JAUNUMS! Latvijas Kultūras akadēmijas studenti stāsta pasakas. "Garā pupa". Latviešu tautas pasakus stāsta Dita Apsīte. Raidījumā Labu nakti pasakas lasa jaunie mākslinieki – Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa studenti, topošie aktieri un režisori. Viņiem aktiermākslas gudrības mācījusi Zane Daudziņa.  Nu pienācis brīdis parādīt sev un citiem, kas apgūts.

JAUNUMS! Latvijas Kultūras akadēmijas studenti stāsta pasakas. "Zirgs par palīgu". Latviešu tautas pasaku stāsta Armands Avots. Raidījumā Labu nakti pasakas lasa jaunie mākslinieki – Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa studenti, topošie aktieri un režisori. Viņiem aktiermākslas gudrības mācījusi Zane Daudziņa.  Nu pienācis brīdis parādīt sev un citiem, kas apgūts. Zane Daudziņa: „Kad veidojas personība, ir svarīgi to kā labu māju būvēt uz stipriem pamatiem. Latviešu tautas pasakas no paaudzes paaudzē saglabājušas dziļi cilvēcisku labestības kodu. Tās allažiņ ir ētiskas, taisnīgas un, par spīti lakoniskajai izteiksmei, ļoti tēlainas. Zvēri, cilvēki un pārdabiskas būtnes tajās sadzīvo tik labi, ka pasaku pazinēja sirds neviļus sāk ilgoties pēc šādas – vienkāršas un pašsaprotami godīgas pasaules, kur labais gūst virsroku pār alkatīgo, vardarbīgo un skopo. Topošie mākslinieki, iedziļinādamies pasaku spilgtajā un vienlaikus loģiskajā sistēmā, top par dziļi jūtošām personībām ar skaidru pasaules redzējumu. Pasakās saklausāma ne vien ironija, bet arī joki, kas apliecina – latviešiem ir lieliska humora izjūta. Gribas domāt, ka ikviens – kā lasītājs, tā klausītājs – saskarē ar latviešu tautas pasaku ētisko kodu top par labāku cilvēku.”

87. Pasaules čempionāta hokejā bronzas medaļas ieguvēji – Latvijas izlases hokejisti – stāsta savas mīļākās pasakas. Latviešu tautas pasaku "Sprīdītis" stāsta Rodrigo Ābols. Oriģinālmūziku visām pasakām rakstījis Valdis Zilveris. 2023. gada ieraksts.

87. Pasaules čempionāta hokejā bronzas medaļas ieguvēji – Latvijas izlases hokejisti – stāsta savas mīļākās pasakas. Latviešu tautas pasaku "Vecais zaldāts" stāsta Rihards Bukarts. Oriģinālmūziku visām pasakām rakstījis Valdis Zilveris. 2023. gada ieraksts.

87. Pasaules čempionāta hokejā bronzas medaļas ieguvēji – Latvijas izlases hokejisti – stāsta savas mīļākās pasakas. Latviešu tautas pasaku "Vilks un septiņi kazlēni" stāsta Andris Džeriņš. Oriģinālmūziku visām pasakām rakstījis Valdis Zilveris. 2023. gada ieraksts.

87. Pasaules čempionāta hokejā bronzas medaļas ieguvēji – Latvijas izlases hokejisti – stāsta savas mīļākās pasakas. Latviešu tautas pasaku "Spēkajānis" stāsta Harijs Vītoliņš. Oriģinālmūziku visām pasakām rakstījis Valdis Zilveris. 2023. gada ieraksts.

87. Pasaules čempionāta hokejā bronzas medaļas ieguvēji – Latvijas izlases hokejisti – stāsta savas mīļākās pasakas. Latviešu tautas pasaku "Rokpeļņa bērni" stāsta Oskars Cibuļskis. Oriģinālmūziku visām pasakām rakstījis Valdis Zilveris. 2023. gada ieraksts.

87. Pasaules čempionāta hokejā bronzas medaļas ieguvēji – Latvijas izlases hokejisti – stāsta savas mīļākās pasakas. Latviešu tautas pasaku "Zābakotais runcis" stāsta Uvis Balinskis. Oriģinālmūziku visām pasakām rakstījis Valdis Zilveris. 2023. gada ieraksts.

87. Pasaules čempionāta hokejā bronzas medaļas ieguvēji – Latvijas izlases hokejisti – stāsta savas mīļākās pasakas. Latviešu tautas pasaku "Pastaris" stāsta Mārtiņš Dzierkals. Oriģinālmūziku visām pasakām rakstījis Valdis Zilveris. 2023. gada ieraksts.

87. Pasaules čempionāta hokejā bronzas medaļas ieguvēji – Latvijas izlases hokejisti – stāsta savas mīļākās pasakas. Latviešu tautas pasaku "Brīnumputns" stāsta Artūrs Šilovs. Oriģinālmūziku visām pasakām rakstījis Valdis Zilveris. 2023. gada ieraksts.

87. Pasaules čempionāta hokejā bronzas medaļas ieguvēji – Latvijas izlases hokejisti – stāsta savas mīļākās pasakas. Latviešu tautas pasaku "Kā zaķis sapnī ezīti un lācēnu redzēja" stāsta Lauris Dārziņš. Oriģinālmūziku visām pasakām rakstījis Valdis Zilveris. 2023. gada ieraksts.

87. Pasaules čempionāta hokejā bronzas medaļas ieguvēji – Latvijas izlases hokejisti – stāsta savas mīļākās pasakas. Latviešu tautas pasaku "Putnu Bulbulis" stāsta Renārs Krastenbergs. Oriģinālmūziku visām pasakām rakstījis Valdis Zilveris. 2023. gada ieraksts.

87. Pasaules čempionāta hokejā bronzas medaļas ieguvēji – Latvijas izlases hokejisti – stāsta savas mīļākās pasakas. Latviešu tautas pasaku "Ugunsnesējs" stāsta Rodrigo Ābols. Oriģinālmūziku visām pasakām rakstījis Valdis Zilveris. 2023. gada ieraksts.  

Jaunums! 87. Pasaules čempionāta hokejā bronzas medaļas ieguvēji – Latvijas izlases hokejisti – stāsta savas mīļākās pasakas. Latviešu tautas pasaku "Skopais saimnieks un ganuzēns" stāsta Kaspars Daugaviņš. Oriģinālmūziku visām pasakām rakstījis Valdis Zilveris. 2023. gada ieraksts.  

Jaunums! 87. Pasaules čempionāta hokejā bronzas medaļas ieguvēji – Latvijas izlases hokejisti – stāsta savas mīļākās pasakas. Latviešu tautas pasaku "Sunītis un kaķītis" stāsta Artūrs Irbe. „Bija patīkami sastapties ar puišiem, kurus esam pieraduši redzēt uz ledus skarbus, stiprus, brīžiem pat nežēlīgus. Bet rakstot pasaciņas, pavērās vēl kāda šķautne, brīžiem  maigi, liriski , draiski. Un, protams, tiem, kuriem mājās ir mazi bērniņi vai arī jau paaugušies, jautās  tāda tēvišķa dzirksts lasījumā,” atklāj Radioteātra vadītāja Māra Eglīte. „Un visi sacīja, ka tas viņiem ir kaut kas jauns, vēl nepiedzīvots, bet patīkams.” Oriģinālmūziku visām pasakām rakstījis Valdis Zilveris. 2023. gada ieraksts.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Kārļa Skalbes pasaku "Laimes sala" stāsta Elza Rūta Jordāne. Latviešu tautas pasaku "Mūžīgā pasaka" stāsta Olafs Putrālis. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Brāļu Grimmu pasaku "Par gudro Elzu" stāsta Santa Breikša. Ukraiņu tautas pasaka "Kazaki un nāve" stāsta Vladislavs Ņikiforovs. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Latviešu tautas teiku "Osis" stāsta Nellija Spūle, latviešu tautas pasaku "Laimes bērni" stāsta Ričards Murāns. Imanta Ziedoņa "Pelēko pasaku” stāsta Zanda Krēsliņa. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Vladimira Sutejeva pasaku "Eža brīnumnūjiņa" stāsta Kristaps Kristers Ozols. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Latviešu tautas pasaku "Suns par kurpnieku" stāsta Evelīna Priede. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Latviešu tautas pasaku "Velna vārds" stāsta Rūdolfs Sprukulis. No 7. līdz 13. februārim ik vakaru raidījumā "Labu nakti” skan LKA studentu lasītās pasakas. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Jaunums. Cikls "LKA studenti stāsta pasakas". Kārļa Skalbes pasaku "Par neizdodamo dālderi" lasa Elizabete Milta. No 7. līdz 13. februārim ik vakaru pulksten 20.45 raidījumā "Labu nakti” skanēs LKA studentu lasītās pasakas. Jau vairāku Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas un režijas kursu studenti pirmās runas prasmes pie mikrofona apgūst tieši Radioteātra studijā. Šogad režisore un runas pedagoģe Zane Daudziņa uz Radio atveda 1. kursa audzēkņus.

Dainas Strelēvicas veidotais sarunu cikls "Ja tu esi tikai bērns". Arī dziesmu vārdus rakstījusi Daina, bet skaņās tos ietērpis komponists Valdis Zilveris. Stāstnieces lomā iejutusies aktrise Dace Vītola. 5. stāsts. Bērnība. Labvakar, mazais. Tu taču esi mazais, vai ne? Un tu neko nevari un arī nedrīksti darīt kā lielais, pieaugušais? Tā ir? Un tomēr, man šķiet, ka dzīvē bieži vien ir tā, ka bērni spēj rīkoties kā pieaugušie, bet pieaugušie- kā bērni. Mēdz taču būt ļoti nopietni bērni un arī ļoti nenopietni, nerātni un palaidnīgi pieaugušie. Tā ir viena ļoti interesanta lieta. Tavi vecāki un vecvecāki arī reiz bija bērni. Vai tad viņi pieaugot tā varēja pēkšņi pārveidoties, ka kļuva pilnīgi citi, ka no bērnišķības nekas nebija pāri palicis? Un, vai tad bērnam visu laiku, pirms viņš pieaug, jābūt maziņam nezinītim un nevarītim, līdz kaut kādam brīdim, kad nu viņš pārvēršas par pieaugušo? Taču nē! Šī vakara stāsts ir par pieaugšanu… un arī par bērnību. Ja tu esi tikai bērns, Izaugt nesteidzies pārlieku, Darīt vari lielas lietas Sev un savējiem par prieku.   Esi laimīgs, Esi priecīgs, Esi bērns, Lai tur vai kas. Lai cik liels Tu arī augsi, Sirdī paliec Bērniņš mazs!

Dainas Strelēvicas veidotais sarunu cikls "Ja tu esi tikai bērns". Arī dziesmu vārdus rakstījusi Daina, bet skaņās tos ietērpis komponists Valdis Zilveris. Stāstnieces lomā iejutusies aktrise Dace Vītola. 4. stāsts. "Cukurmaize". 4. vakars Sveiks, mazais! Mans stāsts šovakar būs par dažādiem kārumiem. Katrai paaudzei, izrādās, ir savi kārumi. Šodien bērni mielojas ar čipsiem, popkornu, dažādām želeja konfektēm. Paciņu paciņas un kārbiņu kārbiņas. Ko acis ierauga, to mute prasa. Ir jau arī tādi vecāki, kuri cenšas savu bērnu uzmanību no veikalos nopērkamajiem kārumiem aizvilināt uz tādiem kārumiem, kas izaug laukā un dārzā. Jāsaka, ka tiem bērniem tiešām ir stiprāka veselība, sārtāki vaigi un baltāki zobiņi. Reiz kāds vectēvs lepojās ar to, ka viņa mazdēls pa ziemu nograužot divus lielus maisus ar burkāniem. Var teikt, ka viņa mazdēls ir īsts burkāngrauzis. Turpināšu tev stāstīt par meiteni, kas dzīvoja tajos laikos, kad tava vecmāmiņa bija vēl bērns. Un par cukurmaizi… Ak, šie gardie Kārumiņi, Reizēm nerātni Ir viņi, Pierunāja cukuriņu- Zobā izgrauzt Caurumiņu…

Dainas Strelēvicas veidotais sarunu cikls "Ja tu esi tikai bērns". Arī dziesmu vārdus rakstījusi Daina, bet skaņās tos ietērpis komponists Valdis Zilveris. Stāstnieces lomā iejutusies aktrise Dace Vītola. 3. saruna. "Ziemas prieki". Sveiki, sveiki, sveiki! Diena pagājusi, atstājot atmiņā spilgtākos notikumus un sajūtas. Lai kā arī bijis, lai kā pa dienu gājis, ja tā labi padomā, atmiņā palicis tas patīkamākais, vai ne? Ja vien nav kādas lielas bēdas, mazās bēdiņas un sāpītes ātri sadzīst. Tu taču zini, ka arī tev pāri visam galvenokārt ir prieks. Prieks par visu, ko acis redz, ko var aptaustīt, iepazīt, uzzināt, vai ko garšīgu mutē ielikt. Prieks par to, ka saule spīd, sniegs snieg, lietus līst, ka puķes zied un koki vējā šalc, ka krāsainas lapas no kokiem krīt. Prieks par to, ka var skriet ārā jebkādā gadalaika dienā, viens, vai kopā ar draugiem. Tikai jāzina piemēroti apģērbties. Tajos lakos, kad meitene vēl bija bērns, viņai īpaši patika ziemas. Kas tās bija par ziemām! Dziļi sniegi līdz viduklim un augstāk, gaisa temperatūra ap mīnus 20-25 grādiem… Šovakar runāsim par ziemas priekiem. Ir ziemas prieki domāti, Lai bērni lieli augtu, Lai smaidi sejas rotātu, Lai vaigos rozes plauktu.   Un sajust īstu brīnumu Vien var caur ziemu skrienot, Gan tupus rāpus rāpojot, Gan veļoties un brienot.   Ir ziemas prieki domāti, Lai bērniem būtu prieki, Kāpēc lai viņi priecātos, To jautāt būtu lieki.

Dainas Strelēvicas veidotais sarunu cikls "Ja tu esi tikai bērns". Arī dziesmu vārdus rakstījusi Daina, bet skaņās tos ietērpis komponists Valdis Zilveris. Stāstnieces lomā iejutusies aktrise Dace Vītola. 2. saruna "Kaziņa". Labvakar, bērns! Vai tu jau visus savus dienas darbiņus esi padarījis? Varbūt tavai ģimenei ir kādi mājlopi – govis, aitas, truši, vistiņas? Tev droši vien arī ir uzticēts kādu no tiem aprūpēt, ēdināt, vest ganos, uzmanīt, lai neaizklīst prom no mājām. Redzi, tieši ar rūpēm jau aizsākas mīlestība. Māmiņa un tētis un citi tuvinieki vai cilvēki, pie kuriem tu dzīvo, mīl tevi un rūpējas par tevi, lai esi vesels, paēdis, siltumā un drošībā. Un mīlestību jau cilvēks mācās no bērnības. Par viņu rūpējas un viņš par kādu rūpējas. Iesākumā par savu lelli, rotaļlietām, mācību grāmatām un citām lietām. Kad bērni paaugas, viņiem gribas rūpēties par kādu dzīvnieciņu. Tu jau pats to labi zini. Šīvakara stāsts būs par meiteni un kaziņu… Dziesmiņu maziņu Dziedu par kaziņu, Dziedu par kaziņu Mik-miku-mē. Kaziņai radziņi, Kaziņai ļipiņa, Garspalvu biksītes Mik-miku-mē.

Dainas Strelēvicas veidotais sarunu cikls "Ja tu esi tikai bērns". Arī dziesmu vārdus rakstījusi Daina, bet skaņās tos ietērpis komponists Valdis Zilveris. Stāstnieces lomā iejutusies aktrise Dace Vītola. 1. saruna "Pēdiņas". Labvakar, mazais! Vai esi gatavs klausīties, ko tev stāstīšu. Tu klausīsies, protams, ar ausīm. Bet, ar ausīm, izrādās, var arī redzēt. Kāds bērns reiz teica, ka viņam patīk klausīties radio teātri, jo tad viņš redzot visskaistākās dekorācijas. Bet, lai klausoties redzētu, ir jāiepazīst lietas, daba, dzīvnieki, jāpiedzīvo notikumi un sajūtas. Par tiem laikiem, kad mūsu vecmāmiņas bija tikai bērni, tad arī būs šie stāsti. 1. vakars. Katram cilvēkam ir acis, ausis, pirksti, pēdas… Tieši par pēdām es tev gribu pastāstīt. Jo pēdās, izrādās, ir tādi jutīgi punkti, kas ir saistīti ar visiem cilvēka orgāniem. Tas nozīmē, ja tu staigāsi basām kājām, tad visi šie tavu pēdu punkti tiks masēti, un tas savukārt uzturēs pie veselības visus tavus orgānus – sirsniņu, nieres, aknas, plaušas, arī redzi, dzirdi un ožu. Un pie reizes, tavas pēdas, pieskaroties visam, kur vien tās ies, mācīsies un mācīs arī tevi iepazīt pasauli. Un tad tu būsi bagāts – varēsi skatoties arī dzirdēt un klausoties arī redzēt. Reiz kādas pēdiņas ienāca šajā pasaulē pavisam maziņas mazītiņas, un tās piederēja kādai meitenītei… Ai, cik žiglas Mazās kājas! Lūgtin lūdzu, Lai tās stājas. Tikko vēl man Līdzās skrēja - Jau aiz kalna Pazibēja.  

JAUNUMS! Ziedputeksnīša stāsti. Dainas Strelēvicas astoņās vakara sarunās piedalās Leļļu teātra aktieris Anrijs Sirmais. Komponists Imants Paura. 1. vakars. Labvakar, mazais radioklausītāj! Nezinu, vai esam jau pazīstami? Domāju, ka – jā. Es esmu Ziedputeksnītis. Mani šurp atpūta vējš. Tu jau zini, kā vējš mēdz pūst, reizēm ne uz to pusi, uz kuru tu gribi iet, tad mamma tevi aiz rokas pavelk atpakaļ un pietur, lai tu neskrien pa vējam… Kad pļavās, dārzos, mežos zied koki, krūmi, puķes, tad vējš no tiem izpūš ziedputekšņus, nes tos pa gaisu, un viss gaiss ir pilns ar krāsainiem un smaržīgiem putekšņiem. Dažus vakarus es tev ar prieku stāstīšu visu, ko esmu redzējis, dzirdējis un iepazinis. Un tu varēsi kopā ar mani ļauties vējam - lidināties pa mežu un pļavām, pirms vējš mani iepūtīs kādā drošā aizvēnī, bet tevi - sapnīšu miedziņa pasaulē. Vispār, es ļoti gribu būt vērtīgs un noderīgs ziedputeksnis, tāds ziedputeksnis, ko bite pielipina pie savām kājiņām, aiznes uz stropu, un es kopā ar citiem ziedputekšņiem pārtopu medū. Cik patīkami iedomāties, ka tieši tu, mazais klausītāj, tad dzertu ziemas vakaros siltu tēju ar medu, un es darītu tavu miedziņu saldu un ciešu, lai tu no rīta varētu pamosties vesels, spirgts un priecīgs, un diena tev būtu pilna siltas saules pielijusi!

JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātra aktieri. Trīs vēja mezgli. Pasaku stāsta Viktors Ellers. Režisors Andrejs Migla. Skaņu režisors Emīls Dreiblats. Trīs vēja mezgli Tēvam un mātei bija dēlēns, jau labi paaudzies, bet par daudz liels nebēdnieks: kur bijis nebijis - pie dīķa vien, pie dīķa vien! Gan māte noteica, lai nespēlējoties ūdens tuvumā, varot noslīkt, gan tēvs nopēra, bet nekas nelīdzēja. Tikko puika kaut ko dabūja rokā - vai tā bija karote, sāls piestiņa, cepure, pastala - visu pa roku galam ūdenī iekšā, lai peld. Beigu beigās tēvs ar māti nolēma, ka laikam jau būšot veltas pūles - nevarēšot vis puiku no ūdens atradināt. Lai tad mācoties par jūrnieku. Tēvs izlaida pa pasauli ziņu, ka meklējot savam dēlam skolotāju. Atnāca vecs vīriņš un sāka mācīt dēlu visādās jūrnieku gudrībās. Par cik puikam prāts uz to vien tiecās, tad viņš itin viegli paturēja galvā visu, ko vecais mācīja. Pēc neilga laika vecais vīriņš saka tēvam, ka dēls jau esot pilnīgi izmācīts par jūrnieku. Vecais vīriņš tad saposās iet projām, bet vispirms vēl iedeva māceklim auklu ar trim mezgliem un teica: Lai gan tu tagad zini visus vējus, pasaules malas un jūras, taču krietnam jūrniekam ar to vien nepietiek. Kad nepūš vējš vai plosās vētra, tad viņam tik un tā mierīgu prātu jānogaida, kamēr celsies vējš vai saniknotā jūra stāsies trakot. Tāpēc te tev būs aukla ar trim mezgliem. Kamēr tā tev rokās, tu būsi jūru un vēju pavēlnieks. Kā dēlēnam klājās pasaulē un tās jūrās, stāsta Viktors Ellers.

JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātra aktieri. Režisors Andrejs Migla. Skaņu režisors Emīls Dreiblats. Brīnumu gredzens Viens tēvs mirdams atstāj savam dēlam trīs dukatus. Kamēr dēls vēl nav pieaudzis, māte paņem dukatus glabāt. Dēls puiša gados vienreiz saka mātei, lai iedod vienu tēva dukatu, būšot iet uz pilsētu kaut ko nopirkt. Māte iedod, un dēls aiziet. Bet uz ceļa satiek vecu sieviņu ar sunīti; vecene saka: "Dēls, pērc manu sunīti - nebūs jānožēlo!" "Cik maksā?" "Dukatu." Labi. Dēls pārved sunīti mājā, bet mātei nemaz pa prātam - pašiem neesot ko ēst, kur nu vēl suņus piebarosi. "Lai, lai, mem, mums sunīša nebija - kā nu bez sunīša dzīvot? Visiem ir sunīši - mums arī!" Māte apmierinās. Necik ilgi, pēc kādām dienām, dēls prasa otru tēva dukatu... Kā dēls tērēja otru tēva dukatu un kas notika tālāk, klausies Rolanda Beķera stāstījumā.

JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātra aktieri. Režisors Andrejs Migla. Skaņu režisors Emīls Dreiblats. Sērdienīte un trejace mātes meita Meitiņai nomira māte, viņa palika sērdienīte. Tēvs pēc kāda laika apprecēja citu sievu, pārveda sērdienītei pamāti. Tai jau pašai trīs meitas: vienai viena acs, otrai divas, trešajai trīs. Pamātes meitas visas ļoti slinkas, nevīžo ne salmiņu pacelt. Sērdienītei tās jāaptekā, un šī to arī darīja nekurnēdama, kaut gan ne pamāte, ne viņas meitas sērdienīti neieredzeja ne acu galā. Turklāt sērdienītei bez visiem mājas darbiem vēl bija jāgana govis. Reiz pamātei ienāca prāta dot sērdienītei līdzi ganos vilnu vērpt.  Sērdienīte paņēma vilnu, izdzina govis ganos ganos un raud: kā šī, govis ganīdama, lai savērpj trīs mārciņas vilnas? Sērdienītei raudot, pienāk Raibaļa un prasa: " Kalab tā raudi?" Kā sērdienīte tika ar darbu galā un kas notika tālak, klausies Ilzes Juras stāstījumā.

JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātra aktieri. Pasaku stāsta šī cikla skaņu režisors Liepājā Emīls Dreiblats. Režisors Andrejs Migla. Putnu Bulbulis Kādā valstī dzīvo ķēniņš, kam trīs dēli. Šie trīs dēli izzinājuši, ka viņpus deviņām valstīm otram ķēniņam tāds putns, kas visu padara, ko tik liek. Putns dzīvojot dārzā, zelta sprostā; sprosts karājoties trejžuburainā liepā. Vakaros putns laižoties mājā zelta sprostā pārgulēt. Bet tas svarīgākais vēl tas: putnam uz kreisas kājas naga esot mazs gredzentiņš. Kas šo gredzenu nomauc, tam putns piederot. Daudzi gājuši gredzenu maukt, bet velti. Arī ķēniņa dēli sarunā iet. Papriekš ies vecākais brālis, viņš apseglo zirgu un taisās ceļā. Arī jaunākie brāļi apseglo savus zirgus un pavada vecāko līdz tiltam. Pie tilta vecākais brālis nolec no zirga, iecērt ar zobenu tiltam trīs robus un piekodina abiem brāļiem, lai ik dienas atjātu robus apskatīties. Ja robi balti, tad viņam labi klāšoties; ja asiņaini, tad lai steidzoties palīgā. Cik veiksmīgi bija putna meklējumi, stāsta šī cikla skaņu režisors Liepājā Emīls Dreiblats.      

JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātru aktieri. Režisors Andrejs Migla. Skaņu režisors Emīls Dreiblats. Viņos laikos vienam ķēniņam bijis tāds avju gans, kas mācējis tik jauki kolēt, ka pat putni salaidušies klausīties. Arī meža zvēri, izdzirdēdami viņa kokles skaņas, sanākuši ap ganāmo pulku un klausījusies un klausījušies, avis tie ne plēsuši, ne tramdījuši. Reiz gadījies, ka paša ķēniņa meita iziet  gar to meža līci pastaigāties, kur avju gans patlaban savus lopiņus gana. Kas notika, kad ķēniņa meita izdzirda kokles spēli, klausies Pētera Lapiņa lasījumā.

JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātru aktieri. Režisors Andrejs Migla. Skaņu režisors Emīls Dreiblats. Kaziņa Kādā pirtī dzīvojis vecs vīriņš ar savu sieviņu. Abi bijūši no liela vecuma akli un tādēļ nevarējūši ne nu vairs ēst paraudzīt, ne siltuma piegādāt, ne gultiņas ūztaisīt, ne istabiņas izslaucīt. Savas nedienās vecīši dienu mūžu guģējūšies: "Kaut jele mums bērniņš būtu, kas aptecētu un apgādātu!" Vienu vakaru vecītim iegribējies dzert. Viņš teicis:"Redz, sieviņa, būtu nu mums maza meitiņa, tā tūlīt aiztecētu uz avotiņu!" Līdzko vecais tos vārdus izteicis, tā ienākūse balta kaziņa, sacīdama: "Es esmu jūsu meitiņa, atnesīšu ūdeni, paraudzīšu kuramos, salasīšu  sēnītes, odziņas, ūztaisīšu gultiņu, izslaucīšu istabiņu!" Kā kaziņa ar vecīšiem kopā dzīvojusi, un kas noticis tālāk - stāsta Laura Jeruma.

JAUNUMS. Ar Lejaskurzemes šarmu latviešu tautas pasakas stāsta Liepājas teātra aktieri. Režisors Andrejs Migla. Skaņu režisors Emīls Dreiblats. Īliņš Sen senos laikos pie saviem vecākiem dzīvojis viens dēls vārdā Īliņš. Viņš bija veselīgs un stiprs. Bet reiz viņš uzlīda rijas krāsns augšā un palika no tā brīža tik nespēcīgs un gaudens, ka nevarēja ne no vietas pakustēties un sagulēja krāsns augšā vairāk gadu. Reiz jaukā vasaras dienā, kad visi mājnieki bija aizgājuši pie siena un Īliņš viens pats sēdēja krāsns augšā, ienāca vecs nabags, sacīdams: "Dievs palīdz, Īliņ! Atmet kaut ko nabadziņam!" "Es Tev, nabadziņ, labprāt dotu, kas tikai vien man ir, bet nespēju no krāsns augšas nokāpt; ej tādēļ pats kambarī, tur atradīsi gan raušus, gan gaļu, gan pienu, gan alu. Dzer un ēd, cik sirds vēlas!" Nabags iegāja kambarī un labi noēdās; pēc tam ienāca atpakaļ rijā un sacīja Īliņam: "Pateicos, dēliņ, par tavu labu sirdi, ka paēdināji mani, izsalkušu, ar ko dievs bija svētījis. Paldies, paldies tev! Bet saki, dēliņ, kādēļ nekāp no krāsns augšas zemē?" "Ai vectēv, sengadiem te jau sēžu - nejaudāju nokāpt, un neviens pats nespēj man palīdzēt." "Nu mēģini jele, varbūt nokāpsi arī!" "Ja tu liec, mēģināšu arī!" Kas notika tālāk, klausies Edgara Pujāta stāstījumā. 

Pašiem mazākajiem Latvijas Radio klausītājiem pirms ierastās vakara pasaciņas, kas ik dienu skan Latvijas Radio 1 ēterā, Radioteātris piedāvā noklausīties ģimenes ārstes – pediatres Ievas Bērziņas sarakstītu un aktiera Edmunda Freiberga ierunātu pasaciņu par koronavīrusu. Covid-19 izraisītais koronavīruss arī bērna pasaulē ir jauns tēls, kurš ik dienas dzīvo vecāku sarunās un ziņās, kuras var dzirdēt radio un vērot televīzijā - bērnam par to noteikti ir daudz jautājumu. Ja arī pasaka uz tiem visiem nesniedz atbildes, tā noteikti var kalpot kā ierosinājums sarunai un iedrošinājums bērnam uzzināt vairāk, uzskata autore. Ģimenes ārste Ieva Bērziņa uzsver, ka koronavīruss ir būtiski mainījis arī mazāko bērnu ikdienu, piemēram, iespēju satikt vecvecākus un draugus bērnu laukumiņā, cilvēki vairs nevar apskaut un samīļot viens otru satiekoties un atvadoties, bērni nevar iet ar vecākiem veikalā un redz, ka daži cilvēki aizsedz sejas ar maskām un velk gumijas cimdus. Ir svarīgi bērniem saprotamā veidā izskaidrot, kāpēc tā notiek, un pasakas ir tās, caur kurām bērni iztēlojas, skaidro un izprot apkārt notiekošo.  

Andris Kravalis, Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps: Es nāku no lielas ģimenes. Mēs esam 5 bērni. Un vienmēr pasakām, teikām, stāstiem mūsu ģimenē bijusi liela nozīme. Ne tikai mani vecāki, bet vecmamma Rozālija bieži vien, lai mūs nomierinātu, stāstīja kādu dzīves atziņu un ilustrēja to ar kādu notikumu. Protams, viņa bieži vien atsaucās uz Bībeles tekstiem, uz Bībeles gudrību. Bet tieši šodien mēs redzam, kā labais uzvar ļauno, kā ļaunais pats tiek satriekts sevī. Tāpēc tautas kultūra, tautas folklora ir tā, kas mūs atver uz mūžību, atver uz bezgalīgo. Dzirdēsit divas pasakas „Vējš un Viesulis” un „Lietus-Migla, Sniegs-Krusa” Andra Kravaļa lasījumā. Lietus, Migla – Sniegs, Krusa Divi pāri – Lietus ar savu sievu Miglu un Sniegs ar savu sievu Krusu – izgāja darbu meklēt. Pie krustceļa abi pāri izšķīrās: Lietus ar Miglu gāja pa labo roku; Sniegs ar Krusu pa kreiso. Pēc triju dienu gājuma Lietus ar Miglu nonāca Pasaulē. Pasaules īpašniece bija bagāta saimniece: viņai bija nepārredzami lauki, neapzināmas pļavas, milzīgi meži, lieli dārzi. Pie tādas saimnieces darba bez mitas: tur bij ko laistīt, tur bij ko ravēt, tur bij ko pļaut, tur ari ko žāvēt. Tā nu Lietus ar Miglu nonāca pie šīs bagātas saimnieces un uzmācās, lai dodot darba. „Kādu darbu tad protiet?” Pasaule uzprasīja. „Es protu daudz,” Lietus atbildēja, „bet vislabaki man vedas dārzus laistīt, puķes audzināt: kur savas rokas pielikšu, kur laistīšu, tur augs smaļi, tur ziedēs līgodamies. Tādēļ: es laistīšu un mana sieva – Migla – nesīs ūdeni klāt. Rītos, vakaros lai viņa nokāpj jūriņā pasniegt man ūdens krājumus; es sniegšu viņai roku pretim, sakrāšu ūdeņus un nākšu dienas karstumā tavus augus veldzināt.” To dzirdot, Pasaule pieņēma abus un pavēlēja lai tūliņ stājoties pie darba. – Migla nogāja uz jūru, nostājās uz jūras kāpām un lūdza mīlīgā balsī: „Jūriņ, mīļā, Jūriņ, labā! Dodi man lai kādu tiesiņu no saviem ūdens krājumiem!” Tā tas palika. Te pēc nedēļas laika – kur gadījušies, kur ne – Sniegs ar Krusu klāt. Esot izrājušies šur un tur, nekur darba atrast, lai dodot darba. „Kādu darbu tad protiet?” Pasaule uzprasīja. Ak, tu manu dieniņu! Kā nu Sniegs sāka lielīties. Viņš esot varens pļāvējs; deviņas riežas par dienu it nekas; viņa sieva – Krusa – atkal varena ravētaja: deviņi dārzi par dienu, tas itin nekas. Nu, tad tā, lai tad pļauj, lai ravē. Tik to Pasaule ravētājai pieteica, : tā kā Lietus katru puķītī aplaistījis, katru ziediņu audzinājis, tā lai Krusa katru puķīti, katru ziediņu saudzē; tik nezāles lai ravējot. Un, uz Sniegu pagriezusies, tā piemetināja: „Klausies – lielo pļāvēj – tā tik tu negatavo labību nenopļauj! Mieži gatavi, bet auzas puszaļas – tām jānogatavojas. – ” No rīta Krusa devās pie darba... Kā Krusai un Sniegam vedās darbi, par to klausies ierakstā.   Vējš un Viesulis Vienam tēvam bij divi dēli: Vējš un Viesulis. Kādu dienu tēvs iedod katram dēlam trīs dukātus un saka tā: „Še, bērni, katram trīs zelta dukāti; eitat pasaulē vēl citus trīs piepelnīt klāt. Kurš no jums abiem visātrāk sapelnīs un pārnākas, tam atdošu mājas.” Dēli aiziet. Pie krustcelēm tie izšķiras: Vējš iet pa labo roku; Viesulis pa kreiso. Pirmo dienu Vējš salīga pie saimnieka labību vētīt un sienu žāvēt. Vienā dienā labībā bij izvētīta, siens izžāvēts. Saimnieks aizmaksā Vējam zelta dukātu un atlaiž tencinādams. Otru Vējš salīgst pie meldera malt. Sudmalas griežas knaši: vienā dienā labībā samalta. Melderis aizmaksā Vējam zelta dukātu un atlaiž tencinādams. Trešo dienu Vējš salīgst pie laivenieka laivu uz Vāczemi dzīt. Laiva skrēja ātri: pāris dienās – Vāczeme klāt. Laivinieks aizmaksā Vējam zelta dukātu un atlaiž tencinadams. Viesulis ari bij uzgājis kādu saimnieku, kam labībā vētījama, siens žāvems. Bet viņš domāja brāli apkaunot, sacīdams: „Ko tu, brālīt, čurka, gribi man ar darbiem priekšā aiziet, tas par velti – man vajaga mājas dabūt!” Viesulis piepūta vaigus un sāka strādāt... Ko Viesulis sadarīja un kuram dēlam tēvs mājas atdeva, klausies pasakas lasījumā Andra Kravaļa izpildījumā.  

Un tagad, mazo draudziņ, palasīsim grāmatu! Tu vēl neproti lasīt? Ne-bē-dā! Šķirsim kopā lapu pa lapai un raudzīsim, kā grāmata atdzīvojas.  Par to parūpējusies Latvijas Radio darbinieku komanda.                    „BITE PINA ZELTA KRONI”                             Bitīt’ skrēja vakarā                             Caur deviņi novadiņi.                             Zīda groži, vaska loks,                             Ābolaini kumeliņi. Teksts - latviešu tautas dziesmas, Māksliniece - Dzintra Aulmane, Animatore - Agnese Bindere, Tekstu ierunājis - Kaspars Mauriņš, Skaņu režisors - Andis Ploks, Idejas autore - Linda Rulle, Producents - Latvijas Radioteātris.

Vilis Daudziņš, aktieris: Pētīdams pasakas, ko Lerhis-Puškaitis savācis Džūkstē un, droši vien, ne tikai Džūkstē, es uzgāju veselu sēriju ar pasakām, kas stāsta par to, kā kāds ir meklējis laimi vai lielāku saprašanu, un aizgājis kaut kur tālu tālu meklēt un pazudis. Šīs pasakas tādas ir vairākas, un varoņi tur mainās- vai nu jauns ķēniņš vai jauns puisis, vai saimniekdēls, vai kāds, kam visu bij apnicis darīt, kas dzīvē visu jau bija izdarījis, un, kam likās, ka dzīvē kaut kas pietrūkst, bija gājis to lielo saprašanu meklēt. Es brīžiem sevi jūtu kā tādu, kas mēģina saprast, kur ir tā lielā saprašana, kur tad ir tā lielā patiesība. Un tas fināls visām pasakām ir vienāds. Tā morāle ir tāda, ka nevajag šo patiesību šādā veidā meklēt. Ka viņa ir atrodama tepat – šajā laikā, šajā zemē ar tiem cilvēkiem, ar kuriem tu dzīvo. Šovakar klausies latviešu tautas pasakas „Dziļprātītis” un „Šķaudamās zāles”, un tās stāsta Vilis Daudziņš..

Māra Zālīte, rakstniece: Pasakas mani ir pavadījušas no agras bērnības līdz pat šai dienai. Es lasīju tās saviem bērniem, tagad lasu mazbērniem. Bet es negribu teikt, ka pasakas būtu tikai bērnu lieta. Pasakas ir ļoti gudras. Un arī pieaugušajiem der tās palasīt un paklausīties. „Puisis un ķēniņa meita” – tā ir pasaka, ko šovakar stāsta Māra Zālīte.

Pasakas manā mūžā ir spēlējušas ļoti lielu lomu, jo tā man bija vienīgā izklaidēšanās. Es uzmācos visiem pieaugušajiem, lai lasa man pasakas priekšā. Un viņiem apnika. Vienu dienu mana Rīgas omamma teica: „Mācies pati lasīt. Tad tu varēsi lasīt pasakas, cik gribi.” Beigu beigās tā arī izdarīju. No lielas Ābeces ar sarkanu gaili uz vāka es caur īsajām tautas pasakām iemācījos lasīt. Bet īsti prātā man palikušas īsās pasakas un garās, bet no tām divas grupas – vienas par Velnu, dīvainā kārtā, un otras par bārenītēm, kas savā starpā dažreiz pārklājas. Vaira Vīķe Freiberga lasa latviešu tautas pasaku „Sērdienīte un mātes meita”.

Šodien, atskatoties uz to, ko man bērnībā nozīmēja pasaka, es varu teikt, ka pasaka iemācīja poētiski skatīties uz šo pasauli. Tātad sava veida abstraktās domāšanas mācība man tā bija. Pasaku grāmatas man rokā bija katru dienu. Pārsvarā es tās lasīju, uzkāpis kokā vai sēdēdams uz akas un ēzdams vecmammas garšīgās plānās pankūkas. Un tieši novēršot acis no grāmatas un paskatoties sev apkārt – vai uz pagalmu, mežmalu, vai kādu koku un krūmu, es nevilšus sāku visā tajā redzēt šos pasaku tēlus un piedēvēt apkārt redzamajām ikdienišķajām lietām tādu nedaudz, šķiet, pārdabisku būtību. Mani kā mākslinieku tas visu dzīvi ir iedvesmojis. Pasaku "Kā ganuzēns par ķēniņa padoma devēju ticis" stāsta komponists un pianists Vestards Šimkus.

Guntis Pakalns, pasaku pētnieks: Mana bērnības māja atrodas Talsos, Anša Lerha-Puškaiša ielā. Kad paaugos, dzirdēju, ka Puškaitis mums esot tāds slavens radinieks… Vēlāk, jau studējot Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, sāku pētīt, ko viņš ir paveicis – kā neklātienē izmācījies par skolotāju un divdesmit gadus strādājis Lancenieku skolā, tur iekārtojis bibliotēku un iestādījis ābeļu dārzu, kā pierakstījis vietējo ļaužu spoku stāstus, teikas un pasakas... Aicinājis arī citus pierakstīt pasakas un apkopojis tās arvien biezākos sējumos... Un tā nu jau vairākus gadu desmitus strādāju Latviešu folkloras krātuvē, vācu un pētu teikas, pasakas, spoku un visādus citādus stāstus. Un latviešu pasaku publicēšanas vēsturi, kur vislielākā nozīme ir trīs vīriem: manas vecvecmāmiņas brālim Ansim Lerhim-Puškaitim, lielākā zinātniskā pasaku krājuma 15 sējumos sastādītājam Pēterim Šmitam, un padomju laika pasaku izlašu sastādītājam Kārlim Arājam, kurš savulaik izveidojis arī “Džūkstes pasaku” grāmatu. Starp citu, tajā ir tikai puse no Puškaiša pierakstītajām pasakām. Man jau pasakas labāk patīk stāstīt. Un veidot no tām savus stāstus. Bet respektējot Pasaku tēva tekstu, šoreiz lasīšu tieši tā, kā viņš to pierakstījis. Tikai ar vienu labojumu. Nezinot vārda Bulbulis izcelsmi – tā Austrumu zemēs sauc lakstīgalu dzimtas putnus – Puškaitis šo vārdu pārlabojis uz latviešiem saprotamāko Bubuli. Kāpēc izvēlējos tieši šo pasaku? Tā ir viena no retajām brīnumu pasakām, kur neviens netiek varmācīgi nogalināts. Gluži otrādi – pasakas beigās dzīvo ir daudz vairāk nekā sākumā, jo tiek atdzīvināti arī agrāk noburtie laimes meklētāji. Pasaku "Putnu Bulbulis" stāsta pasaku pētnieks Guntis Pakalns.

Bērnībā man ļoti patika sadzīves pasakas. Jūs jau, droši vien, zināt – pasakas iedalās dzīvnieku pasakās, brīnumu pasakās un sadzīves pasakās. Bet šovakar es jums lasīšu brīnumpasaku, kurā ir arī sadzīves un dzīvnieku pasakas elementi,  - tā sola aktieris Kaspars Znotiņš, atradis pasaku grāmatā pasaku "Kaziņa”.

