Privāto un pašvaldības dārziņu nākotne: vai pašvaldībai vajadzētu būvēt jaunus bērnudārzus, vai arī veicināt sadarbību ar privātajām pirmsskolas izglītības iestādēm? Ko vispār šobrīd nozīmē laba pirmsskola un vai mēs to saviem bērniem varam nodrošināt? Ģimenes studijā diskutē Latvijas privāto pirmsskolu biedrības pārstāvis, privātās pirmsskolas izglītības iestādes "Bebe.lv" valdes loceklis Juris Stikāns, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes vadītājs Ivars Balamovskis un Rīgas pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādes "Dzīpariņš" vadītāja Annija Vilde. Ierakstā uzklausām Izglītības kvalitātes dienesta pārstāvi Maksimu Platonovu. Latvija ar katru gadu aizvien sarūk dzimstības rādītāji, nevienam tas nav nekāds pārsteigums. Diemžēl par iepriekšējo gadu jau esam sasnieguši šajā ziņā jaunu antirekordu - jaundzimušo esot mazāk nekā 15000. Tāpēc pēdējā laikā tieši plašsaziņas līdzekļos aizvien biežāk lasām vai dzirdam virsrakstus un diskusijas par to, kā  demogrāfiskā situācija ietekmē izglītības nozari un kā tas varētu vēl nākotnē viss izskatīties.  Ģimenes studijā padziļināti lūkojam tādu, varētu teikt, gadiem nokaitētu situāciju ar pirmsskolas izglītības iestāžu pieejamību galvaspilsētā. Tā tas ilgstoši ir bijis. Kādas šobrīd ir rindas uz vietām bērnudārzos Rīgā? Vai var teikt, ka problēma ir atrisināta vai atrisinājusies pati no sevis? Varbūt pateicoties tam, ka samazinās bērnu skaits, vai arī palielināts pirmsskolu skaits, uzcelti jauni dārziņi, atvērtas papildu grupas jau esošajos?  Un kā situācija ar pirmsskolu pieejamību varētu attīstīties arī nākamajos gados, kad izglītojamo skaits, kā saprotams, vēl kritīsies?    

Ģimenes studija dodas ciemos pie Praškeviču ģimenes. Jana un viņas puikas – 11 gadus vecie Toms un Edžus dzīvo Gulbenē. Abi ir bērni ar īpašām vajadzībām un Jana viņus audzina viena. Tā kā puišiem ik dienas gan jāmācās, gan jāstiprina sava veselība, Jana stāsta, ka viņas laiks ir agrie rīti, kad tiek noskrieti 5-7 km un tagad arī dziedāšana korī. Bet tieši sports ir tas, kas pašai ļauj pārvarēt dzīves grūtos brīžus un puišiem sports ir ceļš uz patstāvīgu dzīvi nākotnē, kad viņi būs jau pieauguši. Tāpēc nav pārsteigums, ka svinīgajā Trīs Zvaigžņu balvas ceremonijā, kad tika godināti aizvadītā gada sporta dzīves izcilnieki - sportisti, komandas, treneri, federācijas un citi ar sportu saistītie, arī Praškeviču ģimene izpelnījās balvu kā Gada ģimene sportā. Tās piešķīrēji uzsvēra – dzīves ceļā liktajiem izaicinājumiem mamma Jana Praškeviča pretī stājas ar paceltu galvu un pierāda to, ka sports tik tiešām ir spēka avots. Abi brāļi mācās 5. klasē, un raksturojot ģimenes ikdienu, mamma Jana stāsta, ka no rīta ir jāpalīdz puikām saģērbties, it sevišķi Edžum, kuram ir ortozes. Toms ir  patstāvīgāks. Viņi visi kopā dodas uz skolu. Stundu laikā viņa ir brīvāka un var veltīt kādu mirkli sev vai tikt galā ar darba pienākumiem, viņa ir lietvede kādā uzņēmumā. Ieplānot laiku sev gan nav iespējams, uz to nevajag cerēt. Jana stāsta, kad jūt, ka sāk pavisam gurt, sarunā mammu palīgā, aizbrauc kaut kur atpūsties. Ikdiena ir ļoti dažāda, parasti ir skola, tad dažādas nodarbības - baseins, fizioterapija, vingrošana, mājās vēl jāizmācās un tad atliek nedaudz brīva laika. Tas ir dienās, kad lietvedes dzīvo mājās Gulbenē, kad nav rehabilitācijas kursi medicīnas iestādē. Mamma atzīst, ka strīdi ir tikai mājās un varbūt reizi vai divas nedēļā, bet tas var būt no tā, ka visu laiku ir režīms un puikas ir nodarbināti, kad atgriežas mājās, viņi grib atpūsties, bet katrs pa savam. Parasti viņa ļauj arī pašiem savu kašķi atrisināt. Dvīņi ir dzimuši priekšlaicīgi, un Jana atzīst, ka nav viegli runāt par visām veselības problēmām, kas bijušas. Viņa neslēpj, ka situācija bijusi smaga un brīžam ārsti pat nav devuši cerības. Pēc pirmajiem mēnešiem slimnīcā daudz bijis jāstrādā pašiem ar  bērniem. Un arī visus šos 11 gadus viņiem bijusi vajadzīga i rehabilitācija vai mediķu atbalsts. "Viss ir pakārtots viņiem," atzīst mamma Jana. "Lielākiem augot, paliek grūtāk skolas dēļ. Skolā vieglāk nepaliek. Apvienot visu ar terapijām, nodarbībām, vēl arī mājās jāvingro." Visam, ko darījuši, ir vajadzīga liela plānošana un radoša pieeja. "Nevaru atbildēt, vai esmu pieņēmusi, vai nē. Ir tā, kā ir un, domājot par to, pieņemt vai nepieņemt, tas tikai bremzēs. Mums ir jāiet uz priekšu, ir jādzīvo šodienā, ir jādara tas, ko mums nozīmē. Sapņot par to, kā būtu, ja būtu, nav nozīmes. Tas var tikai sāpināt. Vairāk vai mazāk, ātrāk vai lēnāk nonāksim pie rezultāta, uz ko ejam," vērtē Jana. Viņas mērķis ir, lai puiši varētu dzīvot neatkarīgu dzīvi. Lai mammai būtu laiks sev. Šobrīd viss ir pakārtots viņiem. Šobrīd jau puiši var palikt vieni uz dažām stundām, piemēram, kamēr mamma dodas uz kora mēģinājumiem vakaros. Tikmēr puikas bieži izmanto laiku datorspēlēm. Mamma bilst, ka cenšas neļaut, jo tas ietekmē dēļus emocionāli, viņi kļūst ļoti nervozi, it sevišķi Toms, ja zaudē. Jana dēlus audzina viena, jo tētis aizgājis bojā nelaimes gadījumā, kad puikām bija pieci gadi. Viņa neslēpj, ka pie zaudējuma nav pieradusi, bet ir tik daudz visā kā, ko darīt, nav laika domāt. Tikko sāc domāt, viss atkal sabrūk. „Mūsu dzīve saliekas, katra diena, katra minūte saliekas tā, ka nav laika domāt par to, kā būtu, ja būtu, vai arī par to, kas bijis un vairs nav. Ir laiks domāt tikai par to, kas tajā brīdī jāizdara,” bilst Jana Ikdienā cenšas pati ar visu tikt galā, bet kad ir kāda ārkārtas situācija, kad vajadzīga palīdzībā, šķiet, ka var paļauties uz jebkuru. „Man ikdienā ir apkārt tik daudz labu cilvēku, kas ir gatavi palīdzēt, pat sveši. Es nevienu mirkli neesmu jutusies viena vai pamesta, ka nebūs, kas palīdzētu,” atzīst Jana. Sportošana visu triju dzīvē ienākusi pakāpeniski. Tagad Praškeviči piedalās "Stirnu buka" skrējienos, "Rimi" maratonā, arī slēpo.

Pirmās romantiskās attiecības pusaudža vai jaunieša dzīvē. Vai vecākiem tām jāpievērš uzmanība un kas jāņem vērā. Kā komunicēt ar bērnu par seksuālās veselības jautājumiem, vaicājam speciālistiem Ģimenes studijā. Sarunājas bērnu un pusaudžu ginekoloģe, dzemdību speciāliste Bērnu kliniskajā universitātes slimnīcā un Rīgas Dzemdību namā Laura Lūse, organizācijas "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle un klīniskais psihologs, Pusaudžu resursu centra programmu virsvadītājs Emīls Ūdris.

Runājam par bērniem un mājdzīvniekiem un mājdzīvnieka lomu ģimenē. Kad pakļauties bērna kvēlajai vēlmei - gribu sunīti, gribu kaķīti vai citu mājas mīluli. Kā dalīt atbildību un rūpes, ko dzīvnieka klātbūtne mājās sniedz bērnam un ka darbojas kanisterapija? Ģimenes studijā sarunājas kinoloģe Laine Kupča un Juglas dzīvnieku patversmes "Labās mājas" vadītāja Astrīda Kārkliņa. Uzklausām arī kādas mammas stāstu par to, kā ģimenē ir ienākuši suņi un kā viens no viņiem grūtā brīdī arī palīdzējis ģimenes pusaudzim atgūt dzīvesprieku. Tagad Bērnu slimnīcā mazajiem pacientiem atveseļoties palīdzēs kanisterapijas speciālisti un apmācīti suņi. Jau pagājušajā gadā Bērnu slimnīcā pilotprojekta veidā tika uzsāktas kanisterapijas nodarbības mazajiem pacientiem. Kanisterapija Latvijā ir zināma vairākus gadus, bet 2024. gadā tā pirmo reizi oficiāli ienāk slimnīcā. Suņi pie Bērnu slimnīcas pacientiem nāks visu gadu, Par kanisterapijas izmantošanu slimnīcā ierakstā uzklausām Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas projektu vadītāju Ričardu Pavlovski. Ģimenes studija arī uzprasījās ciemos Bērnu slimnīcā būt klāt kādas mazas meitenes kanisterapijas sesijā. Mazās Billes palātā kopā ar Monu un Stellu strādā Austra Dzimtā-Zemīte.  

