Emocijas un komentāri pēc Nacionālas kino balvas "Lielais Kristaps" noslēguma ceremonijas. Sarunas ar laureātiem. Bet studijā ar ekspertiem pārrunājam, kā celt balvas prestižu profesionāļu un skatītāju vidū? Kultūras rondo viesi: režisors, "Lielā Kristapa" ceremonijas režisors Matīss Kaža, kino kritiķe Dārta Ceriņa un režisore, žūrijas komisijas pārstāve Ieva Ozoliņa. Svētdienas, 4. februāra, vakarā svinīgā ceremonijā sadalītas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps". Ar balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā godināja Ievu Romanovu. Gada labākās pilnmetrāžas spēlfilmas titulu ieguva režisores Elzas Gaujas lente "Pastkarte no Romas". Visvairāk balvu – kopskaitā četras – saņēma režisora Aika Karapetjana filma "Bezkaunīgie". Savukārt katra pa trīs balvām saņēma animācijas filma "Sirds likums" un daudzsēriju filma "Padomju džinsi".

Svinot nacionālā kino svētkus, noslēdzam „Lielā Kristapa” iedvesmoto ierakstu sēriju, kurā tuvāk iepazinām kino aizkadra profesionāļus. Šodien kārta skaņu meistariem, kas strādā gan filmēšanas laukumā, gan pēcapstrādē. Viņu darba augstākais novērtējums ir – ja jūs to nemaz nepamanāt. Viss vienkārši ir tā, kā tam jābūt. Bet, lai līdz tam tiktu, jāiegulda daudz vairāk darba, nekā no malas varētu šķist. Tiekamies ar skaņu režisoriem Ernestu Ansonu, Verneru Biteru un Mārtiņu Rozentālu. Apsēdināt trīs skaņu režisorus pie mikrofoniem nav joka lieta: parasti viņi ir skaņas otrā pusē. Kamēr iesildāmies un regulējam mikrofonus radio studijā, lūdzu visiem trim vienkāršos vārdos pastāstīt – ko tad īsti filmas tapšanā dara skaņas meistari Ernests Ansons, Verners Biters un Mārtiņš Rozentāls? „Var sākt ar mani, bet darba procesā būtu jāsāk ar Mārtiņu un Verneru, jo viņi ir pirmie, kas saskaras ar skaņu, strādājot filmēšanas laukumā. Es esmu cilvēks, kas strādā studijā un filmas pēcapstrādē,” paskaidro Ernests Ansons. „Šīs profesijas ir dalītas. Varbūt sensenos laikos to darīja viens cilvēks, bet mūsdienās šie darbi ir izteikti nodalīti.” Laukuma skaņu ierakstu vizuāli visspilgtāk ilustrē garais mikrofona kāts ar garspalvainu „kažociņu” vēja aizturei, ko tautā mēdz dēvēt par „lapsas asti” vai „beigtu kaķi”. To gan parasti nēsā skaņu ieraksta operatora asistents. „Skaņu ieraksta operators ir tas, kurš sēž pie „rakstīkļa” un skatās skaņas līmeņus, kā diriģents vadot filmēšanas laukumu skaņu departamentam,” paskaidro Mārtiņš Rozentāls. „Mēs to saucam par laukuma skaņu ierakstu – tā var būt gan spēlfilma, gan dokumentālā filma, gan reklāma – viss, kas saistās ar filmēšanas procesu, kurā iesaistīta skaņa,” piebilst Verners Biters. „Mēs arī ierakstām dažādus specefektus – tas arī skaitās pie laukuma skaņas. Tas nozīmē, ka tu atsevišķi no kameras ieraksti, piemēram, kliedzošu pūli vai braucošas mašīnas, putniņus, jūras šalkas… Piemēram, Ernests, sēžot studijā, ir pamanījis, ka šeit vajag ierakstīt mašīnas logu tīrītāju skaņu. Kāpēc to neierakstīja laukumā? Jo laukumā mēs specializējamies uz to, lai pēc iespējas tīrāk ierakstītu dialogu.” Kvalitatīvs dialogu ieraksts uz laukuma ir svarīgs arī tāpēc, lai aktieriem pēc iespējas mazāk būtu jānāk uz studiju pārrunāt tekstus, kas ir darbietilpīgs un dārgs process. Nav arī viegli atkal iejusties lomā, jo ieskaņošana parasti notiek ilgāku laiku pēc filmēšanas posma. Taču, pēc Ansona novērojumiem, tāpat apmēram 30% vēlāk jāpārraksta studijā: „Tāda ir kino specifika: montāžas režisors parasti montāžas laikā pieņem kādus lēmumus, pamainās domas, pamainās teksti… Bieži vien vajag arī nomainīt emociju.”

Ciklā „Kino profesionālis - darbs aiz kadra”  šodien par grima mākslinieka profesiju un darbu filmēšanas laukumā. Maija Gundare šajā profesijā ir jau krietnu laiku un uzsver, ka „vienmēr jāmācās,  vienmēr ir kaut kas jauns”. Jau no agras bērnības zinājusi, ka vēlas būt grima māksliniece. „Lielā Kristapa” balvai kategorijā labākais grima mākslinieks izvirzīta sešas reizes un trīs reizes balvu saņēmusi. Grima māksliniece Maija Gundare ir arī starp balvas „Lielais Kristaps 2023”  nominantiem, šoreiz par darbu seriālā „Padomju džinsi”.

Ar lieliem jaunumiem šo gadu sācis Valsts kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” – par tā māksliniecisko partneri kļuvis pieprasītais vācu komponists, diriģents un klarnetists Jērgs Vidmanis (Jörg Widmann). Viņa inaugurācijas koncerti piektdien, 2.februārī, Liepājas koncertzālē „Lielais dzintars” un 3.februārī Lielajā ģildē Rīgā iezīmē jaunu posmu „Sinfoniettas” radošajā dzīvē, no kuras pamazām attālināsies ilggadējais mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē.  „Sinfonietta Rīga” mēģinājumā Spīķeru koncertzālē viesojos pāris dienas pirms koncerta, kad rit mēģinājums kopā ar solisti Ingu Kalnu. Skan Jērga Vidmaņa „Fūgas māksla” un darbs notiek vāciski, angliski un brīžam arī smieklu valodā. Kad vēlāk saku Jērgam Vidmanim, ka viņam, šķiet, ir dabas dots talants likt orķestrim smaidīt, viņš par to ļoti priecājas. „Tas mani ļoti iepriecina! Ir svarīgi, ka spējam muzicēt ar smaidu, jo mēs strādājam smagi un ļoti nopietni. Šis skaņdarbs ir par tādām lielām tēmām kā dzīvība un nāve, bet es no sirds ticu, ka mēs varam sasniegt šos dziļumus, ja muzicējam draudzīgā garā. Gadu gaitā starp mani un „Sinfoniettu Rīga” patiešām ir izveidojusies draudzība, un laikam to var just.” Vidmanis ar „Sinfonietta Rīga” pirmoreiz muzicēja pirms desmit gadiem. Ar neviltotu aizrautību viņš stāsta arī par citiem latviešu mūziķiem, ar ko spēlējis ārpus Latvijas – diriģentiem Marisu Jansonu, Andri Nelsonu, vijolnieci Vinetu Sareiku, kas pirmatskaņoja viņa septīto stīgu kvartetu. Latvijas mūzikas tradīcijas ir leģendāras visā pasaulē, viņš uzsver. Jērgs Vidmanis nākamos trīs gadus piekritis būt par „Sinfonietta Rīga” māksliniecisko partneri. Līdzīga sadarbība viņam pašlaik ir arī ar Ziemeļvācijas Radio filharmonisko orķestri Hanoverē un Minhenes kamerorķestri dzimtajā Vācijā. Kādēļ „Sinfonietta Rīga” viņu uzrunāja šādai ilgstošai sadarbībai, telefonsarunā jautāju orķestra mākslinieciskajam vadītājam Normundam Šnē. „Māksliniekus, kas šodien nosaka muzikālā procesa gaitu pasaulē un kuriem seko līdzi visas pasaules muzikālā sabiedrība, nav nemaz tik viegli uzaicināt pie mums ciemos tādā prognozējamā veidā, jo viņu grafiks ir ārkārtīgi saspringts. Ja runājam par Jērgu Vidmanu, viņš tiešām ir cilvēks, kurš, kā viņš pats saka, nedzīvo normālu dzīvi. Viņš ļoti daudz uzstājas gan kā klarnetists, gan kā diriģents, un papildus tam viņš ļoti daudz komponē. Faktiski tas ir tas, ko viņš redz kā savu galveno misiju šobrīd. Tāpēc viņa ierašanās Rīgā līdz šim vienmēr bijusi atkarīga no brīviem brīžiem. Mēs ļoti vēlējāmies padarīt šo mūsu sadarbību mazliet prognozējamāku – gan laika ziņā, gan veidojot ciešākas un konkrētākas vadlīnijas mūsu sadarbībai. Interesanti, ka orķestris nobalsoja par viņu kā par nākamo māksliniecisko vadītāju pēc manis, kas būs aktuāli pēc apmēram diviem gadiem. Viņš diemžēl nepiekrita šim variantam, jo ir ļoti aizņemts un grib saglabāt zināmu radošo brīvību. Bet tad mēs viņam piedāvājām šādu variantu, kas būtu mazāk saistīts ar plānošanas lietām, ar ko ir jānodarbojas orķestra mākslinieciskajam vadītājam, bet mazliet vairāk radošās brīvības mazliet prognozējamākā sadarbības modelī. Tam viņš ļoti laipni atsaucās. Un te nu mēs esam!” Tuvākajos trīs gados Jērgs Vidmanis ar „Sinfonietta Rīga” veidos vismaz trīs programmas gadā, kurās gan diriģēs, gan spēlēs klarneti, repertuārā apvienojot laikmetīgo un tradicionālo mūziku. Bet Normunds Šnē pēc diviem gadiem plāno atvadīties no orķestra mākslinieciskā vadītāja amata.

No 5. februāra Latvijas Radio raidījumā Labu nakti" divas nedēļas skanēs jauns cikls, kurā pasakas skanēs jauno mākslinieku – Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa studentu, topošo aktieru un režisoru izpildījumā. Viņiem aktiermākslas gudrības mācījusi Zane Daudziņa. Nu pienācis brīdis parādīt sev un citiem, kas apgūts. Par Latvijas Kultūras akadēmijas sadarbību ar Radioteātri, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar akadēmijas asociēto profesori, runas pedagoģi Zani Daudziņu.

Māris Āboliņš kino industrijā ir kopš 2007.gada, strādājis pie vairāk nekā 50 - 60 filmām un seriāliem. Viņa panākumus un izaugsmi profesijā iespējams  raksturot ar diviem vārdiem - uzņēmība un čaklums. Pats sevi dēvē par datorgrafikas veterānu. Māra iecienītākais kino žanrs  ir vēsturiskās filmas.

Lielais balvu pasniegšanas laiks sāksies šomēnes, februārī, bet janvāris ir allaž bijis dažādu kultūras balvu pieteikumu mēnesis, kurā tiek paziņoti balvu pretendenti. Kultūras rondo „Mēneša apskatniekā” kopā ar kultūras žurnālistiem pārrunājam būtiskākos notikumus gada pirmajā mēnesī un analizēsim situāciju kultūras telpā. Viesos Nora Rieksta, Jānis Lācis un Kristīne Simsone. Vienu balvu gan pasniedz janvārī - Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu  mākslas kritikā saņēma Ivars Šteinbergs. Šajā mēnesī uzzinājām Lielās mūzikas balvas nominantus. Noslēdzies Latvijas sabiedrisko mediju gada balvas kultūrā “Kilograms kultūras 2023” fināla balsojums. Apbalvojuma ieguvējus izziņos svinīgā ceremonijā 16. februāra vakarā. Šovakar, 1. februārī, notiek Latvijas Kinematogrāfistu savienības nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps” atklāšana un sākas filmu programma, kas vainagosies ar apbalvošanas ceremoniju 4. februārī un ko tiešraidē translēs Latvijas Televīzija.  Janvārī aktīva bijusi kino dzīve, gan pašu mājās, gan pasaulē. Pasniegtas "Zelta globusa" balvas, izziņotas Oskara nominācijas. Pirmizrādei bijusi daudzsēriju filmas “Pansija pilī” pirmajām sērijām un filmai „Pastkarte no Romas”- Jānis Jarāns.

Jau šajā nedēļas nogalē tiks pasniegta nacionālā kino balva “Lielais Kristaps”. To gaidot, šoreiz vēlamies pavērt priekškaru uz kino tapšanas neredzamo daļu. Mūsu uzmanības lokā četros ierakstos šonedēļ būs kino aizkadru tehniskie un radošie ļaudis, bez kuru darba filmas līdz ekrānam nevarētu nonākt. Šodien ekskursijā pa filmu pēcapstrādes labirintiem mūs vedīs studijas “Lokomotīve” tehniskais direktors Pēteris Sudakovs un producents Dominiks Jarmakovičs. Ar Pēteri Sudakovu tiekamies Vagonu ielas pagalmā Rīgā – šķietami nomaļā vietā līdzās dzelzceļam un ikoniskajiem pilsētas gāzes torņiem. Rūpnieciskajā vidē jaunus rosīgus vaibstus ienesuši kino nozares uzņēmumi, kas gan producē filmas, gan piedāvā tehnikas un pēcapstrādes pakalpojumus – “BB rentals”, “BB PostHouse” un studija “Lokomotīve”, kas te pārcēlusies nesen. Ēkā, kur kādreiz mitis boksa klubs, tagad rosās producenti, restauratori, filmu tehniķi, montāžas režisori un citi kino aizkadra ļaudis, kuru pamata darbarīki ir lieli ekrāni, jaudīgi datori un liela vērība pret kino procesu. Pēteris Sudakovs ir piekritis izvest klausītājus nelielā ekskursijā pa filmu studijas telpām un dažām ļoti svarīgām kino aizkadra profesijām, par ko skatītāji parasti izlasa tikai titros, bet kuru darbs parasti ir ilgākā kino tapšanas daļa – tā ir filmas pēcapstrāde. Mūsu pirmā pietura ir krāsu korekcijas zāle. Liels ekrāns pie sienas, vairāki mazāki datora ekrāni un pultis. Jā, kino lielākoties neizmanto to bezkaislīgo krāsu realitāti, kādu bez ilūzijām tver digitālās kameras.   Ja šo klausoties, domājāt – vai tad drīz šo tehnisko darbu nedarīs mākslīgais intelekts, atbilde ir: jau tagad daudz ko dara, bet bez lielas saprašanas par radošo pusi, tāpēc tā pavēlnieks ir un paliek kino profesionālis ar savu radošumu, knifiem un, jā, reizēm arī kļūdām, kuras intuitīvi meklējam jebkurā radošajā procesā, lai sajustu tā cilvēcību.  Nākamajos šīs sērijas ierakstos tuvāk iepazīsim tādas aizkadra profesijas kā grima mākslinieks, vizuālo efektu meistars un filmu skaņas režisors.

30. janvārī tika apstiprināta Liepājas teātra jaunā valde: par Liepājas teātra valdes locekli mākslinieciskajā jomā iecelts režisors Valters Sīlis, bet par valdes locekli administratīvajā un saimnieciskajā jomā iepriekšējā Liepājas teātra valdes locekle Eva Ciekurze. Kultūras rondo preses konference ar Liepājas teātra jauno māksliniecisko vadītāju Valteru Sīli.

Viņi ir neparasta Latvijas mākslinieku ģimene, kuras uzvārdu droši vien būs dzirdējis gandrīz katrs, kurš interesējas par arhitektūru, scenogrāfiju, Dziesmu svētkiem vai „Expo” izstādēm. Mailīšu vārds jau vairākas desmitgades bijis cieši saistīts ar šīm tēmām un turpina sevi pieteikt nu jau otrajā paaudzē. Pērnā gada nogalē Mailīšu izsapņotajā „Sidraba birzī” jeb jaunajā Dziesmu svētku estrādē Mežaparkā tika atklāta izstāde „Mailīšu ģimenes domu zīmes”. Pašai izstādei gan pāragri pienāca gals, bet Kultūras rondo tikās ar izstādes idejas autoru Ivaru Mailīti un viņa sievu Inesi, lai garākā sarunā atklātu, kā rodas idejas un cik nenotverams un vienlaikus pārliecības pilns var būt radošais process ģimenē, kas rada mākslu publiskajai telpai. Ivars Mailītis sagaida pie savas mājas Mežaparkā. Tepat pagalmā ir tapušas daudzas viņa idejas, un dziļumā slejas darbnīca, kas celta no dziesmu svētku estrādē izmantotas scenogrāfijas. Ar dziesmu svētkiem un Mežaparka estrādi Ivars Mailītis un viņa ģimene saistīta jau vismaz 30 gadu.

Arhitektoniski veiksmīgas kultūras būves Latvijā, kuras izvēlējies un aprakstījis arhitekts Jānis Dripe grāmatā „Kultūrtelpa – 21.gadsimta kultūras būves Latvijā”. Par bagātīgi ilustrēto grāmatu un tās saturu Kultūras rondo studijā stāsta arhitekts Jānis Dripe seniors un Jānis Dripe juniors, kurš veidojis grāmatas dizainu. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība (LNB Atbalsta biedrība) izdevusi arhitekta Jāņa Dripes grāmatu "Kultūrtelpa – 21. gadsimta kultūras būves Latvijā". Runājot par jaunām kultūras celtnēm, arhitekts Jānis Dripe atzīst, ka aizvadītais gads bija īpašs, sava veida vainagojums - Dziesmu svētkiem- 150, ir uzbūvētā jauna estrāde, lieliska būve, kas pasaulē jau ir pamanīta. Tāpēc šis ir bijis īstais brīdis apkopot veikumu.  "Ja  tas process ir kaut kā jēgpilni virzījies, kāpēc to neparādīt, kāpēc nepalepoties, gan valstiski iekšēji, gan starptautiski," stāsta Jānis Dripe. Sarunā viņš uzteic kādreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas darbu, kas ielika pamatu, ka ir četras reģionālās koncertzāles Latvijā. "Mēs varam, protams, pažēloties, lai nav tik uz pozitīvās nots, nav joprojām akustikās koncertzāles Rīgā un nav laikmetīgās mākslas muzeja. No tāda "džentelmeņa komplekta" un lai Rīga patiesi sauktos par Baltijas metropoli, šajā "džentelmeņa komplektā" ļoti trūkst divas būves," atzīst Jānis Dripe. Grāmata ir bagātīgi ilustrēts un apliecinošs vēstījums par arhitektoniski veiksmīgām un nozīmīgām kultūras būvēm un projektiem visos Latvijas novados. Tajā apkopotas pēdējos divos gadu desmitos valsts, pašvaldības vai privātas iniciatīvas rezultātā radītas vai atjaunotas nācijas kultūras vērtības. Redzamākās no tām ir Gaismas pils, Rundāles pils, Mežaparka Lielā estrāde, Mākslas muzejs, kopumā grāmatā iekļautas 10 Latvijas jaunās bibliotēkas, 5 koncertzāles, 19 muzeji, 5 teātri, 18 kultūras centri un saieta nami, 12 brīvdabas estrādes un vasaras koncertzāles un 12 būves kultūras izglītībai. Grāmatu veido bagāts fotogrāfiju un vizuālā materiāla klāsts, vispārīga un profesionāla informācija latviešu un angļu valodā par katru objektu. Kultūras būves ir pilsētu vietzīmes – tās vairo atpazīstamību un akcentē sabiedrības vērtības. Ēku saturs ir nācijas garīgās attīstības pamats, kultūras būvju arhitektūra bagātina mūsu dzīves telpu, atjaunojot vēsturisko mantojumu un radot jaunus simbolus.

Turpinām sēriju „Jāzeps Grosvalds dzīvē  un mākslā”. Šajā epizodē pētām Jāzepa Osvalda dienasgrāmatas, kurās neiztrūkst nedz praktiski vērojumi, nedz mīlas ciešanas. Jāzepa Grosvalda dienasgrāmatas ir neizsmeļams informācijas avots. Sācis rakstīt vēlos pusaudža gados un  turpinājis visu dzīvi. Arī izstādes nosaukums „Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai” ņemts no 1912.gada ieraksta Jāzepa Grosvalda dienasgrāmatā. Šajā reizē palūkosimies plašāk uz dienasgrāmatu kā pētniecības avotu un uzklausām gan mākslas, gan literatūras zinātniekus.

Kāds ir šī gada Eiropas kultūras galvaspilsētu vēstījums Tartu un Bādišlā un to pienesums Eiropas kultūrtelpā, Kultūras rondo pārrunā ar Ingvildu Strautmani, kura tikko atgriezusies no Igaunijas un Gundu Vaivodi, kura vērojusi atklāšanas programmu Bādišlā Austrijā.

Gaidot Dmitrija Krimovu pirmo iestudējumu Latvijā, Rīgā runā par visdārgāko izrādi "Pīters Pens. Sindroms", "Art Forte" sarīko "Splendid Palace" Krimova radošā darba vakaru, kurā videoierakstā parāda viņa izrādi "Kostiks", kas Maskavā iestudēta pirms trim gadiem, gadu noturējusies repertuārā, tad noņemta. Tāpat kā noņemtas vēl sešas Krimova izrādes, kad viņš, sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, kopā ar sievu aizlidoja uz Ameriku, kur viņam bija paredzēts iestudējums. Divas izrādes Maskavā turpina izrādīt, gan noņemot režisora uzvārdu. Tagad Dmitrijs Krimovs strādā Ņujorkā ar savu aktieru studiju, iestudē Amerikā, Klaipēdā un Rīgā, bet tas nav mājas... Saruna pēc filmizrādes "Kostiks", kas veidota pēc A. Čehova "Kaijas", ir tik intelektuāli un emocionāli piepildīta un tik lielas bezcerības pilna, ka vispār negribas runāt. Neliela cerība parādās, ka māksla ir pretošanās ar to vien, ka tā pastāv. Tiem, kas Dmitrija Krimova vārdu dzird pirmo reizi, šī saruna būs svarīga, jo tie, kas nav teātra speciālisti, nav sekojuši līdz "Zelta maskas" izrādēm, ko varēja noskatīties arī Latvijā, būs būtiski, ko par Dmitriju Krimovu un arī viņa tēvu režisoru un pedagogu Anatoliju Efrosu var pateikt cilvēki, kas ar viņa daiļradi ir bijuši saistīti. Kultūras rondo sarunājas teātra kritiķe un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska, teātra kritiķis un žurnālists Atis Rozentāls un režisors, šobrīd arī Dmitrija Krimova asistents Rīgā – Dmitrijs Petrenko.  Raidījumā skan arī fragmenti no Dmitrija Krimova radošā darba vakara janvārī. 1. februārī Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē gaidāma pirmizrāde Dmitrija Krimova sarakstītajai un iestudētajai nostalģiskajai drāmai pieaugušajiem "Pīters Pens. Sindroms", kas vienlaikus būs pasaulē pazīstamā režisora debija Latvijas teātrī. Par Ņujorkā dzīvojošā krievu režisora Dmitrija Krimova izrādēm kritiķi mēdz teikt – tās ir kā dzīvas gleznas, kas top, visai iesaistītajai komandai kopā radot savu īpašo pasauli. Latvijas teātra skatītāji līdz šim varējuši skatīt "Krimova Laboratorijas" viesizrādes festivālā "Zelta maska", informēja teātrī. "Pīters Pens. Sindroms" ir autobiogrāfisks Dmitrija Krimova darbs, kas caur Pītera Pena fabulu stāsta par mākslinieka nenogurstošo sekošanu savai misijai – mākslas brīnumu radīšanai, uzticami kalpojot teātrim visa mūža garumā un nespējot pamest skatuvi.

Sešdesmit piecas melnbaltas fotogrāfijas no sešām fotostudijas pastāvēšanas desmitgadēm apskatāmas Liepājas Tautas fotostudijas "FOTAST" jubilejas izstādē. Kultūras rondo viesojas Iveta Herbsta, Liepājās Tautas fotostudijas vadītāja,Gunārs Kopštāls, viens no foto pulciņa dibinātājiem 1958. gadā, un Dace Dēliņa-Lipska, izstādes kuratore. Līdz 10. martam Liepājas muzeja lielajā izstāžu zālē skatāma Liepājas Tautas fotostudijas "FOTAST" 65. gadu jubilejas izstādi "65". Fotogrāfijas veidotas dažādās tehnikās un stilistikā, kas gadu laikā veidojušas fotostudijas identitāti. Liepājas Tautas fotostudija “FOTAST” vadītāja Iveta Herbsta atzīst, ka vienotā ekspozīcijā satiksies 51 autors – vairāku paaudžu fotogrāfi, kuri darbojušies dažādos laikmetos, pretējās politiskajās iekārtās, ar atšķirīgām tehniskajām un tehnoloģiskajām iespējām, profesionāļi un amatieri, bet radniecīgi mīlestībā uz fotogrāfiju. Izstāde ir tilts no pagājušā gadsimta desmitgadēm uz šodienu un veido harmonisku stāstījumu par laiku, cilvēku tajā, par attiecībām un vidi. Ar dokumentālu precizitāti, poētisku jūsmu vai asredzīgu vizionārismu – katrs autors aiz kameras pasauli redz savām, unikālajām acīm. Fotostudijas “FOTAST” pirmsākumi rodami 1958. gadā, kad Visvaldis Blankenburgs, Gunārs Kopštāls un Huberts Stankevičs pilsētas kultūras namā nodibināja fotopulciņu. Šobrīd studijā darbojas vairāk nekā 20 dalībnieku, tverot fotomirkļus un dodot iespēju liepājniekiem iepazīt pasaules fotomākslu.

"Vecais Tīss, vilkatis" ir vēstures iedvesmots koncertstāsts, ko atskaņos Latvijas Radio koris un kas ir kora mākslinieciskā vadītāja Kaspara Putniņa izlolots muzikāls notikums. Koncertstāstam mūziku radījuši komponisti Mārtiņš Viļums un Matīss Čudars. Pirmatskaņojums izskanēs 27. janvārī Vidzemes koncertzālē "Cēsis", tā svinot koncertzāles desmito jubileju. Koncertstāsta pamatā ir sens un patiess notikums – pirms 333 gadiem notikusi Cēsu apgabala tiesas sēde, kurā vecs vīrs vārdā Tīss (vai Matīss) atzīstas, ka lielāko savas dzīves daļu ir bijsi vilkatis. Viņa liecība tiesnešiem izvērtusies par labi dokumentētu interviju. Koncertstāstā iekļauti tiesas protokola fragmenti, arī vēstījumu papildinošas, dziļiem simboliem pilnas latvju dainas. Koncertstāstā uz skatuves būs Latvijas Radio koris, sitaminstrumentālists Ivars Arutjunians un mūsdienu Tīss - Matīss Čudars spēlēs ģitāru, diriģents Kaspars Putniņš.

Par jauniem cilvēkiem, viņu sapņiem un drāmām jaunā, cerību pilnā un varbūt mazliet naivā Latvijas sabiedrībā divtūkstošo gadu sākumā tapusi jauna izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī. Paulas Pļavnieces režijā un Klāva Meļļa tekstos uz skatuves satiekas tie teātra ļaudis, kas parasti paliek aizkadrā – garderobisti. … kad Krievija karo Čečenijā, Latvijā notiek spraigas diskusijas par iestāšanos Eiropas Savienībā, Eirovīzijā uzvar Marija Naumova un Nacionālais teātris gatavojas rekonstrukcijai. Šo laiku kā simbolisku un ļoti būtisku fonu izvēlējušies izrādes veidotāji, prožektoru gaismā nostādot ierasti ēnā esošos teātra garderobistus. Ideja par šādu izrādi režisorei Paulai Pļavniecei radusies jau pirms laba laika, domājot par pārmaiņu tēmu teātra sezonas pieteiktajā kontekstā un secinot, ka teātra garderobē karjeru sākuši daudzi šodien zināmi teātra profesionāļi. Tā izrādē sakusušas pašu jaunības atmiņas ar sajūtām par atjaunotās Latvijas jaunību. Nesenajai vēsturei Paula Pļavniece savos darbos pievērsusies vairakkārt, tai skaitā apbalvotajā izrādē „Jubileja ‘98” Daugavpils teātrī pirms septiņiem gadiem. Kāda ir viņas pieeja šim laikam, kas daudziem skatītājiem varbūt šķiet pavisam nesens, bet pašai režisorei ir bērnība un pusaudža gadi? Kaut šķiet, ka teātrī lielākās kaislības notiek uz skatuves, tikpat lielas drāmas paralēli mēdz risināties arī aiz zāles sienas, garderobē. To no savas pieredzes labi zina arī izrādes dramaturgs Klāvs Mellis, kurš pats savulaik strādājis par garderobistu Jaunajā Rīgas teātrī.  Izrādē „Garderobisti” uz skatuves satiekas vairāku paaudžu aktieri. Elizabete Milta, kura pašlaik vēl studē aktieros, 2002.gadā bija nesen piedzimusi; Sandijai Dovgānei un Matīsam Budovskim tā ir bērnība, bet Aināram Ančevskim – pirmās sezonas Nacionālā teātra štatā. Teātri par aizskatuves rāmajām kaislībām Nacionālā teātra Aktieru zālē sāks rādīt šovakar. Pirmās desmit izrādes līdz marta beigām gan jau ir izpārdotas.

Kultūras rondo saruna ar mūžam možo, neatkarīgo un brīvprātības pilno aktieri un ceļotāju Jāni Jarānu, ar kuru runājam gan par nupat uz ekrāniem nonākušo Elzas Gaujas filmu "Pastkarte no Romas", kur Jānim atvēlēta teju galvenā – seniora Ernesta – loma, kā arī par neatkarīga aktiera dzīves reālijām kopumā. Smeldzīgs, bet gaišs divu senioru mīlas stāsts ir Elzas Gaujas jaunā spēlfilma "Pastkarte no Romas". Galvenās lomas – Alvīni un Ernestu – tajā atveido lieliskie aktieri Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Viņi iejūtas precēta pastnieku pāra lomā, kuru attiecībās sāk ielauzties Alvīnes strauji progresējošā Alcheimera slimība. Bet Alvīnes mūža sapnis turpina būt ceļojums uz Romu, ko Ernests viņai savulaik apsolījis. "Nekad neesmu aicināts uz kino lomām, jo esmu televīzijas aktieris, "Imanta - Babīte", kur tev jābūt  ķēmos, tādos tēlos. Skatoties, kā mani kolēģi kino, ir grūti. Tad pateicoties... gribu lielu paldies pateikt Elzai Gaujai, ka viņa manī saredzēja šo nopietno. (..) Viņai par mani nebija nekāda priekšstata, ko esmu darījis līdz tam, jo dzīvoja Francijā, tā dzīve bija iegrozījusies," sarunā atzīst Jānis Jarāns. "(..) Un viņa vienmēr man pienāca - varbūt tā bišķi paņem uz leju, jo man ir teātra skola - bišķi pārspīlēt, skaļi, precīza dikcija." Šobrīd Jānim Jarānam ir vairākas kino lomas, viņš filmējies seriālā "Pansija pilī", kā arī vēl topošajā seriālā "Padomju džinsi" "Es jau kino neko neesmu spēlēji, bijušas mazas epizodītes," atzīst Jānis Jarāns. "Pēdējo divu gadu laikā. Elza Gauja atvēra durvis un iestūma mani šajā kino pasaulē, pēkšņi uzreiz pie lielām lomām, tūlīt būs arī "Padomju džinsi".    Arī iepriekš par filmu esam stāstījuši Kultūras rondo:  

Nesen klajā nākusi mākslas zinātņu doktores Vijas Strupules monogrāfija „Dekoratīvā glezniecība Rīgas interjeros. 16.gadsimts – 18.gadsimta trešais ceturksnis”. Grāmatā aptverts periods Rīgas vēsturē, kad interjeru apdarē dominēja krāsojumi un gleznojumi, veidojot krāšņu dzīves vidi. Līdz mūsu dienām maz kas  saglabājies, un arī tad interjeru gleznojumi visbiežāk nonākuši tikai kā fragmentāri atsegumi. Grāmatā plaša informācija par Rīgas krāsotāju cunftes darbību un meistariem, kā arī bagātīgs vizuālais materiāls. Izdevums klajā nācis sērijā "Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta disertācijas".

„Gleznot katru dienu” un „Mans kalns” – par gleznotājas Birutas Delles jaunākajām izstādēm Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ciklā „Paaudzes” un izstādi galerijā „Daugava” saruna ar mākslas kritiķi Vilni Vēju un mākslas zinātnieci Diānu Barčevsku. Birutas Delles izstāde „Gleznot katru dienu” no cikla „Paaudze” no 27. janvāra līdz 21. aprīlim norisināsies Latvijas Nacionālā mākslas muzejā. Apmeklētāju uzmanībai tiks piedāvātas Birutas Delles labi pazīstamās, bieži reproducētās figuratīvas kompozīcijas un ainavas. Savukārt galerijā „Daugava” no 24. janvāra līdz 24. februārim būs skatāma Birutas Delles jaunāko darbu izstāde “Mans kalns”, kurā redzami speciāli jubilejas izstādei tapuši 12 darbi. Ierakstā uzklausām arī mākslinieces Birutas Delles stāstus par glezniecību, savu skolotāju Ansi Stundu un mācekļu ķēdi mākslā, kurus uzklausīja kolēģi no LR3 "Klasikas".

Sākot ar 20. janvāri raidījumā "Literatūre" astoņi rakstnieki, kuri vairs neraksta, nokļūs vienā mijiedarbības laukā ar astoņiem  mūsdienu autoriem, un viņu pasaules pārklāsies. Literārās attiecības pa pāriem būs apskatāmas LTV1 ēterā katru otro sestdienu pussešos vakarā un jebkurā laikā interneta platformā Replay.lv. Kultūras rondo tiekamies ar cikla režisoru Uģi Olti. Ar rakstītā vārda pasaulēm rezonēs ekrāna pāris Marta Selecka un Gustavs Terzens, bet astoņus "Literatūres" ceļojumus ekrānos iekustinās režisors Uģis Olte. Arī šajā sezonā katrā no astoņām "Literatūre" epizodēm Marta dosies ceļojumā kopā ar vienu latviešu mūsdienu rakstnieku, kurš izveidojis saikni ar kādu aizgājušo laiku latviešu autoru. Viņi vedinās ceļojumā uz vietām, kurās labāk nokļūt uz viena viļņa. Savukārt Gustavs Terzens ceļos atsevišķi – nolasīs nejauši satiktajiem pa kādai rindai, un pats nokļūs vizuālā dzejolī, kuru uzburs operators Dainis Kļava.

Cik veiksmīgi pagājušajā gadā darbojusies Latvijas literatūras eksporta platforma “Latvian Literature”? Kultūras rondo studijā platformas "Latvian Literature" vadītāja Rita Dementjeva, Anete Konste, kura rūpējas par latviešu literatūras tēlu, un Vilis Kasims, tulkotājs un literārais aģents. Ārvalstīs pagājušajā gadā izdotas 54 Latvijas autoru grāmatas. Visvairāk grāmatas iznākušas lietuviešu, igauņu un spāņu valodās, bet pagājušajā gadā tulkotākie autori bijuši Anete Melece, Nora Ikstena un Semjons Haņins.

Noskaidroti sabiedrisko mediju gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2023" ziemas balsojuma uzvarētāji un atklāts fināla balsojums. Par finālistiem līdz 31. janvāra pulksten 23.59 iespējams balsot portālā LSM.lv. Apbalvojuma ieguvējus izziņos svinīgajā ceremonijā 16. februārī, kas tiešraidē būs vērojama LTV1, LSM.lv un REplay.lv, kā arī klausāma – LR1 un LR3 "Klasika". Saruna studijā ar žūrijas pārstāvi Aneti Ašmani-Vilsoni. Balvas nominantus – oriģinālākos un kvalitatīvākos aizvadītā gada Latvijas kultūras notikumus – sabiedrisko mediju kultūras jomas profesionāļu žūrija izvirzīja, savukārt skatītāji un klausītāji izvēlējās trīs balsojumos – pavasara, rudens un ziemas baldojumā.

Jāzepa Grosvalda memoriālā kolekcija glabā bagātu materiālu pētniekiem, izstāžu kuratoriem un filmu veidotājiem. Šajā reizē par Jāzepa Grosvalda memoriālo kolekciju, uzzināsit arī, kādu pārsteigumu savulaik sniedza  Vermlandes muzeja krājums Zviedrijā. Pašlaik izstādē Latvijas Nacionālā mākslas muzejā skatāmi vairāk nekā 150 Jāzepa Grosvalda darbi no Vermlandes muzeja Kārlstadē. Par to stāsts otrajā epizodē ciklā „Jāzeps Grosvalds dzīvē un mākslā”. Zviedrijā, Karlstadē, Vermlandes muzeja krājumā glabājas ap 220  Jāzepa Grosvalda akvareļi un grafikas darbi, divas trešdaļas no šīs kolekcijas pašlaik skatāma izstādē. Latvijā darbi nav redzēti kopš 1924.gada

Balvu par mūža ieguldījumu “Lielā Kristapa” apbalvošanas ceremonijā šogad saņems filmu māksliniece,  ilggadējā Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājaa Ieva Romanova, ar kuru tiekamies Kultūras rondo studijā. Ieva Romanova sāka darbu Rīgas Kinostudijā 1978. gadā kā māksliniece-inscenētāja un kopš tā laika ir saņēmusi piecus “Lielos Kristapus” par labāko filmu mākslinieka darbu. Viņas attiecības ar nacionālo kino balvu ir nozīmīgas arī citā ziņā – no 1999. līdz 2023. gadam Romanova kā Latvijas Kinematogrāfistu savienības vadītāja bija arī “Lielā Kristapa” organizēšanas priekšgalā. Kura filma jums pašai varbūt vistuvāk pie sirds? Ieva Romanova: Vistuvāk pie sirds? Es domāju, ka tā ir "Dzīvīte" un arī "Anna" ļoti tuvu pie sirds. Bet katra filma - viņa jau ir kā bērns. Visas viņas ir mīļas. Bet "Dzīvīte" tapa laikā, kad bija Atmodas laiks, un mums bija sajūta, ka mēs darām šo kopējo darbu, un arī šīs atmodas līnijas tajā filmā tika ievītas. [filma par Krišjāni Baronu] Un visi strādāja ar tik ārkārtīgi lielu atbildību un mīlestību, un brīnišķīgā kompānijā. Jā, tas tāds liels un mīlestības darbs. "Anna" ir ļoti maz rādīta filma, bet šobrīd ir digitalizēta, un viņai ir izveidots latviskais tulkojums, jo filma tika uzņemta vācu valodā. Darbība notiek 15. 16. gadsimtā un toreiz jau tajās aprindās runāja vāciski, tā bija vāciskā vide, tādēļ filma tika uzņemta vācu valodā. Kuras filmas jums patīk labāk - tās, kur ir jāmeklē konkrēts vēsturisks fons, lai veidotu māksliniecisko sajūtu, vai filmas, kurās ir tajā brīdī mūsdienas? Ieva Romanova: Man liekas, ka interesantāks uzdevums ir vēsturiskām filmām, jo tur mākslinieks ir brīvāks un viņš var veidot to vidi neatkarīgāk no apkārtējiem apstākļiem. Lai gan šobrīd, piemēram, Rīga ir tik ārkārtīgi sagandēta ar visiem plastmasas logiem, plastmasas durvīm. Piemēram, ir burvīgs nolupis šķūnītis, no vienas puses ejam, nu burvīgs šķūnītis, tas mums varētu derēt, un apejam riņķī, un tur jaunas baltas plastmasas durvis iekšā. Tas varbūt bija kaut kāds svaigums deviņdesmitajos gados, un visi gribēja tā, lai smukāk, bet katrā gadījumā mēs esam ārkārtīgs sapostījuši savu vidi. Vai jums kāds radošs plāns ir galvā, ko gribētos izdarīt? Ieva Romanova: Jā, gribētos atsākt gleznot, jo to nav bijis laika darīt visu laiku un gribētos, jā, mainīt orientāciju atpakaļ uz mākslu. Tagad varētu gleznot, jā, ļoti gribas. (..) Es nevaru apsolīt, ka es ļoti daudz kaut ko izdarīšu vai man ļoti veiksies, bet man ļoti gribas. "Vecās pagastmājas mistērijās" man vajadzēja gleznot Vincenta vietā, un tad bija "āķis lūpā". Tad es domāju - jā, nu tagad gan, bet atkal bija nākamie darbi, nākamie darbi, nākamie darbi. Nē, nu tur Vincenta mākslinieks bija Jāzeps Pīgoznis, bet tad, kad viņam vajadzēja kadrā kaut ko gleznot, tad es viņam tās sagataves sagatavoju. Mēs tā kopā darījām to, bet ļoti gribas.

„Vai ir dzīve pēc Dziesmu svētkiem?” – šo kanonisko frāzi pēcsvētku jaunajā sezonā sev uzdod ne viens vien amatierkolektīva dalībnieks un vadītājs. Ar spēcīgu apliecinājumu – IR dzīve arī pēc svētkiem – rītvakar, 20. janvārī, Ķīpsalas hallē Rīgā tiksies 15 deju kolektīvi no dažādām Latvijas malām. Koncertā būs skatāmas gan nesen tapušas horeogrāfijas, gan skatuviskās tautas dejas klasika, kā arī dejas no pagājušās vasaras Deju svētku repertuāra. Ko dejotāji gatavo koncertam un kādas ir viņu pārdomas par latviešu skatuviskās tautas dejas šodienu? Ir trešdienas vakars Klusajā ielā 12, Rīgā. Kluss gan te nav nemaz, jo notiek tautas deju ansambļa „Teiksma” mēģinājums. Tieši pēc „Teiksmas” aicinājuma rītvakar Ķīpsalas hallē pulcēsies deju kolektīvi gan no Rīgas, gan Valmieras, Siguldas, Jelgavas un Carnikavas. Pirms mēģinājuma tiekamies ar „Teiksmas” un arī koncerta „Soļi rakstos” māksliniecisko vadītāju Jāni Ērgli. „Līdz šim „Teiksma” braukusi pie saviem draugiem ārpus Rīgas. Tādi pa šiem daudzajiem gadiem ir Valmieras tautas deju ansamblis „Gauja”, Jelgavas tautas deju ansamblis „Lielupe”, braucam arī uz Siguldu pie „Vizbulītes” – tie mums šobrīd ir tādi stabilākie draugi ārpus Rīgas. Protams, Rīgā mēs daudz koncertējam kopā ar „Danci”, „Vektoru”, „Līgo”. Un reiz sarunā ar Viesturu Tīli, kurš mums ir ļoti liels labvēlis, ieminējāmies, ka mums vajadzētu uztaisīt koncertu, lai mēs arī varētu tos draugus uzņemt pie sevis.” „Teiksmas” ilggadējais vadītājs Viesturs Tīle, kurš tagad vada starptautisko izstāžu rīkotājsabiedrību „BT 1”, pirmo šādu kopkoncertu Ķīpsalā palīdzēja sarīkot pirms diviem gadiem. Tagad dejotāji tiksies atkal, lai apliecinātu dejas un kopā būšanas prieku arī ierasti rāmajā pēcsvētku sezonā. „Pēc svētkiem parasti amatierkustībā ir mierīgāka sezona. Katrs padejo, kas viņiem tuvāks sirdij, ko gribas dejot… Bet, tā kā bija tāda ekskluzīva iespēja [dejot Ķīpsalas hallē], tad aicinājām savus draugus, lai rāda, kas viņiem pašlaik repertuārā. Bet, protams, atskatīsimies arī uz to, ko darījām deju svētkos. (..) Koncerta programmā ir izkristalizējušās trīs paaudzes: mūsu vecmeistari Uldis Žagata un Alfrēds Spura, vidusposms – Jānis Purviņš, Alberts Kivlenieks, Jānis Ērglis, un no mūsu jaunās talantu paaudzes – Dagmāra Bārbale un Dāvis Ērglis.” Līdzās Dāvja Ērgļa „Kungu rijai” jauno horeogrāfu paaudzes priekšnesumā tiks izdejota arī tautas deju ansambļa „Vektors” vadītājas Dagmāras Bārbales liriskā deja „Skaista mana tēvu zeme”, kas pagājušajos Dziesmu un deju svētkos bija skatāma gan deju lieluzvedumā Daugavas stadionā, gan Noslēguma koncertā Mežaparkā. „Sestdienas koncertā „Vektors” piedalīsies ar diviem sastāviem – A un D grupu – un dejām gan no deju svētku repertuāra. Būs gan „Bēru riekstus kabatā”, gan „Es izjāju prūšu zemi” un „Skaista mana tēvu zeme”. Un katra grupa dejos arī vienu pavisam jaunu deju. A grupai tā būs mana horeogrāfija „Man bij’ kaltis kumeliņis”, kas pēc nedēļas startēs arī Valmieras jaunrades deju skatē, un D grupai – deja „Jumis”, kas arī ir pavisam jauna un tiks rādīta arī jaunrades skatē.” Dagmāras Bārbales pieminētais Jaunrades deju konkurss, ko rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs un kas notiks janvāra pēdējā nedēļas nogalē Valmierā, solās būt nākamais apliecinājums skatuviskās tautas dejas formai pēcsvētku laikā. Pandēmijas gados konkurss nenotika, un tagad vērtējumam tiks nodota 57 horeogrāfu radīta 131 jauna deja. Tautas deju koncerts „Soļi rakstos” – 21. janvārī Ķīpsalas hallē Rīgā, bet Jaunrades deju konkurss pēc nedēļas – 27. un 28. janvārī – Valmieras kultūras centrā.

Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejs jau vairākus gadus gaida jaunu mājvietu Tabakas fabrikā. Izstrādāta stratēģija, tagad muzeja vadībā pēc divdesmit gadu prombūtnes atgriezusies kino zinātniece Inga Pērkone. Par idejām un plāniem, sākot vadīt Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kinomuzeju, izvaicājam kino zinātnieci Ingu Pērkoni.

Pagājušā gada nogalē pārmaiņas piedzīvojusi Latvijas Jaunā teātra institūta un festivāla „Homo Novus” vadības komanda: institūta un festivāla mākslinieciskās vadītājas pienākumus no austrāliešu kuratores Bekas Bergeres pārņēmusi viena no festivāla producentēm, kultūras kritiķe Santa Remere. Pēc trīs pasaules elpas piepildītiem gadiem Bergeres vadībā „Homo Novus” vēlas akcentēt ciešāku sadarbību ar vietējo kultūras vidi un sola arī turpmāk būt „visiem neērts, provocējošs un suģestējošs”. Saruna ar Latvijas Jaunā teātra institūta māksliniecisko vadītāju Santu Remeri un ilggadējo producenti Sandru Lapkovsku. Uz sarunu Latvijas Radio studijā Santa Remere ierodas ar lielu, rūtainu tirgus somu, pilnu ar grāmatām. Un par to ir ļoti interesants stāsts. Arī ziemas vidū Latvijas Jaunā teātra institūts ir ceļā gan simboliski, gan gluži praktiski. Izmaiņas institūta un festivāla „Homo Novus” mākslinieciskajā vadībā ir viens no mūsu tikšanās iemesliem. Pirms trim gadiem no ilggadējās direktores Gundegas Laiviņas „Homo Novus” un visa LJTI māksliniecisko vadību pārņēma Beka Bergere – austrāliešu kuratore, producente un māksliniece, kura festivālu „Homo Novus” pirmoreiz apmeklēja 2018.gadā, un, pēc pašas vēlāk intervijās teiktā, sajutās šeit kā mājās. Drīz vien viņa kļuva par visa festivāla radošo „motoru”, turpinot Gundegas Laiviņas atvērtības principu un īpaši akcentējot visas sabiedrības iekļaušanu laikmetīgā teātra procesā. Sarunāt Beku Bergeri uz šo interviju diemžēl neizdodas, tāpēc jautāju Santai Remerei un Sandrai Lapkovskai, kāds ir pārmaiņu iemesls.

"Open Call 2023" laureātu izstādes "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā – pārrunājam to vēstījumu Kultūras rondo studijā. "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā no 19. janvāra līdz 25. februārim būs skatāmas trīs "Open Call 2023" laureātu izstādes. Konkursu "Kim? Open Call" izsludina reizi gadā jaunās paaudzes māksliniekiem, autoru kolektīviem un kuratoriem, un tā uzvarētājiem ir iespēja īstenot izstādi Kim? izstāžu zālēs. 2023. gada konkursā pirmo reizi par laureātiem tika paziņotas trīs atsevišķas izstāžu ieceres – Annemarijas Gulbes izstāde "Gribi tici, gribi netici", Karlīnas Mežeckas "Trausluma arhīvs", kuratore Žanete Liekīte, un Ievas Jakušas un Gundegas Straubergas izstāde "Mazcenas Rīga". Annemarijas Gulbes izstādē "Gribi tici, gribi netici" būs redzama jauktu mediju instalācija, kas ir veidota ap video, apvienojot kolektīvo un personīgo atmiņu fragmentus, 1971. gadā it kā pēc zibens spēriena nodegušās Vārmes baznīcas barokālā interjera arhīva fotodokumentāciju un TV Skrunda sižetus. Karlīna Mežecka izstādē "Trausluma arhīvs" (kuratore: Žanete Liekīte) reflektē par trausluma kategorijām, pievēršoties reģionālas telpas poētikai un cilvēka emocionālajai pieredzei tajā. Ievas Jakušas un Gundegas Straubergas "Mazcenas Rīga" apskata pilsētas identitāti kā tūrisma galamērķi no diviem kontrastējošiem skatupunktiem – ārzemju mazbudžeta aviokompānijas un vietējā mārketinga prizmas. Projekts izceļ atšķirības ārējās perspektīvas un Latvijas kultūras mantojuma mārketinga pieejās.

Cilvēka, tehnoloģijas un grāmatas attīstība – šādu trijstūri apmeklētājiem piedāvā jaunākā Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāde „Teksts mūs neinteresē”. Pievēršot  uzmanību grāmatas materialitātei un formas noturībai no Gūtenberga preses revolūcijas līdz "Apple Macintosh" ieviestajām pārmaiņām, ekspozīcijā īpaši izcelts Rīgas pirmais iespiedējs Nikolauss Mollīns. Izstāde ir viena no centrālajiem cikla „Latviešu grāmatai – 500” šī gada notikumiem. Ar izstādes veidotājām tiekos dienu pirms atklāšanas, dažas izstādes daļas vēl procesā, taču galvenais paveikts. Nolemjam sarunu sākt pie ieejas izstādē, kur uz dzeltena režģa fona uzraksts „Teksts mūs neinteresē”. Iesāk izstādes kuratore un projekta vadītāja Ineta Vaivode. Dizainere Madara Lesīte-Volmane papildina par ekspozīcijas krāsu izvēli. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra krājuma eksperte Beate Orlova pirms došanās ekspozīcijā ieintriģē. Ieejot izstāžu zālē, kas veidota kā liels spēļu laukums ekrānā, pirmais, ko ieraugām, ir spēle „Čūska”, kura kādā brīdī pārtop telpiskā objektā. „Titullapa” ir uzraksts ekspozīcijā, kam pievēršam uzmanību, vitrīnā aiz stikla - 1625.gada Hermaņa Samsona sprediķu grāmata iespiedēja Nikolausa Mollīna izdevums. Beate Orlova  izceļ titullapu nozīmi drukātām grāmatām, jo pašas pirmās iespiestās grāmatas (50 gadu periodā) bijušas bez titullapas. Sadarbībā ar vairākām tipogrāfijām, apmeklētājiem pieejama Latvijas mūsdienu tipogrāfiju grāmatu izlase, grāmatas, ar kurām lepojas. Turklāt tās varēs pašķirstīt, paturēt rokās, aptaustīt materiālu, jo grāmatas materialitāte ir ļoti būtiska, to vēlas izcelt arī izstādes „Teksts mūs neinteresē” veidotāji. Izstāde „Teksts mūs neinteresē” skatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas 5.stāvā un būs aplūkojama  līdz 2025.gada 30.augustam.

Akcijai "Grāmatu draugu ķēde" - 10 gadi. Un „Gaismas pils” ēkai arī desmitgade. Ar skatu nākotnē Kultūras rondo pārrunājam notikumu ciklu "Latviešu grāmatai 500", interesējamies par sabiedrības iesaistes kustību "Restarts lasīšanai" un plašo izstāžu klāstu bibliotēkas ēkā. Studijā Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Speciālo krājumu departamenta direktore Dagnija Baltiņa, LNB vadošais pētnieks Pauls Daija un LNB Izstāzu centra vadītāja, māksliniece Brigita Zelča-Aispure. Ceturtdien, 18. janvārī, pulksten 15.00 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB), atzīmējot Grāmatu draugu ķēdes desmitgadi, norisināsies simboliska akcija, kurā LNB darbinieki aicinās bibliotēkas apmeklētājus improvizētā grāmatu ķēdē pāri ātrijam no rokas rokā  nodot un svinīgi ievietot grāmatu dāvinājumus Tautas grāmatu plauktā 4. stāvā. Lai aktualizētu Tautas grāmatu plaukta dāvinājumu nodošanas iespēju un sarūpētu grāmatu ķēdes saturu pasākumam, akcijas rīkotāji aicina ikvienu dāvināt savu grāmatu īpašajam Tautas grāmatu plauktam.  Sev īpašo grāmatu ar ierakstu vai vēlējumu, kas ierakstīts kādā no tās priekšlapām, var nodot LNB ātrijā blakus "Draugu telpai". Pirms desmit gadiem, 2014. gada 18. janvārī, Rīgā norisinājās akcija "Gaismas ceļš – grāmatu draugu ķēde". Akcijas laikā divu kilometru garā cilvēku ķēdē  no rokas rokā pārvietoja vairāk nekā 2000 grāmatas no toreizējās LNB ēkas K. Barona ielā 14 uz jauno ēku Mūkusalas ielā 3. Vienlaikus ķēdes norisei Rīga tika atklāta kā  2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta. Dalībai Grāmatu draugu ķēdē, kas guva lielu starptautisko mediju uzmanību, bija pieteikušies vairāk nekā 15 000 dalībnieki no Latvijas un ārvalstīm. Šodien Tautas grāmatu plauktā glabājas vairāk nekā 7500 vienību 48 valodās, kas dāvinātas desmit gadu laikā, t. sk. Latvijas prezidentu un ārvalstu augstāko amatpersonu dāvinājumi.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds klajā laidis pētnieces Daces Bulas un mangaļsalieša, vietējo dzimtu vēstures izzinātāja Ģirta Strazdiņa grāmatu par Rīgas tālāko ziemeļu apkaimi, kādreizējo zvejniekciemu – Mangaļsalu. Grāmatā apkopoti iedzīvotāju pieredzes stāsti, vietējo dzimtu vēsture, kā arī fotogrāfijas, kas attēlo Mangaļsalu, mangaļsaliešus un viņu dzīvesveidu. “Var teikt, ka šai grāmatai ir daudz autoru. Tie visupirms ir Mangaļsalas iedzīvotāji, kas stāstot uzticējuši piedzīvoto. Tie ir pētnieki, kas viņus iztaujājuši. Fotogrāfi, kas iemūžinājuši apkaimē tvertus mirkļus. Cilvēki, kuru rokām tapuši arhīvu ieraksti,” vēsta grāmatas ievads. Lasāmu veidolu tam visam piešķīruši divi — Dace Bula un Ģirts Strazdiņš. Tādēļ grāmatai ir divas daļas. Pirmajā apkopoti iedzīvotāju stāstījumi, kas viņu pašu redzējumā atklāj Mangaļsalai raksturīgo — vidē, dzīvesveidā, cilvēku savstarpējās attiecībās. Šie stāstījumi dokumentēti Literatūras, folkloras un mākslas institūta lauka pētījumos kopš 20. gs. 90. gadiem un glabājas institūta digitālajā arhīvā. Grāmatas otrā daļa atvēlēta Mangaļsalas dzimtu vēsturei, kas pētīta, caurlūkojot arhīvus un dažādus citus avotus. Grāmatas tapšanas vēsture ir pagara, vienlaikus daudzbalsīga un arī diezgan personiska. Tāpēc abas daļas iesāk īss autorupētnieciskās pieredzes stāsts.  

Kā top pilsēta, kā ar dizaina palīdzību to padarīt cilvēkiem draudzīgāku un ko dizaineri var darīt, lai pilsētvidi atdzīvinātu? Par to Kultūras rondo runājam ar Rīgas pilsētas arhitektu Pēteri Ratas, galveno dizaineri Evelīnu Ozolu un pilsētplānotāju, atvērto inovāciju kustības "Vefresh" izpilddirektoru Viesturu Celmiņu.

Sākam ierakstu sēriju veltītu latviešu gleznotājam un grafiķim Jāzepam Grosvaldam. Jāzeps Grosvalds - liela personība, klasiskā modernisma ievadītājs Latvijas mākslas vēsturē. Pašlaik Latvijas Nacionālās mākslas muzejā skatāma apjomīga Grosvalda izstāde, bet mēs piecās ierakstu sērijās uzzināsim par mākslinieka dzīvi, par viņa lielajām tēmām, par darbu kolekciju un Vermlandes muzeja krājumu, par dienasgrāmatām, ceļojumiem un orientālismu. Sākam ar būtisko Jāzepa Grosvalda dzīvē un daiļradē.

Iznācis jauns seriāls "Pansija pilī". Raidījumā tiekamies ar seriāla radošo komandu.  Filmas režisori ir Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone, Dāvis Sīmanis; dokumentālajai sērijai – Gints Grūbe. Radošajā komandā ir arī filmas operators Andrejs Rudzāts, producenti Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe, scenāriju veidojuši Tabita Rudzāte un Ivo Briedis, filmas galvenā māksliniece Kristīne Jurjāne, mākslinieks Jānis Kalniņš, grima māksliniece Ilze Trumpe, kostīmu mākslinieces Kristīne Jurjāne un Rūta Kuplā.

Dzejniece Broņislava Martuževa ne tikai rakstījusi dzeju, bet arī komponējusi dziesmas ar Jāņa Akuratera, Kārļa Skalbes un Jāņa Ziemeļnieka dzeju. Raidījumā šoreiz par Broņislavas Martuževas 100. jubilejas gada ieskaņas sarīkojumu Jāņa Akuratera muzejā un gaidāmajiem jubilejas notikumiem šopavasar, saruna ar dzejnieces piemiņas glabātāju Annu Eglienu un Akuratera muzeja vadītāju Mairu Valteri.

Par Latviešu folkloras krātuves iecerēm 100. jubilejas gadā un paredzētajiem starptautiskajiem notikumiem Kultūras Rondo studijā  Latviešu folkloras krātuves vadītāja Rita Grīnvalde, vadošie pētnieki Sandis Laime un Toms Ķencis. 

Aleksejs Naumovs savu dzīves jubileju svinēs, 10. janvārī plkst. 16.00 atklājot personālizstādi "Uzgleznotā arhitektūra" Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Arhitektūras un dizaina institūtā, Ķīpsalas ielā 6.

„Lai viens otram mēs nepazustu” reiz rakstījusi dzejniece Velta Sniķere,  kurai veltīts krājums „Pieredze un redzējumi: dzejniecei Veltai Sniķerei – 100”. Kultūras rondo studijā krājuma sastādītāji, literatūras zinātnieki Eva Eglāja- Kristsone un Jānis Oga. Apritot dzejnieces Veltas Sniķeres 103. dzimšanas dienai un pirmajai gadskārtai kopš viņas došanās mūžībā, klajā nāk rakstu un veltījumu krājums, kurā apkopota daļa no pētījumiem un veltījumiem, kas izskanēja zinātniskajā un radošajā konferencē dzejnieces simtgadē.

Jau deviņpadsmito reizi uz tikšanos ar reti redzētiem kino darbiem un interesantiem stāstiem par tiem aicina kinolektorijs „Tas, ko tu nedrīksti zināt”. Sešas trešdienas kinoteātrī „Splendid Palace” skatītājus gaidīs lektori, kas caur ļoti atšķirīgām filmām stāstīs par vienojošu tēmu – cilvēka attiecībām ar slavu. Viens no kinolektorija „Tas, ko tu nedrīksti nezināt” pievilkšanas spēkiem nenoliedzami ir tā nosaukums: kurš gan kino skatītājs, kura intereses sniedzas ārpus komerckino lauka, grib palikt tumsā par to, ko nedrīkst nezināt? Un, ja vēl gaismu iedegt piedāvā pieredzējuši kino profesionāļi ar saviem stāstiem? Tā 2008.gadā Rīgas Kinomuzejā sākās lekciju cikls, kas nu jau daudzas sezonas interesentus pulcē kinoteātrī „Splendid Palace”. Trešo reizi to veido Kinomuzeja kuratore Dace Čaure, kura par šīs sezonas lektorija tēmu izvēlējusies cilvēka attiecības ar slavu. Šim kinolektorijam izvēlētās sešas filmas pārstāv ne tikai Holivudu, bet ļoti dažādu kino ģeogrāfiju, laikmetu un žanrus. Tie nav paši klasiskākie kino darbi, kas pirmie nāktu prātā, domājot par cilvēka un skatuves attiecībām. Un šāda izvēle ir apzināta, lai paplašinātu kino skatītāju pieredzi. Ar šādu domu no latviešu kino klasikas iekļauta nevis, piemēram, filma „Teātris”, bet gan Oļģerta Dunkera 1971.gada filma „Tauriņdeja”, ko izrādīs 24.janvārī. Lektore būs kino kritiķe un „Splendid Palace” mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa. Bet vēl pirms Dunkera „Tauriņdejas” kinolektorija pirmajā seansā rītvakar, 10. Janvārī, varēs redzēt vienu no vēlīnajām Čārlija Čaplina skaņu kino posma filmām – 1952.gada filmu „Rampas ugunis”, stāsta Dace Čaure. Čaplina filmu „Rampas ugunis” ievadīs kino kritiķes un Nacionālā kino centra direktores Ditas Rietumas lekcija. Bet februārī kinolektoriju papildinās franču kino klasiķes Anjēzes Vardas 1962.gada filma „Kleo no 5 līdz 7” ar kino kritiķes un kuratores Dārtas Ceriņas ievadu un Toda Heinsa 1998.gada veltījums britu glemrokam „Spožā zelta dzīsla”, kuras prototipi ir pazīstami mūziķi.  Lomās redzami tobrīd pavisam jaunie aktieri Džonatans Rīss Maierss, Jūens Makgregors, Kristians Beils un citi. Par šo filmu kinolektorijā „Tas, ko tu nedrīksti nezināt” stāstīs festivāla „2ANNAS” radošā direktore Laima Graždanoviča Savukārt martā kinolektorija ietvaros būs skatāma Latvijā nekad uz lielā ekrāna nerādīta japāņu režisora Satoši Kona animācijas šausmu filma pieaugušajiem „Perfekti zils” ar kuratora un publicista Žulijena Nuhuma Kulibali ievadvārdiem un lektorija noslēgumā – dokumentālā filma „Meklējot mūziķa likteni”, par kuru stāstīs Rīgā dzīvojošais britu mūziķis, mākslinieks un rakstnieks Ričards Tomsons. Kinolektorijam „Tas, ko tu nedrīksti nezināt” šī būs jau 19.sezona, piedāvājot paplašināt kino redzesloku un caur vienojošu sezonas tēmu ieraudzīt, cik atšķirīgi kino puzles gabaliņi var veidot vienu kopīgu kino stāstu.

Jau deviņpadsmito reizi uz tikšanos ar reti redzētiem kino darbiem un interesantiem stāstiem par tiem aicina kinolektorijs „Tas, ko tu nedrīksti nezināt”. Sešas trešdienas kinoteātrī „Splendid Palace” skatītājus gaidīs lektori, kas caur ļoti atšķirīgām filmām stāstīs par vienojošu tēmu – cilvēka attiecībām ar slavu. Viens no kinolektorija „Tas, ko tu nedrīksti nezināt” pievilkšanas spēkiem nenoliedzami ir tā nosaukums: kurš gan kino skatītājs, kura intereses sniedzas ārpus komerckino lauka, grib palikt tumsā par to, ko nedrīkst nezināt? Un, ja vēl gaismu iedegt piedāvā pieredzējuši kino profesionāļi ar saviem stāstiem? Tā 2008.gadā Rīgas Kinomuzejā sākās lekciju cikls, kas nu jau daudzas sezonas interesentus pulcē kinoteātrī „Splendid Palace”. Trešo reizi to veido Kinomuzeja kuratore Dace Čaure, kura par šīs sezonas lektorija tēmu izvēlējusies cilvēka attiecības ar slavu. Šim kinolektorijam izvēlētās sešas filmas pārstāv ne tikai Holivudu, bet ļoti dažādu kino ģeogrāfiju, laikmetu un žanrus. Tie nav paši klasiskākie kino darbi, kas pirmie nāktu prātā, domājot par cilvēka un skatuves attiecībām. Un šāda izvēle ir apzināta, lai paplašinātu kino skatītāju pieredzi. Ar šādu domu no latviešu kino klasikas iekļauta nevis, piemēram, filma „Teātris”, bet gan Oļģerta Dunkera 1971.gada filma „Tauriņdeja”, ko izrādīs 24.janvārī. Lektore būs kino kritiķe un „Splendid Palace” mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa. Bet vēl pirms Dunkera „Tauriņdejas” kinolektorija pirmajā seansā rītvakar, 10. Janvārī, varēs redzēt vienu no vēlīnajām Čārlija Čaplina skaņu kino posma filmām – 1952.gada filmu „Rampas ugunis”, stāsta Dace Čaure. Čaplina filmu „Rampas ugunis” ievadīs kino kritiķes un Nacionālā kino centra direktores Ditas Rietumas lekcija. Bet februārī kinolektoriju papildinās franču kino klasiķes Anjēzes Vardas 1962.gada filma „Kleo no 5 līdz 7” ar kino kritiķes un kuratores Dārtas Ceriņas ievadu un Toda Heinsa 1998.gada veltījums britu glemrokam „Spožā zelta dzīsla”, kuras prototipi ir pazīstami mūziķi.  Lomās redzami tobrīd pavisam jaunie aktieri Džonatans Rīss Maierss, Jūens Makgregors, Kristians Beils un citi. Par šo filmu kinolektorijā „Tas, ko tu nedrīksti nezināt” stāstīs festivāla „2ANNAS” radošā direktore Laima Graždanoviča Savukārt martā kinolektorija ietvaros būs skatāma Latvijā nekad uz lielā ekrāna nerādīta japāņu režisora Satoši Kona animācijas šausmu filma pieaugušajiem „Perfekti zils” ar kuratora un publicista Žulijena Nuhuma Kulibali ievadvārdiem un lektorija noslēgumā – dokumentālā filma „Meklējot mūziķa likteni”, par kuru stāstīs Rīgā dzīvojošais britu mūziķis, mākslinieks un rakstnieks Ričards Tomsons. Kinolektorijam „Tas, ko tu nedrīksti nezināt” šī būs jau 19.sezona, piedāvājot paplašināt kino redzesloku un caur vienojošu sezonas tēmu ieraudzīt, cik atšķirīgi kino puzles gabaliņi var veidot vienu kopīgu kino stāstu.

Kopējā aina un izceļamais pēc ASV kinematogrāfijas balvas "Zelta globuss" pasniegšanas. Kultūras rondo studijā Holivudas Ārzemju preses asociācijas  balsotājas - kino kritiķes Dārta Ceriņa, Sonora Broka un Kristīne Simsone. "Zelta globusu" 81. pasniegšanas ceremonijā laurus plūca Kristofera Nolana filma "Oppenheimer" ("Openheimers"), kas tika atzīta par labāko dramatisko filmu. Vilšanos piedzīvoja aizvadītā gada "kases grāvējs" filma "Bārbija" ("Barbie"). Šogad jau 81. reizi tika pasniegtas prestižās "Zelta globusu" balvas. Pirms ceremonijas galvenais jautājums bija, kura filma saņems visvairāk "globusu". Neapšaubāmas favorītes bija aizvadītajā gadā pasaules kinoteātros visvairāk skatītākās filmas – amerikāņu režisores Gretas Gērvigas fantāzijas komēdija "Bārbija" un britu režisora Kristofera Nolana biogrāfiskā drāma "Openheimers". "Bārbija" bija nominēta deviņās nominācijās, bet "Openheimers" – astoņās. Taču gaidītā cīkstēšanās starp abām filmām izpalika. Stāsta par atombumbas izgudrotāju Robertu Openheimeru režisors Nolants saņēma "Zelta globusu" par labāko režisora darbu, bet Openheimera atveidotājs īru aktieris Kilians Mērfijs tika atzīts par labāko drāmas aktieri. Roberts Daunijs jaunākais saņēma "Zelta globusu" kā labākais otrā plāna aktieris. Ludvigs Jēransons saņēma "Zelta globusu" par labāko kinofilmas skaņu celiņu. 

Kritiskās domas klātesamība Latvijas kultūrtelpā. Kultūras rondo uzklausām Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā kandidātus. Studijā sarunājas Guna Zeltiņa, Jana Kukaine un Gundega Evilone, Ivaru Šteinbergu uzklausām ieraktā, bet Kristīnei Briedei sūtām sveicienus uz Indiju. Par darbu dažādu mākslas jomu kritikā žūrija balvai virza Kristīni Briedi, Gundegu Eveloni, Janu Kukaini, Ivaru Šteinbergu un Gunu Zeltiņu. Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslas kritikā un Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas ieguvēji tiks paziņoti un balvas pasniegtas 8. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī sarīkojumā "NN Nakts". 8. janvāra sarīkojumā "NN Nakts" Jaunajā Rīgas teātrī tiks cildināti Gada balvai izvirzītie kritiķi, paziņoti Gada balvas mākslas kritikā un Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas laureātu vārdi. Šī gada "NN Nakts" devīze ir "Iepazīsimies laicīgi!", to veido Klāvs Mellis un Ance Strazda, piedalās kritiķi, kā arī Matīss Budovskis un Igors Šelegovskis, topošie skatuves mākslinieki no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un Dailes teātra muzikālo aktieru kursa un Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēkņi. Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas kritikā ieguvējs saņems naudas stipendiju 1500 eiro, kuru atbalsta tehnoloģiju uzņēmums "Tilde". Jaunā kritiķa/es veicināšanas balvas ieguvējs saņems 500 eiro, to atbalsta SIA "Kurekss". Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā 2015. gadā nodibināja Normunda Naumaņa biedrība. Šovakar pasniegs Normunda Naumaņa balvas mākslu kritikā – šodien tikšanās ar četriem nominantiem – Gunu Zeltiņu, Janu Kukaini, Gundegu Eviloni un Ivaru Šteinbergu, bet Kristīnei Briedei sūtām sveicienus uz Indiju,

Šajā gadā Latvijas Nacionālais vēstures muzejs piedzīvos ilgi gaidītās pārmaiņas – rudenī plānota atgriešanās vēsturiskajā mājvietā Rīgas pilī. Par pārmaiņu secību muzeja darbā un notikumu programmu Kultūras rondo studijā saruna ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieku zinātniskajā darbā Tomu Ķikutu un Izglītības un komunikācijas departamenta vadītāju Astrīdu Burbicku. Līdz maija beigām muzejs vēl darbosies pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32, kuras pēc Rīgas pils ugunsgrēka 2013. gada jūnijā pielāgoja muzeja vajadzībām, bet rudenī plānota atgriešanās vēsturiskajā mājvietā Rīgas pilī ar saistošu pasākumu programmu, kam sekos jauno ekspozīciju iekārtošanas posms.

Kas nosaka latviešu valodas  konkurētspēju un prestižu sabiedrībā, kā saglabāt valodas noturību un kvalitāti, to lietojot ikdienā? Kultūras rondo diskutē valodnieces Ina Druviete, Aiga Veckalne un Evelīna Zilgalve. LU Akadēmiskā apgāds izdevis valodnieces Inas Druvietes rakstu krājumu "Pārliecība. Valoda, sabiedrība, politika". Grāmatā apkopotas Latvijas Universitātes profesores Inas Druvietes nozīmīgākās publikācijas, kas domātas plašam lasītāju lokam, tās tapušas laikā no 2010. gada līdz 2022. gadam. Raksti sniedz ieskatu valodniecības vēsturē, sociolingvistikā, valodas un sabiedrības attiecībās, Latvijas valodas politikas aktualitātēs, iezīmējot latviešu valodas lietojuma un attīstības problēmas un to iespējamos risinājumus. Šis rakstu krājums ir turpinājums iepriekšējai Inas Druvietes publikāciju kopai “Skatījums. Valoda, sabiedrība, politika” (Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2010).   Ina Druviete ir Latvijas Universitātes profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, kura pēta sociāllingvistiku, tātad, valodas sociālo raksturu, tās funkcijas sabiedrībā, sociālo parādību ietekmi valodā.  Aiga Veckalne ir raidieraksta "Pieturzīmes" vadītāja, tulkošanas eksperte, vada gan klātienes, gan tīmekļa seminārus un praktiskas nodarbības par latviešu valodu publiskajā runā, tipiskajām kļūdām un ieteikumiem lietišķajā sarakstē un dokumentos, kā arī konsultē par latviešu valodas lietojumu. Evelīna Zilgalve ir galvenā lingviste Latviešu valodas aģentūrā, kura redz sabiedrības  un valodas attiecības šķērsgriezumā

Šī man ir ļoti personiska filma – tā par savu jaunāko kino darbu „Pastkarte no Romas” saka jaunā režisore Elza Gauja. Bet filmas centrā ir nevis viņas vienaudži, bet uz kino ekrāniem daudz retāk redzami galvenie varoņi – divi seniori, kuru kopdzīvē ielaužas Alcheimera slimība. Laulāto pāri, kas sapņo par ceļojumu uz Romu, jūtīgā un smeldzīgi gaišā saspēlē atveido aktieri Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Filma uz kino ekrāniem nonāks 12.janvārī. Viņi viens otram ir divi vien – Alvīne un Ernests. Pastnieku pāris pensijas vecumā, kuru pieticīgā ikdiena Rīgas mikrorajonā rit rāmi un paredzami. Darbs, mājas un tā arī neīstenots sapnis aizbraukt ceļojumā uz Romu, kam, iespējams, drosmes trūkst vairāk nekā naudas. Par Romu Alvīne turpina sapņot arī tad, kad jau strauji sāk progresēt viņas Alcheimera slimība.   Galvenās lomas filmā atveido Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Viņu varoņi ir precējušies jau 25 gadus, un nezinot nepateiksi, ka abiem aktieriem šī ir pirmā saspēlēšanās. Lomām viņi izraudzīti pēc garām kino provēm, atklāj režisore Elza Gauja.  „Mums bija garas proves, mēģinājām visvisādus aktierus. Sākumā – pa vienam, un tad bija ļoti svarīgi, kā veidojas pāris. Tur arī pieņēmām gala lēmumu, jo šiem aktieriem bija visstiprākā ķīmija.” Ar aktieri Jāni Jarānu tiekamies radio studijā; Indra Burkovska, tobrīd mazliet apslimusi, pievienojas telefoniski. Aktieri tobrīd filmu vēl nav redzējuši, bet filmēšanas procesu atceras kā ļoti interesantu. Kino kamera seko abu varoņu ikdienai un jūtīgā pietuvinājumā rāda, kā tā mainās, kad Burkovskas varoni Alvīni skar Alcheimera slimība, ko viņa pati atsakās pieņemt. Sāk ciest gan viņas pastnieces darbs, gan vīra Ernesta veselība, mēģinot pasargāt Alvīni. Stāsts ir smeldzīgs, tomēr gaišs. Abiem aktieriem šī filma ir arī personiska, jo – tāpat kā daudzi no mums – arī viņi saskārušies ar līdzīgām situācijām tuvu cilvēku lokā. „Pastkarte no Romas” ir Elzas Gaujas otrā pilnmetrāžas filma un maģistra darbs Latvijas Kultūras akadēmijas režijas studijās. Ja pirmajai filmai „Mamma vēl smaida” viņa scenāriju ieraudzīja kāda kursabiedra stāstā, tad „Pastkarte no Romas” ir dziļi personiska. Interesanti, ka arī pasts kā abu galveno varoņu darba vieta filmā nav nejaušība. Pati Elza Gauja studiju laikā īsu brīdi strādājusi pasta nodaļā un ieraudzījusi to kā ļoti pateicīgu vidi kino stāstiem. Filmā ļoti būtisks ir operatora darbs, kamerai izspēlējot arī varoņu emocijas. Ainas apzināti veidotas garas, ļaujot aktieriem pēc iespējas dzīvāk un organiskāk izspēlēt stāstu. Tās filmējis operators Aleksandrs Grebņevs, kura kontā ir arī vairākas pavisam vienā kadrā uzņemtas filmas. Radošās komandas pieminētais „mikrobudžets” nozīmē, ka filma uzņemta pat par Latvijas kino industrijai ļoti pieticīgiem līdzekļiem, skaidro režisore Elza Gauja un producenti Uģis Riekstiņš un Andris Gauja. Par spīti tam, daļa no filmas uzņemta arī Romā, kur – mazliet atklājot notikumus – galvenie varoņi beigās tomēr nokļūst. Amizantā kārtā Jānis Jarāns, kura Ernests filmā cīnās ar bailēm no augstuma un lidošanas, dzīvē pats ir aizrautīgs ceļotājs un Romā bijis tik daudz reižu, ka varot vadīt ekskursijas. Bet Indra Burkovska teic, ka tieši Romā redzētais atstājis uz viņu spēcīgu iespaidu, domājot par šīs filmas galvenajiem varoņiem – senioriem. Indrai Burkovskai šī neilgā laikā ir jau otrā spilgtā kino loma – aizpērn viņu nominēja „Lielajam Kristapam” par Daces Pūces filmu „Bedre”.

Kultūras rondo uzmanība vērsta rakstu krājuma "WunderKombināts" otrā izdevuma „WunderKombināts II. Latvijas mākslas gadagrāmata 2023" virzienā. Lai nezaudētu fokusu uz Krievijas karu Ukrainā, šoreiz izdevumā iekļauti divu ukraiņu pētnieču – Svitlanas Biedarjevas un Katerinas Botanovas – raksti, tostarp par Rietumu uzurpēto perspektīvu šī kara interpretācijās.  Par "WunderKombinātu" saruna ar vizuālās kultūras pētnieci un pasniedzēju, kultūras un sociālās antropoloģijas maģistri Liānu Iveti Žildi un vienu no gadagrāmatas veidotājām - Lauru Brokāni. Otru gadagrāmatas veidotāju Elīnu Ķempeli, kura šobrīd atrodas Berlīnē, uzklausām ierakstā. "WunderKombināts II" turpina ceļu uz savu pagājušajā gadā aizsākto mērķi – kļūt par neakadēmisku, kritiski analītiskai un starpdisciplinārai domapmaiņai veltītu platformu, kas Latvijas vizuālās mākslas norises un problēmjautājumus skata saiknē ar citiem laikmetīgās kultūras un sociālpolitiskiem notikumiem. Gadagrāmatas uzdevums arvien ir rosināt vietējo mākslas pētniecību un regulāru ideju, teoriju un redzējumu apmaiņu, kā arī veikt sava laika aktuālo procesu dokumentēšanu. Izdevuma tapšanas laiku, 2023. gadu, iezīmējusi sašķeltība un fragmentārisms. Apzinoties, cik pasaules kārtība kļuvusi trausla, šķiet, ka pēdējo divu gadu laikā sabiedrība sākusi pieņemt ārkārtas režīma iekšējo stāvokli kā jauno normu. Lai nezaudētu fokusu uz Krievijas karu Ukrainā, šoreiz izdevumā iekļauti divu ukraiņu pētnieču – Svitlanas Biedarjevas un Katerinas Botanovas – raksti, tostarp par Rietumu uzurpēto perspektīvu šī kara interpretācijās. Izdevumā ietvertie Latvijas autori pievērsušies mākslas iekšējās organizācijas un infrastruktūras problēmām, laikmetīgās mākslas un citu disciplīnu krustpunktiem, tāpat saglabāta iecere fokusēties uz kāda autora daiļradi vai konkrētu darbu, analizējot to aktuālo teoriju diskursā. Uz sašķeltības un pretrunu līdzāspastāvēšanu norāda arī izdevuma vizuālās esejas veidotāja, latviešu digitālā māksliniece Santa France, kuras darbā pretstatīta maģiskā un katastrofālā domāšana, apspēlējot cilvēka tieksmi pēc kontroles pār savu likteni

„Šo bildi es redzu pirmo reizi …, izcilas bildes,” – tā daudzreiz izsauksies režisore Māra Ķimele. Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā skatāma izstāde „Režisore Māra Ķimele Laimoņa Stīpnieka portretējumos”, kas veltīta režisores un profesores 80.dzimšanas dienai. Fotogrāfs daudzu gadu garumā bija sekojis Māras Ķimeles radošajai darbībai, savukārt jubilejas reizē fotogrāfijas rosina sarunu par režisorei svarīgiem cilvēkiem un iestudējumiem. Kopā ar režisori Māru Ķimeli cauri muzeja telpām esam nonākušas izstāžu zālē,  un mūs pavada Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Ekspozīciju veido liela izmēra Laimoņa Stīpnieka fotogrāfijas, kurās dzīves un radošo procesu fiksējums, kā arī nozīmīgi režisores iestudējumi fotogrāfijās. Bet ekrānā Mārītes Balodes TV raidījumu fragmenti. „Šādu bildi es arī neesmu redzējusi,” tā vairakkārt Māra Ķimele izsauksies sarunas laikā, ka šo fotogrāfiju gan redz pirmo reizi. Interesanti, kā fotogrāfija spēj atritināt laiku, uzburt krāsainu notikumu virkni, atdzīvināt sen notikušu iestudējumu, radot sajūtu, ka tas skatīts nesen. Pie foto sienas, kur attēlos mirkļi no izrādēm, vairums ir Valmieras Drāmas teātrī tapuši darbi, arī Paula Putniņa „Pusdūša” ar Jāni Zariņu un Ņinu Leimani galvenajās lomās. Īpaša vieta izstādē ierādīta Laimoņa Stīpnieka foto sērijai, kas veltīta Deika Vosermana „Kur dzeguze ligzdu vij” iestudējumam Valmieras Drāmas teātrī 1984.gadā. Esam atgriezušās pie Laimoņa Stīpnieka šoruden Jānim Siliņam atsūtītās idejas, kā veidot Māras Ķimeles portretējumus, veltītus režisores jubilejai gada nogalē. Pats fotogrāfs šo laiku vairs nesagaidīja, tāpat kā Māras dēls Pēteris Ķimelis... Starp portretiem arī  Māra tēvs Vilis Ķimelis, kustību mākslinieks Ansis Rūtentāls un režisors Oļģerts Kroders. Krāsainā un tādā pat melnbaltā fotogrāfijā redzams pirmais aktieru kurss, ar kuru strādāja Māra Ķimele, vecuma ziņā viņu gan grūti atšķirt no topošajiem aktieriem. Tāpat kā fotogrāfijas, kas nav hronoloģiski rindotas, arī mēs sarunā ceļojam pa dažādām teritorijām. Pirmais Māras Ķimeles režijas darbs „Stikla zvērnīca” noticis Liepājas teātrī 1969.gada 8. februārī. Šogad (2024.gadā) 8.februārī apritēs 55 gadi kopš Māra Ķimele strādā teātrī, tāpēc Teātra muzejā būs šim notikumam veltīta tikšanās. Savukārt izstāde „Režisore Māra Ķimele foto mākslinieka Laimoņa Stīpnieka portretējumos” būs skatāma līdz martam.

Mākslīgā intelekta klātbūtne un radošās iespējas vizuālajā mākslā. Kurš kuram ir līdzautors? Kultūras rondo studijā – fotogrāfs Arnis Balčus un Mākslas akadēmijas profesors Andris Teikmanis, ka arī Līga Vēliņa, kura mākslīgā intelekta iespējas skaidro Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem.  Kādās attiecībās esam ar mākslīgo intelektu, domājot gan par morāli ētisko jautājumu – cik daudz no savas dzīves varam uzticēt jaunajām tehnoloģijām un vai mākslīgā intelekta radītais saturs var pretendēt tapt saukts par autentisku mākslas darbu?

Kultūras rondo gada satikšanās, izvēloties savas īpašās sarunas un cilvēkus, kuri atstājuši nospiedumus šim gadam. Kopā ar raidījuma komandu studijā vaibstus gadam iezīmē arī aktieris Mārtiņš Meiers. Mēs ignorējam mēnešus, ignorējam notikumu svarīgumu, bet paļaujamies uz savām subjektīvajām sajūtām par aizvadīto gadu. Ikdienā visiem redakcijā nemaz nesanāk kopā apsēsties un mierīgi aprunāties jau nu ne pavisam. Taču gada pēdējā raidījumā studijā ir producente Santa Lauga, žurnālistes Laima Slava un Māra Rozenberga, kā arī raidījuma vadītāji Gustavs Terzens un Ingvilda Strautmane, lai dalītos iespaidos par saviem subjektīvajiem notikumiem un sarunām. Mūsu īpašais viesis ir cilvēks, kuram šajā gadā ir bijušas ļoti lielas pārmaiņas – no Valmieras teātra uz Dailes teātri, bet Jāzeps joprojām „Kurtuvē”; režija Dziesmu un deju svētku atklāšanas koncerta dalībniekiem pie „Arēnas Rīga” un darbs, veidojot „Spēlmaņu nakts” ceremoniju, teātru tektonisko pārmaiņu laikā, – aktieris Mārtiņš Meiers. Katrs ir no raidījuma veidotājiem ir izvēlējies fragmentu no kādas šī gada sarunas, un uz galda ir kartītes, uz kurām ir neliels citāts no šī ieraksta. Bez autora. Mārtiņš Meiers mums palīdz minēt, kurš ir katra citāta autors. Un sarunas var sākties...

Šajā laikā, kad no saules lēkta līdz rietam ir vien knapas septiņas stundas un tās pašas nereti paiet zem pelēku mākoņu vāka, acis īpaši meklē gaismu. Tāpēc gada tumšākie mēneši ir gaismas uzvedumu triumfa laiks. Covid pandēmija, Krievijas karš Ukrainā un pastāvīgā tehnoloģiju attīstība ietekmējusi gan cilvēku paradumus masu pasākumu apmeklējumā, gan pašu pasākumu estētiku. Lai gan virknē pilsētu šogad atgriezusies tradicionālā svētku uguņošana, arvien populārāki kļūst arī dažādi citi gaismas uzvedumi, lāzeru un dronu šovi, ienesot plašāku krāsu paleti kopējā izklaides piedāvājumā. Māra Rozenberga uzrunāja vairākus nozares ekspertus par to, kādas ir gaismas tehnoloģiju iespējas, ierobežojumi un potenciālā nākotne Valsts svētkos, Jaungadā un citos masu pasākumos.

Nākamais gads sola jaunu rektoru Latvijas Kultūras akadēmijai, jo līdzšinējā rektore Rūta Muktupāvela ir bijusi amatā divus termiņus. Akadēmijas dzimšanas dienā Kultūras rondo saruna ar Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu par rektores laiku Kultūras akadēmijā un aktuālajām problēmām kultūras telpā.

Diriģents Kaspars Putniņš būs Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. Sākot ar 2024. gadu, Latvijas Radio kora mākslinieciskajā vadībā gaidāmas izmaiņas. Kora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents jau kopš 1992. gada ir bijis Sigvards Kļava, savukārt Kaspars Putniņš visu šo laiku strādājis kā Latvijas Radio kora diriģents. "Vienotā vīzijā un dombiedrībā vairāk nekā 30 gadu periodā sasniegts augstākais profesionālais līmenis, atpazīstamība visā pasaulē un saņemts ievērojams skaits prestižu balvu," norādīja kora pārstāvji, informējot, ka Kaspars Putniņš nu stājas mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā, bet Sigvards Kļava kopā ar kori turpinās lolot savas mākslinieciskās idejas, 2024. gadā stājoties pie Latvijas Radio kora diriģenta pults koncertos gan Latvijā, gan ārvalstīs. Kultūras rondo sazinājās ar Kasparu Putniņu.

Šodien,28. decembrī, 75 gadu dzimšanas dienu atzīmētu dzejnieks, novadpētnieks, publicists un sabiedriskais darbinieks Antons (Ontans) Slišāns. Jau 13 gadus viņš ir tai saulē, taču Ontona iesāktos darbus ar tikpat lielu aizrautību turpina viņa četri bērni un kuplais mazbērnu pulciņš. Viņi gan izkopj un saglabā Ziemeļlatgales nemateriālo folkloras mantojumu, gan popularizē Slišāna devumu literatūrā. To, ka Antona Slišāna piemiņa Latgalē aizvien tiek uzturēta godā, apliecina arī daudzie jubilejas gada pasākumi, kas noslēgsies šovakar ar Antona mazbērnu izdomātas spēles „O’Gurči” izspēlēšanu Balvu novada Upītē. Jubilejas priekšvakarā ar Antona dēla Andra Slišāna saimi tikās Madara Bērtiņa.

Komponiste un muzikoloģe Gundega Šmite kopā ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju aicina iepazīt daudzveidīgo, tik krāšņo un bagāto operas žanru, kā arī nozīmīgākās operas pasaules un latviešu mūzikas vēsturē. Izdevniecība "Jānis Roze" izdevusi Gundegas Šmites un Artas Ozolas-Jaunarājas grāmatu "Brīnišķā operas pasaule". Grāmatā plašāk stāstīts par 35 operām, sākot no Klaudio Monteverdi "Orfeja", kas sarakstīta 17. gadsimtā un tiek uzskatīta par pirmo nozīmīgo operu mūzikas vēsturē, līdz pat latviešu komponistes Annas Fišeres "Koku operai", kas tapusi 2019. gadā un paredzēta iestudēšanai mežā, nevis uz opernama skatuves. Tā ir nozīmīgāko un spilgtāko operu izlase, kas sniedz priekšstatu par operas žanra attīstību, galvenajām tendencēm un pārsteidzošo, teju bezgalīgo dažādību. Līdzās vispārīgam ievadam par operas žanra specifiku grāmatā var lasīt īsu aprakstu par katru operu – tās tapšanas stāstu, galvenās sižeta līnijas, mūzikas raksturojumu – un aplūkot mākslinieces Artas Ozolas-Jaunarājas veidotu krāšņu ilustratīvu atvērumu. Grāmatas beigās ir operas terminu skaidrojošā vārdnīca, uzziņas par komponistiem, kurās apkopti svarīgākie to dzīves un daiļrades fakti, kā arī personu rādītājs. Katrai operai ir īpašas durtiņas – kvadrātkods, kas dod iespēju noklausīties attiecīgās operas fragmentu.

Tradīcijai ērģeļu skaņās atvadīties no aizvadītā gada Rīgas Domā ir jau teju 40 gadu. Arī šī gada nogalē Doma ērģelēm darba netrūks: piecos koncertos pie varenā instrumenta sēdīsies 15 Latvijas ērģelnieki – no vecmeistariem līdz pašiem jaunākajiem ērģeļspēles virtuoziem, kas sevi pierādījuši starptautiskos konkursos. Kad īsi pirms svētkiem veru Rīgas Doma baznīcas durvis, ērģeles neklusē arī darba dienas rītā. Notiek svētbrīdis, drīz sāksies pusdienlaika koncerts „Piccolo”. Starplaikā satiekamies uz sarunu ar Rīgas Doma mūzikas direktoru un ērģelnieku Aigaru Reini un diviem no 15 ērģelnieku lielās komandas, kas spēlēs Vecgada koncertos – Aiju Ziņģīti un Oskaru Kalniņu. Koncertam „Ērģeļu skaņās atvadās gads” Rīgas Domā ir senas tradīcijas, stāsta Aigars Reinis. Pirmais koncerts būs jau šovakar, kad pie Rīgas Doma ērģelēm sēdīsies Roberts Hansons, Edīte Alpe, Līga Ivāne, Aija Ziņģīte un Oskars Kalniņš. Oskars Kalniņš ir viens no jaunākajiem vārdiem Latvijas ērģeļmūzikas ainavā. Viņš mācās Jūrmalas Mūzikas vidusskolas 12.klasē. Ērģelnieks bijis arī Oskara Kalniņa vecvectēvs, tāpēc viņam ceļš mūzikā šķitis pašsaprotams. Tikko plūcis laurus jauno ērģelnieku konkursā Viļņā un tagad otro reizi muzicēs pie Rīgas Doma ērģelēm. Otra mūsu sarunas biedre ir ērģelniece Aija Ziņģīte, kura savai programmai izvēlējusies Henrija Mulē „Zvanus” – spožu, priecīgu skaņdarbu Jaungada noskaņās, un kontrastam – piekto daļu no Olivjē Mesiāna „Kvarteta laika galam” savā pārlikumā ērģelēm, kas Ziņģītei saistās ar šā brīža kopumā ne visai priecīgo noskaņu. Mesiāns to sarakstījis Otrā pasaules kara laikā, būdams karagūstekņu nometnē. Pašu Aiju Ziņģīti, izrādās, tieši savulaik dzirdēts Rīgas Doma ērģeļu koncerts iedvesmojis kļūt par ērģelnieci. Rīgas Doma ērģelēm nākamgad apritēs 140 gadu. 2018.gadā tika pabeigta ērģeļu prospekta jeb redzamās, dekoratīvās daļas restaurācija, bet nesen ērģeles tikušas arī pie jauna motora. Pareizāk sakot, diviem, stāsta Aigars Reinis. Ērģelnieku Vecgada koncerti Rīgas Domā notiks arī 29. un 31.decembrī, 1. un 5.janvārī, kad muzicēs Kristīne Adamaite, Ligita Sneibe, Vita Kalnciema, Ilze Reine, Diāna Jaunzeme-Portnaja, Jolanta Barinska, Ilona Birģele, Jānis Karpovičs un Rūdolfs Stikuts – vēl viens jaunais ērģeļmūzikas talants, kurš mācās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā un kuram šis būs pirmais koncerts Rīgas Domā.

Klajā nācis Gunāra Saliņa Rakstu. 2.sējums. Tajā iekļauta dzeja, atdzeja un raksti, izdevis Latvijas Universitātes literatūras, mākslas un folkloras institūts, sastādītājs Kārlis Vērdiņš. Viņš arī nelielā ieskatā uzsver, ka nākamais gads būs svarīgs gan , atceroties Gunaru Saliņu, gan „Elles ķēki”. Gunars Saliņš uzskatāms par vienu no spilgtākajiem latviešu trimdas dzejniekiem. 2006. gadā dzejnieka Kārļa Vērdiņa vadībā tika apkopots pirmais sējums ar Saliņa veikumu dzejā. Tagad, pēc 17 gadiem, izdots otrais sējums, kurā apkopots daudzveidīgāks skats uz viņa radošo darbību.

Kultūras rondo studijā tiekamies ar rakstnieci Noru Ikstenu, lai iepazītos ar viņas jaunāko romānu „Jōna". Saruna ne tikai par Jōnu un zilo vali, bet arī par Meksiku, kur Nora Ikstena nesen viesojās kā Eiropas Savienības Gada autore Gvadalaharas grāmatu tirgū. Spāņu valodā ir izdotas divas viņas grāmatas - "Mātes piens" un "Ūdens mirdzēšana". Vēl arī runājam par Noras Ikstenas jaunāko grāmatu bērniem "Draugi. Vabulīša un Pifāna piedzīvojumi".  

Ziemassvētku vakarā, 24. decembrī, Latvijas Radio un Latvijas Televīzija raidīs literāri muzikālu uzvedumu „Baltie svētki”, kas tapis pēc Kārļa Skalbes pasakas „Ziemassvētki būdiņā” motīviem Raimonda Paula mūzikas mijiedarbībā. Kā norāda muzikālā uzveduma veidotāji, tas ļaus pierimt saspringtajā laikā, apstājoties un ieklausoties Kārļa Skalbes radītajā sižetā. Pirmatskaņojumu gaidot, Kultūras rondo tiekamies ar Māri Briežkalnu.

„Mājai jāsāk dzīvot,”  tā par Rīgas pils senāko daļu, kurā atgriezīsies Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM), saka muzeja direktors Arnis Radiņš. Rīgas pils konventa (kastelas) atjaunošana nosvinēta decembra sākumā, bet muzejs pilī atgriezīsies 2024.gada maijā. Apjomīgais Rīgas pils konventa ēkas restaurācijas un pārbūves projekts ir sadalīts vairākās kārtās, pārējo paredzēts atjaunot nākamajos restaurācijas posmos. Pēc svinīgajām runām Rīgas pils kastelas atklāšanā, sekoja ekskursija pa restaurētajām telpām. Svinīgajā Rīgas pils konventa atklāšanas notikumā  senās mūzikas ansamblis „Ars Antiqua Riga” atskaņo komponista Uģa Prauliņa īpaši  šim notikumam sarakstītu jaundarbu „Oda Rīgas pilij” ar Guntara Godiņa vārdiem. Rīgas pils  Kastelas daļas rekonstrukcija un restaurācija īstenota pēc arhitektūras biroja MARK arhitekti un Sudraba arhitektūra redzējuma, un kā svinīgajā notikumā uzsvēra arhitekts Reinis Liepiņš tā būs: Gaišā pils ar koka grīdām.  Pēc svinīgajām uzrunām,  dāvanu pasniegšanas pārbūves un restaurācijas darbos iesaistītajiem, sekoja ekskursija  pa atjaunotajām Rīgas pils kastelas telpām. Kad 2020.gada ziemā man bija iespēja ielūkoties Pils telpu atjaunošanas sākuma procesā, pa telpām vadāja un ieceres atklāja arhitekts Reinis Liepiņš. Zīmīgi, ka šoreiz gidi ir LNVM speciālisti nevis arhitekti, restauratori vai būvnieki. Rīgas pils konventa ēkas kapelas un remtera telpas atjaunotas sākotnējā viduslaiku veidolā. Muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte iepazīstina ar atklājumiem kapelā, kas kalpojusi par pils baznīcu. Sienas gleznojumi bijuši vairāki, viena gleznojuma fragments atsegts, taču tā sižets nav saskatāms, tas vēl gaida savus pētniekus. Anitas Meinartes pavadībā dodamies uz Svina torni, kas atrodas blakus kapelai. Te novietoti stendi ar attēliem, kā kapela izskatījās, kad to sadalīja divos stāvos. 19.gs. 70.gados, izbūvējot starpstāvu pārsedzes, telpas izmantotas  guberņas iestāžu vajadzībām. Kad LNVM atgriezīsies Rīgas pilī, kapelā un Svina tornī izveidos sakrālās mākslas ekspozīciju. Dodamies no kapelas uz otru pusi, kur arī plaša telpa. Te mūs sagaida muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures pētniecības nodaļas vadītājs Imants Cīrulis Direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts interesentus sagaida muzeja vestibilā un uzsver, ka šī ir tikai viena daļa no pils kastelas, kam jānonāk  muzeja rīcībā. Šobrīd vēl nerestaurēti kastelas ziemeļu, rietumu un austrumu korpusi. Nākamajā projektu kārtā garderobe atradīsies ērtākās telpās, arī suvenīru veikals būs citur. Bet kas šajās telpās bijis senāk, kāda  vēsturiskā funkcija un lietojums?  No Toma Ķikuta uzzinām, ka sākotnēji -  bruņinieku uzturēšanās telpas, vēlāk 18.gs. civilās iestādes. Sarunās ar arhitektiem panākts, ka grīda ir būtiski pazemināta. Tad nonākam blakus telpā –  atkal Svina tornī, mūsdienu 1.stāva līmenī. Tālāk esam nokāpuši velvju pagrabā, kur notikušas īpaši būtiskas pārvērtības un par kurām daudz uzzinājām jau 2020.gada apskates laikā, jāuzsver, ka šādā izskatā – bez starpsienām – daudzus simtus gadu pagraba telpas nav redzētas. Arheoloģijas departamenta vadītājs Jānis Ciglis atklāj, kādas ekspozīcijas muzejs plāno izvietot plašajā pagrabā. Atsaucot atmiņā iepriekšējo Rīgas pils apskati pirms trim  gadiem, toreiz pils Konventa atjaunošanas un restaurācijas darbiem sākoties, tagad kopā ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru Arni Radiņu pārrunājam paveikto. Jāpatur prātā, ka pils vēsture ir sena, telpu pārbūves un uzslāņojumi ienesuši būtiskas pārmaiņas dažādos laikos, tāpēc redzēt tās sākotnējā izskatā ir īpaši. Svinīgajā pils konventa atklāšanā izskanēja vēlējums: Lai ēka atvērta mums visiem!

Izstāde-akcija “Maigās svārstības” 1990. gadā izraisīja lielu rezonansi Latvijas kultūras vidē un to kā būtisku mākslas notikumu vērtē arī šodien. Tolaik sabiedrība to uztvēra kā lielo pārmaiņu vizualizāciju. Kultūras rondo tiekamies ar mākslas albuma "Maigās svārstības" sastādītāju, mākslinieci un, protams, šīs grupas dalībnieci Sandru Krastiņu. Ierakstos uzklausām vēl citus grupas “Maigās svārstības” dal'bbniekus — māksliniekus Ievu Iltneri, Jāni Mitrēvicu un Edgaru Vērpi. Albums “Maigās svārstības” apkopo grupas — Ievas Iltneres, Sandras Krastiņas, Jāņa Mitrēvica, Ģirta Muižnieka, Edgara Vērpes, Aijas Zariņas — veikumu plašākā 80. un 90. gadu mijas un jau mūsdienu perspektīvā. 1990. gadā mākslas darbus autori radīja skatītāju klātbūtnē izstāžu zālē “Latvija”. Pats tapšanas process tika pieteikts kā mākslas notikums. Akcijas noslēgumā izveidoja ekspozīciju, vienas dienas laikā to atklāja un arī slēdza. Caur vienas mākslinieku grupas darbības pieredzi grāmatā iezīmēts trīsdesmit gadu periods Latvijas vizuālās mākslas kultūrainavā. Tās pirmajā daļā izsekots grupas kopizstādēm no 1981. līdz 1990. gadam, kas kulminē izstādē-akcijā “Maigās svārstības”. Otrajā daļā sniegts katra mākslinieka portrets ar dažādu autoru esejām un darbu reprodukcijām, fokusējoties uz individuālo ceļu un vietu Latvijas laikmetīgās mākslas ainā. Mākslinieku devums grāmatā sniegts kontekstā ar grupas kopējo darbību, pārskatāmi rādot un akcentējot katra mākslinieka attīstību tieši savstarpējā sasaistē.

Teksti, kuri sniedz ieskatu dažādu laiku bērnības redzējumos, kā arī teorētiskas apceres par bērnību, pieaugšanu, bērnu un jauniešu literatūru, apkopoti jaunākajā žurnāla „Strāva” numurā. Kultūras rondo studijā saruna ar žurnāla redaktoriem Annu Auziņu un Arvi Vigulu un dzejnieci Lindu Gabarajevu. 17 autori, dzeja, proza, intervija, tulkojumi, arī akadēmiskas ievirzes teksti – to visu atradīsiet jaunākajā literatūras žurnālā „Strāva#9”.

Ar aicinājumu „atrast savu mākslu” un „doties savā mākslas kolekcionēšanas piedzīvojumā” durvis vērusi gan „JAUNmarka” Mākslas akadēmijā, gan „Zandele” mākslas centrā „Zuzeum”. Mākslas akadēmijas tirgum ir bagāta tradīcija, kas aizsākusies pirms 20 gadiem, savukārt „Zandele” notiek tikai trešo gadu. Interesējamies, kādas pārmaiņas, kādas publiskas programmas mākslas tirgi piedāvā un ko izvēlas pircēji. Vispirms dodos uz Mākslas akadēmijas aulu, kur  tradicionāli noris  „JAUNmarka”, te iespēja aplūkot un iegādāties topošo mākslinieku darbus, tapušus studiju gada laikā. Ir brīvdiena, apmeklētāju daudz, arī tirgošanās rit pilnā sparā un pie iesaiņošanas veidojas neliela rinda. Vispirms pētu apmeklētāju noskaņojumu. Pēc "JAUNmarkas", dodos uz mākslas centru "Zuzeum", kur trešo gadu risinās mākslas tirgus "Zandele". Šis gads iezīmē pārmaiņas, jo "Zuzeum" atvēris durvis rosīgajām mākslas  galerijām un neatkarīgo mākslinieku kopienai. Ekspozīciju, kurā iespējams darbus arī iegādāties, pavada publiskā programma un nokļūstu diskusijā par mākslinieku rezidencēm. "Zandele" piedāvā ne tikai aplūkot un iegādāties mākslas darbus, tā ir  arī iespēja klātienē satikties ar māksliniekiem un galeriju vadītājiem. Latvijas modernās un laikmetīgās mākslas notikums „Zandele” risināsies līdz 30.decembrim, savukārt „JAUNmarka” Mākslas akadēmijā – līdz 7.janvārim.

Lasām Ziemassvētku tekstus dzejā un mūzikā. Saruna par Ziemassvētku dziesmu tekstiem un dzeju ar filozofu Arti Sveci un dzejnieku Ivaru Šteinbergu. Sazināmies arī komponistiem Jāni Lūsēnu un Lauru Jēkabsoni, lai vaicātu par dzejas, tekstu izmantojumu un nozīmi viņu darbos.

Nacionāla enciklopēdijas pirmo piecu gadu pieredze. Studijā vēstures zinātņu doktors, Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis. Pirms pieciem gadiem, 2018. gada 18. decembrī, Bebrenē tika atklāta Nacionālās enciklopēdijas vietne enciklopedija.lv, ko veido Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē esošā Nacionālās enciklopēdijas redakcija tās galvenā redaktora Valtera Ščerbinska vadībā. Enciklopēdijas veidotāju uzdevums ir nodrošināt akadēmiskās vides lietpratēju sagatavota, augstticama satura nodošanu plašai sabiedrībai latviešu valodā. Kā informēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvji, pirmajos piecos gados enciklopēdijas saturs ir pieaudzis vairāk nekā četras reizes, sasniedzot 4191 šķirkli, liela daļa enciklopēdijas šķirkļu ir ieraugāmi interneta meklētāju augšgalā. Šajā laikposmā arī ir nepārtraukti audzis lietotāju skaits, kopējam enciklopēdijas skatījumu skaitam šī gada nogalē pietuvojoties 10 miljoniem. Lasītāko šķirkļu "Top 10" "Lāčplēsis", eposs (Benedikts Kalnačs) – 71 150 skatījumi "Pazudušais dēls" (Benedikts Kalnačs) – 70 948 skatījumi Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki (Valdis Muktupāvels) – 70 269 skatījumi Pirmais pasaules karš (Ēriks Jēkabsons) – 66 330 skatījumi Pirmais pasaules karš Latvijā (Jānis Šiliņš) – 62 054 skatījumi Nacionālā virtuve Latvijā (Ieva Pīgozne) – 61 401 skatījumi Latvijas valsts himna (Baiba Jaunslaviete) – 60 697 skatījumi Latviešu literatūra (Pauls Daija, Benedikts Kalnačs, Eva Eglāja-Kristsone) – 54 201 skatījumi Raimonds Pauls (Daiga Mazvērsīte) – 52 687 skatījumi Tiesības (Daiga Rezevska) – 51 928 skatījumi

Cik daudzveidīga un dažādas emocijas raisoša var būt mūsdienu vizuālā māksla, koncentrētā veidā pašlaik var skatīt galerijā „Māksla XO” Rīgā. Tur divās zālēs gluži kā diena ar nakti satikušās jaunās latviešu mākslinieces Madaras Neikenas gaiši saulainās gleznas un igauņu vecmeistara Marko Mētama melnā humora piesūcinātie darbi. Decembra tumsā galerijas „Māksla XO” lielie skatlogi Elizabetes ielā gluži vai ievelk gaismā un vasarā, kas staro no mākslinieces Madaras Neikenas gleznām. Viņas radošajā darbā ārkārtīgi liela nozīme ir dabai, un arī šīs izstādes centrā ir ainava. Taču tā nav tapusi Latvijā. Gleznās ir tik daudz gaismas, ka stereotipiski domāju par dienvidiem. Izrādās – pavisam aplami. „Šīs gleznas ir tapušas Norvēģijā, mākslinieku rezidencē Tronheimā. Tā bija brīnišķīga vieta, kur redzēt fjordus un ielikt tos gleznās. (..) Gaisma kaut kādā mērā ir līdzīga [ar dienvidiem], bet arī atšķirīga. Man šī bija pirmā pieredze Norvēģijā. Tas bija tāds sapnis – nokļūt tuvāk Ziemeļpolam. Šis nav Ziemeļpols, bet Norvēģijas vidiene, bet tik un tā – tas bija brīnišķīgs ceļojums un strādāšana rezidencē.” Neikenas izstādē „Varbūtības” dominē intensīvs dažādu toņu zila, silti dzelteni un oranži toņi, kas ieskauj Norvēģijas fjordu roboto un Latvijas ainavai netipisko horizontu. Madara Neikena ir no māksliniekiem, kas savas izjūtas mākslā fiksē uz vietas dabā, nevis vēlāk pārstrādājot redzēto darbnīcā. „Katra glezna ir kā fragmentēta atmiņa, ko atceros kā varbūtību,” saka māksliniece. Galerija „Māksla XO” Madarai Neikenai ir īpaša – tieši šeit viņa īsi pēc Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas absolvēšanas 2016.gadā rīkoja pirmo plašāko personālizstādi. Šoreiz viņas „sarunbiedrs” izstāžu zālē ir igauņu mākslinieks Marko Mētams, kura noskaņā un saturā pavisam citādākā izstāde skatāma otrā galerijas telpā. Viens no pazīstamākajiem mūsdienu igauņu māksliniekiem Marko Mētams (Marko Mäetamm) mākslas pasaulē darbojas jau gadus 30, divreiz pārstāvējis Igauniju Venēcijas biennālē, saņēmis Baltijas Asamblejas balvu mākslā . Mētamu raksturo kā melnā humora meistaru, un tam viņš palicis uzticīgs arī savā jaunākajā izstādē galerijā „Māksla XO”, kur viesojies arī agrāk. Savā mākslā Marko Mētams strādā ar dažādiem medijiem, tai skaitā fotogrāfiju, tēlniecību, animāciju, glezniecību un tekstu. Darbi šai izstādei veidoti kā atvērtas pasaku grāmatas, ko mākslinieks ilustrējis un pats arī rakstījis īsus stāstus angļu valodā. Nu, piemēram: Nesen Marko Mētams pabeidzis darbu pie cita projekta ar nosaukumu “100 apvainojošas grāmatas”. Viņu ļoti satraucot mūsdienu tendence literatūrā pārveidot agrāku laiku grāmatas, mēģinot dzēst vai nomainīt šodien par nepieņamamiem uzskatāmus vārdus. Šogad lielu šūmēšanos izraisīja ziņa, piemēram, par Roalda Dāla bērnu grāmatām, kuru jaunizdevumos „izravēta” virkne vārdu, kas saistīti ar svaru, dzimumu, garīgo veselību un ādas krāsu. Abu izstāžu kuratore ir galerijas „Māksla XO" dibinātāja un vadītāja, mākslas zinātniece Ilze Žeivate. Ideja vienlaikus izstādīt tik atšķirīgos Marko Mētama un Madaras Neikenas darbus viņai radusies tieši pirms gada, arī gada tumšākā laika noskaņās. Madaras Neikenas „Varbūtības” un Marko Mētama „Reiz sensenos laikos” galerijā „Māksla XO” būs skatāmas līdz 6.janvārim.

Kādas tradīcijas būtu jāievēro, sagaidot Saulgriežus un Ziemassvētku un kāpēc gada tumšākajā laikā neiet ķekatās, raidījumā skaidro Etnogrāfiskā Brīvdabas muzeja muzejpedagoģe Ieva Bērziņa un Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Rozīte Katrīna Ponne.

Ziemas saulgriežus gaidot, interesējamies, ko jaunu varam pateikt par autentiskumu folkloras kustībā, kāpēc diskusija par to joprojām ir aktuāla? Kas ir spēka dziesmas – to nozīmju un avotu meklējumi? Kultūras rondo studijā ekspertu lomā etnomuzikologi Ieva Vēvere un Valdis Muktupāvels un folkloras kopas "Laiksne" dalībniece Dina Liepa. Ieva Vēvere un Valdis Muktupāvels ir vieni no autoriem akadēmiskam pētījumam, kura rezultāti publicēti slovēņu izdevumā "Traditiones". Vārds autentiskums šajā pētījumā tiek analizēts "līdz molekulām", pētījums skar pagājušā gadsimta 70. - 80. gadus, kad arī Latvijā atdzima folkloras kustība. 

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ar Lībiešu dienu šodien, 16. decembrī, noslēgsies Lībiešu mantojuma gada pasākumi. Bet Kultūras rondo studijā veram vaļā Kārļa Vērdiņa „Lībiešu balādes”, tiekamies ar Vidzemes lībiskā mantojuma izzinātājām no Lēdurgas - folkloras kopas "Putni" vadītāju Ilzi Kļaviņu un vēsturnieci, lībiskās izcelsmes mājvārdu un vietvārdu pētnieci, Lēdurgas Dendrparka vadītāju Sarmīti Kauliņu, bet par Lībiešu dienas programmu izvaicājam dzejnieku Valtu Ernštreitu, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītāju. 16. decembrī no plkst. 12 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiks par ikgadēju tradīciju kļuvusī Novadu diena, kas šogad norisināsies sadarbībā ar Latvijas Universitātes (LU) Lībiešu institūtu. Lībiešu diena būs Lībiešu mantojuma gada noslēguma pasākums, kurā būs iespējams sastapt gan lībiešu mantojuma kopējus, gan Lībiešu mantojuma gada dalībniekus – biedrības, pašvaldības un uzņēmējus no visiem lībiešu vēsturiski apdzīvotajiem novadiem. Lībiešu dienā bibliotēkā būs iespējams gan klausīties lībiešu valodas skanējumu dažādu muzikālo kolektīvu izpildījumā, piedalīties jaunāko grāmatu un ieceru prezentācijās, iegādāties lībiešu mantojumā balstītas ziemassvētku dāvanas – no rotām un adījumiem līdz grāmatām un suvenīriem, kā arī nobaudīt kādu lībiešu uzkodu. Tāpat katram pasākuma apmeklētājam būs iespējams uzzināt par lībiešu mantojumu un ar to saistītām iniciatīvām Ventspils, Talsu, Siguldas, Limbažu, Aizkraukles novadā un citviet, kā arī apmainīties ar idejām un iecerēm tālākam darbam.

Par iespaidiem un pieredzēto Versaļas pilī, kuras 400. jubilejā novembra beigās svinīgi atklāja franču gleznotāja Orasa Vernē retrospektīvo izstādi, Kultūras rondo studijā stāsta mākslas muzeja Rīgas birža vadītāja Daiga Upeniece un kultūras žurnāliste Inta Zēgnere.  Šajā izstādē Versaļas pilī iekļautas arī divas Orasa Vernē  gleznas no Latvijas, no Mākslas muzeja "Rīgas birža" kolekcijas. Tas ir pirmais gadījums Latvijas vēsturē, kad Versaļas pilī tiek eksponēti darbi no Latvijas. No mūsu muzeja Versaļā izstādīta Orasa Vernē glezna "Andželikas nolaupīšana" (1820), kas ir 1964. gada pirkums muzeja kolekcijai, kā arī "Kabilu bēgšana Alžīrijā" (1839) no Frīdriha Vilhelma Brederlo (1779–1862) kolekcijas.

Teātra trupas „Kvadriforns” jaunākais iestudējums „Skaistā tumsa” ir Adventes pasaka par nepārvaramām  ilgām pēc skaistuma. Maģiskā reālisma stilā veidotais darbs ar trupas dalībnieku gatavotu scenogrāfiju būs gan smieklīgs, gan gaišas melanholijas un skumju caurvīts vēstījums. Intars ir puika, kurš vairāk par visu mīl skaistumu. Un kā jau pasakās izrādē „Skaistā tumsa” ir gan puisis, gan baisa ragana, gan meita, arī pilsētas dzīve. Intars pilsētā kļūst slavens, atver SPA salonu, jau 13 gadu vecumā kļūst par tēvu, Intaram ir meita Laura, kura arī  mīl skaistumu. Trupas "Kvadrifrons" izrādes allaž ir kolektīvs darbs, tā tas bijis arī šoreiz. Režisors Klāvs Mellis, taujāts par jaunākā darba tapšanas gaitu, atklāj, ka  gribējuši taisīt citu depresīvāku darbu, tad vienā brīdī pārdomājuši. Ance Strazda ne tikai kopā ar Klāvu vadījusi scenogrāfijas darbnīcu, viņa veidojusi arī izrādes dramaturģiju un  darbojas kā aktrise. Starp citu izrādi iesāk ar Viļa Plūdoņa dzejoli „Ziemas pasaciņa”. Anna Ulberte ir "Kvadrifrona" producente, pirmo reizi piedalās iestudējumā un atveido Intara meitu Lauru. Izrādē darbojas aktieri Ance Strazda, Āris Matesovičs, Jānis Kronis, kurš atveido centrālo tēlu – Intaru, un Anna Ulberte. Iestudējuma „Skaistā tumsa”  videomākslinieks ir Āris Matesovičs, mūzikas režisors Kārlis Tone, gaismu māksliniece Dārta Zālīte. Izrāde veidota kā svētku pasaka pieaugušajiem, taču to noteikti var skatīties visa ģimene, vienīgi  jāpatur prātā, ka nav radīta pašiem mazākajiem skatītājiem.   Tuvākās izrādes šovakar, arī 16. un 17.decembrī,  pēc tam janvāra beigās.

Pēc divarpus gadiem pagaidu telpās šodien, 15. decembrī, ar pirmizrādi mājās atgriežas Latvijas Leļļu teātris. Vēsturiskā ēka ieguvusi siltu „kažociņu”, drošas konstrukcijas un augstākus Mazās zāles griestus, kas paver vairāk māksliniecisku iespēju. Pa šo laiku arī mainījies teātra vadītājs un divas aktieru trupas apvienojušās vienā – latviski spēlējošā. Leļļu teātris ir apņēmības pilns paplašināt skatītāju amplitūdu un veidot platformu jauno režisoru izaugsmei. Atjaunotajā teātra ēkā ielūkojās un arī ar pirmās pirmizrādes – „Riekstkodis un žurku ķēniņš” – radošo komandu tikās Māra Rozenberga. Latvijas Leļļu teātris jau gandrīz kopš saviem pirmsākumiem 20.gadsimta 40.gados mājojis nelielā divstāvu ēkā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā iepretim Vērmanes dārzam. Pēdējos divus gadus tā bija apjozta sastatnēm, bet izrādes notika Rīgas Latviešu biedrības namā. Pirmajā acu uzmetienā pārmaiņas teātra skatītāju daļā nešķiet lielas: košākas sienas, atjaunots parkets, citādi viss kā pierasts. Taču ēka ir pamatīgi mainījusies, stāsta teātra vadītājs Mārtiņš Eihe. „Renovācija nebija plānota tik liela, sākumā bija paredzēta tikai nosiltināšana. Tikai pēc tam konstatējām, ka augšā nav siju, bet divi kopā sanagloti dēļi; starpstāvos sijas ir sapuvušas… (..) Jā, mājai ir vairāk nekā simt gadu. Bet patiesībā vairāk nekā simt gadu ir pamatiem un pirmajam pusotram metram. Ēka kara laikā ir bijusi nopostīta. Kad bija noņemts apmetums, varēja redzēt, kādās kārtās ir likti ķieģeļi. Tas nozīmē, ka ēka ir lasīta kopā no citu māju gruvešiem, kā jau pēc kara darīja. Mājai ir ļoti interesanta vēsture – te ir bijis gan kinoteātris, gan ziemas zooloģiskais dārzs.” Pēc renovācijas teātris beidzot ieguvis mūsdienīgas un siltas darba telpas, aktieriem kulisēs vairs nav jāsalst. Skatītājiem redzamākais jaunums ir daudz augstākie Mazās zāles griesti otrajā stāvā. Savukārt Mārtiņa Eihes pieminētā Kamerzāle ir kādreizējā muzeja telpa. Tajā Leļļu teātris iecerējis ko jaunu – izrādes mazuļiem, ieskaitot tos, kas vēl nestaigā. Pirmā pavasarī būs Lienas Šmukstes izrāde „Spilvens”. Skatītājus, kas uz teātri nāks tūlīt pēc atjaunošanas, Mārtiņš Eihe aicina rēķināties, ka skatītāju zonā ārpus zālēm viss vēl nebūs iekārtots. Tā kā renovācija izrādījās vērienīgāka par sākumā plānoto, visam uzreiz naudas neatlika. Bet teātris pratis defektu pārvērst par efektu. Renovācijas laikā mainījusies ne vien pati Leļļu teātra ēka, bet arī saturs. Kopš šīs sezonas vairs nenotiek izrādes krievu valodā. Tāpat jaunā valdes locekļa Mārtiņa Eihes vadībā Leļļu teātris nolēmis dot vairāk iespēju jaunajiem pašmāju režisoriem. Viens no jaunajiem, kam Leļļu teātris uzticējies, ir režisors un horeogrāfs Rūdolfs Gediņš, kura veidotā izrāde „Riekstkodis un žurku ķēniņš” atklās atjaunotās telpas. Iestudēt „Riekstkodi”, kas tik daudziem asociējas ar Pētera Čaikovska baletu, nevis Ernsta Teodora Amadeja Hofmana 19.gadsimta sākumā sarakstīto noveli, ir zināms risks, jo stāsta oriģināls krietni atšķiras no pazīstamā baleta, kas tapa krietni vēlāk. Rūdolfam Gediņam šī ir pirmā pieredze darbā ar lellēm un Leļļu teātra aktieriem, un viņš aizgūtnēm slavē gan savu komandu – dramaturgu Klāvu Melli, komponistu Lindu Leimani, gaismu mākslinieci Nikolu Suharevu un Kristapu Kramiņu, kurš veidojis gan lelles, gan scenogrāfiju un tērpus, - gan leļļu teātra aktierus. Mēģinājuma starpbrīdī satieku divus no viņiem: Anriju Sirmo, kurš Leļļu teātrī ir jau 13 gadus, un Mārtiņu Gaili, kuram pēc studijām šī ir pirmā izrāde. Nākamās pirmizrādes Leļļu teātrī būs janvārī – „Sibīrijas haiku” Valtera Sīļa režijā, kas veidota interesantā un arī sarežģītā papīra animācijas tehnikā, un Edgara Kaufelda un Ances Muižnieces „Sivēnam pa pēdām”. Šī izrāde domāta tā vecuma bērniem, kuri jau vēlas ieskatīties aizkulisēs un redzēt, kā top teātris. Teātra vadītājs Mārtiņš Eihe pavasarī iestudēs izrādi pusaudžiem un viņu vecākiem pēc Jāņa Joņeva grāmatas „Jelgava 94”, bet kā stabila vērtība repertuārā paliks arī izrāde „…un atkal Pifs”, kas nesen nosvinēja 40.gadadienu. Teātris cer, ka tā sagaidīs arī savu piecdesmitgadi.

Dailes teātra aktieri Jānis Paukštello un Kārlis Arnolds Avots un Rainis iestudējumā „Čūsku vārdi”. Iestudējums tapis Dailes teātra kanonā, sadarbojoties Jurim Vaivodam, Jurim Jonelim, Inetai Sipunovai un abiem aktieriem. Izrādes tapšanas stāsts ir garš, arī pārvarot šaubas.

Pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pults šovakar un rīt (14. un 15. decembrī) divos koncertos atkal stāsies orķestra jaunais mākslinieciskais vadītājs Tarmo Peltokoski. Šoreiz piedāvājot mūziku no Tarmo dzimtās Somijas: skanēs Žans Sibēliuss un Esa Peka Salonens. Ir pagājis pusotrs gads, kopš Peltokoski stājās LNSO vadībā, aicinājām viņu uz sarunu – gan par jauno programmu, gan Tarmo attiecībām ar mūsu orķestri, Rīgu un 23 gadus vecā diriģenta straujo karjeru pasaulē. Ar Tarmo Peltokoski esam norunājuši tikties Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra šā brīža mājvietā Lielajā ģildē pēc gaidāmā koncerta mēģinājuma. Mūsu tikšanās dienā tikko ir noslēdzies akustiskās koncertzāles metu konkurss, un, skanot Esa Pekas Salonena Vijolkoncertam es gandrīz fiziski sajūtu Lielās ģildes šaurību. Domāju, kur Peltokoski savā karjerā būs pēc gadiem desmit, kad Rīgā, cerams, beidzot būs koncertzāle. Tikmēr pašlaik es vēroju, kā 23 gadus vecais diriģents ar apbrīnojamu vieglumu, rotaļīgumu un mērķtiecību vada cauri Salonena mūzikai Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, ar īsām un kodolīgām replikām dod norādes angliski un tad pārslēdzas uz dzimto somu valodu, runādams ar Vijoļkoncerta solisti Tami Pohjolu. “Šī programma man ļauj atgriezties mājās,” vēlāk teiks 23 gadus vecais Tarmo Peltokoski. Orķestru un mūzikas apskatnieku vispārējā sajūsma viņa karjerai pielikusi tādu raķešdzinēju, ka fiziski viņš mājas redz reti. Astoņu gadu vecumā Tarmo sāka spēlēt klavieres, četrpadsmit gados – diriģēt, un jau sešus gadus vēlāk stāvēja pie Brēmenes Vācu kamerfilharmoniķu diriģenta pults. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ir pirmais, kuram Peltokoski ir mākslinieciskais vadītājs. Viņa trīs gadu līgums pašlaik ir pusē, un droši vien jau drīz Rīga viņam kļūs par jauku jaunības atmiņu un varbūt reizumis – muzikālu pieturpunktu. Mēs tiekamies tūlīt pēc mēģinājuma, Tarmo nevēlas paņemt pauzi un lietišķi aicina kabinetā. Par mūziku runā daudz un labprāt, par citām lietām ir lakoniskāks un ieturētāks. Viņu jūtams briedums, pašapziņa un veselīga humora izjūta.

„Grafiķu kalendāram nav tikai kalendāra funkcija, tas ir topošo mākslinieku radošo darbu apkopojums kalendāra formātā,” – uzsver Mākslas akadēmijas Grafikas katedras vadītājs Guntars Sietiņš. Kalendārs top jau devīto gadu, un šoreiz izdevies krāsaināks nekā citas reizes. 13 topošo grafiķu darbi, kas tapuši Māksla akadēmijas grafikas darbnīcā, arī šogad apkopoti lielformāta kalendārā, bet oriģināli skatāmi izstādē galerijā „Istaba”. Grafiķu kalendāra un izstādes atklāšanas vakarā galerijā „Istaba” valda priecīga gaisotne. Mūzikas ritmi, daudz jauniešu un sarunas. Pie galerijas centrālās sienas eksponēti grafikas darbi, gada 12 mēneši un kalendāra vāks. Autori ir 13 Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas apakšnozares bakalaura un maģistra studenti. 2024.gada kalendāra vāku veidojis Mārtiņš Dziļums, bet kalendāra dizainu – Grafikas katedras vadītājs, profesors Guntars Sietiņš. Grafiķu kalendāra izstāde galerijā „Istaba” skatāma līdz 5.janvārim.

Rīgas Filharmonijas arhitektūras metu konkursā uzvarējis mets ar devīzi "Baltic Shine". Tā autori –  SIA "Mark arhitekti", SIA "Mailītis A.A.I.M." un SIA "Labie koki" – veidos Rīgas filharmonijas projektu. Kāda būs jaunā filharmonija, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar starptautiskās žūrijas komisijas priekšsēdētāju Gati Didrihsonu un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktori Indru Lūkinu, kura arī darbojās žūrijā. Atvērt un atdzīvināt pilsētas telpu pie Kongresu namu, pārbūvēt namu, lai tur būtu laba akustika, lai tur labi justos gan mūziķi, gan apmeklētāji – tieši tādu, cerams, pēc dažiem gadiem ieraudzīt jauno Rīgas Filharmoniju. Kopumā Rīgas Filharmonijas arhitektūras metu konkursam bija iesniegti 38 meti, un seši no tiem bija virzīti konkursa 2. kārtai. Līdz konkursa 2. kārtas rezultātu paziņošanai bija saglabāta konkursa dalībnieku anonimitāte. Kopējais atlīdzības apmērs par dalību konkursa 2. kārtā ir 60 000 eiro, kas tika sadalīts atbilstoši žūrijas komisijas lēmumam par godalgu fonda sadalījumu. Nākamie soļi paredz, ka Īpašuma departaments pārbauda 2. kārtas metu konkursa dalībnieku atbilstību konkursa nolikumā noteiktajām profesionālās klasifikācijas prasībām. Sekmīgas pārbaudes rezultātā nākamā gada janvārī plānots parakstīt līgumu, lai uzsāktu un 2025. gadā noslēgtu Filharmonijas projektēšanas posmu. Pēc būvprojekta pabeigšanas Kultūras ministrija un Rīgas dome vērsīsies valdībā, lai rastu un gada laikā apstiprinātu finansējumu Filharmonijas būvniecībai. Plānots, ka pati būvniecība varētu ilgt aptuveni 2,5 gadus. Līdz 15. janvārim sešus metus, kas bija iekļuvuši otrajā kārtā, var apskatīt Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē.

„Neviens tev neticēs” – tie ir vārdi, kurus nevajadzētu dzirdēt nevienam, kas cieš no vardarbības ģimenē. Un tomēr tie izskan. Tāpēc šāds simbolisks nosaukums dots arī jaunai dzejas un dokumentālu stāstu grāmatai, kuras pirmsākumi meklējami ģimenes vardarbībai veltītā mākslas projektā „Lietisko pierādījumu muzejs”. Grāmatā apvienoti projektam iesūtītie stāsti ar dzejnieku radītiem darbiem, kopā radot telpu empātijai un solidaritātei un iedrošinot cietušos nekaunēties par piedzīvoto. Sižeta sākumā skan viens no krājumā iekļautajiem dzejoļiem. To lasa dzejniece Ligija Purinaša, bet nav zināms, vai tas ir viņas vai kāda cita autora darbs. Tas ir apzināts šīs grāmatas princips – autorus pie darbiem neminēt, paskaidro viena no grāmatas redaktorēm Laura Stašāne. Arī viņas ar otru redaktori Lauru Brokāni grāmatas ievadā runā pirmajā personā. Līdzīgi kā skarbajā vardarbības statistikā, grāmatā „Neviens tev neticēs” gandrīz visiem stāstiem un dzejām ir sievietes balss, bet autoru vidū ir arī divi vīrieši. Tā ir pirmā grāmata latviski, kurā par vardarbību ģimenē runā tik daudz autoru – par partnera vardarbību, par vecāku vardarbību pret bērniem. Tās aizsākumi meklējami pirms trim gadiem teātra festivālā „Homo Novus”, kad dzima mākslas projekts „Lietisko pierādījumu muzejs”. Toreiz muzejs bija iekārtots kādā stilīgā dzīvoklī Rīgā, Avotu ielā. Savus stāstus projekta dalībnieki stāstīja caur priekšmetiem, ko nevarētu izmantot kā lietiskos pierādījumus tiesā, bet kas bijuši vardarbības liecinieki. Krūzīte, no kuras uzšļākta karsta tēja; atņemtas dzīvokļa atslēgas; kedas, ar kurām bēgt no emocionāli vardarbīgām attiecībām. Uz vannas malas nolikti auskari. Stāsts par auskariem tagad iekļauts arī grāmatā „Neviens tev neticēs”. Tās ideju aizsāka 24 stundu stāstu lasījumi „Lietisko pierādījumu muzeja” noslēgumā, kas turpinājās gan labdarības maratonā „Dod pieci”, gan pēc gada „Punctum” literatūras festivālā. Toreiz dokumentālo stāstu autores pirmoreiz satikās ar latviešu dzejniekiem, stāsta Laura Stašāne. Dzejniece Ligija Purinaša lasa vēl vienu no grāmatā iekļautajiem dzejoļiem – varbūt savu, varbūt kāda cita. Viņa grāmatas tapšanā iesaistījās pēc tam, kad literatūras un filozofijas žurnālam „Punctum” iesūtīja savu eseju ar tēmturi #EsArī. Purinaša pati vairākus gadus strādājusi centrā „Marta” Rēzeknē. Vardarbība ģimenē ir īpaši sarežģīta, jo runa ir par mums tuviem cilvēkiem. Esot šādās attiecībās, ir daudz grūtāk pieņemt faktu, ka esi upuris. Tam līdzi nāk kauns un sevis vainošana, ko varmākas izmanto manipulācijā. Tāpēc citu drosme, stāstot savus stāstus, ir īpaši svarīga. Grāmata „Neviens tev neticēs” ir starptautisks projekts – tajā apkopoti pieredzes stāsti arī no citām valstīm, kurās viesojies „Lietisko pierādījumu muzejs”, parādot problēmas universālo dabu un – pretēji stereotipiem – klātbūtni visos sabiedrības slāņos. Grāmatu lasīt nav viegli, tomēr spēcinoši, jo tie ir arī drosmes un izraušanās stāsti. Vairākus gadus strādājot ar ģimenes vardarbības tēmu mākslas projektos, Laura Stašāne šodien secina – lai arī lēni, tomēr lietas pamazām mainās uz labu, sabiedrībā par to runā atklātāk. Un varbūt arī, pateicoties šai dzejas un dokumentālo stāstu grāmatai, vārdus „Neviens tev neticēs” biežāk aizstās vārdi „Es tev ticu”. 

Ansis Gulbis – izdevējs, kura darbību joprojām izvērtē mūsdienās. Par būtiskākajām atziņām pēc starptautiskās zinātniskās konferences "Izdevējdarbība un nācija" Kultūras rondo studijā pārrunājam ar grāmatzinātnieku Viesturu Zanderu un vēsturnieku Mārtiņu Mintauru. 7. un 8. decembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notika starptautiska zinātniska konference "Izdevējdarbība un nācija". Konference organizēta norišu cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros, tā veltīta ievērojamā izdevēja Anša Gulbja (1873–1936) 150 gadu jubilejai un rosināja diskutēt par grāmatniecību kā nācijas kultūras stūrakmeni, īpašu uzmanību pievēršot 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumam, kad aizsākās Baltijas jūras reģiona nāciju profesionālās grāmatniecības izveide. Ierakstā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Speciālo krājumu departamenta direktore Dagnija Baltiņa iezīmē svarīgākos notikumus, kas saistīti ar latviešu grāmatniecības vēstures norišu ciklu „Latviešu grāmatai 500”. Konferences sesijā „Ansis Gulbis: izdevējdarbības milzis” Latvijas Nacionālās bibliotēkas Periodikas nodaļas galvenā bibliogrāfe Kristina Papule iezīmēja jomu, kura Gulbim nav bijusi veiksmīga, viņas pētījuma tēma „Ansis Gulbis kā laikrakstu un žurnālu izdevējs”. Viņa arī citēja Anša Gulbja sacīto : „Esmu savā laikā mīlējis izdot avīzes. Diemžēl! Ak! Tā bija pavisam nelaimīga mīlestība!”. Uzklausām pētnieci.

Decembrī Mihaila Čehova Rīgas krievu teātris skatītājiem piedāvā četrus jauniestudējumus, no tiem divas ir lielās formas izrādes. Mēnesis iesākās ar Frīdriha Dirrenmata lugas „Vecās dāmas vizīte” pirmizrādi, kam sekoja monoizrāde „Mātes piens”, iestudējums tapis pēc Noras Ikstenas grāmatas motīviem. Tuvāk  gadumijai tapuši vēl divi jauniestudējumi, viena no tām izrāde bērniem. Šonedēļ divas pirmizrādes Čehova teātrī - koncertiestudējums „Jaungada akcija!” un izrāde mazākajiem skatītājiem „Kā noķert Santa Klausu?”.

Par Valsts kultūrkapitāla fonda iespējām atbalstīt kultūras projektus nākamajā gadā studijā izvaicājam fonda padomes priekšsēdētāju Daci Bluķi un direktoru Edgaru Vērpi.

"Profesija – rakstnieks” – temats, kuru šonedēļ pārrunāja festivālā "Prozas lasījumi". "Kultūras rondo" studijā viesojas rakstniece Andra Manfelde, ar kuru pārrunājam nedēļas notikumus kultūrā. Klausāmies arī viņas prozas lasījumu.

Daugavpils Marka Rotko muzejā atklāj ziemas sezonas izstādes ar desmit autoru darbiem. Vērienīgākais jaunums ir apjomīgā grupas izstāde “Kosmiki Dynami: Māksla kā vispārējs impulss”. Tas ir  sadarbības projekts starp Rotko muzeju un "Pashmin" mākslas konsorciju. Otrs Ziemas izstāžu sezonas jaunums ir Baltkrievijā dzimušās mākslinieces Hannas Mjadzvedzevas skulpturāli meditatīvo objektu kopa personālizstādē “Ainavas”. Jaunās Ziemas sezonas izstāžu atklāšana Rotko muzejam Daugavpilī kā jaunai struktūrvienībai, ir pirmais izaicinājums. Iepriekšējos 10 gadus šādi notikumi bija iestādē ar nosaukumu Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs. Jaunais muzeja statuss ar šo sezonu sākas ar vērienu un jau uz pamatīgās tradīciju iestrāžu  bāzes, saka muzeja direktors Māris Čačka. "Pashmin" mākslas konsorciju, ar kuru sadarbojas Rotko muzejs, pārstāv Nura Nuri (Nour Nouri), tā viņam nav pirmā sadarbība ar Rotko muzeju. Šajā reizē  uz Daugavpils Rotko muzeju Pashmin mākslas konsorcijs atvedis deviņus dažādu mākslinieku darbus, un šī izvēle Nura Nuri, kā izstādes kuratoram, nav bijusi nejauša. Līdz ar "Pashmin" mākslas konsorcijas apjomīgo izstādi, otrs Ziemas izstāžu sezonas jaunums Rotko muzejā šodien ir Baltkrievijā dzimušās un šobrīd emigrācijā esošās mākslinieces Hannas Mjadzvedzevas skulpturāli meditatīvo objektu kopa personālizstādē “Ainavas”. Izstādes kurators ir Aivars Baranovskis.

Šis ir maestro Marisa  Jansona 80. jubilejas gads. Pieminot izcilo diriģentu, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā sarīkota izstāde „Virsotnes. Marisam Jansonam – 80”, tajā skatāmas norvēģu mākslinieka Hokona Gullvoga gleznas un skices: Marisa Jansona portretu sērija, arī norvēģu literatūras klasiķi un viņu darbu ilustrācijas. Izstādes veidotāji Gunda Vaivode un Jānis Dripe izcēluši Marisa Jansona Oslo periodu. Savukārt Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris šovakar, 7. decembrī, Lielajā ģildē godinās Marisu Jansonu ar īpašu viņam veltītu koncertu, un arī ģildes Baltajā zālē būs skatāma virkne Marisa Jansona portretu, ko gleznojis Hokons Gullvogs. Kopā ar izstādes veidotājiem - Latvijas Nacionālās bibliotēkas padomnieku arhitektūras un kultūrpolitikas jautājumos Jāni Dripi un Latvijas Radio 3 "Klasika" vadītāju Gundu Vaivodi - izejam izstādes ceļu, kurā eksponēti norvēģu mākslinieka Hokona Gullvoga [Hakon Gullvag] gleznotie Marisa Jansona portreti, arī norvēģu literatūras klasiķu un viņu darbu iedvesmotas ilustrācijas -  tā nonākam mazākajā telpā, tās iekārtojums vedina sarunu par virsotnēm. Arī izstādes nosaukums ir „Virsotnes”. Mariss Jansons Norvēģijā kopā ar Oslo filharmonisko orķestri pavadīja turpat 23 gadus, bet sākums bija 1979.gadā. Oslo periodā pazīstamais norvēģu mākslinieks Hokons Gullvogs radīja Marisa Jansona portretu sēriju. Izstādes iekārtošanas brīdī sastopu mākslinieku, te redzami arī divi video darbi, vienā redzama Gullvoga darbnīca, arī plaša izstāde Ķīnā 2016.gadā. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris šovakar godinās Marisu Jansonu ar īpašu viņam veltītu koncertu, šajā notikumā kā orķestra vieskoncertmeistare aicināta Elīze Botnesa no Oslo. Latvijas Nacionālās bibliotēkas audiovizuālā centra lasītavā ir ap 250 ierakstu, disku, vinila plašu, DVD kolekcijas, kas saistītas ar Marisu Jansona vārdu, bibliotēkā ir Maijas Amoliņas grāmata „Es zinu, es nekad nebūšu iedomīgs. Mariss Jansons”. Un top Gundas Vaivodes grāmata par izcilo diriģentu. Mariss Jansons dzimis 1943.gada 14.janvārī Rīgā un šis gads pagājis viņa 80. dzimšanas dienas piemiņas zīmē, ko noslēgs gan izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, gan koncerts Lielajā ģildē. Starp citu ģildes Baltajā zālē būs skatāmi arī Marisa Jansona portreti.

Kāds sakars režisora Bastera Kītona koncertfilmai "Šerloks Juniors" ar kinoteātra "Splendid Palace" simts gadu jubileju, skaidrojam sarunā ar kinoteātra māksliniecisko vadītāju Dairu Āboliņu un komponistu Kārli Lāci. Kinoteātris "Splendid Palace" savu simtgadi svinēs 9. decembrī ar īpašu koncertfilmu, kurai dots īpašs moto "No pagātnes uz nākotni", tā iezīmējot kinoteātra nemainīgo lomu kvalitatīva kino izrādīšanā jau gadsimta garumā. Atzīmējot nozīmīgo jubileju, tiks demonstrēts režisora Bastera Kītona meistardarbs – filma "Šerloks Juniors", kurai oriģinālmūziku sacerējis un to izpildīs komponists Kārlis Lācis kopā ar solisti Aiju Vītoliņu un citiem mūziķiem. Bastera Kītona mēmā filma "Šerloks Juniors" ir stāsts par kādu kinomehāniķi, kurš ilgojas kļūt par detektīvu. Kad viņa līgavu aplaupa vietējais zaglis, viņu nepatiesi apsūdz šajā noziegumā. Iemidzis pie kinoprojektora, viņš sapnī pārvēršas par izcilu izmeklētāju, gluži kā Šerloks Holmss, un atklāj šo noziegumu. Kopā ar komponistu Kārli Lāci un dziedātāju Aiju Vītoliņu filmai radīto oriģinālmūziku izpildīs saksofonists Māris Jēkabsons, akordeonists Artūrs Noviks, ģitārists Rihards Goba, kontrabasists Jānis Stafeckis, sitaminstrumentālists Kaspars Grigalis un perkusionists Ainis Zavackis. Kinoteātris "Splendid Palace" 100 gadu jubileju, kas faktiski aprit 2023. gada 30. decembrī, atzīmē ar īpašiem pasākumiem, notikumiem un kinofilmu programmām visa šā gada garumā.

Jaunajā Muzeju krātuvē Pulka ielā Rīgā šovakar, 7. decembrī, durvis vērs Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) izstāde „SAN”, ko iedvesmojusi pirmās latviešu skaņuplates 120. gadadiena. Izstādē apskatāma un arī noklausāma gan muzeja unikālā skaņu ierakstu kolekcija no pianolām un mūzikas lādītēm līdz kompaktdiskiem un MP3 atskaņotājiem, gan īpaši šai izstādei veidotas mūsdienu mākslinieku skaņas instalācijas. Varēsiet arī uzzināt, kāda skaņu ierakstiem saistība ar bitēm un eksotiskiem Indijas kukaiņiem. Izstāde sākas nevis ar tradicionāliem vēsturiskajiem skaņu ierakstiem un atskaņotājiem, bet gan speciāli šai izstādei radītu mākslas darbu. Vienkāršoti runājot, tās ir trīs viena virs otras novietotas finiera kastes ar iebūvētām kasetēm, slēdzi un tādu kā ļoti šauru kokli. Darba autors ir skaņu mākslinieks Maksims Šenteļevs: Skaņu trenažieri iemēģinām arī mēs ar izstādes kuratori Katrīnu Kūkoju. Un ne velti varam dzirdēt bites. Tām ir cieša saistība ar pirmo plaša patēriņa skaņas ierakstīšanas rīku – fonogrāfu, ko 1878.gadā patentēja Tomass Edisons. Izstādes apskati mēs sākam ar kādu citu mūsdienās maz pazīstamu skaņu ieraksta formu: pianolas ruļļiem, kas arī iezīmē Rakstniecības un mūzikas muzeja skaņu ierakstu krājuma savdabību. Savukārt izstādes apskati noslēdzam ar vizuāli iespaidīgu skaņu sienu, ko veido dažādos augstumos iekarināti aparāti mūzikas ierakstīšanai un atskaņošanai. Skaņu dušas kabīnē nepagūstu iekāpt, jo Katrīna Kūkoja sarūpējusi retu iespēju ielūkoties Rakstniecības un mūzikas muzeja skaņu ierakstu krājumā, kas ir jaunās izstādes pamatā, bet apmeklētājiem ikdienā nav redzams. Šeit satieku audio krājuma glabātāju un vēsturisku skaņu ierakstu restaurācijas burvi Juri Lubēju. Kamēr Rakstniecības un mūzikas muzeja jaunās mājas apmeklētājiem Vecrīgā vēl top, tieši skolēnu grupas pašlaik ir galvenie izstāžu apmeklētāji Muzeju krātuvē Pulka ielā, Dzegužkalnā, kas ir nostāk no ierastās galvaspilsētas muzeju takas. Izstāde „SAN” te būs skatāma vēl gadu, kad to nomainīs nākamā – par kino tematiku.

Kur radies mīts par latviešiem, kuri sēd kokā un ēd sēnes, 8. decembrī skaidros konference, kura norisināsies Latvijas Universitātes bibliotēkā (Kalpaka bulvārī 4). Latviešu saistību ar sēnēm un sēņošanu. kā arī konferences ieceri skaidro Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte Pakule. Konferencē "Latvietis kokā ēd sēnes: nopietni un nenopietni par latviešiem" vairāku zinātņu nozaru speciālisti ar tematiski bagātīgu un daudzpusīgu referātu klāstu nopietni un nenopietni runās par latviešiem. Ideja šādu konferenci organizēt radās pavasarī, kad uzvirmoja jautājums par citāta „Latvieši ir tautiņa pie Baltijas jūras, kas dzīvo kokos un ēd sēnes” vēsturisko izcelsmi. Minētais citāts ir intepretēts dažādos vārdu salikumos, taču lai gan teiciens mums visiem ir zināms un dzirdēts, diemžēl, pētot dažādus rakstītos avotus, neizdevās noskaidrot tā izcelsmi. Viens no intuitīviem minējumiem bija, ka šis raksturojums ņemts no kāda 18. vai 19. gs. autoru darbiem. Bija versija, ka latvieši to paši izdomājuši par sevi, tomēr ir arī uzskats, ka tas minēts kādā enciklopēdijā vai vēstures grāmatā, kura datēta aptuveni ar 18. gs. Tajā pašā laikā, ļoti iespējams, ka tas ir jaunlaiku mīts. Konferences programma pieejama internetā.

