Latvijas Televīzijas raidījuma ''Sporta Studija'' podkāsts. Katru nedēļu kāds no ''Sporta Studijas'' komandas cilvēkiem apspriež aktuālos procesus sportā un ne tikai.
Neatliekamā palīdzība sportā. Roberts Fūrmanis «Sporta studijas» podkāstā #130
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā Andris Auziņš uz sarunu aicinājis Paula Stradiņa klīniskās universitātes neatliekamās medicīnas centra vadītāju Robertu Fūrmani. Roberts ir daudzu starptautisku sporta pasākumu ārsts - no pasākuma plānošanas līdz darbam sacensību laikā. Šobrīd, Roberts ar komandu gatavojas, viņaprāt, lielākajam sporta notikumam kāds jebkad ir noticis Latvijā - WRC rallijam. Pilnu podkāsta ierakstu skaties šeit:
2/4/2024 • 48 minutes, 25 seconds
Sporta apģērbs, zīmols, florbola attīstība. Andis Blinds «Sporta studijas» podkāstā #129
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā Reinis Ošenieks uz sarunu aicinājis bijušo Latvija florbola izlases vārtsargu Andi Blindu, kurš šobrīd aktīvi attīsta sevis izveidotu sporta apģērbu kompāniju. Zīmols sadarbojas ar daudziem pasaules spožākajiem atlētiem, viens no kompānijas līdzīpašniekiem ir Kristaps Porziņģis. Pilns podkāsta ieraksts:
1/25/2024 • 59 minutes, 21 seconds
«Latviaaa», Jokičs, sporta fotogrāfija. Mikus Kļaviņš «Sporta studijas» podkāstā #128
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" raidierakstā jeb podkāstā Raimonds Gekišs uz sarunu aicinājis sporta fotogrāfu Miku Kļaviņu. Nesen izdotās "Latviaaa" autors ieskicē grāmatas tapšanas aizkulises, fotografējot Latvijas basketbola izlases startu Pasaules kausā Indonēzijā un Filipīnās. Pilnu ierakstu skaties šeit:
1/25/2024 • 59 minutes, 14 seconds
Es ceru atgriezties laukumā šī gada martā. Vladislavs Gutkovskis «Sporta studijas» podkāstā #127
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā Andris Auziņš uz sarunu aicinājis Latvijas futbola izlases uzbrucēju Vladislavu Gutkovski. Pērn Vladislavs noslēdza karjerā lielāko līgumu ar Dienvidkorejas līgas komandu Tedžonas "Hana Citizen". Diemžēl viņš komandā nospēlēja tika vienu mēnesi, līdz guva smagu ceļgala traumu, bet rehabilitācija tuvojas beigām, un Vladislavs cer atgriezties laukumā jau 2024. gada martā. Pilnu podkāsta ierakstu skaties šeit:
1/13/2024 • 58 minutes, 48 seconds
Es esmu latvietis, un man patīk ozols. Deniss Vasiļjevs «Sporta studijas» podkāstā #126
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā Dāvids Ernštreits uz sarunu aicinājis Latvijas labāko daiļslidotāju Denisu Vasiļjevu. Deniss Latvijā ieradies uz pāris dienām, lai piedalītos Latvijas čempionātā, bet jau janvāra sākumā viens no gada svarīgākajiem startiem – Eiropas čempionāts, tepat Lietuvā. Pilnu podkāsta ierakstu skaties šeit:
1/5/2024 • 1 hour, 30 seconds
Jauns līgums Turcijā. Marta Kamēlija Levinska «Sporta studijas» podkāstā #125
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" raidierakstā jeb podkāstā Andris Auziņš uz sarunu aicinājis volejbolisti Martu Kamēliju Levinsku, kura tikko parakstījusi savu pirmo profesionālo līgumu ar Turcijas spēcīgākās līgas klubu Ankaras "PTT". Pilns podkāsta ieraksts:
12/20/2023 • 57 minutes, 41 seconds
Reklāma un sports. Ēriks Stendzenieks «Sporta studijas» podkāstā #124
Pilns podkāsta ieraksts: Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā Reinis Ošenieks uz sarunu aicinājis reklāmas speciālistu Ēriku Stendzenieku, kurš veidojis dažādas kampaņas sportistiem un ne tikai.
12/14/2023 • 59 minutes, 33 seconds
Olimpiskais čempions trenera arodā. Daumants Dreiškens «Sporta studijas» podkāstā #123
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā Dāvids Ernštreits uz sarunu aicinājis olimpisko čempionu bobslejā Daumantu Dreiškenu. Pilns podkāsta ieraksts:
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podk āstā Andris Auziņš uz sarunu aicinājis pludmales volejbola treneri Atvaru Vildi, kura audzēkņi veiksmīgi startējuši jauniešu pasaules un Eiropas čempionātos. Pilns podkāsta ieraksts:
11/29/2023 • 59 minutes, 53 seconds
Motokross pēc karjeras beigām. Kaspars Stupelis «Sporta studijas» podkāstā #121
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā Reinis Ošenieks uz sarunu aicinājis četrkārtējo pasaules čempionu blakusvāģu klasē Kasparu Stupeli. Stupelis šobrīd trenē un strādā par mehāniķi talantīgajam motokrosa braucējam Mairim Pumpuram. Video ierakstu skaties šeit:
11/29/2023 • 58 minutes, 19 seconds
Diskusija. Profesionālā sporta sponsorēšana «Sporta studijas» podkāstā #120
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" diskusija aizkulisēs par profesionālā sporta finansēšanu. Diskusijas viesi – Latvijas Volejbola federācijas ģenerālsekretārs Arnis Tunte, "VEF Rīga" prezidents Gatis Jahovičs, basketbola kluba "Rīgas Zeļļi" prezidents Edgars Buļs, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks sporta jautājumos, Latvijas telpu futbola izlases trenera asistents Guntis Apīnis. Diskusiju vada LTV sporta žurnālists Andris Auziņš. Video ierakstu skaties šeit:
11/22/2023 • 1 hour, 14 minutes, 49 seconds
Pirmajā gadā Eiropā viens no rezultatīvākajiem Čehijas līgā. Eduards Tralmaks «Sporta studijas» podkāstā #119
"Sporta studijas" raidierakstā jeb podkāstā viesojas Eduards Tralmaks. Šobrīd Eduards ir pievienojies Latvijas izlasei pirms pārbaudes spēlēm pret Franciju, bet šo sezonu aizvada Čehijas līgā. Sezonas sākumā viņš ir viens no rezultatīvākajiem hokejistiem visā līgā. Video ierakstu skaties šeit:
11/8/2023 • 57 minutes, 41 seconds
Ķīnā ir augsts riteņbraukšanas līmenis. Māris Bogdanovičs «Sporta studijas» podkāstā #118
"Sporta studijas" podkāstā viesojas Māris Bogdanovičs. Pērno sezonu Bogdanovičs aizvadīja Ķīnas komandā. Skaidrojām, cik labs līmenis ir Āzijas tūrēs un kāpēc uz turieni arvien biežāk dodas Pasaules tūres komandas. Video ierakstu skaties šeit:
11/1/2023 • 59 minutes, 43 seconds
Gribu vienu boksa cīņu aizvadīt ASV. Ralfs Vilcāns «Sporta studijas» podkāstā #117
"Sporta studijas" raidierakstā viesos Ralfs Vilcāns, Latvijas čempions boksā otrajā vidējā svara kategorijā līdz 76,2 kilogramiem. Profesionālajā boksā Vilcāns piedzīvojis tikai vienu zaudējumu, šobrīd ar savu komandu jau drīzumā ir gatavs paziņot savu nākamo cīņu. Video ierakstu skaties šeit:
10/25/2023 • 57 minutes, 45 seconds
Sieviešu basketbols un otra dzimšanas diena. Zane Teilāne «Sporta studijas» podkāstā #116
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" raidierakstā Raimonds Gekišs sarunājas ar bijušo basketbolisti Zani Teilāni. Teilāne 2006. gadā draftēta WNBA, aizvadījusi veiksmīgu karjeru dažādos ārzemju klubos, bet pirms gada piedzīvoja savu otro dzimšanas dienu.
Video ierakstu skaties šeit:
10/18/2023 • 1 hour, 3 minutes, 15 seconds
Balinskim ir labs slidojums, viņš nebaidās uzņemties iniciatīvu. Normunds Sējējs «Sporta studijas» podkāstā #115
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" raidierakstā Andris Auziņš sarunājas ar hokeja treneri Normundu Sējēju. Sējējs bijis "Dinamo Rīga" ģenerālmenedžeris un arī galvenais treneris, šoreiz viņš pavēra priekšskaru, kā tika komplektēta komanda.
Video ierakstu skaties šeit:
10/11/2023 • 1 hour, 4 minutes, 44 seconds
18-kārtējais Latvijas čempions vieglatlētikā Uģis Jocis. «Sporta studijas» podkāsts #114
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" raidierakstā Raimonds Gekišs sarunājas ar astoņpadsmitkārtējo Latvijas čempionu dažādās skriešanas distancēs Uģi Joci. Jocis tikko notikušajā pasaules čempionātā skriešanā laboja Latvijas rekordu 5 kilometru distancē. Paralēli vieglatlētikas karjerai viņš strādā par treneri Kuldīgas Sporta skolā.
Video ierakstu skaties šeit:
10/4/2023 • 58 minutes, 46 seconds
«Ferrari» testi, kartings, ģimenes loma. Tomass Štolcermanis «Sporta studijas» podkāstā #113
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā Dāvids Ernštreits sarunājas ar talantīgo Latvijas autosportistu Tomasu Štolcermani. Tikko Tomass aizvadījas formulas testus "Ferrari" komandā. Video ierakstu skaties šeit:
9/29/2023 • 38 minutes, 59 seconds
Bērnība, olimpiādes, nākotne. Jānis Šmēdiņš «Sporta studijas» raidierakstā #112
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" raidierakstā Reinis Ošenieks sarunājas ar pludmales volejbolistu Jāni Šmēdiņu. Šmēdiņš ar Aleksandru Samoilovu šogad paziņoja, ka vairs neturpinās startēt tūrē kopā. Kādi ir bijuši šie gadi?
Video ierakstu skaties šeit:
9/29/2023 • 1 hour, 2 minutes, 28 seconds
6. spēlētājs, FIBA Pasaules kauss. Sandis Miltovičs «Sporta studijas» podkāstā #111
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" raidierakstā Andris Auziņš sarunājas ar pasākuma vadītāju, Starptautiskās basketbola federācijas (FIBA) turnīru organizatoru, "sestā spēlētāja" vienu no kūrētājiem Sandi Miltoviču. Kādas pārdomas ir pēc Pasaules kausa, kur mūsu sestais spēlētājs bija pamanāmākais no visiem Pasaules kausa faniem? Video ierakstu skaties šeit:
9/29/2023 • 1 hour, 4 minutes, 32 seconds
FIBA, 90'tie Latvijā, tēlošana basketbolā. Oskars Lucis «Sporta studijas» podkāstā #110
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā Raimonds Gekišs sarunājas ar FIBA kategorijas tiesnesis Oskaru Luci, kurš tikko notiesājis savu noslēdzošo tiesneša karjeras spēli.
Video ierakstu skaties šeit:
9/29/2023 • 1 hour, 23 seconds
Kārtslēkšana ir ļoti tehniska disciplīna. Mareks Ārents «Sporta studijas» raidierakstā #109
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" raidierakstā Matīss Timofejevs sarunājas ar vieglatlētu un tagad arī kārtslēkšanas treneri Mareku Ārentu. Video ierakstu skaties šeit:
9/29/2023 • 57 minutes, 21 seconds
Bronzas pavasaris, «Zemgale» Somijā, hokeja nākotne. Artis Ābols «Sporta studijas» podkāstā #108
Jaunākajā "Sporta studijas" aizkulišu epizodē ciemojas Latvijas hokeja izlases un "Zemgale/LLU" treneris Artis Ābols. Atskatījāmies uz pasaules čempionātu Rīgā, kādi bija iemesli un sakritības bronzas medaļas izcīnīšanai. Noskaidrojām, par ko Artis Ābols šobrīd ir ļoti dusmīgs, kāda ir šībrīža hokeja sistēma Latvijā un kādus uzlabojumus būtu nepieciešams ieviest. Video ierakstu skaties šeit:
8/17/2023 • 1 hour, 3 minutes, 48 seconds
Pasaules čempionāts Budapeštā, ASV studentu sports un ģimene. Rūta Kate Lasmane «Sporta studijas» podkāstā #107
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā Reinis Ošenieks sarunājas ar vieglatlēti Rūtu Kati Lasmani. Tikko notikušajā Valsts prezidenta balvas izcīņā trīssoļlēkšanā Lasmane uzvarēja ar rezultātu 14,02 metri. Šis sniegums Pasaules Vieglatlētikas savienības ("World Athletics") punktu tabulas vērtē deva 1119 punktus, kas bija augstvērtīgākais rezultāts abās sacensību dienās. Video ierakstu skaties šeit:
8/17/2023 • 58 minutes, 6 seconds
Ar Porziņģi Latvija var arī uzvarēt turnīru: Kaspars Vecvagars «Sporta studijas» podkāstā #106
Šoreiz Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā Andris Auziņš sarunājas ar nu jau bijušo basketbolistu Kasparu Vecvagaru. Šajā gadā Vecvagars sezonu sāks jaunā ampluā kā "Valmiera Glass/ViA" treneris. Video ierakstu skaties šeit:
8/8/2023 • 59 minutes, 45 seconds
«Bronzas komandas» fiziskās sagatavotības treneris Ēriks Visockis «Sporta studijas» podkāsts #105
Ēriks Visockis par Latvijas hokeja valstsvienības spēlētāju fizisko sagatavotību atbild kopš 2017. gada, kad izlases treneris vēl bija kanādietis Bobs Hārtlijs. Pirmais šoks par amata uzticēšanu ātri pārdzīvots, un šis jau bija sestais pasaules čempionāts, kur Visockis sekoja līdzi spēlētāju spējām, plānoja slodzes treniņnometnē. Arī visiem treneriem, fizioterapeitiem, masieriem, ekipējuma menedžeriem bronzas panākums sniedz eiforiju, bet vienlaikus arī labi padarīta darba sajūtu.
Latvijas Televīzijas "Sporta Studijas" aizkulisēs Visockis atklāja, ka pēc neveiksmīgā 2022. gada pasaules čempionāta turpat Tamperē bija jau izlēmis teikt ardievas hokeja valstsvienībai. Pateicībā par darbu fiziskās sagatavotības speciālists pat saņēma īpašu hokeja valstsvienības kreklu. Tiesa, daugmalieti izlases vadība pierunāja atgriezties, un šī Rīgā un Tamperē izkaltā bronzas medaļa izcīnīta, kārtīgi izmainot treniņnometnes plānošanu, fiziskās sagatavotības darbu.
Mūsdienās visiem treneriem jārēķinās arī ar spēlētāju psiholoģisko noturību, pandēmijas gados tā spēlētājiem ir mainījusies kardināli, tāpēc nokopēt citu gadu treniņnometņu plānus nevar, tas vienkārši vairs nestrādā. Visockis sarunā atklāja arī aizkulises spēļu laikā, kā spēlētājus pēc traumām atgriež atpakaļ laukumā, kas notika ģērbtuvē, kuri bija emocionāli līderi ģērbtuvēs un ko komandā dod veterāni.
Podkāsta video versija
5/31/2023 • 1 hour, 14 seconds
Daugaviņa ienākšana hokeja izlasē bija īsts atelpas brīdis. Atvars Tribuncovs «Sporta studijas» podkāsts #104
Atvars Tribuncovs Latvijas valstsvienības sastāvā piedalījies desmit pasaules čempionātos un divās olimpiskajās spēlēs. Augumā raženais aizsargs savulaik bija viens no nedaudzajiem, kurš bija pieprasīts hokejists tā laika spēcīgākajās līgās. Izlasē Atvars piedzīvoja teju visus brīnumus, kas noticis ap Latvijas izlasi. Redzēja, kā vecā gvarde ar Oļegu Znaroku priekšgalā kontrolēja notikumus izlasē, treneru atlaišanas pēc spēlēm, vēl ģērbtuvē esot, spēlējis vienā duetā ar Sandi Ozoliņu, Kārli Skrastiņu. "Sandis Ozoliņš ir brīvdomātājs! Tā viņa ripas izjūta ir lieliska. Viņš ir piektais uzbrucējs! Varbūt pat ne piektais, bet pirmais uzbrucējs. Kārlis vairāk tāds aizsardzības tipa bija. Bet viņš arī trenējās pat pie daiļslidotājiem, lai pareizi liktu soļus, kāju pozīcija, kā pareizāk pie zilās līnijas spēlēt, kā to ripu uzvilkt, kā jābūt noliktai nūjai pareizā leņķī, lai uzmestu pa vārtiem. Kārlis bija tāds tehnisks, Sandim, protams, tas viss padevās vieglāk, tā viņa visa hokeja būtība. Es ar Sandi vienkārši esmu spēlējis vairāk kopā, abās olimpiādēs. Jo es vairāk aizsardzības tipa, viņš uzbrūkošā tipa spēlētājs, bet, kad tu spēlē ar viņu kopā , tu nevari domāt tikai par aizsardzību. Atceros Turīnā, ka mēs visi pieci bijām uzbrukumā."
Spilgts bija 2006. gada pasaules čempionāts, kas pirmo reizi toreiz norisinājās Rīgā. Ažiotāža hokejistiem bija jūtama, īpaši čempionātam uzcelta "Arēna Rīga". Rīgas čempionāts pasaules hokejā vēl aizvien ir ļoti ievērojams, tās bija pēdējās meistarsacīkstes, kur apakšgrupu spēles varēja noslēgties neizšķirti, tāpat tas bija pēdējais, kurā līdzjutējiem atļāva izmantot taurītes. Rīgā taurīšu skaņas decibeli "Arēnai Rīga" jumtam lika teju pacelties gaisā. 2006. gads ilggadējiem izlases hokejistiem bija atgriešanās pagātnē – pēc vairākiem gadiem zviedra Kurta Lindstrēma eiropeiskajā treniņu uztverē nācās atgriezties pie bijušās PSRS metodēm, jo ne bez skandāliem par Latvijas valstsvienības galveno treneri kļuva krievs Pjotrs Vorobjovs. Vīriem pēc sezonas klubos nācās atcerēties, kā tad strādāja ar hokejistiem ar mūsdienām absolūti nepareizām metodēm.
"Kāds bija viņa treniņprocess. Atceros, ka nometnē Ventspilī bija jāvelk traktora riepas pa ledu. Tu slido, skrien, skrien, pacel galvu, izrādās, ka tu uz vietas stāvi, tā riepa jau tevi ir nobremzējusi. Tev jau vairs spēka vispār nav, tu tikai imitē to slidošanu uz vietas. Bet vismaz tas notika Ventspilī, vismaz kaut kāda cita pilsēta bija, tu ņem psiholoģiski to, lai neieslīgtu depresijā. Tā pieeja bija savdabīga, jo mums jau klubos ir sagatavošanās posms, te pēc sezonas tev atkal kārtīgi jāstrādā, tur jau vajag vismaz divas vai trīs nedēļas atjaunošanās posmu ķermenim, lai sasniegtu fiziskās formas pīķi. Varbūt viņš ar to bija krietni pārrēķinājies!"
Pagājuši ir 17 gadi, šī gada pasaules čempionātā kapteinis acīmredzot būs Kaspars Daugaviņš, viņš šogad Rīgā pārspēs Tribuncovu, aizvadot savu vienpadsmito pasaules čempionātu. Izlasē Daugaviņš debitēja tieši vēsturiskajā mājas čempionātā 2006. gadā. Togad Daugaviņš vienas sezonas laikā spēlēja Latvijas U-18, Latvijas U-20 un arī pieaugušo valstsvienības sastāvā pasaules čempionātā. Tam laikam, kad vēl izlasē bija vecā gvarde, Kaspars bija neiedomājams komandas biedrs. Iespējams, ar savu nekaunību viņš izpelnījās cieņu no pieredzējušajiem komandas biedriem.
"Daugaviņš ienāca ar to savu harismu, viņš jau treniņos podus gāza. Viņš mums visiem bija tāda psiholoģiskā atelpa. Viņš daudz ko nezināja, bet par viņu varēja pasmieties, jokdaris. Viņam pašam arī patika tā loma. Tie pavisam vecie gan nevarēja ciest Kasparu. Vārtos bija Naumovs, viņš Kasparam no muguras ar nūju pakaļ skraidīja. Ar Aleksandru Semjonovu togad treniņā viņi pat sakāvās. Tas vienkārši ir Daugaviņš. Man patika, kā jaunais vispār kaut ko tādu var atļauties. Mūsu laikā bija tā, ka jaunais ienāk ģērbtuvē, pat runāt neko nedrīkst. Kaspars bija jaunā vēsma."
Kaspars Daugaviņš pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm arī jau paziņoja, ka beidz karjeru izlasē. Tas hokeju zinošiem cilvēkiem nebija pārsteigums, bet viņa devums komandā gan ģērbtuvē, gan laukumā ir redzams, vēl pat čempionātam nesākoties.
"Manuprāt, Kaspars bija noguris un piekusis no tā Boba Hārtlija hokeja. Viņš ir radošāks, viņš vēl ir no mūsu paaudzes, kas vairāk spēlē ar piespēlēm, kombinācijām. Tas nav viņa hokejs skriet, mest un grūstīties. Manuprāt, Hārtlija laikā tas spēlētais hokejs viņu drusku noslāpēja vairākas sezonas."
2023. gada pasaules čempionāts šogad norisināsies Rīgā un Tamperē. Rīgā norisināsies vienas apakšgrupas spēles un divi ceturtdaļfināli. Kapteinim Daugaviņam karjerā ar Latvijas valstsvienību ne reizi nav izdevies iekļūt ceturtdaļfinālā, bet Tribuncovs savā karjerā gan to izbaudīja pat divas reizes.
Pasaules čempionāts sāksies 12. maijā, kad Latvijas valstsvienībai pirmā spēle pret hokeja dzimteni Kanādu. Visas Latvijas valstsvienības spēles arī LTV7 tiešraidēs!
5/7/2023 • 59 minutes, 53 seconds
Rodrigo Ābols pēc karjerā labākās sezonas gatavojas izlasei. «Sporta studijas» podkāsts #103
2022. gada Latvijas hokeja izlases kapteinis Rodrigo Ābols pēc savas karjerā labākās sezonas ar lielu motivāciju pievienojies valstsvienībai. Ar neveiksmi Zviedrijas hokeja līgas (SHL) pusfinālā noslēdzās Ābola piecu gadu stāsts "Orebro" komandā. Taču tagad sagaida jauns posms Engelholmas "Rogle" vienībā, zemapziņā arī sēž cerība atgriezties Ziemeļamerikā, jo pirmajā piegājienā kovids patraucēja debitēt Nacionālajā hokeja līgā (NHL).
Pēdējos divus gadus "Orebro" rindās Ābols pildīja kapteiņa pienākumus, turklāt šosezon ar 41 (19+22) gūto punktu bija desmitais rezultatīvākais līgas spēlētājs. Sezonas vidū parādījās baumas, ka nākamajā sezonā latvietis pārstāvēs citu Zviedrijas komandu.
"Zviedrijā ir viens galvenais žurnālists, kurš palaiž praktiski visas ziņas. Bija baumas, ka man notiek sarunas ar citām komandām, bet līdz tam nekas nopients nebija. Mēs atbraucām no Špenglera kausa, un 1. janvārī viņš [žurnālists] ziņoja, ka "Orebro" piedāvājis labu līgumu, bet es paņēmu labāku. Es zvanīju aģentam, ņemot vērā, ka miljons reizes bijām runājuši, viņš teica, ka "Orebro" nav izteikuši līguma piedāvājumu. Tā situācija bija dīvaina," sezonas vidū radušos situāciju raksturoja Ābols.
"Sporta šefs, ar kuru manam aģentam notika sarunas, viņš zināja, ka tiks atlaists, tāpēc varbūt viņam tik ļoti neuztrauca, vai es palikšu vai nepalikšu komandā. Zviedru mediji bija par to lielā šokā, kad es pateicu, ka esmu parakstījis līgumu uz nākamo gadu [ar Rogle vienību – aut.]. Man vienkārši likās negodīgi pret sevi un manu aģentu, ka tiek rakstīta nepatiesība."
Juniora karjeras divas labākās sezonas Ābols aizvadīja Ziemeļamerikā, saturīgais rezultāts vainagojās ar izvēli NHL draftā. 2016. gadā septītajā kārtā uzbrucēja izvēlējās Vankūveras "Canucks", taču komandai intereses par latviešu hokejistu nebija. Pēc trim sezonām Ābols vienojās ar Floridas "Panthers" vienību uz divām sezonām. Tomēr Ziemeļamerikas otrais piegājiens iesākās neveiksmīgi.
"Pēc Ziemassvētkiem iedeva vienu, otru, trešo spēli. Sāku spēlēt daudz vairāk, un tā loma, ko es spēlēju, bija tāda, ar kuru tikt NHL. Pirmais mazākums, katrs aizsardzības zonas iemetiens – tas arī interesanti, ka Amerikā komandas biedri to, iespējams, pat vairāk novērtē. Ziemeļamerikā ir izteiktākas lomas nekā Eiropā. Komandas biedri novērtē un treneri arī. Komandas žurnālists ielika tvītu, ka pēc Ziemassvētkiem man bija visvairāk punktu komandā, lai gan es pat nespēlēju vairākumā. Vienu reizi mani izlaida vairākumā, pielaboju metienu papildlaikā, un mēs iemetām. Es akceptēju to faktu, kāds ir viņu mērķis, beidzot parādījās tas, kur viņi mani redz."
Četras spēles Ābols pārstāvēja Ziemeļamerikas trešās spēcīgākās līgas ECHL komandu Grīnvilas "Swamp Rabbits", bet sezonas otrajā daļā izkaroja lomu AHL Springfīldas "Thunderbirds" sastāvā.
"Es saprotu, ka man nav meistarības līmenis, lai būtu TOP 6 spēlētājs. Tajā pašā sezonā Florida nebija izslēgšanas spēlēs, un parasti uz sezonas beigām kādam iedod iespēju NHL. Atnāca kovids, tajā laikā nomainījās ģenerālmenedžeris, kas ar mani parakstīja [vienošanos]. Jaunais ģenerālmenedžeris atnāca un teica, ka viņam ar mani plānu nav. Tur arī beidzās tas stāsts."
Pilns podkāsta ieraksts
4/28/2023 • 55 minutes, 37 seconds
Riteņbraucēji Purniņš un Priževoits pēc 4. vietas «Cape Epic»: «Tā ir sajūta, ko šeit nevari iegūt!». «Sporta studijas» podkāsts #102
Marta izskaņā kalnu riteņbraucēji Lauris Purniņš un Jānis Priževoits izcīnīja 4. vietu amatieru ieskaitē prestižākajā kalnu riteņbraukšanas daudzdienu tūrē "Cape Epic". Pārbaudījums bijis sarežģīts – Dienvidāfrikas Republikā astoņās dienās pievarēti 648 km un 15 475 augstuma metri. "Cape Epic" organizē tā pati kompānija, kas rīko leģendāro šosejas riteņbraukšanas daudzdienu braucienu "Tour de France". Lielā mērā "Cape Epic" var salīdzināt ar Dakāras rallijreidu.
"Tas ir īpašs pasākums, īpašā kontinentā ar īpašām sajūtām un īpašām trasēm. Īstenība mums tas savā ziņā bija arī episki. Mēs esam amatieri, mēs startējam aiz elites, 15 minūtes aiz vīriešiem un 12 minūtes aiz sievietēm. Tad kādā brīdī mēs noķeram sievietes, tad viņas tur filmē no helikoptera, un tad diezgan ilgi sanāk braukt tajā vidē, kur visu laiku tev virs galvas lido helikopters vai pat divi un filmē. Vēl ir riteņbraucēji, kas filmē. Mēs arī ik pa laikam tiekam tajā kadrā, tā ir tāda sajūta, ko šeit tu nevari iegūt! Un, īstenībā, arī startējot Eiropas sacensībās, parasti, startējot MTB maratonos, šādas sajūtas nevar iegūt, ka helikopters lido un filmē to pasākumu."
Latvijas duets divos no septiņiem posmiem kāpa uz goda pjedestāla. Pirmajā posmā izcīnīta 3. vieta, bet 6. posmā - 2. pozīcija. Kopvērtējumā pietiekami stabila 4. vieta 125 pāru konkurencē. Tā kā šīs ir lielākās kalnu riteņbraukšanas daudzdienu sacensības, skaidrs, ka tajās ir daudz pārbaudījumu. Šoreiz ne tik daudz karstums kā iespaidīgās lietusgāzes. Jāņem vērā, ka norises vieta ir Dienvidāfrikas Republika, un pēc katras dienas sportisti nakšņo teltīs. Smagākais brīdis sacensībās gan bijis saistīts ar ko citu.
"Mums tas bija pēc pirmā posma, kur mēs ļoti labi, jaudīgi nobraucām, finišējām trešie. Man pēc tam pēcpusdienā sākās vēdera problēmas, vēdera spazmas un pēc tam bija ļoti smagi. Visa nakts pēc tam negulēta, un nākamajā dienā sacensības. Uzņemt enerģiju nevari, pārtiku uzņemt normāli mēs vairs nevarējām, atjaunošanās nenotika. Jāsaka, ka otrais posms, kas bija arī garākais - 118 km, man tas bija smagākais, ko es dzīvē esmu braucis. Tā bija tāda nopietna rakstura pārbaude, jo enerģijas nebija jau no paša sākuma. Visa tā diena bija ļoti, ļoti smaga. Ja tā būtu parasta ikdienas sacensība, noteikti būtu izstājies."
"Cape Epic" ir komandu sacensības duetiem. Vienu braucēju no otra nedrīkst šķirt vairāk kā divas minūtes. Finišu fiksē pēc lēnākā rezultāta īpašnieka un praktisku visu distanci dalībnieki veic plecu pie pleca.
Lai būtu gatavi pārbaudījumam, abi riteņbraucēji tam gatavojās ne tikai Latvijā. Aizvadīta arī treniņnometne Kiprā, kur ir līdzīgs reljefs. Turklāt tas viss jāpaveic paralēli ikdienas darba gaitām. Jānis Priževoits strādā ceļu būvē, bet Lauris Purniņš ir līdzīpašnieks sporta veikalā.
"Ja skatāmies manu ikdienu, tad man tāpat kā jebkuram cilvēkam ikdienā ir jāiet uz darbu. Varbūt pamainījies ir tas, ka es varu izvēlēties, kurā laikā būt darbā. Piemēram, ja no rīta es gribu iet uz treniņu, tad es attiecīgi aizeju uz treniņu, veicu savu uzdevumu, pēc tam eju strādāt, vakarā esmu mājās kopā ar ģimeni. Cenšos visu pēc iespējas veiksmīgāk salikt kopā, jo, ja es agrāk mazāk braucu ar riteni, tad šobrīd es pilnīgi noteikti trenējos pietiekami daudz, noteikti vairāk nekā kāds no džekiem, kas sauc sevi par profesionāļiem sportā. Varbūt ne gluži riteņbraukšanā, – Latvijas profesionālie riteņbraucēji visi noteikti trenējas daudz vairāk par mani, bet citi profesionālie sportisti, noteikti izdara mazāk nekā es, strādājot un apvienojot to ar sportošanu. Tā ka pilnīgi noteikti šobrīd esmu tāds nopietna līmeņa, nopietnas attieksmes amatieris."
Runājot par motivāciju, abi riteņbraucēji atzīst, ka vēlas būt veseli un uzturēt sevi labā formā. Protams, arī sasniegumi un vēlme pēc panākumiem dzen uz priekšu. Kad Latvijas sacensībās konkurences ir par maz, abiem patīk doties uz dažādām sacensībām Eiropā. Lauris Purniņš pērn kļuva par Eiropas čempionu MTB jeb kalnu riteņbraukšanas maratonā "Masters" grupas ieskaitē.
"Es noteikti jebkuram iesaku vismaz mēģināt reizi gadā aizbraukt. Vienalga, vai tā ir Polija, kas ir vistuvāk, kaut vai Igaunija, kas ir vēl tuvāk, arī tur jau var sajust pavisam kaut ko atšķirīgu. Tad ir visas Alpu valstis. Pamatā braukt Latvijā, bet vienu reizi censties atrast domubiedrus un aizbraukt uz Eiropu. Vienkārši pamēģināt kaut ko atšķirīgu, redzēt, kas notiek tur. Nav tā, ka tur tie džeki būtu nenormāli stiprāki, viņi ir tādi paši kā mēs, tie paši amatieri, tur nav starpības. Vienkārši tas, ka tu vari pamēģināt braukt citos apstākļos. Uzbraukt garākā kalnā, nobraukt no garāka kalna lejā pēc tam."
"Jāsaka, ka Latvijas amatieru riteņbraukšanā tas sportiskais līmenis ir gana augsts."
Šīs sezonas plānos abiem riteņbraucējiem ir ne tikai Latvijas sacensības, bet arī dalība Eiropas čempionātā "Masters" grupas ieskaitē.
4/26/2023 • 0
Rihards Lomažs par krustenisko saišu plīsumu, nokļūšanu Eirolīgā un aizkulisēm basketbola tirgū. «Sporta studijas» podkāsts #96
Latvijas 2022. gada labākais basketbolists Rihards Lomažs varētu nepiedalīties Latvijas debijā Pasaules kausa finālturnīrā. Šāda ziņa parādījās janvāra vidū dažādos medijos. Viņa Vācijas klubs no Oldenburgas neko sīkāk nepastāstīja, vien oficiālajā paziņojumā teica, ka Lomažs ir guvis ilglaicīgu traumu. Vairāki Latvijas mediji uzrunāja Oldenburgu, Lomaža aģentu Artūru Kalnīti, bet atbildes, kādu traumu guvis viens no Latvijas izlases līderiem, tā arī nebija, līdz "Sporta studijas" aizkulisēs pats 26 gadus vecais basketbola aizsargs atklāja, ka viņš ir pārrāvis ceļgala krusteniskās saites un ārstēšana aizņems vismaz pusgadu. Riskanti, bet vēl aizvien pastāv iespēja, ka Rihards varētu atgūties uz Pasaules kausu. To valdemārpilietis būtu pelnījis, jo Pasaules kausa atlases sākumā, kamēr valstsvienībā nespēlēja NBA vīri Kristaps Porziņģis un Dāvis Bertāns, tieši atlētiskais, nekaunīgais Lomažs uz saviem pleciem izvilka trīs ļoti svarīgas uzvaras. Viņa sniegums bija spilgts, par Lomažu runāja visa Eiropa, jo viņš Eiropas atlases zonā bija rezultatīvākais basketbolists, kurš Latvijas izlasi padara tikai spēcīgāku.
"Viens ir tas, ka krustenisko saišu plīsums pats par sevi ir smags. Visgrūtāk pārdzīvot bija tieši pasaules čempionātu. Tas bija pirmais. Krustenes ir sāpīgi, bet domāju citādāk, ja ir labs laiks, kad tas notiek, tad šis ir labākais laiks, jo es varu būt vesels gandrīz uz pašu sezonas sākumu. Baigi neko neizlaižu, tā ir tikai pussezona. Es tagad savedu kārtībā savu ķermeni, izārstējos un esmu gatavs!"
Krusteniskās saites Rihards Lomažs pārrāva jau otro reizi karjerā. Pirmo reizi tas notika 2016. gadā.
Toreiz plīsums bija sarežģītāks un rehabilitācija ilgāka. Lomažs nav māņticīgais sportists, bet viņš velk paralēles 2016. gada traumai ar šībrīža ļoti līdzīgo traumu. 2016. gadā Lomažs saņēma Latvijas basketbola savienības gada balvu "Gada cerība", šogad – "Latvijas gada basketbolists".
"Es jau Kasparam Ciprusam [LBS ģenerālsekretārs] un vēl dažiem no LBS minēju, lai mani vairs nekad dzīvē neliek nominācijās un neapbalvo, jo man iedeva balvu "Gada cerība" – pēc mēneša pārrāvu krusteniskās saites. Man tagad iedod balvu "Gada basketbolists" – es pēc mēneša pārrauju krusteni. Es viņiem pateicu, lai nebalso par mani un negaidiet, ka es tur būšu. Pateicu, lai nekad dzīvē mani vairs neliek tādās nominācijās!"
Pasaules kausa finālturnīra sasniegšana ir vīru izlases augstākais sasniegums. Turklāt mūsu basketbolisti šo atlases ciklu sāka no lielākās bedres Latvijas basketbola vēsturē. Lomažs atceras netikšanu jau uz iepriekšējo Pasaules kausa finālturnīru, kur Melnkalnē uzvarējām, bet ne ar vajadzīgo punktu starpību. Tad nāca totālā izgāšanās Eiropas čempionāta kvalifikācijā, kad pie izlases vadības Arni Vecvagaru bija nomainījis Roberts Štelmahers. Treneris, pie kura Lomažs 2019. gadā izcīnīja Latvijas–Igaunijas līgas titulu un arī turnīra vērtīgākā spēlētāja balvu. Štelmaheru gan Lomažs nevaino zaudējumā, kā pēc spēles izteicās viņa komandas biedrs Rolands Freimanis – "bulgāru zemniekiem".