Runājot par pasakām – bērnībā man vecāmamma bieži lasīja priekšā pasakas un arī šad tad atļāva izkrāsot pasaku grāmatās ilustrācijas.  No bērnības man neataust prātā neviena mīļākā pasaka…, bet šobrīd ir gadījies tā, ka esmu Džūkstes Pasaku muzeja vadītāja un, strādājot pasaku muzejā, ir jāzina ļoti daudz pasaku, it sevišķi Lerha Puškaiša pierakstītās pasakas un oriģinālās pasakas, un pats interesantākais, ka ik dienu es pārtopu par kādu no pasaku varoņiem – vai nu par ķēniņu Lauvu, vai par Vilku, vai nu par Pelīti, vai nu par Lāci. Šovakar Lerha Puškaiša oriģinālpasaku „Strazds” stāsta Džūkstes Pasaku muzeja vadītāja Dita Silava.  

Es uzaugu kopā ar „Brīnumzemes” grāmatām. Bija tādu grāmatu sērija. Es, man liekas, esmu izlasījis visu tautu pasakas, kas nu tajā sērijā toreiz iznāca. Es pat nemāku pateikt, kādēļ tas tik ļoti piesaista un ievelk… Tā ir bezgala liela tēlainība, poēzija, asprātība, dzīves krāsa. Kaut kas tik apbrīnojams, kur var paslēpties un ilgi ilgi uzturēties. Tā ir tāda īpaša pasaule, kurā man patīk būt. PASAKAS. Viļa Daudziņa izpildījumā skan trīs latviešu tautas pasakas „Pelēkais vilks”, „Bagātais un nabagais” un „Mačatiņš”.

Pasakas – tā ir mūsu bērnība. Bērnība – tā ir pasakas. Arī es savā bērnībā esmu daudz pasaku klausījies. Vēlāk ļoti ļoti daudz pasaku esmu lasījis – saviem bērniem, mazbērniem, tajā skaitā arī pie Latvijas Radio mikrofona. Šovakar nolasīšu dažas latviešu tautas pasakas - „Nabaga vīra dzirnutiņas” un „Svētā galva”, - saka Gunārs Jākobsons un sāk lasīt... Klausies uzmanīgi!

Es atceros, ka pasakās gaidīju kaut kādus konkrētus brīžus. Mani neinteresēja ne sākums, ne beigas. Ko es piefiksēju savām meitām – viņas arī pasaka interesē kādas konkrētas epizodes dēļ. Tad pats piedomāju sākumu. Bet lai kulminācija ir tas brīdis, ko viņas konkrēti gaidīja.  Un arī  7. oktobra vakarā, Martina vārdiem runājot: „Kā mācēju, tā laidu”, viņa izpildījumā dzirdēsit 4 latviešu tautas pasakas - „Trīs tēva padomi”, „Gudrība maksā naudu”, „Sliņķis un runcis” un „Stiprajam taisnība, gudrajam padoms”.

Vecos laikos jūrmalā dzīvojis kāds saimnieks, kam svētība negribējuse ne pagalam pielipt. Nabadziņš strādājis slapju muguru caurām naktīm, bet kā tukšs, tā tukšs. Kaimiņš turpretīm vazājies tik gar sētsmalēm, tomēr tam bijuši visi apcirkņi labības pilni, visas kabatas naudas pilnas. Nabadzīgajam saimniekam kaimiņa pārpilnība nebūt neskauda, bet bagātajam gan dūrās viņa nabadzība acīs. Nabadziņu zākāt, nievāt, par plukatu saukāt, tas bagātajam bij tikpat kā medus uz mēli. Bet par tādiem vārdiem nabaga saimnieks daudz nebēdāja, viņš mēdza atteikt: "Lai viņš mani neieredz - lai, kad tik viņam nekā ļauna nedaru." Reiz nabaga saimnieks bij tādās sprukās, ka nezināja, ko pats mutē bāzt, ko bērniem dot. Kas notika tālāk - stāsta maizes ceptuves "Lāči" īpašnieks Normunds Skauģis.

Kādam tirgotājam bijuši divi pieauguši bērni, dēls un meita. Reiz tirgotājam jābūt uz ilgāku laiku citā pilsētā. Kur nu pa to laiku abus bērnus atstāt? Sieva tam miruse un tik ilgu laiku jaunus cilvēkus uz savu roku pamest tam īsti netīkās. Beidzot viņam ienāk padoms prātā: viņš atstāj dēlu un meitu pie sava laba kaimiņa. Neba nu katrureiz tas labs, ko par labu dēvē, tā arī še. Kaimiņš līdzko tirgotājs projām, tūlīt uzbildina tirgotāja meitu uz precībām. Šī, nabadzīte, bez tēva ies ko solīties, un bez tā vēl nākošā natī tai sapņos parādās, lai nekādā ziņā pie kaimiņa neejot, jo esot nolemts, ka viņa ķēniņa dēlu par vīru dabūšot. Meita atraida kaimiņu. Bet nu bij uguns pakulās. Kas notika tālāk, klausies aktrises Zanes Daudziņas stāstījumā!

Latviešu tautas pasaku gads Radioteātrī. Kādam tēvam ir viens vienīgs dēls, kuŗu tas sūta pasaule darbu meklēt. Ejot puisis satiek resnu kungu, kuŗš uzsauc: "Puiš, kur tu eji?" "Eimu darbu meklēt!" puisis atbild. "Nāc pie manis!" resnais to uzaicina pie sevis mājā - pilī. Pilī ir daudz istabu; bet viena istaba tikai ar grāmatām pilna. Kungs paņem kādu grāmatu, uzšķir pirmo lapas pusi un rāda puisim ar pirkstu: "Vaj pazīsti, kas te rakstīts? Kas tas ir?" "Tas nav nekas!" puisis izlikdamies atbild. Kungs nu paņem atkal citu grāmatu ar zelta burtiem un prasa: "Nu, kas tad tas ir, šis līkumainais?" "Es tādas lietas nepazīstu!" puisis it nopietni atbild. "Tad esi man derīgs. Cik tad nu lones gribēsi par gadu. Vairāk nekā nelieku tev darīt, kā tikai šās grāmatas sargāt." "Pūru dukātu!" puisis atbild. Labi. Otrā trešā dienā resnais kungs aiziet; puisim jāpaliek mājā un jāsargā grāmatas. Kas notika tālāk? Klausies rakstnieces Māras Zālītes lasījumā pasaku "Velna grāmatas", tad uzzināsi!

Latviešu tautas pasaku gads Radioteātrī. Svinot Latviešu Pasaku Gadu, Radioteātris aicinājis stāstīt pasakas cilvēkiem, kuru ikdienas darbs nav saistīts ar pasakām. "Pasaka par septiņiem brāļiem" to stāsta Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Spārītis.

Svinot Latviešu Pasaku Gadu, Radioteātris aicinājis stāstīt pasakas cilvēkiem, kuru ikdienas darbs nav saistīts ar pasakām. Šovakar savu mīļāko latviešu tautas pasaku "Garā pupa" stāsta Latvijas Valsts prezidente (1999-2007) Vaira Vīķe-Freiberga. Kāpēc tieši šovakar atklājam Latviešu pasaku Gadu raidījumā "Labu nakti? Jo pirms 160 gadiem 2. septembrī dzimis Ansis Lerhis-Puškaitis - izcilākais latviešu tautas pasaku krājējs. Pasaku folkloristikā viņa darbība pielīdzināma tam darbam, kuru veicis Krišjānis Barons, strādādams ar tautas dziesmām.

Afrikāņu tautas pasaku "Brālītis Trusītis un mazā meitiņa" Dzintras Matuzāles tulkojumā 1982. gada 1. septembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Jānis Skanis. Salāti, sparģeļi, kāpostiņi un redīsi... Aijaijai, cik gardas lietas aug dārziņā, kura tuvumā manāma arī jauka, mīļa meitenīte. Un Brālītim Trusītim taču tik ļoooti garšo visādi zaļumi... Cik nu tur tā darba: Trusītis sadraudzējas ar meitenīti, taču - ak, vai! - misteram Cilvēkam ir citi ieskati par garauša aktivitātēm dārziņā... Lai kā Brālītis Trusītis slēpjas zem kāpostlapas, viņš tiek pamanīts, atmaskots un sasiets ar nejauku makšķerauklu! Bet vai tāpēc jāraud? Nu, nē! Garausis padzied jautru dziesmiņu, ielīksmojot meitenīti, liek lietā attapību un savu daiļvārdību, aizdejojot projām no nīstamajiem valgiem. Un - spudūc! - ārā pa vārtiņiem...          

Džanni Rodari pasaku "Kāds raud" 1999. gada 24. novembrī Latvijas Radio ieskaņojis aktieris Rūdolfs Plēpis. Stāsts par kādu vientuļu, labestīgu cilvēku, kas aizgājis gulēt izdzird kādu raudam. Pēc ilgiem meklējumiem vīrs atrod, ka pilsētas nomalē raudājis kāds vecītis bez mājām. Jaukais kungs dod tam naktsmājas un uzsilda karstu pienu. Nākamajā vakarā vīrs izdzird, kad atkal kāds raud. Šoreiz viņš atrod mazā ciemā saslimušu bērniņu, vīrs aizbrien pa sniegu pēc ārsta un palīdz kā varēdams. "Nevar taču ļaut cilvēkam raudāt," vīrs cenšas palīdzēt visiem, kam radušās raizes. Cilvēkiem pēc viņa apmeklējuma kļuva vieglāk, bet vienmēr kaut kur kāds raudāja un katru nakti vīrs to dzirdēja un nevarēja aizmigt. Vienmēr tad viņš cēlās augšā un gāja palīdzēt, jo tāda bija viņa daba, un nekad nezaudēja cerību labajam.

Lietuviešu tautas pasaku "Zaķu gans" 1982. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Harijs Liepiņš (1927-1998) Zigismunda Lorenca dziesmu "Zaķīša sapnis" ar Jāzepa Osmaņa vārdiem dzied bērnu vokālais ansamblis "Knīpas un knauķi".  Kāds karalis reiz izsludinājis ziņu, ka savu meitu par sievu atdošot tam, kurš pratīs uzbūvēt tādu kuģi, kas braukšot kā pa ūdeni un zemi, tā pa gaisu. Tieši tolaik kādam zemniekam bijuši trīs dēli. Kā jau parasti: divi vecākie itin kā gudri (īstenībā - tādi pusmuļķi vien!), bet jaunākais - tīrais eņģelis. Vecākajiem ar kuģa būvēšanu iet kā pa celmiem, turklāt viņu neveiksmēs roku pieliek kāds noslēpumains vecītis. Satiekoties ar Ansi, viss ir citādi. Novēlēdams, lai sokas kuģa būvēšanā, vecītis dodas projām. Kad kuģis uzbūvēts, Ansis dodas pie karaļa. Bet vai tas dos savu meitu par sievu uzreiz? Nekā nebija! Karalim šķiet, ka puisis nav diez ko izskatīgs. Tāpēc tam tiek uzticēts vēl viens darbs. Proti, karalis no aploka izlaiž 100 zaķu, kuri  Ansim dienas gaitā jānogana, bet vakarā jāsadzen aplokā. Tikai sākumā viss izskatās vienkārši, jo pa zaķim ar viltu mēģina izkrāpt gan karaļmeita, gan pats karalis. Taču Ansis ar abiem tiek galā dažu minūšu laikā. Taču visai slidens pašam karalim izrādās trešais uzdevums, ko pats vien izdomājis. Tad kuram īsti vajadzēja nobučot ķēvīti zem astes???

Izoldes Heines pasaku "Sargeņģeļa darbs" 2002. gada decembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Imants Skrastiņš. Ik situācijā, kad esam izglābušies no lielākas vai mazākas ķibeles, tuvu tuvumā stāvējis mūsu sargeņģelis. Kā viņu atpazīt? Īstenībā tam ir daudz seju. Mēdz gadīties, ka tā acis sedz pat motociklista ķivere... ... Kopš gandrīz notikušā negadījuma Lūcija ir mainījusies: kļuvusi daudz klusāka un domīgāka. Jaunais motociklists bija paguvis nobremzēt, pirms Lūcija devās pāri ceļam, ieraudzījusi tur savu draudzeni. Šī trakā meitene kārtējo reizi nebija ievērojusi satiksmes noteikumus! "Reizēm sargeņģeļi valkā arī aizsargķiveres," saka māmiņa, bet Lūcija tos patiesi vienmēr iedomājusies savādākus - ar lieliem, platiem spārniem un garā tērpā. Aizsargķivere? Nekad! Ik vakaru Lūcija savam glābējam sirsnīgi pateicas, jo šī jau nav vienīgā reize, kad izsprukusi sveikā... Kādu vakaru sargeņģelis patiesi ierodas un piesēž uz meitenītes gultas. "Lūcij, tev nav visu laiku jāpateicas - ar vienu reizi pietiek," viņš saka, tērpies motociklista tērpā un aizsargķiverē... Pēc Lūcijas lūguma to noņemot, top redzams: viņam ir gaišas sprogas, taču citādi - nekā sevišķa: puisis kā puisis! Redzot Lūcijas vilšanos, sargeņģelis, vārdā Miks, smej, ka spārnus jau allaž nevarot paņemt līdzi - tie traucējot! "Turklāt nevaru vienmēr būt klāt, kad tu skrien pāri ielai, neskatoties ne pa labi, ne kreisi. Tik daudz sargeņģeļu, cik varētu tev ievajadzēties, nav visās debesīs!" Tāpēc mēs, klausoties pasaciņu, iegaumēsim vienu: sargeņģelim ir daudz seju - reizēm tā var būt veca sieviņa, reizēm kaimiņš vai pat tas, kuru nevaram ciest ne acu galā! Tomēr viņš IR sargeņģelis. Un sargeņģeļa pienākumi katram no viņiem ir tikai papilddarbs...      

Latviešu tautas pasaku "Cīņa uz Rīgas tilta" 2000. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Pēteris Liepiņš. Ziemassvētku vakarā uz galda salikti pīrāgi un saime gaida Ziemassvētkus, bet tikmēr pazūd saimnieks. Viņš tikai vēlu naktī iebrauc sētā ar baltu ķēvi - esot Rīgā bijis - atvedis mājās siļķu mucas. Kā vēlāk izrādās saimnieks palīdzējis kādam jaunskungam Rīgā tikt un vēl cīņu par Rīgas valdīšanu uz kāda no tiltiem izcīnīt. Par to Jaunskungs dāvājis saimniekam divas mucas, kas, mājās pārvestas, izrādās nav vis ar siļķēm vien pilnas. Ziemassvētku nakts brauciens izvēršas par īstu piedzīvojumu un padara izpalīdzīgo saimnieku par bagātnieku. 

Pasaku par zīlīti zaļkrūtīti 1966. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojusi aktrise Velta Līne. Tālā mežā dzīvoja vesela zīlīšu ģimene, bet pašu mazāko zīlīti iesauca par Zaļkrūtīti. Pēc garas darba dienas (zīlīte čakli ķēra kukainīšus) vecmāmiņa tai stāstīja pasakas - par visādiem brīnumiem stāstīja, bet par sniegu aizmirsa pastāstīt. Kad no gaisa sāka krist lielās baltās pārslas, zīlītei bija lieli uztraukumi. "Piesniegušie egļu zari ir labs aizsargs zīlītēm ziemā no aukstā Ziemeļa," stāstīja māmiņa un arī brīdināja, ka sniegā krietni grūtāk atrast kukainīšus un sēkliņas ko ēst. Kad zīlīšu punči kādu dienu bija pavisam tukši, vectēvs visu ģimeni aicināja pārcelties tuvāk cilvēkiem, jo tur vieglāk atrast ēdamo. Zīlīte Zaļkrūtīte pilsētā sadraudzējas ar bērniem, kas aiz loga istabā pēta leduspuķes un drīz vien jau zīlīti baro ar gardumiem uz palodzes. Par ziemas piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem arī šī pasaciņa.

Ilgas Širmeles pasaku "Pauks un Šmauks glābj ežu ģimeni" 1971. gada 30. aprīlī Latvijas Radio studijā ieskaņojis latviešu aktieris, režisors un dziedātājs Harijs Misiņš (1917-1984). Divi enerģiski zaķēni agrā rītā dodas pārbaudīt, kā apsēm pumpuri plaukst un kā pārziemojuši kāpostu sējumi. Ceļš ved garām eža Teda ģimenes mājai, kur valda aizdomīgs klusums. Vai tur viss kārtībā? Jā gan, tur visi čuč saldā miedziņā. Zaķiem rodas nerātna ideja: kas notiks, ja ežiem aizsies acis un nakts turpināsies? Piedzīvojums beidzas traki jo traki: kad naktī auro vēji un viļņojas no krastiem izkāpusī upe, garauši atceras: ežiem taču acis aizsietas! Nu jāglābj bezpalīdzīgā ežu ģimene gan no plūdiem, gan ledus gabaliem... Pat Mēness debesīs satraucies un rāda savu gaismu, cik spēdams! Kaut ar pārbīli un krietnām pūlēm, viss, protams, beidzas labi. Visu vainago Pauka dzimšanas dienas svinības, kurās netrūkst pat seska izsniegtā Goda raksta.

Pasaku ierunājuši LR2 darbinieki Baiba Palkavniece un Gvido Linga. Pasaka par to, ka palīdzīgs un noderīgs var būt ne tikai lielais, bet arī mazais.

Pasaku ierunājusi LR2 darbiniece Nora Micpapa un Nāc līdzās! jaunieši – Kristiāna Rubīna, Kristiāna Bērziņa, Katerīna Kravale, Mārtiņš Duks, Kaspars Grigāns, Roberts Reingolds. Pasaka par vieglu kopā būšanu priekos, bet neiespējamu bailēs.

Pasaku ierunājuši LR2 darbinieki Gunārs Jākobsons un Līna Rudzone, kā arī LR2 bērni – Lote Lāce, Šarlote Lote Amantova, Dārta Buivida, Frīdis Štrāls un Andžs Štrāls. Pasaka par to, ka katram ir jābūt pašam, ka vislabāk ir tur, kur ir savējie, kur ir tava vieta.

Pasaku ierunājuši Nāc līdzās! pārstāvji Katerīna Kravale un Dāvis Andersons. Pasaka par to cik laiks ir nenotverams un neizmērāms.

Pasaku ierunājusi LR2 darbiniece Ivonna Markelova un Nāc līdzās! dalībnieki Maija Fogele un Mārtiņš Duks. Stāsts par gaunerības un muļķības postošo ietekmi.

Pasaku ierunājuši Fonda Nāc līdzās! dalībniece Līva Paula Paleja un LR2 darbinieks Dzintars Tilaks. Pasaka par asu prātu, kas palīdz kā darbā, tā sadzīvē.

Pasaku ierunājusi Latvijas Radio valdes locekle satura jautājumos Sanita Dika – Bokmeldere. Pasaka par to, ka spēks nav pierādāms vārdos, bet gan darbos.

Pasaku ierunājuši LR2 darbinieki Velga Vītola – Amantova un Armands Leimanis, kā arī Nāc līdzās! dalībnieks Dāvis Andersons. Pasaka par mātes sargājošo spēku, pat klāt neesot, par sauli aiz melnā mākoņa.

Pasaku ierunājuši LR2 darbinieki Maija Tālberga un Dzintars Tilaks, kā arī Nāc līdzās jaunieši Rūdis Rūķis, Līva Paula Paleja, Mārtiņš Duks un Roberts Reinholds Pasaka par samierināšanos, pieņemšanu un pacietību par to, ka izskats var būt ļoti maldinošs.

Pasaku ierunājusi Fonda Nāc līdzās! vadītāja Sarma Freiberga un LR2 direktors Armins Ronis. Pasaka par cilvēka mantkārību, kas ir iemesls visu iegūto atkal zaudēt.

Pasaku ierunājuši LR2 darbinieki Vita Prikule un Roberts Buivids, kā arī Nāc līdzās jaunieši Maija Fogele un Roberts Reingolds. Stāsts par gudrību un attapību, kas atrisina pat šķietami bezcerīgas situācijas.

Pasaku ierunājusi Fonda Nāc līdzās! dalībnieki Laima Mūrniece un Kristaps Kaņuks. Pasaka par lielībnieku balodi, kas ar „protu, protu” tā arī neiemācījās savu ligzdu novīt.

Pasaku ierunājusi Fonda Nāc līdzās! dalībniece Diāna Ponaskova un LR2 programmu vadītājs DJ Aivis. Tas ir stāsts par to, ka prāts un gribasspēks ir svarīgāks par lielu un spēcīgu augumu.

Pasaku ierunājuši LR2 darbinieki Sandra Glāzupa, Inese Štrāla, Hardijs Ventnieks un Latvijas Radio Multimediju satura galvenais redaktors Kaspars Mauriņš. Pasaka ir par runci, kas spēja viltībā pārspēt gan cilvēku, gan lapsu.

Pasaku ierunājusi Fonda Nāc līdzas! patronese Vaira Vīķe – Freiberga. Tā ir viņai mīļa bērnības pasaka, kurai ir arī sava humora deva.

