Vairāk nekā desmit gadus Latvijā darbojas Kremlim pietuvinātā oligarha Pjotra Avena labdarības fondi. Tie dāsni sponsorēja projektus, ko bija iecienījusi arī politiskā un kultūras elite. Karīna Zandersone, Dobeles mūzikas skolas direktore: “Viņi tiešām īstenoja visas mūsu vēlmes, manuprāt, uz to brīdi, ko mēs tik vien vēlējāmies.” Latvijā reģistrētie nodibinājumi ļāva valstī ieplūst miljoniem eiro no Putinam tuviem Krievijas biznesmeņiem. Arī no ofšoru firmām Kiprā un Britu Virdžīnu salās. Valts Ābols, Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs: “Tajā laikā mēs sadarbojāmies ar cilvēku, kas bija Ordeņu kapitula izvērtēts Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris.” Pjotram Avenam, kā arī daļai no viņa fonda ziedotājiem, kuriem ir ciešas saiknes ar Putinu, tagad ir noteiktas sankcijas. Elīna Vrobļevska, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece: “Es neuzskatu, ka viņš bija jebkurā brīdī līdz pēdējo pāris gadu notikumiem traktēts kā kaut kas negatīvs.” Kāpēc iestādes un organizācijas Latvijā saņēma ziedojumus no labdarības fonda, kas pieder Putinam pietuvinātam oligarham un vai šie maksājumi palīdzēja Kremlim nostiprināt Krievijas ietekmi Latvijā, pētām “Atvērto failu” pusstundā. -- Atēlu paraksti: 1. 2019. gadā atklātā rekonstruētā Dobeles mūzikas skolas ēka un tās piebūve - koncertzāle Zinta ar 200 klausītāju sēdvietām. 2. Dobeles mūzikas skolas atjaunotā aktu zāle. Tajā restaurēta lustra, ko savulaik ēkā esošajai ģimnāzijai uzdāvināja Kārlis Ulmanis. 3. Koncertzāle Zinta, kas nosaukta par godu Krievijas diktatora Vladimira Putina ilggadējā sabiedrotā Alekseja Kudrina mātei. 4. Mūzikas skolas ēku ar koncertzāli savieno plašs gaitenis. Tajā paredzēts regulāri izstādīt mākslas skolas audzēkņu darbus.

Pagājušā gada beigās Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs pabeidza izvērtēt iespējamas nelikumības Rīgas domes kādreizējā Satiksmes departamenta darbā. Par spīti skandālam par nesaimnieciski un dārgi asfaltētajām ielām, KNAB paziņoja, ka pašvaldības amatpersonas, kuras organizēja remontdarbus, tomēr nav pastrādājušas noziegumu. Rīgas mērs Vilnis Ķirsis cerēja, ka ar to šis skandāls arī beigsies. Vilnis Ķirsis, Rīgas domes priekšsēdētājs: „Tagad redzam, ka visi šie te skaļie apgalvojumi, viss ar ko mētājās kolēģi, ir absolūti un pilnīgi nepamatoti.” Lai gan dome atteicās pārsūdzēt KNAB lēmumu, to ir sākusi vētīt prokuratūra. Tikmēr, aizbildinoties ar funkciju dublēšanos, no darba pašvaldībā ir atlaists izpilddirektora padomnieks, kurš izmeklēja disciplinārlietu, - Māris Knoks. Māris Knoks, Rīgas pilsētas izpilddirektora padomnieks: „Uzskatu, ka mans amats tiek likvidēts tiešā veidā saistībā ar 2023. gada vasarā manis kā izmeklētāja veiktajām izmeklēšanas darbībām.” Juceklis ar ielu uzturēšanu Satiksmes departamentā turpinās. Pretēji solītajam, simtiem miljonu vērtais ielu uzturēšanas konkurss nākamajiem pieciem gadiem joprojām nav izsludināts. Jānis Vaivods, Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departamenta direktora pienākumu izpildītājs: „Šie laika apstākļi mūs nav lutinājuši ar daudz brīvām minūtēm gatavot dokumentus.” Kāpēc domes vadība atlaiž amatpersonu, kura izmeklēja pašvaldības darbinieku nesaimniecisku rīcību ar nodokļu maksātāju naudu, un kādēļ kavējas iespaidīgais ielu uzturēšanas konkurss, interesējamies Atvērto failu pusstundā.  

Nesen stājās spēkā izmaiņas Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Tās paredz, ka cilvēkiem, kuri strādā valsts iestādēs ir jābūt lojāliem Latvijai. Pretējā gadījumā viņus varēs atlaist. Tas attiecas arī uz policistiem. Jānis Bekmanis, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks: „Līdz šim lojalitāte tieši valstij, likumos uz pašvaldības policijas darbiniekiem nebija tieši attiecināta.” Pirms pieņemšanas darbā, topošo policistu ierakstus sociālajos tīklos pārbauda vien dažas pašvaldības. Laura (vārds mainīts), rīdziniece: „Parādījās bildes ar abiem policistiem, kur viens no viņiem ir Minskā, otrs ir ar Padomju Savienības karogu nofotografējies.” Valsts policijā kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā publiski ir izskanējis viens gadījums, kas ir radījis aizdomas par kādas policistes lojalitāti valstij. Anastasija Cvirko, bijusī Valsts policijas darbiniece: „Ko atbalstīt, kā atbalstīt – tas ir katra cilvēka personīgais viedoklis. Bet es uzskatu, ka Latvijai nekāds sakars ar Ukrainu nav.” Kādā mērā policija spēj pārliecināties, ka tās darbinieku rindās strādā valstij lojāli policisti, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Rīgas rajona tiesā Jūrmalā ar notiesājošu spriedumu noslēgusies viena no skaļākajām pēdējo gadu krimināllietām. Tajā par kukuļošanu tiesāja bijušo Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču un būvuzņēmēju Māri Martinsonu. Gundega Lapiņa, Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu nama tiesnese: „Ilmāram Rimšēvičam noteikt brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem.”   Rimšēviču apsūdzēja par kukuļņemšanu - gan apmaksātu atpūtas braucienu uz Kamčatku, gan arī par naudas pieņemšanu un tās atmazgāšanu. Ilmārs Rimšēvičs, bijušais Latvijas Bankas prezidents: „Šajā lietā visas man izvirzītās apsūdzības ir izdomātas, nepatiesas un vienkārši viltotas.” Rimšēvičs lietas iztiesāšanas laikā centās atspēkot viņam izvirzītās apsūdzības un skaidroja notikumus no sava redzējuma. Viorika Jirgena, Ģenerālprokuratūras Korupcijas apkarošanas koordinācijas nodaļas prokurore: „Nevar pārbaudīt visus viņa melus. Bija jāiegulda darbs.” Līdz kukuļošanas skandālam Ilmārs Rimšēvičs iemantoja labu reputāciju. Viņš bija ceturtā augstākā valsts amatpersona un sabija Latvijas Bankas vadītāja amatā gandrīz 20 gadus. Anda Rumjanceva, KNAB Kriminālprocesuālo izmeklēšanu pārvaldes vadītāja: „Korupcijas lietas ir balto apkaklīšu lietas. Tas nozīmē, ka mēs strādājam ar mazliet savādākiem cilvēkiem.” Kā notika izmeklēšana un tiesvedība bijušā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča korupcijas lietā, kas izraisīja starptautisku skandālu un pamatīgi iedragāja valsts reputāciju, pētām Atvērto failu pusstundā.

Par novārtā atstātiem dzīvniekiem Latvijā rūpējas ne tikai virkne dzīvnieku patversmju, bet arī daudz biedrību. Zanda Paeglīte, biedrības „Zanimal Hope” dibinātāja: “Mēs ņemam dzīvnieciņus pie sevis mājās, viņi mums ir mājas apstākļos, viņi mums nav būros, mums ir cilvēku grupa kā auklītes, kuras nāk palīgā un uzņem tos dzīvnieciņus kā savus dzīvnieciņus.” Kaut arī biedrību brīvprātīgie vāc un izmitina bez saimniekiem palikušos dzīvniekus, oficiāli neviena iestāde viņu darbu nekontrolē.  Mairita Riekstiņa, Pārtikas un veterinārā dienesta Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja: “Savā ziņā viņas darbojas pelēkajā zonā, jo neviens nezina, cik ir šādu biedrību, cik šādas biedrības veic šo darbību, un cik ir šādas privātpersonas, kas to dara.” Tas iepriekš ir novedis pie dzīvnieku ciešanām un bojāejas. Ivo, Balgales mājas iemītnieks, video fragments feisbukā: “Te mums pagaidām ir četri kaķi, kas kādas varbūt divas dienas nav ēduši, nav dzēruši varbūt. Tūlīt iedos jums kādu ūdeni vai vēl kaut ko. Aiz dīvāna tur vēl ir kaut kāda sauja [kaķu].” Kādēļ desmitiem biedrību, kas rūpējas par novārtā palikušiem dzīvniekiem, strādā gandrīz ārpus likuma? Un kas būtu jādara, lai turpmāk vairs neatkārtos līdzīgi gadījumi, kad cieš dzīvnieki, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Turpinot jau iepriekšējos gados aizsākto tradīciju, arī šā gada pēdējā ceturtdienā Atvērtie faili skan diskusijas formātā. Studijā ir sanākusi visa raidījuma veidošanas komanda. Pārrunājam nozīmīgākos pētījumus aizejošajā gadā. Apspriežam katra autora vienu, viņa vai viņasprāt, būtiskāko raidījumu – dalāmies savās pārdomās un secinājumos par pētījumu, kāda bija klausītāju reakcija un pie reizes atklājam – ko neizdevās iekļaut raidījumā jeb, citiem vārdiem sakot –  kas palika „ārpus ētera”?  

Septembrī Latvijas skolās sākās pāreja uz mācībām tikai latviešu valodā.  Pāvels Terjohins, skolēna tēvs: “Pagrūti. Pagaidām pagrūti. Lielākā problēma nav latviešu valoda, bet tie jēdzieni, jauni termini.” Grūtības komunicēt valsts valodā ikdienas mācībās ir trešdaļai skolēnu. Tā secina izglītības kvalitātes uzraugi.  Rolands Ozols, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktors: “Lielākās grūtības viennozīmīgi ir pirmsskolā, pirmajās un trešajās klasēs.” Un valodas prasme nav tikai skolēnu problēma. Kopš pērnā gada sākuma par nepietiekamām valsts valodas zināšanām visā Latvijā sodīti 312 pedagogi.  Ilmārs Zučiks, Daugavpils Valstspilsētas vidusskolas direktors: “Daļa skolotāju tomēr izvēlējās pārtraukt darba attiecības. Tādu nebija daudz, bet bija.” Kā uz vienotu skolu pāriet Daugavpilī, kur latviešu ir dzimtā valoda labi ja katram piektajam pedagogam? Un kā uz to raugās ģimenes, kuru bērniem tagad jāmācās tikai latviski, Atvērto failu pusstundā stāsta "Re:Baltica" žurnālistes Evita Puriņa un Annija Petrova.   

Pirms trim gadiem mājdzemdībās nomira četru bērnu māte. Šobrīd notiek tiesvedība, kurā par nolaidīgu rīcību uz apsūdzēto sola sēž divas vecmātes. Igors Benze, Brigitas vīrs un daudzbērnu tēvs: „Nu viss… viņai gaisa nebija, asiņu nebija” Kamēr sieviete dzemdībās noasiņoja, vecmātes apsūdz par to, ka novēloti izsaukušas neatliekamo medicīnisko palīdzību. Valdis Skotelis, anesteziologs - reanimatologs: „Istaba izskatās tā izmēzta – tīrāka nekā es nezinu kur – veikalā. Un tas neiet kopā ar klīnisko situāciju. Es nekā citādi kā par bezkaunību to nevaru nosaukt.” Liecinieki tiesā stāsta, ka vecmātes slēpa pierādījumus par zaudēto asiņu daudzumu. Igors Benze, Brigitas vīrs un daudzbērnu tēvs: „Ir acīmredzams, ka Brigita nomira pēc bērna piedzemdēšanas kaut kādu tādu apstākļu dēļ, kurus, manā ieskatā, pieļāva vai varēja novērst tomēr vecmātes.” Kādēļ divas vecmātes, kuras sēž uz apsūdzēto sola par rīcību mājdzemdību laikā, var turpināt praktizēt, Atvērto failu pusstundā pēta žurnālistes Ieva Alberte un Linda Spundiņa.  

Sociālās korekcijas izglītības iestādē „Naukšēni” tās pastāvēšanas pēdējos gados uz ilgāku vai ne tik ilgu laiku dzīvoja apmēram 100 bērnu un jauniešu. Emīlija (vārds mainīts), kādreizējā „Naukšēnu” iemītniece: „Ko darīja ar mums nepilngadīgiem! Manuprāt, ļoti daudzi no tā nevar attapties.” Pēc atklātajiem bērnu tiesību pārkāpumiem „Naukšēnus” 2022. gada rudenī likvidēja. Estere (vārds mainīts), kādreizējā „Naukšēnu” iemītniece: „Es kopumā kaut kādus četrus mēnešus esmu nosēdējusi namiņā. Jumtiņš tur brauca prom četrās sienās sēdēt.” Pēc iziešanas no „Naukšēniem” ne visiem jauniešiem sniedza psiholoģisko atbalstu. Emīlija (vārds mainīts), kādreizējā „Naukšēnu” iemītniece: „Ar ko es sazinos, nevienam nebija palīdzība no sociālā dienesta vai psihologa. Visiem pašiem ar visu bija jātiek galā.” Ne visiem dzīvē ir izdevies nostāties uz stabilām kājām. Gustavs (vārds mainīts), kādreizējais „Naukšēnu” iemītnieks: „ Ir daļa, kas ir ārzemēs, citi sēž cietumā, daudzi lieto narkotikas.” Kādēļ jaunieši pēc „Naukšēnos” pārciestajiem pāri darījumiem nesaņēma speciālistu palīdzību un kā izveidojusies jauniešu dzīve pēc korekcijas iestādes slēgšanas, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Latvijā policija ik gadu konfiscē miljoniem eiro vērtas narkotikas. Tomēr tas nespēj būtiski mazināt to pieejamību. Līva, Pierīgas iedzīvotāja: “Tur, kur jūs bijāt, tajā rajonā gandrīz pie katra otrā pieej, tu paprasīsi, tev pateiks tur, kur paņemt, kā paņemt, paši iedos [narkotikas].” Pirms pāris gadiem pandēmijas laikā noteiktie pārvietošanās ierobežojumi strauji palielināja narkotiku pārdošanas tempus. Sandis Radziņš, Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes 2. nodaļas vadītājs: “Šī narkotiku izplatība, tā ir ļoti aktīva, tā ir pietiekoši agresīva, izmanto visas jaunās tehnoloģijas, iespējas un jaunās arī visas fīčas, kuras var pielietot vienkāršākai saziņai, vienkāršākai nodošanai, transportēšanai.” Kamēr nelegālajā tirgū parādās jaunas vielas, arvien biežāk nepieciešama mediķu palīdzība. Laura Pule, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta intensīvās terapijas brigādes vadītāja: “Pirmajos desmit mēnešos dienests ir saņēmis jau trīs tūkstošus izsaukumu, kas ir saistībā ar narkotiku lietošanu.” Kāpēc pēdējo gadu laikā apritē ir nonācis vairāk narkotiku un kādēļ ir dubultojies to izraisīto nāves gadījumu skaits, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Latvijā prostitūcija nav aizliegta. Ja pērk nepilngadīgā seksa pakalpojumus, draud kriminālatbildība. Taču ne visus tas attur. Anna, bijusi iesaistīta prostitūcijā (vārds mainīts): „Es nodarbojos ar seksu par naudu. Pirmā reize man šķiet bija 12 gadi.” Man zināmi vismaz divi gadījumi, kad nepilngadīgie, būdami narkotiku atkarībā, pārdeva savu ķermeni. Aleksandrs, bijis iesaistīts prostitūcijā (vārds mainīts): „Lai dabūtu naudu uz narkotikām, man kaut kur vajadzēja ņemt naudu. Es sāku nodarboties ar homoseksuālu prostitūciju.” Policijas redzeslokā šādi gadījumi nonāk apmēram reizi divos trīs gados, un likumsargi uzskata, ka nepilngadīgo prostitūcija valstī nav izplatīta. Armands  Lubarts, Valsts policijas Cilvēku tirdzniecības un sutenerisma apkarošanas nodaļas priekšnieks: „Īstenībā prostitūcija šobrīd iet nedaudz arī pašplūsmā. Šobrīd šo jomu īsti neviens nekontrolē.” Cik viegli nepilngadīgajiem ir iesaistīties prostitūcijā un kāpēc policija šos noziegumus nespēj pamanīt, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Pirms vairāk nekā 30 gadiem Luksemburgā izveidoja brīvprātīgu pensiju fondu Eiropas Parlamenta deputātiem. Tā mērķis bija vecumdienās politiķiem nodrošināt dāsnu papildu pensiju. Tagad fondu ir piemeklējušas nedienas. Haralds Šūmans, Starptautiskās pētnieciskās žurnālistikas organizācijas “Investigate Europe” žurnālists: “Līdz gada beigām droši vien fondam beigsies nauda, un tad no Eiropas Parlamenta budžeta, kas ir nodokļu maksātāju nauda, visticamāk tas tiks glābts par 200 līdz 300 miljoniem eiro.” Pensiju fondā šobrīd ir simtiem biedru, tostarp tādi Eiropā skandalozi politiķi un populisti, kā Marina Lepēna no Francijas un Naidžels Farādžs no Lielbritānijas. Uz lielām pensiju piemaksām cer arī politiķi no Latvijas. Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājas vietnieks (Nacionālā apvienība): “Skaidrs, ka jūs ar šo atalgojumu, kas bija tajā laikā, jūs nevarat uzkrāt pensiju nākotnei, un tas bija normāls plāns cilvēkiem, kas domā arī par citiem laikiem, to darīt, tur nav nekas tāds īpašs.” Vasarā Eiropas Parlaments lēma samazināt solītās piemaksas. Tas mudināja daļu politiķu vērsties Eiropas tiesā. Vita Matīsa, politikas pētniece, Rīgas Juridiskās augstskolas viesprofesore: “Šī tiesāšanās, ņemot vērā šo ētisko aspektu, es personīgi uzskatu, ja jūs vēlaties, lai Eiropas vārds un Eiropas Savienības, teiksim, tēls jūsu valstī krīt vēl zemāk, tad, lūdzu, tiesājieties!” Vai Eiropas nodokļu maksātājiem par savu naudu jāglābj bagātīgs eiroparlamentāriešu privātais pensiju fonds un ko par dalību tajā saka tie Latvijas politiķi, kuru vārdi parādās starp fonda dalībniekiem, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Ārvalstu spēlētāji Latvijas futbolā nav retums. Arī Jelgavas klubs 2019.gadā piesaistīja vairākus futbolistus no ārzemēm. Viens no viņiem bija nīderlandietis Džaniro Purperharts. Sergejs Golubevs, bijušais FK “Jelgava” sporta direktors: Purperharts atbrauca uz Jelgavu. Tas bija spēlētājs no Mariana Pahara avotiem. No viņam pazīstamā aģenta vai drauga. Amatieru līgās spēlējušais nīderlandietis neizcēlās ar spožu sniegumu Latvijas laukumos. Taču viņa parādīšanās Jelgavas klubam iedragāja reputāciju un iedzina simtseptiņdesmit tūkstošu parādos. Naudu pieprasa Nīderlandes futbola komandas, kurās amatieris trenējies. Māris Peilāns, uzņēmējs, FK “Jelgava” prezidents: Ar teroristiskām metodēm holandietis grib ar “feikiem” spēlētājiem piedzīt naudu. Tas ir amorāli un pilnīgi mums nepieņemami. Mēs nevaram vienoties ar teroristiem. Kluba prezidents Māris Peilāns uzskata, ka nīderlandieši īstenojuši viltīgu shēmu, par kuru zinājis arī tā laika “Jelgavas” galvenais treneris un viena no līdz šim spožākajām Latvijas futbola zvaigznēm Marians Pahars. Marians Pahars, bijušais FK “Jelgava” galvenais treneris: Nesaprotu, kāpēc man bija jāiet uz policiju, jātiekas ar jums un jāskaidro, ka es neesmu muļķis. Tikai tāpēc, ka kaut kāds “širmaviks” ir atsitis sev galvu. Kā viens neparastā veidā Latvijā nonācis spēlētājs varēja izraisīt tik lielas un dārgas nepatikšanas? Kā darbojas futbola spēlētāju tirgus un uz kādiem grābekļiem tajā iespējams uzkāpt, Atvērto failu pusstundā pēta sporta žurnālists Raimonds Rudzāts.  

Latvijā kompensējamos medikamentus saņem vairāk nekā 700 tūkstoši cilvēku. Tomēr ne visiem izdodas pie zālēm tikt savlaicīgi. Madara Zārdiņa, farmaceite,  SIA „Madaras aptieka” īpašniece: „Pacienti ir neapskaužamā situācijā. Un tādi īstenībā ir daudzi.” Lai gan zāļu nepieejamība ir visas Eiropas problēma, Latvijā grūtības tikt pie zālēm vēl vairāk saasinājās pirms nepilniem trīs gadiem, kad Veselības ministrija ieviesa jauno kārtību – aptiekas drīkst izsniegt aktīvo vielu par zemāko cenu. Artūrs Bikovs, portāla „Tvnet” žurnālists: „Tā meklēšanas spēle nemaz nav tik aizraujoša kā varētu likties, jo tiklīdz neatrod zāles, nav tā – nu ak, meklēšu kur citur! Nē tā nav.” Nereti cilvēkiem zāles ir dzīvības un nāves jautājums. Inese Mauriņa, biedrības „ParSirdi.lv” vadītāja: „Teiksim atšķirībā no kurpēm vai t-krekla, kur mēs varam pagaidīt, kad būs mūsu izmērs. Medikamentus mēs gaidīt nevaram.” Kādēļ kompensējamo medikamentu sistēma klibo un kā jaunās kārtības nepilnības izjūt pacienti, kuriem zāles jāmeklē pa vairākām aptiekām un reizēm nākas palikt bešā, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Septembrī Saeima apstiprināja ministriju un drošības iestāžu sagatavoto Nacionālās drošības koncepciju nākamajiem četriem gadiem. Linda Liepiņa, Saeimas deputāte (Latvija Pirmajā vietā): “18 minūtes pirms sēdes sākuma es saņēmu e-pastu ar šīs drošības koncepcijas tekstu. 18 minūtes pirms sēdes sākuma — tik nopietnam dokumentam kā valsts drošības koncepcija! Nopietni?” Nopietnas diskusijas gan deputātu, gan mediju pārstāvju vidū izraisīja tajā ietvertais nosacījums divu gadu laikā pilnībā atteikties no satura krievu valodā sabiedriskajos medijos. Jānis Siksnis, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājs: “Tas nedrīkst notikt šādā veidā, ka tas notiek ar padomi nesaskaņojot, kā vienas politiskās partijas ministra, nu, es teiktu, slepus izvirzīts priekšlikums, kurš kaut kādu iemeslu dēļ ir palicis nepamanīts.” Priekšlikuma idejas autors ir bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis no Nacionālās apvienības. Nauris Puntulis, Saeimas deputāts, bijušais kultūras ministrs (Nacionālā apvienība): “Sabiedriskais medijs krievu valodā nav nekas cits kā okupācijas sekas.” Kā nosacījums par mediju slēgšanu ar konkrētu izpildes termiņu iekļuva Nacionālās drošības koncepcijā un kā to vērtē mediju nozare, ar kuru izmaiņas neviens neapsprieda, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Katram septītajam bērnam Latvijā ir uzvedības problēmas vai pastāv to iestāšanās risks. Mums apkārt ir ap desmit tūkstošiem jauniešu, kuri pārkāpj likumu, klaiņo, ilgstoši neiet uz skolu un ir atkarību varā. Niks, cietumsodu izcietis jaunietis (vārds mainīts): „Pielejot seju, atkal gājām zagt.” Lai gan nepilngadīgo noziedzība pēdējo desmit gadu laikā mazinās, sevišķi smagu noziegumu skaits nemainās. Tatjana Caune, Valsts policijas Riska grupu prevencijas nodaļas priekšniece: „Vēl neesam, iespējams, atraduši to veidu kā ietekmēt tieši sevišķi smagos nozieguma veidus.” Nav arī prognožu, ka bērnu ar uzvedības traucējumiem paliktu mazāk. Kārlis Mednieks, biedrības „Resiliences centrs” valdes loceklis: „Vecāks, kurš ir tikai darbā, tas noteikti neveicina veseļošanos.” Kāpēc Latvijā ir tik daudz bērnu ar uzvedības problēmām un kas tiek darīts, lai šo skaitu mazinātu, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Ēnu ekonomika Latvijā jau gadiem ir līdz pat ceturtajai daļai no visa naudas apgrozījuma, taču cīņa ar to nevedas. Vārdos un uz papīra ēnu ekonomikas apkarošana vienmēr ir bijusi prioritāte, taču būtiski to samazināt līdz šim neizdodas. Arvils Ašeradens, finanšu ministrs (Jaunā Vienotība): „Nu, tur ir pavisam traki!” Desmit gadus nav pieņemti likumi, kas ļautu salauzt nodokļu nemaksāšanas līkni. Ieva Jaunzeme, VID ģenerāldirektore: „Krikumi, detaļas, kas nedod nekādu rezultātu”. Finanšu ministrijā top jauns ēnu ekonomikas apkarošanas plāns. Tajā ir paredzēta ikgadēja ienākumu deklarēšana katram un būtiska skaidras naudas aprites ierobežošana. Eksperti saka – šie instrumenti varētu nostrādāt. Ilze Berga, KPMG Baltics partnere Latvijā, Ārvalstu investoru padomes nodokļu eksperte: „Kādam tā būs robeža, vai es varu naktī gulēt, vai es nevaru.” Kāpēc piecpadsmit gadus nav izdevies samazināt „aplokšņu algu” apmēru? Un vai politiķi spēs pretoties ēnās ieslīgušu nozaru lobijiem un nenobīsies ieviest iedarbīgus instrumentus sistēmas sakārtošanai, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Latvijā ar katru gadu alkohola patēriņš tikai pieaug. Pērn vidēji viens cilvēks izdzēra teju 13 litrus tīra alkohola. Ieva Rikveile, Gulbenes iedzīvotāja: „Mērķis bija viens – apskatīties akcijas, izrēķināt, ko varēs, ko nevarēs nopirkt, kurā brīdī varēs lepnāk, kurā varbūt nē. Esi gatavs aizņemties, gatavs iet vairāk strādāt, gatavs darīt jebko, lai dabūtu. Kā kārtīgam dzērājam.” No alkohola atkarīgam cilvēkam gan piekļuve dzērieniem, gan arī to reklāmas ir spēcīgs stimuls. Ilze Maksima, narkoloģe: „Alkohola pieejamība ir diezgan brīva un uzmācīga. Man nav saprotams, kāpēc veikalā pretim čipsiem atrodas viskija pudeles.” Lai gan statistikas dati rāda, ka no alkoholisma Latvijā cieš ievērojams skaits iedzīvotāju, Saeimā ikviens likuma grozījums, kas skar alkohola apriti vai reklāmu, saskaras ar spēcīgu nozares lobiju. Elēna Zviedre, Veselības ministrijas Veselības veicināšanas un atkarību profilakses nodaļas vecākā eksperte: „Pretestība ir gana augsta. Jāpatur prātā, ka industrijas galvenais mērķis ir nopelnīt. Tas jau nav nekāds noslēpums.” Cik spēcīgs Latvijā ir alkohola ražotāju, izplatītāju un tirgotāju lobijs un cik caurskatāma ir lobija ietekme uz politiķiem, kuri lemj par nozari, vērtējam Atvērto failu pusstundā.  

Par novārtā atstātiem suņiem un kaķiem Latvijā rūpējas vairāk nekā 20 dzīvnieku patversmju. Lielākā no tām ir biedrība — dzīvnieku pansija „Ulubele.” Ilze Džonsone, Dzīvnieku patversmes „Ulubele” vadītāja: „Mums dzīvnieku ir ļoti daudz, nu šobrīd jau nekad vairs nav mazāk par 500 ikdienā uz vietas.” „Ulubele” simtiem tūkstošu eiro ik gadu saņem ne tikai no Rīgas un Pierīgas pašvaldībām, bet arī no ziedotājiem. Pērn tikai puse no ziedotās naudas tika pašiem dzīvniekiem un patversmes uzturēšanai. Krista Asmusa, „Sabiedrības par atklātību „Delna”” juriste: „Vai tie cilvēki, kas ziedo „Ulubelei” ir informēti par to, ka līdzekļi tālāk aiziet uz citu nodibinājumu, ne jau uz „Ulubeli”?” Patversme apgalvo, ka rūpīgi izvērtē nākamos saimniekus un neatdod dzīvniekus turēšanai sliktos apstākļos. Realitātē viņus nodod pat bezpajumtniekiem. Angela Naturina, rīdziniece: „Tā ir maziņa, burtiski kartona, finiera mājiņa, salikta no kaut kādiem dēļiem. Tur divi piedzērušies vīrieši un divi suņi, kuri var uzbrukt kuru katru brīdi, tiešām ļoti maz vietas — divi trīs metri.” Cik caurspīdīgi strādā Latvijā lielākā dzīvnieku patversme, kas saņem ievērojamu nodokļu maksātāju un ziedotāju naudu? Un cik godprātīgi „Ulubele” ievēro dzīvnieku aizsardzības prasības, par kurām pati publiski iestājas, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Vecāku strīdos par aizgādības tiesībām Latvijā ik gadu ir iesaistīti apmēram 900 bērnu. Valentīna Gorbunova, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītājas vietniece: „Tie nav tie bērni, kas, kā saka, „velkas” gadu no gada. Nē!” Lai izcīnītu aizgādību, tēvs un māte nolīgst advokātus un psihologus, iestādēm raksta sūdzības un bērnu noskaņo pret otru vecāku. Tatjana (vārds mainīts), trīs bērnu māte: „Viņš apgalvo, ka bērni negrib tikties.” To, ka valsts nespēj nodrošināt vecāka saskarsmes tiesības ar bērnu parāda arī tiesvedība, kurā Latvija nesen zaudēja.  Inese Nikuļceva, tiesību zinātņu doktore, zvērināta advokāte: „Eiropas Cilvēktiesību tiesa šajā spriedumā ļoti skaidri norādīja, ka bāriņtiesas darbības ir bijušas ļoti neaktīvas.” Kāpēc valsts pieļauj, ka vecāki var gadiem ilgi ieraut bērnus savstarpējos strīdos par aizgādību? Vai atbildīgās iestādes rīkojas, ja māte vai tēvs noskaņo bērnu pret otru vecāku, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Pēc triju gadu darba šovasar izjuka tā sauktā Rīgas domes „pārmaiņu koalīcija”. Varas maiņa pilsētā rada aizdomas, ka „Jaunās Vienotības” politiķi cenšas slēpt likumapārkāpumus un saglabāt ietekmi naudīgos ielu uzturēšanas pasūtījumos. Mārtiņš Staķis, bijušais Rīgas domes priekšsēdētājs: „Es lūdzu toreiz, lai Ķirša kungs un Pulka kungs uzņemas arī par to atbildību!” Centieni pasargāt Satiksmes departamenta ierēdni no izmeklēšanas pārsteidz  pretkorupcijas ekspertus. Inese Tauriņa, „Sabiedrības par atklātību - Delna” direktore: „Šis piemērs parāda, kā ar tiesiskiem līdzekļiem var nolaist podā svarīgu uzdevumu!” Satricinājumi Rīgas domē notiek īsi pirms jauna, simtiem miljonu vērta ielu uzturēšanas konkursa izsludināšanas. Jānis Aizbalts, „Pilsētas Eko Serviss” valdes priekšsēdētājs: „Gaidām nolikumu! No tā jau viss būs atkarīgs!” Kāpēc „Jaunās Vienotības” deputāti Olafs Pulks un Vilnis Ķirsis bija gatavi riskēt ar savu reputāciju un politiķu karjeru, lai saglabātu amatu par ielu remontiem atbildīgam ierēdnim? Vai Rīgas domes Satiksmes departamenta amatpersonas ir rīkojušās rīdzinieku interesēs, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Šogad uz Krieviju eksportējuši vairāk nekā 300 uzņēmumu. To rāda saraksts, kuru Centrālā statistikas pārvalde vasaras beigās publicēja plašākai sabiedrībai.   Aigars Balodis, SIA "Puratos Latvia" ģenerāldirektors: „Tie uzņēmumi, kas to dara, tas ir atbilstoši noteikumiem, un vienā vai otrā veidā, tā ir uzņēmumu izvēle.” Kopš Krievijas sāktā kara Ukrainā ievērojami pieaudzis arī Latvijas uzņēmumu eksports uz Krievijas kaimiņzemēm – Kazahstānu, Kirgizstānu un Armēniju. Matīss Mirošņikovs, Latvijas bankas ekonomists: „Protams, ka ir skaidrs, ka daļa no šī eksporta pieauguma ir skaidrojama ar sankciju apiešanas mēģinājumiem.”  Lai apietu sankcijas, uzņēmumi īsteno dažādas shēmas. Arturs Kovaļenko, Valsts ieņēmumu dienesta Riska vadības daļas vadītājs: „Preces tiek eksportētas uz Kazahstānu, bet līdz Kazahstānai un Kirgizstānai fiziski nenonāk.”   Kādēļ uzņēmumi pusotru gadu pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā aizvien turpina eksportēt uz agresīvo kaimiņvalsti? Un kādi sankciju apiešanas riski slēpjas aiz straujā eksporta pieauguma uz Kazahstānu, Kirgizstānu un Armēniju? To „Atvērtajos failos” pētīs Linda Zalāne.      

Šogad uz Krieviju eksportējuši vairāk nekā 300 uzņēmumu. To rāda saraksts, kuru Centrālā statistikas pārvalde vasaras beigās publicēja plašākai sabiedrībai.   Aigars Balodis, SIA "Puratos Latvia" ģenerāldirektors: „Tie uzņēmumi, kas to dara, tas ir atbilstoši noteikumiem, un vienā vai otrā veidā, tā ir uzņēmumu izvēle.” Kopš Krievijas sāktā kara Ukrainā ievērojami pieaudzis arī Latvijas uzņēmumu eksports uz Krievijas kaimiņzemēm – Kazahstānu, Kirgizstānu un Armēniju. Matīss Mirošņikovs, Latvijas bankas ekonomists: „Protams, ka ir skaidrs, ka daļa no šī eksporta pieauguma ir skaidrojama ar sankciju apiešanas mēģinājumiem.”  Lai apietu sankcijas, uzņēmumi īsteno dažādas shēmas. Arturs Kovaļenko, Valsts ieņēmumu dienesta Riska vadības daļas vadītājs: „Preces tiek eksportētas uz Kazahstānu, bet līdz Kazahstānai un Kirgizstānai fiziski nenonāk.”   Kādēļ uzņēmumi pusotru gadu pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā aizvien turpina eksportēt uz agresīvo kaimiņvalsti? Un kādi sankciju apiešanas riski slēpjas aiz straujā eksporta pieauguma uz Kazahstānu, Kirgizstānu un Armēniju? To „Atvērtajos failos” pētīs Linda Zalāne.      

Latvijā naidīgas attieksmes dēļ pastāvīgi cieš lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas. Fizisku uzbrukumu dēļ viņi uz ielām nevar justies droši. Līvajs Amareins, Daugavpils iedzīvotājs: „Viņš paspēja man iesist vēl kādas četras reizes, pēc tam viņš mani pagrūda un turpināja sist pa galvu, pa seju.” Noziegumus pret cilvēkiem no LGBT kopienas iedrošina naida runa ne tikai sociālajos tīklos, bet arī nievājoša attieksme no Saeimas tribīnes. Aleksandrs Kiršteins, Saeimas deputāts no Nacionālās Apvienības: „Divi vīrieši, kas nodarbojas ar homoseksuālismu, ir pederasti. Nu ir kaut kādi geji. Kas ir gejisms, neviens jums nevar pateikt.” Pētījums rāda, ka homoseksuālus cilvēkus visvairāk nosoda iedzīvotāji Latgalē, kā arī krievvalodīgie. Aleksandrs (vārds mainīts), Krievijas pilsonis, kurš dzīvo Latvijā: „Es nepieņemu tādus uzskatus, kurus pasniedz Krievija. Protams, ka transcilvēkam… es pat nezinu, ko darītu tur.” Kāpēc iedzīvotāji Latgalē vairāk nosoda seksuālās minoritātes nekā citviet Latvijā un kādā mērā cilvēku attieksmi pret LGBT kopienu ietekmē Krievijas propaganda un dezinformācija, skaidrojam Atvērto failu pusstundā.  

Šā gada sākumā noslēdzās piecus gadus ilga tiesāšanās par Nacionālās bibliotēkas būvniecības izmaksām. Celtnieku prasību no valsts piedzīt 12 miljonus eiro tiesa ir noraidījusi. Taču domstarpības starp juristiem par tiesvedības sākotnējo spriedumu, kas bija valstij nelabvēlīgs, turpinās. Dace Melbārde, Eiropas Parlamenta deputāte, bijusī kultūras ministre: „Pirmā instance, kas mums bija patiešām - nu jāsaka kaut kur (tas bija) pat šoks.” Centieni sodīt pirmās instances tiesnesi ar skandalozu reputāciju ir izgāzušies. Tā vietā tiesu varas amatpersonas skaidrojas, ka kļūdīties var ikviens. Valerijs Maksimovs, Augstākās tiesas senators, Tiesnešu disciplinārkolēģijas priekšsēdētājs: „Kļūda vai nepareiza rīcība ir cilvēka dabas sastāvdaļa. Visi kļūdās, visās profesijās.” Par tiesneses lēmumu savā rakstā skaudri izsakās juridisko zinātņu profesors Kalvis Torgāns. Rakstu pēc viņa nāves publicē tiesību zinātnei veltīts žurnāls. Dina Gailīte, žurnāla „Jurista vārds” galvenā redaktore: „Diemžēl mēs nekādu reakciju neesam sagaidījuši.” Kādā mērā juridisko zinātņu autoritāte Kalvis Torgāns ar pārmetumiem pirmās instances tiesnesei atklāja problēmas, kas raksturīgas tiesu sistēmai? Vai tiesu vara, aizbildinoties ar tiesneša neatkarību, cenšas aizsargāt savējos, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Patlaban Rīgā ministrijas un to padotības iestādes ir izvietotas vairāk nekā 200 dažādās ēkās. Liela daļa no birojiem atrodas tiem nepiemērotās telpās. Ēkas ir sliktā tehniskā stāvoklī. Rihards Kancēvičs, Zemkopības ministrijas Administratīvā departamenta direktors: "Ja ziemā kabinets ir ciet, tad var uzturēt siltumu, bet šīs vietas, šie logi nesiltinātie, šeit nāk viss aukstums." Šādi darba apstākļi neveicina valsts pārvaldes darbinieku vēlmi doties uz darbu. Olga Mihailova, "Colliers" biroja vadītāja: "Ja mēs nenodrošinām ergonomiku, tad, vai mēs varam sagaidīt, ka cilvēki nebūs pārāk bieži "uz slimības lapas"?" Ierēdņi plāno ministrijas izvietot vairākās ēkās - gan tādās, kas patlaban stāv tukšas, gan arī jau daļēji apdzīvotā biroja kompleksā. Andris Vārna, "Valsts nekustamie īpašumi" valdes loceklis: "Doma ir tāda, ka mēs šo ēku veidojam kā energoefektīvu namu, bet tajā pašā laikā saglabājot visu, kas te jau vēsturiski ir." Cik lietderīgi ministrijas un to pakļautības iestādes apdzīvo to biroju ēkas un vai attālināta darba dēļ ēkas nestāv pustukšas, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Pēc prokuratūras iestāžu reorganizācijas Organizētās noziedzības un specializēto lietu prokuratūras prokurori ir pievienoti Rīgas apgabala prokuratūrai un turpmāk pamatā vairs jaunus kriminālprocesus nesaņems. Jānis (vārds mainīts), bijušais Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras prokurors: „Mūsu veiksmes stāsts, ar ko tik ļoti mēs lepojāmies 2019., 2020. gadā, ka mēs esam pārvarējuši „Moneyval”, mums viss ir izdevies – viņš ir pilnībā sagrauts.” Ģenerālprokurors Juris Stukāns gan kritiku noraida. Īpaši svarīgas lietas joprojām šiem prokuroriem tiks dotas, taču vispirms jālikvidē vecie lietu uzkrājumi. Savukārt pirmā līmeņa prokuroriem jāspēj uzraudzīt arī lietas par liela apmēra noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Juris Stukāns, ģenerālprokurors: „Doma ir tāda – ja viņam gadā ir viena, divas lietas, kurās viņam ir jādomā, viņam neatrofēsies smadzenes.” Vai smagu un sarežģītu kriminālprocesu uzraudzības nodošana pirmā līmeņa prokuroriem nevājinās prokuratūras darba kvalitāti laikā, kad Latvijai jāsāk gatavoties jaunam „Moneyval” novērtējumam, analizējam Atvērto failu pusstundā.  

Politiķi īsi pirms aizvadītajām Saeimas vēlēšanām grozīja Imigrācijas likumu un nolēma, ka Latvijā dzīvojošiem Krievijas pilsoņiem būs jāprot latviešu valoda. Ja vairāk nekā 17 tūkstoši cilvēku, lielākoties pensionāri, nenokārtos eksāmenu, tad Latviju viņiem var nākties pamest. Anna Poļakova, Krievijas pilsone un Latvijas iedzīvotāja: „Kādu apdraudējumu es varu radīt? Ar slimo vīru tikai līdz veikalam, uz slimnīcu, pa ārstiem un viss.” Pret šo ieceri cīnās jau ilgus gadus Latvijas drošības dienesta uzmanības lokā nonākusi prokrieviska aktīviste, kura pārstāv klientus tiesā. Elizabete Krivcova, partijas „Saskaņa” biedre un Krievijas tautiešu politikas aktīviste: „Es arī redzu diezgan labas izredzes aizstāvēt savas tiesības un arī vinnēt tiesas administratīvajā kārtībā.” Kaut arī Satversmes tiesa ir ierosinājusi vairākas lietas, Saeimas juridiskais birojs, kas analizē deputātu pieņemtos lēmumus, uzskata, ka likums nepārkāpj konstitūciju. Jānis Priekulis, Saeimas Juridiskā biroja juridiskais padomnieks: „Valstij [ir] samērā plaša rīcības brīvība ierobežot cilvēktiesības, ja tik tiešām tas tiek darīts valsts drošības aizsardzības labad.” Vai izmaiņas Imigrācijas likumā, kuras Saeimas deputāti pērn pieņēma steigā, ir rūpīgi izsvērtas un samērīgas? Un vai Krievijas pilsoņus, kuri nenokārtos latviešu valodas eksāmenu un neizpildīs vēl citas prasības, tik tiešām izraidīs no valsts, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Lai palīdzētu Ukrainai un vājinātu Krieviju un tās armiju, Eiropas Savienība pret agresora militāro rūpniecību vērš ekonomiskās sankcijas. Tomēr ir okupantu armijas piegādātāji, kuri līdz šim ir palikuši nepamanīti un mierīgi tirgojas Eiropā. Ahija Zahrebeļska, Ukrainas Nacionālās Korupcijas novēršanas aģentūras Korupcijas risku mazināšanas sankciju piemērošanas politikā virziena vadītāja: „Katra tāda kompānija kā „Gavary (Group)”, kas piegādā savu produkciju Krievijas militārajam kompleksam, pagarina karu.” Koncerns, kas lepojas ar piegādēm „Kalašņikova” rūpnīcai un Krievijas armijai, strādā arī Latvijā. Uzņēmējs Haiks Zakojans: „Viņi nebija pamanījuši.” Ukraiņi lūdz mūsu dienestus palīdzēt iekļaut koncernu sankciju sarakstos. Lai to paveiktu, nepieciešams savākt pierādījumus. Andžejs Viļumsons, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks un politiskais direktors: „Tev jāpiesēžas pašam un pāris nedēļas jāparok, lai tu varētu saprast, vai tur kaut kas apakšā ir.” Vai Latvijā var strādāt uzņēmēji, kas ziedojuši Krievijas armijai? Un, kāpēc firmu, kas lepojas ar piegādēm Krievijas militārajai rūpniecībai, Latvija nav virzījusi iekļaušanai sankciju sarakstos, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Vērienīgā starptautiskā pētījumā “Forever Pollution Project” jeb “Mūžīgā piesārņojuma projekts” žurnālisti pirmo reizi Eiropā kartē piesārņojumu ar kaitīgām ķīmiskām vielām - perfluoralkilsavienojumiem jeb PFAS. Arī Latvijā. Ivars Ružāns: „Šajā gadījumā bija skaidrs, ka tas ir toksiskais piesārņojums.” Šīs vielas ir bez garšas, bez smaržas un ir ārkārtīgi noturīgas. Anete Kubuliņa: „Nu es varu pieņemt, ka nelielā koncentrācijā tās būs arī dzeramajā ūdenī.” PFAS ir arī mūsu asinīs. Filips Grandjēns: „Man uzreiz radās aizdomas, ka tās var būt toksiskas cilvēka imūnsistēmai.” Bet atbildīgajai ministrijai nav plāna, kā cīnīties ar piesārņojumu. Ģederts Ģelzis: Vai jums ir plāns pie tāda strādāt? Rudīte Vesere: Tuvākajā laikā nē!” Kas ir tā dēvētās mūžīgās ķimikālijas un kādā mērā ar tām ir piesārņota Latvijas teritorija, skaidrojam Atvērto failu pusstundā. -- PFAS izmanto dažādu sadzīvē plaši izplatītu preču ražošanai, piemēram, ūdensnecaurlaidīgam apģērbam, ēdienu iepakojumam, nepiedegošam pannu pārklājumam, audumiem, lai uz tiem nepaliktu traipi. PFAS dēvē arī par mūžīgajām ķimikālijām, jo tās vidē nesadalās un ir ļoti mobilas, tāpēc tās atklātas ūdenī, gaisā, zivīs, cilvēkos. PFAS var izraisīt vēzi, neauglību un citas slimības. Žurnālisti “Mūzīgā piesārņojuma projektā” (secināja, ka Eiropā ar šīm vielām ir piesārņotas vairāk nekā 17 000 vietas – daudz vairāk, nekā līdz šim bijis publiski zināms. Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) dati rāda, ka PFAS piesārņojums ir visā Latvijas teritorijā. Vislielākais piesārņojums ir zivīs – tas konstatēts zivīs lielākajā daļā ezeru, upju un citu ūdenstilpņu, kur LVĢMC ņēma zivju paraugus. Tāpat PFAS sastopams pazemes jeb gruntsūdeņos, virszemes ūdeņos un notekūdeņu attīrīšanas iekārtās. Ar PFAS, visticamāk, ir piesārņotas arī teritorijas lidostu, militāru bāžu un ugunsdzēsēju mācību poligonu apkaimēs. Šis raidījums ir tapis starptautiska pētījuma “Forever Pollution Project” jeb “Mūžīgā piesārņojuma projekts” ietvaros, kura laikā žurnālisti pirmo reizi Eiropā kartē piesārņojumu ar šīm ķimikālijām.

