Trīs sezonu laikā podkāstā "kā ir būt" notikušas 98 sarunas – tās ir vairāk kā 100 stundas piepildītas ar apmēram 3000 jautājumiem, kas pēc atbildēm liek lūkoties dziļumā. Šī ir noslēdzošā un svarīgākā saruna.      Paldies, ka tu esi un klausies “kā ir būt”. Paldies arī Latvijas Radio, kas darīja kā ir būt iespējamu. Paldies Reinim Budzem, kurš darīja kā ir būt dzirdamu. Paldies Elizabetei, Namedai, Kristiānai, Esterei, Valērijai, kuras darīja “kā ir būt” piesātinātāku. Paldies Valteram Aišpuram, kurš darīja “kā ir būt” redzamu un Ievai Lasmanei par tā turpināšanu. Un paldies Elīnai Baltskarai un Jānim Ķīnastam, kuri radīja “kā ir būt”.

Podkāstā “kā ir būt” trīs gadu laikā bijušas 97 sarunas par jaunību. Uz tām atskatāmies noslēdzošajā, 98. sarunā ar vecvecmāmiņu Stefāniju Klētnieci (75) , kura nepilnus 50 gadus strādā bērnudārzā un brīvo laiku velta ceļošanai. “Nevar salīdzināt tā laika bērnus un šā laika tos 20 gadus. Biju naiva, liekas dumja, nu, tagad, šodien, man liekas, bērni ir daudz gudrāki, man liekas, bērns piedzimst, viņš jau ir gudrs, viņš jau ir pilnīgi citādāks,” saka Stefānija, salīdzinot savu jaunību ar mūsdienu jauniešiem. Viņasprāt, bērni joprojām paliek bērni, taču mainījusies ir vide, kurā viņi aug, un tas ievieš savas korekcijas. Stefānijas mūžs bijis bagāts un, kā viņa pati saka, piedzīvotas ir visas krāsas. Viņa raksta dienasgrāmatu un reizēm pārdomā, kā dzīve izskatītos, ja būtu pieņemti citi lēmumi. Uz jautājumu, kā zināt, ka tiek iets pareizais ceļš, viņa atbild: “Ej nu sazini. Aiz katra līkuma ir atkal kaut kas cits!”. Viņa uzsver, ka pieņemot lēmumus, jāuzklausa citu padomi, taču galavārds paliek katram pašam. “Vai es gribētu to pašu izdzīvot? Nē! Es gribu dzīvot uz priekšu!”, uzsver Stefānija. Runājot par pieaugšanu, viņa atzīst, ka joprojām var sev uzdot jautājumu – vai es esmu pieaugusi?! Viņa joprojām paliek bērns saviem vecākiem pat tad, ja viņu vairs šeit nav, joprojām mēdz šaubīties par pareizajiem lēmumiem.  Stefānijas aizraušanās ir ceļošana. “Man patīk, gribās, patīk redzēt, baudīt citas zemes un mazlietiņ arī atslēgties no ikdienas,” viņa stāsta, pieminot, ka šobrīd no Eiropas nav redzējusi tikai Portugāli, Lielbritāniju un Islandi. Ceļot gan viņa sāka tikai tad, kad bērni jau bija izauguši un dibinājuši paši savas ģimenes.  Noslēdzošā “kā ir būt” saruna par bagātu mūžu, ar atgādinājumu “Reāli skatīties uz dzīvi kā tādu, ar pozitīvu skatienu”.

Nepaspējusi aptvert oktobrī iegūto vēža diagnozi, Anna Marta Burve (25) decembrī negaidīti zaudēja tēti. Viens notikums pēc otra, lika viņai pārvērtēt – “Kas ir laiks? Un cik tas daudz ir atvēlēts jebkuram no mums?”.  “Tā pieredze, kāda bija brīdī, kad man pateica, ka “Jā, Jums ir vēzis,” tā bija pilnīgi citādāka, kādu es jelkad to būtu iedomājusies.” Marta stāsta, ka uzzinot diagnozi un paredzēto ārstēšanu, atliek to tikai pieņemt, jo tas ir vienīgais, kā izdzīvot. Sarunā viņa atzīst, ka “Protams man bija domas, kāpēc ar mani? Man ir 25 gadi un man ir vēzis. Kāpēc? Kāpēc citiem nav? Kāpēc tieši man?”, taču paskaidro, ka slimība viņai ir ļāvusi saprast, ka nekas dzīvē nav pašsaprotams.  Marta uzskata, ka sabiedrība, pievēršot tik lielu uzmanību produktivitātei, ir ļoti sabojājusi savu izpratni par laiku. “Plānot dzīvi līdz katrai dienai, pa stundām, man liekas, ka tā nav patiesīga dzīves dzīvošana. Patiesīga dzīves dzīvošana ir uzticēšanās sev, un varbūt pat visvairāk ieklausīšanās sevī.” Slimība aizveda viņu pie atziņām, ko nozīmē rūpēšanās par sevi – lai arī vissliktākajos brīžos “mēs ļaujam sev būt slikti”.  “Dzīve ir dialektiska, vienlaicīgi vienmēr būs sliktās un labās lietas,” uzsver Marta dodot piemērus – ir slikti, ka viņai ir vēzis, bet ir labi, ka viņa to zina un var ārstēt. Pēc diagnozes saņemšanas, viņa sākusi daudz vairāk rūpēties par sevi, mainot arī savu izpratni par to, ko tas vispār nozīmē. “Lai tu rūpētos par laiku, tev ir jārūpējas par sevi un par to, kas tu esi dzīvē un ko tu dzīvē dari.” Sarunā Marta jautā “Vai laiks var pastāvēt, ja neesmu es, un vai es varu pastāvēt, ja nav laika?” un stāsta, kā pazuda laika izjūta brīdī, kad viņa uzzināja, ka mūžībā devies viņas tētis: “‘Vienlaicīgi ir sajūta, ka es neeksistēju laikā, bet, ka tajā pašā laikā, laiks eksistē bez manis un skrien kaut kur, pavisam tālu prom.” Lai gan, viņasprāt, ir labi, ka pasaulē nekas nav mūžīgs, “attiecībā, protams, uz saviem mīļajiem, tā sajūta par to, ka viņi var izbeigties, nav patīkama”. 

Zane Gaiķēna (29) četrpadsmit gadu vecumā tika pie pirmā zirga – pirms un pēc skolas devās uz stalli un jau tajā brīdī dzīvnieku vajadzības lika virs savām. Tagad viņa studē veterināriju, turpina rūpēties par saviem un arī glābj citu pamestus zirgus. “Ja mans dzīvnieks ir laimīgs – es esmu laimīga,” saka Zane par gandarījumu, ko nes darbs ar četrkājainajiem draugiem. Lai gan viņas ģimenē neviens nenodarbojās ar zirgu audzēšanu, viņa pamatskolas laikā ieguva savu pirmo zirgu. Tik agri sākot rūpēties par dzīvniekiem Zane iemācījās, ka pašas “vēlmes nav pirmajā vietā, nekad. Vienmēr pirmajā vietā ir tava zirga vēlmes un vajadzības.” Lai gan tas ir ļoti grūti, viņa atzīst, ka “Tā ir tāda nesavtīga un savā ziņā beznosacījuma mīlestība, tu nevari no tā atteikties. Tas ir tāpat, kad tu neatsakies no sava bērna, tikai tādēļ, ka tev ir grūti – bet tev ir grūti, bet tu no viņa neatsakies.” Viņa uzskata, ka dzīvniekiem piemīt daudzas īpašības, pēc kurām cilvēki ikdienā tiecas, piemēram, dzīvot te un tagad. “Tā pat nav īsti atšķirība, tas ir vienkārši tas, kas dzīvniekiem vēl joprojām ir vēl palicis un mēs varbūt esam aizmirsuši – kā būt, kā būt patiesam tajā brīdī, kurā mēs esam.” Vēl īpaša ir četrkājaino draugu vērība – Zane stāsta, ka no dzīvniekiem neko nav iespējams noslēpt, tajā skaitā emocijas. Sarunā Zane dalās ar īpašu stāstu par ķēvīti Rū, kura piedzima ar traucējumiem visās četrās kājās. Kad gan viņas mamma, gan saimnieki no Rū atteicās, Zane saņēma zvanu ar lūgumu palīdzēt. “Tas, kas man liekas visīpašākais par Rū, laikam jau ir tas, ka viņai piemīt tik ārkārtīgi izteikta dzīvotgriba,” saka Zane, atskatoties uz nepilno gadu, kas pavadīts sarežģītā ārstēšanās procesā.  “Man liekas, ļoti svarīgi ir saprast, ka dzīvnieks nav mūsu tāda tiesība. Mums nav tiesības turēt dzīvnieku, ja mums nav iespējas par viņu parūpēties, tā ir privilēģija.” Zane uzsver, cik svarīga ir empātija jebkurās rūpēs – arī attiecībā uz dzīvniekiem. Studijās un praksē viņa nereti novēro, ka saimnieki nesaprot savu mājdzīvnieku vēlmes un vajadzības. “Tad mēs esam tādi, kā dzīvnieku, ne gluži advokāti, bet dažkārt dzīvnieku balsis,” viņa komentē veterinārārstu darbu. 

Žurnāliste Inese Liepiņa (28) bērnību pavadīja vidē, kur galvenais jautājums bija – “Kā es varu izdzīvot un tikt no šī ārā?”. Lai gan lēmums studēt žurnālistiku nebija apzināts, tagad tas ir veids, kā viņa palīdz mazāk aizsargātajiem. Inese uzsver, ka viņai rūp cilvēki un pamatvajadzības ir jānodrošina ikvienam – arī vislielākajiem neliešiem.  “Man tas pašvērtējums bija ļoti zemu un es kaut kā jutos vainīga par tiem apstākļiem, kur es esmu. Lai gan pēc tam, kad es izaugu, tas arī bija viens no tiem transformējošiem posmiem, kad es sāku apzināties to, ka tas, kur es biju bērnībā, mana ģimene – tas nav kaut kas, ko es varēju izvēlēties, līdz ar to, man nav jāuzņemas vaina par to,” stāsta Inese. Viņa atceras, ka, viņa aizstāvējusi savu ģimeni, piemēram, citiem bērniem stāstot, ka sveces viņi dedzina, jo mīl to gaismu, nevis tāpēc, ka mājā nav elektrības.  To, ka viņa grib būt žurnāliste, Inese saprata tikai pēc studijām. “Visi tie apstākļi, kas bija man apkārt lika vienmēr cīnīties par sevi, nevis domāt: “Kādi talanti man ir?” vai “Kādi hobiji man varētu būt?”. Domāt par savām velmēm viņa sāka tikai tad, kad bija ieguvusi pamatu zem kājām. “Es jau biju pabeigusi augstskolu un sāku strādāt, kad es sāku saprast, kādas ir manas vēlmes un, ka man drīkst būt vēlmes, un, kas man nepatīk un, ka ir lietas, kas man drīkst nepatikt.” Sarunā Inese dalās ar notikumiem, kas transformēja viņas domāšanu par sevi un apkārtējo pasauli.  Inese uzsver, ka viņai ļoti rūp cilvēks. “Pat ja tu esi lielākais nelietis, joprojām iestāšos par tavām tiesībām piekļūt izglītībai, medicīnai un ēdienam, jo tās ir pamatlietas, kas cilvēkam ir vajadzīgas.” Žurnālistes darbs viņai ir iespēja palīdzēt citiem, radīt nozīmīgas pārmaiņas ilgtermiņā. Taču tas arī izaicina, jo nākas saskarties ar daudz dažādām “īstenībām” un ieraudzīt realitāti, kas mēz būt nepatīkama.  “Bieži vien patiesība ir ļoti sarežģīta,” atbild Inese par situācijām, kad cilvēki izvēlas ticēt meliem. “Man šķiet, ka cilvēki nereti izvēlās citas patiesības, jo tās dod vieglas atbildes uz grūtiem jautājumiem.” Vēl viena lieta, ko cilvēki nereti piemirst ir tas, ka “īstenība nav iekalta akmenī, tā mainās.” Sarunā Inese ne tikai skaidro, kāpēc viltus ziņas uzvar, bet arī iesaka, kā izveidot savu informācijas patērēšanas higiēnu.

Aivim Pīlēģim (29) pirms pandēmijas dzīvoklī bija vien daži augi, bet pēc – apmēram 300 podiņi, kuru aprūpēšana prasīja vienu dienu nedēļā. Sarunā viņš stāsta par paša augšanu ar bipolārajiem traucējumiem, patstāvību, ko iemācījās Āfrikā un kā aizraušanās ar augiem kļuvusi par viņa pamatdarbu.  “Vieglāk ir atdzīvināt augu, ja viņš ir izkaltis, nekā pārliets. Un šis varētu būt par to, ka nevar uzņemt sevī pārāk daudz un ir jāšķetina tas, ko tu vēlies uztvert, ko tu sevī ielaid – tas varētu būt tāpat arī ar cilvēkiem,” stāsta Aivis. Neskatoties uz grūtībām un lūzuma brīžiem, ko viņš pieredzējis, sadzīvojot ar bipolārajiem traucējumiem un pieņemot savu seksualitāti, viņš nav zaudējis savu pozitīvismu. Viens no viņa prieka avotiem ir dzīvības brīnums, ko viņš ierauga, rūpējoties par augiem.  “Es negribu būt sabiedrībā un ar cilvēkiem, kuri mani nomāc, jo man pašam ir ar to problēmas bijušas,” Aivis saka, komentējot, ka viņš ir tas cilvēks, kurš autobusā smaida svešiniekiem un gribētu, lai tādu ir vairāk. Viņaprāt, cilvēkiem ir jāpiebremzē ar pārsteidzīgu pieņēmumu veidošanu. “Pirmais, par ko es domāju, satiekot kādu – tas ir cilvēks. Pirmām kārtām, tas ir cilvēks, un tikai tad, viss pārējais.” Aivis salīdzina cilvēkus un augus, iedrošinot, ka mirkļos, kad zūd cerība, vajag “tā pat, kā ar spraudenīšiem: nolauzt, atkal likt zemē un mēģināt no jauna, un dzīt saknītes.” Viņš uzsver, ka ikviens var lūzt vairākas reizes, bet tāpat arī atkal augt! Pats par sevi Aivis saka" "Es turpinu augt. Un es zinu, ka tas process nekad nebeigsies. Es vienkārši turpināšu sevi pilnveidot.” Sarunā viņš stāsta, kā rūpējas par augiem pats un iesaka to darīt citiem. Atbildot uz jautājumu, kādi ir, viņaprāt, lielākie mīti par augu pasauli, viņš saka: “Ko es nevaru ciest ir tas, ka ir sliktās puķes un labās puķes. Nu, nav tādas sliktās puķes!”

Ekstrēmais sportists, dizaineris Raimonds Prūsis (30) savu ikdienu līdzsvaro ar meditāciju. Pēc incidenta ar bēgšanu no policijas, viņš nolēma krasi mainīt savu dzīvi un pievērsties garīgai pilnveidei, kas sakņojas austrumu kultūrā. Šobrīd gan meditatīvām tējas ceremonijām, gan inline skrituļošanai viņš pievēršas ar mērķi izkopt, meistarot katru mazāko detaļu.  “Es atceros, kad es pēc tā kritiena krasi mainīju savas izvēles, es pārstāju dzert, pārstāju pīpēt, bet, tajā pašā laikā, manī sāka augt arī nosodošas domas pret pasauli un citiem cilvēkiem: “Tagad es esmu vislabākais, jums jāskatās kā es tagad daru! Es esmu visgudrākais!” Man bija tā tieksme mācīt citus,” stāsta Raimonds par laiku pirms deviņiem, gadiem, kad viņš sāka meklēt ceļus, kā sevi pilnveidot. Viņš atzīst, ka šobrīd vairs neskatās uz pasauli ar savtīgām acīm, domājot, ka vienīgais mērķis ir īstenot savas ambīcijas.  Viņaprāt, jebkas var būt meditācija, ja tā tam pieiet. Pēdējos gadus Raimonds īpaši nodevies tējas kultūras pētīšanai un aizvien regulārāk veido tējas ceremonijas gan sev, gan draugiem. Viņam tas ir veids kā ieskatīties sevī, radīt mirkli klusumā un atcerēties par vērtībām, kas viņam ir svarīgas. “Ir tāds teiciens – tēja un Dao ir viena garša. Un es savā ceļā vienkārši tiecos pēc Dao.” Raimonds stāsta, ka meditācija kā darbība vien nav tā, kas pilnveido. “Pilnveidošanās ir – ja tev kāds parāda dūri vai pasaka kādu rupju vārdu, tu vari saglabāt mieru.” Viņš uzsver, ka “nevar meklēt ārpus sevis.” Šobrīd viņš meditācijas principus ievieš ikvienā lietā, ko viņš dara – tajā skaitā skrituļošanā, kas vienbrīd viņam šķita nesavienojama ar garīgām praksēm.  Sarunā klausies gan Raimonda stāstu par lūzuma punktu pēc bēgšanas no policijas un deviņu gadu garo pārmaiņu ceļu.  

  Kad pirms četriem gadiem Amanda Priedīte (26) uzzināja, ka ir stāvoklī, viņas partneris uzstāja, ka jāveic aborts. Taču “lauvu mātes instinkts ieslēdzās” un viņa nemaz neapsvēra tādu domu – kopš tā brīža viņa ir vientuļā mamma ar bērnu, pārstāvot izplatītāko ģimenes tipu Latvijā* – vientuļā vecāka ģimene.   Uz jautājumu, kas Amanda nevar būt, tāpēc, ka ir vientuļā mamma, viņa atbild: “Es nevaru būt tētis un to es sev agri sapratu un sapratu, ka man nav šī loma jāaizstāj. Man nav jābūt 2 vecākiem. Es esmu mamma un es esmu laba mamma, labas mammas izpildījumā.” Viņa uzsver, ka “tu jau pats izvēlies, kāda mamma tu būsi, neatkarībā no tā vai tev ir otra puse, kas tev palīdz vai nav.”  Tāpat Amanda stāsta, ka pati cenšas neradīt bērnam sagrozītu priekšstatu par tēva un vīrieša tēlu kopumā – “Kāds tas priekšstats radīsies par tēti vispār kā par tēlu, tas jau ir tīri kādā sabiedrībā un kādā cilvēku lokā es viņu turēšu.” Viņa stāsta, ka nevienā brīdī sarunās nevaino bērna tēvu. “Nav vērts vienkārši dusmoties, jo tu dienas beigās sev pāri dari, nu, dusmojoties. Ne tev no tā labums, otram cilvēkam ne silts, ne auksts no tā, ka tu uz viņu dusmojies. Viņa pati gan uzsver, ka viena viņa nav – šo gadu laikā liels atbalsts ir bijusi ģimene un draugi. “Mirklī, kad es tiku pie dēliņa tas bija jautājums, cik daudz es pati prasīšu to palīdzību vai pieņemšu.” Viņa iedrošina visus jaunos vecākus nebaidīties uzticēties apkārtējiem cilvēkiem, būt gana drosmīgiem un nekaunēties lūgt apkārtējo atbalstu. Amanda neko nenožēlo, viņa saka: “Es uzskatu, ka es esmu ar bērnu tikai vairāk ieguvusi. Absolūti cita prizma, kā tu uz lietām raugies un vērtība, un prieks, un viss pārējais.” Un aicina citus neveicināt nevajadzīgus stereotipus, kad uzliek kādam zīmogus, par to, cik pareiz vai nepareizs ir viņa dzīves modelis.   *Balstoties uz Centrālās statistikas pārvaldes 2021. gada datiem, izplatītākais ģimenes tips Latvijā ir vientuļā vecāka ģimene - 24 % ģimeņu bija viens vecāks (visbiežāk māte) ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem.