Jaunums! Pasakas "Karote-pirāte" un "Vientuļš kartupelis" stāsta Herta Taube un Emīls Ziemelis - Studentu un studenšu korporāciju 20. Teātra festivāla dalībnieki, kuri, uzvarot kategorijās "Labākā aktrise" un "Labākais aktieris", ieguvuši balvu - ieskaņot vakara pasaciņu Latvijas Radio... Īsa priekšvēsture. 23. aprīlī Jelgavas pilī notika 20. jubilejas studentu un studenšu korporāciju Teātra festivāls. Šogad tā vadmotīvs bija "Cirks dzīvē / Dzīve cirkā". Latvijas Radio un Radioteātris festivālu atbalstīja jau desmito gadu. Viena no balvām, ko šogad Radioteātris pasniedza kategoriju "Labākā aktrise” un "Labākais aktieris” uzvarētājiem, bija iespēja Latvijas Radio studijā ierunāt jeb ieskaņot vakara pasaciņu. Kā tas izdevies Hertai Taubei un Emīlam Ziemelim, klausieties un baudiet šajā ierakstā, kurā abi jaunieši stāsta pasaciņas "Karote-pirāte” un "Vientuļš kartupelis” no Andrusa Kivirehka grāmatas "Kaka un pavasaris”.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Noslēgums. Komponists Raimonds Pauls stāsta vācu tautas pasaku "Kā zemnieks taisnību meklēja". "Cerot, ka mūsmājās taisnībai vienmēr atradīsies vieta, vēlu jums gaišus, priecīgus un sirdsmīļus Ziemassvētkus," piebilst Raimonds Pauls.  

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Raidījuma Kultūras rondo vadītājs Zigfrīds Muktupāvels lasa Viļa Plūdoņa pasaku "Eža kažociņš".  Radioteātris bērniem un Skola2030 šo lasījumu iesaka kā izmantojamu mācību saturā skolā.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio juriste Sandra Ķirse lasa Māras Cielēnas pasaku "Vecā, labā ziema".

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio 5 Pieci.lv programmu vadītāja Māra Upmane-Holšteina lasa franču tautas pasaku "Jautrais Žanno un burvju fleite".

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio valdes locekle Sigita Kirilka lasa Margaritas Stārastes "Ziemas pasaku". "Izvēlējos Margaritas Stārastes "Ziemas pasaku", kas bija manas bērnības mīļākā pasaka," atzīst Sigita Kirilka. "Tētis mums sazīmēja veselu galeriju ar pasakas varoņiem, turklāt uz Jaungada svinībām vienmēr vajadzēja cept piparkūku vīriņu, kāds ir Kraušķītis pasakā. To pašu darīja arī mani bērni, kad bija mazi. Tā nu Kraukšķītis ne vienā vien paaudzē ciemojas mūsu mājās, gan mazajiem uz gultas malas vēlos vakaros, gan Ziemassvētkos pie eglītes."

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio 1 vadītāja Inese Matjušonoka lasa Māras Cielēnas pasaku "Skursteņslauķis, eņģelītis un debesis". "Tā ir pasaka par dāvināšanas prieku, par mīlestību, par cilvēkiem mums apkārt, par vērtībām, kas joprojām ir svarīgas," savu izvēli pamato Inese Matjušonoka.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio 2 direktors Armīns Ronis lasa Imanta Ziedoņa "Melno pasaku". Šī ir priecīga pasaka, lai arī melna, un šis ir labs laiks, lai to iztēlotos.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio Multimediju daļas vadītāja Linda Rulle lasa latviešu tautas pasaku "Ūdensmeita". "Izvēlējos pasaku par jūru, jo tieši jūras viļņi un priežu šalkoņa bija tā, kas vislabāk iemidzināja mani bērnībā. Tad arī bieži pastaigājāmies pa piejūras zvejnieku ciematiem, kur vīri žāvēja tīklus un darvoja laivas. Atmiņā no tā laika palikuši daudzi zvejas rīku nosaukumi un zvejnieku stāsti. Šobrīd cenšos bieži atpūsties pie jūras, un jūras māti reiz pa reizei gadās arī pašai satikt," stāsta Linda Rulle. Pasaka stāstīta Dundagas - Irbes jūrmalā, 1891. gadā publicēta "Baltijas Jūrnieku Kalendarī".  

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio programmu vadītājs Tālis Eipurs lasa latviešu tautas pasaku "Vecīša trīs padomi". "Smalko un mūsdienīgo pasaku šodien ir gana daudz. Tāpēc šķīru vaļā tieši tautas pasaku krājumu!" bilst Tālis Eipurs.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio 6 - Latvijas Universitātes radio "Naba" brīvā stila mūzikas raidījuma "Adata" veidotājs Rihards Bražinskis stāsta latviešu tautas pasakas "Siena zaglis", "Kungs un čigāns", "Mūžīgā pasaka". "Grāmata "Ganuzēns un velns" ir pirmā, kas man nāk prātā, iedomājoties par latviešu tautas pasakām," atklāj Rihards Bražinskis. "Bērnībā ļoti daudz šo grāmatu lasīju un šķirstīju, jo tajā ir saistošas ilustrācijas, kas veidotas ex-libris manierē, īpaši izceļot pasakas pirmo burtu. Tā, manuprāt, ir īpaša šīs grāmatas vērtība. Šādas ilustrācijas pareizi stimulē lasīšanai un rada (arī man bērnībā paliekoši radīja) bagātīgus mentālos tēlus. Respektīvi, šādas ilustrācijas neizsmeļ visu iespējamo iztēli, bet gan iedot nepieciešamo virzienu. Bieži vien arī izvēlējos lasīt to pasaku, kurai patika konkrētais noformējums." Vēl arī man patīk, ka šajā grāmatā daudz ļoti īsu pasaku, īsie stāsti/ fabulas koncentrētā veidā nodod nepieciešamo vēstījumu un padara lasīšanu aizraujošu. Bet par konkrēto pasaku izvēli Rihards bilst, ka pasaku "Siena zaglis" izvēlējies velna tēla dēļ - kā tas tiek pārmācīts. Tā tāda puiciska jūsma par vardarbību. Pasakā "Kungs un čigāns" simpatizē asprātība par aukstuma dabu, kā tas spēj pa vienu zivju tīkla caurumu ienākt un pa citu iznākt laukā. Bet "Mūžīgā pasaka" ir hrestomātisks naratīva kritikas piemērs. Respektīvi, repetatīvs teksts bez sižeta mums, loģiski, sāk krist uz nerviem, taču nevaram arī noliegt, ka tas nav stāstījums. Atkārtojuma formas mākslinieciskais izteiksmes līdzeklis, kas izvērsts līdz maksimumam kļūst absurds.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio 1 mūzikas producents Ģirts Bišs lasa Donalda Biseta pasaku "Degunradzis un labā feja". "Šī vakara pasaku izraudzījos tādēļ, ka pirms daudziem daudziem gadiem Donalda Biseta "Sarunas ar tīģeri" bija pamatā teātra iestudējumam bērniem un tā manā dzīvē bija pirmā - cerams, ne pēdējā - izrāde, kurai es komponēju mūziku," atklāj Ģirts Bišs.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio 5 Pieci.lv raidījuma "Domnīca" vadītāja Anna Platpīre stāsta latviešu tautas pasaku "Par brālīti un māsiņu". "Tieši šo pasaciņu ierunāju, jo bērnībā daudz lasīju latviešu tautas pasakas. Augu kopā ar saviem brāļiem, un tās pasakas, kurās bŗāli un māsas bija kopā un varēja izdarīt lielas lietas, man šķita ļoti tuvas. Tā tas ir joprojām, tāpēc šo pasaku veltu saviem brāļiem Artūram un Jānim," stāsta Anna Platpīre.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Raidījuma Zināmais nezināmajā vadītāja Sandra Kropa lasa Annas Sakses pasaku "Granātkoks". "Man pasakās patīk meklēt simbolisku un dziļu vēstījumu. Patīk tās lasīt "starp rindiņām". Annas Sakses pasakā "Granātkoks" es saklausu vērtības, kas svarīgas man pašai un kas liek aizdomāties par sabiedrībā aktuāliem jautājumiem," bilst Sandra Kropa.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio 3 Klasika žurnālists Edgars Raginskis lasa azerbaidžāņu tautas pasaku "Kā Aldars Kosē pašu šaitanu viltībā pārspēja". "Azerbaidžāņu tautas pasaku "Kā Aldars Kosē pašu šaitanu viltībā pārspēja" radio klausītājiem piedāvāt vēlējos, jo šī pasaka ir krāšņs un asprātīgs cilvēka labāko raksturīpašību (drosme, krietnums, spēja prasmīgi pielāgoties strauji mainīgām situācijām, optimisms u.c.) vērtības apliecinājums. Jebkurā laikmetā, bet jo īpaši 21. gadsimtā, kas tā vien cenšas cilvēkam iedvest bailes un ierobežot personiskās brīvības izpausmes līdz pat absurdam groteskumam, svarīgi atgādināt - nepiemirsīsim, ka esam brīvi cilvēki, mūsos iekodēts milzīgs radošais potenciāls, un neviens, izņemot mūs pašus, nav tiesīgs noteikt, kā mēs to izmantosim," pasakas izvēli komentē Edgars Raginskis.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Raidījuma Kultūras rondo žurnāliste Ruta Rikše lasa Vizmas Belševicas pasaku "Kā suns ar kaķi sanīdās".

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio 1 sporta ziņu redaktors Mārtiņš Kļavenieks stāsta latviešu tautas pasaku "Sudraba, zelta un dimanta zirgs".   Mārtiņš Kļavenieks atklāj, ka pašam vienu mīļāko pasaku izraudzīties bijis grūti, tāpēc viņš stāsta savas sievas mīļāko bērnības pasaku, kuru viņai bērnībā priekšā lasījusi vecmāmiņa. "Droši vien pēc pāris gadiem to priekšā lasīsim mūsu šobrīd desmit mēnešus vecajai meitiņai," bilst Mārtiņš.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio 3 programmu vadītāja Gita Lancere stāsta angļu tautas pasaku "Meldernīca". "Mana pasaka nāk no mīļas bērnības grāmatas "Lielbritānijas salu tautu pasakas un teikas", ko bērnībā pārlasīju simtiem reižu. Grāmatas pasaule, kurā blakus dzīvoja elfi un lēdijas, dūdinieki un paki, milži un gudrās Mollijas, bija tik fascinējoša, ka vēlāk jau izlasīju visu, ko varēju atrast par ķeltu tautu mitoloģiju, un var teikt, ka šī bērnības grāmatiņa ir rosinājusi manu vēlāko interesi par folkloru un tradicionālo kultūru," atklāj Gita Lancere.  

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio 5 žurnāliste Inese Pučeka lasa Annas Sakses pasaku "Saulgrieze". "Anna Sakse pasakās par ziediem ir ļoti skaisti apspēlējusi cilvēku ikdienu, sadzīvi, situācijas un emocijas. Man pasaka šķita saldsērīga, tā stāsta par cilvēku izvēlēm, ko nereti nākas nožēlot un samierināties - tādu realitāti stāsta Saulgrieze," bilst Inese Pučeka.  

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio Ziņu dienesta programmu vadītājs Lauris Zvejnieks lasa čehu tautas pasaku "Kā Honza ganīja zaķus". "Kādreiz, kad vecāki man lasīja priekšā pasakas, man ļoti patika tās, kur bija trīs tēva dēli: divi gudri, bet trešais - kāds nu sanāca. Kad latviešu pasakas bija izstāstītas, vecāki ķērās pie pasaules tautu pasakām, un man ļoti patika čehu tautas pasakas par Honzu. Viņš man šķita dižākais no dižākajiem varoņiem. Tikai vēlāk, kad sāku lasīt pats, sapratu, ka ir vēl dižāks, un tas ir Čingačguks, bet tas jau ir no piedzīvojumu stāstiem," savu izvēli par labu pasakai par Honzu atklāj Lauris Zvejnieks.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio Mācību centra vadītāja Ilze Vanaga lasa franču tautas pasaku "Trīs rožu krūmi un trīs uzticamie suņi". "Franču tautas pasaka "Trīs rožu krūmi un trīs uzticamie suņi" ļoti patīk maniem mazbērniem, tāpēc arī to izvēlējos lasīt," bilst Ilze Vanaga.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio Ziņu dienesta ziņu redaktors Aigars Rozenbergs lasa Māras Cielēnas pasaku "Ciemos pie Johanna Mušpapīra".

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Raidījuma Kā labāk dzīvot vadītāja Daina Jāņkalne stāsta latviešu tautas pasaku "Aizej - tur, nezin - kur".

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio ziņu redaktors Ģirts Auzāns lasa fragmentu no Žaņa Grīvas pasakas "Pasaka par Diegabiksi". "Pasaku par Diegabiksi izvēlējos lasīt, jo tā man bērnībā bija viena no mīļākajām pasakām, ko mamma lasīja vakaros pirms aizmigšanas. Kad mamma piekusa jau kuro reizi lasīt, atskaņoja šīs pasakas ierakstu vinila platē. Tad Diegabikša piedzīvojumus klausījos aktrises Veras Singajevskas stāstījumā. Mīļa pasaka, mīļas atmiņas!" stāsta Ģirts Auzāns.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio Ziņu dienesta raidījumu vadītāja Daira Kokoreviča stāsta latviešu tautas teiku "Kā zvēri Daugavu raka". "Es ļoti mīlu dzīvniekus, tādēļ jo sevišķi sirdij tuvas ir pasakas, kurās galvenie varoņi ir dzīvnieki. Jau no mazotnes biju pilnīgi pārliecināta, ka dzīvniekiem ir jūtas un domas, ka viņi savā starpā sarunājas un apspriežas. Pasakas tam visam ļauj noticēt - dzīvnieki runā savā starpā, runā ar cilvēkiem un spēj darīt brīnumu lietas. Tādēļ, manuprāt, ir jaukas tās pasakas un multfilmas, no kurām bērni apzinās, ka dzīvnieki ir mūsu mazie brāļi. Teika ''Kā zvēri raka Daugavu'' ir no latviešu klasikas dārgumu lādes, turklāt tajā ir arī zināma ironijas deva, kas liek pasmaidīt. Mūsu folklorā arī Dieviņš ir vīriņš, kurš staigā pa zemes virsu un runā ar zvēriem vienkāršā valodā. Latviešu pasakas man ir sevišķi mīļas un kādu dienu tās noteikti stāstīšu arī saviem bērniem," atzīst Daira Kokoreviča.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio 2 producents un programmu vadītājs Dzintars Tilaks stāsta Sergeja Kozlova pasaku "Ja manis nebūtu". "Šī ir viena no pasaciņām, kas ļauj padomāt - kā būtu, ja viss būtu citādi. Jautājums, uz kuru grūti atbildēt: ko tu darītu, ja manis nebūtu?  Tā ir pasaka par diviem, ļoti atšķirīgiem draugiem - Ezīti un Lācīti. Man patīk tāda draudzība, ka draugi var satikties katru dienu, vienkārši parunāt par sevi un pasauli sev apkārt. Tas ir labi pazīstamais "Ezītis miglā" , tikai šoreiz nav miglas un baiļu, šoreiz ir domas par draudzību," par izvēlēto pasaku stāsta Dzintars Tilaks.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio Pieci.lv dīdžejs Toms Grēviņš stāsta latviešu tautas pasaku "Suns par kurpnieku".

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio žurnāliste Zane Lāce stāsta latviešu tautas pasakas par dzīvniekiem. "Bērnībā man parasti mamma pirms gulētiešanas stāstīja pasakas, un es varēju tās neapnikusi klausīties. Kad mamma jau bija sagurusi no stāstīšanas, tad uz manu kārtējo - ”Vēl  vienu, lūdzu!” - viņa izlīdzējās ar īsajiem gabaliem: pasaku par zaķi un ezi vai vilku - Pliksāni, kura vārdu es allaž gaidīju ar smaidu, tik mīlīgs un komisks man tas šķiet vēl aizvien," par izvēlētajām pasakām atklāj Zane Lāce.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio valdes loceklis Uldis Lavrinovičs stāsta Māras Cielēnas pasaku "Pilsētas māja un lauku māja". "Abi mani bērni, mazi būdami, pirms gulēt iešanas allaž teica: "Tēti, tu, lūdzu, tikai nedziedi! Labāk pastāsti pasaciņu!" Tā kā istabā bija tumšs un lasīt no grāmatas pasakas man nepatika, tad kopā ar bērniem sacerējām jaunas pasakas ar izdomātiem vai aizgūtiem tēliem, bieži visneiedomājamākajās kombinācijās. Šoreiz gan pasaku lasīšu, bet visus vecākus aicinu - esiet kopā ar saviem bērniem un stāstiet viņiem pasakas. Tā ir neatkārtojama un lieliska sajūta," atzīst Uldis Lavrinovičs.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio 2 raidījumu vadītājs Roberts Ošiņš stāsta brāļu Grimmu pasaku "Brēmenes muzikanti". "Stāstīt brāļu Grimmu sirsnīgo pasaku „Brēmens muzikanti” izvēlējos tādēļ, ka tā ir viena no visspilgtāk prātā palikušajām bērnības pasakām. Tā man patīk tāpēc, ka pasakā galvenajiem varoņiem ir ass prāts un drosmīga sirds, savukārt attapīgos un bezbailīgos tēlus pavada dziesmas, tās ir viņu pavadoņi ceļā caur pasaku mežu. Arī manā ikdienā dziesma allaž ir kopā ar mani," stāsta LR2 programmu vadītājs Roberts Ošiņš.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Agnese Vasermane lasa brāļu Grimmu pasaku "Zeltmatīte". "Brāļu Grimmu pasaka par Zeltmatīti ir ļoti sirsnīga pasaciņa par mazu, skaistu meitenīti zeltainiem matiņiem, kas, staigājot pa mežu, ieklīst būdiņā, kurā mīt trīs lāči, kas tobrīd nav mājās. Meitenīte paēd no lāču bļodiņām, izmēģina, kā ir sēdēt lāču krēsliņos, līdz beidzot aizmieg vismazākā lācīša gultiņā. Pārnākdami mājās, lāči ir bezgala dusmīgi, taču Zeltmatītei brīnumainā veidā izdodas izglābties. Tā kā bērnību esmu pavadījusi lauku mājās Ainažos, kas ir uz robežas ar Igauniju, iztēlojos, ka pasakā stāstītais ir noticis turpat netālu esošajā mežā. Nereti šajā pilsētā parādījās runas, ka Latvijā no Igaunijas ir ieklīduši lāči…,"  stāsta Agnese Vasermane.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Raidījuma Kultūras rondo veidotāja Laima Slava lasa Cecīlijas Dineres "Poēmu par gliemezīti". "Cecīlijas Dineres „Poēma par gliemezīti” ir smeldzīgs stāsts par diviem brāļiem. Viena gliemeža garais un piedzīvojumiem bagātais ceļš, lai satiktu brāli, ir mērķtiecīgs un aizraujošs. Interesantākais, ka poēmas skumjās beigas ilgošanās un mīlestības sajūtu turpina, lai arī grāmata jau aizvērta…" atklāj Laima Slava. "Es vairs neatceros, kā šo grāmatu izlasīju pirmo reizi, jo tā iznākusi 1982. gadā, kad biju jau vidusskolniece. Taču labi atceros, kā grāmatas ilustratorei Lilijai Dinerei (Cecīlijas Dineres meitai) atklāju, cik mīļš man gliemeža stāsts. Šo poēmu neskaitāmas reizes esmu lasījusi saviem dēliem, kad viņi bija mazi, un arī viņiem tā ļoti patika. Varbūt tādēļ, ka viņi zina, ko nozīmē būt brālim. Grāmata mūsu mājās glabājas mīļāko grāmatu plauktā. Un šī bija piemērota reize, lai nolasītu to radioklausītājiem."  

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". LR1 raidījuma Kultūras rondo vadītāja Ingvilda Strautmane stāsta latviešu tautas pasaku "Princese stikla kalnā". "Latviešu tautas pasakā "Princese stikla kalnā" ir daudzi algoritmi, kuri vēlāk parādās gan citās pasakās, gan lugās. Gan tas, ka kāds, kurš sākumā izskatījies kā muļķītis, patiesībā ir visgudrākais un lādzīgākais. Gan tas, ka bailes nav labākais sabiedrotais. Gan tas - ka neatlaidība un doma nevis par algu, bet par kalna virsotni ved uz īstajām virsotnēm. Tāpēc arī izvēlējos šo pasaku," stāsta Ingvilda Strautmane.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Raidījuma Laikarata riti vadītāja Iveta Medene dzied savas mīļākās miega vilkšanas dziesmiņas un stāsta pasakas par peli un Laimes māti. "No senseniem laikiem latviešu tautas dziesmās miega vilcēja ir pele. Tā velk miegu vezumiem caur šķirbām, logiem, krāsni, liek to pa saujām, pa riekšavām mazā gulētāja pagalvī, kur pēcāk pati klusiņām ieguļas un aizmieg kopā ar mazuli. Šīm miega dziesmām ir maģisks spēks, jo tajās savijas īstenība un sapņi. Cik māmiņu un tētu, tik arī miega dziesmiņu un pasaku, tik mīļu domu un rūpju par bērna nākotni un mūžu," stāsta Iveta Medene.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Uģis Lībietis, ārzemju korespondents Latvijas Radio Ziņu dienestā, lasa Māras Cielēnas pasaku "Brašais sīcis". "Māras Cielēnas pasaku "Brašais sīcis" es izvēlējos tāpēc, ka man pašam mājās ir deviņus mēnešus vecs, brašs sīcis vārdā Linards. Gribētos cerēt, ka arī mans puika būs tikpat drosmīgs, saprātīgs un varbūt arī tikpat daudz kā tētis interesēsies par ieročiem un, kas zina, varbūt arī nākotnē būs mednieks!" tā Uģis Lībietis.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Raidījuma Monopols producente un vadītāja Arita Grīnberga lasa Annas Sakses pasaku "Zaķkāposti". "Puķes ir mana vājība. Manuprāt, ziedi, vai vienkāršas lauku puķes ir Dabas mātes augstākā pilotāža. Nav nevienas puķes, kura būtu necila, aso dadzi un kautro bezdelīgactiņu ieskaitot. Lūk, tieši tāpēc es gribu par šo brīnumu stāstīt maziem un lieliem klausītājiem ar Annas Sakses vārdiem. Neatceros, kad šīs pasakas lasīju pirmo reizi, bet tās blakus man bijušas visu dzīvi. Tik skaidras, patiesas, vizualizējamas savā vienkāršībā! Varētu izvēlēties jebkuru – gan par magoni, gan mežābeli, gan jasmīnu vai naktsvijoli. Bet šovakar, mazo Draudziņ, stāstīšu Tev Annas Sakses pasaku par Zaķa kāpostiem. Un notici, jo – tā tiešām bija!" pasakas izvēli pamato Arita Grīnberga.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". LR3 Klasika direktore Gunda Vaivode lasa Māras Cielēnas pasaku "Muzikants un viņa sieva". Māras Cielēnas pasaku "Muzikants un viņa sieva" izvēlējos tāpēc, ka pirms apmēram 12 gadiem saņēmu to kā dāvanu no pašas autores. Klāt bija kartīte: "Gada sākumā nejauši uzgāju šo savu sen sacerēto pasaciņu, un man sagribējās to aizsūtīt Jums - vienkārši tāpat, lai pavēstītu, ka priecājos būt uz "Klasikas" viļņa, kas skumjas dara skaistas un līksmi - dziļu... Paldies! Māra Cielēna"

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio mārketinga direktors Andris Morkāns stāsta latviešu tautas pasaku "Vectēva padoms". "Mūžam aktuāla pasaka, šķiet, pat vēl aktuālāka nekā pirms simt gadiem," savu izvēli pamato Andris Morkāns.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Radioteātra vadītāja Māra Eglīte stāsta latviešu tautas pasaku "Ar līdakas palīgu". Pasaka izvēlētā, pārlapojot grāmatu "Latviešu tautas skaistākās pasakas".