Katru gadu Latvijā būvvaldes izsniedz vairākus tūkstošus būvatļauju – gan jauniem projektiem, gan senu ēku rekonstrukcijai. Blakus esošām mājām tas var sagādāt pamatīgas problēmas. Mārtiņš Ķīsis, Ģertrūdes ielas 32. nama īpašnieks: „Šos pāļus viņi ieurba, acīmredzot, pazemē slēptos pamata fragmentos. Sienas līgojās, kad te tas viss notika. Tūlītēji parādījās plaisas.” To, kā jaunu māju būvniecība ietekmē blakus esošās ēkas ne vienmēr uzreiz var pamanīt. Inta Ērgle, Krišjāņa Valdemāra ielas 117. nama iedzīvotāja: „Eksperti norādīja arī par vides ietekmi uz mūsu ēku pamatiem, kādēļ arī šīs plaisas veidojās – gan transporta kustība, gan ģeoloģija.” Pašvaldības amatpersonas no atbildības izvairās un par radušies bojājumiem vaino pašus īpašniekus. Ingūna Urtāne, Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta direktora vietniece būvniecības jautājumos: „Es domāju, ka ļoti daudzi dzīvokļa īpašnieki dzīvo ilūzijā, ka būvvalde varētu parūpēties par viņu īpašuma stāvokli. Mēs sakām: ļoti žēl, bet mēs to nevaram izdarīt.” Kādā mērā atbildīgās iestādes, pirms izsniedz atļaujas jaunu ēku būvniecībai vai esošo māju rekonstrukcijai, ņem vērā apkārt esošo māju stāvokli? Cik lielu vērību pirms būvdarbu sākuma projektu attīstītāji pievērš apkārtējās vides izpētei jeb ģeoloģijai, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Latvijā ir kāda ģimene ar četriem bērniem, kura dzīvo izolēti no pārējiem iedzīvotājiem. Abi vecāki ir nolēmuši nesūtīt savus bērnus skolā, jo negrib, lai viņi piedalītos valsts dzīvē, bet gan būtu ārpus sistēmas. Jānis (vārds mainīts): „Tas, no kā es gribētu aiziet, ir paverdzināšanas sistēma. Un cilvēki jau pietiekami daudz šobrīd gan Latvijā, gan pasaulē to ir aptvēruši.” Atbildīgo valsts iestāžu darbinieki uzskata, ka vecāki šādi nepilda likumus - arī par obligāto izglītību.  Laila Grāvere, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja: „Vai tas patīk vai nē konkrētajiem vecākiem, bērnam ir jābūt reģistrētam kādā skolā. Un tālāk jau var izvēlēties.” Kaut arī bērniem ir tiesības uz izglītību un nākotnes iespējām, amatpersonas vien noplāta rokas. Valentīna Gorbunova, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja vietniece: „Ja ir ģimene, kura ir policijas meklēšanā un neizdodas noskaidrot, kur ir ģimenes dzīvesvieta, tad bērnu tiesību aizsardzības institūcijas, teiksim, bāriņtiesa nemaz nevar būt kontaktā ar šo ģimeni. Kādēļ atbildīgās iestādes nespēj panākt to, ka ģimenē, kuras vecāki vēlas piekopt kardināli citādāku dzīvesveidu, nenodrošina to, kas institūciju ieskatā atbilstu bērna vislabākajām interesēm? Un kādā mērā cilvēki Latvijā ir tiesīgi dzīvot pilnībā nošķirti no pārējās sabiedrības, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Vairāk nekā desmit gadus Daugavpilī brīvi uzdarbojās pedofils, kuram patika mazgadīgi zēni. Zēna māte un sieviete, kuras ģimene vērsās policijā: „Prasu, kurā vietā? Viņš saka - es esmu pie drauga, dzīvoklī. Prasu – cik draugam gadu? Tāds kā Tu? Atbild – nē. Prasu tālāk – vecāks? Jā.” Vietējiem viņš bija labi zināms interneta trollis jeb cilvēks, kurš internetā tīši raksta provocējošus izteikumus. Andris (vārds mainīts), bijušais uzņēmējs Daugavpilī: „Viņš nosauca sevi "Paša", kā viņš arī bija komentāros, un es sapratu vienkārši, ka tas ir viņš.” Interneta forumu lietotāji zināja, ka Paša ir sēdējis cietumā par seksuālām attiecībām ar nepilngadīgo. Bet pēc iznākšanas brīvībā policija divreiz palaida garām iespēju viņu apturēt. Vladislavs Okuņevs, Valsts policijas Dienvidlatgales iecirkņa priekšnieks Daugavpilī: „Secinājums bija, ka viņa darbības nav kvalificējamas pēc noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm.” Kādēļ policija, kaimiņi un lielākā sporta skola Daugavpilī gadiem ilgi neredzēja, ka uzdarbojas pedofils, un kāpēc bija vajadzīga kāda anonīma lasītāja vēstule žurnālistiem, lai viņu apturētu? To Atvērto failu pusstundā pēta Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra „Re:Baltica” redaktore un žurnāliste Sanita Jemberga.  

Eiropas Savienības zaļais kurss pieprasa sargāt arvien lielākas dabas platības. Taču Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) vilcinās, jo cietīs ietekmīgas saimnieciskās intereses. Māris Sprindžuks, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs: „Nu es to spiedienu izjūtu katru dienu!” Ieilgušo nenoteiktību izmanto privātie meža īpašnieki, kuri izcērt nozīmīgus biotopus. Tas notiek arī valstij piederošajos mežos. Gita Strode, Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore: „Tie procesi notiek gan aizsargājamās dabas teritorijās, gan ārpusē”. Zemkopības ministrija uzņēmuma „Latvijas valsts meži” vadībā ilgstoši izvairās iesaistīt vides ekspertus. Raivis Kronbergs, Zemkopības ministrijas valsts sekretārs: „Ļoti švaki mums konkursā bija ar pretendentiem!” Vai Latvijā kokrūpniecības industrija ir pārāk liela Latvijas mežiem un vai vides prasības izdosies līdzsvarot ar industrijas pieprasījumu, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Latvijā dzīvo gandrīz 100 tūkstoši ārvalstnieku no daudzām pasaules valstīm. Savas atšķirīgās etniskās izcelsmes un rases dēļ viņi ikdienā sastopas ar naidīgiem komentāriem. Domeniko Graciozo, pārcēlās uz dzīvi Latvijā no Gvatemalas: „No tiem cilvēkiem, kuriem ir cita ādas krāsa es esmu dzirdējis pat šausmu stāstus, ka viņiem uz ielas uzbrūk, ka viņus aizskar verbāli, ka viņiem sabiedriskā transportā izsaka dzēlīgus jokus.” Ar rasistiskiem komentāriem cilvēki sastopas ne tikai uz ielas un internetā, bet arī Latvijas augstskolās. Samirs no Indijas (vārds mainīts): „Mēs ieguldām valsts ekonomikā, maksājam nodokļus un cienām valsti, bet universitātēs pret ārvalstu studentiem izrāda negatīvu attieksmi.” Statistika par naida uzbrukumiem neparāda patieso ainu valstī. Jekaterina Tumule, biedrības „Latvijas Cilvēktiesību centrs” juriste: „Ja mēs skatīsimies tikai uz oficiāliem datiem, kas ir policijā, tad mēs vispār neko neredzēsim un domāsim, ka mums ir paradīze un super iekļaujoša sabiedrība (smejas).” Cik dziļi Latvijas sabiedrībā ir iesakņojušies aizspriedumi pret cilvēkiem ar atšķirīgu etnisko izcelsmi, rasi un reliģisko piederību un kādā mērā mūsu sabiedrība ir atvērta šādiem cilvēkiem, vērtējam Atvērto failu pusstundā.  

Pēc 17 gadus ilgas izmeklēšanas pagājušā gada nogalē pierādījumu trūkuma dēļ izbeigts kriminālprocess, kas plašākā sabiedrībā ir zināms ar nosaukumu - “tā dēvētā Lemberga stipendiātu lieta”. Aivars Lembergs, Ventspils valstspilsētas pašvaldības domes deputāts: „Nu, labi, ka ir izbeigts kaut kas (smejas)” Lietā figurē informācija par liela apmēra slēptu finansējumu gan partijām, gan individuāliem politiķiem divtūkstošo gadu pirmajā pusē. Indra Sprance: „Jums nebija sajūta, ka jums tagad ir kaut kā jāatstrādā tas viss? Einars Repše: Nu, es jau arī atstrādāju!" Vienā atsevišķā gadījumā prokuratūrai pat izdevies izsekot naudas plūsmai, kā Ventspils tranzītuzņēmēju nauda aizplūda līdz politiķa dzīvesbiedres kontam, taču - lieta izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ. Māris Urbāns, prokurors: „Tiesas prasa augstāku šo pierādījumu slieksni.” Kāpēc izmeklēšana par Lemberga stipendiātiem izgāzās? Un kāpēc tās izmeklēšanai bija vajadzīgi 17 gadu, interesējamies Atvērto failu pusstundā.  

Latvijā ir vairāk nekā 40 tūkstoši uzturlīdzekļu parādnieku. Tas ir apmēram tikpat daudz, cik ir iedzīvotāju Ventspilī un tās novadā. Viņi valstij ir parādā apmēram pusmiljardu eiro. Inita Ilgaža, Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos: „Priekš Latvijas apstākļiem šis ir milzīgs cipars.” Nospiedošais vairākums no alimentu nemaksātājiem ir vīrieši, kuri rūpes par bērniem liek sievietei iznest uz saviem pleciem. Diāna, vārds mainīts: „Es neesmu droša par rītdienu. Kas var būt?” Atbildīgās amatpersonas plāno ieviest jaunus un papildināt esošos instrumentus, lai vērstos pret uzturlīdzekļu parādniekiem. Dana Rone, sertificēta mediatore un zvērināta advokāte: „Sabiedrībā tolerances līmenis ir par augstu pret nemaksātājiem.” Vai naudas summa, kuru alimentu nemaksātāji ir parādā valstij, turpinās palielināties? Un vai atbildīgās iestādes dara pietiekami, lai mudinātu vecākus finansiāli rūpēties par saviem bērniem, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Par Krievijas agresijas nosodīšanu partija „Saskaņa” samaksāja ar vietas zaudēšanu Saeimā. Tagad partija gatavojas Eiropas parlamenta vēlēšanām un no šīs retorikas neatsakās. Nils Ušakovs, Partijas „Saskaņa” līdzpriekšsēdētājs: „Vienīgais cerīgais scenārijs, ja mēs runājam par krieviem, kas dzīvo Latvijā, tas ir, ka Krievija šajā karā zaudē.” Lai noturētu politisko ietekmi, no „Saskaņas” aizgājušie politiķi Rēzeknē un Daugavpilī cenšas spēlēt uz krievisko vērtību saglabāšanu. Pēteris Dzalbe, Daugavpils valsts pilsētas pašvaldības domes deputāts: „Manuprāt, no Elksniņa puses tas ir tīrais aprēķins!” "Saskaņai" un Rēzeknē topošajai partijai „Kopā Latvijai” nopietnākais konkurents ir Saeimā iekļuvusī partija "Stabilitātei" ar līderi Alekseju Rosļikovu. Viņa mīnuss ir pieredzējušu biedru trūkums. Andrejs Klementjevs, ilglaicīgs kādreizējais partijas "Saskaņa" Saeimas deputāts: „To, ko viņš stāsta, es jūtu, ka tas ir „TikToka” vienas minūtes mesidžs.” Vai kādreiz tik varenās partijas "Saskaņa" laiks ir pagājis? Un vai krieviski runājošo pilsoņu balsis turpmāk iegūs tie politiķi, kuri līdz galam nenosoda Krievijas iebrukumu Ukrainā, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Lai cīnītos ar atkarību, tūkstošiem cilvēku Latvijā ir brīvprātīgi lūguši viņiem aizliegt piekļūt azartspēlēm. Lai pretotos pārmērīgai tieksmei spēlēt uz naudu, viņi ir iekļāvuši sevi speciālā sarakstā - Pašatteikušos personu reģistrā. Signe Birne, Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas vadītāja: „Tā nav panaceja, tas ir viens no veidiem kā sevi ierobežot, kā sevi atturēt.” Pašatteikušos personu reģistram jāattur atkarīgie no spēlēšanas laimētavās gan klātienē, gan arī internetā. Tomēr tiešsaistē tas nedarbojas. Jānis, vārds mainīts: „Ja man vēl nav izveidots elektroniskais maciņš, tad tā ir maksimums pusstunda. Ja ir jau kaut kādas iestrādnes, tad tās ir divas minūtes.” Arī īstajās spēļu zālēs atkarīgie var šā vai tā piekļūt monētu automātiem. Arnis, spēlējis azartspēles vairāk nekā 20 gadus: „Varbūt ne katrā. Bet, ja mēs taisītu eksperimentu, tad es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka no trijām zālēm es vienā ieietu. Tikai vajag "pasveķīt" naudiņu.” Kādēļ Pašatteikušos personu reģistrs, kam jāpalīdz iedzīvotājiem atturēties no azartspēļu atkarības realitātē nedarbojas? Un kādēļ uzraudzības sistēma gan no inspekcijas, gan azartspēļu organizatoru puses ir nepilnīga, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Latvijā ik gadu policija izsludina meklēšanā apmēram pusotru tūkstoti cilvēku. Daudzi no viņiem nav sasnieguši pilngadību. Apmēram desmito daļu no visiem pazudušajiem cilvēkiem tā arī neizdodas atrast. Kitija Dzintare, Kristera māsa: „Viss sākās, kad mans brālis pazuda no sakariem sociālajos medijos.” Bez vēsts pazudušus cilvēkus meklē ne tikai policija. Līga (vārds mainīts), Helvija māte: „Mēs to darām ar sirdi un dvēseli. Mēs meklējam savu bērnu.” Pagājušā gada nogalē Rīgā pazuda divi jaunieši, kuri vēl joprojām ir izsludināti meklēšanā. Vai policija ir darījusi pietiekami, lai viņus atrastu? Romāns Jašins, Kriminālizmeklēšanas pārvaldes Slepkavību atklāšanas un personu meklēšanas nodaļas priekšnieks: „Kāpēc neatrodam? Tāpēc, ka mēs nevaram identificēt to maršrutu, cilvēka virzienu, vai iespējamās vietas, kur viņš varētu būt.” Kāpēc policijai nesokas ar bezvēsts pazudušu cilvēku meklēšanu un kādā mērā valsts tajā paļaujas uz nevalstiskajām organizācijām, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Latvijas iedzīvotāji ikdienā vēl joprojām lieto liellitrāžas padomju standarta sašķidrinātās naftas gāzes balonus. Tie iepriekšējos gados ik pa laikam ir izraisījuši eksplozijas. Egita Kancāne, gāzes balona sprādzienā cietusī: „Viņš palaida roku, viss, ko es atceros kā tādā kino kadrā - visa zeme ir ar zilām liesmām.” Pagājušajā gadā gāzes balona sprādziens Kurzemē beidzās traģiski. Laura, vārds mainīts: „Viņš bija smagā stāvoklī, mēs pat zārku netaisījām vaļā…” Atbildīgās amatpersonas neredz pamatu kaut ko mainīt gāzes balonu apritē un atbildību atstāj pašu patērētāju ziņā. Sanita Gertmane, Patērētāju tiesību aizsardzības centra Patērētāju atbalsta, sabiedrības informēšanas un komunikāciju daļas vadītāja: „Gāze ir gāze, kamēr to lietos mājsaimniecībā šādā veidā, kaut kādi nelaimes gadījumi būs.” Kādēļ pirms vairākiem gadiem izplēnēja politiķu plāni izņemt no aprites padomju standarta gāzes balonus, lai tos aizvietotu ar drošākiem, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Lai izvairītos no tā, ka bremzējas valsts izaugsme, politiķi nacionālās attīstības plānos lielākās cerības liek uz inovācijās balstītu industriju. Taču, lai to sasniegtu ir vajadzīgi  tūkstošiem fiziķu un ķīmiķu. Normunds Bergs, uzņēmējs un Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas prezidents: „Ap 20 tūkstošiem. Vakanču!” Kamēr jaunieši ir maz ieinteresēti eksaktajās zinātnēs, tikmēr izglītības sistēma jau gadiem nespēj sagatavot jaunus skolotājus. Linda Daniela, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne: „Trīs šobrīd mācās visos gados kopā fizikas skolotāji.” Uzņēmēji fizikas un ķīmijas skolotājiem rosina strauji trīskāršot algas. Izglītības ministre Anda Čakša to nedarīs. Viņa cer, ka problēmu atrisinās pakāpeniskas reformas. Anda Čakša, izglītības un zinātnes ministre („Jaunā Vienotība”): „Nu, varbūt es esmu traka, bet es ticu vienkārši.” Vai tuvākajos gados Latvijas skolās fiziku un ķīmiju mācīs vairāk skolotāju un vai bez ieguldījumiem eksakto zinātņu pedagogos varam cerēt uz valsts attīstību, kas balstās inovācijās, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Krievija gadu desmitiem ir izmantojusi gāzi kā ieroci, lai vairotu savu ietekmi Eiropā. Mārcis Balodis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks: „Krievija skaidri apzinās, ka gāze ir izmantojama ne tikai naudas iegūšanai, bet arī politiskai, ģeopolitiskai ietekmei.” Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Eiropa šo gāzes ieroci ir sākusi pavērst pret pašu Krieviju. Lai nodrošinātu kritiski svarīgas infrastruktūras drošību, Polija un Vācija ir nolēmušas nacionalizēt Krievijas enerģētikas uzņēmuma „Gazprom” aktīvus. Mārcis Balodis: „Tas ir ass pagrieziens, jo Vācijas attieksme pret Krieviju kopš Otrā Pasaules kara beigām ir balstīta uz principu  - mierīgu sadzīvošanu.” Vai tas, ka uzņēmuma „Latvijas gāze” īpašnieku vidū ir Kremļa enerģētikas milzis „Gazprom”, apdraud Latvijas nacionālās drošības intereses un vai arī Latvija apsver iespēju nacionalizēt „Gazprom” akcijas, skaidrojam Atvērto failu pusstundā.  

Pēc divām nedēļām – 10. februārī Ekonomisko lietu tiesa Rīgā uzsāks izskatīt vienu no apjomīgākajām naudas atmazgāšanas krimināllietām Latvijas vēsturē. Latvijas Radio ziņu izlaidums 2022. gada 21. jūlijā: „Prokuratūra nodevusi tiesai krimināllietu, kurā apsūdzēti vairāki toreizējie ABLV bankas vadošie darbinieki par noziedzīgi iegūtu 2,1 miljarda eiro legalizēšanu.” Uz apsūdzēto sola sēdīsies līdz 2018. gadam trešās lielākās Latvijas bankas – „ABLV Bank” līdzīpašnieks Ernests Bernis un bankas vadības komanda. Taču šis nav vienīgais kriminālprocess, kurā tiek izvērtēta „ABLV Bank” vadības atbildība. No tā dēvētās pamatlietas izdalīts un šobrīd izmeklēšanai Valsts ieņēmumu dienestā nodots atsevišķs kriminālprocess par izvairīšanos no nodokļu nomaksas lielā apmērā. Prokurors Uldis Cinkmanis: „Ir indikācijas par to.. ne tikai indikācijas, bet ir jau nodokļu aprēķins par to, ka banka ir izmantojusi savu ofšoru tīklu, lai faktiski formāli.. Prokurore Inga Savčenko: ...faktiski tirgotu… Cinkmanis: …faktiski tirgotu ofšorus.” Tikmēr, noslēdzoties „ABLV Bank” pašlikvidācijas aktīvajai fāzei, lielas summas bankā iesaldētas un konfiscētas, bet aptuveni 300 - 400 miljoniem eiro nav izdevies atrast saimniekus. Santa Purgaile, Latvijas Bankas prezidenta vietniece: „Nu, ja tā pavisam godīgi, visticamāk tam ir sakars ar to, ka tā nauda nav ar legālu izcelsmi.” Par aizdomām, kas apvij naudas atmazgāšanas skandāliem apvīto „ABLV Bank”, un to, kā sokas ar „ABLV Bank” pašlikvidāciju stāstām raidījumā Atvērtie faili.  

Pēc divarpus gadu ilgas izmeklēšanas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) izbeidz krimināllietu pret bijušo uzņēmuma „Latvijas valsts ceļi” valdes locekli Edgaru Strodu. Anda Rumjanceva, KNAB Kriminālprocesuālo izmeklēšanu pārvaldes priekšniece: „Bez šī te pamatpierādījuma – iegūtajām sarunām, izmeklēšanas gaitā netika iegūti citi pārliecinoši pierādījumi.” Pēc skandāla ar Stroda aizturēšanu valstij piederošais uzņēmums „Latvijas valsts ceļi” maina iepirkumu kārtību. Jānis Lange, Rīgas pilsētas izpilddirektors un bijušais VSIA „Latvijas valsts ceļi” valdes priekšsēdētājs: „Reputācijas kaitējuma vilnis vēlās pēc tam pāri, viņš protams bija ļoti liels.” Ceļu nozare gaida lēmumu no Konkurences padomes, vai starp „Latvijas valsts ceļu” sludināto iepirkumu dalībniekiem ir atklāts kartelis. Sekas var būt dramatiskas. Skaidrīte Ābrama, bijusī Konkurences padomes vadītāja, Saeimas deputāte no partijas „Progresīvie”: „Ir spēkā stājies jaunais regulējums, kas izslēdz jau uz trīs gadiem no dalības publiskajos iepirkumos.” Kāpēc KNAB neizdevās pierādīt noziegumu uzņēmuma „Latvijas valsts ceļi” iepirkumos? Un vai KNAB atklātais sekmēs Konkurences padomes izmeklēšanu iespējamā ceļu būves firmu karteļa lietā?  

Latvijā ik gadu simtiem cilvēku kļūst par agresīvu mārketinga shēmu upuriem. Iedzīvotāji ir spiesti maksāt abonentmaksu par produktiem, kurus viņiem nevajag. Erna Bērziņa, Siguldas iedzīvotāja: „Tur nauda ir vajadzīga. Pārskaiti naudu un būsi ticis vaļā.” Ja mārketinga darboņiem nesamaksā rēķinu, tad pensionārei draud ar parāda piedziņu. Aina (vārds mainīts), senāk strādāja par pastnieci: „Viņa bija ļoti sašutusi un drebošām rokām man deva izlasīt šo vēstuli, lai es saprotu viņas situāciju.” Bet atbildīgās iestādes shēmu upuriem neko daudz nespēj palīdzēt. Baiba Vītoliņa, Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktore: „Latvieši nav lieli informācijas devēji uzraudzības iestādēm.” Vai uzņēmumus, kas piekopj agresīvu mārketingu un uzspiež iedzīvotājiem abonēšanas līgumus par dažādiem produktiem sauc pie atbildības, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Šā gada pēdējais raidījums Atvērtie faili izskan citādākā formātā nekā ierasts. Studijā ir sanākusi Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas komanda, kura ikdienā veido Atvērtos failus. Žurnālisti diskutē par pieciem tematiem, kuri ir bijuši aktuāli 2022. gadā un būs svarīgi arī nākamajā gadā. Raidījuma veidotāji vērtē notikumus saistībā ar Covid-19 pandēmiju, Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā un Latvijas drošību, kā arī analizē norises ekonomikā un situāciju ar klimata pārmaiņām.  

Latvija pēdējo 10 gadu laikā ir samaksājusi vairāk nekā 15 miljonus eiro naudas balvās par izciliem sasniegumiem sportā. Dāsnas prēmijas no valsts budžeta saņem ne tikai sportisti un viņu treneri, bet arī atsevišķu sporta federāciju darbinieki. Peldēšanas trenere Gaļina Broka: „Federācija saka, ka viņiem alga ir ļoti maza un, lai strādātu, vajag naudu.” Daži ievērojamākie Latvijas sportisti naudas balvām nemaz nekvalificējas. Latvijas Motosporta federācijas prezidents Mārtiņš Lazdovskis: „Tā ir sporta sabiedrību sašķeļoša. Lielai daļai sabiedrības nav skaidri kritēriji.” Atbildīgās amatpersonas gatavojas rosināt prēmiju vietā olimpiskajiem un paralimpiskajiem medaļniekiem izmaksāt ilgstošus pabalstus. Ne visi to atbalsta. Roberts Uldriķis, futbolists: „Sports ir brīva izvēle. Ja nevari ar to nopelnīt naudu, nav jāgaida no valsts prēmijas par izciliem sasniegumiem vai ko tādu.” Kādēļ naudas balvas, kuras valsts par izciliem sasniegumiem izmaksā sportistiem, nonāk arī citu cilvēku kabatās un vai metode, ar kuru nosaka izcilību Latvijas sportā, ir pareiza, Atvērto failu pusstundā pēta Raimonds Rudzāts.  

Mārupē būvnieki dižozolam apcērt saknes un vēlāk nezināmi ļaundari koku arī nozāģē. Sabiedrībā tas izraisa plašu rezonansi. Andra Rožukalne, Mārupes valsts ģimnāzijas sākumskolas skolotāja: „Tiešām, ka kaut kas ļoti skaists ir iznīcināts.” Lai izdabātu teritorijas attīstītājiem, Mārupes pašvaldības amatpersonas ir gatavas riskēt ar kriminālatbildību. Mārupes domes priekšsēdētāja vietnieks Mārtiņš Bojārs: „Man nav bailes, lēmums pieņemts un viss!” Simtiem gadus vecā koka iznīcināšana parāda robus vides aizsardzības likumos. Mārupes novada pašvaldības domes deputāts no partijas „Latvijas Attīstībai” Aivars Osītis: „Tas nozīmē to, ka šādi gadījumi būs simts un viens.” Kādēļ Mārupes novada pašvaldība nerīkojās, lai paglābtu vietējo dižozolu no bojāejas? Vai bezkaunīgais noziegums liks politiķiem mainīt likumus, lai aizsargātu dabas vērtības, pētām Atvērtajos failos.  

Dzenam pēdas noziegumiem, pētām aizdomīgus biznesa darījumus, atmaskojam negodīgus politiķus, izgaismojam robus likumdošanā un saucam pie atbildības tos, kuri vēršas pret mūsu sabiedrībā vismazāk aizsargātajiem.   Spied pogu "sekot" podkāstam "Atvērtie faili" un klausies jaunākās epizodes ik ceturtdienu Latvijas Radio lietotnē un visās populārākajās straumēšanas platformās! 

Kopš Krievijas armijas iebrukuma Ukrainā, Latvijā patvērumu no asiņainā kara ir guvuši desmitiem tūkstoši ukraiņu bēgļu. Starp viņiem ir arī daudz bērnu, kuri šogad sāka mācīties Latvijas skolās. Vladislava, skolniece no Ukrainas: „Es sēžu stundās un vispār neko nesaprotu.” Kaut arī ukraiņu bērniem būtu jāmācās tikai skolā Latvijā, viņi vienlaikus ir spiesti attālināti mācīties arī Ukrainā. Irina, ukrainiete, kuras dēls mācās skolā Latvijā: „Bet viņš taču nevar fiziski pavilkt divas skolas reizē!” Paši ukraiņu bērni, kuriem pēkšņi skolā jāmācās tikai latviski, uz jebkādām atlaidēm var necerēt. Izglītības un zinātnes ministrijas vecākā eksperte Olita Arkle: „Mēs piedāvājam iespēju palikt uz otro gadu un atkārtoti mācīties.” Cik gatava ir mūsu izglītības sistēma integrēt sabiedrībā ukraiņu bērnus, kuri ar savām ģimenēm ir guvuši patvērumu Latvijā, Atvērto failu pusstundā pēta Vita Anstrate.  

Daudzviet Latvijā uz no jauna saremontētiem ceļiem akmens šķembas apdraud autovadītāju drošību. Traktora vadītājs Jānis: „Mašīnai nomainījām šogad logu, četri akmeņi logā.” Ceļu remontam no Covid-19 ekonomikas atveseļošanas fonda ir iztērēti miljoni, bet darbu rezultātā cieš iedzīvotāji. SIA „Limbažu ceļi” Būvniecības daļas vadītājs Edžus Voss: „Tehnoloģija, kas bija izstrādāta uz konkrētiem materiāliem, viņa principā vairāk nestrādāja.” Bet par ceļu uzturēšanu atbildīgais uzņēmums „Latvijas valsts ceļi” ļauj vilkt garumā brauktuvju garantijas remontu. VSIA “Latvijas Valsts ceļi” valdes loceklis Gundars Kains: „Vizuāli viņš neizskatās smuki, es pat teiktu, neskaisti.” Kāpēc teju trešā daļa no reģionāliem ceļiem, kuri ir salaboti par Covid-19 naudu, ir nekvalitatīvi? Vai atbildīgie ceļu būves uzņēmumi salabos šosejas atbilstoši projektam, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Ik gadu vairāk nekā simts bērnu Latvijā nonāk jaunā ģimenē. Uz ārzemēm adoptētos uzrauga līdz pilngadības sasniegšanai, taču pie mums bāriņtiesām viņi jāpieskata vien pirmos divus gadus. Karīna Pētersone, bijušais sistēmas bērns: „Pat viens kliedzošs gadījums ir signāls, ka kaut kas ir jādara.” Izrādās, adoptēti bērni nereti dzīvo nevis ģimeniskā vidē, bet izglītības iestāžu internātos. Ieva Pīpiķe, Valsts kontroles Trešā revīzijas departamenta Sektora vadītāja: „Kā vispār ģimenei var dot šos bērnus. Tai jāsniedz pakalpojums, bet bērns ir internātā!?” Adopciju var atcelt astoņpadsmit gadu vecumā, ja abas puses tam piekrīt. Taču, kā rāda pieredze, to var izdarīt arī ar viltu. Amanda, vārds mainīts: „Un viņa saka, lai pametu skolu un meklēju, kur dzīvot.” Vai atbildīgās iestādes adopcijas jomā primāri ievēro bērna vislabākās intereses, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Kopš augusta sākuma Latvijā pilnā apmērā ir sākusi darboties depozīta sistēma iztukšotām stikla un plastmasas pudelēm, kā arī skārda bundžām.    Jānis Ulme: „Nu jāatzīst arī, ka šis solis ir novēlots 20 gadus vēlāk, nekā vajadzēja to ieviest.” Valdības ministrs mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām publiski apgalvoja, ka Latvijas depozīta sistēma esot atzīta par labāko Eiropā. Latvijas Radio: Tātad bija šāds paziņojums? Artūrs Toms Plešs: Jā, pēc manā rīcībā esošās informācijas tas bija! Pasākumā, uz kuru atsaucas ministrs, šāds vērtējums gan neizskanēja. Anna Larsone: „Es vēlos teikt, ka mēs nenāksim klajā ar kaut kādu paziņojumu.” Bet cik efektīva patiesībā ir nule ieviestā depozīta sistēma mūsu valstī, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Jau astoto mēnesi turpinās Krievijas noziedzīgais iebrukums Ukrainā un astoto mēnesi norisinās arī ukraiņu varonīgā cīņa pret okupantiem. Sīvās kaujās ukraiņiem izdevies atbrīvot plašas teritorijas Harkivas apgabalā un tajās atklājas tā pati aina, kas pavasarī bija redzama arī Kijivas pievārtē – izpostītas ēkas un infrastruktūra, spīdzināti un nogalināti civiliedzīvotāji. Kā tas ir – būt par dzīvo vairogu okupantu karaspēka vienībai un izdzīvot? Ivans: Te cilvēki mira un te gulēja līķi. .Ja no rīta nomira, varējām līķi iznest. Ja vakarā vai pa dienu, tad ārā nelaida.. Te bērni staigāja blakus līķiem… Vairāk nekā trīs simti Jagidnes ciema iedzīvotāju 27 dienas pavadīja pagrabā zem Krievijas karavīru armijas bāzes štāba. Ludmilla: Mēs pa septiņiem cilvēkiem savācām kaut ko, kādu kartupeli, lai pabarotu viņu.. Kādus postījumus okupanti nodarījuši Čerņihivas apgabalā Ukrainas ziemeļos un kādu atbalstu šī apgabala iedzīvotāji sagaida no Latvijas? Par to reportāžā no Ukrainas.  

Krievijas neatkarīgās žurnālistikas centrs tagad ir Rīga. Šie mediji karu sauc par karu un ziņo par Krievijas armijas zvērībām Ukrainā. “Izkāpa no mašīnas, krievu karavīri viņam uzmeta uz galvas maisu un aizveda” Ir viegli argumentēt, kāpēc no neatkarīgo mediju satura iegūst Krievijas auditorija. Jānis Sārts: Dot Krievijas iekšējai auditorijai informāciju un ziņas par to, kāda ir reālā pasaule Bet kādu labumu no vairāku simtu žurnālistu uzņemšanas gūst Latvija? Rita Ruduša raidījumā Atvērtie faili pēta Krievijas neatkarīgo mediju klātbūtnes ietekmi Latvijā.  

Igaunijā un Lietuvā ir lielākas algas un ātrāk augoša ekonomika. Latvija iepaliek. Mārtiņš Kazāks: Ja mēs diemžēl turpināsim augt lēnāk nekā lietuvieši un igauņi, tad šī plaisa pletīsies. Latvieši brauc peļņā uz Igauniju un pārceļas uz dzīvi Tallinā. Krista Meinarde:  Par tām pašām astoņām stundām es saņēmu vairāk naudiņas. Latvijas biznesa nišas aizņem kaimiņu kapitāls. Pēteris Strautiņš: Kas Rīgā būvē birojus? Igaunijas un Lietuvas uzņēmumi. Kāpēc Latvijā dzīves līmenis atpaliek no pārējām Baltijas valstīm? Vai mums ir skaidrs plāns, kā kaimiņus panākt, vai arī jāsamierinās, ka viņi mūs apsteigs par veselu paaudzi un mēs viņiem būsim darbaspēka avots? To pētām Atvērto failu pusstundā.  

Kopš kara sākuma Ukrainā un notikumiem ap pieminekli Uzvaras parkā sociālajos tīklos, presē un pirmsvēlēšanu debatēs izskan dažādi viedokļi par to, kā Latvijā vērtēt integrācijas politiku. Zaiga Pūce, Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore:  Kā lai saka, ir atvērušās acis cilvēkiem plašāk. Krievu jaunieši stāsta, ka viņu piederības sajūtu Latvijai iepriekšējos gados ir veicinājusi latviska vide un labi skolotāji. Vladislava Romanova, reklāmas speciāliste, augusi Daugavpilī: Man 9.maijs bija mīļākie svētki gadā. Un tad mēs sākām runāt par to ar manu skolotāju Ingu. Tikmēr jauns pētījums atklāj krieviski runājošās sabiedrības daļas noskaņojumu. Rihards Bambals, Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta vadītājs: Jā, es domāju, ka pētījums lauž vairākus stereotipus vai mītus, kas mums veidojas sabiedrībā. Kuras valsts iestādes laikā, kad Ukrainā notiek karš, ir izrādījušas iniciatīvu risināt integrācijas politikas jautājumus un kādas tendences par krievvalodīgo noskaņojumu atklāj jauns pētījums, pie kura strādā Valsts kanceleja, skaidrojam Atvērto failu pusstundā.  

No nākamā gada jauniešiem būs obligāti jādien Latvijas armijā. Valdība straujiem soļiem iet uz priekšu, lai ieviestu Valsts aizsardzības dienestu. Artis Pabriks: „Mēs gribam veidot jaunu šo sociālo kontraktu starp pilsoni no vienas puses un Latvijas valsti un nāciju no otras puses.” Vispārējo karaklausību politiķi īstenos pēc Somijas parauga. Čarlijs Pasternaks: „Ja mēs paskatāmies uz Somiju, tad ir pilnīgi nepieņemama jebkāda veida fiziska izrēķināšanās un necilvēciska attieksme pret karavīriem.” Lietuva obligāto karadienestu daļai no saviem pilsoņiem atjaunoja jau pirms septiņiem gadiem. Žilvins Tomkus: „Mums bija diezgan liels izaicinājums rekrutēt cilvēkus un personālu profesionālajam dienestam.” Kādēļ Latvija neatjaunoja karaklausību pēc Krimas aneksijas, kad to izdarīja Lietuva, bet dara to tikai šogad - pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā? Un kā darbojas obligātais militārais dienests Somijā, par kuru runā politiķi, to pētām Atvērto failu pusstundā.  

Pērn Latvijā piedzima vismazāk bērnu simts gadu laikā. To nosaka vairāku faktoru kopums, bet viens no tiem varētu būt saistīts arī ar traumatisku pirmo dzemdību pieredzi. Arta: Vai es būtu gatava vēl vienam bērnam? Nē. Nesen veiktā pētījumā gandrīz katra piektā sieviete norādījusi, ka piedzīvojusi fizisku, emocionālu vai verbālu vardarbību dzemdībās. Linda: Tas bija tik drausmīgi drastiski… Mēs par šādiem gadījumiem parasti uzzinām no atsevišķiem stāstiem, turklāt nereti nozares pārstāvji atbildību noveļ uz pašu dzemdētāju pleciem – procesu pārāk idealizējusi, nav bijusi pienācīgi sagatavojusies, par maz uzdevusi jautājumus…  Solvita Olsena: Šajās lietās viņi tur visi turas kopā kā maziņš kamols un viens otru piesedz visu laiku. Kāpēc neizdodas pierādīt vardarbību dzemdībās un vai jomā gaidāmi kādi uzlabojumi, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.  

Jau vairāk nekā pusgadu turpinās Krievijas noziedzīgais iebrukums Ukrainā. Okupantu karaspēks slepkavo, izvaro un iznīcina Ukrainu, īpaši nešķirojot, vai raķetes trāpa pa militāro objektu, dzīvojamo māju, bērnudārzu vai slimnīcu. Irina: Viņi vienkārši iznīcina infrastruktūru, izglītības, kultūras sistēmu. Laikam visu to, kā viņiem nav, viņi grib, lai arī mums nebūtu. Miljoniem cilvēku pametuši savas mājas, bet daļa no palikušajiem Ukrainas austrumos  cīnās ar badu. Valentīna: Nervi netur.. katru dienu tā.. šonakt tā dārdēja  .. stāvi šajās trakajās rindās, kad šauj, nezini, kur lidos…, bet rīt taču gribās. Tikmēr frontē turpinās sīvas cīņas pret okupantiem. Andrejs: Šis jau ir tanks. Tie bija "gradi", bet šis jau ir tanks. Mēs nevaram zaudēt... Tas, ko mēs tagad daram, būs leģenda daudzām paaudzēm uz priekšu. Atvērtajos failos reportāža no Ukrainas austrumiem un frontes līnijas Soledarā.  

Alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju Latvijā sasniedzis augstāko atzīmi OECD valstu vidū, bet Ekonomikas ministrija turpina aizstāvēt nozares lobiju. Astrīda Stirna: „Varētu teikt, ka uzlabojam to alkohola pieejamību, mēs vedam mājās un vēl turpinām vest mājās.” Veselības ministrijas rosinātās izmaiņas, kas paredz stingrākus ierobežojumus, apbērtas ar iebildumiem ne tikai no grādīgo dzērienu industrijas, bet arī valsts institūcijām. Sanita Lazdiņa: „Tas mani arī pārsteidza, ticiet man, tas mani pārsteidza ļoti!” Kas notiek brīdī, kad saduras sabiedrības veselības un tautsaimniecības intereses? Un kādiem argumentiem Ekonomikas ministrija aizstāv alkohola nozari, pētām raidījumā Atvērtie faili.  

Krievijas karš Ukrainā draud miljoniem cilvēku pasaulē atstāt badā. Eiropas augstākajos varas ešelonos strīdas par pārtikas drošības krīzi arī Eiropas Savienībā.  Janušs Vojcehovskis: „Tas ir tikai saprātīgi, ka mēs atbalstām savus lauksaimniekus, lai viņi var saražot vairāk pārtikas kamēr vēl var.” Kamēr vieni brīdina par to, ka cilvēkiem Eiropas Savienībā var nepietikt pārtikas, citi pārmet sabiedrības maldināšanu. Frans Timmermanss: „Tagad censties cilvēkiem iestāstīt, ka ir risks, ka nebūs ko ēst Eiropā, nu tas ir pilnīgi bezatbildīgi!” Ar iespējamu pārtikas trūkumu augsto cenu dēļ biedē arī ietekmīgs lauksaimnieku lobijs Latvijā – biedrība „Zemnieku saeima”. Maira Dzelzkalēja-Burmistre: „Dēļ dārdzības, pārtikas pieejamība daudzām iedzīvotāju grupām noteikti būs apgrūtināta.” Kādā mērā Latvijas iedzīvotājiem draud pārtikas drošības krīze, par kuru tagad runā politiķi Eiropā un Latvijā? Un kādēļ Zemkopības ministrija un lauksaimnieku lobijs Krievijas – Ukrainas kara ēnā cenšas panākt atkāpes no vides prasībām, kas tieši ietekmē pārtikas drošību, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Pirms četriem gadiem 30.maijā Rīgā, Aizsaules ielā, ar Kalašņikova automātu tika nošauts maksātnespējas administrators Mārtiņš Bunkus. Dace Bunkusa: Viņš saka, māt, braucam projām, braucam projām, mēs taupīgi dzīvosim, tev nevajag strādāt. Valsts policija pagājušā nedēļā paziņoja, ka slepkavība beidzot ir atklāta un ir noskaidroti gandrīz visi noziegumā iesaistītie. Starp aizturētajiem ir arī uzņēmējs Aleksandrs Babenko un "MONO" šefs Mihails Uļmans, ar kuru Bunkus pirms nāves gadiem tiesājies un par kura draudiem ziņojis jau 2016. gadā. Indra Sprance: Vai jūs uzskatat, ka tajā gadījumā, ja policija būtu  adekvātāk, kaut kā savādāk reaģējusi, varbūt tas rezultāts būtu cits? Dace Bunkusa: Es domāju, ka viennozīmīgi. Kāda bijusi maksātnespējas administratora Bunkus cīņa ar slepkavības lietā aizturēto Uļmanu un kāpēc šī policijas versija varētu būt pamatota? Par to stāsts raidījumā Atvērtie faili.  

Joprojām nav skaidrības, kā Latvija turpmāk palīdzēs šeit iebraukušajiem Ukrainas kara bēgļiem. Galvenās bažas ir par dzīvesvietu. Visu laiku viņus ved un ved, mums zvana no pašvaldības vai vēl ir vietas, es saku, ka nē. Pēdējo mēnešu laikā Latvijā reģistrēti ap 30 000 Ukrainas civiliedzīvotāju. Ļoti laipni cilvēki, kamēr jautājums neskar dzīvošanu. (smejas). Kā Latvija rūpējas par ukraiņiem un cik ilgi vēl to varēs darīt, to raidījumā Atvērto faili.     

Viņa mums piezvanīja pagājušā rudens sākumā. Sabiedrībā zināma dāma, sauksim viņu par Mariju. Marija izstāstīja briesmīgu stāstu – viņas adoptētais bērns, tobrīd desmitgadīgs puika, atzinies, ka agrāk audžuģimenē ticis seksuāli izmantots. Bērni ir iedoti ģimenē, uzsēdināti uz kaut kāda porno… Marija pauda aizdomas, ka bērns kļuvis par kāda pedofilu tīkla upuri, bet likumsargi vilcinās lietu izmeklēt. Tāpēc viņa vēlējās iesaistīt žurnālistus. Ir pagājuši deviņi mēneši kopš mēs šai lietai sekojam līdzi, un patiesi – kriminālprocess ir iestrēdzis, un neviens pie atbildības nav saukts. Taču šajā laikā pieredzējām negaidītus pavērsienus – kā piemēram, Marijas centienus bērnu atdot bioloģiskajai mātei.  Tas vispār ir, nu, lai neteiktu kaut kādā mērā pretdabiski, tas ir pretlikumīgi. Kas īstenībā ir noticis ar puiku un kāpēc šī lieta joprojām nav izmeklēta, pētām raidījumā Atvērtie faili.  

Mēs zinām, ka mediji ir svarīgs Latvijas demokrātijas balsts. Bet kas balsta pašu balstu? “Dinamika rāda, ka uzticēšanās krīt.” Sabiedrību mērķtiecīgi uzrunā politiķi, viedokļu līderi vai politizētas “ciltis” sociālajos medijos, kurās dominē stāsts: “mēs pret viņiem”. Aldis Gobzems: ”Jūs bijāt tik drosmīgi un nenobijāties no tiem meinstrīma medijiem.” Taču demokrātija nevar pilnasinīgi darboties bez spēcīgiem, neatkarīgiem medijiem, kuri bauda auditorijas uzticēšanos.  “Tas var nodarīt lielu kaitējumu demokrātijai, ja cilvēki vienkārši neņem vērā to, ko ziņo žurnālisti.” Mans vārds ir Rita Ruduša un raidījumā Atvērtie faili šoreiz pētīsim faktorus, kas ietekmē uzticēšanos medijiem, un meklēsim risinājumus tam, lai to stiprinātu.  

Kamēr Krievijas armija īsteno genocīdu pret ukraiņu tautu un iznīcina viņu valsti, simtiem padomju pieminekļu un apbedījumu vietu Latvijā sludina Kremļa agresiju. Gundars Kalve: Vai man kā latvietim ir jāpiecieš šis apkaunojums? Cilvēkam, kurš brīvprātīgi palīdz aizstāvēt Ukrainu no Krievijas okupantiem, Latvijā draud kriminālatbildība par veca padomju armijas pieminekļa sabojāšanu. Gundars Kalve: Uzdevums man ir uzticēts, noturēt pozīcijas, neielaist diversantus, iespējams – iznīcināt viņus. Valdības partija, kas vārdos cīnās par padomju pieminekļu demontāžu, darbos  apgrūtina to novākšanu.  Ieva Akuratere: Es tomēr būtu par to, ka tas būtu jāsaglabā. Kādēļ Latvijai līdz šim nav izdevies atbrīvoties no padomju armijas memoriāliem, kas ir izkaisīti pa visu valsts teritoriju? Un kādēļ valdošās koalīcijas partija, kas cīnās par Uzvaras pieminekļa demontāžu Rīgā, neiebilst, ka simtiem citas padomju armijas piemiņas vietas turpina sargāt līgums ar Krieviju, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Cilvēku interese par saules paneļu uzstādīšanu strauji aug. Tam atbalstu sniedz arī valsts. Taču atbalsta nosacījumi liek uzdot jautājumus par izvirzīto prasību samērīgumu. Edijs Vegners: Man ir divas saimniecības ēkas ar ideāli izvietotiem jumtiem, kāpēc es uz viņiem nevaru likt, bet uz zaļās zonas es drīkstu likt. Būtībā absurds. Privātpersonām valsts atbalsta programmas nodrošina divas ministrijas. Iveta Muceniece: Ja viņš strādā savā mājā, tad mēs nevaram viņu klasificēt kā privātpersonu, bet kā komersantu, saimnieciskās darbības veicēju. Cik efektīvi šobrīd strādā valsts piedāvātās programmas saules paneļu iegādei un kas notiktu, ja pēkšņi visi Latvijas iedzīvotāji izlemtu kļūt par saules enerģijas “mājražotājiem”, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.   Jau pēc raidījuma sagatavošanas VARAM informēja, ka šonedēļ ir atcelta prasība par konkrētu saules paneļu novietojumu. Atbalstu varēs saņemt arī tad, ja saules paneļus liks uz zemes vai citas īpašumā esošas ēkas.