Pamatīga slodze skolā un vēl ārpusstundu aktivitātes var veicināt arī izdegšanu. Kā izdegšana izpaužas bērnam vai pusaudzim un vai tā atšķiras no vienkārša ziemas noguruma? Kā palīdzēt savām atvasēm izdzīvot gada tumšo laiku un vīrusu sezonu, vaicājam speciālistiem Ģimenes studijā. Analizē klīniskā un veselības psiholoģe Aija Krišjāne un pamatskolas "Rīdze" medmāsa, sertificēta ārsta palīdze Iveta Ivančika. Ierakstā uzklausām Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārsti, pediatri Allu Silovu.

Bieži vecāki sarunu grupās internetā diskutē par bērnu slimošanu, publicē analīžu rezultātus un pat attēlus ar slimības izpausmēm, kam seko jautājumi - kā ārstēties? Pieredzes apmaiņa ir vērtīga, tomēr kādos gadījumos nevajadzētu nodarboties ar sava bērna veselības pašdiagnostiku un pašārstēšanos, skaidrojam Ģimenes studijā. Analizē Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste, pediatre Alla Silova un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents, ģimenes ārsts Ainis Dzalbs.  

Auzarēju-Auzeru ģimenē aug trīs bērni un visi mammas uzraudzībā un vadībā mācās mājmācībā. Tētis Kaspars pats uzcēlis māju, kurā ģimene mitinās, bet mammas Elīnas aizraušanās ir Montesorri mācību materiālu gatavošana. Gadu gaitā to kļuvis tik daudz, ka tētim pienācis pasūtījums izbūvēt telpas, kur visu izvietot. Rezultātā tapusi, iespējams, lielākā privātā Montesorri skola Latvijā. Pagaidām gan tajā mācās tikai viņu pašu bērni. Kāpēc tāda izvēle, kas pieskaitāms pie ieguvumiem un ko šāds dzīves modelis no prasa ikdienā?  Kaspars strādā ar informācijas tehnoloģijām saistītā jomā. Elīna ir mājmācības mamma, mājskolotāja saviem trim bērniem, lai no piepildītās un bērniem veltītās ikdienas atpūstos, vajag savu hobiju, ilgus gadus tā ir Montesorri materiālu gatavošana Ģimenē aug Henrijs, Robins un Līna. Abiem puikām diena ir piepildīta ar mācībām, treniņiem un dažādiem pulciņiem. Lūgti nosaukt lietas, kas raksturo ģimeni, Kaspars min, ka abiem vecākiem patīk pašiem kaut radīt savām rokām, to arī bērni redz. Kaspars nesen bijis līdz jaunākajam dēlam uz automodelisma pulciņa nodarbību, kur aizdomājies, ka varbūt ir slikti vecāki, jo nepērk mašīnītes bērniem. Bet tajā pašā laikā tas ļauj viņiem pašiem būvēt. Tāpēc vecāki mēģina nodrošināt vidi, lai var darīt paši. Tētis ir gatavs nopirkt instrumentu, bet ne gatavu mašīnīti. Mājās nav arī televizora un tas dod laiku bērniem domāt un darboties. Nav jau tā, ka bērniem ir liegts ekrāns, bet internetu izmanto, lai lietderīgi pavadītu laiku, iepazītu kaut ko, ko paši pēc tam var būvēt vai veidot. Vecāki skaidro bērniem, kāpēc nevajadzētu spēlēt dažādas spēlītes un stāstus pamato arī ar psihologu atziņām. "Darboties - tas mūs raksturo tik spēcīgi, ka citam varbūt laika neatliek," uzskata Elīna. Vēl viņa min, ka ir aktīva ģimene, labprāt pavada laiku ārā kopā ar bērniem. Arī vecāki uz randiņiem dodas dabā. Viens no iemesliem, kādēļ bērniem izvēlējušies mājmācību, bijušas vecākā dēla veselības problēmas. Elīna aizrāvusies ar Montesorri, to arī studējusi, un kad puikam bija jāuzsāk skolas gaitas, arī finansiālais aspekts bijis noteicošais par labu mājmācībai, nevis mācībām skolā, kur izmanto Montesori metodi. Elīna atzīst, ka Montesorri metodi apgūt nav grūti, bet tam ir jāpatīk, jo ir nepieciešami daudz materiālu, ja tos nepatīk pašam gatavot, tas ir ļoti dārgi. Elīnai vismaz puse materiālu ir pašu gatavota. 

Šā gada sākumā pastrādātie noziegumi Rēzeknē, kur trīs pusaudži nogalināja divus vīriešus, bet vienu ievainoja, un Jūrmalā, kur pusaudzis uz ielas nodūra vienaudzi, ir atsevišķi kliedzoši gadījumi, tā janvāra vidū intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta Panorāma" norādīja Valsts policijas priekšnieks Armands Armands Ruks. Vienlaikus viņš piebilda - šie gadījumi ir signāls, ka ir jāstrādā ar bērniem, kam ir uzvedības traucējumi un kuri neaug labvēlīgā vidē. Ģimene studijā meklējam atbildes uz jautājumu, kā speciālisti šobrīd strādā ar jauniešiem, kuri pārkāpj likumu un jau ir policijas redzeslokā šobrīd, kad valstī nav neviena sociālās korekcijas iestādes. Diskutē Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Anda Smiltēna, Valsts Probācijas dienesta vadītājs Imants Jurevičius, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Ilze Kurme, Jūrmalas sociālo pakalpojumu centra "Kauguri" vadītāja Sarmīte Grope un Jūrmalas Labklājības pārvaldes vadītāja Laima Grobiņa.

Psihologi atgādina, ka viens no galvenajiem bērnu audzināšanas mērķiem ir izaudzināt bērnus, kas varēs valdīt par savām emocijām, lai veiksmīgi iejustos sabiedrībā un vēlāk arī spētu veiksmīgi audzināt savus bērnus. Kā to vislabāk izdarīt? Speciālistu ieteikumi Ģimenes studijā. Diskutē ģimenes psiholoģijas centra "Līna" psiholoģe Dace Čible, centra "Dardedze" psiholoģe Madara Grandāne un Saldus sociālā dienesta daudzfunkcionālā centra "Jumis" sociālā pedagoģe Anita Hļevicka.

Matemātikas trauksme veidojas bērniem, kuriem nav tik labi rezultāti šajā priekšmetā. Viņi nav sapratuši uzdoto, skaidroto, līdz rezultātā var veidoties bailes apgūt mācību priekšmetu. Vai matemātikas trauksme ir pēdējā laika tendence, vai tā bijusi jau agrāk, tik par to nav runāts, Ģimenes studijā analizē Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes Pirmsskolas un sākumskolas izglītības nodaļas vadītāja, asociētā profesore Ineta Helmane, Latvijas Universitātes Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore attīstības psiholoģijā Anika Miltuze un Limbažu Valsts ģimnāzijas direktore, arī matemātikas skolotāja Gunta Lāce. Ierakstā uzklāusām Ierakstā Natālijas Draudziņas vidusskolas 12.klases skolēnus. Skolēnu trauksme, mācoties matemātiku, negatīvi ietekmē sasniegumus šajā mācību priekšmetā, liecina Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācijas Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas "PIZA 2022" pirmie rezultāti. Latvijas skolēnu trauksmes indeksa vidējā vērtība ir augstāka par vidējo citās valstīs, kuras piedalījās šajā pētījumā. Vēl piebilde - tieši par situāciju Latvijā, mācoties matemātiku, vismazāk uztraucas valsts ģimnāziju skolēni, bet pārējo skolu skolēniem satraukuma līmenis praktiski neatšķiras. Kas tad īsti ir matemātikas trauksme un kā to pārvarēt?        

Ceturtajai daļai deviņgadīgu bērnu Latvijā ir liekais svars un pieaug bērnu un pusaudžu skaits, kam ir liekais svars un aptaukošanās problēmas. Vai pieaugušie laikus pamana šos bērnus un cik palīdzoši viņi spēj būt, lai apstādinātu svara pieaugumu un bērns sasniegtu normālu augšanas tempu. Ģimenes studijā diskutē Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas speciālistes: bērnu endokrinoloģe Jurgita Gailite, uztura speciāliste Olga Ļubina un psihologe Baiba Ivane-Frolova. Ierakstā uzklausām ģimenes ārsti no Liepājas Līgu Bergmani un Veselības ministrijas pārstāvi Ingu Birznieci. Uzklausām arī mammas Kristīnes pieredzes stāstu. Viņa atzīst, ka deviņgadīgā meita ir apaļāka, nekā vajadzētu būt, bet tas vairāk uztrauc mammu, ne pašu meiteni.