Tikties ar “Botāniķi un vienradzi” savā personālizstādē aicina Roberts Koļcovs, kurš viesojas Kultūras rondo studijā. Sarunā arī skaidrojam, vai Roberts Koļcovs ir vienīgais, kurš mākslas darbā ir fiksējis klusumu Dziesmusvētku laikā? Līdz 2024. gada 18. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva zālēs norisinās Roberta Koļcova personālizstāde “Botāniķis un vienradzis”. Izstādē “mākslinieks turpina attīstīt viņam būtisku tēmu par dabas un cilvēku neatdalāmu līdzāspastāvēšanu. Darbu galvenā tēma ir jūtas, kuras var saprast gan kā cilvēka emocionālā stāvokļa izpausmi, gan kā jutekliskumu, kas meklē garīgam stāvoklim atbilstošu formu. Jutekliskums izpaužas ne tikai tēlos, bet arī formās, faktūrās, līnijās, darbu kopējā kompozīcijā un noskaņā. Tāpēc caur iedziļināšanos mākslas darba niansēs skatītājs ir aicināts doties tālāk jūtu un gara virzienā. Tomēr paralēli ar estētiskajām spēlēm mākslinieks piešķir saviem darbiem mitoloģisku dimensiju. Tēli, kas nereti atkārtojas, vienmēr nes divējādo simbolisku nozīmi. Spēks un slaida grācija, ideāli seju ovāli un grieķu profili. Līnijas ir elegantas, taču būtnes, ko radījusi šī plastika, ir monstrozas. Skaisti un nežēlīgi, cēli un zemiski kā Olimpa dievi. Vienradzis šajā gadījumā tiek izvēlēts kā šī nenosakāmā duālisma spilgts arhetips, kuru gribās apbrīnot un sagūstīt vienlaicīgi, kurš neeksistē, bet motivē cilvēkus dzīties pakaļ sapņiem.

Novembra pēdējā sestdienā "Savvaļā", īpaši izveidotā mākslinieka Andra Eglīša zemes amfiteātrī starp Drustiem un Jaunpiebalgu, notika grupas "Tesa" koncerts, kas tika iemūžināts Uģa Oltes režisētā koncertfilmā. Kultūras rondo tiekamies ar Uģi Olti un grupas "Tesa" dalībniekiem - Kārli Toni (bass, vokāls, sampli), Dāvi Burmeisteru (ģitāra) un Jāni Burmeisteru (bungas, vokāls, sampli). Mīnus septiņi grādi, dūmojoši slapjas koksnes ugunskuri, astoņi kinooperatori, mālainā kalnā izrakts amfiteātris, vairāk nekā desmit stundu kopīga darbošanās, salstoša grupa, mežonīga savvaļa – kas vēl labāk varētu atbilst aksiomai „māksla prasa upurus”? Tieši šādi var raksturot nupat brīvdabas mākslas telpā "Savvaļa" notikušo režisora Uģa Oltes koncertfilmas filmēšanu starptautiski atzītajai smagās instrumentālās mūzikas grupai "Tesa".

Kultūras rondo redzes lokā izmaiņas Latvijas Nacionālā teātra repertuārā. Šobrīd, kad skan raidījums, Latvijas Nacionālajā teātrī notiek preses konference par būtiskām izmaiņām sezonas repertuārā. Un runa ir ne tikai par piecām jaunām izrādēm sezonas turpinājumā Pirms oficiālā paziņojuma tikāmies ar Nacionālā teātra direktoru Māri Vītolu un direktora vietnieci repertuāra un mākslinieciskās stratēģijas jautājumos Ievu Struku.

Mākslinieka un grāmatu ilustratora Induļa Zvagūža 95. atceres gadā Cēsu Vēstures un mākslas muzejā sarīkota plaša piemiņas izstāde „Inga. Vecpiebalgas zēns”. Ekspozīcija ir atklājums un papildinājums visiem, kas interesējas par 20.gadsimta mākslu. Tas ir stāsts, par mākslinieka radošo rokrakstu, arī par paaudzes spēku. Indulis Zvagūzis bija grafiķis, gleznotājs, grāmatu un periodisko izdevumu ilustrators. Zvagūža ilustrāciju „zelta fondu” veido bērnu grāmatas – minēšu tikai dažas Raiņa „Puķu lodziņš”, brāļu Grimmu „Ansītis un Grietiņa”, Andersena „Princese uz zirņa”, Kārļa Skalbes „Kaķīša dzirnavas” u.c. Jāteic, arī es esmu augusi ar Induļa Zvagūža ilustrētajām bērnu grāmatām, kas raisa tīkamas atmiņas. Iespējams, mūsdienās mākslinieks ir nedaudz piemirsts, jo viņa aktīvie radošā darba gadi aizsākās pagājušā gadsimta vidū.  Tiekoties ar mākslinieka meitu Ilzi Zvagūzi-Parsons, Cēsīs skatāmās izstādes mākslinieku Daini Andersonu un mākslas vēsturnieci Ingrīdu Burāni, kaut nedaudz atgādināsim un atdzīvināsim gleznotāja un ilustratora Induļa Zvagūža paveikto. Izstāde „Inga. Vecpiebalgas zēns” , kas pašlaik skatāma Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, pieteikta, kā pirmā Zvagūža personālizstāde. Indulis Zvagūzis studējis Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, taču jau 50.gadu beigās pievērsies grāmatu ilustrēšanai un mākslinieciskai apdarei. Bijis ilggadējs Latvijas Valsts izdevniecības (vēlāk – izdevniecība „Liesma”) mākslinieciskais redaktors. Ingrīda Burāne palīdz saprast mākslas vidi un laiku, kurā radoši darbojās Zvagūzis. Lai arī beidzis Glezniecības nodaļu, grāmatu ilustrācijai Indulis Zvagūzis pievērsies jau studiju gados, zīmējis arī afišas, veidojis noformējumu kā daudzi. Protams, visu mākslinieka veikumu nav iespējams ietvert vienā  personālizstādē, Ingrīda Burāne uzteic izstādes mākslinieka Daiņa Andersona paveikto, jo izdevies apvienot ārkārtīgi dažādo materiālu. Pie Induļa Zvagūža ilustrāciju „zelta fonda” noteikti pieder 1972.gadā izdotā brāļu Grimmu pasaka „Ansītis un Grietiņa”, Ilze paņēmusi līdzi šīs grāmatas maketu un man iespēja redzēt, kā mākslinieks strādājis, grāmatu veidojot. Izstādes galvenā iniciatore un kuratore ir mākslinieka meita Ilze Zvagūze-Parsons, viņa atzīst, ka izstāde pašai bijusi ļoti svarīga. Izstāde - veltījums māksliniekam Indulim Zvagūzim „Inga. Vecpiebalgas zēns”  Cēsu Vēstures un mākslas muzejā būs skatāma līdz 31.martam. Pēc tam izstāde būs skatāma arī citviet Latvijā. Jau pieteicies Madonas muzejs, arī Vecpiebalgas kultūras iestādēs daļa ekspozīcijas būs redzama.

Dodamies uz  Rīgas ielu 17 Strenčos, uz foto ateljē, tikai teju 100 gadu senā pagātnē! Kāds izskatījās pagājušā gadsimta sākuma fotosalons, ar ko tas interesants mūsdienās, Kultūras rondo skaidrojam sarunā ar izstādes "Strenču fotodarbnīcas salons. Fonā ziema" veidotājiem. Stāsta Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja Baiba Tetere un fotogrāfe Astrīda Meirāne, kuras pieredzi, darboties foto salonā pagājušā gadsimta nogalē, arī labprāt izzinām. Latvijas Fotogrāfijas muzejā aplūkojamaizstāde “Strenču fotodarbnīcas salons. Fonā ziema”. Izstādes veidotāji aicina apmeklētājus iedziļināties un pievērsties ļoti nozīmīgam vizuālās kultūras virzienam – portretu veidošanas tradīcijām un praksēm pagātnē un mūsdienās. Izstāde vēsta par Strenču fotodarbnīcas salona darbību 1920. – 1930. gados, kur apmeklētāji var aplūkot iepriekš neizstādītus fotosalona eksponātus, kā arī veidot portretus uz vēsturiskā ziemas fona. Izstādē „Strenču fotodarbnīcas salons” var ne tikai aplūkot šajā darbnīcā pirms simt gadiem tapušos portretus, bet arī pierakstīties uz fotosesiju pie kāda no šodien labi zināmiem fotogrāfiem. Mūsu kolēģe Māra Rozenberga sestdien ielūkojās vienā no šīm fotosesijām – ar fotomākslinieku Reini Hofmani, un arī pati nokļuva kameras priekšā. Kopā ar savu divgadnieci esmu ienākusi Fotogrāfijas muzejā no saltās Vecrīgas ziemas un pirms fotosesijas aši gribu nopūderēt degunu. Meita grib palīdzēt, un fotogrāfs Reinis Hofmanis uzreiz veikli notver kadru. Fotogrāfs mūs ar visu pūderi apsēdina vēsturiskā, baltā Strenču fotodarbnīcas krēslā, kas novietots uz paklāja slavenās ziemas ainavas fonā, kuru pēc darbnīcas dibinātāja Dāvja Spundes pasūtījuma savulaik gleznojis mākslinieks Indriķis Zeberiņš. Un, gluži nemanot, fotosesija ir sākusies. Izstāde būs atvērta 29. decembrim, kad Latvijas Fotogrāfijas muzejs pēdējo dienu vērs durvis apmeklētājiem Mārstaļu ielā 8, Rīgā.  Izstāde “Strenču fotodarbnīcas salons. Fonā ziema” vēsta par Strenču fotodarbnīcas salona darbību 1920. un 1930. gados, rekonstruējot vidi ar autentiskiem salona priekšmetiem un inventāru. Kā ekspozīcijas centrālais elements ir ziemas ainavas fons, kuru pēc Strenču darbnīcas dibinātāja Dāvja Spundes (1878 – 1960) pasūtījuma gleznojis mākslinieks Indriķis Zeberiņš (1882 – 1969). Spunde Strenču fotodarbnīcu dibināja 1909. gadā. 1913. gadā uzcēla modernizētu fotodarbnīcas ēku Rīgas ielā 17, Strenčos, ar stikla rūtojumu jumta daļā, kas ļāva fotosesijās efektīgāk regulēt apgaismojumu. Strenču fotodarbnīcas darbības laikā no 1910. gada līdz 1980. gadu sākumam darbojušies sekojoši fotogrāfi – Jānis Ziemeļnieks (īstajā vārdā Jānis Krauklis, 1897 – 1930), Konrāds Krauklis (1899 – 1978), Elza Kraukle (1910 – 1985), kā arī asistējuši Gunta Kraukle (1937) un Jānis Krauklis (1946 – 2011).   Kopš 2004. gada Strenču fotodarbnīcas stikla plašu kolekcija, kas aptver vairāk kā 13 000 stikla plašu negatīvus, atrodas Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā. Kolekcija  ir nozīmīga dokumentāla  liecība par dzīvi, tradīcijām un darba veidiem Strenčos, kā arī tās plašākā apkaimē Vidzemes ziemeļaustrumos, aptverot ilgāku laika periodu – no 1910. – 1950. gadiem. Ņemot vērā šī fotogrāfijas mantojuma unikalitāti, kolekciju 2021. gadā iekļāva UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.  

Kultūras rondo tautu brīnumpasakas pārlasām kopā ar grāmatas “Ceļā ar pasaku” autorēm Ramonu Gredzenu, Inesi Ruku un Gunu Bergu, kuras pasakas ir caurlūkojušas Gustava Junga psihoanalīzes skatījumā. Iznākusi grāmata “Ceļā ar pasaku. Tautu brīnumpasakas Junga analītiskās psiholoģijas skatījumā”, kura vēsta par pasaku analīzi un palīdz cilvēkiem iepazīt pasaku dziļumu un dziedināšanas spēku. Grāmatu veidojuši 10 autori – Junga analītiķi un Junga analītiskās psihoterapijas speciālisti. Savukārt galerijā „Māksla XO” Rīgā nupat ir atklāta igauņu melnā humora meistara Marko Mētama izstāde „Reiz sensenos laikos…”, kurā viņš savā manierē interpretējis un ilustrējis labi zināmus bērnu stāstus un pasakas, liekot uz tām paraudzīties pavisam citām acīm. Piemēram, vai esat domājuši, ka uz Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem varētu paraudzīties arī kā uz spēcīgu sievieti, kura valda pār septiņiem vīriešiem un liek viņiem strādāt savā labā? Māra Rozenberga tikās ar mākslinieku un lūdza viņam mazliet pastāstīt par savām attiecībām ar pasaku žanru. Bet izrādē "Grimmi" Liepājas teātrī groteskā veidā izspēlēti brāļu Grimmu pasaku motīvi. Iespēja paklausīties fragmentu no TV Kurzeme žurnālista Argota Pakalna veidotā sižeta, kurā viņš uzklausījis iestudējuma "Grimmi" režisoru Elmāru Seņkovu un skatītājus. Karla Gustava Junga „ēnu” klātbūtne ir arī jaunākajā Artūra Virtmaņa izstādē "Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē", kas aplūkojama Latvijas Nacionālā muzeja galvenajā ēkā.

No reportāžas par topošo teātra māju līdz Radio arhīva ierakstiem. No dzīvīgajiem un sevi apliecināt varošajiem jaunajiem līdz pieredzes bagātajiem skatuves māksliniekiem. Valmieras teātra simtgadē Kultūras rondo radījis savu stāstu par teātri. 1923. gada 25. novembrī teātris tika atklāts ar Ādolfa Alunāna lugu “Kas tie tādi, kas dziedāja”. Laikam ejot, mainījušies teātra nosaukumi, ēkas aprises un arī šobrīd, uz jaunās simtgades sliekšņa, Valmieras teātris turpina mainīties. „Kurtuvē” sākas noslēpumains mēģinājums Valmieras teātra simtgades sveicienam „One Hundred”. Režisors Aigars Apinis ir tieši tik lakonisks piecos vārdos, bet teātra direktore Evita Ašerādena pirms „Kurtuves” parāda arī, cik intensīvi notiek darbi teātra lielajā mājā. Uz Valmieru braucot, Kultūras rondo ir viens teju racionāli neatbildams jautājums – kā tas viss iespējams? Sarunas laikā arī saskaitām Valmieras teātra „Spēlmaņu nakts” balvas un „Kurtuvē” turpinām sarunas arī par Ineses Mičules iestudēto Raiņa „Jāzepu un viņa brāļiem”, kur Jāzeps ir gan Mārtiņš Meiers, gan jaunais aktieris Aksels Aizkalns.  Iepazīstamies ar Dinu – Ievu Esteri Barkāni, kura jaunās mākslinieces balvu saņēma jau pirms gada, un Jāzepu – Akselu Aizkalnu. Eduarda Smiļģa teātra muzejā skatāma izstāde , kas veltīta Valmieras teātra simtgadei.  Un tur savai vēsturei teātri pieskārās arī jaunie aktieri – Ieva Estere Barkāne un Aksels Aizkalns, viņi ir no tā astotnieka, kuri skolojušies un palikuši teātrī no Indras Rogas un Mihaila Gruzdova kursa. Bet viņi ieskatījās teātra vēsturē , gatavojot arī savu sveicienu simtgadei „One Hundred”. Putekļusūcēja un celtniecības trokšņi piederas Valmierai, bet Jāzeps Valmierai ir tik nozīmīgs, ka, atklājot Teātra muzejā izstādi, kas veltīta Valmieras teātra vēsturei, Rīgā bija sabraukuši Valmieras teātra aktieri, arī akcentējot Jāzepu.  Klāt bija un ar aktieriem un izstādes veidotājiem sarunājās Laima Slava. Un viņa uzrunāja Tālivaldi Lasmani. Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš viesiem no Valmieras teātra vispirms sniedza ieskatu muzeja dažādās teritorijās skatāmām un klausāmām mākslinieku Annas Heinrihsones un Ivara  Novika radītām izstādēm.  Jānis Siliņš vispirms pakavējās  pie latviešu dramaturģijas spilgtākajiem iestudējumiem un Valmieras teātra režisoru galerijas. 1987. gadā, atvadoties no vecā Valmieras teātra, režisors Pēteris Lūcis teica, ka gremdēs veco teātri atmiņas nirvānā un aicināja cerēt uz jauno teātri. Teātra garu ļoti sargā un tīri simboliski tas, ielaists pudelē, un restaurētajā ēkā Valmierā, Lāčplēša ielā, to atkal ielaidīs teātri… Skatuve un skatuves ripa paliks vecā. Tad arī būs lielās simtgades svinības atjaunotajā mājā. Tikmēr arī „Spēlmaņu nakts” balvas vēl gaida savu īsto vietu teātrī, tāpat kā Krodera bibliotēka. Daudz laimes simtgadē!

Kultūras rondo “Mēneša apskatniekā” sarunājamies ar kolēģiem par zīmīgākajiem notikumiem un kopsakarībām kultūras dzīvē novembrī. Analizē Latvijas TV Kultūras raidījumu redakcijas žurnālists un LSM.lv autors Jānis Lācis, portāla TVNET kultūras redaktors Toms Treibergs un "Latvijas Mediju" tiešsaistes medija "Lasi.lv" galvenais redaktors Jānis Žilde. Ojāra Vācieša jubileja un Spēlmaņu nakts, kurā triumfēja Valmieras teātris, bet lielas formas izvēle pārsteidz, ir tikai divas pieturas zīmes novembrī. Tikmēr arvien bez savām mājām ir trīs Latvijas teātri – Leļļu teātra atgriešanās mājās pārcelta uz decembri, Jaunais Rīgas teātris, cerams, savās mājās varēs atgriezties nākamā gada sākumā, Valmierā notiek vērienīgi būvdarbi. Un vēl arī novembra pirmizrādes – „Spīdolas nakts” un „Eiridīke” Dailes teātrī, „Kurlmēmo zeme” Jaunajā Rīgas teātrī ar Čulpanu Hamatovu, kura runā latviski, galvenajā lomā. Dziesmu svētku izvērtējuma konference, kas aktualizēja sasāpējušu jautājumu – atalgojums kolektīvu vadītājiem. Bet nākamais gads sola jaunu kultūras izdevumu – "Mākslas Žurnālu" un deviņas jaunas kino pirmizrādes.

Šekspīra ikoniskais “būt vai nebūt” kara laikā iegūst jaunas nokrāsas. Hamleta dilemmas kā atspēriena punktu savam stāstam izvēlējies poļu režisoru duets Elvīra Nieviera (Elwira Niewiera) un Pjotrs Rosolovskis (Piotr Rosołowski), dokumentējot piecu Maidana paaudzes jauniešu pieredzes Ukrainā. Nerādot karu uz ekrāna, filma jūtīgā pietuvinājumā parāda drupas, ko kara traumas atstāj cilvēku dvēselē. Īpašu skaudrumu tam piešķir fakts, ka filma uzņemta vēl pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma. „Hamleta sindromu” šovakar. 30. novembrī, vienā seansā rādīs kinoteātrī „Kino Bize” Rīgā, bet pirms tam filmas veidotājus uz sarunu aicināja Māra Rozenberga. „Es esmu Hamlets, jo esmu kontuzēts,” saka Slaviks, kurš pēc Krimas okupācijas karojis Austrumukrainā. „Es esmu Hamlets, jo es baidos,” stafeti pārņem Katja. Arī viņa ir kareive. „Es esmu Hamlets, jo vēl esmu dzīvs,” piebilst Romans. Viņš frontē Austrumukrainā bija paramediķis. „Es esmu Hamlets, jo esmu feministe,” saka aktrise Oksana, kuru plosa ar karu nesaistītas dilemmas un sajūta, ka uz kara traumu fona tās vairs neskaitās svarīgas. „Es esmu Hamlets, jo esmu no Donbasa,” noslēdz Rodions, kurš cīnās par savas seksuālās orientācijas pieņemšanu Ukrainas sabiedrībā. Pieci jaunieši ar ļoti dažādiem dzīvesstāstiem satikušies uz vienas skatuves, lai iestudētu savu versiju par „Hamletu”. Viņi spīvi diskutē, raud, dejo tango un caur aktiera šķietamo atsvešinājumu atklāj arī ļoti sāpīgas dzīves pieredzes. „Kad Ukrainā sākās Maidana revolūcija, šiem jauniešiem bija 18 – 19 gadu. Viņi pārstāv ļoti interesantu paaudzi – tā ir pirmā, kas izaugusi neatkarīgā Ukrainā pēc 1991.gada. Vērojot šo revolūciju, kam sekoja karš Austrumukrainā, es daudz domāju par šo jauniešu motivāciju cīnīties un aizstāvēt savu valsti. Mēs gribējām caur viņu stāstiem parādīt, ko nozīmē iet karā un cik grūti viņiem pēc tam ir atgriezties normālā dzīvē.” Tā saka viena no filmas režisorēm Elvīra Nieviera, kura kopā ar Pjotru Rosolovski darbu pie filmas sāka jau 2018.gadā. Meklējot iespējamos filmas varoņus, radās ideja ar viņiem iestudēt teātra izrādi un caur spēcīgu galveno varoni ļaut dziļāk reflektēt par pašu piedzīvoto. Trīs no pieciem filmas varoņiem šobrīd ir atgriezušies frontē, vēl viens šuj armijas uniformas, bet vēl kāds organizē palīdzību no ārvalstīm. Palīdzības organizāciju filmas varoņu un viņu vienību atbalstam nodibinājusi arī režisore Elvīra Nieviera, kura turpina regulāri apmeklēt Ukrainu un pašlaik strādā pie jaunas filmas, kurā dokumentē vairāku Mariupoli pametušo iedzīvotāju rehabilitāciju.  Filma „Hamleta sindroms” pēdējo gadu ceļojusi pa daudziem pasaules kinofestivāliem, plūkusi laurus Lokarno, un režisorei Nievierai ir īpaši svarīgi par to runāt tieši tagad, kad kara ziņu nogurums arvien vairāk vedina novērst acis un uzmanību no Ukrainā notiekošā.

Decembra sākumā Rīgas kultūrvietās, bibliotēkās, kafejnīcās un bāros norisināsies starptautiskā literatūras festivāla "Prozas lasījumi 2023" pasākumi, kurus bez maksas aicina apmeklēt ikvienu interesentu. Šogad festivāla virstēma ir "Profesija – rakstnieks", aktualizējot rakstnieku nozīmi un lomu, pievēršoties gan rakstnieka radošajiem procesiem, gan iepazīstot nodarbes praktiskās šķautnes. Tēmu iezīmē Osvalds Zebris esejā "Cilvēks upē". Kultūras rondo tiekamies ar Osvaldu Zebri un Ilmāru Šlāpinu. Jau tradicionāli decembris Latvijas kultūras dzīvē saistās ar "Prozas lasījumiem", kas no neliela Andreja Upīša dzimšanas dienai veltīta lasījumu vakara pārtapis literatūras festivālā, kas nedēļas garumā piedāvā apmeklēt pasākumus, kuros ar savu jaunāko darbu vai to fragmentu lasījumiem uzstājas dažādu paaudžu Latvijas rakstnieki. Šogad festivālā piedalīsies vairāk nekā 60 autori 18 dažādos pasākumos, viesosies arī igauņu rakstniece Kairi Looka.

Šonedēļ pirmizrāde divām laikmetīgās dejas izrādēm – Ģertrūdes ielas teātrī režisors Andrejs Jarovojs  iestudējis  darbu „Tas ir viss, ko mēs varam”, savukārt Nacionālajā Filmu skolā (Elijas ielā) horeogrāfes Karīna Lapšina un Arina Buboviča radījušas laikmetīgās dejas izrādi „Augšup pa lejupejošām kāpnēm”.  Viens darbs ir par jauniešu deju kultūru, otrs par emocionālo stāvokli pēc šķiršanās, savukārt vienojošais -  elektroniskā mūzika.  Abu izrāžu mēģinājumos ielūkojās Laima Slava: Laikmetīgās dejas izrādes „Augšup pa lejupejošām kāpnēm” pirmizrāde  šovakar (29.nov.) un 30.novembrī, savukārt „Tas ir viss, ko mēs varam” pirmo reizi ar skatītājiem tiksies  - 30.novembrī, pēc tam izrādes 1. un 2.decembrī.

Nacionālais Kino centrs kopā ar radošo komandu pārstāvjiem iepazīstināja ar deviņiem topošo kinodarbu projektiem, kas uz ekrāniem nonāks, sākot no 2024.gada janvāra. Šajā programmā top četras daudzsēriju filmas, viena pilnmetrāžas dokumentālā filma un četras pilnmetrāžas spēlfilmas. Gaidāmo kino piedāvājumu vērtē Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma. Pie skatītājiem 2024.gada sākumā nonāks daudzsēriju filmas "Pansija pilī", kuras režisori ir Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone, Dāvis Sīmanis un Gints Grūbe, režisora Andreja Ēķa filma "Dumpis" un režisoru Jura Kursieša un Staņislava Tokalova filma "Padomju džinsi".  

“No Arkādijas līdz Marsam” tagad ir ne tikai izstādes nosaukums Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, bet arī grāmata, kura ne tikai sniedz ieskatu Rīgas dārzu un parku vēsturē, bet arī aktualizē jautājumu, kāda būs zaļās zonas nākotne klimata krīzes, politiskās un sociālas nestabilitātes laikos. Kā mainījusies sabiedrības izpratne par parkiem pilsētā, Kultūras rondo vērtē un par jauno izdevumu stāsta mākslas zinātniece Anda Boluža, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs. Vaicāti, kuri parki Rīgā pašiem pētniekiem ir tuvāki, katrs min savu vietu, bet iemesli, kas uzrunā ir līdzīgi. Mārtiņš Mintaurs min Grīziņkalnu. "Atceros no bērnības, tie iespaidi paliek visspilgtāk atmiņā. Tāpēc, ka tas ir viens no tiem Rīgas parkiem, kuram ir pamanāms un sajūtams reljefs. Tas uzreiz padara to savādāku," atzīst Mārtiņš Mintaurs. "Parks, kas līdzenajā Rīgas ainavā paceļas virs vidējā līmeņa, uzreiz labāk paliek atmiņā un kļūst pievilcīgāks." Vents Vīnbergs to pašu iemeslu dēļ min Mārupītes gravu, ko neuzskata oficiāli par parku, jo arī tur ir trīs dimensijas, kas Rīgai nav pārāk raksturīgas. Savukārt Anda Boluža nosauc Dzegužkalnu. 

Kultūras rondo studijā tiekamies ar dzejnieci Inesi Zandere: pārskatīsim viņas jaunākos dzejoļu krājumus un godināsim bērnu grāmatu autoru un rakstnieku Juri Zvirgzdiņu, kurš devies Mūžībā.  Izdevniecība "Liels un mazs" laidusi klajā Ineses Zanderes dzejoļu krājumu "Izdomā sev auto" ar gleznotāja Alekseja Naumova ilustrācijām. Tajā sev piemērotus dzejoļus atradīs dažāda vecuma bērni, bet it īpaši – zēni, kuriem patīk automašīnas, informēja izdevēji. Dzejoļu varoņi ir dažādi auto un mehānismi, no limuzīna, autobusa un F1 līdz pat pienvedējam, kombainam un atkritumu mašīnai. Automašīnas ir gan ceļotāji, gan pirmklasnieki, gan "autolāčplēši", kas sargā Latviju, to līdzdalība aptver dažādas cilvēku dzīves jomas un visus gadalaikus ar katram raksturīgajiem darbiem, svētkiem un dabas ainām. Savukārt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta izstāde "Vai grāmatai ir knābis?". Tās pamatā ir Ineses Zandares un Rūtas Briedes bilžu grāmata “Vai grāmatai ir knābis?”, kur tās galvenais varonis pūčulēns Elmārs aicina bērnus spēlēties un izpētīt grāmatu pasauli.

Izdevējs un kolekcionārs Valters Dakša paša vārdā nosauktajā izdevniecībā no 2024. gada izdos jaunu iknedēļas mākslai veltītu žurnālu ar precīzu un lakonisku nosaukumu – "Mākslas Žurnāls". Kāds ir tā koncepts, radošais un finansiālais pamats, ierakstā jautājam izdevējam Valteram Dakšam, bet studijā viesojas mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, kura aicināta par viesredaktori, bet zina daudzu Latvijas mākslas žurnālu likteņus. Laikā, kad daudzi nekomerciāli preses izdevumi pārceļas uz elektronisko vidi, samazina tirāžas vai iznākšanas biežumu, drosmīgi sevi pieteicis jauns mākslas žurnāls ar tieši tādu nosaukumu – „Mākslas Žurnāls”. Valtera Dakšas izdevniecībā izlolotajam izdevumam ir ambiciozi mērķi – ik nedēļu portretēt kādu Latvijas mākslinieku un viņa darbus. Pirmais žurnāls dienasgaismu ieraudzīs ceturtdien un būs veltīts Mārim Subačam. Grāmatu misionāra Valtera Dakšas vārds pēdējos desmit gados kļuvis pazīstams daudziem. Jau pusaudža gados viņam bija tūkstošos mērāma grāmatu kolekcija, un laika gaitā viņš kļuvis arī par laikmetīgās literatūras un avangarda grāmatu izdevēju. Pirms diviem gadiem tam pievienojās arī literārais mēnešraksts „Avīzes nosaukums”. Žurnāla komanda esot jokojusi – sākumā reizi mēnesī, pēc tam reizi nedēļā un beigās jau reizi dienā. Un tā nu pienākusi kārta iknedēļas „Mākslas Žurnālam”. Katrs žurnāls būs veltīts konkrētam māksliniekam. Saturā – īss ievads, mākslinieka biogrāfija, saruna ar viņu, bet galvenais uzsvars – uz pašiem mākslas darbiem. Būs žurnāli kā izstādes, žurnāli, kas ļaus ieskatīties mākslinieka darbnīcā. Un būs arī autori, kuri savu žurnālu īstenos kā mākslas darbu, stāsta žurnāla redaktore, gleznotāja un mākslas skolotāja Zīle Ziemele. Plānots, ka katru mēnesi iznāks trim autoriem veltīti žurnāli un viens teksta izdevums, kas veltīts tā mēneša autoriem un viņu praksei. Jau zināms, ka nākamo autoru vidū būs Krista Dzudzilo, KIWIE, Paulis Liepa, Sabīne Vernere un citi. Bet par teksta žurnālu viesredaktoriem uzrunāti Auguste Petre, Ingrīda Burāne, Kaspars Vanags un vēl vairāki mākslas zinātnieki. Par kādiem līdzekļiem žurnālu izdos? Atbalstītāji ir žurnāla abonenti un Valtera Dakšas izdevniecības klienti, saka izdevējs, kurš pašlaik ir arī Valsts aizsardzības dienesta karavīrs. Izdevēji īpaši cer, ka žurnāls sasniegs mākslas skolu audzēkņus un pasniedzējus, sniedzot ieskatu laikmetīgajā mākslā, kas reģionos ir maz pieejama, un aicina interesentus dāvināt „Mākslas Žurnāla” abonementu kādai no Latvijas mākslas skolām. Laikā, kad arvien vairāk informācijas pārceļas uz elektronisko pasauli, „Mākslas žurnāla” izdevēji saskata lielu vērtību tieši taustāmā, drukātā žurnālā un cer, ka tas veicinās plašāku izdošanas kustību, saka Zīle Ziemele un Valters Dakša. „Mākslas Žurnāla” pirmā numura atklāšana notiks ceturtdienas vakarā galerijā „Istaba” Rīgā. Mākslinieks Māris Subačs piedāvājis ar roku veidot individuālu vāka zīmējumu katram pirmā žurnāla eksemplāram. Pašlaik iespējams iegādāt abonementus, bet no janvāra žurnāls būs pieejams tirdzniecībā.  

Kā dzīve rit "Hanzas peronā" un kādi mākslinieki tajā piestāj, vaicājam kultūrvietas vadītajam Mikam Magonem. Ar Miku Magoni tikāmies laikā, kad viņš beidza darbu Ventspils koncertzālē "Latvija", tagad viņš ir "Hanzas perona" mākslinieciskais direktors. Savas radošās ieceres īsteno arī festivālā "Zemlikas" Durbē.

Ekoloģiskā krīze, karš, pandēmija un nevienlīdzība ir kļuvuši par daļu no normālības - mākslinieks Artūrs Virtmanis personālizstādē “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē” piedāvā savu versiju, kā dzīvot jaunajā realitātē. Līdz 2024. gada 11. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē būs skatāma Artūra Virtmaņa personālizstāde “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē”. Ekoloģiskā krīze, karš, pandēmija un nevienlīdzība ir kļuvuši par daļu no normālības. Distopiski pasaules bojāejas scenāriji arvien vairāk kļūst par mūsu realitāti. Jebkura sistēma, atstāta pašplūsmai, laika gaitā tiecās uz haosu: siltuma enerģija izkliedējas, bioloģiskie organismi iet bojā, sabiedrības sabrūk. Vai pastāv kāds, kas varētu mūs ievest šajā jaunajā realitātē, ceļvedis, kas mūs varētu sagatavot pārmaiņām? Izstāde “Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē” sniedz iespēju ieraudzīt katastrofu kā izrādi (spectacle), kur drūmais un melanholiskais saplūst ar sapņaino un ekstātisko. Telpa un vide kā mākslas objekts un performatīvs notikums ļauj skatītājam piedzīvot uzburtas apokalipses ainas kā patiesi īstas un vienlaikus izbaudīt tās estētiski kā vērotājam no malas. Ar savu klātbūtni apmeklētājs kļūst par daļu no instalācijas. Projekts neaktualizē kādu konkrētu dabas, vides, tehnoloģisko vai sociāli politisko kataklizmu, bet drīzāk katastrofas ideju kopumā. Izstādi papildina performatīvu intervenču programma, kuru mērķis ir aktivizēt telpisko instalāciju.

Ceturtdien, 23. novembrī, Dailes teātrī norisinās gadskārtējā "Spēlmaņu nakts" ceremonija, kurā pasniedza balvas 15 kategorijās. Kāda bija pati ceremonija un kā vērtēt žūrijas lēmumu, iespaidos dalās teātra kritiķi Atis Rozentāls, Līga Ulberte un Zane Radzobe. Ierakstos uzklausām laureātus. Žūrija par Gada lielās formas izrādi atzinusi "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums". Gada mazās formas izrādes titulu saņēma iestudējums "Nelabie. Pēc Dostajevksa", bet par mūža ieguldījumu teātra mākslā balvas šogad pasniegta Latvijas Nacionālā teātra aktrisei Lolitai Caukai un Valmieras Drāmas teātra aktierim Agrim Māsēnam. Spēlmaņu nakts balvas: Gada mazās formas izrāde – iestudējums "Nelabie. Pēc Dostojevska" Valmieras Drāmas teātrī; Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem – "Paolo un Frančeska" Valmieras Drāmas teātrī; Gada režisora godu "Spēlmaņu nakts" ieguva Elmārs Seņkovs par režiju Valmieras Drāmas teātra izrādē "Nelabie. Pēc Dostojevska"; Par gada aktieri atzīts Arturs Krūzkops; Gada aktrises titulu saņēma Dārta Daneviča; Par otrā plāna lomām balvas ieguva – Anna Nele Āboliņa un Rūdolfs Apse; Mārtiņš Vilkārsis saņēma Gada scenogrāfa balvu par izrādi "Sēras piestāv Elektrai"; Balvu kategorijā "Gada jaundarbs mūzikā" šogad saņēma komponists Jēkabs Jančevskis par mūziku izrādē "Brands"; Par gada kustību mākslinieci atzīta Kristīne Brīniņa par darbu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādē "Hamlets"; Par gada kostīmu māksliniekiem atzīti laikmetīgās modes un mākslas duets "Mareunrol's" par darbu Čehova teātra izrādē "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos"; Gada jaunais skatuves mākslinieks/-ce – Sandis Runge un Diāna Krista Stafecka no Valmieras Drāmas teātra; Par gada labāko video mākslinieci atzīta Katrīna Neiburga par darbu izrādē "Malleus Maleficarum. Jaunais līgums"; Balvu kategorijā "Gada jaundarbs dramaturģijā" saņēma Rasa Bugavičute-Pēce par darbu Liepājas teātra izrādē "Dziesmu svētki"; Skatītāju balvu kā gada aktieri saņēma Maksims Busels un Ieva Segliņa, savukārt par gada izrādi skatītāji atzina iestudējumu "Zēni nav meitenes" Dailes teātrī; Teātra inovācijas balva pasniegta laikmetīgās mākslas telpai "Kurtuve" par Valmieras Drāmas teātra ātro adaptāciju.

Atziņas pēc simpozija "Draudi vārda brīvībai 21. gadsimta Eiropā". Par situāciju kultūras telpā Kultūras rondo saruna ar Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi un žurnāla „IR” komentētāju Paulu Raudsepu. Kādas ir indikācijas sabiedrībā, kas liecina, ka pastāv apdraudējums vārda brīvībai kultūrā. Piemēram, nesenais Jūrmalas bāriņtiesas aicinājums izņemt noteikta satura grāmatas no bibliotēkām. Kurp šis gadījums aizvestu, ja sabiedrība nebūtu asi reaģējusi uz šo aicinājumu? Vakar, 22. novembrī, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinājās simpozijs "Draudi vārda brīvībai 21. gadsimta Eiropā". Simpozijā piedalījās arī mākslas kuratore Borbala Salaī (Borbála Szalai) no Ungārijas. Ikdienā viņa vada Trufo galeriju Budapeštā, bet līdzās tam ir viena no kuratorēm ļoti interesantā laikmetīgās mākslas platformā ar nosaukumu “Off-biennale”. Tā radās 2015.gadā kā pretreakcija uz Viktora Orbāna valdības īstenoto kultūrpolitiku, nomainot sev netīkamus mākslas institūciju vadītājus, ietekmējot neatkarīgu un valdošās partijas idejām nesekojošu mākslinieku iespējas saņemt finansējumu projektiem un ar likuma spēku mēģinot ierobežot vārda brīvību mākslā. Māra Rozenberga pēc pasākuma uzaicināja Borbalu uz īsu sarunu par “Off-biennāles” tapšanu un ietekmi uz mākslas procesiem Ungārijā.

Vai ļaunums ir ārpus mums, vai tomēr daļa no mums pašiem? Uz šo jautājumu atbildi meklē Daugavpils teātrī nupat pirmizrādi piedzīvojušais angļu dramaturga Viljama Šekspīra traģēdijas “Makbets” iestudējums oriģinālvalodā. Iestudējuma režisors Oļegs Šapošņikovs saka, ka tas ir pasaules klasikas iestudējums ārpus klasiskā teātra rāmjiem. Izrāde, kas notiek angļu un krievu valodā ar tulkojumu latviešu valodā titros, ar mūzikas, kustību un īpašās Šekspīra valodas palīdzību skatītājus ierauj dramatiskā, smagā stāstā par neremdināmu varaskāri, kura saindē prātu un iedzen aizvien dziļāk necilvēcības purvā. Šī tēma savu aktualitāti nav zaudējusi arī šodien, uzsver izrādes veidotāji.

Laikmetīgās mākslas izstāžu zālē “TUR telpa” Rīgā, Tallinas ielas kvartālā, atklāta apjomīga izstāde “Nākotnes retrospekcijas”. Tajā apvienojušies 17 mākslinieki, kuriem agrāk bijušas personālizstādes “TUR telpā”. Nīderlandiešu kuratora Edvarda Shautena vadībā viņu darbos satiekas pārdomas par pagātni un nākotni, sniedzot interesantu ieskatu Latvijas laikmetīgās mākslas ainavā un dažādu paaudžu māksliniekiem svarīgās tēmās. “TUR telpa” jau trīs gadus darbojas Tallinas ielas kvartāla stūrī līdzās koncertzālei “Tu jau zini, kur”. Kādreiz šeit bija sanitārā transporta autobāze, bet šodien plašās telpas ar septiņus metrus augstiem griestiem ir mākslinieku vadīta vieta jaunām idejām un eksperimentiem mākslā. Latvijā dzīvojošais nīderlandiešu mākslinieks un kurators Shautens ir viens no “TUR telpas” radošās komandas. “Man šī telpa ļoti patīk. Tai ir raksturs! Man kā māksliniekam tas ir izaicinājums – šādā vietā kūrēt izstādes ar citu mākslinieku dalību, jo mākslai ir jāveido dialogs ar šo telpu. Tās īpašo personību nevar ignorēt. Bet tas ir jauks izaicinājums – gan man kā kuratoram, gan pašiem māksliniekiem! Šī izstāžu zāle nav klasiskais “baltais kubs”, kurā mākslinieki var vienkārši iekārt savus darbus. Un par to ir arī visa “TUR telpas” ideja – tā ir pašu mākslinieku radīta izstāžu zāle, kurā mēs palīdzam māksliniekiem ar viņu darbiem izveidot aizraujošu stāstu.” “TUR telpa” sevi redz kā plašai sabiedrībai pieejamu laikmetīgās mākslas telpu, kas nebiedē ar sarežģītiem konceptiem un akadēmiskiem tekstiem, vienlaikus arī nevienkāršojot pašu mākslu. Vasarā agrākās autobāzes vārti ir vaļā un izstāžu telpa burtiski saplūst ar Tallinas ielas kvartāla pagalmu. Bet ziemās pārsvarā nāk zinātāji, jo ir jāatrod pareizās durvis. Tāpēc 17 mākslinieku kopizstāde laikā pirms Ziemassvētkiem ar iespēju iegādāties izstādē redzamos darbus ir mēģinājums paplašināt apmeklētāju auditoriju. Kamēr kuratori strādā pie 2024.gada izstādēm, nolemts izmantot šī gada nogales pauzi un saaicinātu vienkop tos māksliniekus, kas “TUR telpas” trīs darbības gados šeit jau kādreiz izstādījušies. Aicinājumam piedalīties izstādē ar kādu darbu par tēmu “skatīties nākotnē, skatoties pagātnē” atsaucās 17 no 21 māksliniekiem, un viņu idejas ir ļoti atšķirīgas

Pirmizrādi Ludzas novada Malnavā un arī Rīgā aizvadītajās svētku brīvdienās piedzīvoja latgaliešu komēdijseriāla „Fati” otrā sezona. Notikumi risinās reālā vietā – Bozovā pēc literatūrzinātnieka Valentīna Lukaševiča scenārija. Mainījusies ir seriāla veidotāju radošā komanda, taču nemainīgs atstāts ir komēdijas žanrs un latgaliešu valodas sulīgums, epiteti, stereotipi un dzīvīgums. Šmakovka, nepatiesas apsūdzības un mistiski notikumi. Latgaliešu seriāla „Fati” otrajā sezonā skatītājus gaida spraigs, pārspīlētiem stereotipiem par Latgali, sulīgiem izteicieniem un mistiskiem notikumiem caurvīts sižets, kur daudz kas tā arī palikt neatbildēts. Galvenie varoņi, tāpat kā pirmajā sezonā saglabā savu fatiskumu – ir naivi cilvēki, kam tā īsti neveicas, bet ar labu sirdi.  Skolotāji Pīters un Vitaļs svin vasaras atvaļinājuma sākšanos. Abi nolemj doties un laukiem pie radiem Bozovā un nopelnīt papildus naudu darbā mežā. Puiši tiek izmitināti ciemā pazīstamā, bet jau mirušā bitenieka Modesta mājā. Baudīt vasaras atvaļinājumu ierodas arī Pītera sieva Anna. Trijotne tiek ierauta nesaprotamu un mistisku notikumu virpulī, kas ne pa jokam satricina vietējo iedzīvotāju ikdienu. Tā skan seriāla anotācija.  Seriāla otrā sezona tika filmēta Ludzas novada Kārsavā un tās apkaimē, kas ir filmas producenta un arī idejas autora Arņa Slobožaņina dzimtā puse. Tieši vietējiem iedzīvotājiem pirmajiem bija iespēja redzēt gala rezultātu. Kārsavietis Aivars, kurš spēlēja vietējā pagasta pārvaldnieku un Ruta, kas bija iejutusies veikala pļāpu tantes lomā atzīst, ka ir gandarīti ar rezultātu. Savukārt Malnavas koledžas direktore Sandra Ežmale pēc pirmizrādes atzīst - vietas, valoda un izteicieni ļāvuši atgriezties pagātnē. Fatu idejas autors, virzītājs un producents Arnis Slobožaņins skaidro, ka lielu daļu no lomām spēlēja vietējie un tuvējo novadu iedzīvotāji, kuriem līdz šim nav bijusi tāda veida pieredze. Profesionālo aktieru sastāvam, kas bija galvenajās lomā arī pirmās sezonas seriālā – Mārim Korsietim, Ritvaram Gailumam un Kristīnei Veinšteinai, šoreiz pievienojies aktieris Jānis Kronis, kurš „Fati” otrajā sezonā spēlē policistu Stoņi. Seriāla režisoram Edvardam Mikālam šī ir gan pirmā nopietnā saskaršanās ar latgalisko un latgaliešu valodu, gan pirmā lielā kino pieredze. Rīt, 23. novembrī, "Fati" otrā sezona vienā kinodarbā tiks izrādīta Latgales vēstniecībā "GORS", un no 24. novembra filma latgaliski būs pieejama arī Rīgas kinoteātros un dažādos kino punktos Latgalē un citviet Latvijā.

Par Latvijas dalību Tallinas kinofestivālā ”Melnās naktis” Kultūras rondo pārrunājam ar Nacionālā kino centra vadītāju Ditu Rietumu, studijas „Mistrus Media” producentu, kino režisoru Gintu Grūbi un kultūras publicistu Žulijenu Nuhumu Kulibali. Ierakstā uzklausām producenti Alisi Ģelzi. Festivāla programmai dažādos konkursos un skatēs bija atlasītas 11 Latvijas filmas, industrijas pasākumu sadaļā prezentēja piecus dažādu formātu projektus, vairāki Latvijas jaunie talanti piedalās dažādās kinoprofesiju platformās un uz Tallinu devās arī liela Latvijas kinoprofesionāļu delegācija. Tallinas kinofestivāls ”Melnās naktis” norisināsjās no 3. līdz 19. novembrim. Tas ir Ziemeļeiropā vienīgais A klases festivāls. Tallinas kinofestivāls "Melnās naktis" / "Pimedate Ööde Filmifestival" šogad notika jau 27. reizi (kopš 1997. gada), 2014. gadā tas tika akreditēts kā viens no tikai 15 A klases kinofestivāliem un izaudzis par vienu no Ziemeļeiropā lielākajiem kinoindustrijas pasākumiem ar piecām konkursa programmām un vairākiem satelītfestivāliem.

Pūlis. Pūļa ietekme uz indivīdu un manipulācija ar to. Kā interpretējam hrestomātisko franču zinātnieka Gustava Le Bona grāmatu "Pūļa psiholoģija", skaidrojot, piemēram, pūļa uzvedību sociālās saziņas vietnē vai kultūrtelpā. Kultūras rondo studijā vēsturnieks Kaspars Zellis un filozofs Ainārs Kamoliņš. Vai ir iespējams sarakstīt grāmatu, kura kā sociāls brīdinājums būs saistoša teju 130 gadus vēlāk pēc izdošanas? Apgāds "Jumava" ir pārizdevis franču sociologa un zinātnieka Gustava Le Bona leģendāro darbu "Pūļa psiholoģija" un šīs grāmatas aktualitāti apspriežam raidījumā. Gustavs Le Bons – pētnieks, zinātnieks, vizionārs, franču revolucionārais gars, 10 soļus priekšā citām sabiedrībām tolaik – aizpagājušā gadsimtā. No kurienes tik noturīga un saistoša spēja saķert veselu gadsimtu uz priekšu?

Kultūras rondo sveic Lolitu Cauku un agri Māsēnu ar Spēlmaņu nakts Mūža balvu. Un sarunājas ar viņiem. Kā arī uzrunā Ievu Struku un Ojāru Rubeni apsveikumam un personiskai skicītei par abiem. Šogad "Spēlmaņu naktī" balvas par mūža ieguldījumu saņems Nacionālā teātra aktrise Lolita Cauka un arī Valmieras teātra aktieris Agris Māsēns. Abiem mūža balvas saņēmējiem ir ne tikai izcila meistarība un būtiska loma latviešu teātra kopainā, bet arī laba humora izjūta.

Pirmssvētku gaisotnē Kultūras rondo stāsts par meistaru, tautas mūzikas instrumentu restauratoru, mūziķi Valteru Reiznieku. Viņš ir ne vien pieprasīts un daudzpusīgs tautas mūzikas instrumentu meistars, izgudrotājs un muzikants, bet arī nesavtīgi dalās savās zināšanās un pieredzē ar citiem. Tieši šis īpašību un spēju kopums limbažniekam Valteram Reizniekam šoruden atnesa Tradicionālās kultūras izcilības balvu, ko pasniedz Latvijas Nacionālais kultūras centrs. Pats laureāts smaidot saka, ka neturas pie tradīcijas kā klints, ko nedrīkst kustināt, tāpēc arvien sacer arī jaunas melodijas un nevairās no jauninājumiem tradicionālās mūzikas instrumentu būvē. „Reti kad tik daudz labu vārdu saka par dzīviem cilvēkiem. Man ir tā laime to klausīties pašam!” Valtera Reiznieka labsirdīgā humora izjūta bija klātesoša arī balvas pasniegšanas ceremonijā koka ēku renovācijas centrā „Koka Rīga”, kad pēc daudzo sveicēju uzrunas pie vārda beidzot tika arī pats gaviļnieks. Reiznieks ir pirmais, kurš saņēmis Tradicionālās kultūras izcilības balvu tieši tautas mūzikas nozarē. Par laureāta izvēli stāsta balvas komisijas pārstāvis, etnomuzikologs Oskars Patjanko. „Izvēle bija diezgan sarežģīta. Balva bija tikai viena, bet pieteikumu – veseli 14. Puse no tiem bija tādi, ka gribētos dot balvu, un pusei no tiem likās, ka noteikti būtu jādod balva! Mēs komisijā vienojāmies, ka Valters šo balvu varētu būt pelnījis visvairāk, tieši pateicoties viņa ieguldījumam sabiedrības labā. Jo viņš ir ne tikai izcils muzikants, bet arī meistars, kurš nekad neatsaka salabot kādu instrumentu. Viņš ir arī liels izgudrotājs, izdomājis jauna tipa slēdžus koncertkoklēm… Taisot instrumentus, viņš vienmēr paceļ kvalitātes latiņu augstāk. Šie instrumenti ir gan skanīgi, gan vizuāli ļoti skaisti. Un kapelā „Ziemeļmala” viņš ir līderis, kurš citiem māca veco instrumentu un mūzikas spēlēšanu.” Iespaids, ko Valters Reiznieks ar savu talanta daudzveidību atstāj uz kultūrvidi gan Limbažos, gan visā Latvijas mērogā, ir unikāls, saka Reiznieka jau pieminētais Ilmārs Pumpurs no biedrības „Skaņumāja”. Viņa ceļi ar Valteru mijušies gan kā skolotājam, gan kā skolniekam. Vai meistaram ir arī savi mācekļi? Reiz viens esot pieteicies, taču nekā nav pratis un uzreiz gribējis runāt par samaksu. Taču šopavasar ar interesi par cītarkokli Valteru Reiznieku pārsteidzis paša pusaugu mazdēls, kurš lielāko daļu bērnības pavadījis Anglijā, bet tagad ar ģimeni atgriezies Latvijā.

Ierakstu sērijas „Spēlmaņi sauc” noslēgumā stāsts par Kasparu Znotiņu. Jaunajā Rīgas teātrī aktieris ir jau 26 gadus, daudzkārt nominēts, bet 2010.gadā  par Ziedoņa lomu saņēmis „Spēlmaņu nakts” balvu „Gada aktieris”. Šogad par Džordana Pītersona lomu izrādē „Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis” nominēts balvai „Gada aktieris”. Režisors Alvis Hermanis. Džordans Pītersons ir intelektuāla loma, un teātra kritiķe Ieva Rodiņa  uzteic aktiera spēju absolūti saplūst ar atveidoto varoni, radot suģestējošu skatuves tēlu. 

Tuvojoties „Spēlmaņu nakts” ceremonijai, turpinām iepazīstināt ar aktieriem, kuri atzīti par labākajiem kategorijā „Gada aktieris”. Viņu vidū ir arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieris Aleksandrs Maļikovs par Klavdina lomu izrādē „Hamlets”. Šajā uzsvērti politiskajā iestudējumā, ko veidojis režisors Viesturs Kairišs, Elsinora diezgan nepārprotami ir Putina Krievija, un galvenajā lomā ir nevis Hamlets, bet slepkavnieciskais karalis Klaudijs jeb šajā versijā – Klavdins. Aleksandrs Maļikovs pirms sešpadsmit gadiem ieradies Latvijā no Karēlijas galvaspilsētas Petrozavodskas, pievienojoties Čehova Rīgas krievu teātra trupai. Darbs pie Klavdina lomas viņam sakrita ar atteikšanos no Krievijas pilsonības. Ap Valsts svētkiem viņš saņems Latvijas pasi. Bet tūlīt dzirdēsim viņa izvēlēto fragmentu no Šekspīra rakstītās Klaudija lūgšanas, ko Maļikovs izrādē runā krieviski, bet latviski tas skan šādi: (..) Bet, ja šī lāsta roka Ar brāļa asinīm vēl vairāk triepta, Vai debess laipnībai gan lietus trūkst, Lai mazgātu to sniega baltumā? Kam žēlastība, ja ne grēku dēļ?

Vai tev ir kāda atmiņa, kurā tu vēlētos atgriezties? Un vai tu pārvāktos uz šo atmiņu, ja tev būtu tāda iespēja – šādus jautājumu uzdod izrādes „Zudušo skatu darbnīca” veidotāji. Šovakar "Dirty Deal Teatro" jaunā režisora Mārtiņa Gūtmaņa iestudējuma pirmizrāde. Kādā noslēpumainā darbnīcā ierodas pieci svešinieki, kas gatavi mainīt savas dzīves, viņi ir ieradušies pie mākslinieka-šamaņa, kas spēj cilvēkus dematerializēt. Darbnīca atrodas pasaulē, kurā nav iespējams nošķirt īsto no neīstā, virspusējo no padziļinātā. Darbojoties ar kameru mākslinieka-šamaņa lomā pats režisors Mārtiņš Gūtmanis, kuram šis ir otrais darbs "Dirty Deal Teatro", pirms diviem gadiem te tapa eksistenciāls koncerts „Saule riet austrumos”. Izrādes māksliniece Katrīna Ieva uzsver, ka viņa ir procesa mākslinieks un atklāj, kāds bijis šīs izrādes tapšanas laiks. Izrāde dramaturģiju režisors Mārtiņš Gūtmanis veidojis sadarbojoties ar Jāni Golubovu, kurš ir vēl students. Izrādē piedalās aktieri un līdzautori Kitija Geidāne, Simona Alise, Elizabete Milta, Roberts Dauburs, Ričards Murāns un Mārtiņš Gūtmanis. Izrādei „Zudušo skatu darbnīca” mūziku komponējis Reinis Rabenau, gaismu mākslinieks – Niks Cipruss. Skatuves pasaule ir dokumentālā un fiktīvā sakausējums. Viss, kas notiek, ir rezultāts attēliem un priekšstatiem, kas iesūkušies un dzīvo radošās komandas prātos. Pirmizrāde iestudējumam "Zudušo skatu darbnīca" "Dirty Deal "Teatro šovakar, 16. novembrī, tuvākās izrādes 19.novembrī, 6. un 7.decembrī. 

“Latvijas kods. Latvija šodien” – piecas dokumentālās īsfilmas, pieci atšķirīgi stāsti par to, kādi esam, dzīvojot dažādās kultūrtelpās un iesaistoties radošos procesos. Kultūras rondo projekta vadītāja Zane Valeniece un režisore Žaklīna Zābere-Gāga. Latvijas Televīzijā (LTV) no 16. novembra ceturtdienu vakaros pulksten 19.30 LTV1 un REplay.lv būs skatāmas projekta "Latvijas kods. Latvija šodien" piecu dokumentālo īsfilmu pirmizrādes – "Runcis" (režisors Andrejs Verhoustinskis, scenārija autore Henrieta Verhoustinska), "Nāc ārā!" (režisore Žaklīne Zābere-Gāga), "Sliktie dzīvnieki" (režisore Ildze Felsberga), "Labāk nezīmē!" (režisors Toms Upītis) un "Umbra" (režisors Aleksejs Beļeckis).

Ieva Segliņa „Spēlmaņu naktij” pirmoreiz tika nominēta jau pusaudzes gados par titullomu izrādē „Lolita”, un kopš pievienošanās Dailes teātra aktieru pulkam ir daudzu režisoru, kritiķu un skatītāju mīlēta aktrise. Par pagājušās sezonas darbu viņa „Spēlmaņu naktī” nominēta gan kā gada aktrise par titullomu izrādē „Brands”, gan kā gada aktrise otrā plāna lomā par Mātes Terēzes lomu izrādē „Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu”. Branda loma Segliņai izvērtusies par dziļi transformējošu pieredzi, un izrādes lielie jautājumi viņu nodarbina joprojām. Teātra kritiķe par Ievu Segliņu saka: „Šādi domājoši aktieri, kas pazīstamiem tēliem spēj piešķirt savu vēstījumu, ir ļoti augsta pakāpe.”

Pirms nedēļas eksperimentālajā mākslas telpā "Pilot" atklāta „BDO jauno mākslinieku balvas 2023” izstāde, un paziņots konkursa uzvarētājs. No piecām konkursa fināla pretendentēm visaugstāko žūrijas novērtējumu un BDO jauno mākslinieku balvu saņēma Agate Tūna ar instalāciju „Tehno- rēgs”. Balva tiek pasniegta ceturto gadu, un trešo reizi konkursa izstāde skatāma eksperimentālajā mākslas telpā "PIlot". Šoreiz izstādes finālistu grupu veido piecas mākslinieces – Marta Viktorija Agruma, Katrīna Ieva, Dzelde Mierkalne, Annemarija Gulbe un Agate Tūna. Sabīne Vernere  mākslas telpas PILOT vadītāja,  arī  konkursa žūrijas pārstāve iepazīstina ar to mākslinieču darbiem, kuras nav klāt izstādes atklāšanā. Šī gada laureāte arī ir zināma, un tā ir Agate Tūna ar darbu „Tehno-rēgs”, līdz ar šo apbalvojumu māksliniece iegūst arī naudas balvu – 2000 EUR. Savukārt pirmajā konkursa gadā balvu ieguva māksliniece Amanda Ziemele. Balvas mērķis ir atbalstīt jaunos māksliniekus pēc maģistra studiju absolvēšanas. Jauno mākslinieču izstāde "Pilot" galerijā skatāma līdz nākamā gada janvārim. Bet Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības un scenogrāfijas 3. kursa studentu grupas izstāde "Tagad, ar jūsu atļauju" aplūkojama  galerijā Istaba.

Ikviens no mums var rakstīt! Pārliecināta ir rakstniece Inga Žolude, kura kopā ar mākslinieku Reini Pētersonu ir autore izdevumam "Raksti!". Kā radās vēlme pētīt un skaidrot, kas ir svarīgākais, ko zināt topošajam rakstniekam, Kultūras rondo pārrunājam ar Ingu Žoludi. Izdevums "Raksti!" ir interaktīvā grāmata, kas paredz aktīvu paša darbošanos, domāta ikvienam ieinteresētajam, neatkarīgi no vecuma un dzīves pieredzes, ikvienam, kurš gan zina, ko nozīmē rakstīt, taču vēlas pamēģināt, kā tas būtu — sarakstīt stāstu pašam. Inga Žolude ir ne tikai pārliecināta, ka ikviens var rakstīt, bet arī vairs nesaka citiem - lūdzu, neraksti. Drīzāk rosina un mudina cilvēkus rakstīt. Rakstniece Inga Žolude kopā ar mākslinieku Reini Pētersonu kopīgi radījuši ceļvedi-rokasgrāmatu tiem, kas ir pietiekami drosmīgi un aktīvi, lai pamēģinātu atraisīt savu sacerētāja talantu. Grāmatas sākumā doti padomi, kā radīt sava stāsta varoni, un katrā nākamā lappusē piedāvātie vingrinājumi ļaus soli pa solim sarakstīt pašam savu grāmatu. Protams, šī savā ziņā būs “darba burtnīca” — tomēr tieši tāds ir jebkurš labs sākums! Grāmatas "Raksti!" atvēršanas svētki būs 22. novembrī Valodu māja. Uz pasākumu aicināts ikviens, kurš raksta vai vēlas rakstīt. Tā būs ekspress konference par rakstīšanu ar vairāku rakstnieku un dzejnieku piedalīšanos. Savukārt 26. novembrī, pulksten 17.00 Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpā "Tintnīca" notiks ceturtais cikla "Tintnīca sapņotājiem" pasākums – atvērtā koprakstīšana jeb radošais vakars "Rakstīt romānu rutīnā raiti". Grāmatu "Raksti!" izdevis Jāņa Rozes apgāds.

Ierakstu sērijā “Spēlmaņi sauc. Gada aktieris” – Miroslavs Blakunovs, kas spilgti sevi izpaudis Daugavpils teātrī izrādēs “Cabare Dinabourg” un Aleksandra Vampilova lugā “Vecākais dēls”, atveidodams Busiginu. Režisors Edgars Māliņš. 

Maigās varas jēdziens nozīmē panākt sev vēlamus rezultātus nevis ar spēku, bet ar pievilcīgām vērtībām, kultūru un diplomātiju. Un tieši šo „Maigās varas” nosaukumu savai debijas izrādei teātrī devis kinorežisors Matīss Kaža, izvēloties runāt par šodien ļoti aktuālu tēmu – Krievijas maigās varas izpausmēm Rietumu kultūrtelpā Ukrainas kara apstākļos. Par naivumu, līdzatbildību, sliktām izvēlēm un situācijām, kurās pareizo atbilžu reizēm vienkārši nav. Izrādes notikumi risinās Anglijā, un stāsta centrā ir izdomāta, tomēr šodien ļoti pazīstama situācija: prestiža Eiropas teātra festivāla atklāšanā iecerēta slavena krievu izcelsmes režisora izrāde. Tā vēsta par 14.gadsimta mongoļu iekarotāju Tamerlanu un ir balstīta britu 16.gadsimta dramaturga Kristofera Mārlova lugā. Vietējā ukraiņu kopiena pieprasa izrādi atcelt.  Britu renesanses rakstnieka Mārlova pseidonīmu sev izvēlējies arī slavenais krievu izcelsmes režisors, kurš nevēlas jaukt mākslu ar politiku un nesaprot vietējās ukraiņu kopienas cīņu pret izrādi.  Režisors Matīss Kaža pats arī piedāvājis teātrim šo tēmu un kopā ar Elzu Martu Ružu veidojis izrādes dramaturģiju. Veidojot viedokļu krustugunīs nonākušā krievu izcelsmes režisora Mārlova tēlu, aktieris Matīss Budovskis viegli atradis piemērus šodienas Rietumeiropas un arī Latvijas mākslas vidē. Aktrise Marija Luīze Meļķe iestudējumā atveido jaunu teātra mākslinieci Tīnu no Polijas, kurai dalība šajā izrādē varētu nodrošināt spožu karjeras izrāvienu. Vien jāpiever acis uz slīpētā teātra funkcionāra Stena Neša (viņa ādā Egons Dombrovskis) shēmām. Profesionālā strupceļā dilemmas iedzinušas arī prestižā teātra festivāla direktori Reičelu Dorsu, kuru atveido aktrise un režisore Ināra Slucka. Savā teātra režijas debijā Matīss Kaža daudz izmanto arī sev tuvo kino paņēmienus un turpina savos viena kadra kino darbos „Kino un mēs” un „Ūdens garša” redzēto teātra un kino satikšanos. Arī šajā izrādē viņa sabiedrotais ir meistarīgais operators Aleksandrs Grebņevs, kurš ar kameru rokās faktiski kļūst par vēl vienu aktieri. Ināra Slucka, kura savulaik viena no pirmajām savās teātra izrādēs ienesa kino elementus, Kažas piegājienu vērtē atzinīgi. Izrādē „Maigā vara” Nacionālā teātra Jaunajā zālē spēlē arī aktieris Kaspars Aniņš un divi jauni vārdi uz profesionālā teātra skatuves – LKA aktiermākslas studenti Rūdolfs Sprukulis un Agate Marija Bukša. Iestudējuma „Maigā vara” tuvākās izrādes – 21. un 22. novembrī .

"Tēvzemes. Personīga Eiropas vēsture". Par Oksfordas Universitātes profesoru Timotiju Gārtonu Ešu, kurš regulāri raksta slejas laikrakstam „Guardian”, un viņa darbu, kas izdots latviešu valodā, Kultūras rondo saruna ar tulkotāju Mairu Moru.  Uzvaras un traģēdijas, ko Eiropa piedzīvojusi pēc Otrā pasaules kara, Timotijs Gārtons Ešs krājumā aplūko caur personīgās pieredzes prizmu. Šo britu autoru mēdz dēvēt par “tagadnes vēstures pētnieku”, jo jau pusgadsimtu viņš aizrautīgi seko notikumiem Eiropas politikā un sabiedrībā. Savā grāmatā viņš aicina sev līdzi ceļojumā cauri laikam un telpai, smeļoties informāciju paša piezīmēs par daudziem nozīmīgiem notikumiem, piedāvā dzīvīgu aculiecinieka skatījumu, atgriežoties vietās, kur tapusi mūsu kontinenta vēsture, un analizē senāku triumfu un kļūdu nospiedumus mūsu tagadnē.

Arī šonedēļ dodam vārdu aktieriem, kas šogad nominēti „Spēlmaņu naktij” par galvenās lomas tēlojumu. Šodien kārta Dailes teātra aktrisei Dārtai Danevičai, kuras darbu monoizrādē „Zēni nav meitenes” augstu novērtējuši kā kritiķi, tā skatītāji – biļetes uz šo emocionāli smago izrādi par ģimenes vardarbību ir izpārdotas līdz februārim. Daneviča Dailes teātrī ienāca pirms 11 gadiem, karjeras sākumā divreiz nominēta „Spēlmaņu naktij” kā gada jaunā skatuves māksliniece, bet vēlāk maz tikusi pie vadošām lomām. Lugu „Zēni nav meitenes” Daneviča teātrim piedāvāja pati, meklējot jaunas iespējas profesionālajai izaugsmei. Šo lugu bija pamanījis arī dramaturgs Matīss Gricmanis un režisore Diāna Kaijaka, un viņu kopdarba rezultāts izdevies pārliecinošs.  Kā saka teātra kritiķe Dita Jonīte, šis ir apliecinājums, ka katram aktierim jādod spēlēt arī lielas lomas, lai viņš varētu sevi pilnībā pierādīt.

Ojārs Vācietis – ideālu meklējumi un attiecības ar varu. Un saskares punkti ar Raini izstādē „Viens”. Kultūras rondo studijā literatūrzinātnieks Jānis Oga un dzejnieks Māris Salējs.   Rainis un Vācietis – sarežģīti, pretrunīgi, lieli un vieni. Izstādē „Viens”, kas aplūkojama gan Raiņa un Aspazijas mājā, gan Ojāra Vācieša muzejā, meklēti savienojuma punkti divu lielu dzejnieku dzīvēs. Abu muzeju speciālisti izceļ dzejnieku attiecības ar varu, vientulību, ceļojumus, izaicinājumus tulkošanas laukā un to, ka  abiem sievas bija lielas radošas personības. Sāksim ar Raiņa un Aspazijas māju Baznīcas ielā, tad dosimies uz Ojāra Vācieša muzeju un turpināsim pētīt Raiņa un Vācieša saskares punktus, kas izcelti izstādē „Viens”. Līdz pat nākamā gada pavasarim Raiņa un Aspazijas mājā un Ojāra Vācieša muzejā būs apskatāma izstāde par Raini un Vācieti vienojošām tēmām. Izstāde "Viens" veidota no divām daļām – katrā no muzejiem aplūkojot katra literāta personību un dodot iespēju apmeklētājiem izprast, kas tad abus vieno. Pa vidu starp Raiņa 158. un Ojāra Vācieša 90. dzimšanas dienu abu dzejnieku muzejos radīta izstāde “Viens”, kas stāsta gan par abu dzejnieku vientulības sajūtu, gan viņu attiecībām ar varu, izaicinājumiem un dzīvesbiedrēm. Katrā muzejā izstāde caur šīm tēmām vēsta tikai par vienu personību: Raiņa un Aspazijas mājā – par Raini, Ojāra Vācieša muzejā – par Vācieti. Tomēr tikai apmeklējot abas izstādes daļas, var izprast, cik daudz līdzību abiem bijis. Abu muzeju memoriālās vides papildina līdz šim mazāk eksponēti priekšmeti, bet Jēkaba Nīmaņa skaņu gleznas “rāda” Raiņa un Vācieša dzeju aktieru Jāņa Kroņa un Ivara Krasta izpildījumā.

Kā Lāčplēša dienu mūsdienu notikumu kontekstā uztver radošie ļaudis, kuri ir izvēlējušies dienēt Zemessardzē? Kultūras rondo saruna ar režisori un aktrisi Ingu Tropu, mūziķi Edgaru Mākenu un režisoru un aktieri Intaru Rešetinu.  Zemessargs ir arī raidījuma vadītājs Gustavs Terzens. Edgars Mākens un Inga Tropa dien Pirmās Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljonā, savukārt Intars Rešetins un Gustavs Terzens - Studentu bataljonā.

Ingas Misānes-Grasbergas parādīšanās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī bija gan intriģējoša, gan atnesa prieku skatītājiem un nomināciju pašai aktrisei. Par Ligitas lomu izrādē „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” Inga Misāne-Grasberga izvirzīta "Spēlmaņu nakts" kategorijā "Gada aktrise". Iestudējuma režisore Laura Groza. Teātra kritiķe Gundega Saulīte aktrises veikumu nodēvē par atdzimšanas lomu.

„Veltīgā uzmanība” bija pirmais iestudējums, ar ko pirms simts gadiem sevi pieteica Latvijas Nacionālais balets. Gadsimtu vēlāk šis pasaulē vecākais komiskā baleta sižets atgriezies mūsu baleta repertuārā, šoreiz - tehniski sarežģītajā Frederika Eštona horeogrāfijā, kas jau daudzas desmitgades ir „Veltīgās uzmanības” zelta standarts.

18. novembrī apritēs simt gadu kopš Irbes mācītājmuižā Mazirbē iesvētīts un pirmoreiz uzvilkts mastā Līvu karogs. Par lībiešu valodu dzejā un mūzikā, kas izskanēs programmā lībiešu valodā "Seļļizt nemē mēg / Tādi kā mēs” Latvijas Radio 1.studijā 13. oktobrī, Kultūras rondo saruna ar Līvu savienības vadītāju Ievu Ernštreiti un dziedātāju Elīnu Osi.

Tuvojoties „Spēlmaņu nakts” ceremonijai, turpinām iepazīstināt ar nominantiem par gada labāko aktierdarbu. Šodien mūsu uzmanības centrā – viens no spilgtākajiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem Vilis Daudziņš. Kādēļ darbs pie izrādes „Žižeks un Pītersons. Gadsimta duelis” viņam licis domāt par laimi un sava darba jēgu un ko par viņa veikumu šajā lomā saka teātra kritiķe Zane Radzobe?

Festivāls, kas mainās un aug laikam līdzi. Tāds ir Baltijas Drāmas forums, kas katru gadu tiek rīkots vienā no trim Baltijas valstīm pēc triennāles principa. Mērķis ir veicināt jaunu sadarbību un kultūras sakaru veidošanos Baltijas teātra kopienu vidū.  Kā arī iepazīstināt ar jaunumiem oriģināldramaturģijā, rīkot akadēmiskas konferences, publiskas diskusijas, neformālas tikšanās. Šogad forums piecas dienas notika Rīgā. Nākamgad Baltijas Drāmas forums notiks Tartu, Igaunijā. Attēlā: Liepājas teātra izrāde "Dziesmu svētki", ko izrādīja formu laikā. Izrāde arī nominēta "Spēlmaņu naktij" kategorijā "Gada mazās formas" izrāde.

“Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai” Ko jaunu atklāj Jāzepam Grosvaldam veltītā retrospekcijas izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja, Kultūras rondo pārrunājam ar mākslas zinātnieci, izstādes kuratori un LNMM projektu vadības nodaļas vadītāju Ievu Kalnaču un mākslinieciskās koncepcijas autori Ievu Stūri. No 11. novembra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenajā ēkā norisināsies latviešu modernisma aizsācējam Jāzepam Grosvaldam veltīta apjomīga retrospekcija “Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai”*. Jāzeps Grosvalds (1891–1920) bija ļoti daudzpusīga, izcili talantīga personība, par kuru iespējams sacīt, ka būtībā visas viņa darbības uzskatāmas par mākslas faktu – ne tikai paši mākslas darbi, bet arī vēstules, dienasgrāmatas, krāšņi pašdarināti žurnāli, pat modernais ģērbšanās stils. Pagrieziena punkts Jāzepa Grosvalda dzīvē, kas lika nobriest gan kā personībai, gan kā māksliniekam, bija Pirmā pasaules kara sākums, kad viņš vairs nevarēja atgriezties Parīzē un iepazinās ar citiem jaunajiem latviešu māksliniekiem. Grosvaldam, kurš augstu vērtēja kolēģu tehniskās spējas un plašās mākslas vēstures zināšanas un kuram pašam savukārt bija iespēja tos izglītot par jaunākajām tendencēm mākslā, bija lemts kļūt par klasiskā modernisma ievadītāju latviešu mākslā, satuvinoties ar saviem vienaudžiem un izveidojot pulciņu “Zaļā puķe”. Vienlaikus viņš šajā brīdī sāka izteikti sevi apzināties kā latviešu tautas pārstāvi, pievērsās nacionāli svarīgām tēmām, kas veidoja pamatu drīz pēc tam neatkarību ieguvušās jaunās Latvijas valsts modernajai mākslai. Jāzeps Grosvalds daudzējādā ziņā bija pirmais – Pirmā pasaules kara bēgļu cikls, latviešu strēlnieku cikls, 1917. gada revolūcija Krievijā, Austrumu cikls pēc paša pieredzētā Senās Persijas teritorijā. Izstāde ietver aptuveni 400 Jāzepa Grosvalda mākslas darbu no Latvijas un Zviedrijas muzeju krājumiem un privātkolekcijām, tai skaitā vairāk nekā 150 darbu no Vermlandes muzeja Kārlstadē. Ekspozīciju papildina bagātīgs izpētes materiāls dažādos formātos, tostarp digitālā un audio. Izstāde stāsta par klasisko modernismu un tā ienākšanu latviešu mākslā, atklājot to caur Jāzepa Grosvalda veidošanos par modernu jaunekli, viņa visai bezrūpīgo, taču radošo impulsu pilnu dendija dzīvi Parīzē un ceļojumos, viņa kļūšanu par savas zemes aizstāvi un nacionāli nozīmīgu tēmu aizsācēju un atspoguļotāju, kā arī autora daiļrades nozīmību Latvijas mākslas attīstībā kopumā. Līdz ar izstādes atklāšanu klajā nāk sadarbībā ar izdevniecību “Neputns” un redaktori Laimu Slavu veidots vizuāli krāšņs izdevums – Jāzepa Grosvalda grāmata “Persijas ainas [Tableaux persans]”, kuras manuskripts tapis Parīzē 1919. gadā, neilgi pēc mākslinieka atgriešanās no Persijas teritorijas, bet pati grāmata pirmo un vienīgo reizi tikusi izdota 1978. gadā Stokholmā. Tajā ietverti ceļojuma spilgtāko vērojumu un pārdzīvojumu apraksti, kas tiešā veidā sasaucas ar viņa Austrumu ciklā atspoguļotajām emocijām. Jaunā grāmata papildināta ar apjomīgu vizuālo materiālu, tādējādi liekot atdzimt šim unikālajam darbam un atstājot paliekošu vērtību arī pēc izstādes noslēguma. Izdevums ir četrās valodās – oriģinālā manuskripta franču valodā, faksimils un tulkojumi latviešu, angļu un zviedru valodā. Izstāde būs aplūkojama līdz 2024. gada 30. martam. * No Jāzepa Grosvalda ieraksta dienasgrāmatā 1912. gada janvārī.

Ierakstu sērijā "Spēlmaņi sauc" stāsts par bezbailīgu aktrisi – Inesi Pudžu. "Spēlmaņu nakts" kategorijā "Gada aktrise" viņa izvirzīta par Ausmas lomu Valtera Sīļa izrādē "Mammu!" Dirty Deal teatro. Pašai aktrisei loma šķitusi izaicinoša, jo viņas varone visu izrādes laiku nekustīgi guļ gultā. Teātra kritiķe Edīte Tišheizere izceļ aktrises apbrīnojamo spēju nospēlēt fiziski vecu  un nenovecojošo dvēseli vienlaikus.

Zaļo telpaugu radītais miers, labsajūta un acu prieks sabiedriskās vietās daudziem no mums šķiet pašsaprotams. Bet vai esat kādreiz aizdomājušies par to kluso un rūpīgo darbu, kas tiek ieguldīts šo augu kopšanā? Latvijā dzīvojošajai igauņu režisorei Barbarai Lehtnai par to lika aizdomāties kāda pārsteidzoša saruna ar skolas apkopēju. Un no tās sadarbībā ar Latvijas māksliniekiem izaugusi vesela kameropera Ģertrūdes ielas teātrī, kurai dots populārā telpauga „Monstera Deliciosa” nosaukums. Mūzikas teātra izrādes „Monstera Deliciosa” librets tapis, satiekot un uzklausot Latvijā un Igaunijā dzīvojošas sievietes, kas ikdienā rūpējas par augiem un cilvēkiem sev līdzās. Bet, lai cik savādi nebūtu, režisorei Barbarai Lehtnai, viss sākās nevis ar augiem, bet ar futbola bumbu un kādu nejaušu satikšanos. Idejas aizmetņi radās pirms pusotra gada, kad es savā dzimtajā pilsētā Pērnavā nejauši uz ielas satiku skolas apkopēju, kuru nebiju redzējusi 20 gadus. Viņa pienāca man klāt un teica, ka ar interesi seko manam darbam, lasa par mani ziņās un lepojas ar mani. Tomēr esot kāda lieta, par ko viņai palicis rūgtums: „Atceries, kā tu vienreiz iespēri ar futbola bumbu pa manu monsteras augu? Es to nekad neesmu tev piedevusi.” Protams, viņa to teica caur joku, bet es pēc tam sāku domāt: jā, patiesībā taču mūsu skola bija pilna ar augiem. Un es bija tā, kas gaiteņos dzenāja bumbu. Šīs apkopējas taču strādāja par minimālo algu… Bet viņas bija radījušas sev vēl papildus darbu, kopjot augus, kuri mums visiem sagādāja prieku. Sāku domāt par slēpto darbu, un tā tas pamazām izauga lielākā stāstā par sievietēm un augiem, un attiecībām viņu starpā. Barbara uzrunāja sadarbībai dramaturģi Lindu Krūmiņu un kopā sāka meklēt sievietes, kas rūpējas par telpaugiem. Caur šīm rūpēm pamazām atklājās arī sieviešu dzīvesstāsti, prieki un raizes. Izrādes veidotājiem bija būtiski stāstīt dažādu paaudžu sieviešu stāstus. Daudzās intervijas sakausētas četros tēlos. Lai gan „Monstera Deliciosa” sevi piesaka kā kameropera, veidotāji apzināti izvairījušies no operas solistu balsīm un izrādes dalībnieces – Kristīni Medni, Ilzi Kalniņu, Martu Lortkipanidzi un Kristīni Fedotovu – atraduši koros, stāsta komponiste Līva Blūma. Mūzikas teātra izrādē „Monstera Deliciosa” katram vārdam un skaņai ir sava ļoti konkrēta vieta un nozīme. Arī šai „Zumbai”, kas skan sižeta noslēgumā. Kā no istabas augu kopšanas var nonākt līdz zumbas dejošanai, to izrādes komanda parādīs četrās izrādēs no 8. līdz 11. novembrim „Ģertrūdes ielas teātrī”, pēc tam dosies viesizrādēs uz Igauniju un atkal atgriezīsies Rīgā ar divām izrādēm janvāra sākumā.

Latvijas Leļļu teātris. Diemžēl teātra ēkas nodošana ekspluatācijā pēc rekonstrukcijas aizkavēsies. Kas vēl nepieciešams, lai teātris veiksmīgi varētu atgriezties savās mājās Barona ielā? Kultūras rondo studijā vaicājam Leļļu teātra direktoram Mārtiņam Eihem, bet par jauniestudējumiem stāsta teātra dramaturģe Ance Muižniece. "Atlikšana ir stipri mazsāpīgāka, nekā diviem pārējiem teātriem, kurus šobrīd rekonstruē, uz mēnesi vai diviem," atzīst Mārtiņš Eihe. "Ceram, ka 15. decembrī esam mājās." Vai tas tā būs, taps zināms jau dažas stundas pēc raidījuma. Līdz ar to uz janvāri pārceltas iecerētās pirmizrādes iestudējumiem Šibīrijas haiku" un "Sivēnam pa pēdām". Bet jau Ziemassvētku laikā paredzēta pirmizrāde iestudējumam "Riekstkodis un Žurku ķēniņš".

Gaidot „Spēlmaņu nakti”, turpinām ierakstu sēriju „Spēlmaņi sauc”, izceļot kategorijas „Gada aktieris” un „Gada aktrise”. Šodien vārds aktierim Arturam Krūzkopam, kurš par Ričarda lomu Nacionālā teātra izrādē „Ričards. Nekā personīga” izvirzīts balvai šajā kategorijā. Iestudējuma režisors Elmārs Seņkovs, dramaturgs Arturs Dīcis. Ričards ir loma ar lielu amplitūdu, atzīst teātra kritiķe Līga Ulberte – un uzsver, ka Arturs Krūzkops jau kādu laiku ir profesionālisma etalons latviešu aktieru plejādē. 

"Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas" — Kultūras rondo ienirstam izstādes dzīlēs, jo šī izstāde tā vien aicina lietot aisberga metaforu, kur redzamais ir vien neliela daļa no lielāka kopuma. Skaidrojam pētniecības gaitu izstādes stāstam, kas veidojas ap divu ar Rīgu saistītu personību dzīvēm un darbību. Kim? Laikmetīgās mākslas centrā durvis vērusi izstāde, kuru kopīgi radījuši drēbnieki un audumu dizaineri Solomons Levitānuss un Ļuba Monastirska. Vismaz tā tas ir šīs izstādes kuratoru iztēlē… Realitātē abi Rīgas mākslinieki gāja bojā holokaustā. Viņu dzīvesstāstus un radošo mantojumu izzinājušas kuratores Rikarda Mesnere no Vācijas un Londonā dzīvojošā Estere Kajema. Publiciste Rikarda ir Solomona Levitānusa mazmazmeita, bet mākslas zinātniece Estere – aizrautīga Latvijas ebreju vēstures pētniece. Izstādes kuratores uzklausām ierakstā, bet studijā par izstādi „Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas” stāsta mākslinieki Krista Dzudzilo un Rolands Pēterkops. Daudzslāņainais naratīvs, kas caurvij projektu, veidojas ap divu ar Rīgu saistītu personību dzīvēm un darbību: drēbnieku, piegrieztņu dizaineru un pašizdotu mācību grāmatu autoru Solomonu Levitānusu (Solomon Levitanus, 1875–1941) un Bauhaus tekstila studenti un dizaineri Ļubu Monastirsku (Ljuba Monastirsky, 1906–1941). Paverot dialogu un apmaiņu starp dzīvajiem un aizgājušajiem, izstāde tiecas sniegt argumentus par labu viņu mantojuma aktualizēšanai mūsdienu situācijā. Iecerēta 80 gadus pēc abu slepkavībām, attiecīgi, Rīgas Centrālcietumā un Rumbulas mežā, izstāde "Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas" ir Latvijas ebreju kultūras mantojuma piemiņas akts. Izceļot zināšanu nenoturību un arhīvu trauslumu, šis projekts konfrontē kolektīvo amnēziju, kuru radīja holokausta brutālā robežšķirtne, paverot telpu refleksijai par ķermeņa politiku vēsturiskā un mūsdienu kontekstā, teikts izstādes aprakstā. Apvienojot unikālus arhīva materiālus, jaunpasūtītus Kristas Dzudzilo un modes dizaineru MAREUNROL'S darbus, jaunai telpai un kontekstam pielāgotas dažādu paaudžu mākslinieču Albas D'Urbano un Daigas Grantiņas instalācijas, kā arī kinorežisora Sergeja Lozņicas filmu un "Ground Penetrating Radar group" ģeoarheoloģisko izpēti, izstāde pievēršas jautājumiem par kolektīvās atmiņas veidošanu, tulkošanas metodēm un matērijas radošu transformāciju. Izstāde "Nēsājamā atmiņa un ķermeņa tehnikas" apskatāma līdz 29. decembrim Laikmetīgās mākslas centrā "Kim?".

Sākam jaunu ierakstu sēriju „Spēlmaņi sauc. Gada aktrise. Gada aktieris”. Gaidot „Spēlmaņu nakti”, gadskārtējo teātra balvu pasniegšanas ceremoniju 23.novembrī, Kultūras rondo dosim vārdu aktieriem, kuri nominēti balvai „Gada aktrise” un „Gada aktieris”.  Maģiska aktrise – tā teātra kritiķe Līga Ulberte raksturo Agnesi Budovsku, kura „Spēlmaņu nakts” balvai izvirzīta par jaunās sievas lomu izrādē „Naži vistās” Latvijas Nacionālajā teātrī. Režisore Inga Tropa. Agnese Nacionālajā teātrī ir kopš 2014.gada.

„Rīgas Laiks” – ar „Mmājas” tēlu „Brīvības teritorijā” un filozofa dvēseli divās paaudzēs, ir kaut kas vairāk nekā žurnāls. Bet kas tas ir un ar ko jēdzīgu mūsdienās nodarbojas filozofs? Kultūras rondo viesojas "Rīgas Laika" izdevējs un galvenais redaktors Uldis Tīrons. Ierakstā uzklausām Valsts nekustamo īpašumu valdes locekli Andri Vārnu, kurš skaidro, kā ēku izmantos turpmāk.

Kultūras rondo komandai pievienojas Gustavs Terzens. Jau no pirmdienas viņš vadīs raidījumus, tāpēc šodien neliela iepazīšanās saruna. Bet līdzšinējam Kultūras rondo vadītājam Zigfrīdam Muktupāvelam šīs dienas raidījums ir neparasts, jo ir noslēdzošais viņa darbā Radio. Zigfrīds neslēpj, ka ir uztraucies ne mazāk, kā tad, kad bija pirmais raidījums, ko pats atceras spilgti. Gustavs no brīža, kad piedāvāja šo darbu, domāja kādu brīdi. "Kad likteņa grieži man piedāvā nonākt šeit, man ir milzīga cieņa. Tas izaicinājums, man godīgi sakot, ir tā, ka man celīši trīc," neslēpj Gustavs Terzens. "Man mamma, redaktore "Latvijas Avīzē" ar milzīgu stāžu, kā man patīk teikt par saviem vecākiem - žurnālisti ar lielo Ž - viņa teica: viss puika, pietiks tev īsās biksiņas skraidīt pa dzīvi, šis  ir nopietni." "Šis ir akūts un pozitīvs stress, kurš ir labs manai imūnsistēmai, un es piedzīvoju to, ko sauc par gaidu drudzi. Nevaru sagaidīt, kad tas beidzot notiks, jo ilgāk velkas, jo vairāk manī krājas stress," turpina Gustavs Terzens. Gustavam Terzenam ir bagātīga radio darba pieredze arī iepriekš. Pirmā bija 90. gados, kad viņa tēvs strādājis "Radio Skonto". "Man bija piedāvājums kā darbinieka bērnam kopā ar Olgu Rajecku vadīt brīvdienās bērnu raidījumu. Es atnāku, domāju, ka nu tik būs, bet pretī sēž Greviņš [Toms]. Mēs līdz šai dienai atceramies, ka mēs nevis vadījām raidījumu, bet kāvāmies par to, kurš cels klausuli, kad zvana klausītāji. Tad Olga bija spiesta mūs mierināt," atminas Gustavs Terzens.

Iespaidi un komentāri pēc diskusijām Dziesmusvētku konferencē "Tradīcija. Līdzdarbība. Turpinājums". Vakar, 2. novembrī, norsinājās XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izvērtēšanas konference “Tradīcija. Līdzdarbība. Turpinājums”. Konferences dalībnieki diskutēja par izaicinājumiem un risinājumiem svētku sagatavošanā un norisē, par jaunām tendencēm Dziesmusvētku nozarēs un kopienas iesaisti, savstarpēju sadarbību starpsvētku periodā un Svētku norises laikā, par Svētku nākotnes scenārijiem, kā arī analizēja koprepertuāra nozaru pasākumu mākslinieciskos aspektus.  "Suitu sievām" vārdi nav kabatā jāmeklē ne par vienu tēmu, un ievadā skan viņu svaigākā apdziedāšanās, kas notika Dziesmu un deju svētku izvērtēšanas konferencē. Dienas garumā tajā vētīja šo svētku veiksmes, neveiksmes, mācības un idejas nākotnei.

Ievas Salietes vārds aizvadītajos gados Latvijā kļuvis teju par sinonīmu klavesīnam. Meistarību spodrinājusi senās mūzikas lietpratēju kalvēs Freiburgā un Bāzelē, jau labu laiku starptautisku koncertģeogrāfiju viņa savieno ar dzīvi Rēzeknes pusē. Kultūras rondo tiekamies ar mūziķi. 4. novembrī plkst. 18.00 Latgales vēstniecībā „Gors” kamerorķestris „Sinfonietta Rīga” un diriģents Normunds Šnē klausītājus aicinās ar svaigu skatu palūkoties uz renesances un baroka mūzikas nekronēto karali – klavesīnu. Koncertprogrammā “Zviedru Mocarts un Koncerts klavesīnam” kopā ar kamerorķestri savu meistarību demonstrēs Ieva Saliete. Solistes un orķestra lasījumā dzirdēsim Johana Kristiana Baha Koncertu klavesīnam, bet pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Andra Dzenīša klavesīnkoncerts “Strēles”. "Sarežģītākais, ko esmu spēlējusi," tā par gaidāmo jaundarbu saka Ieva Saliete. Viņa neslēpj, ka skaņdarbā ir arī neizspēlējamas vietas.

Šogad aprit 140 gadu, kopš dzimis viens no daudzpusīgākajiem latviešu “zelta paaudzes” māksliniekiem – gleznotājs, grafiķis, keramiķis, interjera dizainers un aizrautīgs “latviskā koda” meklētājs mākslā Ansis Cīrulis. Viņam veltīts koncertuzvedums "Ansis Cīrulis. Ģēnijs. Latvietis." nedēļas nogalē izskanēs Dzintaru koncertzālē. To veido spožs mākslinieku ansamblis – diriģents Sigvards Kļava un Latvijas Radio kora solisti, dramaturģe Nora Ikstena un māksliniece Anna Heinrihsone. Intriģējošā divu Cīruļu duetā uz skatuves saspēlēsies Vilis Daudziņš un Jānis Šipkēvics. Dzintaru koncertzāles izvēle uzvedumam par Ansi Cīruli nav nejauša: Cīrulis ir dzimis jūrmalnieks, un mūža nogalē, 20.gadsimta 30.gados, viņš tolaik jaunajai kultūrvietai radīja sienas gleznojumus, kas joprojām apskatāmi koncertzāles foajē. Pianista Riharda Plešanova izspēlētās Cīruļa laikabiedra, komponista Jēkaba Graubiņa miniatūras iedod kamertoni visam iestudējumam: skaņu ainavas mijas ar poētisku Anša Cīruļa dzīvesstāstu, ko izspēlē divi Cīruļi – praktiskais un racionālais Viļa Daudziņa Cīrulis un dvēseliskais sapņotājs – “cīrulītis mazputniņš” – ko izdzied Jānis Šipkēvics jeb Shipsea. Skaņu ietvaru uzvedumam radījis Latvijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava. Diriģents atzīst, ka atrast atbilstošu skanējumu Anša Cīruļa mākslinieciskajam rokrakstam un dvēseles izjūtai nemaz nav bijis viegli. Ansim Cīrulim veltītais iestudējums tapis Sigvarda Kļavas, rakstnieces Noras Ikstenas un mākslinieces Annas Heinrihsones ciešā radošā partnerībā, kas jau pārbaudīta, kopīgi veidojot jauno, bet vēl neapskatāmo Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīciju. Šajā uzvedumā par atspēriena punktu Annai Heinrihsonei kļuvis Cīruļa alfabēts, kas šodien atdzimis par latviskā burtveidola stila ikonu. Dzimis 19.gadsimta 80.gados namdara ģimenē, Ansis Cīrulis sākumā mācījās par mūrnieku un amatnieku, pamazām izkopa zīmēšanas talantu un sešas ziemas pavadīja mācībās Parīzē. Aktierim Vilim Daudziņam šajā iestudējumā ir ilgi gaidīts un reizē ļoti sarežģīts uzdevums: viņš uz skatuves ne vien stāsta Anša Cīruļa dzīvi, bet vienlaikus arī zīmē un glezno. Daudziņš savulaik beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu kā metālmākslinieks. Līdzīgi kā Annai Heinrihsonei, arī Vilim Daudziņam skolas gados Anša Cīruļa un laikabiedru ornamentālā māksla nebija tuva. Interesēja zviedru dizaina askētisms, konstruktīvas formas. Ornamentu patika atnākusi pavisam nesen. Pirms un pēc koncerta apmeklētāji varēs apskatīt arī nelielu Anša Cīruļa darbu izstādi – uz Dzintaru koncertzāli būs atceļojis gan Rīgas pils Sūtņu zāles krēsls un vairākas zīmotnes, Cīruļa alfabēta klišeja un caur lupu pētāmas pilsētu ģerboņu un naudaszīmes skices. Nākotnē iecerēts koncertzāles telpās atvēlēt vietu pastāvīgai interaktīvai pieturvietai par Ansi Cīruli. Ja vēlaties vēl ko uzzināt par mākslinieku Ansim Cīrulim veltītā iestudējuma tapšanu, Latvijas Radio 3 piedāvā sarunu arī ar uzveduma libreta autori, rakstnieci Noru Ikstenu.

Kultūras rondo tiekamies ar laikmetīgās modes un mākslas duetu MAREUNROL’S - Rolandu Pēterkopu un Mārīti Mastiņu-Pēterkopu - un izstādes kuratori Augusti Petri, lai izzinātu viņu jaunākās izstādes stāstu, kurā māksla izgaismojas kā sajūtu telpa. Līdz 29. decembrim Rīgas mākslas telpā aplūkojama laikmetīgās modes un mākslas dueta MAREUNROL'S personālizstāde "Fieldwork: Invisible exercises". Šī ir līdz šim vērienīgākā autoru vizuālo darbu reprezentācija, kurā māksla izgaismojas kā sajūtu telpa - vizuālās izteiksmes līdzekļi, pakļauti mākslinieku radītajam konceptam, ir iedarbīgākais instruments patiesības vēstīšanai. MAREUNROL'S (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops) ir dizaina robežu paplašinātāji un pārkāpēji vienlaikus. Domātāji un stāstnieki, kas izceļ apģērbu (modi) ārpus ierastā funkcionalitātes rāmja, izmantojot to kā pavedienu pasaules un sevis izzināšanai. Viņu darbi ir prāta, iztēles un sajūtu konstrukcijas, kas kā jutīgas antenas uztver sava laika vibrācijas, dekonstruē tās, izvelk esenci un vizualizē universālā modes valodā. Tādējādi nemitīgi mudinot paraudzīties uz pasauli no cita skatu punkta. Piedalījušies daudzos starptautiskos konkursos un festivālos, biennālēs un grupu izstādēs ārpus Latvijas.

Novembrī turpināsies Katrīnas Gupalo un Edgara Vilcāna koncertsērija “Dzimtā valoda”, kuras laikā mūziķi uzstāsies ne tikai Latvijā, bet arī Viļņā, Prāgā, Budapeštā, Vīnē un Romā. Par gaidāmajiem koncertiem stāsta Katrīna Gupalo un Edgars Vilcāns

Kara laika mākslas arhīvs, tā var teikt par pašlaik mākslas stacijā Dubulti skatāmo ukraiņu laikmetīgās mākslas izstādi „Spriedze, pretošanās, mīlestība. Īsā versija”. 22 autori un mākslinieku kolektīvi rāda 30 darbus dažādos medijos: glezniecībā, grafikā, fotogrāfijā, video un jauktu tehniku objektos. Izstādes apmeklētāji Ukrainas  laikmetīgo mākslu uztver ar saviļņojumu un uzsver, ka  tā liek domāt. Ukrainas Laikmetīgā mākslas muzeja izstāde „Spriedze, pretošanās, mīlestība. Īsā versija” piepilda mākslas staciju Dubulti ar satriecošiem stāstiem tāpat kā ziņu sižeti TV ekrānos. Darbi izkārtoti gan stacijas pirmajā, gan otrajā stāvā, un tie ir Ukrainas mākslinieku darbi, kas tapuši laika posmā no 2010. līdz 2023. gadam. Ekspozīcijā tiekos ar vienu no izstādes kuratorēm Annu Mariju Kučerenko, lai uzzinātu vairāk gan par Ukrainas Laikmetīgās mākslas muzeju, gan mākslas stacijā Dubulti  redzamajiem darbiem. Kā min kuratore, senākais darbs, kas eksponēts mākslas stacijā Dubulti, tapis 2010. gadā, un tas ir mākslinieka Romana Miņina veidotais „Sapnis par karu”. Mākslinieks ir no Donbasa un viņš redzēja sapni, ka sākas karš viņa pilsētā Harkivā, un pēc četriem gadiem Donbasā tas sākās. Esam pie Alevtinas Kahidzes video darba „527.diena”, video ilgst tik ilgi, kamēr tiek lasīta kara stāvokļa informācija un šo laiku māksliniece, klausoties ziņas, nodarbojas ar jogu. Kā norāda kuratore, joga ir universāla, tā ir populāra visā pasaulē. Taču viņa  nevis klausās mūziku, bet gan kara stāvokļa informāciju. Prakse, kas ieteicama pie trauksmes, kļuvusi par sava veida ķermeņa apzināšanās un pašapziņas simbolu. Apstājamies pie lielākā un monumentālākā izstādes darba - Janas Kononovas  fotodarba, kurā viņa ar mākslinieciskiem paņēmieniem dokumentējusi cilvēkus, kas veica smago ekshumācijas procesu Izjumas mežā. Fotomāksliniece ir vērsusi fokusu nevis uz upuriem, bet uz tiem, kas veica šo emocionāli smago darbu. Ekskursija izstādē ar mākslas stacijas Dubulti vadītāju Ingu Šteimani notiks 11.novembrī, bet festivāla "Prozas lasījumi" pasākumā 9.decembrī esejas par izstādes „Spriedze, pretošanās, mīlestība. Īsā versija” darbiem lasīs rakstniece Inga Žolude un viņas jauno rakstnieku prozas skolas dalībnieki. Ukrainas laikmetīgās mākslas izstāde „Spriedze, pretošanās, mīlestība. Īsā versija” mākslas stacijā Dubulti būs skatāma līdz 14.janvārim.

Kādēļ varam apstrīdēt apgalvojumu, ka kultūra ir „pārfinansēta”? Ko parāda kultūras finansējuma statistika 2021. gadā? Kultūras rondo saruna par statistikas un pētījumu nozīmi rīcībpolitikas veidošanā un spēju kritiski to  izvērtēt. Diskutē Latvijas Kultūras akadēmijas profesore, socioloģijas doktore un Kultūras un mākslu institūta vadītāja Anda Laķe, Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes loceklis, Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācijas pārstāvis Sandis Voldiņš un Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš.

Rīgas Grāmatu svētki aicina lasītājus uz tikšanos ar grāmatu autoriem jau šajā nedēļas nogalē - 3. un 4. novembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Ar programmu iepazīstina Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja Renāte Punka. 3. un 4. novembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) notiks Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas organizētie 23. Rīgas Grāmatu svētki, kuros tiksies lasītāji, autori, mākslinieki un izdevēji. Apmeklētājus priecēs daudzpusīga kultūras programma ar grāmatu atvēršanām, diskusijām un norisēm bērniem, par izdevīgām cenām varēs iegādāties jaunāko grāmatu piedāvājumu, kā arī darbosies grāmatu maiņas punkts. Ieeja bez maksas. Ar plašu grāmatu klāstu piedalīsies praktiski visi aktīvākie grāmatu izdevēji. Gaidāma liela literatūras daudzveidība – dažādu žanru grāmatas un izdevumi, sākot no praktiskās literatūras līdz vēstures un tulkotās literatūras spilgtāko autoru jaunajiem darbiem. Dzejas, valodas prakses izdevumi, vārdnīcas, nošu grāmatas, zinātniskie, izglītojošie, kultūrvēsturiskie, mākslas izdevumi un biznesa literatūra, kas noderēs gan akadēmiskajam personālam, gan skolotājiem, pētniekiem un studentiem. Izdevēji piedāvās arī pētījumus folklorā, psiholoģijā, fantāzijas žanra grāmatas un materiālus pirmsskolas vecuma bērniem lasītprasmes apguvei, literatūru jauniešiem, bērnu grāmatas, grāmatzīmes. Svētku ietvaros Rīgas Centrālās bibliotēkas darbinieki nodrošinās grāmatu maiņas punktu, kur līdzpaņemto grāmatu ikviens varēs iemainīt pret citu.

28.oktobrī Rīgā Žaņa Lipkes memoriālā pirmatskaņojumu piedzīvoja koncertprogramma „The Black Rooster”, kas tapusi no Emiļa Melngaiļa latviešu un ebreju mūzikas kolekciju materiāliem. Projektā satikās folkloras  grupas „Banga”  mūziķi, dziedātāja Saša Lurje, multiinstrumentālists Iļja Šneiveiss un vijoles virtuozs Kreigs  Judelmens. Kopīgajā programmā mūziķi klausītājus vedina domāt par kultūras kontaktiem dažādos laikos. Žaņa Lipkes memoriāla otrajā stāvā pirms koncerta notiek skaņas mēģinājums. Seši mūziķi, apvienojoties projektā „The Black Rooster”, ebreju mūziku savijuši ar tikpat liela īpatsvara latviešu mūziku, tā veidojot sarunu starp kaimiņos dzīvojošām kultūrām.    Folkloras grupa „Banga” muzicē kopā ar klezmera grupas dalībniekiem. „Banga” jau pirms kāda laika radīja programmu „Džingale”, vēlēdamies pieskarties ebreju mūzikas tradīcijai. To dzirdēja tajā laikā Latvijā iebraukušie Saša Lurje ar draugu, vijoles virtuozu Kreigu Jūdelmenu. Sekoja kopīga programma, kas tagad izskanējusi arī Latvijā un kas jau spēlēta Drēzdenē, drīz tā skanēs arī Brēmenē. Dziedātāja Saša Lurje, kas ir viena no klezmera grupas  dalībniecēm, uzsver, cik īpaši spēlēt Rīgā. Saša Lurje un Iļja Šneiveiss, Melngaiļa kolekciju sāka pētīt pirms desmit gadiem, savukārt „Bangas” dibinātāja, folkloriste Ilga Vālodze-Ābele to uzgāja netīšām. Koncerts iesākas ar multiinstrumentālista un pētnieka Iļjas Šneiveisa ievadlasījumu par Emiļa Melngaiļa krājumu, rādot arī nošu pierakstu un stāstot, kā Melngailis studiju brīvlaikā, uzturoties Ķēdaiņos, sācis vākt turienes ebreju melodijas. Mūziķi cer ar šo programmu atgriezties Latvijā, un, protams, vēlas to aizvest uz Latgali, no kurienes šī mūzika nākusi. Un iespējams, nākamgad to varēs dzirdēt uz lielākām skatuvēm, jo Žaņa Lipkes memoriāla nelielā telpa bija klausītāju piepildīta.

Latvijas stikla mākslas perspektīva mūsdienās. Atziņas, skatoties izstādi “Stikla mākslas 60 gadi Latvijas Mākslas akadēmijā”. Kultūras rondo studijā Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas vadītāja profesore Vineta Groza un māksliniece LMA docente Ilze Dūdiņa. Latvijas Mākslas akadēmijas aulā aplūkojama starptautiska stikla mākslai veltīta konceptuāla izstāde “Stikla mākslas 60 gadi Latvijas Mākslas akadēmijā”, kurā apskatāmi Latvijas Mākslas akadēmijas un starptautisko sadarbības partneraugstskolu pasniedzēju un praktizējošo stikla mākslinieku radītie darbi. Izstāde atspoguļo stikla mākslas daudzveidību un bagātību, izmantojot to kā mediju skulpturāliem objektiem un instalācijām. Izstādē apkopoti mākslinieku eksperimenti ar dažādām plaknēm un dimensijām, liekot stiklu galvenā varoņa lomā.

Novembris – teātra mēnesis: Sākas Baltijas Drāmas forums un Latvijas teātru starptautiskā skate. Un, protams, gaidām „Spēlmaņu nakts” ceremoniju. Kultūras rondo par aktualitātēm skatuves mākslā iztaujājam Annu Sīli, viena no Baltijas Drāmas foruma organizatorēm, Laumu Mellēnu-Bartkeviču, Baltijas Drāmas foruma konferences koordinatori, Maiju Pavlovu, Latvijas teātru starptautiskā skates organizatori, un Ojāru Rubeni, Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs.

Ne tikai sportā ir fani, arī mākslā, uzsver opermūzikas cienītāji, kas šoruden devās uz Berlīni. Berlīnes Valsts opera „Unter den Linden” sezonu atklāja ar Džuzepes Verdi operas „Aīda” jauniestudējumu Kaliksto Bjeito režijā, muzikālais vadītājs Nikola Luizoti, galvenajās sieviešu lomās Marina Rebeka un Elīna Garanča. Divas pasaulē slavu guvušās Latvijas operzvaigznes  bija galvenais iemesls, kādēļ „Aīdas” skatītāju vidū bija tik daudzi no Latvijas. Berlīnes Valsts operā „Unter den Linden” 3.oktobrī  notika Džuzepes Verdi operas „Aīda” pirmizrāde, pēc tam sekoja vēl vairākas izrādes,  kurās Aīdas lomā  soprāns Marina Rebeka, bet Amnerisa – mecosoprāns Elīna Garanča. Iestudējuma režisors katalāņu teātra mākslinieks, kuram provokatora slava, Kaliksto Bjeito šajā reizē sadarbojies ar itāļu diriģentu Nikolu Luizoti. Pirmās recenzijas un iespaidi pēc Berlīnes iestudējuma izskanējuši arī Latvijā gan Jegora Jerehomoviča recenzija laikrakstā „Diena”, gan Latvijas radio 3, kur  Klasikas vadītāja Gunda Vaivode raidījumā  „Pārmijas”  dalījās ar iespaidiem pēc pirmizrādes. Man interesanti uzklausīt to Latvijas skatītāju viedokļus, kuri devās uz Berlīni, lai piedzīvotu unikālu gadījumu, kad uz citas valsts opernama skatuves uzstājas divas pasaulslavenas solistes no Latvijas. Uzrunāju ar skatuvi, orķestri vai operu saistītus cilvēkus, kuri redzējuši „Aīdas” iestudējumu. Viedokli izsaka diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas  Mūzikas Akadēmijas emeritētais profesors Imants Resnis, orķestra „Rīga” direktora pienākumu izpildītāja Selga Laizāne, fonda „Nāc līdzās” vadītāja Sarma Freiberga.

Tartu nākamgad būs Eiropas kultūras galvaspilsēta kopā ar Bādīšlu Austrijā un Būdē Norvēģijas ziemeļos. Bet 2027.gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas gads iegriezīsies arī Latvijā, kur sacensībā ar Daugavpili un Valmieru šo titulu izcīnīja Liepāja. Kā Liepāja gatavojas Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam 2027. gadā, stāsta nodibinājuma „Liepāja 2027” valdes locekle mākslinieciskajos jautājumos Baiba Bartkeviča.

Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls, kas ik gadu tiek piešķirts divām vai trim Eiropas pilsētām, ir publicitātes iespēja, kuru vēlas daudzi. Eiropas valstis šo iespēju saņem rindas kārtībā un uzvarētāju izraugās „iekšējā konkursā”. Un šajos gados uzmanības centrā ir atgriezušās Baltijas valstis. Pērn viena no Eiropas kultūras galvaspilsētām bija Kauņa Lietuvā, nākamgad – Tartu Igaunijā, bet pēc trim gadiem – Liepāja tepat pie mums, Latvijā. Tieši simt dienas pirms oficiālā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada sākuma “Tartu 2024” oficiāli iepazīstināja pilsētniekus un arī uzaicinātos viesus ar galvenajiem nākamā gada plāniem un iecerēm. Kā Tartu gatavojas savam zvaigžņu brīdim, devās raudzīties Māra Rozenberga.

Šovakar, 26. oktobrī, Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrāde. Regnārs Vaivars iestudējis paša sarakstītu lugu „Suņu ciema Nelaimes lācis”. Traģikomēdijā  autors  risina  sev svarīgus jautājumus, par mūžīgo kārdinājumu un kārdinātāju, arī par to, cik viegli radīt elku un cik viegli iznīcināt. Lugā melna absurda elementi. Regnāra Vaivara traģikomēdijas „Suņu ciema Nelaimes lācis” ākamās izrādes 27.oktobrī, 1. un 9.novembrī.

Izdots vērienīgs Rutas Čaupovas pētījums “Profesionālā tēlniecība Latvijā. Ievirzes. Personības. Notikumi”. Par kopsakarībām, zīmīgiem pagrieziena punktiem un personībām Latvijas tēlniecībā pārrunājam Kultūras rondo. Stāsta Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja Arta Vārpa un mākslas zinātniece, izdevuma redaktore Laima Slava. Ierakstā uzklausām pētījuma autori Rutu Čaupovu. "Ja cilvēks visu mūžu velta kādi nozarei, kādam jautājumam, kas viņam ir mīļš un tuvs, ko uztvēris kā savu, gala rezultātā šāds pētījums var tapt. Ruta Čaupova tā izvairīgi saka: ah, man tas tā uzrakstījās. Kuram katram tā viss nenotiktu," atzīst Laima Slava. "Arī ļoti gaidīts un nepieciešams izdevums, jo šāda apkopojuma līdz šim pat atsevišķiem periodiem, pat klasiķiem veltīta nav bijis. Tā ir ļoti dāsna Čaupovas kundzes dāvana ne tikai nozarei, ne tikai tēlniekiem, ne tikai mākslas vēsturei, bet sabiedrībai kopumā, jo ar tēlniecību atšķirībā no citiem mākslas veidiem mēs ikdienā dzīvojam kopā pilsētvidē, kapos, dabas vidē, ne tikai muzeju ekspozīcijās," vērtē Arta Vārpa. Aplūkojot mūsu mākslas parādībām veltīto pētniecisko literatūru, nākas secināt, ka zināšanām par tēlniecību joprojām ir pabērna loma. Mūsu izcilā tēlniecības jomas speciāliste, mākslas zinātniece Dr. art. Ruta Čaupova ir veikusi unikālu darbu, lai apkopotu savas ilgstoši krātās zināšanas par profesionālo tēlniecību Latvijā un radītu erudītu, plašā kontekstā tvertu, saistoši uzrakstītu ieskatu mūsu tēlniecības īpašajā pasaulē no tās pirmsākumiem līdz mūsu dienām. Daudzu gadu desmitu gaitā Ruta Čaupova ir bijusi lieciniece ar tēlniecības attīstību saistītajiem procesiem, tikusies ar vecmeistariem, iepazinusi tēlnieku paaudzes citu pēc citas, recenzējusi, vērtējusi viņu sniegumu, bijusi klāt visos tēlniecībai nozīmīgajos notikumos mūsu reģionā. Tai pašā laikā viņa vienmēr ir pārzinājusi arī pasaules aktuālo literatūru par tēlniecības jautājumiem, kas dažādiem ceļiem nonāca arī padomjlaika Latvijā. Vienmēr augsti vērtējot modernisma izstrādātās vērtības, viņa ir bijis erudīts atbalsts visam progresīvajam, kas, neskatoties uz režīma noteikumiem, veidojās arī tēlniecībā Latvijā. Grāmatu izdevis apgāds "Neputns".

Jaunās mūzikas festivāla „Arēna” ietvaros 26. oktobrī visas dienas garumā, uzrunājot garāmgājējus, vairākās Rīgas vietās izskanēs performance “Māki tā?”. Kultūras rondo tiekamies ar komponisti Eviju Skuķi, kuras jaundarbs “Māki tā?”, koncerts makita sadzīves tehnikas instrumentu orķestrim, skanēs performacē.

LNB Digitālajā bibliotēkā ir apskatāmas arī tūkstošiem atklātņu, kuras līdzās grāmatām un citiem iespieddarbiem glabā Nacionālā bibliotēka. Tās atklātņu kolekcija ir milzīga: apmēram simt tūkstoši. Un nupat pienācis šīs kolekcijas zvaigžņu brīdis: Latvijas Nacionālā bibliotēka laidusi klajā izdevumu „Atmiņu topogrāfijas”. Tā ir simt fotopastkaršu izlase no 20. gadsimta 20. – 30. gadiem – personisku un kolektīvu atmiņu kaleidoskops ar lielu estētisko un pētniecisko vērtību. „Mīļo Onkul! Vai Jūs nebūtu tik laipni un neatnāktu kāds sestdienas vakarā mums uz staciju pretī, jo mēs ar Igaunijas māsīcām brauksim uz Puikalnu. Varbūt gadījienā, ja no viņiem neviens nav pretī, varētu pie Jums pa nakti pārgulēt. Ar mīļu sveicienu – Milda Kļaviņa Valkā, 1927.gada 4.augustā” Šādu atklātni Alsviķa ielā Alūksnē savulaik saņēmis kāds Jānis Kļaviņš. Otrā pusē Mildas praktiskajam lūgumam redzams Latvijas – Igaunijas robežpārejas punkts Valkā ar svītrainu koka barjeru, kāds tas izskatījās pirms gandrīz simt gadiem. Cita kartīte: fotogrāfijā redzams Rēzeknes tilts un koka apbūve ap 1930.gadu, bet atklātnes otrā pusē kāds Edžus raksta Zeibota kundzei Rīgā: „Rēzekne! Paldies Dievam, atkal grūti laiki. Eji nu staigā kā Dieva nepieņemts. Ko tas lidz ka Rēzekne diezgan smuka, par to atkal viesnicas nesmukas un nevar teikt ka lētas.” (saglabāta oriģinālā rakstība un interpunkcija) Šīs ir tikai divas no simt fotopastkartēm no pagājušā gadsimta 20.-30.gadiem, kas iekļuvušas izdevumā „Atmiņu topogrāfijas”. Albumu veidojusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mākslas krājuma eksperte Līga Goldberga. Izdevums „Atmiņu topogrāfijas” ir būtisks arī ar to, ka izgaismo ne vien Latvijas Nacionālās bibliotēkas plašo krājumu, bet arī krājuma glabātāja darba nozīmi. Līgas Goldbergas ikdienas darbs ir kārtot un sistematizēt krājumā esošās fotogrāfijas, atklātnes un piedāvāt tās visdažādākajiem pētniekiem. Viens no pētniekiem, kura darbā liela nozīme ir šiem krājumiem, ir vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Viņš jau paguvis izpētīt arī jaunizdoto krājumu „Atmiņu topogrāfijas”. Daļa fotopastkaršu Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā nonākušas kā obligātie eksemplāri, daudzas ir dāvinājumi. „Atmiņu topogrāfijās” ietvertās atklātņu reprodukcijas rada ļoti autentisku sajūtu, jo tajās redzama visa pastkaršu dzīve – plīsumi, švīkas, reizēm mitruma un uguns pēdas. Daudzās ir personiski ieraksti. Santas Remeres un citu pētnieku esejas ietvertas nelielā grāmatā, kas kopā ar melnbaltajām atklātnēm sakārtotas koši zilzaļā kartona kārbā ar dzeltenu lentu. Neveidot šo izdevumu kā tipisku grāmatu bija apzināta izvēle, stāsta Līga Goldberga. Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs kā vienu no jaunā izdevuma vērtībām izceļ atklājēja prieku, ko šīs košās kārbas satura pētīšanā var gūt ikviens. Lai gan atklātņu nozīme, attēlu izvēle un saturs gadu gaitā ļoti ir mainījies, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atklātņu kolekcija turpina augt arī mūsdienās.

Digitālā bibliotēka ir gatava. Par tās saturu, lietošanu un katra līdzdalību tās attīstībā Kultūras rondo pārrunājam ar šīs bibliotēkas veidotājiem: stāsta LNB Digitālās attīstības departamenta direktore Karīna Bandere un Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža. Digitālā bibliotēka ir pieeja Latvijas arhīvu, muzeju, bibliotēku, organizāciju, kopienu un privātpersonu uzkrātajiem attēliem, dokumentiem, periodiskajiem izdevumiem, grāmatām, kartēm, muzeju priekšmetiem, gleznām, notīm, kinofilmām, skaņas un video ierakstiem. Kas meklē, tas Digitālajā bibliotēkā atrod atbildes par jebkuru tēmu vairāk nekā 3,8 miljonu digitālo vienību saturā. Digitālajā bibliotēkā saplūst saturs no vairāk nekā 500 partneru krājumiem un kolekcijām no visas Latvijas un pasaules. Latvijas Nacionālā bibliotēka apvieno digitālo saturu Digitālajā bibliotēkā un pārvalda Digitālā kultūras mantojuma platformu. Jaunās vietnes atvēršanas svētki būs 26. oktobrī plkst. 11 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Klīversalas zālē.

No 1. novembra sešpadsmit vakarus raidījumā „Labu nakti” skanēs Latvijas hokejistu – bronzas medaļu ieguvēju – stāstītās pasakas. Un šovakar Radioteātrī būs Kristīnes Ilziņas stāsti no grāmatas „Es neliecināšu par jums”. Par jaunumiem Radioteātrī stāsta Radioteātra vadītāja Māra Eglīte un skaņu režisors Valdis Zilvers.

Latvijas dalība Frankfurtes grāmatu tirgū: situāciju grāmatniecībā izvērtējam kopā ar nozares pārstāvjiem. Analizē literatūras eksporta platforma “Latvian Literature” literārais aģents Vilis Kasims, izdevniecības „Zvaigzne ABC” literārā aģente Santa Raciņa un rakstniece Laura Vinogradova. Sazināmies ar izdevniecības „liels un mazs” vadītāju Alīsi Nīgali. No 18. līdz 22. oktobrim Latvija ar nacionālo stendu piedalījās Frankfurtes grāmatu tirgū (Frankfurter Buchmesse), uz kuru šogad devās ne tikai izdevēji, bet arī rakstnieki Laura Vinogradova, Andris Kalnozols, Jānis Joņevs, Signe Viška un Madara Gruntmane. Latvijas dalību tirgū nodrošina literatūras eksporta platforma “Latvian Literature”.

Rīgas Starptautiskais kino festivāls ir noslēdzies. Pilnmetrāžas konkursā uzvarēja un festivāla galveno balvu – "Zelta gaili" – saņēma somu režisores Tias Kouvo filma "Ģimenes laiks". Īpašu ekspertu atzinību izpelnījās igauņu režisores Annas Hints dokumentālā filma "Melnās pirts māsība". Par aizvadīto festivālu sarunājamies ar portāla "LSM.lv" autori Aigu Leitholdi un mākslinieku Pēteri Vīksnu.  Ierakstā uzklausām kino kritiķi Elīnu Reiteri un festivāla starptautiskās žūrijas locekli, producentu Jāni Kalēju.

Maijas Tabakas vārds šoruden uzmirdz  mākslas notikumos gan Berlīnē, gan Tallinā. Berlīnē, pievēršoties „DAAD Artists-in-Berlin” programmas 60 gadu pastāvēšanai, sarīkota izvērsta izstāde vairākās galerijās. „Neuer Berliner Kunstverein” ekspozīcijā starp citiem pasaules māksliniekiem arī Maijas Tabakas glezna un Ievas Epneres video „Paradīzes putns”. Savukārt Tallinā KUMU mākslas muzejā pašlaik skatāma izstāde, kurā trīs Baltijas mākslinieču Malles Leisas, Maijas Tabakas un Marijas Terēzes Rožanskaites 70. - 80.gadu darbi. Berlīnē kopš septembra vidus skatāma ilgstoši gatavota izstāde, kas pievēršas „DAAD („Deutscher Akademischer Austausch Dienst/ Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta”) Artists-in-Berlin” rezidences programmas sešdesmit gadu pastāvēšanas fenomenam. Izstādē pirmo reizi ir iespējams novērtēt programmas vēsturi, sākot ar 1963.gadu. Izstāde iekārtota vairākās galerijās un tajā piedalās ap 50 autoru. „Neuer Berliner Kunstverein” ekspozīcijā līdzās citiem māksliniekiem arī Maijas Tabakas DAAD arhīva materiāli, glezna „Wie heist du?”, arī Ievas  Epneres video „Paradīzes putns”. Abas mākslinieces ir bijušas DAAD stipendiātes, Ieva – 2019.gadā, bet Maija Tabaka 1977.gadā uzvarēja Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta stipendiātu konkursā, gūstot iespēju gadu  uzturēties Rietumberlīnē (1977.-1978.), bet 1979.gadā sarīkoja personālizstādi mākslinieku namā „Betānija”. Apciemoju Maiju Tabaku, lai sarunā pakavētos atmiņas par Berlīnes posmu. Viņasprāt,  DAAD pieņem no visas pasaules to, kas viņiem skaitās jauns un superjauns, un māksliniece rāda  rakstu žurnālā „Berlin Art Wiek NEWS”: Māksliniece Ieva Epnere kopā ar ģimeni uzturējās DAAD rezidencē, vēlāk saņēmusi aicinājumu piedalīties izstādē, kas atskatās uz rezidences vēsturi līdz Berlīnes mūra krišanai. „Neuer Berliner Kunstverein” ekspozīcijā skatāma Maijas Tabakas glezna „We heist du?/ Kā Tevi sauc?”. Par darba tapšanu stāsta gleznotāja. Viņa arī atklāj, kā glezna nonākusi Berlīnes galerijas krājumā. Zīmīgs ir DAAD izstādes kopējais nosaukums „Ja Berlīnes vējš pūš manā karogā. Māksla un internacionālismspirms Berlīnes mūra krišanas”, tas ir saīsināts ungāru mākslinieka Endrē Tot darba nosaukums, skaidro Ieva Epnere. Savukārt Tallinā KUMU muzejā pašlaik skatāma izstāde ar nosaukumu „Bez rāmja”, kurā trīs mākslinieču – Malles Leis, Maijas Tabakas un Marijas Terēzes Rožanskaites – 70. un 80.gadu darbi. Izglītība, ko mākslinieces guvušas Tallinā, Rīgā un Viļņā bijusi līdzīga pēc saviem ideoloģiskajiem un estētiskajiem principiem, taču drīz vien viņas šos principus pārsniedza, raksta, izstādes kuratores Anu Alas un Laima Kreivīte. Pēc Maijas Tabakas domām, vācieši  precīzi uztvēruši, rakstot, ka viņas glezniecībā dekoratīvais abstrakcionisms un sirreālisms ir kopā. Bet Ievas Epneres video par Maiju ieinteresējis KUMU izstādes kuratores un  iespējams, kādā formā tiks iekļauts izstādi pavadošajos materiālos. Izstāde Tallinā KUMU mākslas muzejā, kurā arī Maijas Tabakas darbi,  skatāma līdz nākamā gada 25. februārim. Savukārt izstāde Berlīnē – līdz 14.janvārim. Paldies mākslas zinātniecei Anitai Vanagai par rosinājumu ieskatīties Berlīnes notikumā.

Viena no nākamā gada Eiropas kultūras galvaspilsētām atkal būs pavisam netālu no mums. Pērn tā bija Kauņa Lietuvā, bet nākamgad šajā godā būs Igaunijas otra lielākā pilsēta Tartu. Tieši simt dienas pirms oficiālā Eiropas kultūras galvaspilsētas gada sākumā “Tartu 2024” oficiāli iepazīstināja pilsētniekus un arī uzaicinātos viesus no kaimiņvalstīm ar galvenajiem nākamā gada plāniem un iecerēm.

Sadzirdēt citu stāstus rosina  izstāde  „Piena dienasgrāmatas. Demence statistikā un stāstos”. Jauno mediju māksliniece, Liepājas Universitātes docente Anna Priedola vēlas pievērst uzmanību sabiedrības novecošanai un demencei.  Izstāde pašlaik skatāma Liepājas koncertzāles „Lielais dzintars” mākslas telpā „Civita Nova”. Sestdien, 21.oktobrī, un 4.novembrī izstādi papildinās demences datu darbnīcas. Liepājas koncertzāles 1.stāva gaišajā vestibilā uzmanību piesaista objekts – milzīga piena paka, arī vecu cilvēku portreti, vēl telpā ir liels galds, uz kura papīra šķīvjos zīmēti vai rakstīti padomi, kā saglabāt veselību mūža nogalē.  Personiskā pieredze un vectēva saslimšana rosinājusi jauno mediju mākslinieci Annu Priedolu radīt izstādi, kas nedaudz citā formā bija skatāma arī Rīgā, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Anna uzskatāmi ar piena produktu palīdzību attēlojusi sausos statistikas datus, kas saistīti ar demenci. Objektā, kam piena pakas forma, var ieiet iekšā, apsēsties un klausīties pieredzes stāstus, demences pacientu līdzcilvēku – mazmeitas, dēla, vedeklas, sievas – audiodienasgrāmatass, kuras ierunājuši Liepājas teātra aktieri, arī Anna pati. Tad Anna Priedola norāda uz senioru portretiem datorgrafikā, kas veidoti ar mākslīgā intelekta rīku palīdzību un eksponēti pie vienas no izstāžu sienām. Vēl ekspozīciju papildina līmlapiņas ar frāzēm, ko tuvinieki izmanto praktiski, lai atgādinātu vai informētu, piemēram: laiks padzerties, izslēdz plīti, šeit ir tavas mājas, tu nevienam neesi parādā. Tā kā izstāde skatāma koncertzālē, nereti māksliniecei jautājot, kāpēc tik drūmi. Taču, viņasprāt, cilvēki pēc tam piedzīvo skaistu mūzikas terapiju un var veltīt laiku izaicinošāku jautājumu apcerei, kāds ir vecums. Anna Priedola atzīst, ka pašas pieredze mainījās saistībā ar tuva cilvēka saslimšanu, kad neinteresē ne pagātne, ne nākotne, uzmanība liek koncentrēties uz šī brīža novērtēšanu, un tas ir svarīgi jebkurās attiecībās. Izstāde „Piena dienasgrāmatas. Demence statistikā un stāstos” apskatāma līdz 3.novembrim Liepājā koncertzāles „Lielais dzintars” mākslas telpā.

Pēc koncertu sērijas Nīderlandē Beļģijā mājās atgriezies Latvijas Radio koris, kurš šoruden saņēmis britu žurnāla „Gramophone” gada balvu par ierakstu „John Cage. Choral Works” kategorijā „Labākais kormūzikas albums”. Kultūras rondo studijā kora mākslinieciskais vadītājs un diriģents Sigvards Kļava, kurš joprojām uzskata, ka svarīgākie ir koncerti Latvijā, ārpus Rīgas.

Provokatīvā itāļu kino režisora Bernardo Bertoluči eseju un rakstu krajums “Mana brīnišķīgā apsēstība” izdots latviešu valodā. Kultūras rondo tiekamies ar tulkotāju Līvu Trekteri un kinorežisoru Dāvi Sīmani, kurš intervējis ar Bernardo Bertoluči Romā 2018. gadā, neilgi pirms klasiķa nāves. Interviju arī var izlasīt grāmatā. Tulkotāja Līva Trektere pārskatījusi ne tikai Bertoluči filmas, bet arī viņa pieminēto kinoklasiķu lentes. "Tā ir nejaušību virkne," tā par tikšanos ar Bertoluči atklāj Dāvis Sīmanis. "Mēs 2018. gadā gatavojām filmu par Rosellīni ģimeni, es biju viens no šīs filmas scenārija autoriem un kopā ar Uldi Cekulu, pārstāvot Vides filmu studiju, bijām Romā, lai tiktos ar saviem Romas producentiem un Rosellīni ģimeni. Pēkšņi vienu rītu Uldis man saka, ka mums jādodas uz tikšanos ar Bertoluči..." "Toreiz saruna tā arī nekur neparādījās. Tagad, kad iznāca grāmata, likās unikāla iespēja šo sarunu, kas patiešām, iespējams, bija viena no pašām pēdējām sarunām Bertoluči dzīvē, publicēt," turpina Dāvis Sīmanis. "Mani aicināja uzrakstīt priekšvārdu grāmatai, tā vietā es atšifrēju šo interviju un nedaudz pievienoju ievadvārdus." Vērtējot grāmatu, Dāvis Sīmanis atzīst, ka Bertoluči ir ļoti bagāta valoda, ko Līva Trektere veiksmīgi spējusi pārcelt, "šo Bertoluči garu". Līva Trektere vērtē, ka Bertoluči valoda viņai šķitusi ļoti saprotama un pateicīga tulkotājam. Iespējams, to var saistīt ar Bertoluči vēlmi savulaik identificēties ar franču kino un vēlmi izteikties franču valodā, tāpat vairākas viņa filmas ir angļu valodā. "Līdz ar to viņa valoda jau no pašā sākuma bija starptautiskāka, viņš varbūt neredzēja sevi tik ierobežoti, kā tikai itāļu režisoru, bet kā Eiropas, pasaules režisoru. Tas arī ļoti ietekmē viņa valodu, rakstīšanas stilu," atzīst Līva Trektere. Turpinot rakstošo kinorežisoru literāro darbu tulkojumu sēriju, Līvas Trekteres tulkojumā klajā nācis Bernardo Bertoluči (1941–2018) eseju un rakstu krājums “Mana brīnišķīgā apsēstība”. Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture – pārdomas pirmajā personā par režisora filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un Mariju Šneideri, kā arī sinefilijas un revolūcijas satikšanos 1969. gada Parīzē filmā “Sapņotāji” (2003), kurai šogad aprit 20 gadu. Uzskatu tīrasinība Bertoluči filmās ir mirāža: savas filmas par darbaļaužu dzīvi un jelkādu taisnīguma neesamību viņš adresē intelektuālajam skatītājam, kurā viņa darbi visbiežāk izraisījuši pretreakciju. Parmā dzimušā Bertoluči māte Nineta bija skolotāja, bet tēvs Atīlio – dzejnieks, kinokritiķis un pazīstams vēsturnieks. Pusaudža vecumā Bertoluči vēlējies kļūt par dzejnieku: poēziju viņš uzskatījis par augstāko mākslas formu. Paralēli modernās literatūras studijām Romā Bertoluči nonācis kino uzņemšanas laukumā, kļūstot par režisora un literāta Pjēra Paolo Pazolīni asistentu. 21 gada vecumā Bertoluči debitēja kino ar filmu “Kaulainā kūma” (1962); turpmākajos gados viņš uzņēmis tādus kinodarbus kā “Pirms revolūcijas” (1964), pēc Alberto Morāvias romāna tapušo filmu “Konformists” (1970) ar Žanu Luiju Trentiņānu, vēlākos gados īstenojis vērienīgus Holivudas projektus – ar deviņiem “Oskariem” apbalvoto “Pēdējo imperatoru” (1987), “Mazo Budu” (1993) un Kannu kinofestivālā godalgoto “Skaistuma nolaupīšana” (1996). Grāmatu izdevis apgāds "Aminori".  

Nedēļas nogalē noslēgsies desmitais Rīgas Starptautiskais kinofestivāls. Sestdien uzzināsim arī visu konkursa programmu laureātus un, protams, labāko pilnmetrāžas filmu žūrijas vērtējumā. Žūrijā šogad būs arī 32 gadus vecā režisore no Afganistānas Šarbanū Sadāta, kuras debijas filma “Vilks un aitas” pirms septiņiem gadiem tika izrādīta Rīgā un saņēma atzinību arī Kannu kinofestivālā. Varētu domāt, ka Šarbanū nāk no kinomīļu dinastijas, ja reiz tik agri spējusi nokļūt starptautiskā kino apritē. Bet viņas stāsts ir patiešām pārsteidzošs. Kā jūs kļuvāt par kinorežisori? Šarbanū Sadāta: Tas notika nejauši! Es nāku no konservatīvas un reliģiozas ģimenes. Mūsu mājās māksla nebija atļauta. Tāpēc es bērnībā neklausījos mūziku un līdz 20 gadu vecumam nebiju bijusi kinoteātrī. Es neskatījos filmas, tikai televīziju. Esmu dzimusi un līdz 11 gadu vecumam dzīvojusi afgāņu bēgļu ģimenē Irānā. Es varēju skatīties televīziju, bet tajā rādīja tikai valsts propagandu. Pēc 2001.gada 11.septembra, kad Afganistānā ienāca ASV karaspēks, mani vecāki nolēma atgriezties mājās. Vairums afgāņu, kas atgriezās no bēgļu gaitām Irānā, Pakistānā vai Eiropā, devās uz galvaspilsētu Kabulu vai citām lielajām pilsētām. Bet mani vecāki nolēma doties uz nelielu ciematu Afganistānas vidienē, nekurienes vidū, no kurienes nāca mans tēvs. Kad tur ieradāmies, man bija sajūta, ka esmu nonākusi simt gadu senā pagātnē. Tur bija septiņas, astoņas kleķa mājiņas kalna pakājē, nebija ne elektrības, ne mobilā telefona signāla. Ja gribēji kādam piezvanīt, vajadzēja pāris stundas kāpt kalnā. Jutos kā ģeogrāfiskā cietumā. Šarbanū Sadāta stāsta savas ģimenes stāstu un to, kāds bijis viņas ceļš līdz studijām augstskolā. Kino viņa iemīlējusies 2009.gadā. Cik tas tolaik Afganistānā bija pierasts, ka sieviete studē kino mākslu? Šarbanū Sadāta: Afgāņu kultūrā mākslas izglītība netiek augstu vērtēta. Protams, pēdējos divus gadus, kopš varu ir pārņēmis Taliban, filmas uzņemšana vispār ir noziegums, bet arī iepriekšējās divās desmitgadēs māksla neskaitījās prestiža. Gandrīz neviens, kurš pabeidza mākslas fakultāti, nevarēja atrast atbilstošu darbu un strādāja citās nozarēs. Gandrīz visi afgāņi grib, lai viņu bērni kļūtu par ārstiem un inženieriem, nevis par kinorežisoriem. Universitātes iestājeksāmenos mākslas fakultātei ir viszemākie punkti. Tāpēc es tur tiku iekšā, jo eksāmenā bija jautājumi no vidusskolas, kurā taču nekad nebiju mācījusies. Tā ka arī vīriešu vidū šīs neskaitās prestižas studijas, daudzi tur studē vienkārši ķeksīša pēc, lai dabūtu augstāko izglītību. Kursā starp 30 studentiem parasti bija viena vai divas sievietes. Es savā gadā biju vienīgā.

Iznākusi Guntara Godiņa sastādīta, atdzejota un tulkota dzejas antoloģija “Sirreālisms igauņu dzejā”. Kultūras rondo tiekamies ar Guntaru Godiņu. "Grāmata nav veco dzejoļu pārpublicēšana, tie ir jauni atdzejojumi, bet galvenais bija pētījuma darbs. Pētīju, kas ir igauņu sirreālisms, salīdzinot ar klasisko franču vai vācu sirreālismu. Tādā veidā pierādot un rādot, ka būtībā igaunim sirreālā domāšana atrodama jau senajās tautasdziesmās. Princips, kā igauņi veido savu tautasdziesmu, ir aliteratīvais princips," atzīst Guntars Godiņš. Antoloģiju veido sešu dažādu paaudžu igauņu dzejnieku – Ilmara Lābana, Artura Alliksāra, Andresa Ehina, Jāna Malina, Marko Kompusa un Kristjana Haljaka - dzejoļi, apjomīgs Guntara Godiņa priekšvārda un igauņu dzejnieka un literatūrzinātnieka Haso Krulla esejas par Ilmara Lābana poētiku. Antoloģiju izdevis apgāds "Neputns". Bet apjomīgā antoloģija, kādas nav pat pašiem igauņiem, nav vienīgais Guntara Godiņa veikums. Studijā uz galda arī Andrusa Kivirehka romāns "Lidojums uz Mēnesi", ko Guntars Godiņš dēvē par vissirreālistiskāko Kivirehka darbu. Blakus arī Haso Krulla darbs "Metrs un Dēmetra", ko pats autors dēvē par eposu. Guntars Godiņš stāsta, ka šis ir moderns eposs: autors savācis dažādu tautu sāgas un leģendas un izveidojis eposu divās daļās.  Drīzumā iznāks Janno Peldmā grāmata bērniem par Loti un Ziemassvētkiem.    

Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) programmā gaidāms žanra kino autora Aika Karapetjana jaunākās filmas "Bezkaunīgie" pasaules pirmizrādes seanss 17. oktobrī. Tiekamies ar filmas „Bezkaunīgie” radošo komandu – režisoru Aiku Karapetjanu un filmas lomu atveidotājiem – Martu Grasi, Rūtu Liepiņu, Didzi Jonavu un Gregoru Laķi. Režisora piektais pilnmetrāžas darbs ir simbolu drāma, kas atklāj un šķetina mūsdienu ģimenes attiecību peripetijas. Filmas uzņemšanai bija savi noteikumi: mazbudžeta filma ar četriem varoņiem ierobežotā lokācijā un filmēšanas laikā. Režisors filmai izvēlējies debitantus uz lielā ekrāna – Martu Grasi, Didzi Jonavu, Gregoru Laķi un Rūta Liepiņa. Filmas scenārija autori ir Aiks Karapetjans un Justīne Kļava. Viņu abu sadarbība turpinās arī teātrī, jo 20. oktobrī Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvos izrāde "Fēlikss, Anatolijs un Ilona". Filma "Bezkaunīgie" uzņemta pandēmijas laikā Medību pilī Jaunannās Alūksnē. Atteikums: Tā bija saruna pēc filmas „Bezkaunīgie”’ ar aktieriem Martu Grasi, Rūtu Liepiņu, Didzi Jonavu un Gregoru Laķi, protams, arī ar režisoru Aiku Karapetjanu, kuram pēc dažām dienām pirmizrāde JRT „Fēlikss, Anatolijs un Ilona””, tas tapusi kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu.  Bet filmas „Bezkaunīgie”’ pasaules pirmizrāde šovakar. Filma tiek dēvēta par mistisku psiholoģisku trilleri.

Svētās Helēnas sala, apgaismība, putnu un zvaigžņu skaitīšana somu rakstnieka Olli Jalonena romānā "Debesu lode". Un vēl vismaz četri salīšanas viedi, kā arī starp burtiem un cipariem. Pagājušajā nedēļā Rīgā viesojas un savas grāmatas latviešu izdevuma atvēršanas svētkos piedalījās somu rakstnieks Olli Jalonens, kura romāna “Debesu lode” tulkojumu izdevusi „Valodu māja”. Kultūras rondo tikās ar rakstnieku Olli Jalonenu un viņa darba tulkotāju Maimu Grīnbergu. Lai arī grāmata iznāca jau vasaras sākumā, dažādu sakritību dēļ, sava darba izdevumu latviešu valodā viņš redz pirmo reizi tieši sarunas laikā Latvijas Radio studijā. Somu rakstnieka Olli Jalonena (Olli Jalonen) romāns “Debesu lode” vēsta par mazu zēnu Angu, kurš agrā bērnībā kļūst par astronoma un zinātnieka Edmonda Haleja palīgu, un tas viņam paver ceļu uz zinībām. Taču zēns dzīvo 17. gadsimta nogales Svētās Helēnas salā, kas atrodas tik tālu no visiem lēmumpieņemšanas epicentriem un ir pakļauta savām specifiskām problēmām, ka Angus dzīves ceļš izvēršas līkloču pilns: guvis mācības no Dieva un Bībeles, ierauts politisku izrēķināšanos murskulī, zēns dodas labākas dzīves un taisnības meklējumos. Šajā gandrīz piedzīvojumu romānā lasītājs sastopas ar priekšstatiem par cilvēka vērtību, zinātni, reliģiju, māņticību – tēmām, kas ir aktuālas arī mūsdienās, saduroties ar viltus ziņām, propagandu un sazvērestības teorijām. Lai sarakstītu šo aizraujošo romānu, autors 30 gadus pētīja Svētās Helēnas salu, kā arī ir meistarīgi strādājis ar valodu, padarot to par netiešu, bet nozīmīgu tēlu romānā. Romāns "Debesu lode" ir diloģijas pirmā daļa, par ko 2018. gadā autors saņēma Somijas visprestižāko literāro apbalvojumu – "Finlandia" balvu, kurai kopumā ticis nominēts sešas reizes.

Baltijas „Holivuda” – tā daži skatītāji izteikušies par specefektiem jaunajā igauņu piedzīvojumu filmā „Ēriks Akmenssirds”, kas Latvijas pirmizrādi piedzīvos 19.oktobrī Rīgas starptautiskajā kinofestivālā, un tās tapšanā piedalījušies arī Latvijas mākslinieki. Tituldziesmu rakstījusi grupa „Prāta vētra”, un nelielā, bet krāšņā pirāta lomā redzams Renārs Kaupers. „Ēriks Akmenssirds” ir piedzīvojumu filma ģimenei. Tās centrā ir 11 gadus vecais Ēriks, kurš ir pārliecināts, ka viņa sirds ir veidota no akmens. Kad ģimene pārceļas uz dzīvi mantotajā pilī, atklājas, ka namā dzīvo cita ģimene – tētis ar meitu Mariju, Ērika vienaudzi. Viņa vecāki svešo ģimeni vēlas patriekt un, kā jau klasiskā piedzīvojumu filmā, Ēriks un Marija sākumā nemaz nesatiek. Piedzīvojumi sākas, kad Marija nolemj doties jūrā, lai meklētu pirātu nolaupīto mammu, okeānu pētnieci. Lielākā filmas daļa ir īsts pirātu gabals. Filmas veidotāji ir kārtīgi izdauzījušies, apspēlējot „Karību jūras pirātu” estētiku un pievienojot stīmpanka elementus. Varbūt atceraties, ka pirms pāris gadiem presē parādījās ziņa, ka Renārs Kaupers filmēšanās dēļ izbalinājis matus. Tā bija šī loma – pavisam neliela, spilgta, un ironiskā kārtā Kaupera varonis gandrīz visu laiku ir cepurē, tāpēc balinātos matus pārsvarā var tikai nojaust. Īpaši krāšņa loma filmā padevusies pazīstamajam igauņu aktierim Juhanam Ulfsakam, kurš spēlē caurkritušu aktieri. Ne mazāk krāšņs ir arī aktiera Kaspara Znotiņa darbs, dublējot lomu latviski. Filmas režisors Ilmārs Rāgs no Igaunijas teic, ka, piedzīvojumu daļa filmā ir svarīga, tomēr, viņaprāt, ne galvenā. Stāsta smeldzīgā puse ir meitenes Marijas ceļš uz spēju pieņemt, ka pirātu kuģis patiesībā ir starptelpa starp dzīvo un mirušo pasauli un mamma no tās vairs nevar atgriezties. Režisors stāsta, ka šī filma savā ziņā ir veltījums mazajam puikam viņā pašā. Bet uz jautājumu, vai šāds kino stāsts varētu būt terapeitisks bērniem laikā, kad pasaulē notiek tik daudz šausmu, viņa atbilde aizkustina: izrādās, viena no filmas kopproducentēm ir Ukraina. Ukraina un Latvija ir tikai divas no veselām piecām filmas „Ēriks Akmenssirds” kopražotājvalstīm. Studijas „Lokomotīve” producents Roberts Vinovskis atklāj, ka ceļš līdz filmai bijis ļoti garš, tehniski sarežģīts un dārgs. Filmas tituldziesmu „Alive Again” („Atkal dzīvs”) sarakstījusi grupa „Prāta vētra”, un tā tapusi angļu valodā. Mūziķi stāsta, ka sākotnēji domājuši par dziesmas versiju vairākās valodās, tomēr, domājot par iespējamo filmas starptautisko karjeru, palikuši pie angļu mēles. Vēlreiz Renārs Kaupers. Filmu „Ēriks Akmenssirds ” Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā rādīs ceturtdien, 19.oktobrī, bet vēlāk to plānots izrādīt Latvijā arī komerckino apritē.

Pirms Pasaules diktāta latviešu valodā saruna ar tā autoru Māri Bērziņu un aktrisi Agnesi Budovsku.

Devīto reizi norisinās Pasaules diktāts latviešu valodā. Šogad tekstu diktātam radījis rakstnieks Māris Bērziņš, savukārt Rīgā – Gaismas pilī – to diktēs Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska. Pirms diktāta saruna ar tā autoru Māri Bērziņu un aktrisi Agnesi Budovsku.

Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā šovakar, 13. oktobrī, pirmizrādi piedzīvos Latvijas kinematogrāfam neierasta formāta kino darbs – kino albums jeb mūzikas īsfilma „Suņa skatiens”, kuras skaņu celiņu veido mūzikas albums, bet uz ekrāna redzama pusstundu gara spēles īsfilma. To veidojusi jaunu, ārzemēs studējušu, bet uz dzīvi Latvijā atgriezušos mākslinieku komanda, filmēšanai izvēloties 16 milimetru kinolenti. Filmas „Suņa skatiens” pamatā ir latviešu indie elektroniskās mūzikas dueta „Bel Tempo” minialbums „Pessimismus” – četras stilistiski atšķirīgi, bet atmosfērā vienoti skaņdarbi, ko mūziķi Jūlijs Melngailis un Andis Ansons radījuši vairāku gadu garumā. Sākumā gan nekādas domas par filmu nebija. Vien divu mūziķu veiksmīga radošā satikšanās mūzikas rakstīšanas nometnē. Andis dzīvoja Rīgā, Jūlijs – Londonā. Ārpus Latvijas viņš bija dzīvojis jau desmit gadus, studējis mūziku un rīkojis koncertus. Kad albums bija gatavs un grupai vajadzēja jaunas fotogrāfijas, Jūlijs uzrunāja Ievu Aleksu un viņas draugu Filipu Šmitu, ar ko bija sadraudzējušies grupas „Carnival Youth” videoklipa uzņemšanas laukumā. Filips ir fotogrāfs, Ieva pēc atgriešanās no studijām Londonā veidoja dažādus videodarbus un eksperimentālas īsfilmas. Mūzikas filmas „Suņa skatiens” pirmizrāde šovakar jau izpārdota, bet to varēs noskatīties arī tiešsaistē festivāla mājaslapā, un grupa „Bel Tempo” plāno vēl kādu koncertseansu arī pēc festivāla beigām.  

Kultūras rondo tiekamies ar diviem režisoriem, festivāla „Patriarha rudens” balvu ieguvējiem – ar Pētera Pētersona petrolejas lampas īpašnieku – labāko teātra režisoru Ralfu Liepu un kino režisoru Uģi Olti, kurš startēja ar filmu „RadiRaidi”.  Festivālā "Patriarha rudens" šogad studentu darbus vērtēja divas žūrijas – skatuves mākslas un audiovizuālās mākslas. Skatuves mākslas žūrijas sastāvā bija Latvijas Nacionālā teātra valdes loceklis Māris Vītols, "Dirty Deal Teatro" direktore Anna Sīle, teātra režisors un pedagogs Juris Jonelis, kā arī festivāla patronese Karina Pētersone. Ralfs Liepa atzinību izpelnījās par divām izrādēm: Pētera Pētersona "Mirdzošais un tumši zilais" un Vitolda Gombroviča "Ivonna, Burgundijas princese". Ralfs Liepa saņēma petrolejas lampu no Pētera Pētersona kolekcijas. Audiovizuālās mākslas žūrijas sastāvā darbojās kinorežisore un scenāriste Marta Elīna Martinsone, Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, operators Valdis Celmiņš un kinoproducents un režisors Gints Grūbe. Uģa Oltes "RadiRaidi" saņēma atzinību kā par mācību darbs, kurš ieguvis filmas potenciālu. -- Daļu no festivāla “Patriarha rudens” programmā iekļautajiem darbiem būs iespējams vēlreiz noskatīties un piedzīvot 13.–15. oktobrī festivāla satelītpasākumos Gulbenes novada kultūras centrā un Stāmerienas pilī.