Krišjānis Grīnbergs, zīmola “Karl Walter Tools” autors, pats sevi sauc par laucinieku un nažu meistaru. Viņaprāt, ir svarīgi būt godīgam pret sevi un citiem par lietām, ko vēlamies darīt – “Darīt nevis tāpēc, ka tā vajag, bet darīt tāpēc, ka tu saproti, ka tas ir labākais, ko tu vari izdarīt”.  “Būt godīgam pret sevi – tas nozīmē to, ka dienas beigās man nav konflikts ar savām paša domām, ar savu sirdsapziņu, vai es esmu izdarījis pareizi vai nē.” Viņš uzsver, ka patiesa un autentiska dzīve dod mieru un pārliecību, ka viss būs kārtībā. Sarunā rodas iespaids, ka Krišjānis pats ir atradis savu patiesuma punktu. Viņš arī atzīst, ka pats nekad nemānās, ja vien tas nav līdzeklis, lai kādam sagādātu pozitīvu pārsteigumu.  Arī nažu veidošana ir daļa no patiesuma. “Kad rokas kustās, tad prāts ir mierīgs,” Krišjānis stāsta par savu ikdienu, iepazīstinot ar nažu gatavošanas procesu un to, kā līdz šādai profesijai nonācis. Sākumā tas bija hobijs, lai atslēgtos no ikdienas ritma. Pēc draugu iedrošinājuma, Krišjānis to pakāpeniski pārvērta par nodarbošanos.  “Noticēšana sev laikam veidojas tajā momentā, ka ir skaids, ka katrs nākamais ir vai nu labāks vai ne sliktāks par iepriekšējo,” viņš stāsta, komentējot izaugsmi septiņu gadu laikā.  Sarunā Krišjānis stāsta, kad nazis no instrumenta kļūst par ieroci, un kā mums katram pašam būt labākam ķieģelītim lielajā sabiedrības sienā. Viņaprāt, šobrīd mums visiem trūkst vienotas saistvielas – spēja ieraudzīt kopējo, kā arī godīgums – reizēm arī kā spēja atzīt neziņu. “Tev ir jābūt tev pašam visu laiku,” atgādina Krišjānis, sakot, ka tas nenozīmē, ka mēs nemaināmies, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, bet tie visi esam mēs – vismaz tā vajadzētu būt.  Šajā epizodē rāma un dziļa saruna par patiesumu, truliem nažiem un cilvēkiem, kā arī patiesību, kas griež visasāk. 

Dārta Katrīna Birkmane (20) iztiku pelna, radot NFT jeb neaizstājamos blokķēžu žetonus. Podkāsta sarunā viņa stāsta par kriptovalūtu pasaules aizkulisēm – izaicinājumiem un ieguvumiem, ko tā sniedz – un reflektē par mākslinieka karjeru digitālajā laikmetā.  Šobrīd Dārta studē Latvijas Mākslas akadēmijas 1. kursā, taču, pa ceļam uz augstskolu, savā planšetē rada darbus, ko pārdod digitālā formā. Viņa apzinās, ka izvēlētais karjeras ceļš ir netipisks, un piebilst, ka “vispār pasaulei vai augstās mākslas pasaulei pret NFT ir nedaudz vēl tāda nievājoša attieksme, jo tas vēl nav pilnībā integrējies, tā ir kaut kāda jauna lieta.”  Kā daudzas jaunas lietas, arī NFT joprojām ir nestabils fenomens, kura nākotne nav skairda. Lai gan Dārta uzskata, ka, ja reiz cilvēki tik daudz laika pavada digitālajā vidē, ātrāk vai vēlāk pieaugs vēlme tajā iegūt arī īpašumu. “Skatoties uz kaut kādiem pēdējiem 2 gadiem, man mentālās veselības līkne un kripto līkne ir bijušas tādas diezgan līdzīgas,” komentē Dārta, skaidrojot, ka lielākais izaicinājums ir neparedzamība.  NFT tirgū izteikti svarīgs ir mārketings – tas nozīmē, ka svarīgāka par mākslu nereti ir māksla pārdot. “Būtībā kāds, kurš visu laiku ir online varbūt pat pārdot varētu labāk savus darbus, nekā kāds, kuram ir skaisti darbi, bet kurš ieiet tur reizi dienā uz 20 minūtēm.” Nepārtrauktā būšana tiešsaistē uzliek arī savus noteikumus: “Ir vajadzīga tā pozitivitāte un es nedrīkstu izlikt kaut kādu neapmierinātību vai kaut kādu savu sāpi online vidē. Nu ja mans darbs ir mārketings, kur tas tur iederas?” Šajā epizodē saruna ar mākslinieci par šo profesiju mūsdienās. 

Luīzes Jansones (30) pārliecinoši uzsākto karjeras ceļu pārtrauca mentālās veselības izaicinājumi – depresija, paškaitējums, atkarības un trauksme. Šajā epizodē stāsts par to, kā ir dzīvot tumsā, kad apkārt ir daudz gaismas, un kā ir izvēlēties – aiziet ar draugiem vakariņās vai samaksāt terapeitam.  “Ir kaut kāds kupols vai kaut kas, kur tu esi ieslodzīts un gaisma pie tevis nenonāk,” Luīze raksturo depresiju. Lai gan iedīgļus tam viņa redz jau senāk, ārstēšanās procesu Luīze uzsāka pirms sešiem gadiem. Tajā laikā viņai šķita, ka “tas būs tā ātri un viegli, un es tur tā aiziešu bišķiņ pie terapeita, padzeršu zāles, un tas viss tūlīt pat atrisināsies, un tāpēc drusku paciesties jau var. Bet sešus gadus vēlāk…Es esmu turpat.”  Šajā periodā viņa daudzkārt sev jautājusi – “Ok, bet kur lai es tam ņemu naudu?”. Luīze stāsta: “Tad man arī nāca virsū histērijas par to, vai es varu atļauties 50 centu kefīru, vai nevaru, jo vajadzēja iet pie psihoterapeita.” Sarunā viņa dalās ar piedzīvoto ārstēšanās procesu arī ambulatori, kas radīja vilšanos mentālās veselības ārstēšanas sistēmā Latvijā.  Kopumā apkārtējo cilvēku attieksme pret mentālās veselības problēmām ir ļoti dažāda. Luīze ir novērojusi, ka jauni cilvēki ir saprotošāki. Taču viss atkarīgs arī no problēmas, piemēram, kamēr depresija un trauksme ir apunātas tēmas, par kurām cilvēki aizvien vairāk izglītojas, atkarība joprojām ir ļoti stigmatizēta. Viņa tic: “Ja mana vecmāmiņa varēja to pieņemt, tad ikviens to var pieņemt.” Luīze atzīst, ka nu jau viņa ir zaudējusi cerību justies labāk un drīzāk sadzīvo ar faktu, ka šis ir tas, kāda viņa ir. “Es vienkārši gribu būt laimīga. Ne tādā izpratnē, ka es vienkārši tur spriņģoju apkārt un lecu aiz priekiem gaisā, bet vienkārši – esi, un tev ir labi."

Kas ir iedvesma, ja noņemam no tās popkultūras klišejas? Kā ir nejust neko? Podkāstā “kā ir būt” 2023. gadu iesākam kopā ar dziesminieci Keitiju Bārbali, kura pagājušajā novembrī izdeva albumu  “Akmens Dievs”.  Vārds iedvesma Keitijai neraisa īpaši pozitīvas asociācijas – “Cik var par to iedvesmu! Jo ir sajūta, ka tam jābūt kaut kādam salkanam stāstam vai kaut kam klišejiskam. Bet pēc definīcijas tā nemaz nav”. Runājot par saviem iedvesmas avotiem, māksliniece nosauc pati sevi. “Tas ir viss tas, kas ir manī, no kā tas arī iznāk ārā,” viņa uzsver. “Mums jau visu laiku, katru dienu, 24/7 ir attiecības ar sevi, vai mēs to gribam vai nē. Bet ir cilvēki, kas varbūt pat par to neaizdomājas un kas sevi vispār neredz kā cilvēku, ar kuru būtu vērts runāt un veltīt tam laiku, lai iedziļināties viņā,” saka Keitija. Viņasprāt, cilvēkiem vajadzētu vairāk palūkoties pašiem sevī. Iespējams tur ir vairāk kā spējam iedomāties.  Keitija sarunā dalās pieredzē par radīšanas procesu un to, cik svarīga ir atzinība no citiem. Viņai galvenais ir būt patiesai pret sevi: “Es uzskatu, ka kaut ko, kas ir nācis to tiešām tīras vietas uzreiz var atpazīt starp kaut ko, kas ir falšs un neīsts. Tad es nesatraucos, jo es zinu, kas tas, ko es radu tas ir kaut kas ļoti kvalitatīvs un īsts, un unikāls.”  Sarunas noslēgumā dziesminiece stāsta par savām attiecībām ar emocionālo veselību – piedzīvoto depresiju un apātiju, kā arī periodu, kad nācās iepazīt, kā ir just gan patīkamas, gan nepatīkamas emocijas. “Ja tu ignorē lietas, tu mūžīgi ignorēsi. Var pilēt mājai jumts, bet ja tu to ignorēsi, tad vienā brīdī tas iebruks. Un tā ir tava izvēle – vai sākt remontēt to jumtu vai vienkārši ļaut, lai visa māja sabrūk,” saka Keitija. 

Beāte Bēvalde (29) ir viens no cilvēkiem, kurš pēc 24. februāra Ukrainas cilvēkiem ziedo ne tikai naudu un mantas, bet arī savu laiku, sirdi un dzīvi. Viņa ir daļa no biedrības “Tavi draugi”, un "kā ir būt" sarunā dalās ne tikai ar gandarījumu, ko sniedz palīdzēšana, bet arī ar ziedošanas tumšajām pusēm.  “Es esmu tāds cilvēks, kurš diezgan bieži aizmirst pats par sevi, kas laikam ir ne tā labākā īpašība, un diezgan bieži atceras par visiem citiem,” uzreiz saka Beāte, skaidrojot, cik viegli viņa, gribot palīdzēt citiem, izdara pāri pati sev. Arī uz sarunu viņa ierodas pēc teju negulētas nakts, taču tas nav lielākais izaicinājums – Beāte stāsta, ka sāpīgākais ir laiks, ko viņa nespēj veltīt savam dēlam. “Pat ja viņš saka, ka  saprot, man tāpat ir tā milzu sajūta, ka viņam iztrūkst ļoti liela daļa manis.”  Katra cilvēka motivācija ziedot un brīvprātīgi darboties ir cita, taču Beāte ir pamanījusi, ka lielākā daļa ar to aizpilda sirdī kādu tukšumu. “Tu arī to dari tāpēc, ka tu zini, kā ir tad, ja tev kaut kā nav.” Nereti tieši praktiska darbošanās – mantu šķirošana vai ziedotāju sagaidīšana – likvidē maznozīmības sajūtu, tās vietā ļaujot ieraudzīt padarītu darbu, kas reāli palīdzēs kādam cilvēkam. Viņa uzsver, ka tā gandarījuma un prieka sajūta nav salīdzināma ar neko citu.  Sarunā Beāte stāsta par cilvēkiem, kuri pārmet, ka kāds kādam nepalīdz, taču klusē, kad viņiem pašiem uzdod jautājumu – vai tu palīdzi? Viņa vēlētos redzēt līdzcilvēkus mazāk vienaldzīgus, saprotot, ka ziedošana ne vienmēr nozīmē mantisku palīdzību, reizēm lielāko atbalstu varam sniegt ar savu rīcību vai atbalstošiem vārdiem.  “Labi cilvēki ir tie, kas, pirmām kārtām, neaizmirst sevi un tas nav gluži tas pats, kas domāt par sevi, tikai par sevi. Neaizmirst par sevi!” atgādina Beāte gan pati sev, gan ikvienam citam. 

Tuvojoties šī gada labdarības maratonam “Dod pieci!” podkāsta “kā ir būt” saruna par mazotni ar vienu no studijas dīdžejiem – mūzikas producentu Edgaru Vilcānu (22), kurš par savu dzimteni sauc divas valstis – Latviju un Ukrainu.  “Kad man bija kaut kādi 3 mēneši apmēram, es jau gulēju aizmugurējos mašīnas sēdekļos un braucu no Kijivas uz Rīgu,” stāsta Edgars, iepazīstinot ar savas dzīves pirmajiem gadiem. Viņs paguva uzsākt skolas gaitas Latvijā, taču drīz ar ģimeni pārvācās uz Kijivu, kur nodzīvoja līdz pat Krievijas iebrukumam Ukrainā šī gada 24. februārī. Šī diena izmainīja visu Edgara dzīvi – viņam nācās bēgt no savām mājām, pamest sakārtoto dzīvi, lai sāktu visu no jauna Latvijā: “Man bija lieli plāni uz dzīvi un kā vienā mirklī viss aprāvās. Tā arī tagad es saprotu, ka nav vienkārši jēgas man burtnīcā sarakstīt, ko es kādā mēnesī daru.”  Sarunā Edgars dalījās ar atmiņām no savas bērnības un stāstiem par to, kādu pasauli šobrīd mācās bērni Ukrainā. Viņaprāt, bērniem ir jaļauj saglabāt “roza brilles” un jānosargā iespēja justies labi, neskatoties uz to, kas notiek apkārt. “Man tā sanāca, ka visas tās rozā brilles pašas vienkārši nokrita, kad vajadzēja. Man vajadzēja saņemties un mēģināt palīdzēt ģimenei, un man nebija laika tur, nezinu, sēdēt maliņā kaut kur raudāt,” Edgars stāsta par pieredzi savā bērnībā.  “Vecāki sēž telefonā, gaida, kad bombardēšana beigsies, bērni jau sadraudzējas savā starpā un par kaut ko pļāpā, skraida, spēlējas utt.” Tāda dauzviet Ukrainā ir realitāte, taču Edgars piebilst, ka šie ir skaistie stāsti, jo daudzi bērni neatgriezeniski ir zaudējuši  vienu vai abus vecākus, draugus, mājas. Tur par bērnu varoņiem ir kļuvuši Ukrainas bruņotie spēki – bērni “redz tos cilvēkus kā Spaidermenu, kā Betmenu, kā amerikāņu bērni redz kaut kādās multenēs supervaroņus, tā tagad ir īstie varoņi tur.”  “Bet īstenībā es esmu no visas sirds pateicīgs par visu, ko Latvija ir man iedevusi, par visiem cilvēkiem un notikumiem,” saka Edgars, pieminot arī iespēju pievienoties labdarības maratonam “Dod pieci!”.    Jau ziņots, ka sabiedrisko mediju labdarības maratons “Dod pieci!” jau devīto gadu notiks īsi pirms Ziemassvētkiem, no 16. līdz 22. decembrim, sešarpus diennaktis jeb 158 stundas raidot no īpašas stikla studijas pilsētvidē, Doma laukumā, Rīgā. Solidarizējoties ar ukraiņu tautu, kas Krievijas karadarbības dēļ bija spiesta doties bēgļu gaitās, “Dod pieci!” šogad aicina sabiedrību atbalstīt Latvijā nonākušos ukraiņu bērnus. Latvijā šobrīd atrodas vairāk nekā 35 tūkstoši ukraiņu bēgļu. Pēc Iekšlietu ministrijas aplēsēm aptuveni 31% no visiem ukraiņu bēgļiem Latvijā ir bērni. Vairāk par labdarības maratonu uzzini – dodpieci.lv .   

Krista Marta Kundrate (20) pirms 4 gadiem negaidīti zaudēja tēti – stipro tēlu, kurš dzīves laikā šķita neievainojams. Sarunā viņa dalās ar skumjām, dusmām un pieņemšanu, ko piedzīvojusi sēru procesā – no slimnīcas gultas nāves brīdī līdz šodienai.  “Man tajā gadā bija 9. klases izlaidums un mēs skatījāmies izlaiduma bildes. Protams, tētis tur bija, un tad es sapratu, ka 12. klases izlaidumā viņa vairs nebūs, manā augstskolas izlaidumā viņa arī vairs nebūs. Tas bija pirmais mirklis, kad es sapratu, ka nākotnē viņa vairs vienkārši nebūs,” stāsta Krista par to, cik lēnu veidojas apziņa par zaudēto. Lai gan bēres bija viens no skumjākajiem brīžiem, kad lietas bija vislielākās asaras, viņa atzīst, ka ar to nekas nebeidzas.  Pēc tēta nāves Krista citādi skatās uz attiecībām ar apkārtējiem. “Es īstenībā diezgan ilgi pēc tēta nāves sevi šaustīju,” viņa stāsta, skaidrojot, ka īsi pirms tēta aiziešanas viņi abi bijuši sastrīdējušies. Laiku nevar atgriezt atpakaļ. “Ir vienkārši jācenšas izbaudīt, es teiktu. Jācenšas pavadīt laiks ar tuviem cilvēkiem un arī ikdienas steigā neaizmirst par viņiem.” “Tad, kad cilvēks aiziet, tu sāc ļoti ticēt, ka ir kaut kas augstāks un ka tas tētis tomēr kaut kur ir, viņš nav pazudis pavisam. Tāpēc man vienmēr ir tāda sajūta, ka viņš ir tepat.” Krista sarunā stāsta par reizēm, kad tēta neesamību izjūt visvairāk. Tas nav tikai mirkļos, kad prātā atgriežas pozitīvas atmiņas par kopā piedzīvoto. Arī par praktiskajiem darbiem, ko ierasti mājās darīja tētis, tagad rūpes jāuzņemas Kristai ar mammu un māsu.  Krista atzīst, ka šobrīd pasaules nestabilitāte arī viņai pašai liek justies mainīgi. “Es vienkārši gribētu zināt, vai es būšu laimīga nākotnē,” viņa saka, daloties šaubās par tagadni un nākotni. 

Helēnai Robežniecei (22) ir vieglāk atkailināties fiziski, nekā emocionāli. Viņa aktīvi darbojas Onlyfans un podkāstā dalās ar to, kā no sava ķermeņa nemīlēšanas nonākusi vietā, kur kailumam liekama vienādības zīme ar ērtumu.  Onlyfans ir sociālais tīkls, kas galvenokārt tiek izmantots maksas seksuāla satura publicēšanai. Helēna stāsta, ka erotiska satura veidošana ir vismaz uz pusi palielinājusi viņas pašpārliecinātību. “Jebkurai sievietei, manuprāt, būtu jāaiziet uz fotosesiju kaut vai apakšveļā, jo tu pēctam paskaties uz sevi no pilnīgi cita skatapunkta. Tu uz sevi paskaties kā uz iekārojamu objektu. Tā sajūta ir ļoti patīkama.” Sarunā viņa dalās tajā, cik daudz nācās strādāt ar savām domām, lai pieņemtu savu ķermeni. Taču ar to nepietiek – ir jāiegulda arī fizisks darbs. Helēna izvēlējās savu ķermeni ne tikai pieņemt, bet arī mainīt gan nodarbojoties ar sportu, gan veicot krūšu palielināšanas operāciju.  Helēna stāsta, ka, lai gan daudzi domā, ka tur meklējami tikai pilnībā kaili cilvēki, patiesībā naudu iespējams pelnīt ar bildēm peldkostīmā. Arī viņa pati nolēmusi publicēt tikai bildes apakšveļā vai ļaujot priekšmetiem aizegt viņas dzimumorgānus – “Man ir tā robeža, kurai es neeju pāri, kuru es zināju, ka es nekad nepārsniegšu, jau pirms es vispār piereģistrējos tajā platformā. Un es to ari nelauzīšu, lai arī cik daudz spiediena es saņemtu no cilvēkiem, kas ir gatavi maksāt nezinu cik daudz.” Viņasprāt, salīdzināt sevi ar citiem ir sliktākais, ko cilvēks var darīt. Helēna atzīst, ka arī pati ir bijusi upuris skaistuma ideāliem. “Es nezinu, kas notiek tajā brīdī, kad tie ideāli visu laiku mainās un tu visu laiku tiem gribi sekot. Kaut kur tajā visā tev ir jāatrod tas savs – savs ideāls, kāds tu gribi būt,” uzsver Helēna, kurai ir grūti iedomāties, ka ir sievietes, kuras skatās uz viņu kā mērauklu, ar ko salīdzināties. “Man liekas, ka emocionālā atkailināšanās ir daudz kailāka lieta, nekā vienkārši fiziski atkailināts ķermenis”. Sarunā cenšoties atklāt savu personību, Helēna atzīst, ka iespējams ar fizisko kailumu viņa kompensē emocionālo slēpšanos. “Man ir vieglāk uzlikt kaut kādu masku sev virsū, nekā stāstīt cilvēkam, kas man ir noticis vai kas mani uztrauc. Nereti man arī tagad liekas, ka visas tās fotosesijas, tas viss – katrā fotosesijā es uzlieku kaut kādu citu masku un dienas beigās tev ir tāds – kas tad īsti esmu es? Kurš no visiem tiem cilvēkiem?” Šajā epizodē saruna par to, ko dzirdam reti – kailuma emocionālo dabu. 