Viņi ir četri – Jānis, Dita, Kārlis un Dārta Karolīna – un viņi ceļo. Ceļo tuvu, tepat pa Latviju, un ceļo arī patālāk, galvenokārt, pa Eiropu. Vēl viņi par to daudz raksta un stāsta savā blogā. "Agrāk mēs bijām tikai ceļotāji, taču tagad mums ir arī šis", ar lepnumu teiks 12 gadus vecais Kārlis, izrādot ģimenes pašu spēkiem kopīgi iekārtoto neparasto naktsmītni, kur viesiem piedāvāts apmesties vairākos gulēšanai pielāgotos mikroautobusos. Grandānu ģimenei jau vairākus gadus ir tradīcija jauno gadu visiem kopā sagaidīt kaut kur ārpus Latvijas. Šoreiz, lai cik neparasti un traki tas neizklausītos, viņi ar spilgtiem, pozitīviem iespaidiem nupat atgriezušies no Ukrainas. Kā paši saka – solidaritātes vizīte. Ceļošana, kas saistīta arī ar aprakstu veidošanu, aizsākusies Covid laikā, kad bijis azarts īsajā laikā līdz komandantstundai kaut kur nokļūt apskatīt un arī pēc tam par to uzrakstīt. Lai arī šobrīd Grandānu apraksti ir kļuvuši populāri un ciemos aicina braukt gan Latvijas pilsētas, gan ārvalstīs, Jānis atzīst, ka sevi neuzskata ne par blogeriem, ne influenceriem, to darītu arī tāpat, lai iedvesmotu ceļot un ceļot kopā ar bērniem. Ceļoja visi kopā arī iepriekš, bet raksti par ceļojumiem top pēdējos trīs gadus.  Ceļojumā uz Ukrainu bijis arī kā atbalsts ukraiņiem, nevis vienkārši ziedot naudu vai mantas, bet atbalstīt karā ierauto valsti ar to, ka rezervē tur viesnīcu un arī reāli turp dodas. Reģionu, kuru izvēlējušies Grandāni, karš ir skāris krietni maz un tur ir salīdzinoši droši. Arī paši ukraiņi Bukoveli, Karpatu kalnu reģionu izvēlas atpūtai, lai kādu dienu būtu prom no kara, kas ir pāris simtus kilometru tālāk. Jānis, iepazīstinot ar sevi, stāsta, ka ikdienā nodarbojas ar lāzergriešanu, ir tētis diviem lieliskiem bērniem un vīrs sievai. Dita ir no Liepājas. Viņa atklāj, ka Jānis ir no Latgales un abu satikšanās arī bijis viens no iemesliem, kāpēc sākuši ceļot – vajadzēja paciemoties pie vienas ģimenes, pie otras. Visu laiku uz riteņiem. Ikdienā viņa strādā bankā. Viņa piekrīt Jānim, ka viss, ko viņi dara, darbs vai citas aktivitātes, to dara prieka pēc.\ "Mēs dzīvojam pēc uzskata – dzīvot gardi. Tas ir ne tikai par ēšanu vai ceļošanu, bet jebko, ko dzīvē dari," bilst Dita. „Viss ir jādara prieka pēc, ja kaut kas nepatīk, tad jāmaina.” Tāpēc arī braucienu pēc kartupeļiem pie vecākiem viņi spēj pārvērst piedzīvojumā un ceļojumā. Kārli, kurš mācās 6. klasē, interesē būvēt un veidot spēles. Nesen iestājies jaunsardzē.Pirmklasniecei Dārtai Karolīnai patīk vingrošana, akrobātika.

Turpinām diskusiju par mākslīgā piena maisījuma ietekmi uz bērna veselību: kā veicināt mazuļa barošanu ar mātes pienu, vienlaikus neizdarot spiedienu uz sievietēm, kam zīdīšana neizdodas. Ģimenes studijā diskutē Latvijas zīdīšanas veicināšanas konsultantu asociācijas vadītāja Sandra Lase, Slimību profilakses un kontroles centra sabiedrības veselības speciāliste Anna Sperga, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja, ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska (Zaļo un zemnieku savienība) un Rīgas Dzemdību nama galvenā vecmāte, galvenā māsa Vija Bathena-Krastiņa. Nereti arī zīdīšanas veicināšanas aktīvistiem tiek pārmesta agresīva komunikācija un tāda viedokļa paušana, kas kaunina un izdara psiholoģisku spiedienu uz sievietēm, kurām dažādu iemeslu dēļ neizdodas zīdīt bērnu ar savu pienu. Un, kā zināms, mamma, kas slīgst vainas sajūtās, arī nav tas labākais mazuļa sabiedrotais. Kur zelta vidusceļš, lai popularizētu to, kas ir mazulim labākais un veselīgākais, tai pat laikā nenodarbotos ar jauno māmiņu kaunināšanu?

Kas ir zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms - kas par to jāzina jaunajiem vecākiem un kā atvairīt bailes par mazuļa dzīvību un veselību, kas nereti piezogas gan gaidību laikā, gan tad, kad bērns jau ir piedzimis? Ģimenes studijā analizē pediatre un miega speciāliste Bērnu slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centrā Marta Celmiņa, Rīgas Dzemdību nama neonatoloģe Jeļena Rusakova un PEP mamma, zīdīšanas konsultante un dūla apmācībā, programmas "Piedzimstot bērniņam" vadītāja Ramona Treilona. Zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms ir pēkšņa bērniņa nāve, kurai nav atklāts cēlonis, veicot papildus izmeklējumus. Visbiežāk tas notiek līdz sešu mēnešu vecumam. Bieži tas ir vides dēļ - tā var būt nedroša gultiņa, pārāk karsts, vai pasīvā smēķēšana. Bieži vien šī nāve iestājas miegā. Līdz ar to vecākiem jānodrošina, lai miega apstākļi būtu droši un risku būtu mazāk. Speciālistes iesaka: likt gulēt bērnu uz muguras; gultiņai jābūt drošai: pirmos sešus mēnešus bērniņam jāpavada vienā istabā ar vecākiem; matracim jābūt stingram, ar stingri pieguloši palagu, nekādas apmales, ne spilveni, ne mīkstās rotaļlietas, nekādas lentītes; Pediatru asociācija rekomendē bērniņam gulēt savā gultā, ne kopā ar vecākiem; Arī tad, ja bērniņš guļ vecāku gultā, videi jābūt drošai - nekādi suņi, kaķi pitoni vai citi bērni gultā. Sāpīgs jautājums ir apmales jeb instagramm bildei gatava gultiņa ir vajadzīga vecākiem!  

Kādas aktīvās atpūtas iespējas izmantot šajā ziemā, pārrunājam ar Latvijas Lauku tūrisma asociācijas "Lauku ceļotājs" pārstāvi Juri Smaļinski, Dabas aizsardzības pārvaldes Ķemeru Nacionālā parka dabas centra vadītāju Agnesi Balandiņu, kā arī sazināmies par viņas pieredzi ar divu dēlu mammu Inu Graudiņu.  

Rīgā darbu sācis Bērnu slimnīcas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centrs. Vai un kā tas mainīs pakalpojuma pieejamību Latvijā, kā skaidrot straujo pieprasījuma pieaugumu pēc mentālās veselības aprūpes bērniem un pusaudžiem un ģimenēm nozīmē šo specialistu trūkums, vērtējam Ģimenes studijā.

Rīgā darbu sācis Bērnu slimnīcas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centrs. Vai un kā tas mainīs pakalpojuma pieejamību Latvijā, kā skaidrot straujo pieprasījuma pieaugumu pēc mentālās veselības aprūpes bērniem un pusaudžiem un ģimenēm nozīmē šo specialistu trūkums, vērtējam Ģimenes studijā.

Kāda ir mīļmantiņu nozīme mazu bērnu attīstībā? Kā mainās mūsu attieksme pret tām? Un kādi drošības aspekti jāņem vērā, lietojot mīlmantiņas? Atbildes uz jautājumiem mums palīdz rast Bloga Es pats veidotāja un 5 bērnu mamma Viktorija Ozola, pediatre un miega speciāliste Marta Celmiņa un klīniskā psiholoģe Kristiāna Kalniņa. 

Kas skolās notiek ar atteikšanos no krievu valodas kā otrās svešvalodas un un varbūt nemaz nevajag otro svešvalodu, ja bērni to tik slikti iemācās, analizējam Ģimenes studijā.

Vai un kāda nozīme ir izglītībai ģimenes veidošanā? Pētījumi rāda, ka mazāk izglītots vīrietis ir lielāks drauds laulībai, nekā mazāk izglītota sieviete. Tomēr abos gadījumos, palielinoties izglītības līmeņa starpībai, palielinās arī iespēja izšķirties. Vai tiešām tas ir tā, vērtē sociālantropologs, Rīgas Stradiņa Universitātes asociētais profesors Klāvs Sedlenieks, Centrālās statistikas pārvaldes Sociālās statistikas departamenta direktore Baiba Zukula, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Marita Zitmane un psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns.