Onkoloģijas pacientiem izredzes izdzīvot Latvijā ir mazākas nekā citviet Eiropā. Seši tūkstoši mūsu iedzīvotāju ik gadu zaudē cīņu ar vēzi. Venita: Vienā stresā es dzīvoju. Bez terapijas, vai piešķirs vai nepiešķirs, vai savāks ziedojumus, vai nesavāks. Finansējums vēža ārstēšanai nav pietiekams un pirms gandrīz gada izstrādātais jaunais onkoloģijas plāns iestrēdzis Ministru kabinetā.  Olga: Tīri cilvēcīgi es viņus saprotu, Covid un viss pārējais, bet no otras puses pacienti turpina mirt. Daļai onkoloģijas pacientu Latvijā neatliek nekas cits, kā vērsties pie labdarības organizācijām. Var rakstīt arī individuālo kompensāciju pieteikumus valstij – taču lielākā daļa saņem atteikumus. Guntars: Liecies nu tāds tā kā nevajadzīgs. Kāpēc Latvijā onkoloģijas pacientus gremdē “Excel” tabulās, kur meklēt glābiņu nevienlīdzībai zāļu piekļuvē un vai pacienti var gaidīt kādus uzlabojumus, stāstām raidījumā Atvērtie faili.   

Krievijas iebrukums Ukrainā un okupantu karaspēka pastrādātie kara noziegumi pret miermīlīgiem iedzīvotājiem pamudinājuši 11 Latvijas iedzīvotājus pievienoties Ukrainas aizstāvjiem. Juris: Kad karš sākās, tad arī nedēļu vēlāk Saeima pieņēma to likumu, ka vairs nav problēmu pievienoties, un tā es arī atbraucu uz tejieni. Latvieši bijuši klāt gan Kijivas piepilsētas Irpiņas aizsardzībā, gan piedzīvojuši uzbrukumu Javoviras militārajā bāzē. Jenots: Aizverot aiz sava biedra atejas logu, kur viņš, pārkāpjot iekšējo reglamentu, pīpēja, redzēju, kā detonē aviācijas munīciju, ar ko mūs pacienāja krievu aviācijas spēki. Bet kā ekipēti ir mūsu karavīri Ukrainā? Leitis: Nebūtu tās saziņa ar tiem pašiem voluntieriem, tiem, kas sniedz humantitāro palīdzību, tad mēs vispār te pliki staigātu apkārt. Jenots: Mājas drēbēs. Leitis: Burtiskā nozīmē (iesmejas), karā ar džinsiem un kedām nepakarosi. Kāpēc Latvijas iedzīvotāji devušies uz Ukrainu karot un ko šajā laikā pieredzējuši, par to reportāžā no Kijivas.  

Neviens, kurš atklāti runā par mežu izciršanu Latvijā, nevar būt drošs, ka pret viņu nevērsīsies. Jurģis Jansons: Tā skolotāja ārkārtīgi satraucās. Protams, mēs piedraudējām, ka iesim pie direktora. Aizvadīto gadu laikā ar agresīvu un dusmīgu attieksmi no mežsaimniecības industrijas ir saskāries arī teātra režisors. Valters Sīlis: Kādu cilvēku šie te vārdi – mēs pārtrauksim mežu izciršanu, tie aizvainoja. Bet dabas aizstāvjus, kuri iestājās par ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu pratināja drošības policija. Jānis Rozītis: Man tā bija kaut kādu stundu, divas sarunas. Meža nozares flagmanis – valstij piederošs desmitiem miljonu pelnošs ietekmīgs uzņēmums – pārmetumus noraida. Edvīns Zakovics: Mēs nekādā veidā nevienam neuzbrūkam. Neizturamies nekādā veidā agresīvi, teiksim, vai mēģinot kādu ietekmēt. Kādēļ mežizstrādes nozare agresīvi vēršas pret iedzīvotājiem, kurus satrauc mežu izciršana un kailcirtes Latvijā? Un kādēļ drošības policija pirms vienpadsmit gadiem saistībā ar mežu apsaimniekošanu pratināja nevalstiskās dabas aizsardzības organizācijas darbiniekus un žurnālistu Latvijā, skaidrojam Atvērto failu pusstundā.  

Kad pār pasauli pārlaidās Covid-19 infekcija, tai līdzi nāca arī lielas bailes. Gan no pašas slimības, kuras bīstamība un ārstēšana sākotnēji bija neskaidra, gan vēlāk arī no radītās vakcīnas pret to. Daudziem šīs bailes no slimības un potes bija vienas – ja nu man notiks kas briesmīgs? Gundars: Viss ķermenis šāds, dedzinoši niezošs, apģērbu nevari uzvilkt, lai nekam neskaras. Vakcinācija pret Covid-19 Latvijā sākās pirms vairāk nekā gada. Dati rāda, ka pārliecinoši lielākā daļa vakcinēto ar veselības problēmām potes dēļ nesaskaras. Tiem, kuriem tādas radušās un būtiski ietekmē dzīvi, valsts sola kompensāciju. Indra Dreika: Tas ir politisks uzstādījums, valsts apņemšanās pacientiem kompensēt šo būtisko kaitējumu. Gundara pieredze rāda, ka par naudu veselību nenopirksi. Kāpēc viņa gadījumā solītā kompensācija nepienāksies un kā notiek blakņu izvērtēšana, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.  

Rīgas domes plāni nākotnē apkurei neļaut izmantot gāzes katlus sacēla lielu vētru. Taču tas nav vienīgais, ko pašvaldība iecerējusi darīt, lai pilsētā uzlabotu gaisa kvalitāti. Edmunds Cepurītis: Ja mēs centrā samazinātu auto plūsmu par 20%, mēs visus piesārņojuma veidus novestu zem robežlīmeņiem.  Gaisa piesārņojums Rīgā atsevišķos gadījumos pārsniedz pieļaujamās normas. Ziemā un pavasarī ir augsts putekļu jeb cieto daļiņu piesārņojums, ko Eiropas Savienībā uzskata par vienu no galvenajiem priekšlaicīgas nāves cēloņiem. Iveta Šteinberga: Es viņas ieelpoju un viņas man lielākoties arī paliek plaušās un tad tā krājās, krājās, krājas, kamēr tie kancerogēnie elementi varbūt sasniedz robežslieksni.  Iveta Indriksone: Mēs elpojam paši savus apkures dūmus! Kas ir galvenie gaisa piesārņojuma avoti Rīgā un vai pašvaldības plāni risinās problēmu, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.  

Putins savu Ukrainā sākto karu finansē no naftas un gāzes ieņēmumiem. Katru reizi, kad pērkam Krievijas degvielu vai gāzi, mēs ar saviem eiro palīdzam piepildīt agresora kasi. Zbigņevs Stankevičs: Paskatieties, kas bija ar Vāciju, ar „Gazprom”. Šrēders līdz šodienai tur ir valdē iekšā. Tiešas sankcijas Krievijas enerģētikai līdz šim Eiropā nav nopietni apspriestas. Juris Ozoliņš: Morāli par to nav šaubu nekādu. Tālāk seko, kā to vislabāk izdarīt, nenogriežot kādu gabalu no sevis. Bet vai nav pienācis laiks Eiropas valstīm nokāpt no Krievijas enerģētikas adatas? Un kāda nostāja šajā jautājumā ir Latvijai, kurā vienmēr bijis spēcīgs Krievijas gāzes lobijs, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.  

Ātrais karš Ukrainā Putinam nav izdevies. Ukraiņi izrāda negaidītu pretestību, un pasaule tam aplaudē. Taču tas nozīmē, ka Krievijas karaspēks bumbo vairs ne Ukrainas militāros objektus, bet mierīgos iedzīvotājus. Viņu ikdiena paiet bumbu patvertnēs. Okupantu aplenktajās pilsētās cilvēkiem nav ko ēst, bērni mirst no ūdens trūkuma. Tikmēr citur iedzīvotāji gatavojas pašaizsardzībai, brīvprātīgajiem pievienojas pat vecie un slimie. Mihails: Pie mums atnāca visi, kas nav derīgi armijai. Visi, kas derīgi – aizgāja armijā. Nepietiek ne ieroču, ne ekipējuma, bet ukraiņi gatavo Molotova kokteiļus un kara šausmās joko. Oļegs: Ja jau mēs esam banderovieši, tad tas ir „Banderu kompots”. Karu viņi izcīna vieni paši un jautā – vai Eiropa atkal tikai noskatīsies? Svetlana: Aiztaisiet debesis! Aizveriet debesis! Pārējo izdarīsim mēs paši.  Par ukraiņu dzīvi zem kara stobriem Atvērto failu pusstundā.  

Apmēram tūkstoš kilometru attālumā no Latvijas visu acu priekšā notiek neiedomājama katastrofa. Pēc Kremļa tirāna dotas pavēles raķetes skalda Ukrainas pilsētu dzīvojamos kvartālus un nešķiro – vai tā bērnu onkoloģijas slimnīca vai privātmāja, kurā dzīvo sirmgalvji. Ēku vietā paliek milzu bedres, uz ielām izkaisīti cilvēku līķi. Andrejs: Paklausoties Krievijas prezidenta uzrunu, es sapratu, ka mūs grib vienkārši iznīcināt, kā tas notika arī citos gados… es vairs nevaru Cilvēku tūkstoši pārpildītos vilcienos un auto straumēs meklē glābiņu Eiropas Savienības valstīs. Citi dodas uz fronti. Vitālijs: Tagad dodos uz komisariātu pierakstīties brīvprātīgajos. Indra: Uz Kijevu? Vitālijs: Jā, mēģināšu izlauzties līdz Kijevai. Brīvprātīgi aizstāvēt Ukrainu piesakās arī latvieši. Franči. Gruzīni. Amerikāņi. Indra: Tu taču uzmanīgs būsi, vai ne? Gundars: Nu, kā karā, jā. Atis: Čau, Gundar, tad tiekamies drīz! Kāda ir dzīve valstī, kur notiek karš, par to Atvērto failu speciālreportāžā.  

Kopš pandēmija lika ieviest pulcēšanās ierobežojumus, no pilsētu ielām pazudušas arī sievietes, kas pārdeva savu miesu. Taču tas nenozīmē, ka pazudusi arī prostitūcija. Viņu vienkārši aizveda uz turieni, lai viņa atstrādā to naudu. Seksuālo pakalpojumu tirdzniecība tagad notiek internetā, bet to regulējumā radušies robi. Aizliegta viņa mums nav, bet oficiāli par nozari mēs arī neatzīstam. Nu tāds – ne miers, ne karš. Prostitūcijā lielākoties nonāk jaunas, nabadzīgas meitenes ar traģisku pagātni, bet izkļūt no tās šobrīd palīdz tikai brīvprātīgie. Ja mēs būtu bijuši tajos pašos apstākļos, gājuši cauri tām pašām lietām, visticamāk, mēs būtu turpat, kur viņas. Kāda ir prostitūcijas seja Latvijā? Raidījums pēta, kas ir tās sievietes, kuras Latvijā nonāk prostitūcijā un cik efektīvs ir prostitūcijas regulējums.  

Trīsdesmit vienu gadu pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā vēl joprojām ir cilvēki, kuri ir spiesti sadzīvot ar padomju laikā psihiatru uzliktām diagnozēm. Sandrs Rīga: Viņš mani burtiski piecu minūšu laikā atzina par nepieskaitāmu. Psihiatri vērsa represijas pret cilvēkiem, kuri iestājās pret okupācijas varu un ticēja brīvai Latvijai. Pēteris Lazda: Ja tu kritizē padomju iekārtu, tad tu esi slims. Nu, vārdu sakot, murgo. Vēsturisks audio ieraksts atklāj, ka padomju Latvijā psihiatri bija cieši saistīti ar čeku un komunistiskās partijas centrālkomiteju. Anita Apsīte: Mums bija lūgums, lai mēs šos cilvēkus ieliekam psihiatriskajā slimnīcā. Psihiatre, kura pirms trīsdesmit gadiem to atzina, šodien turpina praktizēt atbildīgā amatā un represijas noliedz. Anita Apsīte: Es neesmu savā garajā ārsta psihiatra praksē sastapusies ar ārstiem, kas būtu nepamatoti noteikuši kādu diagnozi. Kādā mērā Latvijas psihiatri bija iesaistīti represijās pret tiem iedzīvotājiem, kuri nepakļāvās padomju režīmam? Un, kādēļ politiķu centieni ar īpašu likumu reabilitēt padomju psihiatrijas upurus ir beigušies ar izgāšanos, pētām raidījumā Atvērtie faili.  

Ekonomisko lietu tiesa šīs nedēļas sākumā pasludināja spriedumu, kurā uz apsūdzēto sola sēdēja par oligarhiem dēvētie Andris Šķēle un Ainārs Šlesers. Tiesnesis: Aināru Šleseru atzīt par nevainīgu apsūdzībā un attaisnot. Andri Šķēli atzīt par nevainīgu apsūdzībā par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tiesvedība pirmajā instancē noslēdzās ar pretrunīgu atziņu. Tiesnesis piekrita, ka savulaik Šlesera vadītā ministrija prāvas centrā esošo digitālās televīzijas konkursu sarīkojusi par labu firmai, kuras uzvarā ieinteresēts Šķēle. Taču krāpšanu tajā nesaskatīja. Prokurors: Krāpšana tā nav, bet tad, kas tas ir? Kādi bija lietas apstākļi un cik pamatots ir tiesas secinājums, ka krāpšana nav notikusi, skaidrojam Atvērto failu pusstundā.  

Viņi zina, kā ir baidīties nākt mājās no skolas. Dace: Mēs vienkārši cerējām, kaut viņš šodien atkal nebūtu dzēris, kaut viņš būtu skaidrā. Skandāli un nedrošības sajūta bija viņu bērnības neatņemama sastāvdaļa. Juris: Tu jau nekur nevari baigi nolīst, tāpat tā kliegšana pa visu māju iet. Latvijā ir daudz ģimeņu, kuras posta alkohols. Daudz bērnu, kuri auguši alkoholiķu ģimenēs. Patiesībā alkohola atkarība ietekmē un apdraud visu sabiedrību. Mūsu valstī ir augstākais alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju Eiropā. Stirna: Tas ir vienkārši nožēlojami. Raidījumā Atvērtie faili pētām, kāpēc Latvijas iedzīvotāji tik ļoti mīl iedzert un kādas tam ir sekas.  

Pagājušā gada nogalē Rīgas dome apstiprināja jaunu pilsētas teritorijas plānojumu. Pretēji apkaimju iedzīvotāju vēlmēm tajā ir palikuši plāni apbūvēt divus zemesgabalus Rīgas mežos. Alija Turlaja: Nu, ne visu var atsist naudā, teiksim tā. Jo arī mežs ir resurss kā gaisa tīrītājs pilsētā. Kā 18 hektāri Mežaparka zemes nonākuši īpašumā firmai, starp kuras patiesā labuma guvējiem atrodams arī bijušā Rīgas mēra Nila Ušakova padomnieks Ēriks Teilāns? Juris Radzēvičs: Ja dome nolemj, tad padotajām personām ir jāizpilda domes lēmums.  Kas slēpjas aiz nekustamā īpašuma attīstītājiem Mežaparkā un Biķernieku mežā, pētām raidījumā Atvērtie faili.  

Kad Ķekava nolēma aizliegt azartspēles, par pašvaldībām atbildīgā ministrija šo lēmumu apturēja.  Toms Plešs: Tas var patikt vai nepatikt, bet tas ir legāli. Ministrijas trieciens Ķekavai uztraucis citas pašvaldības, kas plāno ierobežot azartspēles.  Linda Ozola: Tad gan mums varētu būt interesantas sarunas Rīgas domes koalīcijā. Vai pašvaldībām tiešām nav tiesību savā teritorijā aizliegt spēļu zāles? Vai arī azartspēļu lobijs to vienkārši negrib pieļaut? Ķekavniece: Man bija bērnam tēvs, nu tas ir briesmīgi, ka viņi spēlē! Par azartspēlēm raidījumā Atvērtie faili. Raidījums pēta, kāpēc par pašvaldībām atbildīgā ministrija neļauj Ķekavai aizliegt azartspēles un vai tas pats sagaida citas pašvaldības, kas vēlas ierobežot spēļu zāles.  

Latvijā ik gadu no ārstu kļūdām cieši pacienti, kuri meklē taisnību Veselības inspekcijā. Kāpēc Veselības inspekcijas apmeklējums parasti beidzas ar vilšanos? „Man vispār bija ļoti liels stress par to, kā to var sajaukt vispār!” Ārstniecībā nodarītais kaitējums var nozīmēt traģēdiju tuviniekiem. „Es uzskatu, ka daktere palaida manu dēlu mājās jau ar sepsi.” Bet daudziem, kuri grib panākt taisnīgu izmeklēšanu, nākas dziļi vilties. Veselības inspekcija lielākoties nostājas ārstu pusē. „Ārsta kļūda var nebūt pārkāpums.” Kāpēc Latvijas iedzīvotājiem, kuri ir cietuši ārstniecības procesā, ir maz izredžu, ka ārstus sauks pie atbildības, pētām raidījumā Atvērtie faili.  

Gada pēdējais pētnieciskās žurnālistikas raidījums Atvērtie faili ir citāds nekā parasti. Tradicionāli gadu mija ir laiks, kad izvērtējam pagājušo gadu, un to šoreiz darām arī mēs, šī raidījuma veidotāji. Atskatāmies, kādi ir bijuši mūsu nozīmīgākie pētījumi, kādas mācības gūtas un kas ir vai nav mainījies pēc tam, kad raidījumi izskanējuši.  

Ar kādiem izaicinājumiem saskaras vājdzirdīgi un nedzirdīgi cilvēki? Un ko darīt varam mēs – sabiedrība, lai uzlabotu ikdienu visiem, stāstām raidījumā Atvērtie faili. Video raidījums pieejams ar surdotulkojumu. Nedzirdīgi cilvēki var pat vadīt uzņēmumu, bet Latvijā viņus baidās pieņemt darbā. Kad klavieres spēlē, es apmēram to mūziku zinu, kāds viņām tembrs, kā viņš skan apmēram, fiziski to mūziku es vairāk nedzirdu. Varis Strazdiņš mūziku nedzird vairāk nekā piecdesmit gadus. Viņš tāds Latvijā nav vienīgais. Taures, akordeons, bungas – katram instrumentam savas skaņas, to es atceros… Dzirdes invaliditāte noteikta 2,5 tūkstošiem pieaugušo un bērnu, taču ar dzirdes traucējumiem sadzīvo aptuveni 30 tūkstoši līdzcilvēku. Surdotulkojumu nodrošina Elza Veismane.  

Kamēr elektrības rēķini ar katru mēnesi aug griezdamies, Ekonomikas ministrijā izstrādāti, bet gandrīz gadu valdībā nav pieņemti noteikumi, kas novērstu pārāk lielas kompensācijas elektroenerģijas obligātā iepirkuma saņēmējiem. Svetlana Mjakuškina: Tā ir tā mūsu kopīgā nauda, ko mēs maksājam, un gribētos, ka to naudu saņem pamatoti. Pēc Latvijas Radio intereses par noteikumu iestrēgšanas apstākļiem Ekonomikas ministrija tos no jauna virza pieņemšanai. Tikmēr pirmie rezultāti jau ir kādā kriminālprocesā par krāpšanos obligātajā iepirkumā. Jānis Tenbergs: Tad es eju cietumā, un tur tiek pārdots viss, kas tur ir.  Kas notiek ar obligātā iepirkuma komponenti jeb OIK, ko politiķi solīja izrevidēt, lai mazinātu mūsu elektrības rēķinus, pētām raidījumā Atvērtie faili.  

Latvijas politikā sākusies cīņa par to, lai mūsu augstskolu durvis atvērtu ārvalstu mācībspēkiem. Tas princips, ka mēs izmantojam tikai vietējos kadrus, pasaulē ir pierādīts, ka tas ir visneefektīvākais veids. Taču pašas augstskolas tam iebilst. Tās noslēgtās sistēmas kaut kādā ziņā ir tādas komfortablākas tiem cilvēkiem, kas viņās ir iekšā. Bieži vien tur paliek ne tie jaudīgākie. Viņi rada grupu, kura mēģina viens otru aizsargāt. Kāpēc mūsu gudrākie prāti nevēlas konkurēt ar ārvalstu profesoriem, pētām raidījumā Atvērtie faili.   

Strauji mutējošais Covid vīruss ir ļoti lipīgs. „Nu, kamēr es gaidīju, kamēr varēs, tik ilgi saslimu pati.” Tikpat lipīgs ir arī dezinformācijas vīruss. „Nu, kā var neticēt tam visam?! Kā visam tam var neticēt?!” Cik lielā mērā dezinformācijas vīruss ir skāris ārstu kopienu? Un cik daudz Latvijā ir mediķu, kas atklāti vai slēpti mudina savus pacientus nevakcinēties, pētām Atvērto failu pusstundā.  

Kopš Covid-19 vakcinācijas sertifikāts kļuvis par sava veida brīvības biļeti, uzplaucis jauns, gandrīz neticams rūpals. Cilvēki maksā par to, lai nesaņemtu vakcīnu, kuru valsts piedāvā par brīvu. Anda Avota: Mani nekas šajā dzīvē vairs nepārsteidz. Cilvēkiem katram ir savas tiesības un katrs dara kā grib. Bet veselību par naudu nopirkt nevar. Dace Zavadska: Mums ir divi letāli gadījumi ar viltus sertifikātiem. Par fiktīvu vakcināciju policijā ir ierosināti gandrīz 20 kriminālprocesi, kuros figurē vismaz desmit medicīnas iestāžu darbinieki. Pēteris Bauska: Visi šie gadījumi nav uz ielas atrasti, cilvēki plāno noziegumu un negrib tikt noķerti. Kāpēc cilvēki dod kukuli, lai riskētu ar savu un sabiedrības veselību? Un kāpēc ārsti ļauj tam notikt? Par krāpšanos ar Covid-19 sertifikātiem stāsts raidījumā Atvērtie faili.  

Kam pieder valsts? Ar šo saukli uz lūpām un partijas nosaukumā Artuss Kaimiņš iepriekšējās vēlēšanās Saeimā ieveda 16 dumpinieciski noskaņotus jaunos politiķus. Tagad no otras lielākās Saeimas frakcijas palikušas tikai drupas. Artuss Kaimiņš: Tas muļķītis – tas jau biju es, acīmredzot, tā sanāk. Izjukušās partijas reitingi jau ilgi grozās ap vienu procentu, arī nosaukums cits, tomēr tā turpina saņemt lielu naudu no valsts budžeta – vairāk nekā pusmiljonu eiro ik gadu. Jurģis Miezainis:  Nu… es neteikšu, ka tā ir izšķērdība. Es domāju, ka vairāk būtu jānosoda tie, kas ir izstājušies.  Kur paliek kādreizējai partijai "KPV LV" piešķirtā valsts nauda, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.  

Pat vairākas reizes manā mūžā gadījies, ka lietvede universitātē, skolotāja, vēl citā gadījumā profesore – maģistra darba vadītāja – piepeši aiziet mūžībā. Tiesa, “piepeši” – tas ir tikai apkārtējiem. Izrādās, līdz pēdējam šie cilvēki gājuši uz darbu. Nedziedināmi slimi pacienti savu pēdējo dzīves nogriezni var izvēlēties pavadīt darbā arī tāpēc, ka baidās – viņi nespēs samaksāt par nepieciešamo aprūpi. Šis ir stāsts par paliatīvās aprūpes pakalpojumu, ko valsts joprojām nespēj nodrošināt pat Nacionālā veselības dienesta bukletā aprakstītā minimuma apmērā. Reālajā dzīvē daļa pacientu nesagaida savu rindu paliatīvās aprūpes nodaļā. Daļa nomirst vientulībā mājās, citi — ceļā uz slimnīcu vai uzņemšanas nodaļu, kuras ārsti nemaz nevar viņiem palīdzēt. Šis ir arī stāsts par cilvēka cieņas trūkumu mūža pašā nogalē. Par paliatīvo aprūpi raidījumā Atvērtie faili stāsta Imants Frederiks Ozols.  

Valdība šoruden atkal grasās izmaksāt atbalstu uzņēmumiem, kuru darbību licis apturēt Covid-19 uzliesmojums. Palīdzības mehānismi būšot līdzīgi iepriekšējiem. Taču iepriekš līdzās uzņēmumiem, kuri pandēmijā patiešām cieta zaudējumus, pie nodokļu maksātāju miljoniem ir tikušas arī nozares, kuras pandēmijā auga un pat sildīja ekonomiku. Artis Ģērmanis: “Ļoti - es teikšu pat ražīgs gads!.” Graudkopis Guntis: “Ar to naudu jau tagad mētājas pa labi un pa kreisi!” Par politiķu pieļautajām kļūdām maksāsim mēs visi. Inna Šteinbuka: “Mēs savulaik brīdinājām par riskiem, tagad mēs jau redzam sekas.” Raidījums Atvērtie faili pēta, cik lietderīgi izmaksāti vairāk nekā simts valsts atbalsta miljoni pandēmijā būvniekiem un lauksamniekiem - nozarēm, kas turpināja augt un sildīt ekonomiku.  

Pandēmija mums iemācīja, kas ir mājsēde. Bet Latvijā ir daudz cilvēku, kuriem būt iesprostotiem mājās ir pastāvīga realitāte jau sen. Un tie ir cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem. Un tad, kad tu netiec ārā, tev arī negribas iet ārā. Iestājas cilvēkam tā depresija, vairs nekas neinteresē. Tad es viņu nonesu un ielieku mašīnā, viņa jau sver 25 kilogramus… Ne valstij, ne pašvaldībai nav pienākuma pielāgot mājokļus invalīdiem. Līdz šim neviens nav griezies pie mums ar lūgumu palīdzēt… Jaunajos projektos dzīvokļiem vajadzētu būt pieejamiem visiem, bet arī tas ne vienmēr notiek. Viņš vienkārši man pateica – a man vienalga, ja gribat, pērciet, ja negribat nepērciet. Kāpēc mēs ignorējam cilvēkus ar invaliditāti? Raidījums pēta, kāpēc Latvijā ir tik maz mājokļu, kuros var iekļūt cilvēki ratiņkrēslos, un atbalsts viņiem - tik niecīgs.  

Aprīļa sākumā Valsts ieņēmumu dienests ziņoja par plašu aizturēšanu Terehovas muitas kontroles punktā. Panorāma: Aizdomās par korupciju Terehovas muitas kontroles punktā aizturētas 29 muitas amatpersonas. (..) VID iekšējās drošības pārvalde īstenojusi plaša mēroga izmeklējošas darbības muitas kontroles punktā, īstenojot vienu no vērienīgākajām pretkorupcijas aktivitātēm Latvijas vēsturē.   Man ir zināms, ka starp sākotnēji aizturētajiem ir arī trīs muitnieki, kuru vārdi jau pirms divdesmit gadiem figurēja korupcijas shēmā. Tās atklāšanu minēja kā iespējamo iemeslu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Ludzas pārvaldes priekšnieka Vjačeslava Liscova slepkavībai. Ziņu arhīvs: Šorīt dodoties uz darbu, nošauts VID ludzas rajona nodaļas direktors Vjačeslavs Liscovs.  Kādu informāciju muitnieki un nodokļu inspektori uzrāda savās ienākumu deklarācijās? Mēs izpētījām deklarācijas diviem tūkstošiem VID darbinieku. Kāda muitniece bankā uzkrājusi divus miljonus eiro. Daudzas amatpersonas saņēmušas vairāk nekā simt tūkstošu vērtus dāvinājumus no tuviniekiem. Bet citiem muitniekiem ir ļoti ienesīgi papildu darbi. Indra Sprance: Tomēr tie ienākumi nu pieklājīgi, salīdzinot ar to algu, ko jūs VID nopelnat.  Andris Streikuss: Nu, protams, nu diezgan pieklājīgi arī strādāju. Atvērtie faili pēta, kā VID sokas ar korupcijas izskaušanu pašu darbinieku vidū.  

Ilgus gadus draudzīgi sadzīvojusi ar diktatoru, tagad Latvija piedzīvo Aleksandra Lukašenko režīma īstenoto hibrīdkaru. Pāri Baltkrievijas robežai plūst migrantu straume. Atsevišķos gadījumus Balkrievijas robežsargi mērķtiecīgi, ar nolūku, pielietojot fizisku spēku, cenšas izbīdīt šos cilvēkus uz Latvijas teritoriju.  Karu nākas izcīnīt Latvijas robežsargiem – neaizsargātās vietās un nepietiekami bruņotiem. Tāds žogs, tas nav 100% garants, ja nav tehnikas un mobilitātes, un cilvēku resursu. Kas notiek hibrīdkara frontē un kāpēc Latvijas Austrumu robeža joprojām ir caura? Raidījums pēta nelegālo imigrantu plūsmu pāri Baltkrievijas robežai un kāpēc Latvija Lukašenko režīma izvērstajam hibrīdkaram nebija gatava.  

Neviens, kuram Latvijā ir iemīļots kāds vecs un dabisks mežs, nevar būt drošs, ka to vienā dienā nenocirtīs. “Tas, kā mēs pamanījām - mēs ieraudzījām vienkārši oranžās svītras uz kokiem,” stāsta arhitekte Ieva Lange. Dabas aizstāvji ir pārliecināti, ka Latvija pamazām zaudē vecos, Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamos meža biotopus. "Biotopa vairs nav, jo mežs ir nocirsts kailcirtē. Tas ir valsts mežs," norāda vides aizsardzības speciāliste biotopu eksperte Ieva Mārdega. Lai nosargātu dabas vērtības, viņiem nākas stāties pretī kam lielam, varenam un ietekmīgam. "Šis ir uzņēmums, kam mēs esam uzticējuši pusi Latvijas mežu," saka Latvijas ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus. Kas notiek Latvijas valstij piederošajos mežos?  Raidījums pēta, kāpēc Latvijas valstij piederošajos mežos izcērt Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamus biotopus.  

Darījumu shēmas ar fiktīviem firmu īpašniekiem ir sen zināma problēma. Mazāk zināms ir fakts, ka Uzņēmumu reģistrā kā biznesa īpašnieces un vadītājas ir reģistrētas dučiem sieviešu, kas patiesībā iztiku pelna, uz ielas pārdodot savu ķermeni. Nadīna: Uz mani ir atvērtas vairākas firmas. Un pēkšņi es uzzinu, ka esmu valstij parādā 58 tūkstošus. Kā prostitūtas nokļuvušas uzņēmumu valdes priekšsēdētāju un īpašnieču statusā? - Es tā baigi neinteresējos, kam viņš pārdod un ko. - A kāpēc man būtu jāatbild uz tādiem jautājumiem? Par prostitūcijā iesaistītu personu lomu nelegālās darījumu shēmās Atvērto failu pusstundā.  

Latvijā nav neviena oficiāli apstiprināta gadījuma, kad cilvēks būtu nomiris no Covid-19 vakcīnas. Taču daudzi no jums būs dzirdējuši stāstus par paziņām, kuri pazīst cilvēkus, kuru nāvē vainojama šī pote. Ja ciemam naktī cauri iziet cilvēks melnā plašķī, un 30 mājās no rīta ir cilvēki nomiruši. Nu tad ir vai nav saistība ar to vīru melnajā plašķi, kas naktī gāja cauri? Kāds pamats ir šīm runām un vai oficiālās iestādes no mums tiešām slēpj informāciju par vakcīnu kaitīgumu? Šis risks ir pielīdzināms, teiksim, riskam, ka jūs vienkārši ejat pāri ielai un sabīstaties no mašīnas un jums var sākties aritmija. Raidījumā “Atvērtie faili” skaidrojam arī, kā Latvijā pārbauda, vai cilvēks miris no Covid vakcīnas un vai šajā izmeklēšanā var nonākt pie patiesa secinājuma.  

Kad Azerbaidžānas autoritārā vara centās piekukuļot Eiropas politiķus, naudas pārskaitījumiem tā izmantoja firmu ar kontiem Latvijas bankās. Kad vajadzēja paslēpt šīs valsts prezidenta meitu īpašumus, arī tad darījumiem izmantoja ārzonas firmu ar kontu Latvijas bankā. “Mēs atradām šo saikni un publicējām lielu pētījumu par gandrīz miljardu lielu kukuli, ko “TeliaSonera” samaksājusi meitām,” stāsta Organizētās noziedzības un korupcijas izpētes centra žurnāliste Miranda Patručiča. Raidījums Atvērtie faili turpina pētīt, kāda nauda ir plūdusi caur Latvijas bankām un kādēļ Latvijai draudēja iekļūšana finanšu nozares „pelēkajā sarakstā”. Mūsu rīcībā ir nonākusi informācija par vairāk nekā simts augsta riska klientu pārskaitījumiem no 2013. līdz 2018.gadam. To kopējā summa ir nepilni divi miljardi eiro, kas plūduši caur “ABLV” un citām bankām. “Es nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, ka konkrētais klients ir vai nav mūsu bankas klients,” norāda Juris Bogdanovs, kurš “Swedbank” Baltijas filiālēs atbild par cīņu ar finanšu noziegumiem. “Swedbank” ir vienīgā no bankām, kas atsaucās Latvijas Radio aicinājumam uz interviju. Kādus klientus no Azerbaidžānas, Uzbekistānas un Krievijas apkalpojušas Latvijas bankas?

Pirms pusotra gada Latvija par mata tiesu izspruka no finanšu nozares „pelēkā saraksta”. Tajā nonākot, Latvijas bankas un uzņēmumus starptautiskajos norēķinos uzskatītu par riskantiem partneriem. Ilgi gaidīta ziņa – Latviju tomēr neiekļaus pelēkajā sarakstā un mūs nesauks pa naudas atmazgātāju valsti. Latvijas Radio rīcībā tagad nonākuši dokumenti, kas paver skatu uz naudas plūsmām, kuru dēļ valstij draudēja nepatikšanas. Latvijas bankas apkalpoja gan Kremlim tuvas aprindas, gan Ukrainas, Azerbaidžānas un Uzbekistānas prezidentu sabiedrotos, kuri, visticamāk, slēpa pašu autoritāro vadoņu īpašumus. Klientu sarakstos ir arī starptautiskos naudas atmazgāšanas skandālos iesaistītas firmas. Mums ir zināmi viņu vārdi un konkrēti naudas pārskaitījumi. Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja Ilze Znotiņa: .. šie ir diezgan tipiski, tāda vidēja mediāna par to, kas notika Latvijas bankās. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja Santa Purgaile: Mēs savu kā valsts kopumā, visi kopā pļauku sejā par šīm darbībām esam dabūjuši. Kāda nauda plūda caur Latvijas banku kontiem, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.      

Atvērtie faili ir pētnieciskās žurnālistikas raidījums, ko veido Latvijas Radio žurnālisti. Stāsti par skaļām tiesu prāvām, pēdu dzīšana noziegumiem pašu spēkiem, tiek pavērts skats uz politikas aizkulisēm un pētīti aizdomīgi biznesa darījumi, apskatīti sāpīgi sabiedriski procesi un meklēta izeja no strupceļa.  Jauna epizode katru ceturtdienu. Seko šim podkāstam, lai nepalaistu garām jaunākās epizodes! Ja saturs šķiet interesants, iesaki to saviem sociālo tīklu sekotājiem! 

Un es uzprasīju ārstam, ko man darīt? Nu es nezinu, mēģiniet kaut kādas lietas dabīgas, dziedniekus un viss. – To iesaka ārsts? – Nu kad vairs nav nekas, tad paliek tikai tas, ko jūs paši varat atrast. Gundega Šmite ir 44 gadus veca valmieriete, divu bērnu mamma. Pagājušā gada oktobrī Gundega uzzināja, ka viņai ir vēzis. Ārstēšanu sāka tikai šogad februārī. Četrus garus mēnešus Gundega pavadīja, staigājot pa onkoloģijas pacientiem radīto, it kā prioritāro, zaļo koridoru. Vīlusies un neatbalstīta. Es kā pacients arī neinteresēju vispār, absolūti nemaz. Tagad Gundega dzer zāļu tējas, atkal gaida rindā uz ārsta konsultāciju un paļaujas uz savu dzīvotgribu. Ar kādiem izaicinājumiem veselības aprūpes sistēmā pašlaik saskaras onkoloģijas pacienti, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.  

“Kašers ar mīļoto vīrieti apsver veidot ģimeni Itālijā” – zem ziņas ar šādu nosaukumu pērn aprīlī kāds vīrietis sociālajā vietnē ierakstīja komentāru: “divi diršmīļi – atšaut!” un pievienoja emocijikonu “ierocis”. Šis ir vienīgais gadījums pēdējos gados, kad tiesībsargi agresiju pret homoseksuāliem cilvēkiem atzīst par naida noziegumu. Komentāra autors dabūja četru mēnešu nosacītu cietumsodu. Parasti gan uzbrukumi seksuālajām minoritātēm paliek nesodīti – policisti šīs lietas vienkārši izbeidz. Draudēja konkrēti tieši viņu nosist, Latvijā. Viņš aizgāja uz policiju – kad sitīs, tad nāciet! Vai Mana pieredze bija draudi, nāves draudi. Cilvēki izvēlas neziņot, paslēpties un turēt sevī šī naida augļus. Raidījumā Atvērtie faili skaidrojam, kāpēc naida noziegumu izmeklēšana Latvijas policijai ir tik grūts uzdevums. “Tas bija vakars. Un mēs gājām ar manu tā laika dzīves biedru pa ielu no Ķengaraga promenādes. Mums līdzi bija suns, franču buldogs, tāds pavisam neliels. Un mēs gājām vienkārši gar tirgu, Ķengaraga tirgu. Gribējām šķērsot tramvaja līniju. Un tur, kreisajā pusē, ir ziedu kioski,” tā Rīgas Stradiņa universitātes profesors, kultūrpētnieks Deniss Hanovs sāk stāstu par pērnā rudens vakaru, kad viņš uz savas ādas pavisam tieši izjuta, ko nozīmē naids. Abi ar dzīvesbiedru tovakar gāja uz puķu kiosku pēc svaigiem ziediem, ko ielikt vāzēs. “Un mums garām pagāja divi vīrieši. Tas bija novembris. Tāds mijkrēslis. Viņi pagāja garām. Un tad no aizmugures bija viens tāds ļoti rupjš komentārs par suni. Mēs pagriezāmies, lai uz to kaut kādā veidā reaģētu vismaz ar skatienu. Un tad mēs turpinājām mūsu pastaigu. Un tad es sajutu tādu diezgan stipru sitienu ar kāju pa muguru,” turpina Hanovs. Deniss pagriezās un, kā pats saka, sākās skaidrošanās. Lai izvairītos no fiziskas agresijas, Deniss rīkojās tā, kā mēdz darīt Eiropas pilsētās – meklēja patvērumu publiskās telpās. Piemēram, Berlīnē sabiedriskajā transportā ir zīmītes, ka briesmu gadījumā te var patverties. Ziedu kioskā Deniss turēja durvis, kamēr varmākas centās ielauzties iekšā. Draugs palika ārā ar suni un izsauca policiju. Profesors atminas, ka ziedu pārdevēja bijusi šokā un uz viņa lūgumu zvanīt policijai nav reaģējusi. Viens no uzbrucējiem atkailinājies. Notikuma vietā ieradās policija. Pēc Denisa un viņa drauga apraksta abus uzbrucējus aizturēja. Tiesa, viens no viņiem palicis nezināms, jo likumsargiem nosauca neīstu vārdu un uzvārdu, un policija to nepārbaudīja. Policija arī nepārbaudīja abu alkohola reibuma pakāpi, lai gan, pēc Deniss stāstītā, viņi acīmredzami bija dzēruši. Policistiem viņi skaidroja, ka uzbrukuši, jo neesot paticis, ka divi vīrieši iet apskāvušies. Deniss saka – tie ir meli. Viņš nestaigā apskāvies, publiska sadošanās rokās vairāk raksturīga tīņu gadiem, kas viņam jau ir garām. Pat ja tā būtu bijis, arī homoseksuāliem cilvēkiem ir tiesības apskauties un sadoties rokās. Lai vai kā, uzbrucēju paskaidrojums rāda, ka rīcības iemesls bija nepatika pret vienu konkrētu sabiedrības grupu – homoseksuāliem cilvēkiem. Un viņi savu nepatiku pauda vardarbīgā veidā. Deniss uzskata, ka policija notikušo banalizējusi, tomēr iesniegumu uzrakstījis. Izmeklēšanas laikā vienreiz izsaukts uz iecirkni. Notikuma vietā bija ieradušies, teiksim tā – ierindas policisti, kuri rajonā tobrīd dežurēja, bet lietu izmeklēja jau rangā augstāka policiste-izmeklētāja. Maijā Deniss saņēma policijas lēmumu, ka kriminālprocess pārkvalificēts par administratīvā pārkāpuma lietu. Tas nozīmē, uzbrucējus varētu saukt pie atbildības par vieglāku pārkāpumu - sīko huligānismu. Uzbrukumu Denisam policisti izmeklēja kā huligānismu. Citu krimināllikuma pantu, piemēram, sociālā naida noziegumu policija nesaskatīja. Deniss Hanovs nav vienīgais, kura mēģinājumi panākt sodu par naida noziegumu beigušies ar fiasko.

Manā ieskatā Rimšēvičs bija viens no ietekmīgākajiem, varbūt pati ietekmīgā valsts amatpersona Latvijā…  Trīs dažādu komercbanku īpašnieki tiesībsargiem sniedza liecības par bijušā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča iesaisti korupcijā.  Mums ir pierādījumi, ka Rimšēvičs prasīja naudu un draudēja, ka pēc tam būs FKTK sankcijas. Liecības izmeklēja trīs kriminālprocesos. Rimšēvičs apsūdzību izpelnījās vienā lietā, bet divus kriminālprocesus šopavasar izbeidza pierādījumu trūkuma dēļ. Visās lietās bija aizdomas, ka kukuļi doti par baņķieriem labvēlīgiem Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lēmumiem, taču pašā FKTK par līdzdalību korupcijā neviens nav pieķerts. Trīs reizes jau tās tikšanās notika, tas jau nav noslēpums. Vai kukuļošana finanšu sektorā bija daudz plašāka, pētām raidījumā Atvērtie faili.  

Starp Imantas un Babītes vilciena pieturām atrodas zemes gabals, kuru nesen par ziedojumiem un pašu nopelnītajiem līdzekļiem nopirkusi biedrība „Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi”. Šeit iecerēts celt grupu māju jauniešiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Redzamas Lielajā talkā savāktas riepu kaudzes un atkritumu maisi. Roku īpašuma sakopšanā pielika pats Valsts prezidents ar kundzi. Diemžēl prezidenta dalība talkā ir vienīgais atbalsts topošajai mājai, ko biedrība ir saņēmusi no valsts vai pašvaldības. Lai gan Latvija ir apņēmusies mūžīgajiem bērniem dot iespēju dzīvot ģimenei līdzīgos apstākļos arī tad, kad viņi pieauguši, realitātē valsts turpina ieguldīt naudu sistēmā – lielajos aprūpes centros. Bet grupu māja jāceļ pašiem. Kāpēc vājākajiem joprojām nespējam nodrošināt cieņpilnu dzīvi? Atbildi meklējam raidījumā Atvērtie faili.  

Ja jums gadās būt pie Tukuma apļa, kur ir benzīntanks un auto placis, pavērojiet satiksmes plūsmu. Nav ilgi jāgaida, lai pamanītu, ka visos virzienos dodas pašizgāzēji. Tie iebrauc aplī no visiem blakus ceļiem. Dodas virzienā uz Rīgu un no Rīgas. Auto kravas kaste ir gan pilna, gan tukša.  Tas ir karjeru bizness. Tā mēs viņu nosauksim. Taču minerālmateriālu ieguvē Latvijā jau gadiem ir plaša nelegālā zona, kas nes zaudējumus gan valsts budžetam, gan dabai. Un nevienai valsts iestādei tas īsti nerūp. Raidījumā Atvērtie faili stāsts par karjeru biznesa ēnas pusēm. Lietainā piektdienā kopā ar Jegoru Golubevu, uzņēmuma “Schwenk Latvija” valdes locekli, apbraukājam Tukuma, Mārupes un Sauriešu apkārtni. Te ir daudz vietu, kur rok vai jau ir izraktas Latvijas zemes bagātības - smilts, grants, dolomīts. Un daudzi no šiem karjeriem ir nelegāli vai piesedzas ar atļauju dīķu rakšanai. Kā šis, Tukuma pievārtē. Jegora pārstāvētais uzņēmums “Schwenk Latvija” ir liels spēlētājs būvmateriālu tirgū. Tam pieder betona un cementa ražotnes, arī karjeri, kuros iegūst izejvielas būvmateriālu ražošanai. “Schwenk Latvija” ir daļa no starptautiska uzņēmuma un, kā saka Golubevs, bizness ir pilnīgi balts jeb legāls. Tāpēc to uztrauc negodīgā konkurence, ko rada karjeru pelēkais bizness. Latvijas zemes dzīles ir bagātas ar minētajiem minerālmateriāliem. Ja gribam tos izrakt, atvērt karjeru, tad būtu jāievēro noteikta birokrātiska procedūra un jāsaņem atļauja. Bet tā prasa laiku un naudu.  Jegors min ekstrēmu piemēru – kādā objektā „Schwenk” rakšanas iespēju gaidījis padsmit gadus. Tā bijusi vēl padomju laikā apstiprināta krātuve, tomēr dokumentu sagatavošana bija ilga. Piemēram, bija vajadzīgs detālplānojums, jo teritorijai cauri ies “Rail Baltica” dzelzceļa līnija. Nācies arī tiesāties, jo pret raktuvi bijuši iedzīvotāji. Taču viņš nevaino iedzīvotājus, kuri agrāk, iespējams, saskārušies ar negodprātīgiem racējiem, kas saceļ putekļus, izbraukā ceļus un pēc sevis atstāj degradētu vidi. Esam apstājušies ceļmalā Tukuma pusē. Jegors rāda kartes, kurās vajadzētu parādīties informācijai par darbiem, kas saistīti ar karjeriem vai dīķiem. Piebraucamais ceļš atduras pret vārtiem, uz kuriem zīme, ka nepiederošiem iebraukt aizliekts. Teritorijā redzam tehniku, bet cilvēkus šobrīd nemana. Daudzi apgalvo, ka raks nevis karjeru, bet dīķi. Tam dabūt atļauju ir krietni vienkāršāk – pietiek ar vietējās būvvaldes atļauju, un atšķirībā no karjera, nav nekādas Valsts vides dienesta kontroles. Jegors rāda vienu šādu dīķi. Ja kāds sūdzas par šo maskēto atradni, tad Vides dienests saka, ka tā nav viņu problēma, un sūta uz būvvaldi, jo pēc dokumentiem tas ir būvobjekts nevis atradne. Savukārt būvvalde atbild, ka minerālmateriālu ieguve ir Vides dienesta rūpe. Jegors min vēl vienu kliedzošu piemēru Mārupē, pašā Pierīgā. Tur sāka rakt dīķi, dabūja būvatļauju. Kādā brīdī reģistrēja atradni. Bet pats dīķis izauga līdz 50 hektāriem. Mārupes novada mājaslapā lasāms, ka zemes īpašumā “Lagūnas” aptuveni 50 hektāru kopplatībā bez dīķu izveides vēl iegūs derīgo materiālu, kuru pārdos neapstrādātu. Dome tikai šopavasar lēmusi, ka īpašniekam ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.