Vai laukos var nopelnīt miljonu? Jaunais lauksaimnieks Valters Zelčs (25) uzskata, ka reģionu piedāvātais potenciāls ir apjomīgs, tikai tas prasa daudz lielāku uzņēmību un gribasspēku: “Es teiktu, iespējas ir abās vietās, bet Rīgā tās tādas vienkāršākas un mazāk varbūt atalgojošas, nekā laukos.”. Valters pats turpina savas ģimenes iesākto un rūpējas par saimniecību Tukuma pusē, taču viņš zina arī daudzus cilvēkus, kuri “uzbūvējuši no nulles un tik tiešām ir izveidojuši skaistas, spēcīgas saimniecības, tādas, kurās ir prieks uzturēties.” Šobrīd apvienojot gan darbu birojā Rīgā, gan uz lauka kombainā, viņš atzīst, ka, zemes kopšana nereti sniedz lielāku gandarījumu. Pat pēc lapu grābšanas uzreiz ir redzams ieguldītā darba rezultāts. “Kad tu aizbrauc uz laukiem un visu dienu nolasi akmeņus vai kaut ko nocilā, tev vakarā ir tik fantastisks miegs un tās visas delikātās mūsdienu pilsētas problēmas kaut kur pagaist.” Sabiedrība aizvien vairāk aizmirst pārtikas ķēžu vitālos posmus, uzskata Valters. Cilvēki dusmojas uz traktoriem, kas lēni brauc pa ceļu, bet vai viņi iedomājas, ka tie ir cilvēki, bez kuriem viņu vakariņu galds būtu tukšs? Cieņa ir nepieciešama visiem, arī lauksaimniekiem pret zemi. “Ja tu neesi gatavs saimniekot ilgtspējīgi, respektīvi, neesi gatavs vismaz atdot augsnei to, ko tu esi no tās paņēmis, tad tev nebūtu jāsaimnieko.” Valters uzskata, ka ir jāmeklē ilgtspējīgi risinājumi, lai rūpētos par zemes auglību, taču jāatceras arī par fundamentālo uzdevumu – saražot tik daudz, lai paēdinātu cilvēkus.  Ar stingru nostāju, Valters atzīst, ka viņš ir saimnieks ne tikai savā zemē, bet arī savā dzīvē. “Visas šīs te lietas, ko es dzīvē daru, ir  loģiskas manu lēmumu sekas (..) Ja es kaut ko izlemju, es tā arī rīkojos un, tātad, tas ir bijis man lēmums – es esmu savas dzīves saimnieks.” No vectēva un tēva mācoties darba ētiku, viņš ar prieku turpina pilnveidoties, iegūt akadēmiskas zināšanas lauksaimniecībā, lai darītu labāko ko iespējams.  Šajā “kā ir būt” epizodē saruna par mūsdienu lauksaimniecību un cilvēkiem tajā.

Dizaineri Paula Pasīte-Muiteniece (24) un Martins Muitenieks (26) četru mēnešu laikā pašu rokām uzbūvēja māju, izmantojot tikai dabīgus materiālus, un no Rīgas pārvācās uz Papi. "Kā ir būt” sarunā pāris dalās ar fiziskajiem un mentālajiem izaicinājumiem, kam gājuši cauri, lai tagad nelielo namiņu sauktu par savām mājām un būtu pārliecināti, ka abi kopā var paveikt neiespējamo.  Papes skaistuma ieskauto piecu metru augsto koka namiņu sedz lauzts niedru jumts. Tā būvniecībā izmantoti tikai dabīgi materiāli un šis lēmums procesā lika izgudrot pašiem jaunu siltinājumu – niedrbetonu. Sarunas sākumā pāris iepazīstina ar praktisko būvniecības procesu un to, kā terase tapa no jūras izskalotām laivu piestātnēm un šķūnītis par vienu eiro. Paula stāsta, ka, lai paātrinātu darbu gaitu, pāris speciāli sevi padarīja par bezpajumtniekiem: “Mēs trīs mēnešus nodzīvojām treilerī. Bet nevis tādā lielajā treilerī, bet tādā, ko var pielikt pie veglās automašīnas un aizstumt kaut kur. Sanāk kaut kur trijos kvadrātmetros – mēs divi ar diviem kaķiem.” Šaurā sadzīve, fiziskais darbs, emocionālās grūtības, kas notika paralēli abu skolas noslēguma darbu veidošanai pārim kļuva par izaicinājumu, kas viņus satuvinājis un stiprinājis. “Kad tu esi uzbūvējis kopā četros mēnešos māju ar pirms tam neeksistējošiem materiāliem, kā piemēram to pašu niedrbetonu, tad liekas – kas uz šīs pasaules nav izdarāms? Viss ir izdarāms!”, apstiprina Paula. “Pārvācoties uz laukiem, mums tika dots tāds milzīgs spēļu laukums, kurā mēs varam darīt, ko mēs gribam un veidot telpas cik uziet, un veidot to vidi vispār kopumā tādu, kādu mēs to gribam,” stāsta Martins. Rezultātā viņi ir radījuši vietu, kur katrs stūrītis ir pašu radīts un tas veido unikālu piederības sajūtu. “Kad tu pats esi ielicis savu domu, savu spēku un visu pats izplānojis, un izdarījis, vienkārši tā enerģija ir pilnīgi cita,” piebilst Paula, “Es nekad mūžā nevarētu iedomāties dzīvot kaut kur citur!". Pāris ir pārliecināts, ka, ja iekšā ir vēlme, tad nevajag baidīties – ir jābūvē un ir jāatkāpjas no pilsētas. Tas ir būtiski arī klimata krīzes dēļ: “Mēs uzskatām, ka katrs pats atstāj savu pēdu un mēs, nedomājot par to, ko citi dara, mēs paši skatāmies uz savu dzīvi – kā mēs varam atstāt to pēdu, lai mums nebūtu jānožēlo?”, saka Mārtiņš.  Sarunā iepazīsti pāri, kuru mērķtiecība iedvesmo piepildīt savus sapņus!

Māksliniece, dzejniece un galvenās lomas atveidotāja filmā “Neona pavasaris” Marija Luīze Meļķe (25) podkāsta “kā ir būt” sarunā atzīst bailes no narkotiku lietošanas un dalās pārdomās par to, kā uzturēt veselīgas attiecības pašam ar sevi. Filma “Neona pavasaris”, kur Marija Luīze ne tikai atveido galveno varoni, bet arī piedalījusies scenārija radīšanā, vēsta par pagrīdes reivu kultūru Rīgā. Sarunā māksliniece stāsta par savu pieredzi elektroniskās mūzikas pasākumos – viņai lielāko baudu sniedz pusmeditatīvas stāvoklis, ko sniedz mūzikas ritms. “Man, piemēram, ir bijis konkrēti bail lietot narkotikas. Jo es jau ar tādām grūtībām  tolerēju jebkādus spēcīgākus impulsus, tad man ir bijis pa īstam bail, kas ar mani notiktu, ja es, piemēram, sašņauktos,” komentē Marija Luīze, skaidrojot, ka narkotiku lietošanas kultūra ir klātesoša un diemžēl pašai nācies saskarties arī ar skumjām situācijām draugu lokā. “Narkotikas var kļūt par pamatproblēmu, bet es kaut kā neticu, ka ar viņām kaut kad sākas problēmas.” Viņa stāsta, ka, dzīvojot starp skaidru prātu un reibumu, veidojas iekšēja sadrumstalotība. Viņasprāt, mēs dzīvojam sabiedrībā, kur būšana apzinātam par savām sajūtām un ieklausīšanās tajās ir radikāls solis. Māksliniecei pašai ir ļoti svarīgi regulāri “pakāpties atpakaļ”, nodoties refleksijai un ļauties iekšējiem procesiem. Tāpēc viņa cenšas savu dzīvi nepārslogot ar dažādām nodarbēm: “Ja es aizraujos un esmu ļoti nodarbināta, tad drīz vien es kaut kā attopos atrāvusies no kaut kāda iekšējā kodola. Kaut kādās visās darīšanās aizskrējusi un nesaprotu, kur es sākos un kur es beidzos, kā es vispār īsti jūtos.” Atklātā un emocionālā sarunā Marija Luīze stāsta, kā rūpējas par attiecībām pašai ar sevi un neļaujas spoguļoties citu viedokļos. Kā vienu no pēdējā laika būtiskākajām atziņām viņa izceļ: “Sevi noliedzot cilvēks patiesībā ir visegoistiskākais, jo viņš nerisina savas iekšējās grūtības un problēmas, un tādā veidā neizbēgami liek ciest visiem cilvēkiem, kuriem viņš ir svarīgs.”    

Vai radio ir miris? Par to “kā ir būt” sarunā reflektē Mārtiņš Pabērzis (18) – viens no šī gada Pieci.lv DJ skolas audzēkņiem. Viņaprāt, “nodarbošanās ir slikta tad, ja nav iespēja klausīties mūziku”. Mārtiņš mūziku apzināti klausās, pēta un recenzē, uzticoties gan radio dīdžeju ieteikumiem, straumēšanas servisu algoritmiem un citu klausītāju ieteikumiem. Viņa pieteikums Pieci.lv DJ skolai ir mēģinājums iefiltrēties radio vidē, ko viņš redz kā iespēju apvienot sirdij tuvu aizraušanos ar profesionālu nodarbošanos. Viņš izceļ, ka pats ir viens no piemēriem, kas liek uzskatīt, ka video nav nogalinājis radio. Ja reiz viņam un citiem jauniem cilvēkiem ir interese par šo mediju, tad nav pamata domāt par radio nāvi. Taču Mārtiņš atzīst, ka arī viņa dzīve vairāk dominē straumēšanas servisi.  “Mūzika ir viss, ko cilvēks var iztēloties,” saka Mārtiņš, skaidojot, ka diez vai mūzikai kādreiz pienāks beigas – lai gan radīts jau tagad ir netverami daudz. Taču ir mūzikas žanri, kuru kvalitāti viņš apšauba – “Ja mūziku raksta dators vai robots (..) – vai tā līdz galam ir māksla? Par to var noteikti diskutēt.”  Šajā epizodē saruna par mūziku – tās klausīšanos, spēlēšanu, radītajām emocijām un mākslas apdraudējumiem.

Kamēr daudziem skauti asociējas ar ārzemju filmās redzēto, kulinārijas bloga irbene.lv autore Karlīna Latsone (26) “kā ir būt” sarunā iepazīstina ar Latvijas Skautu un Gaidu ikdienu un to, kā tur nostiprinātās vērtības ietekmējušas viņas dzīvi.  Šobrīd Karlīna studē ēdienu un veselību Itālijā, taču viņai dzimtā zeme Latvija ir viena no būtiskākajām dzīves vērtībām. Piederēt kādai vietai, kopienai, cilvēkiem – viņasprāt, tas ir kā pamats zem kājām: “Piederības sajūta ir vajadzīga. Tas arī tevi kaut kā savāc kopā – ja viss iet uz visām pusēm, tu zini, ka tev ir šī aizmugure, tas, kur tu esi. Man tā ir laba sajūta.” Darbošanās Latvijas Skautos un Gaidās, kā lielā daļā organizāciju, nāk ar saviem noteikumiem – ir formas, dažādas ceremonijas un tradīcijas. Taču šis ir režīms, ko Karlīna izvēlējusies labprātīgi un tas viņai devis lieliskus draugus, āra dzīves prasmes un stiprinājis viņai nozīmīgas vērtības. Doties izaicinošā pārgājienā ar skautiem un gaidām ir vieglāk kā ar citiem draugiem, jo ir lieliska savstarpējā sadarbība, visi rūpējas par līdzgājējiem, neskatoties uz grūtībām.  “Tas ir arī darbs ar sevi, lai tu justos labi šajā pasaulē – vismaz savā mazajā pasaulītē,” stāsta Karlīna, skaidrojot, ka svarīgi ir ne tikai lielie režīmi, bet arī personīgie. Viņa pati cenšas sevi neapbižot – veltīt laiku brokastīm, ja tas rada prieku, un atvēlēt laiku pastaigām, lai sakārtotu domas. Tas liek viņai justies labāk un to, protams, jūt arī līdzcilvēki. Taču jāuzmanās no reizēm, kad pašu izdomātie režīmi nodara pāri – sev vai citiem. Karlīna uzsver, ka viņai “liekas, ka vienmēr būs kaut kas, kas nebūs labi, un mums vienmēr būs jācenšas padarīt pasaule labāka," aicinot meklēt iespējas darīt labu.

Alvis Berngards (29) ir dizainers, skolotājs un zemessargs. Viņaprāt, “būšana zemessardzē ir tāda kā apdrošināšana, kuru tu maksā, bet ceri, ka to nekad nevajadzēs izmantot”.  Pirms 11 gadiem, kad Alvis vēl mācījās vidusskolā, viņam draugi piedāvāja iestāties zemessardzē. Uzņemšanas procesā atbildīgā persona vien nobrīnijās, ka apņēmīgais puisis ir no mākslas vidusskolas. Vēlak, studējot Rīgā, Alvis nobrīnijās, cik reti izdodas satikt kādu, kurš ir zemessargu rindās – Rēzeknē tā ir drīzak norma, nekā izņēmums. Sarunā viņš dalās pārdomās par to, kas ir aizstāvēšana, kad no aizsardzības pozīcijām jādodas uzbrukumā un kāda ir laba kara māksla. “Tāpat kā māksliniekam, tev ir jāpārzina savi instrumenti. Tev ir jāpārdzina tehnika, tev jāpārzina mērķauditorija vai cilvēki, kam tu to vēlies radīt,” Alvis skaidro, pievienojot, ka gan karā, gan mākslā ir svarīgi “pārsteigt pretinieku, tāpat kā mēs ar saviem mākslas darbiem mēģinam pārsteigt skatītāju.” Alvis zemessardzē ir iemācījies pacietību un savus spēkus novērtē, izmantojot pašizzināšanu. Gan dzīvē, gan kaujā – “Jābūt arī tādai kritiskai domāšanai un pašanalīzei pašam pret sevi. Jāmāk atzīt kļūdas un nav jādzīvo tādā ilūzijā, ka tu esi pārspēcīgs. Tev ir jānovērtē savs pretinieks arī, jāieklausās viņā.” “Man vispār liekas, ka tas ir augstākais cilvēka līmenis – kad mēs beidzam domāt par sevi kā indivīdu, bet spējam saredzēt sevi kā mazu daļu no tāda lielāka kopuma,” stāsta Alvis, cerot, ka ikviens ne tikai valsts svētkos, bet ar ikdienā atcerēsies par to, kas mums ir dots – leposies ar esošo un cīnīsies par uzlabojumiem. 

Valters Videnieks (17) savu dzīvi ir pakārtojis priekam – lai varētu profesionāli nodarboties ar viļņu burāšanu un rītus iesākt ar putnu vērošanu, viņš mācās tālmācībā. Sarunā viņš stāsta par perfektā viļņa medībām, burātāju kopienu, pašdisciplīnu un gandarījumu, ko sagādā iespēja darīt to, ko gribas.  Jaunais vindsērferis savas prasmes ir pierādījis gan Latvijā, gan pasaulē – pagājušajā gadā Valters ieguva 3. vietu Pasaules kausa sacensībās viļņu burāšanā (Noerstick Cold Hawaii PWA Youth Windsurf Wave World Cup 2021). Taču pats Valters par lielāko sasniegumu sportā nesauc nevienu no iegūtajiem tituliem, viņaprāt, pats svarīgākais ir attiecības – iespēja ar domubiedriem doties ūdeņos un baudīt procesu.  Kopā ar ģimeni Valters nolēma, ka labākais risinājums viņa dzīvei ir tālmācība. “Kad es gāju “parastajā skolā”, tad, godīgi sakot, tā grūti – tu zini ka (vējš) pūš un tu sēdi un mācies angļu valodu, kas, protams, ir noderīgi, bet kaut kas rauj uzburāt. To angļu valodu es varu vēlāk pamācīties.” Tagad savu laiku viņš plāno pats. Tas ļauj ikdienu piepildīt ar nodarbēm, kas rada dzīvesprieku – no rīta Valters vēro putnus, nereti tos arī zīmējot, lai piefiksētu vissmalkākās detaļas, taču, kad laikapstākļi ir labvēlīgi, viņš dodas ķert viļņus gan Latvijā, gan treniņos ārzemēs.  Valters nespēj iedomāties, ka viļņu burāšana varētu apnikt. “Tā ir daļa no vindsērfinga prieka - braukt un ceļot, un meklēt to vilni. Meklēt savu perfekto vilni!” viņš stāsta, iepazīstinot arī ar savu iecienītāko viļņu tipu. Nereti Valters dodas burāt apstākļos, kas no malas izskatās ekstremāli. Viņš skaidro, ka, iebraucot jūrā, skats uz vētru kļūst citāds, un, kad ir iegūta pieredze, iespēja tikt lielos vējos sagādā īpašu prieku.  Sarunā Valters stāsta, ko jūra viņam ir iemācījusi par dzīvi: “Gan dzīvē, gan jūrā – ja nāk kaut kāds vilnis, tad varbūt ir vienkārši jaaiztur elpa, jāpanirst zem tā viļņa un jāpagaida līdz tas pāriet pāri. Un tad jāiznirst un jātuprina darīt tas, ko tu dari. Protams, dažreiz ir tas jārisina – pie krasta ir mazāki vilnīši un tiem es vienkārši eju pāri, bet dziļāk jūrā ir lielāki – tajiem ir jāpanirst apakšā.”” Bez burāšanas Valters nespētu – pārāk ilgi atrodoties uz zemes, viņš izjūt iekšēju nemieru doties ūdenī.  Epizodē iespējams iepazīt ne tikai viļņu burāšanas sportu, bet arī sportistu ar īpašu skatījumu uz dzīvi!

Podkāstā “kā ir būt” viesojas jaunais tēlnieks Oto Holgers Ozoliņš (25), kurš apsolījās 400 dienas pēc kārtas izgrebt pa karotei, lai atvēlētu laiku pašrefleksijai.  Sarunā Oto stāsta, ka ideju par karošu grebšanu rosināja nelaimes gadījums uz ledus. Pēc pārdzīvotā notikuma, viņš sācis meklēt veidus, kā savus rītus bagātināt ar mierpilnām pārdomām. Karotes nācies grebt visdažādākajās vietās, izmantojot to, kas pieejams. Nakšņojot Berlīnes stacijā, Oto karoti izveidojis no saldējuma kociņiem.  Daloties pārdomās par nojaukto pieminekli Uzvaras parkā, Oto atzīst, ka atbrīvojušies esam ne tikai no pieminekļa, bet arī kulta vietas. Konkrētajā gadījuma simbolisms bija spēcīgāks par objekta māksliniecisko vērtību. “Es šaubos, ka bija daudzi cilvēki, kas iet Uzvaras piemineklī skatīties, kā kompozicionāli ir izveidota tā skulptūra. Es biju tur braucis garām miljons reižu un es ne reizi nebiju viņu apskatījies kā skulptūru, vairāk kā fona troksni, kas tur atrodas,” stāsta Oto.  Viņaprāt, “Tēlnieks, tas principā ir gandrīz tas pats, kas celtnieks. Tu radi kaut ko un tev par to ir jāatbild,” atbild Oto, skaidrojot, kas tēlnieks ir mūsdienās. Viņš skaidro, ka “Tāds labs meistars – viņš arī atvilktnes aizmugurīti noslīpē un uztaisa smuku. Tev ir jābūt kaut kādai cieņai pret sevi, lai kāds cits tevi cienītu. Ja tu neizdari darbu līdz galam, tu pats sev kaut ko nozodz.” Arī pats Oto cenšas ikdienā sev neko nenozagt un būt patiess kā pret sevi, tā arī citiem.  Epizodē Oto aicina māksliniekiem nebaidīties no tā, ko viņi dara – drīzāk darīt tā, lai gribētos baidīties!