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Pieci.lv programmu vadītāja Marta Grigale lasa Imanta Ziedoņa pasaku "Pasaka par pogu". "Man bērnībā ļoti patika dažādām lietām piešķirt iztēlotus dzīvesstāstus. Mana mīļā vecmāmiņa Silvija bija spiesta teju ik dienu izgudrot jaunus stāstus par izfantazētiem tēliem un, jāatzīst, viņai tas izdevās brīnišķīgi. Tieši viņas pašsacerētās pasakas bija man vismīļākās. Miglaini atceros, vai šajos stāstos mēdza figurēt arī pogas, precīzāk, viena konkrēta poga. Diemžēl Silvijas pasakas bija improvizētas, tapa uz vietas un nav iemūžinātas uz papīra. Bet ir Imanta Ziedoņa "Pasaka par pogu", kas arī ir ļoti sirsnīga un atsauc manī siltas bērnības izjūtas," stāsta Marta Grigale.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Raidījuma Pēcpusdiena veidotājs Jānis Krops lasa Imanta Ziedoņa "Zaļo pasaku". "Man jau skolā šī pasaka šķita ļoti interesanta. Kad literatūras stundās skolotāja mums lika lasīt Imantu Ziedoni, šķita, ka viņa radošums bija pārāk abstrakts. Bet "Krāsainās pasakas" allaž izcēlās ar sulīgu devu humora un ironijas, kas tiešām palika atmiņā. Tikai vēlāk, lasot Imantu Ziedoni vēlreiz, sapratu, cik dziļš ir viņa talants. Bet to es nekad nebūtu sapratis, ja no skolas laika tik dziļi atmiņā nebūtu palikusi "Zaļā pasaka"," par izvēlēto pasaku stāsta Jānis Krops.  

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Pieci.lv ziņu redaktore Līva Alksne lasa Imanta Ziedoņa "Zilo pasaku". "Cerība mirst pēdējā, tāpēc arī Pasaka par Zilo Cerību zirgu ir nemirstīga. Cerība uztur dzīvu pat vislielāko pesimistu un ikkatrā vietā, kur ir kaut viens cilvēks, mīt arī cerība. Vēl jau var teikt, ka cerība ir muļķa mierinājums, bet tā jau ir katra paša izvēle, kuram domas virzienam sekot," par izvēlēto pasaku bilst Līva Alksne.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Māra Krontāle stāsta latviešu tautas pasaku "Ķēniņa avju gans". "Šī pasaciņa man patīk, jo māca, kā dzīvē panākt savu ar pacietību, labestību un skaistu muzicēšanu," atzīst Māra Krontāle.  

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Eduards Liniņš lasa savas bērnības mīļāko grāmatu - Alberta Kronenberga poēmu "Sprunguļmuižā gadatirgus". Otrais vakars.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Eduards Liniņš lasa savas bērnības mīļāko grāmatu - Alberta Kronenberga poēmu "Sprunguļmuižā gadatirgus". Pirmais vakars.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Mairita Znotiņa stāsta Māras Cielēnas pasaku "Harijs un ziema". "Šo pasaku neskaitāmas reizes esmu  lasījusi priekšā savam jaunākajam dēlam Miķelim. Mani burtiski fascinē autores rakstītais, jo man pašai tuvāka vasaras svelme, ne ziemas spelgoņa. Bet šī pasaka man atgādina, cik daudz brīnišķīgu notikumu risinās arī ziemā - gatavošanās Ziemassvētkiem, paši svētki, ar tiem saistītas brīvas dienas utt. Un cik svarīgi apzināties to, kas iepriecina, nevis rada īgnu noskaņojumu...," atzīst Mairita Znotiņa.  

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio skaņu ierakstu daļas vadītājs Māris Briežkalns stāsta Annas Sakses pasaku "Eža puķe".

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Pieci.lv žurnāliste Ieva Upīte lasa latviešu tautas teiku "Kā putni dziedāt mācījušies". "Bērnības mīļākā grāmata man bija "Latviešu tautas teikas", kurā bija apkopoti vairāki īsi un gari stāsti. Teikas lasīju labprātāk nekā pasakas, jo šķita mīļākas un tuvākas. Teikas bija par visu - dabu, pilsētām, dzīvniekiem un dievībām. Šoreiz vēlos padalīties ar vienu no mīļākajām teikām - par to, kā putni iemācījušies dziedāt," stāsta Ieva Upīte.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Sandra Glāzupa lasa franču pasaku "Jautrais Žanno un fleite". "Bērnībā man ļoti mīļa bija pasaku grāmata "Burvju ota", kurā ir apkopotas dažādu tautu pasakas, tāpēc arī šoreiz izvēlējos lasīt vienu tām," atklāj Sandra Glāzupa.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Agnese Linka lasa lietuviešu autores Jurgas Sakalauskaites pasaku "Pelītes Spicītes aizraujošais ceļojums kosmosā". "Nu jau abi mani bērni ir tajā vecumā, kad labprāt klausās pasakas, taču izvēli joprojām biežāk ir lielās māsas, sešgadniece Karlīnas Elzas ziņā," stāsta raidījuma Ģimenes studija vadītājas Agnese Linka. "Domāju, ka "Pelīte Spicīte" Karlīnai iet pie sirds tāpēc, ka šie stāsti ir ļoti reāli un mūsdienīgi - pelīte ceļo uz Austrāliju, dibina savu uzņēmumu, remontē mobilo sakaru torni, u.t.t. Tajā pašā laikā sižetos neiztrūkst fantāzijas un pat fantastikas elementu... Es, savukārt, labprāt lasu viņiem abiem priekšā par Spicīti, jo šī naskā būtne patīkami "atsvaidzina" spēcīgi dominējošo princešu pasaku nebeidzamo saldmi."

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Raidījuma Monopols vadītājs Ingus Ulmanis lasa latviešu tautas pasaku "Eža kažociņš".

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Jānis Ramāns lasa lietuviešu tautas pasaku "Egle - Zalkšu karaliene". Saviem trim bērniem Latvijas Radio ziņu programmu vadītājs Jānis Ramāms parasti stāsta izdomātas pasakas, bet šoreiz lasīt izvēlējies pasaku par mīlestību.

Cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Latvijas Radio valdes priekšsēdētājs Aldis Pauliņš lasa Māras Cielēnas pasaku "Avīze un tauriņš".

Jaunums - cikls "Radio darbinieki stāsta savas mīļākās vakara pasakas". Gunārs Jākobsons lasa pasaku "Zaķis un bruņurupucis" "Tuvojas Radio dzimšanas diena un nāk arī olimpiskais gads. Tālab pasaciņa būs par sportu," tā par izvēlēto pasaku saka Gunārs Jākobsons. Galvenās personas divi draugi un izcili skrējēji - zaķis un bruņurupucis.

Franču tautas pasaku "Mazā sardīne" 2010. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Kaspars Zāle. Reiz dzīvoja vīrs un sieva, kas bija ļoti, ļoti trūcīgi. Kādu dienu sieva saka: "Manu nabaga vecīt, mums vairs nav ne maizes, ne aizdara. Kā lai iztiekam? Ja tu aizietu pamakšķerēt, mēs varētu pārdot zivis un tā tikt pie maizes!" Vīrs dodas uz upi, tomēr viņam pagalam neveicas: visu augu dienu - ne asakas! Kad nu viņš grib doties mājās, beidzot uzķeras maza sardīnīte, kura lūdzas, lai vīrs to apžēlojot. Sagādāšot visu, ko vien viņa sirds kāro! Lai notiek! Vīrs saka - tā un tā, abiem ar sievu trūkstot gan maizes, gan aizdara. "Ej vien mājās, galds jau ir klāts," saka sardīnīte un, laimīgi tikusi no makšķerāķa vaļā, iepeld savā aliņā. Vīrs aiziet mājās, un patiesi: galds klāts ar daždažādiem gardiem ēdieniem! Pastāstījis sievai, kas ar viņu atgadījies, abi krietni paēd, padzer un laimīgi dodas pie miera. Nākamajā rītā sievai nav un nav miera: jā gan, gardais azaids ir laba lieta, bet vēl tik daudz kā viņiem trūkst! Lai vīrs aizejot un sardīnei palūdzot labāku māju. Paklausījis sievai, vīrs noiet pie upes, sasauc sardīnīti un atstāsta sievas lūgumu. Mazā zivtiņa atbild, lai tik ejot mājās, jauna māja jau gaidot! Patiesi: vecās būdas vietā paceļas jauna, grezna māja. Taču miers tajā ilgst vien dažas dienas, jo sievai jau atkal prātā jaunas un jaunas iegribas. Te sardīnei jānokārto, lai mājā būtu jaunas mēbeles, te jāsagādā jaunas drēbes, un visbeidzot - arī grezna kariete, kuras priekšā dīžājas divi kumeļi un aptekā divi sulaiņi. Kādu laiku vīrs un sieva dzīvo kā īsts karaļpāris: augām dienām braukā apkārt brīnumskaistajā karietē, izpelnoties skaudīgo kaimiņu apbrīnu: sak', no kurienes šiem tāda bagātība?! Kādu dienu, karietē braukdami, viņi sastop vecu ubadzi, kura lūdz to kādu gabaliņu pavest - esot ļoti nogurusi, tālāk nevarot ne pakustēt. Sieva, ieraudzījusi ubadzes skrandas, sarauc degunu un karietē iekāpt neļauj vis. Vīrs, negribēdams ķildoties ar sievu, liek kučierim braukt tālāk. Nu vecā ubadze izslejas visā augumā... Viņa ir - jā, jā, ne tikai tā pati mazā sardīnīte, bet visīstākā brīnumdare feja! Ar savu bozi viņa piesit pie karietes: tā pārvēršas par krietnu ķirbi. Pieskaras zirgiem: viens pārtop par uti, bet otrs - par blusu. Bet vīrs un sieva, par sodu savām ļaunajām sirdīm, atkal nokļūst nabagu kārtā...

Vācu tautas pasaku "Paceplītis un lācis" Ojāra Ambaiņa tulkojumā 2007. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Rūdolfs Plēpis. Kādu dienu lācis un vilks iziet mežā pastaigāties. Te lācis, saklausījis kāda putna skaisto dziesmu, prasa vilkam, kas tas īsti esot par putnu, kas tik jauki dziedot. "Tas ir putnu ķēniņš, kura priekšā mums visiem galvas jānoliec," bijīgi skan vilka atbilde. Ja tā, lācis nekavējoties grib redzēt ķēnišķo pili. Vilks šo domu noraida, sacīdams, ka visupirms jāpagaida ķēniņienes kundze: tikai tad varēšot doties audiencē pie Viņa gaišības, kurš, starp mums runājot, ir visparastākais paceplītis. Kad atlido paceplīša kundze ar barību knābī, lācis atkal gatavs gājējs. Taču vilks viņu aiztur: lai taču ķēniņu pāris aizlido, tad varēs iet viesos. Kad nu beidzot lācis ielūkojas koka dobumā un ierauga tur bariņu paceplīšu jaunuļu, viņš nicīgi izdveš: "Un tā esot ķēniņa pils?!"  Nosaucis ligzdu par nožēlojamu, bet mazuļus – par bezgožiem, lācis grasās čāpot prom. Taču jaunie paceplīši protestē lāča vīpsnai, piedraudot, ka no vecākiem tas dabūs pamatīgas sukas. Kad paceplīšu pāris atgriežas ligzdā, mazie draud nepieskarties ne mušas kājiņai, kamēr netiks izcīnīta taisnība: viņi tikko kā nosaukti par bezgožiem, bet viņu māja – par nožēlojamu! Ko nu darīt vecākiem? Abi aizlido pie lāča, un, nodēvējot to par veco rūkoņu, piesaka tam karu. Asiņainā karā būs jānoskaidro, kam šajā mežā taisnība! Lācis uz izšķirošo kauju izsauc visus četrkājaiņus, govis, zirgus, ēzeļus, briežus un stirnas ieskaitot. Tikām paceplītis atkal sasauc visus, kas lido pa gaisu: arī odus, sirseņus, bites un mušas... Kaujai tuvojoties, atjautīgais paceplītis sūta odu, kam slepeni jāizlūko, kurš no zvēruļiem iecelts par četrkājaiņu ģenerāli. Ods noskaidro, ka apspriedē par ģenerāli iecelta lapsa. Kaujas parole šāda: ja kūmiņš savu kuplo asti tur paceltu, kaujā viss rit labi. Ja aste nolaista, visiem jābēg, ko kājas nes. Paceplītim to tikai vajag zināt... Kad pienāk izšķirošās kaujas diena un karotāji dodas cīņā, paceplītis lejā nosūta sirseni, kuram jānosēžas lapsai uz astes un jādzeļ, cik spēka. Lapsa turas, ko spēj. Taču, saņemot trešo dzēlienu, kūmiņš neiztur un iežmiedz asti starp kājām. To redzot, četrkājaino karapulks bēg, ko kājas nes. Nu paceplīšu pāris lepni aizlido pie saviem bērniem, bet tie ietiepušies: kamēr lācis neatnākšot un nenolūgšoties par goda un cieņas aizskaršanu, tikmēr šie ne kumosu mutē neņemšot! Ko seniori? Lido atkal pie lāča, lai darītu zināmu savu atvašu prasību. Ja lācis to nepildīšot, ribas tam saspaidīšot zili melnas! Kas lācim atliek? Darīt, kā ķēniņu pāris liek... Bet paceplīši pēcāk ēd, dzer un līksmojas līdz vēlai naktij, kamēr viņus uzveic saldumsalds miedziņš.

Annas Sakses pasaku "Sniegpulkstenīte" no krājuma "Pasakas par ziediem" 2005. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Imants Skrastiņš. Kad Sniegamātei piedzima meitenīte, viņa ilgi domāja, kā to nosaukt. Domāja, domāja, kamēr izdomāja un nosauca to mīlīgā vārdā — Pārsliņa. Pārsliņa bija balta meitiņa baltiem matiņiem, gulēja baltā gultiņā un sedzās ar baltiem mākoņu paladziņiem. Kad Pārsliņa bija pieaugusi, sāka nākt precinieki. Atnāca Mēness, bet Pārsliņai tas nepa­tika — tāds nodzēries plikgalvis un naktsputns vien bija. Klimst visu nakti pa debesu krogiem, bet dienā palien zem mākoņa un guļ nost. Atnāca Saulesstars, bet Pārsliņa arī to noraidīja. Pārāk karsti viņš zvērēja mīlestību, lai varētu ticēt... Tad noskaitās Sniegatēvs un bargi pateica meitai: "Ja tu pati nevari sev izvēlēties vīru, tad no­tiks mana griba!" Un viņš aizlaida ziņu debesu zilgmes valdniekam Vējam, kuram zināja četrus dēlus vēl esam nepre­cētus. Atbrauca Vējš rakstītās kamanās, kā zvaniņi noskanēja straujajiem kumeļiem pie iemauktiem piesa­lušās ledus tilkas. Pārsliņu saderēja Vēja vecākajam dēlam Ziemelim. Laimīgā Sniegamāte locīja meitai pūru. Pēļus un spilvenus piebēra ar mīkstām sniega dūnām, vīlēja un šuva baltus mākoņu palagus, savēra uz diedziņiem mirdzošas ledus krelles. Skaista kā princese izskatījās Pārsliņa, kad sabrauca kāzinieki. Priecājās radi, vēlēja laimes, slavēja jaunā pāra skaistumu un saderību, tikai Pārsliņa nejuta savu sirdi straujāk iepukstamies, kad, visiem pie galda saucot "Rūgts! Rūgts!", viņas mutei pieskārās Ziemeļa aukstās lūpas. "Es nespēšu viņu mīlēt," Pārsliņa nopūtās tik klusi, ka to dzirdēja tikai viņas māte. "Nebūs manai meitiņai laimes," iedrebējās mātes sirds. Kad dzīres jau sita augstu vilni, jaunais vīrs uz­ sauca brālim Dienvidam, lai tas uzspēlējot kādu dejas meldiju. Un Dienvids nosēdās uz mākoņa malas, iz­ņēma no azotes savu stabuli un sāka spēlēt. Maiga melodija dūdoja un vijās, un Pārsliņa izgāja dejot. Viņa griezās un virpuļoja, piesizdama savu sidraba kurpīšu skanošos papēdīšus, bet aušīgais dieveris Austrums sita plaukstas un smējās. Tikai skumjais Rie­tums sadrūma arvien vairāk, līdz sāka raudāt, atspiedis galvu pret tēva plecu. "Mans dēls, kāpēc tu raudi tik jautrā brīdī?" neizpratnē jautāja tēvs. "Gribu zināt, kāpēc tu Pārsliņu ieprecināji brālim, nevis man... Kāpēc man nebūs tik skaistas sievas?" šņukstēja Rietums. Tagad arī Dienvids pacēla savas zilās acis pret Pārsliņu, un tās sastapās ar jaunuves dzirkstošo skatienu. Dienvida stabule sāka skanēt vēl maigāk, tā dziedāja tikai Pārsliņai, un Pārsliņa dejoja tikai Dienvidam. Sniegamāte zem galda paslepus lauzīja rokas: kas gan notiks, kad to pamanīs niknais un straujais Zie­melis? "Meitiņ, meitiņ, valdi savu sirdi..." Bet kas vairs var savaldīt sirdi, kad tajā pamodusies mīlestība? Vai Pārsliņa būtu spējusi to, ko nespēj cilvēki — ne jauni, ne veci, ne muļķi, ne pasaules gudrie! Varbūt Ziemelis, aizņemts sarunā ar Sniegatēvu, arī nebūtu nekā pamanījis, ja skaudīgais Rietums nepiegrūstu viņam pie sāniem: "Tava Pārsliņa tūlīt izkusīs brāļa Dienvida kar­stajos acu glāstos..." Niknumā zvērodams, Ziemelis trieca dūri pret galdu un uzkliedza Dienvidam: "Bāz azotē savu stabuli, vai arī es to salauzīšu! Es vairs netaupīšu tavus rožu dārzus un ābeļu dārzus. Vēl šonakt es tiem uzpūtīšu savu elpu, tad rīt tu varēsi šūpoties nokaltušajos zaros un raudāt siltas asaras," Ziemelis drau­dēja brālim. Laikam taču mīlestība vislabāk var pateikt padomu, kā glābt to, kas tavam mīlamajam ir dārgāks par dzī­vību. Ziemelis vēl nepaguva ievilkt elpu, kad Pārsliņa, redzēdama Dienvida acis satumstam, ātri atrāva vaļa savus pūrā dotos pēļus un acumirklī Dienvida dār­zus kā balta seģene noklāja sniegs. Ne rozēm, ne ābelēm nekā vairs nevarēja nodarīt Ziemeļa ledainā elpa. Kā prātu zaudējis, Ziemelis tagad mēģināja atriebties Pārsliņai. Viņš atvēzējās pret viņu ar savu pātagu, bet Pārsliņa veikli izvairījās. Tad Ziemelis nosvieda pātagu un metās uz Pārsliņu. "Kāzas beigušās!" viņš kliedza. "Tagad es tevi vedīšu uz mājām un ieslēgšu tumšā pagrabā. Tur tevi sagrauzīs žurkas un peles, tu — nepaklausīgā sieva!" Laikam taču arī Dienvidam mīlestība pateica, kā glābt to, kas viņa sirdij bija kļuvusi dārgāka par dzī­vību. Viņš pieskāva sev pie krūtīm Pārsliņu un lidoja ar to uz saviem dārziem. Ziemelis iegaudojās kā aizšauts vilks un, neaizmirsis pagrābt pātagu, dzinās viņiem pakaļ. Sarkanas svītras zibēja tumšajās debesīs, kur gaisu kapāja Ziemeļa pātaga, bet viņa aurošana tricināja gaisu, ka pērkona grāvieni. Bet kur varēja Dienvids noslēpt Pārsliņu no Ziemeļa dusmām? Viņš nolika to zem rožu krūma un teica, lai pagaidot viņu te, kamēr viņš izcīnīšot grūto div­kauju ar brāli. "Noskūpsti mani, pirms aizej, mans mīļais, mans vienīgais, un es tevi gaidīšu te kaut visu mūžu." Un Dienvidvējš skūpstīja Pārsliņu maigi un ilgi, līdz juta, ka mīļotā saplok viņa skavās un kā rasas piliens norit un saplūst ar zemi. "Kur viņa? Kur palika viņa?" — purinādams brāli, tincināja pieskrējušais Ziemelis. "Es redzēju, nupat tu viņu skūpstīji!" "Ak brāli, nav mums vairs ko naidoties," skumji atbildēja Dienvids. "Lūk, tur viņa tagad guļ, kā rasas piliens, kā asara, savienojusies ar zemi." "Ha, es viņai neticu un neticu arī tev," zobus griezdams, atbildēja Ziemelis. "lai viņa nekad ne­varētu celties, es viņai uzvelšu ledus vāku." Reizi pa reizei Dienvidvējš iet aplūkot savus rožu dārzus un ābeļu dārzus. Un, lai tas ir ziemas vidū vai agrā pavasarī, Pārsliņa jūt viņa tuvumu, ar savu elpu atkausē ledus vākā mazu lodziņu un pabāž galviņu, lai ieskatītos sava mīļotā zilajās acīs. Bet cilvēki, kas ierauga mazo baltgalvīti, nez kāpēc kļūst priecīgi un stāsta cits citam kā lielu notikumu: "Tu zini, dārzā jau uzziedējusi Sniegpulkstenīte!"  