Pirmās grāmatas bērniem un lasīšana bērnudārzā. Interesējamies, vai mazuļiem nepieciešamas īpašas grāmatiņas, vai ir jēga tām bilžu grāmatām kāda ir grāmatu pieejamība bērnudārzos? Ģimenes studijā sarunājas Rīgas 49. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Vineta Jonīte, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pirmsskolas un sākumskolas nodaļas lektore Inese Eglīte, Rīgas centrālās bibliotēkas filiālbibliotēkas "Vidzeme" galvenā bibliotekāre Daiga Trakina un vecāku organizācijas „Mammām un tētiem” vadītāja Inga Akmentiņa Smildziņa. Saskaņā ar starptautiskā lasītprasmes novērtēšanas pētījuma datiem optimāls vecums, kad ir jāsāk mācīties lasīt, ir četri gadi. Tiem bērniem, kuri sākuši mācīties lasīt tikai piecu gadu vecumā, sākumskolā ir zemāki sasniegumi mācībās, vēl zemāki sasniegumi ir tiem, kuri sākuši mācīties lasīt sešu vai septiņu gadu vecumā. Tāpēc Ģimenes studija jautā, vai bērnudārzā ir jāiemācās lasīt, cik plašs ir pirmsskolas vecuma bērniem domāto grāmatu klāsts un vai tas pieejams arī bērnudārzos? "Labākā prakse, kad sākta būtu brīdis, kad mamma un tētis saprot, ka tas bērns viņam atsaucas un viņam interesē. Citam tas ir absolūti mazs vecums," norāda Vineta Jonīte. "Bet, ja runājam par to, kas rakstīts programmās, norādījusi metodiskajos ieteikumos, tad šobrīd arī četri gadi jau ir starpposms starp to, vai bērns lasa, vai tas ir pirms lasīšanas stadijā, vai viņam tiek motivēta un pamatota šī vēlme vidē." "Visticamāk, ka mazuļi ir spējīgi atrast saikni starp lasīšanu. Es piesaukt arī uzreiz rakstīšanu, jo reizēm tas ir absolūti paralēls process kā vilciena sliedes. Tad, kad šī interese par to, ko es spēju izdarīt ar grāmatu, rakstīto vārdu, ar to, ko kāds man ir sagatavojis, un materiālu, tas ir ļoti svarīgi," turpina Vineta Jonīte. Viņa arī norādka, ka nevajadzētu bažīties par to, ka bērnudārzā nav grāmatu vai nav materiālu, lai bērnam atbalstītu vēlmi un gribēšanu lasīt.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Latvijas Radio rīta programmas Labrīt vadītājas, arī laika ziņu vēstītājas Latvijas Televīzijas 1.kanālā Dairas Zīles. Vērīgākie klausītāji un skatītāji jau pamanījuši, ka Daira kādu brīdi nav dzirdama radio un redzama TV ekrānā, jo Daira un viņas vīrs Kaspars 14.decembrī sagaidījuši savu otro dēliņu Leonardu un man ir īpaša privilēģija parunāties ar viņiem pavisam drīz pēc lielā notikuma. Sarunājamies par to, kāda ģimenes ikdiena pēc bērna piedzimšanas, vai otrā bērna ienākšana ir īpašs pārbaudījums ģimenei un kādi ir viņu jaunā gada plāni. Sarunas sākumā vecākais dēls Eduards, kuram ir seši gadi, vēl ir bērnudārzā, trīs nedēļas vecais Leonards saldi čuč savā gultiņa. Vispirms apceram, cik ilgi Daira domā būt mājās ar dēliņu. Viņa atklāj, ka optimistiskajā scenārijā atgriešanās ēterā varētu būt maijā, bet visticamāk tas būs gada siltais laiks un atkarībā no iespējām savienot darbu ar galveno - mazuļu auklēšanu. Palīdzēs un rūpes par jaunāko dēlu tad uzņemsies tētis Kaspars, ja būs nepieciešams, varbūt kādu piesaistīs. Vai var teikt, ka otrajam bērnam vieglāk sagatavoties? Daira atklāj, ka pirmā bērniņa ienākšanai pasaulē cītīgi gatavojusies, apmeklējusi kursus, daudz lasījusi, skatījusies videolekcijas. Gaidot otro bērnu, šādas gatavošanās nebija, jo dzīvē bija vēl citas pārmaiņas - dzīves vietas maiņa, kā arī darbs prasīja daudz laika. Bet mentāli un emocionāli Daira jau sen bijusi gatava otrā bērna ienākšanai. Viss bijis zināms, un nav bijis nekā jauna. Atšķirībā no pirmās reizes nav bijis ilūziju par dzemdībām, protams, pati dzemdību pieredze bijusi citāda - paredzamāka un arī straujāka, bet ne nesāpīgāk vai vieglāk. Abu dēlu dzimšanas brīdi klāt bijis arī tētis Kaspars. Lai arī Kaspars pats vērtē, ka viņa klātbūtne varbūt ir kā trešajam liekajam, kurš pat nedaudz garlaikojies, Daira atzīst, ka vīra klātbūtne ir nozīmīga, jo kuram gan citam pažēlosies. "Viņa sēdēšanas  telefonā arī noderēja, viņš informāciju meklēja un stāstīja man, kā elpot un visu vajadzīgo," bilst Daira. Daira pati vērtē, ka otrās dzemdības, kas noritējušas bez atsāpinošiem līdzekļiem, izdzīvojusi pilnasinīgāk, arī pirmā sastapšanās ar Leonardu bijusi pārsteidzoša. Kaspars atzīst, ka Leonards ir vizuāli līdzīgs vecākajam brālim, bet temperamentā atšķirīgs - vienā ziņā mierīgāks, tajā pašā laikā pārliecinātāks pa sevi. Arī Daira piekrīt, ka Leonards ir pārliecinātāks un pagaidām nepieprasa mammu visu diennakti. Viņa vērtē, ka tas varētu būt saistīts ar dzemdībām, kas nebija tik ilgas, kā pirmajam dēlam ienākot pasaulē. Pirmais bērns bijis jutīgāk.  Tāpat, visticamāk, mainījušies arī Daira un Kaspars paši kā vecāki.

Latvijā tapuši jauni, mūsdienīgi mācību un metodiskie līdzekļi latviešu valodas apguvei skolēniem ar dzirdes traucējumiem. Tie ir izstrādāti Valsts izglītības satura centra projekta Skola2030 ietvaros, sadarbojoties ar Latvijas speciālistiem un iedvesmojoties no starptautiskās pieredzes. Kā tie tapuši, vai piemēroti visiem un kādi materiāli vēl nepieciešami, lai teiktu, ka virzāmies uz visaptverošu iekļaujošo izglītību, vērtējam Ģimenes studijā. Iepazīstina un skaidro pedagoģe, logopēde Inamora Zaiceva, jauno mācību līdzekļu autore, kas izmanto tos arī praksē, Rīgas Ēbelmuižas pamatskolas direktora vietniece  un sākumizglītības skolotāja Justīne Smuļkēviča, Izglītības un zinātnes ministrijas Ministres padomniece iekļaujošās izglītības jautājumos Nellija Repina. Ierakstā uzklausām Latvijas Bērnu Dzirdes centra ārsti Sandru Kušķi.

Atskatoties uz sabiedrisko mediju labdarības maratona "Dod pieci! 2023", Ģimenes studijā saruna par to, kā vairot empātiju pret sarežģītajiem pusaudžiem skolās vidē un kāda ir emocionāli kompetenta skola? Kādi ir galvenie secinājumi pēc labdarības maratona, vērtē Latvijas bērnu atbalsta fonda vadītājs Kaspars Markševics, „Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta, Jaunciema pamatskolas direktores vietniece, MOT trenere, bijusi sociālais pedagogs, bijusi Skola2030 iekļaujošas izglītības jomas vecākā eksperte Anna Zaula, atbalsta centrs "Tilts" pārstāvis, apmācību programmas "Emocionāli kompetenta skola" treneris Kaspars Prūsis un Iecavas vidusskolas skolotāja Sanita Meškalo.

19 % jeb katra piektā sieviete Latvijā pēc laulībām nemaina savu uzvārdu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati par Latvijā slēgtajām laulībām 18 gadu periodā no 2004. līdz 2022. gadam. Ģimenes studijā interesējamies, kādi ir biežākie iemesli uzvārda maiņai vai tieši pretēji - izvēlei to nemainīt. Vērtē Latvijas Universitātes pētniece, sociālās antropoloģijas pasniedzēja Ilze Mileiko, demogrāfs un uzvārdu pētnieks Ilmārs Mežs un Rīgas pilsētas Ziemeļu dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Inese Bumbiere-Kaže. Katru gadu Latvijā noslēdz vairāk nekā 10 tūkstošus laulību. 2022. gadā Latvijā reģistrētas 11 848 laulības. 2023. gada sākumā 49,1 % pilngadīgo vīriešu un 41,2 % sieviešu bija precēti. Noslēdzot laulību, visbiežāk sieviete pāriet vīra uzvārdā, tomēr ir arī izņēmumi.

Atskatāmies uz 2023. gadā paveikto: kādas bijušas tendences raidījumu tematikā, kādas bēdas un problēmas apspriestas un analizētas, kas iepriecinājis un kas izdevies, ko gribētos turpināt risināt un aktualizēt arī nākamajā gadā.  Mairita Znotiņa izceļ raidījumu par bērnu diendusu bērnudārzā un raidījumu, kas skanēja pirms Tēvu dienas. Sarmīte Kolāte min, ka šajā gadā daudz runāts par smagām tēmām, bet šajā reizē izceļ sarunas par iespējām vecākiem savienot bērnu kopšanas atvaļinājumu ar papildus darbu, kā papildināt ģimenes ienākumus laikā, kad viens no vecākiem ir bērnu kopšanas atvaļinājumā. Agnese Linka izceļ raidījumus, kuros bija saruna par šķirto vecāku saskarsmes tiesībām ar bērniem, ar kuriem nedzīvo kopā. Tāpat viņa min pētījumu, kas rezultējas ar raidierakstu sēriju "Līdera apskāviens". Liene Vimba savukārt min raidījumu par sekmēm, kas viņai pašai kā mammai palīdzējis rast risinājumu problēmām, lai palīdzētu bērnam vieglāk mācīties. Tāpat viņa min raidījumu "Dod pieci!" ietvaros par ārpusskolas nodarbībām pusaudžiem.

