un šobrīd šīm ekonomikām ir jāpārkārtojas uz konkurētspējīgu, lielākā mērā – tirgus ekonomiku un iedzīvotāji principā grib pārdalīt ienākumus un šīs oligarhiskās elites atbīdīt no varas. Runa nav par to, ka vienkārši ir jātērē vairāk līdzekļu, Grieķijai nav iespējas tērēt vairāk līdzekļu, jo šo līdzekļu vienkārši nav. Ja Grieķija iziet no eirozonas, tad tā iegūst valūtu, kuras nosacītais kurss būs vismaz divas reizes mazāks kā šobrīd ir Grieķijas iedzīvotāju pirktspēja, attiecīgi arī pensijas utt. samazinātos”.
Savukārt ekonomiste Raita Karnīte raidījumā janvārī, salīdzinot Latvijas gadījumu ar Grieķijas situāciju, sacīja, ka Latvija tomēr ir „labais piemērs”, lai arī eksperimenta rezultātā tapis, tam, kā veiksmīgi tikta galā ar parādiem.
„Mēs nevaram zināt, kas būtu noticis, ja Latvija nebūtu bijusi tik pakļāvīga, ja Latvija būtu vairāk argumentējusi, jo mums tie sociālie zaudējumi patiesībā ir piemērs tam, kā nevajag darīt. Tas, ko mums saka acīs skatoties, ir viena lieta, bet tas, ko mums saka analītiķi, ir pavisam cita lieta. Es domāju, ka prātīgāk ir klausīties, ko saka speciālisti nekā ko saka politiķi, es esmu gandrīz neapstrīdami pārliecināta, ka tas, ko mēs piedzīvojām Latvijā bija eksperiments vai tā var, vai nevar,” vērtē Karnīte.
Kāpēc tad vienai valstij izdodas, bet citai ne – tikt galā ar parādiem? Rungainis norādīja, ka arī Grieķijai tomēr esot izdevies tikt galā ar ekonomikas krīzi, taču tā vēl ir daudzu izaicinājumu priekšā.
„Arī Grieķijai tas ir izdevies. savu ekonomikas konkurētspēju atjaunot. Pie tam savā ziņā pat straujāk nekā Latvijai. Ir uzlabojušies daudzi viņu ekonomikas rādītāji. Acīmredzot ciešanas, kas ir bijušas no šīs „pakāpeniskās astes ciršanas” ir bijušas sāpīgākas. Atšķirība ir tāda, ka Latvijā šie nepopulārie lēmumi tika pieņemti ātri un uzreiz. Grieķija turpretī mēģināja savam elektorātam teikt, ka varbūt mēs varam panākt rezultātu „nocērtot” mazliet, un tad, kad nocirta mazliet, tad izrādījās, ka vajag nocirst vēl mazliet,” uzskata Rungainis.
Meklējot situācijas atrisinājumu, tiek noradīts, ka viens no risinājumiem būtu censties, apkarot korupciju un tās problēmas, ne tikai cerēt uz to, ka kāds atlaidīs parādus.
Militārā palīdzība Ukrainai - par un pret
Līdz šim ASV un Eiropas Savienība apgādāja Ukrainu tikai ar ne-letālo bruņojumu, taču, karadarbībai aktivizējoties, sabiedrotie uzsver, ka ar to ir par maz, lai Krievijas vadību mudinātu pārstāt atbalstīt separātistus. ASV izdevums „The Wall Street Journal” ziņo, ka īpaši ASV Aizsardzības ministrija vēlas, lai Ukrainai tiktu piegādāts pārnēsājamai prettanku raķešu komplekss „Javelin”, kas ir viens no modernākajiem pasaulē. Taču arī pašā ASV nav vienprātības un nekāds konkrēts lēmums vēl neesot pieņemts.
Amerikā nosūtīt uz Ukrainu ieročus visvairāk minstinoties prezidents Baraks Obama, taču prezidenta izvirzītais kandidāts aizsardzības ministra amatam Eštons Kārters ir sacījis, ka sliecas atbalstīt domu par ieroču piegādāšanu.
“Šajā jautājumā es esmu ļoti nosliecies PAR, jo uzskatu, ka mums ir jāatbalsta Ukraina tās centienos sevi aizstāvēt,” norāda Kārters.
Vislielākās bažas ir, vai militārās palīdzības piešķiršana liks Krievijas prezidentam samazināt atbalstu promaskaviskajiem kaujiniekiem, vai tieši pretēji - saasinās konfliktu vēl vairāk. Tieši pēdējais arguments pielika punktu šīm diskusijām pirms gada.
Ieceres kritizētāji uzskata, ka ir nepieciešams dot ilgāku laiku, lai pret Krieviju noteiktās sankcijas sasniegtu savus mērķus, bet tie, kas militāro palīdzību atbalsta, ir vienisprātis, ka vienalga, cik labi Ukraina būs apbruņota, Krievija karā uzvarēs. Taču labāks bruņojums Maskavas zaudējumus padarītu lielākus. ASV brīdina, ka bez adekvātas Ukrainas militārās atbildes Krievija šādu pašu taktiku var sākt pielietot arī citās valstīs, tostarp Igaunijā vai Latvijā, atsaucoties uz amatpersonu ziņojuma vēsta izdevums „The Washington Post”.
Neviennozīmīgā ASV attieksme likusi satraukties arī Eiropas Savienībai. Ieroču piegādi ir sākusi apsvērt Francija, Lielbritānija un Polija. Savukārt Vācijas kanclere Angela Merkele norādījusi, ka Vācija nesūtīs Ukrainai ieročus, bet neiebildīs, ja par šādu soli izšķirsies ASV. Arī NATO ir norādījusi, ka pati ieročus Ukrainai nesūtīs, tā atstāj tiesības par šo jautājumu izšķirties pašām dalībvalstīm.
2/9/2015 • 34 minutes, 47 seconds
ES pilsoņu digitālās tiesības
Šonedēļ raidījumā „7 dienas Eiropā” spriedīsim par vienoto digitālo tirgu Eiropas Savienībā. Fokusā - diskusija par ES pilsoņu digitālajām tiesībām. Piedāvājam diskusiju, veidotu sadarbībā ar Euranet Plus, ko vada Latvijas Radio korespondents Briselē Artjoms Konohovs. Diskusijā piedalās: Eiropas Parlamenta deputāti no Latvijas Krišjānis Kariņš un Roberts Zīle, kā arī Latvijas Ārlietu ministrija parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica.
Mūsdienās internets ir kļuvis par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Tas faktiski ir visur un mēs to izmantojam, lai lasītu ziņas, lai klausītos radio, lai sazinātos sociālos tīklos, iepirktos, paustu viedokli. Gados jauni cilvēki internetu uzskata par daļu no cilvēktiesībām.
„Domāju, ka tās ir cilvēktiesības tādā izpratnē kā Eiropā to saprot,” uzskata Roberts Zīle. „Kāpēc? Tāpēc, ja mēs saprotam, ka ir arī tiesības uz pasta pakalpojumiem vai universālajiem pakalpojumiem, ka jebkurš var attiecīgajā laikā tikt pie pasta, vai tikt pie ārsta utml. Jebkurā gadījumā šīs ir pamatcilvēktiesības un, ja Jums nav interneta pieejamības, tad jūs esat “handicapped”. Piedodiet par žargonu, bet jūs nevarat izmantot tās lietas un iespējas, kas šajā pasaulē ir iespējamas tikai ar interneta palīdzību.”
„Nenoliedzami, ka pasaule tehnoloģiski pēdējos 10 – 15 gados ir mainījusies. Internets ir pamatsastāvs tagad. Ekonomikas attīstībai faktiski tas ir pilnīgi nepieciešams,” vērtē Krišjānis Kariņš. „Saucot tās par cilvēktiesībām, par pamattiesībām, par nepieciešamību, jebkurā gadījumā internets ir daļa no tās dzīves, un ir ļoti svarīgi, ka visiem būtu iespēja izmantot tās priekšrocības, kas ir.”
Mūsu sasniegumi interneta attīstībā ir bijis par pamatu tam, kāpēc arī Latvija prezidentūras laikā kā vienu no savām prioritātēm ir izvēlējusies internetu, tiešsaistes un digitālos jautājumus.
„Internets var nest cilvēktiesības, kā mēs to redzam īpaši totalitārās valstīs vai attīstības valstīs, kur interneta klātbūtne dod pieeju informācijai, saziņai – tad tas veicina cilvēktiesību klātbūtni,” vērtē Zanda Kalniņa-Lukašēvica. „Attiecībā par Latvijas izvēli ir skaidrs, ka ir nepieciešama datu aizsardzība ES augstākā un labākā līmenī, ir nepieciešams vienots digitālais tirgus, tiesības labāk tirgoties, veidot e-komerciju, kas pastarpināti ļauj veidot darbavietas. Mums ir tam pieredze, protams, ka mums ir ļoti ātrs internets ar ko mēs varam lepoties. Mums ir nozare, kas ir ļoti atbalstoša un, saliekot kopā politisko aktualitāti, ekonomisko aktualitāti, kur tieši elektroniskajā jomā ir lielas izaugsmes iespējas, un mūsu resursus un kompetenci, ir pilnīgi skaidrs, ka šī bija viena no mūsu prioritātēm.”
„Divi viedokļi”: par jaunām sankcijām pret Krieviju un Grieķijas nostāju šajā jautājumā.
Aizvadītajā nedēļā apstiprinājās iepriekš paustās aizdomas, ka Grieķijas kreiso ekstrēmistu partijas “Syriza” valdība var satricināt Eiropas trauslo solidaritāti Krievijas sankciju jautājumā. Kas aiz tā slēpjas - Grieķijas vēsturiskās attiecības ar Krieviju, vai mēģinājums šantažēt Eiropas Savienību, par to ekspertu viedokļi dalās.
Grieķija un Krievija jau vēsturiski bijušas sabiedrotās, taču ātrums, kādā jaunā Grieķijas valdība paziņoja par savu labvēlīgo attieksmi pret Krieviju, satrauca daudzus. Krievijas vēstnieks bija pirmā oficiālā amatpersona, ar ko jaunievēlētais premjers tikās pirmdien, bet divas dienas vēlāk Grieķija atsauca savu parakstu no kopīgā Eiropas Savienības paziņojuma un vēl pēc dienas neļāva pret Krieviju ieviest jaunas sankcijas. Toties nedēļas beigās grieķi tomēr vienojās kopā ar pārējo Eiropu par papildus sankcijām.
“Mēs nevēlamies plaisu starp Eiropas Savienību un Krieviju tādēļ vismazākais ko varam darīt ir dot pēdējo iespēju sākt diskusijas, politiskas diskusijas starp Eiropu un Krieviju. Tādēļ mēs piekritām, ka esošās sankcijas var palikt spēkā līdz septembrim. Līdz ar to mēs neesam pret jebkāda veida sankcijām. Mēs vienkārši esam pret jaunām sankcijām,” pēc ārlietu ministru sanāksmes Atēnu nostāju skaidroja jaunais Grieķijas finanšu ministrs Nikos Kotzias.
Laikraksta “The Wall Street Journal” uzrunātie analītiķi pieļauj, ka atteikšanās pastiprināt pret Krieviju vērstās sankcijas varētu būt arī taktisks mēģinājums šantažēt Eiropas Savienību, lai tā atvieglotu nosacījumus aizdevumiem pašiem grieķiem. Kā laikrakstam norāda “Royal United Services Institute” direktors Džonatans Ejals, maz ticams, ka Grieķija spēs izpildīt pirms vēlēšanām dotos solījumus, tādēļ vienīgā taktika, kas tai atliek, ir būt sliktajai, un Krievija šīm mērķim noder lieliski. Ejals prognozē, ka Grieķijas gatavība bloķēt sankcijas būs atkarīga no tā, vai un cik Eiropa nāks pretim un samazinās Grieķijas parādsaistības. Pagaidām visi ES līderi ir kategoriski noraidījuši iespēju atlaists valsts parādus.
Daži eksperti jau iepriekš bija norādījuši, ka, atbalstot eiroskeptiski noskaņotās partijas dažādās valstīs, Krievija cenšas iedragāt Eiropas vienotību. Nesen nopludinātā e-pasta sarakste atklājusi, ka Grieķijas jaunajai valdībai ir stipras saites ar Kremļa ideologu Aleksandru Duginu un vienu no Ukrainas separātistu finansētājiem - krievu oligarhu Konstantīnu Malofejevu. Vēstulēs runa ir par Dugina un Malofejeva centieniem izveidot Krievijai simpatizējošu Eiropas politiķu un inteliģences pārstāvju loku. Vienā no sarakstēm “Syriza” padomnieks Nikolas Laoss Duginam raksta: “Zinu ļoti labi, kā darbojas ienaidnieks, un ar jūsu patronāžu es varu dot prettriecienu efektīvi un spēcīgi”.
2/2/2015 • 35 minutes
Mariupoles apšaude: simboliska vai arī stratēģiska nozīme Krievijas - Ukrainas konfliktā
Raidījumā "Septiņas dienas Eiropā" pievēršamies aktualitātēm: Ukrainas prokrieviskie kaujinieki sākuši apšaudīt Melnās jūras ostas pilsētu Mariupoli. Vai konfliktā ar Kijevu šim mērķim ir tikai simboliska, vai arī stratēģiska nozīme? Viesi studijā: Vidzemes augstskolas lektors, ārlietu pētnieks Jānis Kapustāns un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts.
Abi eksperti atzīst, ka notikumu Maruipolē aizvadītās nedēļas nogalē ir nepieteikta Krievijas Federācijas kara darbība Ukrainā. Par to liecina, ka tur vairs nav tikai atsevišķi brīvprātīgie, "tur uzdarbojas organizētās karaspēka vienības", uzskata Jānis Kapustāns.
"Pieņemu, ka tās ir īpašu uzdevumu vienības, ko varējām redzēt Doņeckas lidostas ieņemšanā, grūti iedomāties, ka tie bija vienkārši brīvprātīgie, kas gāja uzbrukumā un ļoti precīzi, mērķtiecīgi sabombardēja lidostas jumtu," analizē Kapustāns. Otrs, kas norāda, ka šis ir organizētas vienības - šiem separātistiem jeb teroristiem ir ļoti moderni ieroči, kādu Ukrainas armijai, iespējams, nemaz nav.
Kamēr NATO joprojām nav pieņēmusi vienotu lēmumu par palīdzību Ukrainai cīņā ar prokrieviskajiem separātistiem, Latvija palīdz apmācīt ukraiņu virsniekus, kuri uz apmācībām ierodas Latvija, atzīst Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts.
Raidījumā arī saruna ar Latvijas ukraiņu savienības valdes locekli Olgu Bergu, vērtējot, kāda palīdzība visvairāk nepieciešama Ukrainas cilvēkiem.
Mariupoles apšaude bijis tikai terorakts vai tomēr Krievijas gatavota plašāka ofensīva?
Galvenais neatbildētais jautājums uz šo brīdi ir, vai Mariopoles apšaudīšana ar mīnmetējiem bija tikai atsevišķs terorakts vai arī Krievija gatavojas jaunai, plaša mēroga ofensīvai. Lai gan liela daļa ārvalstu notikumu vērotāju prognozē, ka ar uzbrukumu Mariopolei Krievija gatavojas izveidot "koridoru" starp Krievijas anektēto Krimu un Doņecku, analīzes un prognožu centrs «Statfor" ir pārliecināts, ka vairāki šādam ofensīvam nepieciešamie indikatori pagaidām trūkst.
No vienas puses "Statfor" pētnieki atzīst, ka "Grad" reaktīvo mīnmetāju izmantošana norāda, ka uzbrukums bija rūpīgi plānots un tam bija valstiska mēroga atbalsts. Uz to norāda arī NATO ģenerālsekretārs Jens Stoltenbergs, kurš skaidro, ka pēdējo dienu laikā Krievijas karaspēks ir devies palīgā prokrieviskajiem kaujieniekiem.
Gan NATO, gan arī analīzes un prognožu centrs «Statfor" ir pārliecināti, ka tik nopietnas bruņutehnikas ievešana norāda uz gatavošanos plašākam uzbrukumam. Taču par to, ka tas nozīmē ilgi aprunātā starpsavienojuma izveidi, ekspertu domas dalās.
Vārdā neatklāti avoti no prokrievisko kaujinieku rindām britu laikrakstam "The Guardian" iepriekš bija vēstījuši, ka viņi nemēģinātu ieņemt tik lielu pilsētu kā Mariopoli, jo tas nozīmētu tik plašas kaujas pilsētas centrā, ka Mariopole tiktu pilnībā iznīcināta un ietu bojā simtiem cilvēku. Arī pašpasludinātās tā dēvētās Doņeckas tautas republikas līderis Aleksandrs Zaharčenko preses konferencē, kurā viņš uzņēmās vainu par uzbrukumu, piebilda, ka pašā pilsētā iebrukt nav plānots.
"Mēs esam pieņēmuši lēmumu negaidīt, līdz Ukrainas armija sāk ofensīvu, mēs vienkārši neļausim viņiem noformēties, Mēs turpināsim uzbrukt līdz sasniegsim Doņeckas robežu. Dārgie mediji – es jau esmu teicis -ja es redzēšu draudus Doņeckas zemei no jebkura apdzīvota punkta, es šos draudus iznicināšu, bet ja draudi nebūs, tad mēs runāsim citu valodu," norāda Zaharčenko.
Arī Ukrainas Nacionālās drošības un aizsardzības padomes preses pārstāvis Andrijs Lisenko uzsver, ka uzbrukums Mariopolei vēl nenozīmē jauna ofensīva sākumu. Preses konferencē nedēļas nogalē pulkvedis uzsvēra, ka nemiernieki apšaudīja Ukrainas pozīcijas, lai paplašinātu savu teritoriju un pielāgotu robežlīnijas savām vajadzībām. Nekādas pazīmes par plašāku uzbrukumu Mariopolei pagaidām neesot.
Analīzes un prognožu centrs «Statfor" uzsver, ka Krievija loģistikas ziņā vēl nav gatava jaunam, plaša mēroga ofensīvam. Lai izveidotu "koridoru" starp Krimu un Doņecku, Krimas infrastruktūrā būtu nepieciešams ieguldīt lielus līdzekļus, taču kopš aneksijas, Krievija pussalu ir atstājusi relatīvi neskartu.
1/26/2015 • 42 minutes, 2 seconds
Notikumi Grieķijā un eirozonas nākotnē
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par to, kāpēc Latvijai ir svarīgi sekot politiskajiem notikumiem Grieķijā un uzzināt, kādi ir iespējamie eirozonas nākotnes scenāriji. Viešņa studijā: ekonomikas zinātņu doktore Raita Karnīte.
Rubrikā Divi viedokļi: Vācijas valdība nevēlas, lai Grieķijas vēlēšanās uzvar kreiso ekstrēmistu partija „Syriza”. Partijas līderis atbild, ka kreisie nerada nekādus draudus Eiropai.
Grieķija tuvojas ārkārtas parlamenta vēlēšanas
Grieķijā ārkārtas parlamenta vēlēšanās var uzvarēt kreiso radikāļu apvienība „Syriza”, kuras galvenais aicinājums ir beigt mocīt grieķu tautu ar bezjēdzīgiem taupības pasākumiem un, nākot pie varas, „Syriza” līderis Aleksis Cipras ir apsolījis panākt jaunu darījumu ar starptautiskajiem aizdevējiem. Aleksis Cipras uzskata, ka līdzšinējā valdība ar premjerministru Antoni Samaras priekšgalā ir novedusi grieķu tautu uz iznīcības robežas divarpus gadu laikā. Viņaprāt, ir pienācis laiks lietu kārtību mainīt.
Tikmēr vēl pie varas esošais Antonis Samaras uzskata, ka pārmaiņas pēdējā brīdī ir ļaunākais, kas var Grieķijā notikt. „Divarpus gados mums izdevās tik daudz ko paveikt. Un izdevās nonākt tik tuvu, lai beidzot nokārtotu savas saistības un saņemtu pēdējo palīdzību. Mēs šobrīd nevaram pieļaut, ka šī tauta pati sevi atgriež krīzē, kur valda nošķirtība, trūkums un piespiedu aizdevumi. Mūsu tautas nestie upuri nedrīkst aiziet zudumā,” uzskata Samaras
To, ka Grieķijas faktors ir ļoti svarīgs, atzīst arī Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētājs Jānis Platais. Viņaprāt, eiro zonas līmeņa pakts par fiskālo disciplīnu nosaka to, ka katrai valstij jāspēj sakārtot savas saistības.
Grieķijas faktors ir ļoti nopietns. Visi skatās uz to, kādā veidā norisināsies priekšā esošās parlamenta vēlēšanas. Pilnīgi skaidrs ir tas, ka Eiropa nevar atļauties vaļības Grieķijai. Tātad katrai valstij jānodrošina pašai, ka tā spēj savu parādu apkalpot,” vērtē Platais.
Ko darīt, ja Grieķijai tiešām kļūst vienaldzīga un tās ietekme eirozonas kopējā ekonomikā? Pastāv iespēja, ka grieķu vēlētājs triec dūri galdā un atsakās no iepriekšējo politiķu panāktajiem darījumiem. Pēteris Strautiņš no DnB Bankas uzskata, ka var arī parādus norakstīt arī tādā veidā, lai neviens to nepamanītu. Piemēram, pateikt Grieķijai, ka tās parāds ir bezgalīgs un procentu likme ir nulle, būtu tas pats, kas pilnīga parāda atlaišana.
„Tas, kas notiek šodien, ir apmēram pa vidu starp galējībām. Tas tiek darīts tādā veidā, lai tante Bavārijā nekā nepamanītu un Merkelei nebūtu pārāk lielas problēmas. Bet, ja grieķi ir ļoti uzstājīgi un viņu politiskie līderi ierunā sevi stūrī, ar prasībām no kurām viņi vairs nevar atkāpties, tad var notikt kāds liels sprādziens - dūres triekšana galdā, trauku mešana pret sienu un izbrāzšanās ārā pa durvīm, nu tad neviens nesaprot, kas notiks pēc tam,” atzīst Strautiņš.