Ventspils osta 90.gados bija īsta zelta ādere. Krievijas kravas vēl plūda ierasto ceļu, daži cilvēki no tām iemācījās pelnīt miljonus un tos lika lietā, lai kļūtu vēl bagātāki un vēl ietekmīgāki. Viņi pirka politiskos lēmumus. Šim neformālajam grupējumam pat bija sava kvota Ministru kabinetā un lielajos valsts uzņēmumos. Nu, nelielu naudas paciņu iedeva un viss, pa daļām kaut ko, pa mēnesi reizi vai kā.. no tā. Latvijas Radio kļuvušas zināmas liecības, ka naudu no ventspilniekiem savulaik saņēmušas gandrīz visas lielās Saeimas partijas. Daži liecībās minētie cilvēki joprojām darbojas politikā. Šonedēļ raidījumā Atvērtie faili turpinām pagājušajā nedēļā sākto tematu par to, kā Ventspils tranzītuzņēmēji pirka ietekmi politikā. Uzņēmējs Valentīns Kokalis rāda vecas piezīmes, kurās kārtīgā rokrakstā piefiksēti partiju nosaukumi un tiem pretī - naudas summas. Valentīns Kokalis ir viens no tiem cilvēkiem, kas savulaik ar ietekmīgajiem Ventspils tranzītuzņēmējiem sēdēja pie viena galda un izlēma biznesa un politikas jautājumus. Padomju laikos un neatkarības pašos pirmajos gados bijis prokurors, 90.gadu pirmajā pusē viņš sāka strādāt tobrīd valstij piederošajā uzņēmumā „Ventspils nafta”. Sākumā par juristu, vēlāk kļuva par valdes locekli un juridiskās daļas priekšnieku. Privatizācijas procesā kļuva arī par „Ventspils naftas” līdzīpašnieku. Taču 2001.gadā Kokalis nonāca konfliktā ar Aivaru Lembergu un, citējot viņu pašu, “pasūtīts tālāk”. Katru pirmdienu Ventspils domē notika sapulces, kurās Ventspils ostas uzņēmumu vadītāji pārsprieda aktualitātes. Šīs tikšanās dēvēja par politbiroja sēdēm. Uz tām ieradušies arī politiķi. Kokaļa pieraksti rāda, ka naudu no Ventspils tranzītuzņēmējiem saņēma ne tikai trīs Saeimas partijas, kurām „Ventspils naftas” privatizācijā caur ārzonu firmām tika atvēlēta pat sava daļa. Par šīm partijām stāstījām pagājušās nedēļas „Atvērtajos failos”. Šie politiskie spēki ir savulaik ietekmīgais „Latvijas ceļš”, demokrātiskā partija „Saimnieks” un „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Izmeklētāju savāktās liecības rāda, ka ventspilnieki 90.gadu otrajā pusē un gadsimtu mijā pārskaitīja miljonus uz ārzonu firmām, aiz kurām stāvēja ar šīm partijām saistīti cilvēki. Taču lieta beidzās bez apsūdzībām. Latvijas Radio lūdza komentārus visu Kokaļa piezīmēs atrodamo partiju pārstāvjiem. Naudas saņemšanu no ventspilniekiem atzina divi, uzsverot, ka tas viss bijis oficiāli. Viens no viņiem ir partijas „Saskaņa” priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs, kurš tolaik darbojās Tautas saskaņas partijā.  Naudas saņemšanu apstiprina vēl viens Kokaļa pieminētais politiķis – bijušais Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētājs Juris Bojārs. Sociāldemokrātiem 7.Saeimā bija 21 deputāts parlamentā, bet 2001.gadā par Rīgas mēru kļūst Jura Bojāra dēls, arī LSDSP biedrs Gundars Bojārs. Bojārs uzsver, ka naudu saņēmis nevis viņš personiski, bet gan partija.  Pārējo Kokaļa pieminēto partiju pārstāvjiem ir cita versija par notikušo. Viens no viņiem – Jānis Ādamsons, kurš 6.Saeimā bija ievēlēts no Latvijas Ceļa, bet nākamajā jau no sociāldemokrātiem. Arī tradicionāli ar Lemberga ietekmi saistītās, Zaļo un Zemnieku savienību veidojošās partijas noliedz neoficiālus maksājumus no Ventspils uzņēmējiem. To noliedz ilggadējais Latvijas Zemnieku savienības politiķis Augusts Brigmanis. Neko tādu neatceras arī Zaļās partijas līderis, ekspremjers Indulis Emsis, kura karjera politikā beidzās pēc tam, kad viņš valdības mājā pazaudēja portfeli ar 10 000 ASV dolāru skaidrā naudā. Līdzīgi arī Jaunās partijas dibinātājs Ainārs Šlesers noliedza, ka būtu saņēmis kādu finansējumu no Ventspils tranzītuzņēmējiem. Tomēr Valentīna Kokaļa pieraksti nav vienīgā liecība par ventspilnieku maksājumiem politiķiem.

Politikas aizkulisēs jau sen klīda leģenda, ka savulaik bagātās „Ventspils naftas” privatizācijā partijas bija tikušas pašas pie savām ārzonu firmām. Izrādās, tā nav tikai leģenda. Shēmu savulaik izmeklēja prokuratūra un atklāja, ka Ventspils tranzītuzņēmumi patiesi ir pārskaitījuši vismaz 8,7 miljonus ASV dolāru ārzonas firmām, aiz kurām stāvēja politiķi. Taču līdz apsūdzībām netika. Kādus faktus noskaidroja izmeklētāji un kāpēc nevienu politiķi pie atbildības tomēr nesauca, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.  

TikTok ir viena no straujāk augošajām sociālo mediju platformām. Latvijā to īpaši iecienījuši bērni un jaunieši. Lielākoties tur nav viņu vecāki un pat, ja būtu – izsekot līdzi saturam, kuru redz bērns, ir neiespējami. „Ne visi saprot, ka internets darbojas pēc algoritma: ko tu skatījies, to tev piedāvā.” Tur var būt izglītojošs vai izklaidējošs saturs, piemēram, smieklīgi video kuriozi, ēdienu receptes vai modes padomi, bet neapšaubāmi jaunie mediji ir arī auglīga vide, kur attīstīties kibermobingam. Pandēmijas laikā arī mobings pielāgojies interneta videi. Kas pa šo laiku izdarīts, lai Latvija vairs nebūtu līdere mobinga izplatībā – stāstām raidījumā Atvērtie faili. "Cilvēkiem es nepatiku laikam, man īsti draugu nebija, arī pirms tam, tāpēc jau es sāku darboties, bet tā bija piektā, sestā, septītā… – Tas ir ilgi diezgan. Nu jā.. Bet tur bija vistrakākie gadi, tur bija daudz drāmas mums vismaz…” Alise Mankus ir divpadsmitās klases skolniece. Pamatskolas laikā piedzīvojusi vienaudžu izstumšanu, kas bijis viens no iemesliem, kāpēc viņa sāka veidot saturu internetā. Šobrīd Alisei katrā no sociālajām platformām ir vairāki desmiti tūkstoši sekotāju. „Man ir 18, eju skolā, un kā jau mēs daudzi, šobrīd pārāk daudz skatos TikToku un pārāk daudz raudu. Man patīk domāt, ka esmu diezgan pozitīva un jauka, bet heiteru acīs esmu vienkārši….” Viņa ir pārliecināta, ka par problēmām – arī mobingu – ir jārunā un vēlas mudināt citus laikus meklēt palīdzību. Alisi uzrunājām, jo vēlamies uz jauno mediju platformām palūkoties caur to aktīvu lietotāju acīm. Jauniete prāto, ka pati TikTok vide piedāvā plašas iespējas, lai provocētu strīdus. Platformā oficiāli drīkst reģistrēties no 14 gadu vecuma, tomēr Alise stāsta, ka to lieto gana daudz jaunāku bērnu, no kuriem bieži vien tiek saņemti riebīgākie komentāri.

Dienas vidus Jaunciema kapos. Pie kapu kopiņām ar svaigiem ziediem cienājas stirnas. Tās šeit iezogas klusi un nemanāmi... gluži kā iespējamā korupcija. Lai gan uz papīra šķiet, ka apbedīšanas pakalpojumi Rīgā ir sakārtoti un nelikumīgu maksājumu iespējas izskaustas, Latvijas Radio kolēģa stāsts liek domāt, ka tik labi viss nav - pelēki kapos ir ne tikai pieminekļi, bet arī samaksa. Par kapiem un tur notiekošo stāsts raidījumā “Atvērtie faili”.     1.DAĻA. IZSPIEŠANA. Ar tuvinieku nāvi Latvijas Radio žurnālists Aidis Tomsons saskāries vairākkārt. Man pašam nomira mamma pirms gada. Toreiz es atradu apbedīšanas biroju, netālu no mājām. Salīdzinoši. Bija apbedīšana Garkalnes kapos, mums bija ļoti laba pieredze. Toreiz Tomsons maksājis apbedītājiem, un firma pati tālāk nokārtojusi visus jautājumus, kas saistīti ar kapa vietas izveidi un kapračiem. Aidim bijis tikai jāsarunā ar pašvalību par vietu. Kad pēc gada - šoziem nomira sievasmāte, Aidis devās pa jau iemīto taku uz apbedīšanas firmu.  Bet Rīgā viss nav tik vienkārši. Rīgā man tomēr jābrauc pašam uz kapiem, tādā ziņā, ka man būs jāmaksā par kapu izrakšanu uz vietas, to caur firmu nevar nokārtot. Sievasmātes apbedīšana bija plānota Rīgā, Jaunciema kapos, kur jau atdusas arī sievastēvs. Sākumā Aidim bijis jānoskaidro, vai tur ir vēl vieta, jo kopš sievastēva bērēm bija pagājuši teju 20 gadi. Jāsaprot, kas tas ir par iecirkni, vai tur ir divvietīga kapu vieta? Kapu pārvaldē Tomsons noskaidrojis, ka Jaunciema kapos vieta sievasmātei līdzās viņas dzīvesbiedram esot, nekas nav jāpērk klāt. Aizgāju līdz birojam, man bija jāizvēlas, kas man ir nepieciešams, vai es tur gribu skujiņas, vai man tur vajag kaut kādus papildus pakalpojumus. Nu, mums liela vajadzība pēc lieliem pakalpojumiem nebija, bet nu kapa izrakšana, kapa nokopšana, atrakšana, pēc tam skuju izlikšana, dvieļi kaut kādi, kas tur ir iekļauts visā tajā cenrādī. Tad kopējā summa, jebkurā gadījumā pāri par 100 eiro bija, starp 100 un 200, precīzi neatceros. Samaksāju, bet tad viņš man saka tā, bet jums ir jāaiziet tagad vēlreiz līdz tai kapu vietiņai un jāparāda kapracim, tieši kurā vietā rakt. Es tā kā nobrīnījos, jo man jau likās, ka viņi paši man iepriekš pateica, kurā vietā tā kapa vietiņa ir. Bet nu labi, aiziesim, mēs bijām kopā ar sievu. Aiziesim apskatīsimies kopā to kapu. Bija sniegs tanī brīdi diezgan daudz sasnidzis un mīnus grādi. Diena bija auksta. Daudz sniega. Tomsons ar sievu devās uz ģimenes kapavietu. Netālu stāvējusi automašīna. Laba mašīna (smejas). 4X4 melns džips ar tumšiem logiem, skaists sunītis, vārdu sakot tā – o. Lai cilvēks tādu mašīnu nopirktu, protams ir jāpelna labi, tas nu arī ir skaidrs. Atbraukušais bija kapracis, par kura pakalpojumiem Tomsons pirms brīža jau bija samaksājis. Viņš interesējies, kur būšot jārok. Trijatā devušies skatīties. Viņš pienāk klāt, viņš saka, jā, te viss ir šaurs, viss ir tā un šitā, nē, sniegu viņš netīrīšot, nu varbūt kāds iztīrīs, bet diezvai. Un vispār, viņam tik daudz darba, un šitādos mīnusos rakt, viņš nerakšot! Kapa racējs licis skaidri manīt, ka būs jāmaksā klāt. Tomsons turpina: Un kāpēc viņam ziemas laikā ir jāmokās, nu labi, rakt jau varot, bet vispār, zem 60 eiro viņš vispār neķeras klāt, ja viņam nepiemaksā klāt. Te jau, kā viņš saka, krūmiņus saglābt nevarēs, tos viņš nolauzīs, te ir tas kapakmens, to arī nāksies bišķi pabojāt un vēl kaut ko. Viņš skatās uz mani, es skatos uz viņu. Viņš saka, nu, protams, varētu te uzlikt metālus priekšā, bet tad par to būs papildus jāsamaksā. Var jau arī tos krūmiņus apsegt, bet arī par to būs papildus jāsamaksā. Vārdusakot, varat samaksāt, tad es ķeros pie darba. Kapracis stāstījis, ka no naudas, ko Aidis oficiāli samaksājis, viņam uz rokas paliekot tikai apmēram 30 eiro. Par tādu summu viņš vispār neesot gatavs strādāt.  Es saku, nu, ko tas no manis prasa? Viņš saka, es te visu smuki izrakšu, tad viņš kļuva ļoti laipns. Te viņš visu smuki apsegšot, te viņš atnesīs dēļus, te viņš notīrīs sniegu, te viss būs ļoti akurāti. Kad bēres beigsies, lai es pieeju pie viņa, viņš gaidīs. Aprunājies ar sievu, Aidis nospriedis, ka būs vien jāmaksā. Bēru izdevumi pieauguši vēl par nepilniem 100 eiro. Bēru dienā kapracis bijis klāt. Visu bija izdarījis kā nākas. Apstādījumi bija saglabāti, nekas nebija nolauzts. Arī tēva kapakmenis nebija cietis. Viss bijis tā, kā tam arī būtu jābūt bez papildus samaksas aploksnē.  Pēc bērēm gaidīja, kamēr mēs tur nodedzinam svecītes, mēs nesteidzāmies prom, mazliet pastāvējām pie tā kapa. Viņš bija atbraucis ar citu automašīnu, krietni pieticīgāku. Es pēc tam piegāju pie viņa klāt, iedevu prasīto summu. Viņš iedeva vizītkarti un sacīja, ka vispār viņam darba ir ļoti daudz. Bet viņš varētu to kapiņu ļoti skaiti sakopt, un vispār, tā kā citi dara, tā nekas nesanāk, viņš kopjot vislabāk. Sacījis, ka strādājot arī kapakmeņu nozarē un varot pārtaisīt gravējumu kapakmenim, pievienojot otra cilvēka vārdu. Piedāvājis arī uzlikt marmora apmalītes, vasarā gaidīšot Aida zvanu. Nu tā es samaksāju, aizgāju, bet tā sajūta, protams, bija šķērma, sajūta bija šķērma no tāda viedokļa, ka (pauze), ja tanī sākumā es nesapratu, kas notiek, pēc tam es, protams, nožēloju, ka man nav līdzi telefons, ka es neierakstīju to sarunu. Otrkārt, es jau  apzinos, ka tas jau patiesībā ir, nu kukulis tas nav, bet tā ir tāda izspiešana. Ģimenei sievas mammas nāve bija negaidīta. Todien Aidis pat iedomāties nevarēja, ka jau pēcpusdienā būs jābrauc kārtot apbedīšanu. Tas viss bijis emocionāli smags pārdzīvojums. Tu vēl neesi gatavs tajā mirklī domāt par iespēju kasīties ar kapraci. Tu centies tajā brīdi tikt tam notikumam pāri. 2.DAĻA. IZŅĒMUMS VAI SISTĒMA? Jaunciema kapi Rīgā ir vieni no diviem tā dēvētajiem atvērtajiem kapiem. Tas nozīmē, ka tur pie apbedījuma vietas var tikt ne tikai tādas ģimenes kā Tomsoni, kuriem kāds no tuviniekiem jau šajā kapsētā atdusas. Šajos kapos apbedījuma vietu var saņemt arī tad, ja neviens tuvinieks pirms tam šajā kapsētā zemes klēpī nav guldīts, bet mirušā pēdējā deklarētā dzīvesvieta ir bijusi Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā. Ņemot vērā pandēmiju, pieprasījums pēc kapa vietām varētu būt liels, bet veids, kā pakalpojums praktiski tiek nodrošināts, liek domāt par sistēmiskām problēmām. Manuprāt, tā sistēma pašos Rīgas kapos ir uztaisīta tāda, lai šis darbotos, man ir grūti iedomāties, ka viņš (pauze), es domāju, ka viņš dalās arī ar to administrāciju, kas sūta uz to, lai mēs kopā to kapu apskatītu. Tomsons uzskata, ka viņa pieredzētais nav viens atsevišķs gadījums, bet vispārēja prakse. Vispirms no sērojošiem tuviniekiem oficiāli tiek paņemta nauda par kapavietas izveidi, bet pēc tam viņiem ir jāmaksā vēlreiz par visu to pašu - neoficiāli uz rokas. Ja es redzēju, ka Garkalnē ir uztaisīts tā, ka tur vispār nekādas domas, tas laikam ir Ādažu novads, nekādas domas par samaksāšanu nenāk ne prātā nevienam. Es firmai maksāju un es labi redzu, par ko es maksāju, tā summa jau ir 4 ciparu skaitlis. Tā ir pāri 1000 eiro, par mazāku tu nemaz nevari apbērēt. Nu tad vēl kādam papildus uz rokas maksāt šajos laikos! Nu tas, manuprāt, ir ļoti bēdīgi un Rīgā izveidots apzināti. Vai neoficiālu maksājumu pieprasīšana no sērojošiem tuviniekiem ir Kapsētu pārvaldes darbieku slēptais biznesa veids?  Latvijas Radio to līdz galam atšķetināt neizdevās. Jaunciema kapsētas pārzine ir Anita Balode. Uzzinājusi par mūsu interesi saistībā ar Tomsona minēto gadījumu, Balode detalizētākā sarunā neielaižas un iesaka zvanīt pārvaldes juristam. Savukārt jurists uz tālruņa zvaniem neatbildēja,  un vēlāk neatbildēja vairs arī pati Balode. Sazināties nebija iespējams arī ar kapraci, kas komunicēja ar Tomsonu, taču izvaicājām viņa priekšnieku Rīgas Kapsētu pārvaldes vadītāju Igoru Svincicki. Ļoti slikti! Ja mums nav informācijas, mēs nevaram arī reaģēt uz tādiem gadījumiem, tāpēc es aicinātu uzrakstīt Kapsētu pārvaldei, priekšniekam, tieši man, es garantēju, ka mēs noteikti veiksim pārbaudi un, ja apstiprināsies šis fakts, kad sekos arī rīcība. Līdz šim mums informācijas par tādiem gadījumiem nebija, aicinām vērties ar iesniegumu, un mēs garantēsim, ka nekas ar kapa vietu nenotiks un, protams, izmeklēsim šo konkrēto lietu. Saskaņā ar Rīgas pašvaldības apstiprinātajiem maksas pakalpojumiem nekas papildus tam, kas jau ir oficiāli samaksāts, kapračiem “uz rokas” nav jāmaksā. Visi kaprači arī ir Kapu pārvaldes darbinieki. Atalgojums viņiem tiek aprēķināts atbilstoši padarītajam. Lai arī algas neesot lielas, kapu rakšanā nodarbinātie turas pie amata, un lielas kadru mainības nav. Šobrīd arī tiekot pārskatīts atalgojums šiem cilvēkiem ar mērķi palielināt algas, - stāsta Svincickis. Jaunciemā gan ir diezgan labas algas, jo tur arī darba apjoms ir liels, jo algas ir atkarīgas no padarītā darba. Mazas algas ir mazās kapsētās, kur darba apjoms ir mazs. Jaunciema kapi ir lielākā Rīgas pašvaldības kapsēta. Šobrīd tur nodarbināti četri kaprači. Kapu pārvaldes priekšnieks sola noskaidrot, kurš no kapračiem izspiedis naudu no Tomsona. Visa informācija par katra darbinieka veiktajiem darbiem esot iegrāmatota un atrast varēšot - vajadzīgs viens iesniegums no Tomsona. Svincickis: jebkuram, neskatoties uz algu, ir jāstrādā godīgi. Kapsētu pārvalde ir Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta pārziņā. Tam ir tikko amatā iecelts jauns vadītājs Edijs Pelšs, līdzšinējais Rīgas Ziemeļu izpilddirekcijas vadītājs. Arī viņš aicina ziņot par notikušo. Jautājumu izmeklēšana par iespējamiem korupcijas gadījumiem Rīgas pašvaldībā, kā arī šādu jautājumu novēršana vai padarīšana par neiespējamiem, vienmēr būs mana augstākā prioritāte. Un, saņemot signālus par šādiem riskiem Rīgas pašvaldību kapsētās, arī šeit katrs gadījums tiks rūpīgi izmeklēts, kā jau es minēju. Un ir saprotams, ka persona, kura apbedī savu tuvinieku, ir tādā emocionālā stāvoklī, ka nevēlas risināt tajā brīdī viņam ne tik nozīmīgu situāciju. Pelšs uzsver, ka korupcijas izskaušanā ir svarīga sabiedrības līdzdalība. Lai viņš sazinās ar mani personīgi, un esmu ieinteresēts šādus gadījumus novērst, es nesaku, ka es spēšu viņus visus novērst, bet tas var kalpot kā mācība citās līdzīgās situācijās. Arī finansējuma paaugstināšana kapračiem varētu mazināt korupcijas riskus, - uzskata Pelšs. Nenoliegsim, šie kapu racēji nav augstas kvalifikācijas darbinieki, viņi mēdz būt arī bez izglītības. Un viņu atalgojum arī ir attiecīgi ļoti zems. Bet tas nekādā gadījumā neattaisno to momentu, kam jūs pievērsāt manu uzmanību. Tomsona pieredzētais Jaunciema kapos nav vienīgais gadījums, kas liecina par prettiesisku maksājumu pieprasīšanu un vedina domāt par korupciju. Laikā, kad Rīgas domi pārvaldīja saskaņiešu Nila Ušakova un “Gods kalpot Rīgai” Andra Amerika tandēms, korupcijas apkarotājiem Rīgas iestādēs nācās viesoties regulāri. Par kapsētām atbildīgās pašvaldības struktūrvienības nebija nekāds izņēmums. Pirms sešiem gadiem Kapsētu pārvaldes darbinieks tika pieķerts prettiesiska labuma prasīšanā no kāda mirušā piederīgajiem Bolderājas kapos. Toreiz par labākas kapavietas ierādīšanu darbinieks vēlējies saņemt 100 eiro. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbinieki tobrīd pastiprināti bija pievērsušies Kapsētu pārvaldē notiekošajam un notiekošo piefiksēja. KNAB redzeslokā topavasar bija nonācis ne vien šis ierindas darbinieks, bet arī viņa priekšnieks - Rīgas Kapsētu pārvaldes vadītājs Jānis Upītis. Upītis tika aizturēts 2014. gada maijā aizdomās par 13 000 eiro kukuļa ņemšanu. Viņš no kādas firmas prasījis kukuli par nomas līguma pagarināšanu. Saistībā ar notikušo Latvijas Radio lūdza viedokli arī Rīgas domes Birokrātjas apkarošanas centram, kura kompetencē vēl kopš Ušakova un Amerika vadīšanas laikiem ir jautājumi par korupcijas novēršanu Rīgas pašvaldības iestādēs. Tās vadītājs Sergejs Novikovs stāsta, ka pēdējo 10 gadu laikā sūdzību par kādām nebūšanām Rīgas kapos neesot bijušas daudz. Nesen gan viena saņemta. Pagājušā gada nogalē pie mums vērsās viena persona ar iesniegumu par iespējamu korupciju 1.Meža kapos. Un mēs veicām pārbaudi šajā sakarā. Sūdzības iesniedzējs pirms desmit gadiem noslēdzis līgumu par kapa vietas uzturēšanu, bet vēlāk izradījies, ka līdzīgs līgums par šo pašu kapa vietu noslēgts vēl ar kādu citu cilvēku. Faktiski sanācis, ka viena kapa vieta pārdota diviem cilvēkiem. Stāsta Novikovs: Interesantākais, ka kapa vieta brīnumainā veidā pārveidojusies no vienvietīgās, tas ir 5,2 kvadrātmetri, uz divvietīgo, tas ir 7,2 kvadrātmetri, ja (iesmejas). Kad pirmais kapa īpašnieks uzzinājis, ka šī vieta vairs nepieder viņam, viņš vērsies Kapu pārvaldē. Bet tur saņēmis atbildi, ka pārvalde neko nevarot darīt! Kad Novikova vadīta iestāde uzsāka pārbaudi par notikušo, Kapu pārvalde atzinusi savu kļūdu - tā viņi to nodēvējuši. Taču notikušo vairs nevarējuši labot, un kapa vietu rezervētājiem piedāvājuši problēmu risināt civiltiesiskā veidā. Mēs uzskatām šo pozīciju par nepareizu. Mūsuprāt, ja iestāde pieļāvusi kļūdu, tad pašai iestādei arī jālabo sava kļūda. Veicot šo pārbaudi, mēs atklājām arī virkni labojumu kapsētu grāmatās, tās ir vecas, papīra formātā, kur ir ieraksti par šo vietu, bet kad šie ieraksti ir izdarīti, 50 gadu apakaļ, 70 gadus atpakaļ, vai nesen, mēs nezinām. Vajadzigas speciālas zināšanas, lai to noteiktu. Sūdzības iesniedzējs uzskatījis, ka vienas un tās pašas kapavietas rezervēšanu diviem dažādiem cilvēkiem varētu būt sekmējis kāds koruptīvs darījums. Novikovs piekritis sūdzības iesniedzējam, tāpēc pārvaldes savāktos materiālus un secinājumus nodeva Korupcijas novēršanas un apakarošanas birojam. KNAB lietu pārsūtīja Valsts policijai. Savukārt Valsts policija lietu izbeidza. Novikovs ar šādu rīcību neesot bijis mierā un atteikumu uzsākt kriminālprocesu apstrīdējis prokuratūrā. Tā savukārt šī gada sākumā likusi policijai lietu pārbaudīt no jauna, un tagad tiek gaidīts iznākums - policija procesu sāks vai tomēr atkal izbeigs. Viens tāds gadījums! Bet kopumā, raksturojot šo situāciju, mēs varam teikt, ka tagad ir krietni mazāk iespēju visādām koruptīvām darbībām, savulaik bija daudz vairāk. Viņaprāt, korupciju mazinot tas, ka pēdējo desmit gadu laikā ar apbedīšanu saistītie pakalpojumi ir konsolidēti. Vairs nav atsevišķi izdalīti tādi pakalpojumi kā kapa vietas ierādīšana, piešķiršana, rakšana, kapličas noma, kapa aizbēršana un tamlīdzīgi. Visi šie pakalpojumi tagad ir pieejami vienā piedāvājumā, vienkāršotas arī formalitātes. Taču kolēģa Aida Tomsona ģimenes pieredze, apglabājot tuviniekus, rāda, ka kapos viss vēl nav kārtībā. Piemēram, Garkalnē bijis iespējams visus maksājumus nokārtot oficiāli, savukārt galvaspilsētā Rīgā tas nemaz nav iespējams! Tiesa, arī Garkalnes firmā,  kārtojot apbedīšanas lietas, sākotnēji saņēmis aicinājumu maksāt skaidrā naudā un bez čeka - tas būtu lētāk. Kas man arī nepatika, bet es teicu, nē, es maksāšu oficiāli. Pietam, viņi teica, ka ar skaidru naudu, tad lētāk, ja ar pārskaitījumu, tad dārgāk. Es teicu, ka man ir skaidra nauda, man tiešām bija, mamma bija speciāli atstājusi priekš bērēm, bet es maksāšu pilnu summu. Ar visu izsniegtu čeku. Nu firma to paņēma un pieņēma. Rīgā izvēles iespēja nebija. Gribi - maksā vai nāksies nožēlot. Te Rīgā man ir iespēja izvēlēties tikai starp diviem variantiem, vai nu man noposta kapu, un pēc tam tur viss ir jāpārstāda, salauž kapakmeni, vai arī otrs variants, tad man jāmaksā skaidrā kapracim uz rokas. Nav iespējas izvēlēties to izdarīt godīgi un likumīgi. Tagad Aidis domā, ka vajadzēja teikt - labi, ja tu neraksi, kāds cits raks, jo par šo pakalpojumu jau ir samaksāts. Vajadzējis toreiz doties pie kapu pārziņa un prasīt citu kapraci. Taču sēru brīdī nav viegli domāt racionāli. Kur nu vēl cīnīties ar negodprātīgiem cilvēkiem, kas sēras izmanto savam personiskam labumam. Tagad Tomsonu ģimene domās, vai vērsties pārvaldē ar iesniegumu par notikušo. 3.DAĻA. LIKUMS Kopš neatkarības atgūšanas, kapsētu uzturēšana un apsaimniekošana ir pašvaldību ziņā. To kompetencē ir risināt jautājumus, kas skar kapavietu iedalīšanu un apsaimniekošanu, tajā skaitā dažādu samaksu noteikšanu. Kā pašvaldībām sekmējas ar šo problēmu risināšanu, pirms dažiem gadiem pētīja Valsts Kontrole. Turpina tās padomes loceklis Edgars Korčagins. Mums bija interesanti šo jomu paskatīties un skatīties, kāda tur ir kārtība. Vai tajā brīdī, kad cilvēkam skumjajā brīdī, kad nepieciešams saskarties ar kapsētu pakalpojumiem, vai viss notiek tā, kā cilvēkam ir ērti. Revīzija atklāja, ka daudzās vietās Latvijā apbedīšanas ziņā ir virkne trūkumu. Sākot ar to, ka informācija nav ērti pieejama, ne tīmekļa vietnēs, ne pie kapsētām, par to, kādā veidā iegūt kapa vietu, kādā veidā maksājumi ir veicami, kas ir visas citas darbības, kas ir darāmas, un turpinot jau ar to, ka daudzviet reģisti ar apbedītajām personām netika uzturēti pienācīgā kārtībā. Mēs redzējām pat situācijas, kad šie reģistri vienkārši tiek vesti kapu grāmatās, kuras ir absoluti, teikti tā, nedrošs veids, kā glabāt informāciju. Atseviškām kapsētām šīs grāmatas vispār bija pazudušas, tāpēc cilvēkiem dažviet ir gandrīz neiespējami uzzināt, kur ir apbedīti viņu piederīgie, kā atrast viņus attiecīgajā kapsētā. Vēl viena no problēmām bija pašvaldību atšķirīgā pieeja samaksai. Bija pašvaldības, kurās vispār nekāda maksa nebija, savukārt rekordistes bija citas pašvaldības, kurās bija līdz pat 8 dažādiem maksājumiem, kas cilvēkam bija jāveic. Sākot no kapa vietas ierādīšanas, līguma noslēgšanas, nomas maksa un vēl viskautko citu, lai tikai varētu savus piederīgos apbedīt. Skaidrību par maksājumiem ieviesa Satversmes tiesa. Pirms diviem gadiem tā vērtēja Jūrmalas domes saistošos noteikumus, kas paredzēja nomas maksu par kapavietas izmantošu. Tiesa atzina, ka kapu iznomāšana peļņas nolūkos ir prettiesiska. Pašvaldībām ir tiesības noteiktos gadījumos paredzēt maksu par pakalpojumiem, kas saistīti ar kapu uzturēšanu, taču šai maksai jābūt tiesiskai. Pelnīt no nomas maksas nav tiesiski. Valsts kontroles padomes loceklis Korčagins iezīmē vēl vienu problēmu. Katrā pašvaldībā ir sava kārtība. Bija pašvaldības, kur 8 dažādi maksājumi cilvēkam bija jāveic, lai apbedītu. Un tad iedomājies, es pārbraucu pāri robežai, 20 km tālāk, un tur ir pavisam cita kārtība. Nav skaidrs cilvēkam, kas viņam jādara un cik maksājumi jāveic, jo katrā pašvadlībā ir sava kārtība. Kopš revīzijas gan daudzi jautājumi esot risināti. Ļoti daudzas pašvaldības pēdējos gados ir ieguldījušas daudz pūļu kapsētu digitalizācijā, gan sakārtojot uzskaites jautājumus, nodrošinot šo informāciju pieejamu iedzīvotājiem. Korčagina ieskatā kapu apsaimniekošanā kopumā notikusi pozitīva attīstība, taču Valsts kontrole arī ieteikusi apbedīšanas paklapojumu standartos noteikt visiem vienotu minimālo bāzi. Mums ļoti gribas sagaidīt likumu ar minimālajām prasībām, minimālajiem standartiem, noteiktu visā Latvijā. Un šāds likums top. Ilze Oša: Šobrīd esam plāna stadijā, kas jādara, ir zināms, termiņš ir 2023.gads, rindas kārtībā pēc reformas, pašvaldību likuma, un tad būs kapi. Saka Vides aizsardzības un reģionālās ministrijas valsts sekretāra vietniece reģionālās attīstības jautājumos Ilze Oša. Vienota regulējuma apbedīšanas pakalpojumiem šobrīd nav. Tāda nav arī pašvaldību kapsētu izmantošanas un kapu vietu iegūšanas jautājumos. Tas reizēm rada atšķirīgu pieeju dažādās pašvaldībās. Atšķirīga ir arī pārapbedīšanas kārtība. Daļa pašvaldību neveic apbedījumu kartēšanu un apbedīto reģistrēšanu. Tas rada problēmas, kuras risināt nākas arī gadiem ilgās tiesvedībās. Turpmāk šos jautājumus iecerēts risināt, ņemot vērā arī Satversmes tiesas lēmumu kapu nomas lietā. Tas nosaka, ka demokrātiskai, tiesiskai valstij ir pienākums, regulējot ar miruša cilvēka apbedīšanu saistītus jautājumus, aizsargāt cilvēka cieņu arī pēc viņa nāves. Tādi dažādi jautājumi, kas vienā otrā pašvaldībā vai nu netiek risināti, vai tiek risināti atšķirīgi, dažreiz pārkāpjot cilvēktiesības, dažreiz arī nedodot pietiekami daudz informācijas un, redzot kaut kādus savstarpējus strīdus, ko būtu jāatrisina ar vienveidīgu regulējumu, tik tālu, cik tālu visai valstij kopumā būtu jābūt sakārtotiem jautājumiem vienādi. Un tad ļaujot pašvaldībām tādas specifiskas ninases, kas ir saistītas ar kaut kādu vietēju tradīciju vai kultūru, vai kādiem specifiskiem konkrētās teritorijas aspektiem, tad jau risināt saistošajos noteikumos. Tāds ir lielais mērķis, ko mēs gribētu redzēt. Jaunais likums arī regulēs, kurš un par ko ir atbildīgs gadījumos, ja kapa vietu iekārtojums ir sabojāts. Kā tad notiek uzraudzība, kurš, gadījumā, ja ir konstatēts kāds pārkāpums, kurš tad uzliek par pienākumu zaudējumu atlīdzināt, vai vispār tam ir mehānisms. Vēl viens no gadiem neatrisinātajiem jautājumiem ir par apbedījumu reģistrāciju. Arī to iecerēts risināt. Ir arī virsapbedījumu veikšana, kur ir kādreiz strīdi par nekoptām, sen pamestām kapu vietām, par kurām nav informācijas, ne par personu, kas tur ir apbedīta, jo ir skaidrs, ka, pēc vietas spriežot, šī vieta nevarētu būt tukša, bet kā ar to jautājumu strādāt. Informācijas publiskošana, nekopto kapavietu apzināšana un aktēšana, tādas dažādas, vienveidigi risināmas lietas visā Latvijā. Tas ir tas, ko mēs redzētu visiem kopīgi, vienādi organizētu. Likuma izstrādēs procesā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sadarbosies ar pašvaldībām, Iekšlietu ministriju un Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi. Tiks uzklausīts arī nevalstisko organizāciju viedoklis. Aktīvu darbu pie likuma izstrādes plānots sākt pēc 1.jūlija. Šis termiņš nosprausts, jo ministrija vēlas dot laiku jaunizveidotajiem novadiem tikt vispirms iekšēji skaidrībā par to, kā turpmāk risināt šos jautājumus. Kā viņi redzētu no tā visa, kas viņiem ir, tās saimniecības, lai viņi nonāktu līdz vienotam redzējumam, un tad aicināt paziņot, kāds tad tas vienotais redzējums un regulējums ir, aicināt tad tālāk strādāt, kas būs no valsts puses noteikts un cik tālu viņiem ir nepieciešama autonomija tieši savai teritorijai. Jaunais likums varētu risināt daudzas gadiem iesīkstējušas problēmas kapu pārvaldībā, taču tādas sērgas izskaušanai kā prettiesiski maksājumi nepieciešami citi risinājumi. To izskaušana ir gan korupcijas apkarotāju, gan arī Rīgas jauno saimnieku rokās.

Visā pasaulē pašlaik akūti trūkst vakcīnu pret Covid-19 izraisītāju. ASV ir ierobežojusi vakcīnu eksportu. Apvienotā Karaliste un Eiropas Savienība iesaistījusies sarežģītā liegumu un savstarpēju darījumu sistēmā. Itālija apturējusi tajā ražoto "AstraZeneca" vakcīnu eksportu uz Austrāliju. Tomēr ir valsts, kas labprāt piedāvā savu vakcīnu. Krievija! Ziņās Krievijā atkārto, ka visi, kas vēlas, var saņemt augsti efektīvo “Sputņik V”. Arī Latvijā daļa iedzīvotāju vēlas vakcinēties tieši ar Krievijā ražoto “Sputņik”. Ko darīt? Raidījumā Atvērtie faili par “Sputņik Vī” jeb „Victory” un vakcīnu propagandu. Autors: Imants Frederiks Ozols.

„Nu, ko jūs man vēl varat pastāstīt par šodienu – kā jums gāja? Mums gāja ļoti labi. Sekmju izrakstus saņēmāt, izlasījāt? Jā. Kādas sajūtas? Viss kārtībā! Burvīgas…” Pēc pāris mēnešiem noslēgsies mācību gads, kura laikā vairums skolēnu izglītības iestādē bijuši vien dažas nedēļas. Viņu ikdiena ir Zoom platforma. Gads bijis grūts visiem, bet vecuma īpatnību dēļ jo īpaši smagi šo laiku pārdzīvo pusaudži. Vairāki simti skolēnu šī gada laikā pārgājuši uz mācībām ģimenē vai tālmācības vidusskolām. Kāda ir realitāte Latvijas skolās – cik būs izkritušo un kurš viņus glābs, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili. „Viņš bija iekritis pamatīgā bedrē, tā ka vispār viņš sēž un saka, man neinteresē, es negribu…” p ar vecākā dēla un pašas lūzuma punktu attālināto mācību laikā stāsta trīs bērnu mamma Inese Vikštrema no Madonas. Inese rēķina, ka šogad viņas septītklasnieks skolā ir bijis pusotru mēnesi – no septembra līdz rudens brīvlaikam. Mācoties no mājām, pusaudzis kļuvis nervozāks, galvenokārt laiku vēlējies pavadīt telefonā, savukārt atzīmes – vieni vienīgi neieskaitīti. Inese pateicas ģimnāzijas direktorei un pedagogiem par iesaisti krīzes risināšanā. Mamma prāto - doma par to, ka skolu nebeigs kopā ar klasesbiedriem, mudinājusi dēlu saņemties. Jau trīs mēnešus Inese pati ir dīkstāvē, tāpēc var būt blakus dēliem mācību procesā un palīdzēt. Cerības, ka dēls vēl šajā mācību gadā dosies uz skolu, viņa nelolo, bet paļaujas uz septembri – jo komunikācijas ar vienaudžiem trūkstot visvairāk. „Nu viņš tā kā kuģis jūrā – boja ir pazudusi un viņš nesaprot uz kuru pusi tagad…” tā savu devītklasnieku šobrīd raksturo mamma Silga Ozola no Limbažiem. Viņa kā medicīnas māsa nevar strādāt attālināti un diendienā uzmanīt dēla mācības. Pirms Ziemassvētkiem Silga saņēma pirmo signālu no skolas – pusaudzis nepieslēdzas tiešsaistes stundām. Šobrīd jaunietis apmeklē skolas psihologu, un arī šajā stāstā par izglītības iestādes – Limbažu vidusskolas – pedagogu iesaisti atsauksmes ir labas. Gaisma tuneļa galā ir parādījusies arī citādā ziņā. Dēls paralēli mācās mūzikas skolā un beidzēju klasei atļauts spēlēt instrumentus klātienē. Puisis to dara ar prieku. Iespēju robežās Silga cenšas saplānot arī viņa dienas režīmu, bet diennakts dežūru dēļ tas ne vienmēr ir iespējams.

Darījumu ķēdē, kurā Krievijas prezidenta Vladimira Putina pils Gelendžikā regulāri mainīja savus īpašniekus, bija iesaistīta arī Latvijas SMP banka. Daudzus gadus tā piederēja Putina draugam, miljardierim Arkādijam Rotenbergam. Tagad tai ir citi oficiālie īpašnieki un cits nosaukums. Raidījumā Atvērtie faili šonedēļ pētāmm, vai Krievijas augstākajai varai pietuvināto darījumus caur šo banku bija pamanījuši Latvijas finanšu sektora uzraugi. Un vai Rotenberga bijusī banka tagad nav nonākusi Latvijas oligarhu rokās? “Industrai” - nosaukums uz mūra ēkas sienas Rīgas centrā, Elizabetes ielā 57, vēsta, ka šajā adresē atrodas banka. Tā ir viena no mazākajām Latvijas bankām. Lielai daļai Latvijas iedzīvotāju nosaukums “Industra” neko neizteiks – tas kredītiestādei ir tikai gadu. Pati banka gan darbojas jau kopš deviņdesmitajiem gadiem un vairākkārt ir mainījusi nosaukumu. Pirms tam tā bija pazīstama ar nosaukumu “Meridian Trade Bank”, senāk – kā SMP banka, bet vēl senāk – “Multibanka”. Savulaik amerikāņi to apsūdzēja naudas atmazgāšanā – līdzīgi kā ABLV banku, taču atšķirībā no ABLV šī banka izdzīvoja. Nupat tā atkal piesaistījusi uzmanību ar notikumiem, kas vedina domāt par starpniecību naudas atmazgāšanā. Turklāt darījumu ķēdes galvgalī vīd Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvinātas personas. Šā gada sākumā Krievijas opozicionāra Alekseja Navaļnija komanda publiskoja filmu “Putina pils”, kurā stāstīja par Putinam slēpti piederošo pili Melnās jūras krastā - Gelendžikā. Filma Youtube kanālā parādījās 19.janvārī - pāris dienas pēc tam, kad Navaļnijs atgriezās Krievijā no Vācijas, kur viņš atguvās no saindēšanās, un tika apcietināts. Filmā detalizēti izgaismota pils un citi īpašumi Gelendžikā. Pētīta to īpašnieku struktūra, finansējums un ar konkrētiem piemēriem raksturota īpašuma greznība. Savs kazino, teātris, hokeja halle un stienis striptīzdejotājai, dārgas mēbeles un zeltījumi. Protestēt pret Navaļnija arestu cilvēki izgāja ar tualetes birstēm rokās, jo tās vērtība Gelendžikas īpašumos ir 700 eiro. Pēc Navaļnija komandas aplēsēm, pils līdzšinējās izmaksas pārsniegušas 100 miljardus rubļu jeb 1,1 miljardu eiro. Taču būvniecība nav pabeigta - darbi neesot bijuši kvalitatīvi, ieviesies pelējums, kā rezultātā pili nācies pārtaisīt. Īpašumu pamatīgi apsargā. Gaisa telpā virs pils noteikts aizliegums lidot, arī no jūras puses īpašumiem nav iespējams pietuvoties - kuģi un citi peldamlīdzekļi tiek novirzīti divus kilometrus apkārt. Gelendžikas bagātību oficiālo īpašnieku sarakstā Vladimira Putina vārdu neatrast. Īpašumi pieder vairākām akciju sabiedrībām, kas savus īpašniekus slēpj. Tomēr Navaļnija komandas izpētītie dokumenti un darījumu ķēdes liecina par Krievijas prezidenta Putina tuvāko loku. Šobrīd pili pārvalda akciju sabiedrība „Binom”. Šajā uzņēmumā nodarbinātie strādājot arī kādā citā, ar Putinu saistīta cilvēka firmā.Tā vēsta Navaļnija filma. Viens no filmas veidotājiem Georgijs Alburovs Latvijas Radio 4 raidījumā “Doma laukums” atklāja vēl jaunas detaļas. Alburova pieminētās firmas nosaukums ir „Savojan Investments Limited”. Tā ir tā pati ārzonas firma, kas pieminēta Navaļnija filmā un kuras vārdā rīkojas Natālija Andrejeva Tihomirova. Viņa arī nākamā Putina pils pārvaldnieka - uzņēmuma „Binom” direktore. Dokumentā, ko publiskojis Navaļnija līdzgaitnieks, redzams, ka Tihomirova darījumu par firmas „Savojan” kapitāldaļu atsavināšanu organizē caur tagadējās „Industras” kontu Rīgā. Pārskaitījuma dokumenta datums ir 2016.gada 30.decembris. Aizbildinoties ar klientu datu konfidencialitāti, banka „Industra” šo informāciju nekomentē, tikai atsūtījusi rakstisku komentāru. Arī Finanšu un kapitāla tirgus komisija Putina pils pārdošanu caur Latviju pēc būtības nekomentē. Taču atgādina, ka banka savulaik sodīta par naudas atmazgāšanas pārkāpumiem.

Latvijā vienmēr ir bijusi ļoti stingra imigrācijas politika. Kad pirms pieciem gadiem Eiropas Savienības vienošanās prasīja uzņemt noteiktu skaitu Eiropas dienvidvalstis pārpludinājušo bēgļu, Latvija izveidoja tādu sistēmu, ka pat uzņemtajiem patvēruma meklētājiem palikt šeit bija praktiski neiespējami. Tagad šo sistēmu uz savas ādas izbauda baltkrievi, kuri bēg no Aleksandra Lukašenko represīvā režīma. Par bēgļu likteņiem Latvijā stāsts raidījumā Atvērtie faili.  

Hei, apstājies un ieklausies! Vai tu zināji, ka janvāris ir īstais tievēšanas mēnesis – tā ir. Un nē, es negāju pie dārgiem uztura speciālistiem, bet izlēmu izmēģināt slaveno Stokholmas diētu! Ir pagājis tieši viens gads, kopš es biju uzticīgs Stokholmas diētai, kamēr biju uzticīgs, viss bija kārtībā, bet nu paslīdēja kāja… Stokholmas diētu reklamē aktieris Imants Strads, aktrise Evija Krūze un horeogrāfs Agris Daņiļēvičs. Stokholmas nosaukums, slavenības reklāmās un agresīvs mārketings – tie ir vaļi, uz kuriem balstās Stokholmas diētas popularitāte. Bet Atvērto failu savāktā informācija liek domāt, ka aiz brīnumainus panākumus sološās diētas slēpjas prasta naudas pelnīšanas mašīna, kas balansē uz likumu robežas. Speciālistiem par pārsteigumu, apšaubāmās diētas piedāvātājs Latvijā tagad ir reģistrēts kā ārstniecības iestāde. Kā tas bija iespējams? Un kā darbojas Stokholmas diētas bizness, skaidrojam raidījumā.   Tievēšanas programma radīta pirms desmit gadiem. Un jau pirmsākumos tā piesaistīja dažu mediju uzmanību. Reklāmās redzamo cilvēku pārsteidzošās „pirms un pēc” fotogrāfijas un vilinošie solījumi 2013.gadā diētu, kurai gan tolaik bija cits nosaukums - “NordenHealth”, pamudināja izmēģināt TV3 raidījuma “Bez Tabu” žurnālisti. Lai saņemtu individuālo tievēšanas plānu, žurnālistei internetā bija jāaizpilda bezmaksas tests. Tieši tāpat kā tagad. Toreiz diēta bija papildināta ar rūdīšanās uzdevumiem, piemēram, pirms miega 25 minūtes jāpatur ledus paka pie kakla aizmugurējās daļas. „Šis ir vistrakākais tajā, kas nav pareizi, sākas ar ledus aukstu vannu četras minūtes, normāls cilvēks taču cistītu var dabūt vai vēl kaut ko, viegli pateikt – tu neiekāpi ledus aukstā, tāpēc tu nenotievēji,” raidījumam komentēja dietologs Atis Tupiņš. Iepazinies ar septiņu dienu ēdienkarti, Tupiņš tomēr to nosauca par klasisku mazkalorāžas diētu un atzina, ka īstermiņā tā kaitējumu veselībai nenodarīs. Tagad, pēc astoņiem gadiem, Latvijas diētas ārstu asociācija, kuru pārstāv arī Atis Tupiņš, kļuvusi par Stokholmas diētas oficiālo atbalstītāju. Zili zaļi brīnumi ar “Bez Tabu” žurnālisti toreiz nenotika, viņa atbrīvojās no diviem kilogramiem. Par diētas plānu sastādītājiem informācijas nebija, tikai norāde, ka to atbalsta kāda Ziemeļeiropas veselības aģentūra. Vēlāk uzņēmuma komercpraksi vērtēja Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un atklāja vairākus pārkāpumus. Pozitīvās atsauksmes reklāmās, izrādās, sniedza neeksistējoši cilvēki un pašu diētas piedāvātāju radīta biedrība. Aiz Stokholmas diētas biznesa stāv apņēmīgs jaunietis Kristofs Blaus, kurš plašāku atpazīstamību ieguvis kā sabiedrības iniciatīvu portāla manabalss.lv līdzdibinātājs. Tagad Blaus no manabalss.lv ir prom. Intervijai par diētu biznesu Kristofs Blaus nav pierunājams, uz Latvijas Radio jautājumiem viņš atbild rakstiski. Par diētas atbalstītāju – Ziemeļeiropas veselības aģentūru – Blaus skaidro, ka tā dibināta ar domu nākotnē izveidot platformu, kurā apvienot vietējos un ārvalstu uztura speciālistus. Tomēr ieceres palikušas „prototipa līmenī”. Gatavojot šo raidījumu, aprunājos ar četriem cilvēkiem, kas savulaik strādājuši vai stāvējuši klāt ar Blauu saistīto diētu projektiem. Tikai viens no viņiem bija ar mieru runāt atklāti ar savu vārdu, un viņš ir Vilnis Baltiņš.  