Kultūras rondo tiekamies ar rakstnieci un ilustratori Aneti Meleci. Daudzi viņu pazīst kā starptautiski atzinīgi novērtētā "Kioska" autori, bet pašlaik Siguldā skatāma viņas pirmā retrospektīvā izstāde "Anetes kiosks: stāsti, grāmatas, ilustrācijas un citas lietas". Anete tikko piedalījusies arī pirmajā Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālā. Anetes mājaslapā internetā var lasīt, ka viņa ir ļoti aizņemta brīvmāksliniece, kurai padomā ir vairāki stāsti, kas vēl nav pārvērtušies grāmatā. "Viens ir tāds, kas jau stāv uzgaidāmajā telpā un mīņājas, kad beidzot ķeršos klāt, jo ir jau iesākts," atklāj Anete Melece. "Tas ir komikss, kuru iesāku jau pirms diviem gadiem zīmēt, bet tad "miedziņš" [Pazudušais miedziņš] iespraucās, pagrūda to malā. Tas ir stāsts "Kosmoss klausās" par vienu biroju, kur visiem darbiniekiem ir zvaigžņveidīgas galvas un viņi visas vēlmes, viss, ko mēs uz Zemes ievēlamies, nonāk viņu e-pastā. Tad tas tiek izdalīts birojā un tur ir darbinieki, kas palīdz īstenot mūsu vēlmes." Šo ir plāniņš zīmēt nākamgad, vēl ir arī citi stāsti, kas, cerams, būs. 

Valmierā pilsētvidē atklāta izstāde „Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm”, kurā astoņi Latvijas mākslinieki mijiedarbojušies ar Māra Bišofa daiļradi un radījuši paši savus darbus. Darbi skatāmi Valmieras pilsētvidē no ēku sienām, parkiem un jumtiem līdz veikalu plauktiem un avīžu slejām. Izstāde raisa polemiku un jau tagad norit diskusijas gan valmieriešu vidū, gan starp pašiem māksliniekiem. Izstādes centrālā ass ir Māris Bišofs, mākslinieks un ilustrators, kura īpašo rokrakstu pazīst ļoti daudzi. Dzimis Rūjienā, dzīvojis un strādājis daudzviet pasaulē, bet jau 20 gadus mīt Latvijā. Ir izdotas vairākas Māra Bišofa darbu grāmatas, kā arī notikušas daudzas personālizstādes. Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja un viena no izstādes „Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm” kuratorem, atklāj, ka notikums saistīts ar programmu, ko Valmiera izstrādāja, lai pretendētu uz Eiropas Kultūras galvaspilsētas titulu. Titulu gan neieguva, bet dažus projektus nolēma aizstenot. Piedāvājums iekrita auglīgā augsnē. Dažas dienas pirms izstādes atklāšanas Valmierā tiekos ar Ēriku Boži, tobrīd instalācijas vēl top darbnīcā, bet jau ilgu laiku Ēriks seko Bišofa daiļradei. Tikšanās reizē Ēriks telefonā rāda, kas no sadzīves priekšmetiem būs arkas pildījumā – gan spilgti oranža veļasmašīna, veikala svari, skaitīkļi, gan frizētavas matu žāvētājs, gan citi nesenās pagātnes priekšmeti. Darbs būšot negants, ja salīdzina ar Liepājas „Vēja paviljonu”. Protams, tagad arku var redzēt Valmierā, Jāņparkā. Otra instalācija, objekts – situācija, radīta un atrodas Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas pamestajā baseinā. Ērika fotogrāfijās redzu klavieres, kas atraktīvā veidā karāsies virs baseina pie pašas tramplīna malas, bet baseinā izkārtotas dzīvokļa mēbeles.   Vairākus māksliniekus, ko kuratores Solvita Krese un Māra Žeikare aicinājušas piedalīties, saista tas, ka viņi strādā ar zīmējumu līdzīgi kā Bišofs. Izstāde pilsētvidē atklāta nesen, taču jau tagad raisījusi diskusiju un pat polemiku, atklāj Solvita Krese. Spraiga viedokļu apmaiņa izvērtusies arī starp pašiem māksliniekiem Māri Bišofu un Ingrīdu Pičukāni. Izstādes pilsētvidē apmeklētājiem Valmierā topošā laikmetīgās mākslas telpa "Kurtuve"kļuvusi par izstādes informācijas centru, kur iespēja aplūkot Māra Bišofa oriģināldarbus, kā arī saņemt izstādes karti un uzzināt vairāk par izstādes norisi. Līdz 10. novembrim izstāde „Pretrunu pilns zīmējums ar gaišredzības iezīmēm” apskatāma Valmieras pilsētvidē – no ēku sienām un jumtiem līdz pat veikalu plauktiem.

Šodien, 12. oktobrī, sākas Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF), kas šogad atzīmē desmito gadadienu. Savukārt amerikāņu autorkino grandam Džimam Džārmušam šogad aprit 70. Atzīmējot abas apaļās jubilejas, kinofestivāla veidotāji programmā iekļāvuši atsevišķu Džārmuša retrospekciju, dodot iespēju uz lielā ekrāna noskatīties četrus no spēcīgākajiem Džārmuša kinodarbiem. Kas ir Džims Džārmušs un kāpēc jums varētu būt interesanti viņu iepazīt tuvāk? Kad 2021.gadā ASV grāmatnīcu plauktos nonāca pazīstamā kinorežisora Džima Džārmuša kolāžu grāmata, daudzi bija pārsteigti par šādu viņa radošo pusi. Zināms, ka viņš uzņem filmas, raksta scenārijus un dzeju, komponē, bet izrādījās, ka gadiem ilgi viņa aizraušanās bijusi arī kolāžu veidošana no avīžu izgriezumiem. Pirms gada publiskā sarunā ar rakstnieku Džonatanu Eimsu Čikāgas Humanitāro zinātņu festivālā Džārmušs teica, ka šīs kolāžas viņam ir veids, kā pabūt klusumā un mierā ar sevi. Bet tikai nesen viņš sapratis, ka patiesībā visu savu radošo dzīvi strādā pēc kolāžas principa. „Es to īsti nebiju aptvēris līdz brīdim, kad iznāca mana kolāžu grāmata un man vajadzēja sniegt dažas intervijas. Domāju: velns, ko lai saka, nevaru izdomāt… Un tad es sapratu, ka patiesībā taču visā savā radošajā darbā izmantoju šo pašu kolāžas metodi. Kad taisu filmas, es vienmēr pats rakstu scenāriju. Ilgāku laiku vācu idejas, vienmēr nēsāju līdzi blociņu un pierakstu dažādas domas vai atgadījumus. Un, kad esmu gatavs ķerties pie scenārija, es lieku šīs idejas kopā kā tādā kolāžā. Un tās pašas izveido attēlu. Arī, kad filmēju, - un es zinu, ka visi režisori tā nedara, bet man tā patīk – es vienkārši vācu materiālu, no kā veidosim filmu. Jo pati filma reāli top montāžas telpā. Un tas kļūst par ļoti līdzīgu procesu – es vācu lietas kopā un ļauju tām izveidot stāstu. Es vienkārši uzmanīgi ieklausos tajā, ko esmu savācis – un tas attiecas tiklab uz kolāžu veidošanu, kā uz scenāriju rakstīšanu, filmēšanu un mūzikas rakstīšanu.” Džārmuša īpatnās, reizēm lēnās un apcerīgās filmas nav masu kino produkts, taču ir augstu vērtētas kino kritiķu vidū, izceļot Džārmuša pašironiju, spilgtos tipāžus, atmosfēru un režisora allaž klātesošo pašironiju, kas caurauž arī jau pieminēto interviju Čikāgā. Izrādās, ka Džims Džārmušs nekad neskatās pats savas filmas, kad ir tās pabeidzis un nodevis skatītājiem. Jo gluži vienkārši nevarot no tām vairs neko iegūt. Citu filmas gan viņš skatoties daudz – vismaz divas dienā, ja ir iespēja. Bet nejautājiet viņam, ko viņš domājis ar kādu konkrētu ainu kādā savā filmā. Džims Džārmušs savulaik studējis Ņujorkas universitātes Tiša mākslas skolā Manhetenā. Vairākas desmitgades vēlāk tur mācījās arī latviešu režisors Matīss Kaža, kurš studiju laikā saticis Džarmušu klātienē un daudz skatījies viņa kino. Matīsa Kažas pirmā pieredze ar Džārmuša kino gan neesot bijusi no veiksmīgajām. Trīspadsmit gados ar tēti aizgājis uz Džārmuša filmu „Kontroles robežas”, ko šodien atceras kā „krācēju seansu” – filmas lēnums iemidzinājis ne vienu vien skatītāju. Vēlāk Kaža devis Džārmušam vēl vienu iespēju, noskatoties viņa agrīnās filmas un iepazīstot viņu kā vienu no interesantākajiem amerikāņu neatkarīgā kino režisoriem. Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā varēs redzēt četru Džārmuša filmu izlasi: viņa pirmo lielo kinodarbu, 1984.gada „Dīvaināk nekā paradīzē”, kas iekļauta ASV Nacionālajā filmu reģistrā jeb „kino kanonā”; 1995.gada vesternu „Mironis”, 1999.gada filmu „Spoku suns. Samuraja ceļš”, kā arī 2003.gada hitu „Kafija un cigaretes”. Kinorežisors Matīss Kaža tās uzskata par spēcīgākajiem Džārmuša kinodarbiem, kam viņš pievienotu arī „Noslēpumu vilciens” un „Nakts uz zemes”. Džārmuša filmas Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā būs skatāmas šajā un nākamajā nedēļas nogalē. Starp citu, ar vairāku kinodarbu parādi šai festivālā apaļā jubilejā tiks godināts vēl viens režisors – zviedrs Rojs Andersons, kuram šogad aprit 80.

Valmieras drāmas teātrī tapis viens no galvenajiem jaunās sezonas iestudējumiem – Raiņa traģēdija „Jāzeps un viņa brāļi”. Režisore Inese Mičule Jāzepa lomai uzrunājusi divus aktierus Akselu Aizkalnu un Mārtiņu Meieru. Jauno aktieru klātesamība un lielais aktieru ansamblis rosinājis veidot baletisku telpu, piebilst scenogrāfs Reinis Dzudzilo un vizuālā māksliniece Krista Dzudzilo. Režisorei Inesei Mičulei  doma iestudēt Raiņa traģēdiju „Jāzeps un viņa brāļi” radusies 2020.gadā, atlicis gaidīt, kad jaunais Valmieras aktieru kurss beigs studijas, savukārt teātra rekonstrukcija iestudēšanas termiņu vēl pabīdījusi.  Protams, izrādes stāsts ir par Jāzepa ceļu. Mārtiņš Meiers ir viens no Jāzepa lomas atveidotājiem, un atzīst, ka šī ir vissarežģītākā loma viņa aktiera pieredzē. Otrs Jāzepa lomas atveidotājs ir Valmieras kursa aktieris Aksels Aizkalns. Izrādes kopējais tēls sākas no sajūtas, atklāj režisore, un sajūta ved pie izvēlēm. Sapratusi, ka vajadzīgi telpas mākslinieki, kas ir laikmetīgi. Un izrādes vizuālā interpretācija nodota Reiņa un Kristas Dzudzilo ziņā, kas radījuši askētisku tumšu peldbaseina telpu ar skaitļiem uz sienas. Režisore aicinājusi radošajā komandā komponistu Rihardu Zaļupi, iestudējuma tapšanai tikpat svarīgi  bijuši arī gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš un horeogrāfe Linda Mīļā. Un kā jau vairakkārt uzsvērts, iestudējumā piedalās liels aktieru ansamblis. Izrādes nelielajā programmā atradīsit informāciju gan par traģēdijas „Jāzeps un viņa brāļi” sacerēšanas gaitu, par apstākļiem, kāpēc Rainim tā tapusi tik ilgi un mokoši. Vēl radošās komandas ceļa vārdi, un tālāk jau viss katra skatītāja paša ziņā. Tuvākās „Jāzeps un viņa brāļi” izrādes Valmieras drāmas teātra spēles telpā „Kurtuve” notiks 22. un 24.oktobrī. 

Kas notiek, ja uz skatuves satiekas mūziķis un zinātnieks? Par ko rodas saruna un kas tiek interpretēts - Kultūras rondo pārrunājam ar diviem Mārčiem Auziņiem - ģitāristu Mārci Auziņu un fiziķi Mārci Auziņu, kuri satikušies sarunā "Flirts ar citādo". Ideja pieder ģitāristam Mārcim Auziņam, bet zinātnieks Mārcis Auziņš šādam „flirtam” nav bijis ilgi jāpierunā.

Šovakar, 10. oktobrī, Jelgavas kultūras namā notiks deju skolas "Dzirnas" vadītāja un horeogrāfa Agra Daņiļeviča jubilejas autorkoncerts "Manas tautas dejas". Siguldas Devonā koncerts notiks 13.oktobrī, koncertzālē "Gors" - 14.oktobrī, Liepājas Olimpiskā centra Rožu zālē - 21.oktobrī, VEF Kultūras pilī - 28.oktobrī. Pirms koncerttūres Kultūras rondo tiekamies ar Agri Daņiļeviču. Deju koncertos ir iekļautas dejas, ko horeogrāfs ir radījis dažādiem kolektīviem laikā no 1981.gada līdz šodienai. Koncertos būs skatāmas arī ļoti jaunas horeogrāfijas un pat pirmuzvedumi. Koncertos piedalīsies tautas deju ansamblis "Lielupe" no Jelgavas, jauniešu deju kolektīvi "Sadancis" no Valmieras un "Vizbulīte" no Siguldas, tautas deju ansambļi "Katvari" no Limbažiem un "Banga" no Liepājas, kā arī vidējās paaudzes deju kolektīvs "Dziga" no Rēzeknes. Tāpat koncertos piedalīsies deju skola "Dzirnas", vidējās paaudzes deju kolektīvs "Dzirnu Senči", jauniešu deju kolektīvs "Bramaņi", kā arī tautas deju ansambļi "Vektors", "Ačkups" un "Rotaļa" no Rīgas.

Pēc trīs gadu piespiedu pauzes šajās dienās Rīgā atkal notiek radošo industriju forums “Kultūra. Industrija. Tehnoloģija”, kas vienkopus pulcē vairākus simtus nozares profesionāļu un studentu. Tā ir iespēja diskusijām un pieredzes apmaiņai gan par jaunākajām tehnoloģijām kultūras un izklaides industrijā, gan – kā tām nekļūt par pašmērķi radošajā procesā.

Kultūras rondo ceļvedi starptautiskajam kino festivālam Rīga IFF veidojam kopā ar festivāla radošo direktori Sonoru Broku un kino kritiķi Dārtu Ceriņu. Desmitais Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF) norisināsies no 12. līdz 22. oktobrim. Atklāšanas vakaram izraudzīta filma "Neredzamā cīņa" – "igauņu atturībā un bezkaunīgā drosmē uzlādētu kungfu komēdija". "Filmu par homo soveticus sašķelto esību un popkultūras spēju izglābt nebrīva cilvēka dvēseli režisējis godalgotais un izteiksmē allaž mainīgais igauņu režisors Rainers Sarnets," norāda festivāla rīkotāji. Jau ierasti festivāls tiek atklāts ar kādu Latvijā veidotu filmu, tomēr pirmo reizi Riga IFF pastāvēšanā šāds gods atvēlēts žanra kino. Šī gada atklāšanai izraudzītā darba veidošanā piedalījusies Latvijas studija "White Picture" (kopražojums ar Igaunijas, Grieķijas un Somijas studijām), savukārt lielākā daļa tās uzņemšanas notikusi Latvijas pilsētās – Rīgā, Liepājā un Straupē –, kā arī aktieru ansamblī sastopami vairāki vietējo aktieru vārdi.

Pasaules diktāts latviešu valodā šogad norisināsies sestdienā, 14. oktobrī, pulksten 12.15. Šī būs jau devītā diktāta norises reize. Kultūras rondo par diktāta norisi stāsta viens no tā organizatoriem - Toms Sadovskis. Šogad tekstu diktātam radījis rakstnieks Māris Bērziņš, savukārt Rīgā – Gaismas pilī – to diktēs Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska. Diktāts tiks translēts tiešajā ēterā Latvijas Radio, Latvijas Televīzijā un portālā LSM.lv. Klātienes rakstīšanas vietas izziņos turpmākajās nedēļās. Šogad ir sākusies sadarbība ar Latvijas Neredzīgo biedrību un Latvijas Nedzirdīgo savienību, lai sniegtu iespēju neredzīgiem, vājredzīgiem, nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem cilvēkiem izmēģināt savas spējas diktāta rakstīšanā. Lai piedalītos diktāta rakstīšanā klātienē, iepriekš ir jāreģistrējas vietnē www.raksti.org, kur varēs izvēlēties vienu no 16 rakstīšanas vietām 11 Latvijas pilsētās. Šogad klātienē diktāts norisināsies Rīgā, Bauskā, Cēsīs, Daugavpilī, Jelgavā, Jēkabpilī, Jūrmalā, Liepājā, Rēzeknē, Valmierā un Ventspilī. Reģistrēties dalībai klātienē būs iespējams līdz 12. oktobra vakaram. Savukārt tie, kuri nebūs paspējuši laikus reģistrēties, to varēs izdarīt norises vietā neilgi pirms diktāta sākuma, taču jāņem vērā, ka tas būs iespējams vien tad, ja būs brīvas vietas, tādēļ organizatori iesaka laikus reģistrēties mājaslapā. Diktātu būs iespēja rakstīt arī attālināti, šai dalības formai nav nepieciešams iepriekš speciāli pieteikties, taču ir nepieciešams izveidot lietotāja kontu vietnē "raksti.org". Nesen arī aizvadīta tiešsaistes lekcija "Biežāk pieļautās kļūdas latviešu valodā", ko vadīja filoloģe, tulkotāja, SIA “Skrivanek Baltic” un Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja un diktāta teicamniece Lāsma Sirmule. Lekcijas ieraksts būs pieejams vietnē "raksti.org" un diktāta Facebook kontā. 14. oktobrī pārbaudīt savas zināšanas un prasmes latgaliešu rakstu valodā aicinās arī septītais diktāts latgaliešu valodā. Diktāts skanēs Latvijas Radio 1 ēterā raidījumā “Kolnasāta” sestdienas vakarā plkst. 18.20, kā arī video formātā būs skatāms sabiedrisko mediju portālā "LSM.lv" un latgaliešu kultūras ziņu portālā "lakuga.lv". Tāpat šoreiz diktātu varēs rakstīt klātienes pasākumā Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē. Šī gada diktātā aktrise Katrīna Griga lasīs speciāli diktātam tapušu literātes un žurnālistes Lauras Melnes tekstu. Diktātu organizē Latvijas Radio Latgales multimediju studija, latgaliešu kultūras kustība “Volūda” un portāls "lakuga.lv".

Pasniegtas Latvijas Arhitektūras gada balvas. Lielā balva piešķirta Dailes teātra priekšlaukumam, Gada balva - Koka biroju ēkai Lizumā. Tās abas saņem SIA "MADE arhitekti". Kultūras rondo tiekamies ar „MADE arhitekti” pārstāvjiem Lindu Krūmiņu un Miķeli Putrāmu un "MUUD arhitektiem" Dinu Vecānu un Juriju Kostirko. Gada balva piešķirta arī SIA "Mood" par interjera risinājumu Brīvības ielā 68, kas garāmgājējiem atklāj  farmaceita ikdienu, jo ikviens to var vērot piecos lielos skatlogos. Starptautiskās žūrijas īpašā atzinība – arhitektu birojam "Sudraba arhitektūra" par risinājumu Valmieras "Kurtuvei", kas ir bijusī Valmieras katlu māja, kas pārveidota par pagaidu telpām Valmieras teātrim. Fināla žūrijas balva jeb Latvijas Arhitektūras gada balva 2023 saņēma arī "MUUD arhitekti" Dins Vecāns un Jurijs Kostirko – Zāļu pagatavošanas nodaļas pieci lielie skatlogi Brīvības ielā.  

Kas veido Kuldīgas īpašo tēlu? Kāds bijis ceļš līdz nokļūšanai UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā? Kultūras rondo devās uz Kuldīgu, lai uzklausītu cilvēkus, kuri aktīvi iesaistījušies vecpilsētas saglabāšanā un atjaunošanā. Atkal ir nopietns iemesls aizbraukt uz Kuldīgu, jo 2023. gada  17. septembrī tika  paziņots, ka Kuldīgas vecpilsēta iekļauta UNESCO pasaules  kultūras mantojuma sarakstā. Tāpat kā arhitektūras doktore un Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vadītāja Jana Jākobsone, arī citi kuldīdznieki atzīst, ka UNESCO zīme ir tikai tāda kvalitātes, iespēju un pienākumu zīme, kā piespraude pie Kuldīgas vecpilsētas mēteļa. Un karogs pilsētas centrā tagad ļaus arī garām skrienošam skolniekam ar saldējumu rokās pajautāt, ko tad šis karogs nozīmē. Un 7. oktobrī, kad skan raidījums, notiekot Hercoga Jēkaba gadatirgum un katram vecpilsētas iedzīvotājam saņemot īpašu pateicību par to, ka viņš dzīvo un piedalās Kuldīgas vecpilsētā, iespējams, turpināsies šī labā kaimiņu ķēde. Ja jau kaimiņš sava nama durvis un logus ir restaurējis, varbūt es ar varu… Ja ir iespēja savu pagalmu atvērt tūristu acīm vai  uzlikt tādu žogu, kā bijis agrāk un norobežot savu privāto telpu, tad ir vērts par to padomāt. Pilsētai ir jābūt dzīvai un līdzsvarotai. Ar mierinošu satiksmi, ar Kuldīgai raksturīgiem augiem, krāsām, sarkanajiem kārniņu jumtiem, bruģi. Kultūras rondo veidotāja Ingvilda Strautmane uz Kuldīgu brauca pirmdienā, kad tūristu mazāk, kad pa Alekšupīti neviens nebrida, bet bija patīkami sastapt cilvēkus, kuriem patīk te dzīvot un kuri atgriežas pēc vairākiem Rīgas gadiem. Par Kuldīgu stāsta un Kuldīgu izrāda Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldes vadītāja, arhitektūras doktore Jana Jākobsone, Kuldīgas novada pašvaldības pārstāve Ilze Meirupska, restaurators, Kuldīgas vecpilsētas iedzīvotājs Artis Rozītis, Kuldīgas novada muzeja pētnieks Pēteris Pabērzs, kā arī pirmdienā pilsētas ielās sataptie kuldīdznieki.

Pasaulē nav daudz valstu, kur porcelāna tradīcijas būtu senākas par 17.gadsimtu. Koreja ir viena no tām. Par porcelāna dzimteni, protams, uzskata Ķīnu, taču arī Korejā ir ļoti senas un daudzveidīgas keramikas tradīcijas, un mūsdienās to uzskata par vienu no keramikas mākslas smagsvariem. Klātienē iepazīt Korejas mūsdienu keramikas daudzveidību pašlaik var arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, kur durvis vērusi pirmā Korejas keramikas izstāde Baltijas reģionā. Korejas laikmetīgās keramikas izstāde „Pašterapija” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāma līdz 2024.gada 14.janvārim. To papildinās plaša publiskā programma – būs pastaigas izstādē ar ekspertiem, bērnu un senioru pasākumi, kā arī pašmāju keramiķu viesošanās muzejā.

Ar “Latvijas koncerti” programmu direktoru un Andreja Žagara Kultūras attīstības fonda valdes locekli Arturu Maskatu Kultūras rondo pārrunājam aktualitātes nozarē, kā arī gaidāmā "Rudens kamermūzikas festivāla" un koncerta "Draugi – Andrejam Žagaram" programmas.    Andrejs Žagars šogad svinētu 65. gadu jubileju. Savukārt koncerts "Draugi – Andrejam Žagaram" norisināsies jau piekto reizi. Šoreiz programmā iekļauts Džuzepes Verdi "Rekviēms" – monumentāls garīgās vokāli instrumentālās mūzikas skaņdarbs, kurā komponists ielicis visu savu ģeniālā melodiķa un lielu muzikālo formu dramaturģijas meistara talantu. Atskaņojumā piedalīsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, solisti un Valsts Akadēmiskā koris "Latvija". Pie diriģenta pults – maestro Andris Poga. Savukārt ikgadējais "Rudens kamermūzikas festivāls"šogad norisināsies no 8. līdz 14. oktobrim. Atklāšanas koncertā 8. oktobrī “Lielajā ģildē” uzstāsies viens no pasaulē atzītākajiem stīgu kvartetiem - “Quatuor Ébène”.

„Visi skaitās” ir norvēģu autores un mākslinieces Kristinas Rūšiftes lielu popularitāti guvusi bilžu grāmata, kas  Latvijā izdevniecībā „Liels un mazs” iznāca 2020.gadā. Un to noteikti var uzskatīt par lasītprieku raisošu darbu. Šovasar, iedvesmojoties no Kristinas Rūšiftes grāmatas, Valmieras vasaras teātra festivālam horeogrāfe un režisore Kristīne Brīniņa veidoja skaitāmu un skatāmu mudžizrādi visai ģimenei ar tādu pašu nosaukumu kā grāmatai -„Visi skaitās”. Šonedēļ Kristīna Rūšifte ir Latvijā un pirms Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāla arī mums iespēja satikt grāmatas autori. Mirklis no mēģinājuma šovasar, kad Kristīne Brīniņa Valmieras vasaras teātra festivālā veidoja izrādi „Visi skaitās”, un es biju lieciniece mudžizrādes tapšanā vienā no Valmieras daudzdzīvokļu namu pagalmiem: Kristīne Brīniņa bija iedvesmojusies no Rūšiftes grāmatas, jo 2020.gadā bērnu grāmatu  izdevniecība „Liels un mazs” Jolantas Pētersones tulkojumā no norvēģu valodas izdeva bilžu grāmatu „Visi skaitās”. Grāmata Norvēģijā izdevniecībā Magikon Forlag tika izdota 2018.gadā un kopš tā laika   guvusi lielu starptautisku atzinību, grāmata jau tulkota vairāk nekā 30 dažādās valodās. Dažas dienas pirms Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāla tiekos ar norvēģu autori un ilustratori Kristinu Rūšifti.

Lasītprieks un literatūras dažādība – jaunus tiltus pie gados jaunā lasītāja atklās pirmais Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāls. Kādā veidā uzrunāt lasītāju un viņa ģimeni, Kultūras rondo saruna ar rakstnieci Luīzi Pastori, ilustratori Rūtu Briedi un grāmatu blogeri Aiju Bremšmiti.

Ir reizes, kad realitāte ir tik baisa, ka tā jāpārvērš mākslas darbā, lai cilvēki apstātos un ieklausītos. Par to savā profesionālajā pieredzē pārliecinājies žurnālists un teātra režisors Hermans Grehs no Maltas. Viņš ir mazās Vidusjūras valsts lielākā laikraksta galvenais redaktors. Un viņš teātra valodā iestudējis stāstu, kas nesenā pagātnē satricināja visu Eiropu. Runa ir par maltiešu pētnieciskās žurnālistes Dafnes Karuanas-Galīcijas brutālo slepkavību, kas izgaismoja daudz neglītu faktu Maltas politikā un biznesa vidē. Šodien, 5. oktobrī, Grehs un vairāki Maltas vadošie aktieri ir Rīgā, lai spēlētu izrādi „Dafne” starptautiskā žurnālistikas konferencē. Tas bija 2017.gada 16.oktobris, kad Maltu un drīz pēc tam arī pārējo Eiropu pāršalca ziņa, ka automašīnā ievietotas bumbas sprādzienā gājusi bojā Maltas pazīstamākā pētnieciskā žurnāliste Dafne Karuana-Galīcija. Savā darbā viņa regulāri izgaismoja Maltas politiķu un biznesmeņu koruptīvās saites. Mazajā Maltā ar pusmiljonu cilvēku Dafni pazina daudzi. Arī žurnālists Hermans Grehs. Hermans Grehs žurnālistikā strādā jau 26 gadus, pēdējos piecus ir Maltas vadošā laikraksta „Times of Malta” galvenais redaktors. Viņš bija viens no žurnālistiem, kas vēlāk izmeklēja Karuanas-Galisijas slepkavību. Bet līdzās darbam Grehs jau daudzus gadus aizraujas ar teātri. Luga par Dafni ir viņa otrais darbs kā dramaturgam. Ideja par lugu tapa divus gadus pēc Dafnes slepkavības, kad žurnālisti un visa Maltas sabiedrība sāka aptvert – ar slepkavību potenciāli saistīti cilvēki ir arī valdības gaiteņos un cenšas to piesegt, lai reālie pasūtītāji netiktu atklāti. Arī iepriekš Grehs iestudējis dokumentālas izrādes – par lidmašīnas spridzināšanu virs Lokerbijas, par Beirūtas ķīlniekiem, par migrāciju, par Maltā joprojām aizliegtajiem abortiem. Ķeroties pie stāsta par Dafnes Karuanas-Galīcijas slepkavību, viņš cilvēkus uzrunāja kā dramaturgs, nevis žurnālists. Un mākslas plīvura aizsegā ļaudis sāka stāstīt tādas lietas, ko nemūžam neuzdrošinātos atklāt Hermanam kā žurnālistam. Praktiski visi teksti izrādē ir dokumentāli, bet tēli, kas tos runā, it kā ir abstrakti – Žurnāliste, Trauksmes cēlājs, Likumsargs, Ļaunais. Režisors Hermans Grehs uzskata – žurnālisti Dafni Karuanu-Galīciju nenogalināja viens cilvēks, viņu nogalināja sistēma. Sešus gadus pēc slepkavības aiz restēm ir tikai tiešie izpildītāji, bet ticamāko slepkavības pasūtītāju varētu sākt tiesāt vien nākamgad. Tikmēr Grehs ar aktieriem turpina stāstīt šo stāstu skatuves valodā, liekot uz pusotru stundu nolikt malā telefonu ar neskaitāmajiem ziņu virsrakstiem un vienu no šīm ziņām izlasīt kārtīgi, šoreiz teātra valodā.  

5.oktobrī Latvijas Nacionālajā operā sezonas pirmais jauniestudējums – Džuzepes Verdi opera „Dons Karloss”. Vācu režisora Klausa Gūta aizvadītās sezonas iestudējums, ar Etjēna Plisa scenogrāfiju un Petras Reinhartes kostīmiem ir kopražojums ar Neapoles "Teatro San Carlo". Latvijas Nacionālajā operā muzikālais vadītājs būs franču diriģents Frederiks Šaslēns.  Ciklā „Sarunas pirms pirmizrādēm” bija iespēja uzklausīt iestudējuma radošo komandu un dzirdēt Mikus Čežes audiovizuālu lekciju. Latvijas Nacionālās operas izglītojošo pasākumu cikls „Sarunas pirms pirmizrādēm”, kurā ieskats Džuzepes Verdi operas „Dons Karloss” jauniestudējumā,  šoreiz, manuprāt, pulcēja īpaši daudz klausītāju. Un ne velti. Režisors Klauss Gūts ir viens no savas paaudzes atzītākajiem režisoriem, daudzu operas balvu ieguvējs, tai skaitā 2023.gadā saņemta "Oper!" balva kategorijā "Labākais režisors". Pie viņa režijas sasniegumiem ietilpst arī augstu novērtētais „Dona Karlosa” iestudējums, atklājot Neapoles "Teatro San Carlo" 2022./23. gada sezonu. Vakara vadītāja Liene Jakovļeva, bet raitu tulkojumu saziņā ar viesmāksliniekiem nodrošināja Astra Irmeja-Šēfere. Rīgā režisors ieradās tikai šo pirmdien, īsi pirms tikšanās ar skatītājiem „Sarunās pirms pirmizrādēm” un uzsvēra, ka tas nav ierasti, bet bijis īpašs projekts Ņujorkā kopā ar solistu Jonasu Kaufmanu. Tāpēc pateicības vārdi tika veltīti atjaunojuma režisoram Marselam Peršam-Buskainu: Opera „Dons Karloss” piedzīvojusi daudz pārveidojumus, dažādas versijas, Rīgā būs piecu cēlienu versija, kas ir arī muzikālā vadītāja un diriģenta Frederika Šaslēna iemīļotā versija.

"Dvēseles attīrīšanas iekārta" ir komponistes Anna Fišeres jaundarbs, radīts avangarda mūzikas festivālam “Skaņu mežs”. Kultūras nondo saruna ar komponisti Annu Fišeri un festivāla radošo direktoru Rihardu Endriksonu. Komponiste Anna Fišere, mākslinieks Miķelis Fišers un rakstnieks Andris Kalnozols radījuši darbu "Dvēseles attīrīšanas iekārta", kas savu pirmizrādi piedzīvos avangarda mūzikas festivāla "Skaņu mežs" koncertā 8. oktobrī kultūrvietā "Hanzas perons".  "Dvēseles attīrīšanas iekārta" sevī ietver skaņu instalācijas, kinētiskas skulptūras, performanču mākslas, laikmetīgās kompozīcijas un uzveduma elementus, taču tā veidotāji uzsver, ka tas ir definējams citādāk: "Nevis izrāde, nevis kaut kas cits, bet tieši pneimoterapijas kurss!" Pirmie darba aizmetņi radās Annas un Miķeļa Fišeru šogad aizvadītajās meistarklasēs bērniem un jauniešiem Rīgā, Liepājā un Trumsē. Vairāki no Rīgā un Liepājā sastaptajiem bērniem piedalīsies arī šajā pasākumā. Autori uzsver, ka darba radīšanas laikā domājuši par bērniem kā par "vienlīdzīgiem radījumiem", un tas ir paredzēts visdažādāko vecumu klausītājiem. Darbs tiks prezentēts "Skaņu meža" koncertvakarā, kas veltīts projektam "LYRA" - tā sākums būs 13:00, un priekšnesumus sniegs arī norvēģu ģitārists un dziedātājs Stiāns Vesterhuss (Stian Westerhus), afrikāņu-portugāļu deju mūzikas producente Nídia, grieķu eksperimentālā popmūziķe Evita Mandži (Evita Manji), komponists Pēters Ablingers (Peter Ablinger) un perkusioniste Silvija Zitinska (Sylwia Zytynska), kā skaņu mākslinieks Aleksandrs Rishaugs (Alexander Rishaug) un vizuālā māksliniece Ingrīda Bjornali (Ingrid Bjørnaali). Koncerta apmeklējums ir bezmaksas.

Šodien, 3. oktobrī, izcilajam teātra, kino un Radioteātra aktierim Uldim Dumpim aprit apaļi 80. Sveicam! Piedāvājam noklausīties pirmatskaņojumu - mūsu kolēģes Ingvildas Strautmanes sagatavoto raidījumu - tikšanos ar Uldi Dumpi. 2022. gadā ar Uldi Dumpi tikāmies arī sarunā Laikmeta krustpunktā:  

Par Jaunā Eiropas Bauhaus kopienas aktivitātēm un iniciatīvām Kultūras rondo tiekamies ar projekta vadtāju Ievu Ziibarti un kustības "Atgriezies Aizputē" aktīvisti Inesi Tauriņu.

Viņš mūs visus pazīst pēc balsīm, jo ļoti daudz klausās radio – suminājumi šodienas jubilāram aktierim Uldim Dumpim, kurš bija kopā ar mums sarunā Radioteātra studijā, kurā piedalījās Ģirts Jakovļevs, Raimonds Pauls, Arnis Krauze, Māra Jansone, Gundars Āboliņš. Visu sarunu varēs noklausīties Radioteātrī, nelielam ieskatam virāžas ar Limuzīnu, Paula kurpēm, Liliomu un Radio klausīšanās trim fāzēm.

Senioru rīti muzejā, nodarbības senioriem ar mākslas terapeitu, ekskursija ar zīmju valodas tulkojumu, radoša darbnīca cilvēkiem ar uztveres grūtībām – to visu piedāvā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Domājot par kultūras un informācijas pieejamību dažādām sabiedrības grupām, šoreiz būsim liecinieki, kā LNMM norit radošā darbnīca cilvēkiem ar uztveres grūtībām. Tajā iekļauta pastāvīgās ekspozīcijas un aktuālās izstādes „Zaļš un vēl zaļāks” apmeklējums, kam sekos praktiska nodarbība.

Vēsturiskā Tetera nama jeb Stūra mājas tālākais liktenis. Cik mērķtiecīgi ticis risināts jautājums par ēkas izmantošanu pēc neveiksmīgās izsoles 2020. gadā un kāds varētu būt tās saturiskais piepildījums? Situāciju par nama turpmāko ekspluatāciju un izmantošanu komentē Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība. Latvijas okupācijas muzejs saņēmis kārtējo informāciju, ka Tetera nama ekspluatācija tiks apturēta 2024 gada 7. maijā. Runa ir par Stūra māju, kura atrodas Brīvības un Stabu ielas krustojumā. Nams celts pēc Aleksandra Vanaga projekta pagājušā gadsimta sakumā (1912.gadā) un ir nacionālā romantisma un jūgendstila apvienojuma paraugs. "Mēs esam nomnieki ar līgumu Zemes grāmatā līdz 2050. gadam. Latvijas Okupācijas muzejs strādās pie jebkuras valdības, pie jebkura īpašnieka, tikai dodiet šo iespēju elementārā līmenī. Es nemaz nesaku, ka namā nav apkures un mani darbinieki ziemas laikā ir neapkurinātās telpās. Mums ir tikai viena ofisa telpa, kur mūsu gidi sasildās pēc tūrēm," sarunā norāda Solvita Vība. "Arī apmeklētāji saka: kā jūs te varat strādāt, nerunājot par aukstumu, arī par saturu. Mēs strādāsim pie jebkuriem apstākļiem, tikai atļaujiet tādā minimālā līmenī un visu laiku nebiedējiet ar nama slēgšanu. Ja nebūs citas likstas, strādājam līdz 7. maijam. Ir pasākumi, notikumi. No vienas puses aicinātu visus, kas nav bijuši, nākt un skātīties, ja nu pēkšņi 7. maijs ir pēdējā darba diena." Solvita Vība sarnā atzīs, ka noteikti vēl cīnīsies par ēku, jo ir optimiste, bet arī atzīst, ka ir grūti visu laiku dzīvot uz kampaņām un darīt darbus, kas varbūt būtu jādara citiem. Tomēr atzīst,ka šo cīņu vēl neesam zaudējuši.  

Projekts „Vairāk gaismas” šovasar noslēdzās Eduarda Veidenbauma memoriālā muzejā „Kalāči”. Projekts, par kuru runā, kā veiksmīgu pavērsienu, kā muzeji var paplašināt savu darbības lauku. Šaja gadījumā runājot par jauniešu mentālo veselību, iepazīstinot viņus ar Eduarda Veidenbauma dzimtu. Atvērtāks, zaļāks, drošāks un empātiskāks muzejs un bibliotēka. Kāda ir muzeju un bibliotēku prakse, iesaistoties aktuālu, sabiedrībai būtisku jautājumu risināšanā. Zaļā muzeja koncepts. Ko muzejam nozīmē ilgtspējas prakse un kā projektos iesaistās nevalstiskās organizācijas? Kultūras rondo ar savām pārdomām dalās nozare iesaistītie cilvēki: Inga Surgunte, Inese Vaivare, Emīls Rotgalvis un Kaspars Vanags. 27. septembrī notika konference “Ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšana muzejos un bibliotēkās II”, kuru rīkoja Latvijas Muzeju biedrība, Latvijas Bibliotekāru biedrība un UNESCO Latvijas Nacionālā komisija. Konferences mērķis bija stiprināt muzejus un bibliotēkas kā kopienu centrus, kur sadarbība, pieejamība un dažādu aktivitāšu īstenošana norit, izmantojot kultūras mantojumu un skatoties caur ilgtspējīgas attīstības mērķu prizmu ne tikai lokālā, bet arī plašākā mērogā. Konferences aplūkoja jau esošās, kā arī meklēja jaunas pieejas ilgtspējīgas attīstības mērķu lokalizēšanā, izmantojot kultūru un tās potenciālu. Par to, kas ir muzejs un kā paplašinās tā darbības lauks, runāja arī Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolā, uzsverot, ka muzejiem ir jātveras arī sabiedrībai aktuāliem jautājumiem. Varam paklausīties kā to komentēja Lietuvas Nacionālā muzeja direktore Rūta Kačkūte un Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūta vadītājs Martins Andrellers. Turpinot par kultūras un informācijas pieejamību dažādām sabiedrības grupām, dosimies uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kur šonedēļ notika radoša darbnīca cilvēkiem ar uztveres grūtībām. Tajā iekļauta pastāvīgās ekspozīcijas un aktuālās izstādes „Zaļš un vēl zaļāks” apmeklējums, kam seko praktiska nodarbība. -- Inga Surgunte ir UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras sektora vadītāja, Latvijas Muzeju biedrības ilgtspējīgas attīstības projektu vadītāja. Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja "Kalāči" projekta „Vairāk gaismas” vadītāja, pievērš uzmanību jauniešu mentālās veselības jautājumiem. Emīls Rotgalvis ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības centra medijpratības projektu koordinators. Inese Vaivare, biedrība “Latvijas Platforma attīstības sadarbībai” (LAPAS) ivadītāja. Kaspars Vanags, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors.

Dzejas dienas, pirmizrādes teātrī un jaunas grāmatas – kādi notikumi šķiet būtiskākie mūsu kolēģiem septembrī? Kultūras rondo analizē Māra Rozenberga, Latvijas Radio 3 "Klasika" žurnāliste un "Kilograms kultūras" žūrijas pārstāve Liene Jakovļeva un Jānis Lācis no Latvijas TV. Dažas mēneša aktualitātes: ir notikusi kultūras ministra maiņa, Nacionālā apvienība ir bijusi pie kultūras vadības stūres 12 gadus, tagad to nomaina „Progresīvie” ar Agnesi Loginu. Sākoties koncertsezonai, orķestru pārstāvji aktualizē algu jautājumu Latvijas profesionālajiem mūziķiem. Ziņas par to, ka slēgs Raiņa un Aspazijas muzeju Kastaņjolā, Šveicē. Un , protams, turbulence Latvijas teātros, jautājumi par labu pārvaldību un labu komunikāciju. Kā arī pirmās pirmizrādes un jautājums – vai tu redzēji „Spēlēju, dancoju” un „Leopoldštati”.

Starptautiskais glezniecības simpozijs “Marks Rotko 2023” Daugavpilī. Mūsu kolēģe Silvija Smagare tikusies ar mākslinieku Kevorku Džordžu Kasabjanu, kurš nāk no Sīrijas un atklāj savu ceļu pie Rotko. Bet Ritums Ivanovs radījis Rotko portretu. 25. septembrī, apritēja 120 gadi, kopš Daugavpilī, toreizējā Dvinskā, pasaulē nāca Markus Rotkovičs, ko labāk pazīstam kā pasaules slaveno mākslinieku – abstraktā ekspresionisma un krāsu lauku gleznošanas aizsācēju – Marku Rotko. Par godu mākslinieka dzimšanas dienai 2005. gada Daugavpilī aizsākās mākslas plenēri, kas nu jau pārauguši par starptautisku glezniecības simpoziju, pulcējot gleznotājus un Rotko daiļrades cienītājus  no visas pasaules. Šogad glezniecības simpozijs notiek jau 19. reizi,  un tajā starptautiskas žūrijas izraudzīti piedalās deviņi mākslinieki no ASV, Itālijas, Austrālijas, Armēnijas, Polijas, Lielbritānijas, Beļģijas un Latvijas. Divu nedēļu garumā mākslinieki dzīvo ārpus ierastās vides: mijiedarbojas, iedvesmojas un rada unikālus darbus, kurus jau rītdien  nodos  skatītāju vērtējumam kopīgā Markam Rotko veltītā Starptautiskā glezniecības izstādē. Daļa no šiem darbiem vēlāk nonāks Marka Rotko muzejā Daugavpilī. 15.septembrī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, kas ar oktobri kļūs par Rotko muzeju, sākās pēc skaita jau 19. Starptautiskais Markam Rotko veltītais glezniecības simpozijs. Tas tradicionāli piesaistīts Marka  Rotko dzimšanas dienai, stāsta Rotko centra pārstāve Zane Melāne. Šogad glezniecības simpozijā piedalās deviņi mākslinieki no dažādām pasaules valstīm, kuri uz divām nedēļām apmetušies Marka Rotko mākslas centrā, lai te radītu savus mākslas darbus, stāsta šī simpozija kurators Aivars Baranovskis. Māksliniekus uz simpozijiem vienmēr izraugās starptautiska žūrija. Atlases žūrija šoreiz izvēlējusies deviņus māksliniekus: Sjū Baieri (Sue Beyer), Austrālija; Kevorku Džordžu Kasabjanu (Kevork George Kassabian), Armēnija; Rūtu Filo (Ruth Philo), Lielbritānija; Zbigņevu Oļšinu (Zbigniew Olszyna), Polija; Annu Tarantino (Ann Tarantino), ASV/Itālija; Ritumu Ivanovu (Latvija); Kristu Autio (Beļģija); Agatu Borovu (Agata Borowa), Polija; Ingunu Liepu (Latvija). Armēniju šajā simpozijā pārstāv Kevorks Džordžs Kasabjans,  mākslinieks ar neparastu un pat sarežģītu dzīves gājumu, kuram aiz muguras ir jau vairāk nekā 80 dzīves gadi. No Rotko gūtās atziņas, un iedvesmojoties no viņa darbiem, Kevorkam Džordžam Kasabjanam arī top vairāki darbi šajā simpozijā Daugavpilī. Būšana citā vidē šis simpozijs ir arī māksliniekiem, kas pārstāv Latviju un arī Daugavpili. Daugavpilietei Ingunai Liepai top lielformāta darbi, par ko māksliniece ir ārkārtīgi priecīga, tā ir iespēja izpausties tehnikā, kāda  viņai ir tuva. Ritums Ivanovs ir no Cēsīm, arī viņam šis plenērs ir iespēja radīt mākslas darbus citā vidē, viens no darbiem būs Rotko abstrakts portrets, atklāj mākslinieks. Katra mākslinieka īpašo rokrakstu, mākslas sajūtu un izpausmes veidu Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā varēs aplūkot jau sakot no 30. septembra. Daļa simpozijā radīto darbu paliks Rotko muzeja kolekcijā un  papildinās tā glezniecības krājumu.

Klajā nācis sērijas "Es esmu…" darbs — Ingunas Daukstes-Silasproģes monogrāfija "Balsis pār jūru" — par latviešu rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku Gunaru Janovski (1916–2000). Kultūras rondo tiekamies ar pētnieci Ingunu Dauksti-Silasproģi un rakstnieku Osvaldu Zebri, kurš sērijā "Es esmu…" rakstīja romānu par Gunaru Janovski "Mežakaija". Vēlīnais debitants un savrupnieks negribētajā trimdā – Gunārs Janovskis, viņam, arī dzīvojot Anglijā, kabatā bija Latvijas pase. Tagad par viņu tapusi gan monogrāfija, gan romāns sērijā "Es esmu..." Par romāna "Mežakaija" Osvalds Zebris stāsta Kultūras rondo. Romāna fragmenti skan arī Radio mazajā lasītavā.  

Vai pēdējā laikā esat skatījušies televīziju un prātojuši, kāpēc dažos kanālos filmu un raidījumu tulkojumus latviešu valodā sākusi ielasīt savāda robotiska balss, kas Kārli Divpadsmito izrunā kā „Kārli iks ī ī”? Tā izklausās mākslīgā intelekta risinājumi, ko kanāli steiguši izmantot saistībā ar izmaiņām likumā, kas stājās spēkā šopavasar. Vai sintētiskas tulkojumu balsis ir TV skatīšanās nākotne un kā šī brīža mākslīgā intelekta balss risinājumus vērtē skatītāji, kanālu pārstāvji un uzraugi? Vai pēdējā laikā esat skatījušies televīziju un prātojuši, kāpēc dažos kanālos filmu un raidījumu tulkojumus latviešu valodā sākusi ielasīt savāda robotiska balss, kas Kārli Divpadsmito izrunā kā „Kārli iks ī ī”? Tā izklausās mākslīgā intelekta risinājumi, ko kanāli steiguši izmantot saistībā ar izmaiņām likumā, kas stājās spēkā šopavasar. Vai sintētiskas tulkojumu balsis ir TV skatīšanās nākotne un kā šī brīža mākslīgā intelekta balss risinājumus vērtē skatītāji, kanālu pārstāvji un uzraugi? Dažādi kanāli, pavisam atšķirīgs saturs, bet viena un tā pati balss, kas bezkaislīgi lasa subtitrus latviešu valodā. Aktrise un daudziem pazīstamā filmu un seriālu balss Zane Burnicka to sauc par „nekārtno puisīti”. Burnicka atceras, kā pirmajā brīdī mēģinājusi saprast, kas to ierunājis. Profesionāls aktieris tas nav, arī neprofesionāls nē… Trenētajai aktrises ausij bijis pavisam savādi apjaust, ka tā nemaz nav cilvēka balss. Ar sāpi par to, kā mākslīgais intelekts vairākos kanālos sabojājis viņas mīļākos seriālus, ietaupot uz jau tā maz apmaksāto ierunātāju rēķina, viņa dalījās sociālajā tīklā „Facebook”. Desmitiem cilvēku komentāros piekrita. Viens no tiem, kas pievienojās Zanes Burnickas „Facebook” paustajam sašutumam, ir režisors un pasniedzējs Pēteris Krilovs, balss un ieskaņošanas kvalitāti nosaucot par „pilnīgu mēslu”. Sarunā ar Latvijas Radio Krilovs saka: tā ir necieņa pret skatītājiem, jo ar šādu robotisku balsi mākslai tiek atņemta būtiska sastāvdaļa – emocijas. Uzņēmums, kas Baltijā pārstāv Zanes Burnickas sarunā pieminēto „Epic Drama” un virkni citu starptautisko kanālu, ir Igaunijā bāzētais „Wide Media”, kura vadītājs Pēteris Remerts labprāt atsaucas sarunai ar Latvijas Radio. „Wide Media” ir viens no uzņēmumiem, kas šogad latviskā skaņu celiņa nodrošināšanai sācis izmantot mākslīgo intelektu. Un iemesls tam ir maijā pieņemtie grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kas televīzijas programmu izplatītājiem liek nodrošināt latviešu valodas audio celiņu programmām, kam līdz šim audio tulkojums bija tikai krievu vai kādā citā valodā, kas nav ES dalībvalsts vai EEZ valstu oficiālā valoda. Līdz maijam aktieru balsīs ierunātu latvisko tulkojumu „Wide Media” piedāvāja piecos no 20 kanāliem, pārējos bija tikai subtitri. Līdz ar likuma grozījumiem nācās pieņemt lēmumu, ko darīt. Laika ieviest jaunās prasības par audio celiņu latviski bija maz, un nelielajā Baltijas tirgū, kur reklāmas ieņēmumi ir pieticīgi un pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā aizliegtajiem Krievijas propagandas kanāliem sarucis arī maksas televīzijas abonentu skaits, mākslīgā intelekta balss bijis vienīgais izdevīgais variants. Otra iespēja būtu atteikties arī no jau iepriekš eksistējušā krievu audio celiņa un atstāt kanālu tikai oriģinālvalodā, skaidro Remerts. Pēc Remerta teiktā, viņa uzņēmuma pārstāvēto kanālu reitingi mākslīgā intelekta balss dēļ nav cietuši. Turklāt daļa skatītāju to neklausās, jo izvēlas skatīties saturu krieviski vai oriģinālvalodā ar subtitriem. Uzņēmums plāno līdz gada beigām paplašināt mākslīgās balss lietojumu vēl uz vairākiem kanāliem, bet Remerts sola, ka aktierus tas neaizvietos. Risinājumu uzlabošanai sola sekot līdzi arī nozares uzraugs – Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome. Kā Latvijas Radio norāda padomes priekšsēdētāja vietniece Aurēlija Ieva Druviete, NEPLP seko līdzi diskusijām par mākslīgā intelekta balsīm ēterā. NEPLP sola gada otrajā pusē veikt visaptverošu monitoringu, kā TV kanāli ievēro jauno likuma normu par skaņu celiņiem latviešu valodā, un pievērsīšot uzmanību arī mākslīgā intelekta risinājumiem. Latviešu valodas kvalitāti varētu vērtēt sadarbībā ar Valsts valodas centru. Lai gan mākslīgā intelekta balsis televīzijas ekrānos ienāk arvien vairāk, augošā satura dēļ aktieriem tekstu ielasīšanā pašlaik darba pietiek. Tikai honorāri palikuši divtūkstošo gadu līmenī, nopūšas Zane Burnicka. Savukārt režisors Pēteris Krilovs nešaubās, ka balss tehnoloģijas attīstīsies ātri un kļūs arvien reālistiskākas, tomēr arī viņš netic to spējai pilnībā aizvie vetot cilvēka balss spējas. TV kanālu pārstāvis Pēteris Remerts no “Wide Media” vērtē, ka ar laiku mākslīgā intelekta balsis latviešu valodā varētu būt tikpat ticamas kā aktieru ierunātās. Tikai grūti pateikt, cik ilgā laikā tas notiks, jo valsts ir maza un valoda – specifiska. Tāpat viņš atzīst, ka aktieriem darbs būs, jo ir tūkstošiem stundu satura, kur joprojām ir nepieciešams aktiera tulkojums.

Jauni vārdi teātrī, kino un dejā: Latvijas Kultūras akadēmijas festivāls "Patriarha rudens" notiek jau 14. reizi. "Pētera Pētersona lampa" un "Zelta  muša" – tās ir tikai divas taustāmas festivāla "Patriarha rudens" relikvijas. Viss pārējais – astoņas dienas dažādās spēles vietās iespēja redzēt topošo teātra, kino un dejas profesionāļu darbus. Kultūras rondo par "Patriarha rudeni" stāsta Latvijas Kultūras akadēmijas prorektors Dāvis Sīmanis, festivāla direktore Kristīne Freiberga un teātra režijas students Rodrigo Struka. No 30. septembra līdz 8. oktobrim norisināsies jau četrpadsmitais Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) skatuves un audiovizuālās mākslas festivāls "Patriarha rudens", kas skatītājiem sniegs plašu LKA bakalaura, maģistrantūras un doktorantūras studentu darbu izlasi. Festivāla galvenie vadmotīvi šajā gadā ir jaunu mākslinieku šaubas un apjukums, kā arī veltījums teātra mākslas personībām-jubilāriem – Pēterim Pētersonam, Rūdolfam Blaumanim, Mārai Ķimelei un Mihailam Gruzdovam. Festivāla radošā komanda deviņās dienās piedāvās daudzveidīgu skatuves, audiovizuālās mākslas un starpdisciplināru darbu programmu: astoņas teātra izrādes, trīs laikmetīgās dejas izrādes, sešu topošo dramaturgu lugu lasījumus, trīs filmu skates, četras meistarklases, diskusijas, sarunas un citus notikumus. Festivāla atklāšana notiks sestdien, 30. septembrī, pulksten 13.00 LKA E.Smiļģa Teātra muzejā. Festivāla programma skatāma šeit.  

Vienpadsmit Latvijas pilsētās no šodienas, 26. septembra, līdz 8.oktobrim notiks starptautiskais īsfilmu festivāls „Manhattan Short”. Tajā iekļautas desmit īsfilmas no septiņām valstīm, kas tiks izrādītas vienā divu stundu un 15 minūšu garā seansā, pēc kura beigām skatītāji varēs nobalsot par savu favorītu un tā kopā ar citu valstu skatītājiem noteikt festivāla uzvarētāju. „Manhattan Short” skates Latvijā rīko kinorežisors Staņislavs Tokalovs. No 28. septembra līdz 8. oktobrim Rīgas kinoteātros "Splendid Palace" un "Ksuns" norisināsies 26. Starptautiskais īsfilmu festivāls "Manhattan Short". Liepājā, Ventspilī, Cēsīs, Valmierā, Jūrmalā, Siguldā, Daugavpilī un citās lielākajās Latvijas pilsētās festivāls norisināsies jau no 28. septembra līdz 8. oktobrim.

143 dalībnieki no 14 valstīm ir pabeiguši darbu pie cietušās Ukrainas pilsētas – Mariupoles – atjaunošanas vīzijas izstrādes. Idejas autori ir arhitekti no Latvijas – Sergejs Ņikiforovs, Egīls Markus un Sidhards Jānis Libers, kuri atzīst, ka Arhitektūras skolu plenērs ir lielisks resurss jaunu ideju radīšanai, lai tādējādi piedāvātu jaunus risinājumus karā nopostīto pilsētu atjaunošanā. Kultūras rondo tiekamies ar Sergeju Ņikiforovu un Egīlu Markus. No 11. līdz 15. septembrim norisinājās Latvijas Arhitektūras skolu plenērs, kas šoreiz koncentrējas uz Ukrainas ostas pilsētu Mariupoli, kurā vairākus mēnešus ilgušā aplenkuma rezultātā nopostīta gandrīz puse no apbūves. Noslēdzoties saspringtajam nedēļu ilgajam darbam ir izdevies iegūt vērtīgas idejas Mariupoles vēsturiskā centra atjaunošanai un iezīmēt kopējo vektoru pilsētas atdzimšanai, uzsverot ka tai ir nākotne, kurā ir vieta arī pagātnei. Ieņemtajā Mariupolē Krievijas karaspēks ir uzsācis vērienīgu Ukrainas “izdzēšanas” kampaņu, ik dienu nojaucot pa kādai no pašu drupās pārvērstajām pilsētas celtnēm, tostarp arī plaši pazīstamo Mariupoles Drāmas teātri. Aizvākto gruvešu vietā okupanti sākuši būvēt jaunu pilsētu, šādā veidā, visticamāk, mēģinot pēc iespējas drīzāk atbrīvoties no pierādījumiem, kas varētu apliecināt agresorvalsts pastrādātos kara noziegumus. Ņemot vērā vēl aizvien notiekošo karadarbību un ievērtējot daudzo studentu interesi par notiekošo, 18. Latvijas Arhitektūras skolu plenērs norisinājās attālināti, izmantojot  tehnoloģiskos rīkus un platformas. desmit darba grupās apvienotie studenti no trīs kontinentiem strādāja dažādās laika joslās, līdz ar to bija iespējams “izstiept” radošajam procesam tik ļoti nepieciešamo laiku un, par spīti lielajam darba apjomam, iekļauties plenēram atvēlētajos termiņos ar kvalitatīvām idejām izpostītās pilsētvides atjaujnošanai. Radošo procesu veicināja domu apmaiņas un radošas diskusijas, kurās plenēra norises gaitā iesaistījās arī eksperti no Latvijas, Honkongas, Amerikas Savienotajām valstīm un Indijas.

Šosezon Daugavpils teātris īpašu uzsvaru liks uz cilvēka dvēseli un psihi, kad viņš nonāk ekstremālos apstākļos. Cilvēcības tēmai būs veltītas vismaz trīs šīs sezonas izrādes, un pirmā no tām ir „Pamiers” , kas  savu pirmizrādi piedzīvos jau 6. oktobrī. "Pamiers" ir ukraiņu dramaturga Alekseja Kuraļeha lugas iestudējums, kas balstīts uz reāliem notikumiem Ukrainas austrumos, kad 2014. gadā pamiera laikā abu karojošo pušu karavīri remontēja karadarbības rezultātā bojātos māju jumtus. Tā ir neizdomāta traģēdija par karā ierautiem cilvēkiem, stāsts par spēju saglabāt cilvēcību necilvēcīgos apstākļos. Izrāde krievu valodā ar tulkojumu latviešu valodā titros. Izrādes režisors ir Māris Korsiets. Bet režisorei Lienai Šmukstei šajā sezonā būs debija Daugavpils teātrī. Šarmantu sieviešu komandā top stāsti par sieviešu likteņiem un viņu dvēseļu dzīlēs klusībā mutuļojošo. „Pie klusiem ūdeņiem” būs režisores Lienas Šmukstes pirmais iestudējums Daugavpils teātrī, un tā pamatā ir latviešu prozas karalienes Regīnas Ezeras stāsti Agneses Rutkēvičas dramatizējumā. Izrāde veidota kā ceļojums pa teātri un četru sieviešu likteņiem, katrai varonei atvēlot savu telpu, kurā dalīties ar savu stāstu par mīlestību, vientulību un sapņiem.

Kultūras rondo grāmatplauktā nonācis Gusta Ābeles debijas garstāsts "Pasaulē mīļākais klusums". Studijā tiekamies ar topošo režisoru, teātra apvienība „Kāpnes” vienu no dibinātajiem Gustu Ābeli. Viņa debijas darbs jau nominēs sabiedrisko mediju balvai "Kilograms kultūras" sadaļā "Starts". Sarunā Gusts Ābele atklāj, ka darbā, kas savā ziņā atspoguļo Covid laiku ir ierakstīja arī savus draugus un to var arī dēvēt par pieaugšanas stāstu. "Neuzskatu, ka var uzrakstīt kaut ko, kas nav par tevi pašu lielākā vai mazākā mērā. Es esmu rakstījis iespaidojoties vai domājot par sevi un saviem draugiem, ķerot novērojumus un prototipus no savas ikdienas. Citādi vēl neesmu iemācījies, nav tik spilgta iztēle, iespējams. Mūsu kopīgais pieaugšanas stāsts, tas, ko es vēlējos pasacīt. Un ka pieaugšana obligāti nenozīmē, ka ir jānotiek kādai izaugsmei uz augšu," atzīst Gusts Ābele. Iedvesmojies no filmas "Sapņotājs" un saviem draugiem, 15 gadu  vecumā dibinājis teātra studiju "Kāpne", piedalījies Nacionālajā romānu rakstīšanas mēnesī. Kļūstot par Kultūras akadēmijas režijas kursa studentu, ir kļuvis arī par savas debijas grāmatas "Pasaulē mīļākais klusums" autoru. Gusts Ābele (2004) ir jauniešu teātra studijas “Kāpnes” dibinātājs, aktieris un galvenais režisors, iestudējis izrādes “Gaidot Bodžanglu”, “Komēta nāk”, “Augšup pa lejupejošām kāpnēm” u. c. Nodarbojas arī ar prozas rakstīšanu, piedalījies literārajā seminārā “Aicinājums” un Prozas lasījumos, veido kultūras blogu “Kalambūrs”. “Pasaulē mīļākais klusums” ir viņa pirmā grāmata. Ilustrācijas tai zīmējusi Aribella Jauja – Gusta domubiedrene, teātra studijas “Kāpnes” līdzdibinātāja, aktrise un māksliniece. Grāmatas fragmentus skaļi lasījis Gundars Āboliņš, tie paglabāti kādai no oktobra Radio mazajām lasītavām.

Iespaidi Viļņas starptautiskajā teātra festivālā "Sirenas".

„Leopoldštates” iestudējums Dailes teātrī un „Arkādija” kā viena Jaunā Rīgās teātra plānotajām atgriešanās izrādēm Lāčplēša ielas namā bija nopietns iemesls, lai sarunātos par un ar seru Tomu Stopardu, slavenāko britu dramaturgu aiz Šekspīra, godalgotu gan teātra, gan kino jomā. Sarunā piedalās aktrises Guna Zariņa un Vita Vārpiņa, teātra zinātniece Guna Zeltiņa un literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs. Attālināti sarunā tikāmies arī ar Tomu Stopardu. Laikā, kad vienā Latvijas Radio studijā notiek saruna par britu dramaturgu seru Tomu Stopardu, tikmēr citā studijā norit saruna ar pašu Tomu Stopardu. Protams, visjaukāk būtu būtu, ka sers Toms Stopards sēdētu pie studijas galda kopā ar citiem sarunas dalībniekiem. Bet Dailes teātra izrāde "Leopoldštate", par kuras lielāko trumpi teātris izspēlēja režisoru Džonu Malkoviču, mums lika domāt par dramaturgu Tomu Stopardu, kurš saņēmis neskaitāmas balvas par saviem darbiem gan dramaturģijā, gan kino. Saruna Kultūras rondo ir īsais kurss un arī emocijas par Tomu Stopardu.  

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra tulkojumu sērijā izdotajiem darbiem pievienojas ukraiņu autores Oksanas Zabužko jaunākā grāmata „Visgarākais ceļojums” Kristapa Vecgrāvja tulkojumā. Grāmatas atklāšanas svētkos tikāmies ar tās autori. Grāmatas atvēršanas svētkos sarunas ritēja galvenokārt angļu valodā, jo ukraiņu rakstnieces Oksanas Zabužko grāmatas „Visgarākais ceļojums” atvēršana bija pulcējusi  starptautisku auditoriju. Lai gūtu ieskatu grāmatas oriģinālajā tekstā un  tulkojumā, nelielu fragmentu lasīja pati autore savukārt tulkojumu aktrise Baiba Broka. Grāmatu no ukraiņu valodas tulkojis Kristaps Vecgrāvis. Oksana Zabužko, nevēloties nogurdināt ar garu lasījumu, bet, lai dzirdam valodas skanējumu, iesāk ar grāmatas ievadu - Priekšvārda vietā. Sieviete ar ceļasomu. Iepazīstinot ar savu grāmatu un atklājot, kas to rosinājis, Oksana Zabužko aizrautīgi stāsta: „Būtībā grāmata ir eseja, kas paskaidro mana itāļu izdevēja trako ideju sniegt kultūras un vēsturiskos kontekstus par šo karu, par kuru Rietumos ir visai miglains priekšstats. Tāds bija mana starptautiskā aģenta lūgums apmēram vienu nedēļu pēc Krievijas iebrukuma, kad es iestrēgu Polijā bez sava datora, ar mazo ceļasomu, un visu laiku to vien darīju, kā runāju. Nemitīgi runāju, jo man bija intervijas 17 - 18 stundas katru dienu. Vienīgais, ko es varēju darīt, jo kaut kas bija  jādara, kaut kā jāpalīdz šajā situācijā. Itāļu izdevējs teica, uzraksti kaut ko tādu, kā raksta Timotijs Snaiders ( viens no ievērojamākajiem  Austrumeiropas vēstures pētniekiem  pasaulē). Es teicu: Nē, nē, nē, es zinu Timotiju Snaideru. Pat ja es būtu kvalificēta vēsturniece, kaut ko šādu nedarītu,  man nav pieejama mana bibliotēka, mana bibliotēka ir Kijivā un tā tagad tiek bombardēta. Mana pozīcija ir īpaša, maigi izsakoties.”  „Visgarākais ceļojums” rakstīts  hibrīdmemuāru formā, kur trāpīgas personiskas atmiņas savijas ar kritisku analīzi un vēsturisko fonu. Tālāk rakstniece min, kas tik nav noticis pagātnē, ko piedzīvojuši mūsu vecāki un vecvecāki, taču  tagad mēs dzīvojam 21.gadsimtā. Bet vai kaut kas ir mainījies? Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Zabužko bez apstājas turpina publiski skaidrot kara kontekstu, Ukrainas un Krievijas attiecību vēsturi un Krievijas imperiālās ambīcijas. Viņa ir uzstājusies Eiropas parlamentā, un daudzviet Eiropā. Arī, esot Rīgā, rakstniece uzsver, ka skaidrojot un stāstot  ir veids kā  viņa cīnās un aizstāv savu valsti. Oksana Zabužko ir rakstniece, dzejniece, eseju autore. Starp citu,  viņas pirmais romāns, kas iznāca 1996.gadā, „Lauka pētījums ukraiņu seksā”, kurā Ukrainas vēsture skatīta caur mazohisma, vardarbības, pakļaušanas prizmu, izraisīja pretrunīgu kritiķu reakciju, taču  kļuva par pirmo bestselleru neatkarīgajā Ukrainā un atzīta par grāmatu, kas neatkarības gados atstājusi vislielāko iespaidu uz Ukrainas sabiedrību. Romānā „Pamesto noslēpumu muzejs” (2009) stāstījums vērpjas trijos vēsturiski nozīmīgos laikposmos – Otrā pasaules kara laikā, kur cīnījās Ukrainas Sacelšanās armijas, septiņdesmitajos un divtūkstošajos gados. Arī man iespēja uzrunāt rakstnieci un, kad  pieminu viņas dzimšanas dienu, kas ir tieši jaunākās grāmatas atvēršanas diena Rīgā, Oksana Zabužko nosaka, jā, jā apsveikumi telefonā pienāk. Kad sanākušajiem ir iespēja uzdot rakstniecei jautājumus, izskan arī pateicības vārdi no klāt esošajiem ukraiņiem. Oksana Zabužko ir Ukrainas kultūrdomas un humānās domas vēstnese Eiropā, tā uzskata ne tikai ukraiņi, bet  arī  grāmatas tulkotājs Kristaps Vecgrāvis, kurš atklāj savas domas par grāmatas saturu un tulkošanas specifiku. Kristaps Vecgrāvis līdz šim nav ticies ar rakstnieci,  tāpēc grāmatas atvēršana ir īstais brīdis, lai aprunātos, jo tulkošanas procesā autori nav traucējis. Oksanas Zabužko eseja „Visgarākais ceļojums” iznāk Latvijas Laikmetīgās mākslas centra tulkojumu sērijā un grāmatas atvēršana iekļauta festivāla „Survival Kit” programmā. Grāmatas atklāšanas nedēļā notika vēl divi pasākumi, kuros piedalījās Oksana Zabužko. Valodu mājā - saruna „Sieviete karā”, savukārt „Survival Kit” publiskajā programmā saruna „Karš pret pasauli: Krievijas iebrukums Ukrainā un tā ekoloģiskās sekas”.

Džeza pianists Matīss Žilinskis un gaidāmā „Poēma par spēlmani” Dailes teātrī – ar mākslinieku tiekamies Kultūras rondo. Viņš radīja leģendāras izrādes un aizsāka dzejas teātra tradīciju Latvijā. Pētera Pētersona vārds ierakstīts ne tikai Dailes teātra zelta fondā, bet arī visas Latvijas kultūras kanonā. Izrādes “Spēlē, spēlmani”, “Tikai muzikants”, “Mirdzošais un tumši zilais” un citas skatītāji atceras ar dziesmām un mūziku, kas spēja izteikt to, ko vārdos tieši nedrīkstēja izsacīt, bet ko tā laika cilvēkiem vajadzēja dzirdēt. Atceroties režisora un dramaturga Pētera Pētersona simtgadi, Dailes teātrī izveidota īpaša koncertprogramma Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja Viestura Kairiša un muzikālās daļas vadītāja Jura Vaivoda salikumā ar aktieru, kora "Kamēr…" un pianista Matīsa Žilinska piedalīšanos. Sarunā Matīss Žilinskis atklāj, lai arī pirmizrāde jau 29. septembrī, mēģinājumos viņš vēl nav piedalījies, bet gatavošanās darbi rit pilnā sparā jau pāris mēnešus. Matīss ir saņēmis no Jura Vaivoda kaudzi ar notīm, skaņdarbiem, kas skanējušas Pētera Pētersona izrādēs. Tā ir Imanta Zemzara, Raimonda Paula, Imanta Kalniņa un arī Andra Dzenīša mūzika. Matīss atklāj, ka ar nepacietību gaida mēģinājumus.  

Kad pirms nedēļas Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja „Leopoldštate”, visas acis bija pievērstas starptautiski pazīstamajam režisoram Džonam Malkovičam. Mazliet ēnā palika pats lugas autors, Sers Toms Stopards, kuru mēdz dēvēt par dižāko britu dramaturgu pēc Šekspīra. Stopardam ir 86 gadi, un „Leopoldštati” viņš sarakstīja pavisam nesen. Viņš nebija klāt lugas pirmizrādē Rīgā, bet labprāt atsaucās Latvijas Radio aicinājumam sarunāties tiešsaistē. "Es tiešām priecājos par šo sarunu! Tā varu kaut nedaudz atdarīt par to, ka nevarēju klātienē ierasties uz "Leopoldštates" pirmizrādi Rīgā," ekskluzīvā intervijā Latvijas Radio saka slavenākais mūsdienu britu dramaturgs sers Toms Stopards. Mēs tiekamies video intervijā nākamajā nedēļā pēc viņa jaunākās lugas pirmizrādes Dailes teātrī Džona Malkoviča režijā. Stopards ir savās mājās Dorsetas grāfistē, apmēram 160 kilometrus uz dienvidrietumiem no Londonas. Viņa sieva Sabrina ieslēdz saziņas programmu un aicina Tomu pie datora. Stopards joprojām savas lugas raksta ar roku. Viņš aizsmēķē cigareti un sāk ar atvainošanos, ka nav bijis klāt "Leopoldštates" pirmizrādē Rīgā. “Man patīk būt citās vietās, reiz jau esmu bijis Rīgā un labprāt būtu atkal. Taču pēdējā laikā mani atbaida pats ceļošanas process. Varbūt tas mainīsies. Būtu interesanti un aizraujoši redzēt “Leopoldštati” citā valodā. Man tas tiešām patiktu! Dzirdēju, ka esot gājis labi. Džons Malkovičs man pirmizrādes dienā atsūtīja ziņu, un tad gan man likās – ak vai, man vajadzēja aizbraukt! Bet te nu mēs esam,” viņš nopūšas. “Leopoldštate” pirmizrādi piedzīvoja Londonas Vestendā 2020.gada sākumā, īsi pirms pasauli pārņēma Covid pandēmija. “Pēc šī iestudējuma es veicu vienu lielu tehnisku labojumu – atteicos no starpbrīža un saīsināju lugu tiktāl, lai to varētu nospēlēt divās stundās un desmit minūtēs bez pārtraukuma,” stāsta dramaturgs. “Man personīgi starpbrīdis ir vismazāk mīļā daļa no teātra apmeklējuma. Īpaši tad, ja pats esmu sarakstījis lugu, kas tiek spēlēta. Tu tur stāvi, un cilvēki apkārt viens otram jautā – nu, kā tev pagaidām liekas...?” Stopards grib zināt, cik cēlienu ir Dailes teātra izrādē. Uzzinājis, ka tomēr divi, viņš jautā par Rīgas iestudējuma garumu.“Trīs stundas un desmit minūtes ar starpbrīdi... Nu jā, tādā gadījumā man droši vien jāpiekrīt Džonam [Malkovičam], ka vienā cēlienā to rādīt būtu par garu.” Toms Stopards ar Džonu Malkoviču ir pazīstami jau sen, un dramaturgs par režisora izvēli iestudēt “Leopoldštati” bijis priecīgs. “Viņš ir talantīgs cilvēks ar izcilu teātra instinktu,” saka Stopards, “tā ka es to uzreiz uztvēru kā komplimentu.” Taču tā arī nekad neesot Malkovičam pajautājis, kāpēc viņš grib iestudēt šo lugu valodā, kuru pats nesaprot. Stopards labprāt grib dzirdēt par izrādes iespaidiem un pasmaida, dzirdot, ka daži skatītāji teikuši – beidzot atkal vecais labais teātris! Garāku sarunu ar un par Tomu Stopardu sestdienas Kultūras rondo, kad veltām viņa daiļradei visu raidījumu.    

Iznākusi bilingvāla fotogrāmata "Juris Poišs. 1957–1983". Tā veltīta latviešu preses fotogrāfam Jurim Poišam (1933–1984). Juris Poišs ir viens no 20. gadsimta 60. un 70. gados aktīvajiem fotožurnālistiem, kurš strādāja gan ziņu aģentūrā LTA (tagad LETA), gan kā vairāku laikrakstu fotokorespondents. Grāmatu pārlapojam kopā ar tās sastādītāju, vēsturnieku Tomu Zariņu un mākslinieku Alekseju Muraško. "Fotogrāfijas ziņā vai stila ziņā Juris Poišs ir ēnu un gaisa burvis," raksturo Aleksejs Muraško. "Viņam raksturīga mākslinieciska pieeja, kas nebija raksturīga preses fotogrāfiem. Tas nenozīmē, ka citi necenšas kaut ko izdarīt vairāk pār uzdevumiem un ideoloģijas ierobežojumiem. Izskatās, ka viņš ir gājis daudz tālāk." Viņu var pielīdzināt nopietniem, pazīstamiem ārvalstu fotogrāfiem. "Tematiskais un žanriskais diapazons, ko apkalpoja, milzīgs. Ir kadri, kas atbilst padomju preses štampiem. Kad jūtas brīvāks, viņš pārveidoja telpu tik neatgriezeniski, ka ļoti pazīstama Rīgas vieta kļuva par citu pilsētu, Parīzi vai Londonu. Viņš izvēlējās tik precīzu leņķi, gaismas situāciju, laika apstākļus, kas trāpa trāpa dvēseles īstajā punktā," atzīst Aleksejs Muraško. Izdevumā publicētas 80 melnbaltas vidējā formāta fotogrāfijas, kas izseko viņa soļiem fotogrāfijā no 1957. gada līdz pēdējiem mēnešiem pirms nāves. Izdevumam ir dubultais apvāks — vienā pusē redzama skats uz saulainu Rīgas krustojumu, otrā pusē — attēls ar kundzi, kura mazgā Ekes konventa ēkas logus Vecrīgā. Šo grāmatu izdevusi biedrība "Kultkom" un tā turpina izdevumu sēriju "Republika attēlos", kurā tiek publicēti vairāku Latvijas padomju perioda preses fotogrāfu arhīvi ar mērķi veicināt jaunu vizuālu vēstures liecību parādīšanos publiskajā telpā, kā arī aizpildīt zināšanu robus Latvijas fotogrāfijas vēsturē. Sērijā jau iznākusi grāmata ar Dominika Gedzjuna fotogrāfijām, bet turpinājumā tiks izdota grāmata par fotogrāfi Alisi Iļjinu.

Laikmetīgā māksla, kas var būt nevis tīri intelektuāla, bet arī ļoti emocionāla un gluži ķermeniska pieredze – tāda bija dāņu mākslinieka Ufes Izoloto un kuratora Jākoba Lillemozes iecere, radot Dānijas paviljona izstādi pagājušā gada Venēcijas mākslas biennālei, ko virkne apskatnieku ierindoja starp spilgtākajiem iespaidiem. Mākslinieki radījuši iztēlotu nākotnes pasauli, ko apdzīvo hiperreālistiski kentauri, ļaujot katram skatītājam veidot pašam savu stāstu par tiem. Tagad šī izstāde atceļojusi uz Rīgu. Izstāde “Mūsu mājas bija Zeme. Uzplaukums” radusi mājvietu tikko pabeigtā biroju ēkā trokšņainās Hanzas ielas malā, līdzās Hanzas peronam. Pirmā stāva zāles neapstrādātajās betona sienās un grīdās jaušams kaut kas pirmatnējs, ko mākslinieki integrējuši izstādes stāstā. Dāņu mākslinieka Ufes Izoloto vadībā ienirstam izstādes pasaulē, kur smaržo pēc kaltētām jūraszālēm. Jūraszāļu kaudzēs mētājas svešādi veidojumi, kas it kā atgādina dabas veltes, taču ir mutējuši mums nepazīstamās formās. Kolonnas klāj it kā senus laikus redzējuši jūgendstila rotājumi, ko, iedvesmojoties no vietējās arhitektūras, īpaši Rīgai radījušas dāņu mākslinieces, kas strādā arī Larsa fon Trīra filmās. Bet izstādes centrā ir divi hippereālistiski kentauru ķermeņi. Lielāki par cilvēku, tomēr izskatās tik īsti, ka grūti atraut acis. Kentauru ķermeņi veidoti no silikona, cilvēka matiem un dāņu šķirnes zirgu ādas, un uz tiem vienlaikus it kā gribas skatīties, bet ir arī ļoti neomulīgi. Viens no kentauriem guļ uz grīdas un laiž pasaulē kentauru mazuli, bet otrs turpat netālu ir pakāries. Tas ir kā filmas stopkadrs, kas skatītājam liek minēt, kas te noticis un kas varētu notikt pēc tam. Strādājot pie šīs izstādes Venēcijas biennālei, mākslinieks Ufe Izoloto un kurators Jākobs Lillemoze radījuši veselu fantāzijas pasauli, par kuru varētu stāstīt stundām. Ir skaidrs, ka pasaule ir mainījusies, un tagad to apdzīvo kentauri. Kas tieši ir noticis – par to savas versijas var veidot paši skatītāji. Varbūt kentauri ir cilvēku radītas būtnes, jo paši savā ķermenī cilvēki šajā pasaulē vairs nevar izdzīvot? Antīkā pasaule un mitoloģija te satiekas ar biotehnoloģijām un identitātes jautājumiem. Dabas tēma līdzās hipnotizējošajiem kentauru ķermeņiem izstādē ienes vēl vienu stāsta slāni. Piemēram, kaltētās jūraszāles ir arī stāsts par Dānijas vēsturi un tradīcijām: tās ievāca un izmantoja māju jumtiem – līdz pat metru biezi jumti, kas nedeg, nesamirkst un nepelē, šodien ir nelielās Leso salas vizītkarte. Taču šajā izstādē daba ir mainījusies: tā ieguvusi jaunu spēku un pilnībā valda kentauru apdzīvotajā pasaulē, kur dzīvības sula ir kļuvusi gluži burtiska un plūst caur kentauriem piestiprinātajām caurulītēm. Rodas asociācijas ar mākslīgā intelekta un klimata pārmaiņu pārvaldītu pasauli, taču izstādes autori nesniedz vienu “pareizo” atbildi, kas te domāts. Abus izstādes veidotājus iedvesmo populārā kultūra, filmas, komiksi, zinātniskās fantastikas darbi. Kā norāda kurators Jākobs Lillemoze, savā ziņā šis ir arī viņu veltījums iztēles dižgariem un radošajam darbam, kas ne vienmēr atrod savu ceļu mākslā, jo mākslas pasaule nereti ir vairāk intelektuāla, nekā iztēles pilna. Mēs gribējām doties vairāk iztēles virzienā, saka Lillemoze. Un skatītājiem tas patika. Izstāde līdz šim bijusi apskatāma Venēcijas biennālē un mākslinieku mājās Kopenhāgenā. Rīga ir trešais pieturpunkts. Katrai izstādes vietai radīts mazliet cits pavadošais stāsts un noskaņa, ņemot vērā apkārtējo kontekstu, kuram mainās līdzi arī pati izstāde, stāsta Izoloto un Lillemoze. Jaunā biroju ēka, kurā iekārtota kentauru izstāde, pieder "Pillar" grupai, tāpat kā "Hanzas perons" un Laikmetīgās mākslas muzejam iecerētā teritorija tai līdzās. Un tam ir cieša saistība, jo izstāde uz Rīgu atceļojusi, tieši domājot par nu jau gadiem iestrēgušo muzeja projektu, ko savulaik sāka īstenot "ABLV Bank" labdarības fonds. Izstādes kuratore Latvijā ir Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdes locekle un Latvijas Kultūras akadēmijas pētniece Elīna Vikmane. Izstādi pavadīs arī sarunu programma par tādām tēmām kā hibriditāte, iztēles pasauļu radīšana, māksla un veselība, un arī, piemēram, - kā lasīt pasakas, kurās allaž kāds nomirst, un kā runāt ar bērniem par šo tēmu. Izstādei tapusi arī izglītības programma, kas iekļauta “Latvijas skolas somas” programmā. Izstāde "Mūsu mājas bija Zeme" līdzās "Hanzas peronam" būs apskatāma no 23. septembra līdz 19. novembrim.  

Sēņošanas trakuma pašā viducī klajā nākusi rakstnieces Māras Zālītes bērnu grāmata “Tango un Tūtiņa sēnēs”, kas domāta pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. Tā ir labestīgo suņuku Tango un Tūtiņas atgriešanās pie lasītājiem 12 gadus pēc pirmās grāmatas “Tango un Tūtiņa ciemos”, kas savulaik saņēma Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā. Tango un Tūtiņa, kuru raksturus rakstniece noskatījusi no saviem suņiem, ir divi bērni, tikai ar četrām kājām. Grāmatā "Tango un Tūtiņa sēnēs" nemierīgie un zinātkārie sunīši izdomā labu attaisnojumu, kāpēc viņi drīkstētu vieni paši doties uz mežu, kamēr krustmātes nav mājās: sēņošana nebūs nekāda aizliegtā klaiņošana, turklāt viņi grib sameklēt tieši suņu sēnes, kuras vēl nekad nav redzējuši. Mežā gan grāmatas varoņiem, gan lasītājiem atklājas daudz noslēpumu. Sēnes nav ne Flora, ne Fauna (tā sauc krustmātes vistiņas!) – ne augi, ne dzīvnieki. Sēne nav arī tikai tas, ko sēņotājs liek grozā. Satiktās sēnes ļauj bērniem saprast sarežģīto sēņu pasaules uzbūvi, kas aptver visu pasauli, izplatīšanos, dažādās īpašības, attiecības ar citiem meža iemītniekiem un arī ar cilvēkiem, un atklāj arī šausmīgo vēsturisko leģendu par suņiem, kuriem senos laikos bijis jāpārbauda sēņu indīgums.

Liepājas Simfoniskais orķestris, atklājis savu koncertsezonu, dodas Latvijas tūrē. Par orķestra sadarbību ar klarnetisti Annu Gāgani un jauno sezonu pārrunājam Kultūras rondo ar orķestra māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Gunti Kuzmu un orķestra direktoru Uldi Lipski. Ar pieciem koncertiem no 21. septembra līdz 1. oktobrim Liepājas Simfoniskais orķestris dosies Latvijas koncerttūrē. Uz Jelgavu, Auci, Limbažiem, Madonu un Daugavpili orķestris un tā mākslinieciskais vadītājs Guntis Kuzma kopā ar klarnetisti Annu Gāgani vedīs iedvesmojošu Vīnes klasiķu programmu. Pirms runāt par orķestra radošajiem plāniem un iecerēm, Uldis Lipskis aktualizē jautājumu par atalgojumu orķestra mūziķiem. Atklātu vēstuli izplatījusi Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācija.

Rūsiņš Rozīte – mākslinieks ar unikālu rokrakstu, aizrāvies ar dažādu mākslas virzienu un tehniku izpēti. Pats sevi dēvējis par maksimālo minimālistu. Kopš augusta Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ciklā „Paaudze” skatāma izstāde „R(kvadrātā) Rūsiņš Rozīte”. Svētdien, 24.septembrī, tikšanās un pastaiga izstādē  ar kuratori Ilzi Putniņu. Tā ir iespēja atklāt iepriekš nezināmo par mākslinieku Rūsiņu Rozīti un paraudzīties uz 20.gadsimta otrās puses mākslu, ko piedāvā izstāžu cikls „Paaudze”.  

Rūsiņš Rozīte – mākslinieks ar unikālu rokrakstu, aizrāvies ar dažādu mākslas virzienu un tehniku izpēti. Pats sevi dēvējis par maksimālo minimālistu. Kopš augusta Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ciklā „Paaudze” skatāma izstāde „R(kvadrātā) Rūsiņš Rozīte”. Svētdien, 24.septembrī, tikšanās un pastaiga izstādē  ar kuratori Ilzi Putniņu. Tā ir iespēja atklāt iepriekš nezināmo par mākslinieku Rūsiņu Rozīti un paraudzīties uz 20.gadsimta otrās puses mākslu, ko piedāvā izstāžu cikls „Paaudze”.  

„Dzelzs vilks. Jauni 30”. Par rokmūzikas garu un mūzikas kompozīcijām gaidāmajā koncertu sērijā, pirmoreiz piedāvājot albumu „Jauni” vinila plates formātā, Kultūras rondo saruna ar „senākajiem vilkiem” – Juri Kaukuli un Kasparu Tobi. Latviešu rokgrupa “Dzelzs vilks”, atzīmējot vairāk nekā 30 gadus uz skatuves un svinot nesen iznākušo albumu “Jauni”, dodas līdz šim vērienīgākajā apvienības koncertturnejā “Dzelzs vilks. Jauni 30”. Koncertu sēriju grupa atklās 30. septembrī “Dzelzs vilka” mītnes pilsētā Siguldā, pirmoreiz piedāvājot albumu “Jauni” vinila plates izdevumā. “Dzelzs vilka 30 gadu jubileju 2021. gadā svinējām klusāk, jo lielāki pasākumi nevarēja notikt, bet šogad ar grupas jaunāko studijas albumu “Jauni” azotē esam nolēmuši atzīmēt šo jubileju lielākā koncertturnejā, ņemot līdzi spilgtāko Dzelzs vilka mūzikas bagāžu un raugoties nākotnē ar jaunu mūziku,” par gaidāmo koncerttūri stāsta “Dzelzs vilks” mūziķi. Grupu “Dzelzs vilks” 1991. gadā Mālpilī dibinājis tās solists, ģitārists un dziesmu autors Juris Kaukulis. Sarunā Kultūras rondo viņš bilst, ka par grupas dzimšanas dienu uzskata 1991. gada 23. aprīli, kad bijis pirmais koncerts. "Svētki ir jāsvin," atzīst Juris Kaukulis un aicina uz "Dzelzs vilka" koncertiem, kas dažādās Latvijas vietās gaidāmi līdz novembra beigām.

Dailes teātrī nupat pirmizrādi piedzīvojusi daudz apspriestā amerikāņu aktiera un režisora Džona Malkoviča iestudētā Toma Stoparda luga “Leopoldštate” – stāsts par kādas ebreju dzimtas likteni 20.gadsimta Vīnē teju pusgadsimta garumā un ne tikai par to. Notikums ārpus ierastā, kur galvenais magnēts neapšaubāmi bija amerikāņu aktieris un režisors Džons Malkovičs. Un tas ir saprotami, jo tik starptautiski atpazīstamas un pasaulē pieprasītas kino un teātra zvaigznes Latvijā neiestudē bieži. Tādēļ, iespējams, vienai daļai pirmizrādes skatītāju lielākā interese un pat varbūt statusa lieta bija “redzēt Malkoviču” – ne velti pieņemšanā pēc pirmizrādes teātra direktors Juris Žagars bija spiests pat aicinātajiem viesiem sākumā lūgt, lai ciena režisora privātumu un šovakar nelūdz viņam taisīt nemitīgus selfijus. Bet pati izrāde. “Leopoldštate” ir britu dramaturga Toma Stoparda jaunākā luga, kurā viņš sev neraksturīgi ir ielicis arī daudz ko pats no sevis, un to varētu saukt arī par daļēji autobiogrāfisku darbu. Un tā ir būtiska atkāpe, lai palīdzētu labāk saprast viņa motivāciju mūža nogalē radīt tādu lugu kā “Leopoldštati”. Toms Stopards, kuram pašlaik ir 86 gadi, nepiedzima kā brits un arī ne kā Toms Stopards, bet gan kā ebreju zēns Tomašs Štrauslers Zlinā, tagadējā Čehijā. Viņam ar ģimeni laimējās pamest Eiropu vēl pirms Otrā pasaules kara, tomēr viņa tēvs karā gāja bojā, kad zēnam bija tikai četri gadi, un vēlāk viņa māte apprecējās ar britu armijas majoru Kenetu Stopardu. Lielbritānijā Toms nonāca astoņu gadu vecumā, un kā pats vēlāk intervijās stāstījis, kļuva par visīstāko britu zēnu, kurš līdz pat pusmūžam sevišķi neinteresējās par savu vēsturi un kuram tas, ka viņš ir ebrejs, bija tikai “tāds jancīgs fakts par mani”. Būdams vairāk nekā 80 gadus vecs, Toms Stopards uzraksta “Leopoldštati”, kura tiek iestudēta Vestendā 2020.gada sākumā un tajā pašā gadā iegūst Olivjē balvu par labāko jauno lugu. Pats Stopards izteicies, ka tā varētu būt viņa labākā luga. Par “Leopoldštati” sauc Vīnes veco ebreju kvartālu, un īsti Stopardiskā garā lugas darbība tur nenotiek. Taču tā notiek Vīnē, smalkajā pilsētas daļā, un stāsta par kādas ebreju dzimtas likteņiem laikā no 1899. līdz 1955.gadam. Tas nozīmē, ka šajās trīs skatuves stundās mēs piedzīvojam vairākas dzimtas paaudzes, divus pasaules karus un genocīdu. Un apjausmu, ka šis nav stāsts tikai par ebrejiem un viņu traģisko likteni, bet gan vispārcilvēcisks vēstījums par mazas tautas izdzīvošanu laikā, kad pasaule apkārt jūk prātā, par naivu pašpārliecinātību un neiespējamām izvēlēm. Pat, ja jūs visu izrādi pavadīsiet, mēģinot izsekot daudzajiem tēliem, paaudžu maiņām, utt., jo izrādē piedalās 33 aktieri, tostarp 9 bērni, par ko arī Stopards lugā daudz joko – izrādes beigās kļūst skaidrs, ka tas viss patiesībā nemaz nav tik svarīgi. Ir daudz lielākas un arī daudziem no mums personiskas tēmas, ar ko sabalsojas šīs Vīnes ebreju ģimenes stāsts, un par tām gribas domāt arī pēc izrādes. To apliecina arī pēc izrādes uzrunātie skatītāji.

Kas ir Augmentētās Realitātes mākslas darbi un zaļās digitālās utopijas; kā mākslīgais intelekts iesaistās mākslas darbu tapšanā un kāda loma šajā procesā ir māksliniekam? Kultūras rondo studijā RIXC mākslas un zinātnes festivāla “Kripto, māksla un klimats” kuratore Rasa Šmite un mākslinieces Līga Vēliņa un Zane Zelmene. No 20. līdz 22. septembrim klātienē Rīgā un tiešsaistē norisināsies RIXC ikgadējais Mākslas un zinātnes festivāls. Šogad festivāla programmā tiks skarti šādi jautājumi: Kāda kriptomākslai ir saistība ar klimata izmaiņām? Vai mākslīgais intelekts spēs atrisināt vides problēmas, kuras nav izdevies atrisināt cilvēku intelektam? Un vai ilgstošā "dabas intelekta" ignorēšanas dēļ mums patiešām būs jādzīvo metevarsā – savienotā virtuālājā un paplašinātājā realitātē? RIXC festivāls ar šī gada tēmu "Kripto, māksla un klimats" diskutēs, kā šobrīd mainās mākslas un kultūras ainava, kuru no vienas puses ietekmē mākslīgā intelekta, blokķēžu un imersīvo tehnoloģiju attīstība, bet no otras – vēl viens mūsdienu sabiedrības izaicinājums – vides jautājumi un klimata pārmaiņas. Festivāla galvenais notikums ir starptautiskā laikmetīgo mediju mākslas izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kas tiks atklāta trešdien, 20. septembrī, pulksten 19. Festivāla programmas turpinājumā, ceturtdien, 21. septembrī, norisināsies starptautisks "artatons" (mākslas hakatons), kur aicināti piedalīties jaunieši, lai kopā ar festivāla māksliniekiem un jomas ekspertiem diskutētu par "Zaļās un digitālās nākotnes izaicinājumiem".

Dzejas dienu laikā Rīgā viesojās igauņu autors Indreks Kofs. Dzejnieks un tulkotājs, vairāku bērnu  grāmatu autors, starp citu, spēlē arī trompeti. Pavasarī izdevniecībā „Liels un mazs” Maimas Grīnbergas un Ineses Zanderes atdzejojumā klajā nāca Indreka Kofa dzejas krājums „Kur palika bērni?”. 12.septembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centrā notika lasījums un tikšanās ar Indreku Kofu un abām atdzejotājām. Bērnu literatūras centra vestibilā uz tikšanos ar igauņu dzejnieku Indreku Kofu, tulkotāju Maimu Grīnbergu un atdzejotāju Inesi Zanderi atnākušas pat vairākas klases, sākumskolēni. Visi ir notikuma gaidās, līdz atskan trompetes skaņas paša Indreka Kofa izpildītas. Inese Zandere iepazīstina ar dzejnieku Indreku Kofu, un tad visi uzmanīgi ieklausās igauņu valodā, kam seko atdzejojums, to lasa Maima Grīnberga. Indreka Kofa dzejoļu krājuma „Kur palika bērni?” notikumi risinās kādā ciemā, kur dzīve rit gludi un jauki,  līdz kādu dienu visi bērni nolemj aizbēgt uz mežu, jo uzskata, ka tiek pārāk kontrolēti un komandēti. Pirms klausīties tālāk  dzejoļus, Maima Grīnberga klātesošos, iepazīstinot ar dzejnieku, min, ka Indreks raksta gan pieaugušajiem, gan bērniem, raksta vairāk bērniem, bet tulko - pieaugušajiem.

Latvijas Radio 5 turpina iepazīstināt ar jauniem raidījumiem, īpaši izceļot muzikālā satura daudzveidību. Kultūras rondo par jaunumiem stāsta kanāla direktors Kārlis Kazāks un mūzikas redaktors Uldis Cīrulis.  

Latviešu māksliniecei Vijai Celmiņai pasniegta īpaša balva, ko dēvē arī par „Nobela prēmiju mākslā”. Japānas mākslas asociācijas balva tiek piešķirta piecos žanros – glezniecībā, tēlniecībā, arhitektūrā, mūzikā un teātrī. "Mūsu, mēs sakām mūsu Vija Celmiņa saņēma šo balvu, kas tiešām ir augsta līmeņa starptautisks novērtējums mākslas pasaulē," atzīst mākslas zinātniece Elita Ansone. Viņa norāda, ka balva izstrādāta globālā sadarbībā, sadarbojoties Japānas mākslas asociācijai ar apvieno Karalisti, Itāliju, Franciju, Japānu un Amerikas Savienotajām valstīm. Tā ir visaugstākajā līmenī organizēta un izvērtēta balva. "Tā ir arī pasaules prakse, ka mākslinieki, kas visu mūžu ir strādājuši un tiešām kļuvuši par pasaules līmeņa personībām, kas ietekmējuši veselas paaudzes, mākslas apgabalus, tiek novērtēti ar ļoti prestižām balvām, un šī noteikti ir viena no tādām," norāda Elita Ansone. Jāpanas Mākslas asociācijas balva "Praemium Imperiale" tika nodibināta 1988. gadā un pirmo reizi tika pasniegta 1989. gadā.  Mākslinieki tiek apbalvoti par izciliem sasniegumiem, par savu starptautisko ietekmi uz mākslu un par lomu kultūras un sabiedrības bagātināšanā. Katrs laureāts saņem 15 miljonu jenu (aptuveni 95 300 eiro). Šogad apbalvošanas ceremonija notiks 18. oktobrī Tokijā. Medaļas laureātiem pasniegs princis Hitači, kurš ir Japānas Mākslas asociācijas goda patrons.  Balva "Praemium Imperiale" tiek piešķirta piecās kategorijās. Glezniecības kategorijā šogad apbalvota Vija Celmiņa (ASV), tēlniecības kategorijā – Ūlafurs Eliasons (Islande, Dānija), arhitektūras kategorijā – Djebedo Fransiss Kerē (Burkinafaso, Vācija), mūzikas kategorijā – Vintons Marsaliss (ASV), teātra un kino kategorijā – Roberts Vilsons (ASV).  2016. gadā balvu "Praemium Imperiale" ieguva vijolnieks Gidons Krēmers.

Kāds ir mākslinieka uzdevums? Kas ir Tots un kāda ir viņa loma mūsdienās? Kurš ir devējs un ņēmējs mākslas procesā? Daži no jautājumiem, par kuriem Kultūras rondo studijā pārrunājam ar Nacionālā teātra jauniestudējuma  „Spēlēju, dancoju” radošo komandu – dramaturģi Justīni Kļavu, režisoru Elmaru Seņkovu un aktieri Egonu Dombrovski (Trejgalvis). 14. septembrī uz Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves pirmizrāde Raiņa un Justīnes Kļavas muzikālajai satīrai "Spēlēju, dancoju" Elmāra Seņkova režijā. Raiņa luga "Spēlēju, dancoju" pirmo reizi iestudēta tieši uz Nacionālā teātra skatuves. Kopš tā laika pagājuši 102 gadi, un nu slavenais Raiņa sacerējums pārradīts, mūžīgo velna riju, kur norit darbība, no aizlaikiem un simt gadu senām kopsakarībām pārceļot uz 2023. gadu un meklējot atbildes uz jautājumiem, kas māksliniekus urda tagad, teikts izrādes pieteikumā. Teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane reiz teica, ka izrāde notiek vismaz trijos laikos – tajā, kad autors ir uzrakstījis lugu; tajā, kad režisors to ir iestudējis, un tajā, kad skatītājs to skatās. Rainis uzraksta lugu ''Spēlēju, dancoju" 1915. gadā. Viņam tā ir "Velnu nakts piecos cēlienos". Imants Ziedonis uzraksta studiju par Raini "Spēlēju, dancoju" 1976. gadā, domājot par Totu un ar ko īsti viņš cīnās. Režisors Elmārs Seņkovs lugu izvēlas iestudēt 21. gadsimta 20. gados un iepriekš sarunā teicis, ka Rainis būtu gribējis, lai lugu iestudē pēc kara...

„Māksla uz ekrāna. Pārejas” – urbānās kultūras un kino mākslas forums, kurā, izmantojot arhitektūras un kino mākslas darbus,  iecerēts palūkoties uz aktuālajiem teritoriju revitalizācijas jautājumiem. Par paradigmām, kuras parrunās forumā, Kultūras rondo saruna ar foruma kuratoru un pilsētvides plānotāju Jāni Ķīnastu, mākslinieci Katrīnu Neiburgu un kino "Cēsis" producenti Aneti Goldmani. 15. un 16. septembrī koncertzāle “Cēsis” un “Cēsu Pluriversitāte” rīko divu dienu forumu "Art on Screen. Transitions/ Māksla uz ekrāna. Pārejas", kurā caur arhitektūru un kino mākslas darbiem centīsimies dziļāk palūkoties uz aktuālajiem teritoriju revitalizācijas jautājumiem un jaunajām ekonomikas paradigmām – cilvēki rada vietas, vietas pievelk cilvēkus vai abējādi. Foruma ietvaros notiks arhitekta Toma Kokina lekcija, pilsētplānotāju un mākslinieku diskusijas, ekskursija uz Līgatnes papīrfabriku, kā  arī būs iespēja bez maksas noskatīties divas zviedru dokumentālās mākslas filmas.  Forumu atklās 15. septembrī ar arhitekta Toma Kokina lekciju bijušajā Cēsu Neredzīgo biedrības ražošanas blokā jeb topošajā radošajā un digitālajā kvartālā “Rainis”. Turpinājums – Kino "Cēsis" ar Aleksandera Rinusa (Alexander Rynéus) filmu “Spīguļu rūpnīca” (The Glitter Factory, 2022), kā arī ievadlekciju un sarunām pirms seansa. Savukārt, 16. septembrī iecerēta ekskursija Līgatnes Papīrfabrika pēc kuras apmeklējuma plānota atgriešanās Cēsīs, lai kino "Cēsis" skatītos Terēzas Traores Dahlbergas (Theresa Traore Dahlberg) filmu “Mikrocements” (Microcement, 2021) ar ievadlekciju un sarunām pirms seansa.

Jaunā Rīgas teātra Kamerzālē piektdien, 15. septembrī, pirmizrādi piedzīvos ļoti personisks stāsts par sevis meklējumiem caur iekšēji pārveidojošu militārā dienesta pieredzi. To veido režisore Marija Linarte un aktieri Inga Tropa un Jānis Grūtups, kuri paši no teātra brīvajā laikā dien Zemessardzē. Jaunā Rīgas teātra Kamerzālē ir 49 vietas. Tas ir mazāk nekā vienā Zemessardzes rotā. Un sajūta skatītāja krēslā ir ļoti personiska. Nāsīs sitas kūdras smarža. Kūdra ir centrālais elements izrādes scenogrāfijā. Aktieri tajā veido ierakumus, slēpjas, cīnās ar odiem, pārgurumā aizmieg, stāv sardzē, dodas uzbrukumā. Tās ir Zemessardzes pamatapmācības, ko iziet visi, kas iestājas dienestā. “Kas man ļoti patīk manos aktieros – ka es skatos uz viņiem un neredzu, ka aktieris spēlē. Es tiešām redzu to, kas ir pa īstam. Var teikt, ka šī luga ir mūsu pieredze, mana pieredze, bet, protams, ir arī brīži, kas ir hiperbolizēti mākslas vārdā, kas ir mazliet piedomāti. Bet man ir prieks skatīties uz aktieriem un redzēt, ka viņi ir tik ļoti tajā visā iekšā. Un tas noteikti ir tāpēc, ka viņi ir dienestā,” atklāj Marija Linarte. Marija Linarte iesniegumu Zemessardzei uzrakstīja divas dienas pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un no trim izrādes dalībniekiem dienestā ir visilgāk. Kad JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis piedāvāja par to veidot izrādi, Linarte ilgi domāja, jo dienesta pieredze viņai ir ļoti personiska, un tādu to arī gribas paturēt. Izrāde stāsta par galveno varoni Annu un pasauli viņai apkārt. Abas piedzīvo milzīgas pārmaiņas, un šis ir Annas stāsts par savu būšanu Zemessardzē, par cīņu ar depresiju un mēģinājumiem saprast, kam viņa tic un kas viņa patiesībā ir. Tie ir arī režisores Marijas Linartes šā brīža lielie jautājumi, pārkāpjot trīsdesmit gadu slieksnim un pētot savas attiecības ar valsti, patriotismu un apkārtējo vidi. Zemessardzē no Jaunā Rīgas teātra aktieriem dien arī Inga Tropa, kas dienestam pievienojās pērn, un Jānis Grūtups, kas nupat pabeidzis pamatapmācību. Tāpēc saruna vispirms ievirzās par šo pieredzi. Katram no māksliniekiem ir sava motivācija, kādēļ, par spīti grūtībām, turpināt dienestu Zemessardzē, bet visi ir vienisprātis, ka tā ir lieliska ego savaldīšanas skola. Bet ko māksliniekam nozīmē šādu dziļi personisku pieredzi pārcelt publiskā mākslas darbā? Aktieri saka – visa pamatā ir godīgums. Izrāde “Milžu cīņas” Jaunā Rīgas teātra repertuārā pievienosies diviem pagājušās sezonas darbiem, kas tapa kā mākslinieku reakcija uz karu Ukrainā, stāsta režisore Marija Linarte.

Beļģijas mākslai veltīta pastāvīgā ekspozīcija kopš augusta vidus skatāma mākslas muzejā „Rīgas birža”. Ekspozīcijas kodolu veido flāmu un valoņu meistaru darbi, kuros atspoguļojas tematiskā un stilistiskā daudzveidība. Izstādītie darbi ir liecība diplomātiskajiem kontaktiem pagājušā gadsimta 20.-30.gados, un īpašs nopelns bijis sūtnim Jānim Lazdiņam. Mākslas muzejā „Rīgas birža” pastāvīgās ekspozīcijas telpām pievienotas vēl trīs nelielas  istabas, tās ir caurstaigājamas un atšķiras no pārējās Eiropas mākslas galerijas. Vienā no istabām ir grezna krāsns un sajūta, ka esam atnākuši ciemos. Te eksponēta Beļģijas māksla no 20.gadsimta sākuma līdz 40.gadiem. Mākslas muzeja „Rīgas birža” vadītāja Daiga Upeniece uzsver, ka izstāde ir īpaša, jo veltīta kultūras diplomātijai. Ar māksliniekiem, viņu darbiem, bet vispirms ar to atlasi un izstādes iekārtojumu  iepazīstina, viena no ekspozīcijas kuratorēm Vita Birzaka. Beļģu māksla ar savu vitalitāti un krāsu izjūtu ir tuva arī latviešu māksliniekiem un daudziem no viņiem tā savulaik devusi ierosmi un radošu impulsu. Vita Birzaka pieved pie Fransa Mazerela gleznas, kas nav dāvinājums, bet nopirkts darbs. Ekspozīcija ir tikai neliela daļa no Beļģijas kolekcijas, un kā piebilst mākslas muzeja Rīgas Birža vadītāja, darbi tiks arī mainīti, lai skatītājiem būtu interesanti, no jauna iegriežoties muzejā.

No 15. septembra līdz 16. novembrim ISSP Galerijā būs skatāma Arņa Balčus izstāde "Scēna", kas pievēršas šodienas jauniešu alternatīvajai subkultūrai, dēvētai arī par "jauno scēnu" jeb vienkārši "scēnu". Kultūras rondo tiekamies ar fotogrāfu Arni Balčus. Par to, kas ir "scēna" un kā viņi dzīvo, saruna ar jauniešiem sarunas ar Dāvi, Paulu un Ventu. “Scēna” ir mūzikā sakņota kopiena Rīgā, kas savu kulmināciju piedzīvoja pēc pandēmijas, kad alternatīvās mūzikas grupu koncerti Depo, Republikā un Lastādijā kļuva par nozīmīgu platformu jauniešu socializācijai un radošai pašizpausmei. Šī izstāde, kuras kodolu veido Balčus fotogrāfijas, ir ne vien šī laikmeta fenomena dokumentācija, bet arī pašas subkultūras uzstādījums – izstādē varēs skatīt arī jauniešu darbus, notiks dažādi pasākumi ar viņu līdzdalību, tostarp koncerts un dzejas vakars. Šī izstāde plašākā mērogā runā par šodienas jauniešu izaicinājumiem, jo aiz krāšņiem grimiem un agresīvas mūzikas slēpjas mūsdienu jauniešu dzīves problēmas – vēlme pašapliecināties, dzīves jēgas meklēšana, identifikācijas problēmas, psihiskās saslimšanas, kā arī sarežģītās attiecības savā starpā, kur netrūkst konfliktu, pašnāvības mēģinājumu un vardarbības. Ķermenis vairumā gadījumu ir vienīgais, pār ko tiem ir vara, un tas kļūst ne tikai par savas identitātes apliecināšanas veidu, bet arī par protesta instrumentu. Līdzās mūzikai un mākslai arī sevis rētošana, tetovēšana, dzimuma fluiditāte, seksuāla pašnoteikšanās, antisociāla uzvedība ir kā iestāšanās pret nolemtības sajūtu, ka šajā pasaulē nav iespējams ko mainīt.  Izstādes atklāšana notiks 14. septembrī plkst. 18.00 ar trīs panku grupu – “ŠŅK”, “Defekts” un “Depustūtes” – koncertu.

„Lieliska Rotko centra izstāžu sezonas atklāšana. Galvenajā lomā - keramika un tās autori. Krāšņa, noslēpumaina, suģestējoša; formā- iespaidīga un pārsteidzoša, saturā - rosinoša. 4. Latvijas Keramikas biennāles konkursa izstāde "Martinsona balva" ir notikums, kas jāredz!” Tā  aizvadītās nedēļas nogalē, pēc Daugavpilī Marka Rotko mākslas centrā  atklātās Latvijas Keramikas biennāles konkursa izstādes "Martinsona balva", publiskajā telpā un klātienē savas emocijas pauda apmeklētāji. Šogad "Martinsona balvai" kopumā tika saņemti 685 pieteikumi no 71 valsti pārstāvošiem māksliniekiem. Godalgas piešķirtas desmit no tiem, labāko autoru darbi skatāmi izstādē. Atgādinām, ka zelta godalgas ieguvējas nacionālajā kategorijā keramiķes Sanitas Ābelītes personālizstāde „Terra” skatāma izstāžu zālē "Rīgas Mākslas telpa" Intro zālē vēl līdz 30. septembrim.  

Jauns vārds Latvijas dzejā - šā gada Dzejas dienu balvai nominēta jaunā dzejniece Linda Gabarajeva. Kultūras rondo iepazīstamies ar viņu tuvāk un skan arī dzejoļi no balvai nominētā krājuma "Apļi". Linda Gabarajeva sarunā atklāj, ka parasti pieraksta pirmo rindu, jo ir sajūta, ka vārdi īsti nenāk no pašas. "Tā ir dāvanas sajūta - o, kādi interesanti vārdi man ienāca prātā. To es vienmēr pierakstu," bilst Linda Gabarajeva. "Parasti tā ir pirmā rinda, viņa kaut kā noformulējas man prātā. Tas nav mērķtiecīgi. Svarīgi, ka neesmu stresā un es tajā brīdī neko īpaši nedaru. Bet tas, kurā brīdī tā rinda noformulējas man prātā, it kā nav atkarīgs no manis. Kad tā rinda ir, tad vai nu tajā pašā brīdī vai vēlāk, reizēm pat vairākus mēnešus vēlāk, ir bijis pat kādus gadus vēlāk, tad pārējais teksts. To jau es apzinātāk būvēju, raugoties no pirmās rindas," stāsta Linda Gabarajeva. Savulaik Linda Gabarajeva vēlējusies kļūt par ilustratori, lai arī turpina studijas Mākslas akadēmijā, pēdējo gadu laikā sapratusi, ka zīmēšana ir vairāk sirdij, ka ir grūti uz to raudzīties profesionāli. "Ar tekstu es varu strādāt ļoti aukstasinīgi, man viegli ir pieņemt labojumus, man viegli ir pašai rediģēt. Ar zīmējumiem ir vairāk mīļa sajūta, ka tie ir mani mazie draudziņi," atklāj Linda Gabarajeva. Izvēli pievērsties tieši dzejai Linda Gabarajeva pamato ar to, ka no visām mākslām dzeja viņai ir vissvarīgākā.  "Mākslas akadēmijā vienā brīdī sapratu, ka viss, ko man stāsta par vizuālo mākslu, es to saprotu, bet saprotu par tekstu. Tad es arī sapratu, ka primāri lasu, ne skatos vizuāli," Linda Gabarajeva. Dzejas dienas viņai ir svarīgs pasākums ne tikai tāpēc, ka lasījumos skan dzeja, bet šajā laikā arī labi rakstās. Lindas Gabarajevas debijas dzejas krājumu "Apļi" izdevis apgāds "Neputns". Krājuma redaktors ir Artis Ostups. Ilustrācijas veidojis Aigars Opincānsm, bet dizainu Anta Pence. Linda Gabarajeva ir dzejniece, publicējusies žurnālos "Strāva", "Žoklis", "Domuzīme" un interneta žurnālos "Punctum" un "Satori". No angļu valodas atdzejojusi H. D., Edgaru Lī Māstersu un Kristīnu Roseti. Raksta arī publicistiku un īsprozu.

Par jauna mākslinieka ceļu dzejā, dziesmā un kompozīcijā piektdienas „Kultūras rondo” intervijā runāsim ar Vaidu Voveri – Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas absolventi. Vēl studiju laikā iepazinām viņu Baibas lomā Kārļa Lāča mūziklā „Pūt, vējiņi!”, bet nesen viņa sevi pieteikusi ar mūzikas un dzejas koncertu „Vārsmas”.

Ko jūs gribētu darīt, ja jums nebūtu jāstrādā, lai nopelnītu iztiku? Šo jautājumu dokumentālajā filmā „Pēc darba” apcer itāļu izcelsmes zviedru režisors Ēriks Gandini. Filma iekļauta šonedēļ notiekošā Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programmā. Dodoties pie cilvēkiem ASV, Dienvidkorejā, Kuveitā un Itālijā, režisors pēta sabiedrības apsēstību ar darba tikumu laikmetā, kad tehnoloģijas aizvieto arvien vairāk darbavietu. Ar Ēriku Gandini sarunājās Māra Rozenberga. 

6. septembrī plkst. 18.00 izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” atklāta Portugāļu Laikmetīgās keramikas biennāles izstāde “Kopsolī”, kas norisinās 4. Latvijas Keramikas biennāles programmas ietvaros. 

9. septembrī gaidāma skulpturālā ansambļa viedvietas “Gaismas vārti” atklāšana, kā arī tiks atzīmēta Sunākstes dziedāšanas svētku 150. gadadiena. Tas iezīmēs tādu kā apļa noslēgumu, jo šogad ir arī Dziesmusvētku 150 gadi.  Šīs dienas sarunai pievienojas “Gaismas vārtu” autors un tēlnieks Ojārs Arvīds Feldbergs, “Stendera biedrības” pārstāvis Pēteris Stradiņš. 

No 5. septembra galerijā ISTABA apskatāma amerikāņu programmētāja Kevina Maikla Irlena izstāde MULTIPOLAR I. Māksla un matemātika ir tuvāk, nekā mēdzam domāt. To spoži apliecina kāda izstāde, kas šovakar vērs durvis galerijā „Istaba” Rīgā. Tās autors ir Latvijā dzīvojošais amerikāņu programmētājs Kevins Maikls Erlens. Viņa radītie algoritmi veido neparastas, krāsainas vizualizācijas, kas atgādina 20.gadsimta 70.gadu dizaina klasiku un pārsteidz ar to, cik matemātikas formulas var būt skaistas.   Plašāk Māras Rozenbergas ierakstā. 

Gaidāma laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit centrālā izstāde “Attāluma draudzības”, kas norisināsies Vidzemes tirgū Rīgā. Kultūras Rondo studijā uz sarunu laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese un  festivāla mākslinieciskā vadītāja Inga Lāce.

30. augustā Latvijas Mākslas akadēmijas eksperimentālajā mākslas telpā PILOT tika atklāta izstāde “TRĪS”, atzīmējot galerijas trīs gadu jubileju.

Ar moto “Dzeja elpo” Latvijā sākušās Dzejas dienas. Kultūras Rondo studijā par programmas aktualitātēm vēsta dzejnieki Ērika Bērziņa un Kārlis Vērdiņš. 

1. septembrī pirmizrāde gaidāma režisores Daces Pūces muzikālajam iestudējumam “Robins Huds”, kas būs piemērota visai ģimenei jeb, kā saka izrādes veidotāji, izrāde būs piemērota jebkura vecuma skatītājam – no 7 līdz 127 gadiem.

Par pirmatskaņojumu Ilzes Skrastiņas grāmatas ”Kā iet pa skolu? Normāli” lasījumiem Radioteātrī viesojas autore Ilze Skrastiņa un Latvijas Radio Radioteātra vecākā redaktore Dzintra Matuzāle  

31. augustā Rīgas Sv. Pētera baznīcā Valsts Akadēmiskais koris Latvija un diriģents Māris Sirmais aicina piedzīvot pasaules pirmatskaņojumus. 

No 3. līdz 10. septembrim Rīgā, Limbažu novadā un citviet Latvijā notiks Nacionālā kino centra rīkotais 27. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums. Par programmas aktualitātēm un topošajiem filmu projektiem izvaicāsim projekta koordinatori Zani Balčus un režisores Elizabeti Gricmani un Ievu Ozoliņu.  

Igaunijā šo filmu kinoteātros ir noskatījušies vairāk nekā 100 tūkstoši skatītāju. Tā balstīta Igaunijā ļoti populārā grāmatu sērijā, kurā iznākušas nu jau septiņas grāmatas. Runa ir par rakstnieka Indreka Harglas viduslaiku detektīvromānu „Aptiekārs Melhiors”, par kuru dzirdējis ir teju katrs igaunis, bet tepat, pāri robežai, zina daudz mazāk. Bet ir iespēja šo plaisu mazināt, jo latviski ir iznākušas pirmās šīs sērijas grāmatas, un tagad uz ekrāniem nonākusi arī Igaunijas – Latvijas kopražojuma filma „Aptiekārs Melhiors”.

Raidījumā sarunājamies ar teātra kritiķiem Ditu Jonīti un Tomu Čeveru.

Ar publiskajiem literārajiem lasījumiem svētdien Balvu novada Upītē noslēdzās vienpadsmitā interneta žurnāla "Satori" autoru radošā vasaras nometne. Šogad pirmo reizi tā notika Latgalē. Nedēļas garumā vairāk nekā 30 Latvijas literāti prozas, dzejas un esejistikas meistarklasēs radīja jaunus tekstus par apsēstības tēmu. Nometnes dalībnieki kopā pavadīto laiku sauc par vērtīgu domu un iedvesmas apmaiņu.

Režisors Dmitrijs Petrenko stāsta par savu darbu Liepājas teātrī un iepazīstina ar turpmākajiem plāniem Tallinas Krievu teātrī, kurā viņš būs mākslinieciskais vadītājs.   Liepājas teātra galvenais režisors Dmitrijs Petrenko kļūs par Igaunijas Krievu teātra māksliniecisko vadītāju, paziņojis Igaunijas Krievu teātris. Petrenko uzvarējis konkursā, kurā par šo amatu sacentās vēl četri pretendenti. Jaunajā amatā Petrenko stāsies 14. septembrī. Baltijas reģiona reāliju pārzināšana, izpratne par to, kādas prasības pašreizējais laiks izvirza Igaunijas Krievu teātrim, sekmīga pieredze teātra trupas vadīšanā un pedagoģiskā prakse bija galvenie argumenti, kas konkursa komisijai lika izdarīt izvēli par labu Petrenko, norādīts teātra paziņojumā.

Sandro Millers – amerikāņu fotogrāfs, kura modelis un draugs ir Latvijā pazīstamais kino un teātra aktieris Džons Malkovičs un kura darbu sēriju “Malkovičs, Malkovičs, Malkovičs: veltījums fotogrāfijas meistariem” ir atklāta Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, galvenajā lomā raidījumā Kultūras rondo.

Pirmā priekšā lasītāju diena Siguldā un stāsts par Latvijā pirmos bērnu un jauniešu literatūras festivālu, kas norisināsies oktobrī. Par sapņiem redzēt lasošu sabiedrību, kurā literatūra iekļaujas tikpat organiski kā zobu tīrīšana vai sports, Kultūras rondo sarunā ar festivāla rīkotājiem un lasītmīļiem Siguldā. Siguldas bērni kopā ar režisoru Jāni Znotiņu un Luīzi zīmēja Pasaulē labāko lasītāju. Raidījuma laikā jūs uzzināsit, ka labākajam lasītājam vajag galvu, sirdi un elpvadu, čības, drēbes un grāmatplauktu. Savs festivāla grāmatu skapītis tagad ir arī Siguldas Raiņa parkā, bet pirmā Priekšālasītāju diena pieteica 1. Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivālu, kas notiks oktobrī. Kultūras rondo bija klāt pirmajā Priekšālasītāju dienā, jo gribēja redzēt, ko Sigulda iesaka darīt situācijā, kad mūsu rīcībā ir neiepriecinoši rezultāti par lasītprasmi Latvijā. Šopavasar tika publicēti starptautiskā lasītprasmes pētījuma jaunākie rezultāti par bērnu lasītprasmi 50 valstīs, un Latvijai tie ir šokējoši: seši procenti bērnu desmit gadu vecumā neprot lasīt. Varam šokēties, bet varam arī rīkoties. Varam veidot īpašu festivāla skolu, kas varētu palīdzēt skolotājiem un bērnudārza pedagogiem, veidot notikumus, kas paredzēti visai ģimenei, kuros klātesoši ir multimediji, grāmatu autori, ilustrāciju izstādes. Un pats galvenais - būt klāt ar grāmatu un autoriem tur, kur ir bērni un jaunieši, piemēram, smilšukastē un skeitparkā. Skeitparkā Siguldā Reinis Janulis lasīja Luīzes Pastores "Laimes bērnus".  Siguldā tiek domāts par dažāda vecuma bērniem, gan tiem, kas savu laiku pavada skeitparkā, gan tiem, kurus uz grāmatu notikumiem atved bērnudārza audzinātāja, vai tiem, kuri atnāk uz bibliotēku kopā ar mammu vai tēti. Vissarežģītākais vecums esot no 4.-9. klasei. Iespējams, ka tur vislielāko lomu var nospēlēt kāds iedvesmojošs skolotājs, kā , piemēram Kristaps Zaļais, kurš kovidlaikā lasīja skolēniem priekšā. Nu gan viņš vairs nav skolotājs, bet pēc priekšālasīšanas Siguldā saņēma kādu svarīgu komplimentu – viņu uzaicināja uz bērnudārzu pabeigt lasīt iesākto stāstu. Kamēr top pasaulē labākais lasītājs, apgāda "Liels un mazs" vadītāja Alīse Nīgale ir gatava atvest uz Siguldu autorus oktobra sākumā, kad norisināsies Pirmais Siguldas bērnu un jauniešu literatūras festivāls. Savos kalendāros varat atzīmēt, ka šoruden jābrauc uz Siguldu ne tikai skatīties krāsainās lapas, bet 6.,7. vai 8. oktobrī Siguldā jābrauc grāmatas lasīt vai vismaz atrast sev kādu labu ierosmi lasīšanai un lasītmācīšanai. Tas nekas, ja pa īstam esat sākuši lasīt tikai studiju gados, kā piemēram, režisors Jānis Znotiņš, kurš tagad ir kļuvis par Latvijā pazīstamāko bērnu izrāžu režisoru. Un Siguldā literatūras festivālā būs arī teātra izrādes. Tiem bērniem un pusaudžiem, kuriem šķiet, ka grāmatu lasīšana ir viena garlaicīga nodarbe, Sigulda pierādīs, ka grāmata var būs bezgala aizraujoša, gan izrādēs un ilustrācijās, gan arī, izmantojot multimedijus. Par festivāla multimediju programmu stāsta Marta Kontina. Siguldā būs gan "Kaķu darbnīca" ar Inesi Zanderi, gan "Brīvrunu projekts" pusaudžiem, gan igauņu izcelsmes zviedru mākslinieces Ilonas Vīklandes izstāde. Pirmoreiz Latvijā būs skatāmi viņas darbi no Astrīdas Lindgrēnes grāmatām. Un vēl daudz kas cits tikai jāizpēta festivāla programmā, piemēram, atbilde uz jautājumu "Vai grāmatai ir knābis?". Pasaulē labākais lasītājs Siguldā ir uzzīmēts. Iespējams, Kuldīgā, Cēsīs, Naukšēnos vai Liepājā tam būs citādas ausis vai acis, citāds grāmatplaukts un varbūt čību vietā būs gumijnieki. Droši zinām, - pasaules labākajam lasītājam noteikti būs galva un sirds. Rīkojot Latvijā pirmo bērnu un jauniešu literatūras festivālu Siguldā, par to domājuši visi šajā radošajā procesā iesaistīties, arī Siguldas novada Kultūras centra Literatūras projektu vadītāja Dace Krecere-Vule.  Tiekamies Siguldā 6.,7.un 8. oktobrī vai jau tagad Raiņa parkā pie grāmatu skapīša. Tiekamies grāmatās!

Šonedēļ jau no trešdienas rīta Rēzeknes novada Lūznavas muižā skan džezs – te norisinās piektais Baltijas džeza festivāls "Škiuņa džezs". Tā laikā notiek mūzikas grupu koncerti, meistarklases, darbošanās mūzikas ansambļos, individuālās nodarbības un lekcijas,  ko vada septiņi profesionāli džeza mūziķi no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un arī Ukrainas. Šogad Baltijas džeza festivāls "Škiuņa džezs" Rēzeknes novada Lūznavas muižā pulcē 43 džeza entuziastus no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, kas te vēl līdz pat sestdienai aktīvi darbosies un eksperimentēs mūzikā, arvien atklājot ko jaunu un spēcinot džeza tradīcijas Latgalē. Kā allaž nozīmīga “Škiuņa džezs” daļa ir meistarklases, darbošanās mūzikas ansambļos un individuālās nodarbības. Festivālā uzstājās arī Starptautiskā etnodžeza konkursa "Guoyu pa JAZZ", kas 2. maijā notika Latgales vēstniecībā GORS, uzvarētāji – ansamblis "MǬ" no Ventspils Mūzikas vidusskolas, kuri balvā saņēma apmaksātu dalību festivāla meistarklasēs. Dalība festivālā jauniešiem dodot pārliecību par savām spējām arī kā izpildītājiem, jo džeza meistarklašu dalībnieki un pasniedzēji vakaros kopā uzstājas improvizētās mūzikas sesijās.

Amerikāņu fotogrāfa Sandro Millera darbu sēriju "Malkovičs, Malkovičs, Malkovičs: veltījums fotogrāfijas meistariem" šodien, 25. augustā, atklās Nacionālajā mākslas muzejā. Tas ir mākslinieka veltījums 20.gadsimta portretfotogrāfijas dižgariem. Millera projekts piesaista daudz uzmanības, jo viņa rekonstruētajās ikonisko fotogrāfiju parafrāzēs redzams aktieris un sens fotogrāfa draugs Džons Malkovičs. Viņš iejūtas gan Merilinas Monro, gan Ābrahama Linkolna, Pablo Pikaso, Amerikas indiāņu virsaiša un citos oriģinālo fotogrāfiju tēlos. Latvijas Radio tikās garākā sarunā ar fotogrāfu Sandro Milleru LNMM Kupola zālē, kur fotogrāfijas izkārtotas uz dažādu miesas krāsas toņu planšetēm. Tā ir latviešu dizainera un izstādes scenogrāfa Artūra Analta ideja. “Šī kupola struktūra ir tik skaista, ka tā sacenšas ar jebkuru mākslas darbu, kas te tiek izstādīts,” sarunu iesāk Sandro Millers. “Bet man ļoti patīk risinājums izvietot fotogrāfijas uz šiem miesas krāsas foniem. Mans fotogrāfa darbs nereti ir saistīts ar dzimumiem, rasēm, nevienlīdzības tematiku. Arī šajā izstādē Džons Malkovičs iejūtas gan Amerikas indiāņa, gan kubieša Če Gevaras, gan afroamerikāņa Muhameda Ali ādā. Un tas ļoti labi sasaucas,” viņš piebilst. Sandro Millers ir amerikāņu komercfotogrāfijas superzvaigzne. Savā vairāk nekā 40 gadus ilgajā karjerā viņš ir veidojis reklāmas kampaņas tādiem zīmoliem kā "Adidas", "BMW", "Coca-Cola", "Nike", "Pepsi", "Microsoft", un tie ir tikai daži. Bet, kā viņš pats saka, tā ir tā darba daļa, kas nopelna maizi un nodrošina labu dzīvošanu. Dvēselei vajag sirdsdarbus. Viņam ir daudz mākslas foto projektu, bet tā nu ir sanācis, ka pirms deviņiem gadiem tapušais projekts "Malkovich, Malkovich, Malkovich" ir kļuvis par slavenāko no visiem. Pats fotogrāfs joko, ka varbūt vajadzēs šai izstādei ļaut mazliet atpūsties, lai cilvēki pamanītu arī citus viņa darbus. Bet arī Latvijas publikā vairumam tieši caur šo projektu būs iespēja iepazīt Sandro Milleru un vēlreiz pārliecināties, kāpēc aktieris Džons Malkovičs ir tik cildināts par savu spēju absolūti pāriemiesoties. "Sāku šo projektu pēc tam, kad man bija diagnosticēts vēzis ceturtajā stadijā. Gandrīz gadu nevarēju strādāt. Kamēr gulēju gultā ar šo slimību un nezināju, vai dzīvošu vai miršu, es sāku domāt par savu karjeru un to, kā es varētu pateikt paldies tiem fotogrāfijas meistariem, no kuriem es tik daudz esmu mācījies un guvis iedvesmu. Aizvēru acis un domāju par visām tām ikoniskajām fotogrāfijām, kuras šie maestro ir uzņēmuši un kuras uz mūžiem palikušas man prātā. Šie attēli man ir tik daudz iemācījuši par to, kas ir portretfoto, kādam tam ir jābūt. Sāku tos pierakstīt un prātoju, kā būtu, ja es šos portretus mēģinātu atkārtot līdz pašai smalkākajai niansei, bet ar savu draugu Džonu Malkoviču kā modeli,” sarunā atklāj Sandro Millers. Izstādes aci piesaistošais nosaukums "Malkovich, Malkovich, Malkovich" ir tikai daļa no stāsta, par ko ir šis projekts. Otra teikuma daļa izstādes nosaukumā ir "Veltījums fotogrāfijas meistariem". Tas, ko jūs redzēsiet pirmo (un varbūt jau esat redzējuši soctīklos, jo šādi amizanti stāsti un bildes patīk visādām lapām, kas ar to pelna klikšķus un iztiku), ir aktieris Džons Malkovičs, kurš ir iejuties dažādos 20.gadsimta fotogrāfijas klasiķu veidotos attēlos – tie ir gan slavenību portreti, gan nepazīstamu cilvēku tēli, kas kļuvuši slaveni tieši konkrēto fotogrāfiju dēļ. Tur ir Ērvinga Penna Trūmens Kapote (tieši Pennu Millers sauc par savu pirmo iedvesmas avotu, kura darbi viņu 16 gadu vecumā tā apbūruši, ka izšķīruši viņa ceļu par labu fotogrāfijai), tur ir Bērta Stērna, izģērbtā Merilina Monro, Dorotejas Langes klasiskā imigrantu māte un pat Aleksandra Gārdenera 1863.gadā uzņemtais Ābrahama Linkolna portrets. Šajās parafrāzēs ir rekonstruētas oriģinālo fotogrāfiju kompozīcijas, apgaismojums, pozas, tērpi, frizūras – tikai visās fotogrāfijās ir Džons Malkovičs. Un tā nav pēcapstrāde, kurā vienkārši ielīmēta Malkoviča seja, bet reāla rekonstrukcija.

“Ūdeņaina dienas actiņa” – mākslinieka Indriķa Ģelža līdz šim plašākā izstāde „Kim?” Laikmetīgās mākslas centrā. Kultūras rondo studijā par izstādes tapšanu un vēstījumu saruna ar Indriķi Ģelzi. Līdz šim vērienīgākajā personālizstādē Indriķis Ģelzis pievēršas satricinošo pārmaiņu jūrā slīkstošajam "šķimodernajam" indivīdam. Attiecību politikas, identitāšu un ekonomikas plūsmu satricinājumos, autora mākslinieciskās valodas un kontekstuālas nozīmes pastarpinājumā mūsdienu sabiedrība atklājas kā par publisku peldbaseinu nomaskējusies personalizēta analoga kibertelpa. Izstāde būs skatāma līdz 8. oktobrim un tās norises laikā pilsētvidē, Sporta 2 kvartālā (pie restorāna “Zefīrs”), būs apskatāma Indriķa Ģelža skulptūra  "Zaļo krāsu sauc par kamuflāžu".

Ukrainā šodien atzīmē Neatkarības dienu, un diemžēl jau otro gadu tā aizrit vispārēja kara apstākļos. Domāt par kultūru šādā laikā ir vienlīdz grūti un svarīgi: kā kādā intervijā teica vēlāk Krievijas raķetes triecienā nogalinātā ukraiņu rakstniece Viktorija Ameļina, „dodot ukraiņiem iespēju runāt, jūs stājaties pretī noziegumam”. Literatūras festivālā „Punctum” šovakar notiks Ukrainas Neatkarības dienas lasījumi, kas būs veltīti tieši Viktorijai Ameļinai: viņa pērn bija festivāla viešņa. Māra Rozenberga tikās ar divām lasījumu dalībniecēm - ukraiņu mākslinieci un rakstnieci Darju Kalašņikovu un tulkotāju no ukraiņu valodas Māru Poļakovu. Darja Kalašņikova Latvijas kultūras ainavā ienāca strauji un ļoti pamanāmi. Uz Rīgu viņa pārcēlās pērn pavasarī, un jau vasarā lielu ievērību guva viņas performance „Cik ilgi vēl?”, kurā Darja līdz spēku izsīkumam atkārto sarežģītu vingrojumu, fonā skaitot dienas kopš kara sākuma. Viņa ir trenējusies mākslas vingrošanā, un no šīs performances ir grūti atraut acis, bet sajūta ir gandrīz neizturama. Darjai Kalašņikovai ir 34 gadi, un pēdējos gandrīz desmit no tiem klātesošs bijis karš. Darja ir no Luhanskas, ko 2014.gadā okupēja krievi. Viņa pārcēlās uz Kijivu un kopš tā laika nav bijusi mājās. Luhanskā Darja bija viena no Eiromaidana aizsācējām, un kā aktīvu protestētāju viņu pamanīja politiķi. Darja startēja vēlēšanās, parlamentā gan neiekļuva, bet piecus gadus bija padomniece parlamenta deputātam un informācijas politikas ministram. Paralēli viņa studēja klasiskās mākslas un arhitektūras vēsturi, un aizgāja no politikas, lai pievērstos mākslai. Savā esejā interneta žurnālā „Punctum” Darja Kalašņikova raksta, kāpēc nonāca Latvijā, kur agrāk nekad nebija bijusi. Viņa esot zinājusi tikai kādreizējo Valsts prezidentu Valdi Zatleru, jo 2016. Gadā Tartu Universitātes rīkotajos politoloģijas vasaras kursos nopirka viņa autobiogrāfiju. „Latviju un tās iedzīvotājus viņš aprakstījis tā, ka manī modās interese šo zemi iepazīt pašai,” viņa raksta. Kopš tā laika viņa dzīvo Latvijā, taču vairakkārt ir atgriezusies Ukrainā pie mammas, kura kā brīvprātīgā jau gadiem palīdz Ukrainas armijai. No Darjas stāstītā par mammu ātri kļūst skaidrs, ka viņas apbrīnojamās darba spējas un vajadzība būt pilsoniski aktīvai ir visas ģimenes lieta. Darjas Kalašņikovas grāmata „Reality Show” drīzumā iznāks arī latviešu valodā. To tulkojusi Māra Poļakova, kuras latviskojumā pašlaik interneta portālā „Punctum” jau lasāma Darjas eseja „Smilšu graudiņi”. Interesanti, ka šī sadarbība ir abpusēja, jo Darja Kalašņikova savukārt veido vāku Māras Poļakovas un Artura Hansona grāmatai "Ieteikumi ukraiņu īpašvārdu atveidei latviešu valodā", ko izdos Latviešu Valodas aģentūra. Grāmatai, kas dod ieskatu ukraiņu valodas un alfabēta vēsturē, apkopo vispārīgos atveides principus, ģeogrāfiskos nosaukumus, personvārdus, un pieskaras arī Krimas tatāru īpašvārdu atveidei latviski, Darja radījusi vāka zīmējumu, kurā uz nošu līnijām rindojas ukraiņu, Krimas tatāru un latviešu alfabēta burti. Lai sadzirdētu valodu, ir jāspēj to pareizi izlasīt.

Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" un mākslas centrs "Zuzeum" turpina muzikālo sadarbību, piedāvājot cikla "Vasaras vakara kamermūzika" koncertus. Kultūras rondo par gaidāmo ciklu stāsta "Sinfonietta Rīga"mākslinieciskais vadītājs Normunds Šne un pianiste Agnese Egliņa. Mazās formas akadēmiskās mūzikas svētkos klausītājus sagaida atklājumiem bagāts ceļojums izmeklētu skaņražu radošajās laboratorijās zinošā mūzikas apskatnieka Oresta Silabrieža vadībā. Koncerti norisināsies "Zuzeum" Lielajā izstāžu zālē četrus vakarus – no 24. līdz 27. augustam. Cikla "Vasaras vakara kamermūzika" četros koncertos dosimies pārgājienā no baroka laika līdz mūsdienām:  24. augustā būs reta iespēja iedziļināties franču baroka mazzināmajā pasaulē, 25. augustā skanēs Eiropas ziemeļu laikmetīgā mūzika, turklāt gaidāmi speciāli šim festivālam radīti Igaunijas komponista Perta Ūsberga un Latvijas komponista Platona Buravicka jaundarbi, 26. augustā vadīsim laiku uz tilta, kas no romantisma ilgpilniem miglājiem ved pie 20. gadsimta bābeliskajam haosam, 27. augustā mūsu acupriekšā vilciena sliežu bezgalība krustosies ar mūžīgās kustības virpuļiem, piedāvājot amerikāņa minimālista Stīva Reiha un franču spektrālisma pamatlicēja Žerāra Grizē apjomīgos opusus.

Latvijas Arhitektūras gada balvas 2023 (LAGB 2023) tematiskais jautājums būs "Ambiciozitāte arhitektūrā: godīga un iespējama?", un balvai izvirzīti divpadsmit nominanti, kurus nākamajā kārtā izvērtēs starptautiskā žūrija. "Lai nākotnē būtu redzams kvalitatīvāks un lielāks pieteikumu skaits konkursā, ir jāmaina iepirkumu sistēma publiskajā sektorā, kas spētu uzlabot gan valsts ekonomisko situāciju, nodrošinot pievilcīgu vidi iedzīvotājiem, attīstītājiem un tūrismam, gan veidotos savstarpējā cieņa un atbildība savā darbā, veicinot labas prakses principus." uzsver žūrijas komisijas pārstāve Anda Kursiša. Kāda tiek veidota izpratne par kvalitatīvu arhitektūru un dzīves telpu, kas ir vērsta uz atbildību pret darbu un veido iekļaujošu cilvēka un vides funkciju? Raidījumā diskutējam ar žūrijas komisijas pārstāvi un arhitektūras biroja “OAD” (Open Architecture Design) dibinātāju un vadošo arhitekti Zani Teteri-Šulci, Latvijas Arhitektu savienības valdes locekli un arhitektu biroja "Virtu" īpašnieci Andu Kursišu, mākslas kuratoru un žūrijas priekšsēdētāju, beļģu arhitektu un arhitektūras un dizaina biroja "Sampling" vadošo partneri Mantenu Devrindtu (Manten Devriendt). Galveno balvu ieguvēji tiks nosaukti LAGB 2023 svinīgajā apbalvošanas ceremonijā 6. oktobrī. Balvas nominatus var iepazīt šeit.

Noslēdzot vasaras koncertsezonu, Rīgas Domā 23. augustā skanēs koncerts "Pjacolla. Dienvidamerikas ritmos". Par gaidāmo notikumu stāsta saksofonists Aigars Raumanis un ērģelnieks Aigars Reinis.

Tā ir reta iespēja apmainīties pieredzē ar kolēģiem no citām Latvijas malām un grūdiens ieraudzīt, ka kultūra nemitīgi paplašina savas robežas – tā par Latvijas Kultūras akadēmijas otro Vasaras akadēmiju saka dalībnieki, kas pagājušajā nedēļā tikās Dobelē. Neformālā divu dienu nometnē dažādu reģionu kultūras dzīves veidotāji sprieda, kā caur kultūru uzlabot gan savas kopienas dzīves kvalitāti, gan rūpēs par citiem neaizmirst arī par sevi.

Uzticība materiālam – Sanitas Ābelītes personālizstādē “Terra” un eksperimenti ar materiālu simpozija “KUR 2023” izstādē. Sākusies 4. Latvijas keramikas biennāle. Kultūras rondo tiekamies ar māksliniecēm Sanitu Ābelīti, Agnesi Sunepu un kuratoru Aivaru Baranovski. Sanitas Ābelītes personālizstāde “Terra” ir cieņas, mīlestības un uzticības apliecinājums materiālam, ar kuru viņa ir saistīta jau vairāk nekā divdesmit gadu. “Terra”, formās un krāsās daudzveidīgā un daudzskaitlīgā kompozīcija, veido vienotu ainavu, kur katram priekšmetam ir sava nozīme un vieta. “Veidošanas procesā domām un idejām ļauju brīvi plūst, process ir intuitīvs, un man ir tikai daļēja kontrole pār notiekošo,” savu radošo darbu raksturo māksliniece. Izstādē skatāmie darbi ir radīti no 2020. līdz 2022. gadam. Eksponētie priekšmeti ir veidoti no māla, porcelāna un šamota, izmantotas dažādas apdedzināšanas tehnikas – naborigama, raku, elektriskais un gāzes dedzinājums. Aktualizējot laikmetīgās keramikas nozīmi Latvijā un starptautiski, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās keramikas centru jau ceturto reizi organizē Latvijas Keramikas biennāli. Šogad pasākumi gaidāmi Rīgā, Daugavpilī un pat Portugāles pilsētā Aveiru. Latvijas Keramikas biennāles centrālais notikums jau tradicionāli ir konkursa izstāde "Martinsona balva", kas nemainīgi būs skatāma Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā un kopā ar rudens izstāžu sezonu tiks atklāta šī gada 8. septembrī. Līdz ar svinīgo atklāšanu tiks publiski paziņoti arī starptautiskās žūrijas izvēlēti konkursa izstādes starptautiskie un nacionālie laureāti. Kā informēja organizatori, šogad "Martinsona balvai" tika saņemti 685 izcili pieteikumi no 71 valsti pārstāvošiem māksliniekiem, tostarp 68 pieteikumi no Latvijas māksliniekiem, kas ir līdz šim lielākais pieteikumu skaits "Martinsona balvas" konkursa izstādes vēsturē. Biennāles programma apskatāma Marka Rotko centra mājaslapā.  

Tikai pāris stundu braucienā no Rīgas, Lietuvas ceturtajā lielākajā pilsētā Šauļos pašlaik skatāma trīs Latvijas grafiķu izstāde „Maistas” jeb „Ēdiens”. Šis notikums ir interesants vairāku iemeslu dēļ. Tajā skatāmi vizuālajā mākslā nemaz ne tik bieži izmantotās serigrāfijas jeb sietspiedes tehnikā veidoti darbi, un vienam dalībniekiem šī izstāde ir atgriešanās mākslā pēc gandrīz 20 gadu pauzes.

No “VEF Minox” līdz 3D attēlam. No stereo fotogrāfijas līdz virtuālam attēlam - ieskats Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājumā un 3D attēlu veidošanas vēsturiskā attīstība. Kultūras rondo devies uz Latvijas Fotogrāfijas muzeju. Tiekamies ar muzeja vadītāju Baibu Teteri, muzeja krājuma speciālistu Armandu Andžu un muzeja vēsturnieci Santu Hiršu.

Hamburgas baleta pirmā soliste Anna Laudere pēc vasaras atvaļinājuma Miķeļtornī un meistarklašu vadīšanas Prāgā ir atgriezusies Vācijā, kur leģendārā horeogrāfa Džona Neumeijera vadībā iestudēs Blānšas lomu „Ilgu tramvajā”, bet kopā ar vīru, baleta solistu Edvīnu Revazovu rūpējas arī par ukraiņu baletdejotājiem Hamburgas kamerbaletā. Neumeijeram šī ir pēdējā sezona Hamburgas baletā, viņš Hamburgu padarījis par baleta metropoli. Mākslinieciskās vadības maiņa, protams, būs sarežģīts process. Saruna ar mākslinieci, atskatoties uz aizvadīto sezonu un ielūkojoties nākotnes plānos.

Par interneta žurnāla “Punctum” festivālu, kurš būs pieejams arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām,  uzklausām tā veidotājus. Kultūras rondo stāsta festivāla rīkotājas Laura Brokāne un Laura Stašāne. Lai runātu par par pieejamību festivālos, sazināmies ar Lību Bērziņu. Jau sesto reizi Rīgā notiks “Punctum festivāls” – literatūras pasākumu programma, kas šogad pievēršas pārmaiņu procesiem, uzsverot arī kopīgu ieguldījumu labākas nākotnes veidošanā.  Festivāla dalībnieki risinās dažādus nākotnes scenārijus – literārās utopijas un antiutopijas, kā arī literatūras terapeitisko, transformējošo nozīmi. Festivālā notiks dzejas un prozas lasījumi, darbnīcas, lekcijas par biblioterapiju un diskusijas par iekļaujošu literatūru. Festivālu atklās “kluso lasījumu” performance – protests pret sabiedrības pasīvo attieksmi pret vardarbību ģimenēs. Šogad “Punctum festivāls” fokusējas arī uz literatūras pieejamības jautājumu, nodrošinot iespēju pasākumos ar literatūru iepazīties cilvēkiem ar invaliditāti, kā arī organizējot biblioterapijas darbnīcu ciklu dažādām mērķgrupām, kurās iepazīt literatūru un atklāt rakstīšanas praksi caur sevis pētīšanu un līdzdarbošanos. Savukārt rakstniekiem festivālā būs iespēja izzināt biblioterapijas un auditorijas paplašināšanas tēmas. Ar festivāla, kas norisināsies no 22. līdz 31. augustam, programmu var iepazīties internetā.