Vācijas vienaldzība ir mānīga
Vācijas mediji jau iepriekš publicēja it kā neoficiālu informāciju, ka Vācijai Grieķijas iziešana no eirozonas nemaz nebūtu tik nepanesama ideja. Ja pirmajā reizē Vācija uzskatīja par uzdevumu saglabāt Grieķijas klātbūtni eiro monetārajā savienībā, tad tagad Vācijai it kā ir vienalga. To, ka šīs runas ir baumas, Latvijas radio raidījumam Krustpunktā atzina arī EK viceprezidents eiro un sociālā dialoga jomā Valdis Dombrovskis, sakot „tās pamatā bija spekulācijas un, ja mēs paskatāmies uz situāciju Grieķijā, tad Grieķijas ekonomika tagad arī ir tādā pagrieziena punktā, Grieķijas ekonomika ir atgriezusies pie izaugsmes, sāk samazināties bezdarbs, attiecībā uz valsts finansēm Grieķijas budžetā ir tā sauktais primārais pārpalikums. Tas nozīmē, ka pirms valsts parāda apkalpošanas izdevumiem, Grieķijas budžets ir ar pārpalikumu. Pašreiz šīs pozitīvās tendences būtu svarīgi noturēt, noturēt to, ka ir atjaunojusies ekonomiskā izaugsme un neiekrist atpakaļ kaut kādā finanšu nestabilitātē, jo caur to atkal nobremzēsies ekonomiskā izaugsme”.
Grieķijā noskaņojums ir tāds, ka uzvaru arī varētu svinēt radikālā partija „Syriza”. Lai arī tās līderis Aleksis Cipras vēl gadumijā zaudēja popularitātē šā brīža premjerministram, „Syriza” partiju reitingā apsteidz pie varas esošo „Nea Dimokratia”.
Par otru valdības partiju „Pasok” šobrīd vaino pilnīgā piekāpībā starptautiskajiem aizdevējiem pašā krīzes sākumā. Šobrīd dažas aptaujas uzrāda, ka „Syriza” ir priekšā liberāļiem par pāris procentiem, taču Halkidā dzīvojošais uzņēmējs Giannis Lionakis uzskata, ka patiesos datus neviens nepublicē. Statistika kaitē valdošajai partijai un tā nepieļaus šādu datu parādīšanos. Tāpēc statistikai pievērst uzmanību būtu muļķīgi.
Giannis Lionakis atzīst, ka arī pats balsos par „Syriza”. Lai arī tradicionāli ir atbalstījis citas partijas, šoreiz viņš vēlas dot iespēju Aleksim Cipras. Vaicāts, ko tieši viņš sagaida no iespējamā uzvarētāja, Giannis Lionakis atzīst, ka pat līdz galam to nezina. Viņš apzinās, ka jācenšas darīt vismaz kaut ko citādā veidā.
Savukārt izskanējušās baumas par Vācijas vienaldzību, ja Grieķija aizietu no eirozonas, Giannis Lionakis uzskata par blēņām un blefu. Vācija vienkārši cenšas iebiedēt. Grieķi paši no eirozonas aiziet nevēlas. Un Cipras jau nemaz nesaka, ka jāiet prom, drīzāk, ka jāpārskata noteikumi, lai tie būtu godīgāki.
Giannis Lionakis arī uzskata, ka Grieķijas ekonomikai ir iespējas attīstīties un, turklāt, ļoti strauji. Labi priekšnoteikumi ir tūrisma industrijai, pārtikas ražošanai un arī dažiem citiem ražošanas sektoriem. Galvenais, kas šobrīd ir vajadzīgs, svaigs elpas vilciens, lai būtu ekonomiskais rāviens, nevis gadiem ilga agonija, kur skābekli padod tikai mazās devās.
1/19/2015 • 34 minutes, 55 seconds
Latvijas vieta Eiropā un Eiropas vieta pasaulē
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par vienu no Prezidentūras izvirzītajām prioritātēm: Eiropas vietas un lomas stiprināšanu pasaulē, kā arī par to kāda šobrīd īsti ir Latvijas vieta Eiropā un pasaulē. Viesis studijā: Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Ojārs Ēriks Kalniņš.
Jaunajā rubrikā piedāvāsim dažādus viedokļus par Eiropas vārda brīvības sadursmi ar teroristiski noskaņotiem pretiniekiem.
Imigrācijas politika, islāma vaina un agresīva islāma kariķēšana
Uzbrukums franču satīriskā žurnāla „Charlie Hebdo” redakcijai ne tikai satricinājis sabiedrību un mudinājis solidarizēties atbalsta akcījā 'es esmu čārlijs', bet arī aizsācis plašas debates par Francijas imigrācijas politikas fiasko, islāma vainu un to, cik pieņemama ir agresīva islāma kariķēšana, kas dažkārt robežojas ar ksenofobiju un rasismu.
{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="62240" layoutid="0" layout="" static=""}
Politikas analītiķis Žeroms Sent-Marī britu laikrakstam „The Guardian” prognozēja, ka Francijā, kur jau līdz šim bija negatīva attieksme pret islāmu un ir vāja valdība, apšaude kļūs par pagrieziena punktu un tai būs ļoti nopietnas un ilgstošas sekas Francijas politiskajā dzīvē. Eksperts lēš, ka visdrīzāk lielākie cietēji būs vienkāršie musulmaņi. Imigrantu kopienas jau līdz šim Eiropā tika uzlīkotas ar lielām aizdomām. Īpaši Francijā un Vācijā. Francijā dzīvo vislielākais musulmaņu skaits visā Eiropā - pieci miljoni, bet Vācijā dzīvo četri miljoni musulmaņu jeb pieci procenti no kopējā iedzīvotāju skaita. Šāvēji turklāt nebija iebraucēji, bet gan imigranti trešajā paaudzē. Daudziem tas licis secināt, ka Francijas piekoptā integrācijas politika ir izgāzusies.
Musulmaņu organizācijas Francijā un citviet Eiropā ir paudušas viennozīmīgu nosodījumu notikušajam, skaidrojot, ka starp islāmu un terorismu nav liekama vienlīdzības zīme. Tikai neliels musulmaņu skaits apšaudē vaino islāmu. Lielākā daļa uzskata, ka vardarbības iemesls ir aizvainojums un arābu tautu apspiešana, nevis teoloģija. Stīvens Fišs, politologs no Kalifornijas universitātes Bērklijā, savā grāmatā “Vai musulmaņi ir atšķirīgi” ir izpētījis saikni starp islāmu un vardarbību un secina, ka valstīs, kur musulmaņi veido lielāko iedzīvotāju daļu, slepkavību skaits ir daudzkārt zemāks.
Apvienoto Nāciju Organizācijas augstais komisārs cilvēktiesību jautājumos Zeids Rads al Huseins, kurš pats ir musulmanis, skaidro, ka islāms nav vainojams notikušajā. „Mums šobrīd visiem ir nepieciešams nomierināties, mums nevajag atmaksāt ar to pašu. Ne islāms, ne arī Eiropas multikulturālisms ir vainojams asiņainajos uzbrukumos, kā daži labējā spārna politiķi ir sākuši apgalvot,” norāda Zeids Rads al Huseins.
ANO komisāra aicinājums dzirdīgas ausis Francijas sabiedrībā pagaidām liekas gan nav atradis. Liela daļa sabiedrības uzskata, ka pie visa ir vainojama tieši islāma reliģija, tādēļ aicina ierobežot imigrāciju. Kareivīgā Francijas „Nacionālās frontes” partijas līdere Marina Le Pena ir gājusi vēl tālāk un ierosinājusi sarīkot referendumu par nāves soda atjaunošanu, kā arī Šengena zonas atcelšanu. Pret imigrācijas noskaņotās partijas visā Eiropā tagad veikli izmanto Parīzes apšaudes kā pierādījumu, ka viņu bažas un brīdinājumi par Eiropas islamizāciju bijuši patiesi.
Prezidentūra ES padomē: Latvijas loma globālās spēlēs
„Junkers, apskāvis Straujumu, ieved Latviju ES prezidentūrā” pagājušā nedēļā vēstīja laikraksts „Diena”, jo vienā no oficiālo pasākumu fotogrāfijām tieši šāds mirklis fiksēts. Žestu kultūras pētniekiem šeit būtu savs skaidrojums, bet acumirkļa vērtējums liek domāt, ka tas ir saudzīgs, bet stingrs „mājiens” – „jums būs jātiek galā ar daudziem izaicinājumiem”. 8. janvārī Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers kopā ar Latvijas Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu, Latvijas valdību un Eiropas komisāriem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā apsprieda prezidentūras prioritātes. Līdz ar „darba uzdevumu listes” oficiālo sakārtošanu turpmākiem sešiem mēnešiem, rodas nepieciešamība saprast šī perioda Latvijas lomu pasaulē, jo viena no Latvijas prezidentūras izvirzītajām prioritātēm ir Eiropas lomas stiprināšana pasaulē. Latvija ir Eiropa, mēs esam Eiropa – kas mums būs jādara, lai veicinātu ES un Latvijas globālā spēlētāja lomas attīstību?
{module widgetid="50" id="media" action="singlepic" imgid="62334" layoutid="0" layout="" static=""}
Preses konferencē EK priekšsēdātājs Junkers uzsvēra mazo valstu spēju koncentrēties uz svarīgajiem jautājumiem, līdz ar to norādot, ka tās nereti ir spējīgākas prezidentūras īstenošanā kā lielās valstis:
„Pēc pieredzes varu teikt, ka mazo valstu prezidentūras bieži vien ir krietni veiksmīgākas nekā lielajām valstīm,” atzina Junkers.
Neprognozējami „spēles noteikumi” būs uzdevuma, censties nokārtot „domstarpības” starp ES un Krieviju. No Latvijas tiek gaidīta vidutāja loma šo attiecību noregulēšanā.
„Attiecībās ar Krieviju jāievēro dažādas stratēģijas - sankcijas un atvērtus komunikāciju kanālus, lai varētu baudīt sankciju augļus, un Latvija var nodrošināt sabalansētu pieeju šajā jautājumā, ” diskusijā ar Saeimas Ārlietu komisijas deputātiem sacīja ES augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni.
Mogerīni akcentēja arī Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča pirmo vizīšu mērķi un uzdevumus. Rinkēvičs savas vizītes uz Kijevu un Maskavu pats nedaudz jokojot nodēvējis par „izlūkmisiju”, lai ziņotu, kā „varētu virzīties tālāk gan kopīgas Eiropas Savienības stratēģijas izstrādē attiecībā pret Krieviju, arī par jautājumiem, ko ES varētu virzīt tālāk uz priekšu politiska dialoga veidā”.
Augstā pārstāve ārlietās un drošības jautājumos pauda pārliecību, ka Latvijas prezidentūra ES var palīdzēt stiprināt ES vienotību un Rinkēviča redzējumu vērtēja atzinīgi.
Arī Eiropadomes priekšsēdētājs Donalds Tusks akcentēja Latvijas nozīmi ES attiecību ar Krieviju noregulēšanā, īpaši uzsverot, ka ES īstenos mierīgu līdzāspastāvēšanas politiku – tā nebūs vērsta „pret Krieviju”. Viņš arī atzina, ka Latvijai šāds politikas virziens maksās augstāku cenu nekā daudzām citām ES valstīm, taču pašreiz nav citas iespējas. Tāpat Tusks vērtēja Latviju kā labu piemēru tam, kā veiksmīgi izkļūt no krīzes un kā pieņemt drosmīgus lēmumus par strukturālām reformām, lai atjaunotu ekonomisko stabilitāti.
„Es esmu pārliecināts, ka prezidentūra Laimdotas Straujumas vadībā būs aktīva, efektīva un produktīva,” Latviju uzteica Tusks.
Pagaidām jaunais Latvijas statuss ES mērogā vairāk akcentēts ir tieši ārpolitiskā līmenī, bet ko par to domā cilvēki Latvijā? Vai viņi jūtas kā īpaša ES sastāvdaļa, vai prezidentūrai būs kāda loma arī ikviena ikdienas dzīvē turpmāko pusgadu un ilgāk, to rādīs laiks un notikumi, un katra paša pārdomas un secinājumi.
Analītiķi atzīst, ka par prezidentūras sākumu grūti sniegt vērtējumu, jo pirmās dienas noritēja svinīgā gaisotnē, visiem iesaistītajiem iepazīstot prezidentūras īstenošanas komandu, politiķus un ierēdņus. Svarīgs aspekts ir arī, ka Latvijas prezidentūru ES Padomē atklāšanas pasākumu dienaskārtību ietekmēja terora akts Parīzē. Jau lietuvieši par savu pieredzi prezidentūrā apgalvoja, ka var plānot un solīt cik vēlas, bet katras prezidentūras kursu noteiks apstākļi un notikumi. Turklāt – neprognozēti. Lietuviešiem bija Snoudens, itāļiem – Ukraina un sankcijas. Vai Parīzes terorakts izrādīsies mūsu prezidentūras noteicošais notikums?
Latvijas lomu pasaules ģeopolitikā var tikai prognozēt, ņemot vērā mūsu valsts pirmās prezidentūras ES Padomē uzdevumus un izaicinājumus. Rezultātus varēsim sākt analizēt jau visai drīz, pirmos – pēc Rinkēviča kunga vizītēm pie mūsu austrumu kaimiņiem.
1/12/2015 • 45 minutes, 24 seconds
Latvijas prezidentūras gads ES padomē sācies
„Septiņas dienas Eiropā” gada ieskaņas raidījums. Par godu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības padomē veiksmīgai uzsākšanai informatīva saruna par jaunāko, svaigāko un visu iecerēto no janvāra līdz jūlijam. Viesis studijā: Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Andris Pildegovičs.
Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē pirmas darba dienas
Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē ir sākusies. Seši mēneši, kuru laikā būs daudz darāmā, organizējot ļoti daudz dažādu pasākumu, augsta līmeņa tikšanos un arī cenšoties rast sadarbību starp dažādām institūcijām. Kā atzīst Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē sekretariāta direktore Kristīne Pommere, tad visi sagatavošanās darbi ir notikuši atbilstoši iecerētajam.
"Lieli resursi ir veltīti Nacionālās bibliotēkas iekārtošanai, kā galvenajai pasākumu norises vietai. Mēs esam atraduši veidu kā bibliotēkai funkcionēt kā lasītāju apmeklētai zonai un prezidentūras zonai. Bibliotēkā prezidentūras telpās ir ierīkotas 8 sanāksmju zāles, kurās vienlaicīgi var notikt pasākumi. Līdz ar to no praktiskā aspekta, mēs esam gatavi uzņemt viesus," skaidro Pommere.
Šonedēļ jau sākas vairāki pasākumi, kuru laikā jauniešiem ir iespēja piedalīties simulācijas spēlē par neformālo ministru tikšanos, tāpat tiks izdota Latvijas prezidentūras pastmarka, izveidota īpaša video sērija par Raini un Aspaziju, kuriem šis ir jubilejas gads. Vēl sagaidāma Eiropas Komisijas kolēģijas vizīte, kuras ietvaros komisāri iepazīsies gan ar Saeimas deputātiem, zinātniekiem un akadēmiķiem, dažādām domnīcām. Bet pirmās nedēļas noslēguma sagaidāma konference un Eiropas gada atklāšana, kā arī Eiropadomes prezidenta Donalda Tuska vizīte.
Žana Kloda Junkera investīciju plāns
Viena no Latvijas prioritātēm Eiropas Savienības (ES) prezidentūras laikā būs Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera 300 miljardu investīciju plāna ieviešana. Tā tiek uzskatīta par Eiropas vēsturē līdz šim vērienīgāko ieceri, kurā ES budžetu plānots izmantot kā sākuma finansējumu papildus investīciju piesaistei. Plānots, ka fonds, kas administrēs projektus, sāks darbus nākamā gada vidū, tādēļ Latvijas prezidentūras laikā būs jāpieņem lielākā daļa noteikumu plāna ieviešanai.
Junkera iecere paredz Eiropas Stratēģisko investīciju fondā sākotnēji ieguldīt 21 miljardu eiro pašas Savienības līdzekļu. Emitējot obligācijas šo summu plānots palielināt līdz 60 miljardiem. Tam vajadzētu piesaistīt 15 reizes lielāku privātā finansējuma apjomu, kā rezultātā kopumā Eiropas ekonomikā tiktu ieguldīti 315 miljardi eiro.
Intervijā „Euranet Plus” radio staciju tīklam par Junkera labo roku dēvētais Eiropas Komisijas pirmais priekšsēdētāja vietnieks Frans Timmermans skaidroja, ka plāna galvenais mērķis ir stagnējošās Eiropas ekonomikas atdzīvināšana. No ierastajiem grantiem un subsīdijām uzsvars tiks pabīdīts uz privātā sektora iesaisti.
“Viss ir atkarīgs no projektu kvalitātes. Esmu pilnībā pārliecināts, ka ar Eiropas investīciju bankas palīdzību mēs varēsim identificēt kvalitatīvus projektus, kas ir nepieciešami Eiropas ekonomikai, lai radītu vienotu digitālo tirgu un radītu jaunas darbavietas. Uzskatu, ka izmantot daļu kapitāla kā sākuma instrumentu ir pareizais veids kā rīkoties. Nevis vienkārši raudzīties uz pieprasījumu un to ekonomikas daļu, kas atbild tikai par infrastruktūru. Ir jāskatās uz to, ko vēlas tirgus,” komentē Timmermans.
Komisija uzskata, ka, pateicoties investīcijām platjoslas interneta tīklos, enerģētikas sektorā, transporta infrastruktūrā, izglītībā un pētniecībā projekts radīs papildus 1,3 miljonus darbavietas.
Biznesa izdevums “The Wall Street Journal” uzsver, ka akcenta pārbīde uz privātā sektora iesaisti varētu izrādīties vienīgā iespēja ES ekonomikas atdzīvināšanai laikā, kad nacionālās valdības joprojām savelk jostu, bet Eiropas Centrālajai bankai ar jaunu monetāro stimulu ieviešanu nesokas tik raiti kā bija plānots.
Atzinīgus, bet piesardzīgus vārdus iecerei ir veltījušas arī Eiropas Parlamentā lielākās politiskās grupas, bet galēji labējie, zaļie un kreiso spārnu deputāti uzsver, ka plāns piesaistīt 15 reizes lielāku privāto finansējumu ir fantāzijas.
Komisija un Eiropas Investīciju bankas darba grupa jau ir iesniegusi pirmo iespējamo investīciju projektu sarakstu. Uz šo brīdi Latvijai ir atvēlēti 58 projekti, sākot ar piecu jaunu cietumu būvniecību, kuģu iepirkšanu un Salaspils kodolreaktora teritorijas atjaunošanu.
1/5/2015 • 46 minutes, 58 seconds
Gada aktualitātes - kaimiņattiecības, ebolas vīruss un politiskie procesi Eiropā
Raidījumā atskatamies uz tiem 2014. gada notikumiem pasaulē un Eiropā, spriežam, kā šie notikumi ietekmēs norises nākamajā gadā, kā ietekmēs mūs tepat Latvijā. Viesi studijā: vēsturnieks Gustavs Strenga, filozofs Ilmārs Šlāpins un žurnālists Filips Lastovskis.
Diskutējam par šādiem tematiem: Ukrainas konflikts un sankciju spēles – Krievijas agresija kā ievads jaunam Aukstam karam; Eiropas cietoksnis – kā migranti un ebola grabina pie Eiropas Savienība ārdurvīm un dažas valstis grib slēgt namdurvis pat tuvākiem kaimiņiem; Kāpēc Eiropas Savienība nespēj uzrunāt vēlētājus? Ko varam secināt pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām un Eiropas Komisijas izveides procesa.
Žurnāls “Foreign Policy” ir nodēvējis aizgājušo gadu kā planētas “karstāko” gadu gan temperatūras, gan notikumu ziņā. Kā pamatojumu šis žurnāls min tādus notikumus, kā revanšistu organizēto Krimas aneksiju, prokrievisko separātistu uzkurināšanu un uzturēšanu Eiropas austrumu perifērijā, tiek pieminēta islāma valsts izniršana it kā no nekurienes un viņu algotņu armijas asiņainais uzvaras gājiens Sīrijā un Irākā. Tam klāt vēl jāliek ebolas epidēmija Rietumāfrikas valstīs un pasaules paniskās bailes no šī vīrusa, krīzes nomocītās Eiropas lēnā atlabšana, rasu nemieri Amerikas vidienē, demokrātijas trūkuma protesti vairākās Dienvidaustrumāzijas valstīs un 2014. gada sprādzienbīstamais degmaisījums ir gatavs.
„Eiropas cietoksnis 2014”
Apzīmējums „Eiropas cietoksnis” ne reti tiek lietots, lai vienoti skaidrotu, kā Eiropas Savienība ievieš aizsargājošus tarifus un tirdzniecības politiku, lai izvairītos no lētāku produktu ievešanas. Būtisks mehānisms ir arī robežkontroles pastiprināšana uz kopējām ārējām robežām, jo drauds ir imigrantu pieplūdums no nabadzīgākām valstīm ārpus „cietokšņa”. Šogad „Eiropas cietoksni” vēlējās ieņemt ne tikai imigranti, bet arī „Ebolas
Bet „Eiropas cietoksnī” ir vēl arī savas citadeles. Piemēram, Lielbritānija. Šīs valsts radikālā partija UKIP uzsvēra nepieciešamību vairāk padomāt par sevi. Jo iekšējā migrācija Eiropā atņemot darbu vietējiem. Par šiem tematiem izteicies partijas pārstāvis Eiropas Parlamentā Pols Natāls: „Viennozīmīgi liela ietekme ir imigrācijai. Mums ir ļoti liela cilvēku kustība gan uz Eiropas Savienību, gan arī pašā Eiropas Savienībā. Liela daļa jaunu cilvēku ir bez darba un mums pašiem ir miljoniem darba meklētāju. Es uzskatu, ka darba tirgus ir pārpludināts ar cilvēkiem no Austrumeiropas, bet mēs vēlamies dot vienādas tiesības arī saviem pilsoņiem”.
Savukārt decembra sākumā Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kemerons publiskoja imigrācijas sistēmas reformu plānu, kas paredz no 2015. gada ierobežot Eiropas Savienības imigrantiem pieeju sociālajiem pabalstiem. Taču viņš atteicies no idejas katrai no bloka dalībvalstīm noteikt individuālas ieceļotāju kvotas.
Vidusjūrā pie Itālijas krastiem starp aptuveni 600 imigrantiem, kuri bijuši ceļā uz Pocalo pilsētu, tika atrasti 30 miruši cilvēki. Turklāt pērn pie Lampedūzas salas Itālijā dzīvību zaudēja 360 cilvēki. Viņi visi vēlējās iekļūt „Eiropas cietoksnī”. Šogad Itālijā vien jau ir ieradušies 60 000 nelegālo imigrantu. Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētniece Inese Šūpule skaidroja, ka migrācijas politika, kāda tā ir ES - kopumā ir ļoti komplekss jautājums.
„Pēdējos 20 gadus tas ir politisko debašu centrā – gan Eiropas nacionālajās valstīs, gan ES kopumā. Un galvenā tendence ir sabiedrības pieprasījums pēc stingrākiem likumiem, ierobežojot gan legālo, gan nelegālo – angliski – regulāro un neregulāro migrāciju,” norāda Šūpule. Viņa Lampedūzas gadījumu salīdzināja ar lakmusa papīrīti, kas parāda, ka Eiropa ir cietoksnis. Ar ieeju gan. Bet ne katram.