Statistika rāda, ka Latvijā ar demenci slimo astoņi ar pusi tūkstoši cilvēku. Taču tā, iespējams, ir viena no visbiežāk nediagnosticētajām vai nepareizi diagnosticētajām slimībām mūsu valstī. Patiesībā ar demenci saskaras daudz vairāk cilvēku. Un ļoti daudzi informācijas un atbalsta trūkuma dēļ nonāk sociālajā izolācijā, kas padara neciešamu ne tikai pašu demences pacientu, bet arī tuvinieku dzīves. Par noklusēto diagnozi – demenci – runājam raidījumā Atvērtie faili. Kāpēc smaga un nedziedināma slimība Latvijā kļuvusi par noklusētu diagnozi? Tiek lēsts, ka tūkstošiem cilvēku sadzīvo ar šo slimību, bet nav diagnosticēti, un arī palīdzību nesaņem ne paši, ne tuvinieki, kuriem 24 stundas diennaktī nākas uzņemties rūpes par demences slimnieku. Šo slimību izraisa dažādas izmaiņas galvas smadzenēs un asinssvados. Biežākais demences cēlonis ir Alcheimera slimība, kas vairumam saistās ar smagiem atmiņas traucējumiem. Taču demences iespaidā slimnieki arī zaudē orientēšanās spējas telpā, laika izjūtu, mainās viņu raksturs, garastāvoklis un uzvedība. Iespējamas redzes, dzirdes un pat smaržas un garšas halucinācijas. Turpinājumā ar savu pieredzi dalās Ginta. Raidījumā uzklausām sešus tuviniekus. Praktiski visos gadījumos pirmie simptomi paslīdēja garām tuvinieku uzmanībai. To, ka tie nav nedz untumi, nedz ekstravaganta rakstura iezīmes vai kaprīzes, pat paši tuvākie cilvēki pamana novēloti. Jebkuras citas neārstējamas slimības gadījumā astoņi ar pusi tūkstoši nedziedināmu cilvēku liktos daudz. Taču Latvijas gadījumā statistikā atspoguļotā aina ir ļoti nepilnīga. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija jeb OECD lēš, ka Eiropas Savienības valstīs demence ir aptuveni septiņiem, astoņiem procentiem iedzīvotāju, kas vecāki par 60 gadiem. Un pat 40% jeb katram otrajam vai trešajam vecumā virs 90 gadiem. Salīdzinoši zemāks demences pacientu skaits ir tikai valstīs ar īsāku dzīves ilgumu. Latvija patiešām ir valsts ar zemu vidējo dzīves ilgumu uz citu attīstīto valstu fona. Taču pat tādā gadījumā demences rādītājam būtu jābūt vismaz divas vai trīs reizes augstākiem. Latvijas rādītājs ir tikai 1,6 procenti iedzīvotāju, kas vecāki par 64 gadiem. Citiem vārdiem sakot, valsts nav informēta par vēl aptuveni astoņiem ar pusi tūkstošiem cilvēku, kas sirgst no nedziedināmas slimības. Raidījumu veidoja Imants Frederiks Ozols.

Vēl ne tik sen Baiba Broka bija politikas jaunā, uzlecošā zvaigzne. Divās Rīgas pašvaldības vēlēšanās viņa bija Nacionālās apvienības saraksta līdere. Kādu laiku – arī tieslietu ministre. Taču - cik ātri viņas zvaigzne parādījās, tik ātri nokrita. Punktu Baibas Brokas politiskajai karjerai pirms pusotra gada pielika viņas aizturēšana aizdomās par kukuļņemšanu. Toreiz savu vainu Broka noliedza, tomēr krimināllieta šā gada sākumā ir nodota tiesai. Raidījumā Atvērtie faili rekonstruējam notikumus, kas ir Baibai Brokai izvirzīto apsūdzību pamatā. Ir jāņem rokā slota un jāizmēž māja no tiem mēsliem, kas ir sakrājušies 30 gados. Kas velkas mums līdzi un kas mūs šodien šķir no augsti attīstītas, tiesiskas demokrātijas. Piemēram, krāpšanās iepirkumos, partiju atkarība no ziedotājiem, korupcija. Ar šādiem vārdiem pirms nepilniem diviem gadiem, 2019.gada 8.jūlijā, stājoties amatā, Saeimu uzrunāja jaunais Valsts prezidents Egils Levits. Viņa uzruna tās dienas notikumiem trāpīja kā naglai pa galvu. KNAB tajā pašā dienā bija aizturējis bijušo tieslietu ministri, tobrīd Latvijas Universitātes rektora vietnieci un Rīgas domnieci Baibu Broku. No KNAB tobrīd publiskotās informācijas varēja secināt, ka Broka aizturēta, jo, būdama valsts amatpersona, no Skonto būvniekiem Gunta Rāvja un Ivara Millera pieņēmusi kukuļa piedāvājumu ne mazāk kā 20 tūkstošu eiro apmērā. Kukulis bijis noformēts kā ziedojums Brokas vadītajai Latvijas Biatlona federācijai, bet kukuļdevēju intereses saistījās ar Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra būvniecību - konkrēti Rakstu mājas projektu. Latvijas Universitātē Broka tobrīd darbojās divās iepirkumu komisijās. Izlaista no Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatora, Baiba Broka sarīkoja preses konferenci. Broka stāstīja, ka kriminālprocesā viņai piemērots drošības līdzeklis, tāpēc nevarot izpaust detalizētu informāciju, tomēr iespēju robežās vēloties sniegt savu skaidrojumu. “Gadījumā, ja biedrība pieņem ziedojumus tās statūtos noteikto mērķu sasniegšanai, ziedojumu pieņemšana nav uzskatāma par kukuli. Tā nav kukuļošana krimināllikuma izpratnē,” tā Broka teica par Guntim Rāvim daļēji piederošās firmas „Roadeks” 20 tūkstošu eiro ziedojumu Biatlona federācijai, kas kriminālprocesā figurē kā kukulis. Tāpat Broka norādīja, ka ziedojuma saņemšanas laikā pirms diviem gadiem vēl neesot bijusi Rakstu mājas iepirkumu komisijas locekle. Arī vēlāk “Skonto” izdevīgus lēmumus neesot pieņēmusi. Un savu uzrunu Broka noslēdza ar pārdomām, vai viss notiekošais neesot pārpratums. Latvijas Universitātē tovasar patiesi notika varas cīņas. Izglītības un zinātnes ministrija kavējās rektora amatā apstiprināt Brokas darba devēju Indriķi Muižnieku. Viņš bija uzvarējis rektora vēlēšanās, tomēr balsojuma tiesiskumu apšaubīja gan ministrija, gan daļa augstskolas mācībspēku. Vai Brokas aizturēšanu tiešām izraisīja augstskolas varas cīņas, būvnieku spēkošanās par naudas sadali vai tā tomēr bija prasta korupcija? Skaidru atbildi uz šo jautājumu varētu dot tiesvedība. Bet ko savā preses konferencē noklusēja Baiba Broka?

Arnolds Laksa: Katrs bijušais Lemberga partneris parakstās, ka gadījumā, ja viņš stāstīs patiesību, tad tas jāuzskata par apmelojumu. Ainārs Gulbis: Ja jūs man šīs akcijas neatdosiet, vācieties prom no Ventspils. Šo pirmdien, 22. februārī, tiesa Aivaru Lembergu pasludināja par vainīgu korupcijas noziegumos un piesprieda piecu gadu cietumsodu, piesprieda viņam piecu gadu cietumsodu, mantas konfiskāciju un naudas sodu. Tā nav parasta prāva un nav parasts tiesājamais. Ilgus gadus Lembergs spēlēja pirmo vijoli Latvijas politikā un biznesā, augsta līmeņa prokurori iebilda pret viņa noziegumu atklāšanu, bet Drošības policija tam pretojās, izspiegojot izmeklēšanas vadītāju. Andis Mežsargs: Visi tiesas dalībnieki gaida viņu nopratināt un atnāk ziņa, ka viņš naktī nomiris. Nokritis no trepēm. Raidījumā Atvērtie faili rekonstruējam prāvas gaitu, ieskatāmies liecībās un izmeklēšanas aizkulisēs.  

Pirms divām nedēļām KNAB darbinieki Magoni pieķēra ar, iespējams, lielāko kukuli iestādes vēsturē.  Tas bija lielākais skaidras naudas kukulis, ko Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam jebkad ir izdevies pārtvert.  Kad Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki pirms piecarpus gadiem aizturēja toreizējo Latvijas Dzelzceļa šefu Uģi Magoni, to sauca par vienu no vērienīgākajām kukuļošanas lietām. Un šķietami neapstrīdāmāko – Magoņa auto bagāžniekā atrada pus miljonu eiro, turklāt Igaunijas Drošības policija neilgi pirms tam bija uzfilmējusi, kā kukuli iedod. Taču tiesa Uģi Magoni nupat atzinusi par nevainīgu, tāpat kā naudas devēju – igauņu miljonāru Oļegu Osinovski. Raidījumā Atvērtie faili skaidrojam, kāpēc it kā tik pārliecinošā kukuļošanas lieta pirmajā instancē izgāzās.  

„Es biju histērijā, es vienkārši nezināju, ko darīt ar savu dzīvi.” „Diemžēl mans bērns mani noraida un ir tā, ka es pati eju pie psihiatra un vispār es jūku prātā.” „Tāpat tu esi bioloģiska būtne un tad tam katram tas limits ir… lūzt visi. Tikai atkarībā, cik liels tas slogs ir." Pandēmija ir kļuvusi par lielu pārbaudījumu cilvēku psihiskajai veselībai. Vēl pirms sērgas saņemt palīdzību krīzes brīdī Latvijā nebija vienkārši, runāt par savu mentālo veselību – gandrīz tabu, un tā visa rezultāts – nelaimīgas dzīves un augsti pašnāvību rādītāji. Veselības ministrija (VM) šogad tikusi pie 7 miljoniem eiro, lai īstenotu īpašu psihiskās veselības plānu. Cik tas ir efektīvs, interesējamies Atvērto failu pusstundā.  

Mazā Latvija pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi par koksnes granulu ražošanas lielvalsti. 2019.gadā mēs saražojām trešo lielāko granulu apjomu Eiropas Savienībā, un esam kļuvuši par nozīmīgu kurināmās koksnes piegādātāju citām valstīm. Rūpnieki ar to lepojas, bet vides aktīvisti brīdina, ka par dabai draudzīgo uzskatīto kurināmo īstenībā iegūst uz Latvijas mežu noplicināšanas rēķina. Vai tiešām granulu ražošana veicina mežu izciršanu un vai tās vispār ir klimatam draudzīgs kurināmais, pētām raidījumā "Atvērtie faili". Granulas ražo no koka un tā blakus produktiem. Inčukalna granulu rūpnīcu mums izrāda uzņēmuma izpilddirektors Haralds Vīgants. Teritorijā redzami lieli koku krāvumi. Pie vārtiem – rinda ar smagajiem auto, kuru piekabēs apaļkoks. Haralds Vīgants stāsta, ka viņi lielākoties izmanto alksni, vītolu, apsi. Viņš rāda uz apsēm un skaidro – koki izskatās lieli, bet redzams, ka iekšā ir iztrupējuši. Apmēram puse no izejvielām, ko uzņēmums izmanto granulu ražošanai, ir šāda, kā to sauc industrijā, mazkvalitatīva koksne. Otru pusi veido zāģētavu blakusprodukti – skaidas un šķelda. Līdz nesenam laikam granulu ražošanai izmantoja tikai vietējos materiālus, taču pirms trijiem gadiem tas mainījās. Siltā ziema apturēja mežizstrādi Latvijā, savukārt Skandināvijā to izdarīja mežu ugunsgrēki. Koksne Baltijas valstīs kļuva dārga. „Graanul Invest” uzņēmumu grupa ir lielākais granulu ražotājs ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Latvijā atrodas puse no tā 12 rūpnīcām. Bez Inčukalna rūpnīcas vēl ir Launkalnē, Jaunjelgavā, Jēkabpilī, Krāslavā un Gulbenē, un daļa no tām pazīstama ar „Latgran” nosaukumu. Uzņēmums granulas vēl ražo Igaunijā, Lietuvā un ASV. „Graanul Invest” pieder igauņiem, un tā lielākais īpašnieks ir Rauls Kirjanens. Granulu industrijas uzplaukums pēdējās divās desmitgadēs Kirjanenam ir ļāvis kļūt par Igaunijas ceturto bagātāko cilvēku, kura aktīvus pērn lēsa 350 miljonu eiro vērtībā. Arī Latvijā granulu rūpnīcas šajā laikā savairojušās kā sēnes pēc lietus. Pavisam to ir 27. Daudzas gan ir mazas ražotnes, ko uzbūvējušas zāģētavas kā blakusbiznesu, lai lietderīgi izmantotu atkritumus. „Graanul Invest” uzņēmumu grupa Latvijā saražo apmēram pusi no kopējā granulu apjoma. Kā liecina Eiropas granulu nozares pārskats, 2019.gadā Latvijā saražoja tikpat granulu cik Francijā vai Zviedrijā. Lielāki apjomi Eiropā bijuši tikai Vācijā un Krievijā. Pamatu granulu nozares sprādzienam ir devis Rietumeiropas valstu pieprasījums. Latvijā paliek tikai sīka daļiņa granulu, ko izmanto privātmāju apkurei. Pārējo eksportē, un lauvas tiesa aiziet uz Lielbritānijas, Dānijas un Nīderlandes valstu lielajām spēkstacijām. 2019.gadā Latvija eksportēja visu laiku lielāko apjomu - 2,2 miljonus tonnu granulu. Koksne Eiropas Savienībā ir atzīta par atjaunojamu energoresursu, tāpēc Eiropas valstis, cīnoties pret klimata pārmaiņām, fosilo kurināmo savās spēkstacijās aizstāj ar koksni jeb, kā to mēdz dēvēt, biomasu.  

Janīna Ņikitina medicīnā strādā jau 52 gadus. Viņa ir Daugavpils slimnīcas Plaušu slimību un tuberkulozes centra galvenā medicīnas māsa un arī radiologa asistente. Savulaik nominēta par Daugavpils Gada cilvēku kategorijā “Veselības aizsardzība un sociālā aprūpe”. Medmāsai ir arī citi tituli un pacientu atzinība. Kādā rakstā Daugavpils novada portālā medicīnu viņa sauc par savu misiju. Janīna Ņikitina ir arī Covid-19 vakcīnas skeptiķe. Tādu cilvēku ir daudz. Lai arī zinātne lepojas ar ātrā tempā radītu vakcīnu pret Covid-19, liela daļa sabiedrības no tās baidās. Cik pamatotas ir bažas par vakcīnas drošību un cik tajā mītu un sazvērestību, analizējam raidījumā Atvērtie faili.  

Ikviens, kuram nācies mājās ko būvēt, zina, ka lietas var nokārtot neoficiāli. Ir cena ar PVN un ir cena bez PVN. Būvniecības pelēkā zona Latvijā ir milzīga. Pēdējos gados skrūves ir pievilktas stingrāk un situācija mazliet uzlabojusies, tomēr nodokļu nemaksātāji joprojām brīvi piedāvā savus pakalpojumus. Godīgie tirgus spēlētāji neizpratnē rausta plecus, kāpēc valsts to pieļauj. Taču bez vainas nav arī būvnieku lobijs – dažas vajadzīgas likuma izmaiņas tas ir nobloķējis. Raidījums Atvērtie faili  pēta, kāpēc nodokļu iekasētājiem neizdodas tikt galā ar būvniecības pelēko zonu. Sludinājumu vietne ss.lv ir pilna ar piedāvājumiem iegādāties dažādus būvizstrādājumus. Kas tās par firmām, bieži nav norādīts. Apzvanu četrus nejauši izvēlētus betona pārdevējus un interesējos par it kā mājas būvniecībai nepieciešamā betona un tā piegādes cenām. Jautāju arī, vai jāmaksā nodoklis. Visi četri apzvanītie piedāvā norēķināties bez nodokļa. To vidū arī firma „Ramkons”. „Ramkons” savā mājaslapā lepojas, ka ir viens no straujāk augošajiem uzņēmumiem nozarē. Tā pamatprodukcija ir betona izstrādājumu ražošana. 2019.gadā firma apgrozījusi 2,2 miljonus eiro. Firma pieder kādam Oļegam Repko, bet valdē darbojas Roalds Frīdenbergs. Sazvanu viņu un prasu, kāpēc piedāvā savus pakalpojumus bez PVN. Arī zvanot uz vēl diviem numuriem, saņemu piedāvājumu iegādāties betonu, maksājot skaidrā naudā uz vietas. Ja vēlos ar pārskaitījumu, tad gan būšot jāmaksā klāt vēl 21% pievienotās vērtības nodoklis.  Sludinājumi atspoguļo kopējo situāciju tirgū, saka būvmateriālu ražotāja „Schwenk Latvija” valdes loceklis Jegors Golubevs. „Schwenk Latvija” ir liels spēlētājs vietējā būvmateriālu tirgū. Uzņēmumam pieder vairākas cementa un betona ražotnes, arī karjeri izejvielu ieguvei. 2019.gadā „Schwenk Latvija” apgrozīja 94 miljonus eiro, un pēc nodokļu nomaksas nopelnīja 36 miljonus eiro. Firma ir daļa no starptautiskas kompānijas un, kā uzsver Golubevs, darbojas legāli – līdz ar to izjūt negodīgu konkurenci no tiem tirgus spēlētājiem, kas nodokļus nemaksā. Rezultātā „Schwenk Latvija” gandrīz vispār neapkalpojot privātpersonas, kas pēc Golubeva aplēsēm varētu veidot aptuveni piektdaļu no visa betona tirgus. Zaudēta konkurences cīņa par šiem klientiem gan esot tikai puse no bēdas. Uzņēmēja ieskatā tikai neliela daļa no visiem betona piedāvātājiem Latvijas tirgū darbojas legāli. „Schwenk” noalgoti eksperti analizējuši publiski pieejamās ziņas par desmit nejauši atlasītiem konkurentiem. Izvērtējot šo firmu gada pārskatos norādīto apgrozījumu, samaksātos nodokļus, nodarbināto skaitu un vidējo atalgojumu, „Schwenk” eksperti secinājuši, ka tikai 4 komersanti strādājuši legāli. Lielākā daļa jeb 6 no viņiem varētu būt darbojušies pelēkajā zonā un nodokļus maksājuši tikai daļēji. To kopējais apgrozījums bijis 11 miljoni eiro, bet eksperti pieļauj, ka tas varētu neatspoguļot realitāti. Gadā valsts budžetā nesamaksātie darbaspēka nodokļi - viens miljons eiro. Nevienlīdzīgo konkurenci, kas veidojas, vieniem maksājot nodokļus, citiem nē, izjūt arī citi komersanti, komentē Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors Leonīds Jākobsons. Būvniecības nozare jau gadiem slīgst ēnu ekonomikā. Jaunākie pieejamie dati ir par 2019.gadu, kad nelegālo daļu būvniecībā lēsa ap 30,7%. Tas ir krietni vairāk nekā valstī kopumā, kur šajā laikā ēnu ekonomika veidoja nepilnus 24%, un tas bija augstākais rādītājs Baltijas valstīs. Jegors Golubevs no būvmateriālu ražotāja „Schwenk Latvija” ir manījis dažus gadījumus, kad pēc valsts kontrolējošo institūciju intereses komersantu nākamajos gada pārskatos jau redzamas divreiz lielākas algas. Tomēr tie ir pavisam reti gadījumi un kopējo situāciju neuzlabo.

Labdarības maratonā "Dod pieci!" 2019.gadā Latvijas Radio aicināja ziedot nedziedināmi slimu cilvēku aprūpei un mudināja politikas veidotājus Latvijā izveidot paliatīvās aprūpes sistēmu. Lai cik smagā stāvoklī slimnieks būtu, ar viņu aprūpi faktiski nācās tikt galā ģimenei – fiziski, emocionāli un finansiāli. Vienīgais, ko piedāvāja valsts, īsu brīdi stacionārā. Raidījums Atvērtie faili skaidro, kas gada laikā mainījies paliatīvajā aprūpē. Vai pēc Latvijas Radio projekta „Izmisuma zonā" situācija kļuvusi labāka un vai Veselības ministrijas nākotnes plāni cilvēkiem tiešām spēs palīdzēs? „Es nevarēju atrast to savu mieru, jo tas man bija smags posms, ne tikai tas, ka tā ir mana mamma, bet, visam tam ejot cauri, ir vajadzīgi stipri nervi,” stāsta Inese Brunsliepa. Pēc nopietna kritiena Ineses Brunsliepas mamma Dagnija vairākas dienas pavadīja komā Ventspils slimnīcā. Ārsti aicināja gatavoties ļaunākajam. Vēlāk Inese pie šāda brīdinājuma pierada, jo no mediķiem to dzirdēja regulāri. Tomēr Dagnija pamodās – joprojām smagā stāvoklī. Viņai bija nepieciešama plaušu operācija, tāpēc sievieti nogādāja Stradiņa slimnīcā. Pēc operācijas ārsts Inesei teica – mamma var doties uz mājām, taču viņai nepieciešama kopšana. Tikai pēc konsultēšanās ar paziņām Inese uzzināja par paliatīvo aprūpi, tāpat atrada, ka to sniedz turpat Stradiņos, 59. nodaļā. Tur viņa mammu pēc ilgāka laika beidzot varēja arī satikt. Inese saka paldies paliatīvās nodaļas darbiniecei Kristīnei par emocionālo un informatīvo atbalstu. Tas gan nepasargāja no nākamā trieciena – Dagnija paliatīvās aprūpes kabinetā var uzturēties līdz 10 dienām. No mammas dzīves pēdējiem mēnešiem Inese saglabājusi vairākus video. Vienā no tiem gultā redzama sīciņa sieviete, kas, kustinot lūpas, mēģina runāt. Inese ticēja, ka mamma var atlabt, un padoties negrasījās. Kādu brīdi Dagnija pavadīja deklarētās dzīvesvietas Talsu slimnīcā, vēlāk nonāca Ventspils slimnīcas paliatīvās aprūpes nodaļā. Kā stāsta meita, Dagnijas stāvoklis pa šo laiku krietni pasliktinājās. Dagnija bija smags pacients, kurai nepieciešama enterālā barošana, regulāra grozīšana, traheostomas un urīna katetra aprūpe. Turklāt tas nepieciešams tūlīt, bet daudzviet bija jāgaida rindā. To visu varēja nodrošināt privāts sociālās aprūpes centrs „Cilvēks”, taču Dagnijas gadījumā uzturēšanās izmaksas tur sasniedza 75 eiro diennaktī, plus medikamenti. Daļu bija gatava segt organizācija ziedot.lv par labdarības maratonā „Dod pieci” savāktajiem līdzekļiem. Taču pat ar atbalstu – tūkstoš eiro mēnesī uz trim mēnešiem – joprojām nepietika. Lai mammu varētu ievietot privātajā aprūpes centrā, Inese lūdza palīdzību sociālajos tīklos un biedrībā „Palīdzēsim viens otram”. Ineses mammai īpaša aprūpe bija vajadzīga piecus mēnešus. Viņa nomira pērn oktobra beigās. Šeit Ineses stāstam liksim punktu. Vienīgi piebildīsim, ka viņa ir vērsusies Veselības inspekcijā, jo uzskata, ka mātes atveseļošanos kavēja tas, ka vairākās medicīnas iestādēs trūka personāla un līdz ar to piemērotas aprūpes. Meita vēlas, lai ārstniecības iestāžu atbildība tiktu izvērtēta. Ineses skaudrā pieredze rāda, ka paliatīvajā aprūpē joprojām ir būtiskas problēmas.  

Ignorējot aicinājumu palikt mājās, Rīgas mikrorajonos svinības sākās jau agrā Vecgada vakarā. Tonakt par mājsēdes pārkāpumiem likumsargi sodīja vairāk nekā tūkstoš cilvēkus. Apmēram tikpat cilvēku Jaungada naktī Latvijas slimnīcu Covid nodaļās cīnījās par savu veselību un dzīvību. Sērga nešķiro ne jaunos un vecos, ne arī tos, kas tam tic un kas netic. Covid-19 pacientu skaits turpina augt, un slimnīcām atkal jāpārplāno savas nodaļas, lai uz citu pakalpojumu rēķina palīdzētu infekcijas skartajiem. Raidījums Atvērtie faili Vecgadu pavadīja vienā no Covid slimnīcām. Skaidrojam, kā Covid-19 pandēmijas pārslogotās slimnīcas spēj tikt galā pieaugošo pacientu skaitu un kādas sekas sērga atstās uz sabiedrības veselību ilgtermiņā. Tuberkulozes un plaušu slimību centrs atrodas Stopiņu novada Upeslejās. Latvijas Radio pie ieejas sagaida pneimonoloģe Agnese Šmite. Šogad svētku dienās dežūrē viņas nodaļa. Dakterei šovakar pievienojusies arī rezidente Ilva Bikanova. Vecgada vakarā stacionārā atrodas 108 pacienti, no kuriem 45 ir Covid slimnieki. Pēdējo pirms pusstundas uzņēma 37 gadus vecu vīrieti, kuru atveda ātrās palīdzības brigāde. Viņu apskatījusi ārste-rezidente Ilva Bikanova. Iepriekš vīrietis ievietots Latvijas Infektoloģijas centrā, taču no ārstēšanas stacionārā atteicies un turpinājis to darīt mājās – ģimenes ārsta uzraudzībā. Šobrīd daktere viņa stāvokli raksturo kā relatīvi apmierinošu. Slimnīcā ir trīs nodaļas, kurās ārstējas Covid-19 pacienti, visi ar vidēji smagu vai smagu slimības gaitu. 4. nodaļa iepriekš bijusi, kā daktere Šmite saka, parasta pneimonoloģijas nodaļa. Šobrīd šeit izveidots Covid-19 pacientu izolators ar 30 gultasvietām, aizņemtas ir 20 no tām. 24 stundu režīmā nodaļā strādā trīs māsiņas, kuras uz maiņām dodas izolatorā uzraudzīt pacientus. Dakterei jānovērtē divu smagu pacientu stāvoklis, jāpaņem asins analīzes. Pirms tam jāpārģērbjas. Slimnīcā vairākas palātas pārveidotas par vienreizējā medicīniskā apģērba noliktavām un ģērbtuvēm. No turienes ārā nedrīkst neko iznest. Tas nozīmē, ka dakterei ārpus izolatora jāatstāj arī dežūrārsta mobilais telefons. Tikmēr norādes, kā rīkoties, ja tas zvana, dotas rezidentei Ilvai Bikanovai. Ilvai Bikanovai šis ir pirmais rezidentūras gads. Viņa izvēlējusies reimatologa specialitāti, taču šobrīd, tāpat kā citi jaunie ārsti, stājas pandēmijas frontes pirmajās līnijās. Līdz rītam Ilva dežūrēs šeit, un uzreiz pēc tam dosies uz bīstamo infekciju nodaļu Gaiļezerā. Pēdējā gada dienā „Tuberkolozes un plaušu slimību centrā” uzņemti pieci jauni pacienti. Māsiņas novērojušas, ka svētku dienās viņu ir mazāk. Visticamāk, Covid slimnieki svētku vakaru vēlas pavadīt mājās, tāpēc ciešas līdz rītam, stāsta medicīnas māsa Ērika Paņina. Šobrīd visi nodaļas pacienti elpo ar skābekļa masku, māsiņām regulāri jāpārbauda, vai viņi nav to nolikuši malā. Vienu slimnieku šovakar pārveda uz reanimācijas nodaļu. Tāpat māsas stāsta, ka pēdējā laikā ienāk krietni smagāki pacienti, un nav tā, ka visi sirgst ar citām nopietnām kaitēm. Ārstes Agneses Šmites halāta kabatās ir trīs telefoni – privātais, dežūrārsta un trešais paredzēts saziņai ar pacientiem. Ik pa laikam daktere saņem kādu uzmundrinošu ziņu no kolēģiem ar sveicieniem jaunajā gadā. Desmit minūtes pirms pusnakts esam kabinetā. Galdā tiek likti līdzcilvēku saziedoti un restorānu sarūpēti virtuļi, šādu akciju organizē nodibinājums „Hospiss LV”, savukārt daktere sagādājusi bezalkoholisko šampanieti. Pirmo reizi pavīd svētku noskaņa. Agnese Šmite atzīstas, ka ļoti gaida nākamo gadu. Viņa ir arī Ogres rajona slimnīcas uzņemšanas nodaļas ārste, un strādā vēl Rīgas Stradiņa universitātē. Tomēr nedēļā vismaz vienu brīvdienu sev cenšas atveltīt. Slimnīcas personālam ir nodrošināta iespēja sazināties ar krīžu psihologiem. Dakterei Šmitei gan visvairāk palīdz sarunas ar kolēģiem. Un katram mākonim var atrast zelta maliņu, pat pandēmijā. „Principā šis ir fantastisks brīdis, kad mēs piedalāmies vēsturē. Tas ir reāli kaut kas tāds, par ko es esmu lasījusi grāmatās, ka kaut kas tāds ir bijis, piemēram, spāņu gripa. Tagad mēs esam vēstures daļa un es šo uztveru kā profesionālu izaicinājumu. Mans šis ir profesionāls izaicinājums. Tā sajūta mani ceļ, protams, kaut kādā ziņā, bet es domāju, ka man ir diezgan viegli runāt tāpēc, ka man nav bērnu un es dzīvoju viena. Bet kā jūtās mani kolēģi, kuriem ir mazi bērniņi vai veci vecāki, vai citi apstākļi, vai viņiem pašiem ir kādas hroniskas slimības. Tas ir ļoti dažādi, un es saprotu arī kolēģus, kuri atsakās strādāt ar šiem pacientiem,” vērtē Agnese Šmite. „Dzirdat, salūts arī, vai ne? Jā… Bet var jau šaut arī savā pagalmā. Te jau daudz privātmāju. Ir, ir? Jā!!! Laimīgu jauno gadu!!!” vēl daktere. Jaungada sagaidīšanas brīdī iedomāto vēlēšanos nedrīkstot skaļi teikt, taču daktere Agnese Šmite pārliecināta – lielākā daļa tāpat vēlas vienu un to pašu šim gadam… Pagājušā gada laikā Latvijā ar Covid-19 saslima vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku, un arī es, šī raidījuma autore, biju viena no viņiem…

Pērn Latvijā piedzima vairs tikai 18,8 tūkstoši bērnu – mazākais jaundzimušo skaits pēdējos gados. Un vienu no viņiem mēs nenosargājām. Pirms mēneša Dagdas novadā apglabāja 11 mēnešus vecu zīdaini. Viņu nonāvēja paša māte – jauna, vientuļa sieviete, kura pati bija augusi audžuvecāku mājās. Raidījums Atvērtie faili pēta, kāpēc klusā lauku ciematā Dagdas novadā šoruden notika prātam grūti aptverams noziegums - jauna, vientuļa sieviete nogalināja savu nepilnu gadu veco bērnu. Un kāpēc neviens draudošo nelaimi nepamanīja? Piesnidzis zemes ceļš ieved skujkoku mežā. Te valda krēsla un miers. Sajūta, ka nolīkušie egļu zari pasargā no visām nebūšanām, kas palikušas ārpus meža biezokņa. Tomēr šis mežs Ezerniekos, Dagdas novadā, glabā kādu drūmu liecību. Vēlā Lāčplēša dienas vakarā policisti te atrada nepilnu gadu veca zēna līķi. Ieliktu plastmasas maisā, paslēptu zem plānas zemes un zaru kārtas. Valsts policijas preses relīze par traģisko notikumu ir ierasti lakoniska un skopa. Ziņu, ka kāda sieviete nogalinājusi savu pērn dzimušo bērnu, policija saņēmusi 11.novembra vakarā, pēc pulksten septiņiem. Ierodoties meža masīvā, policisti atraduši bērna līķi. Nekavējoties aizturējuši bērna māti, kura atzinusies, ka zēnu nožņaugusi, ielikusi maisiņā un bērnu ratiņos aizvedusi uz mežu. 22 gadus vecā sieviete iepriekš policijas redzeslokā nav bijusi. Lai sargātu sievietes privātumu, īsto vārdu neminēsim un sauksim viņu par Inesi. “Normāla, adekvāta sieviete, pateiksim tā,” sievieti raksturo Krāslavas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks Artūrs Plinta. Viņš ir viens no likumsargiem, kas šķetināja drūmā novembra vakara notikumus. Inese bija precējusies. Kad piedzimis bērns, kā saka policists, ģimenes dzīve laikam neaizgāja cerētajā vilnī, un pāris izšķīrās. Kāds bija jaunās sievietes psihiskais stāvoklis, kad viņa pastrādāja noziegumu, to noteiks eksperti. Pašlaik ir nozīmētas visas nepieciešamās ekspertīzes. Ekspertīzi veiks vairāki ārsti Rīgā, psihiatriskajā slimnīcā. Pagaidām tas vēl nav noticis, jo lieta gaida savu rindu. Pašiem policistiem šķiet, ka Inese ir pieskaitāma un tiesājama. Un viņiem nav šaubu, ka vainīga ir māte. Neoficiāli zināms, ka policijai par noziegumu ziņoja Ineses draudzene, kurai viņa bija izstāstījusi, ko pastrādājusi. Policists Artūrs Plinta to nenoliedz, taču sīkāk nekomentē. Kamēr nav ekspertu galavārda, policija neko nestāsta arī par sievietes motīviem bērnu nogalināt. Taču izmeklētājiem tie esot skaidri. Viņi ir pārliecināti, ka noziegums bija tīša slepkavība, nevis negadījums. Krāslavas kriminālpolicisti prognozē, ka ekspertīzes rezultāti būs nākamā gada sākumā, un tad lieta ātri nonāks prokuratūrā apsūdzības celšanai. Ja Inesi tiesās, viņai draud mūža ieslodzījums vai cietumsods līdz 20 gadiem. Taču advokāts Valērijs Kepents, kurš kriminālprocesā aizstāv Inesi, aicina neskriet ratiem par priekšu un atgādina par nevainīguma prezumpciju. Advokāts uzsver, ka lietā nepieciešama rūpīga ekspertīze, lai noskaidrotu, vai puikas mamma ir pieskaitāma. No tā atkarīgs, vai viņu var saukt pie kriminālatbildības. Varbūt sieviete ir jāārstē, nevis jāsoda. Ētisku apsvērumu dēļ Ineses aizstāvis sīkāk lietu neiztirzā. Kāpēc jaunā sieviete tik nežēlīgi rīkojusies? Nedz no policijas, nedz advokāta atbildēm tas netop skaidrs. Latvijas Radio devās uz Ezerniekiem, lai vairāk noskaidrotu par Ineses dzīves apstākļiem.

Politiķa Jura Pūces mēģinājumi atspēkot pārmetumus par Rīgas domes caurlaides izmantošanu un slēptiem maksājumiem partijai kļuvuši par iemīļotu tematu Twitter jokiem un preses karikatūrām. Taču joki mazi. Pats Pūce jau zaudējis ministra amatu, bet KNAB sācis pārbaudīt, vai valdības koalīcijas partija „Latvijas attīstībai” saņēmusi nelikumīgu finansējumu. Kas īsti notiek partijā? Un vai tiešām politiskais spēks varu izmanto biznesa interesēs? Raidījums Atvērtie faili pēta, cik pamatoti ir partijas "Latvijas attīstībai" bijušā valdes locekļa Māra Mičerevska publiskie paziņojumi, ka šī valdības partija saņēmusi nelikumīgus ziedojumus un tirgojas ar varu.  

Latvija palikusi viena no nedaudzajām Eiropas Savienības valstīm, kas neatzīst viendzimuma partneru attiecības. Tas, protams, nenozīmē, ka šādu pāru nav. Daudzi savu kopdzīvi ir reģistrējuši ārvalstīs, bet dzīvo šeit un mēģina tikt galā ar tiesiskiem šķēršļiem, par kuriem tradicionālās ģimenes neko nenojauš. Citi no Latvijas ir aizbraukuši. Raidījums Atvērtie faili skaidro, ar kādiem tiesiskiem šķēršļiem Latvijā sastopas viendzimuma pāri un vai Satversmes tiesas lēmums, kas valstij uzliek pienākumu aizsargāt arī viendzimuma ģimenes, iezīmēs lūzumu attieksmē pret homoseksuāliem cilvēkiem.     „Gribu vienkārši dzīvot laimīgi,” tā pirms pieciem gadiem savā Facebook profilā ierakstīja Jolanta Cihanoviča. Viņa ir Latvijā iecienīta psiholoģe, pasniedzēja un vadības konsultante. Tobrīd Jolanta bija izlēmusi dzimteni pamest. Jolanta ar savu dzīvesbiedri apprecējās Dānijā vēl laikā, kad dzīvoja Latvijā. Laulībai gan bija tikai simboliska nozīme. Lai abas varētu būt kopā, viņas dzīvesbiedrei – trešās valsts pilsonei - bija nepieciešama uzturēšanās atļauja, un kā laulātā viņa Latvijā to nevarēja iegūt. Kā vēlāk izrādījās – trešo valstu pilsoņi var pretendēt uz pilsonību pēc pieciem nodzīvotiem gadiem Latvijā ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju. To savukārt var iegūt tikai pēc pieciem gadiem ar terminētu uzturēšanās atļauju, kāda bija Jolantas dzīvesbiedrei. Turklāt no studiju laika ieskaitītu tikai pusi. Jolanta ar laulāto nonāca izvēles priekšā – turpināt meklēt risinājumus kopābūšanai Latvijā vai doties uz valsti, kur tiek uzskatītas par ģimeni. Pāris devās uz Angliju, kur viendzimuma laulības legalizētas kopš 2014. gada. Tur dzīvoja līdz briti izlēma izstāties no Eiropas Savienības. Darba dēļ Jolantai ir izdevīgāk būt kādā no savienības dalībvalstīm, tāpēc pāris atkal pieņēma lēmumu pārcelties, un patlaban dzīvo Igaunijā. Igaunijā partnerattiecību likums stājās spēkā 2016. gadā. Taču tā arī netika pieņemtas izmaiņas citos likumos, tāpēc viendzimuma pāriem kaimiņvalstī joprojām ir ierobežotas tiesības. Jolantas partnere Igaunijā saņēma uzturēšanās atļauju, taču iedzīvotāju reģistrā abu statuss ir vientuļas sievietes. Šobrīd Jolantas dzīvesbiedre ir starptautiska darba meklējumos IT jomā. Abas cer pārcelties uz valsti, kur justos droši un viņu laulību respektētu. Starptautiskā lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu tiesību aizstāvības organizācija „ILGA-Europe” ik gadu pēc vairākiem kritērijiem vērtē seksuālo minoritāšu tiesību situāciju Eiropas valstīs. Latvija ar 17% no 100 šobrīd ir priekšpēdējā vietā Eiropas Savienībā, par vienu procentu zemāks vērtējums ir tikai Polijai. Viendzimuma pāru laulības šobrīd ir legālas 13 Savienības dalībvalstīs. Vēl astoņās ir ieviests partnerattiecību regulējums, Igaunijā un Čehijā gan ar ierobežotām tiesībām. Ir palikušas sešas bloka valstis, kurās viendzimuma pāriem nav nekādu iespēju reģistrēt kopdzīvi, un tās ir Slovākija, Rumānija, Bulgārija, Polija, Latvija un Lietuva. Pērn ledus sakustējās Lietuvā. Konstitucionālā tiesa lēma, ka valstij jāatzīst ārzemēs slēgtas viendzimuma laulības un jāizsniedz uzturēšanās atļauja ārvalstniekam, kurš citā valstī noslēdzis laulību ar tā paša dzimuma Lietuvas pilsoni. Toreiz Lietuvas Migrācijas departamenta atteikumu izsniegt uzturēšanās atļauju apstrīdēja kāds Baltkrievijas pilsonis, kurš bija Dānijā salaulājies ar lietuvieti. Savukārt pirms diviem gadiem tāds bija Eiropas Savienības tiesas spriedums par kāda Rumānijas pilsoņa un viņa amerikāņu dzīvesbiedra kopdzīvi. Par to vēstīja arī Latvijas Radio: Eiropas Savienības tiesas lēmums tika pieņemts pēc tam, kad Jolanta Cihanoviča ar dzīvesbiedri aizbrauca no Latvijas. Taču Latvijas uzturēšanās atļauju kārtību tas joprojām nav mainījis. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē stāsta, ka uzturēšanās atļaujas viendzimuma partnerim piešķir tikai tad, ja Latvijas pilsonis kā minimums trīs mēnešus ir oficiāli dzīvojis kādā Eiropas Savienības valstī un šajā laikā noslēdzis laulību ar trešās valsts pilsoni. Uzturēšanās atļaujas mūsu valstī var saņemt arī citu Eiropas Savienības valstu pilsoņu viendzimuma partneri. Taču, ja Tu esi Latvijas pilsonis un dzīvo Latvijā, tad atļauja nepienākas. Šī neloģiskā kārtība ir izveidojusies, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā un pārņēma direktīvu par dalībvalstu pilsoņu un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos. Cik daudzi ir devušies prom, jo Latvija faktiski noliedz homoseksuālas attiecības, nav zināms. Seksuālo minoritāšu aizstāvības organizācijas zina stāstīt par desmitiem šādu cilvēku.

Šoruden gaidījām gala spriedumu vienā no vērienīgākajām Latvijas politbiznesa prāvām – digitālās televīzijas krimināllietai. Taču tā vietā, lai pieliktu punktu 13 gadus ilgajai tiesvedībai, Augstākā tiesa iepriekšējās instances spriedumu atcēla un lietu nosūtīja jaunai izskatīšanai. Raidījums Atvērtie faili pēta, kas tiesu sistēmā ir nogājis greizi un vai pēc tik gariem tiesāšanās gadiem vispār iespējams taisnīgs iznākums?

Vai esat ievērojuši gājējus, kas cits citam garām steigšus paiet katrs pa savu ietves malu? Pandēmija mainījusi daudzus mūsu ieradumus, un ne tikai. Daudziem apstājies gadiem būvētais bizness, un viņi neziņā rausta plecus, vai tas jebkad vēl būs iespējams. Dziesmu un deju svētku rīkotāji lēš, ka pat paaudzēs mantotā latviešu kopdziedāšanas tradīcija vairs nebūs tāda kā agrāk. Raidījums Atvērtie faili skaidro, vai pandēmijas nestās izmaiņas ir neatgriezeniskas. Vai tomēr vakcīna varētu ļaut atgriezties pie ierastā? Agnese Vīksniņa savu deju studiju nodibināja pirms 20 gadiem. Pēc smagas avārijas, kad saprata, ka pati vairs nevarēs dejot grupā „Ritms”. Traumu dēļ dažas kustības izpildīt viņa vairs nevarēja. „Fandango” Rīgā ir trīs deju zāles. Studija Agnesei ir gan sirdslieta, gan ienākumu avots. Kad pavasarī izsludināja ārkārtējo situāciju, viņas uzņēmums bija to vidū, kuru darbība apstājās. Studijā viņas ir trīs pasniedzējas, pavasarī saņēma dīkstāves pabalstus. Iztikt palīdz arī iekrājumi. Rudenī, kad deju zāles atkal slēdza, studija sāka organizēt tiešsaistes nodarbības. "Fandango" Facebook profilā saliktas bildes, kurās skaisti izremontētā, gaiši krāsotā spoguļzālē redzama viena pati pasniedzēja – te rādām kustības, te notupusies ceļgalos pie datora. Agnese tiešsaistes nodarbības sauc par pagaidu variantu – virtuāli mācīties dejot nav nopietni. Mazo bērnu grupu izformēja vispār, citas apvienoja. Samazināja dalības maksu.   Vai uzņēmumam šajā nozarē vispār ir nākotnes perspektīva? Par to Agnese nav droša. Agnese arī prāto par deju mākslas nākotni – vai jaunie cilvēki vēl vispār gribēs kļūt par horeogrāfiem vai mācīties, piemēram, baletu. Taču kamēr vēl nekas nav skaidrs un ir bērni, kas dejo tiešsaistē, Agnese cer, ka kvalificēsies valsts izsludinātājam atbalstam. Agnese labprāt pretendētu uz subsīdijām gan algām, gan apgrozāmiem līdzekļiem. Taču jau tagad skaidrs, ka savas specifikas dēļ atbalsts būs mazāks nekā citiem uzņēmumiem. Valsts noteikusi, ka atbalstu rēķinās, kā atskaites punktu ņemot augusta, septembra un oktobra algas, bet deju studijai augusts ir tukšais mēnesis. Pavasarī valsts noteiktajam sietam netika cauri daudzi uzņēmumi un darbinieki, un galā rezultātā Latvijā izmaksātais atbalsts bija ievērojami mazāks nekā, piemēram, kaimiņvalstīs. Dīkstāves pabalstos neizmaksāja pat pusi no tiem iezīmētās naudas. Latvijas Bankas ieskatā, niecīgais atbalsts mājsaimniecībām bija iemesls, kāpēc ekonomikas kritums Latvijā otrajā ceturksnī bijis lielāks nekā pārējās Baltijas valstīs. Valdība tagad solījusi būt elastīgāka, lai gan uzņēmēju organizācijas joprojām kritizē, ka neņem vērā nozaru specifiku. Uzņēmēji valdību kritizē arī par to, ka atbalsts joprojām nav pieejams, kaut bizness apturēts un rēķini jāmaksā. Ekonomikas ministrijā prognozē, ka atbalsta programmu varētu iedarbināt novembra beigās, kad to būs apstiprinājusi Eiropas Komisija. Savukārt dejotāju, kordziedātāju un citu pašdarbnieku palikšanai mājās prognozē arī citas sekas. Tā var ietekmēt paaudzēs mantoto latviešu dziesmu un deju svētku kustību. Mēģinājumu aizliegumu kormūziķi uzņēmuši arī ļoti asi, bet Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte saprot, ka cita ceļa nav. Viņa pati tikko izslimojusi Covid-19. Dziesmu un deju svētku rīkotāji pieļauj, ka nākamie – 2023.gada – svētki būs jāorganizē mazākās formās. Jau tagad ir skaidrs, ka līdzšinējā veidolā nevarēs notikt uz nākamo vasaru pārceltie Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Rīkotāji cer, ka mazāki svētku pasākumi vasarā būs iespējami – kā Rīgā, tā reģionos. Kolektīvi gan varēs piedalīties tikai vienu dienu – ierastais burziņš ar nakšņošanu Rīgas skolās nedēļas garumā nebūs iespējams. Par izjukušiem amatieru kolektīviem Nacionālajā kultūras centrā pašlaik nav informācijas. Ir kolektīvi, kuri pandēmijas laikā dara to, kas ir iespējams – organizē individuālas nodarbības vai tiešsaistes mēģinājumus.