Kamēr ārā vēl ir zaļa un vēl zaļāka vasara, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) 19. augustā durvis vērs izstāde pašiem mazākajiem apmeklētājiem no trim līdz deviņiem gadiem ar tieši tādu nosaukumu: “Zaļš un vēl zaļāks”. Turpinot iepriekšējo gadu iecienītās izstādes bērniem, šoreiz muzejs aicina caur mākslas prizmu palūkoties uz dabas bagātību un trauslumu cilvēka ietekmes priekšā.

Ko maina muzeju pārdefinējums? Kāda ir mūsu muzejnieku prakse un kādi ir secinājumi pēc Baltijas muzeoloģijas vasaras skolas? Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā nedēļas garumā pievērsās muzeju eksistencei nākotnē, debatēja par izaicinājumiem muzeju darbībā. Azvadītajā nedēļā, no 7. līdz 12.augustam, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā notika 19. Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola. Tās ietvaros trīsdesmit pieci Baltijas valstu muzeju profesionāļi klausījās lekcijas, piedalījās semināros un diskusijās, kā arī apmeklēja muzejus un kultūras mantojuma objektus Latgalē un Sēlijā. Kultūras rondo atziņas no Lietuvas un Igaunijas kolēģiem, bet studijā par aizvadīto pasākumu stāsta Baltijas muzeoloģijas veicināšanas biedrības priekšsēdētāja Una Sedleniece, Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja, direktores vietniece zinātniskajā darbā Liene Rokpelne, Jūrmalas muzeja vadītājs Ernests Sviklis un Icom Latvijas valdes locekle, Žaņa Lipkes memoriāla pētniece Maija Meijere-Oša. Kā šīs skolas iespējas vērtē kaimiņvalstu, Lietuvas un Igaunijas,  muzeju speciālisti, kādas problēmas un kādus izaicinājumus muzeju darbā tie saredz savās valstīs un kā iezīmē muzeju nākotnes perspektīvas, atklāj Lietuvas Nacionālā muzeja direktore Rūta Kačkūte (Rūta Kačkutė) un Igaunijas Vēsturiskās atmiņas institūta vadītāju Martins Andrellers (Martin Andreller). .  

Kā atrast labāko teātra vadītāju Latvijā? Mums nav vienas pareizās atbildes, tāpēc turpinām sarunāties par radošumu, pārvaldības formām un komunikāciju, kā arī paturēsim prātā vārdu "teātris". Kultūras rondo diskutē komisijas priekšsēdētāja, Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone, Teātra padomes priekšsēdētāja, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Zane Kreicberga, Ģertrūdes ielas teātra līdzdibinātāja un producente Maija Pavlova un režisors un scenogrāfs, bijušais Nacionāla teātra galvenais mākslinieks Reinis Suhanovs. Ierakstos uzklausām Valmieras teātra valdes locekli Evitu Ašeradenu, Leļļu teātra valdes locekli Mārtiņu Eihi un Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta pārstāvi Andri Grafu. Par vadības maiņu Nacionālā teātrī teju visi, kas gribēja, jau ir izteikušies. Varat palasīt gan medijos, gan sociālajos tīklos, gan Viestura Kairiša, gan Alvja Hermaņa, gan Zanes Radzobes un Margaritas Ziedas viedokļus. Gan vēl daudzus citus. Tajā pašā laikā daudzi teātra procesos iesaistītie ir piesardzīgi un galu galā negrib izteikties par teātra vadības un labas pārvaldības jautājumiem. Tā kā Nacionālā teātra valdes locekļa konkursa komisijas priekšsēdētāja, Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone bija atvaļinājumā, tieši tāpēc šī saruna notiek tagad, klātesot Dacei Vilsonei. Vēlamies, lai šī saruna būtu nevis par personālijām, kurām, protams, ir ļoti svarīga loma šādos radošos un sarežģītos mehānismos, kā teātris. Galu galā arī Smiļģis esot gribējis, lai teātris beidzas ar viņu… Bet par nākotni, par to, kāds būtu labākais teātra modelis Latvijā, vai tā ir valsts kapitālsabiedrība; vai vienmēr jābūt tandēmam direktors un mākslinieciskais vadītājs; ko var vai nevar atrast konkursos ik pa pieciem gadiem; kā tiek izvērtēta teātra darbība? Pašlaik jaunais Nacionālā teātra valdes loceklis Māris Vītols ir stājies amatā, Elmāra Seņkova mākslinieciskā komanda šīs darba attiecības ir beigusi. Nacionālajā teātrī notiek darbs pie „Spēlēju, dancoju!” iestudējuma.

Sācies kā vienas vasaras projekts par godu Rīgai kā Eiropas kultūras galvaspilsētai, laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāls “Re Rīga!” šovasar notiks jau vienpadsmito reizi. Gadu gaitā tas laipni un pacietīgi pieradinājis publiku pie iepriekš mazāk pazīstamas cirka valodas, izejot ārpus telpām un aizsniedzot arī tos, kuri paši uz cirku nenāktu. Šogad festivāla “Re Rīga!” epicentrs būs Vērmanes dārzā un tā apkaimē, bet pirmo reizi vairākas izrādes notiks arī atjaunotajā Rīgas cirka arēnā. Māra Rozenberga tikās ar festivāla veidotājiem un pirmās izrādes autoru – argentīniešu klaunu ar latviešu saknēm.

Interneta žurnāls "Satori.lv" ir Latvijā vecākais interneta kultūras portāls, kurš dibināts 2003.gadā. Par pieredzi un pagrieziena punktiem portāla attīstībā, un pašreizējām vērtībām, Kultūras rondo pārrunājam ar interneta žurnāla veidotājiem.   Domājam par to, kas mainījies, kas nācis klāt un kas vēl varētu būt 20 gadu pastāvēšanas laikā. Jaunas idejas, teksti, publicistika, arī "Satori" nometnes un festivāls. Studijā publiciste, tulkotāja un "Satori.lv" redakcijas locekle Santa Remere, "Satori.lv" galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners un Interneta žurnāla "Satori.lv" redaktors Andrejs Vīksna. Interneta žurnāls "Satori" 18.augustā Dailes teātra vasaras dārzā atzīmēs savu 20. dzimšanas dienu ar vienas dienas festivālu un plašu bezmaksas kultūras programmu. Festivāla plašajā bezmaksas programmā notiks lasījumi, koncerti, darbnīcas un vērtīgas sarunas. To apmeklēt aicināts ikviens.

"Mēs esam kā nelielas skrūvītes šajā  pasaules politiskajā situācijā, taču arī mēs ko varam," par savu sūtību pierobežā saka paši mākslinieki. Aizvadītās nedēļas garumā projekta "Collective Community Movement" ietvaros Latvijas pierobežā – Piedrujā un Indrā – notika ekspedīcija "MĒS – Mūsu Ēras Stāsti". Ekspedīcijas dalībnieki – mākslinieki, žurnālisti, režisori pievērsās pierobežas iedzīvotāju stāstiem par draudzību, kas pārvar šķēršļus, un pierobežas identitātei, pētot pierobežas sociālo un politisko klimatu kopumā, apzinot tā iekšējās kulturālās, valodiskās un epistēmiskās robežas. Kā viens no šīs ekspedīcijas  pēdējiem pasākumiem bija pierobežā – mākslinieces Gundegas Evelones vadītā “Vēstuļu vīšanas darbnīca”, kurā līdz ar ekspedīcijas dalībniekiem tika aicināti piedalīties arī vietējie iedzīvotāji, kopā uzrakstot vai uzzīmējot īpašas formas vēstuli. Viss uzrakstītais, uzzīmētais un izveidotais tika ievīts kopējā vēstuļu vijumā ar nosaukumu - "Robežu NAV. Politisku un intīmu vēstuļvijumu pludināšana uz Latvijas-Baltkrievijas robežas", kas performatīvā akcijā tika  nodots Daugavas pretējam krastam – Baltkrievijas pusei. Kāds vēstījums tika iekļauts šajā vēstuļu simboliskajā vijumā,  kādi secinājumi par ekspedīcijā pieredzēto pašiem māksliniekiem un kāda bija galvenā šīs ekspedīcijas ideja, par to ierakstā no Baltkrievijas pierobežas Indrā un Piedrujā. Latvijas mākslinieku ekspedīcija Baltkrievijas pierobežā notiek jau ne pirmo gadu. Māksliniekus interesē, kā dzīvo cilvēki pierobežā, ko tie jūt, ko domā, kā uztver notiekošo pasaulē un aiz robežas, kas tiem ir pavisam blakus. „Pirmo gadu bijām Indrā, tad Piedrujā un tagad atkal esam bāzēti Piedrujā.  Mēs šo ekspedīciju organizējam jau trešo gadu, katru reizi citā ietvarā. Iepriekš mēs to darījām Integrācijas projekta ietvaros, šogad tas notiek festivāla Survival Kit 14  ietvarā. Vienmēr mērķis ir viens – apzināt, kas notiek mūsu pierobežā un tagad, pēdējos gadus  Krievijas Ukrainas kara kontekstā, šis jautājums ir īpaši aktualizējies,” Ssāsta mākslas kuratore un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese. „Mums gribas saprast, kā cilvēki reaģē uz notikumiem pasaulē, uz tādām turbulencēm, kas lielā mērā skar arī mūs. Un šī gada festivāla Survival Kit tēma „Attāluma draudzības” ietiecas arī mūsu ekspedīcijā.Mums gribas saprast, kādas ir šīs attāluma draudzības vai nedraudzības  vai kādas ir šīs pārrautās saites starp piemēram Piedrujas vai Indras iedzīvotajiem un Baltkrieviju – Druju otrā Daugavas pusē. Kas tagad tur notiek, šī  situācija ir mainījusies tieši kara dēļ. Mēs mēģinām tagad izsekot tos pavedienus, kā mēs uz to varam paskatīties.” Šis skatījums primāri notiek caur šo ekspedīciju, tieši tiekoties un runājoties ar dzīvojošajiem pierobežā, stāsta Solvita Krese, runājot arī par atklāsmēm, kas piedzīvotas šajās tikšanās reizēs. Šai  pārrobežu performatīvajai  akcijai Piedrujā būs turpinājums.  Ekspedīcijas rezultāti tiks apkopoti un publicēti laikmetīgās mākslas festivāla "Survival Kit 14" laikā, kas notiks Rīgā, Vidzemes tirgū, no 7. septembra līdz 8. oktobrim.

Ar filmu “Jaunais kinoteātris "Paradiso"” kinoteātris “Splendid Palace” iziet savas simtās jubilejas finiša taisnē. Par notikumiem, kas kinoteātrī gaidāmi jaunajā sezonā, Kultūras rondo izvaicājam “Splendid Palace” māksliniecisko vadītāju Dairu Āboliņu. “Jaunais kinoteātris "Paradiso"” (Nuovo Cinema Paradiso) ir režisora Džuzepes Tornatores (Giuseppe Tornatore) dzīvi apliecinoša oda mīlestībai, draudzībai, nostalģijai un kino. Filma lieliski atspoguļo veco kinoteātru nostaļģiju un šarmu. Bet saruna arī par to, kāds ir mūsdienu kinoteātra šarms spožums un arī posts. "Šis ir brīdis, kad godināt pašu kinoteātri, ka ir bijis iespējams saglabāt šī kinoteātra arhitektūru, iekšējo un arī ārējo. Godināt cilvēkus, kas to radīja, - arhitektus, arī kinoteātra īpašnieku Vasiliju Jemeļjanovu, kuram bija traģisks liktenis tieši dēļ viņa spējas radīt kinoteātri. Pasaulē nav daudz kinoteātru, ne tikai tāpēc, ka mums ir viens no visskaistākajiem Rietumeiropā un Austrumeiropā, tāpēc, ka pasaule nav daudz kinoteātru, kuriem izdevies saglabāt kino radīšanu simts gadu garumā," atzīst Daira Āboliņa. "Mēs zinām, kas simts gadu laikā ir noticis Latvijas vēsturē, arī pasaules vēsturē. R bijuši kari, ir bijušas barikādes (..), ir bijis viskautkas, bet kinoteātris vienmēr ir rādījis filmas." Filma “Jaunais kinoteātris "Paradiso"”  ir brīnišķīgs stāsts par kāda zēna neizmērojamo mīlestību pret kino. Jaunais Salvatore (Salvatore Cascio) atklāj ideālu bēgšanu no dzīves savā kara plosītajā Sicīlijas ciematā - kinoteātrī "Paradiso". Tur viņš sastop kinomehāniķi Alfredo (Philippe Noiret), kas zēnu burtiski apbur ar mirgojošajiem attēliem un starp abiem veidojas īsta un patiesa draudzība. Pienāk diena, kad Salvatorem jāpamet dzimtais ciems un jāīsteno sapnis veidot pašam savas filmas. Pēc trīsdesmit gadiem viņš saņem ziņu, kas aicina atgriezties mājās… Daira Āboliņa min, ka kopš tās radīšanas 1988. gadā filma biju visu laiku labāko filmu listē. Ar šo seansu, godinot un apliecinot bezgalīgo kino mīlestību un kinoteātra bagāto vēsturi, “Splendid Palace” atklāj savu 100. jubilejas sezonu. “Jaunais kinoteātris “Paradiso”” ir ceļojums atpakaļ laikā, atgriežoties pie kino mākslas pamatvērtībām, kad kino bija kas vairāk nekā tikai filmas, tas bija veids, kā saliedēt un iedvesmot cilvēkus, dot viņiem iespēju atklāt pasauli caur aizrautību un emocijām, ko sniedz māksla. Filma lieliski atspoguļo veco kinoteātru nostaļģiju un šarmu. Filmas seanss paredzēts 24. augustā plkst. 18.30. Savukārt 30. augustā pirmizrāde igauņu režisora Elmo Nūganena filmai "Aptiekārs Melhiors", kurā piedalās arī vairāki Latvijas aktieri.  

Klīst runas, ka viņa skatuves enerģija aizrauj dejā pat rāmo Latvijas publiku koncertos ar sēdvietām. Amerikāņu trompetists Bonijs Fīldss (Boney Fields) šejienes blūza un fanka mūzikas gardēžiem jau ir pazīstams: viņš koncertējis Bites blūza klubā, pirms dažiem gadiem izdancinājis Liepājas publiku, bet tagad dodas plašākā tūrē pa Latviju. Interesanti, ka viņš ceļo nevis pats ar savu grupu, bet saspēlējas ar vietējiem blūzmeņiem.

LNSO vasarnīcas programma Latgales vēstniecībā "Gors" un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, gatavojoties jaunajai sezonai. Kultūras rondo studijā iztaujājam LNSO direktori Indru Lūkinu un orķestra diriģentu Jāni Stafecki. Muzykys festivals saimei i draugim “LNSO vasarnīca” ceturto reizi atgriežas pilsētā Latgales sirdī – Rēzeknē – un 19. un 20. augustā piepildīs Latgales vēstniecības GORS viesmīlīgās telpas ar čalām, kņadu un galvenais – mūziku. Kaut kas tiks gan lielākiem, gan mazākiem, gan simfoniskās, gan kamermūzikas mīļotājiem. Ģimenes tiek acinātas GORA gaiteņos sastapt Apburto princesi, jauniešus – no malas pavērot dzīvi sociālajos tīklos laikmetīgās dejas izrādē ar Riharda Zaļupes mūziku; akadēmiskās mūzikas gardēžiem un entuziastiem šogad tiek piedāvāts Štrauss, Stravinskis, Šūmanis, Brāmss un daudzi citi. Festivālā ciemosies ekstravagantais Londonas pianists Džeimss Šerloks, pie klavierēm būs iespēja redzēt arī LNSO māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Tarmo Peltokoski. 

Latvijas Mākslinieku savienības galerijā Rīgā 10. augustā atklās gleznotājas Sabīnes Verneres personālizstādi „Aklā zona”. Tas ir neparasts kopdarbs, kurā jaunās mākslinieces darbi „sarunājas” ar izciliem vecmeistaru darbiem no Mākslinieku savienības bagātīgā krājuma. Tā ir saruna par to, ko nozīmē būt māksliniekam dažādos laikmetos, un arī cieņpilns reveranss iepriekšējām paaudzēm, kas veidojušas pamatu šodienas māksliniekiem. Latvijas Mākslinieku savienības nams Daugavmalā, kas pirms 70 gadiem tika celts speciāli mākslinieku vajadzībām, pašlaik ir "Rail Baltica" ka būvdarbu liecinieks. Trokšņainā āra vide spēji kontrastē ar rāmo mieru iekštelpās, kur teju uz katras sienas ir kāds no Mākslinieku savienības vairāk nekā 160000 lielās kolekcijas darbiem. Tieši tajā balstās mākslinieces Sabīnes Verneres jaunās izstādes iecere. Mākslinieku savienības pirmā stāva galerijā, kuras lielie logi veras uz Daugavu, smaržo pēc lineļļas. Cauri zālei izvijas tumšbrūnas koka konstrukcijas, kas atgādina gaisā levitējošus ziņojumu dēļus vai izlocītus rāmjus. Uz tiem satiekas Sabīnes Verneres gleznojumi un kanoniski Borisa Bērziņa, Līgas Purmales, Maijas Tabakas un citu mākslinieku darbi no Mākslinieku savienības krājuma. Mākslinieku savienības kolekcijas darbi veido pusi no izstādes, otra ir pašas Verneres interesantie tušas gleznojumi uz papīra. Gan deviņus metrus gari, kas izlokas cauri visai zālei, gan pavisam miniatūri darbi smagos marmora rāmjos. Kādēļ šāda darbu saspēle? Sabīne Vernera atklāj, ka Latvijas Mākslinieku savienības bagātīgā kolekcija viņai ir mīļa jau kopš Rozentāla mākslas vidusskolas laikiem, kad jaunieši mācību ietvaros nācis šeit kopēt darbus. "Pēc daudziem gadiem, kad atgriezos no studijām ārzemēs, kaut kā sajutu vilkmi aktualizēt sev šo krājumu. Un daudz domāju par to. Mēs, protams, domājam arī visi mākslinieki par to, kas ir Mākslinieku savienība, ko tas mums nozīmē. Mākslinieks jau patiesībā ir tāda vientulīga profesija - sēdēt vienam pašam darbnīcā un strādāt ir lielākā daļa no darba. Un tad mēs ar draugiem un kolēģiem runājam par mākslas vides, kopības sajūtu, un šī māja jau ir tas, kas to ir iemiesojis ilgstoši," atzīst Sabīne Vernere. "Es arī saprotu, ka tas, kas es esmu, visa mana skola un pieredze ir būvēta uz šiem pamatiem. Visi šie mākslinieki, krājums, ēka - tie visi ir mans pamats, un, protams, tādā brīdī, ka esmu tāds jauns profesionālis, es sāku uzdot arī sev jautājumus par savu vietu tajā vidē un par to, kas ir bijis, par vēsturi, kā vēsture ietekmē šodienu, kurā man ir jāizvēlas savs ceļš, lēmumi un kā es jūtos." Pie šīm pārdomām Sabīne Vernera atgriezusies atkal un atkal sarunās ar draugiem un domubiedriem, kas veido arī šīs izstādes radošo komandu. Tā ir mākslas vēsturniece, Megija Mīlberga, mākslinieks un producents Aleksejs Beļeckis un dzejnieks un publicists Henriks Eliass Zēgners. Viņa pārstāvji šodienas 20 - 30 gadnieku paaudzi. Kādēļ viņiem ir interesanti veidot izstādi tieši Mākslinieku savienības telpās, kas nereti jaunajiem saistās vairāk ar pagātnē nekā ar mūsdienām, stāsta Henriks Eliass Zēgners un Aleksejs Beļeckis. Lai gan Sabīnes Verneres pašas darbi veido nozīmīgu izstādes daļu, saruna galvenokārt rit tieši par šo saspēli starp viņas mākslas vecmeistariem. Doma par Mākslinieku savienības bagātīgo krājumu, kas pelnījis vairāk uzmanības arī šodienas jauno mākslinieku vidū, iedvesmojusi arī izstādes nosaukumu "Aklā zona".

Tuvojas "Latvian Voices" a cappella festivāls, kura centrā šoreiz būs vīriešu balsis un to nozīme mūzikas koru attīstībā. Par a capella dziedāšanas tendencēm Kultūras rondo runājam ar Baložu pilsētas kultūras nama vokālā ansambļa "Midnight Five" mūziķi Rihardu Lapiņu un apvienības "Latvian Voices" dziedātāju Lauru Jēkabsoni. No 17. līdz 19. augustam Valmieru ar vasaras meistarklasēm un septīto a cappella mūzikas festivālu pieskandinās vokālā grupa "Latvian Voices". Festivāls ik gadu pulcē ansambļu dziedātājus, mūziķus, pedagogus, individuālos interesentus un a cappella mūzikas cienītājus. Meistarklases vadīs "Latvian Voices" dalībnieki, īpašu vērību piešķirot tādiem tematiem, kā radošums, mēģinājumu un iedziedāšanās process, skatuves brīvība, balss veselība, ķermeņa, prāta un balss savstarpējā harmonija. Īpašs akcents tiks likts uz vīrieša balsi. Arī visi festivāla viesmākslinieki un vieslektori šogad ir vīriešu balss īpašnieki: mūziķis un dziedātājs Shipsea; elpas un balss treneris Arturas Burke; dziedātāji no vokālajām grupām "Midnight Five" (Latvija) un "ManSound" (Ukraina), kuri dalīsies ar savu profesionālo skatījumu un personisko pieredzi ansambļu dziedāšanā. Festivāla laikā notiks vairāki vokālās mūzikas koncerti. 17.augustā plkst. 19.00 Valmieras Sv.Sīmaņa baznīcā festivālu ar solo uzstāšanos atklās daudzpusīgi radošā personība Shipsea. Viņš ir darbojies neskaitāmos, žanriski daudzveidīgos projektos, tai skaitā bijis vokālās grupas Cosmos dalībnieks. Shipsea unikālais balss tembrs un diapazons apvienojumā ar viņam raksturīgo, eksperimentālo orģinālmūzikas stilu spēj aizkustināt klausītājus gan Latvijā, gan ārpus tās. 18.augustā tradicionālo "A cappella nakti" ar brīvdabas koncertu restorāna “Akustika” pagalmā plkst. 20.00 atvērs vokālā grupa "Midnight Five". Grupā dzied pieci jauni, profesionāli mūziķi - Rīgas Doma kora skolas absolventi, kuri turpina izglītoties skatuves mākslās un savu dzīves ceļu jau ir cieši savijuši ar koru un vokālo ansambļu mūziku. Grupas repertuārā atrodams gan džezs, gan popmūzika, gan folklora, gan citi vārdā nenosaukti stili. Vakara turpinājumā par a cappella noskaņām rūpēsies DJ Straume. 19.augustā Valmieras Kultūras centrā plkst. 18.00 būs festivāla noslēguma koncerts divās daļās. Pirmajā daļā uz skatuves kāps festivāla rīkotāji – "Latvian Voices" – un visi šī gada meistarklašu dalībnieki. Koncerta otrajā daļā uzstāsies grupa "Mansound" no Ukrainas. Vokālais sekstets ir dibināts Kijivā 1994. gadā, un 2001. gadā "All American Entertainment Awards" apbalvošanas ceremonijā "ManSound" bija nominēti kā labākā vokālā grupa. Neraugoties uz kara apstākļiem, grupa nav pārstājusi savu skatuves darbību, tādējādi vēršot pasaules uzmanību uz Ukrainā notiekošo.

19. Starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus” ir veltīts viesmīlībai un kolektīvai rīcībai — darbam, ko varam paveikt tikai kopā ar pārējiem. Mēs atgriežamies pie pazīstamā, novērtējam esošās attiecības un skatāmies, ko varētu dot ilgāku saistību uzņemšanās. Festivālā šogad piedalās daudzi jau iemīļoti mākslinieki, bet vienlaikus vēlamies veidot arī jaunas sadarbības un iepazīstināt skatītājus ar jaunākajiem Latvijas un ārvalstu mākslinieku darbiem. Šogad programmā iespaidīgi jaunumi no pašmāju māksliniekiem un apvienībām, kā Kvadrifrons, Krista Burāne un Jēkabs Nīmanis, kā arī Laukku. Apmeklētājus pārsteigs arī Lielbritānijas un Vācijas leģendas Gob Squad, Kims Nobls un daudzi citi. Festivāla ietvaros tiks atklāts projekts “Rīgas grāmata”, būs arī citi pārsteigumi. Kā norāda festivāla rīkotāji, šobrīd vēl vairāk nekā jebkad iepriekš laikmetīgā skatuves māksla spēj paplašināt, aizraut un iekvēlināt mūsu kopīgo iztēli. Mēs varam to izmantot, lai veidotu vienlīdzīgāku sabiedrību — tādu, kas ļauj iemīlēt un pieņemt visdažādākos cilvēces aspektus, kas ļauj nodoties priekam, tomēr neaizmirstot par sarežģītiem, kopīgi risināmiem jautājumiem. Mēs nevaram paredzēt nākotni, taču varam visi kopā doties tai pretī.

"Radošās industrijas" ir Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas tehniskās universitātes sadarbības projekts, izveidojot starpdisciplināru starpaugstskolu bakalaura programmu. Studenti tajā tiek uzņemti jau vairākus gadus, ir arī pirmie absolventi, tā ka iespējams izdarīt pirmos secinājumus par programmas potenciālu un attīstības iespējām nākotnē.  Programma "Radošās industrijas" sola nodrošināt studējošos ar tādu zināšanu un kompetenču kopumu, kas attīsta izaugsmes domāšanu personīgajā, organizāciju un globālajā līmenī, sekmēs izpratni par radošo industriju potenciālu un kultūras vērtību nozīmi globālās ekonomikas mainīgajā vidē.  Par studiju virziena attīstības attīstību runājam ar programmas „Radošās industrijas” vadītāju Agnesi Hermani, „Radošo industriju” programmas 2. kursa studentu Tomu Samsonu un programmas absolventu, projektu vadītāju Rūdolfu Kivlenieku.  

12. augustā Alsungas pils pagalmā notiks klasiskās mūzikas brīvdabas koncerts “Suitu kods mūzikā”. Koncerta mākslinieciskā vadītāja, diriģenta Māra Sirmā aicināti tajā vienkopus pulcēsies mūziķi, kuru saknes vai dzīve un talanta attīstība ir cieši saistīta ar suitu novadu – mūziķi, dziedātāji Juris Vizbulis, Anta Jankovska un Ance Krauze, akordeoniste un dūdiniece Anta Puķīte, ģitāras virtuozs Miks Akots, vijolniece Elza Siliņa, kā arī komponists Raimonds Tiguls. Visu bagātinās Kurzemes un visas Latvijas profesionālās mūzikas lepnums – Liepājas simfoniskais orķestris un koris “Sirmā Kamērs”. Par klasiskās mūzikas brīvdabas koncerta “Suitu kods mūzikā” saturu un dalībniekiem Kultūras rondo studijā stāsta koncerta mākslinieciskais vadītājs, diriģents Māris Sirmais, dziedātāja Anta Jankovska un producente Kristīne Zvirbule. Latvijas kultūrkartē suitu novads iezīmējas ar spilgtām vēsturiskajām tradīcijām, taču ne mazāk interesanti ir parādīt, ka suitu novads izauklē un mākslinieciski rosina arī spēcīgus profesionālos mūziķus. Koncerta apmeklētājiem būs iespēja baudīt Latvijā un pasaulē pazīstamas un iemīļotas melodijas, kā arī iepazīties ar mazāk pazīstamiem Kurzemi apdziedošiem latviešu komponistu radītiem opusiem sirdij patīkamā un profesionāli augstvērtīgā izpildījumā. Koncerta mākslinieciskais vadītājs, diriģents Māris Sirmais  ap sevi pulcējis varenu komandu –  komponistu Raimondu Tigulu, Liepājas Simfonisko orķestri un solistus – suitu novadā dzimušos, augušos, profesionālos mūziķus ar īpaši viņu balss tembram veidotiem un aranžētiem darbiem – Antu Jankovsku (soprāns), Juri Vizbuli (tenors), Miku Akotu (ģitāra), Anci Krauzi (vokāls), Antu Puķīti (akordeons), Elzu Siliņu (vijole). Koncertu kuplinās arī Suitu sievas un Suitu vīri, kopa Suitu dūdenieki un īpaši koncertam izveidots koris – “Sirmā Kamērs”. “Apvienojot simfonisko orķestri un Latvijas profesionālos mūziķus, kurus saista suitu saknes, tapis spēcīgs apliecinājums Kurzemes identitātes un kultūras sejai. Kurzeme, jūra, suitu un apkārtējo novadu ļaudis – tā visa ir Latvija un veidojot koncertprogrammu ap mūsdienu latviešu profesionālajiem mūziķiem ar suitu saknēm, ir iespēja ieraudzīt suitu kultūrtelpas krāsu visas valsts kultūras audeklā. Suits nav sinonīms pagātnei, būt par suitu ir dzīvas identitātes jautājums Latvijas kultūras bagātība.” Uz koncertu “Suitu kods mūzikā” aicina producente Kristīne Zvirbule. “Suitu kods mūzikā”  skatītājus priecēs ar  fragmentiem no Dž. Verdi, pasaulē, iespējams, populārākās operas “Traviata”, Astora Pijacollas darbiem, daļām no R. Tigula oratorijas “Jūras grāmata”, fragmentiem no Riharda Dubras operas “Suitu sāga,” kā arī Ērika Ešenvalda, Imanta Kalniņa, Kārļa Lāča un Raimonda Paula skaņdarbiem.

Kamēr Āgenskalna tirgus pirmajā stāvā rit ierastā tirgošanās rosība, otrā stāva stūrī iekārtotā Jauniešu pietura ieved citā pasaulē. Somu multimākslinieks Juho Poesiloe Pöysti (viņa vārdu aptuveni varētu latviskot kā „Juho Peusti”) Rīgā viesojas grafikas festivāla „Printmaking IN” ietvaros. Viņa izstādē skatāmas stereoskopiskās fotogrāfijas, kas uzņemtas Helsinkos un šovasar Rīgā. Lai ieraudzītu daudzdimensiju efektu, izstādes apmeklētājiem jāpaņem papīra brilles, kurām viena lēca ir zila, otra sarkana. „To ir tik grūti izskaidrot, ja neredz! Bet būtībā tā ir sena tehnika. Ar šādām brillēm, kurām viena lēca ir zila, otra – sarkana, agrāk varēja un arī šodien var skatīties arī 3D filmas. Bet manā gadījumā tās vienkārši ir divas izdrukas, kas uzklātas viena otrai virsū. Vispirms izdrukā zilo versiju, tad – sarkano, un tad tās kopā veido tumšāku krāsu, un caur šīm brillēm attēls iegūst telpiskumu,!” stāsta mākslinieks. Mūsdienu digitālajā vidē tā ir patīkami svaiga sajūta - šīs fotogrāfijas nav iespējams apskatīt internetā, tās ir jāredz uz vietas. Juho Rīgā pavadījis gandrīz visu šo vasaru, un šeit ar neparastiem mākslas projektiem viesojies arī agrāk. Sākotnēji Juho savai izstādei bija plānojis dokumentēt tikai Āgenskalnu, bet tad caur viņa plāniem izbrāzās Dziesmu un deju svētki: „Tas bija tāds pārsteigums! Es vispār neko par to nezināju! Atbraucu šurp, un izrādās, ka te ir tik lieli svētki! Godīgi sakot, kad Ieva man sākumā teica, ka mēs iesim skatīties tautas dejas, man likās – ak nē… Bet tad! Ak jā! Man tā patika! Un arī tas kopkoris! Man par to nebija ne jausmas!” Somu mākslinieka izstāde ir arī skaists tilts starp Rīgu un Helsinkiem. Daļā fotogrāfiju Juho dokumentējis savu mākslinieka rezidenci Helsinkos, kurai ir ļoti interesanta vēsture: „Tā ir kādreizējā psihoneiroloģiskā slimnīca Helsinkos, savulaik tā bija pirmā psihoneiroloģiskā slimnīca Somijā. kurā tagad ir mākslinieku rezidences. To slēdza 2006.gadā, un 10 gadus tā stāvēja tukša. Šī 19.gadsimta ēka atdzīvojās caur līdzīgu kustību kā „Free Riga” šeit, pie jums. Bijusī slimnīca atrodas pašā Helsinku centrā, bet te apkārt ir tāds klusums un miers! Man šķiet, ka tā ir dziedējoša vieta.” Ar savu 3D kameru Juho Peusti šovasar klīdis arī pa Āgenskalnu Rīgā. Viņa mīļākā fotogrāfija izstādē ir uzņemta tepat, no Āgenskalna tirgus otrā stāva loga. Lietaina diena, kas atspīd tirgus logā. Un tad ir šķietami necilas koka mājiņas, kas caur mākslinieka aci ieguvušas jaunu šarmu. „Man ļoti patīk noplukušas mājas. Tur joprojām ir dzīve! Viss nav sterili sakopts. Daudz labprātāk fotografēju ēkas, kas ir sliktā stāvoklī, nekā kaut ko jaunu, modernu vai pilnīgi renovētu. Man patīk, ka Āgenskalna mājās joprojām ir šis siltais dzīvīgums, ka tās neizskatās plastmasīgas. Es pats esmu dzimis Raumas pilsētā Somijas rietumu piekrastē, kuras vecpilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Bet man personīgi šķiet, ka tā ir kļuvusi neglīta – vairs nav kā manā bērnībā, kad mājām lobījās krāsa… Tagad viss ir tik perfekti nokrāsots, katrs bruģītis nopulēts… Tā izskatās pēc filmas uzņemšanas laukuma! Viss ir pārāk perfekti…” Grafikas festivāls „Printmaking IN” savulaik aizsākās 1998. gadā Pērnavā un Tallinā, Rīgā tas notiek kopš 2016. gada. Somu mākslinieka Juho Peusti izstāde festivāla izstāde Āgenskalna tirgus 2. stāvā būs skatāma līdz 29. augustam.   

Tokijā, Ikebukuro, B-Gallery atklāta jau otrā Japānas–Latvijas miniatūrgrafikas izstāde. Tā tapusi kā nākamais solis Latvijas un Japānas sadarbības veicināšanā starp abu valstu māksliniekiem, kuru radošās izteiksmes valoda ir grafika. Par izstādi iztaujājam vienu no izstādes kuratoriem Jāni Murovski. Sadarbībai starp Latvijas un Japānas grafiķiem ir ielikts liels pamats. Jānis Murovskis to sauc par 15 gadu projektu, un viņa ieguldījums tajā ir vērā ņemams. 2009. gadā radies pirmais kontakts ar dažiem japāņu māksliniekiem, kas turpinājies arī vēlāk. Japāņu mākslinieku darbu izstāde ar nosaukumu „Japānas stāsti” notika Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Paši mākslinieki neatbrauca, jo sākās Covid-19 pandēmija, bet izstāde bija. Pēc tam japāņi paaicināja Latvijas māksliniekus pie sevis, un tā 2021.gadā notika pirmā miniatūrgrafikas izstāde Tokijā. Latvijas dalībnieku atlasi uzticēja veikt Jānim Murovskim, un tie bija piecu, galvenokārt, pedagogu darbi no grafikas katedras. Otrajā miniatūrgrafikas izstādē, kas pašlaik skatāma  Tokijā, Latviju pārstāv septiņi mākslinieki. Tagad kārta Japānas grafiķu izstādei Latvijā, un tāda ļoti iespējams arī notiks, vēl tikai jāizdomā, spriež Jānis Murovskis, vai tā būs 3. Japānas–Latvijas vai varbūt Rīgas miniatūrgrafikas izstāde. Starp citu, pēdējā Japānas grafikas izstāde pie mums notikusi pagājušā gadsimta 80. gados, toreizējā Aizrobežu mākslas muzejā. Tikmēr Otrā Japānas–Latvijas miniatūrgrafikas izstāde B-galerijā, Tokijā, būs skatāma līdz 13. augustam.

Par ukraiņu izcelsmes amerikāņu dzejnieku Iļju Kaminski un viņa dzejas krājumu “Kurlā republika”, kas nominēts un saņēmis vairākas prestižas literatūras balvas, Kultūras rondo saruna ar atdzejotāju Raimondu Ķirķi. Iļja Kaminskis (1977) ir viens no zināmākajiem un nozīmīgākajiem mūsdienu amerikāņu dzejniekiem. Dzimis Ukrainā, Odesā, drīz pēc PSRS sabrukuma ar ģimeni pārcēlies uz dzīvi ASV, kļuvis par tās pilsoni. Ir izdotas divas Kaminska grāmatas “Dejojot Odesā” (2004) un “Kurlā republika” (2019), no kurām otra dzejnieku padarīja starptautiski slavenu. Tajā vēstīts par kādu izdomātu pilsētu, kas atrodas svešas armijas okupācijā, un tās iedzīvotāju kluso pretošanos. Krājums iesākas ar dzejoli par nedzirdīgu puiku Petju, kurš tiek nošauts par necieņas izrādīšanu karavīram. Pēc šī notikuma visa pilsēta apņemas zaudēt dzirdi, tādējādi protestējot pret armijas klātbūtni un zvērībām. Krājums veidots kompozicionāli viengabalains ar dramaturģisku attīstību, ko iezīmē arī tā dalījums divos cēlienos – “Pilsētas ļaužu stāsts par Soņu un Alfonso” un “Pilsētas ļaužu stāsts par Tanti Gaļu”. Krājums ir poētiska liecība tam, ar ko nākas saskarties jebkurai kopienai, kas nonākusi svešas varas okupācijas apstākļos, par cilvēka drosmi un vājumu šadās situācijās un neizdzēšamo cerību, ko cilvēki saglabā. Iļjas Kaminska dzejas krājumu “Kurlā republika” melnajā modernās dzejas sērijā izdevis apgāds “Neputns”.

Ik gadu augusta otrajā nedēļas nogalē rezidenču centra "Susēja" teritorija tiek atvēlēta alternatīvajam kamermūzikas festivālam "Sansusī". Festivāls veidots kā māksliniecisks piedzīvojums. Skatītāji tiek aicināti nevis, iepriekš iepazīstoties ar programmu, meklēt atpazīstamus vārdus un zvaigznes, bet doties uz festivālu kā vienotu mākslas darbu. Šogad festivāls norisināsies no 11. līdz 13. augustam. Kultūras rondo par šī gada festivāla norisēm stāsta un arī pagātnē ielūkojas tā idejas autors un vadītājs, Latvijas Nacionālās operas solists Armands Siliņš-Bergmanis un aktīva "Sansusī" komandas dalībniece, bijusī brīvprātīgo koordinatore, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vecākā speciāliste Austra Stupele.  

Turpinot vairāk nekā 20 gadu ilgo tradīciju, arī šovasar mākslas centrā NOASS risinājās videomākslai veltītais festivāls „Ūdensgabali”. Trīs trešdienu vakarus  notika starptautiskas videomākslas skates, sniedzot ieskatu arī latviešu mākslinieku darbībā.   Analizējot, kas šī gada festivālu atšķir no iepriekšējiem pāris gadiem, festivāla „Ūdensgabali” programmas veidotāja Sandra Ķempele norāda, ka rādīts vairāk skates  vienā vakarā un dala tās tematiski. Šogad programma iezīmēja trīs videomākslai aktuālas tēmas: animācija, eksperiments un solidaritāte. Savukārt eksperimentālā videomāksla, kas tika izrādīta jūlija pēdējā trešdienā, prasījusi zināmu disciplīnu un piepūli no skatītāja. Mākslas centra NOASS vadītājs Krišs Zilgalvis vērš  uzmanību, ka festivāls „Ūdensgabali” notiek jau 23. reizi, tas ir tikai pāris gadus mazāk nekā Mākslas centra NOASS pastāvēšana. Nākamie videomākslas  festivāla plāni jau esot ieskicēti, un kā norāda Krišs Zilgalvis, katru gadu viņi mēģina neatkārtoties un pārsteigt ne tikai skatītājus, bet arī paši sevi. 

Anatomijas muzejā 4. līdz 6. augustam norisināsies skicēšanas un mūzikas festivāls "saMAŅA: ANATOMIJA". Kultūras rondo par gaidāmo notikumu stāsta skicētāju kopienas „Drink and Draw Latvia” aktīviste Kristīna Virse, Anatomijas muzeja direktoreIeva Lībiete un komponists Platons Buravickis, kurš speciāli festivālam radījis kompozīciju „Anatomija”. Festivāla apmeklētāji, kuriem priekšzināšanas mākslā, mūzikā vai anatomijā nav nepieciešamas, trīs dienu garumā aicināti izbaudīt Anatomijas muzeja un tā pagalma īpašo atmosfēru, radošā veidā iepazīstot cilvēka ķermeņa dažādību, piedaloties daudzveidīgu dzīvo modeļu, kā arī anatomisko preparātu skicēšanas sesijās, audiovizuālās performancēs, anatomijas un zīmēšanas lekcijā un citās aktivitātēs. Skicēšanas un mūzikas festivāla idejas autori ir skicētāju kopiena „Drink and Draw Latvia” un mūziķu kopiena „Musica Humana”. Šogad festivāla organizatoriem pievienojas arī RSU Anatomijas muzejs bet par festivāla caurviju motīvu kļuva cilvēka ķermeņu daudzveidības svinēšana.  

Rīt, 4. augustā, sākas Valmieras vasaras teātra festivāls un izrāžu maratons trīs dienu garumā dažādās vietās pilsētvidē.  Festivāla programmā šogad astoņi jaundarbi, veidoti, domājot par ģimenēm, īpaši par bērnu un jauniešu auditoriju, un runās par tēmu "Pieņemšana." Bērnu un jauniešu festivāls Valmierā notiek ik pārgadu kopš 2017.gada. Uz Valmieru nedēļas sākumā devās  un ar izrāžu radošajām komandām, kā arī ar festivāla centra veidotājiem tikās Laima Slava. Nedēļas sākumā festivāla centrs vēl top, bet tūlīt, tūlīt viss būs gatavs. Zaļajā zonā pie Valmieras kultūras centra izvietoti paštaisīti koka zviļņi, skatuve ar koka cilvēciņiem-skatītājiem, atrakciju parka elementi, uzbūvēts pat tornis un kafijas stends. Instrumentu skaņas, koka smarža ir vieta, kur sastopu mākslinieku Andri Eglīti darbojamies kopā ar jauniešiem, viņi paši savām rokām rada festivāla centru. Festivāla vizuālās identitātes tēlus, kas redzami plakātā, veidojuši Andra Eglīša dēli. Satieku arī citus darbīgus jauniešus – Aneti, Lauru, Roenu, Teodoru un Gerdu. Esmu nolēmusi iegriezties visās festivāla izrāžu norises vietās. Kopā ar festivāla Bērnu un jauniešu programmas vadītāju Jāni Znotiņu vispirms dodamies uz Valmieras teātra Apaļo zāli. Lai arī teātrī rit pārbūves darbi, te mēģinājums izrādei „Manas domas grib ar mani parunāt”,  ko veido igauņu komanda, bet spēlē latviešu  aktieri. Izrādē piedalās Aigars Apinis, Una Eglīte, Diāna Krista Stafecka un Gerda Embure. Tālāk dodos uz Valmieras 5.vidusskolas sporta laukumu, te sastopu režisoru Matīsu Budovski kopā ar aktieriem, top „Briesmīgi priecīgas lietas”.  Bet Beates ielas vienā no daudzdzīvokļu namu pagalmiem rit mēģinājums izrādei „Visi skaitās”, jau  pa gabalu dzirdamas dažādas skaņas, ko rada medību rags, taure, sitaminstrumenti. Režisore Kristīne Brīniņa kopā ar dramaturgu Klāvu Melli radījuši mudžizrādi visai ģimenei. Izrāde pēc Valmieras festivāla tiks rādīta arī Siguldā. Valmieras 2. vidusskolā rit mēģinājums koncertizrādei „Es arī te, kas man ir jādara”, režisore Endīne Bērziņa. Esmu brīdī, kad radošā komanda spriež par koncertizrādes nobeiguma variantu. Debijas grupas mūziķi izrādē ir aktieri Inese Pudža, Sabīne Alise Ozoliņa, Endīne Bērziņa, Hugo Puriņš un Kārlis Elvis Artejevs. Tālāk dodos uz citu skolu – Valmieras Valsts ģimnāzijā sadarbībā ar Liepājas teātri top izrāde skolas vecuma jauniešiem „Vairs nevienu” – izrāde veidota kā iespēja izdarīt to, ko dzīvē nebūtu iespējams – atgriezties mirkli pirms traģiskā notikuma – jaunieša  pašnāvības. Režisors Dmitrijs Petrenko, arī aktieri no Liepājas teātra, dramaturgs Nils Sakss Konstantinovs. Savukārt režisors Edgars Kaufelds rāda virzienus laukumā starp Valmieras Valsts ģimnāziju un Valmieras sākumskolu, kur notiks izrāde „Skolotājas”,  kas top sadarbībā ar Leļļu teātri. Festivāla tēma šogad ir Pieņemšana. Bērnu un jauniešu programmas vadītājs Jānis Znotiņš uzsver, ka tēmai ir jābūt rosinošai. Festivāla programmā iekļauti arī jauno horeogrāfu darbi, brīvā dabā, zālienā pie Sv.Sīmaņa baznīcas, tiks rādītas piecas kompozīcijas, kurās laikmetīgās dejas mākslinieki izpauž to, kas viņiem rūp un pēc kā viņi ilgojas. Kopējais nosaukums „Ceļā”. Un visbeidzot esmu Valmiermuižas parkā, kur režisore Liena Šmukste kopā ar aktieriem Sandiju Dovgāni un Arti Jančevski veido vizuāli skanīgu, figurāli figūrīgu izrādi ar triku elementiem „Figūras”. Valmieras vasaras teātra festivāls jau šīs nedēļas nogalē no 4.- 6.augustam, un festivāla programmā atradīsit katram bērnu un jauniešu vecumam atbilstošu izrādi.

Galerijā "Look" aplūkojama mākslinieka Miķeļa Fišera personālizstāde "Deģeneratīvā distopija. Dambrieža cilts". Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieku, kurš iepazīstina ar izstādes ideju. "Mans stāsts par dambrieža cilti ir viens no iedomātas laika līnijas scenārijiem, kas varētu notikt tuvākajā nākotnē. Tie ir nelieli fragmenti no dambriežu cilts dzīves un pielūgsmes objektiem," bilst Miķelis Fišers. Viņš arī komentē iepriekš sižetā izskanējušo par to, ka laikmetīgās mākslas projekti saskaras ar birokrātijas absurdiem Rīgā.

Rīgas vasaras kultūras programmā nule kā durvis vēruši divi interesanti mākslas projekti, kurus vieno vairākas lietas: tā ir laikmetīgā māksla, tā pašlaik ir baudāma Kronvalda parkā un bulvārī, un… abi projekti uz turieni ir pārcēlušies pēdējā brīdī, saskaroties ar birokrātijas absurdiem tajā pašā pašvaldībā, kura tos iekļāva savā kultūras programmā. „Tīrkultūras audiovizuālā galerija” nespēja samaksāt „Rīgas namiem” augsto īres maksu, bet Latvijas Mākslas akadēmijas pilsētvides izstāde sastapās ar Brīvības alejas pārvaldītāju nevēlēšanos šajā vietā redzēt laikmetīgo mākslu. "Rīgas namu" pieprasītā nomas maksa māksliniekiem izrādījās nepaceļama Neatkarīgā radio „Tīrkultūra” veidotā Audiovizuālā vasaras galerija mājas radusi kādreizējā LU Bioloģijas fakultātes ēkā Kronvalda parkā, kas tagad ir Latvijas Mākslas akadēmijas pārziņā. Idilliskā vietā starp nama aizmugures durvīm un Rīgas kanālu vakaros skan īpaši atlasīta mūzika. No iknedēļas radio raidījuma izaudzis par patstāvīgu interneta radio, „Tīrkultūras” projekts nu jau trešo gadu arī iziet ielās, stāsta skaņas mākslinieks un viens no „Tīrkultūras” veidotājiem Reinis Semēvics. Līdz 19.augustam šeit trešdienu, ceturtdienu, piektdienu un sestdienu vakaros no sešiem līdz desmitiem vakarā ik stundu skanēs kāda „Tīrkultūras” komandas uzaicināta vieskuratora izvēlēta mūzika. To varēs baudīt, sēdot turpat kanālmalā vai apskatot kādu no četriem tapšanas procesā esošajiem mākslas darbiem, kuri savukārt veido audiovizuālās galerijas vizuālo daļu. Kuratores Augustes Petres iecere ir stāstīt par mākslinieka attiecībām ar telpu, kurā viņš strādā. Ar līdzīgu ideju – mākslas darbi top izstādes gaitā, skatītāju acu priekšā – Latvijas mākslas vēsturē iegājusi 1990.gada izstāde „Maigās svārstības” galerijā „Latvija”. Arī „Tīrkultūras” audiovizuālajā galerijā Kronvalda bulvārī gatavi darbi būs skatāmi tikai pēdējā dienā – 19.augustā. Pilnīgu brīvību māksliniekiem gan nācies apvienot ar pēdējā brīža pārmaiņām plānotajā atrašanās vietā. Skumju ironiju tam piešķir fakts, ka galerija veidota tieši ar domu par mākslinieka un telpas saspēli. Trīs mēnešus Auguste Petre, Reinis Semēvics un viņu uzrunātie mākslinieki gatavojās izstādei pavisam citā vietā – pašlaik panīkušajā Vidzemes tirgū, kas pieder pašvaldības kapitālsabiedrībai „Rīgas nami”. Lai gan pati pilsēta vēlas tirgus teritoriju atdzīvināt, „Rīgas namu” pieprasītā nomas maksa māksliniekiem izrādījās nepaceļama.    Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas vadītāja Inese Andersone („Jaunā Vienotība”) skaidro, ka „Rīgas nami” māksliniekiem bija piemērojuši tikai pašizmaksu un mazāk prasīt neļāva likums. Viņa redz, ka nākotnē pašvaldība šādus nekomerciālus kultūras pasākumus savu kapitālsabiedrību telpās varētu subsidēt. Līdz šai vasarai gan tas joprojām nav atrisināts. Laikmetīgai mākslai atsaka iespēju izstādei Brīvības alejā Vienā dienā ar „Tīrkultūras” vasaras galeriju turpat, Kronvalda parkā, tika atklāts vēl viens pašvaldības atbalstīts kultūras projekts – Latvijas Mākslas akadēmijas laikmetīgās mākslas izstāde pilsētvidē. Un arī tā šurp pārcēlusies pēdējā brīdī – jo saņēma atteikumu izstādei Brīvības alejā pie Ministru kabineta, stāsta izstādes kuratore Antra Priede. Tā kā Brīvības aleja atrodas Brīvības pieminekļa aizsardzības zonā, izstādes iecere tajā bija jāsaskaņo ar Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu padomi, kā to nosaka pirms trim gadiem pieņemtais likums. Divas reizes izstādi atļāva, un arī šajā reizē kuratore ar māksliniekiem gatavoja darbus tieši Brīvības alejai. Taču jūlija vidū Mākslas akadēmija saņēma Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu padomes atteikumu, un līdzīgi kā „Tīrkultūras” galerijai, arī šai izstādei nācās īsā laikā atrast jaunu vietu un tai pielāgoties, jo mākslinieki savus darbus bija veidojuši tieši ar domu par Brīvības aleju. Kuratore atzīst, ka padomes lēmumā sajutusi novelkam sarkano līniju, kur un cik tālu laikmetīgā māksla pilsētvidē drīkst izpausties. Mulsumu šāds lēmums radījis arī vienai no jaunajām māksliniecēm Kristinai Rezvihai, kuru satieku parkā pie viņas mākslas darba. Ironiskā kārtā tas runā tieši par mākslas intervenci memoriālu kultūrā. Lai saprastu Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu padomes argumentus, šogad atsakot Mākslas akadēmijai izstādes vietu Brīvības alejā, sazvanu padomes priekšsēdētāju Valdi Zatleru.  Viņš sarunā uzsver, ka laikmetīgajai mākslai publiskajā telpā noteikti ir vieta, runa esot tikai par Brīvības alejas specifisko novietojumu un tās pielietojumu kontekstā ar Brīvības pieminekļa īpašo nozīmi pilsētā un valstiskajā apziņā. Kamēr norit darbs pie Brīvības alejas labiekārtošanas koncepcijas un meklēti labākie veidi, kā šo arhitektonisko ansambli padarīt emocionāli spēcīgāku, padome nolēmusi, ka tur nevajadzētu novietot nekādus objektus, ne tikai konkrētas mākslas izstādes. Par cenzūru nevar būt ne runas, saka Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs. Zatlers gan nenoliedz, ka lēmumu šoreiz atteikt Mākslas akadēmijai ietekmējušas arī cilvēku negatīvās atsauksmes par iepriekšējo gadu izstādēm. Savulaik plašas diskusijas raisīja tēlnieka Egona Peršēvica skulptūra “Brīvību Brīvībai” – lotosa pozā sēdošs Brīvības tēls, tautā pazīstams kā Milda – Brīvības alejas galā, kur savulaik atradās Ļeņina statuja. Kuratore Antra Priede ar prieku secina, ka Kronvalda bulvārī cilvēkiem par mākslas objektiem to uzstādīšanas procesā bijusi liela un labvēlīga interese, tāpēc labprāt pastāsta par tiem plašāk. Vēl viens objekts, kam vērts pievērst uzmanību, ja esat Kronvalda parkā, ir šā gada Prāgas scenogrāfijas kvadriennāles ekspozīcija, ko kopā veidojuši Scenogrāfijas nodaļas pasniedzēji un studenti. Mākslas akadēmijas pilsētvides izstāde “Caurspīdīgā trokšņa telpa” Kronvalda parkā būs skatāma līdz septembra beigām. To papildinās performances un dzejas lasījumi.

Kontrasts starp skaisto, maigo un nepatīkamo, noklusēto – ar tik atšķirīgām lietām tīk spēlēties gleznotājai un tekstilmāksliniecei Emmai Sofiai. Nupat „M/Galerijā” atklāta mākslinieces personālizstāde „Trauma, kā jau trauma”, kas veltīta mentālās veselības izzināšanas procesam. Šī ir otrā  Emmas Sofias izstāde „M/Galerijā”. Ar Emmu Sofiu es iepazinos nesen Rīgas Starptautiskajā tekstilmākslas un šķiedru mākslas triennālē, kur skatāms viņas tekstiliju cikls, veltīts ekoloģijas tēmai, un kurā apvienota glezniecība ar tekstīliju. Jaunākajā personālizstādē „Trauma, kā jau trauma” dominē glezniecība, marīnas motīvā gleznotās ainavas kopā ar aprakstiem pie darbiem liek pievērsties nopietnai tēmai par mentālo veselību. Daži fragmenti no aprakstiem: „..Viens no atmiņu savārstījumiem: intīma tuvība, kas beidzās ar skandālu, kura rezultātā mans kailais ķermenis tika vilkts pa grīdu aiz matiem. Iemesli un nobeigums ir izplūduši, palikusi tikai šī bezpalīdzības un kauna aina.” „Tēt, tu nekad nebiji man blakus, bet man tevi vajadzēja. Es ļoti centos, lai kaut reizi no tevis dzirdētu vārdus „es ar tevi lepojos”. Tagad es dzenos pēc uzslavām, vecākiem vīriešiem, kas līdzīgi tev, jo tā es iegūstu to, ko gribēju saņemt no tevis..” „Es tev nepārmetu, bet Tu visu dari slikti”. Emocionālā vardarbība lika man noticēt, ka visu daru slikti – kā māte, kā sieviete, kā cilvēks. Bija nepieciešami 5 gadi un krīzes centra palīdzība..” Izstādes atklāšanā klāt ir dažas no aptaujas dalībniecēm, savukārt, gleznojot jūras ainavas, autorei pašai tā ir dabas terapija. Iepriekšējā Emmas Sofias izstāde ar nosaukumu „Te ir atslēga” „M/Galerijā” notika pirms diviem gadiem, tajā bija skatāmi gobelēni. Un arī ar savu problemātiku – par alkohola un narkotiku lietošanu jauniešu vidū. Jaukie rozā pūkainie tekstildarbi vērsa uzmanību atkarībām. „M/Galerija” ir laikmetīgās mākslas galerija, kas atrodas vienā no vēsturiskajām fon Stricka villas ēkām. Emmas Sofias personālizstāde „Trauma, kā jau trauma” apskatāma ēkas pirmā stāva divās telpās līdz 7.septembrim.

Dienā, kad Latvijas Nacionālā teātra kolektīvs pulcējas uz 105. sezonas atklāšanu, Kultūras rondo izvaicājam jauno Latvijas Nacionālā teātra direktoru Māri Vītolu par turpmākajiem pieciem gadiem Nacionālajā  teātrī.  Atklātajā konkursā uz valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību „Latvijas Nacionālais teātris” valdes locekļa amatu Kultūras ministrijas nominācijas komisija starp 14 pretendentiem par spēcīgāko atzinusi kādreizējo izglītības un zinātnes ministru, biedrības “Latvijas Kultūras projekti” direktoru Māri Vītolu. Jaunais teātra direktors amata pienākumus sāka pildīt 24. jūlijā. Māris Vītols atzīst, ka viņa ienākšana teātrī izraisīja emocionālu viļņošanos, kultūras ministrija, kā konkursa organizētāja līdz pēdējam brīdim informāciju saglabāja konfidencialitātē, rezultātus paziņojot tikai sapulcē kolektīvam. "Man tajā brīdī bija iespēja pirmo reizi kolektīvu uzrunāt un iepazīstināt ar sevi," norāda Māris Vītols. Ar lielāko daļu teātra kolektīva nav bijis pazīstams savstarpēji iepriekš, tāpēc tikšanās bijusi svarīga. "Nesagaidu, ka visiem uzreiz patikšu. Tas arī nav direktora uzdevums, bet es visus iedrošināju skatīties uz vadītāja maiņu ar piesardzīgu optimismu," bilst Māris Vītols. "Pat ja kolektīvā bijušas vairāk divas nometnes, viena, kura iestājusies, lai Jānis Vimba turpina direktora pienākumu pildīšanu, un šo pozīciju aktīvi aizstāvēja arī Elmārs Seņkovs, jo viņam bija izveidojusies laba sadarbība ar Jāni Vimbu. Tajā pašā laikā ir diezgan liela kolektīva daļa, kura uzskatīja, ka Nacionālajā teātrī ir vajadzīgas pārmaiņas, ka teātrim nepieciešams jauns vadītājs." Konkursa komisija atzina Māra Vītola piedāvāto programmu kā spēcīgāko. "Zaudētāju šajā situācijā nav, ja īstenosim manu piedāvāto programmu, ieguvēji būs visi," pārliecināts Māris Vītols. "Manā vīzijā teātris tiks virzīts pretī starptautiskai izcilībai. Vēlos, lai teātris iekļaujas Eiropas nacionālo teātru kopsaimē un uzmirdz." Tas ir viens darbības virziens, kas līdz šim nav attīstīts teātrī. "Otra lieta - teātrim jāvirzās uz laikmetīgāku teātra valodu, mūsdienīgākām teātra izpausmes formām. Sev esmu definējis vienā teikumā, kādam jābūt Nacionālajam teātrim: jābūt nacionālam saturā un laikmetīgam formā. Nacionālais teātris no citiem profesionālajiem teātriem atšķiras ar to, ka atbildīgs par latviešu teātra attīstību. Latviešu teātris ilgtermiņā nevar attīstīties tikai pieaicinot slavenus viesrežisorus, uzticot viņiem uz lielajām skatuvēm iestudēt ārzemju autoru darbus. Latviešu teātris ilgtermiņā var attīstīties, ja talantīgākie, profesionālākie latviešu režijas meistari uz lielajām skatuvēm iestudē latviešu autoru darbus. Tas ir programmatisks pienākums - latviešu oriģināldramaturģijas iestudējumi Nacionālajā teātrī. Es vēlos, lai katrā nākamajā sezonā, sākot jau ar šo, Nacionālajā teātrī būtu rezidējošais dramaturgs, ar kuru slēgtu autoratlīdzības līgumu par to, ka viņš sezonas laikā sagatavo divus vai nu oriģināldramaturģijas darbus vai dramatizējums un Nacionālajam teātrim būtu iespēja tos iekļaut repertuārā jau nākamajās sezonās," norāda Māris Vītols. Vītols arī norāda, ka pēc pandēmijas skatītāji atgriežas Nacionālajā teātrī lēnāk un iespējams to nevar skaidrot tikai ar pandēmiju, bet arī māksliniecisko kvalitāti. Tāpēc teātrim nepieciešams jauns izrāviens, kas virzīs uz izcilību. Jaunais teātra vadītājs arī min, ka viņa komandas atslēgas cilvēks būs Ieva Struka. Viņa būs direktora tuvākais cilvēks nākamos piecus gadus attiecībā uz repertuāra veidošanu. Runājot par rezidējošo dramaturgu, sarunas ievadītas ar Justīni Kļavu. "Ar ārkārtīgu optimismu skatos uz aiznākamo sezonu. Mums ir ambicioza nākamās sezonas programma, ko sagatavojis Elmārs Seņkovs un viņa radošā komanda. Mana pārliecība ir, ka teātris ir tieši tik labs, cik laba ir viņa nākamā sezona. Līdz ar to ar ktru gadu latiņa ir jāceļ augstāk (..) un svarīgi ir aktieru ansamblī nodrošināt dinamismu un enerģiju," uzskata Māris Vītols. "Es drīzāk redzu Nacionālo teātri kā dārzu, kur kā rūpīgs dārznieks vadītājs rūpējas par to, lai šie talanti, kas Nacionālajā teātrī strādā, varētu izplaukt, lai viņi varētu uzziedēt. Ne jau kā tādu franču dārzu, kur katrs krūms un koks ir apcirpts pēc vienas formas, bet es to vairāk saskatu kā tādu angļu dārzu, kur katra personība, katrs aktieris ir ar savu īpatnību, ar savu īpašo vērtību. Tas ir daudzkrāsains un ziedošs dārzs," savu redzējumu par teātri līdzībās skaidro Māris Vītols.  "Tāpēc es redzu to, ka teātra vadītājam ir jābūt mijiedarbībā ar māksliniecisko procesu, teātra direktors ir atbildīgs par visu teātra darbību kopumā, līdz ar to viņam jābūt iesaistītām arī mākslinieciskajā procesā, viņam ir jāpārzina šis mākslinieciskais process. Nevar būt tā, ka mākslinieciskā vadība, mākslinieciskajā procesā iesaistītie cilvēki nekādā veidā nav iesaistīti teātri kopējos mērķos, teātra attīstības plānos," turpina Māris Vītols. Viņš norāda, ka ar teātra līdzšinējo māksliniecisko vadītāju Elmāru Seņkovu un viņa komandu daudzas stundas pavadījuši sarunās. "Esam nonākuši līdz tam, ka mums ir absolūta uzticēšanās, mums ir absolūti atklāta saruna par Nacionāla teātra esošo situāciju, par tālākiem attīstības plāniem un esmu ļoti pateicīgs, ka mums šāda šāds dialogs bija iespējams," skaidro Māris Vītols. "Mums nav nekādu domstarpību attiecībā uz māksliniecisko programmu, esam vienojušies gandrīz par 95% visos jautājumos, bet ir viena nianse, kur mums joprojām uzskati atšķiras. Tā nianse ir ļoti svarīgi, proti, par mākslinieciskās vadības modeli," norāda Māris Vītols. Vītols skaidro, ka Elmārs Seņkovs saskata, ka viņš var vadīt mākslinieciski teātri tikai tādā veidā, ka teātra direktors nav nemaz iesaistīts mākslinieciskajā procesā. Savukārt Vītols uzskata, ka šāds modelis nav ilgtspējīgs un jābūt savstarpējai mijiedarbībai starp teātra vadītāju un māksliniecisko vadību.  "Tā kā šī ir konceptuāla lieta, turklāt es konkursā piedalījos ar konkrētu māksliniecisko programmu, kas acīmredzot konkursa žūrijas vērtējumā bija spēcīgāka par Vimbas kunga programmu, līdz ar to man ir ļoti daudz priekšlikumu tieši attiecībā uz repertuāra jaunajām iniciatīvām, uz satura veidošanu gan lielajā zālē, gan mazajos spēļu laukumos Nacionālajā teātrī. Līdz ar to man ir arī atbildība par šo māksliniecisko ideju virzīšanu, un vienīgais, kā es to varu, ja ir šis mākslinieciskais dialogs, ja šis repertuārs tiek veidots tādā daudzbalsīgā sarunā, daudzbalsīgākā dialogā, nekā tas šobrīd ir bijis," norāda Māris Vītols. Nākamā Nacionālā teātra sezona, jeb sezona, kas sākas šodien, būs Elmāra Seņkova un viņa radošās komandas mākslinieciskās vīzijas manifestācija, atzīst Vītols un sola, ka visa programma tiks realizēta bez izmaiņām, sākot ar "Spēlēju, dancoju" pirmizrādi 14. septembrī, mēģinājumi sāksies jau 3. augustā. Teātrī šajā sezonām ienāk Egons Dombrovskis no Liepājas, vēl būs sarunas ar Matīsu Budovski, kurš uzaicināts pievienoties Nacionālajam teātrim. Vītols arī skaidro, ka turpmāk Nacionālais teātris plaši praktizēs autorlīgumus, piesaistot režisorus. Viņi iestudēs izrādes. Arī Elmāram Seņkovam kā mākslinieciskajam vadītājam līgums ir beidzies. "Mēs esam vienojušies, un tā ir arī Elmāra iniciatīva, ka šis līgums netiek turpināts, bet visi noslēgtie autoratlīdzības līgumi, kur viņš kā autors ir iesaistīts repertuāra veidošanā, visi ir spēkā. Līdz ar to tādā veidā, kā Elmārs šo sezonu ir saplānojis, mēs viņu īstenosim," atklāj Māris Vītols. "Par nākotni mēs arī esam runājuši, sapratne mums ir ļoti tuva un cieša, esam atvērti no abām pusēm par sadarbību ar Elmāru Seņkovu kā režisoru arī aiznākamajā un turpmākajās sezonās. Es tiešām arī tādu sadarbību redzu un vēlos."

Nedēļas nogalē Rojā notika ikgadējais kino, mākslas un mūzikas festivāls „RojaL”, kas šogad svinēja savu 10. gadadienu. Festivāla centrā tradicionāli bija jauno režisoru īsfilmu konkurss, kas citu konkursu vidū izceļas ar savu neparasto formu un filmu vērtēšanas procesu.

Par Liepājas Simfoniskā orķestra dalību festivālos “Liepājas skaņas Rundāles pilī” un Dienvidkurzemes festivālā “Rimbenieks” Kultūras rondo izvaicājam orķestra diriģentu Gunti Kuzmu un orķestra čellu grupas koncertmeistaru Klāvu Jankevicu. No 4. - 20. augustam ar 10 dažādiem koncertiem Dienvidkurzemi apceļos Liepājas Simfoniskā orķestra un Dienvidkurzemes novada pašvaldības kopīgi rīkotais mūzikas festivāls “Rimbenieks”, kas šogad notiek jau trešo reizi. Ieeja visos festivāla koncertos ir bezmaksas! Galvenais satura balsts festivālā būs kamermūzika, ko izpildīs Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķu veidoti ansambļi, pieaicinot arī citus solistus. Savukārt 5. augustā Liepājas Simfoniskais orķestris aicina mūzikas mīļotājus uz ikgadējo muzikālo piedzīvojumu “Liepājas skaņas Rundāles pilī”. Šogad festivāla programmā iekļauti trīs pasākumi, kuros tematiski tiks savienota kultūras un mākslas vēsture no antīkās pasaules līdz pat mūsdienām. Festivāla ievadā (pulksten 16) gaidāma koncertsaruna par pārmantoto un pazaudēto no antīkās pasaules, klasicisma laika un mūsdienām; turpinājumā (pulksten 19) Rundāles pils Baltajā zālē koncertēs Liepājas Simfoniskais orķestris, savukārt festivāls noslēgsies (pulksten 22) ar maģisku nakts koncertu Johana Sebastiāna Baha un Bendžamina Britena mūzikā.

Galerijā „Māksla XO” aplūkojama Ilmāra Blumberga 80. jubilejai veltīta izstādi “Kalpotājs”. Par simbolisko Kalpotāja tēlu, kas kļuvusi par atpazīstamāko Ilmāra Blumberga zīmi, Kultūras rondo saruna ar galerijas “Māksla XO” vadītāju Ilzi Žeivati. "Lielākā daļa izstādes darbu nekad nav bijuši izstādīti, jo Blumberga daiļrade ir ļoti apjomīga. Ilmār Blumbergs nestrādāja kādai vienai konkrētai izstādei, viņš katru dienu gāja uz darbnīcu un strādāja ļoti daudz," atklāj Ilze Žeivate. "Katram cilvēkam, kurš zina Blumberga Kalpotāju, būs interesanti, jo viņš ieraudzīs no jauna Kalpotāja figūru. Tā uzrunā arī mūs, kāpēc viņa ir tāda, kā ir? Un ir tas, ko mākslinieks ir gribējis pateikt. Mēs aizdomājamies par sevi un šo zīmi, ko tas nozīmē mums, ko tas nozīmē pašam māksliniekam. Ko nozīmē šī saliektā figūra, vai tas ir kalps, vai tas ir pielūdzējs, vai tas ir lūdzējs, vai viņš pasaka kādam paldies. Daudz var domāt, tikai uz vienu darbu vien skatoties," turpina Ilze Žeivate. „Tā radās 1993. gada rudenī, strādājot pie darbu grupas ar nosaukumu “Zīmes”. Izsmeļoša skaidrojuma man nav, taču intuitīvi jūtu, kaut kas tur ir arī no manis. Es uzzīmēju, saturs jādod jums. Visu, ko domāju vai par ko nemaz nedomāju, izstāstīt nevajag un nemaz arī nevar. Jā, reizēm tā ir Kalpa figūra. Reizēm tā izskatās pēc Kunga – Dabas pielūdzēja. I tā, i tā. I stiprais, i vājais. Ambivalenta figūra. Reizē Lūdzējs, reizē Pielūdzējs. Spēka atsperes turētājs pirms sprādziena mirkļa vai tukšo gliemežvāku meklētājs pie jūras. Varbūt šaubu spēlētājs smiltīs? Dažreiz man liekas, ka tas esmu es pats, kad darba dienas beigās, ejot ārā no darbnīcas, nedaudz pieliecos un klusi pasaku – paldies. Nezinu kam. Tam. Jā, kam ir vērts kalpot? Mīļais cilvēk, vērts ir dzīvot! Par to ir izstāde,” Ilmārs Blumbergs intervijā Anitai Vanagai. Ilmāra Blumberga daiļrade sakņojas vispārcilvēcisko patiesību meklējumos, jautājumos un atbildēs mūsu esībai uz zemes. Cilvēks atrodas mūžīgā miera meklējumos, kuru sākumā jāatrod sevī, tikai pēc tam pārnesot to uz ģimeni, sabiedrību un valsti. Viņš pats ir izteicies, ka galvenie tēli viņa darbos ir Mīlestība, Nāve un Dievs. Izstāde "Kalpotājs" apskatāma līdz 26. augustam.

Ar koncertperformanci galerijā „Alma” atklāta Elizabetes Balčus izstāde „Aquis Lucidus”. Māksliniece rada starptelpu, kāda veidojas, atrodoties starp mūziku un performanci, un risina akvārija tēmu. Elizabete Balčus ir performanču māksliniece un mūziķe, kura savās uzstāšanās pārvēršas par mākslas objektu. To pamanījusi galerijas „Alma” vadītāja Astrīda Riņķe un sadarbībā ar citiem māksliniekiem, arī ar Kristiānu Dimiteri tapusi izstāde. Ir trešdienas pievakare, stipri līst, taču pie galerijas „Alma” pulcējies paliels skatītāju pulks. Drīz vien koši oranžā galvas rotā un tērpā, kas atgādina jūras dzīles, nāk performanču māksliniece un mūziķe Elizabete Balčus. Paiet kāds laiks, kamēr viss tiek sagatavots performancei, un tad skatītājs tiek vests cauri skaņu ainavām, šoreiz tās aizved ūdens pasaulē. Performances iecerei par starptelpu, kurā atrasties un tad lēcienā kā strūklakai  nokļūt uz zemes, palīdz pati daba, stiprais lietus mitējas tikai uz performances beigām. Kostīmu performance no silikona veidojusi Brenda Jansone. Uz tā ir dažādas formas gliemežvāki, jūras putu un smilšu nospiedumi. Lai arī kostīms nav košā krāsā, oranžie akcenti ir pamanāmi. Kad performance beigusies, Elizabete Balčus iznāk laukā no akvārija jeb stiklotās galerijas „Alma”. Pēc pozēšanas fotogrāfiem mūziķe atklāj, kā tapusi izstāde un performance. Audiovizuālo Elizabetes performanci uzmanīgi un līdz beigām vēroja Artūrs Virtmanis, mākslinieks kurš pats iesaistās performanču mākslā. Artūrs Virtmanis akcentē, kas Elizabetes mākslā ir tas īpašais un ar ko viņa atšķiras. Arī Artūram Virtmanim rudenī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā plānota izstāde ar performatīviem elementiem. Elizabetes Balčus performance ir beigusies, mūziķe sola vēl divas reizes to rādīt galerijā „Alma”. Savukārt izstāde nelielajā, vitrīnai līdzīgajā, taču katram garāmgājējam atvērtajā galerijā būs skatāma līdz septembra vidum. Izstādes tapšanā iesaistīta arī māksliniece Kristiāna Dimitere, šoreiz sadarbībā ar galerijas vadītāju Astrīdu Riņķi un mūziķi Elizabeti Balčus tapušas skulptūras, kurās dažādos veidos iekļauti nelieli ekrāni. Kristiāna Dimitere uzsver galerijas vadītājas un šīs izstādes kuratores Astrīdas Riņķes nopelnu, izvēloties nevis vizuālās mākslas pārstāvi, bet mūziķi, kuras darbos vizuālajam tēlam tomēr ir liela nozīme. Jāmin vēl izstādes tapšanā iesaistītie: izstādes tekstu rakstījusi Elīna Vendija Rībena, bet grafisko dizainu veidojis Kristians Fukss. Elizabatei Balčus ir daudz muzikālu plānu, tuvākās uzstāšanās Igaunijā, Somijā, Ungārijā un Kanādā. Elizabetes Balčus izstāde galerijā „Alma” skatāma un klausāma līdz 15.septembrim.

„debesu gruntsūdeņi” – jaunākais Ivetas Šimkus dzejoļu krājums, kuru lasām kopā  ar dzejnieci. Tikko klajā nākusi arī Ivetas Šimkus trešā dzejas grāmata "debesu gruntsūdeņi". Tai ir piecas daļas, veltītas četrām stihijām – gaisam, ugunij, ūdenim, zemei un viss noslēdzas atkal ar gaisu. Krājuma redaktore Ingmāra Balode vērtē, ka šī grāmata ieliek lasītāju perspektīvā, kas atšķirīga no divos iepriekšējos krājumos "Prombūtne" (2007) un "pēc tam" (2016) iepazītās: "Runātājas balss dzirdama bez liekiem fona trokšņiem un pavadījuma; acs tver eksistenciāli vientuļu, bet ar visu pasaulē notiekošo saistītu cilvēku. Cilvēks, grib viņš to vai ne, iemieso cerību uz vertikāli starp diviem lielajiem plāniem — zemi, kas ar laika varu grib piesiet sev, un debesīm, kas var būt zemes atspulgs. Tikpat ačgārns kā atspulgs, tikpat mulsinošs, ja atspulgotais mēģina to atdarināt. Tikpat tiešs savā patiesumā." Ivetas Šimkus dzejoļu krājumu „debesu gruntsūdeņi” izdevis apgāds „Neputns”.

Viņas mākslu mīl gan eksperti, gan nespeciālisti – tā par gleznotāju Daci Lielo saka mākslas zinātniece Diāna Barčevska. Pašlaik galerijā „Daugava” Rīgā skatāma Daces Lielās izstāde, kurai, kā ierasts, dots lakoniskais nosaukums „Gleznas”. Arī jaunākajā izstādē Dace Lielā palikusi uzticīga ainavai, šoreiz galveno lomu piešķirot ūdeņiem. Galerija "Daugava" Elizabetes ielas pašā galā pie upes sagaida lietainā dienā, kad ūdens, šķiet, esam visur, arī septiņās  Daces Lielās gleznās, kas apmeklētājos noraugās no galerijas sienām. Jūrmala, ezers, ledus kušana, ūdens rāmā viļņošanās. Bet konceptuāls nosaukums savām izstādēm māksliniece parasti nedod, jo nevarot jau zināt, kas galā iznāks. Daces Lielās gleznu izstāde galerijā "Daugava" būs apskatāma līdz septembra sākumam.

Par festivāla “Summertime – aicina Inese Galante”, kas šogad norisināsies septiņpadsmito un pēdējo reizi, par tā nozīmi un atziņām, kas gūtas rīkojot pasākumu, Kultūras rondo saruna ar Inesi un Diānu Galantēm. Stāsttos par šī gada festivāla norisēm, raidījuma viešņas apstiprina, ka šādā formātā festivāls vairs turpmāk neskanēs. Turpināsies citi Ineses Galantes organizētie pasākumi, šis pieredzēs transformāciju.

Jau 14. reizi Rēzeknes novada Rogovkā uz īpašiem latgaliešu valodas un kultūras kursiem ar nosaukumu „Vosoruošona” tiksies skolotāji no visas Latvijas, kuri skolās jau šobrīd māca vai tuvākajā laikā plāno mācīt latgaliešu valodu, kā arī citi šī vēsturiskā latviešu valodas paveida un latgaliešu kultūras interesenti, lai četru dienu garumā viens no otra mācītos, apmainītos pieredzē, atsvaidzinātu atmiņā, kā arī apgūtu kaut ko jaunu valodas dziļumos un kultūras procesos. Kursi, kas aizsākti vēl 2000.gadā, kad latgaliskā kultūrvide savā ziņā sāka piedzīvot atdzimšanu, savu aktualitāti nav pazaudējuši arī šodien, vien mainījušies akcenti no vienkāršas sanākšanas kopā, pārtopot par profesionālās izaugsmes iespēju. Interesējamies, kas tad šobrīd īsti ir „Vosoruošona”. „Vosoruošona – kaut ko darīt vasarā. Ja, piemēram, ziemas vakaros to var saukt par vakarēšanu, tad šeit tā ir vosoruošona,” kā pretmetu ziemīgām vakarēšanām vosoruošonas jēdzienu skaidro Edeite Laime, latgaliešu kultūras kustības "Volūda:  vadītāja un aktuālu projektu attīstītāja. Kustība attīstījusies un izaugusi no organizācijas ar nosaukumu "Latgales studentu centrs" un kopā ar Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures asociāciju ir viena no īpašo latgaliešu valodas un kultūras kursu ar nosaukumu „Vosoruošona” organizētājiem šobrīd un arī pirmoreiz 2000.gadā.   Kā pirmoreiz pirms vairāk nekā 20 gadiem, tā šoreiz kursi tiek organizēti vienā no savā ziņā latgaliskās kultūrtelpas centriem vai saliņām – Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta Rogovkā, kas izsenis pazīstama kā vieta, no kurienes dažādos laikos nākuši latgaliešu valodas un kultūras procesu kopēji un uzturētāji, un arī mūsdienās vēlme neļaut pašplūsmā aiziet īpašajai Latgales kultūrvidei nav zudusi. Lūk, arī "Vosoruošona", kuras mērķis ir ne vien satikties skolotājiem ārpus skolas darba dunas, bet arī palīdzēt latgaliešu valodas skolotājiem sagatavoties jaunajam mācību gadam, bet entuziastiem uzlabot savas valodas zināšanas un izpratni par kultūrtelpu, un veicināt interesi par latgaliešu valodas apguves iespējām nākotnē un arī ārpus skolas sola. Nautrēnu vidusskolas direktore, skolotāja Anita Ludborža ir ne vien šī gada kursu vadītāja, bet arī pati aktīva dalībniece un arī šajos kursos ar citiem skolotājiem plāno dalīties savā pieredzē, par to kā latgaliešu valodu iedzīvināt skolas vidē. Viņas priekšmets ir ģeogrāfija. „Ģeogrāfija ir pateicīgs priekšmets, ko var mācīt latgaliski. Protams, mums ir daudz mācību procesā datorprogrammas, kur nav latgaliešu valodas, bet ir grēks nemācīt latgaliski, ja ir runa par Latgali un savu novadu. Man pašai ir tādas programmas izstrādātas, kur mācu kā mežu tipus sauc latgaliski, kā derīgos izrakteņus sauc latgaliski. Līdz ar to vosoruošonas kursi man ir radījuši iedvesmu iet pie bērniem jau ar savu devumu latgaliskajā.” Viena no aktīvām kursu apmeklētājām arī citos gados ir Ingūna Zeiļa, sākumskolas skolotāja, kas nu jau 30 gadus strādā Rēzeknes valsts poļu ģimnāzijā, un daudzus gadus šajā skolā pasniedz arī novadu mācību. Viņa atzīst, ka par novadu mācību, kur viņa iekļauj arī latgaliešu valodas apguvi, lielāka interese ir tieši mazākiem bērniem, ko skaidro var ar bērnu noslogotību un aizņemtību vecākajās klasēs. Kā skaidro viena no šī gada kursu organizētājām Edeite Laime, ar katru gadu šāda vasaras skolotāju un domubiedru satikšanās, paliek aizvien  nopietnāka, iekļaujot aizvien vairāk profesionālos elementus. Un šogad pasākums šogad iedalāms trīs virzienos – valoda, personīgā izaugsme un mūsdienu latgaliešu kultūrvides procesi. Latgaliešu valodas un kultūras kursi ar nosaukumu „Vosoruošona” Rēzeknes novada Rogovkā sāksies svētdien, 30.jūlijā, un ilgs līdz 3.augustam, dodot iespēju nodrošināt zināšanas latgaliešu rakstu valodā, izzināt metodes, resursus, līdzekļus, kas būtu noderīgi mācību priekšmeta “Latgalīšu rokstu volūda” mācīšanai skolā, padziļināt zināšanas par latgaliešu literatūru , Latgales kultūrvēsturi un mūsdienu latgaliskās kultūras procesiem.

Pasaules mūzikas festivāls “Porta” šogad notiks no 27.-29. jūlijam trīs dažādās norises vietās, un pēdējā festivāla dienā Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā uz skatuves kāps Krimas tatāru dziedātāja no Ukrainas Jamala, kuru vieno muzikāla draudzība ar brīvās Ukrainas vēstnešiem – grupu “DakhaBrakha”, kas vairākkārt uzstājušies festivālā “Porta”.  Par festivāla norisēm Kultūras rondo stāsta rīkotāju pārstāve Laura Leontjeva un grupas „Rafu The Fool” mūziķe Lauma Bērza. Festivāls kā vienmēr ir uzticīgs pasaules mūzikas skaņām un turpina klausītājus iepazīstināt ar šī virziena daudzveidību. Papildus mūzikas dažādībai koncertu apmeklētājiem būs iespēja arī iepazīt un baudīt dalībvalstu nacionālo virtuvju tradicionālās garšas. Pirmo reizi festivāls viesosies Kuldīgā, kur 27. jūlija vakarā Pils parkā gaidāms atklāšanas koncerts, kurā ar Āfrikas bungu ritmiem vakaru ieskandinās ritma apvienība "Slatucada" no Marokas, savukārt koncerta turpinājumā ar jaudu dalīsies elektrofolka apvienība “Okra Playground” no Somijas.  Otrajā festivāla dienā 28. jūlijā vakarā Fon Stricka villā varēs ļauties priekšnesumiem, ko sniegs spēcīgas un dziļas balss īpašniece, maģiskas loka liras vārdotāja Päivi Hirvonen no Somijas, pašmāju pasaules mūzikas un visneiedomājamāko mūzikas instrumentu daudzinātāji “Rahu The Fool” un enerģiskie multiinstrumentālisti “Le Diable à Cinq” no Kanādas.  Savukārt 29.jūlijā "Portas" jaunajā mājvietā, Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, uz divām skatuvēm piedzīvosim krāšņu kulmināciju. Vakara gaitā uz Ambient skatuves būs iespējams baudīt jaunu skaņu radītājas uz vienas cītaras - “Duo Ruut” no Igaunijas un mūziķi, kurš pārkāpj sava instrumenta – tubas – izpildījuma robežas – Daniel Herskedal no Norvēģijas.  Uz festivāla otrās skatuves, līdzās “Okra Playground” un “Slatucada” aicināsim ukraiņu dziedātāju un dziesmu autori Jamala, kuras mūzikā apvienojas souls, džezs, elektronika un pasaules mūzikas žanri.

Vakar, 24. jūlijā, Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā notika jau 19. Baltvilka balvas lasījumi, kur balvai nominētie autori lasa fragmentus no citiem saviem darbiem, kas vēl ir tapšanas stadijā. Iemēģina, kā uzrakstītais skan balsī, un vēro lielo un mazo klausītāju reakciju. Skanot koklētājas Kristīnes Ādmines un perkusionista Mikus Čavarta improvizācijām, botāniskā dārza šķūnis ar vasaras pērkona debesīm fonā uz brīdi kļūst par pasaku valstību. Rakstnieka Jāņa Baltvilka dzimšanas dienā tradicionālie bērnu grāmatu lasījumi šogad skan trīs valodās. Pirms pašmāju autoriem uz skatuves kāpj ukraiņu rakstniece Halina Vdovičenko, kuras grāmatas par „36 un 6 kaķiem” labi pazīstamas arī Latvijas lasītājiem. Viņa jau otro gadu ir lasījumu īpašā viešņa un šoreiz dalās ar grāmatas fragmentu, kurā kaķis Pelēcis vāc naudu, gājēju tunelī repojot. Kāds viņam pasūta priekšnesumu, kurā visiem vārdiem jāsākas ar burtu P. Grāmatu latviskojis Māris Salējs. Viesu vidū ir arī Baltvilka balvas šā gada starptautiskā laureāte, lietuviešu rakstniece Igne Zarambaite, kura apbalvota par garstāstu pusaudžiem „Melndzelmji”. Lasījumiem viņa izraudzījusies fragmentu no bērnu grāmatas „Manis nav” par daudzām ģimenēm aktuālu tēmu – vecākā bērna pārdzīvojumiem, piedzimstot mazajam brālim vai māsai. Zarambaites lasīto latvisko tulkotāja Dace Meiere. Ar garākiem un īsākiem lasījumiem no savām topošajām grāmatām klausītājus iepriecina arī Baltvilka balvas pašmāju nominanti – Inese Zandere, Māris Rungulis, Luīze Pastore, Aija Lisovska, Daina Tabūna un Andris Breže jeb Žebers. Par lasīšanas tradīcijām ģimenē sarunājamies arī ar klausītājiem. Baltvilka balvas lasījumi ik gadu ir kā stopkadrs šā brīža bērnu literatūras pasaulei. Tādēļ noslēgumā savu vērtējumu par šogad ieraudzīto sniedz balvas rīkotāja, LNB Bērnu literatūras centra vadītājai Silvija Tretjakova. -- Jāņa Baltvilka balva rakstniecībā piešķirta dzejniekam Žeberam par dzejoļu krājumu "Ejas un asakas", savukārt kā labākais bērnu grāmatu ilustrators atzīts Ernests Kļaviņš. AS "Latvijas valsts meži" balvu "Jaunaudze" par debiju bērnu literatūrā saņēma Laura Melne par attēlstāstu "Sunāns breiveibā", kas tapis sadarbībā ar ilustratori Viviannu Mariu Staņislavsku (Latgalīšu kulturys kusteiba "Volūda", 2023).  LSM lasītāju balvu saņēma Aija Lisovska par grāmatu "Dullā diena Dundurzālē". 

Liepājas Karostas ūdenstorņa mākslinieku rezidence savas durvis ir vērusi jau ceturto vasaru. Tā ir iespēja ne vien izbaudīt ūdenstorņa vēsturisko arhitektūru un iespaidīgās torņa iekštelpas, bet arī piedzīvot radošuma auru, ielūkojoties izcilu mākslinieku ikdienas darbā. Katru sezonu tornis kalpo kā izbraukuma darbnīca vairākiem māksliniekiem. Šosezon tur strādā trīs gleznotāji – Līga Ķempe, Gunta Lante un Klāvs Loris, kā arī pats rezidences kurators – tēlnieks Egons Peršēvics. Kultūras rondo tiekamies ar māksliniekiem. "Tornis ir tāds kā radošais portāls, kurā var smelties idejas un enerģiju, kur tiešām var radīt…" – stāsta māksliniece Gunta Lante par savām sajūtām, strādājot ūdenstornī.  Savukārt māksliniece Līga Ķempe, kura šobrīd pārsvarā mitinās Rīgā, bet ir dzimusi liepājniece, atzīst, ka "Liepāja, gribot negribot,  arī šoreiz ir iekāpusi manos audeklos". "Ir jābūt atvērtiem māksliniekiem un jābūt atvērtiem mākslai, (..), šī ir iespēja satikt to skatītāju, kurš varbūt ikdienā interesējas par vēsturi, ne mākslu. Viņš nonāk tajā industriālajā mantojumā un ierauga mākslu. Ir cilvēks, kuru interesē māksla, un viņš saskaras ar to simtgadīgo objektu, kas ir unikāls un skaists, kas mums visiem ļoti patīk. Tā ir satikšanās vieta, no vienas puses mēs esam atvērti mākslai un skatītājiem un tad arī skatītājs nejauši nonāk," atzīst Egons Peršēvics. "Ir dažreiz grūti strādāt, ka nāk tev uz pirkstiem skatīties," atzīst Klāvs Loris. "Bet cilvēkiem ir interesanti redzēt to procesu, to virtuvi." Reizēm viņš arī iedrošina cilvēkus nākt tuvāk un skatīties, kā top darbs. "Man ir viens skatītājs, kas pēc visas torņa apskates pienāca klāt un teica: "Vai es drīkstu kaut ko piegleznot jūsu darbā? Es ļoti, ļoti gribētu." Man ir darbiņi, kur izmantoju pirkstu nospiedumus, tad es viņai palūdzu, vai būtu ar mieru uzlikt savu pirkstu nospiedumu manā gleznā, ko pēc tam pārtaisīšu par koku. Viņa bija tik laimīga," pieredzētajā dalās Līga Ķempe. Egons Peršēvics aicina Karostas ūdenstorni apmeklēt ikvienu. Viņa pieredze rāda, ka nejauši apmeklētāji atklāj, ka māksla var būt arī interesanta, ka tā nav tikai "ļoti smalkiem ļaudīm". "Mākslu var baudīt visi, arī cilvēki, kas nav sagatavoti, kas nepavada savus atvaļinājumus mākslas muzejos, arī tiem ir ko redzēt. It sevišķi tornī. Šogad noteikti. Ja viņi ir nolēmuši kaut kad sākt, sāciet šogad tornī, tur būs ko redzēt un būs ko baudīt visiem, gan tiem, kas satiekas ar mākslu ne pārāk bieži, gan arī rūdītiem mākslas profesionāļiem. Tie mākslinieki tomēr tādi cienījami," iedrošina Egons Peršēvics. Liepājas Karostas ūdenstornis apmeklētājiem atvērts katru dienu no p. 13 līdz 17.

Valmierā – par vienu jaunu kultūras pieturpunktu vairāk! Pāri Livonijas ordeņa pils pagrabu mūriem pacēlusies stikla ēka, kurā iekārtota Valmieras muzeja jaunā ekspozīcija. Tā mūsdienīgā veidā stāsta par pilsētas senāko vēsturi no 13. līdz 18.gadsimtam, ļaujot apmeklētājiem iejusties dzīvīgās Hanzas savienības pilsētas sadzīvē, pils ikdienā un garīgajā pasaulē. No senākajām pilsētas liecībām latīņu valodā aizgūts jaunās ekspozīcijas nosaukums – "de Woldemer". Valmieras muzejs atrodas pašā pilsētas sirdī. To ieskauj 13.gadsimta Livonijas ordeņa pilsdrupas – vienas no nedaudzajām senāko laiku vēstures lieciniecēm pilsētā, kura vēlākos gadsimtos daudzkārt degusi. Vecajām muzeja ēkām tagad pievienojies jauns stikla apjoms – Valmieras kultūrvides centrs. Pie tā es satieku Valmieras muzeja vēsturniekus un jaunās ekspozīcijas radošo motoru: Albertu un Lieni Rokpeļņus. Darbu pie jaunās ekspozīcijas viņi sāka jau 2015.gadā. “Pašvaldība nostādīja muzeju fakta priekšā, ka caur Eiropas Savienības fondiem tāda lieta ir iespējama, un mēs ieraudzījām vairākas lietas, ko varam iegūt. Varam nostiprināt brūkošo pils ziemeļu mūri, sakārtot pils pagrabu, uzbūvēt jaunu ēku muzeja vajadzībām un vienlaikus restaurēt arī jau esošo “Vecās aptiekas” četru ēku kompleksu, mūsu vecāko koka arhitektūru. Mums kā muzeja vēsturniekiem bija jāsaprot, kāds būs tas stāsts, ko mēs veidosim gan pilsētniekiem, gan viesiem.” Pirmo ieskatu pilsētas vēsturē var gūt jau ārpusē. Te stāv bronzā atliets ar mūri apjoztas 15.gadsimta Valmieras makets ar priekšpili stāvā uzkalniņā starp Gauju un Rātsupīti. Arī pils pagrabos var nokāpt jebkurā diennakts laikā un šo to par tiem izlasīt. Pagrabus savulaik aizbēra, kad pēc Krievijas impērijas uzbrukuma Lielajā Ziemeļu karā 18.gadsimta sākumā no Valmieras pils palika tikai drupas. Un teju 300 gadus uz šiem pagrabiem auga koki un puķes. Tos atsedza vien pagājušā gadsimta 80. gados. Valmieras pils un tās pagrabi aktīvi tika lietoti un pārbūvēti vismaz trīs gadsimtus, un arī jaunais stikla apjoms, kas uz metāla pāļiem izslējies virs pagrabiem, ir turpinājums šim stāstam, saka Alberts Rokpelnis. Jaunās ēkas pirmajā stāvā iekārtojies Valmieras Tūrisma informācijas centrs un muzeja ekspozīcijas ievads, kas atbild uz apmeklētāju biežākajiem jautājumiem par pilsētas vēsturi. Piemēram, par pilsētas vārdu, no kura aizgūts arī jaunās ekspozīcijas nosaukums “de Woldemer”, stāsta Liene Rokpelne. Leģendas par vārda izcelsmi ir vairākas, bet, visticamāk, tas sajaukumā no lībiešu un vācu dialekta nozīmējis vienkārši “ar mūri apjozta pilsēta”. Emocionāls ir vēsturnieces stāsts par senākā Valmieras zīmoga atrašanu Lībekas arhīvā. Apskatīt senā ģerboņa atveidu, tāpat kā “atslēgt” citus stendus, var ar elektronisku “pils atslēgu”, ko katrs apmeklētājs saņem pie ieejas. Interaktivitāte ir būtiska daļa no jaunās ekspozīcijas, ko veidojis dizaina birojs “H2E”, bet tā nav pārsātināta ar skārienjūtīgiem ekrāniem. Un mēs nonākam pie eksponāta, kas visvairāk aizraujot jaunākos apmeklētājus – no koka fragmentiem veidota pils modeļa. Jāņem vērā, ka jaunā ekspozīcija par Valmieras vēsturi veidota nevis hronoloģiskā secībā, kā agrāk, bet pa tēmām, uzsver Alberts Rokpelnis. Gar ekspozīcijas sienām vietumis aizslīd cilvēku ēnas senu gadsimtu tērpos. Šajās projekcijās iejutušies paši muzeja darbinieki. Viņi redzami arī, piemēram, īsos video par tēmu, kas interesē daudzus apmeklētājus – kā tad ģērbās viduslaiku pilsētnieki. Kādā no tiem 15.gadsimta rātskunga ģērbu uzvelk arī pašreizējais Valmieras mērs Jānis Baiks. Senais un mūsdienīgais asprātīgi saspēlējas arī citur. Piemēram, ēkas vecajā manteļskurstenī iekārtota digitāla plīts, uz kuras izmēģināt senās receptes. Bet turpat atvilktnēs – īsti, apčamdāmi smaržaugu maisiņi. Var just, ka Valmieras muzeja darbinieki jauno ekspozīciju veidojuši ar patiesu aizrautību. Un daudz domājuši, lai stāsts būtu pieejams un interesants pēc iespējas plašākam cilvēku lokam. Spēles testētas kopā ar bērniem, fiziskā pieejamība – kopā ar vietējo biedrību “Atspēriens”. Ir daudz klausāmā cilvēkiem ar redzes grūtībām, drīkst nākt arī ar suni pavadoni. Darbs pie Valmieras muzeja jaunās ēkas, veco ēku atjaunošanas, apkārtnes iekārtošanas un ekspozīcijas izmaksājis apmēram sešus miljonus eiro, no kā lielāko daļu sedz ES fondu nauda. Bet ar to muzeja rosība nebeidzas: tagad sākts darbs pie Valmieras jaunāko laiku – 19. un 20.gadsimta vēstures ekspozīcijas, kas taps sadarbībā ar Valmieras dizaina un mākslas vidusskolu un nākotnē atradīsies vēsturiskajā Maršnera namā, kur agrāk bija skatāms stāsts par Valmieras senāko vēsturi.

Operdziedātāja Sonora Vaice un čellu trio "Melo-M" ir izveidojuši koncertprogrammu, ar kuru koncertē Rīgas ielās, parkos un pie tirgiem, lai pārsteigtu un iepriecinātu Rīgas iedzīvotājus un tās viesus. Kultūras rondo tiekamies ar operdziedātāju Sonoru Vaici un mūziķi, grupas „Melo-M” čellistu Kārli Auzānu. Koncertprogrammā ir iekļauti skaņdarbi no Volfganga Amadeja Mocarta operas "Figaro kāzas", Džakomo Pučīni operas "Bohēma", Džuzepe Verdi operas "Rigoleto" un daudzi citi klasiskās mūzikas skaņdarbi. Līdzās klasikai tiks atskaņota arī komponista Kārļa Auzāna orģinālmūzika, kas sacerēta tieši trīs čelliem. Savukārt koncerta noslēgumā izskanēs viena no populārākajām Raimonda Paula mūzikla "Māsa Kerija" dziesmām "Skumjš stāsts par Keriju". Stundu garie koncerti ir pieejami ikvienam bez maksas, un pavisam kopā tiks spēlēti seši koncerti dažādos Rīgas rajonos, ar ieceri radīt savdabīgu kontrastu starp koncerta vidi un elitāras mūzikas skanējumu. Atklāšanas koncerti jau izskanējuši, nākamie gaidāmi Arkādijas parkā un pie Imantas tirgus koncerti 10. augustā, attiecīgi pulksten 14.00 un 16.00, bet pie Pļavnieku tirgus mūziķus varēs sastapt 17. augustā pulksten 16.00. Noslēguma koncerts notiks laukumā pie Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza 17. augustā pulksten 18.00.

"Tukšo laukumu gleznotājs" – tā viņu nodēvē vācu izdevums "Die Welt" pēc izstādes Hamburgā. Un viņš to pieņem, gleznojot un pārgleznojot, rakstot un pārrakstot. Tuvojamies gleznotāja un dramaturga Raimonda Staprāna simtgadei ar izstādi Cēsīs "Pārāk tuvu, pārāk tālu", ar filmu "Sarkanais šķūnis" un iestudējumiem teātrī. Kultūras rondo skan ieraksti, kas tapuši Amerikā un Latvijā, piedāvājam ieklausīties, kā savus memuārus lasa pats autors. "Pirmo reizi es sāku gleznot trimdā, Vācijā, kad mēs gaidījām kuģi uz Ameriku. Mums visiem izdalīja cigaretes, bet es tās savas cigaretes un arī papa un mammas cigaretes aizgāju uz krāsu veikalu un iemainīju visādas krāsas. Tad sāku gleznot un manas gleznas izskatījās kā Ludolfam Libertam," atminas Raimonds Staprāns.  Un tā viņš ir aizgleznojies līdz šai dienai. Viņš jau sen neglezno kā Liberts, viņš jau sen savas komerciālās gleznas neparaksta kā Kārlis Ulmanis, viņš jau sen vairs neglezno portretus, bet viņš joprojām glezno un raksta - gleznotājs un dramaturgs Raimonds Staprāns Sanfrancisko (ASV). Viņam ir 96 gadi. Ir 2023. gada 15. jūlijs, un Cēsu mākslas festivālu Cēsu izstāžu zālē atklāja ar gleznotāja Raimonda Staprāna darbu izstādi "Pārāk tuvu, pārāk tālu". Līdz 20. augustam var aplūkot 22 no viņa gleznām, kas atrodas Latvijā – muzeja vai privātkolekcijās. Raidījumā Kultūras rondo unikāla iespēja dzirdēt, kā Raimonds Staprāns pats lasa savu memuāru fragmentus Sīrančā pie okeāna, kur daudzus gadus reizi pavasarī satiekas draugi, lai sarunātos, lasītu priekšā savus darbus un apspriestos. Vienā tādā Sīrančas pavasarī arī Latvijas Radio bija iespēja būt klāt. Okeāna un radoša intelekta klātbūtnē. Bet tas viss būs vēlāk. Arī Raimonda Staprāna "Piecas gleznas" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Arī projekts ‘’Staprānam - 100”, kurā satiksies režisors Pēteris Krilovs, "VFS Films" producents Uldis Cekulis, teātra zinātniece Ieva Struka, veidojot filmu "Sarkanais šķūnis". Arī dramaturgs Matīss Gricmanis un režisors Toms Treinis, veidojot izrādi "Kur pazuda valsts" Dailes teātrī pēc Raimonda Staprāna lugām. Sastapsies arī aktieris Kaspars Znotiņš un Sanfrancisko Jaunais teātris, iestudējot izrādi "Anšlavs un Veronika". Pašlaik viņam ir 96 gadi, viņš joprojām ik dienas glezno un raksta, bet viņa memuāri vēl gaida savu iznākšanu. Raidījumā arī iespēja dzirdēt nelielu daļu no sarunām ar Raimondu un Ilonu Staprāniem, bet sākam gan arī šī gada jūliju, kad arī topošās filmas "Sarkanais šķūnis" režisors Pēteris Krilovs satiekams Cēsu izstāžu namā, Raimonda Staprāna izstādes "Pārāk tuvu, pārāk tālu" atklāšanā. Izstāžu nama 2. stāvā skatāmi arī videomateriāli no topošās filmas. Raidījumus par Raimondu Staprānu varētu veidot vairākus – par viņa attiecībām ar vēsturi, par lugām, par dzīvi trimdā un attiecībām ar cilvēkiem, protams, par glezniecību. Šoreiz vairāk par to.  Stiprs attēls un stipras zīmes. Tāpat kā pašportrets, ar kuru kuratore Maija Rudovska ir iesākusi izstādi "Pārāk tuvu, pārāk tālu". Maija Rudovska izstādi veidojusi no Latvijas kolekcijās esošajām Raimonda Staprāna gleznām, bet tikšanās un sarunas ar autoru bijušas noteicošās. Sīrančas sarunās varam atgriezties laikā, kad Staprāna galerists vēlas sarīkot viņa darbu izstādes uzreiz vairākās pilsētās, tas notika 1961. gadā. Raimondu iztaujā draugi Sīrančā pie okeāna. Kas ir Sīranča, ir grūti aprakstīt, bet reiz par to stāstīja režisors un aktieris Laimonis Siliņš, kura Mazajam teātrim Sanfrancisko lugas rakstīja Raimonds Staprāns. Tā ir vieta, kur Staprāns vienmēr pirmo reizi lasījis savu lugu tuvākajiem draugiem. Ir 2011. gads, kad Ingvildu Strautmani pirmoreiz aizved pie Ilonas un Raimonda Staprāniem Sanfrancisko, kur ir īpašā gaisma un pa kādam kolibri pie lielā loga stikla. Pa viņu logu paveras skats uz Amerikas liberālās kās pilsētas - Sanfrancisko - liberālāko rajonu, pa šo logu var redzēt pilsētas centru, līci un tiltu. Toreiz esmu izlasījusi pieejamās Raimonda Staprāna lugas, esmu palasījusi, kas pieejams internetā par viņa glezniecību. Amerikā un citur pasaulē viņš pazīstams kā gleznotājs, bet latviešu sabiedrībā – kā dramaturgs. Viņš pats teiks, ka dzīvo divās pasaulēs – amerikāniskajā un latviskajā. Pēc mūsu pirmās tikšanās un sarunām Sanfrancisko ar Ilonu un Raimondu Staprāniem tiekos ik gadu, kad viņi iebrauc Rīgā. Pandēmija tikšanās noliek "zūmā", bet pašlaik – tikšanās ir iespējama Cēsu izstāžu namā viņa gleznās. Sarunās 2011. gadā Sanfrancisko, gan paliekot aizkadrā, piedalījās arī viņa sieva Ilona Staprāns, biofizikas un bioķīmijas zinātņu doktore, kas ilgus gadus strādāja Kalifornijas universitātē, bet tagad pilda visas funkcijas, kas saistītas ar komunikāciju, e-pastiem, telefoniem, saziņu ar galeristiem. Tas ir ļoti būtiski, jo citādi Raimondam vēl vairāk tiktu atņemts laiks gleznošanai un rakstīšanai. Kad 2016. gadā Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā tiek izstādītas Raimonda Staprāna „Piecas gleznas”, muzejā tiekamies ar izstādes kuratori Elitu Ansoni, Ilonu un Raimondu Staprāniem. Noslēgumā ekskluzīva iespēja paklausīties, kā savus memuārus lasa pats autors Raimonds Staprāns. Tie vēl gaida savu izdošanu, bet, kas to lai zina, varbūt Raimonds vēl labo, svītro un raksta.

Tikko klajā nākusi rakstnieces Ingas Ābeles sastādīta grāmata “Lidijas ziediņi” – Lidijas Lasmanes-Doroņinas atmiņu un atziņu krājums, kas tapis caur sirsnīgu draudzību un uzticēšanos. Lidijas atmiņas pierakstītas it kā nevilšus, caur sarunām, un grāmatā iegulst kā īsi uzplaiksnījumi, bet katrs no tiem trāpa līdz kaulam. “Lidijā ir kaut kas no Jaunsudrabiņa,” šajā sižetā teiks Inga Ābele. Šī grāmata ir viņas dāvana Lidijai Lasmanei-Doroņinai pēc nedēļas gaidāmajā 98. dzimšanas dienā. “Labrīt! Nāciet iekšā! Un nedomājiet nemaz vilkt nost kurpes, tas būtu smieklīgi,” aicina Lidija Lasmane-Doroņina. Smieklīgi. Šo vārdu Lidija Lasmane-Doroņina sarunā teiks vairākkārt. Un arī pati daudz smiesies. Arī, kad sākšu jautāt, kā tapa “Lidijas ziediņi”. “Man liekas, ka draugi vienkārši visu to ir savākuši. Es jau ļoti daudz esmu runājusi! Visi žurnāli piekaisīti ar to veco Lidiju! Kas viss nav samuldēts! Un varbūt kāds graudiņš kaut kur ir iebiris arī no tās gudrības, ko Dievs man ir devis. Man pašai taču nekā nav. Ne es pati sevi varu radīt, ne nodzīvot kādu gadu vai vienu elpas vilcienu ievilkt. Es tikai iedomājos, ka man tā gribas. Ja man tas nebūtu dots, tad tā nebūtu,” bilst Lidija Lasmane-Doroņina. Ar Ingu Ābeli Lidija Lasmane-Doroņina domās esot draudzējusies jau sen, caur viņas grāmatām. Klātienē abas iepazinās pirms septiņiem gadiem un kopš tā laika bieži kopā brauc uz dažādām Latvijas malām vai vienkārši runājas pie vīna un kūciņām. Ingu Ābeli un gleznotāju Ievu Jurjāni viņa sauc par savām mazmeitām, jo viņa dzimušas tai pašā gadā. “Es ļoti priecājos, ka viņas ar mani draudzējas. Es saņemu no viņiem [saviem draugiem] vairāk, nekā viņi no manis. Viņi šos 50 gadus ir nodzīvojuši dzīvā dzīvē, auguši un veidojušies. Man tie gadi ir izsvītroti no dzīves. Uzskatu, ka tos es nosēdēju cietumā, lai gan reāli ieslodzījumā biju tikai kādus 14. Man ir interesanti, ko viņi pa to laiku piedzīvoja,” saka Lidija Lasmane-Doroņina. Kad jautāju, kas Lidijai pašlaik sagādā visvairāk prieka, viņa nekavējoties atbild: brīvā Latvija! Pēdējā laikā Lidijai strauji pasliktinājusies redze, un lasīt grāmatas viņa vairs nevar. Arī Ingas Ābeles nupat apkopotos “Lidijas ziediņus”. Taču sarunāties ar Lidiju ir kā lasīt šo grāmatu: ik pa brīdim viņa atšķir kādu atmiņu lappusi un pati sāk stāstīt. Līdz šim vienīgā grāmata par viņu bija Baibas Šābertes 2008.gadā izdotā “Brīvības cena”. Tagad tai pievienojušies “Lidijas ziediņi” Ingas Ābeles apkopojumā. “Tas it kā sakrita ar to laiku, kad iznāca “Svētā Franciska ziediņi” ļoti tuva cilvēka Valža Bisenieka tulkojumā. Tur šķita esam tādas paralēles – arī Lidija neko nepieraksta, nekā viņai nav. Dzīvo kā putns gaisā, kā puķe laukā! Tajos trīs apcietinājumos viņai taču visu atņēma. Un arī tagad viņai ir īrēts dzīvoklītis un pavisam maz liecību par viņu pašu. Tas, ka pieraksta viņas teikto... Šī forma šķita atbilstoša. Francisks runā ar putniem, Lidija runā ar jasmīnu koku Ievas Jurjānes dārzā...” atklāj Inga Ābele. Pierakstīt Lidijas stāstus Ingai Ābelei gribējies jau ilgāku laiku. Pēdējos gados cieši sadraudzējušās, un reiz kādā braucienā uz Kurzemi Lidija sākusi stāstīt tā, ka kļuvis skaidrs – no atmiņas šo vēlāk nevarēs pierakstīt, pārāk skaisti un precīzi ir viņas formulējumi. Inga Ābele pārvarējusi kautrību un sākusi ieslēgt diktofonu. Ingas Ābeles radošajā darbā “Lidijas ziediņi” ienāca pa vidu grāmatai par Aspaziju, un rakstniece domās salīdzina abas sievietes: viena ugunīga, lepna un stalta, otra – pieklusināta un pazemīga. Bet iekšēji tieši Lidija izrādījusies tā lepnā un garīgi stiprā, kamēr Aspazija dzīves gaitā atklājas trausla un ievainojama. Lidijas atziņas palīdzējušas arī pašai rakstniecei pārdzīvot smagu laiku pašas dzīvē, brālim aizejot mūžībā. “Man šķiet, ka Lidijā ir kaut kas no Jaunsudrabiņa. Kā “Baltajā grāmatā” – it kā tādi stāstiņi par piedzīvoto, bet katrā stāstā ir tāds kā nazis apslēpts, kas savā smeldzē vienā brīdī aiziet līdz kaulam. Šo vieglumu un reizē gaismas pilnos mirkļus es centos notvert,” vērtē Inga Ābele. Lai arī grāmata jau iznākusi, to īsti nekad nevarēs pabeigt: Inga Ābele atceras, kā ar izdevēju Daci Sparāni un grāmatas mākslinieci Ievu Jurjāni aizvedušas Lidijai Lasmanei-Doroņinai tikko izdoto grāmatu, un viņa sarunā pavērusi jau atkal citas atmiņu durvis kādam vēl nedzirdētam stāstam. Tā kā Lidija pati vairs savu grāmatu nevar izlasīt, Inga Ābele cer, ka to izdosies ieskaņot. Lidijai ļoti patīkot labi nostādītās aktieru balsis. Tikmēr Lidija Lasmane-Doroņina par Ingu Ābeli saka: viņas balss grāmatās ir dzirdama vienmēr. “Tas ir nenotverami. Tas tiešām ir līdzīgs tādam serafam, ko viņa spēj. Viņa jau aiziet līdzi Garam, kas viņu nes kaut kur, man nesasniedzamā tālumā. Un tad es viņai vienkārši paskrienu līdzi, jo es zinu, ka tas ir kaut kur tuvu debesīm,” tā Lidija Lasmane-Doroņina.

Nākamnedēļ pasniegs ikgadējo Jāņa Baltvilka balvu par sasniegumiem bērnu literatūrā. Kādas ir tendences bērnu, jauniešu literatūras piedāvājumā un lasīšanas paradumos, skaidrojam Kultūras rondo sarunā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāju, Baltvilka balvas projekta vadītāju Silviju Tretjakovu un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Izglītības pētniecības institūta pētnieci Kristīni Kampmani. Silvija Tretjakova iepazīstina ar Jāņa Baltvilka balvas pretendentiem un informē par gaidāmajiem pasākumiem, Kristīne Kampmane pievērš uzmanību bērnu lasītprasmei un vērtē iespējas to veicināt, jo starptautiskās lasītprasmes novērtēšanas pētījuma "PIRLS 2021" rezultāti lieciena, ka Latvijā pasliktinājusies sākumskolas skolēnu lasītprasme. 24.jūlijā Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome (LBJLP) pasniegs Jāņa Baltvilka balvas bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā. Vispirms plkst.11 LU Botāniskajā dārzā notiks starptautiskie bērnu literatūras lasījumi, plkst.15 notiks Baltvilkam veltīts piemiņas brīdis 1. Meža kapos, bet plkst.17 Botāniskajā dārzā notiks balvas pasniegšanas ceremonija. Uz Baltvilka balvu bērnu un jauniešu literatūrā pretendē: Aija Lisovska par literāro pasaku "Dullā diena Dundurzālē" (izdevējs "Zvaigzne ABC"), Inese Zandere par bilžu grāmatām "Vai grāmatai ir knābis?" un "Kamoliņš un kastīte" ("Liels un mazs"), Žebers par dzejoļu krājumu jauniešiem "Ejas un asakas" ("Liels un mazs"), Daina Tabūna par izzinošo literāro pasaku "Lasis Stasis un Atlasijas okeāns" ("Liels un mazs"). Uz Baltvilka balvu grāmatu mākslā pretendē: Andris Breže par ilustrācijām Žebera dzejoļiem "Ejas un asakas", Rūta Briede par ilustrācijām Zanderes grāmatai "Vai grāmatai ir knābis?" un Marta Pujāta dzejoļu grāmatai "Zenīts" ("Liels un mazs"), Ernests Kļaviņš par ilustrācijām Juliana Tuvima dzejoļu grāmatai "Pans Trallalnieks" ("Liels un mazs") un Zanderes grāmatai "Kamoliņš un kastīte", Ieva Jurjāne par ilustrācijām Luīzes Pastores garstāstam "Raiņa ielas cirks" ("Neputns"). Savukārt uz "Latvijas valsts mežu" balvu "Jaunaudze" par debiju bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā pretendē: Toms Deimonds Barvidis par fantāzijas romānu "Zaļā Dzīle" ("Dienas Grāmata"), Laura Melne par literāro devumu kopā ar Viviannu Mariju Stanislavsku tapušajam komiksam "Sunāns breiveibā" ("Volūda"). Par Baltvilka balvas starptautisko laureātu 2023.gadā ir kļuvusi lietuviešu rakstniece Igne Zarambaite par garstāstu "Melndzelmji" ("Jāņa Rozes apgāds") un tā tulkotāja Dace Meiere. Kopumā balvas žūrija izvērtējusi 46 grāmatas, bet 19 izdevumi aplūkoti, meklējot pretendentus grāmatu mākslas balvai. Šogad uz balvu bijuši vairāk nekā desmit debitanti rakstniecībā un ilustratora veikumā.

Šovasar jau divdesmito reizi Gaujienā notiek radošā mūzikas nometne „Vītolēni”, kas turpina izcilā komponista, profesora Jāzepa Vītola dzīves misiju – veidot muzikāli izglītotu tautu. Par nometni, jauno „Vītolēnu” paaudzi un Vītolsvētku svinīgajiem koncertiem saruna Kultūras rondo. Stāsta diriģents Matīss Pēteris Circenis, „Vītolēnu” pedagogs un Vītolsvētku mākslinieciskais vadītājs, diriģents Patriks Kārlis Stepe, „Vītolēnu” pedagogs, kora "Kamēr..." diriģents, Vītolsvētkos piedalīsies ar Cēsu kultūras centra jaukto kori „Beverīna”, un diriģents Oskars Jeske, „Vītolēnu” kora pedagogs, Cesvaines kora diriģents, vīru kora „Dziedonis” kormeistars. Gaujienas Vītolsvētku koncerti 2023.gadā būs 28. un 29. jūlijā. Piektdienas vakarā plkst. 21 Nakts koncerts – klusā un sirsnīgā noskaņā varēs ieklausīties mūzikas nometnes „Vītolēni” radošajos priekšnesumos. Sestdien plkst.14 „Vītolēnu” ansambļu un solistu koncerts.  Plkst. 18 Vītolsvētku koncerts, kurā piedalās „Vītolēnu”koris, simfoniskais orķestris un Latvijas koru dalībnieki. Anniņu muzejā – vizuālās mākslas konkursa „Jāzepa Vītola mūzika” labāko darbu izstāde.

Dzimtene, tēvzeme, mātes zeme. Daudziem no mums šie ir sinonīmi, bet foto māksliniekam Georgam Avetisjanam tās ir trīs dažādas lietas – gan ģeogrāfiski, gan emocionāli. Latvija, Krievija, Gruzija. Vēlme izprast savas saknes Avetisjanam izvērtusies daudzu gadu projektā – triloģijā, kuras otrais stāsts – par Igarku aiz Polārā loka, kur izsūtījumā dzimusi viņa mamma – nupat iznācis apjomīgas fotogrāmatas un izstādes formā. Georgs Avetisjans Latvijas fotogrāfijā sevi pieteica pirms pieciem gadiem. Viņš bija atgriezies Latvijā pēc studijām ārzemēs un Fotogrāfijas muzejā atklāja izstādi „Dzimtene”. Tas bija vizuāli nostalģisks vēstījums par viņa dzimto ciematu Kalteni Kurzemes jūrmalā, par piederību, atmiņām un apkārtējās vides mainību. Šī tēma izrādījusies tik spēcīga un ietilpīga, ka Avetisjana radošajā mūžā izvērtusies veselā triloģijā. Jo viņš pats ir dzimis Kaltenē, viņa mamma – izsūtījumā Sibīrijā, bet tētis – Gruzijā, ar saknēm Armēnijā. „Varbūt daudziem cilvēkiem šie jēdzieni – mātes zeme, tēvzeme, dzimtene – ir viens un tas pats. Es gribēju parādīt, cik tie var būt daudzšķautņaini. Ne jau man vienīgajam ir tāda pieredze. Man ir svarīgi meklēt savu etnisko piederību, tie ir identitātes jautājumi, un arī tas, kā šīs vietas veido mūs kā cilvēkus. Kas mūs veido – apkārtējā vide vai ģenētika? Kā vēstures fakti ietekmē mūs kā cilvēkus? Kā šajās vidēs cilvēki pastāv līdzās?” Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, Georgs Avetisjans 2019.gada ziemā devās uz Igarku Krievijā, aiz polārā loka, kur bija 1941.gadā kā Aizsargu komandiera sieva bija izsūtīta viņa vecmāmiņa un kur piedzima Georga mamma. Grāmatā ir fotogrāfija, kur viņa redzama kopā ar dvīņubrāli - tikko dzimuši, cieši segās ievīstīti, raudoši zīdainīši. Uz Igarku Georgs devās pašā ziemas spelgonī, kad tur bija ap mīnus 40. Bruņojies ar padomju laika fotokameru „Salut”, kas, pēc Georga vārdiem, izrādījās „tikpat neuzticama kā visa padomju sistēma un projektam piešķīra vēl papildu konceptuālu nozīmi”, un vecmāmiņas draudzenes dienasgrāmatu kabatā, viņš sēdās vilcienā uz Krasnojarsku. No turienes lidoja uz Igarku, nezinādams, ko sagaidīt. Visu ceļu pats rakstīja dienasgrāmatu, Igarkā mēneša garumā intervēja vietējos, fotografēja tagadni un meklēja pagātnes liecības. Georga Avetisjana fiksētie iespaidi tagad sakausēti mākslas darbā, ko saukt par fotogrāmatu būtu nepateikt visu līdz galam. Tā patiesībā ir pamatīga, ar pelēku audumu apvilkta lādīte, kurā iegūlusi gan vecāsmammas izsūtīšanas lieta, auksta un lietišķa izziņa par vectēva bada nāvi apcietinājumā, vecāsmammas draudzenes izsūtījuma dienasgrāmata, vēstules no Amerikas tantes, kas mijas ar poētiskām fotoliecībām par šodienas Igarku un intervijām ar vietējiem. Nežēlība un cilvēcība – nesaraujami saaudušās kopā. Grāmata arī parāda, cik ātri reizēm vēsture aizmirstas. Georga Avetisjana fotogrāmatu papildina izstāde, kas pašlaik skatāma Dzelzceļa muzejā Rīgā. Vieta izvēlēta apzināti, un arī izstādes noskaņa liek justies kā ceļiniekam vilcienā un stacijā, kā pētniekam padomju arhīvā. Izstādes kuratore, fonda „Mākslai vajag telpu” vadītāja Katrīna Jaunupe kopā ar Avetisjanu pie izstādes strādājusi teju trīs gadus. Georga Avetisjana fotogrāmata lasāma vienlaikus trīs valodās – latviešu, angļu un krievu, un mākslinieks mērķtiecīgi gādā, lai „Mātes zeme” - stāsts par viņa mammas un vecmāmiņas izsūtījuma vietu – sasniegtu arī auditoriju ārpus Latvijas. Grāmatu papildinošā izstāde Dzelzceļa muzejā būs skatāma līdz 2.augustam. Tikmēr tapšanas procesā jau ir Avetisjana dzimtas pētniecības triloģijas noslēdzošā daļa – par tēvzemi jeb tēta saknēm Gruzijā un Armēnijā.  

Izdevniecībā „Aminori” klajā nācis jauns dzejnieka un tulkotāja Jāņa Elsberga dzejas krājums „Bez variantiem”, kurā apkopotie dzejoļi tapuši pēdējo četrpadsmit gadu laikā. Kultūras rondo tiekamies ar Jāni Elsbergu, lai runātu par dzejoļiem, kas, kā autors saka, „jāatbrīvo no sevis”. „Bez variantiem” ataino Elsberga dzejas liriskā varoņa pārdzīvojumus un jūtas īpaši atkailināti, ar augstu atklātības un godīguma pakāpi. Lai arī dzejnieks bieži tveras pie ironijas, tā tomēr ir tikai bezjēdzīga slēpšanās, kad atklāts jau ir viss. Šajā dzejā ir izmisums, alkas, skumjas, kritiens pilnīga tumsā un bezcerībā, tad atkal cerība uz neiespējamo un atgriešanās pie mīlestības.

Jūnija vidū savu pirmo dzejoļu krājumu izdevusi latgaliešu literāte Dagnija Dudarjonoka. Krājumā apkopoti vairāk nekā 70 pēdējo piecu gadu laikā viņas sarakstītie dzejoļi, kuros autore runā par piedzīvoto mūsdienu Latgalē, dzīves jēgu, sevis meklējumiem, iekšējām pārmaiņām un sevis mīlēšanu. Kā literāro pseidonīmu Dagnija izmanto savu vārdu latgaliski – Dagneja.  Dzejnieces vietā Dagnejai labāk patīkot apzīmējums „ailiniece”, jo ailes latgaliski ir dzejas rindas. Ar latgaliešu literāti Dagneju jeb īstajā vārdā Dagniju Dudarjonoku satiekamies pie Preiļu parka vārtiem un, tā kā ir silts un saulains rīts, dodamies pastaigā pa parku. Rokās viņa tur savu pirmo dzejas krājumu „Ups, kūki i mes”, latviski - „Upe, koki un mēs.” Sarunājamies latgaliski. Arī visi krājumā apkopotie dzejoļi ir latgaliski. Grāmatā viņa mēģinājusi saglabāt savu Kalupes puses izloksni: „Piemēram „tīks”. „Kluss” nozīmē. Mana vecmamma, viņai ir 95 gadi, viņa pasaka vēl tā: „Tīks, vēja nav. Es domāju, tas ir tāds tīrākais avots, no kā vecos vārdus mācīties.” Dzejā Dagnejai patīk spēlēties ar valodu. Viņa nevairās izmantot arī frāzes un izteicienus krievu un angļu valodā: „Vecmamma „juniversal” veikalā gāja ar iepirkumu maisiem un teica: „Oh mai gād idjom vperjod” un izgāja pa durvīm ārā. Un es to ieliku arī savā dzejolī, jo mēs tā Latgalē dzīvojam – viens runā krieviski, vēl angļi parādās, cits latgaliski, cits latviski.” Literāte atzīst – viņa cenšas radīt dzejoļus, kas liek cilvēkiem nezaudēt modrību un domāt. Dagneja uzsver – viņa raksta par reālo lauku dzīvi, un, lai arī var likties, ka tā brīžiem ir skarba, dzejniece tam nepiekrīt: „Lauku realitāte nav skarba, manos dzejoļos vispār ne cik. Lauku realitāte ir tāda, kādā tā ir. Man ir tāds dzejolis – tādas Latgales vairāk vairs nav, kāda bija manas vecmammas laikos. Un samierinies! Ka nav Teklītes, ka nav Ņineites, ka nav rudzu kūlīšu, jo ir kombaini, ir ruļļi. Un tas viss ir ļoti labi. Un tur nav nekādas sāpes. Un par tukšajiem laukiem es vispār nebēdāju. Ja cilvēki gribēs, būs vairāk vietas, kur izpausties.” Dagnejai ir dzejoļi arī par mīlestību. Viņa gan norāda – lielākoties viņa rakstījusi, domājot, nevis par romantisko mīlestību, bet gan par mīlestību pret savējiem, pret sirdsdraugiem. Savu nākamo dzejoļu krājumu Dagneja iecerējusi veltīt tikai mīlestības tēmai. Viņa pieļauj – tas varētu tapt kopā ar citiem latgaliešu dzejniekiem. Lai arī Dagnejas dzejas krājums „Ups, kūki i mes” iznācis jau jūnija vidū, tā prezentācijas pasākums paredzēts septembrī dzejas dienu laikā.

No 28. jūlija līdz 30. jūlijam gleznainais Siguldas pils komplekss kļūs par greznu ietvaru izcilam mūzikas notikumam - XXIX Starptautiskajiem Siguldas Opermūzikas svētkiem, kuros būs iespēja dzirdēt gan Latvijas, gan pasaules izcilākos operdziedātājus. Svētku unikalitāte slēpjas tajā, ka katru gadu, salīdzinoši īsā laika posmā, 2 - 3 nedēļu laikā, tiek iestudēts operas uzvedums, īpaši pielāgots gleznainajām un vēstures elpu ieskautajām Siguldas pilsdrupām. Kultūras rondo tiekamies ar solistiem Rihardu Mačanovski un Kalvi Kalniņu un Siguldas Opermūzikas radošo direktoru Daini Kalnu.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) lielajā izstāžu zālē durvis vērusi izstāde ar aci piesaistošu nosaukumu un tēmu, kas neatstās daudz vienaldzīgo: "Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965-2023". Izstādē iekļauti 48 dažādu paaudžu Latvijas mākslinieču darbi, kas runā par sievietes dzīvi visdažādākajos aspektos. Muzejs ar to vēlas mazināt stereotipus par feminismu un pievērst uzmanību gan sievietēm mākslā, gan viņu darbos aktuālajiem jautājumiem. Īsi pirms izstādes atklāšanas Latvijas Nacionālā muzeja lielajā pazemes apjomā vēl atbalsojas iekārtošanas trokšņi – tiek plēstas līmlentas, pīkst un rūc pacēlāji. Kā radusies iecere izstādei par feministiskiem skatījumiem Latvijas mākslā, stāsta izstādes kuratore, mākslas zinātniece Elita Ansone. „Uzskatu, ka ir jāpievēršas sociāli aktīvām tēmām, kas skar sabiedrību. Feminisms ir ārkārtīgi ietekmīga 20. un 21.gadsimta kustība. Kopš „#MeToo” sprādziena mēs faktiski varam runāt par ceturto feminisma vilni, un tas ir ļoti aktualizējis arī sieviešu aktivitāti un nostāju. Visos Rietumu pasaules muzejos pašlaik tiek pievērsta uzmanība sievietēm mākslā. Tā ka šī izstāde noteikti trāpa šajā aktualitātes vilnī.” Izstādes veidotāji rēķinās, ka vārdam „feminisms” piemīt zināma stigma un daļa sabiedrības to asociē ar kareivīgām, vīriešus nīstošām sievietēm, ar vēlmi gluži vai izdzēst dzimumu atšķirības. Izstāde „Tikai neraudi!” vēlas mazināt šos aizspriedumus un aicina ieraudzīt feminismu kā domāšanas sistēmu par sociālu, politisku un ekonomisku līdztiesību starp dzimumiem. Izstādē apkopoti 48 dažādu paaudžu Latvijas mākslinieču darbi, sākot ar jau mūžībā aizgājušo Hildu Vīku, Dainu Dagniju, Birutu Baumani, līdz pat jaunāko paaudžu autorēm, kā Elīnu Brasliņu, Mētru Saberovu, Sabīni Verneri. Ne visas mākslinieces savus darbus uzskata par feministiskiem vai tos apzināti tādus veidojušas, taču visi vairāk nekā 130 kuratores atlasītie darbi savā veidā pieskaras sievietēm aktuālām tēmām no mātišķības un reproduktīvajām tiesībām līdz radošajai brīvībai un personiskajai telpai. Veidojot izstādi „Tikai neraudi”, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs secinājis, ka no 1945. Līdz 1991.gadam tikai 8% no visām personālizstādēm muzejā bijušas māksliniecēm sievietēm. Pēc 1991.gada tie ir 25%. Lai gan muzejs neizvēlas un arī turpmāk neplāno izvēlēties mākslu pēc dzimuma, bet gan tikai mākslas kritērijiem, kuratore Elita Ansone teic: šie skaitļi liek aizdomāties par iemesliem, kas apgrūtina sieviešu ceļu uz virsotnēm mākslā un kuriem nav nekādas saistības ar mākslinieka talantu. Izstāde “Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023” aplūkojama līdz 15. oktobrim.

Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas Ģenerālās asamblejas sesijā Latvijas Patentu valdes delegācija iepazīstināja ar diviem Latvijai nozīmīgiem projektiem – viens no tiem ir bērnu raidījums "Tutas lietas". Savukārt izdevniecība "Neputns" izdevusi Luīzes Pastores un Elīnas Brasliņas "Mākslas detektīvu" sērijas grāmatu "Slepenā parole. Izlaušanās no pils".  Ar Tutu – aktrisi Lieni Sebri un rakstnieci Luīzi Pastori tiekamies Kultūras rondo. Latviešu bērnu iemīļotā un apbalvotā grāmatu sērija "Mākslas detektīvi" ir atgriezusies ar jaunumu – pirmo reizi sērijas vēsturē lasītājs aicināts kļūt par aktīvu detektīvnoslēpuma šķetinātāju! Šī grāmata paver durvis uz izlaušanās spēli baroka arhitektūras pērles Rundāles pils vēstures labirintos. Trīs azartiskas varones uzsāk "Zosu spēli", nokļūst pagātnē un uz savas ādas piedzīvo sarežģītos Latvijas vēstures posmus. Stāstā iekļauti āķīgi uzdevumi un spēļu elementi par Rundāles pils vēsturi, arhitektūru, interjeru un svarīgākajām personībām. Arī lasītājs stāsta galveno noslēpumu neatklās, ja nesekos līdzi uzdevumiem un neatrisinās slepeno paroli, kura ļauj izlauzties no pils. Grāmatas atvēršanas svētki būs 29. jūlijā Rundāles pilī, kur Zeltā zālē no plks. 14 lielus un mazus gaidīs abas autores - Luīze Pastore un Elīna Brasliņa. Būs gan kopīga fotografēšanās, gan autogrāfi, gan izlaušanās spēle Rundāles pils telpās. Savukārt "Tutas lietas" ir gatavas vasaras koncerttūrei "Ačgārnā diena", kas sāksies 30. jūlijā ar diviem koncertiem Liepajā. Ženēvā notiekošajā Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Ģenerālās asamblejas sesijā Latvijas Patentu valdes delegācija citu valstu kolēģus iepazīstināja ar diviem Latvijai nozīmīgiem projektiem – bērnu raidījumu "Tutas lietas" un bērniem pazīstamo lapsiņu, kā arī veselības jomā ļoti svarīgu medicīnisko ierīci melanomas riska noteikšanai un atklāšanai. Šogad intelektuālā īpašuma jomā īpaša uzmanība tiek pievērsta sievietēm, tāpēc jo īpaši ir izceļams arī projekts "Tutas lietas", kas Latvijas bērnu auditorijā ir ieguvis ļoti lielu popularitāti. Projekta "Tutas lietas" ideja tika īstenota 2018.gadā, un šo piecu gadu laikā ir radītas 200 izglītojošas sērijas bērniem, kas apkopotas desmit sezonās. Seriāla īpašo popularitāti apliecina arī tā veidošana vairākās valodās – angļu, zviedru, igauņu, portugāļu un ukraiņu, kā arī tas ir dublēts turku valodā. Projekta autores ir vairākas domubiedres no kino un televīzijas profesionāļu vides, kuru mērķis bija radīt savām atvasēm izglītojošu un sirsnīgu ekrānsaturu latviešu valodā. Preču zīme "Tutas lietas" Patentu valdē ir reģistrēta 2019.gadā.  

24. jūlijā aktieris Jānis Kubilis svinēs 100. dzimšanas dienu. Sveicieni aktierim un sarunas Kultūras rondo studijā: sarunājas viņa kolēģi Nacionālajā teātrī, aktieri Māra Zemdega, Uldis Dumpis un Uldis Anže un Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš. Savukārt visu nākamo nedēļu, no 18. līdz 23. jūlijam, Radioteātra laikā skanēs iestudējumi, kuros piedalījies Jānis Kubilis. Kā arī saruna no Latvijas Radio arhīva ar pašu aktieri.

Elbas filharmonijas goda ērģelniece Iveta Apkalna vakar, 13. jūlijā, ar ģimeni iebraukusi Rīgā, jo bērniem tikai šonedēļ beidzas skolas gads, un jau 16. jūlijā un spēles Saullēkta koncertā Jūrmalā. Kultūras rondo tiekamies ar mūziķi. Saullēkta koncerts Jūrmalā skanēs jau piekto reizi. "Sākumā bija traka ideja, kas dzima brīdī, kad "Dzintaru koncertzāle" un Guntars Ķirsis mani uzrunāja, jo viņi bija nobrieduši iegādāties digitālās ērģeles un mani uzrunāja kā māksliniecisku konsultantu un es arī pirms pieciem gadiem koncertā maijā šīs ērģeles ieskandināju," atminas Iveta Apkalna. Kad ērģeles iegādātās, māksliniece teikusi koncertzāles vadītājam, ka šo instrumentu ir iespēja pārvietot. Ivetas Apkalnas ideja bijusi par koncertu saullēktā. "Kas var būt skaistāks, kā būt brīvdabas koncertzālē pie jūras, bet brīdī, kad tur, kā šķiet, neviena nav. Šobrīd pēdējos piecus gadus, kad spēlēju šos saullēkta koncertus, tur ir daudzi un tūkstoši cilvēku," atzīst Iveta Apkalna. Šogad tiks veikts koncerta ieraksts un piekto saullēkta koncertu varēs redzēt ne tikai tie, kas tajā brīdī būs klāt, bet arī ikvienam, kurš to vēlas. "Nekas līdzīgs pasaulē nenotiek," bilst Iveta Apkalna. Ar desmit krāšņiem koncertiem no 15. līdz 23. jūlijam norisināsies devītais “Jūrmalas festivāls”. Festivālu jau tradicionāli atklās saullēkta koncerts 16. jūlijā plkst. 4.45 Dzintaru pludmalē ar Elbas Filharmonijas galveno ērģelnieci, par ērģeļu karalieni dēvēto Ivetu Apkalnu. Viņas veidotās saullēkta koncertu programmas allaž izceļas ar pārdomāto saturu un dramaturģiju, kurā izvēlētie skaņdarbi organiski sabalsojas ar dabas skaņām un pakāpeniski mūs sagatavo saullēkta brīnumainajam mirklim, dāvājot neaizmirstamu klausīšanās pieredzi. Sarunājamies arī par jaunāko Ivetas Apkalnas ieskaņojumu, kas tapis sadarbojoties Stavangeres simfonisko orķestri un tā galveno diriģentu Andri Pogu. Ieraksts tapis pirms gada, bet nesen izdots albumā – "Okeanic" – (okeānam piederošs vai no okeāna nākošs). To klajā laidis ierakstu nams "Berlin Classics".

Pašā Rīgas sirdī, Esplanādē, līdz augusta vidum ir skatāma Spānijas slavenā Prado muzeja kolekcijas izstāde. Tiesa gan, ne oriģināli, bet īpaši pilsētvidei pielāgotas muzeja slavenāko darbu reprodukcijas, kas ļauj tuvplānā iepazīt Prado kolekcijas bagātību. Parkā apskatāmie 50 lielformāta darbi aptver gandrīz tūkstoš gadu ilgu laika posmu rietumu glezniecībā. Prado vārdu daudzi Latvijā tuvāk iepazina pirms sešiem gadiem, kad mākslas muzejā “Rīgas birža” bija skatāma izstāde “Prado 12 raksturi”. Tā bija pirmā reize, kad pie mums bija skatāmi Spānijas slavenākā mākslas muzeja darbu oriģināli, un publikas interese bija milzīga: izstādi apmeklēja 75 tūkstoši cilvēku. Tagad Prado muzejs atgriezies Rīgā ar pavisam citādu projektu: pilsētvides izstādi, kuras mērķis ir popularizēt muzeja kolekciju caur pastaigas laikā apskatāmām gleznu reprodukcijām. Tā ir daļa no Spānijas kultūras diplomātijas programmas, sākot prezidentūru Eiropas Savienības padomē. Uz izstādes atklāšanu Rīgā ieradies arī Prado muzeja direktors Migels Falomirs Fauss, kurš ar lielu lepnumu saka: Prado nav vienkārši mākslas muzejs. Prado muzejs durvis apmeklētājiem vēra 1819.gadā, un tā pamatu veido 16., 17. un 18. gadsimta Spānijas monarhu sakrātās kolekcijas. Ar laiku tās papildinot, Prado kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem pasaules muzejiem, kas aptver Eiropas glezniecības panorāmu gandrīz tūkstoš gadu garumā. Kad vēlāk tiekamies ar muzeja direktoru Migelu Falomiru Fausu Esplanādē, jautāju viņam, kā muzejs veidojis gleznu izlasi savai pilsētvides izstādei. “Šajā izstādē mēs mēģinām parādīt Prado muzeja lielo bagātību. Šeit ir gleznas no viduslaikiem līdz pat 20.gadsimta sākumam, līdz kuram sniedzas mūsu muzeja kolekcija. Mēs sākam ar sienu gleznojumiem no mazas Kastīlijas baznīcas un beidzam ar Hoakinu Sorolju, kura nāves simto gadadienu šogad pieminam. Esam centušies parādīt arī dažādas glezniecības skolas: šeit ir pārstāvēta flāmu, vācu, itāļu, franču un, protams, spāņu skola. Jā, te nav pārstāvēta tikai spāņu glezniecība. Prado muzejs savulaik tika dibināts, lai popularizētu tieši spāņu mākslu, bet, par laimi, muzeja veidotāji ātri aptvēra, ka karaliskajā kolekcijā ir pārāk izcili citu valstu meistardarbi, lai tos neizstādītu muzejā. Pateicoties tam, mūsu muzeja kolekcija ir ārkārtīgi bagātīga,” stāsta Prado muzeja direktors. Izstādē skatāmi lielformāta darbi un to fragmenti: ja gleznas oriģināls ir lielāks par izstādes stendu, tad izkadrēts tikai gleznas fragments, ko var apskatīt tuvplānā, bet stenda sānu malā redzams pilnais gleznas attēls un apraksts. Reprodukcijas šai pilsētvides izstādei veidotas stingrā Prado muzeja ekspertu uzraudzībā, lai saglabātu precīzu krāsu paleti. Kopš 2015.gada tās ceļo pa visu pasauli un pērn bija apskatāmas tepat kaimiņos, Tallinā. Prado muzeja izstādes atklāšanā satieku arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktori Māru Lāci un Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāju Aiju Brasliņu. “Prado – tas ir vesels jēdziens, vesela pasaule. Tas labi raksturo gan savā laikā ieinteresēto monarhu aizrautību un emocijas, veidojot kolekciju. Tas ir muzejs, kas mērķtiecīgi un prasmīgi savā tālākajā vēsturē ir pratis dzīvot, strādāt un aiziet līdz tiem 200 gadiem, ko viņi svinēja 2019.gadā,” saka Lāce. “Man patika Prado muzeja direktora uzsvērtais, ka tas ir gleznotāju muzejs,” piebilst Brasliņa, kura kā LNMM kolekciju glabātāja ārzemju muzejos allaž meklē krāšņākās glezniecības kolekcijas. “Kā Itālijā ir Ufici galerija, tā Spānijā man Prado asociējas ar šo gadsimtu gaitā spāņu monarhu uzkrāto izcilo darbu izlasi. Tā, protams, vislabāk ilustrē tieši pašu spāņu mākslas vēsturi, bet tur ir arī brīnišķīgi Bosha darbi, Rogīra van der Veidena “Noņemšana no krusta” – tu stāvi tur kā svētnīcā! Un tu redzi arī pašu spāņu lepnumu, šo muzeju apmeklējot.” Brasliņa uzsver: nekas nevar aizstāt saskari ar oriģinālu. Pašlaik Esplanādē aplūkojamo reprodukciju izstādi viņa aicina uztvert kā informatīvu un nenovērtēt par zemu arī tās dotās iespējas. “Tas tomēr var dot impulsu, stimulu aizbraukt un redzēt arī pašu oriģinālu,” viņa uzsver. Tam piekrīt arī Māra Lāce. “Pat skrienot cauri parkam, kaut ko cilvēks redzēs, varbūt uz brīdi apstāsies. Un, ja apstājas, tad jau kaut ko arī uzzina. Jā, tā ir spāņu kultūras propaganda, bet tā ir tāda skaista propaganda!”

Jūlijam raksturīgas senās mūzikas skaņas, jo jau savu skanējumu ar koncertiem Rīgā sācis Senās mūzikas festivāls, savukārt festivāls „Vivar Curlandia!” gaidāms nedēļas nogalē. Kultūras rondo par senās mūzikas jaunumiem stāsta festivāla „Vivat, Curlandia!” pārstāve, vijolniece Laura Šarova, diriģents Māris Kupčs un dziedātāji Ieva Sumeja (soprāns) un Rūdis Cebulis (soprāns). „Vivat Curlandia!” mājvieta ir Bauska. Senie mūzikas instrumenti, vēsturiski tērpi, operas izrāde sveču apgaismojumā, izcilas ārzemju viduslaiku mūzikas grupas un pašmāju senās mūzikas atskaņotājmākslinieki jau astoto gadu Bausku pārvērtīs par vietu, kur iespēja redzēt, dzirdēt un izjust viduslaiku, renesanses un agrīnā baroka laika cilvēku ikdienu, izbaudot krāšņus senās mūzikas svētkus – VIII Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivālu “Vivat Curlandia!”, kas notiks 15. un 16. jūlijā. Senās mūzikas festivāls šogad norisinās no 11. līdz 15. jūlijam Rīgas baznīcās un koncertzālēs, kā arī Rundāles pilī, Mazajā Mežotnes pilī un Mežotnes baznīcā. Festivālā tiks atdzīvināti Henrija Pērsela, Antonio Vivaldi, Johana Sebastiāna Baha, Klaudio Monteverdi un citu baroka dižgaru meistardarbi. Mūziku papildinās krāšņi tērpi, autentiski viduslaiku un baroka instrumenti un arhitektūra, kas rada neatkārtojamu klātbūtnes sajūtu. Īpašs notikums Rundāles pils dārzā būs muzikāla izrāde bērniem "Brīnišķā pērle".  