Kārļa Skalbes pasaku "Lācis un pelīte" 2004. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojusi aktrise Vera Singajevska (1923-2014). Reiz kādā mežā sirsnīgā draudzībā dzīvoja lācis un pelīte. Lācis ir lēns un slinks – guļ, sapņojot vaļā acīm par medus kārēm, kamēr pelīte čakli jo čakli tekā un čabinās viņam apkārt cauru dienu: te guļvietu sakārto, te aiz auss pakasa, te pakakli paieskā. Lācis nevar vien nobrīnīties par pelītes čaklumu: kamēr viņš nožāvājas, pelīte jau trīsreiz aptek ap žagaru blāķi, kurā viņš snauduļo! Uz ziemu lācis ierokas uz guļu žagaru blāķī, bet pelīte ieritinās tā pūkainajā ausī, čukstēdama pekainim medainas pasaciņas. Uz pavasara pusi mežā ieskrien vējš: tas purina egles, plēš ledainās skujas, izsvaida čiekurus un visbeidzot iztraucē lāci no miega! Pelīte saka – tas esot tikai Skujplēsis, kurš nometis viņai čiekuriņu. Nākamās mieru patraucē no kokiem pilošās lāstekas. Bet, kad jau pavasara ūdeņi sāk plūst, ledus iet un pie celma skudras tekalēt, lācis ir kājās un aiz prieka par pavasari ierēcas tā, ka putni sasit spārnus! Te vienbrīd, kad sniegs jau nokusis, mežā ienāk bezgaldaiļš runcis. Sūnās uzmanīgi likdams ķepiņas, viņš rūpīgi jo rūpīgi apskata itin visu – ik zariņu, ik lapiņu, ik zāles stiebriņu. Bet mazas pelītes viņam patīk no visa vislabāk! Tā nu dienām ilgi runčuks sēž pie žagaru kaudzes. "Nudien, viņš ir manī iemīlējies," nosarkusi prāto pelīte, mulsdama no runča degošā skata. Un viņš patiesi ir tik skaists, tik maigām ķepiņām, tik tīrīgs, tik balts! Pelītes sievišķīgajai sirdij tas nepaliek nepamanīts, un kādu vakaru tā lācim teic, ka iziešot laukā pastaigāties. Lācis neliedz ar' – kā gan viņš, nabags, var zināt, ka aiz žagaru kaudzes gaida runcis, asti izslējis?! Ak, vai... Pelīte kā gāja, tā aizgāja. Tikai lācis, ilgi nerimis, staigā pa mežu, gaužas asaras liedams. Kur tās nokrīt, tur izaug maigas, zilas puķītes, ar kurām vēl tagad pilni meži...

Skaidrītes Kaldupes pasaku "Kaņepītis" 1994. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojuši aktieri Esmeralda Ermale, Laila Kirmuška, Andris Morkāns un Dainis Porgants. Kādai mātei bijuši trīs dēli: vecākais – vara un sudraba kalējs, vidējais bijis dreimaņa amatu izmācījies, bet trešais pastarītis –  spriguļa cilātājs, kunga rijas kūlējs. Reiz māte saka: "Jums, dēli, kopā jāturas. Pa vienam iedami, pasaulē pazudīsiet. Cik esmu jums spējusi sakrāt, tik esmu devusi. Nu pēdējais dārgums palicis – pelēkzaļā kaņepju kodeļa. Kurš to ņems?" Kodeļu paņem jaunākais dēls. Drīz māte nomirst, vecākie brāļi uzsāk savu dzīvi, bet jaunākais apmetas mazajā namiņā. Nolicis galvu uz kaņepju kodeļas, viņš bieži nevar aizmigt. Reiz, kad viņš pie sevis klusi un sirsnīgi raud, atskan maza, sīka balstiņa, kura vaicā, kālabad puisis raudot. Tā un tā - kā viņam neraudāt? Pasaulē palicis gluži viens pats. Mazās balss īpašnieks sakās esam Īkšķītis-Kaņepītis. Ja jaunākais dēls būšot šim draugs, palīdzēšot tam caur uguni un ūdeni iet. Tāds mazs knīpa, bet runā īstu spēkavīra valodu! Nākamajā rītā, ejot kunga riju kult, Kaņepītis pošas līdzi. Jaunākais dēls sūdzas, ka alga viņam niecīga, bet vai nabaga spriguļnieks var taisnību prasīt? Šādā gadījumā Kaņepītis tam iesaka divi rijas pieprasīt nokult – tad arī alga būšot lielāka. Jaunākais tā i dara: pieprasa divas rijas izkult līdz palaunagam. Par to vagars sola divas cepures, pilnas graudu. Kad rijas patiesi izkultas, vagars šļupst, ka divu cepuru taču puisim neesot, turklāt kabatas cauras: kā tik daudz graudu aiznesīšot? Došot tam trīs auzu graudus. Kaņepītis saka priekšā, kas darāms: lai puisis sakot, ka draugs solījies tiem pašiem pakaļ atbraukt. Kur bijis, kur ne, patiesi: pa ceļu gar kungu māju brauc trijjūgs – bet kāds! Trīs zvirbuļi velk no salmiem pītus rateļus rieksta čaulas lielumā, bet rateļos sēž... Kaņepītis. Piebraucis pie vagara, paņem trīs auzu graudus un kučierē mājās. Vagars smej, vēderu turēdams. Izskrien lielskungs un sauc, lai trijjūgs pagaidot. Bet kas tev deva! Kaņepītis tik laiž mājās, kungu neklausīdams. Kas par lielu drosminieku! Kad zvirbuļu pajūgs iebrauc treju brāļu pagalmā, atskrien jaunākā dēla brāļi un abas sievas. Kaņepītis stādās priekšā – sak', tā un tā, dzīvojot māmuļas dotajā kaņepju kodeļā. Ai, ai, brāļi nuu saprot, ka neparedizi darījuši, ierādot pastarītim vietu pie durvīm. Klāj tagad viņam gultu goda kambarī... Tikām lielskungs skraida kā lapseņu sadzelts un grib mazo drosminieku rokā dabūt. Kaņepītis lepni teic, lai kungs nākot pie šā. Bet šādus tādus viņš nepieņemot – tikai ļaudis darba drēbēs. Kungs tad arī uzvelk skrandainas drēbes, noiet pie brāļiem, ieiet istabā, taču... neviens to nenāk sagaidīt. Bet, kad nu beidzot ierauga skrandaini, visi tam zvetē pa abām ausīm, smiedamies – šitas skrandainis par kungu sevi sauc?! Tā nu kungs dabū par visiem grēkiem. Bet otrā dienā liek klētniekam piebērt pilnu vezumu ar miežu un rudzu miltiem un atvest rijas kūlējam.  

Stāstu "Klāra Klukste dabū draudzeni" no Olvenas Bouinas grāmatas 1990. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojuši Vera Singajevska, Helēna Laukmane, Irīna Tomsone, Harijs Gerhards, Ēriks Brītiņš, Tālivaldis Āboliņš, Astrīda Vecvagare, Svetlana Bless, Miervaldis Ozoliņš, Aīda Ozoliņa, Vaironis Jakāns, Aldis Kusiņš un Ivars Brakovskis. Komponiste – Elga Igenberga. Kādā agrā sestdienas rītā Pērle Pēkšķe lēnām čāpo pa pagalmu. Viņas knābis gluži vai smaida apziņā, ka stāstāmas jaunas ziņas. Viņa taču redzējusi Karmenitu! Pagalmā sākas īsts lērums, un ar jautājumiem pēkšķētāja tiek gluži vai apbērta... Kas tā tāda – Karmenita? Nu, melno Karmenitu takš vakar saimnieks atvedis, un pagalmā tā ieradusies uz palikšanu. Tikai no malas tā izskatoties pēc parastas vistas, taču īstenībā viņai esot pat ciltskoks! Te arī Karmenita lepni iesoļo pagalmā, vēlēdamies iepazīties ar vietējiem ļaudīm. Kad visi tai stādījušies priekšā, Karmenita lielmanīgi paziņo, ka esot Melnā Minorkiete no spāņu cilts un, spāniskajā akcentā augstprātīgi nočiepstējusi, ka ar tik prastiem ļautiņiem tai nav nekā kopīga, lielīgi aizgorās projām. Pagalma iemītnieku saime pukojas un šķendējas, rājas un dusmojas: sak' tas esot kaut nedzirdēts, kā tāda jaunpienācēja TĀ varot apvainot vietējos ļaudis! Šausmas, cik uzpūtīga... Taču citā ieskatā ir āzis Augustiņš, kuru Karmenitas stāsts par Spāniju dikti savaldzinājis. "Mek-mek-mek – fandango! Mek-mek-mek – fandango!" – viņš lēkā, skaņi mekšķēdams. Viss, kas svarīgs, taču nāk no Spānijas! Pārēji gan uzbaras, ka nav vajadzības uzpūtīgo Karmenitu vēl vairāk uzmundrināt - jau tā pārāk neciešami izdarījusies, tomēr ideja par to, ka Spānijā viss ir labāk, nekā šeit, rod auglīgu augsni. Sak', kur kāds spānisks lakats, kāds žilbinošs aksesuārs? Karmenita ir gatava palīdzēt, līdz viss zvēruļu bariņš izskatās, kā nākas. Lai šo jauko brīdi nosvinētu, melnā daiļava ielūdz visus uz tēju! Kad saviesīgā vakara gaitā Karmenita turklāt pastāsta par vēršu cīņām Spānijā (kuras pati, starp mums runājot, nekad nav redzējusi), pagalma iemītniekiem ideja rokā - jāsarīko pašiem savas vēršu cīņas! Par toreadoru izvēlot pašu Karmenitu, sākas tāds jampadracis, kāds šajā pagalmā vēl nav pieredzēts... Gaisa jaucējai nākas vien atzīties, ka nav nekāda spāniete, vien parasta vistiņa – nu, gluži kā Klāra. Nosolījusies, ka vairs nekad neizliksies par labāku esam, lielībniece kļūst par Klāras labāko draudzeni.  

Donalda Biseta pasaku "Princese Nīna un tīģeris" no cikla "Sarunas ar tīģeri" 1987. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojuši aktieris Rūdolfs Plēpis un Mārtiņš Strelēvics. Sensenos laikos Nepālā, saulespilnu dārzu nogāzē, dzīvoja princese Nīna. Pavasarī, kad ziedēja ķirši, viņa mēdza sēdēt un ķemmēt savus skaistos, garos matus. Viņai līdzās allaž gulēja viņas draudzene - dzeltenbrūnā tīģeriene Barsa, kurai dzimšanas dienā princese uzdāvā jauku, sarkanu lakatu ar izšūtiem sienāzīšiem. Pēc kāda laika Barsai piedzimst maziņš tīģerēns, un princese to nosauc par Ahā. Mazais aug, rotaļājoties uz daiļā lakata. Kad viņam aprit gadiņš, princese tam uzdāvina dzeltenu saulessargu. Viss jau būtu labi, taču kaimiņos dzīvo Ļaunais Vējš. Kādu rītu tas pūš vēl briesmīgāk, nekā allaž. Vai mazajam tīģerēnam draud briesmas? Jā gan! Vējš to uzpūš augšā ar visu dzelteno saulessargu! Ai, ai, ai... Sīkais tīģerbērns nonāk aukstā jo aukstā zemē. Pat jūra te ir aizsalusi! Ar tīģerīti grib iedraudzēties polārlāči, kuri vēl nekad, nekad, nekad nav redzējuši tīģeri! Viņi to aicina spēlēties, bet - nekā. Tīģerēns skumst pēc mammītes. Līdzjūtīgie polārlāči (vesels simts!) uzrāpjas cits citam uz muguras, lai paskatītos, vai no Dienvidiem mazo strīpaini nenāk meklēt viņa mamma. Tīģerieni viņi gan nsaskata, toties saredz tuvojamies tumšu mākoni. Vai patiesi mākoni? Nē, nē, tie ir zvirbuļu simti, kuri knābīšos nes sarkanu lakatu - to pašu, ko Nīna reiz dāvājusi Barsai. Mazais Ahā atdāvina polārlāčiem savu saulessargu un mudīgi metas uz sarkanā lakata. Vicinot spārniņus, mazie čivinātāji kopā ar Ahā paceļas gaisos, kamēr lāči, turēdami dzelteno saulessargu, māj ardievas ar savām ķepiņām. Beidzot Ahā atgriežas pie savas mammas un princeses Nīnas. Cik silti tur spīd saulīte! Barsa viņu mīļi aplaiza ar savu mēli, princese dod buču uz degungala, un Ahā pārņem tāāāda labsajūta, ka jāsāk lielā murrāšana...  

Alana Aleksandra Milna grāmatiņas "Vinnijs Pūks un viņa draugi" epizodi par ēzelīša I-ā dzimšanas dienu Latvijas Radio studijā ieskaņojuši aktieri Vera Singajevska, Rūdolfs Plēpis un Āris Rozentāls. Vai gan jāatgādina, kura ir priecīgākā diena gadā? Protams, ka dzimšanas diena! Ne jau tikai tas, ka esi kļuvis par veselu gadu gudrāks un lielāks. Pats galvenais - pie tevis nāk draugi, māmiņa klāj svētku galdu un tu saņem jaukas un mīļas dāvanas... Taču ēzelīša I-ā dzimšanas diena aizsākas dikti skumji: neviens viņu neapsveic! Pūks nolemj risināt problēmu. Saticis Sivēnu, abi nolemj tam ko dāvināt. Pūks gatavs atdāvināt savu meduspodiņu. Taču - kā bijis, kā ne, pa ceļam viņš apēd savu dāvanu I-ā. Bet... kurš kārtīgs lācis, karstā dienā ceļā dodoties, gan par sevi aizmirst? Visai līdzīgi klājas Sivēnam, kurš I-ā nolēmis dāvināt glītu balonu, taču tas nez kāpēc pārvērties necilā lupatiņā... Mīļš un sirsnīgs stāsts, kas brīnišķo latviešu aktieru lasījumā baudāms kā garda konfekte!  

Vitauta Ļūdēna dzejpasaku "Mārīte un vējš" 1981. gada 28. augustā Latvijas Radio studijā ieskaņojusi aktrise Vera Singajevska (1923-2014). Kad Grāvmalas pilsētā, Gundegu ielas namā, darinātā no lapām, Mārīšu ģimenē nāk pasaulē Mārīte, viņas tēvs sit šūpuli sausā smilgā, bet māmiņa mīļi mazo meitiņu izšūpo. Kaimiņu kaimiņi sanāk ciemos, un dāvanas atnes itin visi - tostarp ods, sienāzis un arī tauriņš. Visi, visi svin Mārītes piedzimšanu! Te, kad svinības beigušās un Mārīte apsveicēju nogurusi saldi čuč, kāds klusi sakustina Mārītes šūpuli. Ai, kā viņa nobīstas, taču izrādās, ka šūpinātājs ir vējš, kas prot gan pa pļavu skraidīt, gan augstu un tālu lidot. Un vārdu viņam ir veseli četri - Ziemeļvējš, Dienvidvējš, Austrumvējš un Rietumvējš... Dāvanas gan viņam neesot, bet, ja Mārīte vēlas, tūdaļ varot doties apceļot pasauli! Līdzi ņemdama kaimiņu oda dāvāto stabuli, sienāža vijoli un taureņa ziedu, Mārīte uzmetas vējam uz pleca un gatava doties ceļā! Visupirms viņi nolaižas krāsainā pļavmalā, kur atpūšas bites, čakli strādā kameņu skroderi, bet sienāžu orķestris sniedz daiļu koncertu. Taču, pamanot Mārīti, diriģents sajauc takti! Lai kliedētu neveiklo mirkli, Mārītei lieti noder sienāža dāvātā vijole. Tiek nospēlēts par Rudzupuķu valsis! Pēc brītiņa Mārīte un vējš dodas tālāk. Debesīs lido putnu putni, bet atpūtai šoreiz tiek izvēlēta mežmala: abi nolaižas odu vasaras ballei pašā vidū! Odu tūkstoši ielenc Mārīti un brīnās, ka vai snuķi divtik gari paliek! Ko Mārīte? Žigli sāk spēlēt kaimiņu oda dāvāto stabuli, un visi odi kļūst viņai vislabākie draugi. Taču arī še nav laika ilgi palikt - jāsteidzas tālāk. Abi ar vēju pārlido jūru, pārlido kalnus, un nolaižas vīnogu dārzā, akurāt tauriņu-mākslinieku gleznām virsū! Taureņu valodu nemācēdama, Mārīte tiem pretī pastiepj kaimiņu tauriņa dāvāto ziedu. Taureņi vairs nav jāpārliecina: ziedu draugi ir arī viņu draugi! Viss jau būtu labi, bet jaukajai kompānijai tuvojas... tītars, sasaukdams savas draudzenes - lai gatavojas maltītei! Aijaijai... Taču te - kur bijis, kur ne, pienāk mazs puisēns, kurš aizdzen tītarus, pirksta galā saudzīgi paceļ Mārīti un uzliek vējam tieši uz pleca. Līdz ar puišeļa mīļajiem vēlējumiem paceļas Mārīte augstu jo augstu... Apceļojusi pasauli, Mārīte nu guļ savā smilgu šūpulī, saldi sapņodama...

Lietuviešu tautas pasaku "Pateicīgie kustoņi" Alfona Suhovska tulkojumā 1993. gada 11. novembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojusi aktrise Venta Vecumniece. Mūžsenais stāsts par trim tēva dēliem, no kuriem divi gudri, bet trešais – muļķītis. Dodoties pasaulē peļņu meklēt, garajā ceļā gudrie brāļi visvisādi apceļ muļķīti. Taču viņš, abus ļaunā neņemdams, pamanās palīdzēt gan skudru pūznim, kuru nomācis kritušais koks, gan bitēm, kuru medu iekārojis lācis, gan kraukļa bērnam, kas no ligzdas izkritis. Nopietnākie pārbaudījumi muļķītim vēl tikai priekšā: kā tikt galā ar bagātā muižkunga uzdevumiem? Ja muļķītis trīs darbus paveikšot, tikšot pie trim siekiem zelta. Sarežģītajos uzdevumos muļķītim talkā nāk visi, kam viņš palīdzējis: labības pūru savākšanā iesaistās milzīgs skudru karaspēks, staltās vaska baznīcas celšanā - bišu pulks, bet vaska baznīcas zelta gaiļa darināšanā – krauklītis, kas paglābts no nāves. No paša velna pils tiek izzagts zelta gailis! Kā muļķītim klāsies, atgriežoties mājās? Tas nekas, ka gudrie brāļi tēvam sastāstījuši pulka nepatiesību: muļķītis pierāda, kurš te ir tas visgudrākais!