Alekss Dimiņš (19) šobrīd dzīvē šķir nākamo lapu – jauns telefona numurs, vārds, pase, pilsēta, universitāte un, gribētos teikt, jauna dzīve. Iepriekšējā bija piepildīta ar sāpēm, meklējot risinājumu dzimumidentitātes traucējumiem un rūpējoties par vecākiem alkoholiķiem. Savu stāstu Alekss iesāk ar mājām – durvīm, aiz kurām viņam vajadzēja tīrīt piedzērušos vecāku piečurātu skapi, gatavot ēst, slēpt no viņiem naudu.. Diezgan ilgi viņš neapzinājās, ka mājās notiekošais nav pieņemami: “Es nevienam nestāstīju, jo man likās, ka aiz manām mājas durvīm viss ir kārtībā, man likās, ka aiz visu durvīm tā notiek.”  Vēl sarežģītāku viņa bērnību padarīja dzimumidentitātes traucējumi. “Vienīgā lieta, kas man nozaga bērnību bija mani dzimumtraucējumi. Tādā ziņā, ka es neizbaudīju to pašu bērnību, ko es būtu izdzīvojis kā parasts, mazs puisis. Es izdzīvoju pilnīgi savādāk – gribot to visu,” stāsta Alekss. Kad viņš meklēja informāciju, kā uzsākt hormonu terapiju un nomainīt vārdu, vienīgais, ko viņš atrada, bija “intervijas no 2014. gada, kur intervētāji apsmēja tos cilvēkus, ļoti pasīvi agresīvus komentārus tiem cilvēkiem sniedza.”  Izejot cauri posmam, kurā šķita, ka nekad nepaliks labāk, Alekss tomēr atrada iespēju mainīt savu dzīvi. Pēc pusotra gada naudas krāšanas, viņš nonāca pie speciālistiem un uzsāka terapiju. Taču tas viņam bija jādara vienam, bez vecāku atbalsta: “Man bija tāds moto, pie kā es joprojām turos – ja es to nevaru izdarīt bez bailēm, tad es to darīšu ar bailēm,” dalās Alekss.  Sagaidījis 18 gadu dzimšanas dienu, Alekss pameta vecāku mājas un pārtrauca ar viņiem sazināties, vēlāk oficiāli nomainīja vārdu. Sarunā viņš stāsta par savu veco un jauno dzīvi, iedvesmojot ikvienu izturēties labi pret līdzcilvēkiem, neskatoties uz paša piedzīvotajiem pāridarījumiem.

Podkāsta 74. epizodē stāsts par laulību, kurai iespējams notikt tikai sapņos.  Annai Niedolai (28) un viņas dzīvesbiedrei Agnesei nesen bija iespēja piedalīties mākslas projektā – fotosesijā, kur abas dāmas tika iemūžinātas baltās kāzu kleitās. Diemžēl par šādu notikumu ārpus mākslas, Anna sev sapņot neļauj, jo uzskata, ka Latvijā līdz viendzimuma laulībām ir ejams ļoti tāls ceļš.  “Es pat īsti neļauju sev domāt, ka laulība ir tas galvenais, ko es gribētu. Man liekas, ka šobrīd mums pietiktu ar civilās savienības likumu,” stāsta Anna, kura kopā ar dzīvesbiedri ir apsvērusi iespēju pārcelties uz ārzemēm, kur viņu ģimenei būtu iespēja iegūt juridisku aizsardzību.  Viņas abas šeit, Latvijā, jūtas normāli, jo, kā stāsta Anna, tuvākie radinieki un draugi ir ļoti saprotoši un pieņemoši. Runājot par saskarsmi ar cilvēkiem ārpus personīgā “burbuļa”, viņa dalās, ka vispatīkamākā reakcija no apkārtējiem ir, ja tās nemaz nav: “Tas ir tas, ko mēs gribam – būt vienkārši vienlīdzīgi, arī ar heteroseksuāliem pāriem. Līdz ar to visforšāk ir, ja mūs vienkārši pieņem tādas, kādas mēs esam un tikpat līdzvērtīgas kā citus pārus.” Anna priecājas, ka savu seksualitāti apzinājusies jau diezgan pieaugušā vecumā, kad viņa jau bija gana pārliecināta par sevi un nebija pārdomas par to, ka viņa ir jebkādā veidā nepareiza. “Man liekas, ka dzīvot skapī ir grūtāk, nekā ārpus tā,” stāsta Anna, skaidrojot, ka tad arī apkārtējiem zūd lieka intriga un iespēja pašiem kaut ko aplamu izdomāt. Šobrīd visnegatīvākais, viņasprāt, ir sabiedrības tieksme seksualizēt homoseksuālas attiecības, it īpaši, ja tās ir starp divām sievietēm.  Viņas abas cer dzīvot sabiedrībā, kur viņu nākotnes bērniem nebūtu no saviem vienaudžiem jāslēpj, ka viņiem ir divas mammas. Pāra kopīgie sapņi nav pārlieku prasīgi – tikpat vienkārši kā citiem – veidot kopīgu dzīvi, saticīgu un mīlestības pilnu, taču abas dāmas labprāt to darītu ar valsts garantētu drošību gadījumos, ko neviens negaida.   Podkāstu aptauja: https://ej.uz/podkastuaptauja

Podkāsta “kā ir būt” 3. sezona iesākas ar stāstu par alkoholisma postījumiem vairākās paaudzēs. “Tu nevari pieņemt to, ka tavs tuvākais cilvēks tavā vietā izvēlas pudeli,” saka Diāna Zemture (26) – šīs epizodes viešņa.  Diāna 5 gadu vecumā zaudēja mammu un, lai gan dzīvoja ar tēti, viņas patiesais audzinātājs, atbalstītājs un apgādnieks bija opis, līdz 11 gadu vecumā, ar bāriņtiesas lēmumu, aprūpes tiesības nonāca tantes rokās. Sarunā Diāna dalās ar pārdzīvojumiem tajā laikā un piedzīvotā sekām, kas jūtamas šodien.  “Manās acīs tēvs bija nožēlojams, alkoholiķis, viņš mani pievīla, viņš mani nodeva. Deviņgadīgā Diāna bija dusmīga – uz tēvu, uz dzīvi un uz dzīves apstākļiem,” stāsta Diāna, daloties sāpīgākajos bērnības brīžos, kad viss, ko viņa vēlējās ir tētis, kurš ir blakus, uzklausa un velta viņai savu uzmanību un laiku. Taču tā vietā viņa slēpās no tēta, kad viņš reibumā nāca mājās.  Piedzīvotais Diānai lika nocietināties – neuzticēties cilvēkiem, nedalīties ar savām emocijām, neveidot attiecības un neticēt pozitīvai nākotnei. Zemākajā brīdī, kad Diāna studēja un dzīvoja patstāvīgi, viņa pati sāka aizrauties ar alkoholu. Nepilnus divus gadus tas bija viņas mierinājums nepanesamajā ikdienā. “Es biju pilnīgi pārliecināta, ka man nekas dzīvē labs nebūs, ka es nenodzīvošu līdz 30 gadiem – pat, ja nodzīvošu, es būšu viena pati. Es nekad nebiju domājusi, ka mani dzīvē sagaida kaut kas jauks vai patīkams.”  “Man bija divas domas – ko šodien iedzert vai no kura tilta man nolekt?”, stāsta Diāna, raksturojot laiku, kad viņa saprata, ka dzīvē nepieciešamas straujas pārmaiņas. Diāna atrada sevī spēku un tagad ir laimīgi precējusies, mācās veidot atklātas attiecības un uzticēties savam partnerim. Pašas piedzīvotais viņai ir ļāvis daudz empātiskāk paskatīties uz tēti un piedot viņam.  Podkāsta 73. epizodē klausies Diānas stāstu par alkoholismu un tā sekām.   Podkāstu aptauja: https://ej.uz/podkastuaptauja