No 9. līdz 16. jūlijam Ludzā uz pasaules latviešu ģimeņu saietu „3x3” sabraukuši gandrīz 400 dalībnieki. Mācīties latvisko dzīvesziņu un stiprināt kopības izjūtu vistālāko ceļu uz Ludzu mērojuši latvieši no Austrālijas, Amerikas un Kanādas. 3x3 kustība radusies pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Amerikā, un tagad šādas nometnes notiek arī citviet pasaulē, bet liela daļa ārzemēs dzīvojošo latviešu 3x3 vēlas piedzīvot tieši Latvijā. Dodamies uz Ludzu apciemot nometnes dalībniekus un uzzināt vairāk par nedēļas garumā paredzētajām aktivitātēm. Ir otrā saieta 3x3 diena. Ludzas vidusskolā kūsā dzīvība. Te iepriekšējā vakarā sabraukuši gandrīz 400 latvieši no visas pasaules. Tikko paēstas brokastis, un nu visi mēģina izlemt, kādā rīta aktivitātē vēlas iesaistīties. „Šogad esam saplānojuši laiku tā, lai paspētu gan ar bērniem apmeklēt kopā, gan katrs aiziet uz savu nodarbību. Es iešu vārīt alu mākslas skolas pagalmā, sieva ies aust uz amatnieku centru, bērni pētīs Ludzu,” stāsta Jānis Dzimtais no Sēlijas novada. Pērn viņš kopā ar sievu vadīja nodarbības, bet šogad viņi pirmo reizi te ir kā dalībnieki. „Lai dabūtu to kopības sajūtu – to, ka Latvija var būt arī šāda,” iemeslus, kāpēc nometnē atgriezušies arī šogad, min Jāņa sieva Džeina Dzimtā. „Tas ir tik patīkami būt tādā vidē, kur visi ir tik draudzīgi, laipni, atsaucīgi.” Nometnes dalībnieki atbilstoši savam vecumam un interesēm var izvēlēties kādu no aptuveni 50 dažādām nodarbībām, kas sadalītas trīs cēlienos – rīta, pēcpusdienas un pievakares ievirzēs. Tās vadīs vietējie Ludzas amatu meistari un arī paši nometnes dalībnieki, kas ir dažādu profesiju un nozaru pārstāvji. „Es iešu uz dzimtas koku ievirzi, jo man jau diez gan liels pašai sataisīts, bet gribu norādes no Ilmāra Meža, kā ko labāk darīt, kur meklēt, kur tālāk rakt, ” saka no rīta pie skolas sastaptā Māra Muktupāvela, kura kopā ar divām meitām un dēlu te ieradusies no Krievijas. „Mēs esam mērojuši tālu ceļu no Sanktpēterburgas caur Rīgu uz šejieni, uz Ludzu. Vīrs šobrīd ir ceļā uz šejieni no Krievijas, viņam bija koncerti. Bijām Dziesmu svētkos un tagad esam šeit. Man vecākā meita piedzima Latvijā, tas ir 16 ar pusi gadus atpakaļ, un tad mēs pārbraucām uz turieni, jo vīrs ir no turienes, un tad mēs kā stārķi pārziemojam tur, kur nākas pārziemot, un pa vasaru esam Latvijā. Man, meitām un dēlam ir divas pases – mēs varam mierīgi ceļot. Un vīram arī ir uzturēšanās atļauja Latvijā.” Māra Muktupāvela „3x3” nometnē ir jau ceturto reizi. Bērnībā viņa tās apmeklēja ar saviem vecākiem, un nu jau pati ved savus bērnus: „Lai viņi latvietību iegaršo vairāk. Bet viss kārtībā – viņi runā latviski, dzied latviski. Mēs esam no dziedošajām ģimenēm. Vīrs ir krievu tautas mūzikas grupas „Otava Yo” dibinātājs, un es esmu Muktupāvelu dzimtas turpinājums, mēs dziedam to, kas ir sirdī. Kaut arī es jau sen dzīvoju lielāko gada daļu ārpus Latvijas, bet Latvija ir manas mājas – tā vieta, kur es esmu ar saknēm.” Māras Muktupāvelas meita Agata nometnē ir pirmo reizi, bet uz Latviju brauc katru vasaru. Viņa piedzima Latvijā, bet uzreiz pēc tam kopā ar mammu pārcēlās uz dzīvi Sanktpēterburgā. Latviski viņa runā bez akcenta: „Jo ar mammu mājās mēs runājam latviski un ar tēti krieviski.” Latviju viņa sauc par savu dzimteni:  „Man patīk šeit pavadīt laiku ar savu ģimeni skaistā vietā. Pie Cēsīm mums ir māja,” stāsta Agata. Ludzas saietu kopā ar saviem bērniem pirmo reizi vada Jolanta un Ansis Bogustovi. Viņi atklāj, ka šogad „3x3” nometnē piedalās 372 cilvēki. „Lielākā daļa, protams, ir no Latvijas, no visām pusēm. Mums ir Kurzeme, Zemgale, Latgale, visi pārstāvēti, bet ir arī no Austrālijas, no Amerikas, no Kanādas, no Īrijas, no Anglijas, Luksemburgas un no Somijas,” stāsta Jolanta Bogustova. Piecas ģimenes šogad ir ieradušās arī no Krievijas. „Viņi, protams, ir Latvijas pilsoņi, bet nu dzīve ir tā pagriezusies, ka viņiem jādzīvo Krievijā, es teikšu ārprātā. Kā lai notur veselo saprātu? Tad mēs varam varbūt viņus, ja tā var teikt, stabilizēt un spēcināt. Kādreiz taču tas murgs beigsies,” saka Ansis Bogustovs.  „3x3” kustība radusies astoņdesmitajos gados Amerikā ar mērķi saglabāt latvisko identitāti trimdā, savukārt Latvijā šādas nometnes notiek jau 30 gadus – kopš 1990. gada.

Cēsu Mākslas festivāls un tā galveni akcenti – stāsta mūzikas programmas veidotājs Arturs Maskats un laikmetīgās mākslas izstādes „Tagadnes artefakti” kuratore Žanete Skarule. Cēsu Mākslas festivāls no 15. jūlija līdz 20. augustam ar Radio kora atklāšanas koncerta dziesmām bez vārdiem un laikmetīgās mākslas izstādi "Tagadnes artefakti" turpinās iedzīvināt Cēsu radošo un dizaina kvartālu "Rainis". Cēsu vāgneriāna ļaus piedzīvot operas "Zīgfrīds" koncertatskaņojumu, bet Pils parka estrādē baudīt Kārļa Lāča mūzikas teātra programmu. Līdzās muzikāls jaunatklājums – amerikāņu izcelsmes pianista Roberta Flaica solokoncerts, bet Cēsu Sv. Jāņa baznīcā "Schola Cantorim Riga" viduslaiku dziedājumi. Krāsu pasaule Raimonda Staprāna darbu ekspozīcijā un tehnoloģiju un vizuālās mākslas sinerģija Martina Vizbuļa izstādē, par festivāla programmu informē rīkotāji. 15. jūlijā festivāls tradicionāli iesāksies Laikmetīgās mākslas centrā ar izstādes "Tagadnes artefakti" atklāšanu. Turpinot aizvadītajā gadā aizsākto, arī šoreiz tiks izcelti vietējie un Baltijas mākslinieki – Oļa Vasiļjeva un Kristaps Ancāns, Augusts Serapins un Lina Lapelīte. Izstādes centrā būs mākslinieku dialogs ar telpu, tās vēsturi un apcerēm par iedomātu nākotni, vienlaicīgi apzinoties mūsu vietu laika un pasaules teritoriālajā kontekstā. Cēsu Izstāžu namā būs skatāma izstāde "Pārāk tuvu, pārāk tālu", kas iezīmēs latviešu mākslinieka – gleznotāja un dramaturga Raimonda Staprāna tuvojošos 100 gadu jubileju, kas tiks svinēta 2026. gadā. Savukārt trešajā Cēsu Mākslas festivāla izstādē koncertzālē "Cēsis" mākslinieks Martins Vizbulis turpinās savus radošos meklējumus mikrokontrolieru un dažādu sensoru sinerģijā ar virtuālo realitāti, iesaistot skatītājus tiešā komunikācijā ar mākslas darbiem. Arī Cēsu Mākslas festivāla muzikālā programma iesāksies 15. jūlijā ar koncertu "Dziesmas bez vārdiem".  Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā un kopā ar sitaminstrumentālistu Miku Čavardu klausītājus vedīs ceļojumā glezniecisku skaņu pasaulē, ko veido unikālākais un pilnīgākais instruments – cilvēka balss. Līdzīgi kā glezniecībā, kur vērojama visdažādākās intensitātes otu triepienu un krāsu tekstūra, arī šīs programmas skaņražu mūzikas valodā sastopami visplašākā diapazona izteiksmes veidi. Skanēs komponistu Žibokles Martinaitītes, Džona Keidža un Andersa Hillborga mūzika. Koncerts sākotnēji bija paredzēts Cēsu Neredzīgo biedrības aktu zālē, bet lielās intereses dēļ pārcelts uz koncertzāli "Cēsis". Nedēļu vēlāk, 22. jūlijā, festivāls piedāvā iepazīt jauno un talantīgo amerikāņu izcelsmes pianistu Robertu Flaicu (Robert Fleitz). Jūlija izskaņā, 29. jūlijā, Cēsu Mākslas festivāls un koncertzāle "Cēsis" piedāvā Riharda Vāgnera operu tetraloģijas "Nībelunga gredzens" trešo operu "Zīgfrīds" – pasaku par puisi, kurš uzvar pūķi un iepazīst mīlestības spēku. Pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults būs pasaules slavu strauji iemantojušais somu maestro Tarmo Peltokoski. Koncertatskaņojuma komandu papildina radošais tandēms – režisors Viesturs Kairišs un scenogrāfe Ieva Jurjāne. Muzikālās programmas turpinājumā, 5. augustā, Cēsu Svētā Jāņa baznīcā skanēs viduslaiku dziedājumi senās mūzikas ansambļa "Schola Cantorum Riga", Guntara Prāņa un Ievas Nīmanes sniegumā. Ikgadējais brīvdabas koncerts Cēsu Pils parka estrādē notiks 13. augustā. Tajā komponists Kārlis Lācis uzstāsies ar programmu, kurā skanēs viņa komponētā mūzika no dažādām teātra izrādēm un mūzikliem. Viņam pievienosies Latvijā pazīstami dziedātāji un aktieri.

Krāšņi izskanējuši XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki. Dalībnieki devušies mājās un jau nedaudz arī atpūtušies, tāpēc, kamēr vēl visi piedzīvotais un pieredzētais svaigā atmiņā, vērtējam notikušo un arī domājam par nākotni, jo nākamie svētki būs jau pēc pieciem gadiem. Sajūsma un jautājumi. Diskusijas un jaunas idejas. Svētki, kas radījuši jaunu līmeni un sasnieguši cilvēkus Rīgas apkaimēs un viedierīcēs. Svētki, kas aktualizē Daugavas stadiona problēmas. Svētki, kas liek jautāt, vai koncertu laikā tiešām visu laiku jāstaigā un jāēd Mežaparkā. Svētku organizatoriskā un mākslinieciskā kvalitāte: koncertu producēšana, režija un vadīšana, izvērtēšana vēl priekšā. Kultūras rondo diskutē muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa, kura pati dziedāja un kura piedalījās kolektīvās monogrāfijas "Dziesmu svētkiem - 150. Vēsture, versijas" viena no autorēm, sociologs, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks Jānis Daugavietis, Nacionālā kultūras centra vadītāja Signe Pujāte, Dziesmu un deju svētku komunikācijas vadītāja Inga Vasiļjeva, fotogrāfs Mārtiņš Grauds un kolēģe Māra Rozenberga, kura pati dzied Rīgas projektu korī un svētkus no iekšpuses skatīja arī ar kultūras žurnālistes skatu. Skaidrojam arī, kur var digitāli baudīt Dziesmu un deju svētku notikumus, ja kaut ko nepaspēja redzēt vai gribas vēlreiz noskatīties. Šobrīd 19 pasākumu tiešraides pieejamas sabiedrisko mediju portālā lsm.lv. Inga Vasiļjeva sola, ka ir vienošanās ar sadarbības partneriem, ka visus ierakstus apkopos vienuviet un baudīt vēl daudzus gadus uz priekšu. Rudenī kā allaž būs aizvadīto Dziesmu un deju svētku izvērtēšanas konference, bet jau svētku dalībnieki var piedalīties aptaujā, izsakot savu viedokli un  izvērtējot svētkus.

Vēl šovakar, 8. jūlijā, Daugavas stadionā var noskatīties deju lieluzvedumu "Mūžīgais dzinējs". Tas veidots kā veltījums izziņas kārei un mūžīgās izaugsmes meklējumiem, dejās un stāstos atainojot dažādu laiku Latvijas apceļotāju pieredzēto, sajusto un secināto. Kultūras rondo dejotāju un skatītāju iespaidus dokumentējām ģenerālmēģinājumā.

Kultūras rondo Svētku studijā Esplanādē – folkloras diena, jo Folkloras diena diena "Tīra spēle. Gods. Godi. Godīgums" šodien, 8. jūlijā, ir arī Dziesmu un deju svētkos. Tiekamies ar Folkloras dienas Esplanādē režisori, folkloras kopas "Kokle" vadītāju Dinu Liepu un Liepājas folkloras kopas "Ķocis" dalībniecēm Elzu Gudmane un Dārtu Vucenu. "Ķocis" arī muzicē studijā. Studijā viesojas un arī muzicē Sanfrancisko latviešu folkloras kopa "Migla" un Folkloras dienas mākslinieciskā vadītāja Anda Skuja. Stāstu par savu jauno kokli stāsta kopas "Migla" vadītāja Natālija Da Cruz. Viena no kopas dalībniecēm ir arī Sanfrancisko Jaunā teātra vadītāja Māra Luisa, kura stāsta par pievienošanos "Miglai". Savukārt Natālija Da Cruz spēlē arī teātri. Iespaidos dalās arī Una Roze, Madara Linde, Aelita, Emma un Timo. 130 Latvijas un diasporas folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi, mazākumtautību folkloras kopas un pieci  stāstnieki 8. jūlijā pieskandina Vērmanes parku un Esplanādi, sniedzot iespēju, skatītājam aktīvi iesaistoties, ieskatīties tradīciju elementu daudzveidībā un novadu folkloras raksturzīmēs. Dienas norises iecerētas kā raibu raibais lakats, vijoties dzīves spēles, novadu dižošanās, saspēles par un ap precībām, zibakcijas-sadziedāšanās pie Brīvības pieminekļa, rotaļu, ziedu vainagu sacensību, kadriļu stundas, vakara sadancošanas un sadziedāšanas krāsainajiem pavedieniem.  

Ieklausāmies ģimeņu stāstos par piedzīvoto un vēl gaidāmo šajos svētkos. Tiekamies ar Kūlaiņu ģimene no Liepājas. Solveiga Kūlaine ir Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa un Liepājas bērnu un jaunatnes centra folkloras kopas "Ķocis" vadītāja, kurā darbojas arī meitas – Emīlija Kūlaine (16) un Katrīna Kūlaine (13). Savukārt tētis Sandijs Kūlainis dzied korī "Intis". Svētkos ģimene sveica gājiena dalībniekus uz Kurzemes skatuves, piedalījās tautas tērpu skatē, folkloras kopai "Ķocis" Folkloras dienā 8.jūlijā paredzētas pat vairākas uzstāšanās. Kūlaiņu ģimene dziedās solo skaņdarbu "Novadu svīta" noslēguma koncertā "kopā augšup".  

Dziesmusvētku tradīcijas 150 gadē Mežaparka Sidraba birzī 6. jūlija vakarā notika koru mūzikas lielkoncerts "Tīrums. Dziesmas ceļš", izceļot tautas dziesmu kā kora dziedāšanas sākotni.   Īstais kora mūzikas koncerts, atzīst dziedātājas no Ventspils.   Zigfrīds Muktupāvels atzīst, ka "21. gadsimts ir ienācis Dziesmu svētkos, atrodamies modernā, skaitā vietā, nepazaudējuši savu dziesmu svētku būtību. Neesmu dzirdējis nevienu viduvēju viedokli, visi saka, ka skanējis brīnišķīgi".   Ģenerālmēģinājumā sastaptie skatītāji ir gandarīti par koncertā gūtajām emocijām, savukārt jau pēc koncerta uzrunātā ģimene nedaudz kritiski vērtē pašu noslēgumu, kad jau daudzi skatītāji bija devušies prom un arī dziedātāji pametuši estrādi. Kādā brīdī pat šķitis, ka nebūs, kas dzied "Pūt, vējiņi!" noslēgumā.      

Rīgas centru – Vērmanes dārzu un Esplanādi – šodien, 7. jūlijā, piepildīs tautas mūzikas skaņas. Norisināsies "Kapelu maratons". Svētku studijā Kultūras rondo laikā viesojas "Hāgenskalna muzikanti". Kapelas vadītājs Ilmārs Pumpurs ir arī Kapelu maratona mākslinieciskais vadītājs. Studijā muzicē un sarunājas Ilmārs Pumpurs (kontrabass), Sandra Lipska (cītara), Zane Kriumane (vijole), Rolands Zelčs (akordeons). "Šodien esam šeit, lai līdzīgi kā Dziesmu svētku gājienā dižotos, lepotos, rādītu savu spēku un atgādinātu pasaulei, ka esam, ka esam forši, dažādi, daudzveidīgi un varam krāšņot gan dziesmu svētkus, gan Latvijas kultūrvidi kopumā," stāsta Ilmārs Pumpurs. Ilmārs Pumpurs atklāj, ka šis ir kapelu maratons ir Latvijā lielākais tautas muzikantu pasākums, kas jebkad noticis. Visas grupas, kas gribējušas piedalīties Dziesmu svētkos, ir piedalījušās starplaikā dažādos pasākumos, pierādījušas sevi un ir klāt. Pēc katriem svētkiem rodas jaunas grupas, kas vēlās piedalīties un būt tautas mūzikas apritē. Kapelu maratons notiek ceturto reizi, tā ir jauna tradīcija, kurai paši arī ir iniciatori, lai tautas muzikanti var parādīt savuu individualitāti. Kapelu maratons vienkopus pulcē instrumentālās tautas mūzikas grupas – lauku un pilsētas kapelas, tautas mūzikas ansambļus, muzicējošās folkloras un postfolkloras kopas. Ar vairāk nekā 400 dalībniekiem no 60 mūzikas grupām, šis būs visu laiku lielākais Latvijas tautas mūzikas pasākums. Maratona dalībnieku parāde, visu dalībnieku uzstāšanās jau no 11 rītā skatāma uz galvenās – Vērmanes dārza skatuves, bet garākas individuālās programmas dienas gaitā tiks piedāvātas Esplanādē – uz Zaļās skatuves pie Raiņa pieminekļa un uz Mazās skatuves, kur kapelu spēlētie deju ritmi uz vakara pusi ļaus Dziesmu svētku dalībniekiem un viesiem iejusties īstā vasaras zaļumballes noskaņā.  

Trešdien, 5. jūlijā, "Hanzas peronā" aizvadīta Dziesmu un deju svētku latviešu tautastērpu skate "Mēnesnīcā". "Latviešiem tautastērps ir tautas kultūras kods un nacionālās identitātes simbols. Lai celtu tautas nacionālo pašapziņu, papildinātu mūsu zināšanas par veiksmīgāk atdarinātiem un komplektētiem tautastērpiem, kā arī uzlabotu Dziesmu un deju svētku dalībnieku ģērbšanās kultūru, jau sesto reizi kopš 1998. gada tiek rīkota latviešu tautastērpu skate," teikts notikuma aprakstā. Jaunākās tendences tautastērpu modē - interese par 19. un 20.gadsimta mijas pilsētas modi, ka laucinieciskais apģērbs misējas ar pilsētas tendencēm. Interesanta tēma - muižas kalpa tērps.  Tautas lietišķās mākslas studija "Dzilna" saņēma speciālbalvu par šīs tēmas aktualizēšanu. Viņi bija sagatavojuši deviņu sieviešu, vīriešu tērpu komplektu ar domu, ka tā limbažnieki devās ceļā uz pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem 19. gadsimta beigās. Janta un Ilmārs Meži saņēma skates Lielo balvu. Tā bija balva par Kurzemes tērpu kolekciju, taču Mežu ģimenē skatē parādīja, kā var caur tautastērpu vecāki bērniem var izstāstīt savu dzīvi, savas vērtības. Uzklausām ģimenes ārsti Ilzi Strēli no Jelgavas, kura latviešu tautastērpu skatē piedalījās ar lībiešu 19. gadsimta tērpu. Tas viņai ir jau trešais tautastērps. Savukārt Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis guva atzinību kategorijā "Tautas tērps folkloras kopām vai etnogrāfiskajiem ansambļiem". Sarunājamies ar vadītāju Solveigu Kūlaini. 

Svētku studijā Kultūras rondo laikā viesojas koris „eLVē” no Īrijas. Viņu moto ir: “Tikai kopā mēs varam paveikt šķietami nepaveicamo un lepoties, ka esam latvieši”. Par kora darbību plašāk stāsta tā mākslinieciskā vadītāja Inguna Grietiņa-Dārziņa, kura kori vada no tā dibināšanas.

Noslēguma koncerts “Kopā augšup” ir veltījums Dziesmusvētku tradīcijas 150. gadadienai un mūsu visu kopīgajai un gaišajai rītdienai. Kultūras rondo saruna par gatavošanos noslēguma koncertam ar tā mākslinieciskās darba grupas pārstāvēm – diriģenti Airu Birziņu un horeogrāfi un deju virsvadītāju Ivetu Pētersoni-Lazdāni. "Šajā reizē noslēguma koncerts pirmo reizi svētku vēsturē patiesi ir noslēguma koncerts. Visus svētkus līdz šim koristi viesmīlīgi savā koncertā pieņēma mūs visus un tad mēs kopā svinējām svētku noslēgumu," atzīst Iveta Pētersone-Lazdāne. "Šoreiz koncerts top citādi. Lielākās nozares ir izvirzījušas savus pārstāvjus darba grupai un mēs kopā jau darbojamies vairāk nekā gadu, pusotru. Gabaliņu pa gabaliņam, kripatiņu pa kripatiņai liekam šo koncertu kopā, veidojam kopā, spriežam par dažādām lietām, niansēm, kā tas viss veidosies."  "Katrs dziedātājs ir svarīgs. Tas tembrs, kas skan kopā, veidojas no 14 ar pusi tūkstošiem balsu. Vismazākā balstiņa, visklusākā skaņa ir kaut kāda maza daļiņa no visas balss. Patiešām tas brīnums, kāda skaņa ir estrādē, šobrīd ir jāanalizē, kā tas veidojas," vērtē Aira Birziņa. "Pakāpjoties augstāk publikā, mums pašiem ir tāds kaifs dzirdēt skaisto kora toni, tembru, tādu vienotu tembrālu saskaņu. Tas tembrs ir tik bagāts un skaists, un spožs. Tas bija brīnumaini. Domāju, ka liela nozīme arhitektūras īpašajiem vairīgiem. Tā ir, protams, pašu dziedātāju gan atdeve, gan attieksme, gan zināšanā." "Koristiem tomēr jāsaprot, ka fizikas likumi ir fizikas likumi, kurus nevar apiet nekad. Ja ir liela grupa dziedātāju vai orķestra, tad arī estrādē vienmēr tā būs, ka attālums neļaus dziedāt tik komfortabli kā koncertzālē, kā savā mēģinājuma telpā, kā viena kora sastāvā," atgādina diriģente. Mežaparka Sidraba birzī – par godu svētku norisei atjaunotajā estrādē, pieredzējušu virsdiriģentu un goda virsdiriģentu vadībā skanēs jauktie, sievu, vīru, senioru, bērnu un jauniešu kori, pūtēju orķestri un kokļu ansambļi. Latvijas novadu krāsas vizēs jaunradītas mūzikas svītas un deju sniegumā. Kā vienā elpā izskanēs arī pašu koristu izvēlētās 15 iecienītākās kordziesmas, iemirdzēsies latviešu kormūzikas dimanti plašā vēsturiskā spektrā – no Dziesmusvētku zelta fonda līdz mūsdienām, pirmatskaņojumus piedzīvojot Lolitas  Ritmanes un Jēkaba Jančevska jaundarbiem.

Mūslaiku Dziesmu un deju svētku neatņemama un ārkārtīgi krāšņa sastāvdaļa ir amatierteātru izrādes, kuras šogad var skatīties gan Esplanādē, gan Vērmanes dārzā, gan arī Rīgas Krievu teātrī. Ko tad amatierteātri no visas Latvijas piedāvā, stāsta amatierteātru mākslas eksperte Dace Vilne, Jūrmalas teātra vadītāja, režisore Gunta Mīlenberga un Jūrmalas teātra mākslinieciskais vadītājs Imants Jaunzems.

Latvijā ir audēju gēns – atzīst pašas audējas un to apliecina arī nesen atklātā tautas lietišķās mākslas izstāde „Mēs”. Jau tradicionāli izstādē visvairāk audēju darinājumi, taču ne tikai, arī rokdarbnieku, pinēju, rotkaļu, kokgriezēju un keramiķu darbi. Izstādi papildina izzinoša un praktiska informācija, kā arī videomateriāli, kas stāsta par amata prasmēm, meistariem un dažām praktiskām pamācībām. Ekspozīcijā līdzās mūsdienu meistaru darbiem, arī vēsturiskais stends. Tautas lietišķās mākslas izstādes „Mēs” atklāšana iesākās ar grupas „Rahu the fool” muzicēšanu un līksmiem deju ritmiem. Pēc svinīgām uzrunām un Latvijas Nacionālā kultūras centra Tautas lietišķās mākslas ekspertes Lindas Rubenas pateicības vārdiem ekspozīcijas veidotājiem, var sākt pētīt meistaru radītos darbus, kas priecē ar profesionalitāti, perfektumu un krāsainību. Izstādes mākslinieciskā iekārtojuma  veidotāji ir Mārtiņš Heimrāts, Baiba Vaivare, Juris Leitāns un Dace Pudāne. Mārtiņam šī ir otrā Dziesmu svētku tautas lietišķās mākslas izstāde. Izstādes dalībnieki ir Latvijas tautas lietišķās mākslas kolektīvu un individuāli strādājošie meistari, amatnieki, kopumā ap 1300 autoru. Izstādes laikā pēc svētku nedēļas interesentiem būs iespēja apmeklēt arī dažādas meistarklases, kuras notiks piektdienās, sestdienās un svētdienās. Izstāde „Mēs” Sporta ielā 2 skatāma līdz 30.jūlijam.

Kultūras rondo Svētku studijā īpaši viesi - Ukrainas latviešu deju kolektīvs "Kastaņi" - vadītāja Ilze Baranovska un dejotāji Olena Babuškina un Ivans Meščans. Ilze Baranovska atzīst, ka dejotāji ir priecīgi un gandarīti, ka ir Latvijā, ka piedalās svētkos. Lai arī nav bijusi iespēja regulāri mēģināt, svētkiem sagatavojušies. "Bez dejotāju gribasspēka mums nebūtu kopmēģinājumu, kas notika diezgan reti. Šie svētki īpaši ar to, ka mēs nevarējām mēģināt Ukrainā, kur būtu kolektīva mājvieta Kijivā, bet kā mēs visi saprotam, arī "Kastaņi" paripoja kur kurais, sākoties karam. Kodoliņš ir nostiprinājies Latvijā, atradis uz laiku savas mājās. Ir dejotāji, kas ir Eiropā - Vācija, Austrijā," stāsta Ilze Baranovska. Mēģinājumu process bija dalīts divās valstīs - Beļģijā un Latvijā, jo, lai stiprinātu kolektīvu, pievienojusīes draugi no Beļģijas. Vadītāja braukājusi no vienas valsts uz otru, lai pa pārītim liktu kopā deju. Šie mēģinājumi bijuši emocionāls satikšanās brīdis un iespēja atslēgties no visa, kas notiek ārpusē. "Mēs šeit neesam, lai piesavinātos kādu slavu, tāpēc, ka pārstāvam Ukrainu. Mēs šeit esam, lai nodotu vēstījumu caur savu klātbūtni: ja Ukraina ir spēcīga un stipra un cilvēki tur dzīvo dzīvi, arī svin svētkus un skatās visam pāri, un gaida uzvaras mirkli, tad mēs nevaram salūst vienkārši tāpēc, ka mums ir 2000 kilometri jāšķērso, lai sanāktu mēģinājumā. Tas ir sīkums, jo ir ideja pāri visam. Mums jāparāda, ka mēs esam spēcīgi, tikpat spēcīgi kā ukraiņi," uzskata Ilze Baranovska. "Deja, ko dejojām pasākumā, ir vēstījums no Ukrainas par to, kā šobrīd šī tauta jūtas. Mēs esam mazi ziņneši."

Kultūras rondo Svētku studijas uzmanības centrā pūtēju orķestru koncerti. Šodien, 5. jūlijā, viens no galvenajiem pasākumiem ir pūtēju orķestru lielkoncerts „Laiks iet pāri”. Tas deviņos vakarā sāksies Andrejostā, Vondersalā, bet pēc koncerta turpat paredzēta zaļumballe un sadancošana. Par gaidāmo koncertu stāsta pūtēju orķestru koncerta „Laiks iet pāri” režisore un scenārija autore Elīna Apsīte, Latvijas Nacionālā Kultūras centra pūtēju orķestra un kokļu mūzikas eksperts Dainis Vuškāns, Balvu kultūras un atpūtas centra pūtēju orķestra „Balvi” mākslinieciskais vadītājs un diriģents Egons Salmanis un divas orķestra mūziķes Digna Cibule un Megija Kriviša.

Gaidot tautas mūzikas koncertu "Trejdeviņi spēlmanīši", kas norisināsies 6. jūlijā Hanzas peronā, Kultūras rondo laikā Svētku studijā viesojas Latvijas Universitātes deju folkloras kopa "Dandari", kas protams, gan muzicē gan dejo. Bet par gaidāmo koncertu, kur savīsies tautas mūzika un laikmetīgā deja, stāta „Dandaru vadītāja Inga Holsta un Laikmetīgās dejas māksliniece Agate Bankava. Muzicē Dzintra Zveja, Baiba Kūlaine, Oskars Patjanko, Madra Lūka, Ieva Artmane, dejo –Lija Petrova un Egons Rebainis.  

Vakar, 3. jūlijā, kokļu mūzika Dziesmu un deju svētkos skanēja divos nakts koncertos: „Gaismas dārzs” Rīgas Domā un mūsdienīgākas kokļu skaņas koncertā „Nakts dziesma” Torņkalna baznīcā. „Gaismas dārzs” bija kā aktīvo, labāko koklētāju ansambļu parāde. Tā mākslinieciskā vadītāja bija Anda Eglīte. Koncertā Torņakalna baznīcā skanēja latviešu populārās mūzikas pārlikumi un aranžijas koklētāju ansambļiem, atsevišķos skaņdarbos kokļu skanējumu bagātināja citu instrumentu tembri un cilvēka balss. Koklētāja un koncertkokles spēles pedagoģe, Kristīne Dmitrijeva kopā ar audzēkņiem piedalījās gan jau izskanējušajā koncertā „Gaismas dārzs”, gan ir arī gaidāmā koncerta „Laika upe” viena no virsvadītājām. Nākamais kokļu mūzikas koncerts Dziesmu un deju svētku programmā - „Laika upe” - izskanēs 6. jūlijā Ķīpsalas Starptautiskajā izstāžu centrā. Par koncerta ieceri viņa stāsta ierakstā.  

Kultūras rondo saruna par deju lieluzvedumu "Mūžīgais dzinējs" ar Deju svētku virsvadītāju, tautas deju ansambļa "Vektors" vadītāju Dagmāru Bārbali, horeogrāfu Ilmāru Dreļu, "Mūžīgais dzinējs" projektu vadītāju Marutu Alpu un TDA "Vektors" dejotājiem Ievu un Didzi Lūkiniem. Arī raidījumu iesākam ar dejām - spēlē un dejo "Dandari". Un pirms stāstīt par gaidāmo lieluzvedumu, raidījuma viesi dalās iespaidos par aizvadīto deju koncertu „Balts”, kura virsvadītāja bija Dagmāra Bārbale. Bet deju lieluzvedums "Mūžīgais dzinējs" iecerēts kā veltījums izziņas kārei un mūžīgās izaugsmes meklējumiem, dejās un stāstos atainojot dažādu laiku Latvijas apceļotāju pieredzēto, sajusto un secināto. Lieluzveduma repertuārā iekļautas 33 dejas, no tām trīspadsmit godalgotas jaunrades dejas un septiņas dejas no Latvijas skatuviskās dejas Zelta fonda.

Radīt interesi par tautas amatiem, pieredzes apmaiņa starp meistariem, radoši darinājumi iedvesmojoties no novada māksliniekiem – to visu var pieredzēt Tautas lietišķās mākslas meistaru darinājumu gadatirgū Vērmanes dārzā. Gadatirgus tradīcija aizsākusies ar 2003.gada Dziesmu un deju svētkiem. Esmu ienākusi Vērmanes dārzā pa Vidzemes vārtiem, tādi vārti izveidoti katram novadam dažādās dārza pusēs. Lai arī tirgošanās nesen tikai sākusies, apmeklētāju netrūkst, dzirdamas dažādas valodas. Apstājos pie telts ar Tautas lietišķās mākslas studijas „Smiltene” darinājumiem, te tirgojas Sandra, Evita un Dita. Plaši uz galdiem sarindoti Rēzeknes apriņķa podnieku darinājumi, Kristaps Braslis no Alūksnes novada Annas pagasta tirgo māla podus, krūzes un daudz ko citu, kopā ar saviem amata brāļiem no Preiļiem un Rēzeknes. Uzmanību piesaista uzraksts uz tirgotāju telts „ Mākslinieka Jūlija Madernieka raksti iedvesmo”, te tirgojas pārstāves no Gulbenes, no radošās apvienības „Piektā māja”, kas iedvesmu smeļ Jūlija Madernieka un Jūlija Straumes dizainā. Skanīgs izvēršas tautas mūzikas veikala „Upe” telts apmeklējums, gandrīz katrs garāmgājējs kaut ko ieskandina,  aprunājos ar veikala un  izdevniecības „Upe tuviem un tāliem” vadītāju Ivetu Mielavu. Uzklausot aizkustinošus dzīvesstāstus, vadot laiku sirsnīgās sarunās, aplūkojot meistaru apbrīnas vērtos darinājumus, jā, arī ar Madernieka rakstos veidotu piespraudi atgriežos no gadatirgus Vērmanes dārzā. Amata meistaru darinājumu gadatirgus Vērmanes dārzā darbosies visu dziesmu svētku laiku, līdz 9.jūlijam.

Par koru karos pieredzēto un vokālo ansambļu koncertiem saruna ar Rudīti Tālbergu un Anitru Niedri, kuras vada sieviešu kori "Venda" un vokālo ansambli "Mundus". Rudīte Tālberga ir arī viena no garīgās mūzikas koncerta "Dievs. Daba. Cilvēks" mākslinieciskajām vadītājām. Sieviešu koris "Venda" ieguva galveno balvu sieviešu koru grupā koru konkursa finālā. Raidījumu ieskandina kapelas "Brička" muzikanti. Uz studiju atnākuši arī dziedātāji no ansambļa "Mundus" ar muzikālu pārsteigumu. 1. jūlijā visas dienas garumā Latvijas Universitātes Lielajā aulā un Rīgas Latviešu biedrības namā notika koru konkursa fināls, kurā par Lielo balvu sacentās 33 jauktie kori, 11 sieviešu kori, 7 vīru kori un 4 senioru kori. Uzvarētāji: Lielo balvu, 3000 eiro naudas balvu, karoga naglu un Rimi labumu kasti saņēma Koncertorganizācijas "Ave Sol" jauniešu koris KAMĒR... (mākslinieciskais vadītājs Jurģis Cābulis) jaukto koru grupā; Ventspils Kultūras centra sieviešu koris VENDA (mākslinieciskās vadītājas Anitra Niedre, Rudīte Tālberga) sieviešu koru grupā; Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības aģentūras "Rēzeknes Kultūras un tūrisma centrs" vīru koris GRAIDI (mākslinieciskais vadītājs Jānis Mežinskis) vīru koru grupā; Rīgas Latviešu biedrības senioru koris ERELBE (mākslinieciskā vadītāja Zaiga Lazdiņa-Radziņa) senioru koru grupā.

Pleca sajūta, vokālā ekvilibristika, dziedātprieks un kopā būšanas prieks ir lielumi, kas raksturo vokālos ansambļus. Arī šie dziedātāju kolektīvi kuplā skaitā piedalīsies Dziesmu svētkos. Šī gada 27. un 28. maijā Mazajā ģildē norisinājās vokālo ansambļu skate un ar diviem skates augstāko vietu ieguvējiem – Ogres grupu „Anima Solla” un Kuldīgas dziedošajiem jauniešiem no ansambļiem „Karameles” un „Trifeles” – satikāmies. „Katrs vokālais ansamblis meklē savu nišu, savu „dzīpariņu”, jo raibāki un daudzveidīgāki esam, jo bagātāka ir mūsu kultūra,” runājot par vokālajiem ansambļiem, teic Ogres kultūras centra vokālās grupas „Anima Solla” vadītāja Mārīte Puriņa. Maija beigās notikušajā vokālo ansambļu fināla skatē „Anima Solla” saņēma  Lielo balvu. Šo grupu pirms 25 gadiem Jumpravā nodibināja Mārīte Puriņa, mūzikas pedagoģe un kordiriģente, tagad Lielvārdes novada mūzikas un mākslas skolas direktore un Latvijas Nacionālā kultūras centra Vokālo ansambļu nozares padomes priekšsēdētāja. Ja sāktu uzskaitīt visas balvas un godalgas, ko šī a capella dziedošā grupa sešu meiteņu sastāvā ir saņēmusi, tam aizietu krietns raidījuma laiks. Gan pašmāju, gan ārzemju konkursos, garīgās mūzikas festivālos un koru olimpiādēs ir saņemtas vairākas „Grand Prix”, iegūtas pirmās vietas un čempionu tituli. Tāpēc jautāju Mārītei Puriņai, kā gadiem ilgi izdodas noturēt nemainīgi augstu šo dziedāšanas mākas latiņu? Sarunā piedalās arī viena no „Anima Solla” ilggadīgām dziedātājām Anna Rudzīte, kura arī ir Mārītes Puriņas meita un kura turpina šo mūzikas mīlestību mācīt tālāk mazajiem lielvārdiešiem. Tāpēc saruna ievirzās par mūzikas gēnu un mātes un meitas kopā būšanu vienā ansamblī. Runājot par muzicēšanu vokālajā ansamblī, Mārīte Puriņa piebilst, ka šī kolektīvā muzicēšana vienlaikus liek rēķināties ar apkārējiem dziedātājiem, būt labam kolēģim, kas uzklausa un jūt blakus esošo un vienlaikus, kā solistam tev jābūt pārliecinātam par sevi. Turpinājumā ieklausāmies Kuldīgas dziedātājos – sieviešuvokālajā ansamblī „Karameles”, kas minētajā vokālo ansambļu skatē ieguva 1. vietu sieviešu vokālo ansambļu grupā, un ansamblī „Trifeles”, kas šajā skatē ieguva 3.vietu jaukto ansambļu grupā. Uz ierakstu Radio studijā bija atbraukuši vairāki  dziedātāji no abām grupām un „Karameļu” un  „Trifeļu” vadītāja un vokālā pedagoģe Agnese Čīče vieš skaidrību, kas ir kas šajā muzikālajā saldumu asorti. Jauktais ansamblis „Trifeles” ir izveidojies 2015. gadā no Kuldīgas skanīgākajām balsīm, apvienojot meiteņu ansambli „Karameles” un dziedošos puišus no „Triumfa” vienā kolektīvā. Kolektīva savstarpējā saskaņa rada lielisku komandas darbu, tiekot galā ar sarežģītāko repertuāru un satraukumu atbildīgos ansambļa brīžos. Kaut ansambli lielākoties veido jau studējoši jaunieši, viņi atgriežas, satiekas un rada mūziku, ko vēlas sniegt saviem klausītājiem, tā var lasīt Kuldīgas mājaslapā. Taču labāk paprasīt pašiem jauniešiem, kas ir tas dzinulis, kas liek pulcēties uz mēģinājumiem un koncertiem šajā ansamblī. Stāsta Madara Orola, Krišjānis Valters, Ralfs Grāveris-Prenclavs, Beatrise Šmidberga, Zane Bērica un  Raima Anna Strazdiņa. Ansamblis „Trifeles” mēdz izpildīt tradicionālas tautasdziesmas netradicionālā aranžējumā, tāpēc vadītāja Agnese Čīče stāsta par šādu repertuāra izvēli. „Karameļu” un „Trifeļu” dziedātāji uzsver, ka viņu vadītāja spēj uzlādēt ikvienu, tāpēc Agnese Čīče šī gada maijā par savu darbu saņēma Kuldīgas novada augstāko apbalvojumu – „Goda balvu”. Dziesmu svētku nedēļā Rīgā gan Sv. Jāņa baznīcā Garīgās mūzikas koncertā, gan sadziedāšanās koncertā Vecrīgas ielās un Esplanādē varēs dzirdēt gan Kuldīgas ansambļus „Karameles” un „Trifeles”, gan Ogres vokālo grupu „Anima Solla”.

 XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki sākas šodien, 30. jūnijā, ar Dziesmu un deju svētku karogu cildināšanu, Dziesmu un deju svētku virsdiriģentu un virsvadītāju godināšanu un Garīgās mūzikas koncertu vakarā. Vai viss paveikts, lai svētki noritētu raiti, vaicājam rīkotājiem. Studijā XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku izpilddirektore Daina Markova, horeogrāfe, deju svētku virsvadītāja, Siguldas, Saulkrastu, Ādažu, Ropažu novadu deju kolektīvu virsvadītāja Gunta Skuja un noslēguma koncerta “Kopā Augšup” mākslinieciskās darba grupas vadītājs, virsdiriģents Romāns Vanags. Skatoties uz programmu, liekas neticami, ka visu var izplānot līdz pēdējai sekundei.  "No mākslinieciskās puses ir piestrādāts, lai viss būtu maksimāli sakārtots un prognozēts, cik vien iespējams. Protams, dziesmu svētki ir emocijas un dziesmas, ko gribas atkārtot, un lietas, ko gribas vēl pašiem dalībniekiem ieviest šajā svētku nedēļā. No organizācijas un mākslinieciskā viedokļa ir izplānots," atzīst Daina Markova. "Improvizācija izpaužas spējā ātri reaģēt kaut kādos neparedzētos momentos." Lai arī zināms, ka Dziesmu svētku noslēguma koncerts parasti rit daudzas stundas, vienmēr ir pārmetumi, ka ir par garu. "Noslēguma koncerts būs garš, saturīgi piepildīts ar dažādiem notikumiem un beigsies 12 naktī, kad sāksies sadziedāšanās daļa. Tā ir gan man, gan Reiņa Suhanova, gan visas mūsu grupas un visu mūsu dalībnieku kopīga atbildība," norāda Romāns Vanags. "Tur ir daudz elementi šoreiz iestrādāti, kas koncertu nemaz tā spontāni neļauj pagarināt. Man liekas, būs ļoti interesanti vērot dziesmu pieteikumus, tie būs šoreiz absolūti oriģināli."  "Arī dejotājiem viss izplānots līdz minūtei un ir svarīgi iekļauties paredzētajā laikā, īpaši darba procesā," atzīst Gunta Skuja. Dziesmu svētki pirmo reizi notiks pārbūvētajā Mežaparka estrādē jeb "Sidraba birzī". "Beidzot šī celtne ir nomainīta ar "Sidraba birzi". Iepriekšējai celtnei bija nosaukums estrāde. Tagad tiešām aicinu dēvēt šo mūsu svētvietu par "Sidraba birzi" un attiekties no šī, man liekas, padomju pielikuma - svētku norises vieta," iesaka Romāns Vanags. "Dziedātāju vietas ir paplašinātas, akustiski ir daudz uzlabojumu, kas arī zināmā mērā ir izaicinājums. (..) Mēs arī kaut kādā veidā būsim spiesti improvizēt, bet tas, ka mums ir izcila vieta, kur turpmāk, vismaz nākamos simts gadus, būs svētku vieta, skaidrs. Domāju, ka ar šiem svētkiem Dziesmu svētkos sākas jauns etaps, pateicoties Austrim Mailītim, Jurim Pogam un "Sidraba birzij"." "Mēs tikai sapņojam par savu ideālo vietu, un kamēr nav citas, tas ir un paliek stadions," piebilst Gunta Skuja.

Kokles "Dvēseles stīgas" izstādē Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Pasaules koklētāju saietā meistarklasēs un koncertos. Bet Kultūras rondo tiekamies ar koklētāju Laimu Jansoni un izstādes autori Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītāju Rozīti Katrīnu Spīču. Sasaucoties ar Dziesmu un deju svētku tradīcijas 150. gadadienu, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā no 29. jūnija skatāma kokles būves attīstībai veltīta izstāde “Dvēseles stīgas”. Izstādes norises laikā notiks arī kokles spēles meistarklases ar Laimu Jansoni un Zani Sniķeri, sarunas ar kokļu meistariem un citi koklei veltīti pasākumi. Kokle ir latviešu tautasdziesmās visvairāk apdziedātais tautas mūzikas instruments. No Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja 282 krājumā esošajiem mūzikas instrumentiem 64 ir kokles. Izstādē būs apskatāma kokles būvniecības vēsture Latvijas teritorijā no 19. līdz 20. gadsimtam, pētot tās vietu vispirms latviešu zemnieka sētā, tad skatot 20. gadsimta tradīcijas, un izstādes tematisko apskatu noslēdzot ar tradicionālās kokles attīstības tendencēm mūsdienās. Īpaša vieta izstādē būs koklētājam – cilvēkam, kurš caur kokles stīgu vibrāciju atklāj daļu savas dvēseles. Izstādē būs apskatāmas arī intervijas ar jaunajiem tradicionālās kokles koklētājiem un tradīcijas turpinātājiem par viņu ceļu senās kokles pasaulē un to, kāpēc viņi izvēlējušies  spēlēt kokli arī 21.gadsimtā. Izstādes autore Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītāja Mg. art. Rozīte Katrīna Spīča.

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs organizē "Rīga Confidential" – deviņu galeriju un mākslas telpu veidotu kompaktu mākslas mesi. Par ideju, galeriju lomu mākslas procesos un notikumiem Rīgā stāsta Kim? Laikmetīgās mākslas centra programmu direktore Zane Onckule un māksliniece Līga Spunde Līdz 30. jūlijam norisinās "Rīga Confidential" – kompakta mākslas mese. Tā kopā pulcē starptautiskas, eksperimentālas un atpazīstamas galerijas, kā arī bezpeļņas laikmetīgās mākslas institūcijas no Baltijas valstīm, Japānas, ASV, Kosovas un Gruzijas nolūkā iepazīstināt Latvijas mākslas auditoriju ar jauniem vārdiem no aizraujošiem reģioniem un aktivizēt Rīgas laikmetīgās mākslas tirgus ainu. Mesē piedalās 427 (Rīga), “Alma” (Rīga), Artbeat (Tbilisi), Editorial (Vilņa), Green Gallery(Milvoki), Kim? (Rīga), LambdaLambdaLambda (Priština), Misako & Rosen (Tokija), Temnikova & Kasela (Tallina).  

Aužamajām stellēm ir sava "dvēselīte", "šūpulītis" un "āzītis", saka tautas daiļamata meistare Inese Mailīte. To, kā auda uz stellēm 9. gadsimtā, stellēm,  kā šo aušanas instrumentu  uzlaboja  latviešu konstruktors Pēteris Viļumsons un kā darbojas datorstelles, iepazinām "Mailīšu fabrikā" īsajā kursā steļļu vēsturē.  Aušanas māku iepazīstam pie vienām no "Mailīšu fabrikas" stellēm. Pirms kāda laika raidījumu ciklā „No paaudzes paaudzē” iepazīstinājām ar šo steļļu pavēlniecēm – tautas daiļamata meistari Inesi Mailīti un viņas meitu Ilzi Mailīti. Toreiz vairāk runājām par aušanas amata prasmēm Mailīšu dzimtā un pašus instrumentus tik garāmejot pieminējām. Tagad pienācis laiks iepazīt Ērgļos, "Zemzaru" mājās, "Mailīšu fabrikas" stelles, sākot no 9. gs. aužamrīka līdz  programmējamām datorstellēm. Īpaša vieta "Mailīšu fabrikā" ir Viļumsona stellēm, kuras iekļautas Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. „Viļumsona pusautomātiskās vienpaminas stelles uzskatāmas par atpazīšanas zīmi steļļu konstrukciju attīstībai Latvijas teritorijā 20. gadsimta sākumā. Šīm stellēm ir vadības galva, kas saistīta ar nīšu kārtām un vienu  paminu un raksti tiek veidoti ar karšu sistēmu, kas sastāv no daudzām noteikta izmēra kartona plāksnēm, uz kurām ar caurumiņu palīdzību tiek ieprogrammēts raksts ar musturu cērtamā palīdzību. Pateicoties šim principam, Viļumsona stellēs iespējams izaust dažādus  izstrādājumus ar sarežģītiem rakstiem, ko nav iespējams paveikt ierastajās stellēs. Viļumsona stelles ir nozīmīgs izgudrojums un neatņemama aušanas attīstības vēstures daļa. Tas uzskatāms par notikumu, kura attīstības gaita tika pārrauta padomju laikā,” tā rakstīts nemateriālā kultūras mantojuma  interneta vietnē, kur stāstīts par Zemgalē dzimušo  audēju, amatnieku  un steļļu  konstruktoru Pēteri Viļumsonu. Pateicoties  Inesei un Ilzei Mailītēm, šīs stelles ir atdzimušas, popularizētas un godā celtas. Ineses meita Ilze aizvien vēl  turpina pētīt, vākt un apkopot materiālus par šo instrumentu un tā radītāju. Skatot Viļumsona stelles, saku „Mailīšu fabrikas” audējām, ka tolaik izgudrotās perfokartes un aušanas tehnika ir vēsturisks līdzinieks šodienas datorprogrammai. To domāju kā joku, bet Ilze Mailīte pieved arī pie tāda darbarīka, kas aprīkots  ar datoru. Stelles var aplūkot un aušanas māku iepazīt „Mailīšu fabrikā”, bet jau 1. jūlijā,  Rīgā  Sporta ielas kvartālā tiks atvērta Tautas lietišķās mākslas izstāde “Mēs”, kurā  starp rokdarbnieku, pinēju, rotkaļu, kokgriezēju un keramiķu darbiem varēs aplūkot arī Ilzes un Ineses Mailīšu darinājumus. Izstāde būs atvērta līdz  30. jūlijam un tās laikā pēc Dziesmu svētku nedēļas interesenti varēs apmeklēt arī dažādas meistarklases.

Kultūras rondo veram vaļā grāmatu “Akuratera māja”, kam dota žanra norāde – ceļvedis, kurā apkopoti stāsti par rakstnieka Jāņa Akuratera māju Torņakalnā, tās arhitektūru un arī nama iemītniekiem un viņu pieredzēto. Daiņa Bruģa veidotā grāmata izdota, sagaidot ēkas 90. jubileju.  Grāmatā ieskatāmies kopā ar Akuratera muzeja vadītāju Mairu Valteri un grāmatas autoru mākslas zinātnieku Daini Bruģi. Grāmata – ceļvedis sniedz ieskatu rakstnieka Jāņa Akuratera ģimenes mājas arhitektoniskajā veidolā un interjerā, kā arī stāsta par mājas iemītniekiem. 262 lappuses biezā grāmata sniedz detalizētu Jāņa Akuratera mājas arhitektoniskā veidola, apdares, kā arī iekārtotās interjera ekspozīcijas aprakstu un analīzi. 1933. gada ziemā Akuratera ģimene iegādājas gruntsgabalu Torņakalnā. Pavasarī arhitekts Verners Vitands izstrādāja koka savrupmājās projektu, bet jau vēlā rudenī Akuratera ģimene pārcēlās no dzīvokļa Blaumaņa ielā un savu māju Torņakalnā. 1987. gadā Jāņa Akuratera mazdēls Jānis Viesturs Osis pārdeva māju Latvijas Kultūras ministrijai. 1991. gadā tika atvērts Jāņa Akuratera muzejs. Sākotnēji apmeklētājiem bija pieejams tikai mājas pirmais stāvs – Kamīnzāle un Ēdamistaba, kur bija vitrīnās izvietota ekspozīcija par dzejnieka dzīvi. Vairākus gadus vēlāk interjera ekspozīcijas tika atvērtas arī Dzejnieka kabinetā, Gaišajā salonā un Marijas istabā. 2006. gadā Dainis Bruģis ar Inu Līni un sadarbībā ar muzeja speciālistēm izstrādāja Jāņa Akuratera muzeja interjera ekspozīcijas projektu. Daudzu gadu garumā ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Kultūras ministrijas un privātu ziedotāju atbalstu tika restaurētas Akuratera ģimenes mēbeles, iegādāti zudušajiem priekšmetiem līdzvērtīgi eksponāti. 2015.–2016. gadā ar Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas finanšu instrumenta programmas “Kultūras un dabas mantojuma saglabāšana un atjaunināšana” finansiālu atbalstu tika veikta Akuratera mājas restaurācija. Interjera ekspozīcijas izveide daļēji tika pabeigta 2017. gadā, kad apmeklētājiem tika atvērta ekspozīcija 10 telpās – Priekšnamā, Kamīnzālē, Ēdamistabā, Trauku istabā, Virtuvē, Dzejnieka kabinetā, Gaišajā salonā, Laimas istabā, Marijas Annas istabā, Vannas istabā. Kā sava veida šī projekta turpinājums ir tagad izdotā grāmata “Akuratera māja”. Grāmatas izdevēji ir Memoriālo muzeju apvienības Jāņa Akuratera muzejs un Jāņa Akuratera biedrība. Māksliniece ceļvedim ir Daiga Brinkmane.

Rudenī starptautiskais Rīgas festivāls Riga IFF atzīmēs savas pastāvēšanas desmitgadi, Retrospekcijas programmā iepazīstinot skatītājus ar amerikāņu neatkarīgā kino klasiķi Džimu Džarmušu. Viņa filma „Savādāk nekā Paradīzē” ienākusi Latvijas kino telpā ar Viestura Kairiša filmu „Janvāris”. Droši vien daļai Džarmušs atpazīstams ar nu jau leģendāro filmu „ Kafija un cigaretes” vai „Mironis”. Kultūras rondo kinokritiķes Dārtas Ceriņas un kultūras publicista Žulijena Nuhuma Kulibali komentārs par Džimu Džarmušu festivāla Riga IFF programmā.

“Aiz horizonta – ALMA biedri Cēsīs”. Kultūras rondo saruna par Amerikas latviešu mākslinieku apvienības izstādi, kuru 28. jūnijā atklās Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs. Trešdienā pēc Jāņiem un pirms Dziesmu svētkiem ir vērts satikties Cēsīs. Aiz horizonta – tas vairs nav tik tālu, kā kādreiz. Jo kādreiz bija dzelzs priekškars un ļoti sarežģīta ceļošana. Tagad "Aiz horizonta" ir Amerikas latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) izstāde Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs. Kultūras rondo tiekamies ar ALMAS prezidenti Lindu Treiju no Hjūstonas un Aiju Molleri no Vašingtonas, bet par Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs gaidāmo izstādi stāsta tā vadītājs Kārlis Kanderovskis un ALMAS otrā prezidente Lelde Kalmīte. Amerikas latviešu mākslinieku apvienība tika izveidota 1975. gadā. Mērķis bija apvienot un atbalstīt latviešu māksliniekus ASV. 2004. gadā radās ideja dibināt Trimdas mākslas kolekcijas un pētniecības centru Latvijā, lai saglabātu latviešu diasporas māksliniecisko mantojumu. Šis sapnis beidzot piepildījās 2014. gadā, kad nodibinājums “Pasaules latviešu māklsas centrs” (PLMC) atvēra savu pirmo galeriju Cēsīs. Tas nebūtu bijis iespējams, bez ALMAs atbalstu, kuras biedri ziedoja katrs pa vienam mākslas darbam, veidojot “Pasaules latviešu mākslas centra” kolekcijas kodolu. Šo dāsnumu PLMC atzīmēs ar nozīmīgu ALMA biedru darbu izstādi Cēsīs. Izstādē būs iekļauti  arī pašreizējo ALMA biedru jaunziedotie darbus.

Ar Dziesmu svētku virsdiriģentiem Āriju Šķepastu un Kasparu Ādamsonu, kuri ir ne tikai koru lielkoncerta “Tīrums. Dziesmas ceļš” mākslinieciskie vadītāji, bet arī tēvs un dēls, tiekamies ierakstu sērijā "No paaudzes paaudzē".  Ar Āriju Šķepastu un Kasparu Ādamsonu tiekamies nedēļu pirms Dziesmu svētkiem, lai pārrunātu virsdiriģenta darba specifiku, gan repertuāra jautājumus, kā arī to, ko viņiem pašiem nozīmē dziesmu svētki. Uzzinām arī, kādas bijušisas grūtībām ceļā uz svētkiem, un skaidrojam viedokļu dažādību svētku repertuāra izvēlē. Savas domas pauž arī trīs dažādu paaudžu un pieredžu koristi.

Liepājas teātrī režisors Elmārs Seņkovs iestudējis triloģijas 3. daļu “Grieķi”, kas ir mītiska spēle, kas noslēdz apli “Šekspīrs” un “Grimmi”. Par atgriešanos pie grieķu mītiem un to sasaisti ar mūsdienu pasaules kārtību Kultūras rondo saruna ar režisoru Elmāru Seņkovu un aktieriem Everitu Pjatu-Gertneri, Agnesi Jēkabsoni un Edgaru Ozoliņu.    „Šekspīru” un „Grimmus” saista asiņaina cīņa, karš, nāve un cilvēku noziedzība citam pret citu. Savukārt triloģijas noslēdzošajā daļā, lai izskaidrotu to, kas notiek ar un ap mums, radošā komanda izvēlējusies atgriezties pie grieķu mītiem. Uz vietu, kur cilvēks savā stāstā rada Dievus, lai tie, savukārt, varētu radīt cilvēkus, kuri nostājas pret Dieviem, kļūstot par varoņiem. Paaudzes un laikmeti mainās, bet cilvēka vēlme kļūt par Dievu nemainās. Vai Prometejs darīja pareizi, atnesdams cilvēkiem uguni? Ar Elmāru Seņkovu tikāmies dienā, kad noslēdzās šī gada teātra sezona ar Nacionālā teātra ”Skroderdienām”, un dienu pēc tam, kad bija nosaukti „Spēlmaņu nakts” nominanti. Viņš tagad ir arī Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs. Teātra sezona ir noslēgusies, "Spēlmaņu nakts" nominācijas ir zināmas. Viena no pretendentēm kategorijā "Gada lielās formas izrāde" ir "Grieķi" Liepājas teātrī, kategorijā Gada mazās formas izrāde - "Nelabie. Pēc Dostojevska" Valmieras drāmas teātrī. Un abi šie iestudējumi attiecas uz režisoru Elmāru Seņkovu, kurš pats ir nominēts kategorijā "Gada režisors". Elmārs Seņkovs atzīst, ka turpmāk fokusēsies uz darbu Nacionālajā teātrī un uz darbu ar studentiem Kultūras akadēmijā. Viņš pats plāno nākamo Nacionālā teātra sezonu atklāt ar Raiņa "Spēlēju, dancoju" jauniestudejumu. Tā būs Justīnes Kļavas interpretācija par šo darbu. 

Dodamies pa šķiedrām, pavedieniem, pat pa zelta diegiem un rožu smaržām. Tik karaliski un arī poētiski. Skatāmies, kāda šī vasara būs Rundāles pilī un dārzā, kā "Ziedošie gobelēni" nokļuvuši no Parīzes Rundāles pils galerijās. Un ko ar vārdu gobelēns saprot latviešu valodā, ko - franči.  Kultūras rondo aicina uz Rundāles pils muzeju, lai iepazītos ar muzeja iecerēm vasarā. Pa šķiedrām ejam arī tāpēc, ka Rīgā ir atklāta 7. Starptautisko tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle "QUO VADIS". Ekspozīcija skatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un mākslas muzejā "Rīgas Birža". Triennālē pārstāvēta arī Francijā dzīvojošā latviešu māklsiniece Daiga Štālberga. Ekspozīcijā Rīgā skatāmas viņas "Kariatīdes", bet Cēsu izstāžu namā līdz 9.jūlijam var aplūkot viņas personālizstādi "Varš, vilna un mežģīnes". Rundāles pilī līdz 17. septembrim var aplūkot starptautisku izstādi “Ziedošie gobelēni” no Francijas Nacionālā mēbeļu fonda Gobelēnu, Bovē, Savonrī manufaktūru kolekcijām. Rundāles pils Lielajā un Mazajā galerijā apskatāmi 15 dārza tēmai veltīti gobelēni, kas tapuši Gobelēnu, Bovē un Obisonas manufaktūrās no 16. gadsimta sākuma līdz 20. gadsimta vidum. Tie veidoti pēc flāmu un franču gleznotāju, arī Pola Sezana un Eduāra Manē, metiem. “Ziedošie gobelēni” Rundāles pilī ir satelītizstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja organizētajai 7. Rīgas Starptautiskajai tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennālei “QUO VADIS?”. Pastaigu pa Rundāles pils galerijām vada izstādes kuratore – Francijas Nacionālā mēbeļu fonda kolekciju departamenta inspektore Marī Elēna Masē-Bersani. Mūs sagaida Rundāles pils muzeja direktore Laura Lūse, projekta vadītāja – Rundāles pils muzeja Krājuma nodaļas vadītāja Kristīne Budže, izstādes māksliniece – Rundāles pils muzeja māksliniece Līga Beļakiene. Izstādes tehnisko risinājumu nodrošinājuši muzeja speciālisti, bet starptautisko sadarbību koordinējusi un no franču valodas tulko Dita Podskočija. "Ziedošajiem gobelēniem", kuri sasaucas ar rozēm, kas zied Rundāles pils dārzā, un karaliskajām peonijām Rundāles pils lielajā vāzē, īpašu stāstu veltīja tekstilmākslinieks Egils Rozenbergs, kuram bija iespēja strādāt Francijā. Francijas Nacionālā mēbeļu fonda Gobelēnu, Bovē un Savonrī manufaktūrām ir ilga vēsture. Par to uzplaukuma laiku uzskatāms 17. gadsimts, kad Francijas monarhi veicināja ražošanas attīstību savā zemē. Izpildot karaliskos pasūtījumus, tika sasniegta mākslinieciska un tehniska izcilība, kas saglabāta daudzās paaudzēs. Seno prasmju uzturēšana ar Francijas valsts atbalstu turpinās arī mūsdienās. Jau izsenis gobelēni bijuši bagātības, izsmalcinātās gaumes un vienlaikus praktiskuma apliecinājums. Kopš viduslaikiem tos izmantoja, lai ar krāsainiem akcentiem atdzīvinātu mūra sienas, radītu siltuma sajūtu telpā un slāpētu trokšņus. Gobelēnu tapšanas process bija ilgs un sarežģīts, to vērtību noteica gan izmantotā materiāla – vilnas, zīda, brokāta diegu – kvalitāte, gan tonālo nianšu daudzums. Laikā, kad celta Rundāles pils, gobelēnu nozīme interjeros bija mazinājusies. No arhīvu liecībām zināms, ka Rundāles pils interjeros gobelēni nav izmantoti – tur dominēja tēlnieciskais dekors kopā ar monumentālo glezniecību un augstvērtīgām auduma tapetēm. Tāpēc jo aizraujošāka tagad šķiet iespēja novērtēt gobelēnu radīto noskaņu pils parādes korpusa galerijās. Vēl ieskats citā izstādē – Cēsu izstāžu namā skatāma Francijā dzīvojošas latviešu mākslinieces Daigas Štālbergas personālizstāde „”Varš, vilna un mežģīnes”. Karaliski ir Daigas Štālbergas darbi, karaliski ir Francijas gobelēni, karaliski zied rozes Rundāles pils dārzā, kur, tāpat kā visā Latvijā, ieilgušais sausums liek dārzniekiem daudz rīpīgāk domāt par ūdeni. Par ūdeni domās arī Rundāles pils dārza svētkos 1. jūlijā, bet rudenī – par vēsturisko dārzu apsaimniekšanu konferencē. Vasarā Rundālē skanēs arī mūzika un ieskatīsies "Mākslas detektīvā".

Nosaukti aizvadītās sezonas Gada balvas teātrī “Spēlmaņu nakts” nominanti 15 kategorijās. Žūrija aizvadīto sezonu raksturo kā kontrastainu, bez viena izteikta līdera, bet ar vairākiem augstvērtīgiem sasniegumiem. Kultūras rondo izvēli pamato Toms Čevers, teātra kritiķis un žūrijas komisijas priekšsēdētājs, un Māra Ķimele, režisore, žūrijas komisijas locekle. Lielāko skaitu jeb 21 nomināciju ieguvis Valmieras Drāmas teātris un tā mākslinieki, kuri dominē tādās kategorijās kā "Gada jaunais skatuves mākslinieks/-ce" un "Gada scenogrāfs/-fe". Savukārt otrais nominētākais teātris ar 14 potenciālajām godalgām ir Dailes teātris. Ar nominācijām visbagātākā izrāde ir Valmieras Drāmas teātra iestudējums "Sēras piestāv Elektrai", kam seko šī paša teātra izrāde – "Nelabie. Pēc Dostojevska". Īss atskats uz aizvadīto sezonu, kuru raksturo sociāli aktuālas izrādes.  

Tautas mūzikas koncerts ir Dziesmu svētku notikums, kur godā tiek celta latviešu tautas tradicionālā mūzika – gan autentiska, gan pārtapusi mūsdienu klausītājam saprotamākā skanējumā. 2023. gadā tas tiks veltīts tradicionālajiem latviešu tautas mūzikas instrumentiem, meistariem, kas tos izgatavo un to prasmīgajiem spēlmaņiem mūsdienās. Kultūras rondo iešūpojam vasaras saulgriežus ar dūdu skaņām un stāstu par instrumentu meistaru un muzikantu Eduardu Klinti, kurš atklāj savu redzējumu tautas mūzikā un kopā ar dēlu Audaru Kārli Klinti arī muzicē studijā. Savukārt dūdu vēsturē ielūkojas etnomuzikologs Valdis Muktupāvels. Dziesmu svētku koncerta “Trejdeviņi spēlmanīši” skaniskajā centrā būs dūdas, stabules, kokles, vijole, taures un bungas. Tautas mūzikas spēlmaņi klausītājiem atklās šo instrumentu skanējumu, interpretējot arhīvos atrodamās deju melodijas. Skanēs arī īpaša šim notikumam radīta autormūzika. Koncerta sižetisko pamatu veido grupas Iļģi opuss “Mēs deviņi bāleliņi”. Kā vizuāls un skanisks simboliskais motīvs koncertu caurvij dzirnakmens – elements, kas mītiskā līmenī simbolizē kosmisko kustību un laika ritējumu. Saule iet savu loku debesīs, cilvēks – šeit, uz zemes.  

Saulgriežu forums Sēlijā. Par jaunās Sēlijas kultūras programmas iecerēm un tuvākajiem notikumiem, saruna ar partnerības “Kaimiņi” un kopienu sadarbības tīkla “Sēlijas sala” pārstāvjiem. Jau par stabilu tradīciju kļuvušas Sēlijas kopienu dienas, kas vairākas reizes gadā notiek dažādās Sēlijas vietās. Šogad vasaras saulgriežos, 22. jūnijā, Sēlijas kopienu un nevalstisko organizāciju līderi aicināti tikties Sēlpils pagasta brīvdienu mājā “Sprīdīši”. Kopienu dienā notiks gan darbs pie jau iesāktās Sēlijas viedā reģiona stratēģijas, gan saulgriežu svinēšana. Lekcijās un darba grupās tiks plānoti priekšlikumi stratēģijas saturam. Tāpat būs iespēja iepazīties ar dažādajām Sēlijas kopienām, uzzināt šīs vasaras pasākumu afišu un notiks svētku tirdziņš.

Pūtēju orķestrim dažādos laikos Latvijā ir bijusi svarīga vieta gan sadzīvē, spēlējot zaļumballes, bēres un kāzas, gan vēstures griežos un Brīvības cīņās un, protams, Dziesmu svētkos. Kā šādi kolektīvi redz sevi gan Dziesmu svētkos, gan citos pasākumos, mēģinot un uzstājoties, sarunājamies ar Alūksnes un Madonas pūtēju orķestru dalībniekiem ierakstu sērijā „No paaudzes paaudzē”. Muzicēšana pūtēju orķestros līdzās kordziedāšanai ir neatņemama latviešu Dziesmu svētku tradīcijas sastāvdaļa. Un arī šajos  Dziesmu un deju svētkos  klausītājus un skatītājus priecēs pūtēju orķestri, gan tradicionālajā svētku dalībnieku gājienā, gan dievnamos un Lielajā ģildē, kā arī 5. jūlijā lielkoncertā Andrejostā. Mūziķu vidū būs arī divi kolektīvi, kurus iepazīstam tuvāk – Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris un Madonas pūtēju orķestris. Ar viņiem saruna par patriotismu un skatuves kultūru, kopības sajūtu un muzicēšanas prieku, par pašapziņu un arī disciplīnu. Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris ir slavens ar defilē programmu veidošanu. Tās top kopš 2003. gada, bet pats orķestris darbojas kopš 1953. gada, kad to nodibināja Alūksnes 1. vidusskolas mūzikas skolotājs Rihards Ādamsons. Tagadējie pedagogi izauguši Ādamsona vadītajā orķestrī un turpina skolot jauno paaudzi šajā kolektīvā.  Orķestris ir piedalījies un guvis godalgas vairākos festivālos, pasākumos, protams, Dziesmu svētkos. Jau par tradīciju ir kļuvusi alūksniešu piedalīšanās 4. maija svinībās pie Brīvības pieminekļa. Vēl dodamies uz Madonu, lai tiktos ar šī gada pūtēju orķestru skates uzvarētājiem – Madonas kultūras nama pūtēju orķestri, ko vada Andrejs Cepītis, kurš arī ir Dienvidvidzemes pūtēju orķestru virsdiriģents un šī gada Dziesmu svētku pūtēju orķestru lielkoncerta virsdiriģents.

Kopā ar dzejnieku Jāni Vādonu lasām dzeju no viņa jaunākā dzejas krājuma. Jānis Vādons krājuma nosaukumā licis trīs zvaigznītes „***”. Viss ir ļoti vienkārši, kā izskatās, tā arī saku, vai "trīs zvaigznītes", ja grib sarežģītāk, "trīs asteriski", bet principā "trīs zvaigznītes"," atklāj Jānis Vādons. Savukārt grāmatas nodaļas apzīmētas katra ar savu zvaigznīšu skaitu. Vai tas rāda, ka pietrūka vārdu? "Zināmā mērā pietrūka," neslēpj Jānis Vādons. "Es laikam to negribu daudz komentēt, jo esmu no tiem, kas parasti saka, ka pašam savs darbs šajā jomā nav īsti jākomentē. Tikai teikšu, ka tur ir daži atslēgvārdi, kas man pašam ir svarīgi. Viens ir pats laikmets. Kaut vai es iedomājos manu "WhatsApp" saraksti, kurā vizuālo zīmju reizēm ir vairāk, nekā vārdu. Mēs esam aizgājuši šajā virzienā. Otrā lieta droši vien ir briesmīgs vārds, bet man viņš nāk prātā, metateksts, bet tādā plašā nozīmē. Katra dzejas grāmata vienlaikus ir grāmata par to, kas ir dzeja, katra dzīve vienlaikus ir kā ilustrācija, ko nozīmē dzīvot. Kad māksla, teksts un dzīve satiekas kopā, es teikšu, lai gan māksla bieži vien izaug lielāka, bet gala rezultātā dzīve vienmēr pārspēj mākslu, jo dzīve vienmēr izrādās daudznozīmīgāka, mistiskāka, metafiziskāka. Visāda. Un tur pa vidu vēl ir valoda, kas reizēm var un reizēm nevar, un šajās zīmēs kaut kas no tā visa ir pateikts." "Un šajās zīmēs, kā vienmēr literatūrā un mākslā, ir arī spēle," turpina Jānis Vādons. Dzejas krājums „***” ir dzejnieka Jāņa Vādona ceturtā grāmata pēc 2011. gadā iznākušā krājuma „Virve”, 2014. gada krājuma “Pagaidām iesāpas elpa” un 2019. gada krājuma “Klusuma forma”. Iekļauti 2019.-2022. gadā sarakstītie dzejoļi, kas galvenokārt turpina J. Vādonam svarīgās tēmas, līdztekus papildinot ar dažbrīd ironiskāku noskaņu. Pēc rūpīgas dzejoļu atlases, kas īstenota sadarbībā ar redaktoru Arti Ostupu, kompaktā grāmatas struktūra veidota vienota cikla struktūrā ar ievadu, četrām daļām un nobeigumu. Krājumu izdevis apgāds "Petergailis".

Aizvadītās nedēļās nogalē atklāta vērienīga 7.Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedru mākslas triennāle ar vadmotīvu „Quo vadis”? Starptautiskais kultūras notikums pulcē māksliniekus no visas pasaules, un var redzēt dažādās tehnikās tapušus darbus. Plašā ekspozīcija skatāma mākslas muzejā „Rīgas Birža” un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Kā atzīst žūrijas pārstāvji, - tā ir īsti laikmetīga izstāde, kurā  svarīgas tēmas un eksistenciālie jautājumi. Triennāli papildina bagātīga pavadošā programmā ar izstādēm Rundāles pils muzejā, Mencendorfa namā un mākslas stacijā „Dubulti”.  „Quo vadis” („Kurp ejam?”) ir 7. Rīgas Starptautiskās  tekstilmākslas un šķiedru mākslas  triennāles vadmotīvs, ko piedāvājusi projekta vadītāja Velta Raudzepa. Triennālē piedalās 79 mākslinieki no 30 valstīm, viņu darbi izraudzīti starptautiskas žūrijas atlases procesā, žūrijā piedalījās trīs Latvijas un trīs ārvalstu eksperti, arī Velta Raudzepa.  Viņa ir arī ekspozīcijas kuratore Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā,  un  atzīst,  ka triennāli organizējot nekas nav vienkārši. Mākslas muzejā „Rīgas Birža” eksponēto darbu tematiskie virzieni ir četri  – ilgas pēc mājām, kas saistās ar bēgļu tēmu;  miers ir īss mirklis – kara tēma; realitātes slazdā – atskats par pandēmijas laiku,  klusās liecības – katra iekšējā sajūta. Izstādes kuratore Rīgas Biržā Vita Birzaka norāda, ka tēmas savā starpā mijiedarbojas un papildina viena otru.  Tomēr ekspozīcijai „Rīgas Biržā” ir izveidojusies centrālā ass. Ekspozīcijas scenogrāfijas autors  ir Reinis Suhanovs, grafisko dizainu veidojis Juris Petraškevičs un Kristīne Jansone. Vienojošais elements ir gan etiķetes pie autoru darbiem, gan tēmu uzraksti. Tā kā klāt daudzi darbu autori, aprunājos ar mākslinieci no Austrijas Elki Krismeri. Viņas darba nosaukums „..tu vari plānot, bet dzīve dara savu..” Darbs ir caurspīdīgs un gaisīgs, izmantotais materiāls – alumīnija tīkls, kokvilnas diegs, locījums, izšuvums. Zilās izšūtās līnijas simbolizē mūsu plānus, mūsu ceļus, bet alumīnija locījumi – dzīvi un to, kā mūsu plāni un ceļi ir mainījušies. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā ekspozīcijas telpā akcentētas tādas tēmas,  kā klimats un ekoloģija, radošie meklējumi mākslā un sievietes telpa. Nīderlandes māksliniece Marielle van den Berga  darbu „filcēšana uz akmeņiem” radījusi būdama Islandē, kopā ar tekstiliju skatāma  arī videofilma. Māksliniece no Somijas Minnamarina Tammi radījusi darbu, kurā izmantotais materiāls avīze, darbs radīts autortehnikā. Kā uzsver māksliniece, cilvēks atsvešinās no reālās vides, līdzsvars starp cilvēku un dabu ir sašūpojies. Arī ekoloģijas tēmai veltīts mākslinieces Emmas Sofijas darbs, viņa  otro reizi piedalās triennālē – šoreiz ar tekstiliju ciklu 2050, šis ir viņas maģistra darbs glezniecībā, lūk, kā glezniecība iekļaujas tekstilijā: Velta Raudzepa izceļ Latvijas mākslinieku augsto profesionalitāti, kad apbrīnoju Ievas Krūmiņas autortehnikā radīto darbu ciklu „Miers ir īss mirklis nebeidzami ilgos karos” Klajā laists triennālei veltīts katalogs, tajā apkopoti visu izstādes dalībnieku un viesmākslinieku darbi. Starptautiskās žūrijas vadītāja Beatrise Sterka, publiciste un „Textile-forum-blog” autore izstādes apskates laikā norādīja, lai arī darbi skar jūtīgas un smagas mūsu sabiedrības un cilvēces tēmas, neviens no tiem nav klaji depresīvs, bet gan vieš cerību, rosina pozitīvas idejas. Mākslai un īpaši tekstilmākslai ir dziedējoša nozīme, - tā secina Beatrise Sterka. Ekspozīcijas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un muzejā „Rīgas Birža” būs skatāma līdz 17.septembrim. Piebilde, Nacionālais Mākslas muzejs piedāvā apvienoto biļeti – ar vienu biļeti iespēja apskatīt abas izstāžu telpas.

Par Latvijas Nacionālās operas un baleta sezonu, kas noslēdzas ar Rīgas Operas festivālu Kultūras rondo saruna ar valdes priekšsēdētāju Egilu Siliņu un galveno diriģentu Mārtiņu Ozoliņu. No 9. līdz 21. jūnijam norisinās Rīgas Operas festivāls, kura noslēgumā izskanēs Galā koncerti Jelgavā un Rīgā. Abi koncerti notiks Mārtiņa Ozoliņa muzikālajā vadībā un Elitas Bukovskas režijā. Turpinot pērn aizsākto tradīciju, viens no Rīgas Operas festivāla Galā koncertiem norisināsies brīvdabas koncertzālē „Mītava” Jelgavā, kur Džuzepes Verdi, Džakomo Pučīni, Gaetāno Doniceti un citu komponistu skaistākās melodijas interpretēs solisti Dana Bramane, Inga Šļubovska, Jūlija Vasiļjeva, Andris Ludvigs, Jānis Apeinis, kā arī gruzīnu baritons Zurabs Nakeuri un Latvijas Nacionālās operas orķestris. Koncertu vadīs Liene Jakovļeva.

Ievadot gaidāmo Dziesmu svētku 150. gadadienu, no 20. jūnija Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM) Brīvības bulvārī 32 būs aplūkojama jauna – koša un dekoratīvi spilgta izstāde “Vainagošanās. Arheoloģiskie, etnogrāfiskie un laikmetīgie vainagi Latvijas kultūrā”. 20. jūnijs ir zīmīgs datums LNVM, jo pirms 10 gadiem izcēlās traģiskais ugunsgrēks Rīgas pilī, kur tolaik mitinājās muzejs.  Kultūras rondo dodas ciemos uz LNVM, kurš arvien atrodas savās pagaidu mājās Brīvības bulvāri, lai atminētos traģiskos notikumus pirms 10 gadiem un arī iezīmētu paredzamo atgriešanos Rīgas pilī 2025. gadā. Protams, arī pētām un izzinām izstādi "Vainagošanās". Par traģisko notikumu pirms 10 gadiem un iespējam atkal strādāt Rīgas pilī stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte un direktora vietnieks zinātniskajā darbā vēstures doktors Toms Ķikuts. Izstādi "Vainagošanās" aplūkojam kopā ar vēsturnieci, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas departamenta pētnieci Iritu Žeieri, etnogrāfi, LNVM Etnogrāfijas nodaļas galveno krājuma glabātāju Initu Heinolu un Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēkus pārstāv Barbara Ābele. Kopumā tiks izstādīti gandrīz 200 vainagi: vēsturiskie no muzeja kolekcijas un vairāk nekā 20 Latvijas Mākslas akadēmijas studentu laikmetīgie darinājumi. Vainagam vai kronim ir bijis ne tikai daudzveidīgs pielietojums, bet arī dziļi simboliska nozīme. Simboliskās ietilpības dēļ vainags sastopams mītos, rituālos un mākslā. Reiz bijis vīrieša varas un statusa atribūts, vainags laika ritumā pārtapis par sievietes galvasrotu, jaunavas goda un nevainības simbolu, un tā nozīme joprojām mainās. Tā dažādie veidi un vizuālais izskats atspoguļo konkrētā laikmeta cilvēku izpratni par skaistumu un tradīcijas, kas mainījās un attīstījās. Vainagu greznums un rūpība, ar kādu tie darināti, liecina par tā īpašo nozīmi kultūrā. Vainagu lietošanas tradīcija turpinās arī mūsdienās, joprojām attīstās vainagu veidi, mainās to simboliskā nozīme. Vainags kļuvis arī par jaunrades un modes objektu, kam par pamatu kalpo dažādu laikmetu un formu senās galvasrotas. To uzskatāmi apliecina Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA) šogad tapušās jaunākās paaudzes mākslinieku interpretācijas par vainagu kā aktuālus procesus vēstījošu objektu, izceļot tā atšķirīgās simboliskās un metaforiskās nozīmes. LMA radītā laikmetīgo vainagu kolekcija augsti novērtēta starptautiskajā dizaina mesē Salone Satellite Milānā. Gatavojot izstādi, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs aicināja uz sadarbību arī piecus dažādu paaudžu dzejniekus, kuru muzeja krātuvē gūtie iespaiditransformējušies dzejas rindās. Eduarda Aivara, Andra Kalnozola, Ilmāra Šlāpina, Ivara Šteinberga un Krišjāņa Zeļģa rakstītais apliecina, ka arhaiskie nozīmju slāņi joprojām caurvij mūsu pasaules redzējumu un vērtējumu. Latvijas Mākslas akadēmiju izstādē pārstāv mācībspēki Barbara Ābele, Elīna Ģibiete un Ieva Krūmiņa un jaundarbu autori: Rūta Briede, Elizabete Cukura, Marta Cīrule, Laura Dzērve, Laima Grasmane, Ilze Grīnberga, Kaspars Gobiņš, Jeļizaveta Hmeļova, Charlotte Mia Holke, Anna Kamaldiņa, Agnese Kantiševa, Ginta Kristjansone, Kristīna Meļņiķa, Ella Mihailova, Gundega Pētersone, Kate Putniņa, Grieta Siliņa, Inguna Sīmansone, Daniels Treimanis, Zane Ulmane, Ilona Valaine-Blekte, Baiba Zalcmane, Kristiāns Zvonkovs. Izstāde “Vainagošanās. Arheoloģiskie, etnogrāfiskie un laikmetīgie vainagi Latvijas vēsturē” būs apskatāma līdz 2023. gada 20. decembrim.

Ciklā „No paaudzes paaudzē” šoreiz uzmanības centrā skatuviskā tautas deja. Par horeogrāfu un dejotāju paaudzēm, par ģimenēm, kuras vieno ne tikai sadzīve, bet arī kaut kas tik skaists kā deja. Viens no ģimeniskākajiem kolektīviem Latvijā noteikti ir „Teiksma”, ar bērnu deju ansambli, ar studiju, ar pamatsastāvu un vidējo paaudzi, pagaidām trūkst  vienīgi senioru grupas. VEF Kultūras pilī rit mēģinājums pirms koncerta „Sveika, Saule!”, kurā apvienosies deju kolektīvi - koncertorganizācijas „Ave Sol” tautas deju ansambļi „Liesma” un „Teiksma”, vidējās paaudzes kolektīvi „Teiksma” un „Oglīte” un bērnu deju ansamblis „Teiksmiņa”. Mēģinājumu vada „Teiksmas” mākslinieciskais vadītājs Jānis Ērglis, atskan arī pa kādai piezīmei vai precizējumam. Jau no citām tikšanās reizēm zinu, ka „Teiksmā” dejo vairākas paaudzes, ka tas ir ļoti ģimenisks kolektīvs, tajā notiek nepārtraukta paaudžu maiņa. Ar vienu no „Teiksmas” dejotāju ģimenēm tiekos pirms koncerta, ar Sanitu un Andri Blomniekiem un viņu meitām Betiju un Loti. Sanitai „Teiksmā” šī ir, kā viņa pati saka, 30. jubilejas sezona, bet Andrim – 38.sezona. Viņš ansamblī dejo visilgāk. Blomnieki sarunā min „Teiksmas” jubilejas uzvedumu „Trejdeviņas spēles”, bija arī kā veltījums Deju svētku 75. jubilejai un ļāva izdejot kopējo stāstu par to, kur rodamas saknes skatuviskajai tautas dejai. Bet kur rodamas horeogrāfa Jāņa Ērgļa radošuma saknes? Jau studiju laikā kļuvis par profesionālu dejotāju Valsts deju ansamblī „Daile” pie mākslinieciskā vadītāja Ulda Žagatas, ansambļa pēdējos gadus bijis arī „Dailes” mākslinieciskais  vadītājs. Tāpat „Teiksmas” repetitore, bērnu deju ansambļa „Teiksmiņa” mākslinieciskā vadītāja Inga Pulmane bijusi „Dailes” dejotāja. No „Teiksmas” dejotājiem esmu dzirdējusi, kāds ir Jāņa Ērgļa darba stils, kā top programmas un neviļus var vilkt paralēles. Bet Inga Pulmane stāsta, kā „Teiksmā” radās  bērnu kolektīvs. „Teiksmas” dejotāja Marta Dīzenbaha nāk no dejotāju ģimenes, viņas tēvs Ivars dejojis Valsts deju ansamblī „Daile”, bet mamma Baiba Kravčenoka joprojām ar deju cieši saistīta, vada vidējās paaudzes deju kolektīvu „Saime” (Ropažu novada kolektīvs). Arī Martas brālis Oskars dejo un viņa meita Karlīne Elza tāpat. Martas mazā meita Kate arī dejo „Teiksmiņā”. Sarunu par paaudzēm dejā turpinu ar Martu, Baibu un Karlīni Elzu. „Teiksmas” vadītāji arī savā vietā audzina jaunus cilvēkus. Mantojamība „Teiksmai” būs, pārliecināts Jānis Ērglis, svarīgi, lai turpinātos „Teiksmas” doma, stilistika, atraktivitāte un tehnika. Tā caur viena kolektīva, šoreiz „Teiksmas”, stāstu izgaismojas skatuviskās tautas dejas attīstība, paaudžu maiņa un vērtības, kas jāsaglabā.

Jauna grāmata tikko nākusi klajā latviešu literatūras klasiķiem veltītajā sērijā "Es esmu…". Tas ir Svena Kuzmina romāns par latviešu dzejnieku, prozaiķi un politiķi Kārli Skalbi. Grāmata saucas "Skaistums un nemiers". Kultūras rondo tiekamies ar rakstnieku. Iespējams, ka pirmais, kas nāk prātā, pieminot Skalbes vārdu, ir viņa pasakas, "Kaķīša dzirnavas", "Pasaka par vērdiņu" un citas, ne velti viņš dēvēts par mūsu "pasaku ķēniņu". Taču romānā neuzzināsim, kā tapa šīs un citas pasakas, jo romāna autors izcēlis Skalbes dzīves posmu vēl pirms pasaku perioda – no laika, kad Skalbe 16 gadu vecumā uzsāk savas kolpoltiera jeb grāmatu izplatītāja gaitas, līdz 1905. gada revolūcijai un nedaudz arī tās atskaņām Skalbes dzīvē. Tie ir aptuveni 10 gadi jaunā rakstnieka dzīvē, bet ārkārtīgi piesātināti, trauksmaini un droši vien arī ļoti nozīmīgi, lai viņš vēlāk izveidotos par tik izcilu rakstniecības meistaru. Uz jautājumu par struktūru viennozīmīgi atbildēt ir grūti, saruna Kultūras rondo atzīst Svens Kuzmins. "Grāmata ir sadalīta četrās daļās, bet starp tām daļām ne vienmēr ir redzama saistība. Dramaturģiski struktūru izplānot ir viens, bet ne biogrāfija, ne vēstures notikumi īsti dramaturģiskai struktūrai nepakļaujas. Tur ir kaut kādi savi likumi, kas dažreiz dramaturģiskai uzbūvei iet pilnīgi šķērsām, viss notiek tieši tā, kā autoram nav izdevīgi. Tā it kā viņi pirms 120 gadiem būtu sazvērējušies, lai radītu dramaturgiem maksimālas neērtības. Tāpēc struktūra ir ļoti pielāgota notikumiem, nevis otrādi. Līdz ar to neesošā pirmā daļa un tad kaut kur parādās otrā, tie arī ir gājieni, kas, pirmkārt, pašam Kārlim nebija sveši, jo viņš arī mēdza rakstīt fragmentāri, saliekot kopā lietas pēkšņi, kas nemaz nebija paredzēts kopā salikt," stāsta Svens Kuzmins. "Kaut kādā ziņā tā nestandarta situācija arī iezīme situāciju. Man bija doma, ka tie notikumi izsit cilvēku no ierindas. Tāpat man gribējās, lai tā uzbūve izsit cilvēku no ierindas. Tu domā, ka tev ir kaut kāda viena romāna struktūra, un pēkšņi kaut kas notiek un tev vienkārši izrauj pamatu zem kājām." Sākumā viņš vēlējies rakstīt tikai par 1905. gadu. Sācis pētīt Kārļa Skalbes izdoto žurnālu "Kāvi". Bet vajadzēja priekšvēsturi vēl un paskaidrot. Tā sanāca desmit gadi viena vietā. "Sāku pētīt ar beigām, bet rakstīt sāku ar sākumu," atzīst Svens Kuzmins. Sākumā Kārlis Skalbe ir parasts jauns cilvēks, kas mēģina rakstīt, mēģina piedāvāt savus darbus publikai, mēģina pelnīt naudu, pārdodot grāmatas, strādājot par skrīveri. Vai pirms ķerties pie jaunā romāna, ir jālasa citi darbi, paša Kārļa Skalbes rakstītais. Svens Kuzmins bilst, ka tas ir vēlams, bet nav nepieciešams, mēģināja rakstīt tā, lai var lasīt ar nulles zināšanām un pakāpeniski tās iegūt par Skalbi. „Agrāk vai vēlāk tos Kārļa darbus būs jāizlasa,” piebilst Svens Kuzmins. Svenam Kuzminam ceļš līdz romānam par Kārli Skalbi nebija vienkāršs. "Es šajā sērijā ielecu braucošā vilcienā. Es pārmantoju šo Kārļa Skalbes tēlu no Paula Bankovska. Pauls izvēlējās pats, ka viņš grib rakstīt par Kārli, ka tas ir viņam tuvs tēls," atklāj Svens Kuzmins. "Mums bija ar viņu dažāda veida sarunas pirms tam pēdējās nedēļas. Mēs nerunājām konkrēti, kas un kā tur būs. Tad man piezvanīja no izdevniecības un teica, vai tu vēlies uzrakstīt par Kārli Skalbi? Tas bija negaidīts pagrieziens. Ne es par to ko zināju, bija arī savas ieceres, kuras nācās nolikt malā. Bet viss sakrita tā, ka nebija īsti vairs izvēles. Sajūta bija tāda, ka izvēle ir manā vietā izdarīta un jāņem un jāraksta." Tēlaini varētu teikt, ka Pauls Bankovskis aizgāja aprunāties ar pašu Kārli Skalbi. Un pa abiem nolēma nodot stafeti Svenam Kuzminam, kurš sāka rakstīt.

Prāgas scenogrāfijas kvadriennālē Latviju pārstāv divas ekspozīcijas – „Ceļā”, ko radījis skatuves mākslinieču kolektīvs „Grāfienes”,  un studentu kopā ar pasniedzējiem veidotā ekspozīcija “Jaunā pasaule”.  Par ekspozīciju „Ceļā” Kultūras rondo saruna ar kuratori Gundegu Laiviņu. Prāgas kvadriennālē aizvien precīzāk atbalsojas pārmaiņas plašākā teātra kontekstā, aizvien aktuālāks kļūst jautājums, vai scenogrāfija bez izrādes vispār ir iespējama un kāda ir teātra telpas jēga un funkcija bez aktiera? Kas gan ir sastindzis makets vai attēls bez divu teātra pamatelementu – darbības un laika dimensijas? Stāsts par ekspozīciju tapšanu Kultūras rondo.  

„Kolektīvs” – tā sauc jauno LMT Viedtelevīzijas oriģinālseriālu, kurā dažādi režisori radījuši savu versiju par Dziesmu un deju svētku kustību. Pašreiz skatītajiem ir pieejamas pirmās četras sērijas: "Degsme", "Gaismas pils", "Frolovas metode" un "Maukurs un Zivs". Režisori - Aiks Karapetjans, Edgars Kaupers, Oskars Rupenheits un Papa Chi.  Seriālu skatījusies arī kino kritiķe Dārta Ceriņa un kultūras publicists Žulijens Kulibali.       LMT oriģinālseriāla "Kolektīvs" pirmās četras sērijas bez maksas skatāmas lietotnē LMT Viedtelevīzija un internetā. Un arī kinoteātros Rīgā  un citviet Latvijā. Nākamās divas sērijas pie skatītāja dosies no 1. jūlija.

Saruna ar igauņu rakstnieku Reinu Raudu un tulkotāju Maimu Grīnbergu par Rauda romānu "Saulesraksts", kas tikko iznācis latviešu valodā. Igauņu spēkasieva Lilī Ojamā kopā ar cirka trupu devusies turnejā pa carisko Krieviju, taču revolūcija iegrūž valsti haosā, un pilsoņu kara virpuļos Lilī jābēg vispirms uz Ķīnu, bet no turienes tālāk uz Japānu. Tajā pašā laikā ceļu pretējā virzienā no Japānas uzsāk lingvistikas amatieris Cuneo Ņitta, cienījamas samuraju dzimtas pēctecis un šinto priestera dēls, kurš oficiāli dodas uz Krieviju meklēt karā pazudušā brāļa kapu, taču patiesībā grib atrisināt noslēpumu, kas viņu aizved vēl daudz tālāk... Kādu žanra nosaukumu jūs dodat "Saulesrakstam"? "Tas ir sarežģīti, man vispār ir paradums īsti neiekļauties nevienā grāmatu veikala plauktiņu nosaukuma," atklāj Reins Rauds. "No vienas puses, tas ir vēsturisks romāns, jo darbība noris 20. gadsimta sākuma gados. Tas ir Krievijas pilsoņu karš un visas jukas, kas tam sekoja, Igaunijas Republikas pirmie gadi, bet vienlaikus arī, kas notiek Tālajos Austrumos, piemēram. No otras puses, tas ir filozofisks romāns, jo te ir diezgan daudz pārspriedumu par vēstures būtību, par valodas būtību un tā tālāk. Bet no trešās puses tas varētu būt arī trilleris, jo nu teiksim tā, līķu te pietiek..." Igauņu rakstnieks Reins Rauds (1961) ir daudzpusīgs intelektuālis, poliglots, universitātes profesors, japanologs, sabiedriskās domas ietekmētājs, kurš raksta dzeju, prozu, lugas, esejas un tulko. Latviešu lasītājiem jau pazīstami viņa romāni “Perfektā teikuma nāve” (2015, latviski 2017) un “Rekonstrukcija” (2012, latviski 2019). Līdz šim jaunākā romāna “Saulesraksts” (2021) darbība sniedzas līdz abiem Eirāzijas galiem un savij gan atsevišķu cilvēku, gan veselu tautu likteņus. Tāpat kā iepriekšējos, arī šo romānu latviešu lasītāji varēs iepazīt Maimas Grīnbergas lieliskajā tulkojumā.

Pianists Reinis Zariņš kopā ar mākslinieci Marilēnu Šiltkampu vienosies mākslas un mūzikas notikumā "Atmošanās". 17. jūnijā pulksten 19 kultūras telpā “Hanzas Perons” pianists Reinis Zariņš kopā ar nīderlandiešu gleznotāju Marilēnu Šiltkampu (Maryleen Schiltkamp) realizēs mākslu sinerģijas projektu – dzīvās mūzikas/glezniecības performanci “Atmošanās”*. Tās būtība balstīta glezniecības un mūzikas saplūšanā, kad, Reinim Zariņam spēlējot un Marilēnai Šiltkampai vienlaicīgi uz audekla vizualizējot Igora Stravinska “Svētpavasari”, abu mākslinieku kopīgā enerģētika, skanisko un vizuālo elementu pārklāšanās, rada maģisku lauku, kur mūzika un māksla pārtop vienā veselumā. Unikālā skaņas, krāsu, formu un kustību pieredzē. Tas ir pārpasaulīgs mirklis, kurā zūd nošķīrums starp dzirdi un redzi; starp otas vilcienu un pieskārienu flīģeļa taustiņiem. Iemiesot dzīvās mūzikas/glezniecības performacē Igora Stravinska (1881. gads, Orienbauma - 1971. gads, Ņujorka) oriģināli baletam “Svētpavasaris” rakstīto mūziku, ir Reiņa Zariņa un Marilēnas Šiltkampas sens sapnis, un abu ilggadējās sadarbības līdz šim augstākais punkts. Muldimedialā performance ir viens no "Arterritory.com" projektiem ciklā “energART”, kura fokusā ir mākslas domāt rosinošais un dziedinošais spēks. Kaut projekta sākumpunkts ir Rīga, tam iecerēts turpinājums arī vairākās citās Latvijas pilsētās.

Turpinās Anšlavs Eglītis – Losandželosā, Padurē un Siguldā. Turpinās Raimonds Staprāns. Kultūras rondo sarunas ar monogrāfijas par Anšlavu Eglīti autori Ievu Struku un aktieri Kasparu Znotiņu, kurš atveido Anšlavu Eglīti Sanfrancisko Jaunā teātra iestudējumā "Anšlavs un Veronika". Ievas Strukas monogrāfija par Anšalvu Eglīti atvērta arī Losandželosā. Latvijas un Amerikā top filma "Sarkanais šķūnis" par gleznotāju un dramaturgu Raimondu Staprānu; Padures muižā savukārt top filma pēc Anšalava Eglīša darba "Pansija pilī", bet aktieris Kaspars Znotiņš šovasar uz vienu dienu atkal pārtaps par Anšalvu izrādē "Anšlavs un Veronika". 30. jūnijā kultūras centrā "Siguldas devons" viesosies Sanfrancisko Jaunais teātris ar izrādi "Anšlavs un Veronika". Izrāde stāsta par dzīvesbiedriem – rakstnieku Anšlavu Eglīti un mākslinieci Veroniku Janelsiņu, kas lielāko mūža daļu pavadīja trimdā, ASV. Anšlava lomā – Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieris Kaspars Znotiņš; Veronikas lomā – Taira Zoldnere. Izrāde veidota pēc gleznotāja un dramaturga Raimonda Staprāna lugas motīviem. Tā iesākas ar precētā pāra pārcelšanos no Ņujorkas uz Oregonu, turpinās Kalifornijā un noslēdzas ar Anšlava aiziešanu mūžībā. Staprāns, kas pazinis Anšlavu un Veroniku, pievēršas laulāto draugu personīgajām attiecībām, saskarsmei, intelektuālajiem strīdiem un domu apmaiņai, iepinot stāstus no viņu dzīves.  

Rīgas akustiskās koncertzāles starptautiskā metu konkursa 2. kārtai izvirzīti seši projekti, kurus joprojām varam pazīt tikai pēc devīzēm, ne autoriem. Žūrijas priekšsēdētājs, arhitekts Gatis Didrihsons sarunā Kultūras rondo akcentē, ka tā būs māja mūzikai un cilvēkiem. Rīgas Filharmonijas mājas lapā var iepazīties ar žūrijas atzinumu un projektu nosaukumiem, bet visus 38 projektus vēl līdz 16. jūnijam var apskatīt Rīgas kongresu namā. Konkursa nolikums paredz, ka līdz pat gada nogalei, kad paziņos konkursa uzvarētāju, visu metu iesniedzēju vārdi paliks anonīmi. Par Rīgas Filharmonijas metu konkursu bija liela interese, meti iesniegti no Eiropas un Āzijas valstīm.

Iespaidīgi, iespēja redzēt svaigo, to, kas ir un dzimst – tā var teikt par aizvadītās nedēļas nogalē atklāto Piekto Latvijas Mākslas akadēmijas diplomandu izstādi. Tajā gan bakalaura, gan maģistra programmu beidzēju darbi no visām studiju nozarēm. Arī izstādes organizatoru komandu veido dažādu akadēmijas nodaļu studenti, un visu no organizēšanas, iekārtošanas un izstādes dizaina veikuši paši. Ekspozīcija izvietota divās Mākslas akadēmijas ēkās, divas grupu izstādes vēl citās telpās un diplomandes personālizstāde galerijā „LOOK!”. Izstādes atvēršanas dienā devos uz Mākslas akadēmijas ēku Kronvalda bulvārī. Nezinātājam tas ir nams ar sarežģītu telpu plānojumu, taču norādes un ēkas plāns palīdz orientēties un  atrast gan gaišas izstāžu zāles, lielās auditorijas, gan nelielas telpas pagrabstāvā, arī kāpņu laukumus, kur eksponēti diplomandu darbi. Bultas virzienā, kāpjot pa kāpnēm, pie vienas no izstāžu telpām sastapu Mākslas akadēmijas studentu pašpārvaldes vadītāju Agnesi Apini, viņa ir Piektās diplomandu izstādes koordinatore, producente un līdzkuratore. Kā arī mākslinieku Alekseju Beļecki, kurš šajā reizē darbojas kā padomdevējs izstāžu iekārtošanā, bet lēmumus pieņemot studenti. Ekspozīcija veidota pārdomāti – ar mākslu blīvākas un aktīvākas telpas  nomaina klusinātas, ir noformēts arī  tā, ka lielā zālē tikai viens darbs, kā, piemēram, animācija. Jo ceļš ir garš, tāpēc ir arī  vietas kur pasēdēt un atpūsties. Piektā Latvijas Mākslas akadēmijas Diplomandu izstāde skatāma ēkās Kalpaka  un Kronvalda bulvārī un ilgs līdz 2.jūlijam, no ceturtdienas līdz svētdienai.

Šonedēļ Rīgā notiks starptautiskais performances mākslas festivāls. Sagaidāmi vairāk nekā 50 dažādu performanču un ar šo mākslas veidu saistītie notikumu – lekcijas, meistarklases un pārsteigumi Rīgas ielās. Kultūras rondo sarunas par performanču mākslas daudzveidību un sadarbību starp mākslinieku un skatītāju. Iepazīstina Laine Kristberga, Laura Feldberga un Gundega Evelone. No 13. līdz 18. jūnijam Rīgā gaidāms starptautiskais performances mākslas festivāls "Starptelpa", kura tēma un galvenais vadmotīvs šogad būs "Kolaboratīva autorība" – sadarbība starp mākslinieku un skatītāju, pārkāpjot šķietami slēgtās mākslas radītāja un vērotāja robežas. Festivāla organizatori – Latvijas Performances mākslas centrs – aicina skatītājus kļūt par dalībniekiem un līdzautoriem vietējo un ārvalstu mākslinieku īstenotās performancēs.

„Rīgas nākotnes vēsture” – Jāņa Lejnieka grāmata par neīstenotajiem projektiem Rīgā iedvesmo sarunas ar arhitektu Andri Kronbergu Ķīpsalā un arhitektūras kritiķi Arti Zvirgzdiņu studijā. Utopiskas, pārdrošas, ambiciozas, ekonomiski neiespējamas, politiski neakceptētas, sava laika nesaprastas vai kā citādi tikai projektos palikušas arhitektu zīmētas idejas. To īstenošanu pārtraukuši kari, varas maiņas, krīzes un uzskatu maiņas. Arhitektūras vēsturnieks Jānis Lejnieks turpinājis rakstīt „Rīgas nākotnes vēsturi”. Grāmatas priekšvārdā viņš raksta: „Būvniecībai ir inerce desmitiem gadu garumā. Rīgas nākotnes vēsturi veido vakardienas idejas un šodienas projekti. Spārnoto frāzi „Manuskripti nedeg” var attiecināt arī uz tiem. Pabeidzot celtni, rasējumi „nomirst”, bet neuzbūvēto ēku zīmējumi dzīvo ar cerību tikt īstenotiem. Pagātnes ieceres var gan stimulēt, gan kavēt pilsētas attīstību.” Lasot viņa grāmatu, varētu nostāties daudzās Rīgas vietās un runāt par idejām un projektiem, kuri nav īstenoti. Kultūras rondo kopā ar Jāni Lejnieku un arhitektu Andri Kronbergu nostājās Ķīpsalā, vietā, kura iezīmē gan idejas par jauno centru, gan jauno „sitiju”, gan problemātisko Daugavas šķērsošanu un sastrēgumus. Andris Kronbergs ir arhitekts, kura vārds gana bieži minēts šajā grāmatā, bet viņam piemīt arī neatlaidība, lai savas idejas īstenotu. Savukārt pie radio studijas galda sarunai pievienojas arhitektūras kritiķis, arhitektūras platformas A4D redaktors Artis Zvirgzdiņš. Un arī šo trīs arhitektu teiktajā jūs varēsit saklausīt diskusijas tematus. Izdevniecība „Zinātne” 1998.gadā izdeva Jāņa Lejnieka grāmatu „Rīga, kuras nav”, kurā apskatīta pilsētas arhitektūras un plānošanas vēsture no 1900. gada līdz 1996. gadam. Pēdējos divdesmit gados ir nākušas klajā jaunas publikācijas par Rīgas attīstību, kuras autors izmantojis radot jaunu analītisku darbu. Blīva jo blīva ir Jāņa Lejnieka grāmata „Rīgas nākotnes vēsture”, jau atvadoties to atzīst arī Andris Kronbergs.  

Ierakstu ciklā „No paaudzes paaudzē” šajā reizē stāsts par folkloru, bet konkrētāk par etnogrāfisko ansambļu tradīciju, kas pēta, izceļ lokālo tradīciju, kopienas vērtības un mantojumu un visspilgtāk atklāj tiešo pārmantojamību un mutvārdu folkloras spēku. Ciemojamies pašā Latvijas – Krievijas pierobežā pie Bozovas etnogrāfiskā ansambļa, kur dziedātāji vismaz trīs paaudzēs dzied veselām ģimenēm jau vairāk nekā četrus gadu desmitus un ar savas puses rotaļu repertuāru pošas uz Dziesmu svētkiem. Viena no tradīcijām ietilpīgākajām tautas mūzikas un folkloras formām ir etnogrāfiskie ansambļi. Tieši te caur dziesmām un arī teatralizētiem uzvedumiem visspilgtāk var novērot tiešo tradīcijas pārmantojamību, kad visplašākās vecuma un pieredzes amplitūdas ļaudis sapulcējas vienkopus lai dziedātu vai ietu rotaļās, tādējādi nododot savas zināšanas par novada, apkaimes vai kādas konkrētas teritorijas folkloru un tradīcijām jaunākajai paaudzei. Ir darba dienas pievakare, Ludzas novada Malnavas pagasta ēkā uz kārtējo mēģinājumu vai vienkārši satikšanos, lai kopīgi padziedātu, sapulcējies Bozovas etnogrāfiskais ansamblis. Šoreiz tās padsmit dziedātājas un etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Agnese Medne. Bozova ir ciems pie pašas Krievijas robežas Malnavas pagastā. Depopulācijas rezultātā savu agrāko spozmi tas ir zaudējis, bet savulaik, 1955. gadā, te izveidojās sieviešu vokālais ansamblis, kas vēlāk, 80. gados, atmodas vēsmu iekustināts, pievērsās folklorai. Jau 43 gadus tas pastāv kā etnogrāfiskais ansamblis un pēdējos gados pulcējas Malnavā, apvienojot ne vien bozoviešus, bet arī citus apkārtējo ciemu ļaudis. „Tas atmodas laiks bija tāds liels atspēriena punkts, kad Tautas frontē bija visi ansambļa dalībnieki,” stāsta Agnese Medne, kas savu amatu mantojusi no vecāsmātes – Latvijā pazīstamās teicējas Veronikas Stafeckas, kas ilgus gadus ansambli vadījusi. „Dziedāts jau ir principā no piedzimšanas. Saprātīgi nesaprātīgi bet visu laiku ir tajā ansamblī būts kopā,” turpina Agnese. Arī tagad ansambļa jaunākajai dalībniecei ir vien divi gadi, un te dzied veselām ģimenēm. Ansamblī kopā ar Agnesi darbojas arī viņas mamma, kas savukārt par savu mammu Veronisku Stafecku atcerās – ne vien viņa pati, bet arī visas māsas bijušas lielas dziedātājas. „Un viņa tās dziesmas vilka un vilka no kaut kādas pūra lādes ārā. Tās vecās senās dziesmas. Zinu, ka viņa bija piesaistījusi savu māsu, lai tā dziesmas pieraksta, jo pati uzskatīja, ka viņas rokraksts nesaprotams. Bet vispār viņas visas māsas, manas mammas māsas, bija lielas dziedātājas. Un viņas, ja sastājās, piemēram, rotāšanās dziesmās, katra savu vilka. Un tik skaisti viņas mācēja kopā sadziedāt.” Visas dziesmas, kas nereti bija padsmit pantu garumā, tika rūpīgi pierakstītas burtnīcās. Šobrīd vecākā Bozovas etnogrāfiskā ansambļa dalībniece ir Emīlija Šķene jeb kā ansambļa dalībnieki viņu mīļi dēvē par Mileiti. Viņa ir vienīgā, kas palikusi no sievām, kas kā vokālais ansamblis savulaik 1955. gadā dziedāšanu Bozovā iesāka. Šodien viņai ir 97 gadi. Emīlijas pūrā ir daudz dziesmu, kas pie viņas atnākušas no viņas vecāsmātes. Ja Emīlija nāk no Saleniekiem, no kurienes arī viņas dziesmas, tad Veronika Stafecka ansamblī dziesmas savulaik ienesusi no Abrenes puses, vietas, kas nu jau kaimiņvalsts sastāvā. „Mēs principā dziedam Abrenes puses dziesmas, tikai to, kas ir autentisks atrasts, ko baba pierakstījusi bija. Tad, kad mums kaut ko sirdij sagribās, kādam koncertam piemēram, tad jau mēs arī citus gabalus nodziedam. Bet tā, ja vajag parādīt un iznest saulītē, tad mēs principā izvēlamies tikai to, kas pierakstīts,” stāsta Agnese Medne. Tā kā burtnīcās vecāsmātes pierakstītajām dziesmām nošu nav, visu dziesmu melodijas tiek dziedātas pēc atmiņas. „Ir dažas tādas dziesmas, kuras varbūt ne tik bieži tiek dziedātas, ar tām mums palīdz Mileite pagaidām. Pa telefonu zvanu – Mileit, kādā balsī jādzied?” Bozovas etnogrāfiskā ansambļa dziesmu pūra lielumu īsti nevar pateikt pat tā vadītāja, bet jau šobrīd vairāk nekā 30 dziesmas ir ieskaņotas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Arī psalmi ierakstīti. Etnogrāfiskie ansambļi ir veids kā tiek pārmantotas tradīcijas, kā tās tiek saglabātas un aktualizētas gan caur Dziesmu svētkiem, folkloras festivālu „Baltika”, gan caur vietējām kopienām, kur šie ansambļi darbojas, saka Latvijas universitātes literatūras folkloras un mākslas institūta pētnieks Aigars Lielbārdis. „Un ar ko īpaši etnogrāfiskie ansambļi atšķirībā no folkloras ansambļiem un kopām, tas, ka tradīciju un tautas mūzikas izpildītāji cenšas pieturēties tikai pie sava novada mūzikas un cenšas atturēties no jaunievedumiem.” „Tur ir tas tiešais pārmantojums, kas netiek pastarpināts ar pierakstu, netiek pastarpināts ar nošu pierakstu, tā ir tomēr mutvārdu tradīcija, tā ir tieša mācīšanās muzikantam no muzikanta,” atzīst Dziesmu svētku folkloras programmas veidotāja un Valsts izglītības satura centra folkloras projektu koordinatore Māra Mellēna un norāda, ka mūsdienu kultūras kontekstā ir grūti nodalīt folkloras kopas un etnogrāfiskos ansambļus. Tā ikdienas muzicēšanas tradīcija konkrētā kopienā. Pirmie etnogrāfiskie ansambļi ar šādu nosaukumu  tiek nodibināti  20.gadsimta 50. tajos gados, taču etnogrāfiskie ansambļi vai etnogrāfiskie uzvedumi jau ir zināmi starpkaru periodā un pat iespējams agrāk, zina stāstīt Aigars Lielbārdis. Šobrīd Latvijas folkloras kustībā var runāt par 24 etnogrāfiskajiem ansambļiem. Un kas interesanti, etnogrāfiskie ansambļi šodienas Latvijā darbojas tikai divos kultūrvēsturiskajos novados – Dienvidkurzemē jeb suitos un Latgalē. Bozovas etnogrāfiskais ansamblis arī šogad pošas uz Dziesmusvētkiem, šie ansamblim būs jau sestie svētki. Šoreiz sagatavots vietējos seno rotaļu repertuārs.

"Lībiešu [kultūr]telpa" Zanes Ernštreites sarunās un Agneses Zeltiņas fotogrāfijās. Par  lībiešu dzīvā mantojuma glabātāju stāstiem, kas apkopoti grāmatā, Kultūras rondo sarunā  ar autorēm. Ventspils lībiešu apvienība "Rānda" un LU Lībiešu Institūta atbalsta biedrība laidušas klajā grāmatu "Lībiešu [kultūr]telpa", kurā intervijās un fotogrāfijās portretēti lībiešu dzīvā mantojuma glabātāji. Grāmatas izdevēji paziņojumā medijiem skaidroja: "Lībiešu kultūrtelpa (Līvõd īlma) ir lībiešu dzīvā mantojuma kopums, kas ietver lībiešu valodu, tradīcijas, saimniekošanas ieražas, kā arī moderno kultūru. 2018. gada novembrī kā viena no Latvijas vērtībām tā iekļauta Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Taču kas gan uztur dzīvas sarakstā minētās vērtības? Tās aktīvas un dzīvotspējīgas uztur virkne cilvēku, kuri saistīti ar šo kultūrtelpu. Viņi arī ir šīs grāmatas varoņi." Grāmatā lasāmas divdesmit Zanes Ernštreites veidotās sarunas ar Edromu Veldi, Ausmu Ernestovsku, Ēriku Kāpbergu vecāko, Jēkabu Raipuli, Dagmāru Ziemeli, Ilmāru Geigi, Māru Zirnīti, Ingrīdu Šneideri, Mārīti Zandbergu, Baibu Šuvcāni, māsām Maiju Norenbergu un Ainu Emuli, Helmī Stalti, Ievu Ernštreiti, Zoju Sīli, Baibu Dambergu, Rasmu Noriņu, Ģirtu Gailīti, Māru Vīgerti, Julgī Stalti un Valtu Ernštreitu – cilvēkiem ar lībiešu saknēm un lībisko apziņu, kā arī tiem, kuri aktīvi, ilggadīgi un nepārtraukti ir darbojušies un darbojas lībiešu labā. Katram no viņiem veltīti divi Agneses Zeltiņas fotogrāfiju atvērumi. Gan grāmatā iekļautie, gan arī sarunās pieminētie Lībiešu kultūrtelpas cilvēki ir vērtība ne tikai pašai lībiešu kopienai, bet ir pamanīti un novērtēti arī Latvijas sabiedrībā un valstī – viņi ir saņēmuši valsts apbalvojumus, atzinības rakstus un citus pagodinājumus. Šo cilvēku paveikto ir novērtējuši viņu pašu novadi un pašvaldības, kā arī lībiešu radu tautas – igauņi un somi. Sarunas papildina komentāri un paskaidrojumi par norisēm, notikumiem un institūcijām, kas saistītas ar lībiešiem, kā arī apjomīgs personu rādītājs.

Kultūras rondo tiekamies ar Latvijas Dizaina gada balvas 2023 uzvarētājiem - autoru komandas "Ēter" pārstāvi Dagnija Smilga un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārstāve Kortnija Māra Gurtlava un Latvijas dizaina centra valdes priekšsēdētāju Ditu Danosu. "Latvijas Dizaina gada balvas 2023" galveno balvu jeb "Grand Prix" un Kultūras ministrijas prēmiju 2000 eiro apmērā saņēmis arhitektūras birojs "Ēter" par scenogrāfiju Londonas Dizaina muzejā. Kopumā apbalvojumi pasniegti piecās kategorijās – produkti, pakalpojumi, komunikācija, vide un digitālie risinājumi. "Ēter" apbalvots arī kategorijā "Vide". Kategorijā "Digitālie risinājumi" apbalvots "Color Gray" par videospēli "The Case of the Golden Idol", bet kategorijā "Komunikācija" balvu saņēma grafikas dizainere Rūta Jumīte par jauniešu organizācijas "Young Folks" vizuālo identitāti. Jumīte saņēma arī Latvijas radošo industriju komunikācijas platformas "Fold" īpašo balvu. Kategorijā "Pakalpojumi" apbalvota Latvijas Nacionālais mākslas muzeja Izglītības un pieejamības daļa, kas, sadarbībā ar dizaineri Lāsmu Kondrāti un ilustratori Kristīni Martinovu, radīja dizaina studiju bērniem Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Tikmēr kategorijā "Produkti" apbalvots Edijs Ļaksa, kurš izstrādājis militāro transportlīdzekli "VR-1-FOX". Latvijas Dizaina gada balvai šogad kopumā tika iesniegti 159 darbi, kas ir līdz šim lielākais pieteikto darbu skaits augstākajam apbalvojumam dizaina jomā Latvijā. Dalībai konkursa otrajā kārtā atlases žūrija izvirzīja 59 darbus. Fināla žūrijas sastāvā darbojās septiņi pieredzējuši dizaina jomas profesionāļi.

Prāgas kvadriennāle ir scenogrāfu olimpiskās spēles, atzīst teātra telpas profesionāļi.  Vakar, 7.jūnijā, Čehijas galvaspilsētā atklāta 15. Prāgas Scenogrāfijas un teātra telpas kvadriennāle, kas ilgs līdz 18.jūnijam. Latvija Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē piedalās ar divām izstādēm: „Ceļā”, ko radīs skatuves mākslinieču kolektīvs „Grāfienes”, kuratore Gundega Laiviņa, un scenogrāfijas studentu ekspozīcija „Jaunā pasaule”, to veido Latvijas mākslas akadēmijas scenogrāfijas nodaļas studenti kopā ar pasniedzējiem. Ekspozīcija ir veltījums profesoram Andrim Freibergam. Prāgas kvadriennāles atklāšanas dienā iespēja ielūkoties scenogrāfijas studentu un profesionāļu ekspozīciju sagatavošanās procesā, uzzināt koncepcijas un risinājumus. Liela daļa scenogrāfijas studentu un pasniedzēju jau devušies uz Prāgu, savukārt skatuves mākslinieču kolektīvs „Grāfienes” vēl pošas ceļā. Saruna notiek Mākslas akadēmijas pagalmā, Kronvalda bulvārī. Ar Prāgas kvadriennāles pieredzi, piedaloties tajā gan kā students, gan pasniedzējs, dalās Reinis Suhanovs. Šogad Latvijas  scenogrāfijas studentu ekspozīciju „Jaunā pasaule” veido scenogrāfijas nodaļas studenti kopā ar saviem pasniedzējiem un šīs ekspozīcijas kuratoriem – Moniku Pormali, Viktoru Jansonu, Reini Suhanovu un Mārtiņu Kalseri. Valstu un reģionu sadaļā Latviju Prāgā pārstāvēs skatuves mākslinieču kolektīvs „Grāfienes” (Dace Ignatova, Justīne Jasjukēviča, Ildze Jurkovska Marianna Lapiņa) un kuratore Gundega Laiviņa ar darbu „Ceļā”. Viņas scenogrāfiju redz kā nerimstošu procesu. Lai mums būtu saprotamāk, Justīne stāsta, savukārt Marianna zīmē, ko Prāgā ekspozīcijā redzēs apmeklētāji. Latvijas dalību Prāgas kvadriennālē nodrošina Latvijas Jaunā teātra institūts un Latvijas Mākslas akadēmija, kopā ar atbalstītājiem. Prāgas kvadriennāles šīgada tēma ir „Rets, neparasts, jēls” jeb „RARE”, kas aicina foruma dalībniekus radīt jaunu realitāti, iesaistot kopienas, vidi, situāciju, vietu un tās garu. Prāgas Scenogrāfijas kvadriennāle ilgs no 8. līdz 18.jūnijam, un tā būs skatāma pilsētas publiskajā vidē – tirgū, mākslas galerijās un mākslas akadēmijā.

Iedvesmojošs piedzīvojums saskarē ar laikmetīgo mākslu – tāds ir Mākslas centra „Noass” un mākslas studijas „Fargefabrikken” ceļojošās laikmetīgās mākslas projekts „Māksla uz riteņiem”. Sadarbībā ar četriem māksliniekiem izveidota mobila, ceļojošā mākslas izstāde, kā arī pavadoša izglītības programma ar starpdisciplināriem darbiem. Projekts adresēts bērniem un jauniešiem, un līdz maijam izstādi pieredzējuši skolēni Vidzemē, Sēlijā un Latgalē. Pirmdien, 5.jūnijā „Māksla uz riteņiem” bija piestājusi uz AB dambja, pie peldošā mākslas centra „Noass”. Pie mākslas centra „Noass” piestājuši divi mikroautobusi, viens košāk dzeltens, otrs pelēcīgs, abi vienos zīmējumos. Katrā no tiem iekšā – mākslas darbi, bet pa vidu laukums – vesela pasaule, kur radoši darboties ar dažāda izmēra ģeometriskām figūrām. Ceļojošā mākslas izstāde „Māksla uz riteņiem” pie skolēniem devās jau pavasarī, par pieredzēto stāsta viena no mediatorēm Endīne Bērziņa. Atklāšanā uz AB dambja paldies vārdi izskan visiem projektā iesaistītajiem. Uzsverot  inovatīvo izstādes formātu, kas ir mobils, ceļojošs, liela loma bijusi arī koprades darbnīcām, un izstādes kuratore Sandra Ķempele īpaši izceļ māksliniekus. Izstādi „Māksla uz riteņiem” šopavasar pieredzējuši vairāk nekā 1700  skolēnu  Latgalē, Vidzemē un Sēlijā. Par inovartīvo projektu man iespēja iztaujāt izstādes kuratori Sandru Ķempeli, kura atzīst, ka vēlējušies veidot izstādi, kas radītu  prieku un laimes sajūtu. Interesējos, kā kuratore izvēlējusies māksliniekus, un uzzinu, ka viņai bijuši padomā jau daži, bet norvēģu mākslinieci Ūdu Bremnes atradusi, pētot viņas darbus. Izstādes tapšanas laikā mākslinieki arī sadarbojušies ar skolām Jūrmalā un Bolderājā, ar bērniem strādājuši koprades darbnīcās un daudzas viņu idejas skatāmas izstādē. „Māksla uz riteņiem” ceļojumu turpinās un piestās ne tikai pie skolām. Jau šīs nedēļas nogalē ceļojošā mākslas izstāde būs Cēsīs, sarunu festivālā „Lampa”.

Par tērpšanos vēsturiskajos apģērbos, seno ieroču cīņām un amatu izzināšana viduslaikos Kultūras rondo studijā izvaicājam vēstures rekonstrukcijas kluba "Exercitus Rigensis" vadītāju Juri Ņečajevu un mūsdienu etniskās  mūzikas un seno amatu festivāla "Zobens un lemess" rīkotāju Valdi Bērzvadu. No 9. līdz 11. jūnijam Bauskā norisināsies mūsdienu etniskās mūzikas un seno amatu festivāls “Zobens un lemess”. Šogad festivāla muzikālo daļu iezīmē grupas no Grieķijas, Apvienotās Karalistes, Ukrainas, Lietuvas un Latvijas, tajā skaitā pagānmetāla lielmeistari "Skyforger", kas īpaši saistīti ar Zemgali. Senatnes gaisotni sarūpēs vēstures rekonstruktoru klubi no Baltijas valstīm, bet zināšanas papildināt interesenti aicināti apmeklēt lekciju teltī.

Mākslinieciski jaudīga un pārdomu pilna ir Daugavpilī, Marka Rotko mākslas centrā, atklātā šī gada vasaras sezonas darbu ekspozīcija. Aplūkojami pieci jauni projekti, piepildot trīs ceturtdaļas no Daugavpils Marka Rotko mākslas centra telpām. Šī vasaras sezona Rotko mākslas centrā iezīmējas ar spēcīgiem klasiskiem projektiem un laikmetīgās mākslas izpausmēm, daudzus no kuriem piepilda kara tēma. Rotko mākslas centrā skatāmi gan Daugavpilī dzimušā Rotko laikabiedra un Gulagu piedzīvojušā Solomona Geršova, gan pērn mūžībā aizgājušā poļu modernisma klasiķa Stefana Gerovska darbi. Turpat aplūkojamas septiņu ukraiņu mākslinieku izpausmes izstādē “Kā es nonācu bumbu patvertnē”, britu mākslinieces Džeinas Bastinas Daugavpilī tapusī darbu kopa “Vārdu krāsa” un kā spilgts akcents visā ir Latvijas leģendārās mākslinieku grupas “Maigās svārstības” pirms 30 gadiem un šobrīd tapušie darbi izstādē, kuras nosaukumā no Maigajām svārstībām atlicis vien vārds “Svārstības”.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta glezniecības kolekcijas zinātniskā apraksta kartītes ir avots Haneles Zanes Putniņas personālizstādei “Eksponāts pēc apraksta”. Kultūras rondo studijā par jauno linogriezuma sēriju izvaicājam mākslinieci Haneli Zani Putniņu un izstādes kuratori Līnu Birzaku. Haneles Zanes Putniņas jaunās linogriezumu sērijas avots ir darbu apraksti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) 20. gadsimta 2. puses – 21. gadsimta glezniecības kolekcijas zinātniskā apraksta kartītēs. Mākslas darbam ienākot muzeja krājumā, kolekcijas glabātājs jaunieguvumus īsi un precīzi apraksta. Domas formulēšanas laikā rakstītājs, vēlēdamies būt maksimāli kodolīgs, var nepamanīt radītā teksta citas saturiskās asociācijas. Savā būtībā kartītēs atrodamais teksts perfekti pilda savu funkciju – iegrāmatot kolekcijā konkrētu mākslas darbu, bet, uztverot to bez konteksta vai literāri, var rasties jauni nozīmju uzslāņojumi. Māksliniecei šie teksti kļūst par recepti jaunas kompozīcijas un interpretācijas veidošanai. Svarīgs ir arī nosacījums, ka oriģinālo kartītē aprakstīto krājuma priekšmetu Hanele Zane Putniņa darba tapšanas laikā neapskata. Tikai izlasot tekstu, acu priekšā māksliniece ierauga kompozīciju, kuru iespējami burtiskāk pārnes linogriezuma zīmējumā. Tā top saikne starp tekstu, mākslas darbu un interpretāciju. Haneles Zanes Putniņas jaunākā linogriezumu sērija vedina apcerēt to, kas vispār ir mākslas interpretācija un kādam mērķim tā kalpo. Ir ierasts uzdot jautājumus par mākslas darbiem apjukuma vai zinātkāres dēļ – dažreiz mēs nesaprotam kāda darba jēgu un vēlamies atrisināt neskaidrības. Šo procesu varētu nodēvēt par interpretāciju, kad mēs šķetinām darbu nozīmi, skaidrojam un velkam nedrošas paralēles. Lai saprastu autora vēstījumu, mēs pavadām ārkārtīgi daudz laika ar mākslas darbu skaidrojošajiem tekstiem, kas ir tuvāki vai tālāki no autora oriģinālās idejas. Haneles Zanes Putniņas personālizstāde “Eksponāts pēc apraksta” aplūkojama līdz 13. augustam.

Vienkārši stilīgs pasākums – tā par mēneša pēdējām ceturtdienām, kad laikmetīgās mākslas galerijas Rīgā atvērtas līdz vēlai vakarstundai, atzīst tās apmeklētāji. Tā ir iespēja iepazīt jaunos māksliniekus, vērot procesus laikmetīgajā mākslā un baudīt jaukus laika apstākļus, ejot no vienas galerijas uz citu. Par mēneša pēdējām ceturtdienām, kad mākslas galerijas atvērtas līdz vēlam vakaram, bija daudzkārt dzirdēts, maija pēdējā ceturtdienā Kultūras rondo žurnāliste Laima Slava devās šādā galeriju maršrutā: Stabu iela, Ģertrūdes un Sporta iela. Apskatīju ne tikai izstādes piecās galerijās. Vispirms dodos uz galeriju „427” Stabu ielā, tā ir no pilsētas ritma klusāka vieta ar savu šarmu. Pulkstenis tūdaļ būs seši vakarā, un esmu vienīgā apmeklētāja nelielajā izstāžu telpā, kurā skatāma Ērika Apaļā izstāde „Pastkaste Nr.12”. Tad dodos uz Ģertrūdes ielu, līdz šim nav būts galerijā „DOM”, tur pēdējās dienas skatāma Ata Izanda personālizstāde „Izkusušās zemes”. Pats mākslinieks paziņai sīki stāsta par katru izstādē eksponēto darbu. Tikmēr galerijā ik pa laikam kāds iegriežas pa vienam vai nelielās grupās. Pirms nonāku galerijā „LOOK!”, veru durvis Rīgas Fotomēneša Galerijā (Rīga Photomonth Gallery), te paredzēta sociālā psihologa Ivara Austera ekskursija izstādē. Šī gada Rīgas Fotomēneša uzmanības centrā ir mākslīgais intelekts, kas iedvesmojis projektu „Mākslīgā intelekta Latvija”. Rīgas Fotomēnesis un tā kurators Arnis Balčus dokumentē mākslīgo intelektu tā sākumstadijā, kā arī dekonstruē to, kā latvieši sevi reprezentē, tādējādi radot diskusiju par mākslīgā intelekta ietekmi uz mūsu kultūru un sabiedrību. Tepat blakus atrodas  galerija „LOOK!”, kur nupat atklāta jaunās gleznotājas Katrīnas Biksones izstāde „Paukotāja istaba”. Darbu centrā mūsdienu cilvēks, kuru raksturo bailes no intimitātes. Tad dodos garākā pārbraucienā uz laikmetīgās mākslas centru „Kim?” Sporta ielā, kur Filipa Pīlekera personālizstāde un Kriša Salmaņa personālizstāde „Rūgts”, ik pa laikam atskan spalgs troksnis, to raisa darbs „Otrais valsis”, kurā izmantots veseris, elektromotors, atskaņotājs, skanda un skaņuplate. Jāatgādina, "Rīgas pēdējās ceturtdienas" tika aizsāktas 2021.gada rudenī, lai apvienotu laikmetīgās mākslas telpas galvaspilsētā un nodrošinātu apmeklētājiem vienkāršu, pieejamu un jautru veidu, kā atklāt sev jaunas izstādes. Mūsu kolēģe Laima Slava šogad maijā devās baudīt galeriju vakaru: Nākamais galeriju vakars 29.jūnijā. Katru mēnesi galeriju dalībnieku saraksts mainās un tiek paziņots nedēļu pirms notikuma – mēneša pēdējās ceturtdienās.

Kultūra ir Tev tuvu - par apkaimju biedrību iespējām un resursiem, attīstot kultūras dzīvi Rīgā, un vasaras iecerēm saruna Kultūras rondo studijā. Stāsta biedrības „Ascendum” valdes priekšsēdētāja Antonija Skopa un Čiekurkalna attīstības biedrības vadītāja un Rīgas Apkaimju alianses valdes locekle Sandra Feldmane.

Līgo karogs, interaktīvā dārgumu siena „Laika upe”, kormūzikas klausīšanās krēsli un multimediāla instalācija „Lielākais koris pasaulē”. Kultūras rondo devies uz Mežaparku, lai iepazītos ar „Dziesmusvētku telpu”. Aptuveni mēnesis ir atlicis, līdz Rīgu pieskandinās Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku dalībnieki, bet Mežaparka lielajā estrādē svētki jau ir sākušies. Par to parūpējušies Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieki, sadarbojoties ar daudziem dažādu mākslu pārstāvjiem. Mežaparka Lielās estrādes jeb Sidraba birzs Ziemeļrietumu spārnā atklāta Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) pastāvīgo ekspozīcija "Dziesmusvētku telpa", kas veidota par godu Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku 150 gadu jubilejai. Izstāde veidota divos stāvos, kas saturiski un funkcionāli viens otru papildina. "Dziesmusvētku telpas" pirmā stāva saturu veido četri objekti - "Līgo karogs", interaktīvā dārgumu siena "Laika upe", kormūzikas klausīšanās krēsli un multimediāla instalācija "Lielākais koris pasaulē". Katrs no objektiem rada īpašu sajūtu mijiedarbei ar dziesmu un deju svētku tradīciju. Ekspozīcijas otrais stāvs atvēlēts "Dziesmusvētku telpas" izglītības programmai. Tā ir vieta, kur satikties, diskutēt un uzklausīt. Brīvpieejas grāmatu plauktā apskatāmie dziesmusvētku katalogi, novadu svētku grāmatas, izdevumi par personībām un kolektīviem dod iespēju izzināt un pētīt dziesmusvētku tradīcijas vēsturi Latvijā un pasaulē. Kultūras rondo tiekamies ar dažiem no "Dziesmusvētku telpas" veidotājiem. Iepazīstina Rakstniecības un mūzikas muzeja vadītāja Iveta Ruskule, diriģents, šajā reizē skaņu dizainers Sigvards Kļava, video mākslinieks Roberts Rubīns, arhitekts Austris Mailītis, pētnieces un mākslas ekspertes Ieva Ezeriete, Daiga Bondare, Rūta Līcīte, mākslinieks Ivars Mailītis, māksliniece Lote Vilma Vītiņa un Līgo karoga projekta komandas pārstāvji - izšuvējas Elīza Māra Kamradze-Tūtere un Māra Juška un mākslinieks Egils Kurpnieks.    

Kāpēc Kurzemē tautas tērpu mantojums ir tik bagātīgs un tautas tērpu godos nēsāja līdz pat pagājuša gadsimta sešdesmitajiem gadiem? Par ko vēsta Rucavas pūra lāde un cik daudz pakustēt varēja rucavnieces, kuras tērpušās "duj lindrukos, mārģinēs un snātenēs". Atklājam Dienvidkurzemes etnogrāfisko mantojumu ierakstu sērijā "No paaudzes paaudzē". „Rucavā interese par sava novada kultūras mantojumu aizsākās jau 19.gs. beigās, kad visā Eiropā  inteliģences vidū radās pastiprināta interese par vienkāršās  tautas materiālo un garīgo mantojumu, tai skaitā arī apģērbu. Zināmu pozitīvo stimulu šai interesei Latvijā  deva arī 1873. gadā rīkotie I vispārējie latviešu dziesmu svētki, saistībā ar kuriem liela uzmanība tika pievērsta  tautas tērpa izpētei. Iekļaujoties šai kustībā uz III dziesmu svētkiem 1888.gadā Rucavas koristes bija ieradušās  tērptas mantotos apģērbos, par ko saņēma lielu atzinību. Fenomenāli, ka arī  21. gs. sākumā šī interese par tautastērpu glabāšanu, lietošanu un darināšanu  nav mazinājusies. Daudzās Rucavas mājās un vietējā rakstura etnogrāfisko materiālu kolekcijas rūpīgi tiek glabāts iepriekšējo paaudžu  atstātais kultūrvēsturiskais mantojums.” Tā grāmatā „Rucavnieku apģērbs cauri laikiem. 19. gs - 20. gs. sākums” raksta tās autore etnogrāfe un vēsturniece Aija Jansone. Kā cauri laikiem rucavnieces saglabājušasšo dzinuli darināt un glabāt minēto mantojumu, uzzināsim sarunā ar  Rucavas  rokdarbniecēm un Kurzemes tautastērpu informācijas centra vadītāju. Bet visupirms īsais kurss dažu Dienvidkurzemes tērpu noteikšanā. Par Dienvidkurzemes tērpu rakstiem stāsta daiļamatniece Inga Tapiņa, dzimusi augusi Rucavā, nu jau ilgus gadus mīt Rīgā un brīvajā laikā gan auž, gan izšuj, gan ada. Šī gada pavasarī iznākušajā grāmatā ”Rucavas cimdu mantojums” Inga ir veidojusi pāri par 200 cimdu rakstu zīmējumu. Īstenas kurzemnieces manierē – pašerpi, sulīgi un ar humoru, Inga Tapiņa stāsta par rokdarbu darināšanu un adījumu rakstiem. Vēl mēģinām rast atbildi uz jautājumu par košajiem Dienvidkurzemes tērpiem. Savrupais ģeogrāfiskais novietojums, pašlepnums un tik sievišķīgā vēlme rotāties – tie ir faktori, kas nosaka krāsas un rakstus šī novada  tērpos – tā uzskata Liepājas muzeja Kurzemes tautastērpu informācijas centra vadītāja Vineta Solovjova. Pašā Rucavā tiekamies ar tradīciju nama „Zvanītāji” sievām, kuras te glabā senos un rada jaunus tautastērpus. Bet bez košās krāsās adītā sienas pulksteņa ciparnīcas te arī izlikti cimdi, zeķes, ņieburi, ko še dēvē par bruslaku, lindruki, gan burdaiņi ar rotātu apakšmalu, gan krjociņi, brunči ar ielocēm, plecu segas – snātenes, dižās kuskas, krāsainas mārģines. Vienvārdsakot, apģērba gabali, kurus  atbraucējam jāskata ar rucavnieku vārdnīcu rokās. Par še redzamo vietējo mantojumu stāsta Rucavas tradīciju kluba „Zvanītāji” vadītāja Sandra Aigare un rokdarbnieces, tradīciju kluba „Zvanītāji” dalībnieces Dace Liparte un Aleksandra Maksakova.  „Zilie zaļie – tie jau tie štātes lindruki bija. Visapkārt bija tresainas lentes. Kas lepni  bija, tam bija duj kārtis treses. Godos, baznīcā vilka divus lindrukus. Apakšā vilka tādu vecāku lindruku, augšā- jaunāku. Cita muļķe vilka pa trīs, bet, kas jau prātīgs cilvēks, vairāk nevilka kā divus.  Vasaras goda tērpam vilka trešoto lindruku, zilus vai zaļus brušlakus, kreklu vai  nu pērpečoto, vai krūmoto. Saktas sedza, cik tik tilpa.” Ar baudu izgaršoju kādas rucavnieces stāsta pierakstu minētajā Aijas Jansones grāmatā „Rucavnieku apģērbs cauri laikiem”. Lūkojoties uz grāmatā redzamajiem attēliem, kur skatāmas kārtu kārtas apvilktos brunčos un villainēs, un čupām saspraustās saktās sapostās rucavnieces, vaicāju „Zvanītāju” sievām, kā savulaik šādos tērpos varēja pakustēt. Mutīgās rokdarbnieces Dace Liparte un Aleksandra Maksakova un     tradīciju kopas vadītāja Sandra Aigare „apgaismo” par šīs puses etnogrāfisko mantojumu. Bet Rucavā dzimusī daiļamatniece Inga Tapiņa  pieliek punktu sarunai par tradīciju, kas nav aizmirsta un turpinās, jo tā ir  daļa no dzīves.

Par Dailes teātra "Rotkho" viesizrādēm Atēnās un Latvijas teātru sezonu, kas tuvojas noslēgumam, un arī šodien, 2. jūnijā, gaidāmo ceremoniju – Teātra dienas izcilības balvu pasniegšanu – Kultūras rondo saruna ar Teātra dienas izcilības balvas ieguvēju Juri Bartkeviču un Latvijas Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju Ojāru Rubeni.  Latvijas Teātra darbinieku savienības Teātra dienas izcilības balvas šogad saņems Dailes teātra aktieri Ieva Segliņa un Juris Bartkevičs, kā arī režisos un pedagogs Mihails Gruzdovs un  baleta māksliniece un baleta skolas pedagoģe Ludmila Vikanova. Lilitas Bērziņas balva tiks pasniegta Dailes teātra aktrisei Ievai Segliņai par profesionāli daudzveidīgu, nobriedušu un spilgtu sniegumu pēdējo sezonu laikā. Harija Liepiņa balva tiks pasniegta Dailes teātra aktierim Jurim Bartkevičam par izcilu aktiermeistarību iepriekšējo sezonu laikā un ieguldījumu skatuves mākslā kopumā. Jēkaba Dubura balvu par nozīmīgu ieguldījumu teātra pedagoģijā piešķirta nesen mūžībā aizgājušajam Latvijas Kultūras akadēmijas asociētajam profesoram, ilggadējam pedagogam un teātra režisoram Mihailam Gruzdovam. Helēnas Tangijevas-Birznieces balva tiks pasniegta Latvijas Nacionālās operas baleta māksliniecei un baleta skolas pedagoģei Ludmilai Vikanovai par mūža ieguldījumu baleta mākslā un pedagoģiskajā darbā. LTDS valde lēma šogad nepiešķirt Eduarda Smiļģa balvu, ko pasniedz par nozīmīgu, spilgtu novatorisku režiju iepriekšējo sezonu laikā vai par ieguldījumu latviešu teātra popularizēšanā Latvijā un pasaulē.

Mazdārziņos, garāžās, zem tilta – tā savas izrādes visai ģimenei piesaka Valmieras vasaras teātra festivāls, izvēloties sociāli atbildīgu tēmu. Trīs augusta dienas – varat rezervēt savai un bērnu un pusaudžu teātra pieredzei Valmierā. Studijā Bērnu un jauniešu programmas vadītājs Jānis Znotiņš un režisore Liena Šmukste.        Valmieras vasaras teātra festivāls šogad būs veltīts ģimenēm, bet īpaši - bērnu un jauniešu auditorijai, un runās par tēmu "Pieņemšana". Lai arī festivāls notiek jau astoto gadu, šogad daudz kas gaidāms pirmoreiz – astoņas pirmizrādes, iestudējums bērniem jau no 2 gadu vecuma, kā arī sadarbība ar vairākiem Latvijas teātriem, lai izrādes turpinātos arī pēc festivāla. Visas piedāvātās izrādes būs jaundarbi, ko iestudēs Liena Šmukste, Dmitrijs Petrenko, Matīss Budovskis, Edgars Kaufelds, Kristīne Brīniņa, Kersti Heinloo (Igaunija), Keity Pook (Igaunija), Endīne Bērziņa un citi teātra mākslas profesionāļi. Paralēli izrāžu programmai visu festivāla nedēļas nogali būs atvērts arī Festivāla centrs zaļajā zonā pie Kultūras centra, kur pulcēties gan izrāžu starplaikos, gan uzzināt visu ar festivālu un tā norisi saistīto informāciju. Vizuālo koncepciju un centra vides objektus šogad veido mākslinieks Andris Eglītis kopā ar saviem bērniem. Neiztrūkstoši Valmiermuižā notiks arī Bērnu un jauniešu teātra institūta apmācības jaunajiem nozares profesionāļiem, kuru laikā viņi arī praktiski strādās pie savu izrāžu idejām. Valmieras vasaras teātra festivāls norisināsies no 4. līdz 6. augustam.

Leļļu teātra direktors un režisors Mārtiņš Eihe un aktieris un režisors Edgars Kaufelds stāsta par aizvadīto sezonu un radošajiem plāniem teātrī. Nākamā sezona teātri jau saplānota. Līdzīgi kā šajā - būs izrādes dažādiem vecumiem. Runājam arī par to, kad gaidāma atgriešanās teātra īstajās mājās. No nākamās sezonas Leļļu teātri strādās ar Liena Šmukste kā režisore un viņa iestudēs darbu pašiem mazākajiem skatītājiem, tā būs izrāde tiem skatītājiem, kuriem nav pat vēl gads apritējis.  Vēl no nākamās sezonas teātrī nebūs izrādes krievu valodā.  "Tas neizslēdz iespēju, ka būs kāda bilingvāla izrāde, kurā dosim iespēju bērniem ar citādu valodu mācīties latviešu valodu saskarsmē ar mākslu. Nekur nav izslēgts, ka mums būs izrāde angļu valodā vai kādā citā svešvalodā. Jautājums vairāk ir par to, ka mēs konceptuāli ejam izglītošanas virzienā, kurā latviešu valoda, kurā mēs mācāmies un apgūstam," stāsta Mārtiņš Eihe. Runājot par teātra ēkas renovāciju, Mārtiņš Eihe atklāj, ka jau no oktobra teātris varēs atgriezties savā mājā Kr.Barona ielā ar izrādēm. Vēl nav skaidrs, ka visās zālēs uzreiz. Kopā pēc remonta teātrī būs trīs izrāžu telpas. Edgars Kaufelds atklāj, ka ļoti gaida atgriešanos teātra ēkā, jo remonts "ir milzīgs jūklis un trakums". 

Oriģināldramaturģija un sarunas – divas svarīgas sastāvdaļas jūnija sākumā gaidāmajam Teātra festivālam Nr.2. Festivāls otro gadu top sadarbojoties „Dirty Deal Teatro” un Ģertrūdes ielas teātrim, kā arī Latvijas Leļļu un Nacionālajam teātrim. Festivāla programmā iekļautas astoņas izrādes, kas balstītas oriģināldramaturģijā un runā par sociāli politiskiem un dziļi personiskiem jautājumiem. Pēc izrādes skatītāji aicināti piedalīties sarunā par redzēto. Pērn festivāls notika Ventspilī, šogad Rīgā un Liepājā. Iepazīstināšana ar gaidāmo Teātra festivālu notiek Smiļģa dārzā, jo tepat mājo viens no festivāla rīkotājiem „Dirty Deal Teatro”, ieradušies arī pārējie festivāla rīkotāji – pārstāvji no Ģertrūdes ielas teātra, no Latvijas Leļļu un no Nacionālā teātra. Vispirms Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova par to, kas šogad veido festivāla programmu. Sarunas ar skatītājiem būs pēc katras festivāla izrādes, kā arī tiks rīkotas Teātra profesionāļu sarunas. Latvijas Leļļu teātra vadītājs Mārtiņš Eihe ieskicē sarunu virzienu, kā arī analizē, kāpēc svarīgas sarunas ar skatītāju. Festivāla programmā iekļauta Sofijas Meļņikovas „Drama Queen” (Dirty Deal Teatro), arī  Valtera Sīļa  „Mammu!”, tad Ģertrūdes ielas teātris festivāla programmai piedāvā Ingas Gailes koncertizrādi „Āda” un „Vientuļās planētas sala” kopā ar producentu kompāniju  „KatlZ”. Vēl  programmā Liepājas teātrī tapušie Rasas Bugavičutes-Pēces „Dziesmu svētki”. Savukārt  Nacionālais teātris festivālā piedalās ar Artūra Dīča lugas „Ričards.   Nekā personīga” iestudējumu. Bet Leļļu teātres piedāvās Rūtas Dišleres „Bez morāles. Ar lellēm” un Ances Muižnieces „Vaļa dziesma”. Pagājušā gada festivāla pieredze apliecinājusi, cik svarīga ir sadarbošanās un vēlme satikties, būt kopā – sākot ar festivāla organizētājiem, kuriem pievienojas iesaistītie mākslinieki un festivāla izrāžu apmeklētāji.

Iznākusi kino pētnieces Ingas Pērkones jaunā grāmata "Afekti un atmiņas. Par sajūtām un Latvijas kino". Kultūras rondo tiekamies ar Ingu Pērkoni. "Pieredzot arvien bagātīgāku pašmāju kino devumu, kad aug gan filmu kvalitāte un kvantitāte, gan skatītāju skaits, ir likumsakarīgi šajā procesā iesaistīt arī zinātnisku refleksiju par latviešu kino. Tāpēc izdevniecība "Neputns" izdod kino zinātnieces Ingas Pērkones monogrāfiju "Afekti un atmiņas. Par sajūtām un Latvijas kino"," norādīja izdevēji. "Lai arī grāmata pretendē uz zinātniskas monogrāfijas statusu un tās idejiskais materiāls sakņojas pēdējo desmitgažu Rietumeiropas un ASV kino zinātnes un filozofijas pētījumos afektu teorijas laukā, šī grāmata stilistiski spēj uzrunāt arī plašāku interešu loku, aicinot iedziļināties veidos, kā kino skatītājā rada afektus jeb dažāda spektra emocijas un pārdzīvojumus." Grāmatu izdevis apgāds "Neputns". Grāmatas literārā redaktore ir Cilda Redliha, dizaina autore Estere Betija Grāvere.