Mediķiem vairs nav lūgumu, ir pavēles – kā karā. Tā pēdējās nedēļās pieredzēto raksturo veselības aprūpē strādājošie. Savas ierastās rutīnas vietā viņi saņem komandas strādāt tur, kur akūti trūkst darba roku. Pacientus ieved vienu pēc otra, vēl un vēl. Lai tiktu galā ar Covid-19 sērgas skarto pacientu plūsmu, Latvijas slimnīcas pārveido savas nodaļas, bet inficēto skaits turpina augt. Vai veselības aprūpes sistēma spēj tikt galā ar tik milzīgu Covid-19 pacientu pieaugumu, par to raidījumā Atvērtie faili. Laima Stepiņa daudzus gadus strādāja Natālijas Draudziņas vidusskolā Rīgā. Mācīja latviešu valodu. Šogad pirmo gadu ir pensijā. Taču kolēģi skolotāju uzaicināja pievienoties Skolotāju dienas svinībām. Natālijas Draudziņas vidusskolas skolotāju ekskursija, kura beidzās ar lielu saslimušo skaitu, bija viens no pirmajiem infekcijas masveida uzliesmojumiem šoruden. Laima stāsta, ka autobusa ekskursijā devās 31 pedagogs un šoferis. Maršruts veda uz maizes māju Priekules novadā. Ar jauno vīrusu inficējās arī maizes mājas divas darbinieces, kuras skolotājus uzņēma. Vai saslima arī šoferis, Laima nezina. Bet tikai daži pedagogi no šī Covid autobusa nesaslima. Tālāk inficētie aplipināja citus skolā, arī skolēnus, kuri vīrusu aiznesa uz mājām vecākiem. Kāds ir kopējais ar Natālijas Draudziņas vidusskolu saistīto inficēto skaits, epidemiologi neņemas spriest, bet zināms, ka saslima 148 skolas darbinieki un skolēni. Lūk, tāds domino efekts! Par vienu Laima atviegloti uzelpo: “Es gods godam neesmu nevienu aplipinājusi!” Kad skolā parādījās pirmie saslimušie, sākās izmeklēšana un pie Laimas atbrauca testa veicēji. Rezultāts bija pozitīvs. Pašai slimība attīstījās pakāpeniski. Sākumā viss bija viegli, vispirms parādījās temperatūra - 37,5 grādi. Neliels klepus. Vienu nakti piezagās stipras kaulu un muskuļu sāpes. Temperatūra kāpa un krita. Viņu visu laiku uzpasēja “ātrie”, deva padomus. Zvanīja Slimību profilakses un kontroles centra pārstāvji. Slimība neatkāpās un Laimu aizveda uz Infektoloģijas centru Rīgā. Nespēks todien bijis tāds, ka Laima nespēja paiet. Mediķu mašīnā teju ienesta, bet līdz palātai aizvesta ratiņkrēslā. Smejas, tā kļuvusi par televīzijas zvaigzni, jo brīdi, kad viņa vesta uz palātu, nofilmējušas televīzijas kameras. Bezspēkā pat nepasveicināja palātā jau gulošo sievieti. Tikai vēlāk saprata, ka tā ir skolas kolēģe. Slimnīcā nonāca vēl trīs skolotājas kolēģes. Laimu ārstēja ar antibiotikām un visu laiku deva skābekli, jo tas asinīs kritās. Viņa bija nodaļas palātā, kurā skābeklis nāca no “vada”. Uzliec masku un elpo. 30 minūtes elpo, tad atpūta. Citiem palātā pie gultas skābekļa “vada” nebija, to atnesa balonos. Mediķi visu laiku uzmanīja, vai slimnieki elpo skābekli. Laima juta arī ārstu bažas:  Ārste vēlāk teikusi, cik labi, ka viņas nodaļā visi veseļojas labi. Par spīti ārstu uztraukumam, Laima domā, ka slimnīca bija sagatavojusies lielajam pacientu pieplūdumam. Infektoloģijas centrs ir viena no slimnīcām, kas pārvērsta tikai par Covid-19 slimnīcu. Rīgā otrs tāds ir Tuberkulozes un plaušu slimību centrs. Laima atceras, ka palātas bijušas pilnas. Citus slimniekus gan viņa nesatika. Blakus palātā ārstējušies Rīgas “Dinamo” sportisti.  Mediķi un personāls palātā nāca skafandros. Pacientes savu ārstu sejas nemaz nav redzējušas. Atpazina tikai pēc balss un acīm. Laima pārliecinājusies, ka mediķu darbs Covid-19 laikā patiešām ir ārkārtīgi grūts. Brilles svīst ciet, dubulti cimdi, speciāli zābaki, priekšauts. Ja veica kādu manipulāciju, tad arī pacientiem bija jāvelk sejas maska, kuru katru dienu izsniedza jaunu. Kopumā Laima slimnīca nogulēja 12 dienas. Ārstēšanās kurss bija beidzies, tomēr viņas statuss aizvien bija „Covid-19 pozitīva”. Mediķi ļāva doties mājās un nodeva ģimenes ārsta uzraudzībā. Mājās Iecavā viņu nogādāja ar speciālu transportu, kura saorganizēja pašvaldība. Rīdziniekus mājās nogādā slimnīcas transports. Par visu ir padomāts, Laima saka. Bet vai tā tiešām ir?  “Zoom” platformā pēc pulksten sešiem vakarā sazvanāmies ar Infektoloģijas centra ārsti Edīti Kausenieci. Pēc dežūras slimnīcā daktere vēl ir strādājusi ar studentiem. Ir sagurusi. Ikdienā viņa ir ambulances, ne slimnīcas ārste. Taču oktobra sākumā nozīmēta aizvietot atvaļinājumā aizgājušo kolēģi un kopš tā brīža joprojām strādā Covid-19 slimnīcā, kā daktere tagad sauc Infektoloģijas centru. Neviens nav jautājis, vai grib strādāt ar Covid-19 slimniekiem. Ir maza daļa tā dēvēto tranzītpacientu, kuru Covid-19 statuss vēl nav zināms. Viņus ievieto atsevišķā nodaļā un gaida analīzes. Tomēr lielākā daļa tranzītpacientu izrādās koronavīrusa pozitīvi. Daļa paliek slimnīcā, daļa dodas ārstēties mājās. Vakarā, kad sarunājamies, brīvu vietu infektoloģijas slimnīcā ir maz. Edīte Kauseniece saka, mazāk par 10. Salīdzinot ar pavasari, pieaudzis ne tikai saslimušo skaits, bet arī slimnīcā pavadīto dienu skaits. Pašlaik stacionārā nonāk tikai tie, kuru veselības stāvoklis ir patiešām slikts. Un te Covid krīze sāpīgi izgaismo problēmas, kuras medicīna ir izjutusi gadiem. Problēmas, par kurām ārsti nepagurdami runājuši gan medijos, gan valdības sēdēs. Ja ārste Edīte Kauseniece tagad varētu ko lūgt valdībai, viņai būtu tikai viena prasība - vairāk ārstu un aprūpes personāla. Mediķi pašlaik strādā uz spēku izsīkuma robežas.    

Pēc nepilna pusotra gada Latvijā jāsāk darboties dzērienu iepakojuma depozīta sistēmai. Kaimiņos Lietuvā un Igaunijā šī sistēma, kas mudina cilvēkus dzērienu pudeles un skārda bundžas nodot otrreizējai pārstrādei, jau sen kā darbojas. Mēs savu kārtu vēl tikai gaidām, bet aizkulisēs jau sākušās ietekmīgu biznesa spēlētāju cīņas par to, kurš depozīta sistēmu ieviesīs. Un atkal jau izskan aizdomas par jaunām shēmām un negodīgu konkurenci. Kas un par ko cīnās – stāstīsim raidījumā Atvērtie faili. Valmiermuižas alus šefs Aigars Ruņģis ir sava biznesa saimnieks jau 11 gadus. Iepriekšējās ekonomiskās krīzes laikā viņš atgriezās dzimtajā pusē un Valmieras pievārtē atvēra alus darītavu. Tagad tā nodarbina ap 100 cilvēku. Valmiermuižas alus darītava nav liela – gadā saražo ap 2,4 miljoniem litru alus. Tas ir tikai mazliet vairāk nekā procents no visa Latvijā saražotā alus, tomēr uzņēmums ierindojas starp 20 lielākajiem nodokļu maksātājiem Vidzemē. Būtiskas pārmaiņas ne tikai šo alus darītavu, bet lielu daļu dzērienu ražotāju sagaida no 2022.gada februāra. Tad Latvijā jāsāk darboties iepakojuma depozīta sistēmai. Tai vajadzētu mudināt cilvēkus savākt plastmasas un stikla pudeles, arī skārdenes un nodot tās otrreizējai pārstrādei. Iepērkoties veikalā, katram dzērienam pieskaitīs 10 centu depozīta maksu. Pircējs naudu varēs atgūt, kad iepakojumu nodos atpakaļ. Tie, kas to izdarīs, finansiāli neko nezaudēs. Tie, kas iepakojumu nenodos – zaudēs, bet būs arī ļaudis, kas varēs nopelnīt. Ja savāks ne vien pēc sevis, bet arī tās pudeles vai skārdenes, kas mētāsies ceļmalās vai citur. Jau šobrīd, domājot par otrreizēju pārstrādi, Valmiemuižas alus izvēlējies etiķetes pudelēm līmēt tā, lai tās ir vienkārši noņemamas. Ja viss ies pēc plāna, tuvākajos gados uzņēmums iecerējis arī investēt ražotnē, lai Valmiermuižas alus pats varētu apstrādāt pudeles otrreizējai izmantošanai. Taču par noteikumiem skaidrības nav. Saeima par iepakojuma depozīta sistēmu izšķīrās šovasar. Pret to ilgus gadus bija paši dzērienu ražotāji. Situācija mainījās, kad kļuva skaidrs, ka par neefektīvu atkritumu apsaimniekošanu Eiropas Savienības dalībvalstīm būs jāmaksā soda naudas. Arī Latvijai, kas var to paprasīt no komersantiem. Eiropas Savienības dalībvalstu lielais uzdevums ir samazināt dabas piesārņojumu un atkritumu nonākšanu vidē. Bloka mērķi nav zemi. Līdz 2029. gadam dalībvalstīm atkārtotai pārstrādei jānodod 90% vienreiz lietojamo plastmasas pudeļu. Salīdzinājumam - šobrīd pārstādei nodod knapi pusi plastmasas iepakojuma. Un depozīta sistēma ir tā, ar kuru plānots šos mērķus sasniegt. Taču līdz ar lēmumu par sistēmas ieviešanu sākusies asa cīņa par to, kurš to pārvaldīs jeb būs iepakojumu depozīta sistēmas operators. Dzērienu iepakojumu depozīta sistēmas operatora konkursam ir iesniegti divi piedāvājumi. Vienu sagatavojis komersants ar nosaukumu “Depozīta iepakojuma operators” jeb saīsinājumā DIO. To pamatā veido dzērienu ražotāji. Otrs konkursa dalībnieks ir “Nulles depozīts”. Tā ir organizācija, kuru kontrolē atkritumu apsaimniekotāji un kurai pieslējusies arī Latvijas Tirgotāju asociācija. No malas konkursantus ir grūti salīdzināt, jo par piedāvājumiem informācija ir skopa. Zināms, ka dzērienu ražotāju dibinātais DIO organizēs konkursu iepakojuma savākšanas iekārtu jeb tā dēvēto taromātu piegādei. Savukārt atkritumu apsaimniekotāju „Nulles depozīts” varētu startēt ar Latvijā izgudroto “WinGo” taromātu, kurš izvērtis plašu informatīvo kampaņu sociālajos tīklos.

Nākamreiz, ejot pa pilsētu, pavērojiet, cik pieejama apkārtējā vide ir cilvēkiem ar kustību, redzes vai dzirdes traucējumiem. Piemēram, vai luksoforam ir skaņas signāls? Latvijā ar invaliditāti sadzīvo katrs desmitais jeb vairāk nekā 202 tūkstoši iedzīvotāju. Katru gadu šim skaitam ir tendence pieaugt. Likumos vides pieejamības prasības ir, reālajā dzīvē tās joprojām mēdz ievērot tikai formāli. “Ar Latvijas Mākslas akadēmiju mēs jau astoņus gadus cīnāmies par to, ka tā uzbrauktuve nav atbilstoša tā laika normatīvam, nu un astoņus gadus mēģinām pierādīt, ka zilonis ir zilonis,” saka invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” vadītājs Ivars Balodis. Pēc viņu novērojumiem puslīdz pieejama ir katra piektā publiskā ēka Latvijā. Piedevām lielās pašvaldības lobē likuma grozījumus, kas to būvvaldes atbrīvotu no vides pieejamības kontroles. Raidījums Atvērtie faili pēta, cik pieejama apkārtējā vide ir cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ja ievērotu mūsdienu būvnormatīvus, visām jaunajām publiskajam ēkām vajadzētu būt ērti pieejamām cilvēkiem ar kustību, redzes un dzirdes traucējumiem, taču, izrādās, realitāte ir cita. 28 gadus vecais Voldemārs Lapa ar ratiņkrēslu uzbrauc uz pacēlāja biedrības “Apeirons” birojā. Viņam palīdz organizācijas darbinieks, asistents Jānis. Voldemārs jau gadu darbojas biedrībā kā brīvprātīgais. Kolēģi Voldemāru slavē, jo viņš ar lielu entuziasmu dodas ielās, lai apkārtējie redz, ka cilvēki ar invaliditāti var būt aktīvi un iekļauties sabiedrībā. Šoreiz dodamies kopīgā apgaitā pa Rīgas centru.  

Parasti, kad vairāki cilvēki vienlaikus kāpj pa kāpnēm, viņi to dara mierīgi, viens otram aiz muguras. Ofēlijai ir bail uzgriezt kādam muguru. Citu cilvēku klātbūtnē viņa pa kāpnēm kāpj ar sānu, lai redzētu, kas notiek. Viņa salecas no pēkšņiem pieskārieniem un baidās no citu cilvēku dusmām. Ofēlijai tagad ir 26 gadi, un šīs ir sekas bērnībā ģimenē piedzīvotajai vardarbībai. Cik bērnu cieš no vardarbības, precīzu ziņu nav. Par varmācību mēdz klusēt pat upuri. Bet policistu un psihologu ikdiena ļauj apjaust – daudz. Vai mēs Latvijā spējam bērnus laikus pasargāt no vardarbīgiem vecākiem? Raidījums Atvērtie faili pēta, cik izplatīta Latvijā ir vardarbība pret bērniem un vai sabiedrība kopumā un valsts institūcijas dara pietiekami daudz, lai pasargātu bērnus no vardarbīgiem vecākiem. Ofēlijai Spektorei ir īsi, zili krāsoti mati. Mugurā hūdijs, kā mūsdienu jaunieši sauc džemperi ar kapuci. To noklāj vārds “skumīgi”, kas atkārtojas daudzas, daudzas reizes. Un piebilde - “bet ne vienmēr”. “Lai es runātu par vardarbību savā bērnībā,  man ir nedaudz jāpaskaidro par savu tēvu. Cik es saprotu, viņš ir bijis ļoti spējīgs, gudrs, inteliģents cilvēks, bet tad viņu aizsūtīja padomju armijā. Uz Baku, kur tajā brīdī notika šausmas, tur tajā brīdī praktiski notika genocīds. Viņš nebija pirmajā vilnī, viņš bija tur vēlāk miera uzturētājs, bet viņš pavisam noteikti ir bijis aktīvajā karadarbībā, viņš pavisam noteikti ir piedzīvojis lielas kara šausmas. Viņš ir izgājis cauri lietām, kurām cilvēkam nekad nevajadzētu iet cauri,” Ofēlija sarunu sāk ar prologu. Ofēlija piekrita pastāstīt par savu pieredzi, augot ar varmāku. Tēvu, kurš savai ģimenei lika iziet cauri lietām, kurām cilvēkam nekad nevajadzētu iet cauri. Pēc armijas tēvs atgriezās ģimenē. Pie divām meitām un sievas. Pamazām tēvs sāka dzert arvien vairāk un kļuva valdonīgāks. Ofēlija atceras reizes, kad slaucījusi no dzīvokļa grīdas mammas asinis un raudājusi. “Tas tika slēpts, tas tika ļoti slēpts, jo tas taču ir kauns. Cik es atceros, tēva ģimene, kad viņiem mēģināja pastāstīt, īsti neticēja, ka ir tik traki. No mammas ģimenes, cik es saprotu, viss tika slēpts, jo lietām taču jābūt glītām,” stāsta Ofēlija. Taču jaunā sieviete spriež, ka cilvēki, visticamāk, zināja, bet neko nedarīja. Tēvs vienmēr bija valdonīgs, tādu viņu visi uztvēra, bet no ārpuses neviens ģimenes lietās neiejaucās. Īsti nepalīdzēja arī dienesti. Vienā reizē, kad pēc Ofēlijas zvana atbrauca policisti, viņi tēvu aizveda.  Kādā brīdī mamma pēc trakākiem skandāliem sāka iet uz slimnīcu. Viņa to darīja, lai šķiroties varētu pierādīt, ka cieš no vardarbības. Mammu aplāpīja, tomēr vardarbību ģimenē neviens necentās novērst. Vai ģimenē bija arī labi brīži? “Jā, absolūti. Mums bija pāris svētas lietas. Mums bija ceptās reņģītes, mums bija mūzika, mums bija Vinnijs Pūks. Man tēvs agrāk bija dīdžejs, līdz ar to mums bija milzīga mūzikas kolekcija,” atklāj Ofēlija. Ofēlija pamanījusi, ka bija daži mūziķi, kuru skaņdarbu atskaņošanas laikā tēvs bija mierīgs un vardarbība nenotika. Viņa to izmantoja, kad gribēja, lai mājās ir miers. Viens no tādiem mūziķiem bija Maiks Oldfīlds. Tēvs labi gatavoja ēdienu un lasīja meitām Vinniju Pūku. Bet viņš bija pilnīgi neparedzams. Nekad nevarēja zināt, kurš tēvs šodien atvērs mājas durvis. Pēc skandāliem, diezgan klasiski, tēvs mēdza mammai atnest puķīti. Ja tev iesit, ej prom uzreiz, negaidi otru reizi, saka Ofēlija. Viņai šausmas beidzās 13 gadu vecumā. Mamma saņēmās un varmāku pameta. Pēc šķiršanās tēvs vēl nāca un ģimeni traucēja – Ofēliju ar māsu vainoja par šķiršanos, abas sauca par sliktiem bērniem. Ofēlija saka, mamma bija salauzta. Laulību šķīrusi tiesa ar nosacījumu, ka māte varmākam nopērk dzīvokli. Māte tam piekritusi un mitekli nopirkusi kredītā, ko joprojām atmaksā. Ofēlija stāsta, ka pēc bērnībā pieredzētās vardarbības viņas attiecības ar vīriešiem nav vienkāršas. Tagad attiecību ar tēvu meitai nav. Viņa domā, ka tēvs tā arī neapjauta, ko ģimenei nodarījis. Ofēlija cer, ka tēvs kādu dienu tiks ar sevi galā un meklēs palīdzību. Pašlaik viņa priecājas, ka tēvam nav citas ģimenes, jo nevēlas, lai cita sieviete un citi bērni pieredz to, ko pieredzēja viņa. Tagad viņa saprot, ka nedrīkst notikušajā vainot sevi. Bērnībā bieži to nesaprata. Ofēlija arī mudina cilvēkus apzināties, ka vardarbība kaimiņu dzīvoklī aiz sienas nav viņu privāta lieta. Tā ir visas sabiedrības lieta. Prakse nerunāt par vardarbību ģimenē, viņasprāt, nāk no padomju laikiem. Ofēlija pati netika sista. Taču viņa saka - tēva sitieni mātei sāp arī bērniem. Cik daudzi bērni mūsdienu Latvijā ģimenē piedzīvo vardarbību – vienalga, emocionālu vai fizisku, skaidri nav zināms.

Rīgas brīvostā nesen noslēdzies tās pēdējās desmitgades lielākais darījums – par 18 miljoniem eiro osta savā īpašumā ieguvusi divas piestātnes, kuru izmantošanas iespējas ir ierobežotas. Rīgas brīvosta saka – tā ir maksa par privāta ogļu pārkraušanas biznesa pārcelšanu prom no pilsētas centra. Un tomēr – cena ir daudzkārt lielāka par citu piestātņu būvniecības izmaksām šajā Daugavas krastā, bet darījuma pamatlicējs – bijušais brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs – tagad ir 18 miljonus saņēmušā uzņēmuma algots konsultants. Cik pamatots ir vērienīgais darījums, pēta raidījums Atvērtie faili. Ir darbadienas pēcpusdiena Krievu salā. Tā ir Rīgas brīvostas teritorija Daugavas kreisajā krastā. Satiksme kūsā. Smagās automašīnas viena pēc otras piestāj pie iebraukšanas muitas teritorijā. Veidojas pat nelielas rindas. Šī ir Krievu salas vecā jeb neatjaunotā daļa. Tepat blakus atrodas pirms diviem gadiem ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu pārbūvētā salas daļa. Par 171 miljonu eiro šeit attīstīta jauna, vērienīga infrastruktūra, lai radītu piemērotus apstākļus ogļu pārkraušanai. No pērnā gada marta visa ogļu pārkraušana no Rīgas centram tuvās Eksportostas ir pārcelta uz šejieni. Tomēr mūsu apmeklējuma laikā nekāda liela rosība te nevalda. No 1.oktobra Krievija pilnībā aizliegusi vest ogles caur Latviju. Pagaidām ostās pienāk vēl tās kravas, kas devušās ceļā līdz 1.oktobrim, taču kopumā šī biznesa perspektīvas Rīgā rādās drūmās krāsās – nav ogļu, nav arī biznesa. Raidījuma Atvērtie faili izpētītais liek domāt – nupat izsīkušā ogļu pārkraušanas biznesa pārcelšanas izmaksas pēc būtības ir vēl lielākas, nekā publiski zināmais 171 miljons eiro. Lai privātais uzņēmums “STREK” ogļu pārkraušanu no Rīgas centra pārceltu uz Krievu salu, Rīgas brīvosta par 18 miljoniem eiro no tā atpirkusi divas piestātnes. Piestātnes ar nosaukumu PM - 20 un PM - 21 atrodas Eksportostā. Divu burtu saīsinājums PM veidojies no senāka vietas apzīmējuma šajā Daugavas krastā – Pīļu muiža. Tagad gan no pīlēm te nav ne miņas. No 90.gadu sākuma līdz 2019.gada martam šeit saimniekoja uzņēmums STREK, kas specializējies ogļu pārkraušanā, bet kopš pērnā gada abas piestātnes zemesgrāmatā reģistrētas uz Rīgas brīvostas vārda. Piestātņu iegādes darījums noslēdzās pērn, bet līgums tika noslēgts jau 2016.gada 26.maijā, kad brīvostas pārvaldi vadīja Leonīds Loginovs, bet valdes priekšsēdētājs bija toreizējais Rīgas vicemērs Andris Ameriks. Sākotnēji norēķini ar STREK bija plānoti desmit gadu laikā pēc pieņemšanas - nodošanas akta parakstīšanas. Tomēr jau tajā pašā - 2016.gadā - un gadu vēlāk līgums ar STREK tika papildināts, un Rīgas brīvosta nolēma uzņēmējam jau 2016.gadā samaksāt pirmos 12 miljonus. Nākamajā gadā firmai tika pārskaitīti trīs miljoni, un pērn – vēl tikpat. Līdz ar šo divu piestātņu iegādi brīvostas valdījumā un īpašumā kopumā ir 99 piestātnes. Lielākā daļa no tām ir iznomātas saimnieciskās darbības veikšanai, bet 16 stāv tukšas. Viņu vidū tagad ir arī par 18 miljoniem iegādātas Pīļumuižas piestātnes.

Katru gadu Latvijā pilngadību sasniedz ap 500 bērnu, kuri auguši ārpusģimenes aprūpē. 18 gados viņiem jāsāk pastāvīga dzīve, bet daudziem tas izrādās… praktiski neiespējami. Atbalsts atkarīgs no pašvaldības un līdz ar to ir sava veida loterija – paveiksies vai nē. Turklāt bez ģimenes stiprā pleca palikušajiem svarīga ir ne tikai nauda, bet arī morālais atbalsts, un to valsts tikai tagad mācās sniegt. Kā uzsākt patstāvīgu dzīvi ar pārdesmit eiro kabatā un bez ģimenes finansiālā un emocionālā atbalsta? Šādā situācijā pēc pilngadības nokļūst daudzi ārpusģimenes aprūpē auguši jaunieši. Raidījums Atvērtie faili pēta, kāpēc Latvijā nav tādas atbalsta sistēmas, kas pēc dzīves bērnu aprūpes centros vai audžuģimenēs jauniešiem ļautu nostāties uz kājām. Dukuļi ir audžuģimene. Sarmītes un Valda meitas jau pieaugušas un audzina savus bērnus, tāpēc pieņēmuši četrus audžudēlus. Vēl divi puikas – sešpadsmitgadīgais Ņikita un piecpadsmitgadīgais Rimants šobrīd ir skolā. Pirmais ģimenē pirms desmit gadiem ieradās Roberts – kuru šeit mīļi dēvē par Robinsonu. Audžuģimenes saņem atlīdzību un pabalstu bērnu uzturam precīzi līdz dienai, kad viņi kļūst pilngadīgi. Turpmāk jaunietim dzīvokļa pabalstu vai dzīvesvietu līdz 24 gadu vecumam sniedz pašvaldība, kuras bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūp. Vismaz tā paredz likums. Roberta gadījumā tā būtu Līgatnes novada pašvaldība. Novadā maksimālais dzīvokļa pabalsta apmērs ir 41 eiro, par to šobrīd Roberts īrē istabu audžuvecāku Dukuļu mājā, labi apzinoties, ka citur dzīvojamo telpu atļauties nevarētu. Sarmīte saglabājusi vēstuli, kuru Robertam pirms gada sūtījusi Līgatnes novada dome. Pašvaldība piedāvā vienreizēju pabalstu patstāvīgas dzīves uzsākšanai – 128,06 eiro, vienreizēju pabalstu sadzīves priekšmetiem un mīkstajam inventāram – 249,71 eiro un pabalstu ikmēneša izdevumiem 64,03 eiro – ja sekmīgi mācās. Līdztekus dzīvokļa pabalstam tas ir atbalsts, ko saskaņā ar likumu pašvaldībām ir jāsniedz pilngadību sasniegušiem jauniešiem, kas auguši bez vecākiem. “Te ir tā vājā vieta, tāpēc, ka valsts jau nekur nav noteikusi konkrētu summu, valsts ir noteikusi ne mazāk kā. Minimālo. Pašvaldībai ir brīvas rokas piešķirt tik, cik viņi uzskata, cik viņu iedzīvotāju vajag atbalstīt,” saka Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere. Pirms diviem gadiem Tiesībsargs veica apjomīgu pārbaudi visās Latvijas pašvaldībās par sociālajām garantijām pēc ārpusģimenes aprūpes. Lielākā daļa pašvaldību maksā likumā noteikto summu. Ņirgāšanās par cilvēku, pēc Grāveres domām, ir vienreizējais pabalsts sadzīves inventāram jeb Tiesībsarga birojā dēvētais “pūriņš”. Kas domāts tam, lai jaunietis savu dzīvesvietu varētu aprīkot ar visu nepieciešamo. Valstī noteiktais, minimālais pabalsta apmērs ir 249,71 eiro, bet jau likuma tapšanas brīdī bija skaidrs, ka tā ir tikai puse no tolaik nepieciešamā. Pērn Tiesībsargs aicināja Labklājības ministriju un pašvaldības pārskatīt regulējumu. Ministru kabineta noteikumi nav mainīti, savukārt, gods kam gods, vairākas pašvaldības ir atsaukušās un palielinājušas pabalstu apmērus, vēl dažas plāno tos pārskatīt nākamgad. Jāteic gan, ka pāris pašvaldībās tie jau bija augstāki, nekā likumā noteiktais minimums. Te īpaši jāizceļ Liepāja, kur pūriņa pabalsts sasniedz 700 eiro. Lielāki pabalsti patstāvīgas dzīves uzsākšanai ir arī Naukšēnos un Apē. Tie nav bagātākie novadi, līdz ar to Grāvere uzsver – tas ir attieksmes jautājums.    

Ģertrūdes ielā Rīgā, netālu no Satekles ielas, ir vecs daudzdzīvokļu nams. Pabalējusi ēka ielas malā. Par šo namu var teikt – ja vien sienas prastu runāt. Pirms 14 gadiem ap to vijās drāma, kuru atrisināja tikai tiesas spriedums. Tiesas aprakstītajā nama izkrāpšanas shēmā figurē viltots testaments, notāre un nekustamo īpašumu biznesā zināmu cilvēku uzvārdi. Bet par vainīgu tika pasludināts tikai kāds 35 gadus vecs, plašākai publikai nepazīstams vīrietis. Vai viņš tiešām darbojās viens? Par īpašumu krāpšanu un notāru atbildību - raidījumā Atvērtie faili. Pētām īpašumu krāpšanas shēmu. Kad kāda Rīgas daudzdzīvokļu nama mantinieks vēlas reģistrēt savu mantoto īpašumu, pēkšņi atklājas, ka tam jau ir cits īpašnieks. Tante vēl 80. gados visu novēlēja tēvam, jo viņš bija vienīgais dēls savai mātei. Un tāpēc viņa mammas māsa visu viņam novēlēja. Tā savu stāstu sāk īpašuma likumīgais šā brīža mantinieks. Viņš vēlas saglabāt anonimitāti, taču visu viņa teikto apliecina tiesu spriedumi, tāpēc mēs šo lūgumu respektējam. Sauksim viņu par Kristapu un viņa teikto ierunā radio kolēģi. 2006.gadā Kristapam nomira radiniece. Viņas tuvākais radinieks bija Kristapa tēvs. Tēvam kopā ar aizgājēju piederēja Ģertrūdes ielas dzīvojamā nama domājamās daļas.  Pēc tantes nāves mantinieks, Kristapa tēvs, devās pie notāres noformēt mantojumu. Bet notāre viņam ieteica nesteigties, sakot, ka citu mantinieku nav. Deva padomu vispirms sakārtot dokumentus, jo īpašums nebija ierakstīts Zemesgrāmatā. Notāre mantojuma lietu neatvēra. Kad pagāja pusgads, tēvs aizgāja uz Zemesgrāmatu un tad viņam teica – re, kur ir īpašnieks, kurš Zemesgrāmatā reģistrēts. Bija sludinājums „Latvijas Vēstnesī”, ar aicinājumu pieteikties mantiniekiem. Termiņš ir pagājis. Viss ir noticis.  Gan Rīgas, gan lauku īpašums, kuru arī vajadzēja mantot no tantes, pēkšņi izrādījās cita cilvēka – Gunāra Groza – īpašumā. Viņam bija privāts testaments, kuru viņš pats bija rakstījis. Kuru bija apstiprinājuši trīs vīri, kurus viņš kaut kur satika. Tiesas spriedumā rakstīts, ka Groza krogā „Hali-Gali”, kas atrodas netālu no vērtīgā īpašuma, uzrunājis trīs vīriešus. Viņi krogā slīcinājuši bēdas par neatrasto darbu. Groza nepazīstamo trijotni aicinājis kļūt par lieciniekiem privātā testamenta lietā. Sacījis, ka tante pirms nāves gribot atstāt īpašumu. Viens no viņiem devies līdzi uz kādu dzīvokli, kur blakus istabā dzirdējis kādu cilvēku vaidam. Tā viņi uzņēmušies būt par lieciniekiem un parakstījuši privāto testamentu.  Ar šo viltoto testamentu Groza devās pie notāres Ingūnas Bobrovskas, ar viņas svētību tika pie sveša īpašuma un tūlīt to mēģināja notirgot.    

Krievijas samazinātā tranzīta dēļ Latvijas lielākās ostas Ventspilī un Rīgā pašlaik cīnās par izdzīvošanu. Ne brīdinājumi par bīstamo atkarību no Krievijas, ne korupcijas skandāli nav likuši tām mainīties – ostas gadiem turpināja būt ienesīga peļņas ādere savējiem. Amerikāņu lēmums Aivaru Lembergu iekļaut sankciju sarakstā nu pamudinājis valdību nākt klajā ar ostu reformas plāniem. Bet… vai ietekmīgas biznesa intereses šoreiz to neapstādinās, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili. Pirmā daļa. Biznesa kritums Rīgas osta ir lielākā Latvijas osta. Pēdējos desmit gados tā strādājusi ar mainīgām sekmēm. Bijuši veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi gadi. Kopš 2019.gada kravu apgrozījums vairs tikai krīt un šogad sasniegts antirekords. Pirmajos astoņos mēnešos kravu apjoms sarucis par ceturto daļu. Rīgas ostas balsts - ogles, kas daudzus gadus auga griezdamās un ostai ļāva uzrādīt strauju izaugsmi, bet tās vadītājiem – noraidīt jebkuru kritiku par pārvaldes problēmām, nu nokritušās par vairāk nekā 65%. No Rīgas prom varētu doties arī savulaik oligarhu paspārnē izlolotais, kopīgi ar Krievijas milzi „Uralhim” uzturētais minerālmēslu pārkraušanas terminālis „Riga Fertilizer Terminal”. Arī cita veida kravu pārkraušana nesokas spoži. Rīgas Brīvostas pārvaldnieks Ansis Zeltiņš gan uzskata, ka situācija nav dramatiska. Uzņēmēji pārstrukturizējoties, atrodot veidus, kā turpināt pelnīt. Piemēram, kāds minerālmēslu terminālis tagad pielāgojies graudu pārkraušanai, citi, kas agrāk uz metāllūžņiem neesot skatījušies, tagad gatavi arī šādas kravas ņemt. Kad vaicāju, vai varētu būt patiesas runas, ka termināļus pārdošanai izlikuši ap 70% Rīgas ostā strādājošo komersantu, Zeltiņš atbild, ka pats par sevi tas nebūtu nekas briesmīgs. Sarežģīta situācija ir ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī. Tur šogad pirmajā pusgadā kravu apgrozījums nokritis vēl dramatiskāk - par 41%. Savukārt Liepājā situācija ir mazliet labāka - samazinājums bijis par 15%. Ventspils un Rīgas ostas faktiski cīnās par izdzīvošanu, tikmēr pārējām Baltijas valstu ostām klājas krietni labāk. Tallinas ostā šā gada pirmajā pusē bijis pat neliels – divu procentu – kravu apgrozījuma pieaugums. Savukārt Klaipēdā kravas samazinājušās par sešiem procentiem, ko tā pamato ar „Covid” ietekmi. Ostas ilgus gadus ir bijis kumoss, no kura nokosties oligarhiem. Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētājs ilgus gadus bija pilsētas mērs Aivars Lembergs, un kā liecina krimināllietas materiāli, paralēli publiskajiem amatiem viņš ieguva slēptas īpašumtiesības daudzos ienesīgos ostas uzņēmumos. Tikmēr uzņēmēji sūdzējās par biznesam nelabvēlīgu vidi un korupciju. "Kamēr Voldemorts Ventspilī rausta visas stīgas, ārvalstu investori vienkārši nenāks.” Tā 2012.gadā situāciju ostā raksturoja tā brīža „Ventspils naftas” valdes priekšsēdētājs Saimons Bodijs.  Nekas īpaši nav mainījies arī pēdējos gados, stāsta Ventspils uzņēmējus pārstāvošās biedrības “Baltijas asociācija – Transports un Loģistika” izpilddirektors Ivars Landmanis. Otrā daļa. Ar biznesu jādalās Andrejs Jurčenko ir uzņēmējs, kas vairāk nekā 25 gadus darbojas atkritumu savākšanas biznesā. Šā gada pavasaris viņam nesa labas ziņas. Pēc gandrīz desmit gadus ilgas cīņas notika būtisks pavērsiens tiesvedībā ar Rīgas brīvostas pārvaldi. Augstākās tiesas Senāts (3.martā – tikai lsm) atstāja negrozītu iepriekšējās instances lēmumu, ar kuru par prettiesisku atzīts Brīvostas lēmums neslēgt līgumu ar Jurčenko firmu „Corvus”. Firma daudzus gadus apkalpoja kuģus Rīgas ostas akvatorijā, bet tad 2010.gadā no ostas biznesa to faktiski izspieda.  Tiesas lēmums firmai tagad paver iespējas piedzīt no Rīgas Brīvostas pārvaldes zaudējumus. Precīzu summu Jurčenko vēl nevar nosaukt, taču lēš, ka tas varētu būt amplitūdā no pieciem līdz desmit miljoniem eiro. Kā atminas Jurčenko, uzņēmējdarbības vide Rīgas ostā pasliktinājusies, kad pārvaldnieka gaitas sāka Leonīds Loginovs. Pirms Anša Zeltiņa viņš šo amatu ieņēma gandrīz 20 gadus. Atkritumu bizness, kurā iepriekš darbojušies vairāki pakalpojumu sniedzēji, gadu gaitā faktiski nonācis vienas kompānijas rokās. Šī kompānija ir „Eko osta”, kuras īpašniekos ap to laiku arī varēja manīt oligarhu pēdas. Jurčenko uzskata, ka Loginovam joprojām ir liela ietekme uz lēmumu pieņemšanu, un arī pēc Zeltiņa atnākšanas Rīgas ostā nekas nav mainījies. Zeltiņš to noliedz. Tomēr, gatavojot šo raidījumu, dažādi avoti apstiprina, ka Loginovs joprojām piedalās sanāksmēs, kur risina ostu jautājumus. Arī interviju ar Latvijas Radio Loginovs norunā tieši Rīgas brīvostas telpās. Trešā daļa. Kā nenogāzt valdību Korupcija atņem savu valstu iedzīvotājiem resursus, pamata pakalpojumus un ekonomiskās iespējas, kamēr tā padara bagātus dažus atsevišķus cilvēkus un veicina vides iznīcināšanu, politisko nestabilitāti un konfliktus. Tā ASV finanšu ministrs pērn 9.decembrī skaidroja, kādēļ ASV, balstoties uz tā dēvēto Magņitska likumu, nosaka sankcijas pret Latvijas pilsoni Aivaru Lembergu.  Līdz šim ostu valdes ir bijušas vienas no uzskatāmākajām politiskajām barotnēm. Valsts un pašvaldību vienādā proporcijā ieceltie valdes locekļi bija vieni no vislabāk atalgotajām amatpersonām valstī. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits no Jaunās Konservatīvās partijas šobrīd skaidri vēl nesaka, cik pārstāvju pašvaldībām šajās jauno kapitālsabiedrību vadības institūcijās varētu būt. Optimāli būtu līdz 30%, taču tas ir sarunu jautājums, cik daudz katra no pašvaldībām gatava ieguldīt jaunajās kapitālsabiedrībās. Aiz karstajām cīņām par ostu pārvaldības maiņu uzmanības ēnā palikusi vēl kāda neliela, taču būtiska detaļa. Sākotnējā likumprojekta redakcijā bija minēts, ka osta pati vai tās uzņēmumi veic maksas pakalpojumus, tajā skaitā, nodrošina velkoņu pakalpojumus. Neatkarīgi no tā, kādus lēmumus pieņems politiķi, nekāda rožaina nākotne ostas nesagaida arī turpmāk, jo Krievija turpina stiprināt savas ostas. Tomēr Linkaita ieskaitā situācija nav bezcerīga. Šobrīd nav skaidrs, vai ostu reformu izdosies īstenot un kādā redakcijā tā beigu beigās būs.     

Nav tādas statistikas, cik cilvēku, sportojot mājās, ir kaitējuši savai veselībai. Nav arī zināms, cik iesaistījušies kādā no svara zaudēšanas programmām, kas nepārtraukti tiek reklamētas interneta vidē. Tomēr teju katrs, visticamāk, pazīst kādu, kurš pazīst kādu, kurš pabijis kādā slēgtā tievēšanas grupā. Internetā popularitāti iemantojuši dažādi uztura izaicinājumi un tievēšanas programmas, kas visbiežāk īsā laikā un bez lielas piepūles piedāvā tikt vaļā no liekā svara. Un cilvēki ir gatavi maksāt naudu, lai tiktu uzņemti kādā slēgtā tievētāju grupā vai arī saņemtu it kā tieši viņiem radītas ēdienkartes. “Kas mani visvairāk satrauc, ka tur cilvēki ir vērsti uz naudas pelnīšanu, viņi principā nenes nekādu atbildību, neviens viņus nekontrolē,” saka sporta zinātnes doktore Ieva Zvīgule. Raidījums Atvērtie faili šovasar ielūkojās trīs internetā pamanītās tievēšanas programmās. Cik kvalificēti izrādījās padomdevēji un cik pamatoti - paši padomi? Stokholmas diēta “Šodien ir trešā Stokholmas diētas diena, jūtos ļoti labi, šorīt man bija paredzēts smūtijs, taču tā kā es iešu tūlīt trenēties, tad…” Dziedātāja Liene Greifāne skatītājus video rullītī uzrunā, sēžot pie brokastu galda. Zīmola StockholmDiet.com, turpmāk Stokholmas diētas, mājaslapā rakstīts, ka katram klientam tiek personīgi izstrādāts notievēšanas plāns, tādā veidā svars zūd veselīgi – bez fiziskiem treniņiem, medikamentiem un badošanās. Izcelts teikums: “Zaudē svaru 7 dienās!” “Tas tāds mārketinga triks, jo skaidrs, ka neviens normāls cilvēks veselīgi savu svaru nevar samazināt 7 dienu laikā,” saka sertificēta uztura speciāliste, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Eva Kataja, kura sekos līdzi mūsu eksperimentam. Kāds būtu optimālais laiks? Tas gan atkarīgs no katra individuāli. Lāsmai ir 34 gadi, svars 122 kilogrami. Viņa piekrīt izmēģināt vienu no populārākajiem piedāvājumiem interneta telpā – Stokholmas diētu. Programma aprēķina Lāsmas medicīniski ideālo svaru: 64 kg, ar piebildi, ka līdzīga vecuma vīrieši uzskata, ka viņa vislabāk izskatītos, ja svērtu 85. Kad mērķa svars izvēlēts, parādās trīs sieviešu tievēšanas sasniegumi, viņu vidū arī aktrise Evija Skulte, un Lāsmai jāatbild uz iedvesmojošiem jautājumiem, piemēram, kā tu varētu nosvinēt savus 37 nomestos kg? Lāsma diētu ievēros divas nedēļas. Reģistrējoties, uzreiz jāsamaksā 9 eiro 95 centi par pirmo nedēļu. Stokholmas diētas piedāvātāju vārdā ar žurnālistiem komunicē zīmola sabiedrisko attiecību vadītāja Sandra Gantimurova. Viņa uz jautājumiem piedāvā atbildēt tikai rakstiski. Atbildēs norādīts, ka kaloriju ierobežošana īstermiņā nenodara kaitējumu veselam cilvēkam, tas esot zinātniski pierādīts fakts. Šāda tievēšana ar tai sekojošiem uztura plāniem, kuros kaloriju daudzums katrā līmenī tiek palielināts, palīdzot ilgtermiņā uzlabot veselību. Savukārt atbildot uz jautājumu par ēdienreižu vienveidīgumu, norādīts, ka piedāvājumu var mainīt biežāk nekā reizi desmit dienās, ja klients vēlas. “MonacoFit” programma Citā reklāmas video tievētgribētājus uzrunā fitnesa modele Paula Freimane, viņa aicina pieteikties “MonacoFit” programmai. Vīrietim, kurš piekrīt izmēģināt “MonacoFit” piedāvājumu, ir 35 gadi, svars: 95 kg. Bezmaksas tests aprēķina, ka medicīniski ideālais svars būtu 75 kg. Tiek noformēts maksājums par individuālo piedāvājumu, arī šeit - 9 eiro, 95 centi. “MonacoFit” vārdā ar žurnālistiem komunicē Anna Paula Auziņa, arī – tikai rakstveidā. MonacoFit.com notievēšanas programmas pamatā esot Paulas Freimanes, citēju, “personīgie sasniegumi, iegūtās zināšanas un pieredze Monako ar prasīgiem klientiem”. Programmu Paula esot izstrādājusi kopā ar diplomētiem un sertificētiem speciālistiem. Kādiem? Pēc uzņēmuma vārdiem, tā esot aizsargājama informācija. Izaicinājums ar Vendiju Vietnē “tievēšana online” gozējas 4 nedēļu uztura izaicinājums ar Vendiju. Tas ir trešais eksperiments, kuram ļaujamies. Vendija kopā ar dalībniecēm gatava uzsākt cīņu par formas atgūšanu pēc dzemdībām. “Ja arī tu esi barojoša māmiņa, šis izaicinājums tev būs liels atbalsts,” teikts piedāvājumā. Viņa sola arī plašu klāstu ar efektīvām video treniņu programmām. Vendijas tievēšanas izaicinājums noris slēgtā Facebook grupā, tas maksā 30 eiro pirmajam mēnesim. Vispirms jāizpilda 49 jautājumu tests, lai uzzinātu savu vielmaiņas tipu un attiecīgi ievērotu tam atbilstošu uzturvielu – olbaltumvielu, tauku, ogļhidrātu – proporciju. Vendija Karalkina ar Latvijas Radio tikties piekrīt uzreiz – sporta klubā, kur viņa vada arī mini grupu nodarbības. Vendijas vārds nav ne ārstniecības personu, ne sporta speciālistu datu bāzē. Viņa absolvējusi policijas akadēmiju, studējusi psiholoģiju, sociālo pedagoģiju un reliģijas zinātni. Izgājusi C kategorijas trenera kursus, taču nav nokārtojusi sertifikāciju. Regulāri papildinot zināšanas uzturā, apmeklējot dažādus seminārus. Arī vielmaiņas tipa testu aizguvusi no kvalifikācijas celšanas kursiem.   