„Tas ir ar daudziem vārtiem un iespējām iebraukt, bet tas ir aizsargāts un Eiropa negrib laist iekšā nelegālos imigrantus,” vērtē Šūpule.
Beidzot, šķiet, kaut kādi „vārti” varētu būt iekustējušies. Tika ziņots, ka decembrī eirodeputāti aktualizējuši jautājumu par nepieciešamību pēc visaptverošas migrācijas politikas.
Savukārt oktobra beigās jaunus draudus „Eiropas cietoksnim” sagādāja kāds vīruss. Lai gan Eiropas Savienības veselības komisārs Tonio Borgs akcentēja, ka Ebolas vīrusa izplatības risks Eiropā ir ārkārtīgi zems un ir maz ticams, ka vīruss varētu sasniegt Eiropu, pēc dažām dienām tika izplatīts paziņojums, ka Spānijā ir pirmais upuris. Vīrusa izplatība Rietumāfrikā un pasaulē mediju ziņās tiek atainota teju ikdienas, un Eiropas Savienība un Eiropas valstis jau kopumā cīņai ar Ebolas vīrusu, tostarp iemaksas ANO ieguldījumu fondā, iemaksājušas aptuveni 600 miljonu eiro. Pagaidām, šķiet, Eiropa ir spējusi mazināt iespējas Ebolas vīrusam ielauzties „Eiropas cietoksnī”.
12/29/2014 • 44 minutes, 55 seconds
Eiropas sankcijas pret Krieviju, Krievijas lobisms Eiropā
Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” diskutējam par to, kā sankcijas sāk ietekmēt Krieviju un kā Maskava, lai panāktu labvēlīgus balsojumus par sankciju pārtraukšanu, sākusi lobēt tai pozitīvāk noskaņotās Eiropas Savienības valstis. Viesis studijā: Vidzemes augstskolas lektors ārlietu pētnieks Jānis Kapustāns.
Atskatā par aizgājušo nedēļu: Krievijā - rubļa kursa straujais kritums, Grieķijā - pirmsvēlēšanu nemieri un Eiropas Parlaments balso, vai atzīt Palestīnu.
Krievijas lobijs Eiropā
Gada beigām parasti raksturīgs aizvadīto 12 mēnešu apskats dažādos medijos, kas šogad pirmajā vietā noteikti ierindos notikumus Ukrainā. Dramatiskais Krievijas rubļa kritums arī noteikti palīdzēs pieliet eļļu ugunī tai neskaidrībai un nedrošībai, kas šobrīd norisinās aiz mūsu austrumu robežām.
L\īdz ar rubļa krīzi, aktuālas ir diskusijas, cik lielā mērā Krievijas ekonomika brūk tikai zemo naftas cenu dēļ un cik daudz tās krīzei devušas arī ASV un ES ieviestās sankcijas? Skaidrs, ka lietuviešu vai latviešu piena produktu neesamība Krievijā ir mazāk sāpīga, nekā nespēja iegūt papildus finansējumu Rietumu bankās. Tāpēc sankcijas noteikti ir atspēlējušās Krievijai svarīgākajos ekonomikas sektoros, kas pārsvarā ir energoresursi un to ieguve.
Pirms vēl sākās jezga ap rubļa dramatisko kritumu, baumoja, ka Krievijas ārlietu dienesti aktīvi cenšas salauzt Eiropas Savienības vienotību, kurai nākamā gadā vajadzēs lemt par sankciju pagarināšanu vai atcelšanu. Kā iespējami vājākos posmus min Ungāriju, Slovākiju, Bulgāriju, Kipru un Itāliju. Galvenokārt tās ir valstis, kuras ir cieši saistītas ar Krieviju finansiālos darījumos vai arī enerģētiskajos projektos.
Uzreiz pēc ziņām, ka Krievija pārstāj Dienvidu plūsmas gāzes cauruļvada būvniecību Bulgārijas teritorijā, valsts premjerministra vietnieks Eiropas fondu un ekonomikas jautājumos Tomislavs Dončevs atzina, ka zaudētās investīcijas nodarīs kaitējumu Bulgārijas budžetam. South Stream cauruļvads paredzēja ilgtermiņa ieņēmumus un Bulgārijai to trūkums būs sāpīgs.
Krievijas prezidents savās uzrunās ir uzsvēris, ka Bulgārija pati nav pieņēmusi lēmumu par South Stream projekta apturēšanu. Šo lēmumu uzspieda Eiropas Komisija. Nereti par „mazo Putina brāli” Eiropā min Ungārijas premjerministru Viktoru Orbanu, kurš arī pietiekami ilgi ir kaitinājis savus Eiropas kolēģus. Orbanam pārmet demokrātijas vērtību apspiešanu, pārāk lielu izpatikšanu Krievijai. Tieši viņš lobēja atomelektrostacijas atjaunošanas darbus, kuriem naudu piedāvāja Krievija. Orbana valdības lēmums saniknoja Ungārijas opozīciju, tā brīdināja, ka valsts jau tā atrodas pilnīgā Krievijas žēlastībā no naftas un gāzes, tāpēc palikt zem Krievijas finansējuma arī atomenerģiju ir neprāts.
Taču pēdējās nedēļās Ungārijas valdības vadītājs ir kļuvis piekāpīgāks. Pagājušajā nedēļā Orbans apsolīja, ka sankciju jautājumā sekos Vācijas piemēram. Angela Merkele jau ir ieplānojusi apmeklēt Ungāriju nākamā gada sākumā, kad runās par abu valstu savstarpējo sadarbību. Vācijas uzņēmumi ir lielākie ārvalstu investori Ungārijā. Viņu devums ir aptuveni ceturtā daļa no visām investīcijām.
Taču Ungārijai tāpat ir svarīgs enerģētiskās neatkarības jautājums. Sarunās pēc South Stream pārorientēšanas uz Turciju, Viktors Orbans uzsvēra, ka Eiropas alternatīvas pagaidām ir neizdevušās.
„Nabuko gāzes vads kā projekts nav veiksmīgs. Dienvidu gāzes apgāde bija laba iespēja dienvideiropai, bet, protams, ungāru interesēs tagad ir vienoties ar horvātiem, ka viņu gāzes infrastruktūra tiek savienota ar Ungārijas apgādi. Tad mēs varētu saņemt ne tikai Krievijas, bet arī Azerbaidžānas gāzi. Šis Ungārijas ekonomikai ir stratēģiski svarīgs jautājums. Ungārija aicinās pārējās ES valstis atbalstīt politiku, kura paredz lielāku sadarbību starp gāzes infrastruktūras uzņēmumiem kaimiņvalstīs,” vērtē Orbans.
Kas apsolīts Ungārijai?
Vai pastāv iespēja, ka pēdējo nedēļu laikā Ungārijas retorika ir mainījusies tieši kādas Briseles vai vismaz ietekmīgās Vācijas dāvanas dēļ? Pagaidām nav zināms, kas varētu būt piesolīts, bet Latvijas Radio korespondente Briselē Ina Strazdiņa šādu iespēju neizslēdz. Briseles gaiteņos saprot, kādu spēli spēlēt vēlas Krievija.
„Protams, Krievija strādā dažādos ceļos. Daudz mēģina izmantot acij neredzamos diplomātiskos ceļus, tieši zvanot atbildīgajām amatpersonām, runājot ar dalībvalstu „atslēgas” cilvēkiem, tiem, kuri var ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Un protams, to ļoti labi zina Briselē, un tāpat spēlē pretim. Tā ir ļoti smalka, diplomātiska spēle, ar ļoti augstām likmēm. Jā, protams, zinot, ka ir šīs valstis, kā Itālija, Ungārija, Kipra un Slovākija – valstis, kuras ir vairāk simpatizējošas Krievijai un savā ziņā atkarīgas no Krievijas, tad ar tām mēģina runāt. Teiksim tā, dāvaniņas eksistē. Ungārijas gadījumā, valsts vēlējās kopā ar Krieviju veidot gāzes projektu, šo Dienvidu straumes projektu, Krievija pēdējā brīdī atteicās un Ungārija tagad arī ir uz sēkļa. Lielās valdības un Brisele to redz, saprot, tāpēc cenšas situāciju labot, piesaistot valsti citiem projektiem,” komentē Strazdiņa.
Rubļa krahs 16. decembrī ietekmēs Krievijas stratēģiju, kā tālāk ietekmēt atsevišķas Eiropas valstis. Dažas simpatizē Krievijai enerģijas vai finansiālo pakalpojumu dēļ, citas pat atklāti simpatizē Kremļa ideoloģijai un saņem no Krievijas naudu politiskajai darbībai. Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis norādīja, ka ietekme Kremlim pār atsevišķām Eiropas valstīm ir un paliks. Šobrīd ir vienkāršāk runāt ar atsevišķu valstu vadītājiem, nekā censties lobēt savas intereses Briselē. Māris Cepurītis arī uzskata, ka ekonomiskās grūtības tikai veicinās spiediena izdarīšanu no Krievijas puses, jo sankciju atcelšana būtu mazs solis pretim problēmu risināšanai valsts finansēm tik grūtajā laikā.
„Tieši šajā brīdī Krievija pastiprinās ārējās darbības, lai mēģinātu novērst sankcijas. Kremļa politiskajai elitei vajadzēs pievērst lielāku uzmanību tam, kas notiek Krievijā. Bet tāpat ārlietu ministrija, diplomātiskais dienests un arī slēptākas institūcijas, kā piemēram, ārējā izlūkošana, savu aktivitāti nemazinās. Drīzāk šajos apstākļos tā tiks pastiprināta,” analizē Cepurītis.
To, ka Krievija mierā neliksies, paredz arī Ina Strazdiņa. Varam tikai piekrist viņas izteikumam, ka Latvijas politiķiem un diplomātiem iespējams priekšā stāv ļoti liels pārbaudījums. Nākamā gada pirmā puse aizritēs Latvijas prezidentūras zīmē, bet teju visi sankciju balsojumi ir noteikti tieši pirmajos sešos mēnešos. Paredzams, ka Krievijas spiediens tikai pieaugs, tāpēc līdz ar Ziemassvētkiem un Jauno gadu, varam jau tagad vēlēt Latvijas politiķiem un ierēdņiem ļoti zinošus padomniekus un milzīgu izturību.
Mākslinieka Roberta Koļcova laika redzējums
„Šobrīd ārā ir ziema, bez tai raksturīgā zemes seguma - sniega - nav. Tāds ir šobrīd laiks. Negribētos ļoti lokāli šai prognozei pieiet. Ja mēs skatāmies gada griezumā, pieņemsim – nākamajam gadam – tur vajadzētu domāt ne tikai par Latviju, bet zemeslodi kopumā. Jo zemeslode ir hermafrodīts. Tuvāk Ziemeļpolam, Dienvidpolam tas ir sievišķīgs, bet tuvāk ekvatoram – vīrišķīgs. Eiropa – vairāk vai mazāk ir tuvāk ziemeļiem (vismaz Latvija), tāpēc būtu nekorekti prognozēt sievieti. Gandrīz neiespējami. Es saprotu to vēlmi, ka mēs gribam zināt, kas būs nākotnē. Ja mēs gribētu objektīvu atbildi, tas nebūtu iespējams. Laika vērotājs es īsti neesmu, bet mēdzu dabu vērot. Es gribētu palikt pie tā plašā – Latvijā, Rīgā un turpmākajās divās dienās gaidāms mākoņains … tas, ko mēs dzirdam katru dienu. Es nedomāju, ka kaut kas īpaši mainīsies. Un, ja būtu jāizsaka tāda vēlējuma forma, tad es teiktu tā – pamatā būs lidojumam labvēlīgi laika apstākļi”.
12/22/2014 • 33 minutes
Sarežģītais Eiropas Savienības budžeta tapšanas process
Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par Eiropas Savienības budžetu un to, kā strīdi ap budžetu vistiešākā veidā ietekmē lauksaimniecības nozari Latvijā. Diskutēsim arī par to, kāpēc piensaimnieki devās uz Briseli pienu dalīt un solidaritāti meklēt. Viesi studijā: Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes loceklis Uldis Krievārs un Latvijas Zemnieku federācijas Lauku attīstības eksperte Agnese Hauka.
Atskatā par aizgājušo nedēļu: Eiropa meklēs alternatīvas gāzes vadam „South steram” un nosodījums CIP par īstenoto ieslodzīto spīdzināšanu.
ES budžets: iedzīvotājiem, ne ierēdņiem
Pagājušā nedēļā Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis panāca politisku vienošanos par bloka budžetu nākamajam gadam 141,2 miljardu eiro vērtībā. Ir iecerēts arī par trīsarpus miljardiem palielināt izdevumus šā gada budžetam, lai segtu nenomaksātos rēķinus, kas, pēc Eiropas Savienības Padomes viedokļa, sasnieguši vēl nepieredzētu apjomu.
Vienošanās par naudu Eiropas līmenī patiesi nav viegls uzdevums. Sarunās, kas par jauno budžetu notika starp Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un ES dalībvalstīm, Eiroparlaments (EP) iestājās par 8% lielāku budžetu nekā šogad, tikmēr ES dalībvalstis vēlējās ierobežot izdevumus. Vēl 18. novembrī trīs ES iestādēm pēc trīs nedēļu ilgām sarunām neizdevās panākt vienošanos par 2015. gada budžetu. Te jāatgādina, ka ES budžetu veido dalībvalstu iemaksas, un lielākā daļa līdzekļu tiek sadalīti starp bloka 28 valstīm, izdalot tos dažādām subsīdijām un atbalsta programmām. Galvenais šķērslis, kas traucēja vienoties, bija jautājums par nesamaksātiem rēķiniem, ko ES regulāri pārraksta uz nākamo gadu. Kopš 2011. gada, kopējais apjoms šiem rēķiniem ir pieaudzis līdz aptuveni 28 miljardiem eiro. Nesamaksātie rēķini galvenokārt ir par kohēzijas, inovāciju un izglītības projektiem un programmām, ko dalībvalstis jau ieviesušas, bet joprojām nav saņēmušas ES solīto finansējumu.
Eiropas radiostaciju tīkla Euranet debašu raidījumā novembra beigās Lielbritānijas Konservatīvo EP deputāts Ričards Ešvorts, notiekošās sarunas starp trim „sarunu dalībniekiem” aprakstīja kā „lēnas kustības autoavāriju”. Ešvorts norādīja, ka ES budžeta sistēma ļauj veikt solījumus nākotnei, bet tad, kad „šī nākotne” pienāk, dalībvalstīm nav ienākumu, lai samaksātu rēķinus, kas saistīti ar viņu iepriekšējām saistībām. Pēc deputāta domām, būtu jau iepriekš rūpīgi jāanalizē, vai šīs saistības ir reālas, vai nē. Tas ļautu izvairīties no neapmaksātu rēķinu pieaugšanas, un arī apturētu ES budžeta palielināšanu.
Tas, ka valda nevienprātība attiecībā uz bloka budžetu, nav nekas neparasts. Analītiķi norāda, ka dalībvalstis parasti ir tās, kas cenšas ierobežot izdevumus, savukārt EP deputāti sliecas, ka vajadzētu tērēt vairāk. Sava loma nespējā vienoties ir arī Eiropā pieaugošai neapmierinātībai ar Briseli. Euranet raidījumā, debatējot par jaunā budžeta jautājumiem, Eiropas Tautas partijas Somijas loceklis Petri Sarvama vairāk uztraucās tieši par uzticamību ES, ja turpināsies situācija, ka dalībvalstis nemaksā savus rēķinus.
„Daudzas nevalstiskās organizācijas, uzņēmumi, arī studentu programmas ir atkarīgas no šiem maksājumiem. Tas nevairo uzticamību, ja Erasmus vidū, piemēram, mēs atsaucam skolēnus mājās, sakot „labi, mēs apsolījām, šo projektu, bet tagad nav pietiekami daudz naudas, jo dalībvalstis nevēlas samaksāt rēķinus”,” situāciju komentē Sarvama.
Debašu beigās gan abi politiķi apgalvoja, ka viņi ir pārliecināti, ka vienošanās par ES budžetu tiks panākta līdz gada beigām un šo procesu salīdzināja ar ilgi gaidīta „Santa Klausa atnākšanu”.
Turpinot par Eiropas naudu, jāatgādina, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers novembra otrā pusē EP iepazīstināja ar investīciju plānu – papildus piesaistīt 315 miljardu eiro, kas iecerēts kā būtisks ieguldījums nodarbinātībā un izaugsmē, tādējādi cenšoties mazināt bezdarbu Eiropas Savienībā. Plānotajiem ieguldījumiem vajadzētu stimulēt izaugsmi, veicinot publiskā un privātā sektora sadarbību. Tāpat arī Junkers norādīja, ka šī „Eiropas pēdējā iespēja” aktivizētu attīstību, palielinot Eiropas Investīciju bankas aizdevumu izsniegšanas jaudu un ieguldījumus dalībvalstu infrastruktūrā un vienotā tirgus izveides pabeigšanā.
„Nākamie pieci gadi mums būs ļoti būtiski. Šī iemesla dēļ es vēlos teikt, ka Eiropai vajadzētu rūpēties par lielajām problēmām, nevis nodarboties ar problēmām, ar ko saskaras eiropieši savā ikdienas dzīvē. Un es gribētu teikt, ka mums par katru cenu ir jāatrod līdzekļi investīciju paketei – šie 300 miljardi eiro. Budžeta konsolidācija varētu būt svarīga, bet politika, kas ir orientēta uz izaugsmi un nodarbinātību, ir ne mazāk svarīga. [..]Mums nav izvēles, jo esam uz sabrukuma robežas, no kā jāizvairās par katru cenu. Ņemot vērā lielo plaisu starp sabiedrības viedokli Eiropā un Eiropas iestādēm – un tāda pati situācija ir attiecībā uz sabiedrības viedokli un valstu valdībām – mums ir jārūpējas, lai eiropieši tuvinātos Eiropas Savienībai,” analizē Junkers.
Arī par kopējo budžetu atbildīgā eirokomisāre Kristalina Georgijeva akcentēja ES cilvēku svarīgumu un sacīja, ka budžets ir paredzēts iedzīvotājiem Savienībā, nevis ierēdņiem. Komisāre uzsvēra, ka sarunās par budžetu komisija centusies ņemt vērā parlamenta un dalībvalstu pretenzijas, un norādīja, ka Eiropas Komisija spēlēja „godīgā brokera” lomu trialoga sarunās.
Jau norādīts, ka vairākas valstis vēlējās, lai šī un nākamā gada budžets tiktu samazināts, savukārt citas cerēja uz palielinājumu. Vēl novembra sākumā nebija skaidrs, kādu atbalstu Eiropas Savienība varētu sniegt, piemēram, zemniekiem, kas cietuši no Krievijas sankcijām. Bet nu jau eirokomisāre Georgijeva paziņoja, ka jaunajā budžetā Komisija ir spējusi atrast naudu, lai samaksātu subsīdijas Savienības lauksaimniekiem, turklāt bez krīzes resursu izmantošanas.
„Klusuma diena” Ukrainā nav devusi rezultātus
„Klusuma diena”, kas tika izziņota 9. decembrī, Ukrainā bija iecerēta kā mēģinājums veidot ilgstošu pamieru un veicināt miera sarunas. Taču jau pēc diennakts vienošanās par uguns pārtraukšanu netika ievērota, un abas puses atsāka cīņas. Vai varam sagaidīt, ka tuvākā laikā Ukrainā karadarbība beigsies? Komentē Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis:
„Ukrainas prezidents Petro Porošenko paziņoja, ka piektdien ir pirmās 24 stundas bez kritušajiem Ukrainas pusē. Tas liecina, ka ir panākts zināms pamiers, lai gan šajā laika posmā to var raksturot kā diezgan trauslu. Tālākā attīstība potenciālajā konflikta noregulējumā būs atkarīga, vai būs iespējams konsolidēt pamieru, ieviest to praktiski, lai tas turpinātos ne tikai dažas dienas, bet ilgāku laiku. Līdz ar to, kad tiek plānotas miera sarunas, tad būtu ļoti svarīgi sekot līdz tam, par ko tiek runāts miera sarunās un kādi ir mēģinājumi panākt noregulējumu. Bet kopējā tendence var izrādīties negatīva, jo vienlaicīgi pamiers var liecināt par mēģinājumiem tikai „ieziemot” konfliktu, kad abas puses vienojas par to, ka ziemas mēnešos tiek pārtraukta aktīvā militārā darbība, bet tiek izvērsta aktīvāka politiska darbība, kur abas puses turpina aizstāvēt savas intereses”.
12/15/2014 • 33 minutes, 20 seconds
Priekšnosacījumi mierīgai Palestīnas un Izraēlas līdzāspastāvēšanai
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā runāsim par to, ko palestīniešiem nozīmē pasaules valstu atzinība un spriedīsim, kādi varētu būt priekšnosacījumi mierīgai Palestīnas un Izraēlas līdzāspastāvēšanai. Viesis studijā: Arābu kultūras centra vadītājs, Saeimas deputāts, ārts Hosams Abu Meri.
Atskatā par aizgājušo nedēļu: Berlīne paziņojusi, ka pret Krieviju nepieciešams vērst papildus ekonomiskās sankcijas. Petro Porošenko taisās rīkot referendumu par pievienošanos NATO un Lietuva gatava piegādāt ieročus Ukrainai.
Palestības valsts - būs vai nebūs?
Vairāk nekā simts valstu Palestīnas valsti jau ir atzinušas – liela daļa Āzijā, Tuvajos Austrumos un Dienvidamerikā. Arī vairākas Eiropas Savienības valstis. 30. oktobrī Zviedrija oficiāli atzina Palestīnas valsti. Ungārija, Slovākija un Polija šo soli katra veica pirms iestāšanās ES.
Zviedrijas Ārlietu ministre Margota Vallstrēma noraidīja pārmetumus, ka šis lēmums nācis par ātru, tas drīzāk nācis par vēlu. Tāpat sava paziņojumā Vallstrēma uzsvēra Izraēlas – Zviedrijas sadarbību daudzu gadu garumā: “Šodien Zviedrija pieņēmusi lēmumu par Palestīnas valsts atzīšanu. Lēmums pieņemts, balstoties starptautiskās likumdošanas kritērijos. Ir teritorija, cilvēki un valdība. Neatzīt Palestīnu tādēļ, ka tā ir okupēta, nozīmētu pretrunu principam, ka agresija nedrīkst nest pozitīvus augļus. Ievērojiet, ka jau vairāk nekā 130 valstis atzīst Palestīnu. Zviedrija šajā uzskaitījumā ir 135. [..] Mēs ceram, ka Izraēla šo mūsu soli pieņems līdzsvaroti un konstruktīvi. Un ceram, ka mūsu lieliskā sadarbība turpināsies”.