Aizvadītajā nedēļā Rīgā viesojās Ukrainas grāmatu mākslinieki Romana Romanišina un Andrijs Lesivs. Abi ir grāmatu autori, dizaineri un ilustratori, Ukrainas PEN biedri. Kopīgi dibinājuši mākslas studiju „Agrafka”. Mākslinieku dueta grāmatas tulkotas un izdotas vairāk kā 30 valodās, tai skaitā latviešu valodā. Par saviem darbiem saņēmuši daudzus starptautiskus apbalvojumus. Viņu viesošanos Rīgā organizēja izdevniecība „Liels un mazs” sadarbībā ar Latvijas Grāmatizdevēju asociāciju un programmas „Radošā Eiropa” līdzfinansētu sadarbības projektu „Aldus Up” . Ir silta, saulaina diena, saruna ar māksliniekiem notiek Mākslas akadēmijas dārzā, kad esam iepazinušies un esmu uzzinājusi, ka ielūgumu viesoties saņēmuši no izdevniecības „Liels un mazs”. Romana Romanišina un Andrijs Lesivs ir grāmatu autori, dizaineri un ilustratori. Abi dzīvo un strādā Ļvivā. Pēc Ļvivas Nacionālās mākslas akadēmijas absolvēšanas kopā nodibinājuši mākslas studiju „Agrafka”. Saruna aizvirzās arī par karu, kā iespējams strādāt, iespiest grāmatas kara apstākļos. Šobrīd mākslinieki strādā pie ilustrācijām mūsdienu ukraiņu autora Jurija Andruhoviča romānam „Maskaviāde”, kas sarakstīts 1993.gadā. Tas ir izdomāts stāsts par dzīvi Maskavā PSRS sabrukuma laikā. Galvenais varonis sāk dīvaino un biedējošo ceļojumu pa pilsētas ielām, dodas lejā uz metro, tad arvien dziļāk līdz kanāliem un kanalizācijas sistēmai un parādās Kremļa bunkurā. Ilustrācijas ir radītas, iedvesmojoties no Botičelli ilustrācijas „Inferno” Dantes poēmai „Dievišķā komēdija”. Kopā ar romāna autoru mākslinieki Romana un Andrijs pēta dažādus imperiālistiskās un autokrātiskās elles slāņus. Mēs atvadāmies un mākslinieki dodas gatavoties sarunai ar studentiem Mākslas akadēmijā, kurā iepazīstinās ar savu darbu tapšanu. Tā kā šo ukraiņu mākslinieku viesošanos Rīgā organizē izdevniecība „Liels un mazs”, kas līdz šim izdevusi četras Romanas Romanišinas un Andrija Lesiva grāmatas, „Liels un mazs” direktorei Alīsei Nīgalei jautāju, kā aizsākusies sadarbība ar abiem ukraiņu māksliniekiem. Grāmata „Karš, kurš pārdeva Rondo” mākslas tēlos atspoguļo gan kara absolūto ļaunumu, gan humānās vērtības un ir veltījums mieram. Arī turpmāk „Liels un mazs” iecerējis izdot „Agrafka” mājas veidotās grāmatas. „Mēs atbalstīsim Ukrainas valsti, cilvēkus un mūsu kolēģus – rakstniekus, māksliniekus un izdevējus – līdz uzvarai”, rīkojot vizīti Latvijā, piebilst „Liels un mazs” direktore. Tikmēr esmu saņēmusi ziņu no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra, ka septembrī Latvijā viesosies ukraiņu autore Oksana Zabužko, jo klajā tiks laista viņas jaunākā grāmata „Visgarākais ceļojums” latviešu valodā.

Noslēdzies Kannu kinofestivāls. Kā dalību festivāla kino industrijas notikumos, programmās un filmu tirgū komentē Latvijas kinoprofesionāļi? Studijā Nacionālā kinocentra vadītāja Dita Rietuma; kinokritiķe un RigaIFF pārstāve Dārta Ceriņa un Studijas "Lokomatīve" producents Dominiks Jarmakovičs, kurš vienīgais no Baltijas valstīm piedalījās kinoproducentu platformā Kannās. Šāgada Kannu kinofestivāls nozīmīgs Latvijas filmu restauratoriem – jau otro reizi oficiālajā festivāla programmā "Cannes Classics" iekļauta filma, kuras restaurāciju veikuši latviešu speciālisti. 2018. gadā Kannās izrādīja leģendārās Rolanda Kalniņa filmas "Četri balti krekli" (1967) restaurēto versiju, savukārt šogad festivāla izlasē iekļauta 1965. gada armēņu filma "Sveiki, tas esmu es". Abu filmu restaurācija veikta "Studijā Lokomotīve". Kannu kinofestivāla noslēguma ceremonijā sestdien, 27. maijā, ar Zelta palmas zaru, festivāla augstāko balvu, tika godalgota franču režisores Žistinas Trjē filma "Anatomie d'une chute" (starptautiskajā tirgū "Anatomy of a Fall"; "Kritiena anatomija"). Filma, kurā galveno lomu atveido vācu aktrise Sandra Hillere, stāsta par rakstnieci, kas cenšas pierādīt, ka nav vainojama sava vīra nāvē.

Piektdien, 26. maijā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pasniegšanas ceremonijā Purvīša balvu 2023 saņēma māksliniece Ance Eikena. Tiekamies ar mākslinieci Anci Eikenu un un mākslas zinātnieci Astrīdu Roguli, kura ir LNMM Laikmetīgās mākslas krājuma glabātāja  un strādāja starptautiskajā  žūrijā, Kultūras rondo studijā. Ance Eikena balvu saņēma par personālizstādi "Dievs Tēvs Debesīs", kas bija skatāma mākslas telpā "Brīvība". Ierakstā uzklausām tekstilmākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri, kurai pasniegta balva par mūža ieguldījumu mākslā. Uz Purvīša balvu 2023 pretendēja seši mākslinieki un mākslinieku apvienības: Evelīna Deičmane ar personālizstādi "Dejorgāns / Tanzorgan", Ance Eikena ar personālizstādi "Dievs Tēvs Debesīs", Kristaps Epners ar darbs "Maslova", Daiga Grantiņa ar personālizstādi "Lauka telpa", Darja Meļņikova ar personālizstādi "The Anticipation" un Evita Vasiļjeva un Kaspars Groševs ar izstādi "Zilā līča māja". Līdz ar apbalvojumu Purvīša balvas 2023 laureāts iegūst naudas balvu 28 500 eiro apmērā (pirms nodokļu nomaksas). Savukārt lēmumu par to, kuram māksliniekam piešķirt mūža ieguldījuma balvu (ar finansiālo apjomu 10 000 eiro, neieskaitot nodokļus), pieņem Purvīša balvas organizācijas komiteja.

XXVII Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos piedalīsies 457 kori, 46 no tiem – no diasporas. Bet viens no koriem ir īpašs, tas stāv ar vienu kāju Latvijā un otru – ārpus Latvijas. Viņi paši smejoties sevi sauc par integrācijas komandu, jo tai pievienojas latvieši no visas zemeslodes, kas pārcēlušies uz dzīvi vecāku dzimtenē vai arī ieradušies šeit uz kādu laiku. „Mārtiņkori” Minsterē vēl laikā, kad Latvija bija okupēta, dibināja skolotājs Mārtiņš Zandbergs. Viņu pazīstam arī kā latviešu dziesmu apkopotāju "Mārtiņa dziesmu grāmatā". Ar Zandbergu, kura balss joprojām skan "Mārtiņkorī", protams, tagad runājam Latvijā. Šajā korī dziedāja pavārs Mārtiņš Rītiņš, un īpašas saites kori vieno ar vēl viena Mārtiņa – Mārtiņa Brauna – mūziku. "Mārtiņkorī" dzied arī ārzemju latviešu leģendārā diriģenta Andreja Jansona meita Zinta. Bet viņas brālis Mārcis, ko izdevās sazvanīt Detroitā, uz Dziesmu svētkiem brauks ar Mičiganas latviešu kori. Par "Mārtiņkori" un tā saknēm pasaulē, stāstu veidojusi Ieva Puķe, arī viņa pati dzied šajā korī. Raiņa poēmas „Daugava” četras daļas, kuras nošu partitūrai pēdējās korekcijas komponists Mārtiņš Brauns veica tikai divus mēnešus pirms savas nāves, nesenajā koru skatē diriģentei Kristiānai Krievai kļuva par vienu no emocionālākajiem momentiem nepilnu desmit gadu sadarbībā ar „Mārtiņkori”, ko viņa uzsāka pavisam jauna.  Viņa stāsta: „Tieši pirms Covid mums bija plānots kopā ar kori „Norise” nodziedāt visu ciklu, mēs to ļoti cītīgi apguvām. Covid šo koncertu norāva, un mēs bijām ļoti priecīgi šīs dažas daļas nodziedāt skatē. Tad es sapratu, ka šim korim šī cikla dažas dažas daļas ar zemtekstiem, kas tur ir iekšā, ir kā naglai uz galvas.” Lielākā daļa „Mārtiņkora” koristu piedzimuši un uzauguši citās valstīs un pat citos kontinentos - ASV, Kanādā, Anglijā, Austrālijā, bet tagad sapulcējušies, lai dziedātu kopā Latvijā.  Kora pirmsākumi meklējami Minsteres latviešu ģimnāzijā Vācijā, to 1979.gadā dibināja matemātikas skolotājs, muzikāli apdāvinātais Mārtiņš Zandbergs. Lai parunātu par kora vēsturi, jādodas ciemos pie Laimas un Ulda Dimiševskiem. Klusā Pārdaugavas ieliņā ir maza mājiņa, kurā mīt meitene no Kanādas un puisis no Latvijas, viņi arī satikās Vācijā, Minsterē, bet tagad dzīvo Latvijā un dzied „Mārtiņkorī”. Laima Dimiševska, skolotāja Latvijas Starptautiskajā skolā, ir „Mārtiņkora” prezidente, dzied otrajos altos, bet viņas vīrs, muzeja „Latviešiem pasaulē” direktors – tenoros.  Minsterē Uldis dziedājis Mārtiņa vadītajā Minsteres jauktajā korī. Laima un Uldis pēc satikšanās Minsterē kādu laiku dzīvoja Kanādā. Pēc atgriešanās Latvijā uz „Mārtiņkorī” pirmā devusies Laima. Vācijas vēstnieka rezidencē Mežaparkā 17.maijā skanēja dziesma „Dziedātāju māsu devu”, kas ir „Mārtiņkora” moto. Kora dibinātāju Mārtiņu Zandbergu, tagad – ierindas dziedātāju šajā korī – sastopām pasākumā, kur, piedaloties premjerministram Krišjānim Kariņam, pieminēja 25 gadus kopš Minsteres latviešu ģimnāzijas pēdējā izlaiduma. Zandbergs uz Latviju devās 1997.gadā. Brīnišķīgs liktenis vienam emigrācijas korim – pārcelties uz Latviju kopā ar daudziem dziedātājiem! „Jā, tas ir vienīgais koris, kurus es zinu tādu. Bet tas arī bija visjaunākais koris trimdā,” stāsta Zandbergs. „Man visi soprāni bija 18 gadus veci, citiem bija piecdesmitgadīgi. Minsteres jauktais koris bija labs. Jaunas balsis, un tie jaunie cilvēki pēc 10 gadiem pārcēlās uz Latviju. Tagad uzskatām, ka esam faktiski vietējais koris, skatēs arī piedalāmies. Esam iekšā Latvijas koru ritmā. 2000.gadā atsākām šeit Latvijā. Ārzemēs vairs nav tā, ka kori plaukst. Minsterē tagad arī ir dziedātāju grupa sanākusi, kas gribēs piedalīties Dziesmu svētkos. Lielos centros – Londonā, Čikāgā, Ņujorkā vēl kori pastāv. Tagad vairs nav trimda, bet diaspora, koru tradīcija ir veca.” „Mārtiņkorī” dzied arī pagājušogad mūžībā aizgājušā izcilā atzītā ārzemju latviešu koru komponista un diriģenta Andreja Jansona meita Zinta, bet viņas brālis Mārcis – Mičiganas latviešu korī  Amerikā. Kalamazū. Tas ir viens no 46 diasporas koriem, kas piedalīsies šajos Dziesmusvētkos. 

Nākamie pieci gadi Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" uzticēti Latvijas Radio 3 “Klasika” programmas vadītājam, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra redaktoram, žurnāla "Mūzikas Saule" galvenajam redaktoram Orestam Silabriedim. Kultūras rondo tiekamies ar "Lielā dzintara" māksliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi. Runājot par dažādajiem pienākumiem, kas līdz šim saistīja Orestu, viņš atklāj, ka vispirms atteiksies no gadījuma darbiem. "Man liekas, nav neviena cilvēka, kas īsti saprastu, kas īsti Silabriedis ir un ko viņš kurā vietā dara. Es pats pagaidām saprotu un esmu definējis sev, ka notiks attiekšanās no gadījuma darbiem, kādi netrūkst ik pa brīdim. Es vienkārši būšu beidzot iemācījies pateikt nē sīkākām lietām un lielās līnijās turēties pie "Lielā dzintara"," stāsta Orests Silabriedis. "Es noteikti palieku Latvijas Radio 3 "Klasika", un žurnāls "Mūzikas Saule" arī turpinās iznākt četras reizes gadā."   Jaunā mākslinieciskā vadītāja kompetencē būs nākamajos piecos gados izstrādāt Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" māksliniecisko vīziju un pasākumu plānu, nodrošinot tā izpildi un uzraudzību. "Jāsāk ar to, ka "Lielajā dzintarā" nekāda revolūcija, nekādas lielas redzamas izmaiņas nebija nepieciešamās, jo "Lielais dzintars" diezgan labi apzinās, kas viņš ir, kam viņš ir domāts un ko viņš dara. Iepriekšējā mākslinieciskā vadība, Baiba Bartkeviča, kā daudzpusīgs, šarmants cilvēks mācēja paskatīties vienā, otrā, trešā virzienā un dot liepājniekiem daudz ko vērtīgu no visa kā," turpina Orests Silabriedis. "Ja jautā, kas vairāk manā interešu lokā, protams, mēs skatāmies uz 2025. gadu, kad Liepājai būs 400 un "Lielais dzintars" svinēs savu desmito jubileju. Mēs skatāmies uz 2027. gadu, kad Liepāja būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, bet laiku līdz tam ļoti patiktos aizpildīt ar ciešāku Liepājas izpēti."

Tas ir sāpīgs cilvēkstāsts – tā uzsver režisore Laura Groza, kura Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī pēc Sandras Kalnietes grāmatas motīviem iestudējusi izrādi „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Dramatizējumu veicis Arturs Dīcis, bet krievu valodā tulkojusi Lina Ovčiņņikova. Uz skatuves ir tikai pieci aktieri, izrāde latviešu un krievu valodā, ar titriem abās valodās. Uz skatuves ir tikai pieci aktieri. „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” ir patiess stāsts, ko grāmatā apraksta Sandra Kalniete, atklājot savas mātes Ligitas un vecmammas Emīlijas izsūtījumā piedzīvoto un izjusto. Arī izrāde ietver vienu no baisākajiem totalitārā režīma noziegumiem – 1941. un 1949.gada izsūtīšanas no toreizējās Padomju Latvijas uz Sibīriju. Aukstums, bads un slimības, to visu piedzīvo abas stāsta varones. Pirms pirmizrādes tiekoties  ar žurnālistiem, radošā komanda atklāja nianses un ideju, kāpēc darbs tapis Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī. Teātra direktore Dana Bjorka pamato izvēli iestudēt „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” un arī piebilst, ka turpmāk teātris reizi sezonā vai biežāk ar iestudējumu starpniecību runās par sabiedrībā aktuālām, arī par politiski aktuālām tēmām. Režisore Laura Groza apstiprina, ka tā bija Danas Bjorkas ideja iestudēt Sandras Kalnietes darbu teātrī, savukārt režisore izvēlējās savu radošo komandu, māksliniekus un mūziķus, ar kuriem sadarbojusies iepriekš. Izrādei veltīta instalācija teātra skatlogu galerijā. Tā ir Lauras Grozas ideja, instalācija kā trīsdimensionāls izrādes plakāts. Instalāciju „Attīrīšanās” veidojuši izrādes scenogrāfi un kostīmu mākslinieki Mareunrol’s. Izrādes centrā ir Ligita, kuru atveido aktrise Inga Misāne-Grasberga. Veronika Plotņikova atveido Emīliju, un arī aktrisei ir savs personisks stāsts saistīts ar izsūtīšanu. Izrādē vēl piedalās aktieri Olga Ņikuļina, Rodions Kuzmins un Ivans Streļcovs. Izrādes oriģinālmūzikas autori ir Rūdolfs Dankfelds un Miķelis Putniņš, videomākslinieks – 8.  

Pirmo legālo grafiti sienu atklās Rīgā radošajā kvartālā "Provodņiks". Kultūras rondo par grafiti zīmēšanas konkursu "Brīvs" un  ielu mākslas pasākumu sēriju "ROW" (Rīgas atvērtā siena) saruna ar mākslinieku Daini Rudeni un "Provodņika" radošo direktori Lauru Upenieci.  28. maijā radošajā kvartālā "Provodņiks" norisināsies pirmais pasākums no divu dienu ielu mākslas pasākumu sērijas „ROW”. notiks zīmēšanas konkursa “Brīvs” dalībnieku kolektīva “Atvērtās sienas” apgleznošana. 28. maijā no plkst. 9.30 līdz 16.30 zīmējumu konkursa 18 labāko skiču autori uz “Atvērtās sienas” realizēs lielformāta kompozīciju par tēmu “Brīvs”. Savukārt no plkst.12.00 līdz 13.00 pasākuma apmeklētāji varēs doties ekskursijā gida vadībā pa radošo kvartālu “Provodņiks”, kas reiz bija vērienīga gumijas izstrādājumu rūpnīca.

25. maija vakarā VEF Kultūras pilī grupas "Remix" instrumentālā mūzika ieskanēsies jaunās skaņās – to Latvijas Radio bigbendam aranžējis pianists Viktors Ritovs. Par gaidāmo koncertu stāsta ģitārists, grupas "Remix" mūziķis Aivars Hermanis un Latvijas Radio bigbenda vadītājs Kārlis Vanags. Koncertā piedalīsies komponists, taustiņinstrumentālists Uldis Marhilēvičs, ģitārists un komponists Aivars Hermanis un Latvijas Radio bigbends. Koncertprogramma būs atskats uz grupas instrumentālo mūziku no 1980.gados izdotajām skaņuplatēm "Uz veselību!", "Naktsmājas" un "Vēstules".  

24. maijs ir režisora, dramaturga, aktiera, teorētiķa, publicista un tulkotāja, fantasta, romantiķa un dēkaiņa Pētera Pētersona dzimšanas diena. Šogad atminamies izcilo personību, kura Dzejas izrāde un iestudējums "Spēlē, Spēlmani!" ir ierakstīta Latvijas Kultūras kanonā, simtgadē. Kultūras rondo tiekamies ar trim cilvēkiem, kam ir daudz ko teikt par Pēteri Pētersonu. Sarunājas režisors Gatis Šmits, E.Smiļģa Teātra muzeja direktors Jānis Siliņš un Pētera Pētersona meita Karina Pētersone. "Meteors - Pētersons," tā Pēteris Pētersonu raksturo Jānis Siliņš. "Man nesen prasīja, ja būtu jāveido viņam piemineklis, es teicu, ka tā konkrēti nekā. Jābūt kaut kādai atmosfērai, kaut kādam pilnīgi citam. Tā bija tik neordināra personība, kas nebija prognozējams. Vismaz man."  "Manuprāt tieši tādam inteliģentam cilvēkam ir jābūt, kas var jebkurā brīdī pateikt, ko domā, atrast kādu oriģinālu redzesleņķi sarunai un vienmēr stāvēt uz savām kājām un stāvēt nedaudz savrupi," atzīst Gatis Šmits. "Man ar Pētersonu asociējas, ka viņš ir personība, bet arī īpatnis, kultūras nesējs, vecās, klasiskās kultūras pārstāvis, kas padomju laikā izskatījās savdabīgi. Ne tik daudz viņa paša personības dēļ, bet tās lomas, ko viņš spēlēja, nesot sev līdzi šo klasisko audzināšanu, izglītību un zelta laikmeta kultūru." "Objektīvi vērtējot, viņš bija cilvēks ar milzīgu erudīciju, bagātu mantojumu, ar ironisku piesitienu. Ļoti ironisks, ar to viņš mēģināja tikt cauri dažādām sarežģītām situācijām. Ļoti ekspresīvs," papildina Karina Pētersone. "Bet man ir jāsaka, ka viņā bija arī šķautnes, ko cilvēki varēja arī nepazīt un nezināt. Viņš bija ārkārtīgi gādīgs ģimenes cilvēks. (..) Viņš ļoti rūpējās par visiem ģimenē, ļoti lepojās ar saviem bērniem, bija ar romantisku stīgu. Attiecībās ar Noru [sievu] jūtīgs un mīlošs. Labs dārznieks, prata iekārtot vidi ap sevi, nevairījās no praktiskiem darbiem, manā istabā visas mēbeles bija viņa roku gatavotas, no plaukta līdz skapim un rakstāmgaldam. Tas, kā viņš pielāgoja man slēpes braukšanai, tas ir cits stāsts. Nevienam bērnam nenovēlu tādas mokas... Kā ar motorzāģi rīkojās... Visu viņš režisēja, dzīve ar režisoru." Pirms pieciem gadiem bija "Runča festivāls", tā teica Karina Pētersone. Tagad Pētera Pētersona simtgadē jubilejas notikumiem dots kopīgs nosaukums "Tikai Pētersons". Ir notikumi tagad, maijā, un būs rudenī. Nosaukums droši vien, atceroties Pētera Pētersona lugu "Tikai muzikants".   Vairāk par to, kāpēc Pēteris Pētersons ir Runcis un par ģimeni var klausīties raidījumā Dzimtas saknes.

Ir sācies ceturtais Osokina Brīvibas festivāls Ukrainai. Pianists Andrejs Osokins turpina pulcināt mūziķus lai vāktu ziedojumus Ukrainas karavīriem, arī palīdzībai mājdzīvniekiem, kuri palikuši bez barības, un citiem Ukrainas mērķiem. Par festivālu Kultūras rondo stāsta viens no tā organizatoriem - pianists Andrejs Osokins. Festivāla laikā no līdzšinējo pasākumu biļešu ieņēmumiem un ziedojumiem savākti jau vairāk nekā 11 000 eiro Ukrainas atbalstam. Festivālu turpinās divas jaunas koncertprogrammas – Andreja Osokina un Festivāla stīgu kvarteta koncerts 27. maijā kultūrtelpā “Ola Foundation” un Gundara Āboliņa un Andreja Osokina koncerts “Sajūtu spēles” 28. maijā Melngalvju namā. Jūnija sākumā Anglikāņu baznīcā izskanēs divas neparastas programmas – 1. jūnijā notiks koncerts “Cilvēki, kaķi un mūzika”, savukārt 2. jūnijā – “Avangarda nakts koncerts”. 4. jūnijā “Amoralle Level-Up” dzirdēsim Katrīnu Gupalo, bet Noslēguma koncerts šogad būs 10. jūnijā Rīgas Vāgnera namā. Tajā piedalīsies aktrises Dita Lūriņa un Larisa Semirozumenko, stīgu ansamblis “Kremerata Lettonica” un Andrejs Osokins. Pirms koncerta Vāgnera namā notiks ukraiņu mākslinieces Darjas Kalašņikovas performance “Cik ilgi tas var turpināties?”, kā arī Ukrainas karam veltīta izstāde. 11. jūnijā kultūrtelpā “Ola Foundation” notiks festivāla epilogs – Georgija Osokina solokoncerts. Visi festivāla laikā gūtie biļešu ieņēmumi tiks novirzīti Ukrainai – humanitārai, medicīnas, aizsardzības un mājdzīvnieku palīdzībai. Ziedot šiem mērķiem var arī portālā Ziedot.lv īpaši izveidotā ziedojumu akcijā “Osokina Brīvības festivāls – Ukrainas cilvēkiem”.

"Kā es jūtos pēdējā laikā" – izstāde, kurā par psihiskās veselības tēmu domā laikmetīgās mākslas autori un kuru šonedēļ atklās Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Kultūras rondo studijā – māksliniece Anna Salmane, izstādes kuratore Laura Brokāne un stratēģiskās komunikācijas speciāliste Marta Krivade. Kā tu jūties? Vienkāršs un tajā pašā laikā sarežģīts jautājums. Covid laiks un karš mentālās veselības un labbūtības jautājumus ir akcentējis sevišķi asi. Vakar, 22. maijā, Muzeju gada balvu saņēma Eduarda Veidenbauma muzeja "Kalāči" ekspozīcija "Vairāk gaismas, akcentējot jauniešu labbūtību. Arī labdarības maratonam "Dod pieci", domājot par šī gada tēmu, viens no tematiem varētu būs mentālā veselība. Bet Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā atklāj izstādi "Kā es jūtos pēdējā laikā?". Ko un kā par psihiskās veselības tēmām domā mūsdienu mākslinieki? Ģeopolitiskā spriedze, klimata trauksme, pandēmijas radītā nošķirtība un pastiprinātā tehnoloģiju lietošana atstājusi ietekmi uz sabiedrības psihisko veselību. Kopš pandēmijas laika šī tēma publiskajā telpā kļuvusi arvien aktuālāka, taču joprojām valda arī daudz aizspriedumu, aizdomu un nosodījuma. Lai veicinātu sabiedrības izpratni un mazinātu aizspriedumus par šo tēmu, izstāde pievēršas dažādiem psihiskās veselības skatpunktiem – personīgai cīņai ar depresiju, pārdzīvojumam, pieredzot tuvinieka zaudējumu, pašpalīdzības tehnikām un profilaksei, kā arī stereotipu atsegšanai.  Ņemot vērā trauslo un sazaroto tēmu, laikmetīgās mākslas izstāde "Kā es jūtos pēdējā laikā" un tās pavadošā programma piedāvās drošu satikšanās vietu muzejā, kur atpazīt un dalīties ar sarežģītām psiholoģiskām pieredzēm  gan māksliniekiem, gan skatītājiem. Izstādē piedalās mākslinieki Anda Lāce, Līga Spunde, Reinis Hofmanis, Anna Salmane, Andris Kaļiņins, Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo, Rasa Jansone, Ieva Vīksne, Zane Tuča, Sanita Tauriņa un Ernests Vilsons. Izstāde būs apskatāma līdz 31. augustam. Saruna par izstādi arī raidījumā Augstāk par zemi.  

Dabas un cilvēka attiecības skatuves mākslas notikumā turpina risināt režisore Krista Burāne. Šoreiz  „Dirty Deal Teatro” top muzikāla īpašvietas izrāde „Visi putni skaisti dzied” – stāsts par piecām putnu sugām, kuru populācijā strauji samazinās. Izrāde vasarā tiks spēlēta dažādās Latvijas vietās. Tā būs daļēji pastaigas izrāde, dažās ainās skatītājiem jākļūst par scenogrāfijas daļu, taču galvenais būs dziedāšana. Pirmizrāde – 27. maijā Rēzeknē. Ir darbdienas pievakare, Dzegužkalnā  izrādes režisore un dramaturģe Krista Burāne dod norādījumus dalībniekiem, un es kļūstu par skatītāju, tas nozīmē ne tikai sēdēt estrādes skatītāju vietās, bet arī doties līdzi grupai izrādes dalībnieku, vispirms eju līdzi Artūra Čukura vadītai koristu grupai. Dzegužkalna paugurainajā reljefā izklaidus vēl citi putni ar saviem koristiem, un izrādes laikā arī ar citiem skatītājiem. Mēģinājuma starplaikā gribu izzināt izrādes ieceri, ko atklāj Krista Burāne. Krista Burāne daudz pētījusi un izzinājusi putnus pati, tomēr neiztikt bez dažādu jomu profesionāļiem. Izrādei „Visi putni skaisti dzied” mūziku komponējis Jēkabs Nīmanis, skaidroju, kas, galvenokārt, saistīsies  pašam ar šo darbu.Jēkabs arī iepriekš sadarbojies ar Kristu Burāni. Muzikālās izrādes dziesmas nošu izdevumā noteikti varētu interesēt korus, jo arī izrādē skan daudzbalsīgs „Visu putnu koris”, ko diriģē Patriks Kārlis Stepe. Izrādes garums plānots ap divām stundām, horeogrāfe ir Kristīne Brīniņa, savukārt vizuālo tēlu, apvienojot dažādu tautu tradīcijas, risinājusi māksliniece Pamela Butāne: Iestudējumā putnus atveido aktieri Artūrs Čukurs, Elīza Dombrovska, Rūta Holendere, Anna Klišāne un Armands Siliņš, kā arī daudzbalsīgs „Visu putnu koris”, kurā dzied jauni cilvēki no Rīgas koriem, un viņiem pievienosies koristi no izrādes notikumu vietām. Vēl ieklausīsimies mežirbē, ko izrādē iemieso Anna Klišāne kopā ar koristu grupu. Pirmās divas izrādes „Visi putni skaisti dzied”  27. un 28.maijā notiks  Rēzeknē, sāksies pie Latgales vēstniecības "Gors", turpināsies estrādē un dabas vietās. Vēl šovasar izrādes plānotas - Viļakā, Daugavpilī, Liepājā un Rīgā.

Vēsturiskā spēlfilma „Zeme, kas dzied” uzņemta. Par iekāpšanu laika mašīnā un vēsturiskajiem personāžiem, kas veicināja Dziesmu svētku tradīcijas veidošanos, Kultūras rondo saruna ar režisoru Māri Martinsonu un scenārija autoru Daini Īvānu, kuram top grāmata pēc filmas scenārija.   Kā tapa Pirmie latviešu dziedāšanas svētki? Kā pirms 150 gadiem tas varēja notikt, kā pirmoreiz skanēja Latvju lūgsna? Kā sievietes sāka piedalīties Dziesmu svētkos un kāda loma filmā „Zeme, kas dzied” ir operdziedātājai Marinai Rebekai? Raidījumā stāsts par filmas „Zeme, kas dzied” tapšanu un par filmas turpinājumu – izstādi un grāmatu. Un par to, kur tolaik mēģināja dziesmas koristi no visas Latvijas, par Rīgas dzelzceļa nozīmi un dziesmu „Rīga dimd”.  Rīgas stacijā būs izstāde, novembrī – filma, vēlāk – grāmata. "Pēdējā filmēšanas dienā man bija sajūta, ka tas ir piepildījies. Drusku trīcēja rokas un pārņēma sajūta, vērojot Dziesmu svētku atklāšanas ceremoniju, ka esam izveidojuši filmu un veidojam arī tālāk stāstu par latviešu tautas piedzimšanu, jo pirms tam latviešu tautas nebija. Latviešu tautai šī dzimšanas diena ir precīzi iezīmēta 1873. gada 26. līdz 29. jūnijs, pēc jaunā stila tas ir jūlijs," vērtē Dainis Īvāns. "Neparastais darbā pie filmas un ar aktieriem, ka man vajadzēja katru reizi atgādināt pirms filmēšanas cilvēkiem, ka dziedāšana un dziedāšanas svētki tikai vēl būs. Tā lielā kopības sajūta, kas mums ir šobrīd, tikai vēl veidojas. Cilvēki, kas strādāja pie šo svētku veidošanas, nevienu brīdi nedomāja - uztaisām kaut ko tādu, kas būs pēc 150 gadiem, pēc 300 gadiem. Viņi caur šo savu darbošanos, svētku veidošanu kaut kādā unikālā veidā iemiesoja tā brīža katra latvieša sajūtu un to kopējo sajūtu, līdz kurai visi bija nonākuši," atzīst Māris Martinsons.

Arī steļļu klaboņa var būt savdabīga melodija, skaņas kods un saprašanās zīme dažādu gadagājumu audējām. Šī amata prasme kā pavediens satur kopā vairākas audēju paaudzes. Dziesmu Svētku laikā Tautas lietišķās mākslas izstādē „Mēs” vienkopus būs aplūkojami  rokdarbnieku, pinēju, rotkaļu, kokgriezēju un keramiķu darbi. Arī audēju darinājumi. Ierakstu sērijā „No paaudzes paaudzē” tiekamies ar audējām Ērgļos un Ogrē. „Pati  aušana jau ir vienkārša, tā ir kā meditācija,” saka viena no rokdarbniecēm, cita atkal bilst, ka aušana ir gan matemātika, gan joga, gan  krāsu prieks. Kas ir tas dzinulis, kas liek pētīt un pašai zīmēt musturu, piņķerēties ap riekumiem, šķietiem un velkiem, lai diegus sagatavotu aušanai?  Un cik spēcīgs ir rokdarbnieču gēns, kas tiek nodots mantojumā pēctečiem? To atklāj māte un meita – Inese un Ilze Mailītes Ērgļos, Cēsu aušanas pulciņa vadītāja Gita Krīgere un viņas meita Santa Grīnberga – aušanas studijas vadītāja Ogrē. Rokdarbu prasmes tiek nodotas mantojumā, ja agrāk to iemācījās skala gaism  saimes istabā sēdot, tad Latvijas  brīvvalsts laikā dažādos mājturības pulciņos un skolās. Padomju gados tautas lietišķās mākslas studijās, kas bija sava veida oāzes, lai patvertos no apkārtskanošajiem ideoloģiskajiem  lozungiem, kur cilvēks savā nodabā varēja mācīties un izkopt rokdarbu prasmes, sniedzot pārskatu par sendienu amatu virzību un attīstību, teic Latvijas Nacionālā kultūras centra Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena. Ērgļos, „Zemzaru” mājās, sagaida viena no „Mailīšu fabrikas” saimniecēm – rokdarbniece ceturtajā paaudzē Ilze Mailīte, tērpusies vienkārša piegriezuma tumši zilā kleitā, kuras audumu darinājusi viņas vecvecmāmiņa Anna. Pēc brīža parādās Ilzes mamma – tautas daiļamata meistare Inese Mailīte, arī viņa par godu intervijai ir uzvilkusi pašaustas drānas kleitu. Ne reizi vien plašsaziņas līdzekļos ir stāstīts par Vilces pagastā dzimušā Pētera Viļumsona stellēm, kuras viņš izgudroja un patentēja pagājušā gadsimta sākumā. Pusautomātiskas un plaši izmantotas, vēlāk piemirstas, bet. pateicoties Inesei Mailītei, piedzīvojušas savu renesansi un iekļautas  Memateriālās kultūras mantojuma sarakstā. „Mailīšu fabrikā” var aplūkot un izmēģināt vairākas un dažādas aužamās iekārtas, tai skaitā ar datoru programmējamas stelles, bet šoreiz runājam ne tik daudz par stellēm, cik par  aušanas garu šajā ģimenē. Savukārt ar tautas lietišķās mākslas studijas „Saiva” vadītāju Santu Grīnbergu un viņas mammu – tautas daiļamata mākslas meistari un Cēsu aušanas pulciņa meistari Gitu Krīgeri tiekamies Ogres novada kultūras centra izstāžu zālē, kur aplūkojami novada amatnieku darbi, tai skaitā studijas „Saiva” darinājumi. Dažādu nokrāsu vēsajos toņos austi darbi, atainojot upes – Daugavu un Ogri. Arī šīs abas audējas ir tērpušās pašdarinātos lina tērpos – Santai svārkus un sev kleitu šuvusi Gita, Santai arī aplikusi siksnu ar Lielvārdes jostas rakstiem, jo tieši ar Lielvārdes jostas aušanu Santa sākusi savu ceļu pie stellēm.

Trīs aktieri tagad ir arī trīs grāmatu autori – Zane Daudziņa „Mans kara gads”, Vilis Daudziņš – ”Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs” un Gundars Āboliņš – gruzīnu režisora Danelijas grāmatas „Pasažieris bez biļetes” tulkotājs. Viņi satiksies radio studijā. Klausieties Kultūras rondo un vēlāk arī Radio mazajā lasītavā, kad viņi mainīsies ar grāmatām un lasīs cits cita grāmatas.

Svētdien, 21. maijā, Rīgā, pie Vāgnera nama, norisināsies Vāgnera teātra laika kapsulas iemūrēšanas ceremonija, simboliski atzīmējot ēkas atjaunošanas darbu sākumu. Par paveikto un darāmajiem darbiem Kultūras rondo stāsta Rīgas Riharda Vāgnera biedrības valdes priekšsēdētājs Māris Gailis. "Tas ir simbolisks akts. Kādreiz to sauca par pamatakmens iemūrēšanu, šajā gadījumā pamati sen uzbūvēti. Mēs gribam atstāt piemiņas zīmi," stāsta Māris Gailis. Ikviens var būt šī notikuma, kas norisināsies pulksten 12, liecinieks. "Kapsulā būs biedrības dibinātāju protokols, dažādi dokumenti, vēstījumi. Būs arī piecu latu monēta, arī pēc Vācijas Vāgnera biedrības pasūtījuma gatavota porcelāna medaļa, žurnāls "Rīgas Laiks", varbūt laikraksts „Kultūras Diena”, kurā raksts par projektu," turpina Māris Gailis. Ēkas pamatakmens ir ielikts pirms vairākiem gadsimtiem un diemžēl šobrīd ēkas pamati nav droši un ir pamatīgi nošķiebušies. Svinīgā ceremonija simboliski nozīmē remontdarbu uzsākšanu. Jau jūnijā māja tiks nodota celtniekiem.  "Pamatīgi zemes darbi, ja viss ies raiti ar birokrātiju, varētu sākties oktobrī, novembrī," atklāj Māris Gailis. "Gar visu perimetru tiks urbti pāļi, kas ļaus nostiprināt nesošās sienas ēkai.

Veimārai piestāv Gētes vārds, un Gētes institūts tur rīkoja Kultūras simpoziju, kas notika gan Bauhaus muzejā, gan ļoti demokrātiskā bijušajā tramvaju depo. Rīkotāju vēlme – lai pilsētā, kuras mērogs ir aptverams, visos notikumos varētu piedalīties arī Veimāras iedzīvotāji, it īpaši Bauhaus akadēmijas studenti. Veimāras kultūras forumā (Kultursymposium Weimar) galvenais jautājums bija par uzticēšanos – medijiem, politikai, naudai, mākslīgajam intelektam un galā galā – sev pašam. Kultūras rondo – iespaidi Veimāras kultūras forumā: par Jauno Veimāru, Bauhaus skolu, Nīčes kultu, Hitlera ambīcijām lielhercoga muzeja priekšā un ceļu uz Būhenvaldi.

Divi garīgās mūzikas dižgari – Arvo Perts un Džons Taveners un Valsts Akadēmiskais koris „Latvija” diriģenta Māra Sirmā vadībā aicina uz lūgšanām piepildītu koncertu Rīgas Domā, piektdien, 19. maijā pulksten 19. Par šo koncertu un vasaras koncertiem Rīgas Domā stāsta ērģelnieks Aigars Reinis. Neizsmeļami skaista mūzika un izteiksmes vienkāršība, kora daudzveidīgi krāšņais skanējums un Rīgas Doma unikālā akustika. Tas viss savīsies kopā ar Ērika Kiršfelda spēlēto čellu un Aigara Reiņa pārvaldītajām ērģelēm. Arvo Perta Rīta "Zvaigzne" (Morning star) un "Svētīgs" (Beatitudes), Džona Tavenera "Svētie" (Svyati) un šodien aktuālā "Pasaule liesmās" (The world is burning) Latvijā tomēr nemaz tik bieži neizskan. Savukārt Džona Tavenera "Mandēlion" (1982) ērģelēm solo izskanēs pirmoreiz. Šai mūzikā Dž. Taveners raugās ikonā "ne rokām darinātai", kas pauž uzskatu, ka pirmā ikona radusies Jēzus Kristus līķautā – tēls mainās un deformējas līdz noslēgumā tas zūd un tiek pasludināta Kristus augšāmcelšanās. Savukārt Arvo Perta ērģeļu mesas prologā A. Perts liek deformēt pat pašu ērģeļu skanējumu…

Traka ideja – dramatiskajā teātrī iepludināt operas žanru, atzīst Nacionālā teātra jaunākā iestudējuma „La Kritusī” veidotāji. Izrādes radošais kodols – režisore Ināra Slucka, komponists Edgars Mākens un dramaturgs Evarts Melnalksnis veidojuši muzikālu melodrāmu pēc Džuzepes Verdi operas „Traviata” un Aleksandra Dimā (dēla) romāna, vēlāk arī lugas „Kamēliju dāma” motīviem. Savukārt aktieriem jauns izaicinājums lomu papildināt ar operdziedāšanu. Tomēr, kā uzsver režisore, izrāde nepretendē uz operas iestudējumu. Viesi pulcējas mākslas galerijā, ko vada Violeta Valerī, uzzinām, ka Džuzepes Verdi opera „La Traviata” ir Violetas mātes mīļākā opera, tāpēc arī meitai dots operas galvenās varones vārds.  Lai arī Violeta jūtas nevesela, viņa svin kopā ar sanākušajiem viesiem. Režisore Ināra Slucka atzīst, ja viņa nebūtu docente Mūzikas akadēmijā, nekad neuzņemtos dramatiskā teātrī iestudēt izrādi, kas tuva operas žanram. Režisore jau iepriekš sadarbojusies ar Edgaru Mākenu, veidojot Ģertrūdes ielas teātrī laikmetīgo operu „Kontakts”,  arī Nacionālajā teātrī izrādē „Jerma” mūzikas autors bija Edgars Mākens. Jaunākajā izrādē „La Kritusī” Edgars Mākens uz skatuves ir kopā ar vēl sešiem mūziķiem. Sapludinot Dimā un  Verdi operas „Traviata” motīvus ar dramatisko teātri, pie iestudējuma strādājis dramaturgs Evarts  Melnalksnis. Izrādes darbība rit mūsdienu Parīzē, Violeta vada mākslas galeriju, viņa ir emancipēta sieviete, izglītota, gudra un azartiska, tas arī pievelk apkārtējos. Pēc izrādes sagaidu galveno lomu atveidotājus Ditu Lūriņu un Daumantu Kalniņu, kuriem rokās lieli ziedu klēpji, skatītāju dāvāti. Ditai Lūriņai bijušas daudzas dziedošas lomas, tomēr Violetas loma ir pāri visām. Sarunā atklājas, ka gan Ditai, gan Daumantam bijusi iepriekšēja saskare ar Traviatas stāstu.  Daumants Kalniņš spēlē oboju operas orķestrī, taču arī dramatiskajā teātrī saskāries ar Traviatas tēmu. Edgars Mākens vērš uzmanību muzikologu atzinumam, ka Verdi viens no panākumu iemesliem, viņš strādā ar emocijām, kas ir universāli saprotamas – mīlestība, nodevība, bailes, vecāku jūtas, nāve,  un šīs universālās emocijas pratis ietērpt mūzikā un viņa  mūzika ir iedarbīga. Muzikālās melodrāmas „La Kritusī”  pirmizrāde Nacionālā teātra Lielajā zālē notika 10.maijā. Tuvākās izrādes 23., 24. un 31.maijā.

Imanta Ziedoņa dzimšanas dienas svinēšana “Es esmu viens. Es esmu neskaitāms ”, kur pie galda kopā būs Nora Ikstena, Māra Zālīte, Kaspars Znotiņš – ar dzeju, ar vārdu, ar domu par šodienu, bet Vestards un Aurēlija Šimkus – ar mūziku. Kultūras rondo saruna ar rakstnieci Noru Ikstenu un sarīkojuma vienu no scenārija autorēm Ivetu Šimkus. "Pavisam netālu no Tukuma, slavenā Rīgas mēra Džordža Armitsteda celtajā Jaunmoku pilī ir notikušas zīmīgas kopānākšanas, ar Imanta Zieoņa, viņa draugu un domubiedru dalību," tā rakstīts grāmatā „Ziedoņa ķiršu dārzs. Tukuma Imants”. Ar Jaunmokām saistīts arī kāds pārpratums, ko Imants savā manierē arī atrisinājis, bet Kultūras rondo par to Ragaciema - Tukuma brauciena laikā pastāstīja publicists Arnis Šablovskis. “Es skaitīju un nonācu pie Viena,” rakstīja Imants Ziedonis. Godinot dzejnieku 90. dzimšanas dienā, 19. maijā pl. 19.00 Jaunmoku pils Kolonnu zālē kafejnīcas atmosfērā notiks Imanta Ziedoņa dzimšanas dienas svinēšana “Es esmu viens. Es esmu neskaitāms ”. Improvizētā kafejnīcā pie Jāņa Straupes veidota simboliska galda mūžīgās sarunās pulcēsies Imanta Ziedoņa draugi un domubiedri. Kopā esot, svinēta tiks dzīve kā ceļš, ieraugot un apliecinot pasaules brīnumaino skaistumu. Ar sarunām, kurām nav ne sākuma, ne beigu, – gan tām, kuras jau notikušas un 2000. gadā pierakstītas Māras Zālītes grāmatā “To mēs nezinām”, gan ar tām, kuras notiks šeit un tagad. Laiks būs mūžīgā tagadne, nenoteiktā bija. Vieta – mūžīgā kafejnīca, kuru iekārtojusi Ieva Jurjāne kopā ar Jāni Straupi.

Pirms diviem gadiem uzsāktā Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas sadarbība ar Daugavpils teātri vainagojusies ar pirmo jauno aktieru kursa izlaidumu. Tad tika uzsākta izglītības programma „Teātra māksla”, ar mērķi sagatavot profesionālus aktierus, kuri pēc specialitātes iegūšanas varētu papildināt Daugavpils teātra aktieru trupu. Šovasar pirmaja, jeb tā sauktajam "eksperimentālajam" aktieru kursam gaidāms izlaidums. Un pat nesagaidot to, viens no studentu diplomdarbiem jau ir nonācis uz profesionālās teātra skatuves un iekļauts Daugavpils teātra repertuārā. Pirmo reizi Daugavpils teātra skatītājiem jauno Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas aktieru kursu uz teātra skatuves bija iespēja ieraudzīt pirms gada. Tad priekškaru vēra eksperimentāls un jautrs  priekšnesums „Vispirms bija…”. Tas, ko rādām, ir jauno aktieru mācību procesa aizkulises, toreiz, pirmo mācību gadu noslēdzot, pirmo reizi visus 12 studiju programmas „Teātra māksla” audzēkņus uz skatuves izveda un pieteica Daugavpils teātra direktors un kursa vadītājs Oļegs Šapošņikovs.   Ppagājis gads, un divu gadu studiju programma  „Teātra māksla” šiem pirmajiem jeb eksperimentālajiem 12 topošajiem aktieriem Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolā sadarbībā ar Daugavpils teātri noslēdzas. Programmas „Teātra māksla” galvenais mērķis - sagatavot profesionālus aktierus, kuri pēc specialitātes iegūšanas varētu papildināt Daugavpils teātra aktieru trupu. Jauni profesionāli aktieri teātrim ir nepieciešami kā gaiss vai svaigas asinis kopējā organisma asinsritē, atzīst Daugavpils teātra direktors Oļegs Šapošņikovs. Pirmā jeb "eksperimentālā" aktieru kursa studenti pārsvarā arī nāk no Daugavpils apkaimes, mācīties tuvāk mājām un vēl iesaistē ar blakus esošo profesionālo teātri ir liels ieguvums arī pašiem studējošajiem. Par to, ka teātrim ir nākotne, ar savu darbu jau pierāda topošie jaunie aktieri. Vienas no studentu grupas diplomdarbs ir vainagojies ar iestudējumu – komēdija „Vecākais dēls” nupat piedzīvoja pirmizrādi uz profesionālās skatuves un  iekļauta Daugavpils teātra repertuārā. Kamēr pirmā aktierkursa absolventi jau sāks izdzīvot profesionālu aktieru dzīvi, Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolā tiek uzņemts jauns aktieru kurss. Tas ir kārtējais izaicinājums tiem, kurus interesē teātra māksla, saka Daugavpils teātra direktors Oļegs Šapošņikovs. Iesniegt pieteikumu un dokumentus studijām Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolā var līdz 28.jūnijam. Izglītības programmas ilgums divi gadi, piešķiramā specialitāte – aktieris.  

Galerijā "Istaba" atklāts Valtera Dakšas grāmatplaukts. Izdevējam Valteram Dakšam jau ir jauni plāni par mākslas žurnāla izdošanu, bet tur vēl jāsagaida jūnija vidus, kad viņš izlēmis sapulcināt kopā māksliniekus, lai apjaustu viņu radošo enerģiju un nepieciešamību pēc šāda izdevuma. Kultūras rondo saruna ar izdevēju un plaša spektra ekspertu Valteru Dakšu. Uz galerijas "Istaba" grāmatplauktu Valters Dakša neaicina nest lietotas grāmatas, kuru izvešana ir viens no viņa darbības virzieniem. Par grāmatu izvešanu viņš lūdz sazināties iepriekš. Bet jaunatklātajā grāmatplauktā var atrast izdevniecības "Valters Daška" grāmatas, viņa izdoto žurnālu "Avīzes Nosaukums". Runājot par tālākām iecerēm, Valters Dakša atklāj, ka 2024. gada janvārī plāno izdot mākslas žurnālu, kas iznāks reizi nedēļā. Lai apjaustu, kādam ši izdevumam būt, izdevējs aicina māksliniekus uz tikšanos 17. jūnijā Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolā.

No 17. līdz 21. maijam Rīgā gaidāms jau piektais eksperimentālā kino festivāls “Process”, kas veltīts analogā kustīgā attēla praksēm. Jubilejas gadā festivāls konceptuāli pievērsīsies “trokšņa spektra” tēmai, ienirstot visdažādākajās šī fenomena izpausmēs un ļaujoties kino formu un skatīšanās pieredžu daudzveidībai. Troksnis, kas spēj gan pārtraukt, gan savienot. Par festivāla norisēm Kultūras rondo stāsta tā rīkotājas rīkotājas Ieva Balode un Lāsma Bērtule. Par festivāla mājvietu arī šogad kļūs Vagonu zāle (Vagonu ielā 21). Šajā reizē, sadarbībā ar sešu Eiropas kino laboratoriju kopprojektu SPECTRAL, festivālā īpaša uzmanība tiks pievērsta paplašinātā kino praksēm, aicinot pieredzēt kino ārpus tā pierastā ietvara.

Tupinām ierakstu ciklu „No paaudzes paaudzē” – šajā reizē par kokli. Kokļu mūzikas dzīve Latvijā ir piesātināta – populāra ir etnogrāfiskā jeb tradicionālā kokle un strauji attīstās arī koncertkokle. Jo plašākas iespējas rodas koklei, jo vairāk top jaundarbu, un komponisti ir ieinteresēti eksperimentēt. Šovasar Dziesmu svētkos kokle skanēs plaši. 19. gadsimta nogalē latviešu nacionālās mūzikas pamatlicējs Jurjānu Andrejs savās ekspedīciju piezīmēs rakstījis – kokles vairs nedzird. Tagad, 27. Vispārējos latviešu dziesmu un 17. Deju svētku priekšvakarā, situācija ir pavisam pretēja – kokles ne tikai dzird, tās piedzīvo atdzimšanu un attīstību un pat paceltas akadēmiskās mūzikas augstumos. Tiesa, muzicēšanas tradīcija laika gaitā radikāli transformējusies: kokle vairs nav tipisks soloinstruments, un arī muzicētājas visbiežāk ir sievietes un meitenes, nevis vīri, kā tas bija senatnē. Daugmales multifunkcionālā centra zālē notiek kokļu studijas „Dzītari” mēģinājums. Uz skatuves vairāki pusaudži sēž pie koncertkoklēm un atkārto skaņdarbu spēli pirms kāda koncerta. Mēģinājumu vada studijas dibinātāja Inta Rēvolde. Pēc mēģinājuma sarunājos ar ansambļa koklētājiem – izjautāju viņus par pašu instrumentu un par viņu izvēli spēlēt tieši kokli. Atbildes sākumā ir biklas, jau pēc brīža jaunieši gatavi stāstīt gan par to, cik smagas vai vieglas ir lielās koncertkokles, kas palīdz tās nonest lejā pa kāpnēm un aizvest uz nodarbībām, kādos vieskoncertos ārzemēs viņi bijuši u.tml. Savukārt studijas vadītāja Inta Rēvolde stāsta, ka „Dzītari” pastāv jau piecus gadus, un būtībā pieaugušo kokļu studijas „Dzītari” atvase. Vispirms studija bērniem izveidota Baldonē. Ideja – arī ārpus mūzikas skolas sistēmas sniegt iespēju iepazīt un apgūt šo instrumentu. Kopumā studijā „Dzītari” ir 24 koklētāji. Inta Rēvolde stāsta, ka gribētāju būtu vēl vairāk, taču dalībnieku skaitu ierobežo instrumentu pieejamība – koncertkokles nav nopērkamas kādā mūzikas instrumentu veikalā; tās tiek izgatavotas individuāli un, lai sagaidītu savu kārtu, jāstājas garā rindā. Studijā darbojas vairāki māsu pāri, uz abām ir pa vienai koklei, bet tas apgrūtina spēlēšanu ansamblī, un tas nav mazsvarīgi, jo būtiska ir kopā būšana. Taču tagad caur projektu projektiem izdevies pa koklei sagādāt katram dalībniekam – tieši laikā, gatavojoties Dziesmu svētkiem. Tajos piedalīsies arī „Dzītari”; skatēs studija ieguvusi augstu vērtējumu – tikai nedaudz pietrūcis, lai iegūtu augstāko pakāpi, lepojas Inta Rēvolde. Kokles spēli apgūt akadēmiskā līmenī iespējams Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tam visu mūžu bija veltījusi kokles pedagoģe un pasniedzēja Māra Vanaga, kura pirms septiņiem gadiem devās mūžībā. Māras Vanagas darbu turpina viņas skolniece docente Anda Eglīte – Mūzikas akadēmijas Kokles un ģitāras klases vadītāja. Māru Vanagu viņa sastapusi dziļā bērnībā, būdama vien aptuveni sešus gadus veca. Māra tad nule kā sākusi strādāt par kokles pasniedzēju un meklējusi audzēkņus, atceras Anda Eglīte. Iespējams, plašākai publikai tas nav sevišķi pamanāms, bet kokļu mūzikas dzīve ir ļoti aktīva un piesātināta. Starptautiski konkursi, simpoziji, meistarklases sadraudzībā ar radniecīgiem instrumentiem citās valstīs… Studiju noslēguma darbi – kokles koncerti, kuros atskaņo arī citās programmās studējošo jauno mūziķu speciāli šim instrumentam komponētos jaundarbus. Attīstība un izaugsme turpinās, ir pārliecināta docente Eglīte: Gaidāmajos un ļoti gaidītajos Dziesmu un deju svētkos īpaši koklei sacerēti jaundarbi skanēs arī kokļu lielkoncertā „Laika upe”, kurā, kā plānojuši rīkotāji, kopā spēlēs ap 400 koklētāju. Plānoti arī divi kokļu nakts koncerti un, protams, etnogrāfiskā kokle ir arī tautas mūzikas koncerta neatņemama sastāvdaļa. Šis instruments tagad bauda lielu popularitāti, uzskata Anda Eglīte. Cik sena ir tā dēvētā etnogrāfiskā kokle un kā no tās atvasināta lielā koncertkokle? To skaidro etnomuzikologs Valdis Muktupāvels, bet vispirms interesējos, ko vispār nozīmē vārds „kokle”. Izrādās – nekāda sakara materiālu, no kura šis instruments darināts.

Ar jauniem projektiem par diskusijas telpu, lai veidotu dialogu un iesaistītu skatītāju sabiedrībā aktuālu jautājumu pārspriešanā, klajā nācis Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris. Saruna ar  teātra direktori Danu Bjorku. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri turpinās vadīt Dana Bjorka, mākslinieciskajai komandai ir piesaistīta režisore Laura Groza, kuras režijā 19. maijā gaidāma pirmizrāde iestudējumam "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" pēc Sandras Kalnietes grāmatas. Tikko bijusi arī pirmizrāde Viestura Kairiša "Hamletam", kas raisīja ļoti pretrunīgas skatītāju reakcijas. Kādi ir teātra plāni turpmāk un ko nozīmē būt krievu teātrim Rīgā jaunajos apstākļos? Lai arī repertuārs ir saplānots līdz 2024. gada beigām, droši atklāt plānus par teātra darbu direktore vēlas atklāt tikai nākamajam pusgadam, jo teātrī bieži daudz kas mainās. Līdz maija beigām, kad teātris slēgs sezonu, paredzētas vēl divas pirmizrādes. Viena būs 18. maijā - "Viss sākas ar mīlestību", otra jau minētā -  "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos".  Jau augustā teātrī būs iespējas skatīties repertuāra izrādes, bet nākamā pirmizrāde - 1. septembrī. Dace Pūce iestudē "Rubinu Hudu".  "Tas būs iesākums tradīcijai, ka katru gadu uz lielās skatuves būs pirmizrāde bērniem," atklāj Dana Bjorka. Ierakstā par topošā iestudējumu "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" stāsta režisore Laura Groza. Dana Bjorka sarunā atklāj, ka šobrīd mainās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra repertuāra politika, kā galveno akcentējot vēstījumu. Teātra repertuārā klāt nāk atklāts un ass dialogs par politiskām tēmām, tas ir kaut kas nebijis teātrī, tas līdz šim nebija raksturīgs. "Mēs dzīvojam tādā šodienā, kur krievu kultūra pēc 24. februāra notikumiem ir zem liela sitiena, ka krievu kultūrai šodien ir bieži jāattaisnojas, kāpēc mums būt, kāpēc mums runāt, kāpēc mums radīt kultūras vērtības krievu valodā. Un kāpēc kultūras nav piesaistīta tiem politiskiem lēmumiem un tiem politiķiem, kuri rīko to neprātu, uzsākot karu," skaidro Dana Bjorka. "Līdz ar to mums bija jādomā, kā mūsu teātris pēc iespējas aktīvāk, skaļāk un nepārprotamāk var izteikt šodien savu politisko nostāju pret to, kas notiek pasaulē. Visspēcīgākais ir mūsu izrādes, nevis aktieru intervijas un Danas ieraksts pirms katra izrādes, kas skan teātrī, bet tieši mākslas darbs, ko radām. Līdz ar to, Viestura Kairiša "Hamlets", kas tika iestudēts ļoti asā politiskā stilā un ar ļoti neinterpretējamām frāzēm un nostādnēm uzreiz ieskicē teātra nostāju šajā politiskajā šodienā." "Izrāde "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" nebūs tik ļoti asi politiski risināta, kā "Hamlets", bet pati tēma ir sāpīga un aktuāla šodien Latvijā. Mēs gribētu pieskarties šai tēmai un aicināt visus Latvijā dzīvojošos cilvēkus ieklausīties citam citā," turpina Dana Bjorka.  

“No Arkādijas līdz Marsam” – izstāde par Rīgas dārziem un parkiem, kas arī skar protestu tēmu parkos. Izstāde vienlaikus aktualizē jautājumu, kāda būs zaļās zonas nākotne klimata krīzes, politiskās un sociālās nestabilitātes laikos. Kultūras rondo studijā izstādes kuratore mākslas zinātniece Anda Boluža un vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Izstāde rāda Rīgas dārzu un parku dažādus laikus un to veidotājus - izcilais dārznieks un pilsētplānotājs Georgs Kūfalts mīlēja ainavu parka skatu un lirisko atmosfēru, daiļdārznieks Andrejs Zeidaks parkos projektēja taisnus celiņus steidzīgajiem pilsētniekiem un ieviesa bērnu laukumus, bet padomju periodā tika cildināti vienkārši skvēri un tipveida dzīvojamo rajonu apzaļumošana. Izstādē eksponēta vēsturiska Rīgas parku plānu kolekcija (1880 – 1967) no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma kā arī citu atmiņas institūciju arhīvu materiāli. Izstāde aplūkojama Latvijas Nacionālajā bibliotēkā līdz 17.novembrim.

  Jau rīt, 13. maijā, Muzeju nakts norises visā Latvijā. Tās tēma - "Radīšana". Kultūras rondo plašāk stāsta Muzeju nakts programmas koordinatore Gungega Dreiblate. Šogad Muzeju naktī piedalīsies rekordliels dalībnieku skaits – aptuveni 250 muzeji un arī citas iestādes un kultūrvietas. Ar plašo Muzeju nakts piedāvājumu iespējams iepazīsties internetā.

Māksliniece Vineta Kaulača  radījusi jaunu gleznu kolekciju, kas būs aplūkojama izstādē “Laika jautājums” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Kā glezniecības valoda mainās mijiedarbībā ar fotogrāfiju, kino un arhitektūru, Kultūras rondo pārrunājam ar Vinetu Kaulaču un izstādes kuratori Elitu Ansoni.  No 13. maija līdz 6. augustam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva izstāžu zālēs norisināsies Vinetas Kaulačas personālizstāde “Laika jautājums”. Vineta Kaulača izstādei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā radījusi jaunu gleznu kolekciju. Ekspozīciju māksliniece veido, balstoties esošajā telpiskajā situācijā – trīs savstarpēji saistītās izstāžu zālēs, kur katrā iespējams izvietot suverēnas darbu grupas, kas vienlaikus konceptuāli ir pilnībā saistītas. Izstādē glezniecības valoda skatāma mijiedarbībā ar citām mākslas formām – fotogrāfiju, kino un arhitektūru. Vineta Kaulača glezno telpiskas struktūras un vizuālo kāpinājumu panāk, tās attīrot no liekā. Viņa apstādina laiku vai, gluži otrādi, apsteidz to, aizraujot līdzi skatienu perspektīvas bezgalībā.

No 10. līdz 13. maijam Jelgavā norisinās otrais starptautiskais dzejas festivāls "Page Break", bez maksas piedāvājot plašas, starptautiskas dzejas norises ikkatram interesentam. Festivālā "Page Break" šogad piedalīsies 14 dzejnieki no 12 pasaules valstīm. Par festivāla norisēm Kultūras rondo stāsta tā direktore Madara Gruntmane-Dujana. Liekot īpašu uzsvaru uz Ziemeļvalstu dzeju, Jelgavā viesosies Atēna Farohzāda no Zviedrijas, Sanna Karlstrema no Somijas, Monika Ospronga no Norvēģijas, Maja Lī Langvada no Dānijas un Magnuss Sigurdsons no Islandes. Līdztekus festivāla dalībnieku klāstā būs Mirjama Rejesa no Spānijas, Hrihorijs Semenčuks no Ukrainas, Kadirs Aidemirs no Turcijas, Marko Pogačars no Horvātijas, Ulrike Almuta Zandiga no Vācijas un ķīniešu izcelsmes dzejniece Mina Di no ASV. Latviju festivālā pārstāvēs trīs dzejnieki – Artis Ostups, Anna Auziņa un Sergejs Timofejevs. Festivāla vadmotīvs šogad ir "Biofīlija".

Vairāk nekā 500 unikāli mākslīgā intelekta radīti darbi, atzīmējot Latvijas dalības Venēcijas arhitektūras biennālē desmito gadadienu, būs apskatāmi Latvijas paviljonā. Pirms došanās uz paviljona „T/C Latvija” būvi, Kultūras rondo saruna ar „DEI arhitekti” pārstāvjiem. Stāsta Ernests Cerbulis, Ints Menģelis un Toms Kampars. Kultūras ministrijas (KM) organizētajā metu konkursā par Latvijas ekspozīcijas koncepciju un tās īstenošanu Venēcijas biennāles 18. starptautiskajā arhitektūras izstādē 2023. gadā astoņu pretendentu vidū par spēcīgāko atzīts arhitektu biroja DEI ARH veidotās komandas mets − “T/C Latvija”. Ekspozīciju īstenos komanda šādā sastāvā: paviljona koncepcijas autori Ernests Cerbulis un Ints Menģelis, kurators Uldis Jaunzems-Pētersons, projekta vadītāja Austra Bērziņa, arhitekts Toms Kampars un komunikācijas speciālists Kalvis Kidals. Venēcijas biennāles 18. starptautiskā arhitektūras izstādes sākies 20. maijā un ilgs līdz 26. novembrim.

Māksla, kas palīdz dzīvot – tāda ir pašlaik galerijā „Istaba” skatāmā Leona Paemas personālizstāde „Veldze”.  Būdams invalīds un dzīvodams Alojā, Leons Paema zīmējis sižetus, kas pašu aizrāva un interesēja, par savu nodarbi nevienam daudz nestāstot. Viņš nav bijis profesionāls mākslinieks, nedz arī pamanīts kā autodidakts. Galerijā „Istaba” pie centrālās sienas tematiski izkārtoti 80 zīmējumi, izkrāsoti ar dažādu krāsu lodīšu pildspalvām. Zīmējumu sižeti noskatīti no žurnāliem un grāmatām, arī pastmarkām. Zīmējumu autors ir līdz šim nezināms – Leons Paema no Alojas, mūžībā devies pirms septiņiem gadiem, bet dzimis 1940.gadā. Kā zīmējumi nokļuvuši galerijā, stāstu iesāk galerijas „Istaba” vadītāja Linda Lūse. Linda sapratusi, ka darbi ir kā radīti galerijas izstādei un tie jāparāda plašākam skatītāju lokam tūlīt, neatliekot uz vēlāku laiku. Mākslinieks Gatis Felsbergs, Leona radinieks, jau iepriekš draugiem bija rādījis zīmējumus. Mākslas zinātnieks Aivars  Leitis, kurš īpaši pētījis un meklējis naivisma pārstāvjus Latvijā, norāda, ka „Leona Paemas vārdu nezina neviens, kurš kaut nedaudz interesējas par mākslu. Tomēr māksla vienmēr pastāv mijiedarbē ar sabiedrību, un autors vienmēr piesaistīts konkrētam laikam un telpai. Tā tas bijis arī ar Leonu Paemu.. Vienatnē ar sevi viņš zīmējumos atklāti runā par to, ko redz un jūt”, secina Aivars Leitis. Kamēr sīkāk pētu zīmējumus, galerijā iegriezusies Regīna Palma, izrādās kundze regulāri apmeklē galerijas izstādes, turklāt pati ne tik sen kā pievērsusies akvareļtehnikai, un top aizvain jauni darbi. Saruna ar Regīnu Palmu vēlreiz apliecina, ka arī Leons Paema līdzīgi radis dzīvei prieku zīmējot. Pēc tam, kad bija izskanējusi informācija par alojieša Leona Paemas izstādi, Alojas kultūras dzīves organizētāji izteikuši vēlmi, lai izstāde būtu skatāma arī Alojas kultūras  namā.

Kā mainījusies šausmu filmu telpa un valoda? Kas nosaka vīrieša nespēju būt viņam pašam un kāpēc visā atkal tiek vainota māte? Jautājumi, kuri radušies Dārtai Ceriņai un Žulijenam Kulibali, noskatoties Arija Astera filmu "Visas Bo bailes". Bo baidās no visa šajā pasaulē un cenšas neiziet no mājām. Un pareizi dara – pasaule ir pilna briesmu, bet ielās valda plānprātīgie. Taču reiz, neskatoties uz savām bailēm, viņš saņemas doties ceļojumā uz dzimto pilsētu. Tagad viņam priekšā ir neticami dīvaini piedzīvojumi, kuri sniedzas pāri visuma un laika robežām.

Latvijas PEN balva šogad piešķirta literatūras un filozofijas žurnālam "Punctum" par rakstu sērijas "#esarī" veidošanu, dodot balsi sievietēm, kas cietušas no seksuālas vardarbības, kā arī par ukraiņu literatūras pārstāvniecību. Kultūras rondo saruna ar "Punctum" galveno redaktoru Arti Ostupu un redaktori Lauru Brokāni. 3. maijā, Pasaules preses brīvības dienā, Latvijas PEN pasniedz īpašu balvu, lai godinātu cilvēkus vai organizācijas, kuru darbs stiprinājis vārda brīvību, mazinājis cenzūras un pašcenzūras draudus, kā arī iestājies par diskriminēto grupu tiesībām. Šogad balvu saņem literatūras un filozofijas žurnāls "Punctum". Iepriekš balvu saņēmuši Lolita Tomsone, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica", rakstnieks un aktīvists Viesturs Ķerus, režisore Alise Zariņa, Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova un biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem".

Veicināt mākslas izglītību – tāds ir galvenais mērķis, dibinot un otro gadu piešķirot Aijas Jurjānes stipendiju. Konkursa rīkotāji un stipendijas dibinātāji ir mākslinieces bērni. Šogad Aijas Jurjānes stipendiju lēma piešķirta Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas audzēknei Ievai Sofijai Stenderei. Savukārt veicināšanas balvas ieguva Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēknes Rūta Saulespurēna un Alise Gaile. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkā jau otro gadu ģimeniskā atmosfērā pasniegta Aijas Jurjānes stipendija, ko dibinājuši viņas bērni – Kristīne Jurjāne, Ieva Jurjāne un Pāvils Jurjāns. Bibliotēkā uz galda izlikti Ievas Sofijas Stenderes konkursam iesūtītie darbi. Viena glezna veltīta Ukrainas kara tēmai,  Ieva Sofija atzīst, ka to bijis grūti gleznot. Kristīne Jurjāne mākslas albumā atrod Aijas Jurjānes kara tēmai veltīto gleznu „Rīga. 1941. gads” un rāda tās reprodukciju. Gan tēmas, gan kompozīcijas ziņā darbi saslēdzas, un tas ir pārsteidzoši. Ieva Jurjāne min, kāpēc Ieva Sofija šogad iegūst stipendiju, savukārt Pāvils Jurjāns velk paralēles ar kompozīcijas nozīmi Aijas Jurjānes darbos. Aijas Jurjānes stipendiju iegūst tātad Ieva Sofija Stendere, bet veicināšanas balvas – Jaņa Rozentāla Mākslas skolas audzēknes Alise Gaile un Rūta Saulespurēna. Ieva Sofija ir Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas 4.kursa audzēkne. Viņa mācās ādas izstrādājumu dizaina nodaļā, kā uzzinu, konkursā piedalījusies jau pērn. Līdzās autordarbiem, kas demonstrē autora rokrakstu un pārstāv tēmas „Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”, bija jāiesniedz arī neliela eseja. Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 3.kursa audzēkne Rūta Saulespurēna un Alise Gaile no 2.kursa atklāj, kā pieteikušās konkursam un cik svarīga izvērtusies esejas rakstīšana. Abas topošās mākslinieces kā veicināšanas balvu saņēma Aijas Jurjānes monogrāfisko mākslas albumu „Jaunības avots. Aija Jurjāne”. Aijai Jurjānei bija divas darbības sfēras – glezniecība un mākslas pedagoģija. Viņas glezniecībā ieraugām galvenokārt vēstījumu par sievietes mūžu, savukārt pedagoģijā viņas vārds iegājis kā paraugs jēdzienam labs skolotājs.

Kultūras rondo tiekamies ar Dejas balvas laureātiem horeogrāfi un dejotāju Agnesi Bordjukovu un producentu Edžu Arumu un dejas kritiķi un Latvijas Dejas informācijas centra valdes priekšsēdētāju Intu Balodi, lai uzklausītu viņu redzējumu, kā attīstās deju nozare Latvijā. Starptautiskajā Dejas dienā, 29. aprīlī, Rīgas cirkā apbalvoti "Dejas balvas 2021–2022" laureāti. Balvu par mūža ieguldījumu saņēma pedagoģe, horeogrāfe, Deju svētku virsvadītāja Ieva Adāviča un baletdejotāja, ilggadēja Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas pedagoģe Valērija Kutena. Dejas balva ir augstākais apbalvojums profesionālajā dejas mākslā, ko reizi divos gados piešķir par sasniegumiem baletā, laikmetīgajā dejā, skatuviskajā tautas dejā un mūsdienu dejās.   Baleta kategorijā par labāko iestudējumu žūrija atzina baletu "Ņižinskis". Labākās baletdejotājas titulu ieguva Sabīne Strokša par sniegumu iestudējumos "Apburtā princese" un "Drakula". Savukārt laurus kā labākais baletdejotājs plūca Eidens Viljams Konefrijs par titullomu iestudējumā "Ņižinskis". Par labāko laikmetīgās dejas iestudējumu atzīta horeogrāfes Janas Jacukas izrāde "Attālums starp mums" Ģertrūdes ielas teātrī. Laikmetīgās dejas horeogrāfu kategorijā balvu ieguva Vilnis Bīriņš un Ramona Galkina par darbu "Brālis". Par labāko laikmetīgās dejas dejotāju žūrija atzina Agnesi Bordjukovu par sasniegumiem iestudējumos "Mans līgums ar krēslu", "Es eju ārā dārzā" un "Balss no beletāžas". Skatuviskās tautas dejas kategorijā par labāko iestudējumu kļuva tautas deju ansambļa "Teiksma" un grupas "BT 1 Music" deju uzvedums "Trejdeviņas spēles". Balvu kā labākie skatuviskās tautas dejas horeogrāfi saņēma Liene Grava un Reinis Rešetins par deju ansambļa "Daiļrade" folkbaleta izrādi "Cik Saules mūsos". Mūsdienu deju kategorijā par labāko iestudējuma atzīta hiphopa dejas izrāde "Punkts". Žūrija piešķīra divas jauno dejas mākslinieku balvas. Tās saņēma – baletdejotāja Emma Lagūna par lomām izrādēs "Gulbju ezers", "Apburtā princese", "Serenāde" un kompānija "Sixth" par izrādi "Glitch". Par ieguldījumu dejas mākslā šogad apbalvoja Marutu Alpu atzinībā par viņas darbu latviešu skatuviskās dejas attīstības veicināšanā un Dziesmu un Deju svētku tradīciju saglabāšanā un par XXVII Vispārējo Dziesmu un XVII Deju svētku trīs tautas deju programmu sagatavošanu. Par lielāko uzdrīkstēšanos dejas mākslā žūrija atzina koncertuzvedumu "Dziesma dejo. Deja skan". Šogad pirmo reizi tika pasniegta arī Jauniešu žūrijas balva, un to saņēma trupas "Kvadrifrons" izrāde "Es eju ārā dārzā". LSM skatītāju balsojumā vislielāko sabiedrības atbalstu ieguva "Dejas iestudējums" – Tukuma profesionālās ievirzes deju skolas "Demo" uzvedums "Mēs" un "Dejas notikums" – koncertuzvedums "Dziesma dejo. Deja skan".

Ierakstu sēriju "No paaudzes paaudzē", gaidot 27. Vispārējos latviešu dziesmu un 17. Deju svētkus, sāksim ar vīru koriem. Skaidrojam, kādas tradīcijas saglabājas, ko nākamajām paaudzēm nodod koristi, diriģenti un kādas tradīcijas zūd. Pašlaik Latvijā 23 vīru kori, no tiem viens vīru koris ir no Austrālijas, kopā ap 700 vīru balsis. Laima Slava devās uz Aizkraukli pie vīru kora „Staburags” dziedātājiem, tikās ar Rīgas vīru koru virsdiriģentu Ivaru Cinkusu (attēlā) un mūzikas vēsturnieku Dzintaru Gilbu. Ir pirmdienas pievakare, Aizkraukles kultūras centra vīru kora „Staburags” mēģinājums, vīri iedziedas, un gatavojas koru skatei. Kā atzīs kora galvenā diriģente Māra Batraga, nav vērts biežāk sanākt kopā, jo strādājošiem vīriem tāpat grūti tikt uz mēģinājumu. Tā kā šajā reizē īpašu uzmanību pievērsīsim tradīciju pārmantojamībai, vispirms uzklausu koristusAigaru Indersonu un Māri Masānu, jo arī viņu tēvi dziedājuši „Staburagā”. Par vīru kora „Staburags” dibināšanas gadu vieni uzskata 1967., citi - 1968.gadu. Arvīds Bērziņš korī dzied kopš 1968.gada un nav izlaidis nevienu sezonu. Viņš uz kora mēģinājumiem brauc no Jēkabpils, ik reizi  mērojot 38 km garo ceļu. Sarunā pievienojas Juris Vanags, kuram arī bagāta dziedāšanas pieredze vīru korī. Vīru kora „Staburags” mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģente Māra Batraga ar vīru kori strādā jau 47.gadu. Kā  spilgtākos notikumus koristi min  ārzemju braucienus, taču  īpaši saviļņojošs notikums Arvīdam un Jurim bijis 1985. gada dziesmu svētki un tajos atskaņotā „Gaismas pils”. Kora sastāvs vairs nav tik kupls kā 80.gados, tagad sarakstā 32 dziedātāji, taču reāli viņu ir vēl mazāk. Aleksandrs Dudeničs korī dzied pirmo gadu, viņa piemērs liecina, ka var arī tā – ideja par dziedāšanu korī radusies pagājušajos dziesmu svētkos. Bet bijis vēl kāds iemesls – Aleksandram ir divi dēli un viņš ar savu piemēru rādīt, ka arī vecāki piedalās un iesaistās. Dziesmu svētku pirmsākumi 19.gs. pirmajā pusē meklējami Vācijā, Šveicē un Austrijā, arī Baltijas pilsētās vācbaltu vidē 19.gs. 30. - 50.gados tiek dibināti amatieru dziedāšanas pulciņi. Nozīmīgs notikums Rīgas kultūras dzīvē ir Daugavas Mūzikas svētki. Vācbaltu dziesmu svētku ideju pārtver mācītājs un rakstnieks Juris Neikens un 1864.gadā sarīko latviešu vīru koru pirmo kopkoncertu Dikļos. Par vīru koru sākumiem zina stāstīt mūzikas vēsturnieks Dzintars Gilba. Sarunu par vīru koriem turpinām ar Rīgas Tehniskās universitātes vīru kora „Gaudeamus” māksliniecisko vadītāju  un diriģentu Ivaru Cinkusu, kopš 2003.gada viņš ir arī Rīgas vīru koru virsdiriģents, arī Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents. „Gaueamus” vadīšanu savulaik pārņēmis no Edgara Račevska. Jūlijā Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Ivars Cinkuss diriģēs „Dziedot dzimu, dziedot augu” Alfrēda Kalniņa apdarē un arī Valtera Kaminska „Mūžu, mūžos būs dziesma” ar Imanta Ziedoņa vārdiem, ko pārņēmis no mūžībā aizgājušā Edgara Račevska. Šī dziesma rakstīta Edgaram Račevskim un vīru korim „Gaudeamus”, kopš 1977.gada vienmēr iekļauta dziesmu svētku programmā, un neviens neapšauba, ka tai jāskan.

Šogad Rīgas Fotomēnesis piedāvā vizuālu pētījumu par to, kā trīs mākslīgā intelekta attēlu ģeneratori "DALL-E", "DeepAI" un "Stable Diffusion" redz Latviju, tās sabiedrību, vidi un kultūru. Festivāla kurators Arnis Balčus aicināja "jaunos māksliniekus" ģenerēt attēlus par dažādām vispārīgām tēmām, kas norādītas attēlu parakstos, kā piemēram, Latvijas sports, māksla, teātris, politika u.tml. Par Rīgas Fotomēneša piedāvājumu un norisēm stāsta festivāla kurators, fotogrāfs Arnis Balčus un sociologs un izgudrotājs Sandris Mūriņš. Rezultātā tēmas veido 31 izstādi, katrai no tām veltot vienu dienu. Izstādes aicina domāt ne tikai par mākslīgo intelektu un tā ietekmi uz cilvēku, fotogrāfiju un mākslas vidi jau pavisam drīzā nākotnē, bet arī kritiski paraudzīties pašiem uz sevi – Latvijas kolektīvo identitāti, vērtībām, politiku un mūsu vietu pasaules attīstības kontekstā. Rīgas Fotomēneša izstādes notiks galerijā Ģertrūdes iela 64.

Sazināmies ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktori Māru Lāci. Sveicam gan valsts svētkos, gan ar priecīgo ziņu, ka Latvijas Muzeju biedrība Mārai Lācei piešķīrusi balvu par mūža ieguldījumu. "Es domāju, ka varēja vēl kādu gadiņu pagaidīt," sveicienam atjoko Māra Lāce. "Protams, tas ir patīkami, ka Muzeju biedrība tā ir lēmusi." Māra Lāce savu darbu muzejā uzsāka 1973. gadā kā gide, šobrīd viņa ir Latvijā nozīmīgākās vizuālās mākslas institūcijas – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore. Viņa atzīst, ka savulaik ļoti gribējusi strādāt muzejā un tad, kad darbu sākusi, nav varējusi iedomāties, ka tik ilgus gadus būs saistīta ar muzeju. Laika gaitā apguvusi dažādas muzeja profesijas – bijusi grafikas kolekcijas un galvenā krājuma glabātāja, kā arī direktora vietniece zinātniskajā darbā. Māras Lāces vadībā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ne tikai dokumentē, saglabā un popularizē Latvijas kultūras mantojumu, bet ir aktīvi iesaistījies Latvijas profesionālās vizuālās mākslas aktuālo notikumu un izcilāko sasniegumu apzināšanā un novērtēšanā, tādējādi veicinot Latvijas mākslas procesa intensitāti, jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizējot Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām. "Šobrīd ir atbildība un tas atbildības moments dod gan to smagumu, gan vieglumu," vērtē Māra Lāce. Maijs ir muzeju mēnesis – 13. maijā Latvijas kultūrvietas vērs vaļā durvis akcijas "Eiropas Muzeju nakts" dalībniekiem, savukārt 18. maijā visā pasaulē atzīmē Starptautisko muzeju dienu. Muzeju mēneša kulminācija plānota 22. maijā, kad Latvijas Muzeju biedrības (LMB) Muzeju dienas ietvaros pulcēsies muzejnieki no visas Latvijas un tiks pasniegta LMB Gada balva 2023. Tas ir ikgadējs muzeju nozares konkurss, kura mērķis ir apzināt un izcelt izcilākos Latvijas muzeju sasniegumus, kā arī veicināt labo praksi un nozares ilgtspējīgu attīstību. "Mērijas Grīnbergas balvu" par mūža ieguldījumu saņems Māra Lāce.

Kultūras rondo reportāžā no topošā Vilhelma Purvīša muzeja. Darīt – latviešu valodā, šķiet, šis trešās konjugācijas darbības vārds, paskaidrojumu neprasa. Tomēr,  meklējot skaidrojumu, atrodam, ka tas nozīmē gan veikt darbību, gan rīkoties un izturēties, gan arī radīt ar savu rīcību un izturēšanos, vai arī būt par cēloni, ka rodas kāds stāvoklis, īpašība vai izjūta.  Tad ir darīšana – kas ir sieviešu dzimtes 4. deklinācijas lietvārds, kas nozīmē arī uzdevums, pienākums, vajadzība. Un vēl trešais vārds – darītājs, darītāja – aktīvs, parasti ar gribu un apziņu apveltīts situācijas dalībnieks. Kultūras rondo stāstā ir gan darīšana gan darītāji, kam darīšana ir arī radīšana un tā ir liela mēroga darīšana, kas kā tādi garaiņi Latvijas kultūrtelpā veicina vārīšanos. Dūdu skaņu pavadījumā grābekļi, dārza šķēres, ķerras, lapu pūtēji un dažāda veida zāģi talcinieku rokās Ogres novada Taurupes pagasta "Vecjaužos" darbojas uz pilnu klapi. Tās ir ainavista Vilhelma Purvīša mājas brīdī, kad rit pirmā no trim šopavasar plānotajām kultūrtalkām. "Vecjaužu" sētā talciniekiem darba uzdevumus dala fonda "Viegli" padomes priekšsēdētāja un nu arī Purvīša muzejmājas vadītāja Žanete Grende. Purvīša mājās kultūrtalkas talcinieku vidū kaimiņi, topošie mākslinieki, fonda "Viegli" dibinātāji un viņu draugi. Mijoties zāģa skaņām ar Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupas "Saucējas" balsīm pirmās kultūrtalkas laikā uzsvars likts uz apkārtnes sakopšanu, lai Purvīša zēnības laiku ainavas atklātos ikvienam, kurš atbrauks uz "Vecjaužiem", kas starp citu ir vien pusotras stundas brauciena attālumā no Rīgas, bet darāmā 80 hektāru īpašumā bez sava gala, citkārt darba roku prasīsies arī sarkano ķieģeļu ēka, atzīst Žanete Grende. Klausoties fonda "Viegli" iecerēs par to, kāda šī vieta plāno tapt, rodas jautājums, vai šī reiz varētu kļūt par ideālo kultūrtelpu, labi apzinoties, ka pasaulē ideālu vietu nav, pārdomās dalās kultūrtalkotāji Ants Grende no fonda "Viegli", Cēsu mākslas skolas skolotāja Ilma Strazdiņa, bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks un mūziķis Goran Gora. Jau 13. maijā Purvīša muzejmājā Muzeju nakts gaidās atkal būs talka ar vakarēšanu naktī, bet noslēdzošā šī pavasara talka būs 28. maijā, kad mazgās logus, piekārs aizkarus. Tad Purvīša muzejs sāks sezonu, kurā būs gan brīvdabas izstāde "Septiņi gudrie", gan ainavu taka Purvīša acīm. Bet jūnija vidū jauno mākslinieku apbalvojums "Pavasaris. Drosme ziedēt", kad jaunais mākslinieks vai mākslinieku apvienība saņems tūkstoš eiro ceļojumam uz kādu no lielākajiem Eiropas mākslas muzejiem, gluži kā Vilhelma Purvīša laikos.

Mēs meklējām Imantu Ziedoni viņa grāmatās kopā ar aktieri Kasparu Znotiņu, kurš radījis savu Dzejnieku iestudējumā "Ziedonis un Visums". Mūsu pieturas punkti un sarunu biedri – Imanta jaunākā māsa Anita Bumbure Ragaciemā un publicists Arnis Šablovskis Tukumā. Mums todien prātā bija pieturas punkti un pilna mašīna ar Ziedoņa grāmatām. Visi Rakstu sējumi. Arī "Trioletas", "Epifānijas", "Pasāžas", kas tapušas kopā ar Kurtu Fridrihsonu. Vēl "Nenoteiktā bija" kopā ar Noru Ikstenu un sarunas  ar Māru Zālīti. Un viss, ko Kaspars Znotiņš bija domājis un pieredzējis izrādes "Ziedonis un Visums" tapšanas laikā. Un vēl jau arī tas, kas mums bijis Ziedonis skolā un sarunās. Mēs meklējām Ziedoni pirms Ziedoņa, arī to, kuram galvā bija tādas ietilpīgas vīzijas. Piemēram – "Škūnis". Šodien, 3. maijā, – Imanta Ziedoņa 90. dzimšanas diena. Mums todien prātā bija pieturas punkti un sarunu biedri - Imanta jaunākā māsa Anita Bumbure Ragaciemā un publicists Arnis Šablovskis Tukumā. Bet tad viss notika ne pēc mūsu plāna, bet pēc kāda cita plāna. Kad atbraucām Rīgā, Kaspars Znotiņš steidzās uz izrādi, bet mums visiem palika kāda pēcsajūta, ka vajadzēja vēl to un to, un to pajautāt, vēl izlasīt un to vēl izrunāt. Tā tapa saruna Radio studijā. Tāds "Post Scriptum". Atgriežamies pie pieturas punktiem – Imanta Ziedoņa dzimtais Ragaciems. Mājas „Birutas”. Ragaciema kapi, kur tādā kalniņā tagad guļ Imants Ziedonis un Ausma Kantāne. Tajos kapos arī Imanta vecāki un otra māsa. Ragaciemā Imants ar saviem dagiem stādījis pūpolus, nu jau sen, bet mums tos vajag redzēt. Māsa Anita Bumbure mūs sagaida un Kasparam Znotiņam saka: Re, brālis arī atbraucis! Atvadāmies no Ragaciema un pamājam sveicienus Imantam un Ausmai Ragaciema kapos, un braucam uz Tukumu. Imantam arī patika  atbraukt uz Tukumu, jo te viņš bija savējais, te bija vēl skolotājas un skolas biedri, te viņš varēja būt Imants vēl pirms Ziedoņa. Imanta 77. dzimšanas dienā Mālkalnā iestādīja 77 ķiršus. Mums jāiet apskatīties, kā tie aug. Izrādās paši [Latvijas Radio] ar esam klāt bijuši un stādījuši. Apsēžamies Tukuma centrā, Katrīnas laukumā, kur uz kāda nama sienas slavenais Imnata Dzejolis par Tukumu, esam kopā ar Arni Šablovski, kurš mums saka: ķirši vēl neziedot, esot gudrāki par mums. Visu izrunāt nevar. Citai reizei vēl paliks jautājumi par dzejnieku un varu, par ticības paradoksiem un trejādībām, par spītīgo Ziedoni, par viņa vecākiem un vecvecākiem, par Ausmu, kas ienāca Imanta dzīvē kā balta gaisma. Paliks stāsti par viņa visādajām jubilejām, kas nu katrā noticis, uzvests, plānots vai radījis jaunu iedvesmu. Paliks stāsti par to, kā viņi gājuši dižkokus glābt, kā viņš spējis aizraut cilvēkus, bet tālāk teicis, nu, viņiem jāiet pašiem. Mēs paspējām tik ieraudzīt pūpolus Ragaciema kāpās. Bet ķirši vēl neziedēja todien. Mēs atgriezāmies Rīgā un satikāmies no jauna Radio studijā. Mums todien bija jautājumi galvā un pilna soma ar grāmatām.

Dzejnieka Imanta Ziedoņa dzimšanas dienas nedēļā kopā ar aktieri Kasparu Znotiņu dosimies uz Ragaciemu, bet studijā tiksimies ar grāmatas "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis" veidotājiem un iezīmēsim būtiskākos notikumus, uz kuriem aicina Imanta Ziedoņa fonds "Viegli". Par to un to, kas kuram ir Ziedonis, stāsta rakstnieks Ēriks Hānbergs, fonda "Viegli" padomes priekšsēdētāja Žanete Grende un Imanta Ziedoņa muzeja vadītāja Rūta Šmite. Svinot Imanta Ziedoņa 90. dzimšanas dienu, 3. maijā paredzēta izstādes "Es atkal neatvados" un grāmatas "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis" atklāšana Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Savukārt Ziedoņa muzejs Rīgā piedāvā izstādi "Es atkal neatvados". Izstāde veltīta Imanta Ziedoņa spēcīgajai un daudzšķautņainajai personībai, kura atstājusi nospiedumu uz dzejnieka līdzgaitniekiem un sabiedrību līdz pat mūsdienām. Izstādē iekļauti materiāli no Ērika Hānberga un Ziedoņa muzeja kopīgi atlasītajiem laika biedru stāstiem no grāmatas "Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis". Izstādi papildina līdz šim neredzēti Ziedoņa muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma materiāli, kā arī materiāli no privātpersonu arhīviem. Izstāde "Es atkal neatvados" Sporta 2 kvartālā pieejama bez maksas jebkurā diennakts stundā. Par Imanta Ziedoņa deviņdesmitgades svinībām saruna arī raidījumā Starpbrīdis.

Mēs turpinām meklēt Imantu Ziedoni pirms Ziedoņa. Otrā, vai patiesībā, pirmā epizode. Viņa dzimtais Ragaciems. Mājas "Birutas", Ragaciema kapi un Ragaciemā sagaida dzejnieka māsas Anita Bumbure. Kasparu Znotiņu sagaidīja ar sveicienu: "Re, brālis arī atbraucis!" Un no Ragaciema Imants ir gribējis paņemt līdzi uz Murjāņiem kādu gabaliņu no bērnības- niedres no Kaņiera ezera. Niedru jumtu.

Sākam svinēt Imanta Ziedoņa 90. dzimšanas dienu. Vienu garu dienu mēs kopā ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Kasparu Znotiņu braucām meklēt Ziedoni viņa dzimtajā Ragaciemā un Tukumā. Visu kopā varēs klausīties 3. maijā, 1. maijā būs Ragaciem epizode, 2. maijā –Tukums, bet šodien – epizode, kura hronoloģiski bija pēdējā – proti tādas pēcsarunas Latvijas Radio studijā. Post Scriptum.

28. aprīļa vakarā Rīgas Cirkā norisinājās Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonija. Kultūras rondo iespaidi un komentāri pēc notikuma. Iespaidos dalās Rīgas Āgenskalna valsts ģimnāzijas direktora vietniece izglītības jomā, Latviešu valodas un literatūras skolotāja Anita Vanaga, žurnāla „Domuzīme” galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa un dzejnieks un rakstnieks, žūrijas pārstāvis Andris Akmentiņš. Ierakstos uzklausām laureātus. Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu komisijas noslēguma balsojumā par LALIGABA ieguvēju nominācijā “Labākais dzejas darbs” atzīts Ivara Šteinberga dzejas krājums “Jaunība”, kas nācis klajā apgādā “Neputns”. Nominācijā “Labākais prozas darbs” balvu saņēma Oskara Zebra romāns “Mežakaija”, kuru izdevusi “Dienas grāmata”. Nominācijā “Labākais atdzejojums latviešu valodā” balvu ieguva Jana Vērdiņa par Paula Cēlana krājuma “Melnās pārslas” atdzejojumu no vācu valodas. Šo darbu izdevis apgāds “Neputns”. Savukārt par labāko prozas tulkojumu atzīts Daces Meieres no lietuviešu valodas  tulkotais Donalda Kajoka romāns “Ezers un citas to pavadošās personas”. Šo grāmatu izdevusi Latvijas Rakstnieku savienība. Nominācijā “Labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem” laurus plūca Kristīnes Ulbergas darbs “Kas mammai somā?”, izdevējs “Zvaigzne ABC”. Savukārt nominācijā “Spilgtākā debija” balvu saņēma Toms Deimonds Barvidis par darbu “Zaļā Dzīle”, ko izdevusi “Dienas Grāmata”. Šī balva šogad pirmo reizi pasniegta sadarbībā ar Jelgavas tipogrāfiju. LALIGABA balvu klāsts šogad papildināts ar nomināciju “Spilgtākais darbs literatūrzinātnē”. Par tādu atzīts Benedikta Kalnača “Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas literatūrā”, ko izdevis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Ekspertu komisija lēmusi šogad piešķirt speciālbalvu Ievai Lešinskai par apgāda “Neputns” izdotajiem Eduarda Veidenbauma atdzejojumiem angļu valodā. Mūža balva par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā piešķirta tulkotājai Elgai Saksei.

Marka Rotko oriģināldarbi atkal skatāmi Daugavpilī. Savu pirmo apaļo jubileju – 10 gadus – Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs sagaida ar sešu Latvijā līdz šim neeksponētu  pasaulslavenā mākslinieka oriģināldarbu jaunās ekspozīcijas atklāšanu. Aizvadīto 10 gadu laikā apmeklētāji Daugavpilī ir varējuši skatīt kopskaitā 17 Rotko oriģināldarbus. Tagad mākslas centrā apskatei pavērsies seši jauni, kas ciešā sadarbībā ar mākslinieka ģimeni šonedēļ, rūpīgi iepakoti, tika atvesti uz Daugavpili un tagad izlikti Marka Rotko mākslas centra vienā no ekspozīciju zālēm. Par godu centra  jubilejai 28. aprīlī visas dienas garumā Marka Rotko maksas centrā Daugavpili notiks vairākas aktivitātes, bet svētku programmas kulminācija paredzēta pulksten piecos Rotko centra pagalmā ar centrālo notikumu – pasaulslavenā mākslinieka Marka Rotko oriģināldarbu jaunās ekspozīcijas atklāšanu un tikšanos ar mākslinieka ģimeni.

Sveicam LNSO čellu "Sapņu komandu" desmit gadu jubilejā un interesējamies par gaidāmo jubilejas koncertu. 28. aprīlī plkst. 19.00 Lielā ģilde Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) čellu grupas mūziķu ansamblis "Dream Team" svinēs desmit gadu jubileju. Šo gadu laikā mūziķu apvienība kļuvusi par pazīstamu zīmolu, piedāvājot klausītājiem daudzveidīgas un spilgtas muzikālās programmas, kuru saistviela ir samtainais čella tembrs. Īpašajā jubilejas koncertā ansambļa rindas kuplinās aizrautīgie jaunās paaudzes čellisti, kā arī mūziķu apvienība "Trio elpo", kurā muzicē pianists Edgars Cīrulis, basists Jānis Rubiks un sitaminstrumentālists Rūdolfs Dankfelds. Koncertā skanēs gan dažādu laikmetu Eiropas mūzika, gan skaņdarbu pirmatskaņojumi. "Dream Team" sastāvā uz skatuves kāps idejas autore un projekta mākslinieciskā vadītāja, LNSO čellu grupas koncertmeistare Diana Ozoliņa, kā arī pārējie LNSO čellu grupas mūziķi – Ieva Upatniece, Zane Guļāne, Dace Zālīte-Zilberte, Mareta Prikule, Emma Aleksandra Bandeniece, Ainārs Paukšēns, Mārtiņš Turss, Jānis Rinkulis. Viņiem pievienosies jaunās paaudzes daudzsološie talanti – Santa Valere, Anna Katrīna Paukšēna un Jānis Rinkulis juniors. Koncertā skanēs vēlīnās renesanses komponista Orlando di Laso, baroka dižgara Johana Sebastiāna Baha, mūsdienu somu komponista, pianista un diriģenta Olli Mustonena, poļu komponista Kšistofa Penderecka, kā arī "Trio elpo" dalībnieku – Jāņa Rubika un Edgara Cīruļa – skaņdarbi.

Par savu zīmējumu grāmatu "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs" stāsta Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš. "Šis ir kaut kādā mērā ironisks skatījums uz šo izcilo notikumu. Man gribas paraudzīties uz šīm lielajām cildenajām lietām viegli. Tikt vaļā no tā nopietnības smaguma, svarīguma smaguma, kurš visu laiku guļ mums uz pleciem un liek mums uz to raudzīties kā uz kaut ko cildenu, bet nastu, kas ir smagi nesama katrus piecus gadus. Nē, tā nav, tas priecīgi," atzīst Vilis Daudziņš. "Visi tie autobusi, tā braukšana, sporta zāles... Tas ir ļoti smieklīgi. Katrs, kas ir braucis tajos autobusos, gulējis tajās sporta zālēs, nodzīvojis tās trīs četras dienas Rīgā, nebūdams rīdzinieks, skaidri zina, par ko es runāju, gan dejotāji, gan koristi dažādu paaudžu. Es gribēju tieši šo garšu, šo īsto garšu." "Tas ir lielā mērā manas fantāzijas auglis, tā vaicāts, cik precīzi grāmatā atspoguļoti pirmie dziedāšanas svētki, atzīst Vilis Daudziņš. "To drosmi es saņēmos filmēdamies filmā "Zeme, kas dzied". Pie visa vainīgs ir Māris Martinsons, kurš mani uzaicināja. Mana loma ir Bernhards Dīriķis, pirmais Rīgas Latviešu biedrības vadītājs. Man ir ārkārtīgi sarežģīts grims, parūka un uzlikšana. Tas prasa gandrīz pusotru stundu un tas bija tas iemesls, ka pēkšņi gribējās piefiksēt to, kā tas notiek." Varēja jau filmēt ar telefonu, bet viņam sagribējies uzzīmēt, kā grimētāja Beāte Rjabovska, kuras mākslas darbs ir viņa tēls, liek parūku. Tā tas sācies. "Paskatos pa labi, un tur tāds pusaizmidzis Andris Bulis vai Ainārs Ančevskis ar tādu pašu silikona plesi uz galvas, uz kura uzvietosies parūka un vaigu bārda. Abus bēdubrāļus arī uzzīmēju," atklāj Vilis Daudziņš. Bet viņš nevēlējies kļūt par filmas notikumu apskatnieki vai fiksētāju, filma dzīvo savu dzīvi. "Es radīšu savu stāstu, tas pat nebūs stāsts, drīzāk situācijas. Tajā visā ir kaut kas kinematogrāfisks. Man vienmēr licies interesanti kaut ko uzzīmēt vai radīt, kas nav līdz galam pateikts. Līdzīgi teātrī vai kino tu kaut ko dari pusvārdos. Tu nerunā tieši to tekstu, kas tev ir jāsaka, vai arī runādams tekstu, kas ir jāsaka, domā kaut ko citu. Es gribēju šos slāņus iegūt. Tāpēc zīmējumu grāmatā ir gan bilde, gan arī komentārs, kas kopā veido to paradoksālo iespaidu, kādu biju iecerējis," stāsta Vilis Daudziņš. "Šajā grāmatā ir gan īsti varoņi, kādus tos zinām  no mūzikas vēstures, Jānis Cimze, Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle, arī daudzu redzamu pagastu un novadu koru vadītāji, bet tur arī ir dažādi izdomāti tēli. Es ļāvu brīvu vaļu savai fantāzijai, izdomādams viņiem vārdus un uzvārdus," bilst Vilis Daudziņš. "Ja beigtos jebkurš no mūsdienu dziesmu svētku koncertiem, un mums vēl vajadzētu palikt un noskatīties slīdošu lenti uz ekrāna, kur būtu katra dalībnieka vārds un uzvārds. Cik ilgu laiku tas prasītu! Bet no otras puses, tā vajadzētu būt, jo tieši viņi ir tie, kas dzied, kas dziedāja un kas to dziedāšanas prieku atnesa līdz mūsdienām. Tāpēc es viņiem devu vārdu katram. Viņi ir individualizēti, personalizēti. Viņi nav anonīmi dziedātāji." Grāmatu izdevis apgāds "Neputns", un tās autors sola svētku laikā "saposties kā pāvs" un palīdzēt izdevējiem tirgot.

Bibliotekāra darbs ir mūsu sirds darbs – tā atzīst bibliotekāri, kas 25. Aprīlī tika godināti Bibliotekāru biedrības Gada balvas 2022 ceremonijā. 25. un 26. aprīlī Rīgā risinās Latvijas Bibliotēku festivāls „Svinam kopā! LBB 100”. Vakar notika bibliotekāru 14.kongress, bet šodien bibliotekāri pulcēsies uz ideju apmaiņu Bibliotēku ideju tirgū. Latvijas Bibliotekāru biedrības valdes priekšsēdētāja Māra Jēkabsone atklāja gada balvas ceremoniju, bet aktieris Jēkabs Reinis gādāja par vakara atmosfēru, daloties arī ar saviem grāmatu stāstiem. Vakara gaitā tika pieminēti un sveikti daudzi aizvadītā gada notikumi, izcelti aktīvākie dalībnieki, arī akcijā „Viena diena bibliotēkas dzīvē” vai konkursā „Lasi, meklē, ceļo!”. Tad sekoja pats svarīgākais – gada bibliotekāra apbalvošana. Balvu Gada bibliotekārs 2022 ieguva divas bibliotekāres, vienas paveiktajā vairāk izcelta novadpētniecība, otras darbs cieši saistīts ar jauno lasītāju. Vispirms tika sveikta Ventspils novada Ugāles bibliotēkas vadītāja Inese Rumpa. Tad arī Preiļu galvenās bibliotēkas galvenā bibliotekāre Ina Rusiņa. Bet balvu „Gada bibliotēka 2022” saņēma Jaunpils pagasta bibliotēka. Vēl noskaidroja Gada notikumu Latvijas bibliotēkās 2022.gadā. Bija iesūtīti 20 pieteikumi, bet balvu saņēma trīs – valsts nozīmes organizēts notikums, reģiona un vietējās nozīmes notikums. Par vietējās nozīmes notikumu uzvarēja – projekts „Iedvesmas  bibliotēka – Kursīšu bibliotēkas āra lasītavas terases izveide”. Stāsta Kursīšu pagasta bibliotēkas informācijas centra vadītājs Mārtiņš Lagzdons. Par valsts nozīmes notikumu balvu saņēma Latvijas bibliotēku novadpētniecības konference „Kultūras mantojuma un novadpētniecības nozīme kopienu veidošanā digitālajā laikmetā un digitālā mantojuma diena Siguldā”, savukārt par reģiona notikumu balvu ieguva – Ogres centrālās bibliotēkas dalība starptautiskajā konkursā „Gada publiskā bibliotēka” un iekļūšana finālistu četriniekā. Tā kā Gada balva ir Bibliotekāru biedrības iniciatīva, uzklausu  biedrības līdzšinējo valdes priekšsēdētāju Māru Jēkabsoni. Arī viņa saņēma pateicības vārdus un ziedus, jo viņas otrais termiņš priekšsēdētājas amatā beidzas, ievēlēta jauna biedrības valde, no viņu vidus  tad maijā izraudzīsies jauno Bibliotekāru biedrības priekšsēdētāju.

Latgales vēstniecība "Gors", sagaidot savu desmit gadu jubileju, izveidojusi pasākumu ciklu "10 kā 1". Kultūras rondo izvaicājam "Gora" vadītāju Diānu Zirniņu. "Ja kādreiz man jautā, kas ir "Gora" spēks, tas ir cilvēkos, kas viņu veidoja, veido šobrīd. Māksliniekos, kas brauc pie mums, un ļoti liels spēks ir arī apmeklētājos. Kad viss saslēdzas kopā, daudz kas iet secen, un mēs kā liels kuģis varam turpināt savu ceļu. Vairākas pārdomas, kas notiek šobrīd kultūras jomā Latvijā, mums līdz ar to var iet secen," atzīst Diāna Zirniņa. "Mēs gaidām desmitgadē, bet desmitgade ir tikai pieturas punkts reģionālo koncertzāļu stāstam Latvijā." 29. aprīlī Latgales vēstniecība "Gors"aicina uz desmit gadu jubilejas pasākumu cikla "10 kā 1" notikumu - pirmatskaņojumu dziesmuspēlei latgaliski “Trasuns. Fabulas”, kas ir piecu komponistu - Platona Buravicka, Oresta Silabrieža, Ievas Paršas, Sniedzes Prauliņas un Ernesta Mediņa muzikālais jaundarbs. Dziesmuspēle ir jauns, muzikāli skatuvisks darbs latgaliešu valodā, kas tapis, iedvesmojoties no Franča Trasuna fabulām. Šis jaundarbs savā ziņā atsauc atmiņā pirms desmit gadiem koncertzāles atklāšanas koncertos pirmatskaņoto dziesmuspēli "Ķēniņmeita. Latgales pasaka". Izrādes mūzikas materiālu veido pieci komponisti - Platons Buravickis, Orests Silabriedis, Ieva Parša, Sniedze Prauliņa un Ernests Mediņš, kuri vienlaikus būs arī savu jaundarbu izpildītāji. Jaundarbu atskaņojumā piedalīsies Rēzeknes kamerorķestra mūziķi, J. Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas kora grupa, Rēzeknes Tautas teātra aktieris Aldis Leidums. Muzikāli teatrālo darbību vadīs diriģents Jānis Stafeckis un režisore Inese Mičule. Dziesmuspēles scenogrāfe Ieva Kauliņa, skatuves iekārtojumam izmantos mākslinieces Ivetas Vaivodes Latgalē tapušās fotogrāfijas. Latgales vēstniecības "Gors" jubilejas svinību pasākumu cikla "10 kā 1" kulminācija ir gaidāma 13. maijā koncertprogrammā "Saldi rūgti mūžīgais", kur uz Lielās zāles skatuves pulcēsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts Akadēmiskais koris "Latvija" un diriģents Andris Poga, kas ir koncertzāles ilggadējie draugi. 20. maijā koncertuzvedumā "Ziedonis" tikšanās ar Renāru Kauperu, Jāni Strazdiņu, Latvijas Radio kori un diriģentu Sigvardu Kļavu, lai izdziedātu Imanta Kalniņa dziesmas ar Imanta Ziedoņa dzeju, kā arī būtu Imanta Ziedoņa dzejoļos un paša autora balss ieskaņotās pārdomās. Jubilejas pasākumu cikls tiks noslēgts 27. maijā, satiekoties dabā, muzikālā līdzdarbības izrādē "Visi putni skaisti dzied".

Turpinām lasīt Latvijas Literatūras gada balvai izvirzītās dzejas grāmatas. Šodien studijā uz galda Arta Ostupa krājums “Variācijas par mēness tēmu”. "Tā ir grāmata par cilvēkiem, tostarp mani, domāta citiem cilvēkiem. Tādā ziņā mans krājums ne ar ko neatšķiras no citiem cilvēkiem," savu krājumu raksturo Artis Ostups.

Tēlnieka Egona Peršēvica veselīgi ironiskais skatījums uz kultūras vēsturi un mūsdienu notikumiem izstādē „Skaistas lietas un citi nesmukumi”. Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieku. Jūrmalas muzejā no 26. aprīļa līdz 28. maijam apskatāma Egona Peršēvica darbu izstāde „Skaistas lietas un citi nesmukumi”. Tajā apkopoti darbi, kas ar vieglu ironiju  aizskar mūsdienās aktuālas un bieži arī politizētas tēmas kā dzimumu līdztiesība, ekoloģija, kultūras vērtību pārvērtēšana. Lielākā daļa no darbiem ir tapuši doktora studiju laikā. Savus lielformāta plastiskos darbus mākslinieks pārsvarā veido, izmantodams kompozītmateriālus un akrila krāsu, reālistisku figurālu veidojumu apvienojot ar glezniecību. Gandrīz visi izstādes darbi tikuši veidoti kā publiskās vides skulptūras, jo tas ir veids, kā tieši komunicēt ar plašu auditoriju. Tāpēc vēl jo svarīgāk ir tas, lai iekodētie arhetipi būtu nolasāmi.

Jaunības laika intimitātes meklējumi Ivara Šteinberga dzejas krajumā "Jaunība". Krājums nominēts Literatūras gada balvai. Ivars Šteinbergs Radio studijā lasīs savu dzeju. Dzejnieks atzīst, ka ir ļoti priecīgs par šo nomināciju un lasa dažus dzejoļus par iemīlēšanos un citām mūžīgām tēmām. Saruna par krājuma "Jaunība" tēmām raidījumā Augstāk par zemi.

Rīgas Pasaules filmu festivāla 10 gadu svinības no 27. aprīļa norisināsies kinoteātrī "Kino Bize". Festivālu atklās godalgotā franču dokumentālā kino režisora Nikolā Filibēra filma "Uz Adamanta", kas ieguva šī gada Berlināles Zelta lāča balvu par gada labāko filmu. Festivāla programmai izvēlētās dokumentālas filmas carustrāvo mīlestība. Desmit gadu svinības norisināsies no 27. līdz 30. aprīlim. Kino kritiķe Dārta Ceriņa un kultūras publicists Žulijens Nuhums Kulibali jau dažas no filmām redzējuši. Par Rīgas Pasaules filmu festivālu saruna arī raidījumā Starpbrīdis.  

Par jauniešu kora “Kamēr” koncertcikla „Jauna gaisma” ieceri Kultūras rondo saruna ar kora „Kamēr” māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu Jurģi Cābuli un kora dalībniekiem. Uzklausam arī koristu pārdomas pirms Dziesmu svētkiem. Koncertsērijas “Jauna gaisma” iecere jauniešu kora “Kamēr…” mākslinieciskajam vadītājam un galvenajam diriģentam Jurģim Cābulim radusies, iedvesmojoties no Ērika Vitekra (Eric Whitacre) skaņdarba “Lux Nova”. "Nosaukums ir krietni romantisks," atzīst Jurģis Cābulis. Viens no iemesliem, ka ziema bijusi gara un "stara meklējums bija daudziem no mums".  "Tajā pašā laikā jauna gaisma -  spilgtais konteksts, kas šobrīd notiek pasaulē un kopējā sajūta. Ļoti gribējās šajā koncertā iedod spēcīgu filosofiju un saturu, tajā pašā laikā to balstot uz lielas gaišuma nots un ceļošas nots. Ar to apziņu, ka mums šeit patiešām ir labi," bilst Jurģis Cābulis. Gaisma ir pārpasaulīgs simbols – tā sevī apvieno patiesas vērtības, kas nepieciešamas šodienas laiktelpā – miers, uzticēšanās, atpestīšana un apziņa. Gaisma mūsdienu pasaules jaunajās reālijās vairs nav pašsaprotama, cilvēkiem kara apstākļos slēpjoties tumšās, baisās vietās, bet, kas ir paradoksāli – lai saglabātu savu dzīvību, cerību gaismai nākotnē. Tiem, kam ir dota iespēja veidot gaismu, tā ir jāstiprina, jāgodā un jānes citiem, kuri pēc tās alkst. Šis laiks pasaules laiktelpā ir ļoti sadrumstalots, tajā nav, kur pieķerties. Vienlaikus – šis ir jaunu vērtību laikmets. Vērtības ir mūsu katra izvēle. Bērna vērtību pasaule vienmēr ir bezvainīga un skaisti naiva. Mēs esam atbildīgi par šo jauno gaismu un tās mērojamo ceļu. "Programma pēc satura un būtības ir ļoti gaiša," vērtē Jurģis Cābulis. Koncertcikla "Jauna gaisma" koncepcija ir veidota, balstoties uz cilvēka iekšējās pasaules mijām: pārdzīvojums – aizrautība; neziņa – pašapziņa. Koris programmu atskaņos 29. aprīlī Cēsu sv. Jāņa baznīcā, 30. aprīlī – Rīgas Lutera baznīca Torņakalnā un 6. maijā Jūrmala, Dubultu ev. lut. baznīca.

„Dauderos” pašlaik skatāma stikla mākslinieces Andas Munkevicas un dizaina studijas „AM Studio” vitrāžu un stikla skulptūru izstāde „Attēla gaisma”. Stikla skulptūras, bet jo īpaši vitrāžas sasaucas ar paša nama interjeru. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nodaļa rīko arī tematisko lekciju ciklu par „Dauderu” nama arhitektūru, interjeru, dārzu un parku. Dienā, kad muzejā notika arhitekta Jāņa Krastiņa lekcija par Dauderu savrupnamu Latvijas 19. gadsimta arhitektūras kopainā, muzejā viesojās Laima Slava. Viņai tā bija iespaidiem bagāta diena. Ir brīvdiena, un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nodaļa apmeklētājiem piedāvā gan ēkas apskati, gan stikla mākslas izstādi, gan profesora Jāņa Krastiņa lekciju. Kā uzzinu no Dauderu nodaļas vadītājas Olgas Mihelovičas, līdz ar atjaunoto ekspozīciju Dauderos tiek rīkots  pasākumu cikls, kurā gan tematiskās ekskursijas, lekcijas, gan mainīgās izstādes. Pašlaik te Andas Munkevicas vitrāžas un stikla skulptūras. Stikla mākslinieces Andas Munkevicas darbi koncentrēti vienā telpā Dauderu savrupnama salonā, bet pirms gada mākslinieces  plaša personālizstāde bija sarīkota Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.  Mērogi citi, bet Anda uzsver, ka nevar atraut darbu no telpas vai tā ir daba, vai baznīca, vai izstāžu zāle. Andas Munkevicas izstāde „Attēla gaisma” Dauderos būs skatāma līdz 18.jūnijam. Pēc tam sekos gleznu izstāde, saistīta ar tēmu - Glezna kā mājas interjers. Visas izstādes šogad sasaucas ar mājas vēsturi, ar tās interjera elementiem vai mājas saimniekiem. Tā profesora Jāņa Krastiņa lekcija saistīta ar nama arhitektūru. Dauderu savrupnams celts 1897.gadā un  ir pārdzīvojis laikmetu maiņu. Jāņa Krastiņa lekcija par Dauderu savrupnamu Latvijas 19.gadsimta arhitektūras kopainā sniedza plašāku skatu uz laikmetu un arhitektūras stiliem, taču pieskārās arī konkrētiem savrupnama  interjera elementiem. Ar šo lekciju tiek atjaunots pagājušajā gadā aizsāktais tematiskais lekciju cikls par Dauderu nama arhitektūru, interjeru, dārzu un parku, kā arī nama saimnieku likteņiem. Lekcijas turpmāk notiks reizi ceturksnī. Un kā atzīst Dauderu nodaļas vadītāja, vairākumam apmeklētāju Dauderu nams ir liels pārsteigums - industriālajā apkaimē uzmeklēt Sarkandaugavas pērli.    

Tapis jauns vēsturiski biogrāfisks stāsts par Gunāru Astru un viņa laiku, kuru dokumentālajā filmā „Astra” iezīmēs trīs varoņi – televīzijas operators Raits Valters, rakstnieks-hipijs Alfrēds Stinkuls un tēlnieks Gļebs Panteļejevs, kurš veido pieminekli Astram. Kultūras rondo tiekamies ar filmas režisori Lieni Laviņu un producentu Sandiju Semjonovu. Liene Laviņa atklāj, ka filmas ideja nākusi no viņas ģimenes un viņas uzdevums bijis saviem bērniem atstāt šo filmu, lai viņi zinātu, par ko runā šajā filmā, - iepazīstināt ar Gunāru Astru un viņa vērtībām. "Tas ir labi, ka Gunāra Astras vārds skan tik bieži," vērtē Liene Laviņa. "Viens no iemesliem, ka nav bijusi neviena nopietna dokumentāla filma par Gunāru Astru, lai arī viņš varētu būt paraugs daudzās lietās jebkuram no mums, jebkuram politiķim, cilvēkam, kas dzīvo, kuram ir kaut kādas izvēles dzīvē, - izvēlēties īslaicīgu labumu vai saglabāt savu stāju," analizē Sandijs Semjonovs. Filmas pirmizrāde būs 4. maijā Kino maratonā, kas norisināsies kinoteātrī "Splendid Palace". Plašāk Latvijas kinoteātros filmu izrādīs rudenī.

Rīgā turpinās dāņu režisora Larsa fon Trīra filmu retrospekcija. Šovakar „Dogvila”. Dzirdēsit, ko par Trīra filmām saka lekciju autori – Dita Rietuma, Sonora Broka, Kristiāns Brekte, Aiks Karapetjans un Daira Āboliņa, kā arī Lietuvas filmu izplatīšanas kompānijas „Lauva, lācis un zars” pārstāvji.

23. aprīlī interesenti ir aicināti kopīgi ieskandināt "Collegium Musicum Riga" koncertzāles atvēršanas svētkus. Koncertu atskaņos izcilā Latvijas čelliste Māra Botmane, piedāvājot klausīties vienus no čella repertuārā sarežģītākajiem, bet skaistākajiem opusiem – Johana Sebastiāna Baha svītas baroka čellam solo. Par Senās mūzikas centru, kur tagad notiks arī kocerti plašākai publikai, Kulturas rondo saruna ar šīs kultūrtelpas projektu vadītāju un galveno producenti Lauru Šarovu un diriģentu, centra direktoru un galveno producentu Māri Kupču. Koncertcikls  "Baroka pavasaris Collegium Musicum Riga koncertzālē" pašā Rīgas sirdī (Vecrīgā, Vaļņu ielā 9-3) kopumā piedāvā četrus senās mūzikas koncertus, simbolizējot jaunās kultūrtelpas "atdzimšanu". Te jau kopš 20. gs. darbojās plaši pazīstamais Mākslas darbinieku nams. Turpretī mūsdienu koncertzāles nosaukums ir dots par godu baroka orķestrim "Collegium Musicum Riga", kuru 2005. gadā dibinājis tā galvenais diriģents un senās mūzikas pētnieks Māris Kupčs, nosaukumu ņemot no tāda paša nosaukuma orķestra, kurš Rīgā darbojās jau 17. gadsimtā.

"Nulles summa" ir Ronalda Brieža jaunākais dzejoļu krājums. Tas nominēts Latvijas Literatūras gada balvai. Kopā ar dzejnieka iepriekšējiem krājumiem "Asaru gāze", "Karaoke" , "Zāles pret nemirstību" veido poētisko tetraloģiju "OROBORO". Kultūras rondo klausāmies dzejnieka poētiskās bērnības atmiņas no krājuma "Nulles summa" nodaļas "Mikrosfēra".

Latvijas Nacionālajā baletā 20.aprīlī pirmizrāde - „Vijs. Šausmu naktis”. Balets tapis pēc Mikolas Gogoļa stāsta „Vijs” motīviem. Ukraiņu komponista Aleksandra Rodina un horeogrāfa Radu Poklitaru balets iestudēts 2019.gadā Kijivas Modernajā baletā. Latvijā iestudējumu veido komanda no Ukrainas, savukārt baleta muzikālais vadītājs un diriģents ir Kaspars Ādamsons. Baleta mākslinieki atzīst, ka horeogrāfs lielu vērību velta detaļām, kustībām ir dramaturģiski piesātināts saturs. Ar duetu no baleta „Vijs. Šausmu naktis” sākas iepazīstināšana ar horeogrāfa Radu Poklitaru baletu, kas veidots pēc Gogoļa stāsta „Vijs” motīviem, vēstot par studenta Homas Bruta sastapšanos ar tumšajiem spēkiem. Baletā vairākiem tēliem saglabāti Gogoļa dotie vārdi, taču tā nav stāsta ilustrācija. Horeogrāfs Radu Poklitaru ir dzimis Kišiņevā, Moldovā, bijis Baltkrievijas Lielā teātra dejotājs, divus gadus pildījis Moldavas Nacionālās operas galvenā baletmeistara pienākumus, bet 2006.gadā ar filantropa atbalstu dibinājis pats savu teātri – Kijivas moderno baletu. Horeogrāfs līdz šim radījis ap 50 viencēlienus un pilna apjoma iestudējumus. Galveno Homas Bruta lomu dejos Pepeins Lukss Geldemans vai Eidens Viljams Konefrijs. Eidens par savu tēlu  uzsver slikto, kas cilvēka dabai piemīt un kā to atklāt. Horeogrāfs Radu Poklitaru otro reizi strādā pie mums, 2006.gadā  iestudēja baletu „Pelnrušķīte”. Savukārt balets „Vijs. Šausmu naktis” pasaules pirmizrādi piedzīvoja 2019.gadā Kijivas Modernajā baletā, pēc tam iestudēts arī Odesā. Ciklā „Sarunās pirms pirmizrādēm” kā allaž rosinošas ir operas vēsturnieka Mikus Čežes lekcijas, šoreiz  par „Ticību un māņticību” . Lekcijā ietverti filmu fragmenti, arī no 1967.gadā tapušās pirmās padomju šausmu filmas „Vijs”. Kā vienu no īpatnējām „Vija” interpretācijām Čeže minēja serbu režisora Džordža Kadijeviča 1990. gada filmu „Svētvieta”. Svarīga piebilde, baletu „Vijs. Šausmu naktis” tās veidotāji iesaka skatīties no 14 gadu vecuma. Baleta pirmizrāde notiks rīt, 20.aprīlī, nākamās izrādes 21.aprīlī un 13.maijā.

Aprit gads, kopš pieejama Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) digitālā kolekcija "Industriālais mantojums". Atzīmējot kolekcijas gadadienu, 13. aprīlī tiek atklāts raidierakstu cikls "Rūpniecības mantojums", kas klausītājus iepazīstinās ar atmiņu stāstiem par dažādiem Latvijas uzņēmumiem. Par kolekciju "Industriālais mantojums" plašāk stāsta LNB Digitālās bibliotēkas vadītājs Artūrs Žogls un digitālo pakalpojumu bibliotekāre Eva Ausēja. Rūpniecības vēsture Latvijas teritorijā aizsākās 17. gadsimtā ar manufaktūru un kuģu būves uzplaukumu Kurzemes hercogistē. 19. gadsimtā Rīga jau bija nozīmīgs Austrumeiropas un visas cariskās Krievijas rūpniecības centrs. Latvijas Nacionālā bibliotēka 2022. gada martā atklāja kultūras un atmiņas institūciju sadarbībā tapušo digitālo kolekciju "Industriālais mantojums". Kolekcijā aplūkojami vairāk nekā simts Latvijas uzņēmumi, kas ar saviem ražojumiem ieņem nozīmīgu vietu Latvijas vēstures un kultūras telpā. Vēsturnieks Gatis Krūmiņš uz pirmo raidierakstu cikla "Rūpniecības mantojums" sarunu aicinājis RAF (Rīgas autobusu fabrika) māksliniekus–konstruktorus Juri Kreicbergu un Olafu Ceplēviču. Leģendāro mikroautobusu Latvija stāstu un citu ražotāju stāstus turpmāk katru otro ceturtdienu varēs iepazīt digitālās kolekcijas Industriālais mantojums vietnē pie konkrētā uzņēmuma apraksta un LNB Spotify un SoundCloud kanālos.  "Rūpniecības mantojums" raidierakstu ciklā turpmāk plānotas sarunas ar Cēsu alus darītavas, VEF, Valmieras stikla šķiedras un virkni citiem ražotņu pārstāvjiem. Digitālajā kolekcijā "Industriālais mantojums" apskatāmi vairāk nekā 10 000 digitālie objekti par 108 Latvijas uzņēmumiem. Lietotājiem ir pieejamas arhīvu lietas, fotogrāfijas, kinohronikas, patenti un citi nozīmīgi resursi. Kolekcijai pakāpeniski tiek pievienoti Latvijas muzeju digitalizētie muzeju priekšmeti. Ar šiem materiāliem jau papildinātas Tautas daiļamatniecības meistaru ražošanas apvienība Daiļrade, zeķu fabrika Aurora, Rīgas porcelāna rūpnīcu, rūpnīca VEF un daudzu citu uzņēmumu sadaļas. Pirmajā digitālās kolekcijas pastāvēšanas gadā kolekcijas lietotāju skaits pieaudzis līdz 4000 pastāvīgajiem lietotājiem.

18. aprīlī Dailes teātrī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs sāks svinēt savu desmitgadi un atklās izstādi “ROTHKO. Made in Latvia”. Tā būs izstāde, kurā ar Marka Rotko darbu kopijām piedalās spoži Latvijas mākslinieki – Frančeska Kirke, Sandra Strēle, Helēna Heinrihsone, Ritums Ivanovs, Aleksejs Naumovs un Kaspars Zariņš. Kultūras rondo saruna par izstādi ar māksliniekiem Sandru Strēli un Ritumu Ivanovu. Sazināsimies arī ar izstādes kuratoru Aivaru Baranovski. Rotko darbu kopiju izstāde zīmīgi tiek atklāta Dailes teātrī. Par pagājušās sezonas labāko izrādi tika atzīts Dailes teātra iestudējums ROTKHO, kura centrālā tēma ir stāsts par viltojumu un oriģinālu, mākslas vērtību un spēju veidot saikni ar mākslas darbu tā dažādajās izpausmēs. Projekta "ROTKHO. Made in Latvia" izstādes atklāšana ir tikai viens no Rotko centra iecerētiem posmiem secīgi savītā pasākumu kopumā, kas sāksies 18. aprīlī Dailes teātra foajē, nedēļas izskaņā papildināsies ar izrādes "ROTKHO" iestudējumiem teātra Lielajā zālē, bet jau 28. aprīlī, svinot Rotko centra desmitgadi, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā tiks atklāta jaunā oriģināldarbu zāle, kur tiks izstādīti seši Latvijā līdz šim neeksponēti Marka Rotko oriģināldarbi. Izstāde "ROTKHO. Made in Latvia" būs apskatāma Dailes teātra izrāžu apmeklētājiem līdz 30.jūnijam.

18. aprīlī "M Darbnīcā" notiks Latvijas literatūras gada balvas dzejas lasījumi. Kultūras rondo studijā dzeju lasa Andra Manfelde, kura nominēta par "Poēmu ar mammu". ""Poēma ar mammu" man ir īpaša grāmata, jo tajā es pierakstīju savu bērnības pieredzi. Mēs, kā zinām, visi nākam no paradīzes, tas ir, no bērnības. Turklāt, es domāju ne tikai par sevi, es domāju par visiem citiem un es mēģināju uzrakstīt tā, lai jebkurš varētu izlasīt šo grāmatu un identificēties, pat ja viņš nav dzīvojis kolhoza laikos laukos," atklāj Andra Manfelde. Autore arī norāda, kā šī ir "Poēma ar mammu", lai arī bieži saka "par mammu". "Kā gleznās citkārt ir "krūka ar granātābolu" vai "pelēka glezna ar sarkano". Mamma man tur ir maza stūrītī, ja šī būtu glezna," stāsta Andra Manfelde.

21. aprīlī plkst. 19.00 Lielajā ģildē notiks simfoniskās mūzikas koncerts “LNSO, Poska un Brāmss”. Kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) uz skatuves kāps orķestra galvenā viesdiriģente Kristīna Poska un čellists Kristaps Bergs. Kultūras rondo tiekamies ar Kristapu Bergu. Saruna ar mūziķi gan par gaidāmo koncertu kopā ar orķestri, gan par citiem notikumiem mūziķa koncertdzīvē, viņam viesojoties Latvijā. Ikdienā Kristaps Bergs ir čellu grupas koncertmeistars Briseles filharmonijas orķestra koncertmeistars. Šonedēļ Kristaps Bergs muzicēs gan kopā ar LNSO, gan ar trio "Fabel".

Kultūras rondo kāda iepazīšanās, kurai būtu bijis jānotiek jau janvārī, kad tika pasniegtas Normunda Naumaņa balvas mākslas kritikā. Jaunā kritiķa balvu saņēma Sofija Kozlova, kura jau atradās savā studiju vietā Minhenē, kur apgūst antīko filožofiju, bet viņas uzrakstīto runu nolasīja jaunākā māsa Anna. Tagad Sofija ir Latvijā un ar viņu tiekamies Kultūras rondo. Sofijas kozlovas rakstus var lasīt filozofijas žurnālā "Tvērums" un izdevumā "Punctum".

Pieminekļus ceļ un pieminekļus veļ. Pieminekļiem var pieiet pavisam tuvu klāt un attālināties, cik vien pilsēta to ļauj. Par pieminekļiem var domāt kā mākslinieciskām un vides vērtībām; kā par varas simboliem un arī kā par „atmiņu konteineriem”. Jaundibinātā Latvijas mākslas zinātnieku un kuratoru biedrība savā pirmajā publiskajā diskusijā „Padomju okupācijas pieminekļi kā disonējošais mantojums” piedāvāja domāt arī par laikmetīgās mākslas iespējām pieminekļus pārinterpretēt un radīt jaunu kontekstu. Rozā tanks, piepūsts Ļeņins mini aļošas atlējums – tie ir tikai daži piemēri. Diskusijā Mākslas akadēmijā klāt bija Ingvilda Strautmane un Gints Grīvāns. Kultūras rondo subjektīva fragmentu izlase no divtik garās diskusijas, kura vairāk bija par domāšanas iespējām, ne par konkrētiem risinājumiem, tie jebkurā gadījumā paliks pilsētvides plānotāju un pašvaldības ziņā. Diskusijā piedalījās Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja latviešu tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja Arta Vārpa, filozofs, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesors Jānis Taurenis, vēsturnieks un mākslas zinātnieks, LMA docents Rihards Pētersons. Diskusiju vadīja mākslas zinātniece Ieva Astahovska.

Rīgas Porcelāna muzejā aplūkojama izstāde „Variācijas par tēmu”. Tā ir mākslinieces Jutas Rindinas personālizstāde, kas tapusi ar pierunāšanu, vismaz tā teic pati māksliniece, kuras porcelānā un mālā stāstītie stāsti ir aizraujoši, vizuāli izteiksmīgi un asprātīgi. Ar humoru uz Tu ir arī pati māksliniece – viņa savos darbos ļoti apzināti runā par ikdienišķo, bet ar vien sev piemītošo prasmi apgriezt kājām gaisā visu ierasto un rezultātā skatītājs pārsteigts nesagatavots. Rīgas Porcelāna muzejā es esmu dienā, kad māksliniece Juta Rindina kopā ar asistentiem iekārto personālizstādi Variācijas par tēmu. Eksponāti, kas veidoti no māla un porcelāna nule kā attransportēti uz muzeju Vecrīgā, nonesti lejup pa stāvām kāpnēm pagrabstāvā un nu  tos izliek stendos. Māksliniece Juta Rindina pati sevi dēvē par eklektiķi un pļāpīgu stāstnieciņ. Personālizstādē „Variācijas par tēmu” viņa atskatās uz savu radošo darbību – iepriekš tapuši darbi izcelti no aizmirstības, daži tapuši no jauna, tiem kopā mijiedarbojoties rodas jauns stāsts, uz kuru viņu  pamudinājusi Rīgas Porcelāna muzeja izstāžu kuratore Ieva Nagliņa. Sava ceļa gājēja, tā nereti sauc mākslinieci Jutu Rindinu, bet viņas  darbus  raksturojot mēdz lietot apzīmējumu pašvērtība, jo tie nepazūd telpā, tās ne vienmēr ir lietas, ko izmanto sadzīvē, bet tie dzīvo kā mākslas darbi, atzīst izstādes kuratore Ieva Nagliņa. Pati māksliniece atzīst – viņu kaitina jautājums, ar ko strādāt vieglāk – mālu vai porcelānu. Viņa parasti atbild ar pretjautājumu, ko spēlēt grūtāk, klavieres vai vijoli. Mākslinieces Jutas Rindinas atmiņas ir vizuāli izteiksmīgas un asprātīgas. Pirmais, ko skatītājs  ierauga ieejot izstādē ir tituldarbs  jeb mākslinieces pašportrets Lotofāgs, kas precīzi raksturo autores attieksmi pret dzīvi. Jutas Rindinas personālizstāde “Variācijas par tēmu” Rīgas Porcelāna muzejā būs skatāma līdz 11. jūnijam.

Laikmetīgās mākslas muzejs un jaunā Rīgas filharmonija sabiedrības vajadzību sarakstā ir jau gadu desmitus. Par jaunu kultūras būvju kritisku nepieciešamību un iespējām, kā pie tām tikt, Kultūras rondo saruna ar Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda valdes locekli Elīnu Vikmani un Nacionālās arhitektu padomes vadītāju, arhitektu Gati Didriksonu. Runāt par kultūras celtnēm Rīgā pamudinājusi intervija ar kultūras ministru Nauri Puntuli Latvijas TV. Runāsim par Laikmetīgās mākslas muzeju, arī par koncertzāli Rīgā. 

Visa dzīve vienā dienā ietverta režisora un dramaturga Valtera Sīļa  jaunākajā iestudējumā „Mammu!”. Izrādes veidotāji pēta tos dzīves notikumus, kas nedod mieru brīdī, kad mūsu dzīvība tiek apdraudēta. Galveno lomu atveido aktrise Inese Pudža, un viņa neslēpj, ka darbs pie lomas bijis liels izaicinājums. Izrādes centrā Ausma, kuru atveido aktrise Inese Pudža, kas pamostas svešā gultā un neatpazīst telpu, kurā atrodas, arī sievieti, kas viņu apkopj. Režisors Valters Sīlis izrādes sākumā rada šausmu žanram raksturīgu  situāciju, par ko vēlāk jautāšu viņam pašam. Taču izrāde ir par dzīvi nodzīvojuša cilvēka atmiņu ceļojumu, un galvenā loma uzticēta Inesei Pudžai, aktrise uzsver, ka visu izrādes laiku pavadīt nekustīgai guļot gultā, nav nekas patīkams. „Tāds laiks” – šo frāzi dzirdēsim arī izrādes varoņu tekstā, savos dzīves notikumos viņi nereti min: tas jau bija tāds laiks. Kas ir izdevusies dzīve, varbūt pietiek ar to, ka tā nav garlaicīga? Par to, iestudējumā spriež Ausmas brālis, kas nonācis svešumā. Uz skatuves kopā ar Inesi Pudžu ir Jānis Kronis un Ilva Centere, iejūtoties vairākos tēlos, arī aktrise Indra Briķe, kurai šī ir jauna pieredze sadarbībā ar neatkarīgo teātri. Pirms iztaujāju režisoru par jaunākās izrādes personisko stāstu, man prātā 2009.gadā Nacionālajā teātrī Valtera Sīļa iestudētā izrāde „Par mammām”. Tā bija izrāde bērniem, tomēr ne tikai nosaukumu līdzība man liek sarunā ar režisoru pieminēt senāku iestudējumu, izrādās arī pasaka par nāvi skanējusi tajā izrādē. Režisors uzsver, ka stāsts ir iedvesmots no viņam tuviem cilvēkiem, tomēr uz skatuves tie jau ir lugas varoņi. Vēstures notikumu konteksts, kas būtisks citos Valtera Sīļa iestudējumos, ienāk arī jaunākajā darbā. Izrādes vizuālais tēls askētisks, telpas vidū vien slimnieka gulta un gaismas, kas mainās un mainoties notikumiem. Iestudējuma vizuālā tēla autors Uģis Bērziņš, gaismu mākslinieks Lauris Johansons, mūzikas autors Gatis Krievāns. Pirmizrāde iestudējuma „Mammu!” notika 11.aprīlī, nākamās izrādes 14.un 15.aprīlī „Dirty Deal teatro”.

“Atgriešanās” – Vāgnera nams savas durvis vēris māksliniecei Intai Amoliņai, kura personālizstādē atklās savas tekstilmākslas daudzveidību. Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieci. Pēc vairāk nekā desmit gadiem tekstilmāksliniece Inta Amoliņa atgriežas ar personālizstādi “Atgriešanās”. Izstāde būs apskatāma Rīgas Vāgnera namā no 14. līdz 29. aprīlim, parādot tekstilmākslas daudzveidību un īpaši izceļot šīs nozares tehniku – tekstilmozaīku. Izstādē būs redzami astoņpadsmit no 1992. – 2023. gadam radīti mākslinieces darbi – gan lieli gultas pārklāji, gan sienas dekori, kas iekļauj dažādas auduma apstrādes tehnikas – batiku, izšūšanu, apgleznošanu un apdruku. Izstādes laikā, pirms Vāgnera nama atjaunošanas, būs iespēja apskatīt vēsturisko un kādreiz slaveno Rīgas kultūras dzīves centru. Māksliniece atzīst, ka Vāgnera nams ir neierasta vieta izstādei. Nākonē viņa domā šo izstādi piedāvāt izstādīt Liepājā. Rosinājums veidot šo izstādi raisījis arī plašākas domas par darbu izstādīšanu.

No 13. līdz 30. aprīlim kinoteātrī "Splendid Palace" būs iespēja noskatīties 15 Larsa fon Trīra pilnmetrāžas filmas un ar lektoru palīdzību detalizēti iepazīt režisora unikālo rokrakstu, filozofisko ideju un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu attīstību. Kultūras rondo kinokritiķe Dārta Ceriņa, kurai bijusi iespēja intervēt Trīru, un kino publicists Žulijens Nuhums Kulibali, kurš Trīra filmas iepazinis jau no 13 gadu vecuma, atklāj savu Trīra filmu izvēli. Filmas tiks demonstrētas hronoloģiskā secībā atbilstoši uzņemšanas laikam. Visi Larsa fon Trīra kinodarbi šobrīd ir restaurēti un digitalizēti, līdz ar to ir piemērots laiks, lai iepazīstinātu Latvijas publiku ar pasaules kinovēsturē nozīmīgā režisora daiļrades spektru. Dažas no filmām Latvijā tiks izrādītas pirmo reizi. Retrospektīvas cikls tiks atklāts 13. aprīlī kinoteātri Splendid Palace ar 1984. gada filmu Nozieguma elements / Forbrydelsens element, pirmā vakara lektore būs kinokritiķe Daira Āboliņa. Daļu no retrospektīvas filmām plānots izrādīt arī Talsos un Cēsīs. Plašāka informācija par filmām un biļešu iegādi ­atrodama kinoteātra "Splendid Palace" mājaslapā.  

13. aprīlī, plkst. 19.00 Lielajā ģildē cikla “LNSO kamermūzika” koncerta uzmanības centrā būs atzinību guvušais "NYX Trio", kurā muzicē Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) flautu grupas mūziķe Anete Toča, otro vijoļu mūziķe Tatjana Ostrovska un pianiste Ieva Sarja. Kultūras rondo tiekamies ar ansambļa "NYX Trio" mūziķēm Aneti Toču un Ievu Sarju. Koncertā ansamblis atskaņos latviešu komponistu opusus. Trio radītās mūzikas skaņas īpašās ūdens gleznās atainos māksliniece un ebru mākslas lietpratēja Anda Kolosova. Ebru māksla tēlaini tiek skaidrota kā sirds melodijas atainošana uz ūdens virsmas. Koncertā klausītāji aicināti ļauties intīmam un meditatīvam notikumam, kur krāsu plūdums ūdenī uzburs mūzikas skaņās veidotās ainas. Programmā iekļautas Agnetas Krilovas kompozīcijas "Ziedlapiņu valsis" un "Purvītis. Koši pelēkais latvietis" vijolei un klavierēm, Aivara Kalēja darbs "Franču kvadroloģija", Jāņa Lūsēna opuss "Arkādija", Aigara Raumaņa skaņdarbs "Slēgtais pagalms" (pēc Paula Bankovska stāsta motīviem), Artūra Grīnupa Trio flautai, vijolei un klavierēm, kā arī LNSO sezonas rezidējošā komponista Krista Auznieka īpaši šim notikumam veltītu jaundarbu.

Rīgā turpinās Starptautiskā īsfilmu festivāla 2ANNAS Industrijas dienu programma 2ANNAS FORUMS: Animācijas DNS. Šodien, 11. aprīlī, diskusija „Animācijas DNS: Izplatīšana un festivālu nozīme”. Kultūras rondo saruna ar festivāla direktoru Viesturu Graždanoviču un režisoru Matīsu Kažu. Līdz 15. aprīlim Rīgā norisinās starptautiskais īsfilmu festivāls "2Annas". Festivāls norisināsies jau 27. reizi un tiek vērtēts kā viens no svarīgākajiem šāda veida notikumiem Baltijā. Festivāla programmā iekļautas vairāk nekā 100 īsfilmas no 25 valstīm. Festivāla galvenā tēma – "Ķermenis un miesa". Festivāls "2Annas" norisināsies kinoteātros "Kino Bize", "K/Suns" un kultūras centrā "M/Darbnīca".

Apvienības "IevaKrish" dziedājumu un dejas izrādei "Satikt" ir jau sava īpaša vēsture. Pirmo reizi tā rādīta 2020.gadā Valmieras Vasaras teātra festivālā. Bet šogad aprīļa sākumā  izrādi bija iespējams redzēt Rīgas Cirkā. Tās pamatā pētījums lietuviešu tradicionālo sutartiņu dziedājumu daudzbalsībā. Izrādē līdzās dejotājiem piedalās arī divas dziedātājas, izpildot sutartiņu dziedājumus. Horeogrāfi un dejotāji Ieva Gaurilčikaite-Sants un Krišjānis Sants pirms izrādes Rīgas Cirkā skatītājiem pastāsta, kas ir lietuviešu sutartines, kurā Lietuvas daļā izplatījušās, kāpēc ilgi saglabājušās, arī to, kā iedzīvinājuši kustībā. Tad dodamies Kupola zālē, kur plašajā telpā izvietoti koka krēsli, tie ir tie paši, kas  savulaik radīti citai izrādei "Labra nams" un ar tiem ērti pagriezties, lai sekotu līdzi  izpildītājiem. Kopā ar dziedātājām Dārtu Dravu un Ilzi Amandu Zakrevsku, kas izpilda sutartiņu dziedājumus lietuviešu valodā, telpā atrodas arī dejotāji, izrādes autori Ieva un Krišjānis, ko zinām kā apvienību "IevaKrish". Abi dejotāji veido no sutartiņu dziedājumiem atvasināto divbalsīgo dejas materiālu. Izrāde vienreiz rādīta Valmieras Vasaras teātra festivālā un vienreiz festivālā "Sansusī", tagad Krišjānis Sants to iecerējis rādīt vēlreiz augustā starp abiem šiem festivāliem. Tas būtu konceptuāli.  Dziedājumu un dejas izrāde "Satikt" iekļauta šī gada laikmetīgās dejas viesizrāžu programmā "Horos".

"Plūstoši" – starptautiski atzītā dizainera Germana Ermiča pirmā personālizstāde Latvijā, kuru atklās Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Kultūras rondo par savu nozīmīgāko darbu izvēli, radošo procesu, kurā apvienoti dizaina un mākslas paņēmieni, saruna ar Germanu Ermiču un kuratori Evelīnu Ozolu. No 13. aprīļa līdz 28. maijam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (Rīgā, Skārņu ielā 10) būs skatāma starptautiski atzītā latviešu dizainera Germana Ermiča pirmā personālizstāde Latvijā “Plūstoši”. "Mans darbs bieži ir starp skulptūru un dizainu, bet darbi nav īsti praktiski ikdienas objekti, drīzāk tās ir skulptūras, kas dizaina funkcijām. Piemēram, krēsls, galds, ko var lietot. Vai spogulis, kurā var skatīties, bet tas kopīgais iespaids ir, ka tā ir drīzāk skulptūra," atklāj Germans Ermičs. ""Troņa krēsls", kas būs skatāms izstādē, tā ir ideja par krēslu, bet tas nav ikdienas objekts, ko kāds gribētu lietot, drīzāk estētisks, konceptuāls objekts." "Visbiežāk mēs iedomājamies par krāsu kā noslēdzošo posmu, mums gatava forma, gatavs darbs, kaut kas ir uztaisīts, mēs izvēlamies krāsu. Es gribēju sākt darbu tieši no krāsas, skatīties, kā krāsa var definēt objektu. Iztēloties krāsu kā fizisku materiālu. Tas ir konceptuāls piegājiens," stāsta Germans Ermičs. "Es izvēlējos strādāt ar stiklu, tas ir pateicīgs medijs darbam ar krāsu, izmantojot caurspīdīgumu. Var izmantot spoguli, var izmatot matētu. Tas man palīdz strādāt ar krāsu un gaismu. Tā ir drīzāk fantāzija, kā es iztēlojos krāsu." Izstāde apkopo Germana Ermiča nozīmīgāko veikumu kopš viņa studijas dibināšanas 2014. gadā, atklājot dizainera radošo procesu un filozofiju. Savā praksē apvienojot dizaina un mākslas paņēmienus, Germans Ermičs rada spilgtus darbus, kurus pazīst un augstu vērtē visā pasaulē. Viņa pieeju raksturo pakāpeniska, neatlaidīga tuvošanās galarezultātam, tiecoties piešķirt apveidu nemateriālām parādībām, meklējot jaunus tehnoloģiskus paņēmienus un eksperimentējot ar krāsām un materiāliem. Būtiska autora rokraksta iezīme ir glezniecisks darbs ar krāsu stiklā – viņa mēbeļu caurspīdīgās virsmas piesātina plūstošas toņu pārejas. Taču krāsa Germana Ermiča darbos nav tikai estētiska piedeva – mākslinieks to izmanto formas veidošanai. Germans Ermičs dzimis 1985. gadā Rīgā. Dizaina un mākslas pamatus apguvis Dānijā, vēlāk studējis Eindhovenas Dizaina akadēmijā Nīderlandē. Kopā ar domubiedriem Rīgā 2007. gadā nodibinājis kultūras, mūzikas un modes žurnālu “Veto”. Germans Ermičs izveidojis drukātā izdevuma dizaina koncepciju un turpinājis “Veto” māksliniecisko vadību līdz pat 2018. gadam. Uzsācis karjeru kā grafikas dizainers, studiju laikā Germans Ermičs pakāpeniski pievēršas trīsdimensionālu objektu veidošanai. Tad sākas Germana aizraušanās ar krāsām un to iespējām ietekmēt objektu formu, apkārtējo telpu un skatītāju uztveri. Eindhovenas Dizaina akadēmiju Germans Ermičs pabeidz 2011. gadā ar diplomdarbu “Izometriskie spoguļi”, kurā liek lietā savu interesi par optiskām ilūzijām. Diplomdarbu publicē starptautiskais dizaina žurnāls “Frame”, un absolventu izstādē viņu uzrunā ietekmīgā Milānas galeriste Rosana Orlandi (Rossana Orlandi), ar kuru dizainers sadarbojas joprojām.