Pirms nepilna gada Zosu purvā, Madonas novadā, apmēram pusstundu pēc pusdienlaika atskanēja šāvieni. Kad pēc pāris stundām, ap pulksten 16, kūdras izstrādes vietā ieradās darba vadītājs, viņš ekskavatorā un traktorā atrada divu vīriešu līķus. Nozieguma vietā vēl bija pamests kurpju pāris. Iespējams, slepkavas. Un čaulītes, kuras liecināja, ka šauts ar medību ieročiem.  Policija trauksmi sacēla trijos iecirkņos - Cēsīs, Alūksnē un Madonā. Uz ceļiem izveidoja “slazdus” – policistu posteņus, kuru uzdevums bija pārbaudīt braucošās automašīnas. Cilvēki ziņoja, ka ap nozieguma pastrādāšanas laiku no purva izbraucis auto. Bija zināma krāsa un aptuvenā marka. Šoreiz gan nostrādāja nevis „slazdi”, bet drons, kurš spēkratu pamanīja no augšas. Trīs stundas pēc izsaukuma policija bija atradusi iespējamo šāvēju.  „Aizturēšanas brīdī viņš atradās automašīnā guļošs. Mums bija svarīgi šo automašīnu atrast un nodrošināt, lai, nedod Dievs, viņš kaut ko vēl varētu turpināt,” stāsta Ints Ķuzis, kurš tolaik bija Valsts policijas šefs. Tagad viņš ir Rīgas domes deputāts.  Šī traģēdija nav vienīgā, kas rāda – ieroči Latvijā legāli nokļūst rokās, kuras nedrīkstētu tiem pieskarties. Raidījumā Atvērtie faili pētām, cik viegli tikt pie ieroču atļaujas un vai to īpašniekus vispār kāds uzmana.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests šogad 140 reizes ir devies izsaukumos pie bērniem un jauniešiem, kas mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Jaunākajam no viņiem bija tikai 11 gadu. Pie kāda divpadsmitgadnieka aizbrauca par vēlu, palīdzēt viņam vairs nevarēja… Mēs par šiem gadījumiem uzzinām reti: vecāki par to runāt nespēj, savukārt skolas nevēlas. Kāpēc jaunie cilvēki izšķiras par šādu izmisuma soli? Kur meklēt palīdzību un ko darīt pieaugušajiem, lai laikus pamanītu, ka vajadzīgs atbalsts? 1.daļa. It kā viss bija Maigurs Cepurītis rūpīgi seko līdzi pašnāvību statistikai Latvijā. Tā ir nepielūdzama – pērn no dzīves aizgājuši 288 cilvēki. Viņu vidū - 40 pusaudži un jaunieši. Cepurīšu ģimene ir viena no retajām, kas par šo tematu runā skaļi, un ne tikai: kopā ar sievu, meitu un dēlu izveidojuši mentālās veselības atbalsta organizāciju “Ogle”. Pirms diviem gadiem Maigurs zaudēja 23 gadus veco dēlu Māri. Bēres apmeklēja daudzi viņa vienaudži, kuri dalījās ar ģimeni savās emocijās. Atklājās, ka domas par nāvi bijušas ne vienam vien. Cepurīšu ģimene atskārta, cik maz uzmanības Latvijā pievērš pašnāvībām. Par spīti tam, ka mums ir trešā sliktākā statistika Eiropā. Tā radās doma par garīgās veselības un mūzikas festivālu “Ogle”, kas noticis jau divas vasaras. Pievērst līdzcilvēku uzmanību problēmai - tāds ir galvenais mērķis, kuru sasniegt palīdz gan mūziķu priekšnesumi, gan pieredzes stāsti, gan sarunas ar speciālistiem. Maigurs šausta sevi, vai un kāda ir viņa atbildība par to, ka dēlam dzīve kļuva nepanesama. Atkarības ir viens no biežākajiem pašnāvību riska faktoriem, bet iemesli, kas izraisa domas par pašnāvību, var būt dažādi – kādam tas ir viens faktors, citam – vairāku mijiedarbība. Dati rāda, ka lielāks pašnāvību risks ir jauniešiem, kam ir depresija, psihiski uzvedības traucējumi, zema pašcieņa. Tās var provocēt notikumi ģimenē un skolā, vienaudžu vidē. Rīgas Stradiņa universitātes sabiedrības veselības speciālists Toms Pulmanis uzsver – ja problēma ir ģimenē, svarīgi, lai pusaudzis var saņemt atbalstu skolā. Un otrādi. Kad starptautiskais izglītības pētījums PISA vairākkārt uzrādīja, ka Latvijas skolās milzīga problēma ir mobings, ministrijas sāka domāt par īpašām vadlīnijām, kas skolām palīdzētu tikt ar to galā. Taču Covid-19 pandēmija vadlīniju tapšanu nobremzēja, un šis mācību gads sāksies bez tām. Par nepietiekamu valsts pretimnākšanu runā arī Cepurīši, kas pēc traģēdijas ģimenē apņēmušies pievērst sabiedrības uzmanību pašnāvību tematam. Viņi rīko ne tikai festivālu “Ogle”, bet arī kopā sanākšanas vakarus, lai sniegtu atbalstu citiem palikušajiem. Maigurs atzīst, ka dažreiz rokas nolaižas, bet pateicības vārdi dod spēku turpināt iesākto. Pērn oktobrī Veselības ministrija kopā ar Bērnu slimnīcas fondu un Pusaudžu resursu centru gan sāka piedāvāt jaunu valsts apmaksātu pakalpojumu. Depresijas un pašnāvības risku mazināšanas programmā līdz šim uzņemti ap 40 jauniešu. Viena no viņiem – Anete, kuras vārdu esam mainījuši. Anete apmeklē centra šobrīd vienīgo filiāli ārpus Rīgas – Liepājā. Problēmas ģimenē ir iemesls tam, kādēļ Anete savos 15 gados jau tikusies ar vairākiem speciālistiem arī no sociālā dienesta un pašvaldības policijas. Bijis laiks, kad palīdzību atgrūdusi. Svarīgi, lai palīdzība būtu bez maksas. Pirmkārt, ne visas ģimenes var atļauties speciālista apmeklējumu, otrkārt, vīpsnāt var ne tikai vienaudži, bet arī vecāki. Pusaudžu resursu centra programmu virsvadītājs Emīls Ūdris pārliecināts – palīdzība būtu nepieciešama daudz vairāk jauniešiem. Taču Latvijā pat īsti nav apzināts, cik pusaudžiem varētu būt depresijas pazīmes. Programma paredzēta pusaudžiem vecumā no 11 līdz 18 gadiem ar garastāvokļa traucējumiem, tā ilgst trīs mēnešus. Psihologs norāda, ka dažiem ar to pietiek, bet bieži ar speciālistu palīdzību tiek sastādīts tālākais rīcības plāns. Daudzi jaunieši piesakās paši, diemžēl uz pakalpojumu jau izveidojusies rinda. Veselības ministrijā raidījumam „Atvērtie faili” stāstīja, ka meklē papildu naudu, lai rindā stāvošie jaunieši šogad saņemtu palīdzību, un cer uz lielāku finansējumu nākamgad, lai centra reģionālās filiāles varētu atvērt arī Daugavpilī un Valmierā. 2.daļa. Rindas, skolu reitingi un vecāku gaidas Palīdzību var meklēt arī pie ārsta, bet… Bērnu psihiatrijas klīnikā “Gaiļezerā”, kur uzņem jauniešus ar ģimenes ārsta nosūtījumu, lai pirmoreiz tiktu pie psihiatra, rindā jāgaida pusgadu. Tas pat ir progress – agrāk nācās gaidīt vismaz gadu. Psihiatre Anete Masaļska stāsta, ka jaunie pacienti ierodas no visas Latvijas. Rindas veidojas, jo trūkst speciālistu, un šai problēmai ilgstoši netika pievērsta uzmanība. Šobrīd Latvijā ir tikai deviņi sertificēti bērnu psihiatri. Kā blakus darbu to veic vēl 47 speciālisti. Veselības ministrija tagad rosinājusi atvieglot iespēju iegūt bērnu psihiatra specialitāti – līdzšinējo sešu gadu vietā rezidentūra turpmāk ilgs četrus gadus, skaidro Veselības ministrijas pārstāve Kristīne Kļaviņa. Tāpat Veselības ministrija aicina reģionu iedzīvotājus vērsies pie ārpus Rīgas praktizējošiem speciālistiem, lai atslogotu bērnu slimnīcas ārstus. No 2019. gada pacientiem ar psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem vairākās psihiatru praksēs valsts apmaksātus pakalpojumus sniedz multiprofesionālas psihiatru komandas. Sīkāka informāciju par tām var iegūt Nacionālā veselības dienesta mājaslapā, psihiskās veselības sadaļā. Veselības ministrija norāda, ka vispirms jāvēršas pie ģimenes ārsta. Pusaudži var to darīt arī paši, ja sasnieguši 14 gadu vecumu. Daktere Masaļska norāda, ka ne vienmēr vajag nosūtījumu pie psihiatra, dažos gadījumos var palīdzēt klīniskais psihologs vai vērīgs skolotājs. Tāpēc sabiedrība jāturpina izglītot, un katra preventīva aktivitāte situāciju uzlabo. Skolu savstarpējā konkurence un apsēstība ar reitingiem, vecāku augstās gaidas no bērniem – Masaļska brīdina, ka lielai daļai jauniešu ir emocionālie traucējumi tāpēc, ka viņi nevar izdarīt vai sasniegt visu, ko no viņiem gaida. Katru gadu Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas uzticības tālruņa 1161111 konsultanti saņem vairākus tūkstošus zvanu par grūtībām, ar kurām ikdienā saskaras bērni un pusaudži. Šā gada pirmajā pusē bijuši 48 zvani par pašnāvības domām. No nākamā gada janvāra inspekcija piedāvās bezmaksas psihoterapijas pakalpojumus: gan ģimenes psihoterapijas konsultācijas, gan grupu psihoterapijas sesijas. Pieteikšanās pakalpojuma saņemšanai sāksies rudenī. “Par psihisko veselību un īpaši par prevenciju runājot, tā nav tikai Veselības ministrijas atbildība, tā ir arī Izglītības ministrijas un Labklājības ministrijas atbildība, un katra ministrija arī kaut ko nedaudz dara šajā laukā,” saka Veselības ministres padomniece Marta Krivade, un taisnība viņai ir – publiskajā telpā itin bieži var dzirdēt par kādu jaunu projektu. Piemēram, šogad Siguldas novada izglītības iestādēs īstenos garīgās veselības veicināšanas programmu. Arī Veselības ministrija gatavo vairākus projektus: brīvprātīgus bezmaksas kursus jauniešiem visā Latvijā, psihiskās veselības programmu 7.-9. un 10.-12. klašu skolēniem, digitālus kursus pedagogiem par to, kā strādāt klasēs… Tomēr viss ir atkarīgs no pašu skolu un jauniešu atsaucības. Jautājums, vai tomēr nevajadzētu vienotu programmu visā valstī? Tā, lai sadzird visi, nevis tika ieinteresētie. Veselības ministrija sola rudenī atsākt darbu arī pie vadlīnijām, kā skolām mazināt mobingu. 3.daļa. Traģēdija skolā “Vakar tika saņemta ziņa, ka viens jauns cilvēks ir pieņēmis lēmumu vairs nebūt mūsu ģimnāzijas lokā, starp mums, un šajā dzīvē. Dziļa līdzjūtība ģimenei un tuviniekiem! Šis fakts ir dziļi skumjš, nevienam citam pa spēkam tā līdz patiesai būtībai un pamatam neizskaidrojams.” Šādu vēstuli no psiholoģes Zanes Gulbes pagājušajā ziemā saņēma Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 7. - 12. klašu skolēni, vecāki un skolas personāls. Parasti skolas par traģēdiju publiski nerunā, taču Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktors Andris Priekulis piekrita pastāstīt, kā viņi krīzē rīkojās. Direktors augstu vērtē skolas psiholoģes Zanes Gulbes darbu, viņa ir arī Rīgas domes Izglītības atbalsta nodaļas krīzes intervences psiholoģe un strādā komandā, kas parasti dodas uz skolām, ja noticis suicīds vai tā mēģinājums. Vēstulē psiholoģe aicināja visus, kuri vēlas parunāt, vērsties pie viņas vai jebkura cita ģimnāzijas cilvēka, arī pievienoja vairāku atbalsta iestāžu kontaktus. Taču vispirms bija tikšanās ar aizgājušā klasesbiedriem. Runāja arī ar parālēlklašu audzinātājiem, aicinot vērot atmosfēru klasē. Ja rodas vajadzība sarunas turpināt, psiholoģes kabineta durvis būs atvērtas. Gan psiholoģe, gan direktors stāsta, ka jaunietim bijušas emocionālās veselības problēmas, par kurām skolā zinājuši. Centušies viņu atbalstīt, taču… uz savu žetonu vakaru viņš vairs neatnāca… Vecāki sarunai ar Latvijas Radio nebija gatavi. Zane Gulbe stāsta, ka izglītības iestādēs Rīgā ir noteikta kārtība, kā skolas rīkojas šādos gadījumos. Administrācija sasauc atbalsta personālu, noskaidro situācijā iesaistītos, pārrunā rīcības plānu un lemj par to, vai iesaistīt pašvaldības krīzes intervences komandu. Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” psihoterapeite Tatjana Goluba uzskata, ka Latvijā kopumā tomēr nav pietiekami nostiprināta sistēma, kas palīdzētu darboties profilaktiski un pašnāvību gadījumos. Lietuvā pašnāvību rādītāji ir vēl augstāki nekā pie mums, tāpēc kaimiņos jau pirms vairākiem gadiem radīta īpaša programma skolām. Tāpat jābūt plānam, ko darīt, ja tomēr nelaime notiek. Lietuvieši iesaka katrā mācību iestādē izveidot krīzes komandu, kurā ir administrācija, kāds no pedagogiem, vecākiem, pat vecāko klašu skolēniem, kuri var satikties un kopīgi lemt par tālāko. Goluba atzīst, ka skolas ne vienmēr zina, kā rīkoties, un mēdz izvairīties no sarežģītām situācijām. Par suicīdu nevajag runāt detalizēti un ar jebkuru, bet ir svarīgi nodrošināt, ka tiem, kas vēlas, ir iespēja izrunāties par notikušo. Tatjana Goluba vēlētos, lai Latvijā būtu vairāk iespēju, kur ātri un bezmaksas saņemt palīdzību. Un atgādina, ka krīzes centrā “Skalbes” psihologa vai psihoterapeita konsultācija iespējama arī telefoniski (29551700) un visu diennakti darbojas krīzes tālrunis (67222922 un 27722292).

Kvalitatīvu kultūras dzīvi ir pelnījuši arī tie cilvēki, kas dzīvo ārpus Rīgas. Ar šādu domu valsts pirms diviem gadiem 29 reģionu kultūras centriem nopirka profesionālu audiovizuālā satura izplatīšanas aprīkojumu. Iztērēja nepilnu miljonu Eiropas fondu naudas, lai translētu simtgades Dziesmusvētkus, rādītu kino, piedāvātu operas un teātra tiešraides. Taču, izrādās, gandrīz pusē kultūras namu modernie projektori stāv neizmantoti vai tos izmanto primitīvi, jo… ar moderno tehnoloģiju nemāk apieties. Kas nogāja greizi kultūras namu digitalizācijā, skaidrojam raidījumā Atvērtie faili.

Ikviens ir gaidīts atpakaļ. Tas ir sauklis, ar kuru Latvija vilina atgriezties milzīgo aizbraucēju pulku. Bet ir arī pretēja pieredze. Profesors Uģis Gruntmanis, kuru kolēģi uzskata teju par rokzvaigzni medicīnā, pēc atgriešanās no ASV dzimtajā Latvijā izrādījies nederīgs nevienam amatam, uz ko pretendēja. Raidījumā Atvērtie faili pētām, vai Gruntmaņa gadījums ir izņēmums, vai tā ir tomēr plašāka problēma un mūsu veselības aprūpes sistēma atgrūž tos, kas nav savējie. 1.daļa. Atgriešanās Pēc 22 gadiem Amerikā dakteris Uģis Gruntmanis ar ģimeni uz Latviju pārcēlās pērn. Šobrīd Covid-19 pandēmijas dēļ gan viņš atkal ir iestrēdzis ASV, kur viesojās pie bērniem. Saiti ar Latviju Gruntmanis nebija pārrāvis ne brīdi. Būdams Teksasas universitātes profesors un iekšķīgo slimību rezidentūras vadītājs, viņš pie sevis aicināja Latvijas jaunos ārstus. Ar daktera labvēlību jaunu pieredzi Amerikā guva 30 mūsu mediķi. Gruntmanis no tālienes ar stratēģa aci arī vērīgi sekoja Latvijas veselības aprūpes attīstībai un, ja pamanīja nejēdzības, par tām rakstīja preses publikācijās un sociālajos tīklos. Piedāvāja šķietami loģiskus sistēmas uzlabojumus. Lasīja lekcijas. Esot Amerikā, Gruntmanis bija padomnieks dažiem ministriem, arī Ilzei Viņķelei, kad viņas pārziņā bija labklājības joma. Abi tagad rīvējas sociālajos tīklos, tomēr Gruntmanis Viņķeli uzslavē kā zinošu ministri un atzīst – kaunas par laiku, kad bija viņas ārštata padomnieks. Pēdējās Valsts prezidenta vēlēšanas Gruntmanis sauc par ceļu uz labāku Latviju. Arī viņš vēlējies dod lielāku artavu Latvijas uzlabošanā, taču izrādījās, ka Latvijas medicīnā Gruntmanim vietas nav. Gruntmanis bija pieteicies konkursos uz Stradiņa slimnīcas valdes vadītāja un padomes locekļu amatiem. Nedabūja nevienu no tiem.  2.daļa. Neieņemamais Stradiņu cietoksnis Konkursus uz šiem amatiem rīkoja Veselības ministrija. Padomes locekļus meklēja uzreiz visām trijām universitātes slimnīcām – Stradiņa, Austrumu un Bērnu slimnīcai, un lūkoja, lai katras padomē būtu cilvēks, kas atbildētu par veselības, finanšu un pārmaiņu jautājumiem. Konkursam bija piesaistīts personāla atlases uzņēmums “AMROP”. Tā vadošā pētniece Aiga Ārste-Avotiņa stāsta, ka katrā profilā uz vienu vietu pretendēja gandrīz 10 cilvēki. Veselības joma Stradiņa slimnīcā uzticēta Lietuvas medicīnas zinātņu universitātes Kauņas klīnikas ģenerāldirektoram Renaldam Jurkevičam. Pārējos divos profilos kandidāti bija vietējie. Ārste-Avotiņa uzskata, ka konkurss bija godīgs un caurspīdīgs. Tikmēr Gruntmanis konkursu norisi kritizē, lai gan atzīst, ka padomes atlase bijusi labāk organizēta nekā valdes. Gruntmanis īpaši kritizē konkursu uz Stradiņa slimnīcas valdes priekšsēdētāja amatu. Tur komisijā bija trīs Veselības ministrijas ierēdņi, Pārresoru koordinācijas centra juriste un Latvijas Veselības aprūpes vadības speciālistu asociācijas valdes loceklis Jānis Vētra. Prezentējot savas ieceres, Gruntmanis minējis Eiropas un pasaules klīniku labākos piemērus. Rosinājis kārtību, ka vadošos amatus var ieņemt uz noteiktu termiņu. Gruntmanis spriež, ka uzvarētājs, bijušais veselības ministrs Rinalds Muciņš, labāk pārzināja Latvijas likumus un Ministru kabineta noteikumus lielo slimnīcu pārvaldībā. Viņš saka – ja būtu zinājis, ka tos prasīs zināt tik skrupulozi, būtu iekalis no galvas.  Latvijas Radio neļāva iepazīties ar konkursa vērtēšanas dokumentiem un uzzināt kandidātu vērtējumus, jo šo informāciju sargājot datu regula. Neoficiālās sarunās ārsti min, ka Gruntmanim kaitēja viņa asā mēle un vēlme saļodzīt sistēmu. Tai skaitā, to, kuru izveidojis ārsts kardiologs Andrejs Ērglis – ietekmīga figūra Stradiņa slimnīcā. Ērglis slavens ar stentu izmantošanu pacientu ārstēšanā. Stentus lieto, lai atvērtu nosprostotus asinsvadus, tā novēršot sirdslēkmi. Pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” savulaik atklāja, ka Latvija stentu izmantošanas ziņā izceļas pasaules mērogā un pieļāva, ka šo invazīvo metodi izmanto pārāk bieži, pat gadījumos, kad varētu izlīdzēties ar zālēm. Gruntmanis jau tolaik kritizēja, ka šī programma ir pārāk necaurspīdīga un ļauj lielai valsts naudai nonākt pie konkrētiem ārstiem. Tāpat viņš aizrādījis par klīnisko pētījumu finansējuma neskaidrajiem ceļiem. Gruntmanis saka, ka uzņēmies tādu kā mikrofona lomu, publiski runājot par problēmām medicīnā. Latvijas ārsti viņu atbalsta, bet baidoties viedokli paust publiski. Pēc neveiksmes valdes un padomes konkursos Gruntmanis cerēja vadīt Stradiņa slimnīcas Endokrinoloģijas centru. Šobrīd tam nav vadītāja, taču arī šis postenis izrādījās nepieejams. Endokrinoloģijas nodaļas virsārste Lauma Jaunozola Gruntmani sauc par augsta līmeņa speciālistu un stāsta, ka visi septiņi centra ārsti aicinājuši slimnīcas valdi Gruntmani pieņemt darbā par centra vadītāju. Ārstu iesniegumu, kurā lūgts Gruntmanim uzticēt Endokrinoloģijas centra vadību, slimnīcas valde saņēma 27.februārī. Bet izrādījās… vairākus gadus stāvējusī vakance nupat likvidēta. Ārste Jaunozola joprojām ir pārliecināta, ka Gruntmanis būtu liels ieguvums gan pacientiem, gan slimnīcai. Viens no iemesliem, kāpēc jaunie ārsti aizbrauc uz ārzemēm, ir zemais atalgojums. Otrs iemesls – viņi Latvijā nav sajutuši atbalstu un izaugsmes iespējas, spriež Jaunozola.  Jāatzīst, ka vēl pirms Stradiņa slimnīcas konkursiem Gruntmanim piedāvāta valdes locekļa amats citā - Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Dakteris neslēpj, ka par to runājis ar Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāju Imantu Paeglīti un uz to pamudinājusi veselības ministre Ilze Viņķele.  Jaunozola saka – Gruntmanim pārmet to, ka atbraucis un uzreiz vēlas ieņemt kādu amatu, nevis pastrādāt par ierindas ārstu. Viņa piekrīt, ka tas ir diskutējams jautājums, bet no otras puses, sākotnēji viņš nemaz nevarēja strādāt kā ierindas ārsts, jo nebija Latvijas sertifikāta.  Lai iegūtu atļauju Latvijā strādāt par ārstu, Gruntmanim bija jākārto eksāmens.  Jāatgādina, ka Gruntmanis pēdējās vēlēšanās pauda vēlmi kandidēt arī uz Rīgas Stradiņa universitātes rektora amatu, taču viņš tam nekvalificējās, jo nav doktora grāda. 3.daļa. Sistēma “Es pats esmu sadūries vai pat cietis no tā, ka ir šī nelabvēlīgā attieksme pret augstāk kvalificētiem kolēģiem, kas atgriežas pēc studijām vai darba ārzemēs,” saka profesors Valdis Pīrāgs, endokrinologs, Stradiņa slimnīcas internās medicīnas klīnikas vadītājs.  Pīrāgs bija viens no pirmajiem, kurš pēc vairākiem gadiem ārzemēs, Vācijā, kur aizstāvēja arī savu doktora grādu, atgriezās Latvijā. Tas notika 1995.gadā.  Par medicīnas vidi skarbi izsakās Pīrāgs. Privātajā biznesā tas nav redzams, saka Pīrāgs. Bet valsts un akadēmiskajā sektorā toni nosaka nevis ideja, bet interešu grupas.  Komentējot Pīrāga teikto, veselības ministre Ilze Viņķele nepiekrīt, ka Gruntmaņa vai Pīrāga piemērs liecinātu par ksenofobiju medicīnā, bet piekrīt tam, ka veselības sistēma jauniem cilvēkiem nav pretimnākoša. Stradiņu ārsts un 13.Saeimas deputāts Andris Skride arī ir viesojies pie Gruntmaņa ASV. Viņš piekrīt, ka medicīnā ir daudz problēmu. Tāpēc devies politikā. Arī Skride kritizē slimnīcu padomju konkursu. Līdzīgi kā Gruntmanis, Skride pieļauj, ka cilvēkiem ir bail no pārmaiņām, tāpēc konkursos izvēlas kandidātus, kuri savā rīcībā ir prognozējamāki.   Raidījums Atvērtie faili uzrunāja vēl citus ārstus, kuri nesen no ārvalstīm pārcēlušies uz Latviju. Viņu sajūtas ir dažādas. Neiroķirurgam Jānim Šlēziņam pēc darba Lielbritānijā neviens nav licis šķēršļus, lai sāktu strādāt Stradiņos. Šobrīd gan viņš ir ārsts Bērnu slimnīcā un privātpraksē. Sirds ārsts Roberts Feders kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā pērn pēc gandrīz 10 gadiem Vācijā. Lielajās slimnīcās darbu viņš nemeklēja, bet īstenoja savu sapni par kardiologa un internista privātpraksi. Feders saskārās ar citu problēmu – garo sertificēšanas procesu. Bet kas notiks ar dakteri Gruntmani? Vai viņš Latvijai izrādīsies lieks? Profesors Valdis Pīrāgs stāsta, ka saņēmis slimnīcas vadības vēstuli ar aicinājumu Gruntmanim atrast vietu slimnīcā. Viņš par to šobrīd domā. Vēl pirms tam viņš pats Gruntmanim piedāvājis nepilna laika darbu rezidentu vadībā. Repatriants no tās atteicies. Gruntmanis neizslēdz, ka, Latvijā negribēts, paliks strādāt Amerikā. 

Covid-19 pandēmijas laiku Latvija ir pavadījusi bez azartspēlēm – nepilnus trīs mēnešus ir bijis aizliegts spēlēt gan kazino un spēļu zālēs, gan internetā. Taču tas nenozīmē, ka cilvēki to nav darījuši. Pa šo laiku ir sakuplojis nelegālais bizness tiešsaistē, kas Latvijā nodokļus nemaksā un galvassāpes sagādāja vēl pirms pandēmijas. Kāpēc valstij neizdodas ar to tikt galā? Un vai pēc pandēmijas dīkstāves spēļu elles joprojām vilinās uz gandrīz katra ielas stūra? Par to raidījumā „Atvērtie faili” skaidrojusi Danuta Juste. 1. daļa. Kur dabūt naudu? Es ceru, no tā visa ko pastāstīju sanāks kaut kas. Biju sastresojies. Šādu ziņu pēc sarunas saņēmu no Jāņa. Savu uzvārdu atklāt viņš nevēlas. Mūsu tikšanās dienā Jānis atzīmēja gadu un deviņus mēnešus kopš nav savu kāju spēris laimētavā. Nelaimīgā afēra ilga 12 gadus. Atceros, ka man bija vēl 16 gadi un… …kā jau visi jaunieši, bija arī pilngadīgi draugi, teica: ‘'Braucam uz Balviem, Balvos būs, ko darīt. Un bija tāds ‘'Admirāļu klubs’’, nu nevienam tur dokumentus prasīja vai ko, tur bija pilnīgi vienalga. Aparātos varēja pa pieciem, desmit santīmiem mest iekšā, tie paši santīmi krita ārā. Tās bija tās pirmās reizes, ar ko viss sākās. Mēs visi tur braucām ik pēc mēneša, nu tā nevainīgi viss bija, vienkārši atpūsties, vēl nebija nekāda azarta. Tad pašam palika 18 gadi, dabūju tiesības, tad sākās vaļa - tu vari aizbraukt, kad gribi, dari, ko gribi. It kā jau mani kontrolēja, bet samelot visu varēja. Viss šķita kā nevainīga izklaide, bet tad asinis uzsita negaidīts laimests. Kad tu aizbrauc ar tiem pašiem desmit latiem un vinnē simts vai divsimts latus. Tas likās vienkārši… no zila gaisa dabūn naudu. Tas arī bija tas lielākais āķis lūpā pēc pirmajiem laimestiem. Jau tad Jānis bija biežs spēļu zāļu viesis, bet īstās problēmas sākās, kad viņš studiju gados pārcēlās uz Rīgu. Viņš dzīvoja pie māsas, jumts virs galvas un vēders pilns vienmēr bija, vecāku, kuri ar stingrāku aci uzmanītu viņu - blakus nebija. Man iedeva kabatas naudu autobusam un visam pārējam. Bet to visu naudu es jau pirmajā dienā nospēlēju. Un tad tā nedēļa vai divas bija nu tā… no viena aizņemies drusciņ, kādus trīs latus, tie bija tādi sīkumi. Un tad parādījās tāda lieta kā ātrie kredīti.Sākotnēji aizņēmumi bija nelieli - ap divdesmit latiem. Tad vairāk. Un vairāk. Un biežāk. Lai gan tagad, atskatoties uz to laiku, ir skaidrs, ka jau tad viņš bija atkarības gūstā, tolaik viņš vēl veiksmīgi lavierēja - darbs bija, attiecības arī, aizņemto naudu kaut kā atdot izdevās, vecākus nedēļas nogalēs arī apciemoja. Tomēr aizvien vairāk viņš alka atgriezties pie automāta. Tu visu laiku.. celies - tu domā, ej gulēt - tu domā, strādā - tu domā. Tu visu laiku domā, kur dabūt naudu. Vienīgā doma, kas ir galvā - kur dabūt naudu!? Nekas cits tev neinteresē. Tev neinteresē, kā jūtas vecāki, kā māsas vai draudzene.. pilnīgi nekas neinteresē. Tev tikai vajag naudu dabūt, lai būtu spēlēšanai. Kad Jānis nespēja norēķināties par dzīvokli, draudzene uzzināja par problēmu. Viņš solījās vairs nespēlēt, tomēr pa kluso pēc divām nedēļām jau atkal meta naudu automātā. Vēlāk attiecības šī paša iemesla dēļ izjuka. Nelielas naudas summas ik pa laikam Jānis nozaga arī vecākiem. Kad viņiem radās aizdomas, Jānis atzinās. Visi izrunājās, tētis nosedza trīssimt latu lielo ātro kredītu parādu un lika nosolīties, ka tas vairs nekad neatkārtosies. Bet jau nākamajā dienā Jānis bija atpakaļ spēļu zālē. Kabatā kārtējā ātrajos kredītos aizņemtā nauda. Un arī draugiem viņš lūdza palīdzēt.Tā apetīte auga, vienkārši auga. Tu vairs nevari paspēlēt par tiem pieciem, desmit, divdesmit centiem, jo saproti, ka tu neko nevari laimēt. Likme visu laiku ir jāpalielina. Es aizņēmos no draugiem. No tiem, kuri pacēla telefonu, kuriem bija nauda. Es izdomāju viskaut ko, kādēļ man vajag, kas noticis, vai ka man policijai jāmaksā..idejas bija tādas, ka es tagad pat nesaprotu, no kurienes es kaut ko tādu varēju izdomāt un pateikt. Tad, kad es biju iemācījies visu sashēmot un naudu dabūt, kad bija problēmas, tu iegāji spēļu zālē un visu aizmirsi. Tās pazuda. Tu neko citu nezināji. Tu zināji.. aparāts, tu esi laimīgs, tev ir kafija, tu vari pīpēt turpat iekšā. Līdz mirklim, kad tu paskaties makā, tev tur iekšā tikai divsimt eiro, un tev liekas faaaak *pīkstulis*, ko lai tagad dara? Kad nauda iet uz beigām, tu jau atkal sāc domāt, kur lai atkal dabūn naudu. Spēlē aparātus un meklē telefonā, no kuriem draugiem vari aizņemties naudu, kuri kredīti tev var ātrāk iedot naudu. Un pēdējie pieci gadi bija negulēti. Es nevarēju dzīvot, ja man ir nauda kabatā. Un es nevarēju dzīvot, ja man naudas nav. Ja es aizbraucu ar 500 eiro un kaut kādā veidā esmu laimējis līdz 1500 eiro, es nevarēju būt mājās, jo man bija nauda. -Jāiet spēlēt? -Jā. Tā viss turpinājās līdz dienai, kad Jāņa māsa uzzināja, ka viņam ir nopietnas problēmas. Nu jau spēļu zālēs viņš bija teju katru dienu. 300-500 eiro aizņēmumi vienlaikus paņemti 14 dažādos ātrajos kredītos un vēl vairāk viņš ir parādā draugiem, paziņām. Ja visu laiku melo visiem, cik viegla ir sajūta, ka tu vari beidzot pateikt kādam taisnību, ka tev nav tas viss jātur iekšā. Tā bija riktīgākā izraudāšanās diena. Un pēc tam sākās kontrole - kur tu esi? Ko tu dari? Tādi neuzkrītošie jautājumi. Saruna ar māsu notika 2018. gada 30. jūlijā. Kopš tās dienas Jānis spēļu zālēm iet ar līkumu, ir iestājies anonīmajos spēlmaņos, apmeklē psihologu, nodarbojas ar labdarību dzīvnieku patversmē un bērnu klīniskās universitātes slimnīcā. Ātros kredītus viņš ir nomaksājis. Vēl palicis naudu parādā draugiem. Kopā ap desmit tūkstošiem eiro. Es viņam jautāju, kā, viņaprāt, lai pasargā cilvēkus, lai viņi nenokļūst tādā situācijā, kā viņš. Uz katras ielas mums ir pa spēļu zālei, uz katra krustojuma. Nevienā citā valstī tā nav. Visur spēļu zālēm ir arī darba laiks no 8:00 līdz 20:00 vakarā, nevis kā pie mums - visu diennakti, visas svētku dienas cilvēki var spēlēt. Es atceros, kā es Jaunos gadus pavadīju spēļu zālē, sēžu, pa logu paskatos, kā salūtu šauj un viss, turpinu spēlēt. Man nekas neinteresēja. 2. DAĻA. Sausais likums Azartspēļu nozares liberālais regulējums Latvijā ir sava veida mantojums no 90.gadiem. Joprojām ir spēkā nozari regulējošie likumi, kas pieņemti 90.gadu vidū. Dažas lietas gan ir būtiski mainījušās. Spēļu automāti vairs nevar atrasties jebkurā ciema veikalā vai pelmeņu ēstuvē - kopš 2006. gada azartspēles spēlēt var tikai speciālās zālēs un ir stingri reglamentēts, cik un ar kādiem sertifikātiem automātiem zālē jābūt, kādai jābūt videonovērošanai, apsardzei utt. Tie bija tie laiki, tagad ir citi laiki. Tie nav salīdzināmi lielumi. Tagad viss ir daudz sakārtotāk. Raksturo Latvijas lielākais spēļu biznesa īpašnieks, ‘'Fēnikss'' laimētavu saimnieks Jānis Zuzāns. Un nodoklis ir desmitkāršojies. Pat vienpadsmitkārtojies. Pirmais nodoklis mums bija 35 lati par iekārtu. Tagad nodeva par katru spēļu automāta vietu ir 5172 eiro, par katru kāršu un kauliņu spēles galdu – 28 tūkstoši eiro gadā. Un tās ir augušas arī šogad. Taču lēmumi celt nodevas vien palielinājuši valsts ienākumus. Spēļu zāļu joprojām ir daudz, to darba laiks - neierobežots, piekļuve tik brīva, ka atkarības gūstā krist ir viegli. Latvijā pašlaik ir 300 spēļu zāļu, un puse no tām ir Rīgā. Kopš 2009.gada, kad līdz ar ekonomikas krīzi spēļu bizness piedzīvoja kritumu, tā ienākumi pārliecinoši aug. Pērn nozare kopumā apgrozīja vairāk nekā 307 miljonus eiro. Arī valsts ieguvums mērāms miljonos – no azartspēlēm valsts maksā ieripojuši vairāk nekā 80  miljoni eiro. Situācija ir kritiska un vilcināties nedrīkst, to redz un saprot katrs domājošs cilvēks. Spēļu elles nav tikai Rīgas problēma. Lai sakārtotu šo nozari, piedāvājam visā Latvijā slēgt kazino un spēļu zāles, kuras turpmāk būs pieejamas tikai luksus viesnīcās. Ja arī tu domā tāpat kā mēs.. Spēļu zāļu slēgšana ir bijis viens no pamanāmākajiem Jaunās konservatīvās partijas politiskajiem piedāvājumiem – gan Rīgas, gan Saeimas vēlēšanās. Covid-19 pandēmija negaidīti deva iespēju šo solījumu izpildīt – ar uzviju. Kad Saeimai bija jāapstiprina valdības noteiktie ārkārtas pasākumi pandēmijas ierobežošanai, JKP deputāti iesniedza priekšlikumu slēgt arī spēļu zāles. Taču Zaļo un Zemnieku Savienība gāja vēl tālāk, tā rosināja aizliegt arī tiešsaistes azartspēles. Dana Reizniece-Ozola: Mums šķiet svarīgi, ka tiek ierobežotas iespējas spēlēt ne tikai fiziski klātienē spēļu vietās, kazino un citur, bet arī elektroniskajās jeb interaktīvajās vietās. Šo priekšlikumu atbalstīja raiba deputātu buķete no dažādām opozīcijas un koalīcijas frakcijām. Un tā Latvija kļuva par vienīgo valsti Eiropā, kur azartspēles spēlēt vispār nav iespējams. Legāli! Bet tas nebūt nenozīmē, ka spēlētāji paklausīgi sēž rokas klēpī salikuši. Gluži pretēji. Viņi spēlē šī biznesa nelegālajā zonā. -Mums jau saka, ka Latvijā neko nevar uzspēlēt, ka viss ir aizliegts.. -Šobrīd, jā. Ar Covidu - jā. -Nekā. Es jebkurā mirklī varu ieiet jebkurā lapā un spēlēt. -Tās ir nelegālās vietnes. -Kā nelegālās? Jebkurā var! -Tās nav licencētas Latvijā. -Nu Latvijā nav, bet citās valstīs ir, un visi izmanto un dara. Zina stāstīt Jānis, bijušais azartspēļu spēlmanis. Par nelegālu Latvija uzskata jebkuru azartspēļu mājaslapu, kas šeit nav licencēta. Valstu uzskati par spēļu biznesu ir tik atšķirīgi, ka nav tādas vienotas Eiropas licences. Katrai valstij ir tiesības noteikt savas prasības azartspēļu organizētājiem. Ko tas nozīmē? - Azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem, kuri darbojas dažādās valstīs, tas nozīmē, ka ir jāpielāgojas katras valsts prasībām. Savukārt, spēlētājiem tas nozīmē, ka spēlēt drīkst tikai savā valstī licencētās azartspēles. Ja es ieejot konkrētā mājaslapā redzu, ka licence ir izsniegta Lietuvā, Maltā vai jebkur citur, bet ne Latvijā, spēlēt viņu spēles nedrīkstu. Latvijā drīkst oficiāli, legāli darboties tikai Latvijā licencēti azartspēļu organizētāji. Un tās vietnes, kuras arī mūsu mājaslapā ir redzamas. Skaidro Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas vadītāja Signe Birne. Taču mēģinājumi regulēt tiešsaistes biznesu izrādījusies cīņa ar vējdzirnavām. 2006. gadā, kad azartspēļu automātus atļāva tikai speciālās zālēs, novērojot tendences ārzemēs un prognozējot, ka reiz arī pie mums parādīsies interneta azartspēles, likums tika padarīts, kā toreiz šķita, pilnīgs, tajā ieviešot pantu, kas ļauj regulēt arī šo nozari. Taču tiešsaistes azartspēļu piedāvājumu klāsts tuvākajos gados burtiski uzliesmoja. Nu jā, šobrīd ar tehnoloģijām, protams, cilvēkiem ir daudz vairāk iespējas izpausties. Un ir dažādi sarežģījumi, lai to varētu maksimāli ierobežot. Tiek lēsts, ka pērn nelegālais interaktīvo azartspēļu tirgus veidoja vairāk nekā trešdaļu no kopējā tirgus - ar 33 miljonu eiro lielu tirgus daļu. Pašreizējos apstākļos, kad valsts apturējusi visus licencētos interaktīvo azartspēļu operatorus, nelicencētie turpina darboties ar lielāku jaudu. 2019. gadā pavisam kopā tika pieņemts 91 lēmums par bloķēšanas pieprasījumu, kas tika nosūtīts elektronisko sakaru komersantiem un kredītiestādēm, un tika bloķēti 68 domēna vārdi. Tad 2020. gadā, šobrīd piecu mēnešu laikā ir jau 226 lēmumi, un tie ir attiecināti uz 232 domēnu vārdiem. Par situāciju sašutuši licencētie komersanti. Un taisnības meklējumos Satversmes Tiesā un Administratīvajā rajona tiesā kopumā vērsušies četri uzņēmumi. Viens no tiem ir Baltijā lielākais tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu sniedzējs ‘’Optibet''. Mēs bijām gatavi tam, ka būs jāslēdz mūsu iekšzemes operācijas, bet nu pilnībā nebijām gatavi tam, ka … ka viena no darbībām cīņā pret vīrusu var būt mūsu tiešsaistes operāciju slēgšana. Tas bija tiešām tāds slikts pārsteigums. Tā saka ‘’Optibet’' vadītājs Baltijā Dainis Niedra. Viņš noraida uzskatu, ka, aizslēdzot fiziskās spēļu zāles, spēlmaņi metīsies tiešsaistes izklaidēs. Tās ir dažādas lietas un to auditorija meklē dažādas sajūtas. Ņemot vērā, ka mums licence online ir jau 12 gadus un joprojām ir ļoti liels cilvēku daudzums, kuri liek likmes offline, tad droši vien viņiem vienkārši neinteresē tas produkts. Viņi nāk pēc citām sajūtām, viņi nāk socializēties, varbūt parunāt ar to pašu kasieri, varbūt kādu satikt. Principā es domāju, ka tā konversija no offline uz online šajā brīdī nenotiks, varbūt tikai kāds mazs procentiņš, jo tā ir cita auditorija. Apmēram 10% no ‘'Optibet'' pakalpojumiem ir likmju pieņemšanas punkti, pārējais – tiešsaistes bizness. Niedra lēš, ka pēc pandēmijas viņu interneta bizness būs sarucis. Tiesās komersanti apelē tieši pie tā - izspiešanas no tirgus, dodot zaļo gaismu nelegālajiem pakalpojuma sniedzējiem. Un arī pie loģikas trūkuma, ka ar tiešsaistes azartspēļu aizliegšanu varētu apkarot vīrusu. Tiesu gala lēmumi gan gaidāmi, kad vismaz daļa no biznesa jau varētu darboties. Administratīvā rajona tiesa uzņēmumu prasību noraidīja, bet šis lēmums ir pārsūdzēts. Savukārt Satversmes tiesa uzdevusi Saeimai līdz 8. jūlijam sniegt juridisko pamatojumu. Iepriekš deputāti savu lēmumu skaidroja ar iespējamību, ka sēžot mājās, cilvēki vairāk laika pavadīs spēlējot spēles internetā. Bet Niedra uzdod pretjautājumu. Ja valsts saskata un redz papildus problēmas šajā periodā, kas var rasties noazartspēlēm, kāpēc nekas netika darīts Latvijas Loto virzienā? Tas ir Latvijā lielākais azartspēļu uzņēmums, tam ir lielākais klientu skaits, tas vienīgais Latvijā var reklamēties u.t.t. Loterijas un izlozes ir tās pašas azartspēles. Principā valsts aizver acis, un šis jautājums netika pacelts. Kādēļ neaizliedza Latvijas loto? To jautāju Saeimas Budžeta un Finanšu komisijas vadītājam Mārtiņam Bondaram no Attīstība/Par! Nezinu. Es patiešām nezinu. Nu tur tā teikt, tāpēc, ka viņi to neuzskata par azartspēli, tie kvēlie azartspēļu apkarotāji. Viņi uzskata, ka Latvijas Loto, tā ir izklaides forma, kas nav saistīta ar azartu. Apvienībā Attīstībai/Par! Bondars pārstāv partiju „Latvijas attīstībai”, kas iepriekš izrādījusi labvēlību azartspēļu biznesam - Rīgas domē tā neatbalstīja lēmumu par spēļu zāļu aizliegšanu pilsētas vēsturiskajā centrā. Divas nedēļas pēc Saeimas lēmuma interaktīvā spēļu aizlieguma atcelšanu mēģināja panākt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Tās valdes locekle Katrīna Zariņa uzskata, ka, pieņemot šo lēmumu, deputāti novērsās no krietni būtiskāka jautājuma. Šim te aizliegumam nebija tieša ietekme uz Covid izplatību, un līdz ar to, droši vien, šāds aizliegums būtu bijis nepieciešams diskutēt normālā kārtībā, patiesībā nerunājot, par ierobežojumiem, bet par to, kā kontrolēt nelegālo vidi un maksimāli sakārtot legālo interaktīvo azartspēļu organizēšanu Latvijā.  Bondars šo priekšlikumu virzīja Saeimā, bet atbalstu neguva. 3. DAĻA. Melnā tirgus paradokss Kamēr deputāti interneta azartspēļu melnā tirgus problēmu risināt negrasās, par to norūpējusies nozari pārstāvošā biedrība. Pērnā gada izskaņā tā uzrunāja Rīgas Ekonomikas augstskolas profesoru, ēnu ekonomikas pētnieku Arni Sauku, cerībā, ka viņš varētu sniegt kādus ieteikumus. Un tā šī gada martā tapa pētījums. Toreiz nebija nekādu sarunu, nekādu domu, ka varētu būt Covid, vai ka varētu būt aizliegums. Sauka nonāca pie savā ziņā paradoksāla secinājuma - ka azartspēļu melno tirgu veicina pārāk striktie noteikumi legālajiem jeb licencētajiem online azartspēļu organizētājiem. Turklāt tiesībsargājošo iestāžu rokas līdz nelegālo pakalpojumu sniedzējiem nespēj aizsniegties. Bargākais sods, ko tās spēj piemērot, ir mājaslapas bloķēšana un, sazinoties ar kredītiestādēm, naudas plūsmas apturēšana. No šī gada sākuma zem lupas gan nonākuši paši spēlmaņi. Turpina Signe Birne. Bankas, protams, atbilstoši likuma nosacījumiem gada beigās sniegs informāciju Valsts Ieņēmumu Dienestam par tām fiziskām personām, kuras ir mēģinājušas šos maksājumus veikt un kurām varbūt arī kaut kādu iemeslu dēļ tas ir izdevies, tad attiecīgi VID auditē konkrēto fizisko personu un skatās, vai tiešām tās ir bijušas legālas azartspēles, kurās iesaistījusies konkrētā persona, vai par to ir samaksāts, jo kā zināms, par laimestu jāmaksā arī IIN, vai tur viss ir kārtībā. Beigu galā arī pašai fiziskai personai ir atbildība azartspēļu un izložu likumā noteikta, ka var piemērot sodu arī fiziskai personai par dalību nelicencētās azartspēlēs. Pētījumā profesors Sauka secināja, ka azartspēles un to radīto kaitējumu pilnībā apkarot nav iespējams. Taču, rīkojoties gudri, šo nozari var kontrolēt un tādā veidā samazināt nepatīkamās sekas, kas visbiežāk ir saistītas ar atkarību. Mēs zinām, kas notika, kad aizliedza alkoholu, kad bija ‘'sausais likums’’, mēs zinām, kas citās valstīs notiek. Mēs zinām, ko nozīmē, ja pārlieku paceļ akcīzes un paliek ļoti dārgas cigaretes. Pie tam valstīs, kas ir Krievijas, Baltkrievijas robežai blakus, kur var ienākt ļoti lēti šīs te preces. Pieņemot šādu lēmumu, manuprāt, tā ir tāda strausa politika. No vienas puses it kā labu gribot un runājot par morāli, netiek problēma atrisināta, jo alkoholu lietoja tāpat, pīpēja tāpat, kaut kur kaut ko pirka. Un arī azartspēles internetā spēlē tāpat. Nu būsim reāli. Profesors aicina sekot citu valstu piemēriem un padarīt nozari konkurētspējīgu. Piemēram, ar iedzīvotāju ienākumu nodokli apliekamā masa Latvijā ir pārāk liela - kā nekur citur Eiropā. Sauka aicina pārņemt Lietuvas pieredzi, kur ar nodokli apliek tikai to daļu, ko spēlētājs laimē, nevis kopējo apgrozījumu. Tāpat viņš rosina padarīt vienkāršāku jaunu pakalpojumu piedāvāšanu. Līdz aizliegumam Latvijā bijis pieejams salīdzinoši šaurs un novecojis spēļu klāsts. Atkal, intereses vadīti, cilvēki dodas uz tām vietnēm, kur piedāvājums ir modernāks un aizraujošāks, bet nav licencēts Latvijā. Azartspēļu nodevas un nodokļi Latvijā nonāk kopējā valsts kasē, bet Sauka mudina pārņemt Zviedrijas pieredzi un valsts ieņēmumus no azartspēlēm novirzīt šīs pašas nozares radīto kaitīgo seku novēršanai. Viņi atļauj šīs te online azartspēles, apzinoties šīs te sliktās puses, bet viņi arī adekvāti, stingri kontrolē, mēģinot minimizēt šīs te sekas. Pie tam to var ar tiem ieņēmumiem, kas nāk no azartspēlēm, jo, ja tās ir aizliegtas, šo ieņēmumu nav. Pēc būtības. Tie ir daudzi miljoni, kas valsts kasē, kas ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs, no šīs nozares nāk. Apmaiņā pret brīvākiem nosacījumiem nozare paudusi gatavību nākt pretī un ciešāk sadarboties ar ministrijām un uzraugošajām institūcijām. Sarunās pavīdējusi doma par ģenerālvienošanās slēgšanu. Tam lielā mērā piekrituši arī ierēdņi. Kā profesors saka, abas puses skatās vienā virzienā. Bet praksē nāca lēmums par nozares pilnīgu apturēšanu. Vienā vārdā, es nebaidīšos teikt, tas ir populisms. Ļoti labi var censties saprast šo argumentu par morāli, saprotot, ka arī online azartspēlēm ir slikta ietekme, bet paralēli tika pieņemts lēmums, ka alkoholu drīkst tirgot onlainā un vēl virkne lēmumu, kas neradīja to vienoto, stipro valdības morāles stāju. Tas morāles arguments uz citu pieņemto lēmumu fona likās tāds smieklīgs, lai neteiktu vairāk. Bija partijas, kas bija apsolījušas, ka viņas aiztaisīs šo rūpalu ciet, nu tātad viņas attiecīgi gāja tīri uz savu politisko mērķi. Respektīvi, problēma nav atrisināta un nauda arī nenāk. Nenāk iekšā nekāda nauda no šīs nozares nodokļu maksājumos un nodokļu maksājumu nauda, ticiet man, mums tūlīt vajadzēs nu kā nekad. Deputātu lēmums slēgt nozari ir ne vien apturējis naudas ieplūšanu valsts kasē, bet arī liek no nodokļu maksātāju kabatas maksāt dīkstāves pabalstu šīs nozares darbiniekiem. Nu jā, tas arī. Pie tam te vēl ir jautājums, ja nozare ir nelegāla, vai ir jāmaksā? - to valdība arī varētu izdomāt. Nu kā valdība var pieņemt lēmumu maksāt nelegālai nozarei, neatļautai ar likumu? Varbūt tādēļ, ka tā nav pilnībā aizliegta, tikai uz to laiku, ja, bet nu tad definējiet laiku! Laiks jau nav definēts. Tā kā tas ir tā diezgan ar baltiem diegiem šūts. 4.DAĻA. Spēles pēc pandēmijas Bet grožu atlaišana interneta izklaidēm, ko lobē nozare, nemainīs acīmredzamo, ka spēļu zāļu mums ir tik daudz kā nekur, un to nesto nelaimi - atkarības. Pēc 9.jūnija, kad beigsies ārkārtējā situācija, dažādi pulcēšanās ierobežojumi vēl saglabāsies, bet spēļu ellēs cilvēki varētu atgriezties - azartspēļu aizliegumu valdība neplāno turpināt. Protams, Saeima atkal var ieviest savas korekcijas, un jau tagad var prognozēt, ka diskusijas būs. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns no jaunajiem konservatīvajiem valdībā aicināja aizliegumu atcelt tikai interneta spēlēm, bet ne klātienes spēļu zālēm. Kā nosvērsies Saeimas vairākums, nav prognozējams. Mārtiņš Bondars: Ziniet, jūs man vaicājiet prognozes trako mājā. Man nav tādas. Būtiskas pārmaiņas pēc diviem gadiem gan varētu notikt Rīgas spēļu biznesā. Saskaņā ar iepriekšējās Rīgas domes lēmumu, spēļu zālēm tad jāpazūd no pilsētas vēsturiskā centra. Ja vien jaunā Rīgas vara pēc ārkārtas vēlēšanām šo lēmumu nemainīs… Spēļu zāļu biznesa centieni panākt, ka tiesa šo aizliegumu atzīst par nelikumīgu, līdz šim cietuši neveiksmi. Tieši plaši pieejamie, klasiskie spēļu automāti veido lauvas tiesu no azartspēļu apgrozījuma. Tiešsaistes azartspēles, lai arī augošs bizness, ir daudzkārt mazāks. ‘'Fēnikss'' laimētavu īpašnieks Jānis Zuzāns prognozē, ka pēc ārkārtējās situācijas viņa spēļu zāļu būs vismaz par 10% mazāk. Daļa no tām atrodas Rīgas vēsturiskajā centrā un pēc laika tāpat būtu jātaisa ciet. Citas ir pārāk mazas, lai atmaksātos pēc automātu izretināšanas, pielāgojoties epidemioloģiskajiem noteikumiem par divu metru distanci.  Biznesa slēgšanas dēļ Zuzāns apturējis savu dāsno atbalstu kultūrai un mākslai. Sabiedrībā tas izraisījis neviennozīmīgu reakciju, taču Zuzāns noliedz, ka tā ir ‘'kājas pieciršana’’ pēc viņam netīkamā politiķu balsojuma. Nu bet mums jau nav Eiropas Savienības fondi, kur mēs varam aizņemties un baigi dāļāt. Mēs varam dot tikai to, ko nopelnām. Kamēr nevar neko nopelnīt, mums nav, ar ko padalīties. Viss ir ļoti vienkārši. Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijas vadītāja Signe Birne piekrīt, ka spēļu zāļu Latvijā ir daudz, un uzskata, ka tās jāsamazina regulētā veidā. Jāizvēlas konkrētas teritorijas, kur laimētavas drīkst būt, kur – nē. Tur, kur tās drīkst būt, jānosaka to skaita limits uz noteiktu iedzīvotāju daudzumu. Būtu arī jāievieš ekonomiskie mehānismi, kas veicinātu nerentablo spēļu vietu aizvēršanu. Tāpat viņa uzskata, ka azartspēļu zāles jau sen varēja padarīt nemanāmākas, pašvaldībām nosakot prasības to uzrakstu izmēriem, krāsām un skatlogiem. Finanšu ministrijā pašlaik nozarei top jaunas pamatnostādnes, kur visi šie jautājumi ir ietverti. Bet iesaistītajām pusēm grūti atrast kompromisu… Azartspēļu bizness par morāli galvu nelauza – tas uzskata, ka piedāvā izklaides pieaugušiem cilvēkiem, un viņiem pašiem arī jāatbild par to, lai neieslīgtu atkarībās. Starp citu, nozarei var nākties piedzīvot vēl vienu skandālu - Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja Ilze Znotiņa šopavasar paziņoja, ka dienests uzgājis uz pēdām noziedzīgi iegūtas naudas legalizācijai azartspēļu sektorā. Izmeklēšanu turpina tiesībsargājošās iestādes. Bet ir arī labas ziņas. Šis gads beidzot nes augļus pašatteikšanās reģistrā, kur atkarīgie spēlmaņi paši var lūgt, lai viņus nelaiž spēļu zālēs. Agrāk to apiet bija vairāk nekā vienkārši. Stāsta Jānis: Tajos laikos, kad es spēlēju, visi cilvēki gāja iekšā un spēlēja tāpat. Kā viņus visus var pārbaudīt, pēc bildes? Ne, taču. Es pats esmu piedzīvojis vairākas reizes, kad viņš ieiet iekšā, ieiet paspēlēt un pēc tam viņš bļauj: ‘'Kādēļ jūs mani laidāt iekšā, ja es esmu melnajā sarakstā?’’ Un tad viņu izdzen ārā. Vismaz tad, kad es spēlēju, tā sistēma pilnībā nestrādāja. No šī gada janvāra šī sistēma visā Latvijā ir vienota, un ampelēšanās vairs nav iespējama. Signe Birne: Tāda situācija varēja būt vēl pagājušajā gadā, kad šis reģistrs nebija vienotā sistēmā sakārtots, kad cilvēki rakstīja iesniegumu, un tas bija drīzāk, kā teikt, labas gribas žests no azartspēļu organizētājiem - jā, mēs ņemsim vērā jūsu iesniegumu, bet varbūt dažkārt tas, kā jūs sakāt, aizbrauc uz otru Latvijas galu, un tur kāds par šādu iesniegumu nav neko dzirdējis. Ja reiz cilvēks ir pieteicies reģistrā, vismaz gadu  - tas ir minimālais laiks, uz kuru sevi var izsvītrot – viņš vairs nevar tikt ne spēļu zālē, kazino vai sporta bārā, ne arī uzspēlēt interaktīvo izložu vietnē. Šobrīd reģistrā ir 6760 reģistrētas personas. Es gribu teikt, ka tas ir, manuprāt, ļoti daudz, ņemot vērā, ka faktiski no 22. marta visas azartspēļu vietas ir ciet. Tas ir faktiski 3 mēnešos - janvāris, februāris, marts. Raidījumu sagatavoja Danuta Juste, Anita Brauna un Reinis Budze. Klausieties mūs arī populārākajās podkāstu platformās.