Savukārt Latvijas dienaskārtībā jautājums par Palestīniešu pašpārvaldes kā neatkarīgas valsts atzīšanu joprojām nav, tā ziņu aģentūrai LETA, komentējot Zviedrijas lēmumus, sacīja Ārlietu ministrijas preses sekretārs-vēstnieks Kārlis Eihenbaums un norādīja, ka Latvija pieturās pie Eiropas Savienības nostājas par divu valstu risinājumu.
Tikmēr novembra vidū simboliskā balsojumā Palestīnas valsti atzina Spānijas parlaments. Tā mērķis ir veicināt Izraēlas un palestīniešu konflikta mierīgu noregulējumu un Izraēlas atgriešanos pie sarunu galda. Lai gan iniciatīva nenozīmēja būtiski mainīt Spānijas Tuvo Austrumu politiku, Madride cerēja injicēt impulsu, kas palīdzētu rast risinājumu divām valstīm – Izraēlas un palestīniešu. Žurnālistiem Briselē pirms pāris nedēļām pozīciju skaidroja Spānijas ārlietu ministrs Hose Manuels Garsia-Margallo: „Mums ir sajūta, ka nav atlicis daudz laika. Vai nu ir jādara kaut kas ātri, vai divu valstu risinājums būs fiziski neiespējams”. Uz šo Spānijas rīcību Izraēla reaģēja ar vilšanos, tā vēstīja ziņu kanāls euronews.com. Spānijas simboliskais solis, kas bija iecerēts kā miera veicināšanas piemērs starp palestīniešiem un Izraēlu, no Izraēlas puses tika noraidīts. Izraēlas Ārlietu ministrijas pārstāvis Emmanuels Našons pauda, ka šāda nostāja rada greizu situācijas risinājumu.
Savukārt Rietumkrastā palestīnieši Spānijas parlamenta pretimnākšanu sveica. Palestīniešu pašpārvaldes amatpersona Hanana Ašravi sacīja, ka tas ir būtisks impulss miera veicināšanā: „Tagad ir impulss konstruktīvi iesaistīties atzīt Palestīnas valsti un ieguldīt tikai miera veicināšanā. Citādi Izraēla turpinās savu politiku, iznīcinot divu valstu risinājumu, iznīcinot izredzes par dzīvotspējīgu Palestīnas valsti”.
Novembra sākumā Eiropas Savienības augstā ārlietu pārstāve Federika Mogerīni vizītes laikā Gazā paziņoja, ka pasaule „nevar atļauties” vēl vienu karu Gazas joslā un aicināja izveidot Palestīnas valsti: „Mums ir vajadzīga Palestīnas valsts – tāds ir galīgais mērķis un tāda ir Eiropas Savienības nostāja. Ne tikai Gazas iedzīvotāji nevar atļauties ceturto karu, visa pasaule to nevar atļauties. Mēs nevaram vienkārši sēdēt un gaidīt. Ja mēs sēdēsim un gaidīsim, tas ilgs vēl 40 gadus. Mums ir jārīkojas tagad”.
Tikmēr Izraēla, kā norāda euronews.com, plāno būvēt 1000 mājokļus ebreju kolonistiem pārsvarā arābu Austrumjeruzalemē. ANO ģenerālsekretāra vietnieks politiskajos jautājumos Džefrijs Feltmans, tiekoties ar ANO Drošības padomi septembrī, sacījis „ [..] šie plāni atkal rada nopietnas šaubas par Izraēlas apņemšanos sasniegt ilgstošu mieru ar palestīniešiem, jo jaunās apmetnes apdraud Palestīnas valsts dzīvotspēju nākotnē”.
Filosofs Noams Čomskis intervijā Emijai Goldmanei vietnē democracynow.org oktobra otrā pusē runājot par Palestīnas un Izraēlas konflikta iespējamo risinājumu un ASV lomu sacīja, ka svarīgs pasākums, ko ASV varētu veikt, ir dzīvot un rīkoties līdz ar saviem likumiem.
„Viens no tiem ir tas, ko sauc par Leihī likumu. kas aizliedz nosūtīt ieročus jebkādām militārajām vienībām, kas iesaistītas konsekventos cilvēktiesību pārkāpumos. Nav ne mazāko šaubu, ka Izraēlas armija ir iesaistīta masveida cilvēktiesību pārkāpumos. Un tas nozīmē, ka ASV ieroču nosūtīšana Izraēlai ir pretrunā ar ASV tiesību aktiem. Amnesty International, piemēram – jau gadiem ir aicinājusi ieviest ieroču embargo pret Izraēlu šā iemesla dēļ,” atzīst Čomskis.
Palestīnieši meklē valstiskumu Izraēlas okupētajā Rietumkrastā un Gazā. Jāatgādina, ka 2012. gada 29. novembrī ANO Ģenerālā asambleja ar vairākuma dalībvalstu atbalstu paaugstināja palestīniešu valdības statusu līdz novērotājvalstij, de facto atzīstot Palestīnas valsti. Toreiz lielākā daļa ES dalībvalstu šajā balsojumā atturējās. Tikmēr Izraēla ar tās sabiedrotā ASV atbalstu turpina uzstāt, ka Palestīnas valsts var tikt izveidota vienīgi sarunu ceļā starp izraēliešiem un palestīniešiem. Tāpat tiek norādīts, ka pēdējās miera sarunas, kuras ilga deviņus mēnešus un to vidutājs bija ASV, izjuka aprīlī. Izredzes, kad tās varētu atsākties, ir visai neskaidras.
Gaidāmās izmaiņas gāzes tirgū
3. decembrī Klaipēdā oficiāli atklās Baltijā pirmo peldošo sašķidrinātās dabasgāzes termināli. Kas mainīsies enerģētikas jomā Latvijā līdz ar šādu notikumu? Komentē enerģētikas jomas eksperts Juris Ozoliņš:
„Lietuvas patērētāji, kas ir izvietojušies Klaipēdā un tās apkārtnē no 15. novembra, saņem gāzi, kas ir Norvēģijas izcelsmes. Līdz ar to enerģijas ainava Lietuvā ir pilnīgi mainījusies – ir nopietna konkurence, ir parādījušās iespējas, ir pieeja globāliem tirgiem. Jautājums par Latviju, protams, ir pilnīgi atklāts tādā nozīmē, ka mūsu likumdevējs nolēma, ka Latvijas patērētājam tiesības pieiet citiem tirgiem ir atliktas līdz 2017. gada aprīlim. Tomēr ir viens nozīmīgs moments šajā lietā, jo faktiski ir izbeigusies Baltijas valstu izolācija no citiem tirgiem, piemēram, Krievijas. Līdz ar to mēs faktiski esam zaudējuši tā sauktās derogāciju tiesības saskaņā ar direktīvu par iekšējo gāzes tirgu neliberalizēt vai neļaut patērētājiem iziet tirgū. Līdz ar to ir gaidāmas nopietnas, juridiskas cīņas starp tiem, kuri ir pretinieki tirgus pārmaiņām un valsts pienākumiem attiecībā pret Eiropas Savienības likumdošanu”.
12/1/2014 • 33 minutes, 9 seconds
Kādas pārmaiņas Latvijā ieviesīs projekts „Rail Baltica”?
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par projektu „Rail Baltica”. Precīzāk - par to, kāpēc projekts tik ilgi un grūti nācis, kāpēc Eiropas Savienībai un Latvijai tas ir būtisks un kas papildus sliežu ceļa platumam mainīsies. Viesi studijā: Satiksmes ministrijas „Rail Baltica” Eiropas sliežu platuma izpētes projekta koordinators Kaspars Vingris un Baltijas jūras telpiskās plānošanas iniciatīvas VASAB sekretariāta vadītājs Tālis Linkaits.
Atskatā par aizgājušo nedēļu: NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs viesojās Rīgā, Spānijas parlaments atbalstīja Palestīnas valsts izveidošanu.
Ar vilcienu no Tallinas līdz Parīzei, nepiestājot Salacgrīvā
Ideja, ka no Baltijas varētu ar vilcienu aizbraukt līdz Berlīnei vai Parīzei, ir salda un melanholiska atmiņa no pirmskara laikiem. Vilciena skaņas var maigi ieaijāt, ceļā no Ziemeļeiropas līdz pat pašai Venēcijai.
„Rail Baltica” ir projekts, kas šo nostaļģiju plāno atgriezt ikdienā. Lielas investīcijas, paredzams straujš nodarbinātības pieaugums un augstāka iedzīvotāju mobilitāte, tas viss it kā atbilst Eiropas vērtībām un mērķiem. Arī bijušais Eiropas Savienības komisārs transporta jautājumos Sīms Kalass vēl iepriekšējās komisijas laikā apstiprināja, „Rail Baltica” ir integrācijas projekts ar tālejošiem mērķiem.
„”Rail Baltica” projekts ir svarīgākā daļa no plašākas attīstības vīzijas visam reģionam, kas ietver arī sadarbību austrumu virzienā aiz Eiropas Savienības robežām. Bet te arī svarīgi uzsvērt, projekts paredz lielākoties dalībvalstu iesaistīšanos, ne Eiropas institūciju. Igaunija, Latvija, Lietuva un Somija ar Poliju, kuras arī ir ieinteresētas, tā ir daļa pat no Baltijas un Adrijas jūras koridora. Ja kāda no iesaistītajām valstīm nolemj nesadarboties, tad projekts apstājas,” norādījis Sīms Kalass.
Šobrīd Eiropas mērogā komisāru portfeļi jau ir mainījušies un par šo nozari atbildību uzņēmusies slovēniete Violeta Bulca. Viņai vēl priekšā straujš iepazīšanās process ar lietu kārtību transporta jomā, taču viena no lietām, kas paliks nemainīga, attieksies uz finansējuma sadalīšanu. Ja dalībvalstis minstināsies pārāk ilgi, naudu projektam atņems.
„Es centīšos pieturēties pie koncepcijas, kas jau ir zināma un to mēdz saukt par „izlieto vai pazaudē”. Uzskatu, ka šī ir svarīga nostāja, un paskaidrošu kāpēc. Es biju Slovēnijas ministre un arī viceprezidente un saskāros ar Eiropas Savienības fondu izlietošanu dalībvalstu līmenī. Dažādu iemeslu dēļ, ļoti lieli un svarīgi projekti netika realizēti nepareizas vadības dēļ. Kā mēs varam cerēt uz labāku Eiropu, ja vitāli svarīgi projekti buksē? Tāpēc uzskatu, stratēģija „izlieto vai pazaudē” naudu ir laba, tā stimulē censties vairāk,” bilst Violeta Bulca.
„Rail Baltica” projekta realizācijai jau ir nodibināts visu Baltijas valstu kopuzņēmums a/s „RB Rail”. Tas strādās gan pie mārketinga, gan arī pie tehniskajām projekta lietām, piemēram, projektēšanas un būvniecības. Uzņēmumā vienlīdz lielā apmērā ir pārstāvēti visu Baltijas valstu pārstāvji, lai projektu arī realizētu visiem pieņemamā veidā.
„Skaidrs, ka lielākais ieguvums ir pilsoņu mobilitāte, kravu pārvadājumi, nākotnē, ļoti utopiska ideja gan, tomēr, savienot Baltiju ar Minsku un Kijevu, tātad piesaistīt Melnās jūras kravas. Protams, attīstīts dzelzceļš ir arī valsts nacionālās drošības jautājums. Ja šos faktorus saskaitīt, skaidrs, ka projekts ir izdevīgs. Papildus, ātrs dzelzceļš ir konkurents aviācijai un šobrīd investori atzīst, ka Lietuvai šajā jomā ir neatbilstoši sasniegumi, par ieguvumiem plašāk stāsta Lietuvas satiksmes ministrs Rimantas Sinkēvičus:
Bet Latvijas pašvaldības ir sākušas interesēties par projekta otro kārtu, kurā sāksies jaunās dzelzceļa līnijas ietekmes uz vidi vērtējums. Satraukumu paudušas Mārupe un Babīte, bet reģionālo pārvadājumu atzari ļoti svarīgi ir visām pašvaldībām, caur kurām „Rail Baltica” virzīsies. Salacgrīvas novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs uzskata, ka šobrīd pašvaldībām ir iespēja paust savas vēlmes.
„Pirmais posms jeb mugurkauls ir uzzīmēts. Protams, mūs interesē, pie iespējas, ja tie būs reģionālie pārvadājumi, lai šī satiksme būtu ļoti ērta ar nokļūšanu Rīgas centrā. Šobrīd ir darba grupa, kas ar pašvaldībām strādā. Tie ir konsultanti un ministriju pārstāvji, kas ar mums runā, šobrīd ir tas laiks, kad pašvaldības tiek uzklausītas. (..) Šobrīd tiek veikta tehniskā un ekonomiskā izpēte pašai līnijai kā tādai, bet mūs interesē, kas varētu notikt nākotnē ap šo līniju apkārt,” skaidro Dagnis Straubergs
Šobrīd „Rail Baltica” projekts pamazām nonāk tajā fāzē, kad lemšana jau ir pašu rokās. Ja Eiropas Komisija jauki to nosauca par pašu dalībvalstu projektu, tad tieši pašvaldības būtu tās, kurām „Rail Baltica” nestu vislielāko labumu. Taču ne vienmēr alternatīva dzelzceļa līnija nāk par labu tādām pašvaldībām, kā Salacgrīva. Ja „Rail Baltica” reģionālais atzars neieies novada centrā, tad par pilsētu pamazām sāks aizmirst.
Igaunijas Institūta pētnieks Erki Terks uzskata, ka agrāk vai vēlāk autotransports tāpat samazināsies. Pieaugošās vides prasības un izmaksas liks pāriet uz ekonomiskākiem un videi draudzīgākiem transporta veidiem. Un šajā gadījumā, tas ir dzelzceļš.
Pie lielāka pasažieru skaita taisnai dzelzceļa līnijai, samazināsies autobraucēju skaits, kas ietekmēs uz „Via Baltica” autoceļa strādājošos uzņēmējus. Samazināsies ieņēmumi degvielas uzpildes stacijām, veikaliem un kafejnīcām. Arī vēlēšanās iegriezties tādā vietā kā Salacgrīva būs mazāka. To darīs tūristi, kuri apzināti būs pētījuši iespējas ceļot uz unikālām vietām. Diemžēl, bet tādu ceļotāju ir mazāk nekā gribētos.
Šokolāde kļūs dārgākā
Šveices vadošais šokolādes pārstrādes uzņēmums „Barry Callebaut Group” paudis bažas par to, ka tuvāko sešu gadu laikā Ebolas vīrusa uzliesmojuma dēļ pircēji pasaulē būtiski izjutīs šokolādes deficītu. Šo ziņu komentēt aicinājām a/s „Laima” valdes priekšsēdētāju Rolandu Gulbi.
„Esmu jau vairākkārtīgi teicis, ka kakao pupiņu cenu kāpums bija krietni pirms par Ebolas vīrusu kāds bija dzirdējis. Un arī tagad mēs redzam, ka tas pārāk neizplatās un tiek diezgan veiksmīgi ierobežots. Treškārt vīruss nav tajās valstīs, no kurām kakao pupiņas tiek pirktas. Bet taisnība gan ir šim „Barry Callebaut”, ka cena kakao pupiņām un attiecīgi šokolādei un tiem produktiem, kuros būs ievērojams šokolādes īpatsvars, tuvākajos gados augs. Esmu jau arī teicis, kāpēc tas, mūsuprāt, būs: galvenais iemels ir, ka dažu galveno kakao pupiņu ražotājvalstu valdības vai karaļi, galvenās ir Gana un Kotdivuāra jeb Ziloņkaula krasta republika, ķērušās pie, kā paši to sauc, tirgus sakārtošanas. Motivācija un argumenti ir tādi, ka tiem cilvēkiem, kas audzē un nes no džungļiem šo produktu, vairāk naudas paliktu. Attiecīgi tiek veidota normatīvo aktu un dažādu barjeru sistēma, kā rezultātā pieaug izejošo produktu cena. Otrkārt, pieprasījums un piedāvājums Āzijā. Mēs zinām, ka Ķīnā lieto pienu, gaļu utt., labklājība aug, un pieprasījums pēc šokolādes produktiem arī ir krietni audzis. Tā ir vilkme uz turieni, kas ceļ šo kakao pupiņu cenu. Pēdējās pāris ražas (ir divas ražas gadā) bija zem vidējā, tāpēc arī piedāvājums bija mazāks nekā tradicionāli. Šo apstākļu ietekmē cena gada laikā ir augusi par 40 procentiem, un prognozes ir, ka cena varētu trīskāršoties līdz 2020. gadam.”
11/24/2014 • 33 minutes, 32 seconds
Eiropas Savienības un Krievijas savstarpējo sankciju nākotne
Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par to, kāda būs Eiropas Savienības un Krievijas savstarpējo sankciju nākotne. Ko sankcijas un to sekas nozīmējušas mums līdz šim un kā tās varētu ietekmēt Latvijas ekonomiku 2015. gadā? Viesi studijā: Ārlietu ministrijas Divpusējo attiecību direkcijas vadītājs Einars Semanis un Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktors Oļegs Barānovs.
Atskatā par aizgājušo nedēļu: Pekinā noslēgusies Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības organizācijas līderu tikšanās, informējam arī par ES tiesas lēmumu attiecībā uz sociālo pabalstu shēmu Vācijā un ES pilsoņiem.
ES valstīm nav vienotas attieksmes par sankcijām pret Krieviju
Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju, kas ieviestas, reaģējot uz Maskavas agresiju pret Ukrainu, netiks atceltas – novembra sākumā Briselē notikušajās sarunās bija vienojušies dalībvalstu vēstnieki. Lai arī oktobra beigās kādā Krievijas laikrakstā, analizējot situāciju, tika pieļauta iespēja par sankciju daļēju atcelšanu jau 2015. gadā.
Sankciju ietekmi gan pret Krievijas, gan citu iesaistīto valstu ekonomiku turpina pārskatīt un iztirzāt mediji. Izdevums „The Wall Street Journal”, atsaucoties uz Eiropas Komisijas veiktu analīzi, rakstīja, ka Eiropas Savienības pret Maskavu noteiktās sankcijas palēninās Krievijas ekonomisko izaugsmi par 0,6 procentiem 2014. gadā un 1,1 procentu 2015. gadā. Savukārt Krievijas laikraksts „Komersant” oktobra beigās, analizējot tā brīža sankcijas pret Krieviju, kas vienbalsīgi tika pieņemtas ES dalībvalstu pastāvīgo pārstāvju komitejas sēdē 12. septembrī un noteiktas līdz 2015. gada 15. martam, norādīja, lai sankcijas paliktu spēkā arī pēc 15. marta, nepieciešams jauns komitejas lēmums – visu ES dalībvalstu piekrišana. Un te „Komersant” akcentēja, ka vienotu lēmumu panākt būšot gandrīz neiespējami, ja vien Ukrainā neatjaunosies karadarbība. Tostarp Krievijas laikraksts norādīja, ka atsevišķas ES dalībvalstis (arī pašlaik prezidējošā Itālija), ir izteikušas piesardzīgus aicinājumus mīkstināt pret Krieviju noteiktās sankcijas. Kā argumentus nosaucot vairāk vai mazāk stabilo situāciju Ukrainā un sankciju radītos būtiskos zaudējumus to ekonomikām. Austrija, Bulgārija, Grieķija, Itālija, Kipra, Luksemburga, Slovākija, Somija un Ungārija varētu būt valstis, kas, iespējams, neatbalstīs pilna apjoma sankciju saglabāšanu, uzskata „Komersant”.
Bet to, ka Eiropas Savienība neplāno plašas jaunas ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, pagājušā nedēļā Berlīnē paziņoja Vācijas kanclere Angela Merkele. Tomēr viņa atzina, ka var tikt paplašināts starptautiskajām sankcijām pakļauto indivīdu loks:
Par situāciju un procesiem attiecībā uz Krievijai noteiktajām sankcijām sanāksmē Briselē gatavi apspriesties ES ārlietu ministri, tā pagājušā otrdienā norādīja Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogernīni. Savu pozīciju augstā pārstāve pauda jau pirms pāris nedēļām preses konferencē.
„Galvenajam diskusiju tematam vajadzētu būt par to, kas ir Ukrainā. Kas ir tas, kas palīdzētu mums rast konflikta risinājumu? Sankcijas var būt instruments, tās var būt efektīvs instruments, bet var būt arī mazāk efektīvs instruments. Atkarībā no piemērota laika izvēlēšanās un no vienotības ap šiem pasākumiem. Bet tam jāpaliek, kā politiska spiediena formai, instrumenta formai, nevis pašmērķim. Pašmērķim ir jābūt krīzes risinājuma meklējumam,” komentēja Mogernīni.
Par Somijas pozīciju jau paziņojis Somijas premjerministrs Aleksandrs Stubs, norādot, ka Eiropas Savienībai ir noteikti jāpārskata iespēja pastiprināt sankcijas pret Krieviju, jo tas ir pats efektīvākais iedarbības veids pret šo valsti – tā kādā rīta programmā Somijas TV pagājušonedēļ sacījis Stubs. Premjerministrs raidījumā teicis , ka „nauda ir labākais vidutājs miera noslēgšanā”.
„Tā ir vienīgā metode - mīksta, bet vienlaikus arī stingra, kas mums ir jāizmanto. [..]. Mums jāatceras, ka šobrīd Krievijas ekonomika grimst, rublis pavājinās, naftas cenas krītas un starptautiskie investori pamet Krieviju. Pēdējās dienās situācija Ukrainā atkal ir saasinājusies – atsākušās sīvas kaujas. Drošības situācija Somijā radikāli nav mainījusies, bet situācija uz Ukrainas robežas noteikti ir satraucoša,” savu nostāju skaidroja Stubs.
Tikmēr, kā raksta aģentūra „Reuters”, Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons norādījis, ka arī Lielbritānija ir gatava sankcijas pret Krieviju pastiprināt, taču nevēlas jaunu auksto karu. To, ka pasaule atrodas uz jauna aukstā kara sliekšņa, šajās dienās minējis bijušais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs.
Savukārt ASV Baltais nams novembra sākumā izplatīja paziņojumu, ja Maskava turpmāk ignorēs vienošanās, ko tā apņēmās pildīt Minskā, un turpinās destabilizēt situāciju Austrumukrainā – „cena par šīm darbībām Krievijai tikai pieaugs”.
Ekonomisko sankciju rezultātā Krievijas kopējie zaudējumi var sasniegt pat simtus miljardus dolāru. Bet Eiropas zaudējumi precīzi aprēķināti nav. Analītiķi lēš, ka arī tie, lai arī sadalīti uz vairākām valstīm, nebūs mazāki par Krievijas zaudējumiem.