Ziemassvētki nosvinēti, bet Jaunā gada sagaidīšana vēl priekšā. Vairums ģimeņu tieši Ziemassvētkiem kopā gatavojās, domāja, lai tie būt ne tikai pasēdēšana pie bagātīgi klāta galda, bet arī neaizmirstami mirkļi sarunājoties, kopā dziedot vai ejot rotaļās. Kā radu sanākšanas ne tikai Ziemassvētkos, bet citos godos rīkot tā, lai tā būtu priecīga un gaidīta tikšanās visu paaudžu ģimenes locekļiem? Kā noorganizēt atmiņā paliekošu lielu radu saietu, kurā satiekas cilvēki, kas ir radi, bet viens otru pat lāga nepazīst? Ģimenes studijā sarunājas izglītības darbiniece no Praulienas Guna Ruļuka, kura bieži rīko dažādas radu sanākšanas. Vismaz reizi nedēļā tiekas vismaz 15 cilvēki. Arī veselības nozarē strādājošā Anta Nasteviča pati rīkojusi radu saietus, lielus dzimtas saietus, kur pulcējos no 60 līdz 100 cilvēkiem. Tāpat folkloras un tautas mūzikas eksperte Katrīna Feldmane organizē ģimenes svētkus sev un draugiem. Savukārt uzņēmējs Uģis Ozoliņš, kurš arī organizē dzimtas saietus, uzdāvinājis visai ģimenei dzimtas ģerboni

Sociālajos medijos laiku pa laikam pavīd informācija, kur kāds jau pilngadīgs cilvēks, skatoties uz analogo pulksteni, nezina, cik tas īsti rāda. It kā ir attaisnojums - dzīvojam laikmetā, kurā dominē digitālais laikrādis. Tāds atrodams katrā tālrunī un arī mājās bieži vien ir tieši šāds laika rādītājs. Vai bērniem skolā tagad ir grūtāk iemācīt, cik rāda analogais pulkstenis, vai bērniem laika izjūta ir līdzīga pieaugušo laika uztverei? Vai laiks "skrien" arī bērnībā? Raidījumā Ģimenes studija vērtē un analizē Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pirmsskolas un sākumizglītības nodaļas vadītāja, asociētā profesore Ineta Helmane, Rīgas 6.vidusskolas sākumskolas skolotāja un klases audzinātāja Kadrija Beirote un Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesors, Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs Jurģis Šķilters. Raidījumā uzklausām arī Mārupes valsts ģimnāzijas 1. un 2. klases skolēnu domas par pulksteņlaiku.

Ziemassvētku noskaņās Ģimenes studija dodas uz Leļļu teātri, kur nesen renovētajā Latvijas Leļļu teātra vēsturiskajā ēkā pirmizrādi piedzīvoja iestudējums "Riekstkodis un Žurku ķēniņš". Ar kādām sajūtām atgriežas aktieri vēsturiskajā ēkā, kādu brīnumu gaida mazie skatītāji, vai bija noilgojušies pēc teātra un vai Ziemassvētku sajūta ir katrā mūsos?  

Ziemassvētku noskaņās Ģimenes studija dodas uz Leļļu teātri, kur nesen renovētajā Latvijas Leļļu teātra vēsturiskajā ēkā pirmizrādi piedzīvoja iestudējums "Riekstkodis un Žurku ķēniņš". Ar kādām sajūtām atgriežas aktieri vēsturiskajā ēkā, kādu brīnumu gaida mazie skatītāji, vai bija noilgojušies pēc teātra un vai Ziemassvētku sajūta ir katrā mūsos?  

Nesen iznākusi grāmata bērniem par dzimumu līdztiesību "Puika, kas spēlējās ar lellēm". Grāmatas autors Ilis, īstajā vārdā Iļja Marija Boļšakovs – filozofs, teologs, mācībspēks, dažādu stāstu, publikāciju, mācību līdzekļu un nu arī bērnu literatūras autors. Cik aktuāla problēma bērnu audzināšanā ir dzimumu stereotipi un vai puikas un meitenes būtu audzināmi atšķirīgi, diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: grāmatas autors - rakstnieks, filozofs Iļja Marija Boļšakovs, sociālantropoļoģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore Aivita Putniņa, ārste-psihoterapeite Laura Valaine un trīs bērnu mamma Māra Veselova. Dzimumu līdztiesības jautājums,  sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju veicināšana ir iekļauta gan mūsu pašu valsts plānos un stratēģijās, gan dažādos starptautiskos dokumentos. Taču ik pa laikam veikti pētījumi liecina, lai gan Latvijas iedzīvotāji dzimumu līdztiesību uzskata par svarīgu vērtību un vēlas dzīvot līdztiesīgā sabiedrībā, reālā situācija tomēr mums vēl ir diezgan tālu no vēlamās. Par dzīmumu līdztiesību un puiku un meiteņu audzināšanu diskusija ar raidījuma viesiem.

Aizsākoties jau desmitajam sabiedrisko mediju labdarības maratonam "Dod pieci!", raidījumā Ģimenes studija tiekamies ar Markševicu ģimeni. Tētis Kaspars Markševics ir dziedātājs, kas strādā ne tikai Latvijas Radio 2, bet arī aktīvi darbojas sabiedriskā labuma organizācijā "Latvijas Bērnu atbalsta fonds". Kaspars nekad nav slēpis savu skaudro bērnības un pusaudžu gadu pieredzi un šogad arī piekritis būt Latvijas Radio vēstnesis labdarības maratonā "Dod pieci!", kas pievēršas riska jauniešu problemātikai. Arī šajā sarunā viņš stāsta par grūtajiem brīžiem un pagrieziena punktiem, kas dzīvē daudz ko mainījuši. Tagad ar sievu Andu viņi ir gādīgi vecāki Paulai un Amandai, un paši atzīst, ka ir pat perfekcionisti. Meitas gan viņus vērtē kā mīļus, jaukus un tādus, kas dod arī gana brīvības. Tāpat kā daudzi citi vecāki, Markševici domā, ka pārāk daudz laika velta darbam, pārāk maz atliek ģimenei. Tajā pašā laikā viņi smej, ka labprāt atpūšas arī katrs atsevišķi, jo reizi pa reizei "korķus izšauj mums visiem" – tā Kaspars. Kaspars un Anda stāsta, ka visi četri kopā brauc atpūsties ārpus Latvijas, lai nav ne telefonu, ne e-pastu. Un visi kopā dodas uz kādu siltu vietu. Ir arī ceļojuši pa Latviju, bet lai atlicinātu ceļošanai, nākas arī parēķināt, tāpēc labāk izvēlas atteikties no brauciena uz vienu, otru, trešo Latvijas vietu, bet salikt līdzekļus kopā un doties uz nedēļu prom. Stāstot par iepazīšanos ar sievu, Kaspars min, ka tas bijis kārtīgs dienesta romāns. Bet vaicāti, kādi vecāki Kaspars un Anda ir savām meitām, Kaspars bilst, ka to labāk vaicāt viņām pašām, bet atklāj, ka lūguši piedošanu meitām, ka nav bieži kopā ar viņām. "Mēs to apzināmies. Tieši tāpēc, ka tāds ir ritenis, kurā esam ierauti, lai dzīvotu tā, kā mēs dzīvojam, lai mēs dzīvotu kvalitatīvi. Tieši tāpēc, ka tā agrā bērnība ir bijusi lielā nabadzībā, galīgi negribu to ne pieļaut, ne sagaidīt. Mans virsmērķis ir, lai viss būtu nodrošināts, cik labi var būt. Lai forši, lai ir tas, ko vēlas, bez pārmērīgām galējībām. (..) Mums ir galvenais nodrošināt mūsdienu ritējumu, lai tas ir kvalitatīvs. Jo zinām, ja kaut kas nav, cik spēcīgs ir mobings un bulings un pārējais, ar to visu kaut kā mēģinām sadzīvot," atzīst Kaspars. "Man jau liekas, ka esam ļoti forši vecāki," vērtē Anda. "Mēs esam tādi viegli, noteikti stingrāks ģimenē meitenēm būs tētis, es esmu tā, kas vairāk atļauj. Es ļoti uzticos, jau no mazotnes par skola lietām. Es viņām ļoti uzticos un mums ir kaut kādi noteikumi. Meitenes zina, ja viņas tos pārkāps, runāsim savādāk. Bet man nav nācies līdz šim vilties." Paula vecākus raksturo kā vieglus, mīļus, ļoti uzticas un daudz atļauj. Jā, ir robežas un noteikumi. Arī Amanda bilst, ka vecāki ir jauki, visu atļauj un ir ļoti labi.