Kā ir būt klausītājam? Uz to atbild podkāsta “kā ir būt” klausītāja, skatuves mākslas studente Una Valaine (25).  Noslēdzot “kā ir būt” 2. sezonu, aicinājām atsaukties klausītājus, kuri gatavi no podkāsta klausītāja kļūt par viesi. Lai gan galvenā sarunas tēma ir klausīšanās, tā neapstājās tikai pie podkāsta – Una dalījās pārdomās par klausīšanos sevī, citos un sarunās.  Una, ieklausoties sevī, dzird gan tumsu, gan gaismu. Sarunā viņa dalās savā stāstā par piedzīvoto depresiju, trauksmi, paškritiku un veidiem, kā tā ietekmējusi viņas dzīvi. Tagad viņa mēģina koncentrēties uz gaišumu, vieglumu un mīlestību sevī. Ne vienmēr tas izdodas, taču Una dalās ar to, kas viņai palīdz saklausīt un vēlēt labu sev. "Kad es mēģinu ieklausīties sevī, tas vairāk nāk kā tādās sajūtās, ne tik ļoti kā vārdos." “Kā ir būt” viņa sāka klausīties, studējot ārzemēs. “Bija brīdis, kad man pietrūka latviešu valoda, pietrūka mājas,” un tad podkāsts sniedza kompāniju, pēc kuras Una ilgojās. Sarunā viņa dalās ar reizēm, kad klausīšanās mainījusi viņas domas. “Varbūt no tēmām, no kurām es baidos, nevajadzētu izvairīties, bet tieši uz to iet un saprast - kāpēc?”, stāsta Una, atsaucoties uz epizodi par drošību.   Sarunas noslēgumā arī Una izmanto iespēju uzdot jautājumus un klausīties atbildēs – tas viss 72. “kā ir būt” epizodē.      Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Katram cirks asociējas ar kaut ko citu – zvēriem, klauniem, žonglieriem, virvju māksliniekiem un vēl, un vēl. Bet, kas cirks ir šodien? Rīgas Cirka skolas vadītāja Marita Sanžerevska (26) saurnā atklāj noslēpumaino cirka pasauli. “Cirks ir ar tādu, kaut kādu noslēpumainības plīvuru apvīts. Kaut kāda sabiedrība, kura ir mazliet prom no citiem, pārējiem, un mazliet tāda, tā kā – frīki,” Marita stāsta, cerot, ka aizvien vairāk cilvēki iepazīs cirka pasaules dažādību. Viņa uzskata, ka tā ir vieta visiem, kur katrs var atrast, kā sevi izpaust un tiek pieņemts arī tas, kas citā kontekstā būtu uzskatīts par savādu. “Man liekas tas cirka aspekts ir tas, ka, kā jau jebkurš cilvēks, tu meklē to savu kopīgo cilvēku burziņu un to savu nesaprastību kaut kur citos cilvēkos” – un cirks ir vieta, kur to atrast.  Marita skaidro, ka “Cirks, tā ir tāda flirtēšana ar robežām”. Šīs mākslas formas specifika ir spēja domāt caur priekšmetiem – katram māksliniekam ir savs objekts, kas dod iespēju arī paslēpties. Savukārt sava ikdienas “es” slēpšana rada vietu jaunai brīvībai. “Man liekas, ka tas joprojām tā ir, cik es esmu saskārusies ar cirka māksliniekiem. Viņi atšķirās no citiem māksliniekiem. Viņiem  ir daudz vairāk kaut kāda brīvības sajūta." Sarunā Marita dalās pārdomās par cirka izlaušanos no noslēpumu plīvura un katra individuālo atvēršanos, iedvesmojot noticēt, ka viss ir iespējams – “Tas bieži vien arī sākas ar tādu impulsu - es varētu vienkārši pamēģināt. Varbūt, ka man nesanāks, varbūt, ka man sanāks, bet es varētu pamēģināt.”   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Neauglība un bērna zaudēšana – Madara Senkane (32) dalās savās baiļu un cerību pilnajā stāstā.  Kad Madarai bija 28 gadi, viņa ar vīru devās ceļojumā pa Eiropu, dzīvojot busiņā. Romantiskajā plānā ietilpa arī cerība par bērniņa ieņemšanu, taču tas nepiepildījās. Kopš tā laika ir pagājuši trīsarpus gadi – iegūts neauglības zīmogs, pārdzīvotas mākslīgās apaugļošanas procedūras, zaudēts bērns, bet joprojām ir saglabājusies cerība – kļūt par sava bērna vecākiem.  Pasaules Veselības organizācijas dati norāda, ka neauglību piedzīvo apmēram 15% no reproduktīvā vecuma pāriem. Madara stāsta, ka, neskatoties uz šo lielo skaitli, būt vienam no šiem cilvēkiem nozīmē piedzīvot milzīgu vienutlību un kauna sajūtu, jo neviens par to nerunā un, “kad tu nevari vainot kaut ko no malas, tad, protams, tu atkal meties vainot sevi”. Lai mazinātu klusumu ap šo tēmu, Madara Instagram profilā dalās savā stāstā, izmantojot tēmturi #rindāpēcbērna. Viņa pati stāsta, cik šī rinda ir nepielūdzama, jo neviens neiedod numuriņu, kas nosaka, kad pienāk tava kārta. Madara zina, ka ne visi sagaida savu iespēju. Kad viņai viena tika dota, auglis gāja bojā. “Zaudēt bērnu, man šķiet, tas būtu jāaizliedz ar visuma likumiem, jo tā nav pasaules kārtība, kādai vajadzētu būt, jo tas ir caurums, kas paliek… viņš vienkārši paliek,” Madara dalās savās lielākajās sāpēs. Viņa aicina ikvienu nojaukt tos rāmjus, kādos vēlamies cilvēkus ielikt, jo dzīve ir daudz sarežģītāka, kā reizēm iedomājamies. Būtiski ir izvairīties no jautājumiem un komentāriem, kuri aizskar teritorijas, kas neattiecas uz jautātāju. Madara iesaka “padomāt – ko es darīšu, ja tas cilvēks atbildēs vissliktākajā veidā? Ja es pajautāšu ­– kad tad jums būs bērniņi? Un tev atbildēs – nu mūsu bērniņš nomira. Ko tu tad darīsi?”     Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Monta Zaumane (24) daudziem ir pazīstama kā Monta, kura Instagram stāsta par drošību jeb @montatalkssecurity. Ideja radīt profilu radās 1. janvārī, lai izglītotu savus tuvākos cilvēkus, taču kara sākums Ukrainā Montas profilu padarīja par vienu no nozīmīgākajām platformām, kur vairāk kā 32 tūkstoši instagram lietotāju iegūst informāciju par notiekošo.  Pabeigsi maģistrantūru globālajā drošībā Glāsgovas Universitātē, Monta ir pārliecināta, ka zināšana ir daļa no drošības. “Man ir bail no nezināmā un es domāju, ka tas ir kaut kas kopīgs mums visiem,” stāsta Monta. Viņasprāt, “Ja tu gribi justies droši, tad vissliktākais, ko tu vari izdarīt, ir ielikt galvu zemē un neklausīties, un nelasīt, un nezināt,” tāpēc arī Monta velta savu laiku, lai saviem sekotājiem skaidrotu notiekošo Ukrainā.  “Agrāk, ja tu gribēji aizbēgt no tās realitātes, tu paņēmi telefonu un ritināji, un ritināji un skatījies bildītes, skatījies ceļojumus, skatījies kā modeles vingro, dejo. Nu, da jebko tu tur skatījies un izbēgi no tās savas realitātes,” saka Monta, skaidrojot, ka šobrīd viss ir otrādi – lai uz mirkli atslēgtos no realitātes (kara Ukrainā), viņai ir svarīgi pavadīt laiku ārpus sociālajiem tīkliem. Informācijas apkopošana, publicēšana, atbildēšana uz vēstulēm – tas viss prasa ļoti daudz laika un enerģijas. Tāpēc Monta nereti pasaka saviem sekotājiem, ka uz mirkli paņems pauzi, lai neizdegtu un parūpētos par sevi.  Monta stāsta, ka līdz ar lielo sekotāju skaitu, palielinās arī atbildība. Taču, “tas, cik viegli cilvēki man uzticējās arī ir ļoti satraucoši, jo tiešām es varētu būt jebkas un es varētu jebkurā brīdī sākt stāstīt kaut ko pilnīgi citu, vai arī manu profilu varētu uzlaust.” Sarunā viņa reflektē par to, kā mainījies veids, kādā iegūstam informāciju.  Līdz šim Monta ne reizi nav šaubījsies par to, ko dara. “Tā ir kaut kāda tā mana līdzatbildība, ka man ir jāpalīdz. Es zinu, ka man ir zināšanas, es zinu, ka es māku izskaidrot un es zinu, ka ir tik daudz cilvēki, kuriem ir jautājumi,” viņa saka, uzsverot, ka turpinās runāt par drošību un veidot to.     Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Kā ir uzaugt krievvalodīgā ģimenē Latvijā?  Artūrs Grigorjevs (27) ir uzaudzis krievvalodīgā ģimenē, taču sevi ar krievu kultūru neidentificē. “Vienotību mēs varēsim attīstīt, ja centīsimies meklēt to, kur mēs piekrītam,” saka Artūrs, stāstot, ka viņam kopīgais ir jāmeklē arī ar vecākiem, jo viņu viedoklis par notiekošo Ukrainā ir ļoti atšķirīgs.  Viņaprāt, sociālo mediju piedāvātais informācijas apjoms par visu, kas notiek pasaulē, ir bijis nozīmīgs viņa identitātes veidošanā. “Mūsu paaudzei bija saikne ar visu pasauli principā, tāpēc mēs atšķiramies no citām paaudzēm.” Artūrs uzskata, ka spēja neatkarīgi reflektēt par notiekošo apkārt un pašam sevī, atšķir viņa paaudzi un tos krievvalodīgos, kuri galvenokārt uzturas Krievijas radītajā informācijas telpā. Viņš uzsver: “Kad domā un salīdzini, saproti, ka varbūt es neesmu objektīvās realitātes nesējs.” Podkāstā Artūrs dalās savās pārdomās par to, kas veido labu sarunāšanās kultūru, ar kuras palīdzību problēmas var risināt, nevis radīt. “Ja ir komunikācija, cilvēki var regulēt iekšējo kārtību paši, bez kaut kādiem likumiem vai varas,” taču būtiski ir katru sarunu sākt ar vēlmi klausīties un spēju empatizēt.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Vai skaistumam nepieciešama glābšana? Dizainere Elīza Tolstika (24) par savu diplomdarbu ieguva starptautisko “World Brand Design Society” apbalvojumu un stipendiju. Viņa savu ikdienu velta skaistumam – tā ieraudzīšanai un atklāšanai – ne tikai strādājot dizaina nozarē un reizēm piedaloties fotosesijās kā modele, bet arī veidā, kā vēro pasauli un cilvēkus sev apkārt.  Elīza savas sajūtas un pārdomas vislabāk spēj izpaust citiem redzamā veidā: “Būtībā vizuālā valoda ir bijusi mana valoda. Iespējams es neprotu tik labi savas domas un izjūtas pārvērst vārdos, bet man šķiet, ka es to veiksmīgāk spēju izdarīt tieši vizuālā formā.” Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa ir izvēlējusies strādāt dizainā, savos darbos ņemot vērā arī dažādas mākslinieciskās kvalitātes. Elīza uzskata, ka šī profesija nes arī atbildību: “Tā ir, manuprāt, vislielākā atbildība - neiet vai nemelot cilvēkiem par kaut kādām lietām tikai tāpēc, ka mums ir iespējas vai spējas to noformēt varbūt mazliet skaistāk, nekā patiesībā pēc būtības konkrētā lieta ir.” “Mēs drīzāk šo vārdu lietojam pārāk bieži, saucot jebkuru lietu par skaistu,” atzīst Elīza, atgādinot, ka vārds "skaistums" zaudē savu vērtību, ja lietojam to bez pamatojuma. Lai gan mēdzam, piemēram, saukt apģērbu par skaistu, tas savu patieso skaistumu iegūst tikai tad, kad tiek lietots – uzvilkts, tāpēc tikai tajā brīdī šādu apzīmējumu ir pelnījis. “Zīmulis jau ir varbūt skaists viņa ārienē, bet tas īstais skaistums rodas tad, ja cilvēks to paņem rokās un rada kaut ko ar to, un tad viņš varbūt iegūst to īsto skaistumu.” Viņa atgādina, ka skaistums slēpjas mūsos pašos un tajā, kā mēs spējam raudzīties uz lietām. “Es ceru, ka mēs ejam uz to, ka šie te skaistuma standarti vairs nebūs standarti, ka skaistumu mēs spēsim ieraudzīt ik katrā,” saka Elīza atgādinot, ka “Dabā ir novērojams, un arī cilvēka dabā ir novērojamas dažādas nepilnības, kuras varbūt varētu saukt arī par neglītām vai nepietiekamām, bet nez kāpēc mēs tās dēvējam par skaistām.” Šajā epizodē saruna par skaistumu, kurš izglābs mūs, un skaistumu, kas mums jāizglābj.   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Kādēļ pēc 1. vietas iegūšanas sacensībās iekšā prieks vietā jūtams tukšums? Kāpēc 5. vieta Olimpiskajās spēlēs šķiet kā zaudējums, un bronzas medaļa tikai mierinājums? Saruna ar kamaniņbraucēju Kristeru Aparjodu (24) par cīņām sportā, dzīvē un sēņošanā.  “Man tā ir katrās sacensībās, kamēr es nebūšu nobraucis to perfekto braucienu, tikmēr es nebūšu apmierināts,” stāsta Kristers par reizēm, kad arī labākais rezultāts gandarījumu nesniedz. Lai gan joprojām pēc dabas ir mierīgs un to cenšas saglabāt visās dzīves situācijās, Kristers stāsta, ka, pieaugot sasniegumiem sportā, palielinās arī satraukums pirms sacensībām: “Tu esi jau atpazīstams Latvijā un pasaulē, tas spiediens ir lielāks gan no medijiem, gan no televīzijas. Kā tagad būs, ka tu aizbrauksi ne tā un rezultāts nebūs?” Viņš uzsver, ka jebkurā jomā dzīvē ir nepieciešams atbalsts no apkārtējiem, pat tad, ja tie ir praktiski nieki, ko nevari paveikt viens. Kristeram nozīmīga ir līdzi stāvošā ģimene un arī līdzjutēji. “Jebkuram sportistam, ja pajautātu, tas pateiktu, ka skatītājs ir tas dzinulīts, kā sestais laukuma spēlētājs hokejā, kas dzen uz priekšu,” viņš stāsta, atsaucoties uz sacensībām, kur pandēmijas ierobežojumu dēļ skatītāju klātbūtne nebija atļauta. Šajā “kā ir būt” epizodē Kristers dalās ne tikai ar dzīvi sportā, bet arī savos sēņošanas stāstos un centienos disciplīnu ievērot gan treniņu grafikā, gan attiecībās ar līdzcilvēkiem. Kristers uzsver, ka “Arī dzīvē labam cilvēkam būt ir disciplīna pašam pret sevi.”   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Vai mēs varēsim atgūt nozagto Z burtu?  Aurēlija Rancāne (26) savā dzīvē meklē tradicionālās un mūsdienu kultūras satapšanās punktus – grupa “Tautumeitas” ir viens no tiem. Viņa ir uzaugusi ģimenē, kur folkora vienmēr ir bijusi klātesoša, un atzīst, ka, “jo dziļāk es tajā visā eju, jo vairāk es saprotu, ka tās kaut kādas pamatlietas, pamatvērtības ir kopīgas gan tam senajam cilvēkam, gan mums mūsdienās.” Šajā laikā viņai liels atbalsts ir tautasdziesma. Tagad labi pazīstamo urkaiņu dziesmu skanējums ir pavisam mainījies. Aurēlija stāsta, cik svarīgi viņai ir paust atbalstu Ukrainai ar simbolu palīdzību, piemēram, ar “Tautumeitu” skatuves tērpiem, reizēs, kad tas nav iespējams citādi. Lai gan ikdienā visticamāk nemaz nepamanām, cik simbolu pilna pasaulē dzīvojam, tie nepārtraukti ir mums klātesoši. Cik ātri to nozīme var krasi mainīties, ir parādījis Z burta liktenis. Aurēlija saka “nabaga burts”, jo diemžēl šobrīd tā simboliskā nozīme ir pielādēta ar agresiju. Taču tam blakus stāv Ukrainas karogs, kas šobrīd piepilda visu pasauli. “Mēs gribam parādīt, ka mēs skatāmies Ukrainas virzienā, ka visai pasaulei jāiekrāsojas šajās zili dzeltenajās krāsās,” saka Aurēlija, komentējot, ka pat tad, ja vienīgais iespējamais atbalsts ir piesprausts karodziņš pie mēteļa, tas ir nozīmīgi, jo, ja visi domāsin “Nu, ko tad es?”, tad nebūs nekāda atbalsta.  Sarunā Aurēlija dalās pārdomās par reizēm, kad simboli tiek pārlieku nolietoti, nemaz neiedziļinoties to nozīmē. Viņa atzīst, ka pati nemaz nevēlētos iegādāties mūsdienu preces ar latvju rakstu zīmēm, jo nu jau tās ir visur. Rezultātā simbols savu spēku iegūst caur mums pašiem. Aurēlija saka, ka “mēs apzinamies, ka tā tautumeita ir vairāk par to iekšējo sajūtu, un, ka viņa var dzīvot tevī iekšēji. Viņai nav obligāti jānāk caur tādiem visiem zināmiem un pieņemtiem simboliem.” Šajā “kā ir būt” epizodē par simbolu rašanos, nozīmi, mainīšanos un to, kuram par tiem jāuzņemas atbildība.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Niklāvs Vētra (25) ar draugiem izveidoja audiovizuālā satura producēšanas kompāniju “Creators 22”, radīja video mūziķiem un seriālu televīzijai, trenējās skeitbordā, ar mērķi kvalificēties Olimpiskajām spēlēm, pavadīja laiku ar draugiem un ģimeni, bet tad vienu dienu salūza. “Es atceros, ka es trīcu un vienkārši pēkšņi sāku nenormāli raudāt, nu tā, ka piņņāju vienkārši, un es pats nesaprotu, kas notiek!” Terminu “izdegšana” attiecinātu uz cilvēkiem var dzirdēt aizvien biežāk, arī Niklāvs ar to sastapās. Pēc piedzīvotā lūzuma punkta, viņš sāka apmeklēt psihoterapeitu, uz laiku atkāpās no ierastā dzīves ritma un lūdza finansiālu palīdzību ģimenes locekļiem, lai būtu iespējams paņemt pauzi. Niklāvs atzīst, ka, lai gan šis laiks bijis grūts, viņš to novērtē, jo ir ļoti daudz iemācījies par sevi un pasauli. “Es neesmu stiprais vīrietis,” viņš ar prieku atzīst, jo, pretstatā stereotipam, ka vīriešiem nav emociju, viņš tām labprāt ļaujas un risina, lai tās lieki nesakrātos un neradītu nepanesamu smagumu: “Tev liekas, ka tev viss ir ok, bet tev zemapziņā jau tomēr tas smagums turās.”  Niklāvs uzsver lielo sabiedrības spiedienu, mērķus, uz kuriem tiecamies, kaut tie nemaz nav mūsu pašu. “Ir vienkārši jāiečekojās – ko tu dari? Bieži vien mēs attopamies, ka mēs daram kaut ko, kas mums nepatīk. Tas ir konstanti, ka tu dari kaut ko, kas ir kaut kāds sabiedrības, atmiņu vadīts, ka tev šitas vienmēr jādara. Tā nav!”. Viņš aicina pievērst lielāku uzmanību savai pašsajūtai un savām patiesajām velmēm, lai nav tā, ka “tu liec virsū sev kaut kādas ekspektācijas, kuras bieži vien pat nav tavas.”  “Visam, ko tu dari nav jābūt labākajam!”, uzsver Niklāvs, aicinot veltīt sevi ne tikai profesionālajai dzīvei. Viņš atgādina, ka ikdienā vajag atvēlēt laiku aktivitātēm, kuru mērķis ir vienīgi prieks – ja kādam patīk zīmēt, nevajag uzreiz domāt, kā ar to nopelnīt miljonu, un, ja nesanāk, tad atmest zīmēšanai ar roku.  Šajā epizodē atklāts stāsts par tiekšanos uz mērķiem, emocionālām grūtībām, sabiedrības spiedienu un cilvēku tam visam pa vidu.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Sēdēt mājās un stresot vai sēsties mašīnā un doties uz Ukrainas robežu palīdzēt? Jānis Dzērve (28) jau divas reizes ir devies garajā ceļā uz Ukrainas robežu, lai turp nogādātu ziedotās mantas un uz Latviju atvestu cilvēkus, kuri meklē drošu patvērumu. Podkāsta “kā ir būt” sarunā Jānis dalās ar savu motivāciju, ceļā piedzīvoto un informāciju par biedrību “Tavi draugi”, kas koordinē braucienus. Pirmā došanās uz robežu Jānim un viņa ceļabiedram radījusi kultūršoku. "Mēs redzējām kilometriem garas rindas ar autobusiem. Un garām iet tūkstošiem cilvēku – tur septiņgadīgas meitenītes trīsgadīgus puisīšus pie rokas ved un neviena nav,” stāsta Jānis par pieredzēto, “Bērni iet bariņos, kas izskatās vienkārši pēc bērnudārza grupiņas, kur audzinātāja viņus ved pāri robežai. Tu saproti, ka tu īsti darīt neko nevari.” Taču viņš tic, ka, ja ir iespēja, jāpalīdz, tāpēc savu brīvo laiku viņš šobrīd velta, lai atbalstītu cilvēkus, kas kara dēļ zaudējuši vairāk kā mēs spējam iztēloties.  Tieši iespēja praktiski rīkoties, lai palīdzētu Ukrainas iedzīvotājiem, Jānim pašam ir palīdz tikt galā ar emocijām, ko rada kara fakts. Ja sākumā viņš nemitīgi dzīvoja staro jaunākajām ziņām, tagad izlasa tikai par galvenajiem notikumiem: “Ne tāpēc, ka man neinteresētu, bet tāpēc, ka, uzsūcot to visu, es baigi nevaru neko palīdzēt, tikai varu stresot. Tāpēc, kad varam, mēs braucam, palīdzam un daram.”   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Gusts Svens Pētersons (23) pēc Ārlietu ministrijas aicinājuma, pieņēma lēmumu pamest Krieviju, kur viņam bija paredzēts pavadīt vienu studiju semestri. Divu dienu laikā viņš šķērsoja 13000 kilometrus - no Irkutskas līdz Vladivastokai, tad caur Maskavu uz Pēterburgu, lai ar vilcienu nonāktu Pleskavā un ar kājām šķērsotu Igaunijas robežu.  “Tā informācijas telpa ir ļoti kūrēta, lai atbalstītu jebkādu valdības lēmumu, nevis, lai informētu sabiedrību un lai tad viņi spētu pieņemt savu morālo lēmumu, kāda rīcība būtu visslabākā,” stāsta Gusts par informācijas burbuli, kurā dzīvo Krievijas iedzīvotāji. Dzīvojot viesģimenē, viņš ieraudzīja situāciju no iekšienes un ar pārsteigumu atzīst, ka “Tas cilvēks tiešām tam tic, viņš uzskata, ka viss, ko Putins dara ir nes mieru gan Krievijai, gan visai pasaulei.”  Gusts stāsta, ka daudzi cilvēki Krievijā turpina dzīvot mierīgu dzīvi, bez satricinājumiem. Taču pastāv arī pretkustība. “Viens džeks teica, ka viņš labāk sēž trīs gadus ķurmī, nekā brauc uz karu un brauc karot,” par drauga motivāciju iestāties pret karu stāsta Gusts. Šajā sarunā ne tikai par fizisko bēgšanu, bet arī par cilvēku bēgšanu no informācijas un faktiem, lai patvertos stāstos - reizēm ļoti sagrozītos.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Dana Isarova (29) katru rītu gaida ziņu no saviem radiem Ukrainā, taču baidās par to, kāds būs saņemtās vēsts saturs. “Tā nāves sajūta, viņa ir ļoti klātesoša…katru dienu,” saka Dana, stāstot par to, kā dzīve mainījusies kopš 24. februāra rīta, kad Krievija iebruka Ukrainā.  Viņas tētis jaunībā pārcelās no Ukrainas uz Latviju, tāpēc tur šobrīd dzīvo liels pulks radinieku - babuška, krustmāte, krusttēvs, viņu bērni un citi tuvinieki, pie kuriem Dana ar ģimeni ik gadu ir viesojusies. Šobrīd vieta, kas viņas atmiņās ir saules un dvēseles plašuma simbols, kļuvusi par karalauku: “Zvanam krustmātei un viņa saka, ka vīri nevar nosēdēt mājās. Viņi brauc apkārt pa pilsētu, vāc riepas. Visas sievas ir pagrabos, taisa “Molotova kokteiļus”, dzied dziesmas, lūdzās visi kopā. Bērni zina, ko nozīmē trauksmes zvani un zina, ka tad jāiet slēpties pagrabos.” “Mēs jau pirmajā dienā teicām - mēs braucam jums pakaļ, te nepaliekat. Bet viņiem ir tā iekšējā pārliecība, ka viņi nevar pamest savu valsti, viņiem ir par viņu jācīnās,” stāsta Dana, apbrīnojot cilvēcību, kādu viņi ir saglabājuši, neskatoties uz to, ka šobrīd kļuvuši par dzīvu mērķi agresora ieročiem. “Es ne reizi neesmu dzirdējusi ne no viena sava radinieka nekādus lamu vārdus, nekādus pārmetumus vai naidu. Ome bieži arī teica, ka nedrīkst šobrīd sevī kultivēt naidu. Ir jālūdzās ne tikai par savējiem, bet arī par pretinieku.” Emocionālā sarunā Dana dalās ar savu personīgo pārdzīvojumu un to, ko viņai stāsta radinieki par situāciju Ukrainā, kur tās iedzīvotāji cīnās par vērtībām, kas svarīgas arī mums.  “Ļoti daudz reizes mēs viens otram pasakam, ka mēs viens otru ļoti mīlam. Kursttēvu pirmo reizi redzēju ar asarām acīs, bet viņi neraud… Es zinu, ka viņi turās. Viņi jūt to atbalstu, ko mēs sniedzam, bet tas nemazina to, ka viņiem pāri galvām lido raķetes,” atgādina Dana, cerot, ka agresors tiks apturēts.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.    