"Mēs nevaram ņemt galveno treneri un teikt, ka tu biji vainīgs, ka mums nesanāca. Mums katram ir jāuzņemas kaut kāda atbildība. Mēs visi bijām iesaistīti tur – spēlētāji, treneri, dakteri, fizioterapeiti, LBS. Visi pie kaut kā kaut kur ir vainīgi, ka tas vienkārši nesanāca. Tas ir atstāts pagātnē, tagad mēs esam pasaules čempionātā. Es domāju, ka par to [pagātnes neveiksmēm] neviens baigi nedomā un nerunā. Tas tāds palicis kā joks gandrīz."
Rihards Lomažs četras sezonas aizvadīja desmitkārtējo Latvijas čempionu BK "Ventspils" sastāvā.
Jau 19 gados valdemārpilieša niknums, nepiekāpība, pat nekaunība Latvijas basketbolā bija retums. Viņš nerespektēja nevienu. Uzvarētāja mentalitāte tolaik LBL bija pieredzējušā Kristapa Janičenoka galvenais ierocis, brīdī, kad Janičenoks kļuva par Lomaža komandas biedru – dažādas viltības, kā "palīst pretiniekam zem ādas" Lomažs iemācījās no Janičenoka. Pēc Latvijas–Igaunijas līgas titula un vērtīgākā spēlētāja balvas saņemšanas Lomažs veica milzīgu, pat neticamu lēcienu. Tolaik Latvijas basketbolisti bija Eiropā pieprasīta prece un aizsargs no LBL uzlēca līdz Eirolīgas augstumiem. Slavenā Tonija Pārkera klubs Lionas ASVEL izvēlējās parakstīt līgumu tieši ar latvieti.
"Tonijs Pārkers bija spēlējis ar Dāvi Bertānu kopā. Viņš zvanīja Dāvim un jautāja par mani. Dāvja ieteiktais droši vien arī man palīdzēja. Tur nav tāda viena lieta. Tāpēc, ka tu esi labs basketbolists, tāpēc tu tur tiki. Nē. Tā nav. Ir tik ļoti grūti tikt Eirolīgā, ka tu vari būt superbasketbolists, bet tev vienkārši nesaiet tie apstākļi. Komandā vienkārši, kādam ir 2–3 gadu līgums, tev uz to pozīciju vienkārši nav vietas. Bet, kad tu nospēlē mazliet sliktāk, tevi vairs neizskata par variantu. Tur jāsakrīt daudziem apstākļiem, un tur nav viena formula."
Andris Auziņš: "Bet ASVEL tevi redzēt gribēja pats Tonijs Pārkers?"
"Jā, pats Tonijs ar ģenerālmenedžeri!"
ASVEL komandā Francijā Lomažam īsti iedzīvoties nesanacā, varbūt tas lēciens uz Eirolīgu bija pārāk straujš. Talantīgais basketbolists izlēma doties uz Vāciju, kur spēles laikam un lomai komandā vajadzēja būt labākai. Vācijā viss izdevās godam. Vācija būtībā Lomaža karjerā jau divas reizes bijusi vieta, kur viņš restartē savu karjeru. Pēc ASVEL tā bija Getingene, bet šogad Oldenburga, kur Lomažs pirms traumas atkal bija komandas līderis. Bet ir viens "bet".
Lomažam individuāli veiksmīgākā sezona bija pērn, kad viņš Turcijas līgas pastarītē "Denizli Basket" vidēji guva 15 punktus spēlē un atdeva vidēji četras rezultatīvas piespēles.
Jā, un tā bija sezona, kad Latvijai sākās arī tik ļoti veiksmīgā Pasaules kausa atlase, kur Lomažs vidēji spēlē meta 30 punktus pēc kārtas. Žurnālisti, līdzjutēji jau ticēja, ka tas ir tikai laika jautājums un Latvijas izlases līderis tūdaļ atgriezīsies ULEB Eirolīgā. Tādi dimanti Eiropas basketbolā apkārt nemētājas.
"Turcijā sezonas laikā man bija vairāki piedāvājumi, bet dažos komanda mani nelaida, dažos paši izlēmām nepiekrist. Viens piedāvājums bija, ka gandrīz uz "Fenerbahce" aizgāju sezonas laikā. Tur bija ļoti liela interese; ģenerālmenedžeris, treneris zvanīja. Viņš jau sazvanījās "aiz muguras" ar citiem ģenerālmenedžeriem un jautāja par mani. Nu, es nezinu, varbūt ne tik daudz pietrūka, lai es tur būtu. Redzi, tur arī ir kaut kāda apstākļu sakritība, ka tev vienkārši "nesaiet". Kāpēc pēc sezonas nebija tik labu piedāvājumu? Man tiešām bija izcila sezona. Kā pietrūka? Manuprāt, būt uzvarošā komandā!"
Rihards Lomažs karjerā Latvijas valstsvienībā nospēlējis 34 spēles, vidēji spēlē gūstot 12 punktus un izdarot trīs rezultatīvas piespēles. Rekords Lomažam pieder Pasaules kausa kvalifikācijas spēlē pret Serbiju, kur viņš zvaigžņoto serbu grozā sameta 33 punktus. Vēl ir cerība, ka Lomažs varētu atlabt līdz Pasaules kausa finālturnīram, kas 2023. gada 25. augustā sāksies Indonēzijā, Japānā un Filipīnās. Grupu izloze 29. aprīlī norisināsies Filipīnās.
4/13/2023 • 57 minutes, 37 seconds
Vārtsargs Jānis Auziņš par Rīgas «Dinamo»: «Nesaprotu, kā var uzbūvēt ko tādu, ka nekas nav sakārtots!» «Sporta studijas» podkāsts #102
Jānis Auziņš ir Latvijas hokeja vārtsargs, kurš sezonu sāka Rīgas "Dinamo" komandā, kas no KHL apcirkņiem bija pārcēlusies uz Latvijas čempionātu. "Dinamo" komandā karjera Jānim gan bija īsa – pusotra spēle. Pirmajā mačā viņš ar teicamu sniegumu palīdzēja dinamiešiem pieveikt Latvijas čempioni "Zemgale/LLU", bet otrajā spēlē guva traumu. Jānis saprata, ka nebūs solītā atbalsta ārstēšanai. Pēc vairākiem neizpildītiem solījumiem Auziņš nolēma, ka turpmāk šādā komandā spēlēt vairs nevēlas, un viņš tāds nebija vienīgais. Sezonas laikā "Dinamo" grima straujāk par "Titāniku", teju puse no sezonas sākuma pamatsastāva pameta komandu. "Mēs neparakstījām nekādu līgumu, bija jākārto pašnodarbinātā statuss, ka Rīgas "Dinamo" pašnodarbinātajam maksās 500 eiro. Es pat līdz pašām beigām nesapratu, kurš tajā klubā ir atbildīgs par ko. Es vēl joprojām nesaprotu, kā var uzbūvēt kaut ko tādu, ka tev nav vispār nekas sakārtots!"
Latvijas čempionātā Jānis karjeru turpina 2014. gada čempionē "Prizma", ar šo komandu Auziņš izslēgšanas spēlēs tika tikpat tālu, cik "Dinamo" – līdz pusfinālam. Atšķirība vien sniegumā – "Prizma" ļoti sīkstās spēlēs piekāpās pamatturnīra uzvarētājai "Mogo", bet "Dinamo" cieta vienu sagrāvi pēc otras. Auziņš atgriezās Latvijā pēc trim sezonām eksotiskajā Japānas līgā. Uzlecošās saules zemē ik pa laikam Jānim bija jāpamāca vārtsargu gudrībās arī jaunā japāņu paaudze.
"Japānā ir maksātspējīgi klubi. Tur ir ļoti labas algas. Tāpēc daudzi izvēlās braukt uz turieni, kaut vai tie paši amerikāņi un kanādieši. Viņi tur ir. Daudzi man ir prasījuši, lai palīdzu uz turieni tikt. Teikšu tā – tur iekšā tikt nav viegli. Japāņiem vajag labu CV, lai tur tiktu, vismaz jābūt spēlējušam AHL vai KHL. Es tur tā laimīgi trāpījos, jo īpašnieks tā gribēja."
Leģionāra karjerā Jāni vislabāk atceras angļu līdzjutēji Pīterboro pilsētā, kur viņš spēlēja vairākas sezonas. Anglijas hokejs nav līmeņa ziņā augstākais, bet Pīterboro līdzjutēji Jāni Auziņu vēl aizvien atceras.
"Es biju trenējies Slovākijā, kur man nemaksāja neko. Laikam pusgadu, beigās vēl biju pamatīgos mīnusos, lai no turienes tiktu prom, pašam bija jāsamaksā par licenci trīs tūkstoši klubam par to, ka es braucu prom. Uz Angliju braucu ar tiešām mazu algu, braucu tur, lai sevi pierādītu un cerētu uz lielāku līgumu pēc tam. Sākumā alga man bija 100 mārciņas nedēļā. Es vēl tur piestrādāju, beigās man sanāca vismaz, lai var izdzīvot. Pēc pusgada klubs saprata, ka es kaut ko arī māku un parakstījām līgumu par normālu algu."
Pēc "Prizmas" izstāšanās no cīņas par Latvijas titulu Jānis Auziņš turpina sekot līdzi finālspēlēm. Viņš uzvaru finālā novēl "Zemgalei".
"Es vairāk novēlu uzvaru jaunajiem. Viņi tomēr ir pavadījuši visu sezonu Somijas pēc spēka otrajā līgā, viņi ir palikuši noteikti gudrāki, ātrāki, spēcīgāki. Tā vairs nav tā komanda, kas bija vēl sezonas sākumā. Protams, nebūs 4-0 pārsvars, varbūt 4-2 vai pat visas septiņas spēles. Būs ļoti interesants fināls!"
Auziņš karjeras laikā ir spēlējis arī Latvijas izlasē, vairākas reizes bijis kandidātos. Vistuvāk iekļūšanai izlases sastāvā pasaules čempionātam Auziņš bija 2018. gadā, kad viņu no komandas atskaitīja pēdējo. Iemesls tam – Elvja Merzļikina komanda NHL zaudēja spēli un beidza sezonu. Tobrīd Jānis nebija vīlies, viņš saprata, ka ar Merzļikinu vārtos Latvija var paveikt lielākas lietas nekā ar viņu. Pārsniedzot 30 gadu slieksni, Auziņš atzīst, ka ir pamainījis savu vārtu sargāšanas tehniku, ir daudz lēnāks un prātīgāks, neveic tik daudz kustību. Pilnīgi pretēji vārtu vīri tagad ir Latvijas izlasē – par vārtsargiem Latvijai nav jāuztraucas, mums arī bez Merzļikina ir daudz labu vārtsargu. Artūrs Šilovs un viņa debija šosezon NHL tam ir spilgts pierādījums.
"Es redzēju Šilovu pirms četriem gadiem, kad biju Latvijas čempionātā, viņš HS "Rīgā" toreiz spēlēja. Viņš jau tad bija ļoti lokans, ļoti darbīgs vārtsargs. Viņš jau tad iekrita acīs, ka ir kārtīgs darba rūķis. Merzļikins arī ir tāds ļoti kustīgs, viņš jau arī lec kaut kur ārā. Vai viņiem baigi atšķiras tie stili? Jā, varbūt Šilovs mazliet vairāk tur kustas ārā no vārtiem un stiepjas."
Vārtsargu profesija hokejā ir unikāla. Kad Jānis pārkvalificējās no laukuma spēlētāja par vārtsargu, ģimene nebija īpaši sajūsmā, jo ekipējums vārtsargiem ir ļoti dārgs. Profesionāls vārtsargs sezonā tērē pat desmit tūkstošu eiro, lai iepirktu visu sezonai nepieciešamo. Jebkuram vārtsargam ne tikai nav jābaidās no ripām, bet arī teicami jālasa spēle.
"Tu vārtos skaties, kā spēlētājs tur nūju, kā viņš to nūju tur, kur pagriež to nūju. Tev allaž jāredz, kas notiek blakus, tur spēlētājs nāk pielikt nūju ripas lidojumam, varbūt nemaz nepieskarsies ripai un palaidīs to tālāk. Reizēm jau izskatās brīnumaini, kā vārtsargs to varēja izvilkt, bet spēlē vārtsargam jau ir skaidrs, ka tūdaļ būs piespēle uz pretējo vārtu stabu, viņš jau to paredz un gaida. Ar gadiem ir iegājies, ka redzi visas šīs kustības un gaidi. Pirms metiena es allaž skatos uz pretinieka nūju."
Pilnu sarunu ar HK "Prizma" vārtsargu Jāni Auziņu skatieties "Sporta studijas" kontos "You Tube", "Apple Podcast", "Spotify".
4/6/2023 • 1 hour, 58 seconds
No kalnu slēpošanas līdz sporta psihologa karjerai. Kristaps Zvejnieks. «Sporta studijas» podkāsts #101
Ar kalnu slēpošanu Kristaps Zvejnieks sāka nodarboties 3–4 gadu vecumā. Karjeras laikā viņš ir nopelnījis iespēju piedalīties trīs olimpiskajās spēlēs pēc kārtas – Vankūverā, Sočos un Phjončhanā. Korejā viņš izcīnīja 26. vietu Alpu kombinācijā, atkārtojot visu laiku labāko Latvijas rezultātu olimpiādes spēlēs kalnu slēpošanā. 2017. gadā Zvejnieks izcīnīja Latvijai pirmo zelta medaļu ziemas Universiādē. Pēc sportista karjeras Kristaps pievērsies sporta psiholoģijai un šobrīd paralēli trenēšanai rīko seminārus par mentālo sagatavotību sportā, kā arī individuāli strādā ar sportistiem gan Latvijā, gan ārzemēs. "Sporta studija. Aizkulises" epizodē ar Kristapu pārrunājām profesionālu sportistu karjeras beigas un jauna dzīves posma sākšanu, situāciju atlētu mentālajā sagatavotībā, jo viņš pats karjeras laikā nonācis līdz atziņām, ka ar fiziskiem treniņiem vien nepietiek. Sarunas noslēgumā skārām arī jautājumus par bērnu un jauno sportistu audzināšanu.
Sporta psiholoģiskās sagatavotības treneris – tā savu nodarbošanos dēvē Kristaps. Viņš palīdz grūtībās nonākušiem sportistiem strādāt ar prātu, sakārtot domas un iemāca paņēmienus, kā vislabāk sagatavot sevi atbildīgiem startiem, kad uztraukums parasti ņem virsroku. Kristaps atzīst, ka prāts ir jātrenē tieši tāpat kā sirds, muskuļi vai kāda profesionālā iemaņa, piemēram, metiens grozā.
Tāpat Kristaps novērojis, ka Latvijā joprojām pastāv uzskats, ka sporta psihologs nepieciešams tiem, kas ar sevi netiek galā vai ir kādas mentālas problēmas. Šo stereotipu viņš cenšas lauzt, minot piemērus no ārzemēm, kur profesionāli sportisti nekautrējas izmantot sporta psihologa pakalpojumus.
Kristaps Zvejnieks šobrīd rīko seminārus jauno sportistu vecākiem un viņu treneriem, kur dalās ar padomiem, kā audzināt jaunos sportistus. Viņš novērojis, ka Latvijā jau pārāk agrīnā vecumā sports tiek uztverts pārāk nopietni – gan no treneru, gan vecāku puses. Tādā veidā tiek nolaupīta bērnība, un brīdī, kad nopietni būtu jāsāk pievērsties sportam, jaunietis jau visu enerģiju un aizrautību pret sportu ir izsmēlis.
Arī par agrīno sporta veidu specializāciju Kristapam ir komentārs – viņaprāt, kā minimums līdz 7–8 gadu vecumam sportu nevajadzētu uztvert nopietni, tam jābūt kā izklaidei. Turklāt vēlams mēģināt dažādus sporta veidus, lai veicinātu labu ķermeņa vispārējo attīstību. Pretējā gadījumā vecāku neizsapņotie sapņi statusu nemaina, turklāt var sabojāt attiecības iztērētā laika un līdzekļu dēļ.
Kristaps šobrīd aktīvi strādā sezonas noslēdzošo kalnu slēpošanas sacensību rīkošanā bērniem. Viņš atzīst, ka ļoti svarīgi bijis ar sponsoru palīdzību sagādāt balvas pilnīgi visiem sacensību dalībniekiem, jo bērna vecumā ir būtiski tikt novērtētam.
Pilns podkāsta ieraksts
4/6/2023 • 1 hour, 2 minutes, 14 seconds
Olimpiskā kustība vairs nav tik cēla un skaista, kā mēs to visi redzējām. Gunta Vaičule. «Sporta studijas» podkāsts #100
Gunta Vaičule Eiropas čempionātā telpās Turcijā izcīnīja 10. vietu 400 metru distancē. 28 gadus vecā latgaliete ir Latvijas rekordiste telpās, 2016. gada Rio olimpisko spēļu dalībniece un Eiropas U-23 čempione. Guntai ir augstākā izglītība jurisprudencē, un viņa aktīvi cīnās par sportistu tiesībām dažādu organizāciju atlētu komisijās. Arī brīdī, kad Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) lēma apturēt ikmēneša pabalsta izmaksu Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) sportistiem Aļonai Ostapenko, Tomam Skujiņam un Kristam Neilandam, kuri ir piedalījušies sacensībās kopā ar Krievijas un Baltkrievijas sportistiem. Gunta kā Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Atlētu komisijas vadītāja iestājās pret absurdo lēmumu, un nu jau ministrija ir mainījusi viedokli un tomēr nodrošinās pilnu finansējumu atlētiem, kuri pilnībā nosodījuši Krievijas agresīvo karu Ukrainā.
Marta sākumā Turcijā Vaičule pārvarēja pirmo kārtu 400 metru skrējienā un Eiropas čempionātā (EČ) telpās nodrošināja dalību pusfinālā, kur vēlāk finālistu skaitā netika un kopvērtējumā ieguva 10. vietu, vēl pirms EČ Nīderlandes sprintere Femke Bola nacionālajā čempionātā telpās laboja 40 gadus vecu pasaules rekordu 400 metru skrējienā – viņas sasniegtais rezultāts – 49,26 sekundes. EČ finālā arī uzvarēja Bola, šoreiz viņas rezultāts 49,85 sekundes. Gunta nepiekrīt viedoklim, ka ziemas sacensībās konkurence būtu vājāka nekā vasaras sezonā.
"Jā, bija spēcīgas meitenes, kuras nestartēja. Es teiktu, varbūt, līdz piecām, bet varbūt trīs, četras. Un viņas nestartēja kaut kādu mikrotraumu dēļ, vienkārši saprotot, to ka ziemas startiem nav tik liels svars, ka svarīgāk ir sadziedēt visas traumas un kvalitatīvi sagatavoties vasaras sezonai, tāpēc tā ziema tiek izlaista. Bet citi iemesli, – nē, es neredzu! Tādēļ visi spēcīgākie startē, ātrākās meitenes tur bija, un šī disciplīna, jāsaka, pēdējos gados ir uzņēmusi ļoti lielus apgriezienus – meitenes skrien ļoti ātri. Nu ir atklātas kaut kādas ļoti darbīgas metodes vai arī tas ir šobrīd tāds talantu laiks – ļoti ātri skrien, jā!"
Gunta piekrīt viedoklim, ka sarežģītākais vieglatlētikā ir pārejas vecums no jauniešiem uz pieaugušo sportu. Lielākoties tas saistīts ar finansējuma trūkumu. Individuālajā sporta veidā pelna vien pasaules vadošie atlēti. Vaičulei izšķiršanās pilns bijis brīdis pirms 2017. gada sezonas, kurā viņa kļuva par Eiropas čempioni 400m distancē U-23 vecuma grupā.
"Sezona pirms 2017. gada vasaras, kas bija veiksmīgākā sezona manā karjerā, bija ārkārtīgi grūta, – morāli, fiziski vienkārši paspēt visu. Sestdien, svētdien man bija maģistrantūras studijas praktiski visu dienu. No pirmdienas līdz piektdienai man bija darbs, pusslodzes, bet tomēr. Es darbojos juridiskajā jomā, darbs bija diezgan stresains un atbildīgs. Tad es nostrādāju, braucu uz treniņu, trenējos jau uz spēku izsīkuma robežas, un kaut kā es to izdzīvoju. Tas bija ļoti smagi! Tad es tajā vasarā domāju – nu labi, man vēl ir U-23, vēl būs pasaules čempionāts, nu es gribu uz turieni aizbraukt un paskatīties, kas notiks. Toreiz pateicu paldies darba devējam un, man liekas, tajā brīdī es tā kā atbrīvoju sevi no lielas nastas un sezona izdevās kolosāla! Ja tas tā nebūtu bijis, es domāju, ka es, visdrīzāk, pateiktu ardievas sportam."
Tieši laikā, kad Gunta aizvadīja savu labāko sezonu karjerā, par Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) prezidenti ievēlēja bijušo tāllēcēju Inetu Radeviču. Vieglatlētika Latvijā sāka jaunu attīstības posmu ar 2010. gada Eiropas čempioni tāllēkšanā Radeviču kā karognesēju. Tomēr 2018. gadā Radeviča atkāpās no LVS prezidentes amata. Tādu lēmumu Radeviča pieņēma, jo pēc atkārtotām Londonas olimpisko spēļu dopinga provju pārbaudēm Inetas analīzēs konstatēja anaboliskā steroīda oksandrolona pēdas un viņai piesprieda diskvalifikāciju.
Matīss Timofejevs: Tas, kas notika ar Inetu Radeviču, tas dopinga stāsts. Viņa tomēr ar savu komandu, no malas vismaz izskatījās, ka ienāk ar jaunu dvesmu, Eiropas, pasaules skatījumu, vai ne? Tas varēja būt vieglatlētikas uzrāviens Latvijā, tavuprāt?
Gunta Vaičule: Tas arī bija kādu brīdi! Tas arī bija, un te jau atkal tā runa, ko es saku – nebija jau Inetas laikā vairāk naudas vai kas, bet viņa vienkārši ar savu personību, ar enerģiju, patiesībā ar brīvprātīgo darbu spēja pacelt vieglatlētiku mazliet tādā skaistākā gaismiņā un pievērst vairāk uzmanību. Nu žēl, ka tas tā sabruka! Ļoti žēl, jo man izskatījās ļoti cerīgi, un bija ļoti patīkami vieglatlētikā būt. Es negribu neko sliktu teikt par šī brīža vadību, bet es to entuziasmu nejūtu, nu nejūtu. Nu tas ir grūti, kur mēs sportā bez entuziasma? Nekur! Un arī vadīt federāciju ir smags sports.
Olimpiskajās spēlēs Vaičule piedalījusies vienu reizi – 2016. gadā Brazīlijā, Riodežaneiro. Toreiz Gunta izcīnīja 45. vietu. Nākamajām olimpiskajām spēlēm Tokijā latgalietei neizdevās kvalificēties. Pēc meitiņas Rūtas laišanas pasaulē viņa spēja atgūt pienācīgu sportisko formu, taču līdz olimpiādei neizdevās aizsniegties. Nākamais mērķis, protams, ir dalība Parīzes spēlēs 2024. gadā. Vaičule gan atzīst, ka uz olimpisko kustību raugās citādi nekā savas debijas laikā.
"Jāsaka, ka pēdējo gadu laikā, it īpaši grūto notikumu laikā, šī vīzija par to, kas ir olimpiskā kustība, – mūsdienu kontekstā šī olimpiskā kustība jau vairs nav tik cēla un tik skaista, kā mēs to visi redzam. Un arī man šobrīd. Jā, es gribu aizbraukt uz Parīzes spēlēm, es gribu tur būt, piedzīvot, bet man nebūt vairs nav tādas sajūtas, kāda tā bija pirms manām debijas spēlēm. Likās, ka tas ir tik, nu tik... – nu sapņa piepildījums. Nu nav vairs šādas sajūtas! Bet sports, zināt, ir tāda lieta, ka tad, kad tas notiek, kad ir tās spēles, mēs to zinām, mēs to piedzīvosim, tad izšķīst viss tas fons! Sportists ir tur un cīnās, tur nāk ārā viss cēlais un skaistais, un labais. Vienkārši jā, šis ceļš un, patiesībā šī mūsdienu sabiedrība – kāda ir tā sabiedrība, tā tas arī izskatās. Visiem gribas pelnīt, visi grib redzēt, lai būtu sponsori, ko jā, ko nē, ko drīkst, ko nedrīkst teikt. Un atkal nonāk līdz tam skaistajam un cēlajam, ko mēs visi gribam redzēt. Nu tad mēs maļamies par šīm lietām, par šiem jautājumiem. Kurš organizēs spēles, ko cels, ko necels, būvēs, nebūvēs, kas pēc tam ar to būs. Visi šie te jautājumi, kas nebūt nav glaimojoši, viņi ir!"
Pēc tam, kad Krievija sāka karu Ukrainā, Gunta Vaičule no pirmās dienas aktīvi atbalstīja Ukrainu. 2022. gada martā viņa piedalījās pasaules čempionātā telpās Serbijā. Viņai pirms starta palūdza no matiem izņemt Ukrainas karoga krāsās krāsotu matu lenti. Viņa to arī izdarīja, kaut bija vīlusies par šādu organizatoru lūgumu. Gunta izteikusies, ka gatava iestāties par mieru pat, ja tas viņai maksās olimpisko sapni. Vaičule ir LOK Atlētu komisijas vadītāja un agresorvalstu pielaišanu sacensībām neuzskata par ētiski pieņemamu rīcību. 400m skrējēja skaļi pauž viedokli, bet apzinās, ka Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) sportistu teikto ne vienmēr sadzird. Vaičule arī izprot, kāpēc ne visi sportisti savu viedokli pauž tikpat skaļi kā viņa.
"SOK ir milzīga, ļoti liela mēroga sporta organizācija, kura pārstāv vairākus kontinentus, un tas, kas šobrīd notiek Eiropā, ir briesmīgi, bet daudzi to vispār neizjūt kā sev saistošu. Daudzi no tā ir tālu, gan fiziski tālu, gan, nerunājot par to, cik iedziļinās vai neiedziļinās tajā. Un vai skatās kādas tam ir sekas ilgtermiņā, kādas ir sekas šobrīd, kādi ir iemesli visam, kas tur notiek. Sportisti vispār ir sabiedrības daļa, kas pat, ja seko līdzi politikai, tomēr pie izdevības centīsies no tā atturēties. Darbības lauks ir pietiekami šaurs katram savā sporta veidā, un tāpēc lielu impulsu no sportistiem nevar dabūt."
Šī gada janvārī arī vieglatlētiem sākusies 2024. gada Parīzes olimpisko spēļu kvalifikācija. 400m skrējēju pasaules rangā Gunta Vaičule ieņem 59. vietu, kas milzīgās konkurences dēļ ir pietiekami augstvērtīgs rezultāts. Tas ir labs pamats ceļā uz Francijas galvaspilsētu.
4/6/2023 • 1 hour, 2 minutes, 1 second
Latvijas basketbola izlases fiziskās sagatavotības treneris – Oskars Ernšteins. «Sporta studijas» podkāsts #99
Latvijas basketbola valstsvienības fiziskās sagatavotības treneris Oskars Ernšteins: "Ja treneris strādā tāpat kā pirms desmit gadiem, tad viņš ir ceļojis laikā vai viņš nav labs treneris!" Latvijas basketbola valstsvienība pirmo reizi sasniegusi Pasaules kausa finālturnīru, kur spēlēs 32 spēcīgākās basketbola izlases. Mūsu izlases treneris itālis Luka Banki jau saņēma Latvijas gada trenera apbalvojumu, bet Banki ir tikai viens mazs puzles gabaliņš Latvijas basketbola virtuvē. Aiz viņa lielu darbu veic ne tikai basketbolisti laukumā, bet arī viss apkalpojošais personāls. Oskars Ernšteins ir fiziskās sagatavotības treneris, kurš arī ir viens no mūsu uzvarošās komandas stūrakmeņiem.
Pasaules kausa finālturnīra atlasē Latvijas valstsvienība piedzīvoja tikai vienu zaudējumu izbraukumā Serbijā un šobrīd latvieši ir karstākā komanda visā Eiropas atlases zonā. Mūsu basketbolisti visa cikla garumā nelūza ne fiziski, ne psiholoģiski, un Ernšteins ir viens no tiem, kurš būvē komandas pamatakmeņus. Atšķirībā no ikdienas darba, kur Ernšteins strādā Latvijas čempionvienībā "VEF Rīga" un ar savām treniņu metodēm spēj sagatavot atlēta ķermeni visai sezonai, valstsvienībā darbs ir pavisam citāds.
"No fiziskās puses tas mans darbs ir ļoti, ļoti minimāls šajos ciklos. Šajos ciklos es vairāk esmu atjaunošanās, ne fiziskās sagatavotības treneris. Ja tas būtu pilnais cikls, kur es mēnesi, pusotru varētu strādāt, tad būtu citādāk. Ja mēs pavisam skatāmies uz fizisko sagatavotību, tad mēs varam strādāt ar mērķi kļūt labākiem noteiktās lietās, bet varam arī optimizēt sniegumu. Tieši optimizēt sniegumu mēģinām šajos FIBA logos. Mūsu mērķis ir samazināt to stresu un dabūt spēlētājus maksimāli svaigus. Ja tas būtu garais cikls, tad mēs liktu slodzes, attiecīgi stresa līmenis ir augšā un īstenībā rezultāts, kādu brīdi krītas. Tad mēs gaidām to superkompensāciju un tam rezultātam jābūt labākam tieši uz atbildīgākajiem mačiem."
Pirms katras nometnes treneri apzina izlases basketbolistus. No viņu ārzemju klubiem saņem īpašas fiziskās formas atskaites, kas parāda, kādā formā ir basketbolists. Ernšteins atzīst, ka vairākos logos Latvijas basketbolistu ārzemju klubi nelabprāt laida spēlētājus uz izlasi, jo zināja, ka sportistam ir dažādi savainojumi, kas varētu viņam vēlāk nevarētu ļaut viņam spēlēt jau kluba sastāvā.
"Tās divas vai trīs stundas, ko mēs pavadām treniņos, ir svarīgas. Bet atlikušās 22 vai 21 stunda ir vēl svarīgākas. Kāpēc? Treniņa laikā ķermenim mēs veidojam to stresu, stresa laikā mēs īstenībā kļūstam tikai sliktāki. Lai kļūtu labāki, lai būtu šī superkompensācija, jāatrod pareizā proporcija starp stresu un atjaunošanos. Svarīgākās lietas, lai atjaunotos, ko nekā nevar aizstāt, ir miegs un uzturs. Ja ir pareizs miegs un uzturs, tad mēs varam domāt par specifiskākām lietām – masāžas, ledus vannas, pirtis. Miegu un uzturu nekas nevar aizstāt. Fiziskās sagatavotības trenerim ir svarīgi saprast, kurā brīdī mēs dodam lielāku slodzi, kurā mazāk."
Pasaules kausa finālturnīrs sāksies vien 25. augustā Filipīnās, Japānā un Indonēzijā. Savus pretiniekus Latvija uzzinās tikai 29. aprīlī, kad Manilā norisināsies grupu turnīra izloze. Lai gan izlase gatavoties finālturnīram sāks vien vasarā, fiziskās sagatavotības treneriem jau ekseļa tabulās sastādīts treniņu apjoma plāns katrai nedēļai.
"Pagaidām plānojam vienu nometni ārpus Rīgas. Tāpat mēs gribam braukt vismaz nedēļu ātrāk uz Āziju, jo vajag laiku aklimatizācijai. Ja mēs skatāmies tīri zinātniski, tad vienai laika stundai vajag vienu dienu, lai aklimatizētos. Jāskatās arī, uz kuru pusi lidojam, – uz austrumiem vai rietumiem. Tāpat arī jāskatās uz spēlētāju, ja viņš spēlē Eirolīgā Spānijā vai Turcijā, tad viņš bieži lido un attiecīgi viņš ir pieradis tam. Basketbolistam, kurš spēlē vietējā līgā un brauc uz Valmieru, Liepāju vai Tallinu, būs grūtāk adaptēties."
Oskars Ernšteins basketbolu sauc par sirdslietu. Savā gadagājumā Ernšteins bija "Ķeizarmeža" komandas līderis un aizsūtījis pēc piena ne vienu vien nākamo basketbolistu. Iekļuvis ASV koledžu basketbolā, Oskars diezgan ātri sapratis, ka viņa spēju griesti profesionālā basketbolā ir pārāk zemi sev uzliktajai latiņai. Tāpēc jau ASV sācis mācīties tieši fiziskās sagatavotības trenera programmu, pēc tam maģistra grādu ieguvis Lielbritānijā, bet Latvijas augstskolās vien nomācījies vienu gadu.
"Pabeidzu universitāti un vēlējos atrast vietas, kur es varētu praktizēties. Tā kā es pirms tam biju spēlējis Ainara Bagatska vadībā, es Ainaram piezvanīju un palūdzu, vai es varu palīdzēt vīriešu izlasei. Vienalga kā. Padot bumbas, pienest ūdeni. Viņš un tā laika fiziskās sagatavotības treneris Viktors Lācis piekrita. Tā es tur vairākas vasaras brīvprātīgi palīdzēju. Tad devos atpakaļ uz ASV, kur pabeidzu vēl vienu kursu, arī brīvprātīgi tur trenēju, jo ASV treneris man nosedza dzīvošanu. Sev papildu naudu nopelnīju ar zāles pļaušanu, šķūnīšu krāsošanu. Pēc tā gada Bagatskis mani uzaicināja pie sevis strādāt Gruzijas klubā, pēc tam jau devāmies uz Ukrainu, uz "Budivelnik" klubu."
Basketbola treneri bieži lielu daļas karjeras nostrādā kopā ar vienu un to pašu fiziskās sagatavotības treneri. Tā ir savstarpēja mijiedarbība. Basketbols mainās ne tikai noteikumos, spēles stilā, bet arī fiziskajā ziņā. Ar tādu fizisko sagatavotību, kāda bija basketbolistiem pirms 20 gadiem, mūsdienu basketbolā vairs neviens ķermenis nevarēs izturēt. Viss notiek daudz ātrāk. Loma sportistu sagatavošanā fiziskās sagatavotības treneriem tikai aug, uz talantu vien basketbolisti modernajā basketbolā dzīvot sen jau nevar.
"Mans darbs ir mainījies. Noteikti. Mainās arī no tā, kādu basketbolu grib spēlēt galvenais treneris. Ātru basketbolu vai pozicionālāku basketbolu. Vislielākās izmaiņas gan ir bijušas manī pašā, jo viss ir atkarīgs no izglītības, zināšanām un pieredzes. Programma un treniņprocess noteikti ir mainījies, noteikti uz labo pusi. Ja treneris strādā tāpat kā pirms desmit gadiem, tad ir divi varianti. Viņš ceļo laikā un zina, kā nākotnē jāstrādā, vai viņš nav labs treneris!"
Privātajā praksē Ernšteins strādā vienā komandā ar Ivaru Ikstenu. Pēdējos gados abi speciālisti nopietni pievēršas Latvijas jauniešu sportam un izveidojuši īpašas vadlīnijas jauno sportistu audzināšanai. Mūsdienās Latvijā liela problēma ir agrīna specializācija, kad jau no bērna kājas vecāki atvases sūta trenēties vienā sporta veidā. Pat maksā par papildu treniņiem. Pasaules prakse gan rāda, ka agrīnā specializācija nemaz tik efektīva nav.
"Tam mērķim jābūt, lai jaunieši nodarbojas ar vairākiem sporta veidiem. Ja runājam tieši par basketbolu, tad basketbolā vajadzētu specializēties no 12 līdz 16 gadiem. Kāpēc tik plašs diapazons? Tāpēc, ka tas ir atkarīgs gan no brieduma, gan mentālās gatavības, gan fiziskās gatavības, gan no treniņu vecuma. Trenerim ir jābūt gatavam skatīties uz katru jaunieti kā indivīdu, saprast, kas viņam tajā brīdī ir nepieciešams. Piemēram, kad ir straujākais augšanas temps, kas meitenēm ir 12 gadi, bet puišiem 14 gadi, viņi varēja labi izpildīt pamatkustības (pietupienu, nostāties uz vienas kājas, iemest "lay-up"), bet pēkšņi viņi izaug, kauli izaug, muskuļi līdzi kauliem vēl nav tikuši. Jaunietim pazūd kustību kontrole. Pēkšņi tās lietas, ko viņi mācēja labi, viņi vairs neizpilda tik labi. Šeit ir svarīga tā komunikācija gan trenerim ar jaunieti, gan vecākam ar jaunieti, gan trenerim ar vecāku. Maģiskais trijstūris sanāk. Jāstāsta jaunietim, ka tas ir tikai īstermiņā. Aptuveni seši līdz astoņi mēneši. Ir svarīgi, ka tiek samazināts kopējais treniņu daudzums, slodze, jo ir palielināts traumu risks. Vairāk ir jāpievērš uzmanība stiepšanās vingrinājumiem, ķermeņa lejasdaļas spēka vingrinājumiem, korsetes stiprināšanas vingrinājumiem."