Francijā dzīvojošā māksliniece Daiga Grantiņa pērn Mākslas muzejā „Rīgas Birža” sarīkoja personālizstādi „Lauka telpa”, par šo izstādi arī nominēta Purvīša balvai 2023. Tā bija līdz šim lielākā starptautiski atzītās mākslinieces izstāde Latvijā.  Savukārt 2019.gadā Daiga Grantiņa pārstāvēja Latviju Venēcijas biennālē, veidojot Latvijas paviljonu „Saules suns”. Kāda ir Daigas Grantiņas laikmetīgā tēlniecība, kādus materiālus izmanto un kāpēc tik svarīga dzeja? Nominācijas pamatojums: “Daigas Grantiņas skulptūru ažūrie silueti paveras skatītāja acīm cits caur citu, kadrējot arī telpas opulento arhitektūru. Izstāde atklāj laikmetīgo tēlniecību kā pilnīgi caurspīdīgu procesu – darbu tehniskajā izpildījumā nav pārāk daudz amatniecisku noslēpumu. Toties tas lieliski izrāda ciešo saiti starp mākslinieka iztēli (sākot no izstādei pievienotajām skiču reprodukcijām), unikālo redzējumu un nemierīgu roku darbu DIY estētikā,” izvēli pamato mākslas kritiķis Vilnis Vējš. “Uzskatu, ka nomināciju pamato Daigas Grantiņas spēja izveidot fiziski atsaucīgu, tehniski nevainojumu un imersīvu pieredzi, kurā būtiska ir ne tikai tēlniecības darbu radītā trīsdimensionālā pieredze, bet arī to spēja psiholoģiski absorbēt skatītāju pieredzi,” stāsta LNMM izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule. “Izstāde turpinās skaņdarbā, ko katrs var paņemt līdzi un izdejot savā drošajā telpā. (..) Tas maģiskais, kas piemīt šai ilgi gatavotajai izstādei, – intīma pieredzēšanas telpa, ko rada mākslinieces delikātie mirkļa tēli gaistošā formveidē, kas lieliski spēlējas ar Rīgas biržas telpām. Atsevišķu objektu pārradīšanas fakts arī nepaliek fona melodijās, pieredzot mākslas darbu kustībā pašu par sevi un neatkarīgu no mākslinieka, jo neparedz pabeigtu formu, galarezultātu,” papildina Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā Antra Priede. Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.

Izdevniecība "Orbīta" klajā laidusi Nobela prēmijai nominētā ukraiņu rakstnieka Serhija Žadana dzejas izlasi "Harkivas Dinamo". Grāmatā apkopoti teksti no 10 dzejas krājumiem, kas tapuši laikā no 2001. līdz 2021. gadam un ko latviski atdzejojuši Ingmāra Balode, Jānis Elsbergs, Māra Poļakova un Māris Salējs. Kultūras rondo tiekamies ar diviem no atdzejotājiem – Māru Poļakovu un Jāni Elsbergu. "Serhijs Žadans (dz. 1974) ir šobrīd pasaulē zināmākais ukraiņu rakstnieks, kas saņēmis daudzas Ukrainas un starptautiskas literatūras balvas, tostarp prestižā vācu grāmattirgotāju Miera balva (Friedenspreis des Deutschen Buchhandels). Polijas zinātņu akadēmijas locekļi, 2022. gadā piesakot viņu Nobela prēmijai literatūrā, pauda atziņu, ka brīvā Ukraina runā un domā Žadana vārdiem," norādīja izdevēji. Žadans dzimis Luhanskas apgabala Starobiļskā, bet vēlāk pārcēlies uz Harkivu. Žadans ir rakstnieks, dzejnieks, esejists, tulkotājs un sabiedriskais aktīvists, kā arī mūziķis ska grupā "Жадан і Собаки" ("Žadans un suņi"). Viņš sarakstījis 11 dzejas krājumus, kā arī piecus romānus, no kuriem viens pārtapis pilnmetrāžas spēlfilmā. Viņa darbi tulkoti 20 valodās. Latviski izdoti trīs viņa romāni – "Mezopotāmija" (2019), "Džezs pār Donbasu" (latviski izdots 2016) un "Internāts" (2022), taču Žadana dzeja latviski izdota pirmoreiz.

Rīgas Starptautiskā kino festivāla (RIGA IFF) tiešsaistes platformā no 6. aprīļa pieejama Staņislava Tokalova dokumentālā filma “Viss būs labi”. Par filmu sarunājas komentē kinokritiķe Dārta Ceriņa un kultūras publicists Žulijens Kulibali.

Māksliniece Darja Meļņikova Purvīša balvai nominēta par izstādi „The Anticipation” („Gaidas”), kas pirms diviem gadiem (2021.maijā) bija skatāma galerijā „427”.  Māksliniece galerijas telpu bija pārvērtusi līdz nepazīšanai. Purvīša balvas ekspertu grupa pamanīja arī  Darjas projektu „Palette” – transportējamu bāra leti, funkcionālu mākslas objektu, kas joprojām ceļo pa izstādēm. Ar mākslinieci sazinājāmies, kad viņa atradās rezidencē Itālijā. Nominācijas pamatojums: “Darjas Meļņikovas izstādē pati galerijas telpa kļūst par ideju. Ideju harmoniskai, līdzsvarotai, skaidru un tīru proporciju telpai ar reducētiem elementiem no klasiskās arhitektūras simetrijas un plānojuma. Darjai Meļņikovai atkal izdevies smalki savienot laikmetīgo ar atsaucēm uz vēsturiskiem mākslas virzieniem (Renesansi, gotiku, metafizisko mākslu) un, līdzīgi kā vēsturiski perspektīva izmainīja veidu, kā mēs skatāmies uz pasauli, pilnībā pārvērst galerijas telpu līdz nepazīšanai. Par būtisku elementu kļūst šī mākslas darba iedarbība ar skatītāju, kad viņš virzās pa telpu “satekpunkta” virzienā, kurš tā arī nekad nepienāk. Māksliniece atbildi uz to, kādēļ tā, ieslēpusi amatnieciski filigrāni nostrādātajā objektā pie galējās sienas – “Not Yet”. Un te izstāde iegūst komentāru ne tikai par ceļu līdz trīsdimensionālai pasaulei mākslas vēstures kontekstā, bet arī par to, ka tā vēl joprojām paver plašas interpretācijas iespējas,” uzskata Purvīša balvas 2023 ekspertu darba vadītāja Līna Birzaka-Priekule. “Mākslinieces spēja spēlēties ar bezgalības sajūtu šaurā telpā, bet vienlaicīgi saglabājot drošības sajūtu, sagādāja tik ļoti pietrūkstošo izstāžu un mākslas darbu tiešo un fizisko pieredzi, skatītājam nepaliekot pasīva vērotāja pozīcijā,” piebilst kuratore Antra Priede. Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.

Latvijas Radio kora un "Sinfonietta Rīga" Lielās Piektdienas koncertprogrammā "Miserere" satiksies divi garīgā ceļa gājēji mūzikā – Pēteris Vasks un ievērojamais poļu skaņradis Kšištofs Pendereckis, kura daiļrade 20. gadsimta 60. gados būtiski ietekmēja Vaska mūzikas pasauli. Par izvēlēto koncertprogrammu Kultūras rondo saruna ar Latvijas Radio kora diriģentu Sigvardu Kļavu. Lielā Piektdiena, Klusā Sestdiena, Lieldienas - katrai dienai ir arī sava mūzika, kas, iespējams, var būt ļoti individuāla un personiska. Vai ir personiska sajūta par Lielo Piektdienu? "Jā, personiska, arī savādāka, arī sevišķāka, arī citādāka. Nezinu, diemžēl vai paldies Dievam, manī tās ciešanas, kas notiek sakarā ar karu un jocīgo kalendāra situāciju, ka ziema nebeidz beigties, kaut kas ir sabīdījīsies jocīgi, tas ļoti tieši iespaido visu manu patību," sākot stāstu par gaidāmo koncertu, atklāj Sigvards Kļava. "Šis ciešanu laiks un ciešanu brīdis, šis kristīgais kalendārs ir ļoti sakritis ar dvēseles un sabiedrisko dzīves kalendāru. Acīmredzot esam pelnījuši, ka mums jāiziet šis ciešanu laiks, lai pēc tam saprastu, kas ir laime un brīvība."

9. aprīli gaidāma pirmizrāde Radioteatrī. Dzintara Tilaka grāmatas „Zlatas ceļš” lasījums 4 daļās. Tas skanēs svētdienās. Dramatizējuma autors un iestudējuma režisors ir Valdis Lūriņš, kurš arī viesojas Kultūras rondo. Komponists un skaņu režisors Valdis Zilveris. Zlatas lomā Ieva Estere Barkāne. Zlatas tētis – Voldemārs Šoriņš. Māmiņas balss – Ieva Parša.

Iepazīstinām ar "Purvīša balvas 2023" kandidātiem. Ance Eikena balvai nominēta par personālizstādi “Dievs Tēvs Debesīs” mākslas telpā “Brīvība”. Nominācijas pamatojums: “Ances Eikenas izstāde ir atkailinošs stāsts par viņas attiecībām ar tēvu alkoholiķi, kas plašākā kontekstā liek domāt par postpadomju valstu alkoholisma problēmu, kā arī par iemesliem, kas noveduši pie tā, ka tik daudzām Latvijas ģimenēm ir līdzīga pieredze. Izstāde kopumā skatāma kā instalācija, kurā veiksmīgi integrētas dokumentālas fotogrāfijas no Ances bērnības, glezniecības darbi, priekšmeti, kas palikuši, kad tētis jau aizgājis, tam visam kopā veidojot miglainu nošķīrumu starp dokumentalitāti un fikciju un kļūstot no personīga stāsta par mūsu visu kopīgu pārdzīvojumu. Uzskatu, ka nomināciju pamato Ances spēja un drosme sava tēta tēlā iekodēt vientulības, izolētības, atsvešinātības un dzīves monotonuma sajūtu, pielaist skatītāju tik tuvu traumai un vienlaikus arī neizmērojamajai mīlestībai, ka kļūst neērti un nedaudz pat kauns,” pauž ekspertu viedokli mākslas zinātniece Līna Birzaka-Priekule. Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.

4. aprīlī nosaukti Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominanti un speciālbalvas ieguvēja. Mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā ekspertu komisija nolēmusi piešķirt tulkotājai Elgai Saksei. Aizvadītā gada aktualitātes literatūrā pārrunājam ar LALIGABA ekspertu komisijas pārstāvēm - tās priekšsēdētāju Ingmāru Balodi un kultūras žurnālisti Andu Buševicu. Jau vēstīts, ka šogad Latvijas Literatūras gada balvu klāsts papildināts ar nomināciju "Spilgtākais darbs literatūrzinātnē", savukārt tulkojumu nominācijā balvas tiks piešķirtas dzejas un prozas tulkojumiem atsevišķi. Labākais prozas autordarbs Dace Vīgante "Romantiķis", Zvaigzne ABC  Jānis Joņevs "Decembris", Ascendum Kristīne Ilziņa "Es neliecināšu pret jums", Zvaigzne ABC Osvalds Zebris "Mežakaija", Dienas Grāmata  Labākais dzejas autordarbs Andra Manfelde "Poēma ar mammu", Dienas Grāmata Artis Ostups "Variācijas par mēness tēmu", Neputns Gaiķu Māris "Traka lapsa pār ceļu", Valters Dakša Ivars Šteinbergs "Jaunība", Neputns Ronalds Briedis "Nulles summa", Neputns Labākais literatūras autordarbs bērniem Elizabete Lukšo-Ražinska, Ieva Melgalve "Emī un Rū. Draudzības kods", Ausma Media Kristīne Ulberga "Kas mammai somā?", Zvaigzne ABC Marts Pujāts "Zenīts" ("Liels un mazs") Viesturs Ķerus "Korras pasaules" ("Liels un mazs") Žebers "Ejas un asakas" ("Liels un mazs") Labākais dzejas tulkojums latviešu valodā Julians Tuvims "Pans Trallalnieks", atdzejojis Māris Salējs ("Liels un mazs") Pauls Cēlans "Melnās pārslas", atdzejojusi Jana Vērdiņa ("Neputns") Tomass Stērnss Eliots "Dzejas izlase", atdzejojuši Ieva Lešinska, Kārlis Vērdiņš ("Neputns") Labākais prozas tulkojums latviešu valodā Donalds Kajoks "Ezers un citas to pavadošās personas", tulkojusi Dace Meiere (Latvijas Rakstnieku savienība) Jāns Kaplinskis "Ledus un Titāniks", tulkojusi Rūta Karma (Latvijas Rakstnieku savienība) Jichoks Baševis Zingers "Šoša", tulkojušas Irēna Birzvalka, Māra Poļakova ("Dienas Grāmata") Lēlo Tungala "Biedrs bērns", tulkojis Guntars Godiņš (Latvijas Rakstnieku savienība) Penti Sārikoski "Ir vai nav. Eiropas mala. Bretaņas dienasgrāmata", tulkojusi Maima Grīnberga ("Neputns") Spilgtākā debija Ilmārs Zvirgzds "Reģistratūra" ("Zvaigzne ABC") Marija Luīze Meļķe "Nerealizēto potenciālu klubs" ("Orbīta") Māris Bišofs "Dom-raxti" ("Valters Dakša") Toms Deimonds Barvidis "Zaļā Dzīle" ("Dienas Grāmata") Spilgtākais darbs literatūrzinātnē Anita Rožkalne "Brīvie vektori" ("Dienas Grāmata") Arnis Koroševskis "Lielais noliedzējs" ("Dienas Grāmata") Benedikts Kalnačs "Pavērsiens" (LU LFMI) Ieva Struka "Par skaisto un aplamo dzīvi" ("Dienas Grāmata") Ekspertu komisija lēmusi šogad piešķirt speciālbalvu Ievai Lešinskai par Eduarda Veidenbauma dzejas tulkojumu angļu valodā. Par nozīmīgu ieguldījumu literatūrā Mūža balva piešķirta tulkotājai Elgai Saksei. Kopš 1965. gada viņa iztulkojusi vairāk nekā 60 ungāru autoru darbus. LALIGABA ekspertu komisijā darbojās tulkotāja un dzejniekce Ingmāra Balode, kultūras žurnāliste Anda Buševica, dzejnieks un rakstnieks Andris Akmentiņš, tulkotājs Dens Dimiņš, rakstniece un publiciste Ilze Jansone, dzejniece un ilustratore Lote Vilma Vītiņa un literatūrzinātnieks Ojārs Lāms.

Iepazīstinām ar "Purvīša balvas 2023" kandidātiem. Kristaps Epners balvai nominēts par darbu “Maslova” bijušajā Rīgas Biržas bankas ēkā festivāla “Survival Kit 13” ietvaros. Darba pamatā  ilgstoša pētniecība par vecticībnieku kopienu Maslovā, Latgalē. Nominācijas pamatojums: “Kristapa Epnera darba pamatā ir ilgstoša pētniecība par Vecticībnieku kopienu Maslovā, Latgalē. Apbrīnojama ir mākslinieka spēja piekļūt slēgtajai un aizmirstajai kopienai, kas pastāv kaut kur ļoti tālu no mūsu skatiena. Galarezultātu gribētos nodēvēt par video dzejoli, kurā autoram izdevies notvert pārlaicīguma sajūtu, kurā vienlīdz vērtīgs ir gan sakrālais mantojums, gan cilvēks, kas to tur vērtē. Meža ielokā baznīca, kurā no ziemas sala un rudens mitruma paglābjas arī graudi, kļūst par sakrālu glābšanās salu no gadsimtiem ilgušās vajāšanas, aizspriedumiem un ceļu pie savas ticības. Par šo cieņpilno pietuvošanos tik sarežģītai tēmai, kas spēcīgi un skaudri rezonē ar šī brīža notikumiem pasaulē, ir arī nominācija,” komentē izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule. Kristaps Epners balvai nominēts jau trešo reizi (2015/2016 par personālizstādi „Vingrinājumi”, 2017/2018 par darbu „Forget Me Not”). Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.

Saruna par RIGA IFF "Kino klubu", kurš video nodarbību formātā ikvienam skolēnam un skolotājam sagatavojis ceļvedi kinovalodas apguvei un kino profesiju iepazīšanai. Saskatīt vairāk par acīmredzamo 10 tēmās. Stāsta Kristīne Simsone un Laura Elcere. No 3. aprīļa visā Latvijas teritorijā ikvienam skolēnam un skolotājam būs pieejams tiešsaistes nodarbību cikls, kurā tiks piedāvāta iespēja iepazīt kino profesijas un filmu veidošana kopā ar Latvijas kino profesionāļiem. RIGA IFF "Kino klubs" ir izglītības projekts, video nodarbību formātā, kas ikvienam skolēnam un skolotājam piedāvā ceļvedi kinovalodas apguvei un kino profesiju iepazīšanai.

Kino stāstā režisores Unas Celmas filma „1960.gada meitenes”. Stāstu par režisores klasesbiedrenēm, par jaunību, vidi, kurā viņas izauga un šodienu komentē kinokritiķe Dārta Ceriņa un kultūras publicists Žulijens Kulibali. Filmas „1960.gada meitenes” tuvākais seanss Rīgā 4. aprīlī „Kino bize”.

Iepazīstinām ar "Purvīša balvas 2023" kandidātiem. Evelīna Deičmane balvai nominēta par izstādi “Dejorgāns / Tanzorgan” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. Nominācijas pamatojums: “Evelīnas Deičmanes izstādē kopā savijusies viņas personīgā pieredze, uzaugot mazā lauku ciematiņā 90. gados, kā arī ilgu gadu pētījums par “izdzīvošanas mākslu”. Deičmane stāsta par skarbiem notikumiem caur savu ķermenisko pieredzi, bet pāri visam prieks par iespēju dzīvot un būt kustībā. Izstāde vienotā stāstījumā organiski ved apmeklētāju cauri Kim? sarežģītajām telpām. Tajā apvienojas gleznieciski, performatīvi, skaņu un objektu mākslas izteiksmes mediji, kas rada imersīvu pieredzi skatītājam, telpas burtiski iesūc un nelaiž vaļā. Ikkatrs no izteiksmes līdzekļiem rūpīgi izvēlēts un attēlo konkrētā objekta ideju. Uzskatu, ka nomināciju pamato Deičmanes spēja radīt vienlaikus intīmu un ievelkošu, kā arī eksistenciālu pieredzes telpu, varētu teikt, ka izstādei piemīt kas terapeitisks”, skaidro Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule. Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.

Maija Kurševa. "Lapa uz lapas". Laikmetīgās mākslas zāle “TUR_telpa”. Kultūras rondo studijā viesojas māksliniece Maija Kurševa un izstāzu zales vadītājs Uldis Trapencieris. Izstādi veido 300 zīmējumi, kas veidoti ar laku uz puscaurspīdīga zīdpapīra, un animācijas cilpas, kas radīta no šiem zīmējumiem. Klasiskās animācijas tehnikā veidotā animācijā redzama vējā plīvojoša papīra lapa. Pašreflektējošā mākslasdarba formālais aspeks fokusējas uz cilpas principu, kurā aizturētais laiks atklājas atsevišķu mirkļu virknē, atgriežas sākuma punktā un atkārtojas no jauna. Animācijas kadri, kas ekponēti kā atsevišķi zīmējumi telpā un kā animācijas cilpa monitorā, rada sajūtu par telpas dinamiku un laika telpiskumu. "Lapa uz lapas" aicina skatītāju uz rāmām un mierinošām domām par laiku, telpu un kustību. Maija Kurševa ir māksliniece, kas strādā ar plašu mediju klāstu, bieži vien tos apvienojot. Viņas pēdējo gadu izstādēs bijušas apskatāmas instalācijas un telpiskas struktūras apvienojumā ar kustīgo attēlu, grafikām, zīmējumiem, skulptūrām. Maijas Kurševas izstāde "Lapa uz lapas" kultūrtelpā "Tur" skatāma līdz 29. aprīlim.

Sākam iepazīstināt ar "Purvīša balvas 2023" kandidātiem. Evita Vasiļjeva sevi dēvē par laikmetīgās mākslas mākslinieci, strādā laikmetīgās tēlniecības un instalāciju žanrā, savukārt Kaspars Groševs ir gan mākslinieks, gan  kurators, dažreiz arī mūziķis. Abi balvai nominēti par pērn sarīkoto izstādi „Zilā līča māja” Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā. Izstāde notika „Mākslas festivāla Cēsis 2022”  ietvaros. Nominācijas pamatojums: “Evitas Vasiļjevas un Kaspara Groševa izstāde “Zilā līča māja” sasaucas ar mākslinieku grupas NSRD darbību un viņu radīto “Aptuvenās mākslas manifestu”. Tieši šī eklektiski radošā brīvība, katram no māksliniekiem darbojoties savā zonā (Vasiļjevai tēlniecībā un instalācijā un Groševam mūzikas, glezniecības un video laukā), reizēm pārplūstot, saplūstot vai nesaskaroties, ir kā svaiga gaisa malks, kas ieplūst un izplūst arī pa industriālās ēkas 2. stāva gaiši zilajiem aizkariem. Groševs portretē savus laikabiedrus, radošo komūnu pārstāvjus, mēģinot noķert aiz rokas šo brīdi, kas nepastāvēs mūžīgi, varbūt tikai viņa glezniecībā. Evitas Vasiļjevas arhitektoniskās betona smilšu pilis atrodas kaut kur pirms vai pēc to noārdīšanas vai primārās formas, mūžīgā procesā. Kopumā tā ir viena no izvērstākajām un vērienīgākajām abu mākslinieku izstādēm Latvijā. Uzskatu, ka nomināciju pamato mākslinieku spēja atvērt un strādāt ar industriālo telpu, kur būtiskais rodas domapmaiņā, sadarbībā un vietējo radošo kopienu nebeidzamajā burbuļošanā,” stāsta mākslas zinātniece Līna Birzaka-Priekule. Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.

No 2023. gada 1. aprīļa līdz 11. jūnijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā būs skatāma astotā Purvīša balvas izstāde. Kultūras rondo plašāk stāsta izstādes kuratore Daiga Rudzāte un Purvīša balvas ekspertu komisijas priekšsēdētaja Līna Birzaka-Priekule. Ekspozīciju veido spilgts glezniecības, tēlniecības, instalāciju, foto- un videomākslas kopums, ko radījuši astotajai Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2021. un 2022. gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie seši mākslinieki un autoru kolektīvi – Evelīna Deičmane, Ance Eikena, Kristaps Epners, Daiga Grantiņa, Darja Meļņikova, Evita Vasiļjeva un Kaspars Groševs. Kopumā Purvīša balvas 2023 fināla atlasei tika nominēts 21 mākslinieks / mākslinieku grupas, kuru radošais veikums atzīts kā nozīmīgs notikums Latvijas vizuālās mākslas ainā laikposmā no 2021. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 31. decembrim.

Šis gads ir īpašs Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam, jo tas atzīmē savu  250. dzimšanas dienu. Turklāt tas ir vecākais publiskais muzejs Latvijā un Baltijā, kā arī viens no senākajiem Eiropā. Muzeja krājumā ir vairāk nekā 600 000 priekšmetu, kas sistematizēti 75 kolekcijās. Daļa no šiem eksponātiem muzeja apmeklētājiem ir apskatāmi, pateicoties cilvēka pieskārienam. Un šie cilvēki, kas ar savām prasmēm un zināšanām spēj saglābt reizēm šķietami neglābjamo ir restauratori. „Cilvēka pieskāriens” tieši tāds nosaukums ir izstādei, kas no 30. marta aplūkojama Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 18. gadsimta evaņģēlija vāki, sudraba boles trauks, vītņu kāpņu makets no 19. gadsimta beigām, Ādamsona galdniecības kokgriezuma krēsls no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem, plakāts cirka izrādei no 19. gadsimta beigām, zeķe, lelle un arbaleta bultas gals – tie ir tikai daži no eksponātiem restauratoru darbu izstādē, kas apskatāma Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Izstādē aplūkojami vairāk nekā 70 muzeja krājuma priekšmetu, kas restaurēti pēdējo piecdesmit gadu laikā. Direktore Liene Johansone-Kuzmina teic, ka izstādei Cilvēka pieskāriens ir svarīga loma muzeja 250 gadu jubilejas gadā. Šobrīd Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā strādā vienpadsmit restauratoru, katrs specializējas noteiktu materiālu restaurācijā. Pie atjaunotiem keramikas un porcelāna traukiem sastopu reastauratori Janu Lībieti. No pāris mēnešiem līdz pat vairākus gadus ilgam muzeja eksponātu atjaunošanas darbam. Atklājot procesa nianses iespējams ielūkoties restauratoru darba aizkulisēs, stāsta grafikas restauratore Ramona Tālberga. Katrs muzeja eksponāts ir mākslas darbs, vērtība, kas pateicoties cilvēka pieskārienam top par vēstures liecību – arī ozolkoka kokgrebumu krēsls, no Latvijas laika valsts kontroles, ko restaurējis Dainis Andersons. Restauratoram jābūt dullam un ar aizrautību, piekrīt Rīgas kuģniecības un vēstures muzeja restauratori – tostarp Jana Lībiete, Ramona Talberga un Anete Strautmane. Viena no izstādes koncepcijas viena autorēm Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja galvenā krājuma glabātāja Agita Ančupāne atzīst, ka ar šo izstādi muzejs arī pasaka paldies restauratoriem par to milzu darbu, ko viņi ieguldījuši muzeja eksponātu saglabāšanā. Izstādes ietvaros notiks dažādi pasākumi apmeklētājiem, bet aprīlī plānota restauratoru darbam veltīta zinātniskā konference. Pati izstāde muzeja pirmā stāva izstāžu zālē aplūkojama līdz pat 2023. gada beigām.

“Vai tiešām māksla piederēja, pieder vai piederēs tautai?” – šādu jautājumu izstādē  mākslas valodā uzdod mākslinieks Armīns Ozoliņš, no kura atbildi dzirdēsim Kultūras rondo studijā. “Darbi izstādei radīti speciāli “Aminori” telpai,” stāsta mākslinieks. “Ideja par šādas izstādes veidošanu radās pandēmijas pašizolācijas laikā, pāršķirstot savu publikāciju izgriezumu krājumu. Tā izveidojās vizuāli darbi ar uzsvaru uz tekstu un atsaucēm. Vārdi ir gan drukāti, gan šablonēti, rakstīti ar roku un griezti digitāli. Kolāžu kompozīcijās redzami mani iespaidi un iedvesmas avoti no dažādām mākslas jomām un autoriem.” Armīna Ozoliņa izstādi "Māksla pieder tautai" līdz 28. aprīlim var aplūkot “Aminori” galerijā.

"Oza zemes burvis" – leģendāra filma, ar kuru sākas kinolektorijs "Tas, ko tu nedrīksti nezinātXVIII: vienā taktī" kinoteātrī Splendid Palace. Par kinolektorija saturu raidījuma izskaņā kinokritiķes Dārtas Ceriņas un kultūras publicista Žulijena Kulibali komentārs.      LKA Rīgas Kino muzejs sadarbībā ar kinoteātri "Splendid Palace" aicina skatītājus uz jau 18. kinolektorija "Tas, ko tu nedrīksti nezināt" sezonu, kas šīgada pavasarī uz lielā ekrāna skatītājiem piedāvā iepazīties ar ikoniskiem, hrestomātiskiem un nozīmīgiem kino klasikas darbiem no visas pasaules. Šogad, svinot Rīgas vecākā kinoteātra "Splendid Palace" simtgadi, kinolektorijs zem saukļa "Vienā taktī" uzmanību pievērsīs mūzikla žanram, sezonu sākot ar vienu no pretrunīgākajiem un skatītākajiem mūzikliem kino vēsturē – 29. martā programmu sāks režisora Viktora Fleminga "Oza zemes burvis" (1939) ar Džūdiju Gārlendu galvenajā lomā. Pirms seansa skatītājus filmas pasaulē ievadīs mūziklu aktrise Annija Putniņa. Lektorija laikā skatītājiem tiek piedāvāta sešu filmu izlase – pēc "Oza zemes burvja", 19. aprīlī, kinolektorijā tiks izrādīts Aditjas Čopras mūzikls "Līgava tiek drosminiekam" (1995) – viens no visu laiku veiksmīgākajiem Bolivudas muzikālajiem mīlas stāstiem, kura skaņu celiņš pat kļuvis par vienu no pagājušā gadsimta 90. gadu klausītākajiem albumiem Indijā. 3. maijā programmu turpinās Latvijas "zelta fonda" klasika – tūrismu popularizējošā Aloiza Brenča filma "Lielais dzintars" (1972), kas seko jaunatnes estrādes ansambļa likstām pilnajam ceļam uz dziesmu konkursu, paralēli izceļot dažādas Rīgas un Pierīgas apskates vietas. 17. maijā uz kinoteātra "Splendid Palace" ekrāna gaidāms filmas "Zelta astoņdesmitie" (1986) seanss – filmas režisore Šantala Akermane ir viena no nozīmīgākajām pagājušā Eiropas kino veidotājām, kas šo uz lielveikala fona plaukstošo pieaugšanas stāstu veidojusi mūsdienām raksturīgā toņkārtā, izdarot stilistiskas atkāpes no žanra iezīmēm. Pavasara izskaņā, 31. maijā, skatītāji tiek aicināti noskatīties Viljama Vailera romantiski komisko mūziklu "Smieklīgais skuķis" (1968), kurā redzama aktrises un mūziķes Barbaras Streisandes pirmā kino loma. Šī gada kinolektorija noslēgumā atkal gaidāms pārsteigums – kulta filma "Rokija Horora šausmu šovs" (1975), kas tiek uzskatīta par darbu, kas visilgāk noturējies pasaules kinoteātru repertuāros, bez pārtraukuma priecējot skatītājus jau 47 gadus.

"Bertolda Brehta darbu iestudējumi vienmēr ir notikums," uzsver teātra kritiķe Līga Ulberte, un "Kaukāziešu krīta aplis" ir ļoti laba luga. Dailes teātrī nupat piedzīvota tās pirmizrāde, ko iestudējis Eiropā strādājošs gruzīnu režisors Data Tavadze. Izrāde tapusi starptautiskai komandai no Gruzijas un Lielbritānijas, apvienojoties ar Latvijas māksliniekiem. To, ka darbs ir neticami mūsdienīgs, uzsver gan skatītāji, gan iestudējuma veidotāji. Dziedonis, var teikt arī stāstnieks aktieris Arturs Skrastiņš ved skatītāju cauri notikumiem, kas risinās kara ēnā. Tas ir stāsts par meiteni Gruši, par mātes instinktu, par cilvēcīgumu. Bertolds Brehts lugu saraksta 1944.gadā, kad dzīvoja ASV, un tā ir poētiska leģenda par izdzīvošanu, mīlestību un cerību. Kā zināms, Brehta darbi prasa īpašu spēles veidu, kā tas izdevies Dailes teātra iestudējumā, pēc pirmizrādes vispirms uzklausu skatītājus: Režisors Data Tavadze pieder trīsdesmitgadnieku paaudzei, viņš ir Tbilisi "Royal District Theatre" mākslinieciskais vadītājs, ar panākumiem iestudējis izrādes Vācijā un citur Eiropā, saņēmis daudzus teātra apbalvojumus. Režisors atklāj, ka pirmo reizi ķēries pie Brehta darbu iestudēšanas, un uzsver lugas "Kaukāziešu krīta aplis" aktualitāti mūsdienās. Režisors pēc darba Rīgā atgriežas dzimtenē un Tbilisi iestudēs mūsdienu gruzīnu autora lugu, kas būs pilnīgi atšķirīgs darbs, pavisam citā stilā nekā Brehts, norāda Tavadze. Gruši atveido aktrise Milēna Miškēviča, viņa ar Brehta daiļradi saskārusies jau diplomdarba izrādē "Lepnās kāzas", ko iestudēja Indra Roga un Mihails Gruzdovs. Bertolda Brehta luga "Kaukāziešu krīta aplis" 1968.gadā iestudēta Rīgas krievu drāmas teātrī Arkādija Kaca režijā, bet nesenākais iestudējums - studentu diplomdarba izrāde Pētera Krilova režijā, kur Gruši atveidoja Ilze Ķuzule. Savukārt aktrisei Vitai Vārpiņai, kas iestudējumā radījusi spilgtu tiesneša tēlu, šī ir pirmā sastapšanās ar Bertolda Brehta darbu uz skatuves. Izrādē vēl piedalās aktieri Kaspars Dumburs, Katrīna Griga, Kārlis Arnolds Avots, Toms Veļičko, Mārtiņš Upenieks un Niklāvs Kurpnieks, kā arī Emīls Juhans Bahmanis. Izrādes emocionāli poētisko leģendu caurvij mūzika, kas precīzi rezonē ar to, kas risinās uz skatuves, un  seši mūziķi ir klātesoši visu izrādes laiku, radot atmosfēru un atskaņojot komponista Nika Pasuri sacerēto, scenogrāfe ir Ketevana Nadibaidze, bet kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka. Bertolda Brehta "Kaukāziešu krīta aplis" pirmizrāde Dailes teātrī notika 24.martā, tuvākās izrādes 14. un 15.aprīlī. Bet sestdienas Kultūras rondo atgādināsim par Bertolta Brehta iestudējumiem Latvijas teātros. Un viņa pagājuša gadsimta 20. gados izstrādāto episkā teātra teoriju un tās pielietojumu režijas praksē arī laikmetīgajos iestudējumos.

“Neatkarības deklarācija” - par Danielas Vētras multimediju izstādi Rīgas mākslas telpā un gaidāmo imersīvo izrādi pēc britu dramaturga Adama Donena lugas motīviem Kultūras rondo saruna ar radošo grupu – Danielu Vētru, Artūru Virtmani un Igoru Gubenko. No  1. aprīļa līdz 21. maijam izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa” būs skatāma mākslinieces Danielas Vētras izstāde “Declaration of Independence” (“Neatkarības deklarācija”), kuras ietvaros 17. un 19. aprīlī notiks mākslinieces režisēta imersīva izrāde pēc britu dramaturga Adama Donena lugas motīviem. “Declaration of Independence” ir mākslinieciskās un reproduktīvās brīvības manifests, kas instalācijas, drāmas, performatīvās darbības, video, vokāla un skaņu mākslas sinerģijā nesaudzīgi pēta dzemdību un varmācības saikni brīdī, kad konservatīvais populisms rada globālus draudus sieviešu ķermeniskajai autonomijai un reproduktīvajām tiesībām. Daniela Vētra ar taisnīgām dusmām vēršas pret sabiedrības dubultmorāli, cenzūru un kaunināšanas praksēm, kurām anonīmais soctīklu pūlis pakļauj indivīdus, kas uzdrošinās publiski iestāties pret diskriminējošām normām. Izstāde ir eksperimentāls feminisma mākslas darbs, ko radījusi vienas sievietes gribai pakļauta vīriešu komanda: mākslinieks Artūrs Virtmanis, kurators Igors Gubenko, komponists Toms Auniņš u.c. Skatītāju uzmanībai tiks piedāvāta multimediju instalācija, kuras telpu marķē distopiski posthumānā estētikā veidoti objekti – futūristisks medicīnas kabinets ar dzemdību krēslu, LED ekrānu ieskauts kauna podests, strūklaka ar grūtnieces-kiborga skulptūru, Daisecu Teitaro Sudzuki akmens, kā arī četras videoinstalācijas un komponista Toma Auniņa īpaši veidotais skaņu mākslas darbs. Izstādes ietvaros 17. un 19. aprīlī plkst. 19.00 notiks Danielas Vētras režisēta imersīva izrāde pēc britu dramaturga Adama Donena lugas motīviem. Galvenās lomas izrādē atveidos pati māksliniece, Artūrs Virtmanis un Kašers, tajā kā solisti piedalīsies Viktorija Pakalniece un Mārtiņš Zvīgulis. Izrāde, par kuras skatuvi un skatītāju zāli kļūs izstādes telpa, transgresīvi ataino dzīvības turpināšanu kā seriālu, rūpnieciskai ražošanai līdzīgu procesu. Nenogurdināmi dzemdējot vienu bērnu pēc otra, galvenā varone izdveš dramatisku monologu, kurā koncentrētas neskaitāmu sieviešu sāpes, dusmas un tieksme pēc autonomijas kā beznosacījuma vērtības. Izrāde ietver kailuma un vardarbības ainas, tā nav piemērota bērniem, jauniešiem līdz 16 gadu vecumam un cilvēkiem, kuru jūtas spēj aizvainot transgresīva māksla.

1. aprīlī no pulksten 15.00 mūzikas namā "Daile" jau otro gadu apvienosies vairāki pašmāju komēdijas žanra pārstāvji, lai labdarības pasākumā "Izsmej karakuģi Ukrainas brīvībai" veltītu savus priekšnesumus Ukrainas atbalstam. Tiekamies ar labdarības akcijas "Izsmej karakuģi Ukrainas brīvībai" vienu no rīkotājām Daigu Eilandi un akcijas dalībniekiem Aneti Bendiku un Rūdolfu Kugrēnu. Par pasākumā saziedotajiem līdzekļiem, sadarbojoties ar ziedot.lv, bezrindas.lv, Ukrainai tiks iegādāti strāvas ģeneratori, informēja organizatori. Pagājušā gada pasākums "Izsmej karakuģi Ukrainas brīvībai" saņēma Latvijas komēdijas gada balvu "Grābeklis" par gada notikumu komēdijā. Šogad tas notiks trīs daļās, jo pulcēs teju visus Latvijas labākos komēdijas žanra pārstāvjus. Baiba Sipeniece-Gavare, Valters Krauze, "Mēs jūs mīlam", "Divas", "Comedy Latvia", Roberts Gobziņš, Ufo, "Dziļi violets", kā arī Valters Pūce un Dainis Tenis ir daļa no notikuma repertuāra.

Kāpēc Jāni Šteinhaueru, kurš dzīvoja 18. gadsimtā, varam uzskatīt par varoni un kādēļ mūsdienās viņa personībai pievēršam uzmanību? Studijā domubiedri – arhitekts Pēteris Blūms un mūziķe Ilga Reizniece. 31. martā plkst. 17.30 Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 1. stāva "Klīversalas" telpā notiks pasākums "Izrakt Šteinhaueru". Tā mērķis sarunu, priekšlasījumu un muzikālu priekšnesumu formātā pievērst uzmanību izcilajai, bet nepelnīti aizmirstajai Jāņa Šteinhauera (1705–1779) personībai. Pēteris Blūms atklāj, ka motīvs pasākumam ir vēsturnieka Gvido Straubes doma no filmas "Šteinhauers un Blūms", ja citām tautām ir lielie varoņi, kam taisa pieminekļus sēdus uz zirga, mums tādu nav. Kā tad rodas šādi varoņi un vai viņi mums ir vajadzīgi? "Ja mums tie varoņi nav vajadzīgi, varbūt mēs viņus negribam. Ja mēs viņus neradīsim sev, viņi to izdarīt vairs nevar. Ja man liekas, Ilgai liekas, ka viņš ir varonis [Šteinhauers], un mēs neesam vienīgie, ir jāpieliek zināmas pulēs, lai, pirmkārt, viņu "izraktu", jo viņš atkal slīd atpakaļ tajā kapā, no kura mēs viņu pirms trim gadiem ar kolēģiem, likās, ka esam izcēluši," vērtē Pēteris Blūms. "Tautas atmiņa ir īsa. Šis ir pasākums, kurā mēs mēģināsim viņu "izrakt" un viņam ir jāierāda pelnītā vieta mums un mūsu nākotnē." Pēteris Blūms ir apkopojis 11 punktusi, kas ir Jāņa Šteinhaera izcilība. Daži no tiem: Viņš ir pirmais latviešu politiķis, pirmais latviešu muižnieks de facto, pirmais cilvēks, kurš sāka ar pilnu prātu un apziņu cīnjties par latviešu nacionālajām tiesībām, turklāt ar juridiskiem līdzekļiem, viens pats pret Rīgas rāti ar visu viņas budžetu. Un šo karu pēc nāves uzvarēja. Viņš bija karavadonis bez karaspēkā.  Viņu var uzskatīt par kopdziedāšanas aizsācēju Rīgā, pateicoties viņam un viņai sievai, mums ir Zāļu diena.  Viņš bija izcilākais speciālists savā jomā, kas ir kokrūpniecība. Faktiski viņš ir pirmais lielais eiropietis, arī pasaules pilsonis lielā mērā, tāpat kā viņa ģimene. Tas ir pirmais latvietis, kas nopirka 16 kvadrātkilometrus zemes un uzdāvināja to hernhūtiešu draudzei, kuru Rīgā viņš vadīja 40 gadus. Ilgai Reizniecei ir savs stāsts par sastapšanos ar Jāni Šteinhaueru. "Vienmēr licies, ka latviešu folklora, tie ir lauki. Kas tad Rīgā var būt? Jāmeklē tālāk no Rīgas. Daļa taisnības tam ir. Mīts par to, ka latvieši bijuši vienmēr apspiesti, ka 18. gadsimts bijis visbriesmīgākais, kā arī bija laukos, bet izrādās, Rīgā bija brīvi cilvēki. Un tie brīvie latvieši dzīvoja tur, kur es tagad dzīvoju. Tā ir Pārdaugava, Zunda, Iļģuciems. Man šī vēsture sākās caur šiem ciemiem," stāsta Ilga Reizniece. "Jānis Šteinhauers, to es atklāju, kad mani piespieda "Iļģi" spēlēt Dzegužkalnā. Man tā bija milzīga apgrēcība, jo Jāņi ir laukos, tālu prom no Rīgas. Es meklēju sev attaisnojuma rīkus un uzgāju, ka ir bijis Šteinhauers, kurš ar sievu pulcinājuši visus Pārdaugavas latviešus viņu muižā. (..) Tas, ka es tur esmu, palīdz man sajust. Cilvēks no grāmatas izkāpa un ienāca manā dzīvē." Pirmais latviešu tautības lieluzņēmējs, politiķis, izglītotājs, muižu un zemes īpašnieks, Rīgas hernhūtiešu kustības vadītājs, cīnītājs par Rīgas latviešu tiesībām – Jāņa Šteinhauera darbības virzieni un vēriens ir apbrīnas vērti un pilnībā maina priekšstatus par latviešu tautības cilvēku dzīvi un iespējām 18. gadsimtā. Viņš bija liela mēroga kokrūpnieks un eksportētājs, Šteinhaueram piederēja muižas un nekustāmie īpašumi, tostarp Spilves pļavas, Fosa sala, Volera muiža, Zasu muiža, Hermeliņa muiža un lielākā daļa Iļģuciema zemju. 40 gadu garumā viņš bija Rīgas, īpaši Pārdaugavas, latviešu sabiedrības līderis, kura iedibinātās tradīcijas, piemēram, Zāļu dienas svinēšana Rīgā, ir dzīvas joprojām – pēc 300 gadiem. Kaut arī Jāņa Šteinhauera paveiktā ietekmi var atrast joprojām, viņa vārds mūsdienu sabiedrībā paradoksālā kārtā ir mazpazīstams. No pilnīgas aizmirstības tas pamazām tiek izcelts, lielā mērā pateicoties arhitektam un Šteinhauera pētniekam Pēterim Blūmam.

Turpinām ciklu „Pavisam citi laiki. Latvijas māksla 1985 – 1991” un iepazīstinām ar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā izveidoto ekspozīciju „Mūra nojaukšana”, kas sniedz ieskatu Atmodas laikā tapušajos mākslas darbos.  Šoreiz par supergrafikām, skulptūrām un pirmajām instalācijām. Uzklausām mākslinieku Andri Breži un izstādes iekārtojuma mākslinieci Daci Džeriņu.

Kā  situāciju Latvijas grāmatniecībā vērtē nozares pārstāvji pirms savas asociācijas trīsdesmit gadu jubilejas, pārrunājam Kultūras rondo studijā. Raidījuma viešņas: Renāte Punka, Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja, Alīse Nīgale, bērnu grāmatu izdevniecības "Liels un mazs" direktore, un Ingrīda Segliņa, apgāda "Zinātne" ilggadējā vadītāja. Apgāda "Zinātne" ilggadējā vadītāja Ingrīda Segliņa un SIA "Apgāds Zvaigzne ABC" īpašniece un valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka šogad konkursā "Zelta Ābele 2022" ceremonijā saņems Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā. Abas izdevējas piedalījušās organizācijas veidošanā un ilgu gadu garumā aktīvi darbojušās gan savos uzņēmumos, gan asociācijā, stiprinot grāmatniecības nozari. Balvu pasniegšana notiks 30. martā, kad arī uzzināsim grāmatu dizaina konkursa "Zelta Ābele 2022" laureātus astoņās kategorijās. Konkursam no pērn iznākušo grāmatu klāsta 52 izdevēji bija pieteikuši 102 grāmatas, ko vērtēja žūrija – pieci nozares eksperti: mākslinieks Roberts Koļcovs (žūrijas priekšsēdētājs), mākslinieks, LMA profesors Juris Petraškevics, Rīgas Valsts tehnikuma direktore, poligrāfijas eksperte Dagnija Vanaga, uzņēmuma Arctic Paper pārstāve Lolita Butāne un dizainers Miķelis Baštiks.

Vēl joprojām ir daudz dziļu lietu, kas ir līdz galam jāizvērtē mūsu valsts vēsturē, tāpēc Kultūras rondo devās uz Okupācijas muzeju, lai, pieminot 25. marta deportācijas, apzinātos tās vērtības, kuras aizstāvam un mums ir būtiskas pašlaik.  Laikā, kad skan raidījums, piemiņas pasākumos visā Latvijā, kā arī citviet pasaulē skan represēto vārdi un uzvārdi, pieminot un godinot ikvienu 1949. gada deportācijās cietušo. 1949. gada 25. martā 42 300 Latvijas ļaudis tika vardarbīgi deportēti uz Sībīriju. Raidījuma sākumā skan Martas Loginas liecība, atmiņu stāsta fragments par notikumiem 1949. gada 25. martā. Stāstu tūkstoši un aiz katra no tiem cilvēku dzīves, kas tika izpostītas. Pieminām izsūtītos un caur viņu pieredzēto raugāmies arī uz sevi, savu dzīvi un notikumiem, kas risinās mums blakus, Ukrainā. Dzirdēto liecību blakus daudzām citām glabā Latvijas Okupācijas muzejs, ar kura palīdzību tapis šis raidījums. Dodamies uz Okupācijas muzeju tikties ar tā darbiniekiem, lūkot liecības par izsūtītajiem, saskatīt paralēles ar karu Ukraina un gūtu spēka un pārliecību visa labā un gaišā uzvarai pār varmācību un tumsu. Tieši tā ir veidota okupācijas muzeja ekspozīcija.  Stāsta un rāda Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība, muzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītāja Evita Feldentāle, galvenā krājuma glabātāja, direktora vietniece Taiga Kokneviča un ģeogrāfs, digitālas kartes deportetie.kartes.lv veidotājs Jānis Turlais, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības priekšsēde Dzintra Bunks un izsūtījumu pieredzējušais Jānis Ploriņš.

Ko pasaules kinematogrāfā saprotam ar jēdzienu “melnās identitātes”? Šodien „Kino Bize” ar komēdijas „Skaitām līdz trīs!” seansu uzsāk kino un pasākumu sēriju „Black Matters Laikmetīgās melnās balsis kino”, kas vienlaikus veltīta gan skatītāju iepazīstināšanai ar spilgtiem šī kino atzara darbiem, gan diskusijas rosināšanai par “melnuma” fenomenu kultūrvidē, tā saknēm un pielietojumu. Sarunājas Dārta Ceriņa un Žuljens Kulibali. Programmu martā iesāks 2021. gada filma "Skaitām līdz trīs!" (On the Count of Three) – sirsnīga un nervus kutinoša melnā komēdija šī vārdu savienojuma abās nozīmēs. Džeroda Karmaikla debijas filma aplūko pēdējo dienu divu pašnāvniecisku draugu dzīvēs – sociālās realitātes un pašizpausmes grūtības filmā savijas kā cilpā, kurai cauri tomēr spīd dzīvesprieks un dzīvotgribas apliecinājums. Aprīlī vietējiem skatītājiem tiks piedāvāta ASV režisores Martinas Simsas aszobainā mākslas pasaules kritika komēdijā "Afroizmisums" (African Desperate). Savukārt maijā programmu noslēgs Roterdamas kinofestivālā atzītais afrofutūrisma mūzikls "Neptūna sarma" (Neptune Frost), kas atšifrē sakarības un nesakarības mūsdienu tehnoloģijām tik nepieciešamajās kobalta raktuvēs.

“Es redzu’’. “Es dzirdu” “Es visu atceros, un tad es visu aizmirstu” – par savām izjūtām, radot darbus personālizstādei un kodētajām zīmēm tajos, Kultūras rondo saruna ar Kristu Dzudzilo. Galerijā “Alma” skatāma mākslinieces Kristas Dzudzilo personālizstāde “Es visu atceros, un tad es visu aizmirstu”, kas sastāv no 11 zīmējumiem, video darba “Es redzu” un kinētiska objekta “Es dzirdu”.

Fotografēšana kā sevis izzināšana – to var teikt par laikmetīgā teātra režisores Elīnas Cērpas multimediju izstādi „Jūtīgā virsma”. Vispirms Nīderlandē tika veidota dokumentāla teātra izrāde, tagad, pēc 11 gadiem - vizuālās mākslas projekts. Izstāde Rīgā tapusi sadarbībā ar pieciem dalībniekiem, kas atsaucās aicinājumam dalīties ar saviem ļoti personiskiem attēliem. Izstādes atklāšana ISSP Galerijā piektdien, 24. martā, tās iekārtošanas brīdi vēroja un ar tās veidotājiem tikās Laima Slava. Starpdisciplināra multimediju izstāde „Jūtīgā virsma” piesaista garāmgājēju uzmanību ISSP Galerijai, ne tikai skatam atvērtā stikla siena, šoreiz arī skaņa, kas ar vibroskaļruņa palīdzību savij pilsētas trokšņus, garāmgājēju soļus ar ļoti personiskiem attēliem telpā. Projekta autore Elīna Cērpa ir latviešu laikmetīgā teātra režisore, kas 14 gadus dzīvojusi Nīderlandē, bet kopš pērnā gada nogales atgriezusies Latvijā. Vizuālā mākslas projekta „Jūtīgā virsma” pamatā ir dokumentālā teātra izrāde, kas radusies 2011.gadā Nīderlandē, viss aizsācies, kad ilgstoši Elīna fotografējusi pašportretus. Atgriežoties pie Nīderlandē tapušās izrādes „Jūtīgā virsma”, sākums bijis tāds, ka Elīna vairāk nekā gadu katru dienu atkārtoja vienu un to pašu darbību - fotografēja sevi. Tagad pēc vairāk nekā desmit gadiem, māksliniece uzdos to pašu jautājumu - kas rada nepieciešamību fotografēt? Latvijas projektā svarīga loma kuratorei Ivetai  Gabaliņai. Izstādes telpiskie risinājumi top sadarbībā ar mākslinieku Alekseju Beļecki, ar kuru kopā esmu nostājusies  pie galerijas durvīm, skatu raidot uz pretējo sienu, uz kuras veidojas atspulgs. Izstādē īpaša arī gaisma, nebūs neviens tiešs gaismas avots. Skaņa un atspulgi neuzbāzīgi, tomēr pievērš  garāmgājēju uzmanību multimediju izstādei „Jūtīgā virsma”, kurā projekta dalībnieki Gundega Melberga, Gustavs Grasis, Valda Biteniece, Irēna Andrējeva un viens anonīms autors – satiekas vienā telpā un veido savstarpējai sarunai līdzīgu pieredzi caur fotogrāfiju, tekstu un video. Izstāde „Jūtīgā virsma” ISSP Galerijā būs apskatāma līdz 4. maijam.

Teātra trupa "Kvadrifrons" iestudējusi izrādi "Nebiju. Nezinu. Neatceros" – jauni cilvēki skatās uz holokausta noziegumiem, rietumniecisko tiesu, iespējām to kavēt un apstrīdēt. Kultūras rondo studijā režisore Paula Pļavniece, aktrise Ance Strazda un izrādes dramaturgs Kārlis Vērdiņš. Izrāde balstīta latviešu kolaboracionista Viktora Arāja tiesas sēžu dokumentācijā, ko veidojis trimdas žurnālists Kārlis Štamers un kas 2020. gadā publicēti vēstures doktora Ulda Neiburga zinātniskajā redakcijā. Viktora Arāja tiesas prāva Hamburgas zemes tiesā ilgusi vairāk nekā divus gadus – no 1977. gada 7. jūlija līdz 1979. gada 21. decembrim. "Pēc gadu desmitiem ilgas slapstīšanās Viktors Arājs tiek arestēts un stājas vācu tiesas priekšā," teikts izrādes aprakstā. "Viņa vārds sen kļuvis par holokausta simbolu Latvijā, daudzi viņa komandas vīri sodīti ar nāvi, nokļuvuši Sibīrijā vai cietumā, par citiem interesējas rietumu valstu izmeklētāji. Bet kā pierādīt Arāja vainas patiesos apmērus, ja klusē gan viņa vainas dēļ mirušie upuri, gan viņa dzīvie līdzdalībnieki? Izrādes režisore ir Paula Pļavniece, dramaturgs – Kārlis Vērdiņš. Lomās – Anta Aizupe, Āris Matesovičs, Matīss Budovskis, Sandija Dovgāne, Ance Strazda, Reinis Boters. Kustību režisors – Rūdolfs Gediņš, komponists – Kārlis Tone, scenogrāfs – Andris Kaļiņins, gaismu māksliniece – Nikola Suhareva. 

Izrāde kā spēle, kurā nav uzvarētāju vai zaudētāju, tāda ir laikmetīgās dejas izrāde „Aizsācēji un iesācēji”. Izrādes idejas autore un horeogrāfe Ramona Galkina iesaistījusi divu paaudžu dejotājus – studentus un dejas māksliniekus, kas laikmetīgās dejas vidi Latvijā sāka veidot 20.gadsimta izskaņā. „Aizsācēji un iesācēji” martā tika rādīta dejas izrādēm neparastā vietā – koka ēku renovācijas centrā „Koka Rīga”, un arī skatītāju pozīcija bija neparasta, viņi vēroja izrādi no augšas, zālē atradās tikai dejotāji.  Divas ar papīra sienu savstarpēji atdalītas telpas, katrā darbojas sava dejotāju grupa. Vienā četri pazīstami dejas mākslinieki, kuri 90.gados aizsāka laikmetīgās dejas kustību Latvijā – Olga Žitluhina, Ilze Zīriņa, Inga Raudinga un Vilnis Bīriņš. Otrā pusē seši topošie laikmetīgās dejas mākslinieki, Kultūras akadēmijas 2.kursa studenti. Horeogrāfes Ramonas Galkinas darbs laikmetīgajā dejā saistīts gan ar studentiem Kultūras akadēmijā, gan ar kolēģiem – dejas māksliniekiem. Ramona pati savulaik dejoja Olgas Žitluhinas dejas kompānijā, kā dejotāja piedalījusies arī citos iestudējumos. Situācija, vienlaikus atrodoties saskarsmē ar dažādām paaudzēm, arī deva impulsu veidot izrādi „Aizsācēji un iesācēji”. Studenti, kas piedalās izrādē, vispirms min lielo atbildības sajūtu, uzklausu Poļinu Filippovu, Ditu Andersoni, un Rūdi Vilsonu. Izrādē ir sešas epizodes, katrs metamā kauliņa cipars apzīmē konkrētu daļas nosaukumu. Izrādes laikā epizožu kombinācija ir neprognozējama, līdz ar to izrādes atšķirsies. Lai arī izrāde veidota kā spēle, tajā nav uzvarētāju vai zaudētāju, tā ir spēle, kur visi iesaistītie savā daudzveidībā vai līdzībā ir viens otra turpinājums, atbalsts vai iedvesmas avots. Izrādes mūzika, skaņa un izpildījums Laimas Jansones ziņā, savukārt scenogrāfija un tērpi Annas Heinrihsones veidoti, dramaturģijas konsultante Laura Stašāne. Veidojot  dejas materiālu un domājot par to, kāds katram dzīves ceļš un dejas ceļš, bijuši arī ļoti emocionāli momenti, atzīst dejotāji.

Atzīmējot Starptautisko teātra dienu, 27. martā pulksten 16.00 un 19.00 Latvijas Radio 1. studijā notiks koncertuzvedums „Sveiks, Marģeri!”, kas ir Maestro Raimonda Paula veltījums komponistam, kultūras darbiniekam un vienai no 20. gadsimta spilgtākajām Latvijas kultūras personībām – Marģerim Zariņam. Kultūras rondo tiekamies ar Raimondu Paulu un Radioteātra vadītāju Māru Eglīti. Koncertuzveduma „Sveiks, Marģeri!” saturu veido ne vien Marģera Zariņa melodijas Raimonda Paula apdarē, bet arī fragmenti no M. Zariņa stāsta „Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi”. Šķiet, tieši Taizeļa tēlā autors iekodējis daļu no sevis – asprātīga un vitāla bohēmista tēlu. "Mani pievilka tieši viņa kino mūzika, teātra mūzika, kur ir vairāki ļoti labi muzikālie numuri tieši no izrādēm," tā par gaidāmo koncertuzveduma „Sveiks, Marģeri!” atzīst komponists Raimonds Pauls. "Kāpēc neparunāt par to cilvēku, kāpēc neatcerēties." "Es uzskatu, ka ar cieņu vajag izturēties pret tiem cilvēkiem, nav svarīgi, kāda viņiem bija profesija, kas ir Latvijā strādājuši un darījuši daudz ko labu. Šajā gadījumā ir konkrēta personība - ļoti populārs komponists, rakstnieks, izskatīgs, kā vienmēr. Ar slaveno gadu tauriņu, celiņu. Trīsdesmito gadu kungs, cienījams. Pie tam arī ļoti asprātīgs. Nedod dievs, tanī laikā nokļūt viņa... Vienvārdsakot personība," atzīst Raimonds Pauls.   Māra Eglīte atklāj, ka Maestro mūziku izvēlējies, apstrādājis un arī kopā ar mūziķiem atskaņos. "Mūziķu sastāvs ir tipisks tā laika restorānu mūziķu sastāvs - vijole, akordeons un ritma grupa. Pirmā daļa vienmēr bija jāspēlē koncertmūzika, dažādi operešu pārlikumi, pēc tam dejas. Es tajā stilā centos atlasīt no viņa kino mūzikas," stāsta Raimonds Pauls. Koncertuzvedumā piedalās aktieri – Dace Bonāte, Juris Bartkevičs, Raimonds Celms un Ieva Aniņa. Mūziķi – Maestro Raimonds Pauls – klavieres, Gidons Grīnbergs – vijole, Valdis Zilvers – akordeons, Andris Grunte – bass, Māris Briežkalns – bungas. Koncertuzveduma režisors – Edmunds Freibergs. Koncertuzvedumu „Sveiks, Marģeri!” aprīlī būs iespējams dzirdēt arī Latvijas Radio 1. kanālā.

Kultūras rondo saruna par kādu filmu, precīzāk par jautājumiem un pārdomām, ko šī filma raisa. Filma varēja būt pirms 15 gadiem un tad tā sauktos "Slāvietes atvadas", varēja pavisam nesen būt filma par diviem sportistiem, no kuriem viens ir krievs, otrs - latvietis, bet uz spēles laukuma viņi sadarbojas izcili. Netapa ne viena, ne otra filma, tapa dokumentā filma "Viss būs labi". Studijā filmas "Viss būs labi" režisors Staņislavs Tokalovs un režisore Krista Burāne. Sazināmies ar filmas operatoru Valdi Celmiņu.

Sākas orķestra "Rīga" tradicionālais festivāls "Windstream". Saruna ar orķestra māksliniecisko vadītāju Valdi Butānu.

„Tikai mūsdienu dramaturģija spēj trāpīt precīzi mūsu laika trauksmainajā vidē”, - pārliecināts Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs Elmārs Seņkovs, kurš nupat iestudējis Artūra Dīča lugu „Ričards. Nekā personīga”. Relatīvi skarba drāma – tāds ir žanra apzīmējums darbam, kurā aktualizētas divu cilvēku toksiskās attiecības, manipulācija, fiziskā un emocionālā vardarbība.  Izrāžu dienās teātrī aplūkojama arī mākslinieka Kristiana Brektes izstāde „Nekā personīga”, jo arī mākslinieks ir piedzīvojis vardarbību  - pret savu mākslu. Pirmizrādi skatījās Laima Slava.   

Tālajā 1993. gadā Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē izveidoja Bērnu literatūras centru, kas šogad svin trīsdesmit  gadu jubileju, bet Lasīšanas svētki ir aizgūti  no Nīderlandes Bērnu literatūras centra, un tā ir Lasīšanas veicināšanas programma, kas veiksmīgi darbojas nu jau 20 gadu. Šī programma ir vidutājs, tilts, kas palīdz satikties grāmatām un to lasītājiem, nodrošina piekļuvi nesen izdotām grāmatām, rosina cilvēkus izteikties par lasīto, radot arī atgriezenisko saiti rakstniekiem, ilustratoriem, tulkotājiem un izdevējiem ar lasītaju. Nule kā aizvadīts lasīšanas veicināšanas programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2022” svinīgais noslēguma sarīkojums. Uz Lielajiem lasīšanas svētkiem devās kolēģe Agnese Drunka. Lasīšanas veicināšanas programma darbojas visā Latvijā un 67 diasporas centros 29 pasaules valstīs. Tās ir 852 skolas un bibliotēkas, kuru lasītāji, rakstot atsauksmes par izlasīto, līdz sirds dziļumiem aizkustina autorus, tulkotājus un izdevējus. Pērn kolekciju veioja 33 grāmatas no 10 izdevniecībām. Tā, ka runas par lasīšanas nāvi ir priekšlaicīgas.

“Aizliegts nav atļauts” – Kultūras rondo klausāmies ierakstu no zinātniskajiem lasījumiem, kuri Aspazijas dzimšanas dienā, 16. martā, norisinājās Raiņa un Aspazijas mājā un kuros tika aplūkota literatūras un mākslas cenzūra kā 20. gadsimtā, tā arī mūsdienās. Uzzināsim interesantus faktus par to, kā Padomju Savienībā baumoja par to, ka Aspazija nav cienīga atrasties līdzās Rainim. Kāpēc arī mūsdienās autori tiek vajāti un īpaši iecienīti ir cenzēt laikmetīgo mākslu? Kultūras Rondo Aspazijas dzimšanas dienā bija klāt zinātniskajos lasījumos "Aizliegts nav atļauts".  Par dažādām kultūras un cenzūras attiecībām turpina dzejnieks Arnis Koroševskis, jau par mūsdienām un Andreju Upīti. Vizuālo mākslu gan ārtelpā, gan izstāžu zālēs arī gana bieži ir gribējies cenzēt gan politiskajai, gan reliģiskajai varai, pastarpināti arī ar ekonomiskiem līdzekļiem. Par dažiem procesiem cenzūras un laikmetīgās mākslas attiecībās atgādināja kuratore Maija Rudovska, atkāpjoties tālā pagātnē. Un visbeidzot – filozofs un dzejnieks Ilmārs Šlāpins atgādināja visdīvainākos veidus, kā grāmatas tiek vajātas, marķētas un pārvietotas mūsdienu pasaule, aizbildinoties ar ļoti dažādiem iemesliem Neaizmirstot nedēļas jubilāri, Raiņa un Aspazijas muzeja pētniece Solvita Lapiņa atgādināja Aspazijas un padomju varas attiecību līkločus, kad varai vajadzēja ikonu- Raini, bet viņa atraitne bija ne pārāk ērta.

Japāņu dzeja ir pārsteidzoša, neparasta parādība, kas pilnībā iegrimst tās sarežģītajā un skaistajā pasaulē ar savu izsmalcināto harmoniju, tā saka japāņu vārsmu zinātāji. Un nu mums Latvijā ir par vienu iespēju vairāk ar japāņu dzeju iepazīties.  Pērn decembrī norisinājās Japāņu haiku pēcpusdiena, pēc tās radās iecere izdot japāņu dzejas krājumu ar nesen, 2021. gada Latvijas un Japānas draudzības simtgades gaidās tapušajiem tulkojumiem latviešu valodā.  Tulkotājs, jautāts, par turpmākām iecerēm, atzīst, ka viņš jau strādā pie Latvju dainu tulkošanas japāņu valodā. Un vēl, runājot par to, cik daudz kopīgā ir latviešiem un japāņiem, piemēram, mūsu trejdeksnis, japāņiem ir līdzīgs instruments, ko izmanto šinto priesteri. "Mani pārsteidz, cik daudz japāņu tomēr mācās un, kas nav mazsvarīgi - iemācās latviešu valodu – ir dzirdēts par jaunu japāni, kurš dzied latviski," sarunā atklāj Uģis.  Latvijas Neredzīgo bibliotēkā, kur lasītājiem Braila rakstā ir pieejams senāk izdots haiku krājums, tagad tapis jauns Braila raksta izdevums un audiogrāmata, ko japāniski un latviski ieskaņojuši viesstudents Daiki Kobajaši un tulkotājs Uģis Nastevičs. Grāmatas atvēršanas brīdī Latvijas neredzīgo bibliotēkā klāt bija kolēģe Agnese Drunka, kura mūs arī iepazīstina ar Uģi Nasteviču.

Pirmajā svētdienā pēc pavasara saulgriežiem, kas šogad būs 26. martā, lībiešu savulaik apdzīvotajos novados pirmo reizi tiks atzīmēta Lībiešu mantojuma diena, kuras svinēšanai pievienoties aicināts ikviens. Latvijas Universitātes Lībiešu institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Latvijas Nacionālo kultūras centru 2023. gadu ir pasludinājis par Lībiešu mantojuma gadu. Par Lībiešu mantojuma dienas aktivitātēm plašāk stāsta Vidzemes lībiskās kultūrtelpas vadītāja, Latvijas Kultūras akadēmijas doktorante Lolita Ozoliņa un Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktors Valts Ernštreits. Viens no šī gada centrālajiem notikumiem ir Lībiešu mantojuma diena – šogad aizsākama tradīcija, kas iecerēta kā simboliska Latvijas novadu lībisko sakņu pieminēšana un godināšana. Šajā dienā ar lībiešu zaļi balti zilajiem karogiem un krāsām tiks iezīmētas novadiem būtiskas un it īpaši ar lībiešiem saistītas vietas. Tāpat daudzviet notiks lībiešu putnu modināšanas rituāls, kura saknes meklējamas tālā senatnē. Putnu modināšana ir sena, tieši lībiešiem raksturīga tradīcija. Tā saistās ar Baltijas jūras somu (lībiešu, igauņu, somu, karēļu un citu) mītiskajiem priekšstatiem par pasaules izcelšanos no ūdensputna olas, tāpēc putni ir izmantoti senajās rotās, piemēram, plaši pazīstami ir tā dēvētie “lībiešu putniņi” – piekariņi, kas atrodami arheoloģiskajos materiālos lībiešu savulaik apdzīvotajās vietās, putni redzami arī klinšu gleznojumos Karēlijā, Somijā un citviet. Putnu modināšana, kas lībiešiem iezīmē gada sākumu un visa dzīvā atmošanos, ir šī senā mīta atbalss. Lībiešu tradīcija sakņojas tradicionālā uzskatā, ka gājputni rudenī neaizlido, bet ziemu pārlaiž jūras, upes vai ezera dibenā vai krastā, un pavasarī tie jāmodina. Lībiešu mantojuma dienā putni tiks modināti gan Kolkasragā, gan Salaspilī, Rīgā, Turaidā, Pālē un citur. Savukārt lībiešu karogi un krāsas šajā dienā būs redzamas daudzviet Latvijā – gan pie dažādu institūciju ēkām, gan ar lībiešiem saistītās vietās. Šobrīd zināmo Lībiešu mantojuma dienas pasākumu karte atrodama vietnē www.libiesugads.lv, turpat var iepazīties arī ar Lībiešu putnu modināšanas tradīcijas aprakstu video formātā. Lībiešu institūrs aicina ikvienu iesaistīties Lībiešu mantojuma dienas pasākumos un ziņot uz e-pastu liv@lu.lv par vietām, kur iecerēts modināt putnus vai izvietot lībiešu karogus, lai norises vietas var pievienot pasākumu kartei. Tāpat rosina pasākuma rīkotājus un dalībniekus dokumentēt un dalīties ar video vai attēliem sociālo tīklu profilos, pievienojot tēmturus #libiesugads, #libiesumantojumadiena un #libiesumantojums.

"Saule spīd 24 stundas" - režisora Jura Poškus filma, ar kuras veidotajiem Kultūras rondo jau esam tikušies, lai dzīvei satvaru meklētu kopā ar aktieri Andri Keišu (filmā kolorīts tipāžs Mārtiņš) un Ziemeļpola apceļotāju Hariju Silu. Bet šodien audiāla recenzija par filmu "Saule spīd 24 stundas" kinokritiķes Dārtas Ceriņas un kino publicista Žulijena Kulibali izpildījumā.

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs gatavojas savai simtgadei, kuru atzīmēs 2024. gadā, un rosina dažāda gada gājuma apmeklētājus iesaistīties muzeja izzinošajās nodarbībās, arī Lielās dienas svinēšanā 18.martā. Kultūras rondo studijā – Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktore Zanda Ķergalve un muzeja projektu vadītāja Anda Skuja.

16. martā sāksies pianista Andreja Osokina jaunās koncertprogrammas “Osokins – Listam” koncerttūre, kas līdz pat gada beigām turpināsies dažādās zālēs visā Latvijā. Līdz ar koncertiem izziņota jauna pianista iniciēta ziedojumu vākšanas akcija Ukrainas atbalstam. Par gaidāmajiem koncertiem Kultūras rondo stāsta pianists Andrejs Osokins. Koncertprogramma “Osokins – Listam” ir veltījums vienam no nozīmīgākajiem 19. gadsimta klaviermūzikas komponistiem un virtuoziem – Ferencam Listam – viņa daiļradei, personībai un dzīvei. Lists – virtuozs, mīlnieks, filozofs, mūks, priesteris, domātājs, romantiskais un traģiskais varonis – šīs ir tikai dažas no viņa personības šķautnēm, kuras raksturo izcilā komponista sarežģīto mūžu un caurvij viņa mūziku. Kā Lista dzīvi, kas sākās Ungārijā, bet aizveda uz neskaitāmām vietām Eiropā, tā viņa daiļradi caurvij klejojumu tēma, kas ir arī viens no Andreja Osokina koncertprogrammas stūrakmeņiem. Pianists uzskata, ka Lista dzīves daudzveidība ļoti rezonē ar mūsu laiku, kad pasaulē viss strauji mainās un ikvienam jāspēj šīm pārmaiņām pielāgoties. Savukārt no 7. maija līdz 11. jūnijam Rīgā norisināsies jau ceturtais pianista Andreja Osokina Brīvības festivāls, kas jau otro gadu būs veltīts Ukrainai un tās cilvēkiem. Tas pulcēs Latvijā un pasaulē atzītus latviešu un ukraiņu mūziķus, aktierus un grupas. Īpaši festivālam tiks radītas jaunas mūziķu sadarbības, koncertprogrammas un citi pasākumi, lai atgādinātu par brīvības un cilvēcīguma ideāliem, iedvesmotu sabiedrību vairāk atbalstīt vienam otru, sniegtu atelpas brīdi un spēku, kā arī, sadarbojoties ar ukraiņu atbalsta organizācijām, veicinātu Latvijā dzīvojošo ukraiņu bēgļu iesaisti dažādos pasākumos. Šobrīd izziņoti astoņi festivāla koncerti, kas notiks Melngalvju namā, Vāgnera namā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, Anglikāņu baznīcā, kultūrtelpās “Ola Foundation” un “Amoralle Level Up”. Festivāla laikā gūtie ieņēmumi no biļešu tirdzniecības sadarbībā ar “Biļešu paradīze” un fondu Ziedot.lv tiks ziedoti Ukrainas atbalstam.  

Jūtama kritiskā domāšana, gribas iedziļināties un saprast laikmeta kontekstu  - tā secina mākslas vēstures un teorijas studentes, aplūkojot 80. gadu beigās tapušos plakātus. Šoreiz ciklu turpinām par plakātu mākslu ekspozīcijā „Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985 – 1991”. Mākslinieks Andris Breže ekspozīcijā pārstāvēts gan ar plakātu, supergrafikām, gan lielizmēra skulptūru, arī dokumentālajos fotokadros atradīsim mākslas notikumus, kuros viņš piedalījies. Uzklausām arī Mākslas akadēmijas studentes, kuras īpaši pētījušas plakātu mākslu Latvijā.

“Iekšējie dialogi. Aleksandras Beļcovas dienasgrāmatas un vēstules” - Kultūras rondo mākslinieces rakstītajās liecībās ielūkojamies kopā ar Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāju Nataļju Jevsejevu un Jāni Siliņu, Tatjanas Sutas draugu un kolēģi, pārrunājot arī gaidāmo Tatjanas Sutas simtās dzimšanas dienas sarīkojumu, kas būs 28.martā.

Līdz 8. aprīlim profesionālās vidējās izglītības audzēkņi, kuri mācās 1.- 4. kursā kādā no mākslas un dizaina izglītības programmām (orientējoši vecumā 15 - 20 gadi) var pieteikties konkursam, lai iegūtu mākslinieces Aijas Jurjānes stipendiju. Kultūras rondo par konkursu stāsta māksliniece Ieva Jurjāne. Pretendentiem jāiesniedz pieci vizuālās mākslas darbi, brīvi iekļaujoties žanros — klusā daba, portrets, ainava, figurāla kompozīcija u.tml. Darbi jāveic ar roku, īstenojot neierobežotā tehnikā (akvarelis, guaša, akrils, eļla, zīmulis, ogle, tuša, flomāsters, krītiņi u.c.). Tie var tikt izpildīti uz dažādā pamatnēm (papīrs, kartons, audekls u.c.). Darbu atlase var tikt veikta gan no skolas programmas ietvaros īstenotajiem, gan arī brīvajā laikā radītajiem autordarbiem.  Līdzās autordarbiem, kas demonstrē autora rokrakstu un pārstāv tēmas “Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”, iesniedzama arī neliela eseja (300-500 zīmes; viena A4 formāta lapa) par noteikto tēmu. Darbu digitālas fotogrāfijas un eseja tiek nosūtītas uz šādu adresi: jurjans.lv/aijajurjane. Šogad radošo darbu tēma ir “Laikabiedrs notikumā Latvijā un pasaulē”. Aijas Jurjānes stipendija iedibināta un tiek piešķirta, sākot ar 2022. gadu. Aija Jurjāne pieder mākslinieku paaudzei, kas ienāca izstāžu zālēs padomju laikā — divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Mākslinieces darbu motīvi, kas sākotnēji varēja likties nejauši, gadu gaitā turpinājuši attīstīties un, skatīti jau daudzu gadu griezumā, rada iespaidu par konsekventu un unikālu mākslinieka ceļu — personisku un interesantu. Ievērību pelna arī Aijas Jurjānes pedagoģiskā darbība Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolā četrdesmit gadu garumā, kas vainagojās ar divām mākslinieces sastādītām un uzrakstītām grāmatām “Glezniecība” un “Kompozīcija”.  Par konsekventu darbību glezniecībā un oriģinālu rokrakstu liecina izdevniecībā “Neputns” klajā laistā grāmata “Aija Jurjāne. Jaunības avots”. Māksliniecei aizejot mūžībā, viņas trīs bērni — Kristīne Jurjāne, Ieva Jurjāne un Pāvils Jurjāns nolēmuši iemūžināt viņas piemiņu ikgadējā stipendijā 700 eiro apmērā, pēc nodokļu nomaksas.  Stipendijas ieguvējs tiek izsludināts katra gada 18. aprīlī — mākslinieces Aijas Jurjānes dzimšanas dienā.

Var arī 15 minūtēs lielu stāstu izstāstīt – tā pēc mazās ceļojošās izrādes „Vai esam tikušies agrāk?” noskatīšanās secina skatītāji. Horeogrāfe Kristīne Brīniņa radījusi laikmetīgās skatuves mākslas darbu, apvienojot kustību, objektu un dramatiskā teātra elementus, un vēsta par nejaušu satikšanos, atmiņām un vēlmju meklēšanu. Izrāde piemērota ikvienam skatītājam jebkurā vietā. Laima Slava izrādi skatījās Latvijas Nacionālās bibliotēkas korē kopā ar lieliem un maziem skatītājiem. Ceļinieces uzdotais jautājums iesaista skatītāju no pirmajām sastapšanās minūtēm, un atmiņu ceļojums var sākties. Mazā ceļojošā izrāde vēsta par nejaušu satikšanos, atmiņām un vēlmju meklēšanu. Izrādes gaitā iepazīstam ceļinieces bērnišķo dubultnieci un vērojam krēslā ieslēptos pārsteigumus. Ceļojums nav garš, un jau pēc kādām 20 minūtēm uzklausu skatītājus, Krišjāņa, Hermīnes, Valtera un Annas iespaidus. Izrādes autore ir horeogrāfe Kristīne Brīniņa, kas pirmo reizi mazo ceļojošo izrādi „Vai esam tikušies agrāk?” skatītājiem rādījusi gada sākumā Liepājā. Kad skaidroju, kāds impulss radījis ceļojošo izrādi, uzzinu par pandēmijas sākumā redzēto beļģu mākslinieka Bendžamina Verdonka (Benjamin Verdonk) darbu. Izrāde ir bez vecuma ierobežojuma – tā piemērota ikvienam skatītājam jebkurā vietā, to arī pierāda līdzšinējā sastapšanās ar skatītājiem bērnudārzā, skolā, pansionātā, krīzes centrā vai sabiedriskā vietā. „Vai esam tikušies agrāk?” ir laikmetīgās skatuves mākslas izrāde – tā nav tikai deja vai teātris, nav tikai objektu teātris. Mazie elementi kopā veido vēstījumu, un, kā apliecina Kristīne Brīniņa, skatītāji labprāt pēc izrādes pārrunā, dalās ar to, par ko viņi domā. Papildus izrādes noteiktajām norises vietām, izrāde „Vai esam tikušies agrāk?” ceļos pa pilsētām un laukiem, satiekot savus nejaušos skatītājus.

"Oskara" balvas ieguvēji zināmi – par Amerikas Kinoakadēmijas izvēli un raksturīgākajām iezīmēm Amerikas kino pasaulē Kultūras rondo saruna ar kinokritiķi Dairu Āboliņu un kinozinātāju Sergeju Timoņinu. "Daniela Kvāna un Daniela Šeinerta neparastā un neprātīgā filma "Viss visur vienlaikus" ir viens no pagājušā gada lielākajiem pārsteigumiem. Šī – pēc ASV kino industrijas standartiem – mazbudžeta filma kļuva par negaidītu hitu un kritiķu mīluli," vēl pirms Oskara pasniegšanas ceremonijas portālā LSM.lv  rakstīja kino apskatniece, režisore Marta Elīna Martinsone, piebilzdama: „ Lai arī šī būtu visai neparasta izvēle "Labākās filmas" balvai, tas ir darbs, kurš ir precīzi uztvēris mūsdienu pasaules haotismu, fragmentēto uztveri, informācijas pārbagātību un to, kā tas viss var ietekmēt garīgo veselību.” Šodien jau zinām, ka Amerikas kinoakadēmija filmai „Viss visur un vienlaikus” piešķīrusi Oskara statuetes septiņās kategorijās.

Zinātniski pētnieciska ekspozīcija, kas rosina kritisko domāšanu – tāda noteikti  ir Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas telpā „Pilot” pašlaik  skatāmā izstāde „Propagandas efekts: plakāts padomju Latvijā kā aizmirstais fenomens”. Padomju laika plakātos tik daudz saukļu par mieru, par draudzību un pret kodolkaru, bet kas aiz šiem saukļiem slēpās? Izstādes autores ir četras Latvijas Mākslas akadēmijas mākslas vēstures studentes, savukārt ekspozīciju iekārtojis mākslinieks Aleksejs Beļeckis. Mākslas akadēmijā ir tradīcija topošajiem mākslas vēsturniekiem, beidzot 4.kursu, veidot zinātniski pētniecisku izstādi. Parasti izstāde tiek rīkota  Mākslas akadēmijas Aulā, bet šoreiz eksperimentālajā mākslas telpā „Pilot”, uz kurieni aicina mākslas telpas vadītāja Sabīne Vernere. Mākslas akadēmijā ilgi glabājušies plakāti nodoti studentu, topošo mākslas vēsturnieku rīcībā, lai sašķirotu, sagrupētu un apzinātu plakātu kolekciju. Noticis liels darbs. Mākslas vēstures un teorijas 4.kursa  studente Zanda Kagaine atklāj, kādu laika posmu izpēte ietver. Izstādē aplūkojamie propagandas plakāti pētīti un sagrupēti pa desmitgadēm, pētnieces katra atklājušas savu tēmu. Izstāde sadalīta četros blokos, jo ir četras pētnieces. Izlase ar plakātiem liela, taču ekspozīcijā izcelti tikai atsevišķi paraugi, pārējie atrodas lielās plakātu glabāšanai paredzētās atvilktnēs. Ekspozīcijas apskati sākam ar tālāko izstādes daļu, ko pārzina 4.kursa studente Laima Dūda un dēvē to par sarkano stūrīti, tā arī ir dominējoša krāsa. 80.gadu plakātus pētījusi Zanda Kagaine. Paralēli viņa pētījusi pretošanās kustības, kādas bija Latvijā padomju režīma laikā. Katra no izstādes autorēm pētījusi noteiktu tēmu, un izstādi papildina teksts, kurā ir pētījums un paskaidrojums, kāpēc šāda plakātu izlase un kas tās par tēmām. Inese Gātere pētījusi 60.gadu plakātus, un min tēmas, kas saistītas ar šo laiku. Montas Ginteres izvēlētā tēma ir kodolkara draudi, kas atspoguļoti 70. gadu beigu un 80.gadu sākuma plakātos. Aukstais karš, karš un miers, kodolkarš, ārpolitika un padomju armija ir atslēgas vārdi Montas Ginteres pētījumā. Domājot par propagandas aktualitāti mūsdienu informatīvajā telpā, izstādes veidotāji aicina, atskatoties vēsturē, salīdzināt un diskutēt par propagandas lomu cilvēka dzīvē, kā arī par mākslinieku lomu politiskās mākslas procesos. Izstāde „Propagandas efekts: plakāts padomju Latvijā kā aizmirstais fenomens” mākslas telpā „Pilot” skatāma līdz 20.aprīlim.

1990. gada vasara. Jāsākas Padomju Savienības basketbola čempionātam. Bet Padomju Savienība atrodas uz sabrukuma robežas, politikas peripetijās nonāk Igaunijas komanda “Kalev”, kurai jāpieņem nozīmīgs lēmums. Par igauņu spēlfilmu "Kalev" Kultūras rondo studijā saruna ar Latvijas filmu studijas "Ego Media" producentu Gunti Trekteri un Latvijas basketbola vēstures pārzinātāju Gunti Keiselu. Ierakstā uzklausām aktierus Artūru Putniņu un Jēkabu Reini.  

11. martā Rīgas Domā, Kapitula zālē, ansamblis "Trio Tresensus" un dzejnieks, filozofs Ilmārs Šlāpins aicina klausītājus baudīt mūzikas un dzejas harmoniju, jaunākās paaudzes latviešu komponistu oriģinālmūziku un tekstu mijiedarbi, parādot, cik dažāda, daiļa un emocionāli dziļa ir jauno komponistu un rakstnieku daiļrade. Šodien studijā gaidām koklētāju  Līgu Griķi, sitaminstrumentālistu Uģi Upenieku un dzejnieku Ilmāru Šlāpinu.

12. martā Holivudā notiks 95. "Oskaru" ceremonija. Kinokritiķe Dārta Ceriņa un kino publicists Žulijens Kulibali atklāj, kuras par Oskara balvai nominētās filmas var noskatīties Latvijas kinoteātros. Latvijas kinoteātros pašreiz varam redzēt vairākas filmas, kas ir izvirzītas Oskara balvai, kuru pasniegs naktī no svētdienas uz pirmdienu. Piemēram, režisora Mārtina Makdona filma “Inišerinas Banšī”, kura startē deviņās nominācijās, to starp labākais aktieris - Kolins Farels. Arī Stīvena Spīlberga līdz šim personiskākā filma “Fabelmeni” izvirzīta septiņās nominācijās, jāmin, ka par labākās aktrises godu sacentīsies Mišela Viljamsa. Kultūras rondo esam stāstījuši arī par Rūbena Estlunda režisēto filmu „Skumju trīsstūris”. Uzskaitījumu varētu turpināt. Bet kinokritiķe Dārta Ceriņa un kino publicists Žulijens Kulibali uzmanību pievērš divām Oskaram nominētajam filmām - režisores Šarlotes Velsas filmai „Pēc saules”  un režisora Darena Aronofskis filmai „Valis”. Plašu ieskatu "Oskara" nominācijās sniedz "Kino kults", kurš sagatavojis 2023. gada "Oskaru" gidu un tur arī apkopota informācija, kur filmas iespējams noskatīties. Atsevišķas recenzijas varam lasīt Kino Rakstos.  

Izstādē „Mūra nojaukšana” 11. martā par mūru nojaukšanu literatūrā stāstīs dzejnieks un tulkotājs Guntars Godiņš, viņš lasīs arī 80 gadu vidū publicēto un tolaik nepublicēto dzeju. Kultūras rondo studijā dzejnieks Guntars Godiņš atminas „mūra krišanas laiku” literatūrā un mākslā.  

„Beidzot mums ir brīnišķīga kultūrtelpa ar siltu un pasaules mērogā unikālu kupolu virs galvas. Šī noteikti cirka māksliniekiem būs iedvesma radīt un rādīt, un jau pavisam drīz gaidīsim uz pirmajām izrādēm atjaunotajā arēnā,” – šādiem vārdiem pērnā gada nogalē Rīgas cirks atgriezās Merķeļa ielā. Vēsturiskās cirka ēkas rekonstrukcijas pirmā kārta noslēgusies, bet 2023. gada sezonu var saukt par iesildīšanās sezonu, jo kamēr vēl nav tribīņu un arī pati arēna nav pilnībā iekārtota, šeit plānotas izrādes, kas var pielāgoties esošajai situācijai. Pavisam nesen arī Lielā Kristapa balvas tika dalītas Rīgas cirkā. Lai uzzinātu, kas vēl notiek aiz Rīgas cirka baltās ēkas mūriem Merķeļa ielā, uz cirku devusies kolēģe Agnese Drunka. Lai arī garāmgājējiem šķiet, ka Rīgas cirkā nekas nenotiek, to vēl joprojām renovē, tomēr izrādās, ka 1882. gadā celtajā ēkā notiek pamatīga rosība. No Merķeļa ielas puses pa sarkaniem metāla vārtiem cirka pasaulē ielaiž cirka pārstāve Zane Volkinšteine Izlodājusi cirka ēku no augšas līdz apakšai atgriežos arēnā, kur smaržo pēc koka, bet gaisā virmo metāla konstrukciju savienošanas skaņas –notiek intensīva gatavošanās izrādei. Te arī tiekamies ar cirka radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu, kurš nepavisam nav pārsteigts, ka garāmgājējiem joprojām šķiet, ka cirkā nekas nenotiek. Mārtiņš Ķibers teic, ka dara visu, lai cirks kļūtu par zīmolu, notikumu un vērtību Latvijas kultūrtelpā, tādēļ šobrīd aktīvi darbojas cirka skola ar tās vadītāju Marī Sanžarevsku priekšgalā: Kultūras rondo ciemojas Rīgas cirkā īpašā brīdī, jo nupat sākas cirka pavasara sezona, kad sarunai ar cirka radošo direktoru Mārtiņu Ķiberu fonā starptautiski pazīstamais žonglieris Vess Pedens gatavojas krāšņai žonglēšanas izrādei „Amerikāņu kalniņi”. Viņu dēvē par žonglēšanas Mocartu Cirka arēnā viņu pamanu acumirklī – koši sarkanas bikses, ziedu ornamentu t kreklā, mati rozā krāsā, tāds izrādei gatavojas starptautiski pazīstamais žonglieris Vess Pedens, kurš atzīst, ka viņš ar nepacietību gaida savu uzstāšanos Rīgas cirkā. Vesa Pedena izrāde „Amerikāņu kalniņi” solās būt vienlaikus sentimentāls un trakulīgi moderns garš ceļojums žonglēšanas pasaulē. Tā laikā cirka mākslinieks izmantos bumbiņas, lokanas caurspīdīgas caurules, kas amerikāņu kalniņus iztulkos žonglēšanas valodā. Vesa Pedena žonglēšanas izrādes Rīgas cirkā būs jau no šodienas līdz 11. martam, bet pēc tam marta beigās un aprīļa sākumā Rīgas cirkā viesosies Beļģijā bāzēta cirka mākslinieku apvienība „Familiar Faces” ar izrādi „Surface” jeb „Virsma”, kas būs pāru akrobātika uz ūdens klātas virsmas. Rīgas cirka jaunumiem var sekot līdzi cirka mājas lapā. Un apsveicam cirku ar nule kā iegūto pirmo vietu Būvniecības gada balvas nominācijā „Koka būve”, kur bija liela konkurence un, izrādās, piešķirtas divas pirmās vietas – Rīgas cirka kupola izbūvei un daudzfunkcionālajai ēkai Likteņdārzā, Kokneses novadā.

Marta Pujāta ceturtais dzejas krājums pieaugušajiem "Dāma baltos džinsos", kas dodas topogrāfiskās dzejas virzienā. Kultūras rondo studijā  ar "Dāmu baltos džinsos" iepazīstina dzejas krājuma autors Marts Pujāts. Tomēr viņš neatklāj, kas ir Dāma baltos džinsos, bet iesaka lasīt krājumu secīgi, kā tas sakārtots. "Es nevaru neko teikt. Tas, katram lasītājam jādomā pašam, kas ir Dāma baltos džinsos, izlasot grāmatu. Ja kāds vēlas lasīt un uzzināt par to dāmu, iesaku lasīt no sākuma līdz beigām un nelasīt beigas pa priekšu," atzīst Marts Pujāts. Krājumu izdevis apgāds "Neputns". Redaktors Kārlis Vērdiņš. Dizains: Armands Zelčs.

7. marta vakarā Latvijas Nacionālajā operā Lielās mūzikas balvas ceremonijā apbalvoti mūziķi par sasniegumiem 2022. gadā, savukārt ar balvu par mūža ieguldījumu mūzikā godināja dziedātāju un vokālo pedagoģi Ainu Bajāri un dziedātāju Liliju Greidāni. Iespaidi un komentāri pēc Lielās mūzikas balvas laureātu apbalvošanas. Kultūras rondo studijā žūrijas pārstāves - mūzikas un teātra kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča un muzikoloģe Iveta Grunde un mūzikas un kultūras kritiķis Armands Znotiņš, kurš strādā Lielās mūzikas balvas 2023 žūrijā. Lielās mūzikas balvas 2022 laureāti: Par aizvadītā gada labāko jaundarbu Lielās mūzikas balvas žūrija atzinusi Andra Dzenīša Otro simfoniju "Silts vējš". Lielo mūzikas balvu par izcilu interpretāciju saņēma vijolniece Vineta Sareika. Lielo mūzikas balvu par izcilu darbu ansamblī piešķīra čellistei Ingai Ozolai. Par izcilu sniegumu gada garumā Lielo mūzikas balvu piešķīra sitaminstrumentālistam Guntaram Freibergam. Balvu kategorijā "Gada koncerts" saņēma "Čudars Trio" – Matīss Čudars, Edvīns Ozols un Ivars Arutjunjans. Gada jaunā mākslinieka titulu ieguva dziedātāja Arta Jēkabsone. Par gada uzvedumu Lielās mūzikas balvas žūrija atzina Annas Fišeres operu "Vēsā".

Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā aizvadītas nedēļas nogalē durvis vēra jaunā izstāžu sezona. Pavasara izstāžu ciklu Rotko centrs aizsāk ar Daugavpilī dzimušā pasaulslavenā mākslinieka Žaka Šapiro darbu izlasi un vēl pieciem mākslas projektiem. Izstāžu pamatā ir cilvēka, cilvēciskumu tēma, kas caurvij visus pavasara izstāžu projektus. Jaunā pavasara sezona aizsāk arī Rotko mākslas centra 10 gadu jubilejas programmu, ko simboliski ieskicē Latgales reģiona mākslinieku konkursa izstāde ar nosaukumu “Trāpīts desmitniekā”. Rotko centra izstāžu zāles sezonas atklāšanas dienā cilvēku čalu pilnas, tajās valda pavasarīga noskaņa un tā ir cerību pilna, ar pavisam tuvu gaidāmu svētku papildinājumu, stāsta Rotko centra  vadītājs Māris Čačka. “Šī sezona ir īpaši cerīga, jo tā aizsāk Rotko centra 10 gadu jubilejas programmu,” bilst Māris Čačka. “Ir liels gandarījums, ka  arī šodien ir ļoti plaši apmeklēts šis atklāšanas pasākumus, kas liecina par milzīgu priekš reģiona interesei uz šiem kultūras  procesiem, ko Rotko centrs veido. Gandarījums, ka veidojot šo izstāti kopumā, paņēmām cilvēka tēmu, cilvēciskuma tēmu, kas caurvij visus projektus. Šī sezona ir tā, kur var ieraudzīt šos vaibstus, kurus mākslinieki ir tvēruši dažādās kultūrvietās, tostarp arī Daugavpilī dažādos simpozijos.” Visi šie darbi caur dažādajām, atšķirīgajām kompozīcijām, dažādo pieredzi un domām ir sastapušies jaunajā pavasara izstāžu sezonā Rotko centrā, kurā galveno vijoli spēlē mākslinieks Žaks Šapiro. Gleznotājs Žaks Šapiro, īstajā vārdā Jakovs Šapiro, piedzima Krievijas impērijas Vitebskas guberņas Dinaburgā. 1925. gadā pārcēlās uz Franciju un pievienojās Parīzes mākslinieku kolonijai “La Ruche” (“Spiets”), kur 20. gadsimta 20.–30. gados dzīvoja un strādāja tādi nākamie mākslas ģēniji kā Modiljāni, Pikaso, Šagāls un Ležē. Visi kopā viņi veidoja tā saucamo Parīzes skolu, bet Šapiro izdevās radīt pašam savu neatkārtojamu mākslas pasauli ar neparastām formām un spilgtām krāsām, kas joprojām raisa mākslas pazinēju, kolekcionāru un galeriju interesi. Jau aprīlī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs ar koncertiem, performancēm un jaunu Marka Rotko oriģinālu ekspozīciju svinēs savu desmito jubileju. Bet Pavasara izstāžu sezona apmeklētajiem būs pieejama līdz šī gada 21. maijam.

„Indiāņi Gaujmalā” – tādu nosaukumu savai personālizstādei izvēlējusies Kristiāna Dimitere. Māksliniecei  patīk indiāņi, tāpēc ik pa laikam tos glezno.  Galerijā „Istaba” skatāmi gan glezniecības darbi, gan skulptūras un, kā atzīst pati māksliniece, darbi ir diezgan nosacīti. Ar Kristiānu Dimiteri izstādes atklāšanas dienā tikās Laima Slava. Ar Kristiānu Dimiteri tiekos galerijā „Istaba”, pie sienām izkārtotas gleznas ar dzīvnieku, augu un indiāņu attēliem, arī ziedu skulptūras, vēl tēlniecības darbi uz galerijas platās palodzes. Atgādinājums - Kristiāna Dimitere absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu. Telpā iespīd dienas saule un sarunu sākam par izstādes nosaukumu „Indiāņi Gaujmalā”, tā uzzinu, ka Kristiāna mēdz uzgleznot indiāņus, lai mājās vienmēr būtu kāds indiānis. Indiāņi viņai patīk kā cilvēki, pirmkārt, tāpēc, ka viņi ir skaisti. Kristiāna Dimitere savu patiku pret indiāņiem saista ar  bērnībā pavadītajām vasarām Murjāņos. Paveram skatu uz gleznām, kurās indiānietes, taču ekspozīcijā ne tikai tās. Par radošo procesu un to, kā mākslas darbi rodas, māksliniece atklāj, ka īpašs ir brīdis pirms iemigšanas. Vienā no gleznām pingvīni sastājušies ciešā aplī uz augstas klints, to vēlāk Kristiāna īstenos arī skulptūrā, bet īpašs stāsts ir par gleznā redzamajām sarkanajām debesīm. Ziedu skulptūras zem stiklotājiem kupoliem Kristiāna Dimitere veidojusi kā vijolīšu un dadžu acis. Uzzinu, ka puķes māksliniecei ir arī simboli. Savas tālākās ieceres māksliniece neatklāj, jo izteiktas skaļi tās var nepiepildīties. Lai arī līdz šim Kristiāna Dimitere piedalījusies galerijas „Istaba” rīkotajās grupu izstādēs, šī ir viņas pirmā personālizstāde šajā galerijā. Kristiānas Dimiteres personālizstāde „Indiāņi Gaujmalā” galerijā „Istaba” līdz 24.martam.

Uz kurieni ved ceļš uz Ziemeļpolu? Jura Poškus jaunā filma “Saule spīd 24 stundas” it kā ved uz Ziemeļpolu, bet kur īsti aizved? Par to runājam ar galvenās lomas atveidotāju Andri Keišu un ceļotāju Hariju Silu. Viņi pirmoreiz satikās Radio studijā. Jura Poškus filmai, kur Andris Keišs atveido galveno varoni, iedvesma ir gūta no ceļotāja Harija Sila. Bet kā aktieris ir atzinis kādā intervijā - tā ir iedvesma, ne prototips. "Pirms filmas, ja nemaldos pirms kādiem 15 gadiem tikos ar Poškus un runāju par  šo filmu, varbūt pat vēl senāk. Pavisam mēs tikāmies kādas trīs reizes. Kopumā es teikšu, ka viņš ir labi sapratis un uztvēris to, ko es teicu, un es to diezgan precīzi redzēju filmā," atzīst Harijs Sils.  Viņš pats Ziemeļpolā bijis divas reizes.  "Mana nokļūšana Ziemeļpolā atšķīrās no tā, kas ir filmā. Bija ekstrēmāki apstākļi, bet ļoti daudzi cilvēki nokļūst tieši šādā veidā. 70% nokļūst kā filmas varonis. No tiem kādi 10% nokļūst kaut kādu depresiju dēļ. Pārējie tur aizbrauc, palēkā ap mietu un lido atpakaļ," vērtē Harijs Sils. Andris Keišs bilst, ka filmas sakarā varētu arī pa īstam aizbraukt uz Ziemeļpolu, bet viņš neslēpj, ka ir svarīgs komforts, lai ir patīkami. "Droši vien tā ir sajūta, ka tu tur esi," atzīst Andris Keišs. "Pabūšana ziemeļos Mārtiņam [galvenajam varonim] palīdz. Tieši pabūšana ziemeļos ir teorētiski pieņemts punkts, ko viņš pieļauj. Tā nav viņa kaislība. Tā jau ir Mārtiņa rakstura traģēdija, ka viņam tādas īstas kaislības nav," savu varoni vērtē Andris Keišs.   Pārdot visu un braukt uz Ziemeļpolu – tādu lēmumu pieņem Andra Keiša atveidotais kinovaronis, uzņēmējs Mārtiņš režisora Jura Poškus spēlfilmā "Saule spīd 24 stundas". Režisors un filmas scenārija autors Juris Poškus atzīst, ka šī eksistenciālā komēdija risina jautājumu, ko iesākt, kad cilvēks ir sasniedzis "latviešu sapni" — ir māja, auto, veiksmīgs bizness, skaista draudzene. Ko tālāk? Spēlfilmas "Saule spīd 24 stundas" galvenais varonis, krāsu biznesa īpašnieks Mārtiņš, veiksmīgi pārdod savu uzņēmumu un 40 gadu dzimšanas dienā nolemj sākt dzīvi no jauna, kopā ar draugiem dodoties uz Ziemeļpolu. Filma uzņemta Rīgā un Tukuma novadā, kā arī viņpus Polārā loka, Krievijas arktiskajā pilsētiņā Tiksi, kuras ironiskais atainojums filmā nu jau ieguvis jaunu, skarbāku kontekstu, norāda filmas veidotāji. Filmā piedalās starptautisks aktieru ansamblis – galvenajā lomā Andris Keišs, kopā ar viņu – latviešu aktieri Kaspars Znotiņš, Intars Rešetins, Kristīne Krūze-Hermane, bet otrā plāna lomās redzēsim Eiropā pazīstamos norvēģu aktierus Trondu Halbo un Jepi Beku Laursenu.

Ierakstu sēriju par Lielās mūzikas balvas nominantiem noslēdzam ar kategoriju ”Par izcilu sniegumu gada garumā”. Stāsta LR3 "Klasika" kolēģe Anna Veismane. Savukārt Ilga Auguste atklāj, ka noritēs ceremonija, ko LR3 "Klasika" rītvakar, 7. martā, translēs tiešraidē. Kategorijā "Par izcilu sniegumu gada garumā" nominēti: Saksofonists Kārlis Auziņš Sitaminstrumentālists Guntars Freibergs Dziedātāja Jūlija Vasiļjeva

Sestdien, 4.martā, Latgales vēstniecībā GORS aizvadīta “Boņuks 2022” balvu pasniegšanas ceremonija un godināti 10 aizvadītā gada nozīmīgākie notikumi, aktivitātes un cilvēki latgaliskajā kultūrā. Kopumā balvai bija izvirzīti 125 pretendenti. Šogad laureātu vidū arī Latvijas Radio Latgales studijas veidotais mūsdienu latgaliešu literatūras raidieraksts “Puslopys” un pirmais televīzijas seriāls latgaliski - kriminālkomēdija “Fati”. Par mūža ieguldījumu tika godināts fotogrāfs un fotovēsturnieks Igors Pličs. Savukārt skatītāju simpātiju balvu “Žyks” saņēma izstāde “Lobs ar lobu sasatyka”. Tajā apskatāmas Ivetas Seimanovas darinātās lelles dažādos Latgales tautastērpos. Plašāk Lauras Ieviņas sagatavotajā ierakstā. Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks 2022” ceremoniju ar dziesmu SKAIDYS iesāka grupa bez PVN. Sava priekšnesuma beigās mūziķi atklāja asinīm notrieptus kreklus ar uzrakstu “No war” jeb “Nē karam”. Arī šogad pasākumā no daudziem dalībniekiem izskanēja atbalsts ukraiņiem cīņā par brīvību. Šogad Boņuka balvas tika pasniegta jau 15 reizi. Žūrijas komisijai vērtēšanai tika iesniegti 125 pretendentu pieteikumi. Uz balvas pasniegšanas ceremoniju tika izvirzīti 30 nominanti. Šogad pasākumā tika akcentēti arī  stereotipi par Latgali, piedāvājot tos mainīt, rebrendingot vai izcelt mazāk zināmos. Kā vieni no pirmajiem “Boņuku” saņēma mācību kursa “Latgaliešu rakstu valoda” veidotāji. Latgaliešu kultūras gada balvas šogad pasniedza aktīvi Latgales jaunieši, savā uzrunā minot par kādiem darbiem viņi paši nākotnē gribētu saņemt atzinību. Viens no jauniešiem - students no Rudzātu pagasta Dāvids Rubens: “Ir trīs priekšnosacījumi. Pirmkārt, mans darbs manai zemei, otrkārt, mans darbs maniem līdzcilvēkiem, un, treškārt, mans darbs manai nākotnei.” Boņuka balvu saņēma arī pirmais televīzijas seriāls latgaliski “Fati”. Vēl viena māla statuete “Boņuks” turpmāk atradīsies arī Rēzeknes novada Rogovkā, kur vietējie aktīvisti sastādījuši īpašu vietējā pagasta karti ar apvidvārdiem un ciemu nosaukumiem latgaliski. “Boņuks 2022” laureātu vidū šogad arī Latvijas Radio Latgales studijas veidotais raidieraksts “Puslopys”. Tajā var dzirdēt sarunas ar mūsdienu latgaliešu literātiem par rakstīšanu, valodu, ikdienu un dzīvi kā tādu. Ar latgaliešu literatūras autoriem divu gadu garumā 27 raidierakstos sarunājās mūziķis un vēsturnieks Arnis Slobožaņins un latgaliešu valodas entuziaste un zinātāja Edīte Husare, bet podkāsta “Puslopys” producente un idejas autore ir Latvijas radio Latgales studijas vadītāja Renāte Lazdiņa. Viena Boņuka balva katru gadu ir nemainīga – tā ir balva par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā, ko šogad saņēma fotomākslinieks, fotovēsturnieks un daudzu Latgalei veltītu fotogrāmatu veidotājs Igors Pličs.  Viskuplākais skaits pēc Boņuka balvas uz skatuves kāpa Latgaliešu kultūras kustības  "Volūda" pārstāvji - jauni un aktīvi cilvēki, kuri pēdējos gados, bet it sevišķi pērn, realizējuši vairākus projektus – izdevuši grāmatas, nodrošinājuši online apmācības latgaliešu valodā, turpinājuši attīstīt latgaliešu kultūras interneta mediju “Lakuga”. Lai arī nospēlēta vien pāris reižu, Boņuku ieguva arī teātra izrāde “Muols”, kas stāsta par Latgales podniecības procesiem. Tās režisors ir bijušais Rēzeknes teātra “Joriks” mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Eihe, bet galvenās lomas izrādē spēlē Liena Šmukste un šī gada Boņuka balvas pasniegšanas ceremonijas vadītājs Jānis Kronis. Kronis pauda savu attieksmi arī par notiekošo pēdējā gada laikā vairākās Latgales pašvaldībās kultūras nozarē – pašvaldību vadītāju pausto nostāju par okupācijas režīmu slavinošo pieminekļu nojaukšanu un igauņu keramiķa mākslas darbu izņemšanu no Marka Rotko mākslas centra Daugavpilī. Māksliniece Vēsma Ušpele, kas ar rokām no māla veido  Boņuka balvu – puisēnu ar suni – atzīst, ka viņu priecē tas, ka šogad balvas saņēmēju vidū bija daudz jaunu seju. Nu jau 10 gadus gada balvu Boņuks rīko Latgales vēstniecības GORS komanda. Koncertzāles pārstāve un arī žūrijas komisijas locekle Ilona Rupaine atklāj, ka vērtēšanas darbs nebija viegls. Bez jau nosauktajiem latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks 2022” saņēma arī Daugavpils teātra izrāde "Sprīdītis”, Ligijas Purinašas dzejas krājums "pierobežas", grupa "Tautumeitas" par jaunākajām dziesmām latgaliski un Valentīna Lukaševiča eseju krājums "Casnāgu maizeitis".

Mākslīgā intelekta radītie mākslas darbi un jauno iespēju izmantošana dizainā. Kam pieder darbi, kurus radījis mākslīgais intelekts? Domājot par raidījuma tematu, var atcerēties kādu Dena Brauna romānu, kur Bilbao modernās mākslas centrā katram viesim tika iedotas austiņas. Tas nebija audio gids, bet mākslīgā intelekta ģenerēts gids, kurš reaģēja uz katra cilvēka smadzenēm, ko viņš varētu jautāt vai saprast. Tālāk bija detektīvs ar jautājumu, kurš bija slepkava? Cik tālu mēs esam gājuši mākslīgā intelekta un mākslas attiecībās un arī jautājumā, kurš īsti ir autors, ja darbs ir ģenerēts ar mākslīgā intelekta palīdzību. Visticamāk šajā jomā ir vēl daudz neatbildētu jautājumu, bet Kultūras rondo ir četri profesionāļi, kuri var to analizēt. Raidījuma viesi: juriste intelektuālā īpašuma tiesību jautājumos Ingrīda Kariņa-Bērziņa, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Profesionālās doktora studiju programmas direktors Andris Teikmanis, fotogrāfs, grafikas dizainers, mājaslapu veidotājs un aplikāciju izstrādātājs Sandijs Ruļuks un jauno mediju mākslinieks Jurģis Peters.  

1.martā jubileju svinēja Dailes teātra aktrise Olga Dreģe. Aktrise  savu 85.dzimšanas dienu svinēja strādājot, saviem vistuvākajiem skatītājiem dāvājot dzejas un mūzikas vakaru „No tīra gaisa”. Kopā ar Olgu Dreģi uz skatuves bija arī viņas kolēģe, Dailes teātra aktrise Lidija Pupure un dziedošie Dailes teātra aktieri. Sekoja svinības ar sirsnīgām apsveikumu runām un māsas cepto torti.

Ierakstu sērijā, kurā kopā ar kolēģiem no LR3 "Klasika", pārlūkojam "Lielās mūzikas balvas 2022" nominantus, šodien Anete Ašmane iepazīstina ar nominantiem kategorijā "Gada jaunais mākslinieks". Kategorijā "Gada jaunais mākslinieks" nominēti: Dziedātāja Arta Jēkabsone; Trio "Metamorfoze"; Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas audzēkņi Kārļa Lāča mūzikla "Pūt, vējiņi!" iestudējumā.

Šogad 30 gadu jubileja aprit atjaunotajam Latvijas latam un Lietuvas litam, bet Igaunijas krona to atzīmēja jau pērn. Drīzumā būs pagājuši jau 10 gadi, kopš Baltijas valstis pievienojās eiro zonai un ikdienā lieto eiro banknotes un monētas, bet lats, lits un krona tomēr atmiņās ir saglabājušies. Šīs divas  jubilejas ir rosinājušas lielākos Baltijas valstu vēstures muzejus no jauna izsekot Baltijas valstu valūtu rašanās un atdzimšanas procesiem, atklājot naudas vēsturisko, politisko, ekonomisko, kultūras un māksliniecisko nozīmi, izceļot kopīgo un apjaušot atšķirīgo. Un tā tapusi izstāde, kas ir vērienīgs Lietuvas Nacionālā muzeja, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Igaunijas Vēstures muzeja sadarbības projekts. Tā nosaukums „Simts gadi: lits, lats, krona”. Numismātikas izstāde „Simts gadi: lits, lats, krona” ir sava veida ceļojums cauri diviem laika posmiem Baltijas valstu vēsturē, kurā vienkopus apskatāmas Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valstu valūtas gan no pirmās brīvvalsts laika jeb perioda starp pirmo un otro pasaules karu, gan no  atjaunotās brīvvalsts. Salīdzinot to, kā pirmās brīvvalsts laikā radusies nacionālā valūta nauda katrā no Baltijas valstīm, spilgti iezīmējas kopīgais Latvijai ar Lietuvu un atšķirīgais ar igauņiem. Izstāde ir  pārsteidzoša, jo stāsts par naudu izrādās var būt emocionāls, baudāms un atklājumu pilns. Par izstādi stāsta Latvijas nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāju Anda Ozoliņa un pētnieks Mārtiņš Vāveris.

Režisors Jānis Znotiņš sevi piesaka Leļļu teātrī ar izrādi “Skeleta Juhana gaitas”, veidojot to vizuālā un objektu teātra estētikā, atsakoties no runāta teksta. Ko nozīmē šāds mākslinieciskais paņēmiens un kā tajā darbojas aktieris un lelles, Kultūras rondo pārrunājam ar aktrisi Rūtu Dišleri un režisoru Jāni Znotiņu. Iestudējums veidots pēc igauņu rakstnieces Trīnu Lānas grāmatas "Skeleta Juhana gaitas" motīviem. Izrāde, kas paredzēta bērniem no sešu gadu vecuma, runās par attiecību nozīmību, spēju rūpēties vienam par otru un empātiju. Tandēmā ar mākslinieci Pamelu Butāni režisors izrādes notikumus veidojis vizuālā un objektu teātra estētikā, atsakoties no runātā teksta. Šāds māksliniecisks paņēmiens, kurā varoņu dzīve un domas atklājas ar neverbālu etīžu, mūzikas, noskaņas un aktieriskās meistarības palīdzību, izrādi padara pieejamu un uztveramu dažādās valodās runājošiem skatītājiem. Tēte un māmuks – kāds pavecāks pāris, kuru bērni jau izauguši – dzīvo lauku mājā, iegrimuši rutīnā un savstarpējā pieradumā. Viņu dzīve negaidīti mainās, kad abu saimniecībā ienāk no skolas dabaszinību kabineta atvaļinātais skelets Juhans, kurš negaidīti piepilda pāra ikdienu ar pārpratumiem, jautrību, sirsnību un jaunas saiknes veidošanas iespēju.

Turpinām ierakstu sēriju, kurā kopā ar kolēģiem no LR3 "Klasika", pārlūkojam "Lielās mūzikas balvas 2022" nominantus dažādās kategorijās. Šodien Inta Zēgnere iepazīstinās ar nominantiem kategorijā kategorijā "Gada jaundarbs". Kategorijā "Gada jaundarbs" nominēti: Krista Auznieka Sensus (pirmatskaņojums 18. februārī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā: Latvijas Radio koris un diriģents Kaspars Putniņš); Andra Dzenīša Otrā simfonija "Silts vējš" (pirmatskaņojums 5. martā Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars": Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Andris Poga); Jāņa Petraškeviča Klarnetes koncerts Long Walks (pirmatskaņojums 29. janvārī Lielajā ģildē: Anna Gāgane, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un diriģents Guntis Kuzma).

Ģimenisku un cilvēcisku tuvumu Liepājas teātrī pētījuši iestudējuma „Yen” veidotāji.  Bērni alkoholiķu ģimenēs joprojām ir tēma, par ko nelabprāt runā sabiedrība, uzskata režisors Dmitrijs Petrenko, un iestudē izrādi, kas skaudri skar šo problēmu. Režisoram  šī ir ļoti darbīga sezona, taču oktobrī Liepājas teātrī tapušo iestudējumu uzskata par aktuālu un, kad vien iespējams, vēro, kā aktieri lomās attīstās. Ar divām izrādēm „Yen” Liepājas teātris šonedēļ viesojās Rīgā. Divi pusaugu brāļi dzīvo vieni trūcīgi iekārtotā dzīvoklī un skatās televizoru (arī pornofilmas), viņu māte parādās reti un arī tad stipri iereibusi. Vēl viņiem ir suns Talibans, kurš ieslēgts citā istabā bez piemērota ēdiena un svaiga gaisa. Kādu dienu pie viņiem ierodas meitene Dženifera, kuru tēvs saucis vārdā Yen. Kad lūdzu režisoru Dmitriju Petrenko atklāt, kā mūsdienu britu dramaturģes Annas Džordanas luga „Yen” nonāca pie viņa, režisors brīdina, ka tas būs pagarš stāsts, atklās arī to, kā katrai lomai ieraudzījis aktierus un kā no maza studiju darba izaudzis liels un nopietns iestudējums. Izrādes tēma ir nopietna un skar ģimeni, kā daudzi Petrenko iestudējumi. Iestudējumā piedalās četri aktieri, trīs no viņiem Kārlis Ērglis, Valts Skuja un Madara Viļčuka ir Liepājas kursa jaunie aktieri. Laura Jeruma iestudējumā atveido māti Megiju. Meitene Dženifera ienes lielas pārmaiņas brāļu dzīvē. Madara Viļčuka savu atveidoto varoni saista ar gaišumu. Izrāde Liepājā tiek spēlēta teātra mazajā zālē koncertzālē „Lielais dzintars” , kurā aktieri īpaši tuvu jūt skatītāju, taču tuvums ir arī skatuves darba galvenā tēma, ko pētījuši aktieri un visa radošā komanda: izrādes mākslinieks -8, gaismu mākslinieks Viesturs Andersons, skaņu celiņu veidojusi Milda Ziemane, lugu no angļu valodas tulkojis Andris Kuprišs. Piebildīsim, izrādei „Yen” ir vecuma ierobežojums 16+. Tuvākās izrādes 26.un 28.martā Liepājā.

Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2022" pasniegšanas ceremonijā, kas norisināsies 4. martā Latgales vēstniecībā "Gors", par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā tiks godināts fotomākslinieks, fotovēsturnieks, Latgales fotogrāfu biedrības dibināšanas iniciators un priekšsēdētājs Igors Pličs. Šobrīd viņš pats fotografē reti, bet vairāk ir pievērsies fotogrāfijas vēstures izpētei un pasaulslavenā fotogrāfa Jāņa Gleizda arhīva kārtošanai. Viņš par savu misiju uzskata kalpot cilvēkiem. Tas ir pirmais “Boņuks”, ko saņems fotogrāfs. Ar fotomākslinieku un fotovēsturnieku Igoru Pliču tiekamies viesu namā "Pie Pliča" jeb, kā vēsta uzraksts pie mājas ieejas, gostu sātā “Pi Pliča”. “Liktenis bija lēmis man iegādāt vecāko ēku, kas ir Preiļu pilsētā, atjaunot to. 23 gadi pagājuši. Es nevarēju iedomāties, ka pienāks tāds laiks, ka es to nevarēšu pat apsildīt,” stāsta Igors Pličs, urs daudzus gadus bija uzņēmējs, un savā viesu namā piedāvāja naktsmītnes, ēdināšanas un fotocentra pakalpojumus. Šobrīd viņš savu uzņēmumu ir slēdzis, un ar nožēlu atzīst, ka nevar vairs atļauties savu gostu sātu pienācīgi apkurināt. Mājā patiešām ir vēsi, tāpēc sarunas laikā atstājam virsdrēbes nenoģērbtas. Viņš piedāvā kafiju un aiz bāra letes darbojas kā pieredzējis bārmenis. Tā ir bijusī kafejnīcas telpa. Pasniedzot kafiju, viņš atklāj, ka daudzi viņa draugi jau mūžībā: “Nav ar ko izdzert vairāk. Es vairs nedzeru, bet, ja gribētu, nav ar ko.” Nākamgad Igoram Pličam paliek 70: “Bet ne simts! Kas ir 70? Jauns puika!” Sarunas laikā viņš daudz joko un stāsta dažādas ebreju gudrības: “Ebreju viena no gudrībām ir humors un māka pasmieties par sevi. Bez humora  - nekur. Ņemiet, lūdzu vērā, ka visu, ko es runāju, neaizmirstiet, ka humors iet līdzi. Vieglāk dzīvot.” Igors izauga Balvu novada Tilžā. Jau bērnībā viņam radās interese par fotografēšanu. Jau pēc pamatskolas beigšanas Igors Pličs nolēma iet mācīties fotogrāfa arodu. Vēlāk viņš Maskavā ieguva arī fototehnologa profesiju. Igors Pličs strādājis Ludzas un Rēzeknes fotoateljē, bet nu jau 43 gadus dzīvo Preiļos. Fotogrāfs ir strādājis visos iespējamajos žanros un iemūžinājis daudz dažādus dzīves notikumus, bet vismīļākā viņam ir dabas ainava. Lai arī Igoram Pličam ir bijušas daudzas personālizstādes, viņa fotogrāfijas izmantotas fotoalbumos, monogrāfijās, pastkartēs, bukletos un prezentācijas izdevumos, sevi par mākslinieku viņš neuzskata. Pēdējā laikā viņš fotoaparātu rokās paņem daudz retāk, bet "Facebook" profilā viņš joprojām regulāri publicē savus fotografētos dabas skatus. 2010.gadā viņš nodibināja Latgales fotogrāfu biedrību, taču viņa cerības tās darbība neattaisnoja. Pličs ir arī 2021.gadā iznākušās grāmatas “Latgales fotogrāfi laika ritumā  XIX-XXI gadsimtā” idejas un koncepta autors. Tajā viņš kopā ar fotovēsturnieku  Pēteri Korsaku apkopojis informāciju par vairāk nekā trīs simti Latgalē strādājošiem fotogrāfiem un savācis ap 2000 fotogrāfiju no 19.gadsimta vidus līdz pat mūsdienām. Kopumā žūrija ir paziņojusi trīsdesmit latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2022" nominantus, no kuriem balvu saņems desmit nozīmīgākie notikumi aktivitātes un cilvēki latgaliskajā kultūrā.

Trešais Starptautiskais dokumentālā kino festivāls "Artdocfest/Riga" norisināsies no ceturtdienas, 2. marta, līdz 9. martam. Četrās dažādās programmās būs skatāmas gandrīz 50 dokumentālās filmas. Festivāls piedāvā divas konkursa programmas – "Baltic Focus" un "Artdocfest Open", kā arī divas ārpuskonkursa programmas – "War Before War" un "ArtDoc&ProArt". Par festivāla norisi Kultūras rondo stāsta festivāla producente un programmas “Baltijas fokuss” kuratore Vaiva Bauze un simpozija kuratore Rita Ruduša. Programmā "Baltic Focus" skatītājiem ir iespēja iepazīties ar dokumentālo kino, kas tapis Baltijas jūras reģiona valstīs, – Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Vācijā, Dānijā, Zviedrijā un Somijā. Festivāla "Artdocfest/Riga" konkursa "Baltic Focus" žūriju šogad pārstāv poļu dokumentālā kino režisors, operators un producents Pāvels Lozinskis, Ukrainas Kinoakadēmijas līdzdibinātāja un Eiropas Kinoakadēmijas locekle Jūlija Sinkeviča, dokumentālā kino un dokumentālās animācijas režisore Ilze Burkovska-Jakobsena. Konkursa programma "Artdocfest Open" piedāvās 17 dokumentālā kino darbus, kas pārstāvēs autorus no vairākiem pasaules reģioniem. Šajā programmā redzamajās filmās iezīmējas tendences, kas pašlaik aktuālas dokumentālajā kino pasaulē. Konkursa "Artdocfest Open" žūriju pārstāv starptautiski atzītā lietuviešu teātra un kino aktrise Ingeborga Dapkunaite, žurnāla "Rīgas Laiks" vadītājs un režisors Uldis Tīrons un rakstnieks, žurnālists Dmitrijs Gluhovskis. Programma "War Before War" veltīta dokumentālajām filmām un dokumentālistiem, kuri Ukrainas kara sākumu redzēja pirms 2022. gada 24. februāra. Šie dokumentālo filmu stāsti iepazīstinās ar pasauli un cilvēkiem, kuri vienmēr bijuši klātesoši, bet nav tikuši pienācīgi sadzirdēti. Starp šīs programmas filmām būs iespējams noskatīties vairākas starptautiski atzītu kino veidotāju filmas. Programma "ArtDoc&ProArt" izcels festivāla nosaukumā minēto vārdu "Art" jeb "Māksla".

Par Latvijas Radio bigbenda mākslinieciskā vadītāja Kārļa Vanaga komponētā Trīskāršā koncerta “Trio Colossus” pirmatskaņojumu  Liepājas Starptautiskajā zvaigžņu festivālā un festivāla programmu kopumā Kultūras rondo saruna ar Liepājas simfoniskā orķestra diriģentu Gunti Kuzmu un džezistu Kārli Vanagu. No 25. februāra līdz 11. martam Liepājas Simfoniskais orķestris jau 31. reizi aicina klausītājus uz Liepājas Starptautisko zvaigžņu festivālu. Festivāla noslēguma koncertā 11. martā simfodžeza programmā Liepājas Simfoniskais orķestris uz vienas skatuves tiksies ar Latvijas Radio bigbendu, pie diriģenta pults stājoties Guntim Kuzmam. Pirmatskaņojumu šajā vakarā piedzīvos Latvijas Radio bigbenda mākslinieciskā vadītāja Kārļa Vanaga komponētais Trīskāršais koncerts "Trio Colossus" tenorsaksofonam, kontrabasam un sitaminstrumentiem, kā solistiem piedaloties Edvīnam Ozolam, Artim Orubam un pašam komponistam ar tenorsaksofonu. Skaņdarba tapšanu iedvesmojis leģendārā džeza saksofonista Sonnija Rolinsa hrestomātiskais veikums, albums "Saxophone Colossus", kas ir viens no visu laiku nozīmīgākajiem džeza mūzikas albumiem. Kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un Latvijas Radio bigbendu uz skatuves kāps arī Londonā dzimušais un Nigērijā skolotais pasaulslavenais džeza dziedātājs Ola Onabule.  

Patiesības laiks, - tā atzīst kuratore un Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Auguste Petre, vērojot  Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīciju „Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985 - 1991”. Caur atmiņām un mūsdienīgu skatu uz procesiem mākslā, turpinām ciklu „Pavisam citi laiki. Latvijas māksla 1985.-1991”. Vispirms pakavējamies pie vienīgā apzināti politiskā gleznotājas Helēnas Heinrihsones darba „Daiļslidotājs”.

Emocijas un komentāri pēc Lielā Kristapa; redzētais un pārdomātais pēc Berlīnes kinofestivāla. Kultūras rondo studijā producente Inese Boka-Grūbe un kino vērotāji - Dārta Ceriņa un Žulijens Kulibali. Svētdienas, 26. februāra, vakarā aizvadīta nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" ceremonija. Visvairāk balvu šogad saņēma Viestura Kairiša filma "Janvāris", savukārt par mūža ieguldījumu filmu mākslā godināja kinodramaturgu Alvi Lapiņu. Balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā pasniedza kinodramaturgam Alvim Lapiņam. Visvairāk balvu saņēma lente "Janvāris", kas godalgota kā gada labākā pilnmetrāžas spēlfilma. "Lielā Kristapa" statuetes saņēma arī filmas montāžas režisors Armands Začs, filmas kostīmu māksliniece Rūta Lečaite, filmas māksliniece Ieva Jurjāne un filmas galvenās lomas attēlotājs – aktieris Kārlis Arnolds Avots. Par labāko animācijas filmu žūrija atzina filmu "Mans laulību projekts", savukārt filmas autore Signe Baumane saņēma balvas arī kā labākā animācijas filmas režisore un labākā animācijas filmas māksliniece. Filma "Māsas" saņēma divas balvas – statuetes ieguva filmas režisore Linda Olte un labākā aktrise otrā plāna lomā – Iveta Pole. Daudzsēriju filmu konkurencē uzvarēja "Krimināllieta iesācējam", kas apbalvota arī par labāko scenāriju. Divas balvas ieguva arī filma "Neona pavasaris". Aleksandrs Vaicahovskis apbalvots kā labākais skaņu režisors. Marijai Luīzei Meļķei piešķīra balvu kā labākajai aktrisei galvenajā lomā, taču viņa paziņoja, ka to nepieņems, kamēr netiks pieņemts Dzīvesbiedru likums. Divas "Lielā Kristapa" statuetes aizceļoja arī pie filmas "Nemierīgie prāti" veidotājiem – labākā komponista balvu saņēma Platons Buravickis un Huans Ernandezs, bet par labāko aktieri otrā plāna lomā atzīts Toms Auniņš. Dokumentālo filmu kategorijās laurus plūca labākais dokumentālās filmas operators Gints Bērziņš par filmu "Mājas" un labākais dokumentālās filmas režisors Ivars Seleckis par filmu "Zemnieki". Par labāko īsmetrāžas dokumentālo filmu atzīta "81 metrs", bet par labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu – "Mana māte valsts". Arī debijas filmu kategorijā šogad uzvarēja dokumentālais kino – balvu saņēma režisores Elzas Gaujas filma "Tikmēr Lucavsalā". Savukārt par labāko īsmetrāžas filmu šogad atzīta režisora Paula Ķestera "Pirmie soļi". Balvas ieguva arī filmas "Sema ceļojumi" grima māksliniece Maija Gundare un filmas "Ūdens garša" operators Aleksandrs Grebņevs. "Lielā Kristapa lukturi" labākajai studentu filmai šogad saņēma režisors Reinis Ūbelis par darbu "Mans kaimiņš nosita manu kaķi". Pasniedza arī vairākas specbalvas, tai skaitā portāla LSM.lv skatītāju balvu, kuru ieguva seriāls "Viss norm".

Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja 250 gadu senā vēsture – pirmais publiskais muzejs Baltijā, kurš nesa Rīgas ārsta Nikolausa fon Himzela vārdu. Kultūras rondo īpaši izceļam muzeja nozīmīgākos eksponātus un meklējam kultūrvēsturiskā mantojuma nospiedumus mūsdienās. Mūsu muzejs – tik silti un personiski apmeklētāji šajās dienās tiek uzrunāti Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Arī Kultūras rondo dodas uz muzeju, lai tiktos ar tā darbiniekiem, ieskatītos apmeklētājiem pieejamās un arī nepieejamās telpās, atskatītos uz muzeja vēsturi un iztēlotos tā nākotni. Viesošanās reizei ir īpašs iemesls – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs šajās dienās svin savas pastāvēšanas 250. dzimšanas dienu. Jubilejas gadā ar pateicību tiks pieminēts Rīgas rātes 1773. gada 22. februāra lēmums "Apstiprināt pirmā publiskā muzeja dibināšanu Baltijā un nosaukt to par Himzela muzeju". Lēmuma pamatā bija Rīgas ārsta Nikolausa fon Himzela nodot sabiedrības apskatei un izglītošanai privāto dabas un mākslas priekšmetu kolekciju. Jubilejas gadā muzejs ik mēnesi eksponēs vēsturiskus priekšmetus, uz kuriem saglabājies uzraksts vācu valodā uz papīra etiķetes, kas atspoguļo 18. gadsimta retumu kolekcionēšanas tradīcijas un veido muzeja simbolisko saiti ar tā pirmsākumiem. Ekskursijā pa Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju ved sabiedrisko attiecību speciāliste Ingrīda Lukašēviča, Krājuma nodaļas vadītāja Anita Gailiša, Latvijas kuģniecības vēstures nodaļas vadītājs Andris Cekuls, galvenā krājuma glabātāja Agita Ančupāne, Numismātikas un dārgmetālu nodaļas vadītāja Inita Dzelme, muzejpedagoģe Irēna Strēle. Himzela dārgumus izrāda krājuma glabātāja Antija Erdmane-Hermane, bet par nākotnes iecerēm stāsta muzeja direktore Liene Johansone-Kuzmina. Sagaidot, Ingrīda Lukašēviča cienā ar konfektēm, kā jau jubilejā pienākas, tikai šoreiz tās ir īpaši muzeja 250. gadadienai darinātas. Mīlestība iet caur vēderu, vēsta vecs teiciens, bet Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs apmeklētāju mīlestību noteikti ir iekarojis ar ar cītīgu un pašaizliedzīgu darbu daudzu gadu garumā. Jubilejas gadā paredzēti daudz un dažādi pasākumi. Vairāk par tiem var uzzināt muzeja mājaslapā.

Pateicoties karam, lai cik skarbi un dīvaini tas neskanētu, bet tieši pateicoties karam, ir satikušies divi jauni režisori – latvietis un ukrainiete. Šīs nejaušās tikšanās rezultāts skatāms Ģertrūdes ielas teātrī, kur iestudēta dokumentālās fikcijas izrāde “Es gaidu...”. Tas ir ukrainietes un latvieša kopdarbs, kas radies kara notikumu fonā, meklējot atbildes uz jautājumiem, kā sadzīvot ar savu tuvinieku izvēlēm un nezaudēt cerību situācijās, kuras ietekmēt šķiet neiespējami. Kā ar šo pieredzi dzīvot tālāk un kur meklēt spēku, lai turpinātu gaidīt – gaidīt atbildi uz telefona zvanu, gaidīt kara beigas un gaidīt  atkalsatikšanos? Ģertrūdes ielas teātris skatītājus sagaida dūmakā tīts. Zālēs centrā stāv pludmales sols.  Uz tā ar muguru pret skatītājiem sēž sieviete. Skatuves centrā no grīdas līdz griestiem plēve. Tieši tik askētisks skatuves iekārtojums ir izrādei "Es gaidu...". Tās pamatā ir vairāku cilvēku pieredzes stāsti, kas savijušies vienā. To stāsta sieviete no Liepājas, viņas dēls, militārists, un patēvs, kurš palicis kara plosītajā Mariupolē. Izrāde tapusi, satiekoties latviešu režisoram Robertam Dauburam ar ukraiņu režisorei Katerinai Parfirjevai, kura pērn pavasarī, bēgot no kara, nonāca Rīgā. Skaudros un tai pat laikā humora caurvītos stāstus izstāsta trīs aktieru komanda – Matīss Millers, Jānis Skanis un Inga Alsiņa-Lasmane. Izrādes scenogrāfija un kostīmi ir Līgas Zepas pārziņā, mūziku radījis Edgars Vilcāns, par gaismām, kas spēlē lielu lomu šai izrādē rūpejas Niks Cipruss. Tuvākās izrādes Ģertrūdes ielas teātrī ir 23.un 24. martā.

Mūziķe Katrīna Gupalo, jau no kara sākuma aktīvi pauž atbalstu Ukrainai tās cīņā pret Krievijas militāro agresiju un  ieskaņojusi vairākas dziesmas kopā ar Ukrainas dziedātajiem. Kultūras rondo par jaunāko ieskaņojumu saruna ar Katrīnu Gupalo un Edgaru Vilcānu. Šis ir Lielais karš, tā intervijā saka dziedātāja Katrīna Gupalo, kurai tētis ir ukrainis, bet mamma – latviete, savukārt Edgaram Vilcānam – tētis ir latvietis, mamma – ukrainiete. Viņi abi un ukraiņu mūziķes Latvijā ir vienojušies dziesmā un arī kopīgā akcijā, vācot līdzekļus Kijivas Drāmas un komēdijas teātra aktierim Mihailam Dosenko, kurš tagad ir snaiperis un no skatuves karā aizgāja jau pirmajās dienās. Dziesmu “Kamēr pret sauli kāpu” ar Māra Čaklā vārdiem Katrīna Gupalo ir iedziedājusi kopā ar grupu “Varakuta”, kurā apvienojušās ukraiņu dziedātājas, kuras šobrīd Latvijā radušas patvērumu no kara šausmām Ukrainā. Ierakstā skan arī Ivana Dorna, kurš pagājušā gadā iedziedāja "Dod pieci!" himnu, balss. Ieraksta producents ir Edgars Vilcāns. Dziesmu “Kamēr pret sauli kāpu” Katrīna Gupalo radīja šovasar, kad Osokina Brīvības festivāla Ukrainai ietvaros satika un iepazina neskaitāmas ukraiņu mūziķes, kuras bijušas spiestas atstāt savas mājas, savu darbu, ģimenes, savus mīļotos vīriešus un doties bēgļu gaitās. 1965. gadā radītās Māra Čaklā dzejas rindas no krājuma “Kājāmgājējs un mūžība” tik trāpīgi ataino šī brīža skaudro realitāti miljoniem sieviešu dzīvēs: “Kamēr pret sauli kāpu, mēness uzlēcis. Gribējās sasildīties - aukstā gaismā nu viss”.   Sadarbībā ar Ukrainas vēstniecību Latvijā, ukraiņu biedrību konfederāciju “Viche” un labdarības fondu Ziedot.lv uzsākta jauna ziedojumu vākšanas akcija “Džips ukraiņu aktierim - snaiperim”. Tās laikā cilvēki aicināti ziedot Kijivas drāmas un komēdijas teātra aktierim Mihailam Dosenko, kurš nu ir snaiperis Ukrainas armijas operatīvās reaģēšanas 14. brigādes 4. bataljonā un kuram šobrīd vitāli ir nepieciešams automobīlis - džips ar uzstādītu speciālo aprīkojumu ieročiem Krievijas armijas atvairīšanai. Šāda automobīļa iegāde un piemērošana Ukrainas armijas vajadzībām izmaksā 15 000 eiro. Ukraiņu biedrību konfederāciju “Viche” sagatavos un nogādās speciāli aprīkoto automobīli 14. brigādei Ukrainā. Sarunas laikā 24. februāra rītā Edgars Vilcāns atklāj, ka jau ir saziedoti nedaudz vairāk kā 500 eiro.  

Post scriptum. Ar aicinājumu skatīties latviešu filmas un izmantot iespēju, ko piedāvā "Lielā Kristapa" programma noslēdzam ierakstu sēriju, kurā "Lielā Kristapa" nominantu sarakstu pārskata kino kritiķe Dārta Ceriņa un kino publicists Žulijenu Nuhumu Kulibali.  

Nacionālajai kino balvas “Lielais Kristaps” programmu šovakar, 23. februārī, atklāj divu dokumentālo filmu pirmizrādes: Andreja Verhoustinska dokumentālā filma “Nr. 105555” un Kristīnes Briedes filma “Svārstības”. Kultūras rondo tiekamies ar abu filmu autoriem. “Nr. 105555” Aktiera lasītais ieslodzītā Nr.105555 dienasgrāmatas teksts par piedzīvoto Salaspils nometnē 1944. gadā tiek ilustrēts ar dokumentālu memoriāla vērojumu mūsdienās, kur bērni un pieaugušie nāk grupās un individuāli, ieinteresēti skatās vai garlaikoti laiskojas, emocionāli reaģē vai vienaldzīgi distancējas, ēd un dzer, spēlē bumbu vai ieurbjas telefonos un atslēdzas no ārējās pasaules. Filma nominēta kategorijā "Labākā īsmetrāžas dokumentālā filma". “Svārstības” Latvija ir teju vienīgā valsts pasaulē, kuras oficiālā luteriskā baznīca ir aizliegusi sieviešu ordināciju, lai gan pirms tam divdesmit gadu garumā sievietes veiksmīgi kalpoja par mācītājām. Kamēr daļa garīdznieču, nespējot ar to samierināties, emigrē, lai veidotu pilnvērtīgu dzīvi citviet pasaulē, citas ieņem otršķirīgus amatus Latvijas baznīcas hierarhijā, strādājot par sludinātājām un mācītāja pienākumu izpildītājām. Tomēr vairākas sievietes teoloģes vairs nav ar mieru stāvēt malā un samierināties ar viņām piešķirto otršķirīgo lomu. Ar pārliecību, kas mijas ar šaubām, ar paklausību, kas mudina uz sacelšanos, Rudīte, Dace un Agrita bruģē ceļu uz nākotni, kurā vieta pie altāra paredzēta arī sievietēm. Filma nominēta kategorijās "Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma", "Labākais dokumentālās filmas režisors", "Labākais dokumentālās filmas operators," "Labākais komponists".

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris sāk koncertturneju Francijā, Parīzes koncertā 24. februārī soliste būs ērģelniece Iveta Apkalna. Koncerts notiks īpašā datumā, tāpēc programmā iekļauts Pētera Vaska skaņdarbs „Hymnus”. Par gaidāmo koncertu stāsta Iveta Apkalna, ar kuru sazinājāmies Vācijā.

Operas atjaunojums ir patstāvīgs mākslas darbs, uzsver režisors Alvis Hermanis, kura Eiropas slavu guvušais Leoša Janāčeka operas „Jenūfa” iestudējums būs skatāms Latvijas Nacionālajā operā – pirmizrāde 23. februārī. Šis iestudējums vispirms tapis 2014.gadā Briseles operā „La Monnaie”, kur guvis skatītāju un kritiķu augstu vērtējumu. Pēc Gabrielas Preisovas drāmas „Viņas pameita” veidotā „Jenūfa” ir čehu komponista Leoša Janāčeka slavenākā opera, pirmizrādīta 1904.gadā Brno teātrī. Ciklā „Sarunas pirms pirmizrādēm”  iespēja tikties ar radošo komandu un iestudējuma dalībniekiem, izglītojošā lekcijā vairāk uzzināt par komponistu un laikmetu, kā arī dzirdēt muzikālus priekšnesumus. Tā notika arī šoreiz dažas dienas pirms Leoša Janāčeka operas „Jenūfa” pirmizrādes Rīgā. Savukārt tiekoties ar žurnālistiem, Latvijas Nacionālās operas un baleta vadītājs Egils Siliņš atklāja, ka jau stājoties operas valdes priekšsēdētāja amatā, pirmais, kuram zvanījis, bijis Alvis Hermanis, lai spriestu par to, ko režisors varētu šeit iestudēt, beidzot tas īstenojies. Egils Siliņš piebilst, ka vajadzētu vairāk spēlēt 20. un arī 21.gadsimta mūziku. Leošs Janāčeks (dēvēts par čehu Pučīnī) čehu komponists, mūzikas teorētiķis, folklorists un mūzikas pedagogs. Ietekmējoties no Morāvijas tautas mūzikas, izveidoja tikai sev raksturīgo mūzikas stilu. Tas izpaužas arī šajā operā. Kas tik sarežģīts Janāčeka mūzikā, skaidro iestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš. Atgriežamies „Sarunās pirms pirmizrādēm”, kur operas dramaturgs Mikus Čeže uzstājās ar audiovizuālu lekciju „Piedošanas māksla”, demonstrējot ne tikai attēlus, bet arī ierakstu fragmentus, piemēram, no Alvja Hermaņa iestudējuma 2014.gadā  Briseles opernamā „La monnaie”. Šī būs debija galveno lomu izpildītājiem Artjomam Safronovam un Innai Kločko. Sarunās pirms pirmizrādēm Artjoms atklāja, ka viņam šī opera ir par cilvēciskajām attiecībām, par piedošanas sajūtu un skatu uz nākotni. Artjoms Safronovs sagatavojis gan Laca, gan Števa lomu. Inna Kločko turpina  par izrādes vizuālo ietērpu un kostīmiem, tie ir krāšņi Morāvijas tautas tērpi. Otrajā sastāvā Jenūfa - Dana Bramane, bet Laca  būs Andris Ludvigs. Ķesterienes lomā Helēna Zubanoviča vai Elička Veisova. Videomāksliniece Ineta Sipunova, kas daudzkārt sadarbojusies ar Alvi Hermani, „Sarunās pirms pirmizrādēm” izcēla ornamenta sarežģīto dabu.Mikus Čeže lekcijā iezīmēja gan Janāčeka aizraušanos ar runas melodiju ideju, gan atklāja skumjo operas tapšanas laiku komponista dzīvē. Vēl tikai jāpiebilst, ka operas „Jenūfa” atjaunojumu veic un ar solistiem strādā režisora asistente no Briseles teātra Mariella Kāna. Viņa esot augstās domās par mūsu solistiem, par viņu profesionalitāti. Alvja Hermaņa iestudētā Janāčeka opera „Jenūfa” atjaunojumu piedzīvojusi arī Itālijā, Polijā un tagad Latvijā.

24. februārī pirmizrādi piedzīvos režisores Unas Celmas pilnmetrāžas mākslas filma "Zilās asinis", kas atklāti runā par seksuālu, mentālu un fizisku vardarbību ģimenē. Kultūras rondo tiekamies ar režisori. "Mans impulss patiesībā ir ļoti vienkāršs. Gadiem ilgi šie sieviešu stāsti nez kāpēc ir atraduši ceļu pie manis. Visu laiku man ir jautājums sev - kāpēc pie manis? Gan pazīstami cilvēki, gan pilnīgi svešs cilvēks tev var pirmajā vakarā izstāstīt visu savu dzīves stāstu," par filmas veidošanas ieceri sarunā atklāj Una Celma. "Jautājumu - kāpēc viņa neiet prom, kas ir galvenais jautājums, ko parasti visi uzdod, varbūt kaut kādā zināmā mērā es arī esmu uzdevusi sev. Kāpēc viņa neiet projām? Ir bijis tā, ka esmu mēģinājusi argumentēt un dažādus ļoti stiprus argumentus cilvēkam izteikt, bet viss noslēdzas ar to, ka atradīs kaut kādu iemeslu, kāpēc nē. Tāpēc es domāju, ka vienkārši man kaut kas ir jādara. Ko es varētu darīt šajā jautājumā? Es neesmu runātāja, es esmu darītāja, es varu veidot filmu." Zilās asinis ierasti saista ar aristokrātija, Unas Celmas versija atšķiras. "Vairāk esmu ezotērikas piekritēja, pirmkārt, zilā krāsa ir ūdens krāsa, tā ir emociju krāsa, tā ir trauslā krāsa. Ne obligāti tie ir augstmaņi. Galvenā varone nāk no ļoti situētas ģimenes, bet es izvēlējos šo nosaukumu, ka man šīs ir tās trauslās asinis, tās sarkanās asinis vairāk ir agresīvās," skaidro Una Celma. Filmas stāsts ir par "toksiskām" attiecībām, atkarību, līdzatkarību, vardarbību un joprojām paliek jautājums - kāpēc viņa neiet prom. Režisore atklāj, ka pēc filmas seansa saņēmusi dažādas dažādas atziņas un vērtējumu pēc seansa no sievietēm. "Man liekas, ka ir labi, ka esmu sasniegusi mērķi kaut kādā veidā, ka par šīm lietām runā. Ja man cilvēki pēc tam ir pateikuši, ka sastinguši staigājuši pusdienu, es saprotu, ka ir bijusi kaut kāda emocionālā, psiholoģiska vai tīri mentāla šī jautājuma apzināšana. Varbūt cilvēks pats ir paskatījies uz sevi, ko es daru, varbūt šī aina ir nedaudz par mani," uzskata Una Celma. Galvenās lomas filmā atveido Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Egons Dombrovskis. "Es parasti zinu, kas šīs lomas spēlēs," atzīst režisore. "Ilze Ķuzule-Skrastiņa ir vienkārši ļoti laba aktrise un zinu, ka var šādu lomu iznest un var iznest ļoti augstā kvalitātē. Egonu es jau pazīstu no iepriekšējās sadarbības. Egonam ir ļoti plaša amplitūda, viņš var būt gan ļoti šarmants, kas man bija ļoti nozīmīgi aktiera izvēlē, gan viņš var būt nepatīkams. Tas ir grūts aktiera uzdevums." "Mēs katrs pazīstam tādu sievieti, tādu ģimeni, kuru dzīvoklī vai nu "kliedz vai arī ir klusums", tādu ģimeni, kurā aiz laimīgas vai apskaužamas fasādes slēpjas vientulība, atkarības, kauns un skumjas. Tās ir ģimenes, kurās cilvēki atrodas nevis savas izvēles vai mīlestības dēļ, bet sabiedrības spiediena rezultātā. Tie dzīvo tādās mājās, no kurām paklusām tiek nesti ārā vērtīgi priekšmeti, lai apmierinātu kādu atkarību," vēstīts filmas pieteikumā. Filma uzdod jautājumu: vai ir iespējams dzīvot tā, lai visi ar tevi ir apmierināti? Diāna, kas nāk no augstākajiem sabiedrības slāņiem, izmisīgi cenšas savu dzīvi pielāgot tam, kā citiem šķiet pareizi. Mātei, draudzenei, sabiedrībai, vīram. Cenšoties saglabāt statusu sabiedrībā un mēģinot slēpt vīra atkarību, Diānas attiecības ar meitu kļūst traumatiskas. Lomās aktieri Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Egons Dombrovskis, Iveta Pole, Anda Katrīna Reine, Gerds Lapoška, Toms Veličko un citi. Filmu producē "Fenixfilms".

Ierakstu serijā „Pavisam citi laiki. Latvijas māksla 1985. -1991” pievēršamies fotogrāfijai. Ekspozīcijā „Mūra nojaukšana..”, kas pašlaik skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, fotogrāfija ir līdzvērtīgs medijs glezniecībai, grafikai un instalācijām.  Uzklausām vienu no autoriem - Aivaru Liepiņu un jau ar citu skatu uz 80. gadiem - fotogrāfu Arni Balču. Pakavēsimies pie Aivara Liepiņa 1991.gadā tapušās fotogrāfijas, kā arī pie Jāņa Knāķa un Gvido Kajona fotodarbiem.

Dokumentalitāte Latvijas kino ainavā: kino kritiķe Dārta Ceriņa un kino publicists Žulijens Nuhums Kulibali pārskata "Lielā Kristapa" nominantu listi.   Līdz pat 28. februārim “Lielajam Kristapam” veltīta programma visā pasaulē būs skatāma vietnē filmas.lv. Tajā būs trīs programmas: "Lielā Kristapa" 2021. gada laureātu filmas, "Lielā Kristapa" Mūža balvas laureāta, kinodramaturga Alvja Lapiņa filmu retrospekcija un "InMemoriam"- Rolanda Kalniņa filmu retrospekcija. Bet līdz piektdienai, 24. februāra, plkst. 23:59 sabiedrisko mediju portālā LSM turpinās balsojums par "Lielā Kristapa" filmām. Visvairāk balsu saņēmušais kinodarbs saņems skatītāju balvu.