Lauku putnu kļūst mazāk
Ekseteras universitāte Lielbritānijā nākusi klajā ar apjomīgu un satraucošu pētījumu par lauku putnu populācijas samazināšanos Eiropā pēdējos trīsdesmit gados. Šo tendenci komentē Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes vadošais pētnieks Ainārs Auniņš.
"Fakts, ka lauku putnu populācija samazinās, nav nekas jauns. Šī populāciju samazināšanās ir konstatēta galvenokārt Rietumeiropā. Galvenais populāciju kritums ir sākot no 70. gadu vidus, turpinoties līdz pat 90. gadiem. Šajā laikā tiešām ir nozīmīgas lauku putnu populācijas pazaudētas. Tas lielā mērā saistīts ar Eiropas Savienības – tolaik vēl ES priekšteces Eiropas ekonomiskās kopienas – īstenoto kopējo lauku politiku, kur akcents bija uz ražošanas intensifikāciju, kā rezultātā lauku vide ļoti daudzām putnu sugām kļuva neapdzīvojama. Rietumeiropas lauki piedzīvoja tādu kā ekoloģisko katastrofu, izzuda pat pašas parastākās sugas, tai skaitā, lauku cīrulis, ber kura mēs savu lauku ainavu Latvijā nevaram iedomāties.
Populāciju kritums ir noticis galvenokārt Rietumeiropā. Austrumeiropa gāja mazliet atšķirīgu ceļu. Lai arī Austrumeiropā šajā laika periodā pakāpeniski notika ražošanas intensifikācija, tā nebija tik strauja kā Rietumeiropā. Intensifikācijas līmenis ievērojami atpalika, līdz ar to lauku putnu populācijas tik daudz necieta. Jāpatur prātā gan ir tas, ka no Austrumeiropas ir ļoti maz šādu standartizēti ievāktu datu, kādi ir par Rietumeiropu. Līdz ar to šis laika periods nav īsti labi atspoguļots. Vairāk ir tādas kā netiešas liecības par sugu sastopamību.
Kas attiecas uz Latviju, tad mums tendence saistībā lauku putnu sugu samazināšanos ir bijusi nedaudz citāda. Mums ievērojamas pārmaiņas bija saistītas ar neatkarības atgūšanu, ar ekonomiskās sistēmas maiņu, kad lauksaimnieciskā ražošana piedzīvoja panīkumu. Šajā laikā ļoti daudzas lauksaimniecības zemes tika pamestas. Tam bija divējāds efekts. Bija sugas, kas no tā ieguva, bija daļa sugu, kas no tā cieta. Kopumā bioloģiskā daudzveidība šajā laikā nedaudz palielinājās. Tanī pat laikā bija ļoti lieli riski, turpinoties šādai aizaugšanai, arī tādām sugām, kas sākotnēji no tā ieguva. Aizaugot ar krūmiem šīs zemes kļūst nepiemērotas un samazinās arī tās, kuras kopš 90. gadu vidus pamazām lauksaimnieciskā ražošana sāka atkal palielināties. Daudzām putnu sugām kopumā Latvijā klājas labi, izņemot zālāju sugas, kuras cietušas ievērojamu kritumus. Mums, diemžēl, standartizēti ievākti dati ir tikai kopš 1995. gada, tādēļ precīzāk var runāt par šo laika periodu."
11/17/2014 • 35 minutes, 24 seconds
Latvijas budžeta plānošana uz Eiropas recesijas fona
Raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par budžeta plānošanu Latvijā nākamiem gadiem, kas notiek Eiropas recesijas fonā. Vērtēsim, kāpēc pastāv mūžīgā cīņa starp tiem, kas uzskata, ka taupība ir vienīgais veids, kā izkļūt no valdošās recesijas, un tiem, kas saskata tikai ekonomikas stimulēšanā patieso attīstības ceļu. Viesis studijā: Latvijas bankas ekonomists Guntis Kalniņš.
Atskatā par aizgājušo nedēļu: Vācijas viedoklis par iespēju izskatīt piedāvājumu par Lielbritānijas varbūtējo izstāšanos no ES; Ukraina samaksājusi pirmos gāzes rēķinus; Eiropas banku pasaule aizvadītā nedēļa piedzīvoja lielāko ekonomikas politikas pagriezienu kopš eiro ieviešanas.
Taupība un investīcijas Eiropā
Parādu krīze Eiropu iedzina ekonomiskajā izmisumā. Gadi iet, parādi it kā mazinās, bet ekonomiskā izaugsme ļoti lēni virzās uz priekšu. Jau nogurdinoši ilgi Eiropas Savienība ir diskutējusi, kas būtu pareizāk, turpināt taupīt vai mest visu pieejamo naudu investīciju plūsmā, cerībā, ka tādējādi Eiropas ekonomiskās dzirnavas beidzot iegrieztos ar spēku.
Tradicionāli lielākā taupības politikas aizstāve ir Vācija. Lai arī Vācija nebūt nav valsts, kurai Eiropas Savienībā būtu mazākais budžeta deficīts, Vācijas politiķi diezgan konsekventi aizstāv ideju, ka pareizs ekonomiskās attīstības modelis ir sabalansētas ekonomikas modelis. Šai politikai iebilst pārsvarā dienvidu zemes, kurās uzskata, ka taupība ne pie kā laba novest nevar. Īpaši taupības politiku kritizē Itālijas valdība. Bet vidusceļu atrast vēlas Francija. No vienas puses Francija ir lielā Eiropas ekonomika, kurai piedienētu būt kopā Vāciju, tajā pašā laikā budžeta konsolidācija Francijai neiet tik raiti, tāpēc valsts pārceļ savus konsolidācijas plānus jau uz 2017.gadu, liekot bažīties, vai Parīze vispār nopietni apsver domu mazināt savas valsts parādsaistības.
Eiropas līmenī visu šo ekonomisko buķeti politiski cenšas sasiet Eiropas Komisija. Nule kā darbu sākušais EK prezidents Žans Klods Junkers „izrāva” sava kabineta apstiprināšanu Eiropas Parlamentā, piesolot 300 miljardu eiro lielu investīciju paketi. Kamēr vēl top precīzs investīciju piedāvājums, tikmēr ir vieta spekulācijām. Pats Junkers gan stingri norāda, Eiropai nepieciešama kā taupība, tā investīcijas.
Kad runā par ekonomisko atlabšanu, teju katrs, kam nav slinkums, piemin investorus. Diemžēl, investorus piesauc vietā un nevietā, tādējādi nolietojot šā vārda nozīmi. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka bez drošības sajūtas neviens gudrs cilvēks savu naudu citiem nedotu. Vācijas ekonomists un Eiropas Stabilizācijas mehānismu vadītājs Klauss Reglings uzsver, ka Eiropas ekonomiskās nākotnes vārdā, jāņem vērā ir ieguldītāju intereses. Investori ir gatavi ieguldīt tad, kad redz valstu centienus pieturēties pie solījumiem un saprātīgas ekonomikas.
„No manām biežajām sarunām ar investoriem no visas pasaules es varu puslīdz droši apgalvot, viņi ir ļoti pozitīvi iespaidoti par to progresu, ko uzrāda valstis, kuras saņēma starptautisko finanšu palīdzību. Tāpat tirgus ir patīkami pārsteigts par mūsu uzrādīto spēju koordinēt ekonomiskos pasākumus. Tas ir pēdējo gadu lielākais sasniegums. Taču tajā pašā laikā, tas nozīmē, ka nav vairs vietas bezrūpībai mūsu prātos. Investori ļoti cieši vēro, kā tiek ieviestas solītās izmaiņas un kā top strukturālās reformas,” komentē Reglings.
Akadēmiķe Raita Karnīte skaidro, ka ekonomikā gluži kā dzīvē, visu nevar skaidrot viendabīgi. Vajag taupīt, lai būtu vairāk ko investēt.
„Pirmām kārtām, jāsaprot, ka neviens no šiem scenārijiem nav burtiski un tiešā veidā īstenojams. Ir pilnīgi skaidrs, ka sabalansēta ekonomika ir labāka par nesabalansētu, bet ekonomikā, tāpat kā dzīvē, gadās visādi, gadās kļūdas. Ja ekonomika kļūst nesabalansēta tādā brīvā, pilnīgi brīvā ekonomikā viņa pati iziet no ne sabalansētības. Bet ja cilvēks grib iejaukties un šo procesu paātrināt, tad gadās vēl lielākas kļūmes un vēl lielākas nesaderības. Tas izskaidro Eiropas Savienības institūciju un Eiropas Komisijas nepārprotamo pozīciju: jā, taupībai, jā, finanšu disciplīnai, jā, ekonomiskai rīcībai, bet tikai nepārkāpjot to, ko viņi sauc par attīstības mērķi, kas nozīmē neradīt šķēršļus attīstībai,” norāda Karnīte:
Vai Eiropai ir lielas iespējas tikai taupīt, vai arī tikai investēt, vai arī tās ir politiķu runas, kurās parasti var saklausīt tikai pusi patiesības. Nenoliedzami, Eiropā ir zinoši politiķi, kas ļauj Eiropas Savienībai noturēties pasaules konkurētspējīgāko reģionu statusā. Cik lielas ir iespējas, ka Eiropa ies investīciju ceļu?
„Es domāju, ka Eiropai nav liela izvēle un kā jau esmu teikusi, Eiropa nevar atļauties to, ko varējām mēs, un arī mēs vēl nezinām, kāda būs bijusi cena tai ļoti augstajai taupībai. Eiropas politiķi profesionālās sarunās uzskata, ka pārāk liela taupība sabojā valsts nākotnes attīstības izredzes. Kaut vārdos šie politiķi saka, vajag taupīt, bet gan Eiropas Arodbiedrību asociācija, gan arī Eiropas finanšu institūciju vadoši pārstāvji ir publiski izteikušies, ka pārmērīga taupība valstij ir kaitīga. Tāpēc es esmu stingri pārliecināta, ka Eiropa necentīsies pārāk aizrauties ar taupību,” turpina Karnīte.
Žans Klods Junkers ir apsolījis piešķirt investīciju projektiem 300 miljardus eiro. Lielā mērā tiem būtu jānāk no Eiropas Investīciju bankas, kur gan tiek piesaukts, ka daļa naudas nāks arī no privātā sektora. Daži politiķi un analītiķi bažījas, vai Eiropas savienībai ir kur ņemt papildus 300 miljardus. Investīciju banka sola 60 miljardus pirmajā gadā, ne simts. Raita Karnīte gan no pieredzes zina sacīt, Eiropā ir pietiekami daudz resursu un tā vienmēr ir atradusi naudu, ko solījusi.
Skaidrs, ka Eiropa spēs un varēs ekonomiski attīstīties. Pārāk liela taupība nav prātīga, ko kaut vai apstiprina nu jau izskanējušie pārmetumi Starptautiskajam Valūtas fondam, ka tas pārāk neapdomīgi uzspieda fiskālās taupības politiku tām valstīm, kas nonāca palīdzības programmas, tātad, arī Latvijai. Pārāk skarba taupība aizbiedē naudas turētājus. Pat ja tās šobrīd ir bankas, skaidrs, ka vajadzīgi ieguldījumi ražojošajā tautsaimniecībā. Utopiskie sapņi par ko mēdz runāt politiķi pieder pie politikas, bet ekonomiskajā ziņā, svarīgi ir skaidri apzināties tālāko attīstības perspektīvu.
Pirms 25 gadiem krita Berlīnes mūris
9. novembrī apritēja 25 gadi kopš brīža, kad pazuda viena no lielākajām komunisma zīmēm, kas vairākus gadu desmitus šķēla pilsētu, valsti un cilvēkus – Berlīnes mūris. Par Berlīnes mūra lomu mūsdienu cilvēkdzīvēs, domāšanā un politikā viedokli izsaka vēsturnieks Gustavs Strenga.
Pirmkārt, mēs varam teikt, ka Berlīnes mūris 1989. gada novembrī sabruka nejauši, jo Vācijas Demokrātiskās republikas vadība gribēja veikt reformas, bet viņi negribēja nojaukt mūri. Tanī pat laikā jau visu 1989. gadu visā Austrumeiropā notika ļoti straujas pārmaiņas – komunistiskās partijas Ungārijā, Polijā, Čehijā zaudēja savu lomu un faktiski vairs nebija Padomju Savienības sabiedrotie. Austrumvācija bija pēdējais komunistiskais postenis, kurā joprojām partijas vadībā bija cilvēki, kuri uz pasauli lūkojās gluži kā Staļina laikā – redzēja ļaunumu ASV un NATO personā, un PSRS kā sabiedrotos. Bet tieši šī nejaušība un mūra sabrukšana izmainīja ne tikai Vāciju vai Austrumvāciju, bet, varētu teikt, visu vidus Austrumeiropu. Jāpiebilst, ka abām Vācijām apvienojoties – Vācijas Federatīvajai republikai vai Rietumvācijai apvienojoties ar Austrumvāciju, zināmā mērā Austrumvācijas iedzīvotāji tika integrēti Rietumu sistēmā, un tas varbūt nebija gluži tas, uz ko viņi 1989. gada beigās cerēja. Lielākā daļa no Austrumvācijas iedzīvotājiem gribēja, lai Vācija apvienojas, bet tas notika uz noteikumiem, ka joprojām Austrumvācijas sabiedrībā ir zināms aizvainojums vai tā sajuta, ka Rietumvācija un kapitālisms viņus pārņēma un tādēļ arī joprojām ir izteiktas ilgas pēc Austrumvācijas laika, lai gan Austrumvācija bija laiks, kurā pilsoņtiesības bija ļoti, ļoti ierobežotas. Personiskās brīvības tika ierobežotas. Ļoti daudzi cilvēki, pat tie, kas nebija politiski disidenti, dažādu iemeslu dēļ cieta no Austrumvācijas slepenpolicijas „Stasi”. Tiem, kuri vēlējās pamest Austrumvāciju, ja viņus pie bēgšanas mēģinājuma pieķēra, bija vairāki gadi jāpavada cietumā. Arī tie, kas izteica režīmam pretējus politiskus uzskatus, tika vajāti. Par spīti tam, liela daļa sabiedrības lūkojās uz Austrumvācijas laiku kā uz „Zelta laikmetu”. Tā bija represīva sistēma, tajā pašā laikā tā bija sistēma, kura rūpējās par saviem pilsoņiem. Austrumvācijā bija ļoti liels procents sieviešu, kurām bija bērni, bet kuras strādāja. Tas bija iepretim Rietumvācijai, kur sievietes lielākoties vismaz bērna pirmajos dzīves gados nestrādāja. Arī daudzi citi „sociālie labumi” Austrumvācijā varbūt bija labāki nekā Rietumvācijā, lai gan Austrumvācija bija daudz nabadzīgāka valsts.
11/10/2014 • 32 minutes, 43 seconds
Žurnālistu bīstamais darbs pasaules "karstajos punktos"
Raidījumā runājam par to, kā mūsdienās bruņotajos konfliktos karojošās puses savu mērķu sasniegšanai izmanto medijus un žurnālistus pret viņu pašu gribu. Objektīva informācijas sniegšana kļuvusi dzīvībai bīstama. Viesis studijā: LTV žurnāliste Judīte Čunka.
Atskatā par aizgājušo nedēļu informēsim par Ukrainas separātistu vēlēšanām un diskusijām ap tām, arī par Krievijai noteikto sankciju mīkstināšanas termiņiem.
Mediju brīvība „ar nocirstu galvu”: Ukraina, Sīrija Ēģipte
Žurnālists var būt itin bīstama profesija. Organizācija "Žurnālisti bez robežām" ziņo, ka šogad pasaulē bojā gājuši 56 žurnālisti, kuru nāve bijusi saistīta ar viņa darba pienākumiem. Savukārt cietumā esošais Pēteris Greste ir viens no 177 žurnālistiem, kuri tur nonākuši sava darba rezultātā. Vēstures dati liecina, ka Pirmajā pasaules karā bojā gāja tikai divi reportieri, bet pēdējos 20 gados gandrīz katru nedēļu kāds žurnālists zaudē dzīvību.
Judīte Čunka atzīst, ka šobrīd visbīstamākā vieta, kur arī strādā Latvijas žurnālisti, ir tieši Ukraina, jo frontes līnija ir visai draudīga žurnālistiem. Otra vieta, protams, ir Sīrija, kur arī strādā Latvijas televīzijas žurnālisti. Bet piecu dienu karu Gruzijā 2008. gadā augustā viņa min, ka vienas no Latvijas mediju un Latvijas žurnālistu pirmajām ugunskristībām, kur bija tieša saskare ar karadarbību kā tādu.
Žurnālistu darbs „karstajos punktos” pasaulē ir dzīvībai bīstams. Vēl vasaras sākumā kopīgā ziņojumā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) mediju brīvības jautājumu pārstāve Duņa Mijatoviča brīdināja, ka „strauji pasliktinās” situācija mediju darbam Ukrainā.
„Es esmu satraukta par straujo apstākļu un gaisotnes pasliktināšanos mediju darbam. Mediju manipulācijas un informācijas karš, ko mēs pieredzam, ir jāaptur. Nespēja to izdarīt uzkurinās konfliktu un veicinās krīzes eskalāciju. [..] Notiekošie uzbrukumi žurnālistiem nav īpaši tālu no smagiem pamata cilvēktiesību pārkāpumiem,” bilst Duņa Mijatoviča.
Mijatoviča paziņoja, ka EDSO kopš pērnā gada novembra dokumentējusi vairāk nekā 300 vardarbības gadījumu pret mediju pārstāvjiem.
Tikmēr starptautiskās sabiedrības sašutumu vairo islāmistu brutālās metodes. Vēl vairāk pēc tam, kad augustā un septembrī tīmeklī parādījās video ar galvas nociršanu diviem ASV žurnālistiem, kā arī britu palīdzības misijas līdzstrādniekam. Atsevišķs stāsts būtu veltāms katram no ķīlniekiem. Arī Džonam Kentlijam, ļoti pieredzējušam britu žurnālistam, kurš strādājis vairākās, par bīstamākajām dēvētās vietās pasaulē – Irākā, Afganistānā, Lībijā un Somālijā. Kentlijs ir veidojis fotoreportāžas „The Sunday Times” un „The Sunday Telegraph”, arī ziņu aģentūra AFP ir lietojusi viņa radītās fotogrāfijas. Bet 2012. gada novembrī Sīrijas un Irākas džihādistu grupējums „Islāma valsts” viņu nolaupīja. Kopš tā brīža viņš ir bijis redzams runājam vairākos „Islāma valsts” izplatītajos videomateriālos. Septembrī publiskotajā video Kentlijs oranžā tērpā (tā džihādisti iezīmē savus ķīlniekus) solīja drīzumā par „Islāma valsti” vēstīt „patiesību”. Nolaupītais žurnālists uzsvēra, ka Lielbritānijas valdība viņu pametusi un arī norādīja, ka „Islāma valsts” straujā izplešanās pārsteigusi snaužam Rietumu valdības.
„Rietumi par zemu novērtējuši pretinieka spēku un cīņas sparu. [..] Es zinu, ko jūs domājat. Jūs domājat: viņš tikai dara to kā ieslodzītais. Viņš dabūjis ieroci pie savas galvas, un viņš ir spiests to darīt, ja? Nu, tā ir taisnība. Esmu ieslodzītais, to es nevaru noliegt, bet redzot, ka mana valdība mani ir pametusi un mans liktenis tagad ir „Islāma valsts” rokās, man nav ko zaudēt. Varbūt es dzīvošu, varbūt es miršu, bet es gribu izmantot šo iespēju, lai darītu zināmus faktus – faktus, par kuru patiesumu jūs varat pārliecināties. Es parādīšu jums patiesību par to, kas notika, kad „Islāma valsts” sagūstīja daudzus Eiropas pilsoņus un vēlāk atbrīvoja un kā amerikāņu un britu valdības domāja, ka tās var rīkoties atšķirīgi no Eiropas valstīm.[..] Tās [Eiropas valstis] risināja sarunas ar „Islāma valsti” un panāca, ka viņu cilvēki atgriežas mājās, kamēr briti un amerikāņi tika pamesti,” video sižetā pauž Kentlijs.
Video nav redzami „Islāma valsts” kaujinieki un atšķirībā no citiem – pie ķīlnieka galvas netiek turēts ierocis, un tas nebeidzas ar draudiem.
Pagājušajā nedēļā tika publiskoti jauni video ar Džonu Kentliju ziņotāja jeb šķietamas „„Islāma valsts” Rietumu balss” lomā. Raidsabiedrība BBC video komentējot norādīja, ka Kentlijs, kritizējot Lielbritānijas un ASV nostāju par ķīlnieku sarunām, lasa, acīmredzot, citu cilvēku sagatavotas ziņas. Lielbritānijas Ārlietu ministrijas pārstāvis sacīja, ka ministrija ir informēta par video un to saturs tiek analizēts. BBC diplomātiskā korespondente Bridžeta Kendala, iztirzājot jaunāko video, vērtēja, ka tas ir „ļoti atšķirīgs” no iepriekšējiem un norādīja, ka Džons Kentlijs ziņo „gandrīz tā, it kā viņš būtu tā saukto islāma valsts ekstrēmistu kara reportieris”. Jaunākā video galvenais propagandas vēstījums, šķiet, ir, ka cīņa par Sīrijas pierobežas pilsētu Kobani ir gandrīz beigusies,” skaidroja korespondente.
Turpinot par žurnālistu apdraudētību karstajos pasaules punktos arī mūsu raidījumā informējot esam pievērsuši uzmanību Ēģiptē ieslodzītā žurnālista, Latvijas un Austrālijas pilsoņa Pētera Grestes lietai. Jau ziņojām par Pētera tēva Jura Grestes bažām par dēla nākotni. Jaunākās vēstis, ko saņēmām e-pasta vēstulē ir šādas: „Ir dzirdēts ka Ēģiptes prezidents al Sisi esot solījis Pēterim sniegt prezidenta piedošanu bet tikai, kad juridiskais process būs beidzies. [..] Sliktākā gadījumā, tas varētu ieilgt vēlu 2015 gadā. [..] Vispasaules ievērojami juristi ir izteikušies ka pirmā prāva bija ļoti kļūdaina un netaisnīga. Pēteris tikai pildīja savu žurnālista pienākumu un uzdevumu. Ievērojamākā kritika ir no Britu tradīcijas juristiem. Kas mūs maldina ir tas, ka Ēģiptē ir Napoleona juridikas mantojums kas, starp citu, dod tiesnešiem lielāku autoritāti kā, piemēram, Austrālijā. Katrā ziņā ļoti ceram ka Pēteris būs brīvs tuvākā nākotnē. Bet, neskatoties uz vairākiem solījumiem mums, nākošos Ziemsvētkus Kairā viņam būs jāpavada neizbēgami”.