Es zinu, kā ir negribēt iet uz skolu. Baidīties satikt vienaudžus, kuri sāpinās – aiz muguras sačukstēsies, izteiks aizskarošas piezīmes vai demonstratīvi atteiksies sēdēt blakus… Pirms gandrīz divdesmit gadiem es izlūdzos vecākiem atļauju mainīt mācību iestādi. Bet Latvijas skolās arī tagad ir tūkstošiem bērnu, kurus izsmej un izstumj… Pandēmija mobinga problēmu nav atrisinājusi. Tikai atlikusi uz vēlāku laiku un devusi auglīgu vidi, kur attīstīties kibermobingam. Kāpēc mūsu skolu vide ir tik nežēlīga un kā to mainīt? “Par to, ka es nebiju tik kruts laikam. Man nebija visi tie jaunākie telefoni, jaunākās tehnoloģijas, es ar podziņu telefonu kādu laiku lielu staigāju,” stāsta Kaspars. 90. gados trešās klases skolēns par podziņu telefonu pat sapņot nevarēja, bet šobrīd tas var kļūt par vienaudžu apsmiešanas iemeslu. Kasparam tagad ir sešpadsmit gadu, uz radiomāju atnācis mammas pamudināts, cerot, ka sāpīgā pamatskolas pieredze palīdzēs citiem un varbūt kāds ieklausīsies. Tomēr par piedzīvoto runāt ir grūti. Sarunas laikā Kaspars ar rokām ir stingri iekrampējies savas jakas piedurknēs, acu skatiens vēršas grīdā… Kaspars un viņa mamma Dace ir pārliecināti, ka par notiekošo zināja gan pamatskolas “Rīdze” mācībspēki, gan vadība. Kad jūtu, ka paliek smagi atcerēties pāridarījumus, parunājam par ko citu. Piemēram, riteņbraukšanu. Kasparam patīk braukt ar velosipēdu, viņš pat piedalījies sacensībās. Ar laiku Kaspars vairs nespēja saņemties, lai no rīta dotos uz skolu. Mamma pieņēma lēmumu par labu mājmācībai. Septīto, astoto un devīto klasi Kaspars pabeidza attālināti, tagad mācās citā skolā, kur jūtas, kā pats saka, normāli. Kaspars iestājies tautas deju kolektīvā, un viņam tas patīk, jo viņš saka “tur cilvēki ir labi”. Latvijā katrs trešais skolēns cieš no mobinga. Skarbo realitāti pērnā gada nogalē spilgti izgaismoja attīstīto valstu kluba OECD veiktais starptautiskais izglītības pētījums PISA. Starp OECD un Eiropas Savienības dalībvalstīm esam pēdējie. Pētījuma vadītājs Latvijā Andris Kangro saka - nevaram attaisnoties ar to, ka bērni, iespējams, nezina, kas ir mobings un atzīmējuši jebkuru konfliktu skolā. Reaģējot uz OECD pētījumu, Veselības ministrija izveidojusi darba grupu „Ņirgāšanās izplatības mazināšanai izglītības iestādēs”. Tajā pārstāvētas arī Izglītības un zinātnes un Labklājības ministrijas. Pirmās tikšanās laikā speciālisti vienojušies izpētīt citu valstu pieredzi un tad lemt vai adaptēt jau esošu programmu vai radīt ko inovatīvu. Koronavīrusa pandēmijas dēļ darba grupa iepauzēta, pagaidām speciālisti vienojušies vienīgi par to, ka pretņirgāšanās programma ir jāpadara obligāta, lai tā tiktu ieviesta katrā izglītības iestādē. Jo prakse rāda, ka valstīs, kur šādas programmas ir, ņirgāšanās rādītāji izdevies samazināt līdz pat 80 procentiem. Skolas kā atslēgas posmu mobinga novēršanā min arī Kaspars.

Zita: “Man šķita, aizņemšos un pa nākamo algu atdošu: klasiskais, klasiskais variants!” Lauma: “Tu sagaidi to savu naudas dienu, tu atdod to kredītu, un tad tev automātiski pietrūkst tie 50 eiro, ja?” Edgars: “Un es vienkārši iedomājos, nu kā var tik daudz paņemt, nu?” Viņiem ir katram savs “ātro kredītu” pieredzes stāsts… Pērn ieviestie ierobežojumi ātro kredītu rūpalu ir būtiski samazinājuši, taču tas radījis jaunus slazdus, kuros ievilināt patērētājus. Daudzi tajos iekrīt un turpina būt nebeidzamā kredītu atkarībā. Saeimas dienaskārtībā tagad parādījušās divas pretējas iniciatīvas. Viena trūcīgiem cilvēkiem palīdzētu tikt vaļā no ātro kredītu nastas. Otra – to varētu veicināt. Kredītu varā Laumai ir 28 gadi, tiekamies viņas mājās Jaunpils pusē, šeit viņa dzīvo kopā ar vīru, diviem bērniem, kaķi un suni. Strādājusi netālu esošajā lopkopības fermā, taču šobrīd ir bezdarbniece. Pirms Latvijas Radio ierašanās, Lauma pārskatījusi savu kredītsaistību vēsturi. Viņa rāda e-pasta vēstules no nebanku kreditētājiem: atgādinājumi par tekošo rēķinu, informācija par iespēju apmaksas termiņu pagarināt… Bijusi ātro kredītu devēju, kā pati ironiski teic, zelta kliente kopš 2016 gada. Pat neatceras, kāpēc aizņēmusies pirmo reizi. “Droši vien 50 eiro kaut kādai ballītei,” atzīst Lauma. Shēma vienkārša: pirmais tiek saukts par bezmaksas kredītu, jo tam nepiemēro komisijas maksu. Vēlāk vari apmaksas termiņu pavisam vienkārši pagarināt, par to, protams, piemaksājot, vai arī parādu apmaksāt uzreiz, bet jau tajā pašā dienā paņemt jaunu. Vai arī, lai atdotu vienu kredītu, aizņemies no citas kompānijas, jo tādu netrūkst. Galvenais princips: nepārstāj būt parādā. Laumai kredītu karuseli izdevies apstādināt. Taču ne Zitai. Viņai ir 25 gadi, dzīvo Lielvārdē. Pirmo reizi aizņēmusies 2016. gadā – pietrūcis īrei par dzīvokli. Šobrīd viņa turpina maksāt, vēl jāatdod 400 eiro, bet lielākā uzkrātā parāda summa bijusi pat 10 reizes lielāka. Zita ir apkopojusi, cik samaksājusi procentos. Piemēram, 2018. gada septembrī aizņēmusies 250 eiro no “ViaSMS”, pusotra gada laikā kompānijai jau aizskaitījusi 350, bet vēl palikuši 150 eiro. Zita gan izvēlējusies pašu mazāko iespējamo maksājumu mēnesī, jo parādi uzkrāti arī citviet, piemēram, “Credit24”. Kādu laiku Zita bijusi arī bezdarbniece, kā atminas: saņēmusi 450 eiro lielu pabalstu, no kuriem 250 atlikti kredītmaksājumiem. Bija arī brīdis, kad nemaksāja, bet tad procenti auguši gaismas ātrumā. “Tukšums nebūs tajā jomā. Jā, protams, par to var cīnīties, darīt, par to runāt, to aktualizēt un tā tālāk, bet tie ir uzņēmēji, viņi izdomās kaut kādus citus variantus. Jā, varbūt nebūs šie ātrie kredīti, varbūt būs kas cits, nekad visus nepasargāsi 100%,” saka 25 gadus vecais Edgars Liepiņš, kuram nācās aizņemties naudu bankā, lai palīdzētu savam ātro kredītu parādos nonākušajam tēvam. Edgars stāsta par ģimenes pieredzi ar distances kredītiem. Pēc šķiršanās tēvs pievērsās dažādu sporta notikumu rezultātu prognozēšanai. Kad naudu zaudēja, sāka ņemt kredītus. Edgars ar viņu nedzīvo vienā pilsētā, tāpēc pārsteigumus bijis liels, saņemot zvanu. Tēva parādu summa pārsniegusi 10 tūkstošus eiro. Savas finanšu saistības viņš nokārtoja, izejot maksātnespējas procesu, taču arī tas ir dārgs. Lai tēvs uzsāktu maksātnespējas procesu, Edgars pats aizņēmās tūkstoš eiro.    

“Latvijā ieviests sods par koronavīrusa noliegšanu. No tādas valsts pat šprotes bēg” – tas ir virsraksts kādā marginālā interneta vietnē. Apgalvojums šķiet absurds, bet tāds tas ir tikai daļā par šprotēm. Ziņu, ka sodīti trīs vīrieši, kas neievēroja distancēšanās noteikumus un noliedza koronavīrusu, sākotnēji formulēja policija un pavairoja mediji. Kādam, kam zobs uz Latviju, atlika tikai piegriezt pēc savas vajadzības, izraut no konteksta, papildināt ar pašizdomātu informāciju un izplatīt internetā. Tas ir viens no ceļiem, kā top dezinformācija, kas piesārņo publisko telpu, bet citkārt, piemēram, ar neefektīvu dezinfekcijas līdzekļu receptēm – var pat izraisīt bīstamas sekas veselībai. Raidījumu veidoja Imants Frederiks Ozols, speciāli Latvijas Radio. “Šī visa dēļ es nevaru satikt savu labāko draugu. Es tiešām tevi ienīstu,” vaimanā raudoša pusaudze, sakot, ka apgānītu kapu tam, kurš apēdis sikspārni un tādējādi kļuvis par infekcijas avotu. “Kādēļ jāēd sikspārņi, ja restorānu ēdienkartēs ir tik daudz visa kā cita?!” Varbūt esat redzējis līdzīgu video vai pat pārsūtījis to citiem, veicinot dezinformācijas epidēmiju, kas notiek līdzās reālās Covid-19 infekcijas pandēmijai. Sekas nelika ilgi gaidīt – drīz parādījās ziņas par rasistiskiem incidentiem, pat atsevišķiem uzbrukumiem Āzijas izcelsmes cilvēkiem. Šie sociālo tīklu lietotāju radītie video ne tikai kurina rasu naidu, bet ir nezinātniski un kaitīgi. Tie apliecina to autoru un pārsūtītāju elementāras izpratnes trūkumu par vīrusiem un to izcelsmi. Koronavīrusa dabiskie saimniekorganismi tiešām ir sikspārņi, taču vīruss nav nonācis cilvēkā tieši no viņiem. Starpposms nav skaidrs. Nedz arī tas, kā un kad parādījās pirmie inficētie cilvēki; nav zināms, vai sākotnēji inficējās viens cilvēks vai vairāki un kāpēc vīruss neapstājās, bet gan turpināja izplatīties. Piemēram, gripas dabiskais rezervuārs ir ūdensputni. Ne vienmēr, bet visbiežāk tās jauni tipi veidojas tur, kur savvaļas ūdensputni saskaras ar mājas putniem un no tiem nodod vīrusu cilvēkam. Turklāt ne obligāti, apēdot putnu, jo vairums vīrusu ļoti ātri iet bojā termiskā apstrādē. Un nebūt ne visi gadījumi, kad cilvēks inficējas no dzīvnieka izraisa tālāku infekcijas izplatību cilvēku populācijā. Vēl arvien nav skaidrs, kādēļ tas notika šajā gadījumā. Efektīvs ugunsmūris dezinformācijas pandēmijas apturēšanai nav bijuši pat demokrātisko valstu mediji. Pat kvalitatīvajos medijos parādījās gan ieinteresēto valstu izplatītā dezinformācija propagandas mērķiem, gan maldinoši pieņēmumi, piemēram, ka šis koronovīruss tāda parasta saaukstēšanās vai gripa vien ir, turklāt tas neizies ārpus Ķīnas. Aprīļa vidū Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Antonio Gutērešam tādēļ nāca klajā ar tādu kā savu pāvesta “urbi et orbi” jeb pilsētai un pasaulei vēstījumu. ANO galva uzrunāja katru pasaules iedzīvotāju, aicinot dezinformācijai likt pretim zinātni un mudinot medijus un valsts institūcijas vairot un izplatīt patieso un derīgo saturu. Valstu pieejas informēšanai par koronovīrusu ir bijušas uzkrītoši dažādas. Bija, kas uzskatīja – vajag maksimāli pavairot viena veida, iespējami elementāru vēstījumu, bieži lozungu tipa, uzsverot distancēšanos un roku mazgāšanu ar ziepēm. Tika uzskatīts, ka vairāk informācijas radīs tikai lielāku apjukumu - šāds piegājiens īpaši raksturīgs mazāk attīstītās un autoritārās valstīs. Citas, piemēram, Francija centās apsteigt paredzamos jautājumus visās jomās, sniegt detalizētas norādes. Piemēram, kā apmeklēt veikalu un, vai droši pārtikā izmantot atklātos stendos tirgotos augļus un dārzeņus, kā tos pareizi mazgāt, lai tie nekļūst par infekcijas avotu un, vienlaikus, cilvēki nesaindētos ar toksiskiem dezinfekcijas līdzekļiem. Ja paštaisītos video un apšaubāmas kvalitātes padomu slejās sākotnēji izskanēja mudinājumi dezinfekcijai izmantot pat etiķi, Francijas Veselības ministrija video klipos informēja – etiķis nav efektīvs. Tā lietošana rada maldīgu drošības sajūtu un, tādējādi var pat veicināt inficēšanos. Arī saules gaisma vīrusu neiznīcina. Nepietiks atkārtoti lietojamo masku izkarināt aiz loga. Tā noteikti jāmazgā karstā ūdenī ar ziepēm. Pretēji Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāram, Baltā nama saimnieku – ASV prezidentu Donaldu Trampu – maz uztrauc melīgie klipi. Viņš pats ir autors absurdajai idejai, ka koronovīrusu varētu ārstēt ar dezinfektanta injekciju. Ārstu sabiedrības kritiku viņš atvairīja raksturīgā veidā – viņš esot pārprasts. Toties Tramps nepārprotami vīrusu sauc par “Ķīnas vīrusu” un apgalvo, ka tas nācis no Uhaņas Virusoloģijas centra. Pat, ja tas neesot mākslīgi radīts, tas izsprucis brīvībā kādas kļūdas vai incidenta rezultātā. Savukārt Ķīna to sākotnēji centusies slēpt, zaudējot laiku. Savā slēpšanas stratēģijā Ķīna pat esot izmantojusi Pasaules Veselības organizāciju, turklāt, zīmīgā kārtā, tā aizliegusi iebraukšanu valstī un iedzīvotāju pārvietošanos starp provincēm un pilsētām, bet savu pilsoņu izbraukšanu no valsts vēl kādu laiku neapturēja.

Kristīnes Misānes izdošanas lieta šā gada sākumā izpelnījās neparasti lielu Latvijas sabiedrības līdzjūtību un valsts vadītāju iesaisti. Tas piespieda Ģenerālprokuratūru mainīt savu nostāju un Latvijā ierosināt kriminālprocesu, lai lietu pārņemtu un sievieti paglābtu no Dānijas lēmuma izdot viņu tiesāšanai Dienvidāfrikā. Raidījums Atvērtie faili analizē, cik pamatota bija kriminālprocesa ierosināšana un kāpēc tas beidzās ar mīkstākiem sodiem, nekā noteikts krimināllikumā. Šogad kādas ģimenes strīds pārauga starptautiskā skandālā. Tas sākās tālajā Dienvidāfrikā, tad pārmetās uz Eiropu un divu Eiropas Savienības valstu - Latvijas un Dānijas - attiecībās izraisīja diplomātisko spriedzi. Šo skandālu sāka risināt triju valstu prokuratūras, ārlietu dienesti, ministri, Saeimas deputāti, arī Valsts prezidents Egils Levits. Ģimenes sāgai sekoja mediji un neparasti aktīvi iesaistījās sabiedrība. Sabiedrība juta līdzi šai privāto attiecību drāmai. Mātei, kura bailēs par savu bērnu drošību, muka no tālās zemes uz mājām. Kristīnes Misānes problēmu cēlonis bija tas, ka viņa ar bērnu aizmuka no Dienvidāfrikas bez bērna tēva vai tiesas atļaujas, šo soli motivējot ar bēgšanu no vardarbības. Šis nav unikāls gadījums. Pēc neveiksmīgām attiecībām ar ārzemnieku par saviem bērniem cīnās daudzas sievietes. Misānes lieta gan izceļas ar to, ka ģimenei, piesaistot arī sabiedrisko attiecību kompāniju „Réputé”, izdevās sacelt tik lielu troksni. Visticamāk, tāpēc sievietei izdevās paglābties no tiesas Dienvidāfrikā. Citām mātēm šie stāsti nebeidzas tik laimīgi. Raidījums arī plašāk skaidro „bērnu dalīšanas” citu pieredzi un likumus, kas to regulē.

Pagājušā gada nogalē parādījās šokējoša ziņa, ka likumsargi kādu aizbildņa ģimeni apsūdz par sistemātisku vardarbību pret bērniem, tajā skaitā, bērnu seksuālu izmantošanu. Raidījums Atvērtie faili pēta, kā tas bija iespējams, ka ģimene tika pie aizbildņa statusa, un vēl jo vairāk 12 gadu garumā neviens nepamanīja, kas tur notiek. Raidījuma žurnālisti ir sazinājušies gan ar šīs ģimenes nu jau pieaugušajiem audžubērniem, gan aizbildni, kā arī likumsargiem, bērnu tiesību sargiem un attiecīgās pašvaldības atbildīgajām iestādēm. Secinājums ir, ka, visticamāk, savu lomu notikušajā nospēlēja aizbildnes un vietējās bāriņtiesas privātās attiecības. Ģimene dzīvo laukos, kur cits citu pazīst, un bāriņtiesa pievēra acis uz to, kas notiek. Lietā ir materiāli, kas rāda, ka bērni bāriņtiesai bija stāstījuši, ka viņus sit, bet tas tika ignorēts. Bērni bija vērsušies arī vietējā policijā, un arī policija viņus neņēma galvā. Vardarbība tika pārtraukta tikai tad, kad bērni vērsās Rīgas policijā. Vecākus tagad tiesā. Diemžēl no uzraugošo iestāžu puses neviens netiek saukts pie atbildības par to, ka šī situācija nav laikus pamanīta. Policija likumpārkāpumus tur nesaskata, savukārt pašvaldībā ir uzskats, ka problēma ir atrisināta, bāriņtiesu reorganizējot. Tikmēr bāriņtiesas vadītāja, kura bija atbildīga par šo ģimeni, turpina strādāt citā bāriņtiesā. Šīs ģimenes stāsts izgaismo plašākas nepilnības bāriņtiesu sistēmā, kurai gan pašlaik tiek gatavota reforma.

Covid-19 pandēmija draud izraisīt jaunu ekonomikas krīzi, bet Latvijā ir tūkstošiem cilvēku, kuri vēl nav atguvušies no trekno gadu burbuļa pārplīšanas. Viņi ir pazaudējuši visus savus īpašumus un joprojām ir banku parādnieki. Viņu ir tik daudz, ka sanāktu viena Latvijas mazpilsēta. Jā, daudzi no viņiem ir bijuši pārgalvīgi. Taču pārgalvīgas bija arī bankas, bet visa atbildība par to tagad palikusi kredītņēmējiem. Latvijas Bankas jaunais prezidents Mārtiņš Kazāks rosina šos kredītus norakstīt, taču likuma iniciatīva visiem nepalīdzēs.  Raidījuma autore Danuta Juste. 1. daļa. Burbulis Uzklausām mūziķa Arņa Medņa stāstu. Darbi gāja no rokas, varēja daudz un gribēja daudz. Un mirklī, kad arī iespēju bija daudz, Arnis nolēma, ka pietiek pašam uz skatuves kāpt un laiks Rīgā atvērt džeza klubu. Viņš paņēma ap 300 tūkstošu latu lielu hipotekāro kredītu, lai varētu nopirkt un renovēt telpas. Banka prasīja galvojumu – Arņa ģimenes privātmāju Mārupē. To, ka pavisam drīz ekonomika pārkarsīs un Arnis tajā situācijā būs ar visneizdevīgākajām kārtīm rokās, viņš pat iedomāties nevarēja. Un burbulis plīsa. Klubs peļņu nenesa, kredīts bija jāatmaksā. Krīzes laikā ienākumi bija tādi, ka, Arnis saka, pat elektrības rēķinus nevarēja nomaksāt, kur nu hipotēku. Pie izlīguma ar banku nonākt nespēja, jo naudas nebija. Kaut kā jau galus centās savilkt, skrēja, darīja, uztraucās, pārdzīvoja… Un tad Arni zemē notrieca insults. Šobrīd Arnim Mednim nekas vairs nepieder. Viņš dzīvo īrētā dzīvoklī. Lai arī banka atņēma gan kluba telpas, gan ģimenes māju, īpašumu vērtība pēc burbuļa uzpūstā cenu krituma bija kritusies tik ļoti, ka Arnim joprojām palika milzīgs parāds. Līdzīgus pārdzīvojumus treknajos gados ņemtais mājokļa kredīts sagādā Andrim. Viņa vārds ir mainīts, jo savu stāstu viņš bija ar mieru izstāstīt tikai anonīmi. 2005. gadā Andris nosprieda, ka ir īstais brīdis nodrošināt sevi, sievu un suni ar personīgo mājvietu. Noskatīts bija dzīvoklis ārpus Rīgas, kuru teorētiski ar tā brīža algu izmaksāt varētu pat piecu gadu laikā. Tomēr ar banku vienojās, ka darīs kā citi – kredītu ņems uz 25 gadiem, bet, kad darbā noslēgsies liels projekts un par to saņems attiecīgu atalgojumu, bez soda sankcijām uzreiz varētu dzēst visu atlikušo kredīta daļu. Viss šķita daudzsološi. Tomēr ekonomikas pārkaršana skāra arī viņu… Ko ar šī brīža pieredzi viņš gribētu pateikt pats sev tajā tālajā 2005. gadā, kad ņēma kredītu? Andris atbild ar pretjautājumu, kādēļ pie mums nevar kā citās valstīs, kur, zaudējot kredītā ņemto īpašumu, aizņēmējam nepaliek saistības. Andris runā par tā saukto ‘'nolikto atslēgu’' principu. Tagad tāds Latvijas likumos ir iestrādāts. Tiesa, Saeimai tas prasīja teju desmit gadu kopš nekustamā īpašuma pirkšanas buma. Turklāt banku lobijs panāca, ka to noteica kā izvēles iespēju nevis obligātu. Praksē šī opcija nav populāra vai precīzāk būtu teikt – tā ir pilnībā nepopulāra, jo šādā gadījumā kredīti ir daudzkārt dārgāki, tā ka varētu teikt, ka krīzes mācības šajā ziņā nav ņemtas vērā, cilvēki turpina aizņemties pēc iepriekšējiem nosacījumiem. Likuma labojumi arī nekādā veidā nerada izeju strupceļam, kurā 2008.gadā nonāca Arnis, Andris un daudzi citi. Kopumā Latvijā pašlaik ir vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku, kuri kā kredītņēmēji vai galvotāji zaudējuši savus īpašumus, bet joprojām ir banku parādnieki. Viņu nedzēsto parādu summa – 600 miljoni eiro. Ceturtā daļa šo parādnieku ir “Swedbank”. 2. daļa. Parādu atlaišana Pirms Covid-19 pandēmija lika valstī izsludināt ārkārtējo situāciju Latvijas Bankas jaunais prezidents Mārtiņš Kazāks nāca klajā ar iniciatīvu trekno gadu parādus atlaist. Iniciatīva paredz visām pusēm bez jebkādām izmaksām norakstīt hipotekāros aizņēmumus, kurus līdz šai baltai dienai iedzīvotāji nav spējīgi atmaksāt. Būtisks priekšnoteikums – īpašums, kas bijis ieķīlāts, jau ir zaudēts. Tas attiecas gan uz kredītņēmējiem, gan galvotājiem. Latvijas Radio ideju skaidro Latvijas Bankas padomes padomnieks Edvards Kušners. Komercbankas Kazāka iniciatīvu atbalsta. Tomēr ir kāda visai būtiska nianse. Kazāka iniciatīva atlaist ‘'trekno gadu’' parādus negarantēs, ka tie tiešām tiks dzēsti. Tā uz parādu problēmu skatās no banku, nevis parādnieku viedokļa. Komercbankām tiks dota iespēja tos atlaist, bet nebūs uzlikts par pienākumu. Kam, vai un cik daudz no parāda dzēst, to, visticamāk, atstās izlemt pašām kredītiestādēm. Kritēriju sarakstā būtiskākais būšot, vai parādnieku rīcība šo gadu laikā nav bijusi ļaunprātīga, piemēram, vai atņemtais mājoklis nav izdemolēts un vai komunikācijā nav bijuši mēģinājumi kaut ko slēpt. Parādnieki, protams, skeptiski, ka tiesības izlemt viņu likteni būs bankām. Nav tā, ka līdz šim bankas kredītņēmējiem nebūtu piedāvājušas izlīguma programmas. Atsevišķos gadījumos labticīgajiem parādniekiem piedāvāts dzēst līdz pat 90% saistību. Taču praksē tas īstenojies reti. Kā Arņa Medņa gadījumā - ja naudas nav, tad neko. Nozarē piekrīt, ka šīs programmas nav bijušas veiksmīgas. Runājot skaitļos, līdz šim ir atlaisti 60 miljoni eiro ‘'treknajos gados’' neveiksmīgi izsniegtu hipotekāro kredītu zaudējumu. Bet gaisā vēl karājas desmit reizes lielāks skaitlis. Kredītņēmēju asociācijā norāda uz vēl vairākiem apstākļiem, kas vedina domāt, ka iniciatīva neatrisinās daudzu parādnieku problēmu. Ja parāds ir bankā, kura ir likvidācijas procesā, tad cerība uz ‘'piedošanu'' ir tikai tiem, kuru saistības palikušas bankā vai arī pārdotas citām bankām. Iniciatīva neglābs kredītņēmējus, kuru saistības atdodas parādu piedzinējiem vai bijušas “ Parex” vai Krājbankā, un tādu kopā ir vairāk nekā 2.5 tūkstoši. Uzskata, ka tik tālu likumdevēju rokas nevar aizsniegties. 3.daļa. Dārgā maksātnespēja Tieši tāpat šīs iniciatīvas ietvaros netiek domāts par tiem, kuriem sākts vai, vēl jo vairāk, iziets maksātnespējas process. Latvijas Bankā skaidro, ka plānots palīdzēt tikai bezcerīgiem gadījumiem. Ja reiz cilvēks sācis maksātnespēju, viņam ir iespējas, kaut vai nelielas, bet ir. Ivo Krontāls treknajos gados ņēma hipotekāro kredītu dzīvoklim un īsi pēc tam arī mājai. Taču ekonomikas pārkaršanas brīdī par to visu samaksāt vairs nebija iespējams. Un viņa ceļš izveda cauri pieciem gariem maksātnespējas gadiem. Process bija ne tikai sarežģīts, bet arī dārgs. 4. daļa. Nobeigums. Latvijas Bankas priekšlikumu Saeimā sāk skatīt šonedēļ, un deputāti sliecas to atbalstīt, lai gan jautājumi vēl esot. Latvijas Bankas iniciatīva nekādā veidā nepalīdzēs tiem, kas iekrituši ātro kredītu slazdā. Šim mērķim tapuši citi likuma grozījumi, ko valdība atbalstīja aprīļa vidū. Mazo kredītu ņēmējiem plānots piedāvāt atvieglotu maksātnespējas procesu. Tomēr kredītņēmēju asociācijā brīdina, ka arī šī krīze cilvēkiem var radīt grūtības nomaksāt kredītus. Lai atkal nezaudētu lielu daļu nodokļu maksātāju, Kredītņēmēju asociācijas vadītājs Aivars Rudis pat mudina ar likumu bankām aizliegt izsolīt ieķīlātos īpašumus vai uzrēķināt soda naudas tiem, kas krīzes dēļ nevar veikt kredītmaksājumus.

Pēc Lieldienām Covid-19 pandēmijas izraisītajai ārkārtējai situācijai Latvijā vajadzēja beigties, taču tas nenotika. Valdība termiņu tagad ir pagarinājusi vēl uz mēnesi – līdz 12.maijam, taču nav lielu cerību, ka arī pēc šī datuma dzīve Latvijā vai citur pasaulē atgriezīsies ierastajās sliedēs. Raidījums Atvērtie faili šonedēļ pēta, kāpēc cilvēce nespēj tikt galā ar Covid-19 sērgu un kādi ir iespējamie varianti izejai no krīzes. Mediķi nav optimistiski, ka tuvākajā laikā Covid-19 izdosies iznīdēt. Slimība ir jauna un neizpētīta, zāļu vai vakcīnu nav, un šobrīd nav pat droši zināms, vai vakcīnas varēs izstrādāt, jo dažos avotos ir ziņas, ka cilvēkiem pēc saslimšanas veidojas ļoti maz antivielu. Arī slimības daba ir tāda, kas veicina tās izplatību - daudzi pacienti ir ar viegliem simptomiem, faktiski tos nejūt un tādējādi aplipina citus. Šādos apstākļos epidemiologi un infektologi neuzdrošinās prognozēt, kad un kā pandēmija varētu beigties. Speciālisti vien iesaka bruņoties ar pacietību un gatavoties tam, ka pašreizējais dzīvesveids bez ļaužu burziņiem būs vēl ilgi. Raidījums pēta arī Dienvidkorejas pieredzi, kurai ar pandēmiju izdodas tikt galā salīdzinoši labi un vienlaikus saglabāt zināmu atvērtību. Lieli nopelni tajā ir digitālajiem rīkiem – viedtālruņu lietotnēm, ar kuru palīdzību valsts kontrolē karantīnas ievērošanu un kas ļauj plašākai sabiedrībai izsekot inficēto ceļus un izvairīties no vietām, kur bijuši inficētie. Līdzīgas lietotnes pašlaik tiek izstrādātas arī Latvijā.

Covid-19 pandēmijas lielāko smagumu uz saviem pleciem, neapšaubāmi, iznes mediķi. Itālijā sērga ieguva katastrofas apmērus, kad par infekcijas perēkļiem kļuva slimnīcas. Lai no tā izvairītos, Latvijā valsts definējusi uzdevumu īpaši uzraudzīt ārstniecības iestāžu pacientus un personālu. Par spīti tam, vairāk nekā 50 veselības aprūpes darbinieki ir saslimuši. Biežāk minētais infekcijas avots ir pacienti, kuri melo par savu veselības stāvokli un kontaktiem ar slimajiem, taču ir arī citi iemesli. Iespējams, nevajadzīga varonība vīrusa perēkli iesējusi “ātrajā palīdzībā”. Daudzi mediķi slimnīcās strādā bez pienācīgiem aizsardzības līdzekļiem, un, kad viņi paši kļūst par Covid-19 upuriem, saņemt palīdzību, izrādās, ir teju neiespējami. Rēzeknes stāsts No internetā atrastas bildes raugās smaidīga tumšmate zilā ārsta uzsvārcī. Acis piemiegtas, it kā sejā spīdētu saule. Raksts, kurš portālā “Panorama Rezekne” publicēts pirms diviem gadiem, vēsta - attēlā redzamā kundze ir korifejs bērnu ķirurģijā. Veronika Smolko. 72 gadus vecā ārste lielāko mūža daļu strādā Rēzeknes slimnīcā. Tagad viņa kļuvusi par vienu no ārstiem ar pozitīvu Covid-19 testu. Veronika Smolko piekrita pastāstīt savu pieredzi.  Izolācija Raidījuma “Atvērtie faili” rīcībā ir informācija, kas liek secināt, ka sabiedrībai izvirzītās prasības mēdz neievērot arī medicīnas darbinieki. Un tam ir sāpīgas sekas. Visu šo laiku veselības politikas veidotāji un dakteri aicina ievērot sociālo distancēšanos, mazgāt rokas, palikt mājās, sevišķi, pēc ārzemju ceļojumiem.  Marta beigās parādījās ziņa, ka 12 Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Operatīvās vadības centra darbinieki ir inficējušies ar Covid-19. Tie ir cilvēki, kuri jums atbild, kad zvanāt uz 113, lai lūgtu mediķu palīdzību. Sākotnēji izskanēja versija, ka inficēšanās saistīta ar svinībām, kurās pensijā pavadīta kāda darbiniece. Dienesta vadītāja Liene Cipule Latvijas Televīzijas raidījumā "Panorāma" gan to noliedza.  Maskas “Ekipējums nav mainījies, tas ir kombinezons, kuram pa virsu iet halāts. Aizsargmaska, aizsargbrilles, dubultie cimdi,” stāsta Anete Lukstiņa, kura strādā vienā no speciālajām Covid-19 analīžu brigādēm. “Pirmie cimdi ir tiešā saskarē ar pacientu, ar pacienta mājās esošajām virsmām, kur viņš ir elpojis virsū. Mums, viņus novelkot, nepaliek plikas rokas, mums paliek apakšā otri nosacīti tīrāki cimdi, kurus mēs vēl varam lietot, novelkot kombinzonu nost. No drošības aspekta dubultie cimdi ir tāds standarta drošības variants. Un tad jūs sevi ar kaut ko nopūšat? Jā, protams, mēs dezinfekcijas līdzekļus, tos man liekas mēs ļoti daudz patērējam,” skaidro Lukstiņa. Analīžu brigādē brauca arī ārsts Genādijs Rusanovs. Viņš atklāja Latvijā pirmo Covid-19 gadījumu. “Ātro” mediķi ir pirmajās frontes līnijās. Abi ārsti uzskata - ja ievēro piesardzību, pareizi saģērbjas un vēlāk noģērbjas, tad inficēšanās risks ir tuvu nullei. Tāpēc labam ekipējumam ir nozīme. Bet ne visiem mediķiem tāds ir.  Vai slimnīcas un valsts kopumā ir gatavas šādai kataklizmai? Rēzeknes ārste Veronika Smolko saka – nav. Kamēr Veronika strādāja, individuālo aizsardzības līdzekļu viņai Rēzeknes slimnīcā nav bijis. Ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem ir liela problēma. Šobrīd teju vienīgā iespēja maskas un respiratorus iegādāties ir Ķīnā. Citas valstis, piemēram, Turcija, Indija, Baltkrievija ir noteikušas eksporta aizliegumu. Lielos apjomos tos ražo un eksportē Ķīna, kur iepērkas gan Eiropas Savienības valstis, gan ASV.  Slimnīcu un Nacionālā veselības dienesta vadītājs stāsta, ka problēma ir arī preču atvešana. Viņi ir gandarīti, ka maskām pakaļ piekritusi lidot nacionālā lidsabiedrība “airBaltic”, kuras darbību Covid-19 ir pilnībā apstādinājis. Piegādēs iesaistās arī citi komersanti, piemēram, audumu ražotājs “Lauma Fabrics”.  Medicīnas aizsarglīdzekļiem valdība ir atvēlējusi 10 miljonus eiro. Nacionālā veselības dienesta vadītājs Edgars Labsvīrs saka, šī summa vēl nav iztērēta, naudas pietiks. Veselības dienests vērtē iespēju maskas pirkt no vietējiem uzņēmumiem, taču sākt tās ražot nav tik vienkārši – maskām ir savi kvalitātes kritēriji, un to vajag daudz.  Pagaidām var tikai cerēt, ka speciālo aizsardzības līdzekļu veselības aprūpes iestādēm pietiks. Un ievērot disciplīnu visās sabiedrības grupās - tortes darba vietās neēst, kolēģus pensijā pavadīt pēc epidēmijas, distancēties un mazgāt rokas. 

Daudzi tūkstoši “airBaltic” darbinieku ir palikuši ārpus krīzes pabalsta rāmja. Dīkstāves pabalsts viņiem nepienākas, jo, pēc Finanšu ministrijas viedokļa, tas būtu Eiropas Savienības noteikumiem neatbilstošs palīdzības veids, taču cits uzņēmuma darbiniekiem no valsts puses netiek piedāvāts. Tie, kuri nav atlaisti, ir neziņā. Uzņēmums darbiniekus mudina ņemt bezalgas atvaļinājumu, bet viņi nesaprot, uz cik ilgu laiku un kā pārtiks. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits, jautāts, uz kādu atbalstu var cerēt “airBaltic” darbinieki, ieteica viņiem reģistrēties bezdarbniekos. “Es teiktu, ka loģiskākais ir, ja nu ir izvēle, tad tomēr izvēlēties ņemt bezdarbnieka pabalstu nekā bezalgas atvaļinājumu,” atzīst Linkaits. Valsts pašlaik ir izvēlējusies “airBaltic” atbalstīt ar ieguldījumiem kapitālā – konvertējot 36 miljonu eiro aizdevumu un konceptuāli paužot atbalstu vēl 150 miljonu eiro ieguldīšanai. Šis tiek saukts par atbalstu kompānijas “ieziemošanai”, lai tā vēlāk var atsākt darbu. Neapskaužamā situācijā varētu būt jaunie piloti, kas ņēma lielus kredītus, lai izmācītos “airBaltic” pilotu akadēmijā. Vai uzņēmums viņus varētu atbalstīt, pašlaik nav īsti skaidrs. “Es nevaru kādam dot darbu lidmašīnā, ja man nav lidmašīnas. (..) Viņiem būs jāatrod veids, kā atmaksāt parādu. Ir konkrētas situācijas, kur "airBaltic" iesaistīsies un segs saistības kā galvotājs. Bet mēs esam situācijā, kad miljoniem cilvēku Eiropā tagad ir problēmas,” norāda  “airBaltic” prezidents Martins Gauss. Vēl svarīgi, ka līdz ar "airBaltic" un citu aviosabiedrību darbības pārtraukšanu darbs apstājies arī citos uzņēmumos, kuri nodrošināja tām savus pakalpojumus. Piemēram, Latvijā ir liels uzņēmums, kas lielu daļu uz Latviju lidojošo aviosabiedrību nodrošināja ar ēdienu. Tas arī pilnībā tagad ir paralizēts.