Par vācu sociologa Georga Zimmela eseju izlasi “Pilsēta un sieviete” vietu Eiropas kultūrā saruna ar tulkotāju Igoru Šuvajevu. "Modernās dzīves specifiski nepacietīgais temps izsaka ne tikai alkas pēc dzīves kvalitatīvo saturu straujas maiņas, bet arī robežas, sākuma un beigu, nākšanas un iešanas formālā valdzinājuma spēku." Ticiet vai netieciet, bet šie vārdi rakstīti nevis mūsdienās, bet pašā 20. gadsimta sākumā un šo rindu autors ir vācu sociologs Goergs Zimmels, kuru tulkotājs Igors Šuvajevs raksturo gan, kā mums tuvu, gan tālu kā toreiz, tā tagad. Vācu filosofs Georgs Zimmels tiek uzskatīts par vienu no socioloģijas pamatlicējiem. Zimmels pārstāv t. s. dzīves filosofiju, tāpēc likumsakarīgi, ka viņa uzmanības lokā ir dzīves, eksistences aktuālākie jautājumi. Zimmels liek pamatus tam, ko vēlāk nodēvē par urbāno socioloģiju. Viņš analizē dzīvi lielpilsētā, pilsētu atšķirības kultūrvēsturiskā nozīmē. Zimmels viens no pirmajiem 20. gadsimtā cenšas apjēgt feminismu, sieviešu atbrīvošanos, tās iespējas un sekas. Savulaik Zimmels ir pat modīgs filosofs, savukārt patlaban viņa pārdomas par modi nav zaudējušas savu aktualitāti, ļaujot nošķirt modīgo no paliekošā, kas raksturo arī viņa tekstus. Grāmata “Pilsēta un sieviete” ir pirmais Zimmela tekstu tulkojumu izdevums latviešu valodā. Krājums vedina pārdomāt dažādās urbanās eksistences formas un kultūras fenomenus (pilsētu, modi, avantūru, ienaidnieku u. tml.), to izkopšanas iespējas un sekas. Vienlaikus tas vedina apzināties sievietību, sievišķo kultūru, sievietes lomu kultūrā un sabiedrībā. Tulkojumam ir ne tikai filosofiski vēsturiska nozīme. Zimmela darbiem ir potenciāls rosināt diskusijas par Latvijā pastāvošo attiecīgo fenomenu apjēgsmi, izpēti un turpmāko rīcību. Krājumam pievienota arī latviski tulkotā Valtera Benjamina un Asjas Lācis eseja “Neapole”. Georga Zimmela eseju izlasi “Pilsēta un sieviete” izdevis apgāds "Neputns" un turpina izdevniecības aizsākto eseju sēriju. Grāmatas māksliniece ir Anna Aizsilniece, literārais redaktors Arturs Hansons.

Būt vai nebūt domas brīvībai mākslā? Tas ir jautājums, kas uzjundīja pēc pagājušā gada nogalē Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā atklātās igauņu mākslinieka Sandera Raudsepa personālizstādes "Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē". Šis mākslinieks ciklā "Tavs alternatīvais Jēzus" dažādos veidos interpretēja krustu, tai skaitā izvietojot uz tā vīriešu fallus, kas raisīja asas diskusijas sociālajos tīklos. Daugavpils domē un mākslas centrā tika saņemtas sūdzības un aicinājumi, gan no iedzīvotajiem, gan reliģiskajām konfesijām, izstādi slēgt. Rezultātā, pēc domes, garīdzniecības un daļas sabiedrības spiediena par to, ka šī izstāde aizskar reliģisko  cilvēku jūtas, Rotko mākslas centrs veica iekšējo cenzūru un no izstādes izņēma trīs darbus. Vai pašvaldībai ir jāiejaucas muzeju darbā, vai cenzūra mākslas darbu publiskošanā ir pieņemama, cik liela loma sabiedrības domai un vērtību skalai  izstāžu veidošanā un kur ir tā robeža un atbildība mākslas telpā, kuru drīkst vai nedrīkst pārkāpt? Atbildes uz šiem jautājumiem 19. februārī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā tika meklētas diskusijā “Domas brīvībai (ne) būt?”. Diskusiju rīkoja Kultūras ministrija sadarbībā ar Daugavpils valstspilsētas pašvaldību un Daugavpils Marka Rotko mākslas centru, pieaicinot dažādu nozaru ekspertus un sabiedrības grupu pārstāvjus.

Rīgai tagad ir savs arhitekts, kurš domās par visu pilsētas publisko ārtelpu un īstenos savu vīziju par Rīgu kā modernu Baltijas centru. Par kopējo telpisko vīziju, kā sakārtot un attīstīt Rīgas pilsētvidi – apkaimju publiskā telpa, mobilitātes problēmas, mazāk sakopto vietu atjaunošana un sabiedrības iesaistīšana – tēmas, kuras pārrunājam Kultūras rondo studijā kopa ar Rīgas pilsētas arhitekta dienesta vadītāju Pēteri Ratas un pilsētas galveno dizaineri Evelīnu Ozolu.

Jāņa Lūsena mūzikls “Agrā rūsa” piedzīvojis jaunu iestudējumu. Kultūras rondo viesojas dziedātājas Beāte Zviedre (Elzas lomas atveidotāja) un Annija Putniņa (dalībniece un vokālā pedagoģe). Runājam gan par jauno iestudējumu, gan par izglītības iespējām mūziklu jomā un jauniešu interesi to apgūt.

No pūra lādes izvilktās dziesmas, kas nav ne īsti autordziesmas, ne arī tradicionālās tautasdziesmas, bet ir tautā dziedātās dziesmas jeb vienkārši ziņģes aizvadītajā sestdienā tika izdziedātas Rēzeknes novada Viļānos, uz tradicionālo nu jau 19. Ziņģētāju un stāstnieku pasākumu pulcinot līdz šim lielāko dalībnieku skaitu, un  vēlreiz apliecinot - Latgalē šī tradīcija ir dzīva. No paaudzes paaudzē pārmantotās un savai pusei raksturīgās ziņģes no kādām kāzām, bērēm vai vienkārši lauku dzīves tika izdziedātas turpat vai četru stundu garumā. Nu jau par tradīciju kļuvušais Ziņģētāju un stāstnieku vakars Viļānu kultūras namā aizvadītajās brīvdienās pulcējis vienkopus pasākuma pastāvēšanas vēsturē līdz šim lielāko dalībnieku skaitu - divdesmit ziņģētāju grupas no Latgales un Vidzemes, folkloras kopas, lauku kapelas, tautas mūzikas ansambļi, nacionālo biedrību kolektīvi un citas muzikālās apvienības. Kopumā vairākus simtus dalībnieku. Ik gadu pasākumam izvēlēta arī kāda tēma, kurai tā dalībnieki piemeklē atbilstošas ziņģes, šogad spēlētas, dziedātas un arī dejotas dziesmas par kāzām, bērēm vai iz lauku dzīves. Ziņģētāju un stāstnieku vakara tradīcija pirms divdesmit gadiem aizsākusies toreizējā Madonas rajona Barkavas kultūras namā, bet nu jau vairāk kā desmit gadu tas izskan Rēzeknes novada Viļānos. Folkloras kopas “Viļōnīši” un vīru kopas „Kūzuls” vadītāja Inga Stafecka šajā pasākumā piedalās jau no pirmsākumiem. Arī kapela “Malnavas muzikanti” ir vieni no ziņģētāju un stāstnieku pasākuma ilggadējiem dalībniekiem, turpina kapelas vadītājs Kaspars Shakins un dalībniece Antoņina. Savukārt Varakļānu folkloras kopas "Klāni" vadītājai Agnesei Solozemniecei šis ir pirmais tāda veida  ziņģētāju pasākums. Folkloras zinātniece, Tautas muzikantu biedrības vadītāja Iveta Dukaļska, kura tautas tradīciju saglabāšanu mūzikas jomā pēta jau vairāk nekā 30 gadus, atzīst, pēdējos divdesmit gados situācija šīs tradīcijas pārmantošanai kļuvusi vēl labvēlīgāka. Latgalē šī tradīcija ir dzīva un šāda veida pasākumi ir ļoti vērtīgi tās nesējiem un arī pārejai sabiedrībai. Ar aizvadītajās brīvdienās izskanējušo ikgadējo tradicionālo Ziņģētāju un stāstnieku vakaru, kas kopā pulcējis vērienīgu skaitu dalībnieku, ievadīta arī Viļānu 95. gadadiena.  

Kādas ir sakarības, pārsteigumi un vilšanās, skatoties latviešu filmas? Kino kritiķe Dārta Ceriņa un kino publicists Žulijens Nuhums Kulibali pārskata "Lielā Kristapa" nominantu listi. Šoreiz par debitantiem kino jeb trim filmām, kas izvirzītas kategorijā "Labākā debijas filma" - "Revolūcija", "Tikmēr Lucavsalā" un "Sēklis".

Festivāla “Saxophonia” ietvaros 16.februārī uz Lielās ģildes skatuves būs dzirdama koncertprogramma “Šnē un džezroks”, kurā uzstāsies Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga”, diriģenta Normunda Šnē vadībā. Kultūras rondo studijā viesojas un par gaidāmo koncertu stāsta Normunda Šnē . Kamerorķestrim pievienosies Latvijā populāri džeza mūziķi: Dāvis Jurka – saksofons, Ritvars Garoza – taustiņinstrumenti, Valters Sprūdžs – elektriskais bass un Andris Buiķis – bungas. Programmā enerģiski, tembrāli krāšņi un aizraujoši džeza mūzikas skaņdarbi. Džeza improvizācijas matemātiskie algoritmi un progresīvā roka brāzmainā enerģētika pieder diriģenta Normunda Šnē daudzskaitlīgajām muzikālajām stihijām. Līdztekus klasikai, 20. gadsimta modernisma strāvojumiem un civilizācijas atmiņās sakņotām laikmetīgās mūzikas alūzijām, viņa skaņu paletē allaž atrodama vieta arī pa kādai neakadēmiskai intonācijai - elektroakustiskai mūzikai, kas pasaulē nākusi ar pastiprinātāja un mikrofona starpniecību. Frenks Zapa, Mailss Deiviss vai “Genesis” šajā ainavā trāpīgi ilustrē Normunda Šnē centienus sintezēt realitāti un dzīves ritma pulsāciju. To apliecina arī viņa sadarbība ar līdzīgi domājošiem kolēģiem Latvijā, muzicējot tādās progresīvā roka, kamerdžeza vai džezroka grupās kā “Marana”, “Sīpoli” un “Vecās mājas”. No otras puses - Djūks Elingtons vai Flečers Hendersons iemieso Normunda Šnē ideju par laikmeta gara izteikšanu orķestra daudzveidīgajās krāsās. Līdzīgi domājis arī diriģenta novadnieks Ringolds Ore – simfodžeza žanra aizsācējs Latvijā.

Kādas ir sakarības, pārsteigumi un vilšanās, skatoties latviešu filmas? Kino kritiķe Dārta Ceriņa un kino publicists Žulijens Nuhums Kulibali pārskata "Lielā Kristapa" nominantu listi. Šodien - spēlfilmas.  

Jau kādu laiku mākslas muzejā „Rīgas Birža” skatāma izstāde „Indija – tradīciju zeme”. Izstādi pavada plaša un daudzveidīga izglītības programma – izglītojošas lekcijas, radošas darbnīcas, sarīkota pat šaha simultānspēle ar Danu Reiznieci-Ozolu. Laima Slava  apmeklēja Mākslas akadēmijas profesores Ievas Krūmiņas lekciju „Indijas tradicionālās tekstila tehnikas” un, protams, apskatīja arī izstādi. Izstāde „Indija – tradīciju zeme” mākslas muzejā „Rīgas birža” skatāma līdz 8.aprīlim, taču noteikti vērts pievērst uzmanību izstādes izglītības programmai. Šīs nedēļas nogalē 18.februārī lekcija „Indijas mūzikas tradīciju daudzveidību.

Muzeju darbība, līdzdarbojoties kopienām un aktīvi iesaistoties dažādu sabiedrības grupu izglītošanā. Par jauno projektu “Ceļā uz līdzdalīgu iesaisti muzejos: Latvijas muzejpedagoģijas prakses izpēte” Kultūras rondo studijā pārrunājam ar pētījuma idejas autori Elīnu Vikmani, LNMM Izglītības un pieejamības daļas vadītaju Elīnu Bērziņu un Latvijas muzeju biedrības valdes priekšsēdētāju Zani Grīnvaldi.  "Tas ir pētniecisks projekts, tāpēc nosaukums ir zinātnieks, bet kopumā pētījums par to, kā un cik intensīvi cilvēki iesaistās muzeju darbībā. Vai viņi paši vēlas un iesaistās, cik intensīvi un vai muzeji vēlas un iesaista cilvēkus," iepazīstina Elīna Vikmane. "Šī nav unikāla muzeju prakse. Mēs visi dzīvojam tā sauktajā līdzdalības laikmetā un visi, sākot no valsts pārvaldes iestādēm un ministrijām, beidzot ar, piemēram, šajā gadījumā muzejiem aizvien vairāk runā par to, ka nevar vienpersoniski pieņemt visus lēmumus un tikai piedāvāt. Paši izdomāt, paši nolemt un tad piedāvāt cilvēkiem. Ir jāiesaista cilvēki un jāuzklausa viņu domas, viņu intereses, viņu vajadzības, un tad ir jārada kopā kaut kas." "Tas pats attiecas arī uz pētniecību, jo mēs izmantosim arī tādu reti izmantota pētījuma pieeju, kas ir līdzdalīgā pētniecība. Un tas vienā teikumā būtu, ka mēs nevis pētām cilvēkus, kā biologs zem mikroskopa  kaut kādas baktērijas, bet mēs kopā ar cilvēkiem pētām viņu pieredzi. Mēs apzināmies, ka mums ir pētnieciskās prasmes, bet šiem cilvēkiem, ar kuriem mēs kopā pētām, viņiem ir savas unikālas zināšanas, kuras mēs nezinām, un mēs nezinām labāk, un mēs bez viņiem nevaram izpētīt, ja mēs patiešām gribam kaut ko svarīgu uzzināt," turpina Elīna Vikmane. Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Kultūras un mākslu institūta (KMI) pētnieku komanda vēsturiski vislielākajā Latvijas Zinātnes padomes konkursa konkurencē ieguva augsto 97% vērtējumu un saņēma atbalstu trīs gadu ilgai muzeju jomas izpētei projektā “Ceļā uz līdzdalīgu iesaisti muzejos: Latvijas muzejpedagoģijas prakses izpēte (MEET)” – turklāt tas ir vienīgais konkursā atbalstītais projekts, kas analizē 21. gadsimta problemātiku humanitāro un mākslas zinātņu jomā.

10. februārī paziņoja Purvīša balvas 2023 finālistus. Balvu par mūža ieguldījumu mākslā saņems Edīte Pauls-Vīgnere – par mākslinieciskās kvalitātēs augstvērtīgu, spēcīgu un radošas enerģijas piepildītu sniegumu tekstilmākslā vairāk nekā pusgadsimta garumā, eksperimentējot un ļaujoties inovatīviem risinājumiem, tādējādi apliecinot materiāla daudzveidīgās iespējas mākslinieciskās idejas radīšanā sava laika kontekstā.  Lēmumu par to, kuram māksliniekam piešķirt balvu, pieņem Purvīša balvas organizācijas komiteja. Balvas finansiālais apjoms ir 10 000 eiro (neieskaitot nodokļus). Laikposmā no 2021. gada 1. janvāra līdz 2022. gada 31. decembrim strādāja Purvīša balvas 2023 neatkarīgo ekspertu darba grupa, kurā darbojās arī filozofs Igors Gubenko. Purvīša balvas 2023 kandidāti: Evelīna Deičmane par izstādi “Dejorgāns / Tanzorgan” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (04.11.2022.–31.01.2023.); Kristaps Epners par darbu “Maslova bijušajā Rīgas Biržas bankas ēkā” festivāla “Survival Kit 13” ietvaros (03.09.–16.10.2022.); Daiga Grantiņa par personālizstādi “Lauka telpa” Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA (07.05.–31.07.2022.); Darja Meļņikova par izstādi “The Anticipation” (“Gaidas”) galerijā “427” (11.05.–05.06.2021.); Evita Vasiļjeva un Kaspars Groševs par izstādi “Zilā līča māja” Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā Mākslas festivāla “Cēsis 2022” ietvaros (09.07.–14.08.2022.); Ance Vilnīte par personālizstādi “Dievs Tēvs Debesīs” mākslas telpā “Brīvība” (10.12.2021.–08.01.2022.). Neatkarīgo ekspertu darba grupa minētajā periodā diskutējusi un analizējusi 36 izstādes un mākslas notikumus, nominējot balvai 21 darbu. 

Turpinām ciklu „Pavisam citi laiki. Latvijas māksla 1985.-1991”, ko veidojam ciešā sasaistē ar Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nesen atklāto ekspozīciju „Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985.-1991”. Šodien uzklausām gleznotājus Ievu Iltneri un Jāni Mitrēvicu, arī par mākslinieku grupu „Maigās svārstības”, par 1984. gada notikumu „Daba. Vide. Cilvēks”, kurā bija skatāms paplašinātās grupas darbs „Svētais vakarēdiens. Trešais galds mums pašiem”. Un pietuvinām skatu  divām gleznām – Ievas Iltneres „Snieg!” un Jāņa Mitrēvica 1989.gadā tapušajam darbam ar nosaukumu „Nāk”.

"Never" - Ilmāra Šlāpina jaunākais dzejoļu krājums dialoga formā aicina iesaistīties sarunā par ES vietu telpā un laikā. Saruna ar Ilmāru Šlāpinu arī par dzeju un dzejniekiem, arī par rīta "playlistēm", Tarkovski un viena un tā paša vārda - 'never' - dažādām nozīmēm. Ilmārs Šlāpins lasa arī savu dzeju. "Strādājot "Satori", man ienāca prātā sakārtot dzejoļu antoloģiju - latviešu dzejnieku dzeju par to, kā ir dzejot. Dzejoļus par pašu dzejošanas procesu. Un es aptaujāju kolēģus un konstatēju, ka latviešu dzejnieki par to īpaši daudz nav rakstījuši. Man tas kaut kā iekrita sirdī, jo vēl no filozofijas studijām es atceros to tēzi, ka filozofija pirmajām kārtām ir domāšana par to, kas tad īsti ir filozofija. Man liekas, ka arī dzejniekam ir ļoti svarīgi rakstīt par to, ko nozīmē rakstīt dzeju. Pašreflektēt, apzināties, likt valodai rakstīt pašai par sevi. Tas man šķiet ļoti interesanti. Kaut kādā laika periodā tapa vairāki dzejoļi, kas izveidoja atsevišķu nodaļu jaunajā krājumā "Dzejas priekšstati"," Kultūras rondo stāsta Ilmārs Šlāpins. Tas par dzeju un dzejošanas procesu, bet pašu grāmatas nosaukumu "never" var izlasīt dažādi. "Es gan neesmu latviešu valodas izrunas speciālists, bet man šķiet, ka arī latviski atšķiras, vai intonācija, vai e burta platums atkarībā no tā, vai mēs sakām pavēles formā, vai stāstījuma izteiksmē," bilst Ilmārs Šlapins. Pavēles izteiksmē "never" izrunā ar pirmo šauro e, stāstījuma izteiksmē - ar plato. Un vēl vārdu var izlasīt angliski un var izlasīt arī krieviski. "Man likās interesanti papētīt, kādās vēl valodās šis vārds ir izlasāms vai uzrakstāms, un, tā kā mans pirmais krājums arī nosaukumu apspēlēja budistu filozofijas terminu sanskritā "Karmabandha", man likās varbūt kādu atsaucīti ielikt arī šeit un uzrakstīt šo nosaukumu "never" ne gluži sanskritā, bet tiem devanagari arī burtiem vai zilbēm, pareizāk sakot, kādā sanskrits parasti tiek pierakstīts," atklāj Ilmārs Šlāpins. "Ja man ir jāpaskaidro šis nosaukums vēl dažādos veidos, tad man šķistu interesants skaidrojums, ka vārds 'never' apzīmē neverificējamus spriedumus. Vai, pareizāk sakot, slēdzienus. Loģikā mēs varam izdalīt verificējamus slēdzienus un neverificējamus, tas ir tādus, kurus nav iespējams pierādīt. Un man šķiet, ka dzejā, dzejnieks runājot, ļoti daudz, ja ne pilnībā visu raksta šādiem ne verificējamiem slēdzieniem. Mēs nevaram nekādi pierādīt, mēs nevaram atrast pietiekami apstākļu kopumu, kas pierādītu to, kas dzejā ir pateikts. Tagad mums atliek tikai ticēt vai neticēt tam."  

Kultūras rondo kopā ar kino kritiķi Dārtu Ceriņu un kino publicistu Žulijenu Nuhumu Kulibali, kuri ir autori jaunai ierakstu sērijai, kas raidījuma skanēs no nākamās nedēļas, iezīmēsim gaidāmos kino notikumus - Berlināli Vācijā un Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” Latvijā. Pārskatām balvas nominantu sarakstu. Sarunā viņiem pievienojas arī Zane Balčus, Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma vadītāja. Dārta Ceriņa vērtē, ka latviešu aktierkino gana saistošāk parādās dokumentalitātes elementi. Viņa izceļ Viestura Kairiša filmu "Janvāris", kā arī min Signes Baumanes animācijas filmu "Mans laulību projekts". Dokumentalitātes elements ir daudzveidīgs. "Par ikvienu filmu varam runāt kā savā ziņā dokumentālu, kā savu laiku foksējošu, pašu autoru laiku sakļaujuši. Spēles ar dokumentalitāti ir interesantas," atzīst Dārta Ceriņa. Žulijens Nuhums Kulibali izceļ dažādību filmu žanru ziņā, ko arī norāda nominēto filmu saraksts: Aika Karapetjana "Sema ceļojumi" ir saņēmuši 11 nominācijas, brāļu Ābēļu "Nemierīgie prāti" - 10 nominācijas, Uģa Oltes mitoloģiskais trilleris "upurga" - 7 nominācijas. "Tā šķiet nebijusi situācija, tā nav sociālā drāma vai vēsturiskā fikcija, kas parasti nacionālajā kino balvā redzama augšpusē. Tas šķiet visaizraujošāk," uzskata Žulijens Nuhums Kulibali. Zane Balčus atzīst, ka pozitīvs jauninājums ir plašāka "lielā Kristapa" atlases komisija, kur ir iesaistīti dažādu profesiju pārstāvji, kas paplašina viedokļu loku. "Interesanti viņos ieklausīties un sadzirdēt, kādas nianses izceļ. Īpaši skaņu režija man liekas niansēta nominācija, kurā jāprot saklausīt, ko skaņu režisori kopā ar pārējo komandu ir mēģinājuši filmās ielikt. Tas šķiet būtisks papildinājums atlases procesā," vērtē Zane Balčus.

Līdzdalības izrāde – tā horeogrāfe Sintija Siliņa raksturo savu jaunāko darbu „Mans līgums ar krēslu” Ģertrūdes ielas teātrī.  Izpildītāja ir viena – Agnese Bordjukova, taču arī skatītājs kļūst par izrādes līdzveidotāju. Tā ir konceptuāla un vienlaikus poētiska izrāde par sava ķermeņa stāvokļa novērošanu. Ko sēdēšanu atklājis izrādes dramaturgs Evarts Melnalksnis un kādas skaņas izmantojis mūzikas autors Maksims Šenteļevs? Izrādes scenogrāfs Rūdolfs Bekičs. Ķermenisku pieredzi izrādē „Mans līgums ar krēslu” iespēja piedzīvot 10. un 11.februārī Ģertrūdes ielas teātrī.

No 11. februāra līdz 23. aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē norisināsies Purvīša balvas 2021 laureātes Amandas Ziemeles personālizstāde “Saule ar zobiem”. Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieci Amandu Ziemeli un izstādes kuratoru Kasparu Groševu. Projekta fokusā ir glezniecības medija daudzveidīgās iespējas un izpausmes, attiecībās ar telpu kļūstot par instalāciju, kurā ieaicināt apmeklētāja skatienu. Amanda Ziemele (1990), kura 2021. gadā saņēma Purvīša balvu par izstādi “Kvantu matu implanti” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā, ir viena no spilgtākajām un neordinārākajām māksliniecēm Latvijas aktuālās mākslas ainā. Žūrija toreiz akcentēja autores prasmi radīt atvērtu telpu, kur “nekā nav par daudz, nedz arī kas iztrūkst; tā sniedz zināmu brīvības izjūtu visiem un visam”. Arī tagad telpa ir zīmīga viņas daiļrades sastāvdaļa. Amanda Ziemele neaprobežojas ar ierasto divdimensionālo taisnstūra / kvadrāta plakni, bet tiecas paplašināt izteiksmes telpu ārpus konvencionālā glezniecības rāmja. Māksliniece izkārto darbus savdabīgā puzlī, kura veselumā būtisks ir katrs krāsas gabaliņš, to savstarpējais ritms un arī attālums citam no cita. Amanda Ziemele atzinusi, ka viņu patiesi interesē glezniecības formālo paņēmienu kopums, krāsas vieliskums un ķepīgums, pigmentu putekļi, kurus viņa “sajauc kopā ar savām domām”. Autore uzsver, ka māksla nav atrauta no dzīves un tā ir viņas komentārs par notikumiem un pasauli.

Laikmetīgās dejas apvienība „SIXTH” jaunākajā kustību izrādē „Atceries mani” runā par sevi.  Par situāciju, kad no studenta kļūsti par mākslinieku, par bailēm, arī šaubām, vai izvēlēts īstais ceļš, jo gaidītā sajūta krietni atšķiras no iedomātā. Izrādi 10 dejotājiem veidojusi kustību režisore Elīna Gediņa. „Pasaule pie kājām” - vēsta izrādes 1.daļas nosaukums telpas dibenplānā, kad sastopamies ar laimīgiem, tikko studijas beigušiem, jauniem, daudzsološiem dejotājiem. Izlaiduma skaistās kleitas un augstpapēžu kurpes meitenēm, šķiet, nemaz netraucē dejas kustībām. Horeogrāfe Elīna Gediņa ar laikmetīgās dejas mākslas sesto paaudzi tikusies jau iepriekš, kad viņi bija vēl 2.kursa studenti. Toreiz Valmieras vasaras teātra festivālā tapa izrāde „alfa Sapiensi”. Šoreiz uzaicinājums sadarbībai nācis no dejotāju puses. Izrādē piedalās 10 dejotāji un kustību režisore atklāj katra dejotāja individualitāti, demonstrējot kādu īpašu talantu, spēju vai pat akrobātisku triku, tāds bijis mērķis. Izrāde sākas ar daļu „Pasaule pie kājām”, pa vidu vēl citas daļas, bet noslēdzas ar „Uzpeldēšanu”. Dejotāji  Kitija Geidāne, Simona Ozola un Vladimirs Goršantovs apliecina, ka darbs ir par viņiem, par viņu pašu sajūtām. Veidojot izrādes struktūru, Elīna Gediņa dejotājiem piedāvājusi Josifa Brodska uzrunu, ko viņš teicis Dārmutas absolventiem 1989.gadā. Brodskis savā runā apgalvo, ka lielu daļu no tā, kas absolventus sagaida, izsauks garlaicība, un iesaka no tās nevis izvairīties, bet tieši pretēji – iegrimt tajā, sasniegt apakšu, atvērt kā logu uz laiku, laika bezgalību, tādējādi norādot uz cilvēka nenozīmīgumu tajā.  Laikmetīgās dejas dejotāji Simona, Kitija un Vladimirs  atklāj darba tapšanas procesu. Esam pietuvojušies  arī izrādes finālam un tās pēdējai daļai „Uzpeldēšana”. Kā atzīst dejotāji, viņi atkal ievelk gaisu, pēc tam, kad viss bijis „līdz kaklam”, jo arī tāds ir vienas daļas nosaukums. Viņuprāt, tas laikam būs nebeidzams ritulis, taču viņiem pašiem esot bezgala interesanti domāt, kur viņi būs pēc tam. Šobrīd viņi uzpeld jaunākajā izrādē „Atceries mani”. Kustību  izrādi „Atceries mani” iespēja redzēt 14. un 15.martā „Dirty Deal Teatro”.

Par pieredzi, piedaloties starptautiskajā izstādē „Vīzijas un sliekšņi” Vācijā, un gaidāmo izstādi Austrijā, Kultūras rondo pārdomās dalās mākslinieki Sigita Daugule, Vineta Kaulača un Māris Čačka. Hamburgas “Pashmin” mākslas galerijā atklāta Latvijas mākslinieku grupas - Sigitas Daugules, Vinetas Kaulačas un Māra Čačkas - laikmetīgās mākslas izstāde “Vīzijas un sliekšņi”. Sekojot tradicionālos glezniecības principos sakņotām praksēm un izpludinot robežu starp figurālo un abstrakto, mākslinieki starptautiskajā izstādē izmanto glezniecības neizsmeļamo potenciālu, lai rosinātu apmeklētājus doties vizuālā un konceptuālā baudījumā, vienlaikus pārdomājot laikmetīgās glezniecības lomu mūsdienu mākslas pasaulē. Latviešu mākslinieku grupas izstāde “Vīzijas un sliekšņi” starptautiskā telpā akcentē un turpinā uzturēt sarunu par glezniecības aktualitāti mūsdienu pasaules kontekstā. Mākslinieki tiecas stāstīt apmeklētājiem vienotu stāstu, izmantojot mākslas darbus, kuros vienlaikus kopīgajam izgaismojas katra mākslinieka atšķirīgais rokraksts. Izstādes “Vīzijas un sliekšņi” kurators no Latvijas ir Pāvels Terentjevs ar līdzkuratori Natalju Nuri no Vācijas. Gleznotājas un mākslas zinātniece Sigitas Daugules metode ietver slāņošanas procesu, kura laikā uz audekla virsmas tiek klāta krāsa, modelēšanas pasta, lakas kārtas un pigments. Mākslinieces Vinetas Kaulačas  darbi veidoti, domājot par uztveri un tās relativitāti: to, kā mēs būvējam veselumu no atsevišķām daļām un fragmentiem, balstoties mūsu emocionālajās un intelektuālajās pieredzēs. Kaulača uzlūko telpu, telpiskās attiecības un laiku kā dimensijas, kuras ieraugāmas, pateicoties izmaiņām, uztveres fokusa pāvietojumiem, distancei. Mākslinieka un Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītāja Māra Čačkas māksla konceptuāli ilustrē dialoga formā risinātas sarunas dažādās laiktelpas paralēlēs un dimensijās. Sigitas Daugules, Vinetas Kaulačas un Māra Čačkas  laikmetīgās mākslas izstāde Hamburgā būs skatāma līdz 25.februārim.

Laidi. Tā ir vieta Kuldīgas novadā, par kuras esamību, iespējams, daudzi pat nenojauš.  Bet turpmākās minūtes Kultūras rondo veltītas tieši Laidu pagastam. Iemesls - mākslinieces Ievas Epneres izstāde ar tādu pašu nosaukumu "Laidi".  Viena galerijas "ISSP" siena balta, pie tās trīs lielformāta fotogrāfijas un paslēpies, malkas krāvums, alerijas loga pusē audekls sarkanos toņos. Taisnstūra telpas gala ekrāns. Uz tā mainās lēni un rāmi kadri kuros redzam skolas kadri.  Uz ekrāna notiekošo skatītāji var vērot piesēžot uz skolas krēsliem. Tieši tik askētiski izskatās izstādē “Laidi”. Sarunu ar tās autori Ievu Epneri sāku tieši ar krēsliem. Izstāde “Laidi” atbalsojas 2021. gada rudenī, kad māksliniece Ieva Epnere radošās rezidences ietvaros, lai iepazītu pagasta vēsturi, teikas un gūtu iedvesmu jaunam mākslas darbam nonāca Laidos. Tajā brīdī māksliniecei dzimst ideja sadarbojoties ar Laidu pamatskolas teātra pulciņu un pieaicinot horeogrāfi Elīnu Gediņu veidot kustību izrāde “Laidu leģendas” Pagājis gads kopš sākās filmēšana, ir tapusi dokumentālā filma, kurā, aptverot visus gadalaikus, savienojas ikdiena ar gatavošanos skolas salidojumam un vienlaikus atvadām. Tas ir emocionāls, ievelkošs, jā arī skaudrs un vienlaikus cilvēciski silts stāsts. Izstāde “Laidi”, kurā nepilnās 40 minūtēs var noskatīties dokumentālo filmu un aplūkot četras lielformāta fotogrāfijas, kas ļoti spēcīgi papildina dzīvo bildi videostāstā, atvērta līdz 16. martam, bet māksliniece Ieva Epnere sola filmu aizvest uz centrālo notikumu vietu Laidiem. Ieva, pētot skolu situāciju kopumā, secinājusi, ka pēdējos 24 gados pamatskolu skaits Latvijā sarucis uz pusi. Bet, runājot par izstādi, māksliniece paldies uzsauc Valdim Celmiņam un filmas komandai, kurā strādāja operatore Baiba Kļava, montāžas režisore Andra Doršs, skaņu režisors Edvards Broders un skaņu operators Arvīds Ceļmalis. Bet mūzika, ko dzirdējāt arī jūs ir komponista Kārļa Auziņa radīta. Izstāde par Laidiem skatāma galerijā "ISSP" līdz 16.martam

Piecpadsmit mūsdienu latviešu rakstnieku refleksijas – aizkadru stāsti, kas atklāj rakstīšanas procesu, izgaismo arī praktiskus padomus, teorētiskas nostādnes un filozofiskas pārdomas grāmatā "Rakstniecības laboratorija". Kultūras rondo studijā rakstnieki Inga Žolude un Māris Bērziņš. Apgādā "Dienas Grāmata" izdots eseju krājums "Rakstniecības laboratorija", kurā piecpadsmit Latvijas rakstnieki dalās pārdomās par rakstīšanas procesu.  Izdevuma redaktore Inga Žolude to raksturo kā aizkadra stāstus ikvienam lasītājam, kurš vēlas vairāk uzzināt par teksta tapšanu.  Grāmatā lasāmas Andra Akmentiņa, Gunta Bereļa, Māra Bērziņa, Ingas Gailes, Noras Ikstenas, Ilzes Jansones, Arno Jundzes, Laimas Kotas, Andras Manfeldes, Gundegas Repšes, Daces Rukšānes, Kristīnes Ulbergas, Osvalda Zebra, Andra Zeibota un Ingas Žoludes esejas. "Tādai grāmatai vajadzēja būt jau sen un liels brīnums, ka tādas nebija," atzīst grāmatas redaktore Inga Žolude. "Doma par šo grāmatu radās, vadot nodarbības jaunajiem rakstniekiem un atskāršot, ka īstenībā nav padomu no mūsdienu rakstniekiem, kā rakstīt." Visi autori ir izdevniecības "Dienas Grāmatas" autori un visi arī ir mācījuši jaunos rakstniekus. "Viņš vismaz sapratīs, ka tas nav viegli," tā par grāmatā iekļautajiem darbiem bilst Māris Bērziņš. "Izlasot krājumu, nodomāju, ka te ir par maz moku, izmisuma, strupceļa, depresijas. Viss tā - nav jau tik traki, apmēram. Bet ir." "Autoru loks bija plašāks sākumā, ne visi gribēja, ne visi varēja piedalīties," atklāj Inga Žolude. "Skaitlis 15 un gala kompānija sniedz vispusīgu skatu uz rakstniecības procesu, visu, kas ir ap to. Arī mazliet moku tur ir. Pati grāmata ir diezgan pārsteidzoša sanākusi. Ja mēs sākumā devām vadlīnijas un jautājumus, par ko varētu rakstīt, bet katrs ir individuāli piegājis." Iespējams, ja pēc gadiem jauni rakstnieki mēģinās rakstīt par šiem 15 autoriem, viņiem būs kaut kāds pieturas punkts šo rakstnieku laboratorijai. 24. februārī būs grāmatas atvēršanas svētki Rakstniecības un mūzikas muzeja telpā „Tintnīca”.

“Būs pavisam citi laiki! Latvijas māksla 1985–1991”. Kultūras rondo sākam jaunu ierakstu sēriju par laikmetīgas mākslas procesiem un mākslinieku pozīciju Atmodas laikā. Cikla pirmajā stāstā Sandras Krastiņas un Edgara Vērpes skatījums. Cikls sasaucas ar nupat atklāto ekspozīciju Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā "Mūra krišana. Latvijas māksla 1985.- 1991". "Katram savs laiks un katrā laikā sava māksla," atzīst mūsu uzrunātie mākslinieki un atsauc atmiņā spilgtus mākslas notikumus laikā, kas ietver valstiskā neatkarība atgūšanas periodu. Stāsta gleznotāja Sandra Krastiņa un gleznotājs, pedagogs, Valsts Kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe.

Latvijas laikmetīgās mākslas kolekcija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM), tās glabāšana, papildināšana un pieejamība. Stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles „Arsenāls” vadītāja Elita Ansone un mākslas kuratore Auguste Petre. Diemžēl LNMM piepulcējies tām kultūras iestādēm, kurās ieildzis remonts un rekonstrukcija. 2020. gada 24. februārī viss krājums no "Arsenāla" tikai aizvests uz krātuvi Pulka ielā. Elita Ansone sarunā atklāj, ka ir nokrāsota Arsenāla ēkas fasāde, nomainīti logi un nekas vairāk nenotiek. Kultūras ministrija sola, ka 2023. gada beigās būs Eiropas līdzekļi "Arsenāla" rekonstrukcijai. "Es ceru, ka tā arī būs," bilst Elita Ansone. Arī Auguste Petre piekrīt, ka skaudri jūtams, ka Latvijā nav laikmetīgās mākslas muzeja un nav reprezentēta pēc iespējas plaši 20. gadsimta otrās puses māksla. -- Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izsludinātā atklāta izstāžu projektu konkursa rezultātā īstenošanai izvēlēti trīs pieteikumi – Rotu mākslas biedrības grupas izstāde “Pieskāriens” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Andra Eglīša personālizstāde “Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi” un Miķeļa Fišera personālizstāde “Baisais mantojums” LNMM galvenās ēkas Lielajā zālē. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) pagājušā gada oktobrī izsludināja atklātu konkursu par tiesībām realizēt mākslas izstāžu projektus 2024. gadā konkrētās eksponēšanas vietās, aicinot piedalīties māksliniekus un izstāžu kuratorus. Pieteikumu iesniegšanas termiņš bija 2022. gada 30. novembris. Konkursa mērķis ir veidot kvalitatīvu un ilgtspējīgu izstāžu piedāvājumu sabiedrībai, iesaistot jaunus sadarbības partnerus, lai gan veicinātu mākslas vēstures izpētes un interpretācijas procesus, gan atspoguļotu aktuālās norises vizuālajā mākslā, dekoratīvajā mākslā un dizainā. Kopumā tika saņemti 13 projektu pieteikumi (LNMM – 8, DMDM – 5), kurus vērtēja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Zinātniskās padomes apstiprināta komisija. Lielais pieteikumu skaits, īpaši LNMM galvenās ēkas Lielajai zālei, skaudri atgādina par telpu nepietiekamību Rīgā laikmetīgās vizuālās mākslas aktivitātēm, vēlreiz norādot uz izstāžu zāles „Arsenāls” neprognozējami ieilgušo rekonstrukcijas procesu.

Kultūras rondo nedēļa: Jānis Šipkēvics par gaidāmo solo koncertu “Siltā gaismā”; kinoteātros sāk demonstrēt filmu “Mātes piens”, bet Nacionālajā muzejā atklāj jaunu ekspozīciju “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”. "Man ļoti patīk teātris, manuprāt, teātris ir tāda maģiska, suģestējoša telpa, kurā laiks apstājas. Tur pilnīgi pazūd atskaite par to, kas notiek ārā uz ielas" atklāj Jānis Šipkevics par koncertvietas izvēli. "Nacionālais teātris ir tāda telpa, kuru tiku kārojis muzikāli iedzīvināt jau iepriekš. Man nav sanācis rakstīt Nacionālā teātra uzvedumiem. Tā kā Dailē un Jaunajā teātrī man pieredze bija, es gribēju, pirmkārt, mūziku, ko esmu rakstījis teātrim, ienest savā koncertā. Šī telpa šķita ļoti piemērota. Un nokļūt uz šīs ļoti būtiskās skatuves ar vairāk kamermūzikai un sirdsmūzikai veltītu programmu." Koncertprogrammā “Siltā gaismā” Jānis Šipkēvics apvienojis dziesmas, kas, viņaprāt, atspoguļo mīlestības temperatūras plašo diapazonu – no Raiņa “Meitenes ar ledus acīm” līdz karstai kvēlei. Jaunā lasījumā stīgu kvarteta, klavieru un balsu salikumā izskanēs būtiskākās lappuses no Shipsea daiļrades – “Taviem ceļiem”, “Mežaparks”, kā arī jaunākā albuma “Apgaismo mani” dziesmas – “Tavi viļņi”, “Pie upes”, “Dunka” un “Siltā gaismā”. Programmā ietvertas arī skaistākās melodijas, ko savulaik radījis Imants Kalniņš, Keita Buša, Pīters Geibriels. Koncerti notiks Nacionālajā teātrī 14. un 15. februārī.

“Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”. Kultūras rondo studijā par jauno ekspozīciju Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā, pārrunājam ar kuratorēm Līnu Birzaku-Priekuli un Artu Vārpu. No 3. februāra līdz 2025. gada 12. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs būs skatāma jauna ekspozīcija “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”, kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā. Jaunā ekspozīcija veltīta Latvijas laikmetīgās mākslas avangardiskajai lomai mūsu valstiskās neatkarības atgūšanas periodā, kad Mihaila Gorbačova 1985. gadā iniciētās atklātības un pārbūves politikas iespaidā sabiedrībā, tai skaitā rakstnieku, mūziķu, mākslinieku vidē, aizsākās ievērojami liberalizācijas procesi. Tie iedvesmoja Latvijas sabiedrību un ietekmēja arī politisko lēmumu pieņemšanu. Šis nesenās vēstures laikposms, kad māksla kļuva par pretošanās formu un pārmaiņu veicinātāju, atgādina mums kultūras un radošās brīvības nozīmi.  Izstādes nosaukums atsaucas uz Kristapa Ģelža videoinstalāciju “Mūra nojaukšana”, kurā mūris skatāms kā ideoloģisks simbols “dzelzs priekškaram”, kas sadalīja Eiropu četrus gadu desmitus. Ekspozīcijas pamatu veido Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas darbi, kuru saturs reaģē un kritiski vēršas pret padomju sociālpolitisko realitāti, saglabājot skaudru aktualitāti arī šodien, kad pavisam netālu no mums Krievija izvērš karu un posta Ukrainas teritoriju un cilvēku dzīves. Mākslinieki atklāj pārmaiņu ērai raksturīgās pretrunas un eksistenciālo pieredzi, gan izmantojot ideoloģiski piesātinātu simboliku, mitoloģiskas alegorijas un tēlus, gan pavisam tieši runājot par svarīgiem notikumiem.

Pasaulē pazīstamākā latviešu izcelsmes indiešu klasisko deju izpildītāja, horeogrāfe, lektore un pedagoģe Vija Vētra 6.februārī svinēs savu simto dzimšanas dienu! Bet viņas talanta cienītāji un atbalstītāji jau 4. februārī pulcēsies labdarības koncertā “Deju vētrā 2023”. Kultūras rondo tiekamies ar Vijas Vētras fonda pārstāvēm Liānu Putniņu un Ivetu Sproģi. Labdarības koncerts norisināsies "Ave Sol" koncertzālē, Rīgā. Koncertā piedalīsies ap 150 dejotāju no 14 kolektīviem, būs pārstāvēti dažādi stili un piedalīsies dažādu vecumu dejotāji. Vijas Vētras jubilejas gadā fonds iecerējis rīkot arī dejas zīmējumu konkursu, kā arī gaida pašu mākslinieci Latvijā pavasarī - ceriņu ziedēšanās laikā un aicina sūtīt viņai dzimšanas dienas apsveikumus. Kultūras rondo ar Viju Vētru tikās, kad viņa Latvijā viesojās 2017. gadā. Plašāka saruna ar mākslinieci raidījumā Monopols.

Režisore Ināra Kolmane un aktrise Maija Doveika Kultūras rondo stāsta par darbu pie filmas “Mātes piens”, kas veidota pēc rakstnieces Noras Ikstenas grāmatas ar tādu pašu nosaukumu motīviem. Saruna par filmas versiju, radot ginekoloģes Astras tēlu un rādot viņas dzīvi padomju režīmā. "Jau pusgrāmatā es viņu redzēju bildēs," par ieceri uzņemt filmu "Mātes piens" atzīst režisore Ināra Kolmane. Viņa arī norāda, ka tāpat kā pats Noras Ikstenas romāns nav pilnībā autobiogrāfisks, arī filma "Mātes piens" ir veidota pēc grāmatas motīviem un nav izteikts darba ekranizējums. Aktrise Maija Doveika atklāj, kad zvanījusi režisore un runājusi par filmu, pirmajā brīdī šķitis, ka ir pārklausījusies. "Likās, ka savā augstprātībā pati iedomājusies, ka man zvana un piedāvā galveno lomu. Pagāja labs brīdis, ka es sapratu - tā laikam arī ir," atzīst Maija Doveika. "Jau pirmajā brīdī es sapratu, ka tas ir kaut kāds īpašs piedāvājums manā dzīvē. Jau grāmatu lasot, es jau iztēlojos visu to dzīvi un cilvēkus, un laiku. Protams, izejot no saviem priekšstatiem un man tādu netrūkst. Esmu uzaugusi medicīnas vidē un tajā laikā, asociāciju netrūkst. es domāju, tas ir trumpis šajā gadījumā," vērtē aktrise. Filma “Mātes piens” stāsta par jaunu un daudzsološu padomju laika ārsti Astru, kuru atveido Maija Doveika, bet jaunības epizodēs – Elīna Vaska-Botere, kas konfliktē ar totalitāro padomju režīmu, zaudējot visu – karjeru, mīlestību pret dzīvi un pat mātes instinktu, liedzot savam bērnam mātes pienu. Viņa ir spiesta pamest zinātni un doties uz lauku ambulanci, līdzi ņemot arī savu meitu Noru, kuru atveido Rūta Kronberga, kas pazīstama kā galvenās lomas – Billes atveidotāja filmā “Bille”. Pieaugot, meita kļūst par viņas vienīgo atbalstu un cenšas palīdzēt mātei pārvarēt depresiju, gan arī pati mācās izdzīvot nomācošajā padomju režīmā.  Ināra Kolmane atzīst, ka grūtākais filmēšanas laikā bijuši masu skati – pie Brīvības pieminekļa, kur filmēta arī grāmatas autore Nora Ikstena un viņas tā laika klasesbiedri, kā arī stacijā cilvēku pūlis, kad Astra atgriežas no Ļeņingradas. Savukārt Maija Doveika bilst, ka viņai atbildīgs brīdis bijis, kad bija jāveic precīza "ginekoloģiskā horeogrāfija". To palīdzējušas apgūt gudra un zinošas ginekoloģes un vecmātes. Bijis jāsaprot, kā tajā laikā strādāja un arī jāapgūst savā ziņā ikdienišķa veiklība. "Tas bija krietni satraucoši, man bija ļoti svarīgi, lai kaut vai šīs pašas dāmas, kas mna palīdzēja to apgūt, lai viņas, skatoties filmu teiktu - jā, viss kārtībā, tā varētu būt. Lai nevienam no mums nav jāpiedzīvo kauns," stāsta Maija Doveika. Par filmas "Mātes piens" tapšanu režisore Ināra Kolmane stāsta arī raidījumā Monopols.  

Nepieciešamība izdarīt kaut ko vienam, atzīst Reinis Dzudzilo un sarīko personālizstādi „Nekad nebeidzas”, kas skatāma  galerijā „Alma”. Galerija ir neliela, un izstāde ir kā maza etīde ar nopietnu un dziļu vēstījumu. Būdams scenogrāfs un vizuālais mākslinieks Reinis lielākoties darbojas radošā tandēmā kopā ar Kristu Dzudzilo, jaunākā izstāde ir viens no izņēmumiem radošajā darbībā. Galerija „Alma” ar tās stikloto ārsienu pievērš garāmgājēju uzmanību. Mans ikdienas maršruts bieži ved garām galerijai, un es ar interesi allaž noraugos, kā mākslinieki izmantojuši atvērto ekspozīcijas telpu.  Šoreiz ar scenogrāfu un mākslinieku Reini Dzudzilo tiekos nelielās galerijas telpā, tātad iekšpusē. Lai arī Krista un Reinis Dzudzilo biežāk darbojas kopā, ir reizes, kad top solo izstādes. Tāda ir Reiņa jaunākā izstāde ar nosaukumu „Nekad nebeidzas”, taču zinātājam tā vienalga ir abu mākslinieku saruna –  Kristas darbu ciklam „Es visu atceros”, Reinis pretstata – darbu „Aizmirstu”. Tā kā izstādes aprakstu Reinis nobeidz ar tekstu „Daudz laimes dzimšanas dienā! Es ielūdzu sevi un Tevi, mans draugs, tevi, garāmejošais un šurp nākošais!” Skaidroju, vai šī ir jubilejas izstāde? Izstādes ekspozīciju veido viens elements, kurš sadalīts trīs daļās: gaismas objekts, uzraksts uz galerijas sienas un ierāmēta atvērta piezīmju klade. Galerijas „Alma” nelielais izmērs un formāts ir atbilstošs etīdei, un Reinis Dzudzilo to dēvē par etīdi tumšajam laikam. Reiņa Dzudzilo izstāde ir kā garāmejošs cilvēks, neuzbāzīgs, tomēr uzmanību piesaista. Reiņa Dzudzilo izstāde „Nekad nebeidzas” skatāma līdz 11.martam galerijā „Alma”.

Kā tapa pirmā pilnmetrāžas leļļu filma "Lielais Indriķis"? Atgādinām, ka dienas laikā var nofilmēt astoņas sekundes un "Animācijas brigādes" komanda pie filmas strādājusi divus gadus. Kultūras rondo studijā par Lielo Indriķi pārrunājam ar mākslinieku un producentu Māri Putniņu. Šī gada februārī pirmizrādi piedzīvos jaunā filmu studijas "Animācijas brigāde" pilnmetrāžas leļļu animācijas filma "Lielais Indriķis". Filmas garums ir 75 minūtes, filmas tapšanā izveidotas aptuveni 150 jaunas lelles, un radošā komanda pie filmas veidošanas strādājusi vairāk nekā divus gadus. Filmas sižets ir balstīts uz filmu studijas vadītāja Māra Putniņa grāmatu "Mežonīgie Pīrāgi un Lielais Indriķis", kuras pamatā ir stāsts par patriotismu un mīlestību pret savu dzimteni. "Lielais Indriķis" ir pirmā "Animācijas brigādes" pilnmetrāžas filma. Filmas "Lielais Indriķis" producents un mākslinieks ir Māris Putniņš, režisors – Jānis Cimmermanis, operators un montāžists – Ēvalds Lācis, skaņu operators – Anrijs Krenbergs, datorgrafikas un vizuālo efektu mākslinieks – Andris Gailītis, video inženieris – Andris Zemītis.

Daugavpils teātrī jaunais iestudējums top Oļega Šapošņikova režijā, kurš atklāj, ka no sākotnēji iecerētā kriminālās komēdijas žanra, izrāde visticamāk pārvērtīsies par kriminālu drāmu. Izrādes pamatā ir ukraiņu dramaturga Aleksandra Mardaņa luga „Mātes un meitas”, kuru latgaliski tulkoja Kristīne Veinšteina. Viņa topošajā iestudējumā ir arī viena no galvenās lomas atveidotājām. Daugavpils teātrī jau sācies darbs pie jaunā iestudējuma „Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku” veidošanas. Iestudējums skanēs latgaliski un top Oļega Šapošņikova režijā. Izrādes pamatā ir ukraiņu dramaturga Aleksandra Mardaņa luga „Mātes un meitas”. Iestudējums būs par divām sievietēm, kurām liktenis ir iedalījis neveiksmīgas kārtis un apskaužamu spītu pārvarēt visas grūtības, pat ja tās iegriežas nedaudz kriminālā leņķī. Kad uz kārts likta tava nākotne, šķiet, ka izdarīsi visu, un ceri, ka kādu dienu nekas nebūs jānožēlo – ne labais, ne sliktais. Taču par visu ir jāmaksā sava cena, kas reizēm nav prātam aptverama. Kā tādā pasaulē saglabāt pašcieņu un nekļūst par preci pašam? Tas ir jautājums, atbildi kuram meklē Daugavpils teātris, ar vien vairāk sliecoties, ka galarezultātā izrāde no iecerētās komēdijas var iegūt  drāmas raksturu. Tam pietiek laika, atklāj režisors Oļegs Šapošņikovs. Kristīne Veinšteina ir ne tikai viena no galvenās lomas atveidotājām šajā izrādē, viņa ukraiņu dramaturga Aleksandra Mardaņa lugu „Mātes un meitas” ir iztulkojusi latgaliski, pielāgojusi Daugavpils teātra skatītāja videi un latgaliskajā arī saredz Daugavpils teātra sūtību. Izrādes latgaliski jau kļūst par  neatņemamu Daugavpils teātra sastāvdaļu. Pie tā jau jāsāk pierast, saka Daugavpils teātra direktors un topošā iestudējuma „Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku” režisors Oļegs Šapošnikovs. Šajā sezonā izrāde „Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku” Daugavpils teātrī jau ir otrais iestudējums latgaliski. Pirms nepilniem diviem mēnešiem pirmizrādi piedzīvoja izrāde jaunākajiem skatītājiem „Spreideits” Māra Korsieša režijā. Topošajā iestudējumā  latgaliski viņš ir režisora asistents. Topošais iestudējumus latgaliski „Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku”  priekškaru Daugavpils teātrī vērs jau pēc nepilna mēneša - 25. februārī.

„Stiklotā svētnīca” ir režisores Martas Elīnas Martinsones veidota izrāde par teātra dzīves aizkulisēm, bet ne tikai. Arī par neatrisinātām problēmām citam ar citu un ar savām mammām. Izrādes ceļš pie skatītājiem bijis garš, aizsācies jau 2020.gadā sadarbībā ar „Willa teātri”, tagad savu skatuvi radis „Ģertrūdes ielas teātrī”.  Darbs nav bieži rādīts, jo aktieri gluži tāpat kā izrādes varoņi ir no dažādiem teātriem. Taču pavisam drīz 31.janvārī izrāde atkal tiks rādīta Ģertrūdes ielas teātrī. Nevalstiskā teātra telpās satiekas trīs aktieri un režisora asistente, un slavenais režisors tur iestudēs amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa atmiņu drāmu „Stikla zvērnīca”. Tā būs izcila izrāde, ja vien pašiem izrādes veidotājiem nebūti tik daudz neatrisinātu problēmu, arī ar savām mātēm. Pērn oktobrī Ģertrūdes ielas teātrī pirmizrādi piedzīvoja dramaturģes Anetes Konstes un režisores Martas Elīnas Martinsones veidotais iestudējums „Stiklotā svētnīca”. Par izrādes ieceri un vēstījumu, iztaujāju režisori. Aktrise Daiga Kažociņa par iestudējuma galveno veiksmi uzskata spēju pasmieties pašiem par sevi. Aktieri Anta Aizupe, Inese Pudža un Edgars Samītis vienojas, ka šajā iestudējumā dominē spēles prieks. Kino ir svarīgs režisores darbības lauks, tā arī izrāde tapusi vienlaikus ar Martas Elīnas Martinsones veidoto kinokomēdiju „Tizlenes”. Pēc pirmizrādes uzklausīju teātra kritiķi Ati Rozentālu. Tīmekļa vietnē  „Kroders.lv” var lasīt Gunas Zeltiņas recenziju par izrādi „Stāsti par mammām un viņu lomām, bet ne tikai”,  uzsverot, ka „ ironija un pašironija par vecā un jaunā teātra štampiem un pretenciozitāti, kas caurvij izrādi, ir neapšaubāma iestudējuma pievienotā vērtība”.  

Ieva Segliņa - Brands Ibsena iestudējumā Dailē. Tiekamies ar aktrisi. Dailes teātrī pirmizrāde aizvadīta Ibsena lugai "Brands". Šoreiz tā ir atšķirīga, jo Branda loma jaunajā Viestura Kairiša iestudējumā uzticēta aktrisei Ievai Segliņai. Šajos laikos no Dailes teātra skatuves atkal ir jāskan Branda vārdiem – par to ir pārliecināta Dailes teātra aktrise Ieva Segliņa.

Gleznotāja Ģederta Eliasa kultūras mantojums, Stefenhāgenu dzimtas dāvāto portretu atklājumi un „Esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē” – par to visu interesējamies Kultūras rondo ierakstā no Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja.  Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs šogad atzīmes 40 gadu jubileju kopš saņemts mākslinieka Eliasa mantojums. Dodamies uz Jelgavu, muzejā sagaida tā pārstāve Marija Kaupere. Viņa izrāda gleznas no Ģederta Eliasa mantojuma. Paralēli Eliasa darbu aplūkošanai uzmanību piesaista arī kāds portrets, kas nav muzeja ekspozīcijā, bet pagaidām stāv iesaiņots. Plašāk stāsta vēsturnieks Edgars Umbraško. Tas saistīti ar izdevēju Stefenhāgenu dzimtu.  Vēl kāds interesants jaunums Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā ir tikko atvēršanas svētku piedzīvojusī vēsturnieka Ginta Putiķa grāmata "Esejas par hercogiem Kurzemes un Zemgales hercogistē". Kurzemes un Zemgales hercogistes (1561-1795) laiks ir īpašs Jelgavas vēsturē, jo tad Jelgava bija galvaspilsēta, kurā dzīvoja hercogistes augstākās amatpersonas - hercogi.  Nelielā greznā grāmata ļauj ielūkoties hercogistes tapšanas vēsturē no Livonijas sabrukuma līdz hercogistes izskaņai uz Polijas-Lietuvas valsts drupām. Esejas ir par hercogiem un viņu pienesumu hercogistes vārda spodrināšanā un popularizēšanā. Ar izdevumu iepazīstina tās autors Gints Putiķis.

Četri "Europa Cinemas" tīklā esoši kinoteātri, tostarp kinoteātris "Splendid Palace", projektā "Eiropas vecākie kinoteātri apvienojas!" savas 100. jubilejas gadā piedāvās īpašu programmu, akcentējot klasiskās filmas un pasākumus gan jaunajai paaudzei, gan plašākai sabiedrībai. Kinoteātris "Splendid Palace" projektu "Eiropas vecākie kinoteātri apvienojas!" 2. februārī atklās ar režisora Vitorio de Sikas filmu "Velosipēdu zagļi" ("Ladri di biciclette", 1948). Kultūras rondo tiekamies ar kinorežisoru Juri Poškus, kurš lasīs lekciju“Neoreālisms. 40. - 60. gadu kino”. Viņš arī stāsta par savām topošajām filmām - "Saule spīd 24 stundas" un romāna "Kalendārs mani sauc" ekranizāciju.    Katrs no projektā iesaistītājiem kinoteātriem piedāvās īpašu Eiropas klasikas filmu programmu, kas skatītāju vedīs caur dažādiem kinoteātru pastāvēšanas laika nogriežņiem, atspoguļojot kino aktualitātes no 1920. gada līdz pat mūsdienām, papildinot seansus ar mākslas, kino un laika līkloču pazinējiem, kuri kopā ar skatītāju diskutēs par filmas nozīmi kino vēsturē. Projektā tiks organizēti arī filmu seansi un aktivitātes īpaši jauniešiem. Simtgades filmu programma būs paredzēta plašai auditorijai – sev piemērotu filmu varēs atrast gan kino gardēži, gan jaunākās paaudzes skatītāji, gan arī tie, kuri vēl tikai vēlas iepazīt kino vēsturi un uz ekrāniem satikt dažādu laiku leģendārākos kino personāžus.  

"Pie augstā loga" – literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis šādu nosaukumu devis monogrāfijai par Jāni Poruku. Viņa interese sākusies, beidzot studijas, taču pa šo laiku daudz kas mainījies, arī pieejami jauni materiāli. Ne tikai asaru un skumju dzejnieks ir Jānis Poruks, bet modernists, kurš pēc studijām Drēzdenē atgriežas Latvjiā, kuru nodarbina Nīčes idejas, Vakareiropas literatūra, mūzika un glezniecība. Kultūras rondo saruna ar literatūrzinātnieku Viesturu Vecgrāfi, kura monogrāfija "Pie augstā loga" iznākusi romānu un monogrāfiju sērijā par latviešu literatūras klasiķiem "Es esmu...". Runājam arī par Ingas Žoludes romānu "Vendenes Lotospuķe". "1981. gada nogalē, kad svinēja P0ruka 110 gadu jubileju, Vilnis Eihvalds ieteica manu diplomdarbu fragmentāri nopublicēt laikrakstā "literatūra un māksla". Var teikt, ka savu literatūrpētnieka karjeru esmu sācis ar Poruku un šeit ir kaut kāds laika nogrieznis vairāk nekā 40 gadu garuma, kurš tagad ir rezultējies monogrāfijā," vērtē Viesturs Vecgrāvis. "Poruks vienmēr ir bijis viens no autoriem, par kuru esmu gribējis rakstīt," atzīst Viesturs Vecgrāvis. Viņam nav bijis šaubu, par ko rakstīs, kad aicināts piedalīties sēriijas "Es esmu..." veidošanā. Viesturs Vecgrāvis: Savā grāmatā lielākoties esmu palicis es tādā tradicionāla pētījuma rakursā viena iemesla dēļ. Es negribēju šo grāmatu veidot pārāk zinātnisku, drīzāk gan tādu populārzinātnisku, un negribēju arīdzan akcentēt, ka es izmantoju kādu atsevišķu metodi. Faktiski mana pieeja Porukam ir tīri psiholoģiska, cenšoties parādīt, ka Poruks kā personība ir daudzdabīgs, daudzveidis, ka nekādā gadījumā nedrīkst viņu interpretēt tā, ka daudzi ir interpretējuši, par sapņu un asaru dzejnieku vai sirdsšķīsto ļaužu un Cibiņa cildinātāju. Poruka devums mūsu rakstniecībā ir krietni vien plašāks, un tieši tāpēc es vēlējos parādīt gan Poruka novitātes tādā estētikas rakursā, runājot par traģisko pasaules izjūtu Poruka darbos. Tiecos parādīt Poruku kā mainīgu personību, kurš piedzīvoja savus optimisma uzplūdus un pretstatā tam nereti nonāca arī dziļā pesimismā, zākājoties pat par sava laika cilvēka aprobežotību, nosaukdams reāli esošo pasauli pat par slimo pasauli. Nu, protams, man likās, ka noteikti ir jāuzsver tas, ko 1953. gadā tādā īsā astoņu lappušu garā apcere par Jāni Poruku bija minējis kultūrvēsturnieks un literatūrvēsturnieks Andrejs Johansons. Proti, Poruks ir tāds savāds vēstnesis no Platona ideju pasaules. (..) Poruks ir ideju rakstnieks, un, ja šo niansi vai šo īpatnību ignorē, tad, protams, Poruks ir jāinterpretē tajā tradicionālajā reālismā un romantismā vai nu sintēzes, vai mijiedarbes rakursā. Bet man likās, ka tas nav īpaši auglīgi. Ka Poruks jāuzskata kā moderns rakstnieks, kurš ir an gandrīz nesaprotamā, neticamā kārtā ievērojis tās jaunā laikmeta parādības un cilvēciskās izpausmes, ko mūsdienās saucam par moderno cilvēku atsvešinātības izjūtām, par cilvēka vientulības izjūtām. Par cilvēka kā tādu garīgu svaidīšanos starp dažādām vērtībām un dažādām orientācijām. Nu, citiem vārdiem, es gribēju parādīt Poruku kā vienu no mūsu modernā laikmetā, varbūt tas skanēs tā saasināti, galvenajiem rakstniekiem un, ja tīri tā hronoloģiski mēs ņemam, tad mūsu pirmo modernistu.    

No 20. līdz 28. janvārim Francijas pilsētā Biaricā norisinās 5. starptautiskais dokumentālā kino festivāls FIPADOC, kurā šogad kā fokusa teritorija izvēlētas Baltijas valstis un Somija. Latviju festivālā pārstāv gan filmas, gan producenti un citi kinoprofesionāļi. Festivāla apmeklētāji var iepazīties ar režisoru Ievas Ozoliņas, Elitas Kļaviņas, Jāņa Ābeles un Jāzepa Podnieka filmām, vienā no žūrijām strādā producents Uldis Cekulis, bet Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma vadītāja Zane Balčus vakar vadīja divu industrijas pasākumu sarunas. Par to, kā klājies Latvijas filmām un kādi nākotnes plāni tu kalti, vaicājam Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma vadītājai Zanei Balčus. Festivāls FIPADOC kalendārajā gadā ir pirmais no Eiropas svarīgākajiem dokumentālā kino festivāliem, tas nedēļas garumā ietver aptuveni 180 filmu no 50 valstīm un piešķir 15 balvas, pulcina apmēram 30 000 skatītāju un vairāk nekā 1500 akreditēto viesu. Šogad festivāla laikā tiks pievērsta īpaša uzmanība Baltijas valstu un Somijas dokumentālā kino nozares pārstāvjiem, integrējot gan filmas, gan profesionāļus dažādās festivāla norisēs. Īpašā programmā "Focus Baltic Countries" iekļautas desmit filmas no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas, Latviju programmā pārstāv trīs darbi – divas pilnmetrāžas filmas (režisores Ievas Ozoliņas "Mana māte valsts" un režisores Elitas Kļaviņas "Iļģuciema māsas") un viena īsfilma – režisora Jāņa Ābeles dokumentālā eseja "81 metrs". Savukārt Jauno talantu (studentu filmu) konkursā piedalās Jāzeps Podnieks ar filmu "Laiks ir prom". Visu filmu pārstāvji Biaricā klātienē satiksies ar skatītājiem savu filmu seansos.

Ir mākslinieki, kuru vārdu dzirdot, acu priekšā uznirst viņa darbi, atpazīstam viņa rokrakstu. Un ir autori, kuri kādam var būt vēl neatklāti, nezināmi, taču ar spēcīgu un gana spilgtu vēstījumu. Tāda, šķiet, varētu būt māksliniece Ilze Preisa, kura pati par sevi saka, ka „Māksla ir mana dzīve un dzīve – māksla! Savos darbos ar dažādu tēlu, simbolu, krāsu un faktūru palīdzību stāstu par cilvēkiem un to, kas risinās mums apkārt”. Māksliniecei bijušas vairāk nekā 40 personālizstādes gan Latvijā, gan Austrālijā, Vācijā, Spānijā un, nu, viņas sievišķīgie un simbolu pilnie darbi, kas radīti laikā no 2021. līdz pat šī gada sākumam, skatāmi Rīgā izstādē „Metaforiskās spēles” galerijā „MuseumLV”. Uz galeriju „MuseumLV” dodos dienu pirms izstādes „Metaforiskās spēles” atklāšanas. Pie durvīm sagaida māksliniece Ilze Preisa un vedina iekšā galerijā, kur  meistars mēra ar lineālu jau piekārto gleznu augstumu un secina, ka tā jāpaceļ drusku  augstāk. Tikmēr māksliniece, klātesot visiem procesiem, raksturo to sajūtu, kāda ir dienā pirms izstādes atklāšanas. Sarunai ar skatītāju māksliniece izmanto mitoloģiskos un Bībeles motīvus, ar to starpniecību raisās stāsts par cilvēka dabu, cilvēciskajām īpašībām – kaislību, nodevību, dusmām, mīlestību. Svarīgs Ilzes Preisas mākslas elements ir krāsa, īpaši sarkanā, melnā un baltā, ko māksliniece organiski iekļauj savu simbolu teritorijā, tieši tāpēc izstādes apmeklētāji mudināti satura tulkošanas azartam. Ilzes Preisas māksla mudina uz pārdomām, kad jautāju, kas tā ir par mūziku, ko dzirdam fonā, izrādās -   tās ir muzikālās kompozīcijas, ko zviedru mūziķis un komponists Fredriks Karlkvists radījis pēc Ilzes gleznu aplūkošanas. Pirmo reizi Spānijā dzīvojošā zviedru komponista muzikālās kompozīcijas skanēja izstādē „Metaforiskā telpa” Barselonā, bet Rīgā izstādes „Metaforiskās spēles” atklāšanā muzikālās nianses ir saksofonista Arta Gāgas pārziņā. Ilzes Preisas izstāde „Metaforiskās spēles” galerijā „MuseumlLV” aplūkojama līdz 11. martam.

No 28. janvāra līdz 26. martam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā notiks izstāde “Ne-lietas”, kas pirmo reizi apvieno mākslinieka un dizainera Jāņa Straupes pēdējo divdesmit gadu radošos darbus, kā arī atklāj jaunās ieceres – vērienīgus skulpturālus un kinētiskus objektus. Kultūras rondo tiekamies ar mākslinieku Jāni Straupi un iztādes kuratori Inese Baranovsku. Dizainers, mākslinieks Jānis Straupe akcentē, ka koks ir vienīgais materiāls, ar kuru viņš prot strādāt. Viņa darbos apvienojas amatnieka prasmes, māksla un kritiskais dizains. Kaut vai skrienošie krēsli, kuri pretēji visiem likumiem tomēr noturās līdzsvarā… Izstādē “Ne-lietas” nemeklējiet priekšā rakstītus stāstus, bet gan ne-lietas, kas rosina pašu domas. Jāņa Straupes personālizstāde “Ne-lietas” izgaismo neseno laikposmu Latvijas dizaina vēsturē, piedāvājot skatītājiem iepazīt vienu no visnepieradinātākajiem autoriem, kurš vēl padomju režīma strikto stilistisko nodalījumu vides ietvaros centās strādāt starpdisciplināri, pierādot, ka koktēlniecība jeb koks kā izejmateriāls spēj būt pārsteidzošs un mūsdienīgs. Jānis Straupe turpina aktīvi darboties eksperimentālajā dizainā un mākslā un līdz ar jauno ilgtspējas paradigmu ir kļuvis īpaši aktuāls šodienas kontekstā.

Izrāde smaga, laikmetam nav nozīmes, liek aizdomāties, – atzīst skatītāji pēc iestudējuma „Debesjums” noskatīšanās Latvijas Nacionālajā teātrī. Mūsdienu  dramaturģes Lūsijas Kirkvudas drāma „Debesjums” Valtera Sīļa režijā skatītāju aizved 18.gadsimta Anglijas austrumos un meklē atbildi uz jautājumu, kas ir patiesi cilvēcīga rīcība. Iestudējums pulcē gandrīz visu Nacionālā teātra sieviešu ansambli. Izrāde iesākas ar ikdienišķajiem sieviešu darbiem, kādi veicami 18.gadsimta sadzīvē, ar grīdas beršanu, veļas mazgāšanu, lāpīšanu, grīdsegas izsišanu. Līdz brīdim, kad 12 sievas tiek aicinātas izšķirt citas jaunas sievietes likteni. No zvērināto lēmuma atkarīgs Sallijas Popijas liktenis, ir vai nav viņa stāvoklī. Ja viņa gaida bērnu, viņu nedrīkst pakārt. „Debesjums” ir tiesvedības drāma, un  tās centrā – noziegums. Jautājums, kas ir patiesi cilvēcīga rīcība, interesējis režisoru Valteru Sīli. Mūsdienu britu dramaturģe Lūsija Kirkvuda lugas darbībai izvēlējusies 18.gadsimta vidu. Kā rakstīts izrādes programmiņā: „„Debesjuma” kontekstā svarīgi pieminēt, ka 18.gadsimta otrā puse ir laiks, kad konkrētākus veidus iegūst britu identitāte, norisinās Septiņu gadu karš un izveidojas pamati tam, kā Lielbritānija redz pārējo pasauli.  Savukārt laikā, kad top pati luga (sarakstīta 2020.gadā), norisinās ilgstošā Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības, kas dziļākā būtībā skar līdzīgas tēmas. Pat dusmīgais pūlis, kas uz ielas gaida tiesas iznākumu, atgādina demonstrācijas, kas notiek izstāšanās procesa laikā…”. Režisoru Valteru Sīli iestudēt Kirkvudas lugu rosinājusi stāsta intriga. Radošajā komandā kopā ar režisoru strādājusi kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, komponists Edgars Raginskis un scenogrāfe Ieva Kauliņa. Iestudēšanas process prasījis piepildīt katru minūti, režisoru Valteru Sīli papildina Ieva Kauliņa. Izpētes process bijis interesants arī Elizabetes lomas atveidotājai Maijai Doveikai. Jauno sievieti Salliju Popiju atveido Elizabete Skrastiņa, pārējās sieviešu lomās – gandrīz viss Nacionālā teātra sieviešu ansamblis. Maijas Doveikas varone ir vecmāte, un viņas palīdzība sarežģītajos sadzīves apstākļos ir nepieciešama  gandrīz katrai sievietei. Kā18.gadsimts saaudies ar mūsdienām, būtisko akcentē režisors. Britu dramaturģe Lūsija Kirkvuda pieder 40 gadnieku paaudzei un tiek uzskatīta par vienu no mūsdienu labākajām dramaturģēm. Valters Sīlis lasījis arī citas viņas lugas. Mūsdienu luga un arī izrāde uzdod nopietnus jautājumus par cilvēcību. Kas ir cilvēcīga rīcība pret cilvēku, kurā nav iespējams ieraudzīt neko cilvēcīgu? Un jāatzīst, nežēlība raksturo arī mūsu laiku

"Man svarīgi sekot kaut kādai iekšējai plūsmai, kas lika rakstīt to grāmatu tā, kā rakstīju," par savu apjomīgo darbu "Ielu muzikantu piezīmes" saka Ilona Balode. Kultūras rondo tiekamies ar autori. "Ar grāmatas rakstīšanu... Es rakstīju septiņus gadus, ķēru katru momentu, kad varu uzrakstīt. Noslēpums ir menedžments, kad ir kaut kā jāsamenedžē savs laiks," sarunā atklāj Ilona Balode. Ilonas Balodes otrajā grāmatā "Ielu muzikantu piezīmes" skaidri nolasāmi divi laiki viņas dzīvē: "pirms" un "pēc". Pirms nelaimes gadījuma ar dzīvesbiedru Rolandu un pēc tā. Abi šie laiki autores un viņas līdzgaitnieku dzīvēs pamīšus atspoguļoti, savijoties jau pazīstamajai ceļotāju bezrūpībai, vieglam dzīves tvērumam, mākslinieciskam, neparastam skatījumam uz pasauli un norisēm tajā, ar skaudru, eksistenciāli dziļu cilvēka būtības un sūtības analīzi. No zemeņu un zeķu zagšanas, bohēmiska trakuma līdz nopietnām pārdomām par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, par sāpēm un nāvi. "Ja es pirmo grāmatu varēju rakstīt pilnīgi brīvi, pa naktīm sēdēt, kad man nebija ne ģimenes, ģimeniskā situācija, kā tagad. Otro grāmatu rakstot, es ķēru katru mirkli. Tā kā es rakstīju septiņus gadus, mirkļi bija ļoti dažādi. Es sāku 2013. gadā un beidzu rakstīt 2019. gadā. Tur pa vidu bija viss kas - bija ceļojums, kad mēs ar Ūdri vēl dzīvojām Kanāriju salās uz ielas, kas arī ir aprakstīts grāmatā. Bija bērniņa gaidīšana, kāzas, bērna piedzimšana. Tad notika avārija ar manu mīļoto vīrieti - ar Ūdri. Kādu gadu vispār nespēju rakstīt," stāsta Ilona Balode. "Tas bija... Jā, 2016. gadā es vispār nespēju parakstīt, nespēju ne par ko radošu padomāt. Pēc tam pārslēdzās jaunā dzīve, kad bija notikusi avārija, bērns bija mazs. Tad es mēģināju pa stundā. Es aizvedu Ūdri uz fizioterapiju, tajā laikā man vēl nebija asistente palīgā, man ir stunda laikā, es sēžu ar datoru, zinu, varu parakstīt. Tā es ķēru katru mirkli, kad varēju rakstīt. Kamēr uzrakstīju. Tagad ir grāmatas prezentācija, lielie svētki. Tagad ir cits ritms - bērns ir paaudzies, Ūdrim ir asistents, jāatrod cits laika menedžments." Ceļojuma piezīmes tapušas bez piezīmju blociņa. Ilona atklāj, ka viņai ir labi uztrenēta atmiņa un interneta laikmetā dokumentē neapzināti e-pastā, FB vēstulēs, bildēs. "Atmiņas mehānisms uztrenēts pēc maziņa pavediena "pārslēdzos" uz to laiku," atzīst Ilona Balode. Kā sākusies Ilonas Balodes un Rolanda Ūdra ielu muzikantu dzīve? "Īsti ar Ūdri sākām spēlēt uz ielas ceļā uz Pekinu, kad braucām no Rīgas uz Pekinu, kas ir pirmajā grāmatā aprakstīts notikums. Tad saspēlējāmies un kļuvām par īstu ielu muzikantu komandu. Tas bija izdzīvošanas jautājums, dzīves diktēta nepieciešamība. Ceļā viss saslēdzās, nav variantu, jāņem ermoņikas, jāņem šeikeris un jādara viss, ko vari izdarīt. Katru dienu to dari, ceļā mācies, ceļā apguvu dziesmas. No Pekinas uz Rīgu atbraucām kārtīgs "bends"," stāsta Ilona Balode. Rakstot, Ilona ik pa laikam lasījusi priekšā Ūdrim. "Viņam patīk. Viņam patīk, kā es rakstu. Viņam vienmēr paticis, kad es pati nezināju, ka varu rakstīt, viņš priecājās un teica, ka man vajag rakstīt," atklāj Ilona Balode. "Ūdris vispār ir mana “klibā mūza”. Viņš pirmais dabū dzirdēt. Visu viņam vēl neesmu nolasījusi. Šo gadu laikā lasīju, priecīgs saka, ka patīk. Un Bārts ir mans mazais faniņš. Ir vietas, ko nelasu priekšā, saku, ka tā grāmata nav bērna ausīm, bet viņa liekas ļoti īpaši, ka mammai ir tāda grāmata. Viņš skatās bildes. Viņam interesē, ko vecāki ir darījuši. (..) Viņam interesē tēta dziesmas un tēta dziesmu vārdi, un manas grāmatas.  Grāmatā Ilona apraksta arī skarbo pieredzi, kas saistās ar Bārta dzimšanu. "Tā ir viena no tēmām, ko mūsu pasaulē ir pieņemts izpušķot. Ir dažādas pieredzes, es aprakstīju savu pieredzi. Zinu, ka daudzām sievietēm tā pieredze nav saldākā. Es neesmu vienīgā, kas ar to saskārusies. (..) Tā ir slēptā sieviešu pasaule, par kuru līdz šim drusku vairās skaļi runāt. Tā bija mana pieredze, mana dzīve, aprakstīju, kā atceros," stāsta Ilona Balode. Atklāti arī raksta par to, ka es/ mēs neatceros/ -ies, kas bija iepriekšējā dienā, jo ir bijušas dažādas vielas, ir bijis alkohols. "Man bija svarīgi to uzrakstīt. Tā ir mana dzīve, tā esmu dzīvojusi. Tāda tā grāmata uzrakstījās. Sekoju kaut kādam savam iekšējam kompasam, man bija svarīgi ļauties tam, bija svarīgi atmest domu, ko par to domās citi. Pieņemt, ka daudzi to nepieņems. Man svarīgi sekot kaut kādai iekšējai plūsmai, kas lika rakstīt to grāmatu tā, kā rakstīju," uzskata Ilona Balode. "Kaut kādā mērā rakstīšana ir arī psihoterapija, bet tas nav pašmērķis. Brīžiem būtu bijis vieglāk nerakstīt, jo sanāca rakties pa veciem aizmirstiem kaktiem, ko ne pārāk grib cilāt." "Ielu muzikantu piezīmes" ir gan viegla, gan smaga grāmata: personiska, pat intīma Ilonas Balodes autobiogrāfija un vienlaikus neprātīgi krāsaina, vispārcilvēciska odiseja, kas liek uzdot sev daudz jautājumu, domāt un meklēt. Ilona Balode (1982) ir aktrise, dziedātāja, ielu muzikante. Meita, mamma dēlam Bārtam un sieva vīram Rolandam. Bohēmiete, dzīves alku pilna ceļotāja, revolucionāre, baudu pielūdzēja un vienlaikus askēte, filozofe, dziļa domātāja. Kaķu mīļotāja, vārdu un teikumu burve, Krav Maga cīņu mākslas un kikboksa lietpratēja. Cilvēks ar mīlošu sirdi un stipru serdi. 2012. gadā iznākušo Ilonas Balodes grāmatu par viņas un mūziķa Rolanda Ūdra stopēšanu uz Ķīnas galvaspilsētu "Rīga-Pekina jeb Ceļošana un izdzīvošana ne-sezonā" bieži dēvē par bezrūpības slavinājumu. Atraktīvais humora, dzīvesprieka un pašironijas pilnais vēstījums iekaroja gan lasītāju, gan kritikas simpātijas: darbs 2013. gadā ieguva LALIGABA nomināciju "Spilgtākā debija".  

Ģimenes tēma un aktieriskie izaicinājumi, meklējot citu spēles veidu, interesē režisoru Reini Suhanovu.  Šoreiz iestudēšanai režisors izvēlējies norvēģu dramaturga Jona Foses lugu „Vārds”, šo autoru mēdz dēvēt par mūsdienu drāmas jauno Ibsenu un viņš ir viens no iestudētākajiem dramaturgiem pasaulē. Ar jauniestudējumu Valmieras teātris atklāj pagaidu mājvietu topošajā laikmetīgās mākslas telpā „Kurtuve”. No režisora Reiņa Suhanova uzzinu, kā izvēlējies iestudēt norvēģu mūsdienu rakstnieka un dramaturga Juna Foses lugu „Vārds”, kas sarakstīta 1995.gadā.  Starp citu, viņš ir daudzu lugu autors, raksta arī romānus, dzeju, esejas, neskaitāmu balvu ieguvējs. Luga „Vārds” ar savu smago klusumu un aprautajiem, dzejai līdzīgajiem dialogiem atgādina Semjuela Beketa un Harolda Pintera darbus, to atzinis pats dramaturgs, piebilstos „mani cilvēki sarunājas bez vārdiem. Jo viņi jau zina, kas tiks sacīts”. Kaut kas no absurda ir arī iestudējumā, ko veidojis Reinis Suhanovs. Jaunie Valmieras drāmas teātra aktieri Ieva Estere Barkāne un Sandis Runge atveido jauniešus, kuri ierodas pie meitenes vecākiem, jo viņai teju teju jādzemdē. Situācija nav vienkārša, sarunas par galveno gandrīz nenotiek. Aktieri iepazīstina ar saviem varoņiem. Izrādē vēl piedalās aktieri Klinta Reinholde, Krišjānis Strods un Krišjānis Salmiņš.  Elīna Vāne atveido mammu, un šī aktrisei ir vēl viena cieša partnerība ar teātra jaunajiem aktieriem.  „Vārds” ir pirmais iestudējums, ar kuru tiek atklāta Valmieras teātra pagaidu mājvieta „Kurtuvē”. Reinis Suhanovs, ir arī izrādes scenogrāfs, un uzsver, ka pamatā tā ir luga uz skatuves, lai arī brīžiem darbība aizvijas prom no skatītāju redzes lauka. Skarbā ziemeļu daba, vējš, sniegs, to atklāj ne tikai scenogrāfija, bet arī gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa veikums. Savukārt kostīmu māksliniece Līga Zepa aktierus ietērpusi slēpotāju kostīmos, un arī slēpes ir svarīga izrādes sastāvdaļa. Aktieru gaidas ir pārspētas, ceru, ka arī skatītāji labi jutīsies Valmieras teātra jaunajā pagaidu mājvietā „Kurtuve”, un pirmā pirmizrāde „Vārds”  jaunajās telpās jau notikusi.

Par Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu, kad uz Lielās ģildes skatuves satiksies Latvijas profesionālie simfoniskie orķestri, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar lielkoncerta māksliniecisko vadītāju komponistu Arturu Maskatu un diriģentu Kasparu Ādamsonu, kura vadībā skanēs Latvijas Nacionālās operas orķestris. 28. janvārī uz Lielās ģildes skatuves satiksies Latvijas profesionālie simfoniskie orķestri: Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Latvijas Nacionālās operas orķestris un Liepājas Simfoniskais orķestris. "To es uztveru kā ārkārtīgi patīkamu pienākumu, jo ir tik interesanti domāt par to, kas ir noticis mūsu latviešu simfoniskajā mūzikā agrāk, kādi izcili komponisti tajā ir bijuši, kāda ir šodienas latviešu simfoniskās mūzikas kopaina un kādi jauni pirmatskaņojumi ir gaidāmi. Tie ir trīs galvenie vaļi, uz kā balstās šī skaistā Arnolda Klotiņā dibinātā tradīcija," par iespēju veidot koncerta programmu atzīst Arturs Maskats. Programmā latviešu komponistu - Jāzepa Vītola, Helmera Pavasara, Jāņa Mediņa, Jura Karlsona skaņdarbi, kā arī Ilonas Breģes jaundarbs. Koncerta solisti – dziedātājs Daumants Kalniņš, vijolniece Paula Šūmane, čellists Kristaps Bergs. Pirmatskaņotāju gods šoreiz uzticēts “Liepājas Simfoniskajam orķestrim” – sava jaunā galvenā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā kurzemnieki uz Rīgu ved lielo audeklu meistares Ilonas Breģes Ceturto simfoniju. "Tie trīs vaļi - kaut kas jauns, kaut kas negaidīts, katru gadu ir kāds pirmatskaņojums Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā, ir kādas varbūt aizmirstas, varbūt nepamanītas klasiskas vērtības un ir lielo klasiķu un arī mūsdienu klasiķu jubilejas, kuras jāatzīmē simfoniskajā žanrā. Tādā veidā mēs modelējam šo programmu, lai būtu arī pārstāvēti galvenie žanri, kas ir simfoniskajā mūzikā - simfonija, instrumentāls koncerts un vēl dažādi varbūt svītas, kādi negaidīti salikumi," turpina Arturs Maskats. Lai arī vēl gaidām šī gada koncertu, kuru tiešraidē piedāvās klausīties ar Latvijas Radio 3 "Klasika", ir jau zināms nākamā gada Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta datums – tas būs 20. janvārī.

Mākslinieces un literātes Hildas Vīkas kultūrvēsturiskais mantojums un tā saglabāšana. Kā spodrināt novadu kultūras pērles, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar Dobeles novada muzeja krājuma glabātāju Ivetu Gudiņu, mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni un Anšlava Eglīša ekspozīcijas vadītāju Inciemā Sintiju Kostjukoviču.

Nedēļa kultūrā – Jaunais Rīgas teātris piesaka streiku, bet valmierieši spēlē „Kurtuvē” – savās pagaidu mājās, savukārt teātra vadība ar būvniekiem dara visu iespējamo, lai 2024. gada vasarā varētu ieiet atjaunotajā teātrī. Ar ierakstiem no Valmieras teātra studijā Laima Slava un Ingvilda Strautmane.  

Ilonas Breģes Ceturtā simfonija un Liepājas Simfoniskais orķestris. Par gaidāmo pirmatskaņojumu Liepāja un  “Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertu” Rīgā – Kultūras rondo saruna ar komponisti Ilonu Breģi un orķestra galveno diriģentu Gunti Kuzmu. Liepājas Simfoniskais orķestris 27. janvārī pulksten 19 koncertzālē “Lielais dzintars” pirmatskaņos Ilonas Breģes Ceturto simfoniju. Orķestra galvenā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā klausītāji varēs baudīt arī Ludviga van Bēthovena Vijolkoncertu ar Sergeja Dogadina solo. Ilonas Breģes Ceturtā simfonija skanēs arī 28. janvārī Rīgā, Lielajā ģildē, Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā. Ilona Breģe sarunā atklāj, ka doma rakstīt Ceturto simfoniju radās 2019. gadā, bet pagāja laiks, kamēr ideja nobrieda un arī radās iespēja rakstīt. Tieši Liepājas Simfoniskais orķestris bijis ieinteresēts darba tapšanā. "Šai simfonijai saturu izstāstīt nevar, tas uztverams emocionāli, tieši klausoties mūziku. Tāpēc arī daudz negribētu komentēt, jo mūzika ir nepārprotami skaidra," vērtē autore. Ilona Breģe ceturto simfoniju pabeigusi 2021. gada jūlijā, un tas veltīts viņai vistuvākā cilvēka – viņsaulē aizgājušās mātes Vizbulītes Breģes (1933–2018) piemiņai. "Simfonijai ir četras daļas: pirmā daļa veidota sonātes allegro formā, otrā daļa ir apjoma ziņā nelielāks intermeco ar sonoriem orķestra skanējuma meklējumiem. Trešajā daļā es izmantoju variāciju formu, lai veidotu atmiņu acumirkļu kolāžu, kuru pamatā – mana piecu gadu vecumā sacerētā un mammītei dāvinātā dziesmiņa; savukārt ceturtajā daļā vēlējos uzrakstīt skaistu un patiesi saviļņojošu mūziku," stāsta komponiste.

Ienest krāsu, sulīgumu un dzīvīgumu izstāžu zālē, to vēlējušies Alekseja Naumova izstādes „Toponīmi 2” rīkotāji. Pašlaik Mežaparka Lielās estrādes Ekspozīciju zālē skatāma gleznotāja, Latvijas mākslas akadēmijas profesora Alekseja Naumova izstāde.  Lai arī vizuālās mākslas apmeklējumam skatītājs šeit vēl jāpieradina, gan mākslinieks, gan Ziemeļrīgas kultūras apvienības pārstāvji aicina nepalaist garām šo iespēju. Tuvojoties Mežaparka Lielās estrādes izstāžu zālei, jau attāli caur stikloto fasādi redzami mākslinieka Alekseja Naumova darbi. Ienākot zālē, ļaujos ainavu krāsu priekam un katras vietas noskaņai. Ņujorkas, Parīzes, Porto, Burano, arī Latvijas ainavas ir satilpušas vienā izstāžu telpā. Te norunāta tikšanās ar darbu autoru, gleznotāju Alekseju Naumovu. Aleksejs Naumovs tiek dēvēts par izcilāko mūsdienu latviešu plenēristu. Izstādē līdzās Vidzemes ainavai arī templis Pekinā. Mākslinieks piedāvā skatītājam nevis vispārinātu un tipisku ainavu, bet tieši savu skatījumu uz konkrēto vietu un mirkli, tā ir arī ar ziemotu Parīzes ainavu. Izstādes Mežaparka Ekspozīciju zālē tiek rīkotas kopš 2021.gada rudens, un notikušas jau vairākas. Ziemeļrīgas kultūras apvienības projektu mākslinieciskā vadītāja Sandra Zandberga iezīmē virzienus, kādos iecerēts mākslas dzīvi skatītājiem piedāvāt: Viens no Alekseja Naumova darbiem „Antiba” saulains un siltumu izstarojošs darbs eksponēts tā, ka to var aplūkot arī neienākot izstāžu zālē. Pašlaik ar nosaukumu „Toponīmi” Alekseja Naumova gleznas skatāmas arī Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, savukārt „Toponīmi 2”  Mežaparka ekspozīciju zālē paplašina mākslinieka toponīmu areālu. Sandra Zandberga no sirds aicina nepaiet garām Mežaparka Lielās estrādes izstāžu zālei, jo arī tad, kad notiek sarīkojumi vai koncerti Kokaru zālē, izstāžu telpa ir atvērta apskatei. Alekseja Naumova izstāde „Toponīmi 2” Mežaparka Lielās estrādes izstāžu zālē skatāma līdz 5.februārim. Savukārt izstāde „Toponīmi” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā - līdz 19.februārim.

Ojāra Vācieša jubilejas gadā interesējamies, kā dzejnieka memoriālais muzejs iecerējis uzrunāt savus apmeklētājus? Stāsta Ojāra Vācieša memoriāla muzeja vadītāja Ieva Ķīse un Raiņa un Aspazijas mājas Baznīcas ielā muzeja izglītības programmu kuratore Solvita Lapiņa. "Ceļu uz Ojāra Vācieša 90. gadadienu aizsākām pagājušajā gadā viņa dzimšanas dienā novembrī, kad muzejā bija Ojāra Vācieša portretu izstāde un atmiņām par Ojāra Vācieša dvēselisko tēlu," stāsta Ieva Ķīse. Kā centrālais jubilejas gada projekts ir iecerēta izstāde par Ojāru Vācieti un Raini. Kas abiem kopīgs? "Viņi ir divi lieli dzejnieki, kas nenoliedzami ietekmējuši ne tiaki sava laika literatūru, bet sabiedrisko domu. Rainis ir ietekmējis Vācieti, viņam ir dažādas atmiņas, kā iepazinis Raini un kā tas izmainījis viņu. Vācietis ir Rainim veltījis dzejoli. Paskatīties uz šiem diviem lielajiem cilvēkiem - uz viņi saskares punktiem, paralēlēm, uz viņu pietiekami sarežģīto likteni un arī uz viņu vientulības sajūtu, kas abiem ir ārkārtīgi izteikta," atklāj Solvita Lapiņā. "Tāpēc iecerētās izstādes nosaukums ir "Viens", kas ir tāds kalnākāpēja tēla atveidojums." Izstādi domāts atklāt oktobrī divos muzejos vienlaicīgi - Ojāra Vācieša muzejā un Raiņa un Aspazijas mājā.  

Kad sociālajās platformās parādījās ziņa, ka Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejs jauno gadu sāk ar eksperimentu ārpus ierastā spēles laukuma,  atklājot izstādi „Snīkeri: eko vai ego”, vairāku sekotāju komentāri skanēja tā: „Beidzot būs kaut kas, kādēļ ir vērts aiziet uz muzeju”. Intereses, ziņkārības dzīta, sak, nu, kāda saistība sporta apaviem ar medicīnas vēsturi, uz muzeju atklāšanas dienā devās kolēģe  Agnese Drunka. Atverot Medicīnas vēstures muzeja durvis dienā, kad atklāj  izstādi “Snīkeri eko vai ego” gaisā jaušama svaigu vafeļu smarža un sekojot savam degunam nonāku telpā, kur pie vafeļu pannām rosās muzeja direktors Kaspars Vanags. Nelielai atkāpei – snīkers tiešā tulkojumā no angļu valodas nozīmē – zaglīgie, bet jau krietnu laiku pasaulē par snīkeriem sauc sporta apavus un ar tiem medicīnas vēstures muzejs ar izstādi „Snīkeri: eko vai ego” sāk eksperimentu ārpus ierastā. Kamēr runājam atskan svilpes signāls, kas liecina, izstāde ir atklāta un kopā ar kuratori Elīnu Sproģi ienirstam medicīnas vēstures muzeja dzīlēs un nonākam neona zilas gaismas telpā ar trim ekrāniem. Izstādē ik uz soļa saplūst muzeja pastāvīgā ekspozīcija ar īpaši atlasītiem priekšmetiem un katrā no zālēm valda cits noskaņojums. Tiem, kuri sašutumā vīkšķa dūrītes, kas tas par anglicismu snīkers, lietots nepārtraukti, izstādes rīkotāji to sauc par apzinātu soli. Tas arī ir viens no veidiem, kā piesaistīt gados jaunu auditoriju, kas konkrētos sporta un nu jau arī dzīvesstila apavus nemaz citādi nesauc. Izstāde ilgs līdz 17. aprīlim un  pavadošajā programmā īpaši var izcelt gan iespēju līdzdarboties muzeja piebūvē iekārtotajā snīkeru darbnīcā, tāpat notiks pēdu masāžas meistarklases, plānota Pasaules Dabas fonda rīkota lekcija par tekstila atkritumu slogu un otrreizējo pārstrādi. Bet īstām snīkergalvām plānotas tikšanās kaislīgiem snīkeru kolekcionāriem, tostarp reperi Ozolu.

Pasludināti nacionālās nozīmes apbalvojuma – Dejas balvas – pretendenti un mūža balvas dejas mākslā saņēmējas – horeogrāfe, deju kolektīvu vadītāja, Deju svētku virsvadītāja Ieva Adāviča un baletdejotāja, pedagoģe Valērija Kutena. Dejas balvas žūrija izvirzījusi nominantus 12 kategorijās, sniedzot ieskatu dejas daudzveidībā. Par dejas attīstību aizvadītajos divos gados Kultūras rondo pārrunājam ar Dejas balvas žūrijas priekšsēdētāju, mūsdienu deju eksperti Lieni Bēniņu un skatuviskās tautas dejas eksperti Ilzi Mažāni. Uzklausām arī dejas ekspertu komentārus. "Divi gadi paskrējuši un kopumā ir izvērtēti ap 100 darbiem. Tas ir liels apjoms, gan skatīties darbus video formātā, gan klātienē. To bijis ļoti daudz pēdējā gadā," atzīst Liene Beniņa. Pēdējo divu gadu dejas notikumus vērtēja un nominantus izraudzījās žūrijas komisija: žūrijas priekšsēdētāja mūsdienu deju eksperte Liene Bēniņa, baleta eksperte Agnese Andersone, skatuviskās tautas dejas eksperte Ilze Mažāne, laikmetīgās dejas eksperte Agate Bankava, kā arī dejas un teātra producente Beka Bergere. Pirmo reizi darbojās un nominantus izvirzīja arī jauniešu žūrija, kurā darbojās Rīgas Baleta skolas un Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas audzēkņi: žūrijas priekšsēdētāja Terēze Zabarovska, Kate Kaparkalēja, Edvards Arums un Vanesa Legzdiņa-Puķēna. Dejas balvas pasniegšanas ceremonija notiks 2023. gada 29. aprīlī jaunatklātajā Rīgas cirkā ar tiešraidi Latvijas Sabiedrisko mediju platformā LSM.lv. No 1. aprīļa visi aicināti piedalīties "Dejas balvas 2021–2022" skatītāju balsojumā un izvēlēties divus skatītāju iemīļotākos darbus kategorijās "Dejas iestudējums" un "Dejas notikums".

Antonu Slišānu pazīst kā rakstnieku, novadpētnieku un kultūras darbinieku no Upītes. Lai arī Antons jau vairāk nekā desmit gadus ir aizsaulē, viņa iesākto darbu dzimtā novada tradīciju kopšanā un latgaliešu valodas popularizēšanā turpina viņa bērni un mazbērni. Šobrīd tiek atjaunotas un ierakstītas Antona Slišāna pasakas latgaliski, ko drīzumā varēs noklausīties Youtube kanālā. Top arī krāsaina Antona Slišāna pasaku grāmata, kuras ilustrāciju autors ir viņa mazdēls divpadsmitgadīgais Jēkabs Slišāns. Andris Slišāns ir nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” direktors. Viņš dzīvo un strādā mazajā Upītes ciemā Balvu novadā, kur kopā ar ģimeni, rīkojot dažādus pasākumus un realizējot projektus, cenšas uzturēt dzīvu Ziemeļlatgales kultūras mantojumu. Viņa tēvs Antons Slišāns bija rakstnieks, novadpētnieks un kultūras darbinieks, kurš nu jau ir aizgājis mūžībā. Viņš ir viens no viszināmākajiem latgaliešu bērnu dzejas autoriem, un, izrādās, ir bijis arī izcils pasaku sacerētājs. “Tad, kad mēs, Antona bērni, bijām mazi, vai arī mēs jau lieli, bet mūsu bērni bija mazi, viņa mazbērni, tad pirms gulēt iešanas viņš ik pa laikam stāstīja mums pasakas, bet neviens tās nekur nav pierakstījis un ieskaņojis,” atceras Andris Slišāns. Viņa vadītā biedrība “Upītes jauniešu folkloras kopa” līdz šim īstenojusi daudzas idejas latgaliskās kultūrvides stiprināšanai. Viņi jau kādu laiku esot domājuši arī par pasaku grāmatu latgaliski. “Pagājušajā gadā, ienāca prātā ideja, ka varam mēģināt Antona pasakas atjaunot. Iesniedzām projektu. Mums atbalstīja pasaku atjaunošanu un ieskaņošanu,” stāsta Andris Slišāns. Projektu par Antona Slišāna pasaku atjaunošanu atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds programmas ietvaros, kas paredzēta nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauto vērtību stiprināšanai. Šajā sarakstā nu jau četrus gadus ir arī Upītes kultūrtelpa. Šobrīd vairākas atjaunotās Antona Slišāna pasakas jau var noklausīties YouTube kanālā. “Mēs gribam līdz Antona vārda dienai, līdz 18.janvārim, paspēt visas. Varbūt būs astoņas, bet centīsimies visas desmit,” stāsta  Andris Slišāns. Šobrīd top arī Antona Slišāna pasaku grāmata, ko plānots izdot līdz februāra beigām. Tās ilustrāciju autors būs divpadsmitgadīgais Andra Slišāna dēls Jēkabs. Laura Ieviņa, Latvijas Radio studija Latgalē

Izdevniecībā “Liels un mazs” iznākusi jauna latviešu oriģinālgrāmata – dzejnieka Žebera uzrakstītais un mākslinieka Andra Brežes ilustrētais dzejoļu un īspasaku krājums “Ejas un asakas”. Dzejnieks ar pseidonīmu Žebers un mākslinieks Andris Breže ir viena persona, un viņš radījis stilistiski ļoti vienotu, spilgtu un oriģinālu darbu. Par izdevumu autors teic: "Vienkārši pa galvu maisījās iecere, ka vajadzētu to visu salikt kopā, bija skaidrs, ka tas būs rasols, jo viņam nav viens vēstījums, tie ir ļoti fragmentēti gabaliņi, bezjēdzīgi. [..] Tā nav grāmatiņa bērniem, tā vienkārši ir grāmatiņa par bērniem. [..] Bērns cilvēkā vienmēr ir klātesošs, un, lūk, tā grāmata ir par šo klātesošo bērnu, par viņa klātbūtni tevī visu laiku."

“Četras gleznas” – par Kristapa Zariņa gleznu varoņiem un tēliem jaunākajā izstādē pārrunāsim Kultūras rondo studijā ar autoru. Galerijā "Māksla XO" līdz 4. februārim skatāma Kristapa Zariņa izstāde “Četras gleznas”, kas aptver četrus lielformāta darbus, kuri tapuši 2022.-2023. gadā. "Darbi apzināti ir lieli 3x6 metri, šajā izstādē ir mazāki - 2x4 metri, kur skatītājs var ieiet tiešā nozīmē, ja grib, var neiznākt arī ārā. Tas atkarīgs no mākslas ietilpības, dziļuma un spēka, vai skatītājs viņā arī paliek. Tas, protams, ir tēlaini teikts, bet doma tāda ir," par izstādi stāsta Kristaps Zariņš. "Lieli darbi ir arī tāpēc, ka skatītājs, ja grib, var pielikt degunu pie audekla - paostīt, pagaršot biezo krāsu, bet viņš var arī atkāpties, jo ne vienmēr tā kompilācija, kas kairina acis, ir domāta skatīties tuvu. Ir domāts atkāpties, jo citreiz tie tēli ir saprotami atkāpjoties." Darbos radīta transcendentāla vide bez laika un telpas robežām, kurā satiekas dažādu laiku vēsturiski tēli ar dažādu gadu Kristapa Zariņa gleznu varoņiem. Kā ievads jaunajai izstādē kalpo 2021./2022.gada mijā radītā glezna "Laipni lūgti!". "Gleznas centrā divas figūras - El Greco un Sieviete-Eņģelis ar rozēm no Fra Angelico gleznas - mājas saimnieki, kuri aicina ienākt...," raksta izstādes veidotāji. "Tāpat tur ietverti vēsturiski jociņi un izklaides. (..) Ja zina mākslas vēsturi, vai kāds darbs ir iesēdies prātā no skolas sola, manuprāt, skatītājam ir interesanti redzēt, kā mākslinieks spēlējas, spēlē džezu gan ar visiem zināmiem tēliem, gan mazāk zināmiem un kompilē to ar savu krāsu spēli, līnijas izpratni, plūsmas, kompozīcijas izpratni. Kā tas skan kopā un varbūt arī atstāj kādu tēlu, ko apspēlēt pirms aizmigšanas vai pēc aizmigšanas, vai visu atlikušo mūžu," turpina Kristaps Zariņš. Lūgts raksturot izvēlēto žanru, Kristaps Zariņš atbild, ka tas ir figurāls džezs ar priekšplānu, vidusplānu un tālāko plānu. Ar zināmām diagonālēm un apzinātu skatītāja vadāšanu aiz rokas, nevis aiz deguna, jo tas ir cieņpilns process, gan gleznas esība, gan skatītāja klātbūtne. Tas ir atbildīgs process gan no mākslinieka, gan skatītāj puses. "Vienmēr ir skatītājam tiesības izsaukties - ai, kāds mēsls, piemēram. Vai tikpat labi skatītājs var izsaukties - vai, cik skaisti un iepriecinoši vai vienkārši, ja tā vibrācija ir jūtama un skatītājs vibrē līdzi, mērķis ir sasniegts. Viņš var vibrēt gan pozitīvi, gan negatīvi, var būt arī balansā," uzskata Kristaps Zariņš. "Gleznai, lai viņa būtu pabeigta, jābūt tādai, kas stāv uz kājām, ne krīt vai ceļas, bet stāv un ir pati par sevi."

Barikādes: Latvija – 1991. gads,  Ukraina – šodien. Kultūras rondo reportāža no 1991. gada barikāžu muzeja; bet notikumi Ukrainā aculiecinieku – psihoterapijas speciālistes Irēnas Golubas un kara reportiera Jāņa Vingra, fotogrāfijās un stāstos. Šogad aprit 32 gadi kopš 1991. gada janvāra barikādēm, kad Latvijas neatkarības atbalstītāji nevardarbīgi aizstāvēja valsts brīvību pret militāriem uzbrukumiem un neatkarības pretiniekiem. Kultūras rondo veltām Barikāžu notikumu atcerei. Pasākumu šogad būs īpaši daudz, jo karš Ukrainā arī mūsu vēsturiskās atmiņas atgriezis realitātes sajūtās. Vispirms dodamies uz Barikāžu muzeju, kur muzeja krājuma glabātājs Ervīns Šulcs iepazīstina ar ekspozīciju.  Tiekamies arī ar 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības valdes locekli, tā laika Tautas frontes priekšsēdētāju Romualdu Ražuku, ka arī ar krīzes psihoterapijas speciālisti Irēnu Golubu un portāla "TVnet" kara reportieri, žurnālistu Jāni Vingri, viņu fotogrāfijas no Ukrainas būs skatāmas izstādē "Barikādes Latvijā 1991 un barikādes Ukrainā 2014–2022". Izstādi atklās 20. janvārī plkst. 10 Doma laukumā.

Marisa Jansona nedēļa. Raimonda Paula nedēļa. Lielās mūzikas balvas un Zelta mikrofona nedēļa, kā arī Zelta globusu nedēļa. Nedēļa kultūrā iesākās ar Normunda Naumaņa balvas pasniegšanu mākslu kritikā – to saņēma teātra kritiķe Valda Čakare un jaunā kritiķe Sofija Kozlova. Tā pagāja un vēl turpinās diriģenta Marisa Jansona zīmē Latvijas Radio 3 Klasika, bet noslēdzas ar Barikāžu dienu atceres notikumiem. Kultūras rondo studijā kolēģi no "Klasikas" Gunda Vaivode un Orests Silabriedis, lai plašāk stāstītu par Marisa Jansona nedēļas notikumiem "Klasikas" programmā, atkal un atkal runātu par viņa personību. Gunda Vaivode arī atklāj, ka šobrīd krāj materiālus grāmatai par Marisu Jansonu.

Dodamies uz Dailes teātri, kur šoziem pirmizrāžu netrūkst. Tikko Mazajā zālē piedzīvota izrādes „Kur pazuda valsts” satikšanās ar skatītājiem, bet rosība teātrī liecina, ka nepavisam aiz kalniem nav Henrika Ibsena „Branda” jauniestudējums. “Tev piedots tiks, ja neiespēji, bet mūžam ne, ja negribēji…” Šos vārdus saka  Henrika Ibsena Brands un bez kompromisiem dzīvo ne tikai izrādes galvenais varonis, bet tas tiek prasīts no jebkura, kurš lugu vēlas iestudēt. Ielūkosimies lugas tapšanas aizklisēs no sievišķīgās puses. Kā top „Branda” tērpi? Fakts, ka Dailes teātra fasādi rotā plakāts, kas vēsta, ka jau janvāra nogalē gaidāma Henrika Ibsena lugas „Brands” pirmizrāde, nozīmē to, ka teātra kostīmu nodaļā darbs rit uz pilnu klapi. Ir darba dienas vidus un Dailes šūšanas darbnīcā tvaika gludekļa, šujmašīnu un šķēru skaņām fonā skanot, sastopu izrādes Brands kostīmu mākslinieci Baibu Litiņu. Starp visiem tērpiem, kas gaida savu uznācienu Ibsena „Brandā”, tērpu māksliniece izceļ divus brūnus kostīmus īpašām varonēm, īpašām aktrisēm. Vēl kāda būtiska nianse, ne visi no teju četrdesmit no izrādes tērpiem ir radīti no jauna, daļa no tiem atrasti Dailes teātra tērpu noliktavās. Par tērpiem Dailē ilgus gadus rūpējas kostīmu uzglabāšanas nodaļas vadītāja pārzine Ivonna Straume, kura vedina ielūkoties savā valstībā. Lai noliktavās rūpīgi glabātos tērpus atkal celtu gaismā, Dailes teātrī jau ir tradīcija veidot tērpu izstādes. Šobrīd teātra otrā stāva foajē savu otro uznācienu piedzīvo zīda un samta tērpi. Izstādes „Daile. Samts. Zīds” idejas  autore Beāte Rudzroga-Piņķe to veidojusi kopā ar atbildīgo par kostīmiem Ivonnu Straumi. Izstāde apmeklētājus gaida līdz 20. janvārim, tiesa, tikai pirms un pēc izrādēm, kā starpbrīžos. Sarunā ar izstādes veidotājām uzzinājām, ka samts un zīds ļoti bieži tiek izmantots skatuves tērpu radīšanā, jo šie ir ļoti pateicīgi materiāli – zīda gaisīgums, samta smagums, abu cēlums nereti runā skaļāk par vārdiem. Izstādē tuvplānā iespējams apskatīt kostīmus, kurus uz skatuves vilkušas Dailes teātra aktrises un aktieri izrādēs “Lauva ziemā”, “Sids”, “Ivanovs”, “Trīs māsas”, “Kandida”, “Marija Stjuarte”, “Meža gulbji”, “M. Butterfly”, “Oņegins” un citās. Par „Brandu” mēs noteikti vēl Kultūras rondo runāsim, jo izrādes pirmizrāde jau  27. janvārī.

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgādā iznākusi Benedikta Kalnača monogrāfija „Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas literatūrā”. Pētījums, kas publicēts īsi pirms rakstnieka 160. dzimšanas dienas, tapis vairāk nekā desmit gadu laikā, pievēršoties gan Blaumaņa literārajiem darbiem, gan viņa laikmeta rakstniecības un mākslas analīzei. Kultūras rondo tiekamies ar pētījuma autoru Benediktu Kalnaču. Pavērsiens ir atslēgas vārds apjomīgajam pētījumam, piekrīt Benedikts Kalnačs. "Citādi tas nebūtu uz grāmatas vāka. Cits atslēgas vārds varētu būt prieks, jo bez prieka, ko rada Blaumaņa lasīšana un vispār literatūras lasīšana arī nebūtu pētījumu," atzīst Benedikts Kalnačs. "Pavērsiens tādā nozīmē, ka tā ir  19. un 20. gadsimtu mija, kad ļoti strauji latviešu kultūra kļūst tāda, kādu mēs viņu pazīstam arī mūsdienās. Lielā mērā vismaz spējam sev pietuvināt. Blaumanis te, protams, nav vienīgais, bet domāja, ka viņš dažā ziņā ir spilgtākais," uzskata pētnieks. Monogrāfija ir novatorisks pētījums par Rūdolfa Blaumaņa daiļradi 19. un 20. gadsimta mijas latviešu un Eiropas rakstniecības ietvarā. Darbā aplūkoti tie Blaumaņa daiļrades aspekti, kas līdzšinējā rakstnieka daiļrades analīzē palikuši nenovērtēti un kuru izcēlums ļauj no cita rakursa novērtēt un uzsvērt viņa literārās darbības novatorismu. Pētījuma piecās nodaļās, Blaumaņa darbība analizēta vācbaltiešu sabiedrības un kultūras procesu kontekstā; aplūkota saikne starp Blaumaņa darbiem un populāro literatūru; iztirzāts latviešu literāro tradīciju tālākveidojums rakstnieka daiļradē, skaidrota mijiedarbe ar viņa laikabiedriem glezniecībā un mūzikā; Blaumaņa prozas poētika aplūkota kontekstā ar 19. gadsimta Eiropas romāna un noveles māksliniecisko veidojumu; risināts jautājums par Blaumaņa attiecībām ar sava laikmeta jaunajiem latviešu intelektuāļiem. Ievadā izklāstīti monogrāfijas autora mērķi, kas saistīti ar to nozīmīgāko atziņu sistematizāciju, kas radušās ilggadīgā Blaumaņa daiļrades apguvē, un veidota aplūkoto tematu ceļa karte. Pētījums tapis vairāk nekā 10 gadu garumā.

Klajā nācis jaunākais literatūras žurnāla „Strāva” numurs, kurā latviešu oriģinālliteratūra, spilgti ārzemju literatūras tulkojumi, arī kritika un citi raksti. Uz žurnāla vāka lasāmi visi autoru vārdi, ko sastapsim tekstos. Pērn iznāca četri literatūras žurnāla „Strāva” numuri, un to veidotāji Ivars Šteinbergs, Anna Auziņa, Elvīra Bloma, Ieva Melgalve un Arvis Viguls. Tiekamies ar jaunākā – 5.numura, galveno redaktoru Arvi Vigulu (attēlā). Turpinās darbs pie 2023.gada žurnāla numuriem. Un vēl ir noslēdzies literatūras žurnāla „Strāva”  pērn izsludinātais zibprozas konkurss, saņemti 116 īsstāsti no 53 autoriem. Janvāra laikā „Strāvas” redaktori sola  iepazīsies ar visiem darbiem, pēc tam – sazināsies ar uzvarētājiem.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) dzimšanas dienā Kultūras rondo studijā par mūzikas dzīvi akadēmijā; par iecerēm un savu vietu plašajā mūzikas pasaulē iztaujām JVLMA un LMT Gada balvas laureātus - profesoru komponistu, diriģentu, muzikologu Andri Vecumnieku un JVLMA klavierspēles maģistrantu Robertu Aleksandru Flaicu.

Kopā ar kinorežisoru un publicistu Žulijenu Nuhumu Kulibali šifrējam filmas "Dievzeme" pievilkšanas spēku. Islandiešu režisora Hlinura Palmasona filma “Dievzeme” vēsta par jauna dāņu mācītāja Lūkasa (lomā Eliots Krosets Hovs) misionāra ceļojumu uz Islandi 19. gadsimta nogalē – entuziastiskais garīdznieks lemj vest baznīcas mācību uz “mežonīgo” zemi, šķērsojot to ar kājām. Sperot pirmos soļus uz skarbā reljefa, Lūkass sastopas ar dabas spēku Ragnāra (Ingvars Sigurdsons) personā. Drīzumā melnsvārcim kļūst skaidrs – viņš ir ieradies celt savu svētnamu zemē, kas var nogalēt ne tikai ticību, bet arī cilvēku. Filma iekļauta gan Eiropas kino balvas, gan Kannu kinofestivāla nomināciju sarakastā. 11. janvārī "Kino Citadele" filma sāks savu ceļu Latvijas kinoteātros. Īpašajā seansā gaidāms arī Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) radošās direktores Sonoras Brokas ievads. Filma arī saņēma Riga IFF galveno balvu 2022. gada rudenī.

Kultūras rondo studijā kopā ar aktieriem Juri Bartkeviču un Tomu Veličko meklēsim "Kur pazuda valsts". Viņi Dailes teātra jaunajā iestudējumā iejutušies ģenerāļa Baloža un jaunā pētnieka Kārļa Ulmaņa lomās. "Kur pazuda valsts?" – dokumentāls detektīvs Dailes teātrī, kas, iedvesmojoties no Raimonda Staprāna lugām, veido savu stāstu, par to, kas notika 1940. gada jūnija dienā, ko toreiz domāja un darīja Kārlis Ulmanis un vai viņš kaut ko būtu varējis darīt citādi. Un galu galā – ko tas ļauj saprast par šodienas valsti? Dramaturgs Matīss Gricmanis un režisors Toms Treinis, jauni cilvēki, kuri uzdod jaunu cilvēku svarīgos jautājumus ar aktieru starpniecību.

Eliota dzeja caur latviešu valodas filtru. Par jaunāko dzejas izlasi Kultūras rondo stāsta tulkotāja Ieva Lešinska un dzejnieks Kārlis Vērdiņš. T. S. Eliots (1888—1965) ir viens no ieverojamākajiem 20. gadsimta dzejniekiem, 1948. gada Nobela prēmijas laureāts, līdz ar Ezru Paundu un Džeimsu Džoisu angļu-amerikāņu modernisma pamatlicējs, esejists, redaktors un dramaturgs. Viņa darbi ietekmējušii un turpina ietekmēt gan literatūru, gan tēlotājmākslu, gan kino un populāro kultūru. Jau pirmajos publicētajos Eliota dzejoļos lasītāji manīja jaunu, spēcīgu un neparastu balsi, kura tomēr, atšķirībā no daudziem citiem modernistiem, tiecās nevis radikāli nošķirties no iepriekšējo paaudžu radītā, bet gan turpināt tradīciju ar svaigiem līdzekļiem — vienā dzejolī sapludinot dažādus valodas slāņus, stilus un laikmetus, bet taja pašā laikā izmantojot arī angļu dzejas tradicionālos elementus. Eliota slavenākais darbs ir 1922. gadā publicētā poēma “Nīkā zeme” (The Waste Land), kuras simtgadei par godu pat radīta īpaša aplikācija. Latviski Eliots atdzejots relatīvi daudz, taču šis ir pirmais plašākais viņa dzejas kopojums. Dzejas izlases sastādītāji ir dzejnieks Kārlis Vērdiņš un tulkotāja Ieva Lešinska. Lielāko daļu atdzejojumu veikuši paši sastādītāji, taču izlasē iekļauti arī divi Vizmas Belševicas atdzejojumi. Krājumu papildina Ievas Lešinskas ievads "Eliots ceļā uz Absolūtu", kā arī Kārļa Vērdiņa komentāri un bibliogrāfija. Grāmatu izdevis apgāds "Neputns".

Kritiskās domas nozīme pašreizējā kultūras telpā. Kultūras rondo studijā Normunda Naumaņa Gada balvas mākslas kritikā nominantes - Anna Auziņa, Valda Čakare, Stella Pelše un Santa Remere.  Komentējot izvirzītos nominantus, žūrijas vērtējumā dzejniece un literatūras kritiķe Anna Auziņa ir uzmanīga un jūtīga lasītāja, kurai literārs teksts nav nošķirams ne no ikdienas pieredzes un šī brīža sociālās realitātes, ne no priekšgājēju paveiktā. Auziņa nominēta par publikācijām žurnālos "punctummagazine.lv" un "Domuzīme". Savukukārt Valda Čakare žūrijas skatījumā ir teātra kritikas "Mona Liza". Piekļūstot ļoti tuvu izrādei, Čakare sevi patur noslēpuma un privātuma zonā, delikātuma un inteliģences aizsegā atļaujoties būt gan sarkastiska, gan ironiska, gan arī pašironiska. Autore nominēta par publikācijām portālos "kroders.lv" un "satori.lv". Žūrijas ieskatā mākslas zinātnieces Stellas Pelšes recenzijas vienmēr izcēlušās ar profesionālu, daudzpusīgās zināšanās balstītu vēstījumu. Viņas aizvadītā gada devums ir ne vien pārsteidzoši apjomīgs, bet izceļas arī ar pārdomāti kritiskiem akcentiem. Pelše nominēta par publikācijām Latvijas Mākslas akadēmijas interneta vietnē un laikrakstā "Kultūras Diena". Savukārt Santas Remeres veidotās recenzijas par izstādēm, teātra izrādēm un grāmatām žūrija nosauc par erudītām, analītiskām, stāstošām, tiešām un atklātām. Rakstot par mākslas darbiem un notikumiem, Remere prot panākt patiesuma un klātbūtnes iespaidu - viņa apraksta pieredzi kopumā, kā tā tiek tverta prātā un jūtās, caur dažādām maņām un sīkām detaļām. Kritiķe nominēta par publikācijām portālos "fotokvartals.lv", "punctummagazine.lv" un "satori.lv". Lēmumu par šīgada nominantiem pieņēma Normunda Naumaņa biedrības izveidota žūrija: žūrijas priekšsēdētājs, filozofs un rakstnieks Ilmārs Šlāpins, Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, izdevniecības "Neputns" galvenā redaktore Laima Slava, teātra kritiķe Undīne Adamaite, dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš, Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" mākslinieciskā producente, muzikoloģe Baiba Kurpniece, literatūras kritiķe Anda Baklāne un Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte. Žūrija vērtēja recenzijas, kas bija publicētas laika posmā no 2021.gada 1.decembra līdz 2022.gada 1.decembrim. Gada balva mākslas kritikā un Jaunā kritiķa (vai kritiķes) veicināšanas balva tiks pasniegta pirmdien, 9.janvārī, sarīkojumā "NN Nakts" Jaunajā Rīgas teātrī. Šī gada "NN Nakts" devīze ir "Nebeidzamais Neizšķirts", tā veltīta mākslas un kritikas mūžīgajai cīņai, kas rada un piedzīvo viena otru. To veido horeogrāfi Elīna Gediņa un Rūdolfs Gediņš, Ilmārs Šlāpins, mūziķis Edgars Mākens, aktieri Reinis Boters, Āris Matesovičs un Ģirts Bisenieks, reperis indigo, kā arī paši kritiķi un kritizētie.  

Mūsu priekšā apgāda "Neputns" izdotā un plaši ilustrētā grāmata "Elegantā Rīga. Kultūrvēsturisks stāsts par modi un dzīvesstilu Latvijā 1918.–1940. gadā". Kultūras rondo studijā ir pētījuma autore Inita Saulīte-Zandere un vēsturniece Ineta Lipša. Mēģināsim saprast, kas bija raksturīgs modei Latvijas Republikas pirmajās desmitgadēs un kas šajā laikā ietekmēja dažādu sociālo grupu dzīves stilu un intereses. Starpkaru Rīga droši vien saistās ar to, ko mums stāstījušas vecmāmiņas un ko redzam fotogrāfijās vai tā laika presē. Un, protams, prātā nāk filmas, kurās radīta tā laika atmosfēra – „Ceplis”, „Agrā rūsa”, „Pie bagātās kundzes”, „Homo Novus” un seriāls – „Emīlija – Latvijas preses karaliene”. Stāstos ir arī mazliet idealizēta dzīve, bet tā nav salīdzināma ar padomju laiku dzīvi. Milzīga, bagāta un ilgi pētāma ir Initas Saulītes-Zanderes grāmata „Elegantā Rīga”. Žurnāliste, redaktore ar vēsturnieces izglītību ir radījusi kultūrvēsturisku stāstu par modi un dzīvesstilu Latvijā 1918.-1940. Savukārt vēsturniecei Inetai Lipšai šajā laikā ir iznākusi grāmata "Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā 1922–1934" par sieviešu lomu starpkaru Latvijas politikā. Sarunas par šo pētījumu var noklausīties raidījumos Brīvības bulvāris un Zināmais nezināmajā. Kultūras rondo tiekas abas pētnieces, sarunā cenšamies saslēgt politisko un eleganto vēsturi. Varbūt tur nemaz nav lielu pretrunu. Grāmatas māksliniece ir Anna Aizsilniece, kuras ziņā grāmatas dizains un makets. Ar viņu sazināmies sarunas laikā.

Izstāde par naudu. Iespējams, kādam liksies, ka tā ir garlaicīga un neinteresanta, - kas aizraujošs var būt skatīties uz monētām. Bet Latvijas Bankas simtgadei veltītā monētu izstāde „Vērtību zīmes” Latvijas Nacionālās mākslas muzejā (LNMM) pierāda pretējo, tā ir patiesi vērtīga, no dažādiem aspektiem raugoties, un visnotaļ droši var teikt, ka šī izstāde būs atstājusi nospiedumu sabiedrībā, nu kaut vai ažiotāžas dēļ, kas ap šo izstādi raisījās vēl pirms atklāšanas pagājušā gada rudenī. Un interese nerimst. Tuvojoties izstādes slēgšanas brīdim, kad levitējošās un rotējošās monētas no Mākslas muzeja dosies prom, mēs dosimies uz muzeju, lai  tiktos ar izstādes „Vērtību zīmes” mākslinieciskā veidola izstrādātāju mākslinieku Artūru Analtu un izstādes izglītības programmas kuratori Annu Pūteli, kā arī parunātu ar izstādes apmeklētājiem viņu iespaidus. Vērienīgais vides objekts „Mūsu saule” pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fasādes kā magnēts vilina apmeklētājus uz Latvijas Bankas simtgadei veltīto izstādi. Zinātāji mēļo, ka vēl pirms izstādes „Vērtību zīmes” atklāšanas bija sacelta ažiotāža ap zelta disku, ko veido 369 bērnu un jauniešu zīmējumi, kas atlasīti īpaši rīkotā konkursā. Cilvēki vēl pirms izstādes atklāšanas pērnruden apturējuši mašīnas Valdemāra ielas vidū,  lai nofotografētu iespaidīgo monētu… un iespējams tieši milzu zeltītais vides objekts kādu mudināja doties uz muzeju. Vides objekta „Mūsu saule” autors ir dizainers Artūrs Analts, viņš arī izstādes „Vērtību zīmes” mākslinieciskā veidola izstrādātājs. Kā liecina novērojumi, gandrīz katrs apmeklētājs,  fotografē un filmē šai izstādē, tāpēc izstādes „Vērtību zīmes” veidotāji nolēmuši rīkot fotokonkursu. Fotokonkurss, kurā redzama Mākslas muzeja fasāde ar vides objektu „Mūsu saule” sociālajos medijos ilgst līdz 10. janvārim, bet izstādi „Vērtību zīmes” Latvijas nacionālās mākslas muzejā var aplūkot līdz 22. janvārim.

“Grieķu svīta” - nosaukums aizgūts no instrumentālās mūzikas formas, taču šajā reizē radītas literāras miniatūras, kuru autore komponiste Gundega Šmite. Iedvesmojoties no vērojumiem Grieķijā, savus iespaidus aprakstījusi teksta valodā. Svētku laikā Gundega Šmite ir komponiste un ir Latvijā, kā arī viesojas Kultūras rondo studijā. "Es nedomāju, ka rakstu grāmatu, man bija iekšēja nepieciešamība, dzīvojot Grieķijā, izpausties dzimtajā valodā, man tā pietrūka. Ar vīru runāju angliski, mācījos grieķiski. Mans dēls bija nerunīgajos pusaudžu gados, ar viņu būtu daudz runājusi latviski, bet tik daudz nesanāca. Bija tiešām iekšēja dziļa vēlme izpausties latviski. Izklausās patriotiski, bet tā arī tas ir, jo mūzika tomēr ir diezgan abstrakta valoda un internacionāla," sarunā Kultūras rondo atzīst Gundega Šmite. "Man bija atkalatgriešanās rakstniecībā bija caur nepieciešamību artikulēt savas izjūtas  Grieķijā, bet tieši latviešu valodā. Tās tapa kā mazi brīvā panta dzejprozas tekstiņi, kurus vēlāk sāku apaudzēt un izvērst plašākus. Vienā brīdī likās, ka tā varētu būt Grieķis dienasgrāmata caur portretskicēm." Bet nosaukums izvēlēts "Grieķu svīta", kur katra stāsta varonis ir viens Grieķijā sastapts cilvēks. Gundega Šmite atzīst, ka krājums tapis desmit gadu laikā. Un ar rakstniecību viņa sākusi nodarboties agrāk nekā ar mūziku, un bez profesionālām ambīcijām kaut ko piepildīt šajā jomā. Tā bijusi iekšēja radoša nepieciešamība jau bērnībā, kad rakstījusi dzejoļus. Pirmie bijuši dzejoļi pret padomju varu un Ļeņina personību. Tad mērķtiecīgāk pievērsusies mūzikai, mūzikas studijas un kompozīcija paņēmusi daudz laika.  Lai arī sākotnēji šķitis, ka ar rakstniecību ir vienkāršāk, jo visi runājam un rakstām, krājuma veidošana pierādījusi pretējo. "Lai tekstiņš kļūtu lasāms vai literārs, ir ne mazāk kā ar mūziku jāslīpē, jālasa, jāklausās, kā valoda plūst. Filigrāns un arī smags darbs izstrādāt tekstu tādā pakāpē. Manā gadījumā Grieķu svīta tapa kā nelielas dienasgrāmatas piezīmes, par kurām nebija ambīciju attīstīt plašāk un tās varētu iegūt grāmatas formātu. Vienā brīdī tāda domā parādījās un sākās liels darbs. (..) Lai teksts iegūtu literāro kvalitāti, joprojām uzskatu, ka man ir daudz jādara, lai izkoptu stilu un valodu. Tas nav tik vienkārši," atzīst Gundega Šmite. Gundegas Šmites dzīve rit starp Grieķiju un Latviju. Raksturojot izmaiņas savā mūzikā, viņa atzīst, ka šo desmit gadu laikā mūzika ir palikusi kalnaināka, līdz tam tā bija mierīgāka un līdzenāka. Savu stāstu krājumu viņa salīdzina ar kamermūziku. "Tā tik tiešām ir kamermūzika," bilst Gundega Šmite. -- Apgāds “Jānis Roze” rosina ieklausīties Grieķijas melodijās, ko pierakstījusi Gundega Šmite, izmantojot komponistes profesijai mazāk raksturīgu izteiksmes līdzekli – vārdus un valodas tekstūras. “Grieķu svīta”, kuras nosaukums aizgūts no instrumentālās mūzikas formas, nes sevī mūsdienu Grieķijas iedvesmotus vērojumus, taču muzikālu miniatūru vietā ir literāras miniatūras. Katra nelielā stāsta centrā ir kāds varonis – bērns, jaunietis, cilvēks brieduma gados vai sirmgalvis mūža izskaņā. Šie ļaudis satikti dažādās vidēs – tavernās, tirgū, muzejā, skolā, universitātē, ielās un dabā. Tie ir gan reālas personības, gan iztēlē piedzimuši tēli, kuros saplūst vairāki vērojumi, taču ikvienā atspoguļojas šodienas Grieķija – raiba, pretrunīga un bezgala krāsaina. Katrā no “Grieķu svītas” divdesmit miniatūrām ieskanas arī mūzika, kas kā kopīga stīga vijas cauri visai svītai.  

Atašienes un Vidzemes danču burtnīcas, Lībiešu un Sēlijas danču un rotaļu burtnīcas - par Danču krātuves jaunumiem stāsta tās autors un izstrādātājs Sandis Zučiks un Zemgales danču burtnīcas viena no autorēm Irita Vimba.

Valsts kultūrkapitāla fonda budžets ir uz kritiskas robežas. Kā fonda darbību ietekmēs jaunā Latvijas Valsts mežu ziedojumu kārtība un ar kādu valsts atbalstu fonds var rēķināties, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar Kultūrkapitāla fonda padomes priekšsēdētāju Daci Bluķi un fonda direktoru Edgaru Vērpi. Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes priekšsēdētāja Dace Bluķe aicina valdību atgriezties pie jautājuma par AS "Latvijas Valsts meži" (LVM) ziedojumu politiku, aģentūru LETA informēja VKKF pārstāve Ilona Skuja. Bluķe norāda, ka VKKF padomes sēde dažas dienas pirms Ziemassvētkiem nesa nepatīkamas ziņas kultūras nozarei. Masu medijos jau izskanējuši valdības iebildumi pret LVM ziedojumu politiku, kā rezultātā tādu nākamgad nebūs vispār. Edgars Vērpe sarunā Kultūras rondo norāda, ja nebūs LVM ziedojuma, VKKF zaudē 10% no finansējuma. ""Mežu" finansējums bija kā glābšanas riņķis fondam 2008. gada krīzē, kad mūsu finansējums palika 27% no esošā. Tā viņš pa gadiem ir gājis līdzi. Bijām savstarpēji ieinteresēti, ka "Meži" ziedo un mēs šo ziedojumu izlietojam pēdējā laikā pa visu Latviju reģionālās programmās. Šobrīd tas ir apdraudēts," norāda Edgars Vērpe. VKKF kopš 2011. gada sadarbojas ar LVM vairāku kultūras programmu finansēšanā. 2022. gadā uzņēmumu ziedojums bija 750 000 eiro. No tā pilnībā vai daļēji tika finansēta programma "Valstiski nozīmīgi kultūras pasākumi", programma koru un tautas deju tradīcijas attīstībai, kā arī reģionu – Kurzemes, Zemgales, Latgales un Vidzemes kultūras programmas. Šajās programmās pavisam 2022. gadā tik atbalstīti 58 projekti visā Latvijā, kā arī diasporā. Savukārt reģionu programmās tika atbalstīti 239 projekti – tai skaitā Latgalē 71, Vidzemē 69, Kurzemē 49, Zemgalē 50. Ziedojumi, kas novirzīti VKKF programmām, sadalīti ievērojot vispārējos VKKF projektu finansēšanas nosacījumus. Edgars Vērpe uzskata, ka Latvijas valdība pret Latvijas kultūru vienmēr ir attiekusies diezgan vieglprātīgi. "To mēs varam dažādos veidos redzēt, gan tajā, kā mēs nespējam tikt galā ne ar koncertzālēm, ne laikmetīgās mākslas muzeju. Ir vienkārši totāla muļļāšanas un nogrūšana no viena uz otru. Tagad arī arī ar VKKF salīdzinoši ar pārējām Baltijas valstīm esam uz pusi sliktāk finansēta iestāde uz to pašu projektu vai mākslinieku skaitu. Visās jomās Latvijā kultūra ir uz pārpalikuma finansēta lieta. Pie visām valdībām, nav neviena valdība, kas būtu uzņēmusies atgriezt VKKF pilnībā finansēšanas modeli, (..) kāds ir Igaunijā," norāda Edgars Vērpe. Viņš uzskata ka, nevajadzētu čīkstēt - iedodiet mums naudu, bet atjaunot ierakstīt VKKF likumā, ka arī no tabakas akcīzes nodokļa fondam atkal atvēl 3%. Tas būtu problēmas risinājums, ja vispār kāds grib to risināt.

Kā norit gatavošanās Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem? Kas ņemts vērā, izvērtējot iepriekšējo pieredzi biļešu tirdzniecībā? Kuri jautājumi pašreiz ir vissteidzamāk risināmie un kas rada bažas pašos rīkotajos, Kultūras rondo studijā pārrunājam ar Dziesmu un deju svētku izpilddirektori Dainu Markovu un svētku mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs Mārtiņu Klišānu. Runājot par svētku biļešu tirdzniecību, Daina Markova atklāj, ka ir izsludināt biļešu iepirkums un gaida pieteikumus. "Ņemot vēra iepriekšējo gadu pieredzi un zinot, ka tik lielu pieplūdumu fiziski serveriem ir grūti izturēt, esam nolēmuši, ka biļešu tirdzniecība notiks pakāpeniski. Mēs netirgosim biļetes vienā brīdī, vienā stundā, vienā minūtē uz visiem pasākumiem, kā tas bija iepriekšējā reizē un arī radīja lielu pieplūdumu. Biļešu tirdzniecība notiks pakāpeniski vairāku dienu laikā, laižot tirdzniecībā svētku pasākumus. Kā tas būs precīzi, par to vēl informēsim. Skaidrs, ka uz lielajām noslēguma programmām pieprasījums būs liels un visi pie biļetēm netiks. (..) Svarīgi, ja ir liels pieplūdums konkrētajā biļešu iegādes brīdi, lai cilvēks ir informēts par to, kas notiek. Lai neveidojas situācija, kāda bija pirms iepriekšējiem svētkiem. Centīsimies to labāko," skaidro Daina Markova. Mārtiņš Klišāns atklāj, ka šogad būs arī atsevišķi koru dižkoncerts, ne tikai noslēguma koncertā piedalīsies kori. Dižkoncertam dots nosaukums "Tīrums", to papildinās vienīgo pūtēju orķestri.  "Tas būs kora mūzikas baudījums," atzīst Mārtiņš Klišāns. "Faktiski visām nozarēm svētku nedēļas laikā ir savi lielāki pasākumi, kas koriem līdz šim nebija. Domāju, ka tradīcija varētu labi iedzīvoties." Jā, tā ir lielāka slodze, vairāk mēģinājumu un plašāks repertuārs, jo repertuārs kora mūzikas koncertā un noslēguma koncertā ir stipri atšķirīgs. Dejotāji gatavo divus lielus uzvedumus. Svētku neatņemama tradīcija ir arī gājiens, un tas šogad iecerēts kā novadu dižošanās. Tas būs garš, iecerēts, ka sāksies pulksten 10 un ir jābeidz līdz dienas ziņām (pl. 18). Protams, būs arī koru kari. Bijušas lielas diskusijas veidojot nolikumu šī gada svētku koru kariem. "Tā būs nebeidzama diena, ļoti satraukta, interesanta un aizraujoša diena gan žūrijai, gan koristiem. Būs iespēja koriem izvēlēties repertuāri no 150 gadu krātuves visatbilstošāko, ar ko izcelties," atklāj Mārtiņš Klišāns. Runājot par svētku finansēm, Daina Markova neslēpj, ka līdzekļu šobrīd trūkst pilnīgi visās pozīcijās. Liels nepieciešamo līdzekļu pieaugums ir svētku dalībnieku ēdināšanas pozīcijā. Arī naktsmītņu izmaksas ir pieaugušas.

Vismaz 40% no vairāk nekā 6700 valodām pasaulē ilgtermiņā draud izzušana. Par situāciju ar pirmiedzīvotāju valodām, kuru aizsardzībai ANO pasludinājis valodu desmitgadi, un lībiešu kultūras mantojumu Kultūras rondo studijā saruna ar Latvijas Universitātes Lībiešu institūta direktoru Valtu Ernštreitu un lībiskā mantojuma pētnieci Lolitu Ozoliņu.

2022. gada pēdējā dienā skan arī Kultūras rondo gada noslēdzošais raidījums. Sarunājamies par to, kādus spilgtus un paliekošus nospiedumus šis gads atstājis. Diemžēl nākas sākt ar pārdomām par dienu, kad raidījumu atcēla. Tas bija 24. februāris - Ukrainā bija sācies karš... Ar karu saistītie notikumi arī raisa pārdomas par pieminekļu nojaukšanu un pieminekļu atklāšanu, par ielu pārdēvēšanu. Cēsīs šogad atklāja holokaustā nogalināto ebreju piemiņai veltītu vides mākslas darbu “viens deviņi četri viens ceļš”. Tā autori - mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo. Šogad arī uzzinājām, ka 2027. gadā Eiropas kultūras galvaspilsēta būs Liepāja. 2022. gadā nācās saskarties arī ar tādu sen nepieminētu parādību - cenzūra. Mākslinieciskā brīvība, pašcenzūra un laikmetīgās mākslas cenzori - tēmas, kuras Latvijā izsauc skandālus. Kas nosaka vērtības, par kurām neatļausimies ironizēt? Bet vecgada dienā notiek arī brīnumi un raidījuma gaitā Kultūras rondo veidotājiem - Ingvildai Strautmanei, Laimai Slavai, Andai Buševicai un Zigfrīdam Muktupāvelam pievienojas arī Radio mazās lasītavas balss - aktieris Gundars Āboliņš ar saviem iespaidiem par 2022. gadu.

Padomija – naiva pusaugu puikas un jauna studenta skatījumā. Kas toreiz mums interesēja, vaicā vēsturnieks Valdis Klišāns savā jaunākajā grāmatā “Pieaugoša puikas atmiņu klade”. Atbildi meklējam kopā ar autoru Kultūras rondo studijā. "Galīgi nemēģināju, rakstot šos tekstus, analizēt dziļi politisko sistēmu, padomju uzbūves principus. Es patiešām mēģināju kaut kur apziņā meditēt un mēģināju sajusties tā, kā es jutos, būdams zēns 70. gados: kā es skatījos uz pasauli, kā es uztvēru lietas, kā es komunicēju ar cilvēkiem," atzīst Valdis Klišāns. "Vēsturniekam jau vienmēr jāapzinās, ka ir tam virsū vēlākais uzslāņojums, bet šoreiz bija mērķis rakstīt tā, it kā es atrastos pie datora 1985. gadā." Tradicionālā atmiņu klade, kāda savulaik bija populāra, Valdim ir bijusi, bet nav saglabājusies. Daudz ir saglabājušies mācību materiāli, skolas burtnīcas. Atmiņu klade par padomijas notikumiem, kožļenēm, magnetofoniem, žiguļiem un lietām, par kurām pieaugušie nerunāja. Bez pretenzijām uz vēsturnieka skatu – autors Valdis Klišāns sper sānsoli jaunā grāmatā. "Atmiņu klades" pamatā ir refleksijas "Facebook" trīs gadu laikā par padomju laika sadzīves lietām. "Viena lieta ir "Facebook", bet pilnīgi savādāk tas sāk izskatīties, ja liek uz papīra grāmatā, tad šādi pilnīgi haotiski komentāri lasītājam neradītu pārāk pievilcīgu ainu. Protams, es mēģināju ierakstus komplektēt pa tematiem un apaudzēt ar kaut ko. Tāpēc arī atlasīju arī interesantākos "Facebook" draugu komentārus, kas, man likās, ka papildina vai apstrīd manu teikto," stāsta Valdis Klišāns. "Papildināju ar tā laika anekdotēm. Arī pasēdēju "periodika.lv" un arī man ir mājās un laukos milzīgi padomju laiku žurnālu "Liesma", "Kino", "Zvaigzne", kurus es vasaras karstajos mēnešos, kad 30 grādos nevar iziet ārā, istabā caurskatīju, meklēdāms interesantākās epizodes, kas saskan ar to, ko es gribu teikt.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas trīs lielie jaunumi, kurus atklāj rektors un grupas "Schola Cantorum Riga" vadītājs Guntars Prānis. Šis gads bijis bagātīgs pēc Covid ierobežojumiem, gan studenti, gan pasniedzēji metās iekšā ar prieku dzīvas mūzikas virpulī, atzīst Guntars Prānis. Rektors ir arī gandarīts par augstskolas studentu panākumiem: Karola Lipinska Mūzikas akadēmijā Vroclavā (Polijā) noslēdzās 9. Starptautiskais kordiriģēšanas konkurss “Towards Polyphony”, kurā 2. vietu un divas specbalvas ieguva Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas kora diriģēšanas 3. kursa students Artūrs Švarcbahs; Lietuvas Mūzikas akadēmijā Viļņā 2. Starptautiskajā Baltijas Stīgu instrumentu konkursā “II Strings International Competition-Festival, 2022” 1. vietu ieguva Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) kontrabasa spēles students Haralds Arnis.  Arī nākamais gads solās būt dinamisks un pasākumiem bagāts. Tradicionāli 11. janvārī svinēs Mūzikas akadēmijas jubileju, šoreiz 103. gadadienu, kas saistās arī ar Gada balvas laureātu apbalvošanu. Gada balvas 2022 laureāti šoreiz ir pasniedzējs Andris Vecumnieks un students Roberts Flaics. Otra jubileja - akadēmijas dibinātāja komponista Jāzepa Vītola 160. jubileja. Svinības sāksies Jāzepa dienā 19. martā, skanēs ne tikai J. Vītola mūzika, bet arī jauno komponistu darbi. Tāpat JVLMA rūpīgi gatavojas akreditācijai. Sarežģīts process, kas prasa rūpīgu darbu ar programmu saturu. Runājot par grupas "Schola Cantorum Riga" koncertdzīvi, Guntars Prānis atklāj, ka vēl šogad, 30. decembrī plkst. 18, gaidāms koncerts Sabiles sinagogā, tagad mākslas, kultūras un tūrisma centrā. Skanēs kopā ar Raimondu Tigulu veidotā programmā "Carmina". Tajā gregoriskie dziedājumi saistās ar Raimonda Tigula skaņām un harmonijām.  

Pirmais komēdijsēriāls latgaliski “FATI” pirmizrādi TV ekrānos piedzīvos šajā ceturtdienā. Sērijas filmētas Daugavpilī un savā žanrā tas ir pirmais šāda veida kino latgaliski, kas tiks piedāvāts Latvijas Televīzijā. Spraigs sižets par skolotājiem, kontrabandu, stereotipiem un kādu vienkāršu izdomātu Latgales vietu. Seriāla tapšanā iesaistīti Daugavpils teātra aktieri, bet režisoram gan šī ir kino debija. Taču neskatoties uz to, ka daugavpilieši uz seriālu atvēzējušies pirmo reizi, skatāmgabals sanācis sirsnīgs, ar labiem jokiem un nedaudz citu skatu uz Latvijas austrumu reģionu. Īsi pirms Jaunā gada filmas pirmās sērijas varēs noskatīties ikviens, taču nesen Rīgā seriāls izrādīts pašiem aktieriem un mediju pārstāvjiem, un filmas atbalstītājiem, bet Latgales vēstniecība "Gors" piedzīvojusi vienīgo pirmizrādi plašākai auditorijai. Fati ir jauni un naivi cilvēki, kam īsti neveicas. Tas ir arī pirmā seriāla latgaliski nosaukumus. Un tā šo vārdu Latvijas Radio raidījumā „Kolnasāta” skaidro arī četru sēriju miniseriāla idejas autors, arī vēsturnieks un mūziķis Arnis Slobožaņins. „Fati tas nav izdomāts vārds. Tas ir atrasts Ingas Ābeles romānā „Klūgu mūks” par Franci Trasūnu jeb Franci Sebaldu. Un tur ir šis vārds „fati” lietots un pēc tam arī paskaidrots, ko tas nozīmē. Tas ir tāds jauns neaptēsts, nepieredzējis, pa mākoņiem, komisks, nu klauns vienvārd sako, bet ar labu sirdi,” tā Arnis Slobožaņins. Pasaulē pirmais seriāls latgaliešu valodā. Tā to lepni sauc tā veidotāji. “Mēs esam pirmie, no mums neviens neko negaida un mums ir iespēja pārsteigt,” par pirmā latgaliešu seriāla “Fati” tapšanu izteicies tā režisors Daugavpils teātra aktieris Vadims Bogdanovs. Sērijas filmētas Daugavpilī un tās apkārtnē, tādējādi uzsverot šīs Latvijas puses kino industrijā līdz šim pienācīgi neizmantoto potenciālu, kā arī apzināti latgaliešu kultūras procesos vairāk iesaistot tieši Dienvidlatgali. „Mēs gribējām, lai to uztaisa Daugavpilī,” skaidro seriāla izpildproducente, arī vienas no lomas atveidotājām Daugavpils teātra aktrise Kristīne Veinšteina. „Daugavpili ļoti reti kad izmanto kā pamatni filmai, jo liekas, ka tā ir krievu pilsēta, ka tur nav latgaliešu, bet ir. Ja paskatās tas pat Augšdaugavas novads - tur ļoti daudz latgaliešu.” Latgaliešu seriāls „Fati” Latvijas Televīzijas ēterā jau ceturtdien, 29.decembrī. Tad būs skatāmas pirmās divas sērijas, otras divas seriāla sērijas uzreiz pēc Jaunā gada, 5.janvārī. Bet paši seriāla veidotāji neizslēdz iespēju seriālu turpināt, piedāvājot tam arī otro sezonu.  

Sveicam dzejnieku un tulkotāju Edvīnu Raupu jubilejā, un klausāmies  dzejoļus no viņa topošās dzejas grāmatas.