Dāvis Šīre (26) par vēsturi interesējas jau no skolas laikiem, taču tikai pēdējos pāris gadus to meklē, lai paturētu rokās. Viņš brīvdienas aizvada ar metāla detektoru, staigājot pa nozīmīgām vietām, lai atrastu liecības par Latvijas vēsturi.  Viss sākās ar vectēva izstāstītu leģendu par dārgumiem Kurzemē. Lai gan tos Dāvis neatrada, viņš ieguva sev jaunu aizraušanos un tagad jau ir izveidojis krietnu kolekciju ar dažādiem atradumiem, kā arī piedalās organizētā kritušo karavīru meklēšanā, lai varētu tos pārapbedīt. Katra lokācija prasa iepriekš izzināt tās vēsturi, katrs atrastais objekts - izpēti, lai noteiktu, kas tas ir. Dāvis pāris gados ir ieguvis vairākus vērtīgus atradumus, ar kuriem iepazīstina sarunas laikā. Dāvis brīvi stāsta par kariem, kas notikuši Latvijas teritorijā, par mūsu pašu vēsturi, ko apguvis, uzsākot savu aizraušanos.  “Tas ir veids, kā pavadīt laiku pie dabas, atrast vēstures liecības, paturēt vēsturi rokās,” skaidro Dāvis.  Viņš uzsver, ka meklēšana mežā vai pļavā ir salīdzināma ar dzīvi: “Reizēm tu skrien pāri laukam, tev gribās visu tos signālus rakt, visam skriet pakaļ, reizēm arī tā ir dzīvē, kad tev gribas visu paspēt, uz visām pusēm skriet, bet ir jāizvērtē prioritātes.” Šajā sarunā par neparastu aizraušanos, kas prasa lielu mērķtiecību un iedziļināšanos vēsturē.     Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Katrā tiesas procesā taisnība ir vienā pusē, tas nozīmē, ka 50 procentos gadījumu advokātam jāaizstāv otra. “Kā ir būt” sarunā jurista palīgs advokātu birojā Edvarts Pauls Indārs (23) stāsta, ko šajā procesā dara cilvēka sirdsapziņa.  Edvarts skaidro, ka neviena situācija nav viennozīmīga. Ir reizes, kad par darbībām, ko ikdienā uzskatītu par nepieņemamām, konkrētos apstākļos sirdsapziņas pārmetumus nejūtam. Viņš jautā: “Vai mēs zagtu, lai pabarotu savu ģimeni? Darbība pati par sevi mums sabiedrībā ir ļoti nosodāma, bet es domāju, ka vairums klausītāju atzītu, ka viņi tā rīkotos, ja būtu nepieciešamība.” Par sirdsapziņas klātbūtni liecina emocijas - tās mūsu iekšējais apsūdzētājs liek manīt, ka darām kaut ko pretēju mūsu uzskatiem par to, kas ir labs. “Man, un es domāju tas ir vairumam cilvēku, vislielākais sirdsapziņas pārdzīvojums ir tad, kad kādam citam sāp. Mēs domājam, ka kādam citam sāp mūsu rīcības dēļ, un arī gadījumos, kad mēs kādam varbūt nepalīdzam, kur varējām palīdzēt,” saka Edvarts, skaidrojot, ka arī bezdarbība ir nosodāma.  Šajā “kā ir būt” sarunā par jurisprudenci, baltajiem meliem, literatūru un tiesas procesu.     Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Toms Babincevs (25) ir filozofijas žurnāla “Tvērums” galvenais redaktors. Podkāsta “kā ir būt” sarunā viņš skaidro, vai visa domāšana ir filozofēšana.  “Filozofija un citas brīvās mākslas tieši savā bezjēdzīguma aspektā ir bijis garants, ka cilvēkam vispār ir iespējama jebkāda brīvība,” atzīst Toms, skaidrojot saiti, kas vieno iespēju nodoties bezjēdzīgām nodarbēm un brīvību. Taču būtiski, ka filozofiska domāšana ir smags darbs, kas prasa izturību un noturību jautājuma priekšā. Tas ir pašdestruktīvs process, kura laikā jābūt gatavam pašam savas atbildes arī iznīcināt. Toms stāsta, ka “Filozofija nav atbilde visām dzīves problēmām, bieži vien tā problēmas saasina.”  Toms atzīst, ka “Mūdienas ir ārprātīgi problemātisks laiks, kurā atrast telpu domāšanai.” Un tieši tāpat arī attiecības ar līdzcilvēkiem kļūst aizvien apdraudētākas, jo kopābūšanas laikā priekšplānā nereti izvirzās sarunas par pasaules krīzēm.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Andra Marta Babre (27) ir fotogrāfe un ceļotāja. Kad devās pirmajos pārgājienos ārzemēs, viņa nakšņoja alās, jo tajā laikā nebija līdzekļu teltij. Taču pagājušajā vasarā Andra pavadīja divus mēnešus, ejot apkārt Islandei. Pasaules iepazīšanu viņa ir izvēlējusies veikt lēnām - izbaudot ceļu un tā radītos piedzīvojumus. “Kā ir būt” sarunā Andra stāsta, kas atšķir tūristu no ceļotāja.  “Dzīve ir ceļojums. Kāpēc mēs ejam ceļojumos? Lai trenētos dzīvei,” stāsta Andra. Gan ikdienā, gan esot ceļā nepieciešams būt elastīgam, izvērtēt apstākļus un baudīt procesu. Viņasprāt, ceļošana ļauj paskatīties uz savu dzīvi no malas, saprast, kādas vērtības vada paša ikdienu.  Andra ceļā ved arī citus, aicinot pievienoties domubiedrus pārgājieniem tepat Latvijā, kā arī citur pasaulē. Izvēlētie maršruti nereti ir izaicinoši, taču vina ir pārliecināta, ka “Ja cilvēkus sagatavo sliktākajam, tad viņiem izdarīt pēc tam jebko būs viegli.” Sarunā viņa dalās ar metodi, ko izmanto, lai izlemtu, kā rīkoties riskantās situācijās, piemēram, sniega lavīnas apdraudējuma brīdī. Andra uzsver: “Tu vari kontrolēt savu prātu, bet tu nevari kontrolēt dabas apstākļus.”   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ance Tarvida nesen veica kunģa samazināšanas operāciju un ik dienu mācās sadzīvot ar kompulsīvo ēšanu. Viņa ir izgājusi cauri dažādiem posmiem - tajā skaitā rēķinājusi, vai var atļauties uzņemt 4 kalorijas, izdzerot melnu kafiju. Ance saka, ka “Atkarība no ēdiena ir viena no trakākajām atkarībām, tu nevari atmest ēdienu, tev ar to jāsadzīvo visu tavu atlikušo mūžu, ja tu gribi izdzīvot, tev ar to ir jāsaskaras burtiski katru dienu, vairākas reizes dienā.” Pēc nekontrolējamas ēšanas epizodes Ance jūtas tā, it kā būtu piekrāpusi pati sevi. Viņa zina, kā ir, kad negribas pašam uz sevi skatīties spogulī. Kad pati nejūtas pārliecināta par sevi, vēl grūtāku situāciju padara apkērtējo negatīvā attieksme. Ance atceras, kā cilvēki pret viņu izturējās, kad viņai bija mazāk liekā svara. “Jo resnāka es esmu, jo neredzamāka es palieku,” skaidro Ance.  Ēšanas traucējumus viņa raksturo kā apburto loku, no kura ir grūti izkļūt ārā. Bija laiks, kad sava svara un nepārliecības dēļ, Ance gandrīz vai negāja ārā no mājas. Tas viņai, kā ekstravertai personai, radīja jaunus pārdzīvojumus. Lai tos mierinātu, viņa atkal sniedzās pēc ēdiena.  Šajā “kā ir būt” epizodē saruna par ēšanas traucējumiem un sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar svara problēmām.     Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Patrīcijai M. Keišai (24) interesē dienasgrāmata kā žanrs - gan savā dzīvē, gan literatūrā. Ko sniedz ikdienas fiksēšana? Vai sociālie tīkli kļuvuši par mūsdienu publisko dienasgrāmatu? “Es esmu pieķērusi sevi, kad man ir noticis kāds emocionāls šoks, tad es meklēju somā pēc tā blociņa tādā veidā kā cilvēki mēdz ķert pēc cigarešu paciņas,” stāsta Patrīcija, skaidrojot, cik nozīmīga viņai ir kļuvusi savu emociju un pieredžu piefiksēšana rakstiskā formātā. Tas palīdz visas izkaisītās domas sakārtot lineārā stāstā, ieraudzīt pašai savas sajūtas un trenēt atklātību pret sevi. Viņa stāsta, ka pierakstīšana ir kļuvusi par glābšanas riņķi un veidu, kā noķert dzīvi, kas reizēm šķiet birstam caur pirkstiem. Sarunā Patrīcija stāsta par visām kladēm, kas gadu laikā pierakstītas, par dažādām metodēm, kā to darīt, un sajūtām, ko var iegūt rakstot savu un lasot citu dienasgrāmatas.  Patrīcijai dienasgrāmatas rakstīšanai ir būtiska nozīme identitātes atklāšanā. Komentējot sociālo tīklu nozīmi, viņa dalās: “Manas bailes par šo sociālo tīklu lietu ir tas, kādā mērā sevi iekšēji es sāku jau uzskatīt par to, par ko es izliekos. Kādā veidā es pati pazūdu tajā savā publiskajā sociālo tīklu tēlā.”        Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kad Toms Barsuks (22) stāsta par savu garšu ceļojumu Berlīnē, viņam pār muguru noskrien tirpiņas. Toms ir galvenais konditors vienā no smalkākajiem Rīgas restorāniem un jau vairākus gadus nododas garšu pētniecībai. Jau bērnībā Toms sāka interesēties par garšām, to kombinācijām un tehnikām, ko iespējams izmantot, lai radītu ēdienu, kas kļūst par piedzīvojumu, nevis tikai iespēju piepildīt vēderu. Viņaprāt, cilvēkiem Latvijā joprojām jāmācās novērtēt gastronomiski piedzīvojumi un jāatīsta ēdiena kultūra - mēs nemākam vakariņot četras stundas kā itāļi, baudot  ēdienu un kopābūšanu.  “Tas slinkums ir palicis lielāks, priekš kam man smērēt savu virtuvi, ja es varu pasūtīt kaut ko, kas man pēc pus stundas būs šeit,” komentē Toms par paradumu maiņu pēdējo gadu laikā. Ēdienu piegādēm kļūstot populārākām, cilvēki attālinās no ēst gatavošanas procesa.  Par to, kā raksturot rupjmaizes garšu, kas raksturo kvalitatīvu ēdienu un ko varam iemācīties katrs, klausies šajā “kā ir būt” epizodē.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kāpēc darām pāri paši sev? Emocionālu grūtību laikā Ilza Kampenusa (18) iepazina atkarību no fiziskām sāpēm - viņa sāka darīt pāri savam ķermenim, lai uz mirkli sajustos vieglāk. Šajā “kā ir būt” epizodē saruna par paškaitējumu - tēmu, kas, lai gan aktuāla, joprojām bieži tiek noklusēta, jo ir pilna ar kaunu un apkārtējo neizpratni.  Ilza pēdējā gada laikā ir ļoti uzlabojusi savu emocionālo labsajūtu, taču tas prasīja nonākt krīzes punktā. Viņa bija pakāpeniski kļuvusi atkarīga no paškaitējuma - sitieniem, griezieniem un alkohola. “Tas ir ļoti bīstami, kad tev fiziskās sāpes ir vieglāk paciest nekā emocionālās. Tas ir ļoti bīstami, jo tu nezini, kad apstāties,” stāsta Ilza, daloties savā pieredzē. Ilza šobrīd mācās 12. klasē un sarunā stāsta par grūtībām, ko viņa un viņas vienaudži piedzīvo pandēmijas laikā. Viņa ir novērojusi, ka, lai gan visi esam šajā cīņā kopā, ir milzīga vientulības sajūta. Pavadot laiku vienam, katrs redz sevi kā zem lupas un diemžēl redz tikai slikto. Daudzi neredz izeju, stāsta Ilza, skaidrojot, ka “palīdzību meklēt ir ļoti grūti šobrīd. Tāpēc, ka tu nezini, kur meklēt. Manuprāt, tas būtu tik palīdzoši, ja varētu kaut vai skolās skolēniem pašiem iedot dažādus telefona nummurus, kaut vai klasē pie sienas pielikt.” Šajā “kā ir būt” epizodē saruna par paškaitējumu, pandēmijas laiku vidusskolēnu dzīvēs un iespējām par sevi parūpēties.   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

No spēlēšanas uz ielām līdz muzicēšanai uz pasaules prestižākajām skatuvēm. Saruna ar čellisti Margaritu Balanas (28).  Margarita savu dzīvi citādu iedomāties nevar - čells viņai ir kā papildus orgāns, roku pagarinājums, kas attīstījies visas dzīves garumā un arī tuvākais draugs, ar savu dvēseli un lielu plecu, uz kā atbalstīt galvu lidmašīnas krēslā. Uz jautājumu, kas tad ir būtiskāks - talants vai darbs - Margarita pārliecinoši atbild, ka darbs, jo bez tā talants iesprūst un netiek attīstīts.  Nodarbojoties ar mūziku profesionāli, viņas ikdiena lielākoties paiet vienatnē - mēģinājumos, lidojumos no vienas valsts uz otru, tāpēc reizēm pārņem vientulība. Margarita stāsta, ka “Dažreiz ir grūti, ka tev ir jābūt vienam, jāceļo vienam, jābūt mēģinājumos vienam. Darbs mūzikā ir arī ļoti emocionāls darbs, pēc katra koncerta izliec visu sirdi, visu dvēseli”, tāpēc ir ir atrast savu atbalsta sistēmu, viņai tā ir ģimene.  Šajā “kā ir būt” sarunā Margarita stāsta par to, ka vispatīkamāk ir spēlēt publikai, kuras vidū nav mūziķi un kritiķi, par pārvākšanos uz ārzemēm 15 gadu vecumā un ikdienu, dzīvojot klasiskās mūzikas pasaulē.   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kāda ir nedzirdīga cilvēka dzīve skaņu pilnā pasaulē? Diāna Grenevica (26) piedzima ar dzirdes traucējumiem, tāpēc nevar iedomāties, kā būtu dzīvot citādi. Lai sekotu savam sapnim, viņai bija jāiemācās iekļauties dzirdīgo pasaulē. Lai gan sākumā saņēma neticību no apkārtējiem, Diāna ir piepildījusi savu mērķi - ieguvusi bakalaura grādu Rīgas Tehniskajā universitātē un šobrīd strādā pie augstvērtīga modes zīmola kolekcijām. Atbildot uz jautājumu, kā dzirdīgajiem cilvēkiem rīkoties, satiekot vājdzirdīgu vai nedzirdīgu cilvēku, Diāna uzsver, ka viss sākas ar attieksmi: "Sākumā vajadzētu izrādīt cieņu un pieņemt, ka cilvēks ir nedzirdīgs vai vājdzirdīgs (..) nevis, kad ierauga, ka nedzirdīgs vai vājdzirdīgs, tad viss - atkāpšanās ceļš, un aiziet prom. Vajadzētu tieši otrādi, ka pasper soli pretim un vēlās to komunikāciju veidot."  Diāna skaidro, ka viņai nav nepieciešama žēlošana un paijāšana no apkārtējiem tikai tāpēc, ka viņa ir nedzirdīga. Viņasprāt, ir jāveicina līdzvērtība - “tas nozīmē, ka mēs nešķirojam, dzird, nedzird vai vājdzirdīgs. Piemēram, ja ir darba piedāvājums, ko piedāvā nedzirdīgam, vājdzirdīgam un dzirdīgam, tad nereti mūs pastumj malā un darbu iedod dzirdīgajam." Šajā "kā ir būt" sarunā Diāna dalās ar savām ikdienas iedvesmām, to, kas viņai sagādā prieku un spēku turpināt savu radošo darbību.  Paldies surdotulcei Elzai Veismanei par atbalstu sarunas norisē. Lai nodrošinātu pieejamību, šī epizode pieejama arī Pieci.lv Youtube kanāla ar subtitriem visai sarunai.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