Ilgas Sirmeles pasaku "Pele bišu stropā" 1969. gada 13. martā Latvijas Radio studijā ieskaņojis latviešu aktieris, režisors un dziedātājs Harijs Misiņš (1917-1984). Visa vasara Pelei pagājusi darba steigā, taču nu viss nepieciešamais arī savākts: zem miežu gubas - graudu pilna noliktava, tāpēc ziemu var sagaidīt bez rūpēm. Bet - ak, vai! - Peles pūles izjauc traktors un labības novācēji. Labi, ka vēl pašai izdodas aizbēgt ar veselu kažoku, toties ziema jāsagaida ar to, kas vēderā un mugurā. Pele, pagalam noskumusi, dodas pasaulē laimi meklēt. Te pēkšņi ceļā gadās bišu drava. Kāda laime! Vienam no stropiņiem pavisam neliels caurumiņš, pa kuru Pele nokļūst pie bitītēm, kas gauži samiegojušās. Krāšņi samelojusi par 12 kaķu uzbrukumu, Pele izkaro vietu līdzjūtīgo bitīšu mājvietā. Pilnu punci saldo medu pieēdusi, Pele liekas uz auss bišu spilventiņā. Bišu žūžošana ir tik maiga, un medus smarža - tik aijājoša... Arvien no jauna piemānot labsirdīgo bišu mammu, Pele pamanās te uzturēties visu ziemu, iznašķējot trīs kāres medus... Kā beidzas Peles mānīšanās? Protams, viņa tiek atmaskota, taču... klāt jau pavasaris, un Pele palēkdamies pamet stropu, ne paldies neteikusi savām labdarēm.

Karēļu tautas pasaku "Pateicība" 2003. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Kaspars Znotiņš. Vai gan jāatgādina, ka nepateicība ir pasaules alga, bet atmaksa par labo sirdi nāk no tās puses, no kuras vismazāk to esam gaidījuši? Tieši tā notiek arī šajā pasakā... Kādu dienu, mežā pasataigājoties, dziļā vilku bedrē ieveļas bagāts muižkungs. Izrādās, ka bedrē jau priekšā lācis, pērtiķis un čūska, kas tur iekrituši jau pirms viņa. Trīs dienas izmisušais četrinieks sadzīvo itin draudzīgi: visus taču piemeklējusi kopīga liksta. Trešās dienas rītā bedrei garām iet mežstrādnieks - nabadzīgs puisis, kurš izrādās bēdubrāļu vienīgā cerība. Kad puisis izglābis zvēruļu trijotni, kārta pienākusi muižkungam, kurš par izglābšanu puisim sasolījis visādus labumus: gan istabu par velti došot un brangas kāzas sarīkošot, gan visu savu bagātību atdošot! Bet, ticis no bedres ārā un iztillināts līdz muižai, kungs kļūst strups un nevaļīgs: par solīto atlīdzību viņš vairs nebilst ne vārda. Kas notiek nākamajā dienā? Par atlīdzību atgādinādams, puisis no muižkunga sulaiņa dabū tikai sukas un apvainojumus, ka runājot tīro nepatiesību! Puisis gauži bēdīgs pārvelkas mājās. Taču tur viņu gaida pamatīgs pārsteigums! Lācis atnesis meduspodu, pērtiķis malku sagādājis, bet čūska tam dāvā lielu dārgakmeni, par kuru jauneklis dabū brangu naudu - nu, tik daudz, ka var i kāzas sarīkot, i istabu no muižkunga atpirkt. Ko muižkungs? Iemanto tikai ļaužu nicināšanu. Ar tādu reputāciju mierīgas dienas viņam negaidīt...

Ukraiņu tautas pasaku "Āzis un Auns" Andreja Jesena tulkojumā 2000. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Artūrs Skrastiņš. Sirsnīgs stāsts par to, ka dūša nav jāzaudē, pat vilku barā nonākot. Esi drosmīgs! Pat tad, ja tāds neesi, izliecies! Jo tāpat neviens nespēj to atšķirt. ... Kādam vecītim un vecenītei ir āzis un auns, kurus vieno cieša saprašanās: kurp āzis iet, turp arī auns. Ja āzis sakņu dārzā kāpostos, auns arī uz turieni. Ja āzis izdomā augļu dārzā pacierēt, auns tam pakaļ... Viendien vecītis to neiztur un saka vecītei, ka jādzen šie abi projām, citādi nespēšot ne augļu, ne sakņu dārzu nosargāt. Neko darīt... Āzis un auns pašuj sev tarbiņu un smagām sirdīm dodas ceļā. Te lauka vidū atrod vilka galvu. Kurš to pacels un tarbā ieliks? Auns ir spēcīgs, bet nav drošsirdīgs. Āzim tieši otrādi: drosmes tam netrūkst, bet spēki par švakiem. Pēc īsas ķildas galvu tomēr paceļ abi kopā un iebāž tarbā. Taču nakts nāk virsū, un naktsmājas vajag kā ēst - citādi vilki apēdīs. Ierauga uguntiņu, taču ko abi ceļabiedri ierauga gaidītā patvēruma vietā? Trīs vilki omulīgajā namiņā putru vāra un piedraud abus ceļiniekus gardu muti notiesāt! "Ņem nu laukā, auniņ, brālīt, vilka galvu. Nē, šo ne, velc lielāko," āzis nolemj izpēlēt teātri. Kad no maisa itin kā tiek izvilkta trešā, pēc lieluma piemērotākā galva, vilki pa kārtai ņem kājas pār pleciem. Bet, brītiņu padomājuši (sak', ko gan šiem var nodarīt tādas diegabikses kā āzis un aunelis?), pieņem lēmumu atgriezties. Vai tas kāds šķērslis, ka abi ceļinieki, viņu vārīto biezputru izēduši, nu augstā kokā uzrāpušies? Pasēdēs zem koka un pagaidīs! Kāds ir āzīša un auniņa nākošais attapīgais gājiens, lai padzītu vilkus uz visiem laikiem? Klausies pasaciņu! 

Zviedru tautas pasaku "Pelnrušķis un pelēkā pelīte" 2003. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis Kaspars Znotiņš. Kādam tēvam aug trīs dēli: abi vecākie - miesās padevušies, stipri, droši un vareni, tikai jaunākais tāds mazs un sīks, kurš turklāt mīl rušināties pelnos. Nu, īsts Pelnrušķis! Dēliem nākot precību gados, tēvs katram iedod pa zelta ābolam un liek doties pasaulē sievas lūkoties. Tikai viens noteikums: ābols jāatdod ĪSTAJAI! Abi vecākie dēli uzlec brašajos rumakos un projām ir. Pelnrušķis, atstāts bez zirdziņa, nonāk mežā un - ak tu negals! - ābols ieripo žagaru kaudzē. Kā bijis, kā ne, meklējot ābolu, puisis uziet mazas durtiņas, aiz kurām spodra, tīra istabiņa: pavardā kuras uguns, vakariņu galds klāts, bet zem galda tup maza, pelēka pelīte un aicina Pelnrušķi atpūsties. Kāda gan viņam atpūta: ne ābola, ne līgavas. Uzklausījusi Pelnrušķa bēdu, pelīte iesaka neskumt. Pirmkārt, par līgavu lai saderot viņu pašu. Gan būšot labi! Kad jāpilda tēva lūgums - pārbaudīt, vai līgavas prot gardu maizi cept, Pelnrušķim atkal smaga sirds: brāļu saderētās, būdamas bagātas un čaklas meičas, to paveiks aši, bet kā šai lietā varētu palīdzēt pelīte? Taču pelīte sasauc draudzenītes, un - viens divi! - kukulītis, mīksts kā pūka, smaržo uz galda. Paņēmis kukulīti, Pelnrušķis priecīgs dodas mājās. Brāļu pārnestie kukuļi ir labi, taču pelītes ceptais - vislabākais. Bet nākamreiz jānoauž audekls, un atkal bēda. Taču ar tā aušanu iziet gluži tāpat kā ar maizi: pelītes darinājums ir kā vissmalkākais tīmeklis! Un tad pienāk brīdis, kad sievas jāved mājās un jārīko kāzas... Kā nu klāsies Pelnrušķim? Nu, protams, ka viss iznāk labi. Tavu brīnumu! Pelītes mājiņa pārvēršas par krāšņu pili, pelēkā pelīte - par daiļu princesi, bet žagaru kaudzes vietā kuplo ābele, kuras galotnē mirdz pazaudētais ābols...

Rumāņu tautas pasaku "Kurš kura izbijās" 2003. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Kaspars Znotiņš. Reiz upes līkumā kādā mazā mājiņā dzīvoja vecmāmiņa ar savu mazmeitiņu. Kādu dienu, kad mājā vairs nav ne pilītes ūdens, vecmāmiņa pošas uz upi pēc ūdens. Paņēmusi savu mazo spainīti, drīz vien viņas pēdās dodas arī mazmeitiņa. Doma par ūdens sarūpēšanu ienāk prātā arī gailītim - sak', cik tad ilgi kašņāsi zemi un tārpus meklēsi? Ņēmis vēl mazāku spainīti, gailītis dodas līdzi mazmeitiņai. Gailītim savukārt seko arī pelīte, un visi četri satiekas upes malā. Piesmēluši pilnus spaiņus, visi dodas mājās. Neviens pat nenojauš par itin drīz gaidāmo traci! Un proti: ceļa malā aug ābele, bet zem tās, aizmidzis ciešā miegā, guļ pelēks zaķītis. Te vējš, īstenais nebēdnieks, norauj ābolu, kurš uzkrīt akurāt zaķītim... Pārbijies kā diegs, garausis metas bēgt, ko kājas nes, nobaidīdams čaklo četrotni. Sākas tāds lērums pa visu pagastu... Viss beidzas ar pamatīgu izbīli un apgāztiem ūdensspainīšiem. Taisnība vien būs teicienam, ka bailēm lielas acis... Kad beidzot visi attopas, izrādās - ikviens no viņiem redzējis citu "zvēru": vecmāmiņa nobijusies no lāča, meitenīte - no vilka, gailis - no lapsas, bet pelīte - nu, protams, ka no runča... Bet kur tad zaķītis? Lielā gabalā!      

Slovāku tautas pasaku "Kur saulīte noslēpusies?" 1983. gada 13. janvārī Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Pēteris Liepiņš. Kad saulītei priekšā aizlien milzīgs, draudīgs un tumšs mākonis, lauku sētā sākas panika. Jau veselas trīs dienas no saulītes nav ne vēsts! Kur viņa, nabadzīte, palikusi?! Visvairāk pēc saulītes skumst mazie cālēni, žēlojoties cāļu mammai, ka vajagot taču atkal dabūt saulīti atpakaļ pie debesīm! Glīti saposušies, mazie čiepstētāji dodas ceļā. Sakņu dārzā aiz kāpostgalvas ierauga gliemezi. Prasīs tam, vai nezina, kur saulīte palikusi. Gliemezis - liels, ragains, savu māju uz muguras uzlicis, sakās, ka nezinot vis. Taču - rau, kur uz sētas tupot žagata: varbūt tā būšot ko dzirdējusi? Nē. Arī žagatai nav ne jausmas par saulītes ceļiem, taču viņa iesaka taujāt pēc padoma zaķim. Bet atkal - nekā! Saulītes meklētāju pulciņš ieintriģēts dodas tālāk. Aiziet pie strauta, kur peldas pīlīte: lai gan arī viņai nav ne jausmas, kur saulīte pazudusi, strauta viņā pusē dzīvojot ezis - viņš nu tiešām zināšot! Visi sakāpj vienkocī, pārceļas pāri strautam un dodas pie eža - vienīgās cerības! Ezis, brīdi padomājot, atbild: "Kā nu ne! Aiz dižskābarža ir liels kalns, aiz kalna - liels mākonis, aiz mākoņa - sudrabotais mēnestiņš, bet no mēnestiņa saules mājiņu ar roku var aizsniegt!" Ezis paņem nūjiņu, uzmet galvā cepuri un iet pa priekšu, ceļu rādīdams. Uzrāpušies augstā kalna galā, saulītes meklētāji ierauga: lielais, tumšais, draudīgais mākonis aizķēries aiz kalna smailes! Nu visi sakāpj tam virsū, kārtīgi sašūpo, un mākonis aizpeld tieši pie saulītes.  Taču izrādās, ka saulīte... aizgulējusies! Namiņa logi tumši, viss kluss un tumšs. Ko nu darīt? Ceļotāji saceļ tādu lērumu, ka pamodina saulīti, taču kā lai viņa rādās pie debesīm, ja trīs dienas gulējusi un tumsusi? Spēka nav paspīdēt! Visi ķeras pie darba: spodrina un sapoš saulīti spožu jo spožu. Urrā! Iziet saulīte ārā, un uzmirdz kā visīstākais zelts!

Latviešu tautas pasaku par gailīti un naudas maciņu Latvijas Radio studijā 1965. gada 10. oktobrī ieskaņojis latviešu aktieris, režisors un dziedātājs Harijs Misiņš (1917-1984). … Reiz dzīvoja vecītis un vecenīte. Vecītei piederēja vistiņa, bet vecītim – gailītis. Vistiņa ik dienu izdēja divas oliņas, bet gailītis – nekā… Vecītis lūdz vecenīti, lai tak viņam ar’ iedodot kādu oliņu, tikām večiņa, būdama paskopa, vecītim iesaka gailīti iepērt: sak’, varbūt tas palīdzēs, lai arī gailītis izdētu oliņu? Protams, pēršana nepalīdz, un gailītis bēdīgs dodas projām no mājas… Uz ceļa viņš atrod naudas maciņu, kuru atņem bagāts kungs. Sākas raibu raibie gailīša piedzīvojumi: lai atgūtu maciņu, viņam nākas pabūt gan akas dibenā un krāsns mutē, gan vēršu ganāmpulkā un naudas pagrabā, lietā liekot drosmi un attapību. Toties mājās viņš atgriežas bagāts vīrs! Sirsnīgs stāsts par to, ka skaudība un mantrausība nudien nav laba lieta!

Latviešu tautas pasaku "Kā ganiņš ķēniņa meitu izglāba" 1982. gada 23. novembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Pēteris Liepiņš. Kādam nabaga zemniekam bija dēls, ko visi daudzināja par skaistuli un gudrinieku esam. Visādus labus darbus darījis un arī gotiņas ganījis. Te kādā dienā, ganos iedams, upmalā lielas alas priekšā viņš atrod sēžam brīnumskaistu meiteni. Daiļava stāsta: tā un tā, reiz no tēva pils dārza viņu nolaupījis pats velns, un nu tā spiesta dzīvot apakšzemes valstībā. Protams, ka ganiņš gatavs viņu izglābt! Izrādās - viss nav tik vienkārši: meiču spēs izglābt vien tas, kurš atradīs zelta stabulīti, kas guļ upes dibenā kopš tās dienas, kad velns viņu aizvedis. Nu ganiņam tik viena doma prātā: kā paglābt skaisto daiļavu no velna nagiem un atrast stabulīti? Visi labie gariņi viņam stāv klāt, un kādudien viņš upes smiltī patiesi atrod pazudušo stabulīti... Nostājies pie alas, ganiņš papūš pirmo reizi: viss, šķiet, pamirst, un mežs smagi nopūšas. Papūš otru reizi - viss sastingst. Bet pie trešās reizes mežs atdzīvojas, putni priecīgi čivina, un skaistā ķēniņmeita, laimīgi smaidīdama, sniedz jauneklim gredzenu: sak', ja vien vēlas, viņš var kļūt par viņas izredzēto! Ganiņš no prieka teju valodu zaudē! Arī ķēniņš, pie kura abi dodas, no prieka gluži vai apraudas un dod abiem savu svētību. Ne mazāk pārsteigts par visu ir ganiņa tēvs...    

Vāclava Čtvrteka pasaku par Sniegavīriņu 1996. gada 6. novembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis Gunārs Jākobsons. Prāgas pilsētas jaunā rajona skvēriņā stāv mazītiņš Sniegavīriņš: nu, tik mazs, ka tam pat zaķis varētu viegli pārlēkt, ja tā krietnāk ieskrietos! Augas dienas stāvot uz Skaistkalniņa, vīriņš dzied jautru dziesmiņu par sarkanu degungalu, salu un lāča miegu: E', kur sarkans degungals, Tas tik ira' sals, Bet, kas nemīl ziemu, sniegu, Lai guļ pēļos lāča miegu! Reiz mazais pogainis noskatās, kā klājas kāda gudra zinātnieka ģimenei, kuras dzīvoklis aprīkots smalkām lietām:  centrālapkuri, ledusskapi, radio... Te pēkšņi, mainot izdegušu spuldzīti, atskan skaļš sprakšķis un izceļas īssavienojums. Televizora ekrāns satumst, radio apklust un ledusskapis pārstāj omulīgo murrāšanu. Sākas ģimenes mēroga skandāls, jo ledusskapī taču ir akniņas un krējums rītdienas pusdienām! Zinātnieka prātu pārņem eksistenciālas pārdomas un globāla mēroga jautājums: kur atrast jaunus drošinātājus?! Izmisumā riņķodams un svaigā gaisā galvu vēdinādams, gudrais vīrs teju samin Sniegavīriņu, kurš nepārstāj pukoties - sak', ir nu gan tie mūsdienu zinātnieki: perfekti zina, cik sver kausēta siera molekula, bet neprot ieskrūvēt spuldzīti! Piemēram, viņam - vienkāršam sniegavīram - radusies ideja, kā pasargāt akniņas un krējumu ledusskapī! Kamēr Sniegavīriņš saldētavā vēsina akniņas un krējumu, zinātnieks aprēķina sniegavīriņa aukstuma ražošanas koeficientu. Rezultātā tiek atrasts sētnieks, kurš parūpējas par drošinātājiem, bet zinātnieka kundze atviegloti nopūšas: rītdienas pusdienās tomēr būs akniņas un torte ar putukrējumu! Kādu algu zinātnieka ģimene lemj brašajam Sniegavīriņam? Mūžīgu glabāšanu aukstumskapja saldētavā pat vasaras karstumā! Un Sniegavīriņš atkal var uzdziedāt savu dziesmiņu: E', kur sarkans degungals, Tas tik ira' sals, Bet, kas nemīl ziemu, sniegu, Lai guļ pēļos lāča miegu!        

Izoldes Heines pasaku "Piektais rūķītis" 2002. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Jānis Kirmuška. Mēs visi labi zinām, kā beidzas pasaka par Sniegbaltīti: uzmodusies no indīgā ābola raisītā miega, daiļā princese svin kāzas ar karaļdēlu, kurš bez viņas nav vēlējies šķirties pat mirušas, bet vecā karaliene (ļaunā pamāte!), dancojot nokaitētajās dzelzs tupelēs, itin kā ņem nelabu galu. Taču - vai tas nudien ir viss? Kā pēc šiem notikumiem klājas septiņiem lāga vīriņiem, Sniegbaltītes aizstāvjiem? Ļaujamies fantāzijai... ... Kādu rītu, kad septiņi rūķīši liek pār plecu kapļus un lāpstas, lai nokāptu rūdas raktuvēs, piektais rūķītis noliek savu kapli, skaļi purpinot: "Katru dienu viens un tas pats! Kopš Sniegbaltīte apprecējusies ar princi, pie mums nekas vairs nenotiek! Pat karaliene vairs nenāk, lai atbrīvotos no saviem saindētajiem āboliem..." Pārējie gluži vai apstulbst: tā ir garākā runa, kādu jelkad Piektais teicis savā mūžā! "Viņš ir ķerts," konstatē Septītais. Rūdas rakšana taču gadsimtiem ilgi bijusi rūķīšu ikdienas pienākums, un notikums ar Sniegbaltīti pierēķināms retiem izņēmumiem! Tomēr Piektais paliek pie sava: šādiem izņēmumiem jābūt vienmēr! Un rūdu rakt viņš vairs neiešot. Ne-par-ko! Palicis mājās, mazais brašulis īsti nezina, ko pasākt. Pagulšņā, pastaipās, pagrozās, paēd brokastu, taču... pulkstenis rāda tikai deviņi no rīta! "Kaut kas jāpasāk, turklāt - ārkārtējs," nodomā Piektais rūķītis un sākumā nolemj apciemot Sniegbaltīti. Taču tā - sasodīta būšana! - tieši tobrīd atrodas karalieņu kursos. Nu, ko - dosies pie ļaunās pamātes. Lai gan mediji izplatījuši ziņas, ka Sniegbaltītes kāzās sabeigto kāju dēļ vecās karalienes vairs nav starp dzīvajiem, tās, saprotams, izrādījušās tikai dzeltenās preses baumas. Pamāte dzīvo savā pilī un vēl aizvien spoguļojas spogulītī. Rūķītis, attapīgi paglaimojis karalienei par viņas daiļumu (sak', esi jau, esi smuka, tikai citā veidā!) un kategoriski atteicies gan no piedāvātā ābola, gan galma pundura vakances, jūtas neredzētā brīnuma - televizora - apburts... Protams, ka rūķīšu namiņu šāds tehnikas šedevrs vēl nav sasniedzis! Juzdamies zilā ekrāna savaldzināts, Piektais nekavējoties dodas uz televīzijas centru, sapņodams, ka televīzijā viņš tiks pieņemts ne tikvien par rūķu vecāko, bet par pašu galveno televīzijas rūķu zvaigzni! Ek, tad gan būtu dzīve... Par savu pirmo algu rūķu namiņš tiktu aplaimots ar televizoru! Tomēr ceļā Piektais rūķītis apjauš, ka jautājumu ir vairāk, nekā atbilžu. Piemēram, vai mājās palikušie seši biedri spēs atrast viņam aizvietotāju? Un, ja tā, vai viņš jelkad drīkstēs atgriezties dzimtajā namiņā, jo astoņu rūķīšu taču nav pat pasakās! Vai tādā gadījumā viņam patiesi nāksies uz visu mūžu kļūt par televīzijas rūķīti?!  