Ēģipte trīs televīzijas kanāla „Al Jazeera” žurnālistus – latviešu izcelsmes austrāliešu žurnālistu Gresti, angļu redakcijas Kairas biroja vadītāju Fahmijsu un producentu Muhamedu arestēja pērnā gada 29. decembrī vienā no Kairas viesnīcām un apsūdzēja par „drošības objektu filmēšanu, sabiedriskās kārtības un miera apdraudēšanu un strādāšanu bez atļaujas”. Komentējot absurdo situāciju, kad žurnālisti jūnijā tika tiesāti un saņēma ārkārtīgi bargu sodu, Austrālijas ārlietu ministre Džūlija Bišopa akcentēja šķiet Ēģiptei svešo izpratni par to, kas ir mediju brīvība un demokrātija.
„Mēs saprotam, ka Ēģiptē ir ļoti grūti laiki, sarežģīta situācija, un ir bijuši lieli satricinājumi, taču šāda veida spriedums neko labu nedod. Tas norāda, ka Ēģiptē netiek atbalstīta pāreja uz demokrātiju. Austrālijas valdība mudina jauno Ēģiptes valdību pārdomāt, kāda ziņa tiek sūtīta pasaulei par situāciju Ēģiptē. Brīvība un preses brīvība ir būtiska demokrātijas sastāvdaļa. Un mēs esam ļoti nobažījušies, ka šis spriedums ir daļa no plašāka mēģinājuma apklusināt mediju brīvību, kas aizstāv demokrātiju visā pasaulē,” komentē Džūlija Bišopa.
11/3/2014 • 34 minutes, 11 seconds
Eiropas Savienībā - jauna valdība. Vai arī jauni darbi?
1. novembrī Eiropas Savienībā darbu sāks jauna valdība. Jaunākajā "Septiņas dienas Eiropā" runāsim par jaunās Eiropas Komisijas sastāvu, mērķiem un steidzamajiem darbiem. Viesi studijā: Jaunās Komisijas viceprezidents, atbildīgais eiro un sociālā dialoga jautājumos, Valdis Dombrovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš.
Ir iezīmēts jauns periods Eiropas vienotajā politikā, jo pagājušajā nedēļā apstiprinātā Eiropas Komisija būs tā, kas pildīs izpildvaras funkcijas Eiropas Savienībā nākamos 5 gadus. Lūdzot izvērtēt jauno Eiropas Komisiju, politologs un portāla Delfi žurnālists Filips Lastovskis norādīja, ka jaunā Eiropas Komisija protams ir strukturāli mainījusies. Tajā ir vairāk amatu, plašāks atbildību loks un viens no galvenajiem uzsvariem, Žana Kloda Junkera kabinetam būs jācenšas virzīties tālāk no Eiropu nomocījušās ekonomiskās krīzes. „Nākamajos piecos gados jaunā Eiropas Komisija, lai arī savā struktūrā mainījusies, tomēr kā funkcionējoša institūcija daudz nemainīsies. Mainīsies kaut kādi nelieli uzsvari, piemēram strukturālās izmaiņas ar viceprezidentiem, bet otrs uzsvars noteikti būs tas, ka šī komisija vairs nebūs krīzes komisija. Tās uzmanība lielā mērā būs pievērsta enerģētikas jautājumiem, ko loģiski aktualizē Ukrainas situācija”.
To, ka ekonomiskā krīze ir nomākusi pēdējās komisijas darbu, savā atvadu uzrunā Eiropas parlamentam uzsvēra arī iepriekšējais Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu. Viņš kā allaž kaislīgi aizstāvēja ideju, ka Eiropas politika ir izgājusi smagu posmu, ar jostu savilkšanu un daudzām asām debatēm. „Patiesībā mēs bijām ļoti tuvu defoltam jeb tam, ko ne tik pieklājīgā valodā sauc par atsevišķu dalībvalstu bankrotu. Un paskatieties, kur mēs esam nonākuši tagad! Portugāle un Īrija ir veiksmīgi pabeigušas ekonomikas glābšanas programmas, Īrija atkal ir viena no straujāk augošajām valstīm Eiropas Savienībā”.
Jēdzienu dalīšana, kas tiešām ir strauja izaugsme vai kārtējā stagnācija, ir izrādījusies ļoti grūta Eiropai. Šīs diskusijas vajāja iepriekšējo komisiju un visticamāk vajās arī jauno. Barrozu opozīcija ļoti bieži viņam pārmeta, ka Eiropas Komisija nav pat centusies risināt svarīgās problēmas. Te, protams, minot augsto bezdarbu un lēno ekonomisko atkopšanos. Īpaši skarbi savā kritikā bijuši Eiropas Parlamenta deputāti no Eiropas dienvidu valstīm. Piemēram deputāts no Itālijas Kurcio Maltēze Barrozu laiku raksturoja kā katastrofu 10 gadu garumā. Visi ekonomikai svarīgie rādītāji parāda, ka Eiropas Komisija ir izvēlējusies nepareizas stratēģijas un pieņēmusi nepareizus lēmumus. Bezdarba un nabadzības rādītāji ir graujoši, kas apliecina to, ka Komisija nav strādājusi efektīvi.
Citās domās ir Barrozu pārstāvošās Eiropas tautas partijas grupas deputāts no Vācijas Manfreds Vēbers. Viņš uzskata, ka iepriekšējā komisija strādājusi labi. Protams te jāņem vērā, ka deputāts pārstāv Vāciju un analizē pats savas politiskās grupas biedru: „Barrozu bija labs Eiropas Komisijas prezidents, jo viņš vadīja Eiropu laikā, kad mūs piemeklēja ļoti lielas grūtības”.
Kāpēc ir vērts runāt par šiem dažu Eiropas Parlamenta deputātu viedokļiem? Lielā mērā tāpēc, ka šis noskaņojums ir politiskais mantojums jaunajai Eiropas Komisijai. Šīs runas saglabāsies kaut vai tāpēc, ka konservatīvās un ietekmīgās valstis, kā piemēram Vācija, turpinās aizstāvēt taupības politiku, bet dienvidnieki sev raksturīgajā manierē turpinās klaigāt, ka taupība dzen tikai lielākā postā.
Jaunais Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers pirms apstiprinājuma balsojuma gan piesolīja novirzīt paprāvus līdzekļus ekonomiskās izaugsmes stiprināšanai. Vai tas bija tikai solījums, lai dabūtu vajadzīgās balsis savas komisijas apstiprināšanai, vai arī Junkers tiešām ir iecerējis kaut ko jaunu?
Tas, ka jaunajai Eiropas Komisijai darba pilnas rokas būs visus piecus gadus ir vairāk nekā skaidrs. Starp visām Eiropas Savienības valstīm ir ļoti lielas atšķirības un katrs karo par savām interesēm. Apliecinājums kaut vai ir jau nākamajā dienā notikušais samits par klimata jautājumiem, kurā asas debates izraisīja enerģētikas efektivitāte. Tām valstīm, kuru ekonomika ir relatīvi maza un atvērta, jebkādi ierobežojumi nozīmē konkurētspējas zudumus, bet Eiropas Komisija ir tā, kurai vajadzēs atrast kompromisus visos jautājumos. Maza vai liela valsts, bet jāpanāk tādi lēmumi, kas kaut kādā mērā apmierinās visus.
Atskatā par aizgājušo nedēļu - par Ukrainas parlamenta vēlēšanām, arī par gāzes vienošanās atlikšanu starp ES un Krieviju un par Zviedrijas karaspēka mēģinājumiem novērst aizdomīgu svešzemju zemūdens darbību Stokholmas arhipelāgā.
Ilgi gaidītajās Ukrainas un Krievijas gāzes sarunās Briselē aizvadītajā nedēļā jau gandrīz tika panākta vienošanās par konflikta izbeigšanu. Krievija piekrita samazināt cenu, tomēr par šķērsli līguma parakstīšanai kļuva tas, ka Ukraina vairāku mēnešu garumā nav spējusi norēķināties par Krievijas piegādāto gāzi. Krievijas enerģētikas ministrs Aleksandrs Novaks sacīja, ka – pirms sākt piegādāt gāzi – Maskava vēlas garantijas, ka Ukraina šoreiz naudu tik tiešām samaksās: “Mēs jau bijām gatavi dokumentu parakstīt, jo uzskatām, ka visas vienošanās ir panāktas. Ja Ukrainas puse būtu apliecinājusi, ka tai ir finansu resursi, tad problēmu nebūtu”.
Visas konfliktā iesaistītās puses tiksies vēlreiz šo trešdien. Krievijas enerģētikas ministrs ir sacījis, ka līdz tam Ukrainai ir jāatrod finansējums. Ukraina ir lūgusi Eiropas Savienībai tai aizdot divus miljardus eiro.
Starptautiskā cilvēktiesību aizstāvības organizācija Human Rights Watch otrdien nāca klajā ar ziņojumu sakot, ka tās rīcībā ir pierādījumi, ka Ukrainas armija ir apšaudījusi plaši apdzīvotus Doņeckas apgabalus ar daudzās valstīs aizliegtajām kasešbumbām. Katrā kasešu bumbā atrodas 200 līdz 650 nelieli spridzekļi, kuri ir piebāzti ar nāvējošām adatiņām. Mazās bumbiņas sprādziena rezultātā tiek izkaisītas aptuveni divu futbola laukumu lielā teritorijā, un vismaz 10 procenti no tām nesprāgst. Taču vēlāk bumbas eksplodē pie mazākās kustības. Šādas munīcijas izmantošana apdzīvotās teritorijās tiek uzskatīta par kara noziegumiem.
Ukrainas pretterorisma operācijas pārstāvis Vladislavs Seļezņovs šīs apsūdzības nosauca par pilnīgām muļķībām un uzsvēra, ka, visdrīzāk, cilvēktiesību aizstāvji uzķērās uz kaujinieku provokāciju.
Nedienas ar pie Zviedrijas krastiem pamanīto ārvalstu zemūdeni uzjundījušas jaunas runas par Zviedrijas valsts drošību un neizbēgamo valsts iestāšanos NATO. Britu laikraksts „Guardian” norāda uz farsu – nelielo Krievijas zemūdeni meklēja nelielā Zviedrijas armija. Laikraksts norāda, ka Zviedrija ir mazinājusi aizsardzības budžetu tik daudzu gadu garumā, ka tagad tai nav atlicis pat viens helikopters, kas būtu piemērots kaujām zem ūdens. Apkaunojums zemūdenes meklēšanā esot neizbēgams, norāda laikraksts. Jautājums tikai kurai pusei.
10/27/2014 • 43 minutes, 39 seconds
ES spriež par bezdarba mazināšanas iespējām
Šonedēļ raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par Milānā tikko notikušo nodarbinātības samitu, kur pulcējās Eiropas Savienības līderi, lai meklētu ceļus, kā radīt darbavietas 25 miljoniem Eiropas bezdarbnieku. Kas īsti Milānas samitā tika spriests un kādus soļus Eiropas valstis plāno spert, lai panāktu nesamērīgi lielo jauniešu bezdarba mazināšanu? Viesis studijā: Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Inese Kalvāne.
Atskatā par aizgājušo nedēļu - prognozes par Ebolas vīrusa saslimušo skaita strauju pieaugumu līdz gada beigām, arī analītisks skats, vai jaunā Eiropas Komisijas veidošana jau ir finiša taisnē?
Jauniešu bezdarbs Eiropas Savienībā
Bezdarbs ir problēma, ar kuru cīnās katra valsts. Pat iedomāti ideālajā komunisma sabiedrībā nekad nav tā, ka bezdarba nav nemaz. Eiropas Savienībā bezdarba rādītāji tiek uzskatīti kā diezgan augsti. Pēdējie dati liecina, ka bez darba ir 10,8% darbaspējīgo eiropiešu. Taču lielākās bažas sagādā tieši jauniešu nodarbinātības grūtības. Viņiem visvairāk pietrūkst pieredzes, tāpēc nereti gadās, ka uzreiz pēc mācību iestādes pabeigšanas, potenciālais darbinieks profesionāli nekā nedara.
Vēl viena problēma, kas parādījās ekonomiskās krīzes laikā, jauniešus sāka izmantot kā lēto darba spēku. Viņiem maksāja ļoti niecīgas algas, domājot, ka strupceļa dēļ, darbinieki veiks pilnu darba apjomu par ierobežotiem resursiem. Vissmagāk krīze un jauniešu bezdarbs vērojama ES dienvidos - Grieķijā, Spānijā un Itālijā.
“Mana meita tagad dzīvo Londonā. Paaudzei no 20 līdz 30 gadiem tur ir visas iespējas. Viņa saka, ka dzīve ir lieliska,” atzīst kāda grieķu sieviete
Bet kāda jauniete grieķu žurnālistam Atēnās atzinusi ka aizbraukšanas ideja rada divējādas sajūtas. Jo vairāk cilvēku aizbrauks, jo mazākas iespējas, ka kaut kas uzlabosies.
Latvija Jaunatnes padomes prezidente Karīna Vītiņa uzskata, ka šobrīd vienīgais, kas izstrādāts, lai cīnītos ar jauniešu bezdarba problēmām, ir jauniešu garantiju shēma. Bet galvenais, par ko vajadzētu runāt katras valsts nacionālajā līmenī, ir, kā ieinteresēt jauniešus būt aktīviem. Pirms darba, kurā prasīt lielu algu, jaunieši var uzkrāt pieredzi dažādās nevalstiskajās organizācijās vai specifisku mērķu domubiedru grupās.
“Nodarbinātībā lielākā jauniešu politikas iniciatīva ir tikai jauniešu garantijas, kuras šobrīd kārto ministriju līmenī, lai saprastu kā tās ieviest. Bet, manuprāt, būtiskākais aspekts, uz ko jāskatās tomēr ir nacionālais līmenis katrā valstī. Bezdarba rādītāji, īpaši jauniešu jomā, nevienā valstī nav iepriecinoši. Bet skaitļi paši par sevi jau nav svarīgi. Svarīgas ir iespējas pirms jaunietis vēl ir kļuvis par bezdarbnieku. Būtiski uzsvērt, ka jaunietim ir ļoti daudz dažādu iespēju jauniešu organizācijās vai caur Valsts izglītības attīstības aģentūru iegūt pieredzi, spējas, prasmes, kas viņam būs nepieciešamas brīdī, kad jādodas darba tirgū,” vērtē Karīna Vītiņa.
Spēja pārkvalificēties vai “ekonomiskā trimda” ir sāpīga lieta lielā daļā ES valstu. Skaidrs, ka ekonomiskās krīzes ietekmē, Eiropā ar nodarbinātību ir grūtības ne tikai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem. Tāpēc noteiktu popularitāti iegūst tādi priekšlikumi, kā vienotas minimālās algas, kopēja sociālā garantiju sistēma un, kas zina, varbūt arī līdzvērtīgas pensijas. Itālijas pārstāve Elena Džentile pat aicina savas valsts premjerministru, aktīvā iesaistīties kopēju sociālo garantiju sistēmas veidošanā. Un Itālija šobrīd ir prezidējošā valsts ES.
Protams, lai saņemtu Eiropas līmeņa pensijas, jāmaksā tāda paša līmeņa nodokļi. Jebkurā gadījumā dienvidu valstīs šādiem argumentiem ir lielāks klausītāju loks. Dienvidu valstīs labpatīk sacīt, ka tieši “taupības valstu” iniciatīvas novedušas pie sliktajiem rādītājiem. Mārtiņš Zemītis no Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā to viennozīmīgi neapstiprina, nav tādu datu, ka “taupības valstīs” būtu lielākas bezdarba grūtības. Viņš norāda, ka Nīderlandē, Vācijā un Austrijā – valstīs, kas nostājušās taupības pusē, situācija ar bezdarbu, tostarp jauniešu, ir relatīvi labāka.
Cik liela ir iespēja, ka jau tuvākajā laikā piedzīvosim kādas visai Eiropai saistošas izmaiņas nodarbinātības politikā? Marta Rībele no Eiropas Parlamenta pārstāvniecības uzskata, ka tas jau ir jaunās EK un jaunā parlamenta darba kārtības jautājums.
“Potenciālo komisāru uzklausīšanas laikā jau izskanēja dažādas idejas par vienotām sociālām garantijām. Kādā mērā tas virzīsies tālāk, tas ir jautājums. Protams, jāņem vērā, ka viena lieta ir izpētīt faktoloģisko daļu, to, ko dara EK, un tad iestājas divas intereses. Viena no tām ir, ko pilsoņi vēlas, un parlaments pārstāv pilsoņu intereses, bet otra - ko vēlas dalībvalstis,” komentē Marta Rībele.
Skaidrs, ka kaut kāds bezdarba apjoms saglabāsies pie jebkāda scenārija. Ir līdz apnikumam atrunātas strukturālās reformas, inovāciju trūkums un tamlīdzīgas lietas. Galvenais, ko atcerēties jauniešu bezdarba jomā, pazaudējot paaudzi, kura šobrīd ir gatava aktīvi ieiet darba tirgū, palielināsim visas Eiropas risks zaudēt cīņā ar citiem reģioniem. Tas nenozīmē tikai jauniešu anarhiju dienvidos, bet arī lielāku imigrācijas risku ES un augstāku iespējamību, ka vietējā mēroga uzņēmumi plānos savu biznesu citās pasaules valstīs.
Pētera Grestes lieta
Pašlaik Pēterim Grestem Ēģiptes tiesā ir cerības uz kasācijas tiesas lēmumu. Dokumenti ir iesniegti. Diemžēl Pētera tēvs Juris Greste nav optimistiski noskaņots par sagaidāmo.
"Vispirms jāsaka – nekādu speciālu ziņu mums nav. Tas stāvoklis, kāds bija pāris mēnešus atpakaļ, turpinās. Mūsu patreizējās lielākās rūpes ir par to, ka mums ir apliecinājums jeb kvīts, ka tie apelācijas dokumenti ir iesniegti. Vairāk nekas nav zināms. Vārdu sakot, tai lietai nav nekāds numurs piešķirts, lai mēs varētu sekot tam, kur iesniegums pašreiz ir. Un jāsaka – tas mūs kreņķē. Bet citādi – nekādu jaunumu nav. Mums ir prieks teikt, ka Pēteris ļoti labi turas. Viņš turas ļoti drosmīgi, bet saprotiet, ka vīri, kas ir cieti koki, dažreiz sāk drupt, ja pārāk ilgi ir jādzīvo nenoteiktībā. It sevišķi, ja ir pārliecība, ka tu esi simtprocentīgi nevainīgs. Un tā lieta dienu no dienas nemainās. Iesniegums lietas pārskatei ir sprostā, ka nekas nekust. Tā ir vienkārši minēšana, jo nekāda faktiska informācija mums par to nav. Tā ir vienkārši cerība," skaidro sirmais vīrs.
10/20/2014 • 33 minutes, 42 seconds
Ebola vīruss "Eiropas cietoksnī"
Jaunākajā 7 dienas Eiropā analizēsim situāciju par Ebola vīrusa iekļūšanu "Eiropas cietoksnī". Kādi ir Eiropas Savienības, Pasaules veselības organizācijas un vietējo iestāžu plānotie pasākumi un gatavības pakāpe šī un citu epidēmiju izplatības ierobežošanai. Viesis studijā: Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors, infektologs Jurijs Perevoščikovs.
Atskatā par aizgājušo nedēļu ziņas par to, ka "Islāma valsts" pietuvojās Turcijai, savukārt jaunais NATO ģenerālsekretārs vizītē Polijā, solījis Turciju aizsargāt. Vēsts arī par to, kā Putina līdzgaitnieki sākuši savstarpēju karu par ietekmi. Savukārt Valdis Dombrovskis saņēmis pozitīvu balsojumu Eiropas Komisijas viceprezidenta amatam.
Ebola vīruss: ES un pasaules reakcija
Kādā no savām uzstāšanās reizēm Eiropas Savienības veselības komisārs Tonio Borgs akcentēja, ka Ebola vīrusa izplatības risks Eiropā ir ārkārtīgi zems. Lai gan komisārs paudis pārliecību, ka ir maz ticams, ka vīruss varētu sasniegt Eiropu, pagājušā nedēļā tika izplatīts paziņojums, ka Spānijā jau pirmais upuris. Mediji ziņoja, ka Spānijas slimnīcā, kurā miruši divi Āfrikā ar Ebola vīrusi inficējušies cilvēki, ar nāvējošo vīrusu saslimusi medmāsa. Tāpat Spānijas tiesa izdevusi rīkojumu iemidzināt ar Ebola vīrusu inficētas medmāsas suni, jo pastāv iespēja, ka dzīvnieki var pārnēsāt šo nāvējošo slimību.
Eiropā visvairāk apdraudēti ir tie cilvēki, kuri aprūpē Ebola vīrusa pacientus, kā arī aprūpētāju tuvinieki. Lai gan tiek norādīts, ka šādi gadījumi būs, vienlaikus tiek atgādināts, ka Rietumeiropa ir visspēcīgāk aprīkotā pasaules daļa, lai spētu cīnīties ar vīrusa tālāku izplatību.
Vēl septembra sākumā diskusijā ar Eiropas Parlamenta Vides un sabiedrības veselības komitejas deputātiem Tonio Borgs sacīja, ka Eiropas Savienībai ir jābūt gatavai palīdzēt:
„Eiropas Savienībai ir „morāls pienākums” palīdzēt valstīm, kuras skāris Ebola uzliesmojums. Jo aktīvāk mēs centīsimies to apturēt, jo lielākas būs izredzes, ka slimība nesasniegs Eiropu. Risks, ka slimība varētu izplatīties Eiropā, saglabājas zems”.
Diskusijas dalībnieki piekrita, ka jāsniedz lielāks atbalsts epidēmijas skartajām valstīm, taču bažījās par budžeta ierobežojumiem. Par to, ka nepieciešams palīdzēt vīrusa skartajām valstīm Āfrikā norādīja arī EP deputāts Pīters Līse, jo „pretējā gadījumā mūs sagaida nopietna katastrofa”. Šādu virzienu atbalstīja arī citi diskusijas dalībnieki, taču tika jautāts, kā ES atradīs nepieciešamo finansējumu.
Uz šīm bažām veselības komisārs Borgs atbildēja, ka Eiropas Komisija ir paredzējusi palielināt finansējumu, novirzot humānajai palīdzībai daļu no attīstības fonda līdzekļiem. Kopš 2014. gada marta cīņai ar epidēmiju Eiropas Savienība ir piešķīrusi 11,9 miljonus eiro.
Diskusijā tika arī akcentēts, ka nepieciešams finansēt pētījumus bez komerciāla izdevīguma. Pašlaik Oksfordas universitātē strādā pie vakcīnas pret vīrusu. Deputāte Katrīna Bērdere norādīja, ka „tikai pateicoties ES finansējumam bija iespējams veikt šos pētījumus”.