Rīt, 15. decembrī, sāksies sabiedrisko mediju labdarības maratons "Dod pieci!", kurā šogad uzmanība pievērsta pusaudžiem, kuriem grūti iekļauties sabiedrībā dažādu apstākļu dēļ. Kur sarežģītu pusaudžu vecākiem, kā arī pašiem jauniešiem meklēt atbalstu un palīdzību, diskutējam Ģimenes studijā. Vai pieejams arī valsts atbalsts un vai rindas, lai sagaidītu tikšanos ar speciālistu, ir saprātīgas? Diskutē resursa "uzvediba.lv" vadītāja Līga Bērziņa, luteriskās baznīcās atbalsta centra bērniem un ģimenēm "Roku rokā" vadītāja Ilze Nagla, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa konsultante Ilze Garkalne.

Latvijas jauniešu zināšanas par pilsoniskajām aktivitātēm, kā arī līdzdalība tajās pēdējos gados ir pieaugusi, tomēr ir zemāka nekā vidēji citās Eiropas valstīs. Latvijas skolēni, salīdzinot ar jauniešiem citās valstīs, daudz mazāk uzticas demokrātijai kā pārvaldes formai, un ceturtā daļa 8. klases skolēnu Latvijas nākotni redz pavisam drūmās krāsās. To apliecina Starptautiskais pilsoniskās izglītības pētījums.  Kā varam nomērīt Latvijas jauniešu attieksmi pret valsti, cik svarīgi bērniem kļūt par aktīviem pilsoņiem un kāda ir skolas un ģimenes loma šajā procesā, Ģimenes studijā vērtē Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Izglītības pētniecības institūta vadošo pētniece un arī minētā pētījuma vadītāja Latvijā Ireta Čekse, "Mācītspēks" dalībnieks, sociālo zinību un vēstures skolotājs Jūrmalas valsts ģimnāzijā Jānis Leinerts un Rīgas Humanitārās vidusskolas 11. klases skolniece, Rīgas Skolēnu domes prezidente Šarlote Justīne Jurjure.

Katru dienu mazu dāvaniņu, un tad vēl bērnudārzā un darba eglītē, un Ziemassvētku vakarā. Un pie vecmāmiņas... Kā iepriecināt bērnu, vienlaikus dāvanas nepadarot par pašsaprotamu ikdienu? Un kā iepriecināt bērnu, ja vecāki nevar atļauties visu to, ko kāro mazā bērna sirds? Ģimenes studijā sarunājas fonda "Plecs" valdes loceklis, centra "Zin" vadītājs Georgs Rubenis, centra "Līna" psihologs Emīls Ūdris un "Zero Waste Latvija" pārstāve Ulla Milberta.

Jaunākie PISA dati, domājot par bērnu lasītprasmi, nav iepriecinoši. Kā tos vērtēt un vai maz ir ceļš atpakaļ? Ģimenes studijā analizē Diskutē Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Izglītības pētniecības institūta direktore, Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas PISA vadītāja Latvijā Rita Kiseļova, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova, Rīgas Valda Zālīša sākumsskolas skolotāja Dace Jansone un rakstniece Luīze Pastore. Lasītprasme ir mācīšanās atslēga, tā ir priekšnosacījums, ka nākotnē skolēni varēs labi apgūt citu mācību priekšmetu saturu. Ilgtermiņā lasītprasme būtiski ietekmē arī dzīves kvalitāti, jo zemas lasītprasmes līmenis var ietekmēt jauniešu vispārējo attīstību, mazināt viņu kapacitāti, arī apgrūtināt iekļaušanos mūsdienu mainīgajā sabiedrībā, tā secina dažādu pētījumu autori. Latvijas piecpadsmitgadīgo skolēnu kompetence matemātikā un dabaszinātnēs ir augstāka par OECD valstu vidējo līmeni, bet lasīšanā – tuvu vidējam līmenim. Salīdzinot Latvijas skolēnu sasniegumus 2018. un 2022. gadā, tie ir palielinājušies dabaszinātnēs, taču samazinājušies matemātikā un lasīšanā, liecina 5. decembrī publiskotie Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas "PISA 2022" pirmie rezultāti.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Skrastiņu ģimenes. Līga un Jānis tagad dzīvo Raiskuma pagastā Cēsu pusē. Pirms gada viņi tur izveidoja atveseļošanās centru „Sober Way”, lai palīdzētu tiem, kuri vēlas atbrīvoties no atkarībām un sākt citu dzīves veidu, un tas ir pirmais privātais šāda veida centrs Latvijā. Šajā ziņā palīdzoši ir ne tikai speciālisti, kuri centrā strādā. Arī Līgas un Jāņa pieredzes stāsti, jo abi ir atkarīgi un kaitīgo vielu lietošanu sākuši jau pusaudžu vecumā, bet mainījuši dzīvi . Jānis nelieto nekādas apreibinošas vielas piecus gadus un septiņus mēnešus, Līga – trīs gadus un septiņus mēnešus. Un viņu pašu atveseļošanās ceļš turpinās. Viņi palīdz viens otram, atklāti izrunājot visu, kas ikdienā traucē justies labi, un meklējot pieņemamus veidus, kā ar to tikt galā. Līga un Jānis ir arī divu bērnu - deviņgadīgā Rūdolfa un astoņus gadus vecās Emīlijas - vecāki. Tikšanās reizē "Briedīšos" Latvijas Radio žurnālisti sagaida visi četri. Bērni gan kādu brīdi paklausījušies mammas un tēta stāstu, dodas laukā interesantāk pavadīt laiku. Jānis bilst, ka Raiskumā ir izveidojuši drošu vidi, kur atveseļoties pašiem un citiem. "Es arī tagad esmu atkarīgais. Šis nav īsti ārstējams un var sadzīvot, līdzīgi, kā citas hroniskas slimības - epilepsija, astma vai diabēts. Tam ir nepieciešams konkrēts dzīvesveids, kādu mēs dzīvojam, mierīgs un nosvērts, bez stresiem. Tajā pašā laikā svarīgs ir atveseļošanās process, kas notiek regulāri," stāsta Jānis. "Atveseļošanās procesā labā ziņa ir tā, ka mēs nedrīkstam palaisties. es nevaru pagriezt muguru, apvainoties un desmit dienas kaut kur pazust. Tas man ir bīstami, arī manai ģimenei," turpina Jānis. "Tāpēc regulāri ir savstarpējas sarunas, "iečekojamies", kā jūtamies, kas ar mums notiek." Jānis vērtē, ka nokļūšana atkarību varā viņam saistīta ar situācijām bērnībā, skolas gados, kur nav saņēmis atbildes uz dažādiem jautājumiem par mācībām, par virzību uz rezultātu. Jānis uzsver, cik būtiskas ir sarunas. Viņš arī norāda, ka atkarības cilvēkam rada atvieglojumu no reālās dzīves, atkarīgais negūst baudu no tā.  "Man ir bail no vientulības, izjūtu vientulību, vainas sajūtu par lietām, kur to nevajadzētu izjust. Kaut kas manā bērnībā ir bijis, kaut kas dvēselē ir iesakņojies, ka es neesmu pietiekami labs. Jābūt modram, lai nesāktu mēģināt sajūtu izmainīt un atvieglot, tiklīdz es viņu atvieglošu, es uzkāpšu uz tā, ka es mēģinu atvieglot," stāsta Jānis. Līga bilst, ka viņa ir alkoholiķe, kura nedzer. Viņa ir no Rīgas, bet bērnībā katru vasaru pavadījusi laukos, kur ļoti patikuši dažādi ikdienas darbi saimniecībā.  "Runājot par atkarībām, viens no lūzuma punktiem bija 5. klase, kad ģimene pārvācās uz citu dzīves vietu. Līdz tam es gāju dejošanā, dejoju sporta dejas, puišu bija mazāk, man nebija partnera, aizgāju prom pavisam. Ļoti pieņēmos svarā, sevi neredzēju no malas, nevērtēju. Nebija priekšstata par izskatu, par ārieni, neaizdomājos, kāda esmu, pareiza vai nē,” atminas Līga. „Gāju uz skolu, satikos ar draudzeni, klases biedrs teica: reku tievā un resnā nāk. Es biju resnā. Noslēdzos, līdz tam biju aktīva. Bija kauns par sevi.” Pusaudzes gados bijusi bulīmija, bijis arī graizīšanās periods. "Ar laiku parādījās pie apvāršņa alkohols, sajutu, ka ir vilkme, tur sajūtos labāk, man ir atvieglojuma sajūta, ka beidzot varu izelpot, pateikt, ko gribu. Palēnām tas pārtapa regulārā alkohola lietošanā, kas bieži beidzās ar bezfilmu,” stāsta Līga. Abi atklāti stāsta, ka atveseļošanās ir pakāpeniska, mēģinājumi ir bijuši vairākas reizes. Kopīgas sarunas šobrīd abiem ir daļa no atveseļošanās procesa. Abu attiecību līkločos bijusi gan piepildīta kopā būšana, gan šķiršanās brīži, kad dzīvojuši atsevišķi.