Jauniešiem Ernšteins iesaka pamēģināt vairākus sporta veidus vienlaikus. Piemēram, ja pamatsporta veids ir basketbols, kur vairāk ir dažādi rāvieni un nav tik daudz spēka izmantošana, tad viņš iesaka paralēli trenēties, piemēram, boksā, regbijā, vieglatlētikā. Tas neļaus muskuļiem izveidot basketbola kustību atmiņu un attīstīs ķermeni pilnvērtīgāk.
Pilns podkāsta ieraksts
4/6/2023 • 59 minutes, 21 seconds
Gundars Vētra: pirmais latvietis NBA. «Sporta studijas» podkāsts #95
Nonācis basketbola mekā deviņdesmito gadu sākumā, Vētra pieredzēja vienu no iespaidīgākajiem periodiem Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA) – Maikla Džordana un Čikāgas "Bulls" dominanci. Tā laika spēlētāju plejāde komentārus neprasa – Dominiks Vilkins, Čārlzs Bārklijs, Alonzo Mournings un vēl, un vēl… Vētras profesionālā karjera NBA apstājās pie 13 spēlēm. Tomēr savu un arī Latvijas vārdu viņš bija pieteicis. Gundars Vētra un Latvijas sieviešu valstsvienība nule kā pabeigusi Eiropas čempionāta kvalifikāciju, to paveicot perfekti ar uzvarām visās četrās atlases spēlēs. Turklāt pēdējā spēlē, kas notika Stokholmā pret Zviedrijas valstsvienību, gandrīz desmit tūkstošu skatītāju priekšā Latvijas valstsvienība prata neveiksmīgu pirmo puslaiku pārvērst skaistā uzvarā. Lauvas tiesu no panākuma paveica Anete Šteinberga, kura šajā spēlē sasniedza Latvijas sieviešu basketbola rekordu, gūstot 37 punktus.
Pirmais piegājiens Latvijas sieviešu valstsvienībai kā galvenajam trenerim Vētram un viņa palīgiem, kuri katrs bijuši valstsvienības galvenie treneri (Mārtiņš Zībarts, Ainars Zvirgzdiņš), padevies veiksmīgs. Kā treneris Vētra var lepoties ar savu klubu ievešanu Eirolīgas finālčetriniekā, kļūšanu par vairākkārtēju Krievijas un Polijas čempionu. Tagad kārta savu CV uzspodrināt ar valstsvienības panākumiem. Labākas iespējas var arī nebūt. Vasarā gaidāmais Eiropas čempionāts būs olimpiskās kvalifikācijas zīmē - ar vienu šāvienu pastāv iespēja trāpīt pa diviem mērķiem.
Spēlētāja gājums Vētram, kuru pamatoti savā laikā sauca par vienu no Latvijas labākajiem basketbolistiem, ļāvis pieredzēt dažāda spektra izaicinājumus. Protams, spilgtākais ieraksts spēlētāja karjerā ir nokļūšana Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA), turklāt to paveicot kā pirmajam no Latvijas.
Deviņdesmito gadu sākums bija elpu aizraujošs laiks NBA.
"Pirms 1992. gada vasaras olimpiskajām spēlēm bija turneja ASV, kurā labi spēlēju. Pēc tam man izstāstīja, ka Minesota tajā gadā parakstīja līgumu ar ģenerālmenedžeri Džeku Makloski, kurš pirms tam bija Detroitā. Viņš uztaisīja to komandu, kas divus gadus pēc kārtas izcīnīja NBA čempiontitulu. Makloskis man stāstīja, ka meklējot spēlētājus, kam vajadzētu uzlabot Minesotas nākotni – tās turnejas laikā viņš ieraudzīja mani spēlējam un kluba vadībai teica: "I need that guy" (tulk. – Man ir nepieciešams tas puisis)." Tas laiks sakrita ar PSRS beigu posmu. Latvija jau bija neatkarīga, bet daudzi procesi sportā gāja no tiem PSRS laikiem. Mums nebija nekādu aģentu. Tomēr Makloskis sazinājās ar aģentūru, kas pēc tam sazinājās ar mani, sakot, ka Minesota gatava parakstīt ar mani līgumu," pastāstīja Vētra.
Mežonīgo rietumu scenārijs, bet Vētra nokļuva NBA, kur debiju pieredzēja 1992. gada 6. novembrī izbraukuma spēlē pret Bostonas "Celtics".
"Pirmā spēle Bostonas "Garden" [arēnā], – kā to var aizmirst. Laukumā tiku tikai "garbage time" (tulk. – spēles beigās). Spēlēt Bostonas "Garden" kaut ko nozīmēja," sacīja Vētra. "Ja tu kaut nedaudz zināji par NBA, tad apzinājies, cik tas ir īpaši."
Vēsturiskais brīdis Latvijas basketbolā annālēs ieies ar Vētras nospēlētu vienu minūti pret "Celtics", kuras laikā viņš izcīnīja vienu atlēkušo bumbu un atdeva rezultatīvu piespēli. Līdz pirmajiem punktiem basketbola mekā nācās pagaidīt trešo spēli. Turklāt pret kādu pretinieku – deviņdesmito gadu Maiklu Džordanu un Čikāgas "Bulls", kas tajā sezonā bija ceļā uz savu trešo NBA titulu pēc kārtas.
"Pirmie divi punkti bija pret Čikāgas "Bulls". Tā situācija bija tāda, kad es izgāju laukumā, tad, manuprāt, mums jau bija -20, un Maikls Džordans ar Skotiju Pipenu jau sēdēja uz soliņa, gatavojoties iet uz dušām un, iespējams, izdzert pirmo aliņu. Jau redzēt tajā laikā… labāko spēlētāju pasaulē. Mums jau nebija iespējas televīzijā redzēt NBA. Man iespēja [labākos spēlētājus pasaulē] redzēt pirmo reizi bija nevis televīzijā, bet gan laukumā. Spēlētāju klase, kvalitāte. Tas radīja kultūršoku," atzina Vētra.
Iespaidiem pilnā NBA pieredze apstājās pie trīspadsmitās spēles. Šajā laikā izdevās ar efektīvu epizodi iekļūt līgas topos, aizvadīt rezultatīvu spēli (17 punkti pret Šarlotes "Hornets"). Tomēr debijas sezona Vētram palika arī pēdējā NBA. Apstākļu kopums – gan trauma, gan ap komandu notiekošais – lika doties atpakaļ uz Veco kontinentu.
"Vai tu pieņem lēmumu sēdēt tur uz soliņa, saprotot, ka, iespējams, vienu dienu tev tik un tā no turienes būs jāaiziet. Vai arī atgriežoties mājās un pēc pusotras sezonas spēlēt Eirolīgā ar Maskavas CSKA," sacīja Vētra. "Ja salīdzina ar citiem tā laika basketbolistiem, kuri no Eiropas devās uz NBA, piemēram, lietuvieti Šarūnu Marčuļoni, tad mana nokļūšana NBA bija nedaudz nejauša, kas arī ietekmēja manu situāciju."
Vētras soļi NBA saistās ar Latvijas basketbola pirmo atrādīšanos pasaules spēcīgākajā līgā. Nākamā reize, kad latviešu basketbolists nokļuva NBA gaismu starmešos, bija pēc 11 gadiem. Andris Biedriņš pārņēma stafeti kā nākamais Latvijas pārstāvis NBA.
Gundars Vētra ar savu talantu bija pamanīts arī NBA apcirkņos, kas deviņdesmito gadu sākumā, kad vēl tikai pasaules sāka nostabilizēties pēc vērienīgām politiskajām izmaiņām, ir visnotaļ iespaidīgs fakts. Protams, Vētras vārds saistās arī ar izvēli, kuru viņš pieņēma vien dažas minūtes pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tobrīd priekšplānā izvirzot personīgo mērķu sasniegšanu – spēlēšanu olimpiskajās spēlēs. Morāles jautājums, kam ir zināma nokrāsa arī pēc trīsdesmit gadiem.
Liktenis ir apmetis loku un Vētra var aizbraukt uz Parīzes olimpiskajām spēlēm, bet šoreiz jau ar Latvijas valstsvienību.
Pilns podkāsta ieraksts
2/23/2023 • 58 minutes, 48 seconds
Jānis Ikaunieks: «Ārsti man teica, ka es nebūšu profesionāls sportists!» «Sporta studijas» podkāsts #97
Par Jāni Ikaunieku 2015. gadā runāja teju visi, kas kaut cik interesējās par Latvijas futbolu. Viņu sauca par Latvijas futbola jauno glābēju - 19 gadu vecumā viņš bija otrs labākais vārtu guvējs virslīgā. Jauniešu izlasēs Ikaunieks spēlēja maz, jo viņa kvalitātes jau tajā vecumā atbilda nacionālās izlases līmenim. Beigu beigās viņš tobrīd kļuva par vienīgo Latvijas futbolistu TOP5 futbola čempionātā, pārejot uz Francijas klubu "Metz". Jāņa Ikaunieka pārejā no tobrīd Māra Verpakovska vadītās FK "Liepāja" ir mītiem apvīta. Vēl šobaltdien īsti nav skaidrs, cik daudz naudas liepājnieki par Ikaunieka pārdošanu Francijas "Ligue 1" komandai saņēma, bet tas tobrīd varēja būt 400–600 tūkstošu eiro robežās. Tobrīd pārdot Jāni Ikaunieku uz Franciju, būtībā izglāba Liepājas kluba pastāvēšanu, un pēc transfēra saņemšanas tā laika prezidents Verpakovskis beidzot varēja uzelpot. Sak', būs nauda par ko samaksāt algas futbolistiem.
Andris Auziņš: Tev taču arī noteikti tobrīd šķita, ka visa pasaule tagad tev ir vaļā. Pirksi dārgas mašīnas, māju Spānijas krastos. Tādas domas tev noteikti bija?
Jānis Ikaunieks: Ja es tos 400 tūkstošus eiro būtu saņēmis, tad droši vien tā būtu. Bet man jau bija mana alga. Man jau tādas naudas nebija kontā, tādas iespējas man nebija. Es, manuprāt, biju tāds piezemēts. Aizbraucu, biju gatavs tur trenēties, spēlēt. Man tāds baigais pirkums – mašīna, māja vai dzīvoklis – līdz 24 gadiem nebija vispār. Man Liepājā alga bija 400 eiro, es uz turieni aizbraucu bez naudas. Man jau tur arī nedeva uzreiz lielu naudu.
Cik tev "Metz" pacēla algu, salīdzinot ar Liepāju?
Vairāk nekā desmit reizes. Aptuveni 4500 eiro. [..] Es jau divus mēnešus nodzīvoju viesnīcā. Tur es diezgan daudz noēdu no komandas budžeta. Viņi man teica, ka es tur varu ēst trīs reizes dienā. Bet tas bija viesnīcas restorāns ar "Michelin" zvaigznēm, tā bija ļoti laba viesnīca. Tā es tur ēdu pusdienas, vakariņas, beigās tur sanāca 60 eiro par ēdienreizi divus mēnešus pēc kārtas.
"Metz" klubs Francijā ir slavens, ka šim Ziemeļfrancijas klubam ir pašam sava akadēmija Āfrikā un šajā klubā parādās milzum daudz jaunu futbolistu no tām ne bagātākajām valstīm. Visi alkst sevi pierādīt, jo tā viņiem ir vienīgā iespēja dzīvē. Ikaunieks atzīst, ka tolaik viņš vienkārši mīlēja spēlēt futbolu. Nebija svarīgi – Liepājā vai Francijā, Ikaunieks baudīja futbolu. Tobrīd pasaulē vēl nedominēja sociālie mediji, tāpēc arī to piešķirto Latvijas futbola glābēja lomu kuldīdznieks neizjuta.
"Tur bija asi. Spēlētāji cīnījās. Tas spēles temps un dinamika ir lielāka. Tie ātrumi bija lielāki, to uzreiz varēja just," atzina Ikaunieks. "Es vēl pēc atvaļinājuma tur ierados. Tur nebija saudzīgi. Bet pirmais treniņš bija dienvidos. Protams, es tur aizbraucu 19 gados, un man motivācija bija 300%. Es tur pēc katra treniņa biju nosvīdis, bez spēka. Gribēju sevi pierādīt. Man šķiet, ka gāja diezgan labi, treneris arī mani slavēja, teica, ka viss kārtībā. Ar to bumbu jau es māku labi spēlēt, tehniski, ar partneriem arī. Man jau šķiet, ka futbolisti saprot, ja spēlētājs saprotas un var iedot ērtu piespēli."
"Metz" komandā Latvijas, kā tolaik runāja, lielākajam talantam neizdevās nostiprināties. Vairāki neveiksmīgi savainojumi lēnām Jāni atmeta arvien tālāk un tālāk no kluba pirmās komandas. Savainojumi Jāņa karjerā ir bijuši diezgan bieži, vien pēdējos gados līdz ar pieredzi futbolists labāk izprot savu ķermeni. Jātrenējas ir daudz, bet īpaši nozīmīgi ir pareizas slodzes. Ne tā, ka jau pusaudžu gados spēlē vairāku vecumu komandās tikai tāpēc, ka esi pats talantīgākais.
"Jau 14 gados man sākās tās traumas. Es daudz izlaidu laikaposmā no 13 līdz pat 17 gadiem," teica Ikaunieks. "Es pat teiktu, ka izlaidu divus, pat divarpus gadus. Man bija cirkšņa trauma, mugura sāpēja. Man pat bija ārsts, kas teica, ka profesionāls sportists tu nebūsi nekādīgi. Tad bija bēdīgi, bija asaras, jo jau gadu nebiju spēlējis, vēl ārsts saka, ka nav variantu. Mēnesi nosēdi, tad aizej uz treniņu, un atkal sāp tā, ka nevar izturēt. Man ķermenis neturēja. Tagad gan es strādāju ļoti daudz ar dziļajiem muskuļiem. Viss ķermenis tagad ir nostiprināts. Tādas muskuļu traumas vai muguras sāpes pat pie ļoti lielām slodzēm vairs nav. Tādā ziņā esmu savedis sevi kārtībā. Ķermenim futbolistam ir jābūt stingram, ne tikai no ārpuses. Piemēram, bicepsu tur uztrenēt, bet jābūt tam pašam korpusam, nezinu, kā to nosaukt centrfūgai ir jābūt kārtībā. Tur viss ir jāsaved kārtībā, ja gribi mazināt traumu riskus, lai ķermenis var tās slodzes izturēt. Arī tagad, kad ir pirmssezona, zinu, ka ir vairāki futbolisti, kuri izlaiž treniņus un prasa, lai iedod atpūsties. Jo vienkārši ķermenis nespēj atjaunoties, jo nav tās bāzes, kam, manuprāt, atlētam vajadzētu būt ieliktai."
Latvijas futbola valstsvienība jau labu laiku ir ārpus pasaules labākajām 100 izlasēm. Šobrīd Latvijas Futbola federācija aktīvi strādā pie piepūšamo haļļu projekta, jo allaž attaisnojums, kāpēc zviedrs, islandietis māk spēlēt futbolu labāk nekā latvietis, ir bijis vienkāršs – viņi varot futbolā trenēties visu gadu tieši futbola haļļu dēļ. Savukārt Latvijā tādas iespējas ir pamatīgi ierobežotas. Jānis tam piekrīt vien daļēji. Izteiktāk latviešu jaunajiem futbolistiem ir jāstrādā pie uzvarētāju mentalitātes un tieši fiziskajām īpašībām, kur futbola hallēm nozīme ir krietni mazāka.
"Fiziskajā un izturības ziņā mums vajadzētu būt izturīgākiem. Vairāk jāstrādā pie sava ķermeņa," uzsvēra Ikaunieks. "Ne jau tev jābūt sakačātam, vienkārši vajag kaut vai vairāk skriet. Tas, ko es esmu redzējis, arī attieksme. Tā nav tik laba, varbūt pat vienkārši neprasa viens no otra tik daudz. Varbūt konkurence nav tik liela, grūti pateikt. Bet tepat Somijā, kur spēlēju, es jutu, ka spēlētāji gatavojas treniņam un kārtīgi trenējas tās 90 minūtes. Piedomā vairāk pie atjaunošanās. Kaut vai ar to pašu Rīgas klubu, es nevienam nepārmetu, bet Somijā mums visi spēlētāji kārtīgi sagatavojās, pēc treniņa kārtīgi atsildījās, tas bija tāds ierasts process. Šeit vairāk ir tā – aizej, izdari. Es nezinu, ko katrs mājās dara, kāda ir tā attieksme, bet... Meistarība spēlētājiem ir, es domāju, ka paši spēlētāji vairāk gribētu, vairāk strādātu ar sevi, jo Latvijā ir daudz futbolistu, kuri varētu spēlēt labā līmenī. Man šķiet, ka arī tajā pārliecības, emocionālajā, mentālajā ziņā tādā Norvēģijā, Somijā cilvēki jau ir audzināti ar citām vērtībām, brīvāki. Viņi tādi drosmīgāki, viņi sevi grib labāk parādīt. Tas aspekts arī, tas vairāk saistīts ar mūsu audzināšanas kultūru."
Jānis Ikaunieks šobrīd ir viens no izlases līderiem, bet šosezon atgriezies Latvijas čempionātā FK RFS sastāvā - atkal atpakaļ pie Māra Verpakovska. 28 gados Jānim vēl aizvien ir lieliskas kvalitātes, lai RFS komandu paceltu jaunā līmenī. Bet Latvijas futbola līdzjutējiem šobrīd ir cits "futbola glābējs". Raimonds Krollis pārgāja uz Itālijas A Sērijas komandu no Spēcijas, kur līdzīgi, kā Jānis savulaik Francijā, jau debitējis, iznākot uz maiņu spēles beigās. Uz Kroļļa veiksmīgāku karjeras attīstību Itālijā cer arī Ikaunieks.
"Krollis ir inteliģents un gudrs laukumā. Viņš pārredz spēli, viņš var iedot ļoti labas piespēles, kas ir ļoti labi uzbrucējam. Viņš vairāk ir nevis tāds izteikts devītnieks, bet arī vairāk pleimeikers. Viņš var nosēsties, saņemt bumbas un izveidot momentu citiem spēlētājiem. Krollim varbūt nav nekas ļoti filigrāns, bet ir stabilitāte. Krollis man mazliet atgādina Levandovski. Varbūt ne tik fiziski liels, bet tāds ar futbola inteliģenci apveltīts. Vai pat Minhenes ''Bayern'' Millers."
Jānis Ikaunieks Latvijas valstsvienības sastāvā ir nospēlējis 49 spēles un ar 12 gūtiem vārtiem no šībrīža izlases aktīvākajiem futbolistiem ir labākais vārtu guvējs. 11 vārti ir Vladislavam Gutkovskim. Latvijas izlasei nākamā kopā sanākšana būs pirms 22. marta pārbaudes spēles izbraukumā Īrijā. Bet jau 28. martā sāksies Eiropas čempionāta atlase. Latvijai apakšgrupā pretinieki – Velsa, Turcija, Horvātija, Armēnija.
Pilnu podkāsta ierakstu skaties šeit
2/23/2023 • 1 hour, 1 minute, 2 seconds
Futbola aģents Patriks Ancāns: 16 gadu vecumā futbolistam ir jābrauc uz ārzemju klubu. «Sporta studijas» podkāsts #98
Patriks Ancāns pats bērnībā trenējās futbolā, bet jau trīs gadus ir "Baltic Sports Agency" futbola aģents. Pēc vidusskolas Patriks devās uz Lielbritāniju, kur studēja sporta biznesa menedžmentu. Apmaiņas programmā gadu pavadījis arī ASV. Pēc studijām Ancāns izmantoja kontaktus ar franču futbola aģentu un septiņus mēnešus strādāja slavenā Francijas kluba Lionas "Olympique" akadēmijā Šanhajā, Ķīnā.
"Ķīnā tas bija valdības līmenī, valdība ieguldīja līdzekļus futbola attīstībā. Tas viss sākās akadēmijās. Viņu koncepts nebija vietējās akadēmijas, bet tas, ka viņi vilks uz Ķīnu visus Eiropas slavenos klubus, lai viņi Ķīnā ver vaļā savas akadēmijas. Līdz ar to viņiem vajadzēja cilvēkus no turienes. Tas bija viens franču aģents, kopā ar Ķīnas investoru, kam tas viss piederēja. Tajā laikā tur bija Lionas "Olympique", Mančestras "City", vairākas Premjerlīgas komandas, ļoti daudz Itālijas komandu, no Vācijas arī. Tajā laikā, ja nemaldos, man šķiet "Barcelona" sāka būvēt tādu vērienīgu savu akadēmiju tur. Bija arī Madrides "Real". Tas bija ļoti populāri šīm lielajām akadēmijām, jo viņas arī ticēja šim projektam, ka valsts ar tik lielu iedzīvotāju skaitu spēs saražot augstas klases spēlētājus. Bet, ja mēs tagad uz to paskatāmies, tad nu ar Covid-19 tas viss apstājās. Šobrīd esmu dzirdējis, ka tas lēnām sāk atgriezties, bet ne vairs ar tādu enerģiju, kā bija toreiz. Mēs arī profesionālā līmenī redzam – toreiz uz Ķīnu brauca ļoti daudzi Eiropas spēlētāji ar lieliem vārdiem, bet šobrīd tas ir mazliet piebremzējies."
Pēc tam Patriks atgriezās Latvijā un pievienojās basketbola aģenta Artūra Kalnīša aģentūrai "Baltic Sports Agency" un sāka strādāt par futbola aģentu. To viņš dara jau trīs gadus un deviņus mēnešus. Ancāns specializējas jauno futbolistu attīstībā un uzskata, ka talantīgākajiem jaunajiem Latvijas futbolistiem laikus jāsper nākamais solis un jādodas uz ārzemju klubiem.
"Oficiāli pārcelties uz ārzemēm spēlētājs var no 16 gadu vecuma, pirms tam var braukt atrādīties. Es konceptuāli uzskatu, ka 16 gados ir jābrauc prom attīstīties ārzemēs, bet katrs spēlētājs ir jāskatās individuāli. Ļoti daudzi latvieši psiholoģiski nav gatavi braukt prom. Kāpēc, manuprāt, ir jābrauc? Es uzskatu, ka ne tikai futbolā, bet dzīvē kā tādā, lai attīstītos, šajā gadījumā kā futbolists, tev ir jābūt vidē, kur apkārt ir, neteiksim, ka visi par tevi ir labāki, bet vismaz tavā līmenī vai arī tādi, kuri grib būt par tevi labāki. Līdz ar to tu pats vari ātrāk un straujāk progresēt. Otra lieta, lai dzīvē progresētu, tev ir jāizkāpj no komforta zonas. Tas treniņu process, visur, kur esmu bijis, ko esmu redzējis, tas līmenis tur ir stipri augstāks nekā šeit pie mums."
Ancāns uzskata, ka Latvijas futbola virslīgas leģionāru limits, kas ļauj vienlaikus laukumā atrasties astoņiem ārzemju futbolistiem, netraucē viņa darbam. Šāds noteikums nozīmē, ka tikai trīs Latvijas futbolistiem obligāti jābūt laukumā futbola virslīgas mačā. Patriks norāda, ka spēlētājam, kurš vēlas spēlēt Eiropā, jābūt spējīgam iekļūt virslīgas komandas pamatsastāvā. Viens no šiem futbolistiem, kuriem tas pārliecinoši izdevās, ir Raimonds Krollis. 21 gadu vecais futbolists "Valmiera" FC sastāvā kļuva par Latvijas čempionu un turnīra labāko vārtu guvēju ar 24 gūtiem vārtiem.
20. janvārī Krollis oficiāli pievienojās vienam no Eiropas TOP 5 līgu klubiem. FS "Metta" audzēknis pievienojās Itālijas A sērijas klubam "Spezia". Itālijas mediji vēstīja, ka "Valmiera" par darījumu varētu saņemt 900 000 eiro, plus vēl 600 000 par bonusiem, kā arī 10% no tālākās futbolista pārdošanas summas. Patriks Ancāns uzskata, ka pāreja uz tik augsta līmeņa komandu var būt sarežģīta.
"Ļoti ceru, ka viņam tur viss izdosies, jo savā ziņā no viņa būs atkarīgs, kā nākotnē skatīsies uz spēlētājiem no virslīgas. Šeit virslīgā viņš mums bija tāds tiešām TOP produkts. Ja viņam tur ies labi, tad noteikti tas palīdzēs visam Latvijas futbolam kopumā un arī nākamos gadus mēs varam cerēt uz šādiem transfēriem. Bet, ja man prasa personīgo viedokli, es tomēr uzskatu, ka tas lēciens ir mazliet par augstu. Es ceru, ka es kļūdos. Es arī saprotu klubu, ka viņā ir investējuši naudu un to summu, kuru viņi par Raimondu grib saņemt, var atļauties tikai tās TOP 5 līgas. Bet, manuprāt, viņam labāks būtu vēl kāds starpposms pirms Itālijas, kur viņš varētu spēlēt galveno vai vienu no galvenajām lomām komandā. Bet tas ir tikai mans viedoklis. Tas ir ļoti sarežģīti. Var saprast arī klubu. Viņi ir maksājuši viņam algu, ieguldījuši viņā naudu, arī samaksājuši iepriekšējo transfēru par viņu. Tad tīri finansiāli, lai tas darījums būtu ienesīgs, ir kāda minimālā summa, par ko viņš ir jāpārdod, lai atgūtu naudu atpakaļ un kaut ko arī nopelnītu. Ja uzliek uz papīra to summu un tās līgas, kas var šo konkrēto summu samaksāt, nu jā, visticamāk, tās ir tikai Eiropas TOP 5 līgas. Kā jau minēju, šādos gadījumos tas ir ietekmējošs faktors, es nerunāju tieši par Raimonda gadījumu, kāpēc spēlētājiem neizdodas tālāk attīstīties, jo viņš ir aizgājis uz augstāku līmeni, nekā viņam vajadzētu iet. Bet es ceru, ka šajā gadījumā es kļūdos, un es novēlu viņam veiksmi, lai viņam tur viss izdodas!"
Kamēr Raimonds kā pirmais latvietis iedzīvojas Itālijas augstākajā futbola līgā, Patriks turpina darbu ar jaunajiem futbolistiem. Uzvārdus viņš neatklāj, bet norāda, ka Itālijas klubiem ir interese par Latvijas jaunajiem futbolistiem.
"Pirms 2-3 nedēļām Latvijā pēc mana uzaicinājuma ieradās Milānas "Inter" skauti vērot mūsu jaunatnes spēlētājus. Trīs spēlētāji viņiem iekrita acīs un, visticamāk, tiks uzaicināti uz pārbaudēm. Vienam citam jaunajam spēlētājam ir reāls transfēra piedāvājums no Itālijas A sērijas akadēmijas. Par vienu spēlētāju ir interese no "Juventus" akadēmijas. Tā ka ir šī jaunā paaudze. Katrā no dzimšanas gadiem ir viens, divi interesanti spēlētāji tieši tajā vecumā. Bieži vien gan pieredze rāda, ka 15, 16 gados tu esi interesants šiem klubiem, bet, ja paliec Latvijā līdz 17, 18 gadu vecumam, tad jau vairāk šiem lielajiem vārdiem neesi tik ļoti interesants."
Varam secināt, ka Latvijas jaunie futbolisti ir interesanti Eiropas tirgū. Lielā mērā par to jāpasakās tiem jaunajiem talantiem, kas sevi labi apliecinājuši Itālijā un citur Eiropā. Tuvākajā laikā gaidām ziņas par latviešiem, kas pastiprinās Itālijas vadošās komandas.
2/23/2023 • 59 minutes, 16 seconds
Kārlis Sabulis – Latvijas čempions motokrosā beidz karjeru 26 gadu vecumā. «Sporta studijas» podkāsts #94
Kārlis Sabulis karjeru noslēdz sportistam neierasti agrā vecumā – 26 gados. Pats gan uzsver, ka tas ir pārdomāts solis, nevis sasteigts un emocionāls lēmums. Motokrosa braucējs sportam veltījis praktiski 20 gadu un karjeras noslēgumu skaidroja ar finanšu trūkumu. “Karjeras noslēgšana droši vien saistīta ar finansēm. To neslēpšu un tā tas arī ir. Tie beidzamie trīs gadi, protams, ka komandas tehniskais nodrošinājums bija, bet braukšana tāpat treniņi, gan fiziskie treniņi, gan medicīna, gan uzturs, degviela, ēšana. Tas viss beigās mēneša beigās salasās," paskaidroja Sabulis. "Es uzskatu, ka sportistam, kurš Latvijas līmenī grib labi, kvalitatīvi sportot manā līmenī, es teiktu, ka nepieciešami pusotrs līdz divi tūkstoši eiro, lai man būtu tehniskais nodrošinājums, un pārējo es segtu no savas puses. Bet tad man ir arī atalgojums par to un tad es arī neuztraucos. Tā kā mans vienīgais ienākumu avots bija sacensību balvu fonds, kas arī nav garantēts, tu nevari zināt vai tu finišēsi, vai nē. Tas ir tehniskais sporta veids, var saplīst tehnika, gan pats vari kļūdīties. Es uzskatu, ka tas ir bīstami.”
Karjera Sabulim attīstījusies kā pa kalniem. Bijuši ļoti labi brīži ar augstiem sasniegumiem un dziļas bedres ar savainojumiem un diskvalifikāciju dopinga dēļ. Divas reizes 2021. un 2022.gadā viņš kļuvis par Latvijas čempionu prestižākajā MX1 klasē. 2020.gadā izcīnījis 2. vietu spēcīgajā Vācijas čempionātā. Piedalījies vairākos posmos pasaules čempionātā, kur spējis izcīnīt punktus par vietām otrajā desmitā. Kārlis apzinās, ka ir spējīgs turpināt braukt līdzīgā līmenī, bet pakāpiens nākamajam līmenim ir pārāk augsts un tā dēļ nāktos upurēt pārāk daudz.
“Tā konkurence TOP 10, tur visi ir grandi! Visiem TOP 10 braucējiem ir rūpnīcas motocikli un visa komanda apkārt. Bet tas prasa naudu, man liekas, ka tā sistēma saknē ir nepareiza, ka sportists iet ar naudu, lai tiktu komandā," teica Sabulis. "Skaidrs, ka tev jābūt potenciālam, jābūt talantam, jābūt labam atlētam. Tā maksa, lai tiktu komandā ir milzīga. Zinu itāļu braucēju Montičelli, kurš startē angļu komandā, pirms diviem gadiem viņš bija “Monster Energy Kawasaki”, bet, es uzskatu, viņš nebija tik labs braucējs, lai būtu tādā komandā, bet viņam bija nauda. Es neatceros, bet, man šķiet, viņš samaksāja simt tūkstošu tai komandai sezonā. Skaidrs, ka no tās naudas viņam ir alga, es pieļauju, viss nodrošināts. Tu iemaksā tos simt tūkstošus, bet it kā tev ir alga un viss pārējais, bet tā jau ir daļa no naudas, ko tu esi samaksājis. Tas man liekas nedaudz nepareizi tajā MXGP sistēmā.”
Karjerā zemāko punktu Sabulis piedzīvoja 2019. gadā, kad tika diskvalificēts pozitīvu dopinga analīžu dēļ. Viņa ķermenī konstatēja meldoniju, ko Kārlis uzņēmis lietojot mildronātu. To viņam izrakstīja ģimenes ārsts. Sportists pēc tam saprata, ka nedrīkstēja to darīt, jo šim medikamentam ir aizstājējs un ir jāsaņem terapeitiskās lietošanas atļauja.
“Es uzņēmos gada diskvalifikāciju, bet pēc tam tas bija labs ieguldījums motokrosā un jauniešu sportā. Neviens vispār neko nezināja. Ne par terapeitiskajām atļaujām, ne par to, ka tev jāsazinās ar ģimenes ārstu, neko," atzina Sabulis. "Man bija tas pats - bija slikti, aizgāju pie ģimenes ārsta, man iedeva vitamīnus, labi, darām. Es nezināju kas ir aizliegts, kas nav aizliegts. Es zināju, ka vienreiz gadā uz fināliem var atbraukt tevi notestēt, bet kā tas darbojas, kāpēc, kur, kas kā, neviens to nezināja. Tagad izejot tam cauri, es to uzzināju un pieļauju, ka daudzi to tagad zina. Daudzi tagad seko līdzi. Zinu, ka tad, kad esi apaukstējies, nedrīkst lietot “Coldrex”. Lai gan tas palīdz veselībai, to nedrīkst lietot. Tas gads pagāja salīdzinoši ātri, jo lēmumu pieņēma sākot no kontroles datuma. Tas bija no maija, augustā bija komisija, tas jau ir pus gads. To pusgadu es aizgāju strādāt, man tas gads pagāja ļoti ātri. ”
Pēc sportista karjeras noslēgšanas Sabuļa ceļš ir skaidrs. Viņš jau laicīgi sācis strādāt par motokrosa treneri. Šis darbs viņam ļoti patīk un to Kārlis dara ar vislielāko prieku.
“Motosports audzina baigo raksturu. Tie rudens, ziemas apstākļi, kas mums ir, tie treniņi, tas ir rakstura pārbaudījums," uzsvēra Sabulis. "Kad tu izej tos un izdari to ziemas darbu, tad liekas, ka pārējās ikdienas lietas ir tādas pašsaprotamas. Piemēram šodien ārā ir vējš un lietus, ja es nebūtu 20 gadus braucis ar moci, es nezinu vai es varētu trenēt. Man šodien ir jādzīvo trasē trijos grādos lietū un vējā. Bet tagad tas ir mans darbs un man tas patīk. Es uz to skatos kā uz darbu un viss. Droši vien, ka raksturs, es gribētu teikt, ka drosme, kaut kādā ziņā varētu teikt neatlaidība un visas sportiskās rakstura īpašības, kas noder ikdienā.”
Raksturu Kārlis rūdīja arī trenējoties četrkārtējā pasaules čempiona blakusvāģu motokrosā Kaspara Stupeļa vadībā. Sporta sabiedrībā Stupelis izslavēts kā īpaši smagu treniņu cienītājs.
“Es neteiktu, ka treniņi ir fiziski traki, bet apjoms ir salīdzinoši liels. Tas darbs ir tāds, ka tev katru dienu ir kaut kas jādara. Es uzskatu, ka caur to fizisko, tu arī audzē savu mentālo aspektu. Liekas, kas tad tur ir, ka vakarā jāiziet 40 minūtes paskriet, kas varētu būt arī dienas otrais treniņš. Uzrakstīts ir, ka jāskrien 8 km/h, nu tas ir salīdzinoši lēni, bet tāpat ej un saņemies izej vakarā paskrien. Bet tas darbs ir jāizdara. Tas apjoms bija liels, bet treniņi sezonas laikā nebija tik fiziski grūti, jo mocis bija pamatā treniņos. Tās bija divas, trīs reizes nedēļā, plus sacensības. Tu trenējies, paliec stiprāks un arī pārliecība aug. Plus, ja labi nobrauc, tad arī pārliecība aug.”
Smagie treniņi Stupeļa vadībā palīdzēja Sabulim lieliski startēt Latvijas izlases sastāvā tā sauktajās motokrosa olimpiskajās spēlēs jeb Nāciju kausā, kur sacenšas izlases. Nestartējot Paulam Jonasam, Sabulis bijis Latvijas izlases līderis. Īpaši veiksmīgs Kārlim bija 2021. gads, kad vienā no braucieniem startā viņš bija labākais, ieņēma pirmo vietu un 10 minūtes brauca visiem pa priekšu. Savukārt 2022.gadā sacensības bija izaicinājumu pilnas, jo tās norisinājās ASV.
“Mēnesi pirms došanās uz ASV Pauls paziņoja, ka nestartēs Nāciju kausā, bet bija sarunāts, ka Paula komandas biedra motocikls tiks piešķirts man. Tad tie divi motocikli ar konteineru tiktu sūtīti uz Ameriku. Tad tā motociklu problēma tiktu atrisināta. Bet tā kā tika paziņots, ka Pauls tomēr nebrauks uz Nāciju kausu, tad mēs visi palikām bez braucēja, bez motocikla un sākām domāt, kuru ņemt izlasē kā trešo braucēju," pastāstīja Sabulis. "Es aizbraucu uz Ameriku, trešdien, ceturtdien bija treniņi. Motocikls tika meklēts jauns, bet 2022. gada, jo ar tādu es startēju Latvijā, bet tādus jau pagājušā gada vasarā nevarēja nopirkt, jo vasaras vidū tos beidza ražot. Kaut kur Kalifornijā atradām motociklu, mači bija Čikāgā, kas ir otrā krastā. Meklējām transportu, tas no Kalifornijas veda motociklu. Trešdien bija treniņš, bet man nebija motocikla. Sestdien jau sākās sacensības, bet man nebija motocikla. Tomam [Macukam] atveda divus motociklus, bet otrs motocikls bija 125 kubikcentimetru. Es paņēmu formu līdzi. Lai būtu tā motocikla sajūta, tā aklimatizācija, es teicu, labi, paņemšu, pavizināšos ar to mazo motociklu trešdien. Ceturtdien piecos no rīta pie viesnīcas piebrauca smagais auto ar to motociklu. Tad izlases vadītājs Valdis gāja pakaļ manam motociklam. Ceturtdien jau nobraucām normālu, pilnvērtīgu treniņu.”