Kopīgā paziņojumā Eiropas attīstības komisārs Andris Piebalgs norādīja, ka ir apspriests, kā koordinēt turpmākos pasākumus, lai veiktu epidēmijas apkarošanu Eiropas mērogā.
„Esam galvojuši par 150 miljonu eiro, lai sniegtu tūlītēju un ilgtermiņa palīdzību. Un tā ir mana spēcīga cerība un ticība, ka mēs šodien varam vienoties par vairākiem konkrētiem priekšlikumiem, piemēram, transporta, lauku slimnīcām, ārstiem un medicīnas iekārtām. To darot, mēs speram soli tuvāk, lai apkarotu šo briesmīgo epidēmiju, ” skaidroja Andris Piebalgs.
Ziņu aģentūra „Reuters” vēstīja, ka Pasaules Veselības organizācijas reģionālā direktore Zuzana Džeikaba intervijā norādījusi, ka paredzams aizvien lielāks ar Ebola vīrusu saslimušo skaits, slimībai nenovēršami izplatoties Eiropā, jo notiek ļoti intensīva cilvēku pārvietošanās no Eiropas uz vīrusa skartajām valstīm un pretējā virzienā. Vienlaikus Džeikaba norādīja ka šī pasaules daļa ir labi sagatavota slimības kontrolei. Pasaules Veselības organizācijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Aiga Rūrāne atzīst, ka būtiski ir jāpalielina starptautiskā palīdzība vīrusa skartajās valstīs.
Lielu uzmanību Ebola vīrusa apkarošanai pievērš pētnieki visā pasaulē. Profesors Pīters Piots, beļģu mikrobiologs, augstu stāvošs Pasaules Veselības organizācijas padomnieks intervijā izdevumam „Spiegel” stāstīja par Ebola vīrusa niansēm un vērtēja situāciju Āfrikā un pasaulē.
„1976. gadā es atklāju Ebola vīrusu, tagad es baidos par neiedomājamu traģēdiju. Šogad jūnijā es sapratu, ka šis uzliesmojums ir citāds, ka iepriekš, tad es sāku pamatīgi raizēties,” atzīst Pīters Piots un par epidēmijas tālāko izplatību bilst „ka mums tagad nav citas izvēles, kā izmēģināt visu, tiešām visu. Tas ir labi, ka ASV un dažas citas valstis beidzot sāk palīdzēt. Bet Vācijai un arī Beļģijai, piemēram, ir jādara daudz vairāk. Un lai būtu skaidrs, mums visiem: tā vairs nav tikai epidēmija. Tas ir humānā katastrofa. Mums nav vienkārši nepieciešams tikai aprūpes personāls, bet arī loģistikas eksperti, kravas automašīnas, apvidus auto un pārtikas produkti. Šāda epidēmija var destabilizēt veselus reģionus. Es varu tikai cerēt, ka mēs spēsim to kontrolētu. Es tiešām nekad nebiju domāji, ka varētu būt tik slikti”.
Savukārt raidsabiedrības BBC raidījumā Piots prognozēja, ka ārpus Āfrikas vīruss tik strauji tomēr un cerams neizplatīsies.
Slimību profilakses un kontroles centra infekciju riska analīzes departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs komentē, ja gadījumā, piemēram, Stradiņu slimnīcā ienāktu kāds cilvēks, kurš teiktu “esmu bijis Libērijā un es patlaban jūtos nevesels", medicīnas personāls zinās, kā rīkoties.
"Jau epidēmijas pašā sākumā tika sagatavotas vadlīnijas, kuras periodiski aktualizē: ko darīt ārstiem, medmāsām, slimnīcām, ģimenes ārstiem un tas ir izsūtītas jau augustā," norāda Perevoščikovs. Ķopumā viņiem ir zināms, ja ir aizdomas par šo slimību, vajag izmantot individuālus aizsardzības tērpus, izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību un šis cilvēks ar aizdomām par Ebola vīrusa slimību jāpārved uz specializēto slimnīcu - Rīgas Austrumu Klīniskā Universitātes Slimnīcu, kur stacionārā infektoloģijas centrā ir speciālā nodaļa aprīkota tā, lai sniegtu palīdzību pacientiem ar īpaši bīstamām slimībām, ieskaitot Ebola vīrusa slimību."
Joņeva grāmata – paaudzes kliedziens
Pagājušā nedēļā Frankfurtes grāmatu gadatirgū Eiropas Savienības Literatūras balvu saņēmis Jānis Joņevs par grāmatu Jelgava 94. Notikumu komentē komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns.
„Notikums ir fantastisks. Latviešu autors, turklāt par ļoti mūsdienīgu tēmu, ir novērtēts. Tā ir grāmata par konkrētu paaudzi. Man gribētos nebaidīties un vilkt paralēles, ka šī grāmata tāpat kā slavenais dzejolis, Alana Ginsberga poēma, tāda bitņiku himna „Kliedziens” ir paaudzes kliedziens. Arī Joņeva grāmata ir paaudzes kliedziens. Lai arī post factum – tajā ziņā, ka paaudze jau ir izaugusi no tā vecuma, par kuru viņš raksta un atskatās retrospektīvi, bet tā joprojām ir kliedziens „ar pēcgaršu”, ar sekām. Sekas izrādās uzrunā ne tikai Latviju un Latvijas auditoriju. Un acīmredzot 90. gados sociālā un kulturālā ziņā dzimusī paaudze, un tās „kliedziens” šeit uz vietas un varbūt postsociālistiskajā telpā, bet acīmredzot tur ir pieturas un pieskares punkti, kas uzrunā krietni lielāku lasītāju grupu. Protams, tur būs izaicinājums, kad tā tiks tulkota, jo tur ir ļoti daudz specifisku, ar Latviju saistītu lietu, ar Jelgavu saistītu lietu, bet esmu pārliecināts, ja grāmatu veiksmīgi pārtulko, un, ja autors pats piekrīt nedaudz koriģēt kaut kādas lietas, tad Jelgavu var radīt kā ļoti jaudīgu metaforu deviņdesmitajiem gadiem. Kā viņš pats ir teicis – 90. gadi tagad ir ļoti pieprasīta lieta. Deviņdesmitie gadi ir modē."
10/13/2014 • 33 minutes, 17 seconds
Prezidentūra ES padomē - Latvijas vārds izskan krietni citādā līmenī
Ar 2015. gada janvāri latviešiem būs iespēja Eiropai un pasaule atgādināt un apliecināt, ka Latvijas nav nekāda pelēka pierobežas zona vai lielās kaimiņvalsts guberņa, bet moderna un attīstīta un eiropeiska valsts. Ko Latvijas prezidentūra ES padomē nozīmē, kas no tā mainīsies un kādu atbildību tā uzliek mums un mūsu tikko ievēlētajam parlamentam. Analizējam arī to, cik un kā pēcvēlēšanu posmā jaunās Saeimas un valdības sastāvs varētu ietekmēt prezidentūras politisko kursu vai prioritātes. Viesi studijā: Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs un LU profesore, politoloģe Žaneta Ozoliņa.
Prezidentūra ES padomē - Latvijas vārds izskan krietni citādā līmenī
Prezidentūra Eiropas Savienības (ES) padomē ir labi sagatavots un atbildīgs posms katras valsts ikdienā. Rotācijas kārtībā, katra ES dalībvalsts uz sešiem mēnešiem iegūst tiesības vadīt prezidentūru, kas nozīmē iespēju ietekmēt ES dienaskārtību un organizēt vairākus tūkstošus ļoti svarīgu un atbildīgu tikšanos. Mēdz minēt, ka prezidentūra ES padomē rada arī labu ietekmi uz valsts ekonomiku, jo pusgada laikā valstī apmeklē ap 25 tūkstošiem viesu, kas labprāt atgriežas arī pēc prezidentūras beigām.
Vispirms par politisko. ES padome ir svarīgs instruments, kas lemj par visa bloka valstu interesēm. Padomē tiek spriests par dažādiem tiesību aktiem vai budžeta jautājumiem, kas skar jebkuru darbības jomu. Tā var būt lauksaimniecība, transports, ekonomika vai arī izglītība. Prezidentūra nozīmē, ka vismaz trīs dalībvalstis 18 mēnešus strādā kopā, lai pāreja starp dažādām prezidentūrām būtu veikla un efektīva.
Latvijas prezidentūra seko Itālijai, kamēr Luksemburga sekos Latvijai. Šīs grupas galvenais mērķis ir nodarbinātība un ekonomiskās krīzes pārvarēšana Eiropā. Bet atsevišķi katra valsts pievērš uzmanību arī sev svarīgām jomām. Itālijai tā ir migrācija, kamēr Latvija izvēlējusies konkurētspējas sekmēšanu, digitālā potenciāla izmantošanu un ES lomas stiprināšanu visā pasaulē.
"Protams mērķi ir ļoti vispārīgi definēti, jo daudz plašāk mērķus atspoguļos prezidentūras programmā, pie kuras šobrīd tiek strādāts un kura dienasgaismu ieraudzīs gada nogalē. Visu laiku darbs pie dažādiem jautājumiem notiek Eiropas Savienībā, tāpat arī turpinās procesi pasaulē, un tie vēl ietekmēs jautājumus ar kuriem tieši strādās Latvijas prezidentūra. Tāpēc virzieni ir nosprausti, bet konkrēti instrumenti un rīki būs zināmi tikai gada beigās, norāda Latvijas prezidentūras ES padomē sekretariāta direktore Kristīne Pommere.
To, ka nav vērts sasolīt daudz pirms savas prezidentūras intervijā Latvijas Radio ziņu dienestam atzina arī Lietuvas Ārlietu ministrijas pārstāvis Nerijus Aleksiejūns. Lietuvas prezidentūras pašā sākumā attīstījās Snoudena spiegošanas skandāls un nevienu vairs neinteresēja, ko Lietuva vēlas sasniegt savas prezidentūras pusgada laikā. Visus interesēja, kāda būs ES nostāja un Lietuvai, kā prezidējošajai valstij, tas bija jāskaidro.
Kādi tad ir Eiropas Savienības padomes prezidentūras mērķi un būtība? „Viens no prezidentūras galvenajiem uzdevumiem ir virzīt ES darbu un būt par godīgo sarunu vedēju starp dažādām pusēm. Protams, tas ir atkarīgs no katra profesionalitātes un meistarības, kā šo aspektu mēs mākam realizēt un ietērpt tajā visā kaut ko no tā, ko paši gribam realizēt. Bet protams, primāri galvenais ir būt par godīgu sarunu vedēju un panākt visām valstīm un visai Eiropai nepieciešamos lēmumus, lai turpinātos Eiropas attīstība,” bilst Pommere.
Pašu spējas un profesionalitāte, iespējams, ir galvenais apstāklis, ja meklējam izdevīgumu no vairāku desmitu miljonu eiro tēriņiem kopējās Eiropas mērķu vārdā. Viens no ieguvumiem ir ļoti lielā pieredze, ko iegūst prezidentūrā strādājošie. Pusgada laikā var iemācīties daudz, lai vēlāk veikli pārstāvētu valsts intereses jau citu prezidentūru laikā. Nerijus Aleksiejūns arī uzsver, nevajag kautrēties, mazām valstīm ir vieglāk pārsteigt ar savām prasmēm.
Lietuvas prezidentūra tiek uzskatīta par diezgan labi aizvadītu. Lai arī Lietuvas mediji nedaudz gaudās, ka sākotnēji mērķi netika sasniegti, Eiropas Kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš uzsver, prezidentūras ietekmi var izjust jau pirms pašas prezidentūras.
„Latvijas vārds izskan krietni citādā līmenī. Jau pēdējā gada laikā visu Eiropas valstu interese par Latvijas prioritātēm ir krietni lielākā un ieklausīšanās Latvijas lēmumu pieņēmējos un ierēdņos ir krietni lielāka, jo tuvojas prezidentūra. Tās efekts ir krietni ilgāks nekā tikai seši mēneši. Kad es runāju ar kolēģiem Briselē, daudz uzmanīgāk klausās, jo tikko kā dzird, ka kāds temats Latvijai ir svarīgs, tam jau ir cita nozīme,” atzīst Andris Gobiņš.
Bieži vien, īpaši pēc krīzes, pieņemts skaitīt izdevīgumu tikai un vienīgi naudā. Sarunā ar Latvijas prezidentūras sekretariātu, Eiropas ideju kustību pārstāvjiem un arī interesējoties par citu valstu pieredzi, krietni svarīgāka tomēr ir izcelta iegūtā pieredze. Andris Gobiņš to sauc pat par pieaugšanas stāvokli, kad kļūstam nobriedušāki, zinošāki un atbildīgāki.
Pasaules sabiedrību satrauc Ebola vīrusa izplatība
Āfrika no Latvijas ir tālu, un pat, ja Ebola vīruss līdz šejienei nokļūtu, mūsu klimatiskajos apstākļos tas visticamāk neizdzīvotu. Tomēr pasaulē šis letālais vīruss arvien turpina izplatīties.
„Situācija attiecībā uz Ebola vīrusu joprojām ir ļoti nopietna, un tai ir pievērsta ļoti nopietna un plaša sabiedrības uzmanība. Pasaules politiķi un sabiedrība ir satraukusies. Inficēto skaits jau ir pārsniedzis 7000 cilvēku, bet mirušo skaits – vairāk nekā 3000,” skaidro Pasaules Veselības organizācijas pārstāve Latvijā Aiga Rūrāne.
„Šo epidēmiju bīstamāku dara tas, ka tā izvēršas ļoti plaši pilsētās. Ja agrāk mēs redzējām atsevišķus gadījumus lauku reģionos un ar tiem bija vieglāk cīnīties. Tagad tas ir lielo pilsētu fenomens. Tās ir 8-10 Rietumāfrikas reģiona valstis, kur ir gan izplatība, gan robežvalstis, gan atsevišķi gadījumi. Tie ir apmēram 20 miljonu iedzīvotāju, viņu blīvums, darbība un kustība, ir intensīva. Robežas starp šīm valstīm ir visai nosacītas, tādēļ ir milzīgie riski, ka tik daudzus mēnešus pēc epidēmijas uzliesmojuma joprojām runājam par jaunajiem gadījumiem, kurus nav iespējams atrast un atbilstoši rūpēties par tiem. Būtiski arī, ka šī statistika ir visai nosacīta, eksperti lēš, ka patiesais inficēto un mirušo skaits varētu būt lielāks nekā mēs zinām. Situācija ir ļoti nopietna.
Tas ko PVO ģenerāldirektore daktere Margarita Čana ir vairākkārt uzsvērusi sarunās ar politiķiem un pasaules līderiem, ka nav runa par parastu slimības uzliesmojumu, un šeit nav runa par sabiedrības veselības krīzi, te ir runa par globālu krīzi. Par humanitāru, sociālu, politisku un ekonomisku krīzi ne tikai skartajās valstīs, tas iet ārpus skarto valstu robežām. Eiropas Savienība arī ir aktīvu iesaistās – ar cilvēku resursu, laboratoriju, epidemologu, loģistikas, komunikatoru u.c. virkne palīdzību. Pasaules sabiedrība ir aptvērusi un sapratusi, ka tas ir ļoti nopietns jautājums, kas apdraud ne tikai Āfrikas reģionu, bet apdraud mūsu visu drošību."
10/6/2014 • 43 minutes, 27 seconds
Austrumu kaimiņa - Krievijas - vārdi un darbi
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par mūsu austrumu kaimiņa - Krievijas - vārdiem un darbiem, un, vai starptautiskajā ārpolitiskā retorikā šobrīd pastāv kādi skaidri zemteksti. Viesis studijā: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns.
Atskatā par aizgājušo nedēļu: ASV un sabiedroto cīņa ar „Islāma valsti” - uzlidojumi Sīrijai, jaunākais par Ukrainas konfliktsituāciju, ANO rezolūcija, kas aizliedz algotņiem karot citas valstīs, kā arī Lielbritānijas premjera Kamerona meklējumi, kā rīkoties pēc referenduma Skotijā.
Krievu pasaules ideja
Zem tik cēlas idejas – kā „Krievu pasaules ideja” – slēpjas milzums traģēdiju: militārs uzbrukums Ukrainai, arī būtībā nepārtraukts, informatīvs uzbrukums, mistiski zaļi cilvēciņi, Malaizijas lidmašīnas katastrofa un vēl virkne citu notikumu. Paralēli tam aizvien tiek apgalvots, ka viss, kas notiek Ukrainā un ap to, ir, lai līdzsvarotu situāciju, ka tā ir cīņa par demokrātiskām tiesībām pret „ultrancionālistiem” un „fašistiem”, un lai palīdzētu „brāļiem”.
„„Krievu pasaules ideja”, kur ar mediju, ar komunikācijas elementu, ar kultūras izplatības palīdzību, izveidojies tāds pārnacionāls veidojums, kas ignorē robežas. Tas savieno ar Krievijas kultūru, ar valodu, un ar Maskavu. Tad šī ideja no maigās varas idejas ir kļuvusi par stingras varas ideju, jo pat Vladimirs Putins vienā no savām runām attaisnoja Krimas aneksiju ne tikai ar Krievijas vēsturiskās teritorijas atkalapvienošanu, bet arī krievu pasaules apvienošanu,” skaidro Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Andis Kudors.
Gandrīz visi Krievijas publiskās diplomātijas instrumenti noved pie iekšpolitiskas vai ārpolitiskas sadursmes un negācijām. Krievijas izpildījumā publiskā diplomātija ir saistīta ar propagandu un reālo ārpolitikas mērķu noklusēšanu. Citur pasaulē dzīvojošie tautieši ir nozīmīga šīs valsts publiskās diplomātijas mērķa grupa un vienlaikus arī mērķa sasniegšanas instruments.
Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs nepaguris attaisno Kremļa īstenoto politiku un Krievijas armijas rīcības Ukrainā. Neizbēgami sava deva tiek sliktajiem Rietumiem un Eiropai, jo būtībā tie būtu vainojami konfliktā.
Krievija liek lietā militāru spēku, tikmēr Eiropas Savienības un ASV teju vienīgais pretierocis ir sankcijas. Un arī mediji. Vai šinī hibrīdkarā, kā to dēvē konfliktsituācijas analītiķi, ir iespējams risinājums ar Krievijas piekāpšanos?
„Tās pretrunas ir tik lielas, un Putins ir tik daudz licis uz spēles šajā konfrontācijā ar Ukrainu. No otras puses, protams, Krievijas varas elite ir pieradusi strauji mainīt propagandas uzstādījumus un spētu izskaidrot arī atkāpšanos, bet Krievijas elite uztver Ukrainu kā ļoti principiāli stratēģisku vietu, no kuras viņi negrib iet prom,” skaidro Andis Kudors.
Un, protams, Ukraina nav vienīgā svarīgā vieta. Tikpat interesantas ir visas trīs Baltijas valstis un vēl citas Krievijai kaimiņos esošās, jo tajās visās mīt tautieši, kas jāaizstāv. Vēl nesen, 13. septembrī, Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais cilvēktiesību, demokrātijas un likuma varas jautājumos Konstantīns Dolgovs savā Rīgas uzrunā uzsvēra, ka Krievija aizvien ir gatava aizsargāt savus tautiešus ārzemēs.
Tikmēr ukraiņu kinorežisors Sergejs Lozņica intervijā Ilmāram Šlāpinam, kas šonedēļ skatāma interneta žurnālā www.satori.lv runā par to, ka Rietumu pasaule un Eiropa pārāk mierīgi reaģē, jo acīmredzot nespēj līdz galam saprast to, kas notiek Ukrainā, un kāda loma ir Krievijai.
„Tas, ko mēs redzam no Eiropas puses, ir pilnīga neizpratne. Apmēram šādi: kāda problēma? Par ko jūs runājat?” bilst Sergejs Lozņica.
Zaļi dzīvojot, dzīvot zaļi
Pagājušonedēļ Ņujorkā pasaules valstu galvas aicināja visas pasaules valstis sadarboties cīņā pret klimata izmaiņu radītajiem draudiem. Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Barozu sacīja: „Mēs esam Eiropas ekonomikas dekarbonizācijas procesā”.
Vai šādas uzstāšanās ir tikai vārdi, vai ir arī kāda reāla apņemšanās? Eksperti Eiropas Savienībai pārmet, ka tā tikai runā, neko jaunu neievieš un izliekas par klimata čempioniem.
Komentē sabiedriskās politikas centra "Providus" pētnieks Reinis Āboltiņš: "Nav tā, ka ES tikai stāstītu par skaisto nākotni un neko neparedzētu darīt. Var sagaidīt, ka samita laikā, kas notiks šī gada oktobrī, ES apstiprinās diezgan ambiciozus mērķus, tai skaitā CO2 izmešu samazināšanai, un tie būs vēl ambiciozāki nekā tie ir bijuši līdz šim. Taču jāsaprot arī, ka viena pati ES globāli nevar ietekmēt visu. Ir citi svarīgi spēlētāji - industriāli attīstītās valstis un arī valstis, kuras ļoti strauji attīstījušās pēdējo gadu laikā. Piemēram, būtiski, lai arī Ķīna un ASV iesaistās šajā visā. Lai Indija un Brazīlija iesaistās. Jo viena pati Eiropas Savienība CO2 izmešu apjomu globālā mērogā nevar ietekmēt. Viens no soļiem, ko ES ir apņēmusies darīt, ir nākamo septiņu gadu laikā 14 miljardu eiro finansējumu veltīt klimata pasākumu atbalstam arī ārpus ES, jo nevar tikai domāt par sevi. Ja grib kaut ko izmainīt globāli, tad ir jābūt politiskai gribai atbalstīt citus, kuriem ir par maz politiskās gribas vai kuriem nav pietiekami daudz resursu, lai kaut ko mainītu globāli."
9/29/2014 • 34 minutes, 49 seconds
Skotijas referenduma atsauksmes Eiropā
Šonedēļ raidījumā „Septiņas dienas Eiropā" runāsim par Skotijas neatkarības referenduma rezultātiem un par to, kā tos saspringti gaidīja katalāņi, spāņi, Ukrainas un citi Eiropas separātisti. Lai apspriestu, kāda ir iespējamā Skotijas un Lielbritānijas nākotne un kā šis referendums varētu atbalsoties arī citviet Eiropā, studijā aicinājām viesus: Ārlietu ministrijas politisko direktoru un bijušo vēstnieku Lielbritānijā Eduardu Stipro un arī rakstnieku Otto Ozolu.