“Jūs taču ziniet, ka tur būs invalīds?” tā ārsts jautāja Sanijai, kad pirms 5 gadiem viņai piedzima Heidija. Sanija Sniķere (26) ir piedzīvojusi divas priekšlaicīgas dzemdības. Pirms 3 gadiem ģimene gaidīja Heidijas māsu, taču viņa diemžēl neizdzīvoja.  Priekšlaicīgās dzmdības atstāja sekas uz Heidijas veselību. Kopš 21 gada vecuma Sanija savu dzīvi ir pakārtojusi tam, lai palīdzētu Heidijai kļūt patstāvīgai. “Tas noteikti nolika mani pie vietas, lika savādāk skatīties uz lietām, pieaugt.” Vecāku nepadošanās ir nesusi rezultātus - sliktākās prognozes nav piepildījušās, taču Sanija zina, ka Heidijai vienmēr būs nepieciešams atbalsts - “Es apzinos to, ka nevarēšu vienmēr viņai būt līdzās un palīdzēt, bet man gribas, lai viņai ir kāds blakus.” Sanija priecājas, ka Heidijai ir iespēja doties uz parastu bērnudārzu - tas viņai ļauj sajusties līdzvērtīgai pat tad, ja viņa nespēj izdarīt to, ko viņas vienaudži. “Tas ir labi citiem bērniem iemācīties, jo bērns ar invaliditāti nav briesmonis, bērni jau savādāk to visu uztver.”  Šajā “kā ir būt” epizodē klausies stāstu par spēku, padošanās mirkļiem un dzīves pieņemšanu.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ne vienmēr invaliditāte ir vizuāli redzama. Šādos gadījumos var izvēlēties to slēpt - bet uz kā rēķina? Lilita Ātrena (22) no 13 gadu vecuma sadzīvo ar tā saukto “veco ļaužu slimību” - artrītu, locītavu iekaisumu, kas aizvien biežāk tiek diagnosticēts arī bērniem un pusaudžiem.  “Ir reizēm momenti, kad vienkārši gribas apgulties gultā un neko nedarīt, jo viss, ko jūti ir sāpes. Vienkārši gribas izlikties, ka tu neeksistē,” stāsta Lilita, taču šo ikdienas daļu viņa no apkārtējiem slēpj, lai izvairītos no negatīvas attieksmes. Ņemot vērā, ka tracējumi nav vizuāli redzami, viņa jau skolas laikā sastapusies ar apkārtējo neticību viņas veselības problēmām un sāpīgiem komentāriem, kas turpinājās arī darba vidē, tāpēc šobrīd par savu veselības stāvokli Lilita klusē. Viņa saka “Es slēpju (fiziskās) sāpes, lai pasargātu savas emocijas.” Viņa sapņo par sabiedrību, kurā sāpēs tiek pieņemtas, nevis kritizētas, kur visas slimības tiek uztvertas vienlīdz nopietni un cilvēki ar invaliditāti netiek uzskatīti par sliktākiem vai nevarīgākiem par pārējiem. Lilita nesaprot, kāpēc cilvēks, kurš ir vesels, bet slinks, darba vidē tiek uzskatīts par spējīgāku, nekā ļoti centīga persona ar veselības problēmām. 49. podkāsta "kā ir būt" epizodē iepazīsti ikdienā neredzamo pasauli!   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Vai sievišķībai ir robežas? Anete Ķēniņa (20) uzskata, ka vismaz autosportā tādu nav. Viņa vairākus gadus pierādījusi sevi rallijkosā, startējot vienā trasē ar vīriešiem, tagad nomainījusi kategoriju un startē folkreisā. Uz jautājumu, kā ir būt sievietei sportā, kur dominē vīrieši, viņa atbild, ka tā ir vieta, kur jūtama vienlīdzība.  Šobrīd, karā ar pandēmiju, tieši sievietes ir tās, kuras piepilda frontes pirmās līnijas - Latvijā 88% no veselības nozarē darbiniekiem ir sievietes, kas ir lielākais dzimumu disbalanss Eiropas Savienībā. Neskatoties uz to, joprojām lasāmi virsraksti, kas izceļ sieviešu trauslumu.  Cik daudz no tā, ko uzskatām par “sievietes lomu” ir laika gaitā izveidojies pieradums?  “Kā ir būt” sarunā Anete ne tikai reflektē par to, kā veidojušies viņas priekšstati par sievišķību, bet arī dalās ar savu pieredzi autosportā un to, kas jādara tiem, kuri vēlētos tajā nokļūt.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Linards Romka (20) jau pamatskolas laikā, dzīvojot mazpilsētā, gribēja ģērbties citādi kā pārējie un par to nereti saņēma negatīvus komentārus. Tagad, studējot Rīgā, viņš novērtē iespēju daudz brīvāk izpaust savu iekšējo pasauli uz āru, veidojot savu vizuālo tēlu.  Apģērbs ir veids kā Linards sevi izpauž. Viņš gūst prieku gan no iepirkšanās procesa, gan rezultāta - “Dažreiz vienkārši gribas to lietu nopirkt tikai pirkšanas pēc, lai būtu īslaicīgā labā sajūta.” Taču Linardu satrauc arī vides piesārņojums, tāpēc, viņaprāt, lietoto apģērbu veikali ir lieliska vieta, kur meklēt unikālas pērles, neradot jaunas lietas. Rezultātā viņš samazina sava apģērba cenu - gan to, kas jāmaksā pašam, gan to, ko vēlāk maksā daba. Sarunā viņš dalās ar drosmi uzdrīkstēties būt autentiskam, kā arī dalās praktiskos padomos, kur smelties iedvesmu otrās dzīves piešķiršanai apģērbam un citām lietām. Linards, daloties savā pieredzē, uzsver: “Mums vajadzētu aizdomāties par to, ka mums taču pietiek arī ar mazāk, nevis vairāk.” Vai mums būtu, ko vilkt, ja uz diviem gadiem pārtrauktu ražot apģērbu? To klausies 47. epizodē par paštēlu.   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Reperis Goča jeb īstajā vārdā Gatis Orniņš (22) noteikumus salīdzina ar alpīnismu - “Man patīk domāt, ka sabiedrība ir alpīnists un noteikumi ir karabīne, kuru mēs visu laiku pārceļam uz augšu vai uz leju”, uzsverot, ka tas parāda, kur mēs esam un ļauj nepazust. Viņš "kā ir būt" podkāstā dalās pārdomās par noteikumiem ne tikai mākslā un mūzikā, bet arī valstī, dabā un katrā personīgi. Sarunā viņš stāsta, kā sapratis, cik ļoti viņu ierobežo standarti, kurus pats pieņēmis par pareizajiem. "Šajā rudenī es nonācu iekšējās pārdomās ar sevi un es sapratu, ka es gribu veidot pats savus iekšējos noteikumus un standartus,” stāsta Goča, pieminot, ka tikai pēdējā laikā sācis pakāpeniski iegūt brīvību pats no sevis - savas paškritikas. Arī citus viņš aicina nedzīvot svešā ādā un nemelot sev.  Runājot par noteikumiem mākslā un mūzikā, Goča atzīst, ka tie ir nepieciešami, lai orientētos, taču kaut kas jauns veidojas, kad izmantojam esošos noteikumus par atspēriena punktu un materiālu. Savukārt noteikumu pārkāpšana ļauj sajusties dzīvam, kas reizēm palīdz iegūt jaunu enerģiju vienmuļos periodos. Par noteikumu dažādību un reizēm, kad tie noder, klausies "kā ir būt" 46. epizodē.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ko tu teiktu cilvēkam, ja tu zinātu, ka tas iespējams ir pēdējais, ko viņš dzirdēs pirms nāves? Veronika Baltmane-Veckalne (27) nereti nonāk šādā situācijā. Viņa ir anestezioloģijas rezidente un ar iedvesmojošu aizrautību dara savu darbu, uzņemoties atbildību par cilvēku dzīvībām - šobrīd strādājot arī ar Covid-19 pacientiem. “Dodot gaismu, sadegu – tas lielā mērā bieži vien ir par medicīnu,” saka Veronika, ilustrējot ārstu fizisko un emocionālo nogurumu šajā laikā.  Kamēr daudziem pandēmija asociējas ar seriālu skatīšanos ērtākajās mājas drēbēs, Veronika par to tikai sapņo. Podkāsta “kā ir būt” sarunā viņa dalās ar savu pandēmijas pieredzi, strādājot intensīvās terapijas nodaļā, kur nonāk smagākie saslimšanas gadījumi. Viņa atzīst, ka šobrīd ir ļoti bail no brīža, kad vairs nebūs iespējams palīdzēt visiem, jo slimnīcas ir pārslogotas. “Brīžiem rokas sāk nolaisties, tu viņām neļauj, tu viņas cel augšā, saproti, ka vēl būs ļoti liela plūsma – ir jāturpina, ir jādara, nav izvēles, tev ir jādara,” stāsta Veronika.  Kā Veronika nonāca līdz lēmumam studēt medicīnu un uzņemties atbildību par cilvēku dzīvībām? Kā nezaudēt cilvēcību, saglabājot distanci? Vai medicīnā ir konkurence? Šī saruna ir ļoti cilvēcīgs ieskats ārsta personīgajos pārdzīvojumos un pandēmijas karstākajā punktā - slimnīcās.   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Tīna Pētersone (27) savu profesiju salīdzina ar tiltu starp mākslinieku un sabiedrību - viņa ir mākslas kuratore. Tas prasīja viņai 24 gadus, lai saprastu, kā būt mākslā, neesot māksliniekam. Podkāsta “kā ir būt” sarunā Tīna dalās pārdomās par to, kas ir labs mākslas darbs, kāpēc vērtīgi ir arī tie darbi, kas mums nepatīk, un to, kāpēc bohēma mūsdienās nav atslēga uz veiksmīgu mākslinieka karjeru.  Pēc profesionālās darbības žurnālistikā un reklāmā, Tīna nolēma doties studēt ārzemēs, lai kļūtu par mākslas kuratori. Viņa uzskata, ka tieši spēja paskatīties uz mākslas procesiem no autsaidera perspektīvas, ir viena no viņas privilēģijām, salīdzinot ar citiem kolēģiem. Taču iekļūšana mākslas pasaulē nav bijusi viegla - viņa uzsver, ka “māksla - tā ir slēgta un elitāra pasaule.”  Sarunā Tīna atgādina, cik svarīga ir pieredžu daudzveidība. Tas nozīmē, ka ir labi doties skatīties arī tādu mākslu, kas nepatīk, sadusmo vai raisa citas nepatīkamas emocijas. Tas rada iespēju uzdot sev jautājumu - kāpēc es tā jūtos? "Kamēr tev tā izstāde nav vienaldzīga, tikmēr māksla ir izdarījusi savu darbu,” skaidro Tīna.  Viņasprāt, mākslinieks par tādu kļūst, jo nevar darīt neko citu - viņš nespēj neradīt, un Tīna tic, ka “pasaule būtu labāka vieta, ja mēs ļautos tam, ko sirds liek darīt." Šajā epizodē saruna par mākslu - valodas paplašinājumu, ar ko varam iepazīt gan savas, gan citu sirdis.   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Kā ir kļūt par skolotāju laikā, kad izglītības sistēma spiesta tik strauji mainīties? Matīss Rihards Vilcāns (24) skolā strādā trešo gadu un “kā ir būt” sarunā stāsta par skolām agrāk, tagad, nākotnē un skolotāja vietu tajā. Sarunā Matīss atbild uz skolēnu tik bieži uzdoto jautājumu “kur man šis dzīvē noderēs?”, skaidrojot, ka, nākotnes cilvēkam skola šodien nevar iemācīt konkrētu profesiju, bet gan attīstīt prasmes, kas var palīdzēt profesijās, kas būs pieprasītas pēc desmit, divdesmit gadiem.  Matīss skolu nevēlas reducēt līdz 40 minūtēm starp zvaniem, viņaprāt, skola ir arī viss, kas notiek starpbrīžos, ceļā uz stundām utt. Divpadsmit dzīves gadi, kas tiek pavadīti iegūstot vispārējo izglītību ir vieni no intensīvākajiem cilvēka dzīvē. Matīss stāsta, ka “Viena no problēmām, kāpēc jaunas draudzības ir grūtāk atrast pēc skolas, studijām, ir tā, ka mēs neesam tādos daudzveidīgos, intensīvos apstākļos,” ar nožēlu piebilstot, cik daudz jauniešu pandēmijas dēļ zaudē šo tik būtisko dzīves periodu.   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Kā ir pelnīt naudu ar pieklājību?  Valters Keicis (29) ir bārmenis ar pieredzi. Jau vairākus gadus viņš uzņem viesus, gatavībā uzlabot viņu vakaru, taču ne vienmēr tas ir tik vienkārši, jo ne katrs pret apkalpojošo personālu izturās kā pret līdzvērtīgiem cilvēkiem. Podkāsta “kā ir būt” 42. epizodē saruna par manierēm - kas tās ir, kur tās ņemt un ko tās dod.  Sarunā Valters atbild uz jautājumu, kā ir būt draudzīgam pret visiem, cik viegli ir uzlikt dažādas maskas, kamēr atklāti runāt par to, kā viņš pats jūtas ir jāmācās, jo tas ir daudz grūtāk. Ikdiena, kas tiek pavadīta sniedzot citiem pozitīvu enerģiju, prasa gana daudz atpūtas brīžu, kad ar to piepildīties pašam. "Pateikt, ka man viss ir kārtībā, uzlikt parastu smaidu un priecīgi palēkāt, to jau ir viegli izdarīt,” skaidro Valters, turpinot, ka “Covid gadā es iemācījos iemīlēt sevi, būt godīgam pret sevi, pirmkārt, un godīgi teikt citiem cilvēkiem, ka šis ir tas, kā es jūtos." Valters dalās arī stāstos par reizēm, kad bārmeņa darbs nemaz nav pozitīvām emocijām pilns, cik nepatīkami viņam ir redzēt, ka kāds jūtas pārāks un tā iemesla dēļ sabojā vakaru citiem visiem. Visus stāstus klausies 42. “kā ir būt” epizodē!   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Kad viņa piedzima, profesija, kurā viņa šobrīd darbojas, nemaz neeksistēja - Lota Ulmane (20) ir influencere. Viņa pati gan no šī vārda vairās, jo uzskata, ka Latvijas sabiedrībai tas asociējas ar pārlieku daudz negatīvā. Lota šogad uzsāka ne tikai otro mācību gadu universitātē, bet arī pieņēma pavisam jaunu izaicinājumu, pievienojoties Pieci.lv komandai, lai vadītu raidījumu “Rīta radio” Lota sarunā dalījās savās pārdomās par realitāti, kādā šobrīd jauniešiem jāpieņem lēmumi, kas attiecas uz karjeru. Viņasprāt, no ģimenes, skolotāju un citu līdzcilvēku puses tiek izdarīts pārāk liels spiediens uz to, ka jau pēc vidusskolas absolvēšanas cilvēkam ir jābūt pārliecinātam par to, ko viņš darīs ar savu dzīvi. Kad visi jautā, kāds ir tavs ceļš, svarīgi atcerēties, ka “Tavs ceļš ir jau tagad! Viss jau notiek!”, uzskata Lota.  Podkāsta “kā ir būt” 41. epizodē uzzini, kā Lota uzsāka veidot saturu dažādās platformās, kas ir visgrūtākais, esot publiskai personai, par viņas augstskolas izvēli un to, kas motivē viņu ik dienu celties un doties dienas gaitās.   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Vai dzīve tiešām sākas ārpus komforta? Saruna ar grāmatas "Fudzi 161km" autoru un organizācijas "Baltais kalns" izveidotāju Mārtiņu Zvīdriņu (29). Mārtiņš savu iztiku pelna ar to, ka piedāvā cilvēkiem iespēju piedzīvot diskomfortu, lai palīdzētu atklāt, cik daudz viņi patiesībā spēj. Viņš pats, apskrējis apkārt Fudzi vulkānam, devies izaicinošos trekingos, laivu braucienos un citos piedzīvojumos, uzskata, ka komforts ir bīstams.  Pirms vairākiem gadiem Mārtiņš nolēma par godu sava brāļa bojāejai apskriet apkārt Fudzi vulkānam. Viņa dzīve ilgu periodu bija pakārtota tikai šim vienam mērķim, ko izdevās piepildīt ar otro piegājienu. Savu ceļu uz to Mārtiņš aprakstījis grāmatā “Fudzi 161km”. Viņš uzsver: “Kad ‘kāpēc’ ir skaidrs, tad ‘kā’ ir pavisam vienkārši!”, taču atzīst, ka šobrīd viņa dzīvē konkrēta “kāpēc” nav. Šobrīd, esot dziļi komfortā, prāts meklē un domā, kurp doties tālāk.   Sarunā Mārtiņš stāsta, cik dažādi var būt diskomforti, apliecinot, ka fiziskais diskomforts ir nieks, salīdzinājumā ar emocionālo. Viņaprāt, pēc fiziska diskomforta cilvēki tiecas, lai izbaudītu to mazo mirkli īsi pirms atgriešanās komfortā. Ja to būtu iespējams iegādāties iepakoti komplektā, diez vai cilvēki tik daudz doties piedzīvojumos, kuru pamatā ir diskomforts. Tas ne tikai sniedz emocijas un ļauj ieraudzīt savas patiesās spējas, bet arī var padarīt dzīvi garāku - tā uzskata Mārtiņš.  Podkāsta “kā ir būt” 40. epizodē klausies sarunu par to, kur sākas un kur beidzas komforts.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Eiropas Savienībā katra otrā sieviete, vecāka par 15 gadiem, ir piedzīvojusi seksuālu uzmākšanos, katra divdesmitā - izvarota, tā liecina Eiropas Dzimumu līdztiesības insitūta publiskotie dati. Luīze Stabiņģe (23) ir piedzīvojusi izvarošanu un šajā “kā ir būt” sarunā dalās savā pieredzē un pārdomās par varas sadalījumu sabiedrībā kopumā. Kāda ir varas nozīme šādās situācijās? Kāda vara ir līdzcilvēkiem, lai šādus gadījumus nepieļautu? Vara pār sevi un citiem, politiska vara, mediju vara, neizmantota vara - termins vara dzīvo dažādos līmeņos, mainot savu noskaņu no pozitīvas līdz izteikti negatīvai. Šajā “kā ir būt” sarunā tiek iezīmēta varas daudzveidība, aicinot katram pašam sev uzdot jautājumu - kāda vara ir man? “Ja mēs redzam, ka kaut kas notiek blakus, kam nevajadzētu notikt, mums ir iespēja pateikt - klausies, šis nav okei!”, saka Luīze, lai atgādinātu, ka mēs kā sabiedrība nosakām, kas ir pieņemams un kas nē, tāpēc mums ir jāpārstāj normalizēt darbības, kas kaitē līdzcilvēkiem. Ar tik neuzkrītošām darbībām, kā svešu cilvēka ģērbšanās stila kritizēšana, mēs radām vidi, kur ļaujam kādam darīt pāri. Luīze, daloties savā pieredzē uzsver, ka ikvienam vajadzētu justies droši, neskatoties uz to, kā viņš/a ir apģērbies.  Par seksuālu vardarbību, nepamatotu ideju pieņemšanu un pārskatīšanu, varas sadali lielākās un mazākās grupās, klausies podkāsta “kā ir būt” 39. epizodē.   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Cilvēki dzīvo neskaitāmās ilūzijās par modes industriju - par to pārliecināta ir “kā ir būt” 38. epizodes viešņa Eva Bērziņa (24). Lai gan jau no 11 gadu vecuma strādā par modeli, viņai vienmēr ir bijis grūti rast mieru, darbojoties šajā industrijā.  “Tevi vērtē tikai un vienīgi pēc izskata - nevienam neinteresē, kas tev ir galvā, nevienam neinteresē, kas tev ir noticis vai kā tu jūties,” stāsta Eva par modes industrijas realitāti. Podkāstā viņa atklāti dalās tajās pārdomās, kas vairākkārt viņai ir likušas uz laiku atkāpties no modeles darba - to, cik grūti ir būt introvertam ekstravertā biznesā, kā pieņemt to, ka pavadi ikdienu veidojot skaistuma standartus, kam pats netici, par vīriešu uzmanību un sociālo tīklu nozīmi karjeras veidošanā.  Eva sarunā skaidro, cik grūti ir sadzīvot ar to, ka kāds cits skatās uz tevi caur ilūzijas brillēm un idealizē. Viņa stāsta, ka, lai gan no malas varētu likties citādi, viņa par sevi nejūtas pašpārliecināta, arī viņa mēdz skatīties uz savu ķermeni, domājot, ka, ja kaut kas izskatītos citādi, viņa justos labāk.  Kā apjaust ilūzijas, uz kā balstām savu ikdienu? Vai ir “labās ilūzijas” - tādas, kas mums ir vajadzīgas? Podkāsta “kā ir būt” 38. epizodē saruna par ilūzijām, kas apvij modes industriju, skaistuma standartus un dzīvi kopumā.     Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.    

Pludmales volejboliste Anastasija Kravčenoka (24), kopā ar savu pārinieci Tīnu Graudiņu, atgriezās mājās ar iegūtu 4. vietu Tokijas olimpiskajās spēlēs. Bet vai tā ir uzvarēta 4. vai zaudēta 3. vieta? Kas vispār ir uzvara sportā, dzīvē un kas - uzvara pār sevi?  Pieci.lv podkāsta “kā ir būt” 2. sezonu atklāj saruna, kas ļauj iepazīt pasauli no profesionālas sportistes perspektīvas. Anastasija , stāstot par savu ikdienu un treniņu procesiem, atklāj, ka augstākā līmeņa sacensībās visi ir fiziski spēcīgi spēlētāji, tāpēc uzvaru iegūst tie, kuri emocionāli ir gatavi uzvarēt. Šajā epizodē viņa dalās ar to, kā sevi sagatavot cīņām gan dzīvē, gan sportā. Ar apbrīnojamu pozitīvismu, Anastasija stāsta ne tikai par to, kāda ir uzvarētāju mentalitāte, bet arī dalās savos sāpīgākajos zaudējumos un tajos gūtajās mācībās. “Veiksmīgs cilvēks ir laimīgs cilvēks”, viņa saka, atgādinot, ka, lai arī kur persona savā dzīvē atrastos, ikvienam ir jākļūst pašam par savu komandas biedru - novērtējot sevi, savu ikdienas darbu un nepakļaujoties sabiedrībā dominējošiem stereotipiem par to, kas veido laimi. Dzīvē ir bezgalīgi daudz iespēju, ko darīt, ir neskaitāmi daudz profesiju, par kuru eksistenci mēs pat nenojaušam, tāpēc viss, ko atliek darīt, ir iepazīt pasauli un meklēt to, kas ikdienu piepilda ar prieku.  Par attiecību veidošanu ar komandas biedriem un pašam ar sevi, par pandēmijā gūtajām mācībām, pasaulē iepazītajiem cilvēkiem un neziņu, ar ko jāsadzīvo ikdienā, klausies “kā ir būt” 37. epizodē.   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

"Kā ir būt" pirmās sezonas noslēgumā viesa lomā podkāsta vadītāja Elīna Baltskara (25) un viņas vietā epizodi vada "kā ir būt" sarunu režisors Jānis Ķīnasts. Kopīgi atskatāmies uz aizvadītajām sarunām un jaunu cilvēku pandēmijas pieredzēm.  Kas ir pieredze un vai to var pazaudēt? Kā mēs atcerēsimies pandēmijas laiku pēc 10 gadiem? Kādas "kā ir būt" tēmas iespējams sagaidīt nākamajā sezonā? Kā ir atbildēt uz jautājumiem, ko reizēm vieglāk ir noklusēt?  Kamēr sarunas dodas vasaras brīvdienās, "kā ir būt" turpinās būt klātesošs citos formātos. Līdz tam visa komanda ar prieku gaidīs arī tavas pārdomas par šajā sezonā dzirdēto un pieredzēto. Lai sazinātos, raksti Elīnai - elina@pieci.lv !    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*       * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

"Kā ir būt" 35. epizodē atklāts stāsts par tēmu, kas parasti šķiet pārāk neērta, lai runātu skaļi - par pašnāvību.  Kad viņai bija 21, lai gan ārēji pozitīva un aktīva, Laura (27) iekšā nesa neizturamas skumjas, ko nevienam nestāstīja, un domāja, ka vieglāk būtu nebūt - nepiedzīvot visas domas, kas ikdienā piepildīja galvu. Laura mēģināja izbeigt savu dzīvību, taču pamodās slimnīcā, kas nozīmēja, ka tagad viņai būs jārunā - jāstāsta apkārtējiem, kā viņa jūtas. Kas sešu gadu laikā ir mainījies Laurā un sabiedrībā? Vai šodien viņa nonāktu tik tālu? Kā runāt ar cilvēku, kuru nomāc pašnāvības domas? Šajā epizodē atklāts stāsts par to, kas parasti šķiet pārāk neērts, lai runātu skaļi.   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*       * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Anrijs Kristiāns Ābele šobrīd, 23 gadu vecumā, studē doktorantūrā Bristoles Universitātē un pēta jūras līmeņa mainīguma izcelsmi piekrastes zonās. Sarunā viņš atbild uz jautājumu, vai vispār ir iespējams kaut ko izgudrot, jo varbūt viss jau ir dots un mums atliek to tikai atklāt? Kas tad īsti ir izgudrojums un izgudrotājs? Vai mēs spēsim izgudrot labākus veidus kā dzīvot uz šīs planētas? Vai mēs varam izgudrot paši sevi? Šajā epizodē Anrijs dalās domās par zinātnes pasauli, klimata krīzi, pandēmiju un politisko spēku nespēju vienoties par risinājumiem.   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*       * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Medicīnas studente Daniela Vāvere (22) 2020. gada martā, dažas dienas pēc ārkārtas situācijas izludināšanas, uzzināja, ka ir inficējusies ar COVID-19. Pagājis ir vairāk kā gads un joprojām ir jūtamas slimības sekas - tajā skaitā ožas traucējumi. Sarunā viņa dalījās ar savu slimības pieredzi un pasauli, kur rozes vairs nesmaržo pēc rozēm.  Kā izmantot jutekļus, lai padarītu dzīvi neaizmirstamu? Vai pietiek tiem pievērst apzinātu uzmanību, lai apkārt esošais iegūtu citu skatu? Kādas maņas cilvēkiem trūkst un vai pilnīgi apzināmies esošās? Šajā "kā ir būt" epizodē pievēršamies tam, kas mūsu iekšējo pasauli saista ar to, kas notiek ārpus mums - maņām, jutekļiem un jušanu!    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Videospēles ir veids kā aizbēgt no realitātes vai to paplašināt? E-sporta komandas Team Medieval Riga kapteinis Erlends Vaskāns (21) ikdienā trenējas CS:GO - viņš "kā ir būt" sarunā salauž stereotipus par datorspēļu spēlētāju kā personu, kura pavada diennaktis vienatnē, sēžot pie datora, ar neona gaismām aprīkotā pagrabā. Pandēmija negaidīti strauji lielu dzīves daļu pārcēla uz digitālo vidi, nojaucot robežas starp fizisko un virtuālo realitāti. Vai datorspēle ir realitāte? Kādas virtuālajā vidē apgūtas prasmes var palīdzēt fiziskajā ikdienā?  32. podkāsta epizode par datorspēlēm kādreiz, tagad, par kopienām, kas vieno to spēlētājus, un iespējām, ko tās rada.   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Krista Krēsliņa (21) šobrīd mīl rakstīt, doties dabā un šobrīd studē psiholoģiju, taču viņai aiz muguras ir divas smagas cīņas ar vēzi. Pirmo reizi ar onkoloģisku saslimšanu Krista saskārās 17 gadu vecumā - tas viņas aktīvo dzīvi apstādināja, jo bija jāpavada gads, lai izveseļotos. Tas arī veiksmīgi izdevās, taču neilgi pēc tam veselība pasliktinājās un viss bija jāsāk no jauna. Šobrīd vesela, Krista sarunā dalās ar savu spēka un vājuma pieredzi. Ja ar laika distanci paskatāmies uz mirkļiem, kad esam jutušies visvājākie, nereti izrādās, ka tieši tad esam bijuši visspēcīgākie. Kas prasa vairāk spēka - turēt savu vājumu pie sevis vai dalīties tajā? Kā vairot spēku? Vai ir nepieciešams spēku ierobežot? "Kā ir būt" 31. epizodē meklējam, cik daudz spēka slēpjas vājumā.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*       * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kā ir dzīvot ar uzvārdu, kas jau vairākās paaudzēs mantojis zināmu reputāciju? Par to "kā ir būt" stāsta mūziķe un antropoloģijas studente Tīna Šipkēvica (20).  Viens no ietekmīgākajiem investoriem, Vorens Bafets ir sacījis, ka "Ir nepieciešami 20 gadi, lai uzbūvētu reputāciju, un 5 minūtes, lai to sagrautu. Ja tu par to domāsi, tad darīsi lietas citādi!". Sarunā ar Tīnu par to, kā reputācija atšķiras no tēla, kā tos abus varam vai nevaram ietekmēt, un kā to visu mainījuši sociālie tīkli. Un beigu beigās - vai reputācija vispār ir svarīga?!    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*       * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