Rakstnieces Vizmas Belševicas pasaku "Zelta kažoks un adatu kažoks" 1992. gada 27. janvārī Latvijas Radio studijā ieskaņojusi latviešu aktrise Antra Liedskalniņa (1930-2000). Poētisks stāstiņš par to, kā ezis - pelēkais adatu kamols - pie sava durstīgā kažociņa ticis! Pašos vis-vis-vis-vissenākajos laikos pasaulē vēl ne­bija nekādas kārtības. Augšā uz mākoņa sēdēja dieviņš un skatījās uz visu to nebūšanu, kamēr nosprieda, ka tālāk vairs nav kur iet, jāieved kārtība. Jo dieviņam pašam arī bija galīgi apnicis tā sēdēt un neko nedarīt... Dieviņš ķeras pie darba un izgatavo gan debesis un sauli, gan mēnesi un zvaigznes, gan zemi un vēl visu ko... No pārpalikušā māla iznāk arī ezis, kurš kļūst par dieviņa labāko padomnieku, tālab tiek pie zelta kažoka, taisīta no zvaigznes. Nu sākas eža nedienas: te kāds apsaukā un skauž, te kāds apēst grib vai medīt, spožā zelta apžilibināts. Ar ko viss beidzas? Nu, protams, ka ar dieviņa gādību ezis tiek pie pelēkā adatu kažoka, kas izrādās labāks par labu: gan aizsargā, gan barību ģimenei ļauj sarūpēt. Lai vēl kuram tāda dzīve kā eža sievai un bērniem!

Ukraiņu tautas pasaku "Burvju vijole" 2000. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Artūrs Skrastiņš. Dzīvoja reiz nabags vīrs un ik nakti sapnī redzēja, ka viņam ir dēls - skaists, stalts jauneklis. Mūžs jau gāja uz otru pusi, bet vīram nebija ne dēla, ne mantas - mājā tikai posts un trūkums. Pat nezāle negribēja viņa dārzā augt! Kad vīru piemeklē pavisam liela neraža, viņš dodas pie grāfa darbu meklēt. Labi: grāfs darbu došot labības laukā, bet alga būšot vien tik, cik pastalās sabiris. Visu vīra noplenīto uzknābā zvirbuļi. Tomēr vienam graudiņam laimējas paglābties: no tā izaug ābele, kurai ābolu vietā aug brīnumainas vijoles, turklāt no tās izlec arī puišelis, kurš sevi dēvē par nabagā vīra dēlu! No viņa skandētās vijoles ne tikai tupeņi aug griezdamies: notiek vēl virkne citu brīnumu! Kādus grūtus, teju nepaveicamus uzdevumus grāfs uzdos paveikt nabaga ciema ļaudīm, kā viņiem palīdzēs brīnumainā vijole un kāds liktenis piemeklēs nejauko grāfu, klausies pasakā par neticamo mūzikas spēku!  

Latviešu tautas pasaku par pīpēšanu un tabakas šņaukšanu 2010. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojusi Dārta Daneviča. Pasaciņas lasījums iekļauts projektā "Latvijas Kultūras akadēmijas studenti stāsta pasakas". Kā tabaka un cigaretes paklīdušas pasaulē? Klausies pasaciņu! Kāds nabadzīgs vīrelis nodzēris visu savu naudu un nav varējis pat ģimeni pabarot. No lielām bēdām un sirdēstiem plencītis nolēmis pakārties: novijis valgu un aizgājis mežā. Kur bijis, kur ne, uzrodas velns: uzklausījis nabaga vīra stāstu, elegantais švīts galvo, ka tāda nieka dēļ taču nav jākaras: viņam naudas kā pelavu, proti, pekles valstībā tam naudas pilni pagrabi. No tās plencītim došot dikti daudz; vien jāuzmin, kā sauc zāli, kas aug viņa dārzā. Atminēšanai tiek dotas trīs dienas... Kā nu vīrelim klājas? Tikai sākumā viss šķiet labi, jo satikšanās ar pašu nelabo nekad nesola neko labu. Labi, ka vīreļa sieva izrādās visīstākā gudriniece: kā viņa rīkosies, lai uzzinātu, kā sauc velna audzēto zāli, un vai patiesi vīrs tiks atsvabināts no velna viltībām? Viss izrādās sarežģītāk, nekā pirmajā mirklī šķiet...      

Latviešu tautas pasaku "Pateicīgā varde" 2010. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojusi aktrise Anta Aizupe. Pasaciņas lasījums iekļauts projektā "Latvijas Kultūras akadēmijas studenti stāsta pasakas". Kādam tēvam bijuši trīs dēli: kā jau aizvien - divi gudri, bet trešais muļķītis. Gudrajiem dēliem tēvs devis zirgu, ar ko žagarus no meža vest, kamēr muļķītim tie bijuši jānes plikām rokām. Kā bijis, kā ne, te pēkšņi uz ceļa vardīte gadījusies un kunkstējusi, lai taču palīdzot viņai līdz grāvim nokļūt. Gudrie brāļi tai uzsituši ar pātagu, bet muļķītis, pats par sevi saprotams, palīdzējis. Kvākas pateicībai robežu nav! Pirmkārt, lai muļķītim nebūtu žagari jānes, vardīte tam dāvā baltu zirgu. Otrkārt, visas muļķīša vēlēšanās viņa izpildīšot uz karstām pēdām: tā esot svēta lieta! Gadās, ka muļķītis ar zirdziņu brauc gar paša ķēniņa pili, taču jaunākā princese smej: "Ha-ha-hā, muļķītim baltiņš gadījies!" Muļķītis sadrūvējies pukojas: sak', kaut tevi pats nelabais rautu! Un tas arī aizrauj princesi nezin kur... Ķēniņš, makten dusmīgs par meitas zudībām, sarīko baismu pārbaudi: kurš vainīgs viņa meitas nozušanā!? Arī muļķītim jāiztur pārbaudes siets - un vēl kāds! Taču vardīte atrisina visas muļķīša nedienas: atbrīvo princesi no nelabā, uzceļ pili, kur tai kopā ar muļķīti dzīvot, pārvērš ķēniņa uzsūtītos karavīrus par ciņiem, bet ķēniņieni - par zirgu, līdz ķēniņš muļķītim nosolās princesi par sievu dot. Protams, ka muļķītis apprec princesi un viss beidzas labi!

Latviešu tautas pasaku "Stūrgalvīgais vilcēns" 2010. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis Artis Drozdovs. Pasaciņas lasījums iekļauts projektā "Latvijas Kultūras akadēmijas studenti stāsta pasakas". ... Reiz āzis, auns, zostēviņš, gailis un kaķis kopā dodas pastaigāties, bet mežā tos pārsteidz nakts. Bet kas tādiem spēkavīriem ko mazu būdiņu neuzcelt? Tāds nieks vien ir! Āzis ar ragiem baļķus salauž, auns ar pieri zarus nošķibī, kaķis ar nadziņiem sūnas sakasa, gailis upmalā meldrus salauž, bet zostēviņš ar platajiem spārniem izrādās labu labais jumiķis. Tieši ap pusnakti, kad pēc vakariņām lieliskais piecinieks saldi šņākuļo, garām iet vilku mamma ar diviem vilcēniem. Hm... Kas tā pēkšņi te par būdiņu?! Tīri kā no zemes izburta! Uz bērneļu karstajiem lūgumiem, ka jāiet tik iekšā, mammai viena atbilde: vai nu prāts! Tā takš varot nepatikšanās iekulties! Un, sarājusi jaunuļus, pati dodas gulēt. Taču vienam vilciņam miedziņš ne prātā: ai, kā derētu zināt, kas būdiņā slēpjas, ai, kā derētu... Ek, ies un apskatīsies, kas un kā! Vai gan jāstāsta, kas par jezgu nu sākas? Āzis ar ragiem piespiež mazuli pie sienas, auns ar pieri zveļ pa sāniem, zostēviņš ar knābi plucina skaustu un ar spārniem pletē, kur pagadās, bet kaķis skrāpē taisni ģīmī! Tikām gailis, nevarēdams tumsā saredzēt, sauc: "Kur ir, kur ir, dod man ar'!" Kad nu agrā rītā vilku māte prasa dēliņam, kur tādi zilumi radušies un kālab matu kodeļa izplūkāta, mazajam palaidnim nākas vien atzīties, ka bijis aizliegtajā būdiņā, bet tur... Viens ar dzelzs dakšām šo pie sienas piespiedis, otrs ar bomi pa ribām sitis, trešais skaustā knābis un ar divām pletnēm zvetējis, ceturtais spļāvis acīs un devis pliķus, bet ceturtais... Tas bijis vistrakākais, jo saucis, lai dodot viņam arī! Nu, briesmu lietas! Nu, vai nav jauka mācība lielajiem un mazajiem stūrgalvjiem, kurus māc ietiepīga ziņkārība?! Tieši tāds viedoklis ir arī vilku mammai.

Latviešu tautas pasaku "Gāganu kari" 2010. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis Rihards Jakovels. Pasaciņas lasījums iekļauts projektā "Latvijas Kultūras akadēmijas studenti stāsta pasakas". Īsti jestra padomu vācelīte vīriem, kā izmācīt pļāpīgas sievas... Kāds lāga vīrs reiz atrod podu ar naudu, taču viņa sieva - visīstākā pļāpukule! - savā neprātībā par negaidīto atradumu izpļāpājas pašam muižkungam. Ilgi nav jāgaida, un vīrs saņem ziņu: tā un tā, abiem ar naudas podu jāierodas muižā. Ka tevi deviņi vilki! Ko nu darīt, kā nu būt, kā izlieto sasmelt un naudu paturēt? Vīrs nav ar pliku roku ņemams, tāpēc padoms viņam klāt, kā saukts. Visupirms iestāsta sievai, ka šopavasar gaidāmi gāganu kari. To padzirdējusi, sieva dreb kā apšu lapa. Kā izglābties? "Nu, tak slēpies tupeņu bedrē, tad paliksi dzīvotāja," vīrs iesaka. Ieslēpis sievu kartupeļu bedrē, pārklāj tai sakaltušu govs ādu, virs tās izber zirņus un saūjina vistas. Tās saceļ tādu trādirīdi kā viskarstākajā kara zonā... Ar to vēl nav gana: no rīta, iejūdzis zirdziņu, abi laidīs pie kunga. Sievu nosēdinājis ratu priekšgalā, vīrs izgudrēm apmetas aizmugurē, slepus izvelk no kabatas kliņģeri un iemet to sievai klēpī. Sak', ir nu gan laiki pienākuši - baltmaize no gaisa pati krīt klēpī! Un tad vēl pa ceļam tas āzis siena šķūnī vēkšķ. "Kas vēl tas?!" - prasa sieva. "Ak, tur jau velns mūsu kungu moka..." Nobraukuši muižā, kungs pretī: "Kur nauda?" Kad nu sieva sāk stāstīt par gāganu kariem un baltmaizes krišanu no debesīm, un - pats trakākais - par kunga mocībām, kas tam bijis jāizcieš šķūnī, kungs, galvu saķēris, aizdzen dullos projām. Ak, jā - kur paliek nauda? Nu, protams, ka laimīgajam atradējam - lādzīgajam, taču ļoti attapīgajam vīram.

Džanni Rodari pasaku "75. trolejbuss" 1999. gada 24. novembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Artūrs Skrastiņš. Kādu rītu 75. trolejbuss nebrauc vis pa ierasto maršrutu, bet gan dodas citā virzienā un drīz vien jau joņo pa Romas ārpilsētas pļavām gluži kā pavasara saulē saskurbis zaķis... Pasažieri sākumā neko nemana, taču jo drīz sākas panika: kā pagūt laikā uz darbu ministrijā un tiesā?! Konduktors un trolejbusa vadītājs tikai noplāta rokas: trolejbuss viņiem vairs neklausa! Piepeši trolejbuss apstājas pļaviņā pie neliela meža, kur skurbi smaržo saplaukušās lapas, zied alpu vijolītes, ciklamenas un zaļo zāle. Pasažieru sliktais garastāvoklis izkūp kā migla saulē: kāds noplūc mārpuķīti, kāds cits atrod zemeņogu, ministrijas ierēdņi spēlē futbolu, un itin neviens vairs nelīdzinās tiem nīgrajiem ļaudīm, kuri pirms brīža bija gatavi saraut gabalos konduktoru un trolejbusa vadītāju. Turklāt izrādās, ka itin nekas nav nokavēts... Gluži neticams, bet sirsnīgs stāsts par to, kā pelēkajā, rutīnas pilnajā ikdienā spēj uzplaukt brīnums...

Afrikāņu tautas pasaku "Kā zaķis pieveica lauvu" 1965. gada 21. janvārī Latvijas Radio studijā ieskaņojis latviešu aktieris, režisors un dziedātājs Harijs Misiņš (1917-1984). Jautrs stāsts par to, kā Zaķis veselas trīs reizes pieveic gudrībā pat visvareno zvēru karali Lauvu! Klīstot pa mežu un meklējot maltīti, Zaķis uziet medu. Ak, cik gardi, bet - kā lai kokā tiek tam klāt? Viens nav karotājs, tāpēc garausis dodas uz pilsētu, lai talkā aicinātu draugus. Pirmajā dienā viņam palīdz garaste Žurka, bet otrajā - Bruņurupucis. Zaķim laimējas gan ar medu pamieloties, gan no Lauvas ķetnām izglābties, lai gan situācijas ir traki riskantas... Kā klājas trešajā dienā, kad Lauva, dusmās vārīdamies, ierodas Zaķa mājās? Viņš atkal tiek apvests ap stūri un bezspēcībā atmet ar ķepu. Ko Zaķis? Zaķis, protams, izkļūst sveikā...

Pasaku par Mēnesi un Pelēnu 1996. gada 6. novembrī Latvijas Radio studijā ieskaņojis Gunārs Jākobsons. Kad mazo Pelēnu noķer Pūce un aiznes uz savu dobumu, Pelēnam šķiet, ka gals klāt… „Kā tu domā, kāpēc es tevi noķēru?” – bargi jautā Pūce. Pelēns dreb kā apšu lapa un beidzot izstosta: „Tttttāpēc, lai appppēstu!” „Nekā nebija! Tāpēc, lai tu pieņemtos prātā,” triumfē Pūce un liek Pelēnam paskatīties uz debesīm, kuras rotā spožs Mēness. Pūce taujā, pēc kā tas izskatās. Pelēns, protams, ne dzīvs, ne miris… Nosaukusi Pelēnu par galīgu nejēgu, Pūce iesaka paskatīties uz sevi – viņasprāt, Mēness izskatās pēc viņas acs: apaļš, dzeltens un spīd! Pēc Pūces ieskata, Mēness patiesi nav Mēness, bet gan pūces acs, jo dažādu apstākļu dēļ debesīs dzīvojot Pūces vecvecvecvecmāmiņa un ar savu vienīgo aci redzot visu un visus… „Un tagad, Pelēn, es tevi laidīšu vaļā, lai tu visiem varētu pastāstīt, kas īstenībā ir Mēness,” noskalda Pūce un palaiž Pelēnu brīvībā. Izsprucis no Pūces nagiem, Pelēns jož uz māju. Viņa vecmāmiņai gan ir savs viedoklis par Mēness izcelšanos, jo viņu reiz noķēris Vanags, kurš savukārt uzskatījis, ka Mēness esot viņa acs. Ko niekus! Pelēna vecmāmiņa ir cieši pārliecināta, ka Mēness ir… peles acs! Tomēr Pelēns, raugoties uz Mēnesi, spriež: Mēness nav ne pūces, ne vanaga un pat ne peles acs. Mēnesim taču ir pašam sava acs – pati lielākā un pati spožākā – pa visu Mēnesi!  

Ilgas Sirmeles pasaku "Kāpēc zvērēniem ir astes?" 1964. gada 25. martā Latvijas Radio studijā ieskaņojis latviešu aktieris, režisors un dziedātājs Harijs Misiņš (1917-1984). Atlido muša pie cilvēka un saka: "Tu esi saimnieks pār visiem zvēriem, tu visu spēj: izdari tā, lai arī man būtu aste!" "Kāpēc tev vajadzīga aste?!" - jautā cilvēks. "Tāpat kā visiem zvēriem - skaistumam," atbild muša. "Labi, muša. Aizlido uz mežu, aizlido uz upmalu, un, ja kaut kur gadīsies sastapt zvēru, putnu vai rāpuli, kam aste piekārta vienīgi skaistumam, vari to ņemt sev. Es atļauju," saka cilvēks.  Muša dara tā, kā cilvēks saka, taču neviens mušai negrib dot savu asti! Gliemim, piemēram, astes nemaz nav, zivij tā nepieciešama, lai stūrētu vajadzīgajā virzienā, bet vēzim aste teicami noder airu vietā - lai pārvietotos, kur vien tīk! Arī mežā mušai pagalam neveicas: dzenim aste vajadzīga simt un vienā darīšanā - lai kaltu, aste ir nenovērtējams atbalsts! Arī stirnai ir glīta astīte, bet viņai tā nepieciešama, lai kritiskā brīdī pamātu bērniem - nu, tieši kā ar lakatiņu! Kupla, ruda un ak, cik skaista aste ir viltnicei lapsai: bet arī viņai tā vajadzīga, lai maldinātu suņu uzbrukuma brīdī. Nu, nav nevienas liekas astes ne mežā, ne upmalā. Arī gotiņai ganībās nē...

Hansa Kristiāna Andersena pasaku "Princese uz zirņa" 2005. gadā Latvijas Radio studijā ieskaņojis aktieris Pēteris Liepiņš. Jauko, taču mazulietiņ arī ironisko teicienu "princese uz zirņa" lietojam, runājot par kādu gražīgu, pārlieku untumainu cilvēku, vai ne? Tā autors, izrādās, ir slavenais pasaku meistars Andersens! Kā tas viss sācies? Tad nu, lūk: reiz dzīvoja princis, kurš ļoti gribēja par sievu īstu princesi. Tikai viena bēda: kā lai noskaidro, vai princese ir īsta? Princis dodas pasaulē, kur princešu gan netrūkst, taču neviena viņam nepatīk, tāpēc brašais karaļdēls saskumis atgriežas mājās. Kad reiz traka negaisa laikā pie pils klauvē salijusi daiļava, prašņājot naktsmājas un sakāmies esam princese, viņš pat nenojauš, ka liktenis viņam patiesi piespēlējis visīstāko princesi pasaulē! Taču - tas vēl jāpārbauda... Jaukā ideja palikt mazu zirnīti zem princeses greznās gultas 20 gultasmaisiem un vēl 20 pēļiem ienāk prātā prinča mammai, vecajai karalienei. Kad no rīta princesei vaicā, kā viņa gulējusi, atbilde skan šādi: "Ak, pavisam nelāgi! Visu nakti ne acu neaizvēru! Dievs vien zina, kas tai gultā bija! Gulēju uz kaut kā cieta, un visa mana miesa ir nospiesta zili melna!" Nu visi redz, ka princim laimējies: jo tik vāra nudien var būt tikai īsta princese...

E. Vasiļevskas pasaku "Kur guļ saule" Birutas Blūmas tulkojumā 1965. gadā Latvijas Radio studijā  ieskaņojusi aktrise Velta Līne (1923-2012). Ikviena dārzā augošā puķe vēlas būt saulītes sabiedrotā: gan traki pļāpīgā saulespuķe, gan par skaistāko ziedu dēvētā malva, gan pieticīgais puķuzirnītis, gan ziņkārīgā pienene. Puķu kompānijai tikai jānoskaidro svarīgs jautājums: kur īsti guļ saule? Saulespuķe ir pārliecināta, ka tepat žogmalē, taču pārziedējušā pienenītes sēkliņa zina stāstīt, ka viss ir kriertni sarežģītāk. Vai puķu saimei izdosies rast atbildi uz svarīgo jautājumu?

Ilgas Sirmeles pasaku par lācīti Pinkainīti un āzīti Ragainīti 1963. gada 1. oktobrī Latvijas Radio studijā  ieskaņojis latviešu aktieris, režisors un dziedātājs Harijs Misiņš (1917-1984). Franča Šūberta šūpuļdziesmu dzied Jānis Zābers (1935-1973). Reiz mežā dzīvoja divi draugi: lācītis Pinkainītis un āzītis Ragainītis. Pinkainītim bija skaists namiņš - nu, gluži kā pasaku pils: ar tornīti un jauku dārzu, bet āzītim Ragainītim - īsta vasarnīca, celta no drebošām apšu lapiņām. Dienas viņiem aizrit priekos un rotaļās, taču reiz abi draugi sastrīdas. Protams, par niekiem, kā tas allaž gadās... Viss sākas ar lielīšanos: Ragainītis dižojas, ka varot pārlēkt lielajam strautam, tikām Pinkainītis - ka spēj uzkāpt visaugstākajā kokā... Ragainītis teic, ka varot apēst veselu siena vezumu, bet Pinkainītis - ka pārkost viscietāko riekstu viņam tīrais sīkums vien esot. Kad Ragainītis paziņo, ka ar saviem ragiem varot nobaidīt gan tīģeri, Pinkainītis smej kā kutināts. Nudien: āzīša mazie radziņi pat viņu nespētu nobaidīt! Klausies pasaciņu un uzzini, vai Ragainītim izdosies nobaidīt Pinkainīti, ar ko beigsies trakais sapnis, kurā viņš ticis pie lieliem ragiem, asiem zobiem un gariem nagiem, un vai vēlēšanās, kas izteikta, redzot krītošu zvaigznīti, nudien piepildās!