Galu galā Latvija ASV notikušajā Nāciju kausā izcīnīja augsto 11. vietu, kas ir viens no visu laiku labākajiem sasniegumiem. Pēc karjeras noslēgšanas Kārlis Sabulis paliek motokrosā kā treneris un startēs sacensībās amatiera statusā. Šobrīd vēl nav izlemts kurā disciplīnā un kad, bet tas noteikti notiks. Jebkurā gadījumā vēlam veiksmi Kārlim darbā ar jaunajiem motokrosistiem.
1/28/2023 • 1 hour, 3 minutes, 47 seconds
Rūdolfs Kalvītis: Visu mūžu esmu mācījies, lai būtu hokejā. «Sporta studijas» podkāsts #93
Kalvīša uzvārds Latvijas hokejā nav svešs. Daudziem gan tas asociējas ar pašreizējo Latvijas Hokeja federācijas prezidentu un bijušo Latvijas ministru prezidentu Aigaru Kalvīti. Hokejam vairāk sekojošie noteikti zina, ka Aigara dēli Kārlis un Rūdolfs spēlējuši hokeju, tostarp jauniešu un junioru izlasēs. Jaunākais no viņiem Rūdolfs pēc hokeja slidu kāršanas uz nagliņas nekur tālu no ledus laukumiem nav ticis, jo šobrīd pārrauga Latvijas izlašu darbību kā ģenerālmenedžeris.
Rūdolfs jau otro sezonu apseko Latvijas pieaugušo hokeja valstsvienību un U-20 izlasi. Darbs ar zināmu specifiku, jo par darba kvalitāti var spriest pēc hokejistu apmierinātības ar viņiem sagatavoto vidi, sākot no ieiešanas hallē līdz pat viesnīcas numuriņam. Hokejistu labsajūta ir komandas labsajūta, tādējādi rezultātu ietekmējošs faktors. Tāpēc vēl trīsdesmit gadu slieksni nesasniegušajam Rūdolfam darba cēliens jau no pirmās dienas iesākās ar kārtīgiem pārbaudījumiem, ko pieredzējuši visi viņi priekšgājēji. Jā, un tie ir vīri ar nopietnu pieredzi – Helmuts Balderis, Māris Baldonieks, Sandis Ozoliņš…
Rūdolfam krīzes komunikācija bija jāpielieto gan pērn, kad augustā ar U-20 izlasi devās uz pasaules čempionātu Kanādā, gan gadumijā – turpat Kanādā. Komandas ceļošanas klasika – paši ieradušies galamērķī, bet mantas un ekipējums noklīdis. Hokejā tas ir izteikti jūtams, jo lielajās somās atrodas forma, nūjas… Tad nu šāda veida ainās parādās menedžera spēja visu sakārot, lai netiktu ietekmēts komandas treniņu process un arī dalība pasaules čempionātā.
"Tu nevari tādas lietas kontrolēt. Tā tas notika. Man jau tā nav pirmo reizi, arī augusta čempionātā tā notika. Varbūt tas ir mans kāds lāsts (smejas). Šoreiz arī neatnāca mantas - pieciem hokejistiem pilnībā neatnāca formas, nūjas neatnāca nevienam," pastāstīja Kalvītis. "Tā situācija ir jārisina. Mums ir pārbaudes spēle pret Čehijas izlasi. Visas pārbaudes spēles ir svarīgas, turklāt pirms čempionāta mums tādas bija tikai divas. Skaidrs, ka mums tā ir jāaizvada. Uz treniņu sarunāju, ka mums iedod lietotas nūjas. Tas treniņš sanāca, kāds nu sanāca. Nebija atbilstošie nūju garumi, lāpstiņu ieloki utt. Gandrīz kā bērnu nūjas. Tie metieni… bija, kādi nu jau bija, bet svarīgākais, ka izdevās paslidot. Pēc tam devos uz veikalu, kur pieciem hokejistiem nopirku jaunas formas un nūjas visiem. Nākamajā dienā puiši atnāca uz halli, un pret Čehiju visiem viss bija," stāstīja Latvijas U-20 izlases ģenerālmenedžeris.
Rūdolfa bērnība nav klasisks latviešu ģimenes stāsts. Protams, neizpalika ierastās delverības, bet, kamēr citiem vecāki strādā birojos, rūpnīcās, servisos, veikalos utt. – Rūdolfa tēvs savā ziņā strādāja visās pieminētajās un nepieminētajās vietās vienlaicīgi, jo trīs gadus (2004–2007) bija Latvijas Ministru prezidents un kopumā viena no ietekmīgākajām personām Latvijas politikā. Tas deva gan milzu priekšrocības, gan papildu izaicinājumus.
"Es, protams, lepojos ar to, kas ir mana ģimene, mans tēvs. Cilvēks, kuru es visvairāk cienu. Liels lepnums par visu, ko viņš dzīvē ir sasniedzis. Tomēr [bērnībā] tas nebija viegli. [Tēvs] ir ļoti aizņemts cilvēks. Tu aizej uz skolu, bieži vien tēvs jau ir darbā. Tu atnāc mājās, tēvs bieži vien vēl ir darbā. Dažkārt sanāca viņu biežāk redzēt televizorā. Kā jaunietim tas nav viegli - liela uzmanība uz tevi vērsta. Cilvēki jau pieņem, ka man viss pasniegts ar zelta karotīti, ka esmu tāds un tāds, vēl pirms viņi mani paspējuši iepazīt. Ka esmu iedomīgs vai vēl kāds. Daudz kas bija jādzird. Protams, bija arī jauki brīži. Pats labākais, kas laikam palicis atmiņā, ka viņam bija apsargi un viņi bija forši cilvēki. Darījām daudz ko kopā – futbolu un hokeju spēlējām, kāds no apsargiem pat vārtos stāvēja bez jebkādiem aizsargiem, es ar ripām viņam metu. Es jau tikai tagad saprotu, ka man tā nevajadzēja darīt, jo tas ir ļoti sāpīgi, ar hokeja ripām dabūt pa kājām. Apsargi man bija kā lieli draugi," atmiņu kamolu tinot, atcerējās Rūdolfs. "Bērnībā, spēlējot hokeju, ieraugot, ka hallē parādās apsargi, sapratu – tētis ir atnācis. Uzreiz bija dubultā vēlme iemest kādu ripu, lai viņš varētu lepoties."
Tieši tēva interese par hokeju arī ievilka ledus laukumos abas Kalvīša atvases. Kopā ar brāli Kārli, kurš ir trīs gadus vecāks, Rūdolfs ar ģimenes atbalstu skolas vecumā pārcēlās uz ASV. Brāļi Kalvīši apmeklēja vidusskolu, kurā mācījās viens no pasaulē labākajiem hokejistiem – par leģendārā Veina Grecka turpinātāju dēvētais Sidnijs Krosbijs un arī mūsu pašu Teodors Bļugers. Minesotas štatā esošo Šatukas Sentmarijas hokeja skolu pamatoti dēvē par hokeja vidusskolas Hārvardu, jo caur šīs skolas durvīm izgājuši virkne NHL spīdekļu. Lai iekļūtu Šatukas Sentmarijas skolā, nepietiek vien ar finansiālu rocību. Tā ir izcilnieku skola – hokeja un akadēmiskajā ziņā. Tāpēc iesākumā jāiztur pārbaudes, lai pēc viņu kritērijiem noteiktu jaunā censoņa atbilstību skolas garam un vērtībām.
"Man bija jādzīvo kopmītnēs. Ielika istabiņā, kur es dzīvoju viens pats. Par to es nebiju priecīgs. Pārējie visi dzīvoja divatā. Pie sevis noteicu, esmu atbraucis uz Ameriku, vēlos pēc iespējas ātrāk apgūt valodu, [to var apgūt] dzīvojot kopā. Tieši manai istabiņai pretī dzīvoja Neitans Makinons. Tajā laikā jau runāja, ka viņš būs nākamais [Sidnijs] Krosbijs. Viņš bija fiziski attīstīts cilvēks. Jau tajā vecumā izskatījās pēc kārtīga atlēta. Bija ļoti interesanti būt kopā ar šāda tipa cilvēkiem. Kopā slidot, mācīties. Ar Makinonu man bija kopīga algebra. Tās ir lieliskas atmiņas. Ar tagadējo domāšanu noteikti būtu vēl ciešāk ar viņu sadraudzējies. Ne tikai tāpēc, ka viņš spēlē NHL, bet tāpēc, ka no viņa varētu mācīties."
Atšķirībā no vecākā brāļa, kurš pēc vidusskolas atgriezās Latvijā, lai mēģinātu iekļūt Rīgas "Dinamo", Rūdolfs tomēr izvēlējās iestāties universitātē. Ilinoisas štata Auroras Universitātē. Protams, hokejs un sapnis par iztikas pelnīšanu ar savu sirdslietu ir jebkura hokejista aicinājums. Tomēr Kalvīšu ģimenes sapulcēs izglītība vienmēr bijusi svarīga tēma. Turklāt iespēja studēt un spēlēt hokeju uzskatāma par papildu priekšrocību. Īpaši jau runājot par spēju pielāgoties no junioru uz pieaugušo hokeju.
"U-18 vecuma posmā tu vēl vari pielikt klāt savai izaugsmei un attīstīties līdz U-20 vecumam. Daudzi tieši pēc U-20 vecuma beidz karjeru. Arī mums tas ir raksturīgi. Tāpēc, manuprāt, ļoti svarīgs ir starpposms starp U-20 un profesionālo hokeju. Mums tāda nav bijis. Puiši pabeidz U-20 posmu un iet spēlēt profesionālu hokeju. Tagad ir "Mestis" līgas komanda, kas ir labi attīstībai. Es pats izgāju šo universitātes ceļu. Tas, manuprāt, ir vislabākais variants censties tikt uz universitāti. Tad tev ir četri gadi, lai tu vari trenēties, un, pabeidzot universitāti, esi gatavāks produkts pieaugušo hokejam. Tas ir tas posms, uz kuru daudziem būtu jātiecas."
Rūdolfs ir vienaudzis un savā laikā spēlējis kopā junioru izlasē ar šobrīd NHL sevi jau pierādījušajiem latviešu hokejistiem – Zemgu Girgensonu, Elvi Merzļikinu un Teodoru Bļugeru. Tieši Bļugers ir pagaidām vienīgais latviešu hokejists, kurš iekļuvis NHL pēc universitātes absolvēšanas. Ja palūkojamies pēdējo 20 gadu laikā, tad par gandrīz 20% pieaudzis to NHL hokejistu skaits, kuri pēc studijām universitātē nokļuvuši hokeja mekā.
Traumas un reālais skats uz savām iespējām izsisties hokeja pasaulē lika Rūdolfam meklēt virzienus, kas ļautu palikt hokejā. Iegūtais grāds sporta menedžmentā, kas pavēra priekškaru uz komandu un organizāciju vadīšanu, bija īstais risinājums Rūdolfam. Jauniegūtās zināšanas un pieredze, kas studiju procesā iekļāva arī iespēju palūkoties, kā strādā Ziemeļamerikas sporta milži Čikāgas "Blackhawks" un Čikāgas "Bulls" pēc četru gadu mācībām ar bakalaura grādu sporta menedžmentā. Tagad šīs zināšanas Rūdolfs liek lietā jau otro reizi, strādājot pasaules hokeja čempionāta orgkomitejā par sporta direktoru un pārvaldot jeb menedžējot Latvijas hokeja izlases.
"Gatavojoties šim pasaules čempionātam, plānojam vairākas aktivitātes visiem kopā, lai saliedētu kolektīvu. Spēlētāji dodas laukumā un sitīsies. Viņiem jābūt uz vienas lapas, lai pēc spēles varētu pateikt, ka atdeva visu, kas bija viņu spēkos."
Ar katru dienu Rūdolfa telefons uzkarst. Paralēli visiem loģistikas darbiem ir jāuztur kontakts ar potenciālajiem valstsvienību kandidātiem, kurus savā sastāvā vēlētos redzēt galvenais treneris Harijs Vītoliņš. Par vienu paveikto darbu Rūdolfs var sev uzsist pa plecu. Viņam izdevās dabūt uz pasaules čempionātu Vankūveras "Canucks" sistēmā esošo vārtsargu Artūru Šilovu. Čempionāts, kurā Šilovs izmantoja savu iespēju un materializēja to ar labāko statistiku starp visiem vārtsargiem. Šogad Rūdolfam viss jāsāk no jauna. Jauni mērķi, jauni izaicinājumi. Skaidrs ir viens – jaunajam valstsvienības menedžerim ir āķis lūpā, lai apliecinātu, ka viņa darba rezultāti irpanākti, pateicoties ieguldītajām pūlēm, nevis uzvārdam Kalvītis.
Pilns podkāsta ieraksts
1/19/2023 • 1 hour, 1 minute, 53 seconds
2022. gada izcilākā snieguma autors Eiropas rallija čempionātā. Mārtiņš Sesks «Sporta studijas» podkāstā #92
Liepājnieks Mārtiņš Sesks 2018. gadā uzvarēja Eiropas rallija čempionātā ERC3 klasē, bet 2020. gadā bija pasaules rallija čempionāta (WRC) junioru ieskaites vicečempions. Aizvadītajā sezonā viņš saņēma balvu par izcilāko sniegumu, ko nodrošināja ar perfektu sniegumu Liepājas rallijā. Kopā ar stūrmani Renāru Franci viņi uzvarēja visos 12 ātrumposmos un kopējā rallija ieskaitē. Seska sasniegtais ir atkārtots WRC pilota Sebastjana Lēba rekords - 2005. gadā leģendārais francūzis uzvarēja visos Korsikas WRC ātrumposmos. Šīs sezonas mērķis Seskam ir braukt pilnu Eiropas rallija sezonu, bet pilnas skaidrības par to nav. Tā kā šis čempionāts sāksies martā, vēl ir laiks, lai saliktu punktus uz i. Mārtiņš jau iepriekš publiski paudis, ka lielais karjeras mērķis ir uzvara pasaules rallija čempionātā jeb WRC. 2024. gadā viens no WRC posmiem norisināsies Latvijā, Liepājas un Talsu apkārtnē. Tas lielā mērā pateicoties Raimonda Strokša un uzņēmuma "RA Events" pūlēm.
"Kad tiek pieminēts WRC posms Latvijā, man uznāk zosādiņa. Tāpēc, ka tas ir tik milzīgs un tik neiedomājams, mums latviešiem un īpaši mums, latviešu braucējiem. Īpaši manā gadījumā, kad rallijs notiek Liepājas apkaimē, pie manis uz mājām atbrauc pasaules čempionāts! Liepājas rallijam ir arī manas saknes, mans vectēvs 1965. gadā ir sācis ralliju Liepājā. Ņemot to vērā, vairāk nekā pēc 50 gadiem mums būs pašiem savs pasaules rallija čempionāta posms. Tas ir izaudzis no maza rallija pagājušajā gadsimtā līdz pasaules čempionātam šobrīd!"
Protams, dalība kaut vienā pasaules rallija čempionāta posmā ir dārgs prieks. Mārtiņš gan nespēj nosaukt precīzus skaitļus, cik tas varētu izmaksāt, bet liepājnieks ir gatavs izaicinājumam, un viņa mērķis ir nākamgad piedalīties Latvijas WRC posmā.
"Runāju ar pasaules rallijkrosa vicečempionu Matiasu Ekstrēmu, kurš šobrīd brauc Dakāras rallijā. Viņš teica, rallijā par miljonāru vari kļūt tad, ja esi bijis miljardieris. Tā tas ir vispār autosportā. Ar sponsoru piesaisti nav vienkārši. Galvenais ir sakārtot, lai sezonas budžets vienmēr ir pietiekošs. Bet budžets nekad nav pietiekošs, jo vienmēr var braukt vairāk sacensībās un aizvadīt vairāk treniņu, vari pats vairāk attīstīties treniņos un nometnēs. Līdz ar to viss tiek pakārtots tam. Noteikti, ka šajā līmenī par tādu vārdu kā nodrošinājums nav pat vērts runāt."
Mārtiņš nepiekrīt uzskatam, ka autosports ir izklaide, viņa līmenī tas ir profesionāls sports.
"To ir diezgan vienkārši nošķirt. Ja tā būtu vienkārši izklaide, vai man būtu "MRF" vai kāds no partneriem, kurus redzam uz mana džempera? Viņi mani neatbalsta izklaidei, viņi atbalsta rezultātam un izaugsmei. Izklaide sākas, ja tu pats ar saviem līdzekļiem spēj nodrošināt iespēju piektdien, sestdien, svētdien aizbraukt uz Alūksnes ralliju nākamnedēļ vienkārši startēt savam priekam, kad tu nedomā par īpašiem rezultātiem. Tajā brīdī – jā, tā ir izklaide. Es domāju, ka tas vairāk ir attieksmes jautājums."
Sesks uzsver, ka trenējas profesionāli, gan braukšanas treniņos, gan fiziskajās nodarbībās. Ļoti svarīga sastāvdaļa ir arī prāta treniņi.
"Svarīga ir pilota mijiedarbība ar stūrmani. Atšķiras arī ceļa ritms un ritmika. Katram ceļam ir savs ritms, cik daudz ir līkumu, cik ātri viens otram seko. Piemēram, ja ir daudz līkumu, bet ceļš ir plats, tad tev ir daudz vietas kustībai, kur ar mašīnu strādāt. Tur tu vari mazliet vairāk piegriezt stūri, mazliet mazāk piegriezt stūri, tur nav tik sarežģīti. Tajā brīdī, kad ir vienas mašīnas platums, ir maz vietas, kur izplesties, tad visam ir jābūt super precīzam. Tad tev arī ir jāzina vairāk, kas atrodas uz priekšu kādus divus trīs līkumus. Lai tu caur pirmajiem diviem līkumiem jau spēj sagatavoties trešajam līkumam. Latvijas ceļu specifikā tas nav tik acīmredzami, bet šajā gadā, aizbraucot uz posmu Azoru salās Portugālē, tur stūrmanim par 30 kilometriem ir sarakstīta pilna biezā klade. Latvijā 30 kilometriem ir sarakstīta puse no biezās klades. Tad tu saproti, cik viņam ir jāizlasa un cik kopējā informācija jāapstrādā."
Ņemot šo visu vērā, prāta trenēšanai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība.
"Fiziskajos treniņos tam ik pa laikam pievēršam uzmanību. Cenšamies imitēt augsta pulsa apstākļus. Ir vingrinājums, kurā uzceļu pulsu, un tad treneris mani apsēdina un liek meklēt ciparus vai atkārtot reizrēķinu. Citreiz tas notiek vingrinājumu laikā. Svaru bumbas mētāšanas laikā treneris pienāk klāt ar tabulu un liek rēķināt. Šo vingrinājumu sākumā savu koncentrēšanos varēju noturēt 20 sekundes, bet, arvien vairāk trenējoties, to varu izdarīt 40 sekundes vai pat minūti."
Mārtiņš pietiekami daudz laika pavada kopā ar citu liepājnieku, video satura veidotāju Robertu Vītolu jeb "RobyWorks". Sesks atzīst, ka kopā ar Robertu darītas dažādas lietas un aizvadīti treniņi. Tomēr Mārtiņš neesot informēts, kurš braucējs slēpjas aiz ķiveres vairākos Roberta Vītola veidotajos video.
"Ja godīgi, nav ne jausmas. Es tiešām nezināšu atbildi. Protams, mēs ar "RobyWorks" veicam daudz visādus projektus. Šogad mēs piedalījāmies Karostas minirallijā ar rozā "Fiat Multipla". Arī šajā ziemā pabraukājām kopā. Gan viņi aizraujas ar visādām mašīnām, tāpat arī es, tad mēs pagāzējām pa Liepājas pievārtes ganībām."
Bet par braucēju ķiverē Seskam tiešām neesot ne jausmas, pat zinot to, ka šis braucējs arī esot liepājnieks.
"Nebūs ne jausmas. Ja godīgi, neesmu jautājis, viņš arī vienmēr izvairīgi atbild par to, kas tas ir par braucēju. Es domāju, ja mēs tā paskatītos un sarakstītu, noteikti nav nemaz tik daudz to braucēju, kas ir Liepājā."
Kamēr nav pilnīgas skaidrības par noslēpumaino braucēju ķiverē un nākamās sezonas plāniem, viens gan ir skaidrs – šo sezonu Mārtiņš Sesks ar stūrmani Renāru Franci sāks 21. un 22. janvārī Alūksnē. Tur tiks aizvadīts pirmais Latvijas čempionāta posms.
Pilns podkāsta ieraksts
1/12/2023 • 58 minutes, 58 seconds
«Pludmales volejbols nav multimiljonu bizness. Nav jēgas spēlēt, ja nebaudi to!»: Edgars Točs «Sporta studijas» podkāstā #91
Tokijas olimpisko spēļu pusfinālists Edgars Točs pēc dzīvē labākā rezultāta sasniegšanas vairs neturpināja sadarbību ar pieredzējušo Mārtiņu Pļaviņu. Šis duets bija gandrīz kā "Pelnrušķītes stāsts". Edgars Točs ar Pļaviņu sāka spēlēt kopā 2018. gada sākumā, un jau pirmajā turnīrā Hāgā pārsteidzoša uzvara. Pirms šī dueta izveidošanas Pļaviņš mainīja vairākus pāriniekus, bet Točs gan spēlēja pludmales volejbolu, gan paralēli strādāja vairākos darbos. Arī krāvēja arods madonietim nav svešs. "Man šķiet, ka psiholoģiskais spiediens nav tik liels, ja paralēli arī strādā. Es strādāju, kas ta' man. Bet, ja čalis ir uzlicis visu uz vienas kārts, tad viņš pārdeg," teica Točs. "Piemēram, vācietis Jūliuss Tole aizgāja mācīties par juristu, jo viņam visa ģimene tajā nozarē. Viņš izdomāja, ka viņam izdevīgāk būs darīt to. Viņam arī jau pirms olimpiādes sākās dažādas traumas, bet viņš bija tiešām labs, ja nemaldos, mēs viņu ne reizi nevinnējām. Viņš arī pasaules čempionātā otrais palika."
Šosezon Edgars Točs uzņēmies grūtu uzdevumu – ievest lielajā pludmales volejbolā jauno talantu Kristianu Fokerotu. Šķiršanās no Mārtiņa Pļaviņa esot bijusi neizbēgama. Pat olimpiskā medaļa laikam abu sportistu lēmumus nemainītu.
"Indikācijas bija jau sezonā. Komunikācija vairs nebija tāda, arī rezultāti to pašu rādīja. Ja sākumā rezultāti bija rožu dārzs, tad beigās rezultāti noslīdēja uz leju," paskaidroja Točs. "Man bija traumas, Mārtiņam bija trauma. Kā es vienmēr saku – pludmales volejbols nav multimiljonu bizness, tāpēc tev ir jādabū tā foršā sajūta no tā, ko dari. Ja tu to neiegūsti, tad nav jēgas turpināt. Tas būtu tā, it kā sēdētu darbā par 50 eiro mēnesī, esi neapmierināts, pēc tam lamājies uz bērniem, uz sievu, visu laiku esi rūgumpods. Kam tas? Jāsaņemas un jāmaina kaut kas dzīvē."
Līdz ar pārinieku maiņu šogad Točs un Fokerots nav spējuši iekļūt augstākā līmeņa turnīru pamatsacensībās. Pludmales volejbols pasaules tūrē ir mainījies, lielākās naudas balvas ir tikai ''Elite 16'' turnīros, bet tajos spēlēt ir ļoti sarežģīti. Vistuvāk Točs/Fokerots tam bija Jūrmalā, kur uzvarēja setu pret tābrīža pasaules čempionāta pusfināla komandu. Visa pludmales volejbola struktūra ir mainījusies, kas rada neapmierinātību spēlētājos. Lai gan reklamē, ka jaunajai promotieru kompānijai ir lieli plāni arī paaugstināt balvu fondu turnīros, no tā nekas nav piepildījies.
"Nekas no tā nav. Agrāk ''Major Series'' pirmajai vietai naudas balva bija lielāka. Mēs zinām, ka ir inflācija un naudas vērtība samazinās. Viens amerikāņu spēlētājs bija publicējis balvu fondu ''Grand Slam'' turnīrā, kad vēl Mārtiņš ar [Aleksandru] Soloveju spēlēja kopā. Par pirmo vietu bija ievērojami vairāk nekā tagad par to ''Elite 16'' turnīru," uzsvēra Točs. "Pa ausu galam vēl dzirdēju, ka rīkotāji ''Elite 16'' grib kvalifikāciju atcelt, lai gan divos turnīros labāko četrinieks nāca tieši no kvalifikācijas. Arī noteikumu izmaiņas augšējai piespēlei vispār ir kaut kāds ārprāts. Topa komandai 16 cēlienus setā nosvilpa, tie ir 16 punkti. Tiesnesis vienkārši svilpo, viņam tā svilpe kūst mutē. Tagad atkal, kad aizbraucu uz Dubaiju, to noteikumu vairs nav. Saka man, ka šeit tiesneši nav tik advancēti, bet ko tad spēlētājam darīt? Var arī uzkliegt tiesnešiem, kā bija Omānā, – kurš pirmais kliedz, tas dabūt punktu. Situācija tāda, ka es bloķēju un bumba iekrīt manā laukuma pusē, es nokliedzos, man iedod punktu. Pretinieks no Dānijas tik bļauj, ka tas ir kaut kāds joks!"
Satraucošais Krievijas izraisītais karš, iebrukšana Ukrainā iespaido arī pludmales volejbola dzīvi. Točs ilgi mācījās un spēlēja Daugavpilī klasisko volejbolu. Tiesa, par saviem draugiem viņš ir pārliecināts, ka viņi ir Latvijas patrioti. Pat ja viņi ikdienā runā krievu valodā. Tā tam būtu jābūt, bet, protams, ne uz visiem to var attiecināt.
"Ja mēs dzīvojam Latvijā, tad ir jāpieņem šīs valsts likumi un jādzīvo pēc tiem. Ja mēs būsim tikuši līdz tādam līmenim, ka mēs iekāpjam sabiedriskajā transportā un nevaram iedomāties, ka varam aizbraukt "pa zaķi" vai katru dienu kādu neapčakarēt, tad arī valsts pati par sevi izaugs. Esmu Latvijas patriots. Man no vecmāmiņas laikiem, kad viņa man stāstīja, ka var būt laiki slikti, bet tad, ja krievu armija ienāks, tad tu sapratīsi, kas ir slikti laiki. Tas man ir iesēdies atmiņā."
Šogad Točs turpinās spēlēt kopā ar Kristianu Fokerotu, kurš ar citu jauno talantu Gustavu Auziņu 2021. gadā triumfēja gan Eiropas U-18, gan pasaules U-19 čempionātos.
"Jaunajā gadā novēlu domāt par savu sētu un tad skatīties tikai uz pārējo. Ja būs tev labi, būs tavai ģimenei labi, ja būs tavai ģimenei labi, būs tavam tuvākajam lokam pozitīva aura. Nevajag skatīties uz tām lielajām lietām, sak, kāpēc mums tie politiķi tik slikti? Sākam ar sevi. Bet tas nav viegli."
Pilns podkāsta ieraksts
1/10/2023 • 59 minutes, 22 seconds
Roberts Jekimovs: «Katram hokejistam ir jābūt plānam B, visi nekad nekļūs par profesionāļiem». «Sporta studijas» podkāsts #90
Roberts Jekimovs ir viens no savas paaudzes meistarīgākajiem latviešu uzbrucējiem, viņa kontā čempiona tituls Somijas "Mestis" līgā, tāpat Zviedrijas augstākajā junioru līgā. Divas reizes Roberts spēlēja Latvijas valstsvienības kreklā pasaules čempionātā. Latvijas U-18 un U-20 izlasēs Jekimovs allaž bija viens no komandas līderiem, bet pieaugušo hokejā augstākais punkts bija trīs sezonas pēc kārtas Somijas augstākajā līgā. Brīdī, kad viņš ar Latvijas U-20 izlasi tikai otro reizi vēsturē spēlēja elites divīzijā starp 10 labākajām pasaules komandām, daudziem tolaik junioru izlasē šķita, ka ar hokeju nopelnīs visai atlikušajai dzīvei.
"Jā, it sevišķi, ja U-20 spēlēji pirmajā vai otrajā maiņā, šķita, ka viss tev būs. Bet īstenībā pat nepietiek ar to, ka tu atdod sevi visu. Atkal jārunā par to, ka tev neiedod iespēju vai pats to neizmanto, vai tev sākas traumas. Tagad, strādājot ar bērniem, es gribu, lai viņi saprot, ka visi nebūs hokejisti. Tas ir jāsaprot bērniem un vēl jo vairāk viņu vecākiem. Es tagad gribētu atgriezties tur, kam es izgāju cauri, varbūt viss būtu salicies citādāk. Es toreiz nedomāju tik daudz par mācībām. Ja to, ko es tagad mācos, es būtu izmācījies, tad tā dzīve arī būt pavisam citādāka. Jābūt plānam B. Paskatāmies kaut uz Teodoru Bļugeru. Jā, viņam viss ir salicies, viņš spēlē NHL. Bet viņam tāpat bija tas plāns B, turklāt viņam tas plāns vēl aizvien ir."
Jekimovs hokejā aizgāja profesionālo ceļu, tāpēc izglītību Roberts iegūst vien tagad, kad profesionālo karjeru jau beidzis. Latvijas čempionātā komandas nespēj hokejistiem maksāt pietiekamu algu, tāpēc daudzi izvēlas spēlēt Vācijas zemākajās līgās, Dānijā, Itālijā, arī Francijas līgās. Rietumeiropā algas nav tās lielākās, bet dzīves apstākļus gan klubi spēj nodrošināt teju nevainojamus, bet iekrāt nopietnu naudas summu atlikušajai dzīvei ir gandrīz neiespējami.
"Latvijā, kad man dzima pirmais bērns, es ar taksi esmu braucis. Tas bija tas "Taxify", kad tikko parādījās, bet tagad pēdējos divus gadus vasarās es strādāju [paralēli] par bārmeni Vecrīgā. Kāpēc mēs strādājam? Lai naudu nopelnītu. Atbrauc no Eiropas kluba, tu jau nenopelni tik daudz, ka visu vasaru vari neko nedarīt. Pēc šā visa saprotu, ka jebkurš darbs ir labs darbs. Strādājot arī daudz ko saproti un iemācies. Daudzi jau domā, ka restorānā viesmīle ir viesmīle un visu dzīvi ir bijusi viesmīle. Vai tas pats šefpavārs. Ir cilvēki, kas pastrādā restorānā, bet pēc tam strādā informācijas tehnoloģiju nozarē, celtniecībā. Kad tev visa dzīve ir bijis tikai sports, tu ieraugi dzīvi pavisam citādāk," atzina Jekimovs.
Pērn Jekimovs kļuva par Latvijas čempionu Arta Ābola vadībā "Zemgale/LLU" sastāvā. Jau tobrīd Roberts bija izvēlējies, ka tālāko dzīvi grib saistīt ar fizioterapiju. Paralēli arī trenējot U-13 komandu hokeja skolā "Kurbads" un spēlējot "Kurbada" pieaugušo čempionātā Igaunijā.
"Mūsdienās arī vecāki ir prasīgāki pret bērniem attiecībā pret mācībām. Arī treneri, jo treneri saprot, ka tas ir svarīgi," sacīja Jekimovs. "Mēs arī U-13 grupā mēģinām iemācīt hokeja gudrības, bet galvenais treneru mērķis ir iemācīt viņiem būt par labiem cilvēkiem. Mums noteikumi tādi, ka allaž jāsasveicinās, jāpateicas, viņam jābūt labam pret saviem komandas biedriem, treneriem. Jābūt disciplīnai. Pat ja viņš nebūs hokejists, viņam būs daudzas lietas, kas dzīvē noderēs."
Tieši mācības fizioterapijā bija iemesls, kāpēc Roberts pēc titula izcīnīšanas nepalika Jelgavas komandā.
Jau pērn mācību dēļ nācās izlaist daudz treniņu, bet šosezon, kad "Zemgale/LLU" papildus Latvijas čempionātam spēlē arī Somijas "Mestis" jeb otrajā līgā, apvienot to visu ar mācībām Jekimovam nešķita iespējami. Atceroties gaitas Somijas līgās, Jekimovs saka, ka somi māk labi "pārdot" un motivēt savus jaunos spēlētājus. Robertam, spēlējot Somijā, vairākkārt bija tas gods laukumā spēlēt Zelta ķiverē, ka Somijas līgās jāvalkā komandas rezultatīvākajam spēlētājam.
"Manos laikos rezultatīvākajam spēlētājam bija cita ķivere, bet tas viņiem ir bijis, cik es atminos. Tagad viņiem ir parādījusies vēl viena [citas krāsas] ķivere, kuras valkātāju izvēlas treneris. To piešķir hokejistam, kuram ir vislabākā attieksme pret darbu," paskaidroja Jekimovs. "Viņi strādā uz tādām lietām, lai parādītu un motivētu trenēties vēl labāk, izcelt labos piemērus."
Roberts labprāt, ja sanāk laiks, vēro arī Latvijas U-18, U-20 hokeja izlases spēles pasaules čempionātā. Mūsdienās Latvijas hokejisti vairs nebraucot uz elites divīzijas čempionātiem ar lielām acīm un domu, ka tik nezaudēt ar lielu vārtu starpību. Agrāk junioriem jau iekļūt elites divīzijā bija sasniegums, tagad situācija mainījusies.
"Kam ir vajadzīgi tie skaistie zaudējumi? Labi, vakar izcīnījām vienu punktu [U-20 čempionātā pret Šveici], bet zaudēt zviedriem 2:3 un priecāties par to? Nu, sportā tādam domu gājienam nevajadzētu būt," uzsvēra Jekimovs. "Treneri arī jaunajiem mēģina mainīt to domāšanu. Ja es būtu treneris tagad, es labāk paņemtu sliktu uzvaru, jo par to dod punktus."
U-20 hokejistiem visas karjera vēl tikai priekšā, bet prognozēt, ka tagad no šīs vai iepriekšējās izlases visi spēlēs NHL vai Eiropas spēcīgākajās līgās, nevar. Hokejā ir jāsagaida un jāizmanto sava iespēja. Tiesa, Latvijas izlasē uz pieaugušo čempionātiem juniorus iekļauj reti, vairāk paļaujoties uz pieredzējušajiem spēlētājiem. Citas valstis daudz naskāk pieaugušo meistarsacīkstēs reklamē savus jaunos talantus.
"Tev jābūt īstajā laikā, īstajā vietā. Tādi piemēri ir bijuši. Tas pats Kristers Gudļevskis aizbrauca uz pasaules čempionātu. Sakrita, ka Masaļskim bija trauma, Mārim Jučeram bija jālido atpakaļ uz Latviju," pastāstīja Jekimovs. "Es arī esmu daudz brīnījies, atceros, ka Patriks Laine somiem bija lielais talants. Viņu paņēma uz lielo izlasi 17 gados un viņš spēlēja vairākumā. Varbūt viņi prot izmantot viņa labās īpašības. Ja viņu ieliktu ceturtajā maiņā, no tā baigās jēgas nav."
Pilns podkāsta ieraksts
12/28/2022 • 1 hour, 21 seconds
Ticība ir viens, bet otrs ir aiziet un to izdarīt! Hokeja karjeras sākumā – Martins Laviņš. «Sporta studijas» podkāstā #89
Martins Laviņš ir Latvijas U-20 hokeja izlases uzbrucējs. Viņa uzvārds nav sakritība – Martins ir visu laiku spēlēm bagātākā Latvijas izlases aizsarga Rodrigo Laviņa dēls. Martins jau tagad gatavojas savam otrajam pasaules čempionātam Elites divīzijā U-20 vecuma grupā, vasarā Martins palīdzēja pirmo reizi vēsturē Latvijas U-20 izlasei iekļūt ceturtdaļfinālā. Latvijas U-20 hokeja izlase jau šobrīd atrodas Kanādā, kur pēc pāris dienām Latvija būs viena no desmit Elites divīzijas dalībniecēm. Izlase Latvijā aizvadīja vien piecus treniņus, bet vēlāk devās uz Kanādu, kur izlase Arta Ābola vadībā dzīvo vēl nedēļu. Martins Laviņš jau otro gadu spēlēs U-20 vecumā, tagad viņš vairs nav jaunais, bet gan uzbrucējs, kuram jābūt vienam no izlases līderiem.
"Man patīk tas, ko es redzu! Varbūt prasītos to enerģijas līmeni nedaudz labāku, lai vairāk džeki ir skaļāki un atbalsta viens otru uz ledus. Bet tas, ko es redzu individuāli uz ledus, es uzskatu, ka mums būs ļoti laba komanda!"
Esot gadu jaunākiem nekā pamatagads, pagājušajā U-20 Elites divīzijas čempionātā Latvija izcīnīja septīto vietu. Tik labs rezultāts vēl nekad nav bijis. To sasniedza teju tie paši puiši, kuri izlases sastāvā būs arī gaidāmajā turnīrā. Arī treneris Artis Ābols ar saviem palīgiem ir savās vietās.