"Esmu tāds jauns rutks, vēl tikai 18!", saka Ziedonis (18), piekrītot sarunai par apzināšanos. Viņš mācās mākslas vidusskolā un, iepazīstinot ar sevi, skaidro, ka, viņa balss izklausās sievišķīga, taču viņš sevi apzinās kā vīrieti un sauc par transpersonu.  Kā apzināties sevi, savu vietu pasaulē un līdz ar to pasauli kā tādu? Podkāsta "kā ir būt" 29. epizodē saruna par apziņu - individuālo, kolektīvo un vietu, kur tās abas satiekas vienviet.      Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*       * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Visapkārt tiek pieminēts, cik svarīga ir emocionālā inteliģence un no tās nevar atņemt empātiju. Kā sajust citus? Kādas ir empātiskas vietas un attiecības? Šajā "kā ir būt" epizodē saruna ar kopienas dārza "Augnīca" veidotāju, pilsētplānošanas studenti Elīnu Loginu (23).  Sarunā Elīna stāsta, kādas grūtības viņai iemācījušas ļaut citiem sajust sevi un veidot autentiskas attiecības, kā arī dalās pārdomās par to, kāda ir empātiska pilsēta un ko par līdzjušanu mums var iemācīt dārzi. Ko ar empātiju izdarījusi pandēmija? Vai, esot tālu, varam sajust labāk? Kad empātija var nodarīt pāri? Par to "kā ir būt" 28. epizodē!    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Podkāsta "kā ir būt" 27. epizodē Maija Fogele (24) sniedz iespēju iepazīt vairumam cilvēku nezināmu pasauli - tādu, kādu to piedzīvo vājredzīgie.  Maija ir mūziķe - mūzikas akadēmijā studē flautas spēli un šobrīd, tāpat kā daudzi, cenšas rast mieru neparedzamajā laikā. Nosvērti un pārdomāti, viņa dalās savā pieredzē ar neziņas radīto trauksmi, ko pavada veģitatīvā distonija, un cilvēcīgās ilgās pēc iespējas satikt draugus, ceļot un darīt citas, iepriekš tik pašsaprotamas lietas. Taču Maijas stāsts liek pārdomāt, ko īsti uzskatām par pašsaprotamu. Sarunā par pasaules iepazīšanu caur mūziku, apzinātu skatu uz prātā notiekošo, vājredzību redzīgā pasaulē un radio kā uzmundrinājumu vientuļā laikā.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Jēkabs Ozols (22) ir jaunais arhitekts un vecākais brālis 11 bērnu ģimenē. Viņš pats saka, ka lielākā mācība, ko guvis, dzīvojot tik lielā pulkā, ir apzināšanās, ka visi resursi ir mūsu - kopējie. Ar šādu pieeju Jēkabs raugās arī uz visu pārējo pasauli, uzlūkojot ne tikai dabas, bet arī cilvēku resursus kā kopējo vērtību, par ko kolektīvi arī jārūpējas.  Kāda ir bagāta pasaule? Un kāda - bagāta dvēsele? Sarunā Jēkabs dalās ne tikai kuriozos no ģimenes dzīves, bet arī pārdomās par sabiedrības stereotipiem attiecībā uz daudzbērnu ģimenēm kā nabadzīgām, un to, kā varam nosargāt vislielāko pasaules bagātību.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*     * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kādam varētu šķist, ka Elīna Semane (29) pārkāpj robežas, bet, ja nu viņa tās savieno? Elīna  ir māksliniece, fotogrāfe, kura ar saviem darbiem nebaidās runāt par neērtām tēmām, nereti izaicinot un pārsteidzot. Viņa pati saka, ka mākslā robežu nav, tās ir katrā cilvēkā pašā, un ar saviem darbiem Elīna vēlas parādīt, ka robežas nav viennozīmīgas. “Kā ir būt” 25. epizodē divu Elīnu saruna par robežām mākslā, sabiedrībā, sociālajos tīklos, bailēs, dabā, kā arī par robežām, kas pasargā, un tādām, kas iesloga.  Kā tev šķiet - robežas atdala vai savieno?     Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*   * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kad tu savam daugam pēdējo reizi atgādināji, ka viņš ir tavs draugs? Kā jūs kļuvāt par draugiem? Ieva Treimane (23) pirms 10 gadiem ar interneta spēles Stardoll sarpniecību iepazina meiteni, ar kuru regulāri sazinās līdz pat šodienai, kad abas jau kļuvušas par mammām - lai gan viņas nekad nav satikušās, viena otru sauc par draudzeni. Ievai ir arī draudzene, ar kuru viņu vieno piedzīvojumi jau no pirmajiem dzīves gadiem. Vai virtuāla draudzība atšķiras no tādas, kā pamats ir fiziskajā realitātē? Podkāsta "kā ir būt" 24. epizodē saruna par īpašām attiecībām - draudzību!     Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*   * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Cik daudz pašsaprotamu lietu patiesībā ir privilēģijas? Kā tās ieraudzīt un izmantot, lai vairotu labo? "Kā ir būt" 23. epizodē savā viedoklī par privilēģijām dalās Valters Krētainis (23). Valters, mācoties profesionālajā vidusskolā, iepazina savu šī brīža sievu Sanu, kuras mazajam brālim Kristiānam ir cerebrālā trieka. Uzzinot, ko tas nozīmē un kā tas ietekmē ģimenes dzīvi, viņš kā savu diplomdarbu radīja palīgierīci, kas ļāva Kristiānam pašam pārvietoties un ieraudzīt pasauli no jaunas perspektīvas. Par paveikto ieguva ne tikai augstu novērtējumu skolā, bet arī balvu "Latvijas Lepnums". Tagad Valters turpina radīt dažādas palīgierīces uzņēmumā "Step By Step Care".      Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*   * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Ķermenis kalpo par vienu no cilvēka pašizpausmes instrumentiem - kā rīks, ko izmantot savas iekšējās pasaules komunicēšanai.  Anete Ozoliņa ir viena no pirmajām skaistuma un modes blogerēm Latvijā. Podkāsta "kā ir būt" 22. epizodē viņa dalījās savās pārdomās par ārieni un tās saistību ar iekšieni - atklāti stāstīja par saikni starp depresiju un vizuālo tēlu, pieņemšanos svarā pandēmijas laikā, patērētāju kultūras ietekmi uz paštēla veidošanos, sevis pieņemšanu un sabiedrības pārlieku lielo koncentrēšanos uz materiālām vērtībām. Anete aicina ikvienu pārdomāt ne tikai skapja saturu, bet arī to, ko nēsājam savās galvās!   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*   * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Annijai Kļaviņai (25) bija 18 gadu, kad viņas dzīvi izmainīja pāris sekundes - autoavārija, kas viņu iesēdināja ratiņkrēslā. Podkāstā “kā ir būt” Annija dalījās ar savu padošanos - apstākļu pieņemšanu, kas viņai atnesa uzvaru. Sarunā viņa dalās ar reizēm, kad tieši neuzsākta cīņa ir lielākais spēka apliecinājums - par dzīvi pirms un pēc avārijas, atteikšanos no parabobsleja, sava iekšējā spīta kontrolēšanu, enerģijas tērēšanu bezjēdzīgām cīņām un ne tikai!  Kad padoties ir drosmīgāk kā cīnīties?     Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*   * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Kas ir radošāk - izgudrot Covid-19 vakcīnu vai uzgleznot "Monu Lizu"? Vai radīt ir cilvēka dabā? Varbūt esam saradījuši kaut ko par daudz?  Podkāsta "kā ir būt" 20. epizodē par radošumu stāsta Kembridžas Universitātes maģistrants skaitļošanas ķīmijā - Edgars Klētnieks, kurš skolas laikā radīja gleznas un rakstīja domrakstus, lai nopelnītu naudu. Kādas ir radošuma attiecības ar zinātni un mākslu, kuram jāuzņemas atbildība par radīto un ko esam pārpratuši par radošumu - tas viss sarunā!   Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*   * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Signe Kacēna (22) studē, lai kļūtu par šaha treneri, un pagājušajā gadā par spīdi pandēmijas radītajai situācijai, devās pie altāra sejas aizsargmaskā, lai kļūtu par sievu savam vīram. Sarunā Signe stāsta, kā pozicionālās uz skaitliskās vērtības šahā var pielīdzināt dzīvei, un to, kāpēc viņai bija svarīgi apprecēties nevis nogaidīt "mierīgākus laikus".  Kādas vērtības vada mūsu ikdienu? Kā veidot sabiedrību, kur spēj līdzpastāvēt dažādas vērtības? Vai ir vērtības, kas viena otru izslēdz?     Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*   * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Vai miers var būt tad, kad ir nemiers? Vai inline skrituļslidotājā Nilā Jansonā (28) mīt nemiera gars? 18. "kā ir būt" epizodē viņš stāsta par miera nozīmi viņa personīgajā un profesionālajā dzīvē - ar to saistīto disciplīnu, metodēm un domāšanas modeļiem. Kas notiek, kad satrauktam cilvēkam saka: "Nomierinies!" un ko darīt tā vietā? Vai miera iegūšanai nepieciešams doties prom no ikdienas likstām? Kā pieņemt, ka pasauli veido dažādība? Kas mainās dzīvē, kad mieram pievēršam apzinātu uzmanību? Par to sarunā ar Nilu!    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*   * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Šķiet, ka viss ir aizkavējies, cilvēki ir apturēti, bet arī šī pauze notiek laikā - dzīve turpinās. Podkāsta "kā ir būt" 17. epizodē saruna ar Brigitu Medni (26), kura, neskatoties uz pandēmijas radītajām grūtībām, savu tagadni pavada aktīvi iestājoties par iekļaujošu un ilgtspējīgu sabiedrību. Sarunā viņa atgādina par cilvēcību, kas šobrīd īpaši jāaprūpē, dalās savos vides aizsardzības klupšanas akmeņos un pozitīvajā neformālās izglītības pieredzē.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*   * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.

Cik daudz no pagājušajā gadā notikušā varēji iztēloties 2020. janvārī? Kā iztēle var palīdzēt, dzīvojot sarežģītā pasaulē? Kā attīstīt spēju iztēloties? Jaunā gada pirmajā epizodē saruna par iztēli ar režisoru Matīsu Kažu (25). Viņš kino režiju studējis Ņujorkā un paguvis radīt vairākas atzinību guvušas filmas, tajā skaitā - "Vienu biļeti, lūdzu", "Klejotāji", kā arī pavisam nesen izdoto "Kino un mēs". Sarunā Matīss stāsta par iztēles vietu kino radīšanas procesā un ikdienas dzīvē, metodēm, kā attīstīt spēju iztēloties un to, kāpēc šobrīd tas ir īpaši svarīgi.    Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*   * Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.  

Vai ir kaut kas tāds, kas eksistē neatkarīgi no tā ticam tam vai nē? Kam vispār ir iespējams ticēt? Agris (26) uzauga katoļu ģimenē un pirmos padsmit dzīves gadus ticēja kristīgam Dievam - ik dienu skaitīja lūgšanas, ik svētdienu devās uz baznīcu un atbildes uz saviem jautājumiem par pasaules kārtību meklēja Bībelē. Ja šodien jautā, kam viņš tic, Agris ar smaidu atbild: "Rītdienai!", taču tas neliedz ar cieņu uzlūkot ikvienu, kurš pievērsies jebkādai ticībai, kamēr vien tas neapdraud apkārtējos. 

Polīna (21) vēlējās, lai mamma viņu mīlētu, taču to tā arī nesajuta. Viņa pati saka, ka dzīvoja mūsdienu standarta ģimenē - ar mammu un vecmāmiņu. Taču viņu starpā iztrūka mīlestība. Pirms labdarības maratona “Dod pieci!”, podkāsta “kā ir būt” 14. epizodē Polīna dalās savā stāstā par vardarbību ģimenē.

Kā rūpēties tā, lai rūpes nekļūtu bīstamas? Par to "kā ir būt" saruna ar Kati Duduri (23) - viņa ir daļa no pētnieciskā projekta "Stiprinot ģimenes, kopienas un attiecības: antropoloģiska pieeja vardarbības izpētē" pētnieku komandas.  Kāda ir saikne starp rūpēm un vardarbību? Vai palīdzēšana vardarbības upurim, piespiežot aiziet no attiecībām, ir rūpēšanās? Kā parūpēties par sevi tā, lai varētu rūpēties arī par citiem? 

Kad viņam bija 21, Kaspars (25, vārds mainīts) iemīlējās, taču attiecības ar cilvēku, kuru viņš sākumā uzlūkoja kā mūža mīlestību, pārvērtās par 4 sāpīgiem gadiem - pilniem ar emocionālo, fizisko un seksuālo vardarbību. Podkāsta “kā ir būt” 12. epizodē kopā ar Kasparu runājām par bailēm, vardarbību un drosmi to pārtraukt. Sarunā viņš dalījās savā stāstā un aicināja katru cilvēku pārstāt normalizēt attiecības, kur kāds cieš.  

Silvija (vārds mainīts) atzīst, ka viņai ir bail gulēt. Viņa ir cīnījusies ar bezmiegu, spilgtiem murgiem, piedzīvojusi miega paralīzi un mēnessērdzības epizodes. Kā, zinot visu, kas var sagaidīt, nezaudēt drosmi sapņot? Kā apkārt notiekošais ietekmē to, ko redzam, kad guļam, un to, ko vēlamies, esot nomodā? Podkāsta 11. epizodē ar Silviju runājām par viņas miega pieredzēm un arī nomoda sapņiem. 

Sintija Alksne (25) ir navigācijas virsniece uz naftas un ķīmijas tankkuģiem, jūrā brauc no 19 gadu vecuma. Būšana prom uz pieciem, sešiem, septiņiem mēnešiem ir viņas dzīvesveids - pēc dažiem mājās pavadītiem mēnešiem, viņa atkal dodas jūrā. Kā saglabāt tuvību, esot tālumā? "Kā ir būt" 10. epizodē runājām par tuvību, par ko šajā laikā, kad esam aicināti distancēties, ikvienam ir īpaši jārūpējas. Kāpēc reizēm jūtamies tik tuvu, esot tālu viens no otra, taču citreiz varam būt cieši blakus viens otram, bet šķietami atrasties katrs savā pasaules malā? Kas veido tuvību? Ar ko tuvība atšķiras no tuvuma?

Kāda jēga? Šķiet, tas ir pilnīgi normāls jautājums (it īpaši šodien)! Bet kas īsti ir jēga?  Ar šādiem jautājumiem podkāsta “kā ir būt” 9. epizodē cīnījās burtu dizainere Eva Abduļina (27). Jēgu atrodam, piešķiram vai radām? Kāda jēga šim gadam? Kāda ir Evas jēga vai varbūt jājautā - kāda jēga no viņas pašas? 

Vai ir vajadzīga drosme, lai pateiktu to, ko patiesi domā? Jā - vismaz tā uzskata Jēkabs Kārlis Rasnačs (21), kurš viesojās  podkāstā “kā ir būt”, lai runātu par drosmi. Viņš ir drosmīgs ne tikai savās darbībās, iesaistoties pilsoniskajā aktīvismā, piemēram, organizējot piketus, bet arī domās - ticot idejai par līdztiesību un pozitīvu nākotni.  Jēkabs dalījās savās bailēs un drosmē, kas tās ir pārvarējusi - pārceļoties uz ārzemēm, atklājot ģimenei savu politisko pārliecību, reizēm vienkārši pasakot “nē” un aizstāvot tos, kuriem ir grūti iekļauties sabiedrībā.   

Laika apstākļi ziņo, ka ir īstais laiks sarunai par siltumu - ne vien fizisko, bet arī to iekšējo, varbūt pat jāsaka dvēselisko. Mākslas žurnāliste Paula Lūse pazīst abus aukstumus - viņa zina, ko nozīmē ik dienu iekurt krāsni, kā arī to, cik drēgna var būt depresija.  Sarunā Paula skaidroja, kāda, viņasprāt, ir silta māksla, kā viņa iekur savu gara krāsniņu, cik sildoša ir bijusi došanās Santjago ceļā, un stāstīja, kā radīt uguni un cik tik mierinoši ir tajā lūkoties.

"Kā ir būt" 6. epizodē par cerību stāsta Sigita Skujiņa (27), kura jau kopš vidusskolas sākuma dalās ar savu brīvo laiku, lai kopā ar dažādām organizācijām palīdzētu citiem.  Kāpēc gan sakām, ka "cerība ir muļķa mierinājums", ja patiesībā tā prasa drosmi un darbību? Sarunas laikā apskatām cerību no dažādām pusēm, mēģinot saprast, kur un kā tā rodas. Sigita dalījās piemēros no savas dzīves un šķietami bezcerīgām situācijām, kur atrodoties, jāsakopo spēki, lai spētu racionāli paskatīties uz apkārt notiekošo, tādā veidā ieraugot cerību!

Podkāsta “kā ir būt” 5. epizodē saruna par skumjām ar dzejnieku Raimondu Ķirķi (22). Šķiet, šī emocija laikmetā, kad teju visur cenšas pārdot prieku, reizēm paliek nenovērtēta. Kāda gan būtu pasaule bez skumjām?! Varbūt tieši tās mūs padara empātiskus, iecietīgus un beigu beigās cilvēcīgus?! Sarunas laikā ar Raimondu zīmējām skumju karti un pasauli bez tām.   

Šajā podkāsta “kā ir būt” epizodē saruna par apskāvieniem ar topošo aktrisi Katrīnu Grigu - dāmu, kuras iekšējā pasaule ir pilna ar emocijām un pretrunīgām pieredzēm. Katrīna dalījās vientulībā, ko piedzīvojusi, pārnākot mājās pēc garas mēģinājumu dienas, kas pavadīta nemitīgā kontaktā ar cilvēkiem. Viņa stāstīja par apskāvienu, kādu ilgojās saņemt trīs gadus, un par dziedinošu pieskāriena spēku, ko sajūt visdažādākajos veidos - arī ar karsta gaisa un vēsa ūdens sajušanu.

Trešo “kā ir būt” epizodi sākām Kazbegā, Gruzijā, 150 metrus pirms virsotnes, kur Ričards Stibe - sarunas viesis, pirms vairākiem gadiem nolēma, ka neturpinās kāpienu augšup un devās atpakaļ. Ričards ir ceļojis ne tikai pa tuvākām un tālākām valstīm, bet arī caur dažādām idejām un pieredzēm.  Sarunai par brīvību nav beigas, jo kur gan ir pašas brīvības malas? Kad ierobežojumi paver iespējas jaunai brīvībai? Kura brīvība ir būtiskāka - iekšējā, mentālā vai ārējā, fiziskā? Kā būt brīvam pašam no sevis? Vai man ir brīvība iestāties par citu brīvībām? Cik daudzi cieš mūsu brīvības dēļ?

Kas ir nākotne - vieta, kur īstenot sapņus, vai vieta, kas jau ir pilna ar šodienas sekām? Vai mēs esam atbildīgi par nākotnes cilvēku labklājību? Varbūt nākotne notiek tagad? “Kā ir būt” podkāsta otrajā epizodē par nākotni Elīna sarunājas ar 20 gadus jauno Tīnu Alisi Drupu. Viņa ASV studē cilvēkekoloģiju un saskata saites starp laikiem, cilvēkiem, vietām, izvēlēm un notikumiem.

Klāt pirmā podkāsta “kā ir būt” epizode - saruna ar Ofēliju Spektori par jucekli mums apkārt un mūsos iekšā. Ofēlijai ir šizoafektīvie traucējumi un savu mentālo veselību viņa raksturo kā nekārtību.  Ja tava iekšējā pasaule būtu telpa - kāda tā izskatītos? Kā sakārtot mentālo vidi brīdī, kad pasaulē valda pilnīgs juceklis? Jāsāk ar to, kas iekšā, vai to, kas ārā?

Podkāstā “kā ir būt” runājam par būšanu, par mūsu vietu pasaulē un pasaules vietu mūsos. Jauna epizode katru pirmdienu.