9/22/2014 • 33 minutes, 56 seconds
Eiropas Komisijas vicekomisārs - liels gods vai ilūzija par to
Šonedēļ raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” runāsim par jaunās Eiropas Komisijas sastāvu, vai amati sadalīti pēc nopelniem un vai priekšsēdētāja vietnieka amatu piešķiršana sešiem komisāriem, tostarp mūsu Valdim Dombrovskim, ir iespēja un liels gods, vai varbūt tikai acu aizmālēšana?
Raidījuma viesis: LU politisko zinātņu asociētā profesore Daina Bāra, pa tālruni sazināmies arī ar Latvijas Radio korespondenti Briselē Inu Strazdiņu.
Atskatā ziņosim par it kā esošo pamieru Ukrainā, Krievijas reakciju uz jaunām ES sankcijām, vienotības valdību Irākā un referenduma drudzi Lielbritānijā.
9/15/2014 • 32 minutes, 40 seconds
ASV un ES attiecības
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par to, kādas šobrīd ir ASV un ES attiecības, ko nozīmēja ASV prezidenta Baraka Obamas vizītē Igaunijā un vai pēc NATO samita varam justies drošāki. raidījuma viesis: žurnāla Ir komentētājs Aivars Ozoliņš.
Informēsim klausītājus arī par "jaunām sejām" Eiropā - Frederika Mogerīnī un Donalds Tusks. Savukārt atskatā par iepriekšējo nedēļu ziņas par NATO samitu un Minskas pamieru.
9/8/2014 • 34 minutes, 28 seconds
Pasaules konfliktu zonas - Gazā pamiers, Ukrainā karo
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā jaunākais no pasaules konfliktu zonām: kamēr Gazā panākts pamiers, tikmēr Ukrainā pēc dažu uzskatiem sācies karš. Raidījuma viesi: politologs Kārlis Daukšts un Aizsardzības ministrijas Politikas direktors - valsts sekretāra vietnieks Jānis Garisons.
Savukārt rubrikā Prognozē eksperts aicināsim pastāstīt portāla Delfi ārzemju ziņu komentētāju Filipu Lastovski par to, ko nedēļas nogalē sprieda Briselē un kāda reakcija sagaidāma no Eiropas Savienības jautājumā, kas saistīts par situācijas eskalāciju Ukrainas un Krievijas konfliktā.
9/1/2014 • 46 minutes, 11 seconds
"Maigā vara" valstu attiecībās
Šonedēļ raidījumā runājam par “maigo varu”, kā pasaules valstis cenšas ietekmēt citus ar sava tēla, kultūras un pievilcības palīdzību. Spriedīsim arī par vācu un krievu kultūrtelpu ietekmi Latvijā caur gadsimtiem un, vai mūsdienu apstākļos mums no tā ir kāds labums. Viesis studijā: Rīgas Stradiņu Universitātes asociētais profesors komunikācijas zinātnē Deniss Hanovs.
Atskatā par pagājušo nedēļu informējam par šādiem notikumiem: Ukrainā apšaudes infrastruktūras objektiem nodara miljardiem dolāru lielus zaudējumus, Eiropas Komisija sola piešķirt ārkārtas palīdzību augļu un dārzeņu audzētājiem, kuri cietuši no Krievijas noteiktā pārtikas importa embargo, un arī par to, ka satraukumu Rietumu pasaulē izraisa grupējuma „Islāma valsts” panākumi.
8/25/2014 • 35 minutes, 25 seconds
Pirmā pasaules kara simtgade. Paralēles tā brīža un šodienas notikumos
Šomēnes atzīmē Pirmā pasaules kara simtgadi - kādas ir galvenās mācības un atziņas pēc simts gadiem. Vai saskatāmas paralēles starp tābrīža ģeopolitisko un sociālekonomisko situāciju un šodienas notikumu attīstību? Mūsdienās notikusi strauja kara taktikas un tehnikas modernizācija, līdzīgi bija pirms simts gadiem. Toreiz tas beidzās ar vienu no visasiņainākajiem kariem pasaules vēsturē. Diskutējam, vai ir iespējams vilkt arī šadas paralēles ar mūsdienām? Studijā Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks pētniecības darbā, vēsturnieks Juris Ciganovs. Pa tālruni sazināmies ar karsto punktu žurnālistu Ati Klimoviču.
Atskatā aizgājušās nedēļas notikumi: Ukraina lemj par sankcijām Krievijai, Ukrainā ierodas humanitārais "Trojas zirgs", ASV sāk uzlidojumus Irākā, bet Eiropas Savienība Francijai ļauj cīņā pret islāma valsti kurdiem piegādāt ieročus.
8/18/2014 • 42 minutes, 43 seconds
Turcija un ES
Šonedēļ raidījumā pievēršamies jautājumiem, kas saistīti ar Turcijas prezidenta vēlēšanām un ES paplašināšanas politikas nākotni. Ja Turcija beidzot pievienotos un tiktu pievienota Eiropas Savienībai, vai mums būtu cita Eiropa? Viesis studijā: LU profesors un politiskās komunikācijas pētnieks Ojārs Skudra.
Atskatā iepriekšējās nedēļas notikumi: Izraēlas un Hamas pamiers, Ukrainas un sankciju sāgas attīstība, Portugālei draud banku krīze.
8/11/2014 • 46 minutes, 44 seconds
ES un ASV ekonomiskās sankcijas pret Krieviju un to ietekme
Šonedēļ raidījumā runāsim par to, kā ES un ASV ekonomiskās sankcijas pret Krieviju ietekmēs dažādus ekonomikas sektorus Latvijā? Kādi gaidāmi Krievijas pretsoļi. Vai sankcijas, šķiet, pieliek punktu, vai tās ir tikai sākums ieilgušā konflikta eskalācijai?
Atskatoties uz notikumiem pagājušonedēļ, uzmanības centrā - ekonomisko sankciju noteikšana pret Krieviju, Kamerons britu sociālos pabalstus ES viesstrādniekiem maksās tikai 3 mēnešus iepriekšējo 6 vietā, Izraēla Gazā pārkāpj starptautiskos likumdošanu, apšaudot ANO bēģļu patversmi.
8/4/2014 • 44 minutes, 59 seconds
Ukrainas krīze - pavērsieni pēc lidmašīnas katatrofas
Raidījumā šonedēļ jau atkal turpināsim runāt par Ukrainas krīzi - pavērsieniem pēc Malaizijas lidmašīnas katastrofas, jaunām sankcijām pret Krieviju. Kā uz situāciju raugās Eiropā, Krievijā un pie mums, Latvijā? Viesis studijā: Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Rinalds Gulbis, sarunas laikā sazvanāmies arī ar Latvijas eiroparlamentārieti Sandru Kalnieti, lai jautātu viņas iespaidus par redzēto Ukrainā.
Atskatā par pagājušo nedēļu - ieroču piegādes Krievijai, Mistral kuģa epopeja, spiediena pret Vladimiru Putinu efekti.
7/28/2014 • 41 minutes, 2 seconds
Kā pasaulei reaģēt uz traģēdiju Ukrainā?
Raidījumā 7 dienas Eiropā runājam par ceturtdienas notikumu, kad virs Ukrainas austrumiem tika notriekta Malaysia Airlines pasažieru lidmašīna. Lidmašīnas katastrofā nogalināti gandrīz 300 cilvēki. Kam jāuzņemas atbildība par lidmašīnas notriekšanu un kādai jābūt Eiropas un pasaules valstu reakcijai? Viesis studijā: Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš.
Atskatā par pagājušo nedēļu - ziņas no Eiropas Komisijas. Junkers ievēlēts par EK prezidentu. Izteikts aicinājums dalībvalstīm nominēt kandidātus komisāru amatiem.
7/21/2014 • 39 minutes, 25 seconds
Tuvie Austrumi atkal slīkst konfliktos
Šīsnedēļas raidījumā Septiņas dienas nedēļā runāsim par Tuvajiem Austrumiem. Pēc Arābu pavasara pacēluma viļņa reģions atkal slīkst konfliktu plūdos - sunnītu radikāļi okupējuši pusi Irākas, Izraēla veic uzlidojumus Gazas joslai, Ēģiptē militārs apvērsums ar varas sagrābšanu un Sīrijā nebeidzami plosās pilsoņkarš. Kādi ir cēloņi Tuvo Austrumu šībrīža konfliktu eskalācijai un kādas ir prognozes situācijas stabilizēšanas virzienā? Raidījuma viesis – Austrumu kultūru un reliģiju speciālists, LU profesors Leons Taivāns.
Atskatā – aizgājušās nedēļas karstie notikumi: Ukrainas krīze sasniegusi lūzuma punktu – kaujinieki pameta sagrābtās pilsētas; Junkers tiekas ar lielākajām politiskajām grupām; Izraēlas un palestīniešu apšaudes.
7/14/2014 • 40 minutes, 55 seconds
Bēgļi un migranti Eiropā
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā pievēršamies bēgļu un migrantu problēmai. Stāstīsim par Eiropas valstu migrācijas un integrācijas politiku, kā arī par legālās un nelegālas migrācijas aktuālajiem riskiem. Studijas viesis ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs.
Pagājušās nedēļas notikumu atskatā par Eiropas Parlamenta jaunā sasaukuma pirmo sēdi un vēsturē pirmo pārvēlēto Eiroparlamenta prezidentu Martinu Šulcu. Jauni pavērsieni arī Sīrijā un Irākā, kur karojošie džihādistu ekstrēmisti - Sunnītu radikālais grupējums - pasludina islāma valsts izveidošanu.
7/7/2014 • 32 minutes, 15 seconds
Eiropā ieilgusī ekonomiskā krīze
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā runāsim par cīņu pret ieilgušo ekonomisko krīzi, kas iegrūdusi simtiem tūkstošus bezdarbā, sākusi graut izslavēto Eiropas sociālo modeli un bijusi par pamatu nabadzības pieaugumam daudzās valstīs. Pievērsīsimies arī jautājumam par vardarbības pieaugumu pret sievietēm. Studijā sarunā par ekonomiskās krīzes sociālajām sekām un Eiropas sociāla modeļa sagraušanu taupības vārdā saruna ar ekonomikas zinātņu doktori Raitu Karnīti.
Pagājušās nedēļas atskatā: Eiropas līderu samitā notikušais bezprecedenta balsojums par Junkeru, Ēģiptē notiesā un septiņu gadu cietumsodu piespriež žurnālistam Pēterim Grestem.
6/30/2014 • 31 minutes, 58 seconds
Vai Latvijā tiešām neaudzēs ģenētiski modificētu kultūraugus?
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā meklēsim atbildes uz jautājumiem ģenētiski modificētu kultūraugu audzēšanu Vai Latvijā tos tiešām neaudzēs? Vai pēdējā laika informācija, kurā bieži vien ĢMO un Transatlantiskais tirdzniecības līgums iet roku rokā, ir tikai sagadīšanās vai likumsakarība? Studijas viesi: Daiga Vilkaste, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Dabas aizsardzības departamenta direktore, un Gatis Ābele, Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs.
Iepriekšējās nedēļas atskatā paraudzīsimies atkal Ukrainas virzienā: runāsim par gāzes padevi, virziena mainību uz South Stream un vai Porošenko ir miera plāns? Tāpat joprojām stāstīsim par aktuālo Eiropas Savienībā: Kamerons pret Junkeru un Itālijas brīdinājums par nelegālo imigrantu glābšanas operāciju pārtraukšanu.
6/23/2014 • 7 minutes, 49 seconds
Militārie jautājumi Eiropā
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā runājam par militārajiem jautājumiem: NATO spēku klātbūtni Austumeiropā, Latvijas Bruņoto spēku modernizāciju un par Francijas pretrunīgi vērtēto apņemšanos piegādāt Krievijai pirmo Mistral klases bruņukuģi. Raidījuma viesis - Eiropas Parlamenta deputāts un bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks.
Atskatā - jautājumi par gāzes tirgu, Ukrainas sadarbībā ar Eiropas Savienību un nākamā Eiropas Komisijas prezidenta izvēle.
6/16/2014 • 32 minutes, 46 seconds
Eiropas kultūras daudzveidība
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā spriedīsim par ES kultūrpolitikas mērķiem - kā attīstīt Eiropas kultūras daudzveidību, nostiprināt Eiropas radošo nozaru konkurētspēju un veicinātu gudru, ilgtspējīgu Eiropas kultūras un radošo nozaru kapacitāti darboties transnacionāli un starptautiski.
Studijā – Dita Rietuma, Nacionālā kino centra vadītāja. Runāsim par Kannu festivālu, par Latvijas kino Eiropā un Eiropas kino pasaule. Kāda ir kino nozares attīstības perspektīva un atdeve?
Pagājušās nedēļas notikumu atskatā: rosība Briseles varas gaiteņos pirmajā nedēļā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām un Ukrainas centieni pēc lielākas integrācijas Eiropas Savienībā.
6/2/2014 • 32 minutes, 6 seconds
Eiropai tava balss ir svarīga!
Eiropai Tava balss ir svarīga! Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā lielais Eiropas Parlamenta vēlēšanu speciālizlaidums. Ar ko gan šīs vēlēšanas bijušas īpašas un vai tās būs devušas cerēto? Runāsim mazāk par Latvijas kandidātiem, toties vairāk par to, kā pārējā Eiropā spriež par vēlēšanu rezultātiem, jauno sastāvu un vēlētāju aktivitāti.
Studijas viesi būs Andris Gobiņš, Eiropas kustība Latvijā pārstāvis, un Ina Strazdiņa, Latvijas Radio korespondente no Briseles.
5/26/2014 • 42 minutes, 31 seconds
Eirovīzija - dziesmas un aizkulišu politika
Šonedēļ raidījumā „Septiņas dienas Eiropā” par Eirovīziju - par dziesmām un aizkulišu politiku. Kā mainījusies dziesmu konkursa loma starptautiskajās attiecībās, no idejas par dziesmu konkursu, kas saliedētu Eiropas valstis līdz mūsdienu kontinentālajām „desiņu” cīņām. Raidījuma viesi: bijušais Eirovīzijas dalībnieks un Eirovīzijas komentētājs Valters Frīdenbergs un šīgada Eirovīzijas dalībniece Katrīna Dimanta.
Pagājušās nedēļas atskatā par Ukrainas notikumiem: gan par Doņeckas un Luganskas pasludināto suverenitāti un lūgumu uzņemt Krievijā; par to, kā Eiropas Savienība turpina gaidīt signālus no Krievijas puses par Ukrainas situācijas deeskalāciju, kā arī par 25. maijā gaidāmajām Ukrainas prezidenta vēlēšanām.
5/19/2014 • 31 minutes, 28 seconds
Eiropas Komisijas prezidenta kandidātu debates
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā sniegsim ieskatu Eiropas Komisijas prezidentu kandidātu debatēs, ko aprīļa beigās rīkoja Eiropas radio tīkls "Euranet plus". Piedāvāsim Eiropas Zaļo partijas pārstāves Ska Kelleres (attēlā), Eiropas Tautas partijas līdera Žana Kloda Junkera, Eiropas Sociālistu partijas kandidāta Martina Šulca un Liberāļu un Demokrātu savienības kandidāta Gija Verhofstada pozīciju skaidrojumus ekonomikas, enerģētikas, bezdarba, imigrācijas un ārpolitikas jautājumos.
Debašu mezglpunkts - kā atgūt, iegūt un nostiprināt vēlētāju interesi, vai, citējot kandidāti Ska Kelleri: "[..]vēlētājiem maijā [..] ir izvēle, vai jūs vēlaties vairāk vecās politikas, vai arī jūs vēlaties jaunas idejas un iztēli, kur Eiropas Savienība var virzīties."
Studijā kandidātu izteikumus komentēs un vērtēs: Latvijas Radio žurnālists Artjoms Konohovs un LU doktorants, Delfi žurnālists Filips Lastovskis.
5/12/2014 • 48 minutes, 30 seconds
Latvijas lielākie izaicinājumi pirmajā desmitgadē ES sastāvā
2004. gada 1. maijā Latvija kopā ar vēl deviņām valstīm oficiāli iestājas Eiropas Savienībā. Pievienošanās ES sniegusi Latvijai lielas iespējas, bet vienlaikus arī smagus pārbaudījumus. Piedzīvots grandiozs tautsaimniecības kāpuma temps, kā arī straujš kritums. Kas Latvijā un ES mainījies kopš 2004. gada? Kādi bijuši lielākie ieguvumi un kādi ir lielākie izaicinājumi? Kāds ir šīs desmitgades “sausais atlikums” lauksaimniecības, izglītības un migrācijas jomās? Studijas viešņa: EK pārstāvniecības vadītāja Inna Šteinbuka.
Iknedēļas atskatā: ES ievieš papildus sankcijas pret Krieviju; Eiropas Parlaments vēl nav ievēlēts, bet Komisijas prezidenta kandidāti jau uzsākuši priekšvēlēšanu kampaņu.
5/5/2014 • 31 minutes, 30 seconds
Eiropas Parlaments balso par Eiropas banku savienību
Šonedēļ raidījumā Septiņas dienas Eiropā dzirdēsiet par to, ka Eiropas Parlaments balsojumā beidzot atbalstīta Eiropas banku savienības izveidošana. Savienības mērķis ir gādāt, lai neatkārtojas krīzē piedzīvotais, kad pārgalvīgu banku darījumu dēļ, tās nākas glābt par nodokļu maksātāju naudu.
Raidījuma viesis finanšu ministrs Andris Vilks intervijā runās par ES fondiem un ES budžetu, mūsu nākotnes ekonomisko izaugsmi un nodrošināšanos pret iespējamām nākotnes krīzēm, vai kā to sauc ekonomiskajā žargonā: „nākamais plānošanas periods”, bijusī "konverģences", tagad „Stabilitātes programma” un „Eiropas stabilitātes mehānisms”.
Atskatoties uz aizgājušo nedēļu, piedāvāsim ieskatu šādos notikumos – Ukrainas austrumi ieslīgst haosā, Baidena vizīte Ukrainā, „pretterorisma likuma pakete”, NATO karaspēks Latvijā un citi.
4/28/2014 • 31 minutes, 50 seconds
Laicīgie un garīgie jautājumi politisko notikumu kontekstā
Šonedēļ raidījumā 7 dienas Eiropā spriedīsim par laicīgiem un garīgiem jautājumiem. Vērtēsim kādas ir versijas par Ukrainas austrumu reģionu nākotni, kādas ir Austrumu un Rietumu redzējuma atšķirības. Par iekšējiem un ārējiem Ukrainas federalizācijas iemesliem un pozīcijām runās Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds.
Raidījuma studijas viešņa būs LU sociālo un politisko pētījumu institūta lektore un reliģijas pētniece Agita Misāne. Viņa stāstīs, vai tiešām mūsdienu Eiropā politiskā līmenī mērķtiecīgi tiek atstumtas kristīgās vērtības. Kāda vieta ir reliģijai mūsdienu sabiedrībā un kādas ir laicīgās un garīgās varas attiecības?
Atskatīsimies uz aizgājušās nedēļas notikumiem. Fokusā – joprojām viss ap Ukrainu. Piedāvāsim arī ES, ASV un Krievijas viedokļus un izteikumus.
4/21/2014 • 32 minutes, 25 seconds
Eiropas un Latvijas drošības jautājumi
NATO Ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens nesen paudis bažas par Latvijas un Lietuvas nespēju veltīt savai aizsardzībai nepieciešamos 2 procentus no iekšzemes kopprodukta. Skatoties no šībrīža situācijas eskalācijas Ukrainā un Krievijā, šāda rīcība šķiet gandrīz vai bezatbildīga. Tāpēc šonedēļ pievērsīsimies Eiropas un Latvijas drošības jautājumiem. Spriedīsim par NATO pagātni, tagadni un nākotni, kā arī par mūsu pašu robežu nosargāšanu. Uzklausīsim tautas viedokli un piedāvāsim komandiera Raimonda Graubes un Aizsardzības ministra Raimonda Vējoņa situācijas skaidrojumus. Raidījuma viesis: Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš.
Nedēļas ziņu atskatā - par pavērsieniem Ukrainas austrumos un Krievijas un Rietumu sarunās, arī par jaunumiem iecerētā Katalonijas neatkarības referenduma rīkošanā un citiem notikumiem Eiropā un pasaulē.
4/14/2014 • 32 minutes, 30 seconds
Eiropas iedzīvotāji bažīgi par korupcijas pieaugumu
Raidījumā Septiņas dienas Eiropā runāsim par pieaugošo korupciju Eiropas Savienībā un pasaulē, kā arī par jaunākajiem pētījumiem, kas norāda, ka šajā vēlēšanu gadā Eiropas iedzīvotāju uzticība valsts institūcijām ir manāmi mazinājusies un bažas par korupciju ir pieaugušas. Kā teikusi Eiropas iekšlietu komisāre Sesīlija Malstrēma: "Korupcija samazina ticību mūsu publiskajam sektoram un demokrātijai. Tā grauj mūsu iekšējo tirgu, kavē ārējo investīciju pieplūdumu, turklāt izmaksā mūsu nodokļu maksātājiem miljoniem eiro." Raidījuma viešņa sabiedrības par atklātību Delna Komunikācijas direktore Agnese Alksne.
Atskatā ziņojam par Ķīnas kartēm, Putina aktivitātēm Ukrainas pierobežā, kā arī par aeronautikas lomu sankciju spēlēs un citām pagājušās nedēļas aktualitātēm.
4/7/2014 • 31 minutes, 49 seconds
Joki un nopietnība politiskajā retorikā
Šonedēļ raidījums Septiņas dienas Eiropā par jokiem un nopietnību - kādos nolūkos politiskajā retorikā tiek izmantota ironija, satīra un humors, par Eiropas un pasaules valstu atšķirīgajām humora izjūtām. Dzirdēset, kā joko Obama, Merkele un Kamerons, kā arī mazliet spriedīsim par Boratu. Studijas viesis Komunikācijas doktors, Tartu Universitātes un Latvijas Universitātes pētnieks, Mārtiņš Kaprāns.
Iknedēļas atskatā spriedīsim par ASV un ES samitu, G8 pārtapšanu par G7 un NATO lidmašīnām Baltijas gaisa telpā.
3/31/2014 • 31 minutes, 56 seconds
Sankciju „spēles"
Šonedēļ raidījumā aplūkojam tēmu par ekonomiskām sankcijām un pretsankcijām, par ES un Latvijas enerģētiskas nākotni un par to, kā var mazināt kontinenta atkarību no Krievijas dabas resursiem. Kā un kāpēc notiek šī sankciju „spēle" un ko mums Latvijā varētu nozīmēt ekonomisko sankciju un pretsankciju ieviešana. Raidījuma viesis neatkarīgais enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš
Atskatā informējam par Putina centieniem pārzīmēt Eiropas karti, Moldovas lūgumu paātrināt integrāciju Eiropas Savienībā un citiem aizgājušās nedēļas notikumiem.