"Ticība ir ļoti svarīga. Ticība ir viens, bet otrs ir aiziet un izdarīt, jāapvieno tie abi, un panākumi neizpaliks. Nesen sāku lasīt grāmatas. Tagad lasu "Līderis bez titula". Tur tas stāsts ir tāds, ka nav svarīgi, kas tu esi, ko tu dari, bet galvenais ir visu izdarīt ar 100% pašatdevi un padarīt pasauli par patīkamāku vietu, kur dzīvot!"
Martins jau otro sezonu spēlē ASV spēcīgākajā junioru hokeja līgā. Tāda izvēle nav nejauša – šī Latvijas hokeja jaunā paaudze lielākoties vēlas savu ceļu hokejā saistīt ar universitāšu hokeju, lai jau karjeras sākumā kabatā būtu arī laba izglītība. Martins Laviņš nav izņēmums – viņš jau noslēdzis vienošanos ar Sentklodas Universitāti un nākamgad sāks studijas Minesotas štatā.
"Apvienot hokeju ar izglītību ir labākais, kas var būt, manuprāt. Ja vēl tas viss ir apmaksāts, tad kāpēc ne? Protams, vēl tā koledžas dzīve jāizdzīvo!"
Izvēle spēlēt koledžā un tikai pēc tam ar hokeju pelnīt naudu profesionāļu līmenī ir arvien populārāka un populārāka. Martins atzīst, ka esot jau izpētījis arī mācīšanās paradumus ASV. Sportistiem koledžās bieži panāk pretī, piever acis. Tagad ASV junioros un arī NCAA līgā būs jārēķinās, ka ASV hokeja filosofija Laviņam būs jāmācās vēl vismaz četrus gadus.
"Te liels uzsvars ir uz individuālo meistarību. Visi spēlētāji ir ļoti ātri, labi fiziski. Sākumā, kad aizbraucu, likās, ka būs vieglāk. Teikšu atklāti. Zināju, ka nebūs viegli, bet nezināju, ka būs tik grūti. Līmenis tu ir ļoti, ļoti labs. Visas komandas ir vienādas, katra spēle ir ļoti grūta!"
Martins pats izvēlējies studēt ASV, bet viņam vēl aizvien ir plāns hokeju spēlēt profesionāli. Sākumā hokejs. Pie pastiprinātas uzmanības Martins pieradis jau no mazotnes – tomēr ilggadēja Latvijas izlases hokejista Rodrigo Laviņa un TV sejas Janas Duļevskas atvase daudz jautājumus nerada.
"Laikam raksturs man ir vairāk no mammas. Tāds karstasinīgāks, tāds aktīvāks. Rodrigo vairāk tāds mierīgāks. Bet hokeja ziņā es daudz esmu paņēmis no Rodrigo. Viņš man ir ļoti daudz ko iemācījis. Praktiski viss, ko es zinu hokejā, tas ir no viņa!"
Pilns podkāsta ieraksts
12/20/2022 • 1 hour, 1 second
Kas es esmu BMX sabiedrībā? Nekas. Ivo Lakučs «Sporta studijas» podkāstā #88
Ivo Lakučs ir Latvijas čempionvienības futbolā "Valmiera FC" fiziskās sagatavotības treneris. Vienlaikus viņš turpina trenēt bērnus un jauniešus BMX riteņbraukšanā. Lakuča darba spēju un zināšanu apliecinājumam pilnīgi pietiktu ar faktu, ka viņš divreiz līdz olimpiskajam zeltam palīdzēja aizsniegties Mārim Štrombergam. Māris bija dabas dots fenomens – to nekad nav slēpis arī Lakučs. Vienlaikus, pat saasinoties attiecībām BMX saimniecībā, neviens nav apšaubījis trenera ieguldījumu Štromberga panākumos. Futbolistu trenēšana Lakučam bija kas jauns. Liels spēles laukums ar daudz spēlmaņiem uz lielām likmēm. Ideāla platforma zināšanu, rakstura un adaptēšanās testam. Ivo šo testu ir izturējis. Valmierieši pirmo reizi kļuva par Latvijas virslīgas čempioniem lielā mērā pateicoties arī tam, ka visas sezonas laikā bija labā fiziskajā formā.
Ivo gan smaidot uzsver, ka nevarēja neizdoties. Viņš vienmēr metas jaunos izaicinājumos ar pārliecību, ka nevar nesanākt. Jo ir pārliecība par sevi, kas balstīta zināšanās un degsmē.
Ivo uzsver, ka šogad guvis pārliecību, ka latvieši fiziski nav sliktāki par viesspēlētājiem. Viņaprāt, latviešu vājums ir kāda uzpūsts burbulis. Viņš atceras, ka futbola komentētāji Pasaules kausa laikā apbrīnojuši marokāņa Ounahi izturību, kurš spēles laikā, ieskaitot papildlaiku, noskrējis 14 kilometru. Bet Ivo atklāj, ka arī vairāki Valmieras futbolisti, spēlējot papildlaiku pret "Audu", noskrējuši gandrīz tikpat.
"Es mazliet izpatikšu savējiem. Šis gads radīja pārliecību, ka arī latvieši ir tikpat ātri un jaudīgi. Treniņos fiksētie GPS dati, kurus izmantojam, rāda, ka mēs pat esam labāki. Man tas rada ticību, ka nav tik slikti, kā mēs viņus mālējam. Es varu noņemt cepuri mūsu puišu priekšā. Tiesa, cits jautājums ir, kā tālāk palaist pasaulē afrikāni vai mūsējo."
Šogad par virslīgas rezultatīvāko spēlētāju kļuva 21 gadu vecais Raimonds Krollis. Viņš guva 24 vārtus, un tas leģionāriem pārpilnajā turnīrā ir ievērības cienīgs rādītājs. Ivo atzīst, ka viņš reizēm pie sevis Krolli salīdzina ar Māri Štrombergu, lai gan tas nav pareizi.
"Krollim ir čujs vai ņuhs... Viņš ir uzvarētājs. Viņam ir plāns un veids, kā rīkoties arī tad, kad spēle neaiziet. Viņš meklē, kā kaut ko mainīt. Viņš iet pa apli – runā ar sevi, ar saviem piespēļu padevējiem. Katrā ziņā viņam var uzticēties. Kad viņam pasaka, kas ir jādara, viņš to darīs."
Ivo kā allaž uzsver, ka latviešiem jākoncentrējas nevis uz savējo pārspēšanu, bet jāskatās plašāk – kā pārspēt citus pasaulē. Mazāk jācīnās vienam ar otru. Šo iekšējo cīņu ļoti izjutis laikā, kad bija Latvijas BMX riteņbraukšanas izlases galvenais treneris. "Es BMX sportā neesmu nekas!" – šo skaļo Ivo apgalvojumu var uztvert dažādi – kā koķetēriju par savu statusu vai arī kā sporta veida saimes nevēlēšanos sekot tādai autoritātei kā Ivo.
"Daudzi nodomāja – arī es varu sagatavot olimpiskajam zeltam. Līdz ar to tā sadarbība nebija. Un tāpēc es arī BMXā nekas nebiju."
Šogad ļoti skaļi pasaulē sevi pieteica BMX riteņbraucēja Veronika Monika Stūriška. Viņa 16 gadu vecumā ieguva Pasaules kausu U-23 vecuma grupā un vairākos savas klases braucienos brauca tikpat ātri kā elites sacensību medaļnieces. Ivo Lakučs piekrīt, ka tieši viņa pārskatāmā nākotnē var izcīnīt lielākos panākumus. Vienlaikus viņš uzsver, ka tagad būs laiks, kad gudri jāvirza Veronikas attīstība.
"Trenerim ir jāanalizē, kā notiek izaugsme, un jāskatās, kā meitene to ņem pretim. Vai viss nenotiek pārāk ātri? To labi parāda neveiksmes, jo tādas būs. Jebkuram ir tāds piesēdiens. Es šo gribu salīdzināt ar laikaposmu no Pekinas līdz Londonas olimpiskajām spēlēm. Pirmajos divos gados es žurnālistus nelaidu Mārim klāt. Viņam bija jāaug pašam, un nevar iet uz āru. Bet trešajā gadā – gadu pirms olimpiādes es teicu – jāiet visur! Un jāsagatavojas jautājumiem, kas būs neizbēgami – vai uzvarēsi, vai uzvarēsi?! Ar Moniku Veroniku ir tieši tas pats."
Arī futbolā Ivo interesē sportistu pārliecība par sevi, gatavība kļūdīties. Viņš uzsver, ka futbola trenera darba niansēs nejaucas, tomēr iedrošina vīrus uzņemties risku. "Es gribu, lai viņi uzšauj pa vārtiem, lai nebaidās un lai viņu fizionomija paliek tāda pati kā Pasaules kausā vīriem, kas aizsit bumbu piecstāvu mājas augstumā, bet nepārdzīvo. Ar to man bija gandrīz vairāk jāstrādā. Nebaidies no tā, ka varbūt nesanāks un būs jāpārdzīvo!"
12/9/2022 • 1 hour, 3 minutes, 7 seconds
Aldis Girgensons ar tēvišķu un lietišķu skatu uz hokeju. «Sporta studijas» podkāsts #84
Tā jau liktenis laikam ir lēmis, ka mūsu iestaigātas taciņas ir kā stingrs pamats mūsu bērnu soļiem. Alda Girgensona hokejista karjera neattīstījās līdz tādam līmenim, kas neļautu piemirst viņu pieminēt, kad runa ir par Latvijas hokeja zelta paaudzi. Tomēr paša gūtā pieredze un mīlestība pret hokeju kalpoja kā milzu tramplīns, lai viņa dēls – Zemgus – izsistu savu ceļu līdz hokeja virsotnei – NHL. Tādējādi spodrinot gan savu, gan visas ģimenes vārdu. Vecāku vēlme izdzīvot savu nerealizēto sapni varbūt arī nav Alda gadījums, ja runa ir par to, kā Zemgus nonāca hokejā. Tomēr, būdams jaunā hokejista tēvs, Aldis kopā ar sievu allaž Zemgu ir atbalstījis un iedrošinājis. No savas puses mēģinot nodrošināt iespējami labāko. Cik nu, protams, tas viņu spēkos bija iespējams.
Ne bez veiksmes, bet divtūkstošo gadu sākumā Aldis nodibināja kontaktus ar starptautiska jaunieša hokeja turnīra organizētājiem. Tas palīdzējis tos sarīkot arī mūsu krastos un vēlāk jau pašam kļūt par prestižā "Select" jauniešu turnīra vēstnieku Latvijā, kurš uz vietas gan veidoja komandas dalībai šajā projektā, gan kopumā pārraudzīja tā organizatorisko pusi.
Plānoti vai nē, bet dalība šajā turnīrā bija milzu atspēriens Zemgum, lai viņu pamanītu arī otrpus okeānam.
Vairāk nekā desmit gadu laikā daudziem Latvijas perspektīvākajiem hokejistiem dalība šajos turnīros bijusi ļoti vērtīgā.
Pandēmija, gluži kā daudzas citas lietas, arī šo projektu nedaudz apturēja. Tomēr Aldis nezaudē cerību, ka izdosies atjaunot agrāk iesākto – tik ļoti vērtīgo darbu.
"["Select turnīri"] – bija atstrādāta sistēma. Izveidojām četru gadu ciklu, kur pēdējais turnīrs piecpadsmit gadus veciem hokejistiem ir ASV. Pēdējos piecos gados – pirms pandēmijas – bija turnīri ASV ar [NHL] skautu, universitāšu pārstāvju dalību. Absolūti visaugstākajā līmenī. Augstāka līmeņa pasaulē nav. Vismaz nebija. Ja šobrīd turnīrs atgriezīsies pilnā apritē, tad mēs spēsim to atgriezt [ar Latvijas dalību]. Šajos turnīros ir spēlējuši [Konors] Makdeivids, [Filips] Forsbergs, [Rasmuss] Ristolainens – arī Zemgus u.c. Principā savācās pasaules tops," pauž Aldis.
Izejot cauri visiem attīstības līmeņiem Latvijas hokeja saimniecībā, Aldis atminas, ka 15 gadu vecumā, kad Zemgus devās uz ASV, lai tur pilnveidotos un turpinātu savas gaitas hokejā, tas šķita kā loģisks solis, ko vēl vairāk paspilgtināja paša Zemgus uzņēmība doties pāri okeānam.
"Latvijas hokejā neredz vienotu sistēmu. Neizskatās, ka tuvākajā laikā tā varētu parādīties. Katrs strādā kā viņš grib. Manuprāt, pat vienas hokeja skolas iekšienē nav vienota principa, pēc kā viņi strādā. Kamēr federācijai nebūs iespēju, un viņas nav, finansēt klubus – tikmēr federācija nevarēs uzstādīt savus noteikumus," tā Aldis par Latvijas hokeja kopbildi.
"Piecpadsmit gadu robeža ir tā, kad jāsāk skatīties. Oļegs Sorokins pareizi teica, ja šis jaunietis savos 15 vai 16 gados savus vienaudžus ir pāraudzis un viņam šeit vairs nenotiek attīstība, tad viņam jāmeklē vieta, kur var spēlēt jau spriedzes apstākļos. Citādi viņam izaugsmes nebūs. Jāskatās individuāli. Turklāt jāskatās ne tikai hokeja prasmes. Tu vari būt labs spēlētājs, bet tu neesi gatavs lekt nākamajā līmenī, kas sevī ietver dzīvošanu viesģimenē. Tur tu būsi atrauts no savas ģimenes. Te vairāk spēlē lomu psiholoģiskā noturība, ne tik daudz spēlētprasme. Šis aspekts atsauksies tālāk jau laukumā. Ja tev ir grūtības sadzīviski, tad tev būs grūtības arī hokejā," Aldis ieskicē būtiskākos atslēgas posmus, kas jāņem vērā, vēl pirms jaunie censoņi un viņu vecāki apsver domu par pārcelšanos prom no Latvijas.
Tieši mentālā puse, kas Zemgu tik ļoti izcēla uz pārējo vienaudžu fona, arī ļāva viņam spert tik drošus un secīgus soļus. Pateicoties savam sniegumam junioru līmenī, 2012. gadā Zemgu izraudzījās NHL draftā ar augsto 14. numuru. Nevienu citu latviešu hokejistu tik augstu NHL komandas nebija izraudzījušās jauno hokejistu izvēles ceremonijā. Par to Aldis un Girgensonu ģimene ir pelnījusi visaugstāko atzinību. Iespējams, tā ir vien Girgensoniem raksturīgā maniere – ļaut citiem to asti pacelt, bet, jautājot Aldim, kad viņam radās pārliecība, ka Zemgus varētu spēlēt NHL – viņš, ilgi nedomājot, atbildēja – drafta dienā. Pasmejoties, ka tik ilgi nācās gūt pārliecību par dēla spējām izsisties līdz hokeja Mekai, laiks paskrēja vēja ātrumā, un pienākusi jau desmitā sezona, kopš Zemgus mugurā velk Bufalo "Sabres" kreklu. Pavadīt vienā klubā tik ilgi – turklāt, kad komandas kopējais sniegums nav ļāvis pacīnīties par lorda Stenlija dāvāto kausu, – ir apbrīnas vērts.
Kas ļāvis Zemgum kļūt par Bufalo komandas neatņemamu sastāvdaļu? "Ir stabilitāte un prognozējamība, ko no viņa var sagaidīt. [Tostarp] cilvēciskums un attieksme pret saviem kolēģiem, un runa nav tikai par spēlētājiem, bet kopumā kluba sistēmā. Ja viņu tik ilgi ir paturējuši, tad noteikti tam ir kāds komandas iekšienē balstīts iemesls," ar tēvišķu pārliecību pauž Aldis.
Cits stāsts ir Latvijas valstsvienība. Zemgus ir pieredzējis vien četrus hokeja pavasara trakumus un vienu ellīgi jaudīgu olimpisko pieredzi. Protams, nemaz pat nedomāju apgalvot, ka Zemgus vairās no izlases. Biežākais iemesls, kas liedzis viņam uzvilkt valstsvienības kreklu ir traumu radītie šķēršļi. "Tiklīdz ir iespēja – viņš brauc! Ja nav traumas vai kādi citi ģimenes apstākļi – viņš ir gatavs braukt. Cerams, viņš pavasarī būs [uz pasaules čempionātu Rīgā]. Visam tam apkārt ir daudz un dažādi faktori, kas var ietekmēt [viņa atbraukšanu]. Visiem ir skaidrs, ja viņš brauc, tad viņš brauc spēlēt uz visiem 100%," uzsver Aldis.
Lai arī kā vēlētos redzēt Zemgu pavasarī Rīgas čempionātā, bet labāk tomēr novēlēsim, lai beidzot izdodas pārkāpt neveiksmes slieksnim, kas biežāk, nekā vajadzētu, ir vajājis Bufalo komandu un nav ļāvis jau 11 gadus sasniegt NHL Stenlija kausa izcīņu.
Tikmēr Aldis turpina attīstīt jauniešu hokeja projektus. Ar cerību, ka viens no tiem pārskatāmā nākotnē būs arī atgriešanās "Select" turnīru apritē. Tomēr tuvākais plāns ir gada nogalē apciemot Zemgu, kur jau Aldi un viņa sievu gaida divi mazbērni.
Pilns podkāsta ieraksts
12/1/2022 • 58 minutes, 11 seconds
Mihails Arhipovs ar mieru un sirdi renes sportā. «Sporta studijas» podkāsts #83
Entuziasms un mīlestība pret savu sporta veidu ir galvenie atslēgas vārdi, kas raksturo Mihailu Arhipovu, kurš jau gandrīz trīsdesmit gadus par savām otrajām mājām var saukt Siguldas ledus trasi. Nejaušības pēc nonācis kamaniņu sportā, bet vēlāk nolēmis izmēģināt spēkus bobslejā. Tomēr Mihails saskārās ar profesionālā sporta medaļas otru pusi – trauma piespieda likt punktu karjerai, bet savas zināšanas viņš lieliski transformēja trenera darbā un darīja to izcili, palīdzot Martinam Dukuram kļūt par skeletona leģendu.
Kādam tas šķita drosmīgs lēmums, bet pēc 2012. gada, kad Mihails traumas dēļ lika punktu bobslejista karjerai, viņš piekrita Martina Dukura piedāvājumam pārraudzīt brāļu Dukuru fizisko sagatavošanos, pēcāk arī pieslēdzoties ar saviem novērojumiem par notiekošo trasē. Mihails atceras, ka pagāja zināms laiks, līdz Martins uzticējās viņa padomiem un novērojumiem, kas skāra tieši braukšanas tehniku.
"Trajektorijas un līnijas praktiski ir identiskas visos renes sporta veidos. Atšķiras tikai veids, kā kontrolēt kamanas. Skeletonā tas ir visgrūtāk," pauda Arhipovs. Spēja saskatīt nianses un pareizi atrast atslēgas elementus ļāva Mihailam būt vēl nozīmīgākai Latvijas skeletona komandas daļai. Arhipova pievienošanās Dukuru komandai sakrita ar laiku, kad skeletonā palielinājās Martina dominance. Liels nopelns ir tieši Mihaila darbam.
Līdz 2018. gadam Latvijas skeletons ieguva pilnvērtīgākas komandas aprises, kas vairs neaprobežojās tikai ar titulētajiem brāļiem Dukuriem. Komandā strādāja arī citi treneri – Gints Dzērve, Mareks Mezencevs. Sāka parādīties arī sportisti, kuriem paredzēja Latvijas skeletona nākamo nodaļu rakstīšanu, kad savu cēlienu beigtu Martins un Tomass. Tomēr viss tik skaisti un cerīgi nenotika.
Viens no lielākajiem satricinājumiem bija Ginta Dzērves atdalīšanās no kopējās komandas, lai ar saviem audzēkņiem darbotos atsevišķi.
"Gintam Dzērvem nevajadzēja atdalīties [no Dukuru komandas]. Brāļi [Dukuri] daudz palīdzēja un deva svarīgu informāciju, tehniku, padomus. Mēs visi kopā bijām strādājuši līdz 2018. gadam. Nometnes, treniņus – visu aizvadījām vienā vietā. Viss gāja uz augšu. Ja viņi gribēja tāpat arī tālāk attīstīties, tad vajadzēja palikt. Manuprāt, viņiem nevajadzēja iet savu ceļu," notikumu gaitu cenšas rekonstruēt Arhipovs.
Dzērves solis darboties patstāvīgi un neatkarīgi beidzās šogad, kad viņš nolēma aiziet no sporta, un lielākā daļa viņa audzēkņu vairs nav aktīvajā sportā.
Jau četrus gadus Mihails paralēli darbam ar Martinu strādā ar Latvijas kamaniņu izlasi. Ja Martins būtu nolēmis vēl turpināt karjeru, Mihails paliku kopā ar viņu un turpinātu cīņu par kopīgo mērķi – olimpisko zeltu. Tomēr, sākot ar šo sezonu, Mihaila uzmanība ir pievērsta tikai kamaniņu braucējiem. Lai gan par individuālu projektu, pēc Mihaila teiktā, viņš uzskata Tomasa sagatavošanu pēdējam pasaules čempionātam.
Mihails uzskata, ka vismaz trešdaļu dzīves ir pavadījis ledus trasēs. Smejoties viņš atzīst, ka Siguldas trasē varētu pat deklarēties. Tāpēc arī viņa redzējums par iespējamo trases nākotni un devumu sabiedrībai ir visnotaļ pamatots.
"Manuprāt, mums ir jāpriecājas, ka ir šāds mantojums. Ja mums nebūtu trases, tad mēs varam taisīt ciet renes sporta veidus. Jā, protams, visi teiks, ka tas ir ļoti dārgi, bet cik naudas atnāk atpakaļ? Valsts iedod, lai trasi uzturētu, bet atpakaļ arī atnāk nodokļos. Gala rezultātā [trase] nav tik milzīga, kā tā sākotnēji izskatās. Runājot par galveno – mēs taču atnesam atpakaļ medaļas.
Medaļas cena ir milzīga, bet atdeve arī ir liela.
Paskatāmies plašāk. Cilvēki skatās sacensības. Iegūst emocijas. Ja viņš iegūst šīs pozitīvās emocijas, tad pastāv iespēja, ka viņš tās transformē savā darba vidē vai arī iedvesmojas un pats sāk sportot. Ja sporto – viņš attīstās vispusīgi. Iegūtās emocijas transformējas valstiskā līmenī – katram tas ir citā veidā, bet ir. Daudzi man nākuši klāt un teikuši, ka [ar skeletona, bobsleja vai kamaniņu sporta panākumiem] iegūtās emocijas ļāvušas aizvadīt lielisku nedēļu," ar pārliecību pauda Mihails.
Šobrīd no visiem renes sporta veidiem vislabākā un sakārtotākā sistēma ir kamaniņu sportā. Tieši tur savu neatsveramo pieredzi un devumu sniedz Mihails. Tomēr viņa runā var just nožēlu, ka skeletons Latvijā iekšējo konfliktu rezultātā ir pamatīgi cietis. Neatkarīgi no ārējiem apstākļiem pozitīvu skatu par situācijas uzlabošanos viņš saglabā un neizslēdz, ka varētu arī turpināt palīdzēt attīstīt skeletonu, ja būs tāda nepieciešamība. Mainīgajos apstākļos, kādos dzīvojam jau ilgu laiku, nebūtu pārsteigums, ja viņa talantu novērtētu arī… bobslejisti.
11/24/2022 • 1 hour, 1 minute, 5 seconds
Bobslejā un skeletonā grūti laiki, kamaniņās - saulaināka aina. Diskusija. «Sporta studijas» podkāsts #82
Grūti laiki bobslejā un jo īpaši skeletonā, kur panākumu pārmantojamības jautājums pirms jaunās sezonas saasinājies jo īpaši, tikmēr kamaniņu sportā plašākais sporta piramīdas pamats ļauj cerīgi raudzīties arī tuvākā nākotnē. Latvijas Televīzijas "Sporta studija", sagaidot ziemas sporta sezonu un sākot jauno olimpisko ciklu, analizēja, kā sokas trijos renes sporta veidos. Noslēdzot triloģiju, pie galda sēdās jaunais Kamaniņu sporta federācijas prezidents Klāvs Vasks, Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretārs Zintis Ekmanis, skeletona akadēmijas radītājs Dainis Dukurs, bet ar skatu no malas diskusijas vadītājam Dāvidam Ernštreitam palīdzēja interneta medija MVP redaktors Jānis Freimanis.
Bobslejs, skeletons un kamaniņu braukšana ir sporta veidi, kas vienīgie Latvijai ir atnesuši medaļas ziemas olimpiskajās spēlēs.
Tie savā ziņā ir elitāri sporta veidi, ar kuriem nevar nodarboties veselīga dzīvesveida entuziasti. Īpaši bobslejā un skeletonā nodarbojas pavisam neliels atlētu skaits - sezonu sāks 19 bobslejisti, 13 skeletonisti un 156 kamaniņu braucēji.
Sporta veida piramīda funkcionē kamaniņu sportā. Bobslejā ierobežotais dalībnieku skaits ir loģisks, jo ar šo sporta veidu ļauts nodarboties, sasniedzot 18 gadu vecumu. Skeletons ir paaudžu maiņas stadijā, kas varēja nebūt tik sāpīga, ja treneri būtu spējuši norakt kara cirvjus un strādāt vienoti. Samilzušā konflikta dēļ Latvija šobrīd ir zaudējusi vismaz trīs sportistus vecumā līdz 23 gadiem.
No vienas puses ir acīmredzams, ka šiem sporta veidiem nav tiešas ietekmes uz sabiedrības veselību un arī izcīnītās medaļas līdz ar to ir ļoti dārgas pēc ieguldījumiem uz visu sportotāju skaitu. Tomēr vai tas ir vienīgais kritērijs?
Aptuveni lēšot, visu trīs sporta veidu kopējais gada budžets ir apmēram trīs miljoni eiro, pat ieskaitot valsts dotāciju Siguldas kamaniņu un bobsleja trasei.
Vai tas ir pārāk daudz, ja Latvijas sporta budžets ir 50,5 miljoni eiro gadā?
Siguldas trase lielā mērā ir atbilde jautājumam – vai tas mums ir vajadzīgs? Trases gada budžets līdz šim bijis ap 900 tūkstošiem gadā. Šogad tās darbībai piešķirta 341 tūkstošu eiro valsts dotācija. Taču pat tas nav viennozīmīgi vērtējams fakts. Dainis Dukurs uzsver, ka trase ir pieprasīta ārvalstu komandu vidū – sniegto pakalpojumu nodokļu apjoms, kas atgriezies valsts kasē, vien esot bijis 298 tūkstoši eiro. Tāpat trase kā magnēts ir neatsverama Siguldas viesmīlības biznesam un pašvaldībai kopumā. Klāvs Vasks, kurš ikdienas darbā ir uzņēmējs un uzņēmuma TET padomes vadītājs, piekrita, ka situācijā, kad valsts dotē trasi, tikai loģiska ir šo sporta veidu atbalstīšana.
Dainis Dukurs arī atklāja, ka Martina Dukura lēmums beigt karjeru daļēji bijis balstīts tajā, ka, mainoties sportistu atbalsta sistēmai, viņa mēneša pabalsts būtu sarucis līdz 800 eiro mēnesī. Neskatoties uz to, ka pērn Martins izcīnīja uzvaru Pasaules kausa kopvērtējumā un Eiropas čempiona titulu. Identiska situācija esot arī bobslejā.
Trīs skeletonisti šogad beidza gaitas Latvijas komanda – Dārta Zunte turpmāk pārstāvēs Igauniju, jo Latvijā neredzēja garantijas darbam līdz nākamajām olimpiskajām spēlēm, savukārt Krists Neilands un Elvis Veinbergs sākuši studijas un beiguši sportot. Viņi abi savulaik izcīnījuši godalgas Eiropas un pasaules junioru čempionātos. Dainis Dukurs uzskata, ka viņi nespētu arī nākotnē cīnīties par medaļām starp elites braucējiem, tikmēr Ekmanis atzina, ka arī tādi sportisti kaut vai kā paaudžu starpposms katrā sporta veidā ir vajadzīgi.
Ekmanis vairākkārt norādīja, ka
Latvijas sportam kopumā vienkārši tiek atvēlēts pārāk maz naudas.
Viņaprāt, jau kopš 1991. gada Latvijas sporta bāzes finansējums ir par 30% mazāks nekā nepieciešams, un tas rada ne vien izdzīvošanas problēmas, bet arī konfliktus sporta sabiedrībā. Ekmanis piesauca Vācijas piemēru, kur kamaniņām, bobslejam un skeletonam gada finansējums esot 15 miljoni eiro – tātad septiņas astoņas reizes lielāks nekā Latvijā. Jautājums gan, vai tas ir adekvāts piemērs, kam censties līdzināties?
Situācija daudz labāka šobrīd ir kamaniņu sportā, kas spēj izmantot Latvijas sporta sistēmas kritērijus. Kamaniņu braukšanas treneri ar smaidu teic, ka augšupeja sportā sākusies, kad federācija atteikusies no galvenā trenera posteņa, uzsvaru liekot uz sadarbību un viedokļu apmaiņu. Klāvs Vasks uzskata, ka labāka koordinācija un procesa vadība tomēr ir nepieciešama – kādam ir jāatbild un jāietekmē kopaina, sākot no bērnu sporta skolas līdz olimpiešiem.
Gaidāmajā sezonā Siguldā notiks četras lielas starptautiskas sacensības - Pasaules kausa posms kamaniņu sportā, Pasaules kausa posms bobslejā un skeletonā, Eiropas kausa posms bobslejā un skeletonā, kā arī Kontinentālais kauss kamaniņu braukšanā jauniešiem.
Pilns diskusijas ieraksts
11/9/2022 • 59 minutes, 7 seconds
Kristaps Valters pēc basketbolista karjeras turpina Valteru dinastiju jau kā treneris. «Sporta studijas» podkāsts #81
Valteru dinastija ir īpašs fenomens Latvijas basketbola vēsturē. Sākot jau ar Valdi Valteru, kurš pēc savas izcilās karjeras uzņemts FIBA slavas zālē. Valda panākumu un slavas ēnā uzauga viņa dēli Sandis un Kristaps, kuri basketbola apcirkņos nesa ģimenes vārdu tālāk. Protams, spēcīgām un individuālām personībām, kādi ir Valteru ģimenes pārstāvji, neiztikt arī bez attiecīgām raksturam īpašībām, kas gan palīdzējis atvērt, gan aizcirst aiz sevis daudzas durvis. Jaunākais no brāļiem Valteriem – Kristaps – pēc spēlētāja karjeras no basketbola nekur nav aizgājis. Ar krietni vien nosvērtāku skatu uz dzīvi viņš soli pa solim iesoļo trenera ampluā. Durvis vairs netiek cirstas, bet gan pārdomāti vērtas vaļā.
Kristaps Valters basketbolam nevarēja paiet garām un profesionāļa gaitas uzsāka jau 17 gadu vecumā, kad divas sezonas pārstāvēja sava tēva Valda Valtera vadīto "Brocēni"/LMT. Šajā karjeras posmā gan trenējies, gan spēlējis kopā ar leģendāro basketbola personību – Valdi Valteru, kura iespēto basketbola laukumā sākumā uzreiz nav sanācis pilnībā novērtēt.
"Man bija 16 vai 17 gadi. Viņam jau pāri četrdesmit. Sanāca pat vienu spēli [kopīgi uzspēlēt]. Tiešām bija interesanti. Viņš vēl tajā laikā nebija aizmirsis spēlēt. Latvijas līmenī viņš mierīgi varēja uzspēlēt. Cik es saprotu, tad viņš tuvu četrdesmit gadiem iemeta astoņdesmit punktus LBL spēlē. Tas bija interesanti.
Mums arī mērķis nākotnē uzspēlēt trijās paaudzēs. Mans dēls, es un viņš – nākotnē vienā komandā. Tas būs tāds gadījums, kas reti kurai ģimenei padevies," cerīgi nākotnē raugās Kristaps.
Par nākotnes plāniem Kristaps izsakās krietni vien racionālāk, ar ambīcijām, bet šķietamais jaunības dienu emociju vilnis ir savaldīts. Tagad, esot trenera statusā, Kristaps jaunajiem basketbolistiem māca spēles pamatus un trenēšanos ievirza jau nākamajā līmenī. Pirms pāris gadiem izveidojot "Kristapa Valtera Basketbola akadēmiju", bet šogad pārliecinot savu tēvu – atjaunojot arī "Valtera Basketbola skolu". Mērķi ir visnotaļ ambiciozi, bet citādāk nemaz nevarētu būt. Runa tomēr ir par Valteru ģimeni, kas vienmēr tēmējusi uz zvaigznēm.
Sarunās ar saviem audzēkņiem netiek apiets un ignorēts paša iespētais gan laukumā, gan ārpus tā… "Es viņiem varu sniegt piemēru un pastāstīt, kā nevajadzētu rīkoties…" Nav noslēpums, ka paralēli savam talantam laukumā Kristaps ar tikpat lielu jaudu ķēra dzīvi ārpus tā. Tā bija kā maizīte "dzeltenajai presei", kas ietekmēja viņa tēlu un arī sniegumu basketbolā. Kulmināciju sasniedzot 2009. gadā, kad pēc Eiropas čempionāta par disciplīnas neievērošanu un sportiskā režīma pārkāpumiem Latvijas Basketbola savienība diskvalificēja vairākus spēlētājus. Viņu vidū bija arī Kristaps.
"Tu nevari ar tikpat lielu jaudu un enerģiju skriet visos virzienos un cerēt, ka tas neatstāts nekādas pēdās tavā sniegumā. Protams, ka atstāj. Tā bija jaunība. Vai es nožēloju savu rīcību? Jā, bet reizē tas man ļauj labāk komunicēt ar audzēkņiem un pastāstīt par to, cik svarīgi ir ievērot sportisko režīmu. Pastāstīt par ceļiem, kurus izvēloties var nonākt pie nevēlamiem iznākumiem," tēvišķi spriež Kristaps.
Darbā ar jauno talantu kalvi Kristapa azotē ir vēl kāds stāsts. Krietni vien spilgtāks. Turklāt tāds, kuru viņš labprāt būtu vēlējies, ka tolaik, kad tas notika, atspoguļotu visi iespējamie mediji. Savas karjeras pirmsākumos, kad jau bija sperti pirmie nopietni soļi, Kristapa skats bija vērsts uz Nacionālo basketbola asociāciju. Ceļš uz basketbola meku sākās ar atrādīšanos komandām un to skautiem. Pēc sezonas Kristaps devās uz ASV, kur aizvadīja publiskos treniņus. Diemžēl sezonas beigas un, iespējams, arī daudzās NBA acis, kas raudzījās uz viņu, neļāva parādīt savu potenciālu līdz tādam līmenim, lai varētu savu vārdu izdzirdēt jauno spēlētāju izvēles ceremonijā jeb draftā. Tomēr pie savas iespējas Kristaps tika. Pie iespējas uzspēlēt NBA vasaras līgā, kur komandas pārbauda jaunos prospektus. Tā Kristaps nokļuva vienā komandā ar 2003. gada drafta pirmo izvēli… Lebronu Džeimsu.
"Bija variants uz Klīvlendu [doties]. Treneris teica: "Neuztraucies. Tur ir sešpadsmit spēlētāji tajā vasaras līgas komandā. Brauc. Cīnies." Es saku – nav problēmu. Tur ir Lebrons Džeimss. Tas jaunais. Protams, ka visa uzmanība komandā bija uz viņu. Tu [kā basketbolists] skaties uz viņu – jā, viņš ir numur viens draftā, bet tu saproti, ka viņš ir trīs gadus jaunāks, lai gan izskatās desmit gadus vecāks par tevi. Milzu muskuļi. Mentāli jau gatavs," atmiņu kamolu tin Kristaps.
Iespējams, Kristaps palīdzēja Lebronam kļūt par to spēlētāju, kuru mēs pazīstam šobrīd – četrkārtējais NBA čempions, četrkārtējs finālu un sezonas vērtīgākais spēlētājs, 18 reizes izvēlēts dalībai NBA Visu zvaigžņu spēlei utt. Lai vai kā būtu, bet par vienu gan varam būt pārliecināti – Kristaps ļāva izpausties Lebronam. Vienā no vasaras līgas spēles epizodēm Kristaps atdeva piespēli Lebronam, kurš pēc bumbas noķeršanas gaisā to trieca grozā – gluži kā esam pieraduši vērot viņa spilgtāko NBA spēļu epizožu apkopojumos.
"Gāju ātrajā uzbrukumā – divi pret viens. Pametu viņam bumbu uz augšu. Viņam vajadzēja tikai nedaudz palekties un ielikt no augšas. Tās ir foršas emocijas. [Tobrīd] es par to nedomāju, teikšu godīgi, tad neviens tam nepievērsa uzmanību. Tolaik internets un televīzija Latvijā [vēl nebija tik attīstīta, lai šādas epizodes izceltu] kā tas ir tagad, ka, piemēram, Kristaps Valters iedod piespēli Lebronam un nākamajā dienā visa Latvija to zina. Par to jau sāka runāt tikai nesen. Tas jau vissmieklīgākais. Par to jau vajadzēja tolaik runāt," pauž Kristaps.