Problēmpusaudži nerodas uz līdzenas vietas, viņi izaug ģimenēs, vismaz sākotnēji apmeklē arī bērnudārzu un skolu. Kāda ir izglītības vides un pedagogu loma potenciālo riska jauniešu pamanīšana. Vai izvēlamies neredzēt acīmredzamo? Ģimenes studijā diskutē Salacgrīvas vidusskolas speciālā pedagoģe, Kiwa trenere Agne Berga, Tālmācības vidusskolas Rīgas komercskolas angļu valodas skolotāja Agnese Gromova-Ķurēna, Rīgas Sociālā dienesta Pārdaugavas rajona nodaļas teritoriālā centra "Āgenskalns" vecākā sociālā darbiniece Jana Pūķe un Rīgas 72.vidusskolas direktors Pāvels Pestovs. Parasti par problēmām liecina dažādi signāli, pirms kāds kļūst par ielu bērnu, likumpārkāpēju vai aizraujas ar atkarības vielām. Pēdējos gados apzināmies, cik svarīgi būtu pamanīt iespējamās uzvedības problēmas vai problematiskos sadzīves apstākļus laikus un tās risināt. Skolā jaunieši pavada daudz laika, vai pedagogi pamana riskam pakļautos jauniešus? Kāda ir tālākā pedagogu un skolas rīcība, ja pusaudzim manītas uzvedības problēmas, pasliktinās sekmes mācībās? Varbūt skolas laikā kaut ko mainīt ir par vēlu un pirmās pazīmes jāpamana jau pirmsskolas izglītības iestādēs?    

Pieauguši vīrieši spēlējas ar uzmanības pievēršanu. Gadiem ilgi nometņu rīkotāji iesaista attiecībās un seksuāli izmanto pusaudzes un jaunietes. Latvijas Radio un portāla "Delfi" pētījums "Līdera apskāviens" atklāj sistemātisku jaunu sieviešu seksuālu izmantošanu jauniešu organizācijā "K.I.D". Ģimenes studijā analizējam pētījumā atklāto par sistemātisko jauniešu izmantošanu. Sarunājas portāla „Delfi” žurnāliste Olga Dragiļeva, centra „Dardedze” psiholoģe Madara Grandāne un biedrības "Centrs MARTA" Jaunatnes programmu vadītāja Madara Mazjāne. Astoņas sievietes atklāj piedzīvoto seksuālo izmantošanu jauniešu nometnēs "K.I.D." un ar to saistītajos pasākumos. Notikumi risinājās pirms vairākiem gadiem - tobrīd daļa no sievietēm vēl nebija pilngadīgas. Meitenes vasaras nometnē iepazinās ar to rīkotājiem, pieaugušiem vīriešiem, kuri viņas iesaistīja attiecībās un seksuāli izmantoja. Kā tas varēja notikt un kāpēc neviens nav saukts pie atbildības - sešās sērijās skaidro Latvijas Radio raidieraksts "Dokumentārijs".

Dažreiz laulības šķiršana ir saprātīgs un vajadzīgs solis, lai abiem partneriem un ģimenei kopumā ļautu turpināt dzīvi, kas atbilst visu vēlmēm un vajadzībām. Gadu gaitā raidījumā esam daudz runājuši arī par sarežģītiem šķiršanās stāstiem un gadījumiem, tiesa gan, visvairāk uzmanības veltot situācijām, kad bijušo laulāto nespējas sarunāties dēļ visvairāk cieš bērni. Bet vai un kā ir iespējams visiem iesaistītajiem mazāk traumatisks ceļš un vai ir iesējams saglabāt cieņpilnas attiecības pēc šķiršanās, Ģimenes studijā vērtē sistēmiskā ģimenes psihoterapijas speciāliste Nansija Lībiete, mediatore un sistēmiskā ģimenes psihoterapeite Lelde Kāpiņa un uzņēmējs, tēvu grupu vadītājs, ģimeņu attiecību konsultants Jānis Broks.

Ziemas laikam iestājoties, aktivizējas dažādas saslimšanas, tostarp gripa. Aktuāls kļūst jautājums - kā sevi pasargāt no saslimšanas, vakcinēt vai nevakcinēt atvases un pašus pret gripu? Par to arī kaismīgi diskutē vecāki. Kāda ir gripas vakcīnu pieejamība ģimenes ārstu praksēs šobrīd un kādas ir prognozes par gripas izplatību Latvijā šoziem, interesējamies Ģimenes studijā. Plašāk skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras docente un Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja pediatre infektoloģe Dace Zavadska un ģimenes ārste Jēkabpilī, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas valdes locekle Aija Graudiņa.

Jāņa un Leldes Liepiņu ģimenē aug divas meitas ar mazu vecumu starpību, tādēļ viņu ikdiena ir ļoti dinamiska. Abi vecāki strādā, pie tam Leldei savu pagaidām pusslodzes darbu izdodas savienot gan ar bērnu audzināšanu, gan mācībām kādā jomā, kas nepavisam nav saistīta ar viņas līdzšinējo izglītību vai profesiju – stjuarte. Visbiežāk sanāk, ka tad, kad tētim ir brīvdienas, tad jāstrādā mammai, un otrādi. Nereti viņu plānus ietekmē vēl arī abu bērnudarznieču slimošana. Par spīti tam Liepiņi paši vērtē, ka ģimenes ikdienu izdodas līdzsvarot un, piemēram, visiem četriem doties pat kādā garākā ceļojumā. Tā pagājušajā gadā, Madlēnai un Adelei vēl tikai pusotru un trīs gadus vecām esot, viņi mēnesi ar mugursomām plecos pavadījuši Āzijā. Arī Leldes un Jāņa iepazīšanās stāsts atgādina romantiskas filmas scenāriju. Lai arī meitām ir neliela vecuma starpība, bet abas ir atšķirīgas, atzīst Lelde, vecāka meita Adele ir mierīga, bet mazā māsa Madlēna ir "spridzeklītis". Lai dzīvotu tik dinamiski, Liepiņiem palīdz arī omes un opji, bet Lelde arī vērtē, ja dari to, kas patīk, viss ir viegli. Lelde ar entuziasmu stāsta, kā pēc lidojumiem ir ieguvusi enerģiju, ko dot savējiem. Un kāds brīnums, ka arī abi iepazinušies lidmašīnā. Jānis saka, ka pēc lidojuma izlēmis uzrunāt stjuarti, kura šķitusi simpātiska. Lelde stāsta, ka viņa uzreiz pamanījusi īpaši smaidīgo pasažieri, kuram pasniegusi kapučino "ar kaudzīti", bet kolēģe piebildusi - ar mīlestību.  Lelde smej, ka pasažieriem ir dažādi paņēmieni, kā viņi mēģina iepazīties, viens no tipiskākajiem - viņi kāpj pēdējie ārā no lidmašīnas...   

Vai ārpusskolas aktivitātes mūzikā, mākslā vai sportā, vai arī darbošanās kādā nevalstiskā organizācijā var palīdzēt pusaudzim izaugt veselam un darbīgam, neiekrītot atkarību vai bezmērķīga laika pavadīšanas gūstā, diskutējam Ģimenes studijā, gaidot sabiedrisko mediju labdarības maratonu "Dod pieci!". Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes profesore, psiholoģe Baiba Martinsone, „Ghetto Games” aizsācējs Raimonds Elbakjans, Vidzemes novada pārvaldes Jaunsardzes instruktors Gatis Ceriņš un grafiti mākslinieks Matīss Maksimovs.

Ventspils zinātnes centram "Vizium", nesen atvērtajam zinātkāres centram "Futurimo" Rīgā un šoruden darbu sākušajam Kosmosa izziņas centram Cēsīs viens mērķis - izglītot un ieinteresēt bērnus un jauniešus par STEM jomu - zinātni, tehnoloģijām, inženierzinātni un matemātiku. Vai tas izdodas un vai šie centri varētu kļūt par centriem, kur skolēni iegriežas regulāri,  kur notiek citādas mācību stundas gan skolēniem, gan arī pedagogiem? Un vai sasniegt šo mērķi varētu palīdzēt arī "Skolas soma" ar savu finansējumu? Ģimenes studijā diskutē programmas Latvijas skolas soma vadītāja Aija Tūna, Rīgas 34. vidusskolas ķīmijas un dabaszinību skolotāja, Rīgas Stradiņa universitātes medicīniskās ķīmijas docētāja Karina Kalerija Kostrjukova, Ventspils digitālā centra "Vizium" vadītāja Elīna Kroņkalne. Ierakstā uzklausām Cēsu kosmosa izziņas centra vadītāju Miku Dzeni, kā arī fizikas skolotāju Lauri Freimani.

Gaidot sabiedrisko mediju labdarības maratonu "Dod pieci", runāsim par pusaudžu vecumu, lai izprastu, kādas ir šī vecuma posma īpatnības un kāpēc tieši pusaudži visbiežāk nonāk problēmbērnu statusā? Ģimenes studijā diskutē Pusaudžu resursu centra sadarbības projektu vadītāja, dialektiski biheiviorālās terapijas speciāliste Romija Krēziņa un attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes profesore Anika Miltuze. Vai un kāpēc pusaudžu vecums ir sarežģītākais vecums cilvēka dzīvē? "Domāju, ka tas ir izaicinošs laiks. Nezinu, vai tas ir grūtākais laiks. Man liekas, mums katram dzīves gājumā ir savi grūtākie laiki un grūtākie posmi," vērtē Romija Krēziņa. "Daudzi pusaudža gadus atceras ar labu un pozitīvu sajūtu." Viņa atzīst, ka viennozīmīgi negribētu piekrist uzskatam, ka pusaudža vecums ir sarežģītākais cilvēka dzīvē. Anika Miltuze domā līdzīgi. "Nevar teikt, ka ir visgrūtākais, jo katrā vecuma posmā var atrast gan savu grūtumu, gan pozitīvismu. Jā, izaicinājumu pilns laiks, gan pašiem pusaudžiem, gan vecākiem," uzskata Anika Miltuze.  