Kristaps ar tikpat lielu atdevi kā spēlētāja dienās tagad ķēries klāt jauno talantu attīstīšanai. Turklāt piesaistot tēvu un atjaunojot "Valtera Basketbola skolu". Tas tikai pierāda mūžseno teicienu, ka – Valteri bija, ir un būs daļa no Latvijas basketbola.
Pilns podkāsta ieraksts
11/3/2022 • 59 minutes, 11 seconds
Brāļu Bertānu tētis: Divreiz bērnībā esmu izmetis Dāvi no treniņa. «Sporta studijas» podkāsts #80
Sporta skolotājs un treneris Dainis Bertāns sarunā Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā pastāstīja gan par mūsdienu jaunatni sporta stundās, gan abu dēlu Daira un Dāvja audzināšanu par profesionāliem basketbolistiem, kā arī par šībrīža Latvijas valstsvienību. Dainis Bertāns ir leģendāra personība Latvijas sportā, viņa sasniegumi, pašam spēlējot basketbolu, bija tik iespaidīgi, ka Daiņa Bertāna numurs vēl aizvien ir iemūžināts pie Valmieras Olimpiskā centra basketbola zāles griestiem. Mūsdienu jaunatne Daini Bertānu arī pazīst pietiekami labi – it sevišķi tie, kuri Rīgas 3. ģimnāzijā pie viņa mācās un sporto sporta stundās. Strikts, tiešs, bet godīgs sporta skolotājs, kurš mūsdienu jaunatni nenoraksta. Ar jauniešiem tagad ir jāstrādā vienkārši citādāk. To, ka trenēšanu Dainis saprot itin labi, var apliecināt abi dēli Dairis un Dāvis Bertāni – viņi ir Latvijas izlases sejas un vienu brīdi pat abi Rūjienas basketbola skolas audzēkņi vienlaicīgi spēlēja Nacionālajā basketbola asociācijā (NBA).
Abu dēlu sasniegumi silda sirdi arī Dainim Bertānam, taču ceļš līdz Eirolīgas un NBA augstumiem nebija viegls ne dēliem, ne arī vecākiem. Būt vienlaicīgi tēvam un arī trenerim ir sasodīti sarežģīts uzdevums. Tiesa – Dainis uzskata, ka, trenējot dēlus, viņš mācējis izslēgt tēvišķās jūtas un pret dēliem bijis pat vēl prasīgāks nekā pret pārējiem puikām komandā.
"Dāvis bija tieši manā jaunatnes līgas treniņu grupā. Atklāti sakot, es Dāvi divas reizes esmu izmetis ārā no treniņa, jo es to vairs nevarēju izturēt. Viņš visu laiku kaut ko komentē, kaut ko runā pretī. Pateicu: "Ej ārā!""
Karjera abiem brāļiem Bertāniem ir tiešām spoža. Dainis uzskata, ka dēli pārāk tērējas, bet ar nopelnīto naudu apejoties pietiekami gudri. Abi brāļi šovasar pārņēma Valmieras basketbola klubu un zem tā ir brāļu Bertānu basketbola skola, kur, iespējams, aug nākamie Vidzemes talanti. Gluži tāpat kā savulaik Dairis un Dāvis. Spēlēšana NBA ļauj brāļiem arī būvēt brīvdabas basketbola laukumus. Pirmā laukuma atklāšanā Dāvis Bertāns pat nevarēja valdīt asaras – blakus Jāņa Daliņa stadionam tagad zaigojas basketbola laukums, bet Dāvis atcerējās, ka tajā pašā vietā savulaik ar citiem puikām ziemās spēlējis hokeju. Otrais laukums uzbūvēts teju pašā Siguldas sirdī.
"Cik es no Dāvja sapratu, ka viņš bija vēl prasījis, kuram vēl vajag [laukumu]? Tas nav tikai Dāvja projekts, jo NBA atbalsta šos laukumus. 50% atbalsta, ja nemaldos!"
Latvijas basketbola valstsvienība ir tikai pāris soļu attālumā, lai pirmo reizi vēsturē kvalificētos Pasaules kausa finālturnīram. Abi brāļi Bertāni bija izlases līderi atlases spēlēs vasarā. Rudens ciklā gan būs jāiztiek bez abiem NBA spīdekļiem – Dāvja Bertāna un Kristapa Porziņģa. Te atbildība un līderu loma būs jāuzņemas Eiropā spēlējošajiem līderiem. Tā teikt – darbiņš jāpaveic līdz galam. Arī valstsvienības kapteinim Dairim Bertānam, kuram deg acis karjeru izlasē turpināt līdz pat 2025. gadam, kad Eiropas čempionāts norisināsies Latvijā.
"No Daira jau vien var saprast. Viņš agrāk par izlasi vispār neko nestāstīja, tagad viņš par Luku Banki [izlases treneri] vispār ir stāvā sajūsmā. Banki redz katrā spēlētājā savu, viņš redz, ko spēlētājs var darīt gan aizsardzībā, gan uzbrukumā. Viņš prasa konkrētas lietas. Piemēram, Šmitam pēdējās spēlēs viņš pateicis, ka tev nav jātaisa rezultāts, spēlē tā, kā tu spēlē Barselonā, tev ir jādara tas darbs. Un viss. Nav nekas jāizdomā!"
Pilns podkāsta ieraksts
10/26/2022 • 58 minutes, 27 seconds
NHL kluba Floridas «Panthers» latvietis Mārcis Krasovskis. «Sporta studijas» podkāsts #79
Mārcis Krasovskis Rīgā bija cilvēks–orķestris, kurš veidoja grafisko saturu "Arēnā Rīga" un Rīgas "Dinamo". Sākot no filmēšanas līdz pat video montāžai un grafiskai apstrādei. Latvijā viņš bija sasniedzis iespējami augstāko līmeni un šķietami visas virsotnes. Tomēr liktenis nereti mēdz pārsteigt, piespēlējot negaidītus izaicinājumus. Ar savu darbu Mārcis bija nokļuvis Floridas "Panthers" redzeslokā – tā ir Nacionālajā hokeja līgā (NHL) viena no ambiciozākajām komandām. "Panthers" saskatīja Mārcī cilvēku, kurš spētu atnest jaunas vēsmas un pacelt līmeni jau tā iespaidīgajā organizācijā. Zem Floridas saules izsitušies jau divi latvieši.
10/19/2022 • 58 minutes, 28 seconds
Latvietis Pasaules kausa futbolā rīkošanā: Katarā viesstrādnieki sevi apdraud paši. «Sporta studijas» podkāsts #78
Latvietis Raivis Pelšs no 2017. līdz 2020. gadam strādāja Katarā kā viens no Pasaules kausa (PK) futbolā organizatoriem. Viņš bija testēšanas un gatavības vecākais inženieris. Brīdī, kad Covid-19 noteikumi kļuva pārāk drastiski, viņš pārtrauca strādāt Katarā, bet pēc pāris dienām atkal dosies turp, lai strādātu Pasaules kausā nu jau citā ampluā. Raivis Pelšs lielo sporta pasākumu organizēšanā piedalās vairāk nekā 13 gadus. Pirmais forums bija Vankūveras ziemas olimpiskās spēles 2010. gadā Pēc tam sekoja Londonas olimpiskās spēles 2012. gadā, Soču ziemas olimpiskās spēles 2014. gadā, Eiropas spēles Azerbaidžānā 2015. gadā, rallijkrosa pasaules čempionāta posmi Rīgā un PK organizēšana Katarā.
Šobrīd Raivis strādā "Discovery Sports Events" un ir atbildīgs par spīdveja "Grand Prix" posmu loģistiku. Raivim jāplāno un jārealizē katru sacensību infrastruktūras pielāgošana un, lai to paveiktu, uz katru posmu dodas septiņas lielās kravas automašīnas. Šo darbu Pelšs ar prieku pieņēma, jo vismaz daļēji var strādāt no mājām.
Savukārt par pavadīto laiku Katarā Raivis ir tiešs. Viņš savām acīm pieredzējis ļoti spēcīgu sabiedrības noslāņošanos dažādos līmeņos. Vietējie ir ļoti turīgi cilvēki, bet praktiski visi strādnieki ievesti no Āzijas zemēm. Ārzemju strādnieki saņem ļoti mazas algas un pamanās daļu no tām sūtīt tuviniekiem. Ikdienā, strādājot birojā, Raivim pie galda bija ierīce, kurā, uzspiežot attiecīgajam attēlam, viesstrādnieks nekavējoties pienes klāt izvēlēto dzērienu.
Tieši necilvēcīgie viesstrādnieku apstākļi bijuši iemesls tam, kāpēc daudzviet Eiropā un citur pasaulē virkne cilvēku boikotēs PK izcīņu Katarā.
Tas lielākoties saistīts ar informāciju, ka stadionu būvniecībā bojā gājuši 6500 ārzemnieki. Katarieši gan apgalvo, ka skaitlis ir ļoti pārspīlēts un būvdarbos bojā gājuši 37 cilvēki.
Raivis, esot ļoti tuvu jauno stadionu būvniecībai, uzskata, ka taisnība ir kaut kur pa vidu.
"Ja mēs ņemam tos sešus tūkstošus, tad tas ir brutāli paņemts skaitlis par cilvēkiem, kuri tur ir nomiruši. Sirdskaišu, vēža vai citu iemeslu dēļ. Tur ir tāda vieta kā lielas smilšu kāpas. Tur viņi [katarieši] brauc ar saviem "Land Cruiser", ar saviem bagijiem, ar kvadracikliem, ar visu kaut ko. Strādnieki tur brauc izklaidēties katru piektdienu un sestdienu. Pa tumsu, naktī forši viņi tur plosās pa savām kāpām. Bet strādniekiem arī liekas, ka viņiem nav ko darīt, – aizbraucam uz turieni, labi aizbraucam. Viņi izkāpj no mašīnām un skatās. Tas viss nav organizēti, nav tā, ka tagad drīkst braukt šitā vai tā. Tur katru nedēļas nogali kāds aiziet bojā, jo tiek notriekts. Tajos sešos tūkstošos, par kuriem runā, visi šie negadījumi ir iekšā.
Tie seši tūkstoši [bojāgājušo] nav strādnieki, kuri stadionā nokrituši no jumta.
Es tur nodzīvoju trīsarpus gadus, un bija viens vai divi letāli gadījumi stadionos. Vai viens pat bija ceļu būvē un otrs bija stadionā. Ja nemaldos, tie bija tie divi gadījumi trīsarpus gadu laikā. Tā kā tie seši tūkstoši nav, nav tā, ka tur ir izrakts masu kaps un viņi visi tur no jumta krīt iekšā un iet bojā. Tā nav taisnība."
Vietējos cilvēkus piesaistīt sportam ir gana sarežģīti. Tas viņiem nav asinīs. Kaut gan pie futbola viņi spējuši pierast.
"Tagad viņiem interesē futbols, bet, ja tu viņiem atved kaut ko citu, viņiem tas neinteresē. Kopš viņi dabūja tiesības rīkot Pasaules kausu futbolā, viņi ir krietni pievērsušies, viņi iet uz futbolu un interesējās. Bet citi sporta veidi... Tas pats teniss tur aizbrauc, tas pats Moto GP. Kad aizbrauca Moto GP, sākumā pirmos gadus tas ir par brīvu, jo neviens uz to neiet. Es biju uz WTCR, tu vienkārši ej par brīvu, sēdi un tribīnes ir tukšas. Un tie ir pasaules līmeņa pasākumi. Labi, tās nav olimpiskās spēles vai Pasaules kauss futbolā, bet tas tomēr ir otrā, trešā, ceturtā līmeņa pasākums. Handbola pasaules čempionāts viņiem bija 2015. gadā. Viņi ved strādniekus iekšā, lai tur pēc kaut kā izskatās. Skaidrs, strādniekiem tā arī ir izklaide, bet tas viss ir tādā organizētā veidā. Cilvēkiem pašiem īsti nav intereses, viņi ar to nav uzauguši, viņiem ir citas intereses, cita domāšana. Viņiem nav intereses – tagad aizvadīsim basketbola spēli. Bet viņiem nebūs intereses iet skatīties basketbolu, jo tas nav viņu sports. Viņi tam neseko."
Raivis darbu ''PK 2022'' komandā beidza, sākoties Covid-19 krīzei, jo darba devējs neļāva viņam strādāt attālināti. Līdz ar to Pelšam nebija iespējas regulāri būt kopā ar ģimeni. Tieši tāpēc darba attiecības tika pārtrauktas. Bet tagad Raivis atkal dosies uz Kataru un būs ASV raidorganizācijas NBC atbildīgais par transportu. Pelšs uzsver, ka gribēja atgriezties Katarā, lai šim darbam būtu pabeigtības sajūta. Viņaprāt, Pasaules kauss futbolā ir lielākais pasākums, kur savā sfērā var strādāt.
"Pēc Pasaules kausa īsti nekas augstāks nav sporta vidē. Es nezinu, varbūt ir vairāki, bet ir viens pasākums, kas ir lielāks, bet es nezinu, vai tur īsti var nokļūt. Man liekas, ka es nemaz īsti tur negribētu nokļūt. Lielāks pasākums iespaidīguma, cilvēku masas ziņā ir hadžs, kas notiek Saūda Arābijā, Mekā. Kad tur sanāk milzīgs lērums svētceļotāju. Man liekas, ka tikai tas varētu būt lielāks pasākums par Pasaules kausu futbolā. Tieši tādēļ, ka tas ir koncentrēts vienā pilsētā, visi 8 stadioni ir vienā pilsētā, katru dienu notiek četras spēles ar trīs stundu starpību, ja nemaldos. Sportā nekas tāds tik koncentrēts nav bijis."
Raivis uzsver, ka Katarai kā valstij šīs vērienīgās būves, īpaši stadioni nav nepieciešami, jo jau pirms jauno stadionu būvniecības Dohā bija pietiekami daudz un lieli stadioni. Šeit stāsts ir par varenības parādīšanu un tieši eiropiešiem. Šobrīd organizatoriem nesokas ar biļešu tirdzniecību Eiropā, jo daudzi pasākumu boikotē cilvēktiesību dēļ, bet vēl vairāk valsts noteikumu dēļ. Piemēram, alkohola lietošanas aizliegums. Tagad gan pieņemts lēmums fanu zonās to atļaut darīt pēc plkst. 22. Biļetes gatavi izpirkt ir arābi, bet katariešiem ir svarīgi uz savu zemi atvest eiropiešus. Šobrīd šis plāns īsti nestrādā.
Ir cilvēki, kuri uz PK turnīru dosies no Latvijas, un Raivis padalījās ar pāris ieteikumiem. Galvenais – uzvesties pieklājīgi un ģērbties atbilstoši, jo nekad neredzēsi katarieti šortos. Nevajag fotografēt vietējos cilvēkus. Alkohols būs tikai viesnīcās un fanu zonās, kādreiz tas bija pieejams tikai viesnīcās. Raivis atceras, ka, lai to lietotu, bija jāsaņem speciāla licence. Tas tādēļ, lai strādniekiem nebūtu iespējas tikt pie alkohola. Vēl viens Pelša ieteikums – visur braukt savlaicīgi, jo būs problēmas ar satiksmi. Un galvenais ir aiziet uz tirgu, jo tā Katarā, pēc Raivja teiktā, ir autentiskākā vieta.
Pilns podkāsta ieraksts
10/13/2022 • 1 hour, 22 seconds
Latvijas sporta līgas strupceļā. Diskusija. «Sporta studijas» podkāsts #77
Latvijas sporta spēļu augstākās līgas ir zaudējušas vairākas komandas, kas līdz šim tikušas uzskatītas par stūrakmeņiem konkrētā sporta veida būvē. Hokejā tā ir Liepāja, futbolā Ventspils, volejbolā – Jelgava. Energoresursu cenas un kopējā ekonomiskā situācija, nemainīgi mazā tirgus specifika turpina apdraudēt gan klubu, gan sporta spēļu līgu dzīvotspēju. Kādu pretimnākšanu dažādos līmeņos ir pamats gaidīt no valsts, vai bez pašvaldību būtiskas iesaistes klubi var pastāvēt un vai pašu klubu rīcība veicina tā iespējas nopelnīt? Par to "Sporta studija" podkāstā debatēja BK "Ventspils" ģenerālmenedžeris Ralfs Pleinics, Latvijas Volejbola federācijas ģenerālsekretārs Arnis Tunte, HK "Kurbads" ģenerālmenedžeris Denijs Romanovskis, komandu sporta spēļu asociācijas izpilddirektors Kaspars Gorkšs un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāra vietnieks Edgars Severs.
Kaspars Gorkšs, vērtējot sporta klubu darbību uzsvēra, ka vispirms ir jādomā nevis par atbalstu no malas, bet par produkta radīšanu: "Ir jāņem vērā visas nianses – arī tas, kā jaunieši patērē informāciju. Tās ir trīs četras sekundes. Mēs šeit neizdomāsim mehānismu, kā ar sportu pelnīt, bet, neradot produktu, tas nenotiks."
Turklāt Gorkšs atzina, ka arī viņam tuvajā futbola laukā bez Eiropas Futbola federāciju savienības (UEFA) un investoru ieguldījumiem situācija būtu tikpat sarežģīta kā citos sporta veidos.
Arnis Tunte piekrita, ka vēlētos just lielāku klubu aktivitāti, lai tie liktu par sevi runāt publiskajā telpā un volejbols nesaistītos tikai ar federācijas paveikto. Savukārt no sporta pārvaldes organizācijām un valsts viņš gribētu lielāku skaidrību ilgtermiņā:
"Es pieļauju, ka visi klubi pie sponsoriem iet gadu no gada, ņemot vērā apstākļus, ko piedāvā valsts. Tas jau būtu liels solis uz priekšu, ja zinātu, kādi būs noteikumi trīs gadu garumā. Ja būtu arī skaidri noteikumi, ko iegūsim par konkrētiem sportiskajiem sasniegumiem."
Volejbolā un basketbolā lielu finansējuma īpatsvaru – daudzās komandās virs 50% – veido pašvaldību devums, savukārt federācijas uztur valsts. Kaspars Gorkšs klubu un federāciju rīcībā vēlas iedot labāku makšķeri naudas piesaistei:
"Šobrīd līdz pat 95% federāciju finansējuma veido valsts līdzekļi. Būtu jārada mehānismi, lai veicinātu privāto līdzekļu ieplūšanu sportā."
Sporta sabiedrībā nu jau četrus gadus gluži kā mantra tiek atkārtota frāze, ka sporta dzīvotspēju Latvijā sagrāva 2018. gadā veiktās izmaiņas ziedojumu likumā. Tomēr diskusijas dalībnieki vienojās, ka dzīvotspējīgs klubs nedrīkst būt atkarīgs no ziedotājiem, bet gan tam ir jāpelna ar reklāmas līgumu palīdzību. Ja ir labs produkts, uzņēmēji vēlas savu vārdu saistīt ar komandu un tādā veidā reklamēties. Piemēram, Kauņas "Žalgiris" ieņēmumi no reklāmas līgumiem ir 3,8 miljoni eiro – aptuveni trešā daļa no sezonas budžeta.
Neizbēgami arī šajā reizē saruna noveda pie sporta jomas pārstāvju iespējām ietekmēt procesus politiskā līmenī un kādas tam ir sekas. IZM sporta departamentā ir septiņi darbinieki, bet kultūrai ir atsevišķa ministrija.
"Ar ko tad atšķiras Dailes teātris no basketbola kluba VEF?" jautāja Ralfs Pleinics. "Ne ar ko – abi izklaidē cilvēkus un, jo labāk strādā, jo vairāk cilvēku nāk. Tikai viens ir valsts SIA, otrs – privāts klubs. Viens saņem valsts dotāciju, otrs no valsts nesaņem neko un arī no pašvaldības tikpat kā neko. Es neaģitēju pret kultūru, bet norādu uz sistēmas problēmām."
Sporta klubi šobrīd krīzes apstākļos strādā īstermiņā un lokāli. Taču tas nenozīmē, ka šobrīd nav jāstrādā sistēmas uzlabošanai.
Pilns podkāsta ieraksts
10/5/2022 • 1 hour, 5 minutes, 24 seconds
Rallijkrosa braucēji Nitišs un Vītols: Bez finansējuma autosportā nav ko darīt
Reinis Nitišs un Roberts Vītols ir divi talantīgi autosportisti, kuriem prognozēta spoža nākotne, tomēr karjeras perspektīvas raisa pārdomas. Nitišs joprojām ir jaunākais sportists, kas uzvarējis pasaules rallijkrosa sacensībās. Šobrīd Reinim jau ir 26 gadi un lielā sporta ambīcijas dzīvē atkāpušās otrajā plānā.
Vītolam ir 20 gadu. Pirms gada viņš kļuva par jaunāko uzvarētāju kādā no Lielbritānijas rallijkrosa čempionāta posmiem prestižākajā "Supercar" klasē. Tomēr arī viņš autosportista attīstības ceļā šobrīd ir paņēmis pauzi. Vai tiešām pasaules autosporta hierarhijā nav loģiska soļa, kuru spert?
Loģisks solis attīstībā būtu starts Eiropas vai pasaules čempionātā, tomēr
šobrīd nav skaidrs, vai milzu investīcijām - 70-80 tūkstošiem eiro par vienām sacensībām - būtu jēga ilgtermiņā.
"Ir bēdīgi, ka pasaules čempionātā piedalās astoņas automašīnas un arī atbalsta klasē WRX2e šobrīd tiek pakaļ mesti piedāvājumi startēt, lai būtu kvorums… Es šo iespēju neizmantoju, bet Roberts izmantoja. Man liekas, ka tas ir labākais veids kā startēt… Pasaules rallijkross šobrīd atrodas nekurienē, bet tas sāk atdzīvoties", sacīja Nitišs, kura pamata darbs šobrīd ir kokapstrādes nozares vadība viņa tēva uzņēmumā.
Pasaules rallijkrosa čempionāta laikā Nitišs gan pievienojas "Volvo Construction Equipment" komandai, strādājot kā sacensību datu analītiķis un spoteris jeb sacīkstes taktiskais vadītājs.
Reinis piekrīt, ka
lielo komandu mārketinga stratēģijā rezultāts nebūt vairs nav pirmajā vietā.
Piemēram, "Volvo" pirms sezonas uzsvaru lika uz dzimumu vienlīdzību un pieprasīja komandā iekļaut ne vien sievieti sportisti, bet arī apkalpojošā personāla komplektācijā ievērot vienlīdzību. Pagaidām tas gan līdz galam nav izdevies, bet komandā strādā četras sievietes, no tām viena automehāniķe.
Vītols šogad pasaules čempionāta Rīgas posmā piedalījās ar WRX2e klases auto, par šo prieku ģimenei samaksājot 25 tūkstošus eiro. Trasē Roberts bija ļoti ātrs un tikai tehniska ķibele finālā liedza izcīnīt vietu uz pjedestāla. Jo īpaši tēvam Uģim bijis liels kārdinājums piedalīties arī nākamajā posmā, tomēr ģimenes lēmums sezonu neturpināt netika mainīts.
"Rallijkross ir kā loterija, kur īsti nevar saskatīt iespēju laimēt, tāpēc šobrīd labāk uzkrāt spēkus un līdzekļus, lai, situācijai uzlabojoties, atgrieztos cīņā par vietu pasaules rallijkrosa elitē", paskaidroja Roberts, kurš šobrīd koncentrējas biznesa attīstībai un studijām uzņēmējdarbības vadībā.
Nitišs piebilst, ka šobrīd nav gatavs atgriezties naudas meklējumu karuselī, lai varētu piedalīties sacensībās. "Pati braukšana ar mašīnu ir aptuveni 15-20 % laika, kas jāvelta autosportam, lai vispār tiktu līdz startam," apstiprina Roberts.
Kuru no autosporta disciplīnām izvēlēties, lai attīstības iespējas būtu pēc iespējas skaidrākas, viņi atbildēt nevar. Taču abi ir vienisprātis, ka jāsāk gan visiem ar kartingu.
PILNS PODKĀSTA IERAKSTS:
9/29/2022 • 1 hour, 1 minute, 38 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #75 Mārtiņš Blūms par latviešiem nepateicīgo riteņbraukšanas krosu
Mārtiņš Blūms pērn tika atzīts par Latvijas labāko riteņbraucēju, kas nebija pārsteigums, jo Eiropas čempionātā viņš ieņēma 4. vietu. Šosezon Blūmam pa spēkam bija Latvijai visu laiku labākais sasniegums – 11. vieta pasaules čempionātā kalnu riteņbraukšanā (MTB) olimpiskajā krosā (XCO). Viņš ir vienīgais latvietis šajā riteņbraukšanas disciplīnā. Blūms sportista gaitas sāka BMX riteņbraukšanā. 15 gadu vecumā, pārplēšot aizmugurējo krustenisko saiti, BMX braukšanai nācās likt punktu. Lai labāk atlabtu pēc traumas, Blūms sāka braukt ar kalnu velosipēdu. Tas palīdzēja izveseļoties, un viņš sāka piedalīties sacensībās. Konkurence bija iespaidīga, jo mačos piedalījās arī "Rietumu Delfin" komandas braucēji, bet, neskatoties uz to, Mārtiņš bija starp labākajiem Latvijā.
Sasniedzot labu līmeni, Mārtiņš kopā ar Arni Pētersonu, kuš nu jau ir beidzis karjeru, sāka piedalīties MTB XCO Pasaules kausa (PK) sacensībās. Izrāviens notika 2017. gadā, kad Blūms uzvarēja PK kopvērtējumā U-23 vecuma grupā. Panākums ļāva viņam noslēgt līgumu ar vienu no nedaudzajām elites kalnu riteņbraukšanas komandām "CST PostNL Bafang". Tā ir Nīderlandes komanda, kuru izveidojis Bārts Brentjens – viņš 1996. gadā Atlantā kļuva par pirmo olimpisko čempionu MTB riteņbraukšanā.
Mārtiņš gan norāda, ka nokļūšana tik augsta līmeņa komandā ir saistīta ar uzvaru U-23 PK kopvērtējumā. Citā gadījumā šādām komandām latvietis neinteresētu.
"Lielajām komandām vairāk interesē lielo nāciju riteņbraucēji, jo tad darbojas mārketings," paskaidroja Blūms. "Latvietis īsti pat komandām nav interesants. Es domāju, ja es 2017. gadā nebūtu izcīnījis Pasaules kausu, arī man būtu diezgan smagi nokļūt kaut kur tālāk."
To, ka viņš šobrīd ir vienīgais latvietis XCO Pasaules kausa apritē, Mārtiņš izskaidro ar augsta līmeņa braucēju trūkumu. Skaitliski viņu ir gana daudz, bet trūkst kvalitātes.
"Nav vienkārši tāda līmeņa braucēju, jo es atceros, kā es sāku braukt starptautiskā līmenī – Latvijā bija jāuzvar katras sacensības nepārprotami," teica Blūms. "Jā, kādreiz tas konkurences ziņā bija grūtāk izdarāms. Kādu laiku atpakaļ vēl bija "Rietumu Delfin" komanda, kas vienmēr startēja maratonos, un tad mums bija tādas labas cīņas. Katras sacensības bija ļoti smagas un ātras. Protams, ka tas arī lielā mērā mūsu līmeni pacēla."
Tātad viena no pamatproblēmām ir tā, ka Latvijā šobrīd nav profesionālas komandas, kura būtu vismaz kontinentālā līmeņa statusā. Līdz ar to pašmāju sacensību līmenis nav pietiekami augsts, lai attīstītu riteņbraucējus ne tikai šosejas disciplīnai, bet arī MTB XCO.
Mārtiņš Latvijā attīstījās, kad vēl sacensībās startēja kontinentālā līmeņa komanda "Rietumi Delfin". No 2017. gada viņš Nīderlandes komandas paspārnē ir pastāvīgs Pasaules kausa līmeņa dalībnieks. Rezultāti aug ar katru sezonu – šogad PK posmos Mārtiņš bijis stabils otrā, trešā desmita braucējs ieņemot no 13. līdz 26. vietai. Šāda stabilitāte ļauj startēt no pirmajām rindām, kas XCO disciplīnā ir vitāli svarīgi, jo brīžiem trase ir tik šaura, ka pa taciņu var braukt tikai viens sportists.
Šosezon labākais starts Mārtiņam izdevās tieši svarīgākajās sacīkstēs.
Pasaules čempionātā MTB XCO viņš izcīnīja 11. vietu, kas ir visu laiku labākais Latvijas sportista sasniegums šajā disciplīnā.
Tā kā XCO ir olimpiskā disciplīna,
Mārtiņa lielais mērķis ir kvalificēties olimpiskajām spēlēm.
Tām kvalificējas 23 labākās valstis nāciju rangā, bet, tā kā Mārtiņš ir vienīgais Latvijas pārstāvis elitē, vienam savākt pietiekami daudz punktu nāciju rangā īsti nav iespējams, jo citām valstīm to dara trīs braucēji.
"Kvalifikācija sākās šī gada maijā, rangam punktus vākšu, bet nebraukšu vēl uz desmit papildus sacensībām ranga dēļ," paskaidroja Blūms. "Bet lielākie punkti tiek savākti, gatavojoties galvenajiem startiem. PK var savākt daudz punktu, pasaules čempionātā daudz, Eiropas čempionātā daudz. Tā viņi salasās, tāpēc mans mērķis ir tieši pasaules čempionāts, kas ar labu rezultātu tiešām var garantēt to [olimpisko starta] vietu, nevis es cīnīšos par katrām sacensībām ar cerību – varbūt."
Pasaules čempionātā tiks sadalītas divas olimpiskās ceļazīmes – tās pienāksies diviem labākajiem, neskaitot braucējus, kuri olimpiskajām spēlēm kvalificēsies pēc nāciju ranga.
Šogad pasaules čempionātā, kur īsajā distancē Mārtiņš bija piektais, bet pamata distancē sasniedza 11. vietu, viņam viss gāja no rokas un tās bija viņa dienas.
Lai sacensību dienas būtu viņa dienas, svarīgākais aspekts ir, lai netraucētu stress.
"Visam jābūt sagatavotam, nevar būt tā, ka pēdējā brīdī kaut kas jādara," uzsvēra Blūms. "Ja viss ir izdarīts līdz tam, tad ir tikai jākāpj uz riteņa un jābrauc. Ja kāds no komponentiem izkrīt, tad situācija var palikt stresaināka. Tas tāds nevajadzīgais stresiņš. Protams, kaut kādam stresiņam, adrenalīnam, ir jābūt. Izejot uz starta, nevari būt pilnībā atslābis. Pasaules kausā es to kaut kā tomēr dabūju, un tas bija tieši tik, cik vajag."
Brīvajā laikā, kad Mārtiņš velosipēdu noliek malā, viņu aizrauj citas fiziskas aktivitātes. Ziemā tā ir distanču slēpošana, galda teniss un citas nodarbes. Sacensību periodā Blūma ikdienā svarīgu lomu ieņem lasīšana.
"Pagaidām visinteresantākā grāmata likusies "Kāpēc mēs guļam". Tā ir par miegu, tajā miegs ir ļoti sīki aprakstīts. Sportā tā ir viena no pamata lietām," pastāstīja riteņbraucējs. "Lai būtu labs miegs, pirms miega laicīgi malā jānoliek viedierīces. Jāpalasa grāmata, tas arī nedaudz nomierina. Jānoliek malā visas spožās gaismas. Tā veidojas labs miegs. Varbūt arī vakariņas ieturēt ne pārāk vēlu, lai ir kāds brīdis starp vakariņām un gulētiešanas laiku."
Mārtiņš ir pilnīgi profesionāls riteņbraucējs. Nīderlandes komanda nodrošina viņam lieliskus apstākļus PK sacensībās, sākot ar fizioterapeitiem, beidzot ar mehāniķiem. Latvijas Olimpiskā komiteja nosedz augstkalnu treniņnometņu izmaksas, un bez šādām nometnēm augstvērtīgus rezultātus nebūtu iespējams sasniegt. Bet uz pasaules čempionātu Mārtiņš devās, pateicoties Cēsu pašvaldības atbalstam. Saliekot visus puzles gabaliņus, viņš ikdienā var domāt tikai par to, kā kļūt labākam MTB XCO riteņbraukšanā.
Olimpiskajā krosā trases garums ir 4–10 kilometri. Elites sportistu sacensību ilgums ir no stundas 20 minūtēm līdz stundai 40 minūtēm. Ļoti svarīgi ir iegūt maksimāli augstu starta vietu, jo apdzīt bieži vien ir ļoti sarežģīti trases šaurības dēļ.
Sacensības ir populāras, jo skatītāji var pārredzēt visu trasi, tajā ir nobraucieni un ekstrēmi šķēršļi, klātienē tās mēdz apmeklēt pat 20 tūkstoši fanu.
Starta kārtību nosaka pēc īsās sacīkstes rezultātiem, bet, ja īsajā sacīkstē neiekļūsti starp 24 labākajiem, tad starta secību nosaka pēc ieņemtās vietas individuālajā rangā. Punktus PK posmos piešķir 38 labākajiem.
Svarīgākais Mārtiņa Blūma starts 2023. gadā būs pasaules čempionāts, kas augustā risināsies Skotijā. Vēl oktobra vidū Blūms dosies uz vairākām sacensībām Grieķijā, bet starpsezonā bez ārzemju nometnēm gana daudz laika pavadīs, arī trenējoties dzimtajos Priekuļos.
9/23/2022 • 57 minutes, 41 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #74 Tenisists Miķelis Lībietis par skaudrām spēles aizkulisēm
Miķelis Lībietis pēc piecu gadu pauzes ir atgriezies Latvijas tenisa izlasē dalībai Deivisa kausā. Lībietim bija nepieciešami pieci gadi, lai pilnībā atkoptos no Ahileja cīpslas plīsuma un citām traumām, savestu kārtībā finanses un atkal pilnvērtīgi atgrieztos laukumā. Profesionālo tenisu Lībietis sāka vien 24 gadu vecumā. Pirms tam pabeigta augstskola ASV, kur Lībietis nokļuva, tieši pateicoties tenisa stipendijai, kas viņam apmaksāja 85% mācību maksas. Tobrīd Lībieša universitātei bija viena no spēcīgākajām tenisa komandām visā NCAA studentu līgā ASV.
"NCAA līgā ir ļoti labs tenisa līmenis. Es toreiz spēlēju kopā ar dubultspēļu pirmo numuru Džo Salsberiju. Vienspēlēs ar Makdonaldu, Gironu, Stīviju Džonsonu. Es pirmkārt visiem ieteiktu aizbraukt studēt uz ASV," uzsvēra Lībietis.
Profesionālās karjeras sākumā tenisistiem dzīve ir sūra – balvu fondi mazi, turnīri jāplāno pēc iespējas tuvāk, lai pārāk daudz naudas neiztērētu ceļā vien. Arī sponsoriem tenisisti, kamēr neesi TOP100 vai tuvu tam, nav interesanti.
"Vienīgais, kā tu vari nosegt visus izdevumus ir, ja tu uzvari turnīru," paskaidroja Lībietis.
Tieši karjeras sākums tenisā ir pats nopietnākais pārbaudījums. Neskaitāmi talantīgi tenisa meistari pirmajos gados, nebeidzami spēlējot Starptautiskās Tenisa federācijas (ITF) turnīros, vienkārši psiholoģiski salūst. Ceļš līdz TOP100 lielākoties ir salīdzināms vairāk ar lauka aršanu vai augļu lasīšanu kailām rokām cidoniju krūmā. Ir brīži, kad pazūd motivācija. Tā ir profesionālā tenisa neredzamā puse, jo mediji un pati tenisa sabiedrība ataino vien Tenisa profesionāļu asociācijas (ATP) un Sieviešu tenisa asociācijas (WTA) ranga pašu spici – iekļūšana tajā karaļnamā lielākajai daļai ir nesasniedzams mērķis tieši psiholoģiski.
"Vienubrīd biju 170. vietā ATP rangā dubultspēlēs. Tieši tobrīd es skatījos, cik "Challenger" turnīru man ir jāuzvar, lai tiktu TOP100. Man bija jāvinnē 10 "Challenger" turnīri. Tas ir vienkārši ārprāts," atzina tenisists.
Tenisu ļoti augstā līmenī māk spēlēt pat viss tenisistu ranga pirmais tūkstotis. Kā jau individuālā sporta veidā, laukumā bieži uzvar ne tikai meistarīgākais, bet arī psiholoģiski gatavākais spēlētājs. Te visiem priekšā ir Novaks Džokovičs un Rafaels Nadals. Viņi savu pretinieku neskaitāmas reizes uzvarējuši pat pēc bezizejas situācijām, tieši pateicoties savai uzvarētāju psiholoģijai.
"Profesionālajā sportā ir grūti. It sevišķi tenisā. Vienā nedēļā ir tikai viens uzvarētājs. Visticamāk, tu allaž būsi zaudētājs. Tenisā tiešām ir jāmāk zaudēt, savaldīt tās emocijas," paskaidroja Lībietis.
Tenisa laukumā esi viens pats, tev nav palīgu; mainīt spēles gaitu, nomierināt sevi vari tikai tu pats. Daudzi ar to netiek galā vai savas emocijas apslāpē vien daļēji. Vairāki augsta līmeņa tenisisti šī iemesla dēļ labāk spēlē dubultspēlēs, kur blakus ir pārinieks, un tas jau ir tuvāk komandu sporta veidiem, kad viens otram var palīdzēt, uzslavēt vai nopelt, ja tas vajadzīgs. Līdzīgas emocijas ir Deivisa kausā, kad jāspēlē Latvijas izlases sastāvā.
Miķelim skaistākās atmiņas un uzvaras ir tieši no spēlēm Deivisa kausā, kad ir kārtīga komanda, kad jāspēlē ne tikai par sevi, bet arī par valsti, karogu, himnu.
"Man mīļākā spēle ir Deivisa kausā pret Austriju dubultspēlē. Tā man šķiet vispār ir viena no lielākajām uzvarām manā karjerā," atzina tenisists.
Pēdējos desmit gados Latvijas tenisisti sasnieguši iepriekš neiedomājamus augstumus. Aļonas Ostapenko tituls Francijas atklātajā čempionātā, Ernesta Gulbja iekļūšana ranga TOP10 un Anastasijas Sevastovas panākumi ir profesionālā sporta pati spožākā karaļnama kronēšanas zāle.
"Aļona ir 15. pasaulē, tas ir ārprāts vienkārši. Latvijas tenisam tas ir kaut kas fenomenāls. Septītā dubultspēlēs, un mēs te domājam, kas tad tas ir. Tas ir nenormāls retums. Mēs nezinām, vai tas vēl kādreiz būs iespējams," uzsvēra Lībietis.
Pilna saruna ar Miķeli Lībieti
9/15/2022 • 1 hour, 2 minutes, 15 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #73. Tomass Dukurs par U-20 hokeju un karjeru skeletonā
Eiropas čempions, olimpisko spēļu 4. vietas ieguvējs skeletonā Tomass Dukurs gaidāmajā sezonā vēl nav nolicis kamanas šķūnītī, lai par tām aizmirstu. Pieredzējušajam skeletonistam vēl ir palicis mērķis jaunajā sezonā piedalīties pasaules čempionātā, kas norisināsies Sanktmoricā. "Bija doma gatavoties sacensībām, bet tā kā Martins arī pagāja malā [beidza karjeru], tad tagad doma ir gatavoties uz pasaules čempionātu Sanktmoricā," paskaidroja Tomass Dukurs.
Skeletons pasaules mērogā ir mazs sporta veids, kas izpaužas arī naudas balvās, pat uzvarot visas sacensības sezonā, nopelnīt var būtībā necik. Dukuru ģimene pirmos desmit gadus skeletonā tērēja privātos līdzekļus ar minimālu valsts atbalstu. Pēc panākumiem gan proporcija mainījās.
"Es atceros, ka Vankūveras sezonā [2010. gadā], man alga bija 166 lati. No 166 latiem nav tā, ka baigi kaut ko vari iekrāt," sacīja Tomass.
Tomasa un Martina Dukuru tēvs Dainis savā laikā pat pārdevis nekustamo īpašumu, lai dēlus spētu aizsūtīt uz sacensībām un treniņnometnēm.
Olimpiskie panākumi, uzvara Eiropas čempionātā skeletonistiem ļāva iekosties arī valsts maizē. Prēmijas par panākumiem, tāpat izpildot kritērijus, arī ikmēneša ienākumi no Latvijas Olimpiskās vienības (LOV), bet pats galvenais, – parādījās arī LOV finansējums nometnēm, vēlāk arī mērķdotācijas tehnikas attīstībai. Pēc brāļu Dukuru vairāku gadu dominances pasaules skeletonā viņi, arī federācija un līdzjutēji pārmet skeletonistiem, ka aiz viņu mugurām nav neviena jaunā meistara, kam tagad būtu jāieņem Dukuru vieta.
"Man [LOV] līgumā ir nosacījumi, kritēriji, kas jāizpilda. Tad man nākamgad ir apaļa nulle," teica Tomass Dukurs.
Skeletonā Dukuru ģimene ienāca deviņdesmito gadu beigās, kad šis sporta veids tikai sāka apjaust, ka Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs skeletons būs olimpiskajā programmā. Līdz kļūšanai par olimpisko sporta veidu skeletons bija turīgu un traku cilvēku izklaide.
"Bija tā apmēram, ka piezvani un pasaki, ka gribi piedalīties sacensībās, atbilde bija: "Nu, labi, aiziet!"," pastāstīja Tomass.
Tomass Dukurs savu vecāko dēlu Darelu arī virza sportā. Tiesa – hokejā. Nule kā Darels Dukurs bija Latvijas U-20 izlases sastāvā pasaules čempionātā elites divīzijā. Piecās spēlēs viņam viena rezultatīva piespēle, bet Latvijai tas bija visu laiku veiksmīgākais čempionāts vēsturē. Sasniegts ceturtdaļfināls, kur tikai par mata tiesu zaudēts Zviedrijai. Darels Dukurs hokeja gaitas sāka Latvijā. Ģimenei nācās pamatīgi piepūlēties un kooperēties, lai Darels no Siguldas tiktu uz visiem treniņiem. Šobrīd jau piekto sezonu Darels Dukurs spēlē Šveicē un pēc šīs sezonas saņems arī Šveices hokeja pilsonību, kas ļaus viņam Šveices līgā neaizņemt ārzemnieku kvotu.
"Ja runājam par hokeju, tad Šveicē tas neizmaksā tikpat kā neko. Bet, protams, ir dzīvošana, ēšana, skola, kas atkal ir daudz dārgāk nekā Latvijā," izdevumus salīdzināja Tomass Dukurs.
9/9/2022 • 55 minutes, 44 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #72. Edgars Buncis «Zemgale/LLU» vadībā, kluba budžets var sasniegt miljonu eiro
Somijas visaizraujošākais hokejs - tāds ir Somijas otrās līgas sauklis. To, cik liela jautrība būs jelgavniekiem – "Zemgale/LLU", kuriem drīzumā gaidāma debija Somijas hokejā, varēs izvērtēt pēc kāda laika. Par šo un kopumā visu Latvijas hokeju ir daudz jautājumu un neskaidrību, tāpēc skaidrs ir viens– garlaicīgi nebūs. To uz savas ādas izjutīs arī komandas jaunais ģenerālmenedžeris Edgars Buncis. 24. februāris mainīja pasaules ritējumu. Krievija uzsāka karu ar Ukrainu un tas sev līdzi paķēra milzu traģēdijas vilni. Jau pirmajās kara dienās Baltijas jūras krastā, kur par laimi tiešā veidā neizjūtam kara šausmas, papildus krietni vien aktuālākiem un svarīgākiem jautājumiem aktualizējās diskusija, ko darīt ar Rīgas "Dinamo" un tā dalību Kontinentālajā hokeja līgā (KHL).
Protams, morāli būtu nepareizi, ka tiktu turpinātu tā dalība agresorvalsts čempionātā. Kremļa "maigās varas" projekts 27. februārī paziņoja, ka izstājas no KHL. Vienīgā pareizā rīcība, bet komandas priekšsēdētājs un Krievijas politikās elites pietuvinātais savulaik Valsts Drošības komitejā strādājušais Juris Savickis tomēr uzsvēra, ka cer redzēt "Dinamo" atgriežamies Krievijas līgā. Noliekot malā šo "apcerīgo" Savicka domu, Latvijas hokeja saimniecībā esošie sāka spriest krietni vien loģiskāk - ko darīt tālāk?
Pamattēze – stiprināt vietējo čempionātu. Skaudrā realitāte ar Latvijas līgu – niecīgo komandu skaitu un konkurences trūkumu, lika izvilkt no pagultes senāk pausto ideju, ka Latvijas klubiem jābūt pārstāvētiem kādā no Ziemeļvalstu čempionātiem. Acis metot uz diviem no tiem – Zviedriju vai Somiju.
Krietni vien atvērtāki vispār sākt sarunas par kāda Latvijas kluba uzņemšanu savā pulkā bija somi.
Pārrunu laikā starp Latvijas un Somijas federācijām, brīnumainā kārtā izdevās pārliecināt somus, ka tā nebūtu peļama ideja. Skaidri saprotot, ka vieta Somijas augstākajā līgā (SM liiga) šobrīd noteikti būtu nesasniedzams mērķis, kā reālāko variantu apsprieda dalību "Mestis" līgā.
"Zemgale/LLU" kā pašreizējie čempioni un ar sakārtotu hokeja attīstības piramīdu bija ieinteresēti uzņemties šo izaicinājumu. Par galveno mērķi izvirzot platformas izveidi U-20 vecuma hokejistiem, kuri nav devušies uz Ziemeļameriku vai kādu no citām Eiropas valstīm, un palīdzot viņiem spert nākamo loģisko soli profesionālā hokeja virzienā. Tā bija un joprojām ir Latvijas čempionāta viena no lielākajām problēmām, ka šajā vecumā talantīgākie hokejisti jau atrodas citviet, bet tiem, kuri vēl nav gatavi profesionālam līmenim, Latvijas čempionāts nevar piedāvāt tik ļoti nepieciešamos apstākļus attīstībai.
Dalībai Somijas čempionātā "Zemgale/LLU" gatavojas nopietni visos līmeņos.
Izdevies piesaistīt ģenerālmenedžera amatā Edgaru Bunci, kurš ne tikai ir vietējais jelgavnieks, bet arī var lepoties ar vērtīgu pieredzi dažādos hokeja pārvaldības jautājumos. Buncis pārzina hokeja gaiteņus varbūt pat labāk nekā bijušie hokejisti. Viens no pirmajiem izaicinājumiem bija oficiāls lēmums no Somijas Hokeja federācijas, ka Jelgavai patiesi atvērtas durvis uz dalību viņu čempionātā.
"Pēc spēka otrā jeb "Mestis" hokeja līga ir Somijas Hokeja federācijas paspārnē. Atšķirībā no augstākās divīzijas (SM liiga), kas ir akciju sabiedrība – atsevišķa biedrība, kur nav tiešas ietekmes no federācijas. Pat pie tā, ka Somijas Hokeja federācija ir virsorganizācija "Mestis" līgai, klubiem ir pietiekami liela teikšana. Daļa no klubiem skatījās visnotaļ skeptiski par durvju atvēršanu Latvijai. Viņiem radās daudz jautājumu. Tehniskas dabas jautājumi par ceļošanu, kalendāra izveidi, atbildību kādā no situācijām, tiesāšanas niansēm," uzsvēra Buncis.
Daudz neskaidrību no ziemeļu partneriem bija par finansēm. Galvenokārt, vai Latvijas projekts somu hokejā vispār ir dzīvotspējīgs. Vispirms jau praktiski.
Atšķirībā no Latvijas čempionāta, kur hokeja federācija neprasa nekādas finanšu garantijas no klubiem un to reālās budžeta iespējas, Somijā uz šo aspektu raugās krietni vien skrupulozāk. Ne bez pamata - somi ir izveidojuši sakārtotu hokeja saimniecību ar visiem zināmiem noteikumiem, kas nav tikai formalitāte. Tāpēc viņiem ir svarīgi, ja reiz līgā ienāk kāda jauna komanda, īpaši jau no ārzemēm, tad tā nedrīkst būt viendienīte ar neskaidriem finansējuma avotiem un tukšiem paziņojumiem. Runa ir par vēlmi saglabāt savas līgas un Somijas hokeja reputāciju.
"Sarunas par to, kādas finanses uzkraut Jelgavai – īsti nebija. Būtiskas prasības nebija. Jautājumi drīzāk nāca citā aspektā. Pagāja aptuveni trīs nedēļas kamēr pārliecinājām savus "Mestis" kolēģus, ka "Zemgale" pati varēs nodrošināt sezonu, izbraukāt un noorganizēt visas spēles, samaksāt algas. Viņiem nebija ticība, ka varēsim aizvadīt pilnvērtīgu sezonu," pauda Jelgavas kluba ģenerālmenedžeris.
Somi skatījās skeptiski par Jelgavas kluba ienākšanu savā hokeja saimē, jo viņi bija informēti par citu Latvijas hokeja veidojumu Rīgas "Dinamo".
Projektu, kurš būtībā ir Krievijas "maigās varas" instruments ar savu politisko fonu un tieši finansēts no Kremļa tirānam pietuvinātiem uzņēmumiem. Zināmas bažas viesa tas, ka Jelgavā bija šī projekta fārmklubs. Protams, realitātē "Zemgale/LLU" nebija "Dinamo" fārmklubs, kā tam būtu jābūt pēc definīcijas. Drīzāk tikai formāli, atvieglojot spēlētāju maiņu starp abām komandām. Tomēr saikne ar šo Krievijas projektu lika vēl vairāk iespringt un pārliecināt somus, ka Jelgava ir drošs uz uzticams partneris. Argumentācijā īsti nepalīdzēja arī fakts, ka šogad jelgavnieki izcīnīja Latvijas čempiontitulu.
"Bija [somu] skepse. Nācās pat tik tālu pārliecināt, ka sniedzām oficiālus dokumentus no reģistriem, par dalībniekiem, par finansējuma avotiem. Tas, protams, paņem daudz laika, lai sagatavotu visus šo informāciju. Pēc tam prezentēt un pārliecināt. Notika vairākas sapulces, kurās piedalījās visas "Mestis" līgas komandas. Ar līgas vadību mēs sazināmies gandrīz katru dienu. Tas paņēma laiku. Kamēr nav oficiāla līguma ar parakstu, tik ilgi arī nācās gaidīt līdz reālam paziņojumam par Jelgavas pievienošanos Somijas hokeja čempionātam," Buncis atminas sarežģīto procesu par "Zemgales/LLU" apstiprināšanu "Mestis" dalībnieku statusā.
Vēl nesen Buncis bija "Dinamo" ģenerālmenedžeris un operēja ar 13 miljonu eiro budžetu. Jelgavā summas ir krietni vien mazākas.
"Mēs būsim aptuveni vienā līmenī ar vidēju "Mestis" līgas komandu budžetu. Tas svārstīsies no 800 tūkstošiem līdz vienam miljonam eiro," Buncis pavēra priekškaru uz Jelgavas finanšu rocību.
Latvijas hokeja saimniecības apstākļi vienmēr ir likuši meklēt risinājumus ārpus sava loka, kas palīdzētu attīstīt vietējos hokeja talantus.
Tā tas bija Austrumeiropas hokeja līgas, Baltkrievijas atklātā čempionāta laikā. Parādoties "Dinamo" projektam, tas mākslīgi noņēma no dienaskārtības daudzus problēmjautājumus, bet reāli tikai nedaudz tos risinot. Tagad kārta Somijas hokeja nodaļai. Jācer, ka Jelgavas dalība Somijā būs ilgtermiņa pasākums – vismaz pieci gadi kā minimums, lai no tā Latvijas hokejs gūtu kādu praktisku atdevi. Citādi tā būs vējā izmesta nauda.
Pirmā iespēja klātienē paraudzīties jelgavnieku nūju krustošanu ar somiem būs 30. septembrī savā laukumā, kad kluba un Latvijas hokeja vēsturē "Zemgale/LLU" aizvadīs pirmo spēli "Mestis" līgā pret Heinolas "Peliitat".
9/2/2022 • 45 minutes, 38 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #71. Patriks Gailums - vieglatlētiem jābūt plānam B
Sestā vieta šī gada Eiropas čempionātā ir augstākais rezultāts, kas padevās Latvijas vieglatlētiem Minhenes olimpiskajā stadionā. To iespēja 24 gadus vecais šķēpmetējs Patriks Gailums. Likumsakarīgi, ka debiju Eiropas meistarsacīkstēs Gailums piedzīvoja tieši Minhenes stadionā pirms četriem gadiem. Toreiz viņa raidītais šķēps vēl neļāva pārvarēt kvalifikācijas kārtu, lai gan attāluma ziņā šogad šķēps atdūrās vien 72 centimetrus tālāk. "Rezultāts nav labs, bet vieta gan," ar divejādām emocijām pēc atgriešanās mājās, no sava otrā Eiropas čempionāta, pauda viens no Latvijas šķēpmešanas līderiem.
Patriks Gailums var lepoties ar lielisku sezonu. Šovasar piedzīvoja debiju pasaules čempionātā ASV, kur nedaudz pietrūka, lai kvalificētos finālam. Patrikam kāju (šajā gadījumā šķēpu) aizlika priekšā soms Lasi Eteletalo. Tas pats, kurš ar pēdējo metienu Minhenē aizsniedzās līdz Eiropas bronzai. Zīmīgi, ka debijas reizē izcīnītā 13. vieta pasaules čempionātā bija ne tikai labākais sniegums starp Latvijas vīru šķēpmetējiem, bet arī sestais labākais rezultāts visiem eiropiešiem. Pēc mēneša notikušās kontinenta sacensības apliecināja, ka šobrīd rezultātu ailes blakus Patrika vārdam ir visnotaļ objektīvas.
"Rezultāts nebija augsts. Man un sestajai vietai pietika ar salīdzinoši zemu rezultātu. Arī tas pats ir jāsamet. Sesto vietu par brīvu neviens nedod," sprieda Gailums.
Sezonai ieskrienoties, Patriks bija uzņēmis labu ritmu. No maija sākumam līdz pat jūnija pirmajai nedēļai, Patrikam padevās piecu sacensību sērija, kurā izdevās šķēpu aizmest tālāk par 82 metriem. Šajā laikā sasniegts arī personīgais rekords – 83,65 m, kas pagaidām ir astotais visu laiku labākais rezultāts starp Latvijas šķēpmetējiem. Pēdējo divu gadu laikā šāds sekmīgs nogrieznis nebija padevies nevienam citam no Latvijas šķēpraižiem.
Protams, šie rezultāti nebija sasniegti augstākā līmeņa forumus, bet arī Talsu stadionā jābūt piešautai rokai, lai šķēpu aizmestu teju 83 metrus. Sezonas svarīgākajās sacensībās (pasaules un Eiropas čempionātā, Dimanta līgā) neizdevās noturēt vasaras sākumā piešauto roku. Šeit ieslēdzās papildus faktori, kas tikai ar katru nākamo sezonu Patrikam kļūs zināmāki – atbildības un konkurences līmenis.
"Pāri 70 metriem met daudzi. Tāds skaitlis, kas liktos loģisks, ir līdz 250 cilvēkiem. Braukājot apkārt pa Eiropas sacensībām, man nākas konkurēt ar tiem, kuri met tālāk par 77 metriem,"
šķēpmešanas fonu iezīmē Patriks.
Līdz ar sasniegto personīgo rekordu - sesto vietu Eiropā – Patrika vārds tiek locīts kontekstā, kurus izskata dalībai augstākā līmeņa sacensībām. Daļēji tas ir viņa menedžeres darbs meklēt un interesēties, kur sevi pierādīt gribošais latvietis varētu startēt. Tomēr ar saviem šīs sezonas rezultātiem Patriks atvieglo viņas darbu. Šogad vēl atlikuši daži starti. No tiem arī Dimanta līgas posms.
Otro gadu strādājot ar Gintu Palameiku un pašam vairāk izprotot gan savu ķermeni, gan sporta veidu kopumā, Patriks atklāj nianses, kuras pieslīpējot treniņos un sacensību apstākļos, ļaus spert nākamo soli attīstībā.
"Ritms ir ļoti svarīgs. To man cenšas ieborēt arī treneris [Gints Palameiks]. Kad esi ieskrējies, tu nevari domāt – tā, tagad ir pirmais solis, otrais… Tā tas nestrādā. Jābūt ritmam. Jābūt dziesmiņai,"
Patriks paver priekškaru uz to, kas notiek ieskrējiena celiņā pirms šķēps tiek izlaists no rokām.
Ja vēl par dziesmu, tad staltajam un raženajam šķēpraidim pirms viņa iznāciena vieglatlētikas sektorā, galva skan par repa himnu uzskatītā Eminem kompozīcija "Lose Yourself". Jāpiekrīt, visnotaļ iedvesmojoši. Vārdi šajā dziesmā arī atbilst šķēpmešanas būtībai – "You only get one shot, do not miss your chance to blow. This opportunity comes once in a lifetime". Pārtulkojot latviski – "Ir tikai viena iespēja, neiznieko to. Šāds mirklis pienāk tikai reizi dzīvē." Motivējoši, bet labi, ka šķēpmešanā ir vismaz trīs metieni, kas ļauj nedaudz vieglāk pieiet katram konkrētajam startam. Pat, ja tas ir pasaules vai Eiropas čempionātā.
Ir lietas, kas mums katram jau ieliktas šūpulī. Citas vienkārši pašas mūs atrod. Tā varētu raksturot ceļu, kas atveda Patriku līdz vieglatlētikai un šķēpmešanai.
"Vienīgais sporta veids, kurā varēju būt ievirzīts ir hokejs. Tad vienā gaišā dienā tēvs izņēma mani ārā no grupas. Vairāk neatgriezos tajā hallē. Par to, kāpēc viņš tā izdarīja man nav stāstījis. Nekas bez iemesla nenotiek.
Turklāt vieglatlētika bija nosacīti neizbēgama. Tēvs pats bija vieglatlēts. Leca augstumu. Beigās mani organiski iestūma vieglatlētikā un tā sākās manas gaitas. Ogrē pie trenera Jura Iklāva," atminas Patriks.
Patrika dzīvē ģimenei ir būtiska loma. Pateicoties tēva grūdienam (šajā gadījumā tas nav vieglatlētikas disciplīnas termins), Patriks nonāca šķēpmešanā. Tāpat viņa ģimenē svarīga ir izglītība. Vari būt talantīgs sportists, bet jābūt arī dzīvesgudram. Tas, līdzīgi kā plūstoši izmest šķēpu, ir veids kā Patriks raugās uz mācībām. Netika izskatīta cita iespēja, ka varētu nestudēt. Pēc vidusskolas absolvēšanas Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā Patriks iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātē.
"Augstskola iemāca mācīties. Nevēlējos, lai nāktos grauzt sausiņus un nezinātu, ko darīt. Bija jāmācās. Sports ir diezgan nežēlīgs. Tev var arī sanākt, bet vienā dienā var piemeklēt trauma un viss – tu esi ārā,"
pauž sertificēts elektroinženieris un šķēpmetējs vienā personā.
Turklāt studijas RTU bija apmaksātas. Patriks ieguva vienu no budžeta vietām, kas ir paredzētas jaunajiem sporta talantiem. Tagad savu talantu gan sportā, gan arī iegūtajās zināšanas Patriks liek lietā, lai soli pa solim virzītos pretī savam nospraustajam mērķim. Viens aplis, divi apļi… pieci apļi… Šo salikumu Patriks labprāt cer ieraudzīt klātienē pēc diviem gadiem – netālu no Eifeļa torņa. Tas ir mērķis, kas viņā uztur sportisko azartu un reizē arī mīlestību pret sportu.
8/23/2022 • 1 hour, 4 minutes, 53 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #70. Mārtiņš Pļaviņš pēc ilgas atlabšanas atgriežas volejbola smiltīs
Starptautiskā pludmales volejbola sezona pārsniegusi ekvatoru, bet Latvijas čempionātā atlicis vairs tikai finālposms Jūrmalā augusta izskaņā. Tomēr, šajā brīdī savu sezonu cer iesākt Mārtiņš Pļaviņš, kuram janvārī veica komplicētu labā ceļgala operāciju. Pārvarējis smagāko rehabilitācijas posmu, Mārtiņš gatavs atgriezties smiltīs un beidzot iespēlēties ar savu jauno pārinieku – Mihailu Samoilovu.
Pērna gada nogalē Mārtiņš ar Aleksandra Samoilova jaunāko brāli Mihailu aizvadīja treniņnometni Ēģiptē, kurai vajadzēja kalpot par labu sagatavošanās platformu jaunajai sezonai, kas abiem būtu pirmā, spēlējot vienam ar otru. Tomēr, esot Ēģiptē, Mārtiņam radās problēmas ar celi, kas liedza kvalitatīvi turpināt treniņdarbu.
Ārsta apmeklējums nesa gan sliktas, gan labas ziņas. Sliktā ziņa – skrimslī, kas ceļgalā atbild par amortizācijas kustībā, izveidojies pusotru centimetru liels caurums. Labā ziņa – tā bija skrimšļa bojājuma pēdējā stadija pirms būtu jāmaina viss ceļgals. Operācijas laikā ceļgalā iepildīja vielu, kas ar laiku sacietējot, aizpildīja skrimslī izveidojušos caurumu. Nākamās sešas nedēļas Mārtiņš pavadīja uz kruķiem, kas prasīja fiziski un mentāli daudz spēka.
“Pašas grūtākās dienās bija pats sākums. Nevarēju nostāvēt kājās, kad tīrīju zobus. Tāpēc, ka tu stāvi uz vienas kājas un otru kāju nevari atbalstīt pret zemi. Nereāli nogursti. Mazgā seju. Tīri zobus. Gultā iekrīti kā pēc smaga treniņa,” atmiņu kamolu patina Mārtiņš.
Šobrīd labajā ceļgalā izdevies atgūt 40% no kopējā spēka un gaidāmais Latvijas čempionāta finālposms būs kā labs treniņš, kas ļaus pārbaudīt sevi jau spēļu ritmā. Apzinoties, ka tikai caur sāpēm izdosies spert nākamo soli pilnvērtīgā rehabilitācijā, Mārtiņš nelolo lielas cerības, ka Jūrmalā izdosies pacīnīties par godalgotām vietām. Mārtiņš nav sprinteris, bet gan maratonists savā apziņā un ar sasteigtām prognozēm nevēlas svaidīties. Tomēr ir lielisks stratēģis. Tāpēc jau pēc Tokijas olimpiskajām spēlēm, kurās ar Edgaru Toču izdevās sasniegt ceturto cietu, abu sadarbībai pielika punktu. Pamatojums visai skaudrs un saprotams, Pļaviņam ir 37 gadi, bet Točam 33 – abiem kopā būtu grūti noturēt konkurētspēju līdz Parīzes olimpisko spēļu cikla beigām.
“Es skatos uz nākamo ciklu. Mani neinteresē nākamais gads vai sezona. Nākamo trīs gadu laikā mēs [pārī ar Edgaru Toču] neprogresētu.”
Tāpēc jaunā pārinieka izvēle krita uz Mihailu Samoilovu, kuram šogad apritēja 24 gadi un Mārtiņa acīs viņš ieguvis augstu vērtību.
“Pēc Parīzes olimpiskajām spēlēm viņš var būt labākais pludmales volejbolists Latvijā. Es jau zinu, pat kurš, ka man teiks – tā nav. Tomēr tas ir mans viedoklis. Tagad vēl nē. Varbūt arī Parīzes spēļu laikā nē, bet pēc spēlēm pēc viņa stāvēs rindā. Viņš varēs izvēlēties ar ko spēlēt. Es izdarīšu visu, lai tā būtu.”
Tagad, kad Mārtiņš ir spējīgs piedalīties treniņos arī klātienē kopā ar Mihailu, abi uzsāks atlikto sadarbību. Olimpiskais bronzas medaļnieks nenoliedz, ka sākumā tieši Samoilovs jaunākais pavilks abus uz priekšu, bet ar laiku, atgūstot pilnvērtīgu spēju darboties laukumā, savu pienesumu dos arī Pļaviņš. Mihails Samoilovs būs Pļaviņa devītais pārinieks. Mēdz teikt, ka tieši nepāra skaitlis vairāk spēka glabā. Redzēsim vai tas palīdzēs sasniegt abu volejbolistu nospraustos mērķus.
8/17/2022 • 1 hour, 1 minute, 6 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #69. Miks Ramanis, ASV dzimušais Latvijas volejbolists
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesojas ASV dzimušais Latvijas volejbolists Miks Ramanis. Miks pastāsta, kā ASV saglabā savu latvietību, par treniņiem universitātē ASV studentu sporta (NCAA) sistēmā un to, kā viņu uzņēma Latvijas volejbola izlase.
8/10/2022 • 58 minutes, 13 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #68 Gulbenes «Bukiem» 25 gadu jubileja, viesos kapteinis Jānis Vītols
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos Gulbenes ''Buki'' spēlētājs no 1997. līdz 2002. gadam Jānis Vītols. Latvijas leģendārā komanda šogad svin 25 gadu pastāvēšanas jubileju, nosvinot to ar iespaidīgu šovu Gulbenē. Ar bijušo komandas kapteini atskatījāmies, kā komanda tika veidota, uz spēlētāju zvaigžņu statusu Gulbenē un citām aizkulisēm.
8/3/2022 • 1 hour, 36 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #67 Dario Šits sit vārtus Bufonam
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos Itālijas ''Seria B'' komandas ''Parma'' futbolists Dario Šits. Viens no talantīgākajiem Latvijas jaunajiem futbolistiem, kurš šobrīd spēlē vienā komandā ar slaveno itāļu vārtsargu Džanluidži Bufonu.
6/26/2022 • 58 minutes, 11 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #66 Jānis Blūms – Paldies, Kaptein!
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos ilggadējais Latvijas basketbola izlases kapteinis Jānis Blūms. Podkāstā Jānis stāsta par jauno pieredzi kā "VEF Rīga" valdes priekšsēdētājam, karjeras līkločiem un savu skatījumu uz šī brīža Latvijas izlases modeli, treneri Luku Banki un latviešu NBA spēlētāju iesaisti izlases spēlēs.
6/22/2022 • 1 hour, 2 minutes, 37 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #64 Līna Mūze: Jānis Lūsis vienmēr man ticēja
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos šķēpmetēja Līna Mūze, kura šogad mainījusi treneri un vēlas sasniegt savu spēju maksimumu.
6/17/2022 • 1 hour, 3 minutes, 3 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #65 Normunds Kotāns – Olimpisko spēļu renes sporta veidu eksperts
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos Normunds Kotāns, kurš pēdējās trīs ziemas olimpiskajās spēlēs bija bobsleja, skeletona un kamaniņu sporta eksperts. Palīdzēja vietējiem organizatoriem izveidot infrastruktūru un citas nepieciešamās lietas veiksmīgai sacensību norisei.
6/17/2022 • 1 hour, 9 minutes, 2 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #63 Pludmales volejbola treneris Finsters: Gribu izaudzināt bērnus līdz elites līmenim
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos Rihards Finsters, kurš šobrīd trenē Latvijas spēcīgāko pludmales pāri Aleksandru Samoilovu un Jāni Šmēdiņu, bet par savu galveno mērķi uzskata no mazotnes izaudzināt Latvijā elites pludmales volejbolistus.
6/1/2022 • 59 minutes, 52 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #62 Basketbolists Francis Lācis: Andris Biedriņš ir mans elks
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos Francis Lācis, kurš pērn lika par sevi manīt, jo kopā ar "Oral Roberts University" iekļuva ASV studentu sporta (NCAA) "Marta trakumā". Šogad Francis beidza studijas universitātē un sāks profesionāla basketbolista gaitas, paturot prātā Andri Biedriņu kā savu elku. Lāča bakalaura darbs bija ļoti tuvu nominēšanai ASV Kinoakadēmijas "Oskara" balvai, bet saruna ar viņu ir par studentu dzīvi, izglītību un mūziku.
5/26/2022 • 59 minutes, 20 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #61Rinalds Sirsniņš: Nākamā sezona būs noslēdzošā
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos Rinalds Sirsniņš. Šogad Sirsniņš aizveda Bk ''Ogre'' līdz Latvijas čempionāta bronzas medaļām. Ieskatījāmies Rinalda karjeras līkločos un apskatījām arī Latvijas basketbola līgas problēmas. Cik pelna Latvijas klubos spēlējošie un daudz kas cits.
5/18/2022 • 1 hour, 1 minute, 38 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #60 Kitija Laksa - Itālijas MVP par atskaitīšanu WNBA komandā
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos Kitija Laksa, kura aizvadījusi lielisku sezonu Itālijas līgā. Tituliem Itālijas čempionāta kausā un Superkausā viņa pievienoja arī vērtīgākās spēlētājas (MVP) titulu visos šajos turnīros. Laksa atklāja arī iemeslus, kāpēc tika atskaitīta no Sieviešu Nacionālās basketbola asociācijas (WNBA) komandas Sietlas ''Storm''.
5/11/2022 • 1 hour, 1 minute, 17 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #59 Šefanovskis un Asejevs: Regbijs – tā ir ģimene
Latvijas regbija valstsvienība mājās aizvadījusi divas spēles Eiropas čempionāta turnīrā, atgriežoties laukumā pēc pandēmijas izraisītās pauzes. Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā par regbija kultūru Latvijā stāsta divi izlases spēlētāji – Elmārs Šefanovskis un Toms Asejevs.
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos Kārļa un Jāņa Reišuļa tētis Kaspars Reišulis. Kā abi talantīgie motobraucēji nonāca motokrosā, un kādas šobrīd ir abu brāļu izredzes nonākt rūpnīcu komandās?
4/27/2022 • 1 hour, 18 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #57 Guntars Paste: Hokejistiem pasaules čempionātā jāpelna jauni līgumi
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos "Dinamo Rīga" ģenerālmenedžera palīgs un daudzu hokejistu palīgs aģentu un klubu lietās Guntars Paste.
4/20/2022 • 1 hour, 21 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #56 NCAA «Final 4» un studentu basketbola īpatnības
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos bijusī Arizonas universitātes basketboliste Māra Mote, kura pērn kā pirmā latviete spēlēja ASV studentu sporta (NCAA) ''Marta trakuma'' finālčetriniekā. Tikmēr Liene Meļņika (agrāk Priede) dalījās ar savu pieredzi Misūri universitātē.
4/12/2022 • 58 minutes, 28 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #55 Aleksandrs Samoilovs par izglītību, omīti Kijivā un svarīgāko startu 2022.gadā
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos Aleksandrs Samoilovs. Podkāsta ieraksta dienā Aleksandrs svin savu 37. jubileju, pludmales volejbolists nav tikai sportists, viņš organizē nometnes, šobrīd iegūst jau trešo augstāko izglītību. Samoilova sieva ir no Pēterburgas, mamma dzīves lielāko daļu dzīvojusi Ukrainā, kur Saša pavadījis ļoti daudz laika, bet tēva radinieki ir no Krievijas pilsētas Orenburgas. Emocionāls kokteilis kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā.
4/6/2022 • 1 hour, 2 minutes, 39 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #54 Šāvēji Strautmanis un Vasermanis par armiju, šaušanu un karu Ukrainā
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos Lauris Strautmanis un Emīls Vasermanis. Abi šāvēji tikko kā atgriezušies no Eiropas čempionāta Norvēģijā, kur komandu sacensībās izcīnīja sudraba medaļas. Abi sportisti šobrīd ir arī militārajā dienestā, viņi ieskicēja ieguvumus no darbošanās Zemessardzē un arī stāstīja par to, kādi šobrīd apstākļi ir Latvijas armijā.
3/30/2022 • 1 hour, 3 minutes, 22 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #54 Šāvēji Strautmanis un Vasermanis par armiju, šaušanu un karu Ukrainā
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos Lauris Strautmanis un Emīls Vasermanis. Abi š āvēji tikko kā atgriezušies no Eiropas čempionāta Norvēģijā, kur komandu sacensībās izcīnīja sudraba medaļas. Abi sportisti šobrīd ir arī militārajā dienestā, viņi ieskicēja ieguvumus no darbošanās Zemessardzē un arī stāstīja par to, kādi šobrīd apstākļi ir Latvijas armijā.
3/30/2022 • 1 hour, 3 minutes, 22 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #53 Baiba Bendika par olimpiādi, slēpošanu un biatlona strīdiem
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos Baiba Bendika – vienīgā biatloniste, kura pārstāvēja Latviju Pekinas olimpiskajās spēlēs. Ar Baibu apskatījām biatlona problēmas, kāpēc latvieši savā starpā strīdas. Kādas perspektīvas Baiba redz sev nākotnē un kā vērtē savu startu slēpošanā.
3/23/2022 • 59 minutes, 50 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #52 Ātrslidotāja Silova jaunais sākums
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos ātrslidotājs Haralds Silovs, kurš pēc dalības karjerā ceturtajās olimpiskajās spēlēs noslēdza sportista karjeru. Atcerējāmies laikus, kad Haralds kļuva par Eiropas čempionu šorttrekā un tāpat mainīja sporta veidu, pievēršoties tikai ātrslidošanai. Vai Silovu redzēsim trenējam Latvijas šorttrekistus?
3/15/2022 • 1 hour, 1 minute, 8 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #51 Sprukts un Maksimovs par bēgšanu no kara Ukrainā
Sporta Studijas podkāstā viesojās Doņeckas “Donbass” hokejists Gatis Sprukts un florbola treneris Kaspars Maksimovs, kurš trenēja komandu Ļvivā.Abi atradās Ukrainā, kad Krievija sāka karadarbību ar Ukrainu. Kāds bija viņu ceļš mājup klausies šajā podkāstā.
3/8/2022 • 55 minutes, 43 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #50 Ainars Bagatskis par Ukrainu un Krievijas sporta politiku
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos Ukrainas basketbola izlases un BC ''Kyiv'' galvenais treneris Ainars Bagatskis. Bagatskim 24. februārī, kad sākās karadarbība Ukrainā atradās Spānijā, kur izlasei bija pasaules kausa kvalifikācijas spēle ar Spāniju. Bagatskis iezīmēja šī brīža ukraiņu vienotību: ''Ukraiņi ir tik vienoti, kā mēs latvieši bijām barikādēs. Viņi nekad nepadosies''.
3/2/2022 • 1 hour, 2 minutes, 50 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #49 Raimonds Strokšs par WRC, RX un komandu
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos ''RA Events'' direktors un pasaules rallijkrosa (RX) un rallija čempionāta (WRC) posma Latvijā organizators Raimonds Strokšs. Raimonds ieskicēja iespējamo WRC rallija maršrutu, kā viena no iespējām tiek minēta, ka starts varētu būt Rīgā pie Brīvības pieminekļa.
2/23/2022 • 1 hour, 10 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #48. Kamaniņas pret bobsleju. Rozītis un Kaufmanis
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos kamaniņu braucējs Riks Kristens Rozītis un bobsleja pilots Dāvis Kaufmanis. Mēģinājām salīdzināt abu sporta veidu nianses, kā arī apspriedām latviešu olimpiešu izredzes Pekinas olimpiskajās spēlēs.
2/2/2022 • 1 hour, 58 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #47. Diāna Ņikitina par Lambjēlu, Vasiļjevu un daiļslidošanu
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" raidierakstā jeb podkāstā viesos bijusī daiļslidotāja Diāna Ņikitina, kura piedalījusies Phjončhanas olimpiskajās spēlēs, bet traumas dēļ priekšlaicīgi beidza sportistes karjeru. Diāna vairākus gadus trenējās pie Stefana Lambjēla, pie tā paša trenera, pie kura šobrīd savu talantu attīsta Deniss Vasiļjevs.
2/1/2022 • 58 minutes, 10 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #46. Sports, politika un olimpiskās spēles
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesors Andris Sprūds un bijušais žurnāla ''Sports'' galvenais redaktors Dainis Caune. Vai olimpiskās spēles vajadzētu boikotēt, uz kurieni virzās olimpiskā kustība?
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā viesos kamaniņu braucēja Ulla Zirne, kura piedalījusies divās olimpiskajās spēlēs, un Edgars Masaļskis, kurš hokejista karjeras laikā paspējis spēlēt četrās olimpiādēs. Kādas bija viņu pirmās olimpiskās spēles, kas notiek olimpiskajā ciematā, kā viņi vērtē Latvijas sportistu izredzes šogad, – sarunā tika apspriestas šīs un vēl daudzas tēmas.
1/12/2022 • 1 hour, 2 minutes, 30 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #44. Kur futbola talantus meklē Māris Verpakovskis
Visu laiku rezultatīvākais Latvijas izlases futbolists Māris Verpakovskis šobrīd ir Latvijas futbola čempionu RFS ģenerāldirektors. Viņa pienākumos ietilpst arī jauno futbola talantu meklēšana, to attīstīšana un pēc tam pārdošana lielajiem Eiropas vai pasaules klubiem. Kur Verpakovskis un viņa komanda meklē jaunos talantus mēģinājām uzzināt jaunākajā Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā.
1/5/2022 • 1 hour, 46 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #43. Gada sporta notikumu apskats
Reinis Ošenieks, Raimonds Gekišs un Dāvids Ernštreits atskatījās uz sporta notikumiem, pārsteigumiem, piemēriem un personībām Latvijas sportā 2021. gadā.
12/15/2021 • 1 hour, 3 minutes, 29 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #42. Viesos Entuziastu hokeja līgas dibinātāji
Latvijas Televīzijas ''Sporta studijas'' podkāstā pie Reiņa Ošenieka viesos Entuziastu hokeja līgas vieni no dibinātājiem Haralds Apinis un Jānis Puriņš. Viņi stāsta, kā amatieru sports pārdzīvo pandēmiju, kādus soļus ir veikuši, lai atsāktos sporta dzīve.
Latvijas izlases un Badalonas "Joventut" basketbolists Artūrs Žagars Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā stāsta par pieredzi valstsvienībā, tās galveno treneri Luku Banki un savu nākotnes perspektīvu Spānijas klubā, kā arī par NBA draftu un mentālo veselību.
11/28/2021 • 57 minutes, 46 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #40. Krivuņecs un Kovaļovs par futbola virslīgu, leģionāriem, VAR
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā pie Matīsa Timofejeva viesojas Latvijas futbola virslīgas valdes priekšsēdētājs Maksims Krivuņecs un Latvijas Futbola federācijas (LFF) viceprezidents Sergejs Kovaļovs. Kāda ir futbola virslīgas attīstības vīzija? Kad Latvijas virslīgā būs VAR?
11/24/2021 • 1 hour, 58 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #39. Zintis Ekmanis par 80.gadiem, vāciešu bobiem un Pekinu
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā pie Andra Auziņa viesojas Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretārs Zintis Ekmanis. Viņš stāsta par pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, vāciešu bobiem un Pekinas ziemas olimpiskajām spēlēm.
11/17/2021 • 59 minutes, 28 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #38. E-sports Latvijā, «Team Daugava» mērķis - PRO komanda
CS: Go komandas spēlētāji Miks Siliņš un Reinis Grīnbergs iepazīstina ar e-sporta apmēru Latvijā un pasaulē.
11/10/2021 • 59 minutes, 27 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #37. Ko ēd profesionāli sportisti Čukste, Bukša, Leitis
Ko ēd profesionāli sportisti? Cik liela ietekme sportistu rezultātos ir ēdienkartei, kā to veidot? Kādas atšķirības ir starp komandu sporta veidiem un individuālajiem sportistiem? Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā šīs tēmas apspriežam ar Rīgas "Dinamo" aizsargu Kārli Čuksti, Latvijas rekordisti 100 metru skrējienā Sindiju Bukšu, kā arī vieglatlētu un uztura speciālistu Jāni Leiti.
11/3/2021 • 59 minutes, 30 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #36. Artis Raitums par florbolu, izglītību un Latvijas izlasi
Latvijas florbola izlases kapteinis Artis Raitums šobrīd arī veido Talsu florbola dzīvi. Atšķirībā no citu sporta veidu sportistiem, kuri sevi sauc par profesionāļiem, viņš saskata, ka florbolistiem 30 gadu vecumā ir izglītība, darbs. Bieži citu sporta veidu pārstāvji tikai pēc sportiskās karjeras var pievērst uzmanību tādām lietām. Kas šajā jautājumā ir labāk, tas jautājums katram pašam.
10/28/2021 • 1 hour, 32 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #35. Liepiņš un Smukulis par Parīzi-Rubē, izdzīvošanu riteņbraukšanā
Mājsēdes pirmais podkāsts. Šosejas riteņbraucējs Emīls Liepiņš šogad finišēja dzīvē grūtākajās sacensībās Parīze-Rubē, kā arī uz diviem gadiem pagarināja līgumu ar komandu "Trek-Segafredo". Gatis Smukulis pirms diviem gadiem beidza profesionāla riteņbraucēja gaitas, šobrīd trenē bērnus, bet karjerā vairākas reizes ir finišējis pasaules grūtākajās tūrēs un sešas reizes piedalījās vienās no slavenākajām viendienas riteņbraukšanas sacensībām Parīze-Rubē.
10/21/2021 • 1 hour, 9 minutes, 20 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #34. Profesionālais sports un sieviete - mamma. Vai to var apvienot?
Vai profesionālas sportistes gaitās sieviete var kļūt par mammu, vai karjera ar šo posmu ir jānoslēdz? Cik grūti ir atgriezties sportā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma? Šie nav vispopulārākie jautājumi sporta sabiedrībā. Šoreiz uz sarunu aicinājām 5.vietas ieguvēju Tokijas olimpiskajās spēlēs cīņas sportā Anastasiju Grigorjevu un Eiropas U-23 čempioni 400 metru skrējienā Guntu Vaičuli. Lieki piebilst, ka abas ir mammas.
10/12/2021 • 1 hour, 1 minute, 20 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #31. Ultramaratonistu dzīve skrējienā - Džaviza un Vecvagaris
Matīss Vecvagaris nesen Grieķijā notikušajā Spartatlonā 246,8 kilometru distancē izcīnīja 5.vietu, bet šobrīd Vīnē dzīvojošā latviete Diāna Džaviza sieviešu konkurencē uzvarēja, distanci veicot 25 stundās 23 minūtēs un 59 sekundēs.
10/9/2021 • 1 hour, 11 minutes, 20 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #30. Treneris Riherts par «Riga» FC, FS «Metta» un leģionāriem
Ilgadējais Fs Metta galvenais treneris Andris Riherts šogad kļuva par galveno treneri 3-kārtējajiem Latvijas čempioniem Riga FC, pēc nekvalificēšanas UEFA Konferences līgas grupu turnīram, viņs tika atbrīvots no amata. Ieskatījāmies trenera darba specifikā, cik nežēlīgs ir šis profesionālais arods.
9/29/2021 • 1 hour, 14 minutes, 38 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #29. Smaiļotājs Akmens ar bronzu pasaules čempionātā
Pagājušajā nedēļas nogalē savā kroņa distancē 200 metru smaiļošanā Roberts Akmens izcīnīja pasaules čempionāta bronzas medaļu. Raimonds Gekišs Latvijas Televīzijas "Sporta studijā" aprunājās ar Robertu, vai smaiļošana varētu pastāvēt bez olimpiskajām spēlēm, kā viņš sāka sportista gaitas un kādi ir sportista nākotnes mērķi.
9/22/2021 • 1 hour, 2 minutes, 5 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #28 – olimpiskais čempions Miezis par BIG3 līgu, nākotni un naudu
Olimpiskais čempions 3x3 basketbolā Nauris Miezis pastāstīja par laiku pēc Tokijas zelta mirkļa un ieskicēja tuvākos komandas nākotnes plānus, kā arī to, vai mēs latviešu spēlētājus varētu redzēt BIG3 turnīrā ASV.
9/16/2021 • 55 minutes, 11 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #27 - Alsbergs un Trankalis par piedzīvojumiem uz riteņa 2021.gadā
Toms Alsbergs kopā ar Jāni Višķeru šovasar uzvarēja Kirgizstāna notiekošajā ''Silk Race Mountain race'' pāru disciplīnā, 10 dienās pievārējot vairāk nekā 1800 km ar kopējo kāpumu vairāk nekā 30 000 metru. Edgars Trankalis šovasar ar velosipēdu aizbrauca no Rucavas līdz Romai (3222 km), un pirms brauciena viņš tikai sešus mēnešus iepriekš sāka tam gatavoties.
9/7/2021 • 1 hour, 1 minute, 47 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #26. Vītoliņš vedīs Latvijas hokeja izlasi uz Pekinas olimpiskajām spēlēm
Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš tikai dienu pēc ceļazīmes izcīnīšanas uz Pekinas olimpiskajām spēlēm viesojas ''Sporta studijas" podkāstā.
8/31/2021 • 59 minutes, 11 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #25. Pāvels Švecovs viens pats modernajā pieccīņā Latvijā
Viens no patīkamākajiem pārsteigumiem Tokijas olimpiskajās spēlēs bija Pāvels Švecovs. Rīdzinieks savās pirmajās olimpiskajās spēles modernajā pieccīņā izcīnīja 14. vietu, pirms pēdējās disciplīnas atradās pat augstajā 5. vietā. Podkāstā mēģinājām saprast, kā tas ir – Latvijā trenēties modernajā pieccīņā.
8/26/2021 • 1 hour, 2 minutes, 12 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #24. Kravčenoka un Graudiņa kopā uz Parīzes olimpiskajām spēlēm
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā pie Raimonda Gekiša viesos Tokijas olimpisko spēļu 4. vietas ieguvēja pludmales volejbolā Anastasija Kravčenoka. Sarunā ieskatāmies olimpiādes aizkulisēs un Anastasija ieskicē arī nākotnes plānus.
8/19/2021 • 58 minutes, 30 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #23 - LTV žurnālisti par Tokijas spēļu aizkulisēm
Vien dažas stundas pirms lidojuma atpakaļ uz Latviju "Sporta studijas" žurnālisti Dāvids Ernštreits, Reinis Ošenieks un Matīss Timofejevs dalījās iespaidos par Tokijas olimpiskajās spēlēs pieredzēto.
8/12/2021 • 53 minutes, 46 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #22 - Vai skeitbordam un breika dejām jābūt olimpiskajās spēlēs?
Latvijas Televīzijas sporta žurnālists Andris Auziņš uz sarunu aicinājis skeitbordistu Niklāvu Vētru un breika dejotāju Andžeju Začinajevu. Skeitbords debiju olimpiskajās spēlēs piedzīvos jau Tokijas olimpiādē, bet breika dejām plānots debitēt 2024. gada spēlēs Parīzē. Šie sporta veidi lielai daļai sportistiem ir dzīvesstils, bet vai šie sporti spēs iekļauties konservatīvajā olimpiskajā vidē?
Latvijas Televīzijas sporta žurnālists Matīss Timofejevs uz sarunu aicinājis bijušos olimpiešus Denisu Čerkovski un Ievu Zundu. Deniss modernajā pieccīņā piedalījies četrās olimpiskajās spēlēs un viņa augstākais sasniegums ir 4. vieta Atēnās. Savukārt 400 metru barjerskrējēja Zunda piedalījusies divās olimpiskajās spēlēs. Deniss stāsta par ballīti Sidnejā pēc vingrotāja Igora Vihrova izcīnītās zelta medaļas: ''Visu nakti dzirdēju, ka apkārt ir skaļa ballīte, bet man nākamajā dienā ir starts. Nespēju nekādi izgulēties''.
Ieva uzsver, ka viens no svarīgākajiem aspektiem olimpiādē ir psiholoģija: ''Nevajag kautrēties jautāt un komunicēt, arī es esmu gatava sniegt padomu mūsu olimpiešiem, ja viņiem tas ir nepieciešams.''
7/11/2021 • 1 hour, 2 minutes, 51 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #20 – Olimpisko spēļu mugurkauls - brīvprātīgie darbinieki
Latvijas Televīzijas sporta žurnālists Andris Auziņš uz sarunu aicinājis vairāku olimpisko spēļu brīvprātīgos Mareku Matisonu un Ievu Galenieci. Mēdz teikt, ka tieši brīvprātīgie ir olimpisko spēļu mugurkauls. Kāpēc cilvēki no visas pasaules par savu naudu dodas uz šo lielo forumu, lai par velti strādātu un palīdzētu veiksmīgi noritēt olimpiskajām spēlēm?
7/4/2021 • 1 hour, 9 minutes, 27 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #19 – Jātnieks Neretnieks pirms Tokijas spēlēm maina zirgu
Latvijas Televīzijas sporta žurnālists Reinis Ošenieks uz sarunu aicinājis Latvijas labāko jāšanas sporta pārstāvi Kristapu Neretnieku. Viņš jau tūdaļ dosies uz Tokijas olimpiskajām spēlēm, bet diemžēl turp nedosies viņa ilggadējais partneris zirgs Moon Ray. Neretnieks stāsta par negaidīto pavērsienu un arī citām aktualitātēm saistībā ar jāšanas sportu.
6/27/2021 • 56 minutes, 23 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #18 – Zirnis un Sorokins par Latvijas hokeja nākotni
Latvijas Televīzijas sporta žurnālists Dāvids Ernštreits uz sarunu aicinājis Latvijas U18 un U20 hokeja izlases galvenos trenerus Oļegu Sorokinu un Kārli Zirni. Kopīgi ieskicē, kāda varētu izskatīties Latvijas izlase pēc 5 gadiem, kādas šobrīd ir aktuālās problēmas hokejā un kas liedz jaunajiem hokejistiem spert nākamo soli karjeras izaugsmē. Šā gada pasaules čempionātā Latvijas izlases sastāvam vajadzēja būt jaunākam – par to vienprātība ir gan Zirnim, gan Sorokinam. Lai gan arī pieredzējušie nav bijuši galīgi “tukš”.
Jaunajiem, ienākot hokeja izlasē, ir jāuzliek uzdevums nevis normāli nospēlēt, bet iemest vismaz divus golus. Šeit ir jāmainās domāšanai.
Taču, kā attīstīsies jauniešu karjera, ļoti atkarīgs no līmeņa, no komandām, kur viņi spēlē.
Labas attīstības perspektīvas jaunajiem ir, nonākot ārzemju sistēmās, un maz ir tādu vecāku, kuri hokeja nākotnes vārdā ir gatavi investēt 100 000 eiro. Taču ir arī citas iespējas, piemēram Zviedrijā Latvijas jaunos talantus labprāt integrē savā sistēmā, šie puiši varbūt tiks līdz NHL draftam, bet tad zviedri saņems naudu… Taču, ja spēlētājs ir pāraudzis Latvijas līmeni, ir jālaiž prom, un jādod vietu citiem.
Raugoties uz nākotni, kāda izlase varētu izskatīties pēc pieciem gadiem, abi treneri nosauca, ka no esošās izlases sastāva vieta atradīsies Ronaldam Ķēniņam, Rihardam Bukartam, Rodrigo Laviņam, Renāram Krastenbergam, Mārtiņam Dzierkalam. Bet ir arī daudz jaunu, perspektīvu spēlētāju, kā Martins Laviņš, Darels Dukurs un citi.
Eksperti uz hokeja nākotni raugās pozitīvi. Sorokins arī atgādināja, ka jaunajiem hokejistiem jāsaprot – ja viņi ir tikuši izlasē, nozīmē, ka viņiem ir jāturpina strādāt, jāturpina sevi pierādīt, lai parādītu savu vietu izlasē.
Vairāk par šo temu podkāstā.
6/13/2021 • 1 hour, 1 minute, 7 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #17 – Koscinkevičs un Jakelis par «Euro 2020», Latvijas futbola izlasi
Latvijas Televīzijas sporta žurnālists Matīss Timofejevs uz sarunu aicinājis Latvijas futbola virslīgas komunikācijas speciālistu Pauļu Jaķeli un TV6 futbola komentētāju Ilvaru Koscinkeviču. Eiropas čempionāta finālturnīrs jeb "Euro 2020" sākas 11. jūnijā, bet Latvijas izlase pirms tam aizvadīs pārbaudes spēli pret Vāciju.
6/6/2021 • 1 hour, 3 minutes, 29 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #16 – Kurš ir vainīgs Latvijas handbola stagnācijā?
Andris Auziņš Latvijas Televīzijas ''Sporta studijas'' podkāstā uz sarunu aicinājis divus Latvijas handbola izlases spēlētājus Māri Veršakovu un Artūru Kuģi. 2020. gadā Latvijas hanbola izlase pirmo reizi spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīrā, bet nākamā Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā izcīnīja tikai vienu panākumu. Vieni no izlases līderiem ieskicēja, kādas ir šībrīža lielākās Latvijas handbola problēmas un cik liela vaina būtu jāuzņemas Latvijas Handbola federācijai.
5/31/2021 • 1 hour, 15 minutes, 49 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #15 – Ko Bobs Hārtlijs ir devis Latvijas hokejam.
''Sporta studijas'' podkāstā Raimonds Gekišs uz sarunu aicinājis Latvijas izlases trenera asistentu Raimondu Vilkoitu, kurš kopā ar Pēteri Gromu veiksmīgi ieteica Bobam Hārtlijam izmantot ‘’Trenera izaicinājumu’’ spēlē pret Itāliju. Otrs viesis – Latvijas U-20 izlases galvenais treneris, kā arī ‘’Hokeja studijas’’ eksperts Kārlis Zirnis.
5/26/2021 • 53 minutes, 42 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #14 – Vai Latvijā prioritārs ir bērnu un jauniešu sports?
Reinis Ošenieks uz sarunu Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā aicinājis Latvijas Peldēšanas federācijas (LPF) prezidentu Aivaru Platonovu, vieglatlētikas treneri Viktoru Lāci, kardiologu Andreju Ērgli un Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) vecāko epidemioloģi Ritu Korotinsku. Latvijā jau ilgāku laiku bērniem un jauniešiem ir liegts trenēties iekštelpās, kā arī laukā nav atļauts rīkot sacensības. Treniņi un sacensības ir atļautas profesionāļiem un olimpiešiem, bet sarunā centāmies noskaidrot, cik daudz cieš bērnu un jauniešu sports.
5/16/2021 • 1 hour, 3 minutes, 10 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #12 - Saruna ar basketbola treneri Mārtiņu Gulbi
Latvijas Televīzijas "Sporta Studijas" podkāsta 12. epizodē Andris Auziņš uz sarunu aicināja nu jau bijušo Latvijas sieviešu basketbola izlases galveno treneri Mārtiņu Gulbi. Viņš pastāstīja par dažādiem trenera karjeras līkločiem, kā arī pandēmijas un "burbuļu" sezonu "TTT Rīgā" un Latvijas sieviešu izlasē.
5/2/2021 • 1 hour, 27 minutes, 40 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #11 - FIFA un FIBA tiesnešu darba ikdiena
"Sporta studijas" podkāsta 11. epizodē Matīss Timofejevs uz sarunu aicinājis Starptautiskās basketbola federācijas (FIBA) kategorijas tiesnesi Mārtiņu Kozlovski. Mārtiņš šogad uzaicināts tiesāt Tokijas olimpisko spēļu basketbola turnīrā. Otrs viesis ir Starptautiskās futbola federācijas (FIFA) kategorijas tiesnesi Andris Treimanis. Andra rēķinā ir trīs tiesātas spēles Eiropas futbola federāciju savienības (UEFA) Čempionu līgā un daudzu citu augsta līmeņa izlašu spēļu tiesāšana.
Ar ko jāsaskaras profesionāliem sportistiem ceļā uz mērķi, kā tas ietekmē mentālo veselību un kā panākt psiholoģisko noturību, lai uzvarētu vai atgūtos no zaudējumiem? Par to Dāvids Ernštreits sarunājas ar divkārtējo olimpisko čempionu Māri Štrombergu un psihoterapeitu Nilu Saksu Konstantinovu.
4/18/2021 • 1 hour, 15 minutes, 19 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #9 - ko sportisti dara ar nopelnīto naudu?
Sporta Studijas 9.podkāstā apskatīsim tēmu, kas ir svarīga ikviena cilvēka dzīvē - nauda. Reinim Ošeniekam studijā pievienojies ''BlueOrange'' klientu aktīvu pārvaldīšanas direktors Pauls Miklaševičs, kurš daudziem latviešu sportistiem pārvalda viņu finanšu aktīvus. No Vašingtonas mums pieslēdzas Dāvis Bertāns, kurš šogad noslēdzis 80 miljonu ASV dolāru līgumu ar Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) klubu Vašingtonas ''Wizards''.
Sarunas galvenā tēma - ko sportisti dara ar nopelnīto naudu?
4/11/2021 • 1 hour, 14 minutes, 40 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #8 – ASV augstskolu sports un izglītība
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāsta 8. epizodē Matīss Timofejevs ar viesiem apspriež ASV augstskolu sportu (NCAA) - šobrīd daudzi mūsu jaunie sportisti apvieno mācības un sportu tieši Amerikā. Podkāsta viesi ir 2004.gada NCAA čempions 800 metru distancē Dmitrijs Miļkevičs, kurš no 2002. līdz 2006. gadam mācījās Nebraskas universitātē, un Liene Jansone. Viņa 2000. līdz 2004. gadam pārstāvēja ''Siena College'', turklāt 2003. un 2004. gadā Lieni atzina par konferences gada spēlētāju.
Gan Miļkevičam, gan Jansonei par studentu sportā pavadīto laiku ir vislabākās atmiņas, taču abi uzsver, ka dzīve prom no vecākiem citā valstī nozīmē arī apzināties atbildību pašam par sevi. Turklāt Amerikā sportista statuss studentam nenozīmē atlaides un jābūt sekmīgam, lai drīkstētu piedalīties sacensībās, piebilda Jansone, kam Latvijā vidusskolā kā izlases dalībniecei nebija jākārto gala eksāmeni.
Mūsdienās informācijas pārbagātības apstākļos nav jāķeras pie pirmās iespējas, līdzko kāds NCAA izsaka piedāvājumu, jo rūpīgi un jau laicīgi jāizvērtē dažādi aspekti, uzsver Miļkevičs. Pieredzi guvušie Latvijas sportisti iesaka nebaidīties doties uz ASV augstskolām, jo tas nodrošinās gan izglītību, gan turpmākās karjeras iespējas, lai arī jārēķinās ar nopietnu konkurenci gan sportā, gan mācībās.
Miļkevičam pēc uzvaras NCAA čempionātā sadarbību piedāvāja lielie sporta apavu ražotāji, kas viņam pavēra ceļu arī uz profesionālo sportu. Taču nākamajiem studentiem jāatceras, ka profesionāļiem dalība ASV studentu sportā ir liegta.
Jansone un Miļkevičs ir vienisprātis, ka studiju noslēgumā sportisti atgriezīsies mājās, kļuvuši gan meistarīgāki, gan ieguvuši izglītību turpmākajām dzīves gaitām.
Jau kopš 21. decembra stājās spēkā rīkojums, kas aizliedza jauniešu sporta nodarbības iekštelpās. Nu jau ir marta vidus, un nekas nav mainījies – bērni jau vairākus mēnešus nav aizvadījuši nodarbības iekštelpās. Sporta Studijas podkāsts 7.epizodē uz sarunu aicinājis basketbola treneri Raimondu Feldmani, hokeja skolas ''Rīga'' menedžeri Renāru Freibergu un fiziskās sagatavotības treneri Lindu Ozolu.
Ozola atklāja, ka nācās domāt, kā pielāgot treniņus jaunajos apstākļos, kā izpildīt visas prasības. “Noteikumu jūra, uz kuru bija jāreaģē,” atklāja fiziskās sagatavotības trenere. Viņa likusi visu uz papīra un sākusi strādāt.
Arī Freibergs atklāja, ka noticis “brainstorms”, kā pielāgoties situācijai, lai gan biedējusi ziema. Sākumā apmeklētība bijusi laba.
Freibergs pastāstīja, ka hokejā jau plāns bijis gatavs, nācās vien pagaidīt, kad laika apstākļi būs pietiekami, lai spēlētu hokeju. Viņš gan norādīja, ka valstī izstrādātie noteikumi esot “bišķiņ ne tādi”.
Vairāk par to, kas notiek jauniešu sportā pandēmijas laikā, skatieties podkāstā.
3/21/2021 • 1 hour, 15 minutes, 22 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #6 – latviešu leģionāri Daugaviņš un Bertāns
Hokejists Kaspars Daugaviņš un basketbolists Dairis Bertāns jaunākajā "Sporta studijas" podkāstā kopā ar Raimondu Gekišu atskatījās uz karjeras pieredzi ASV un Krievijā. Daugaviņš, kurš spēlē Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) Krievijā, atzīst, ka ģērbtuvē viņš ir krievs, bet, parakstot līgumu, ārzemju leģionārs.
Savukārt Dairis Bertāns, atskatoties uz aizvadīto sezonu, atzina, ka ir grūti spēlēt bez skatītājiem.
Daugaviņš arī dalījās pieredzē, ka, dzīvojot Krievijā, bija pat aizmirsis, ka ir Covid-19. Pēdējā laikā pat bijis jāatgādina, ka ir pandēmija. Jā, bijuši cilvēki maskās. Tāpat sākumā viņš mazgājis rokas teju ik pēc dažām minūtēm, bet pēc tam viss aizmirsies.
Dairis spēlējis Madridē pret Krievijas klubu "Himki". Parasti cilvēku pilnajā Spānijas galvaspilsētā tagad bijis tukšums. Ierobežojumi tur bijuši krietni stiprāki nekā Krievijā.
Vairāk par abu sportistu piedzīvoto skatieties podkāstā.
3/14/2021 • 1 hour, 26 minutes, 17 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #5 – latvieši motokrosā – šeit un pasaulē
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāsta 5.epizodē Dāvids Ernštreits ciemos aicinājis motosportistu Paulu Jonasu, kurš Beļģijā gatavojas pasaules čempionāta sezonai MXGP klasē. No Ķeguma podkāstam pieslēdzas motosporta treneris Roberts Justs, bet klātienē ciemojas motosporta seniors un dzelzsvīrs Leons Kozlovskis.
Kozlovskis gatavojas jau savai 36. motokrosa sezonai. Iespējams, viņš nav īstais vīrs, kurš iedvesmotu vecākus savus bērnus sūtīt šajā sportā, bet, iespējams, ka tomēr ir, jo, par spīti traumām, turpina braukt. Savu karjeru viņš sāka 13 gadu vecumā, bet vēl joprojām turpina, lai arī strauji tuvojās 50 gadu slieksnim.
Roberts Justs 23 gadu vecumā pārtrauca motosportista gaitas daudzo traumu dēļ, taču no sporta viņš nav aizgājis. Tieši otrādi – Justs ir treneris, gatavo jaunus talantus un pārsvarā viņa audzēkņi ir latviešu sportisti.
Paulam Jonasam karjera vēl priekšā, tomēr pirms prognozēm par gaidāmo sezonu jāsaprot, ka pār to valdīs pandēmija un ierobežojumi. Industrija nav tik bagāta, lai atļautos posmus bez skatītājiem. Pauls atklāja, ka jau tagad baumo – 23. maijā paredzētais posms nenotiks, un tieši tādēļ, ka, visticamāk, netiks atļauti skatītāji.
3/7/2021 • 1 hour, 29 minutes, 36 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #4 - WRC un pasaules rallijkross Latvijā
Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāsta 4.epizodē Andris Auziņš ciemos aicinājis rallija braucēju un rallijkrosa komentētāju Krišjāni Cauni, rallijkrosa braucēju Jāni Baumani, kuram pērn vienam no pirmajiem bija iespēja piedalīties sacīkstēs ar elektroauto, kā arī pasaules čempionāta rallijkrosā un Eiropas rallija čempionāta posma "Rally Liepāja" organizatoru Raimondu Strokšu.
No Lapzemes, kur februāra beigās risinājās pasaules rallija čempionāta (WRC) posms, sarunā iesaistās rallija komandas "SRT Team" vadītājs Artūrs Priednieks un Viesturs Kundziņš, kurš šobrīd ir Matiasa Ekstroma mediju pārstāvis.
Autosporta cienītājiem Latvijā būtisks jautājums ir pasaules rallijkrosa čempionāta posms Biķerniekos, kas pašlaik nav 2021.gada sezonas plānā. Strokšs ir uzklausījis organizatoru interesi par posmu Rīgā arī 2021.gadā un iepazīstina ar situāciju, kāda izveidojusies pirms gaidāmajām sarunām.
Baumanis stāsta par savu skatījumu uz risinājumiem rallijkrosa seriāla organizēšanā, kā arī iepazīstina ar personisko situāciju līguma slēgšanai dalībai nākamajā sezonā, kuras aprises vēl ir visai neskaidras pandēmijas ietekmes dēļ.
Savukārt Caune iezīmē finanšu un izmaksu lomu starptautiskajā autosporta vidē, rūpnīcu un privāto komandu balansu. Sarunas dalībnieki iezīmē gaidāmo turpmāko virzību uz mašīnu elektrifikāciju dažādās disciplīnās.
2/28/2021 • 1 hour, 37 minutes, 54 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #3 – Vai latvietim ir vieta profesionālā kalnu slēpošanā?
Vai latvietis var atļauties nodarboties ar kalnu slēpošanu kā profesionālu sporta veidu, un kādi ir galvenie izaicinājumi, Latvijas Televīzijas "Sporta studijas" podkāstā centās noskaidrot trešās epizodes vadītājs Matīss Timofejevs. Podkāstā piedalās nu jau bijušie kalnu slēpotāji Kristaps Zvejnieks un Lelde Gasūna, kā arī Kortinā d'Ampeco notikušā pasaules čempionāta kalnu slēpošanā dalībnieki Liene Bondare un Elvis Opmanis. Savu skatījumu atklāj arī kalnu slēpošanas instruktors Māris Romanovskis, kurš vairākus gadus strādājis Šveices kalnu kūrortā Sanktmoricā.
Zvejnieks un Gasūna stāsta par lielākajiem izaicinājumiem kalnu slēpošanā kā sporta veidā un nepieciešamību startēt augsta līmeņa sacensībās pieredzes un psiholoģiskas stabilitātes iegūšanai. Viņi abi ir vienīgie Latvijas kalnu slēpotāji, kam Pasaules kausa sacensībās izdevies iekļūt TOP30.
Kalnu slēpotāji runā par vairāku gadu desmitu ilga darba ieguldīšanu labos rezultātos un mīlestību pret savu sporta veidu, kas palīdz arī visgrūtākajos brīžos. Sarunas dalībnieki nevairās no finanšu jautājumiem un iepazīstina ar daudzpusīgo situāciju, kurā sākotnēji izšķiroša loma ir ģimenei un tās prioritātēm, bet vēlāk daudz ko nosaka iespēja trenēties komandā, kur izdevumi tiek dalīti. Jārēķinās ar vismaz dažiem desmitiem tūkstošu eiro sezonā, bet, piesaistot speciālistus individuāli, summa var sasniegt arī sešciparu skaitli.
Kristapam un Leldei pauzi sporta gaitās veicināja finanšu lejupslīde, un viņi dalās pārdomās par karjeras atsākšanas iespējām. No savas pieredzes sportisti stāsta par treniņu organizēšanas kārtību kalnu kūrortos un izmaksu proporcijām pret atpūtnieku izdevumiem. Sportisti arī izvērtē plusus un mīnusus pastāvīgas dzīvesvietas izvēlei ārzemēs.
Kalnu slēpotāji dalās pieredzē, ka tikai treniņos Latvijā sagatavot augsta līmeņa sportistu nav iespējams, tomēr līdz pusaudža gadiem nav liela vajadzība trenēties ārzemēs. Saruna rit arī par iespējām sagatavoties dažādās kalnu slēpošanas disciplīnās, ārzemju treneriem un sparinga partneru nepieciešamību.
Sarunu tēmu lokā vēl ir kalnu slēpošanas pakārtotā vieta Latvijas sporta sistēmā un privāto sponsoru noteicošā loma sportista karjeras nodrošināšanā.
2/21/2021 • 1 hour, 37 minutes, 13 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #2 - vai Latvijas basketbols ir gatavs nākamajam līmenim?
Reinis Ošenieks Latvijas Televīzijas raidījuma "Sporta studija" podkāsta 2. epizodē cenšas noskaidrot, vai Latvijas basketbols ir gatavs nākamajam līmenim.
Ošenieks aicinājis viesos Latvijas valstsvienības basketbolistu Žani Peineru, kurš, visticamāk, izlaidīs šo sezonu, jo vēl atlabst pēc traumas, bijušo "ASK Rīga" ģenerālmenedžeri Ģirtu Kalniņu un pašreizējo BK "Liepāja" galveno treneri Artūru Visocki-Rubeni, kurš bijis Latvijas valstsvienības treneris un ar U-18 komandu ir izcīnījis sudraba medaļas Eiropas čempionātā.
Diskusijas viesi izvērtē Eiropas čempionāta lomu un gadu gaitā notikušās pārmaiņas basketbola vidē, kas maina gan spēlētāju, gan treneru mentalitāti. Diskusijas viena tēma ir treneru un spēlētāju attiecības, kā arī jautājums, vai ir nepieciešams kā īpaši motivēt basketbolistus dalībai izlasē.
Kā piemērs izskatīts Artūra Strautiņa gadījums, basketbolistam pieņemot lēmumu nedoties uz izlases sabraukumu, jo viņš nav bijis informēts par atvēlēto spēles laiku. Studijas viesi izvērtē, kāda būtu pareizākā rīcība, lai atspoguļojumu rastu visu pušu viedokļi un viens uz otru neapvainotos.
Sarunā diskutē par jautājumu, vai mūsdienu basketbolistu paaudze ir merkantila un cik liela ir spēlētāju aģentu loma lēmumu pieņemšanā. Lietpratēju trio spriež gan par ārzemju treneru iesaistīšanas un spēlētāju naturalizācijas lietderību, gan mediju lomu kopējā basketbola ainavā.
2/14/2021 • 1 hour, 16 minutes, 54 seconds
«Sporta studijas» podkāsts. Epizode #1 – pasaules čempionāts hokejā
Latvijas Televīzijas raidījuma ''Sporta studija'' podkāsts. Katru nedēļu kāds no ''Sporta studijas'' komandas cilvēkiem apspriež aktuālos procesus sportā un ne tikai. Šīs nedēļas tēma – pasaules čempionāts hokejā Rīgā. Pirmās epizodes vadītājs Raimonds Gekišs viesos aicinājis turnīra orgkomitejas vadītāju Edgaru Bunci, Latvijas U-18 hokeja izlases treneri Herbertu Vasiļjevu, Latvijas valstsvienības uzbrucēju Rodrigo Ābolu un 2006. gada pasaules čempionāta informatoru Gustu Kikustu.
Buncis iepazīstina ar nosacījumiem, kas daudzos aspektos – gan sportiskos, gan finansiālos – ietekmēs čempionāta norisi.
Tikmēr Ābols izvērtē iespējamo dalību čempionātā bez skatītājiem un pauž savu viedokli, cik pamatots bija lēmums Rīgai atvēlēt arī iepriekš Minskā paredzēto spēļu rīkošanu.
Vasiļjevs stāsta par iespējām pasaules čempionātā Latvijas izlasei un tās konkurentiem, kam sarežģītāks varētu būt gatavošanās process.
Savukārt Kikusts citstarp atsauc atmiņā notikumus 2006. gada pasaules čempionātā, kas arī risinājās Rīgā.