Ja bērns daudz slimo, nereti vecāki izskata iespēju operēt kakla vai aizdegunes mandeles. Kā rīkoties un uztvert situāciju, ja atvasei nepieciešama mandeļu operācija? Kādas ir jaunākās atziņas par mandeļu nozīmi cilvēka organismā un pie kādiem nosacījumiem no tām jāatbrīvojas, Ģimenes studijā skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ortolaringologs Kristaps Dambergs un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatre Sanita Mitenberga. Ierakstos uzklausām vecāku pieredzes stāstus.

Kas izraisa pēcdzemdību depresiju sievietei un kā atpazīt tās aizmetņus? Kas jāzina tuviniekiem un kādas palīdzības iespējas ir pieejamas, Ģimenes studijā vērtē psihiatrs, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs Elmārs Rancāns, Veselības centru apvienības Ginekoloģijas dienesta vadītāja, RSU pasniedzēja Karlīna Elksne un PEP mamma Elīna Kļaviņa. Notikušais ar jauno māmiņu Annu, kas kopā ar mazuli novembra sākumā pazuda un zīdainītis pēcāk tika atrasts miris, liek arī mums kā sabiedrībai saausīties un pievērst uzmanību tam, kas ir pēcdzemdību depresija. Cik tā ir reāla parādība un kā aptvert, ka vieglākā vai smagākā formā no pēcdzemdību depresijas cieš konkrēts skaits sieviešu? Daudz stāstu un pieredžu pēc notikušā uzvirmoja arī sociālajos tīklos. Cilvēki, it kā jūtot līdzi notikušajam, šķiet, mazāk kautrējas dalīties ar to, ko paši ir piedzīvojuši. Kādas mācības būtu jāgūst un kādi secinājumi jāizdara, vēl jo vairāk tāpēc, ka šāda nelaime nav pirmā Latvijas pieredzē. Kādi ir pēcdzemdību depresijas simptomi, kam tie jāpamana, kas par to visu ir jāzina tuviniekiem, un galu galā, ko mēs vispār varam darīt preventīvi, paturot prātā, cik liels ir tieši psihiskās veselības speciālistu trūkums Latvijā? Elmārs Rancāns norāda, ka pa pasaules dati liecina, ka 10% sieviešu pēcdzemdību periodā - pirmo divu mēnešu laikā vai pat pirmā pusgada laikā - varētu attīstīties depresija. Konkrētu datu par Latviju nav, bet ņemot vērā šos datus, Latvijā gadā ir 16000 dzemdību, 10% ir 1600 sievietes. "Jautājums, kur tās mammas paliek? Kas viņas redz, ierauga, algas pamana, jo depresija pēcdzemdību periodā var izpausties ļoti dažādos veidos, un svarīgi ir saprast arī sievietēm pašam un apkārtējiem, kā tas izpaužas. Depresija pastāv, būtiskākais jautājums, vai tas tiek pamanīts un, ja netiek pamanīts, kāpēc? Te mēs varam skatīties daudzos līmeņos, sākot no sievietes pašas, viņas tuvākais loks, tad tālāk būs tie profesionāļi, kas varētu šo mammu saskarties periodā pēc dzemdībām un tad ģimenes ārsts, vecmāte, dūla vai PEP mamma, ginekologs. Kā notiek tā, ka caur šo it kā, no vienas puses, diezgan intensīvu sietu, tomēr šīs sievietes izkrīt cauri, un mēs uzzinām par tiem traģiskajiem notikumiem, kas ir publiskā telpā. Bet mēs nezinām par tiem daudziem, es teiktu, pat simtiem sieviešu, kas iet tam cauri tā, kā viņam sanāk. Es ceru, ka daļa no viņām arī saņem palīdzību, bet valsts dienestā mēs neredzam viņus tik daudz, kā varbūt varētu sagaidīt."

Valsts svētku priekšvakarā tiekamies ar Patjanko ģimeni no Rīgas. Tajā aug četri dēli – Kārlis, Jānis, Alberts un Gustavs. Viņu vecāki, Oskars un Māra, strādā IT nozarē, taču iepazinušies folkloras kopā un joprojām ir aktīvi šīs kustības dalībnieki, kas folkloru dažādos veidos praktizē arī savā un ģimenes ikdienā. Šai sarunā arī par latviskumu, patriotismu un muzikālās izglītības saistību ar matemātiku. Vecākais brālis Kārlis apgūst čella spēli. Reizēm, gan tas nepatīk. Bet mamma atklāj, ka Ziemassvētkos paplašinātā ģimenē bērni kopā muzicē. Tāpat šogad Dziesmu svētkos kopā ar Oskara brāli un māsu piedalījušies kā Patjanko kapela. Ir motivāciju un uz ko tiekties Jānis, kuram ir 10 gadi drosmīgi bilst, ka skolā viņam nepatīk, jo tur viņu moka, it sevišķi ar latviešu valodu. Mamma atzīst, ka mājas Jānis ir loģistikas un iepirkumu menedžeris. Albertam ir astoņi gadi, viņš tāpat kā vecākais brālis trenējas alpīnismā un tāpat kā vidējais brālis apgūst vijoli un darbojas folkloras kopā "Kokle", kur savulaik arī vecāki iepazinuši un iemīlējuši folkloru, kā arī ieraudzījuši viens otru.  Izrādās, ka tieši Alberts bijis tas, kurš brāļus iesaistījis kāpšanā. Pastarītim Gustavam ir pusotrs gadiņš. Vaicāti par tradīcijām, kā ģimene atzīmē 18. novembri, Oskars atzīst, ka visi sanāk kopā pie galda.  "Ļoti tādu redzamu tradīciju, kā citi iet ar lāpām, vai rīko pasākumus, tādu mums nav. Esmu dziļi pārliecināts, ka patriotisms ir tāda lieta, ko vajag ikdienā praktizēt. Kā tu attiecies pret savu valsti, kaut vai tas, ka strādā un maksā nodokļus, nelamā valdību, bet saproti, ka visas problēmas ir sarežģītas, tās nevar vienkārši atrisināt, ka rīt nebūs visiem nauda un visi ceļi būs labi. Atbildīga sajūta pret savu dzīvi un citiem, manuprāt, ir lielākais, ko mums vajadzētu darīt," uzskata Oskars Patjanko. "Dzīves steigā es tādas ārišķīgas lietas neizdaru, nepiespraužu lentīti. Bet tā lentīte man ir tur, iekšā, sirsniņā. Kad mamma mani gaidīja, viņa lasīja tautasdziesmas. Viņa zināja, ka būs meita Māra, man arī tā sajuta, ka esmu šeit piedzimusi, šī ir mana Latvija, es šeit dzīvoju un daru to labāko, ko varu izdarīt, sākot ar sevi, savu māju, savu ģimeni. Tad ejot ārpus," atzīst Māra Patjanko.

Kā tas, kā mēs audzinām bērnus mazotnē un sākumskolas posmā, ietekmē to, kādi viņi būs pusaudži? Kā un kāpēc daži kļūst par "problemātiskajiem jauniešiem"? Meklējam atbildes uz šo jautājumu, gaidot sabiedrisko mediju labdarības maratonu "Dod pieci", kurā aicināsim palīdzēt riskam pakļautiem jauniešiem un bērniem. Ģimenes studijā sarunājas psihiatrs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcās Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centra vadītājs Ņikita Bezborodovs un resursa uzvediba.lv vadītāja Līga Bērziņa. Kā no maza, mīļa, nevarīga mazuļa izaug jauns cilvēks, kuram ir lielas problēmas iekļauties sabiedrībā, pieņemt tās uzvedības normas un arī apkārtējos cilvēkus.

Kad bērns slimo, ja nav citas iespējas, vecāki spiesti ņemt "slimības lapu", lai būt kopā ar mazo slimnieku. Pirmsskolas vecuma bērni var slimot pat astoņas līdz 12 reizes gadā, un lai kārtīgi izveseļotos, bieži ir nepieciešamas 14 dienas, kurās bērns nevar apmeklēt izglītības iestādi. Cik atbalstoši ir darba devēji un kolēģi, kuriem nereti jāstrādā vairāk, kad darbinieku bērni slimo? Ģimenes studijā vērtē Latvijas Brīvo arodbiedrību jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos Kaspars Rācenājs un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Pabalstu metodiskās vadības daļas vecākā eksperte Solvita Zirnīte. Ierakstā uzklausām ģimenes ārsti Līgu Soidu Olaines novadā. Viņa atzīst, ka vecāki nereti izmanto slimības lapas, bet nereti šādās reizēs vecāki izjūt spiedienu gan no ārstiem, no darba devēju puses, arī no izglītības iestādes. Viedokli izsaka Latvijas darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite.

Kāpēc viņš ar mani vairs nedraudzējas? Es arī nedraudzēšos. Un tad atkal draudzēšos! Nesen apgāds "Liels un mazs" izdevis Agneses Vanagas un Annas Vaivares komiksu "Sirdslietas", kura varones ir divas sirdis - būtnes ar atšķirīgiem raksturiem, kas meklē draudzību un cenšas saprasties. Tas nav vienkārši, tāpat kā maziem un lieliem cilvēkiem. Vai un kā palīdzēt bērnam atrast un kopt draudzību? Ģimenes studijā sarunājas bērnu grāmatu autore Agnese Vanaga, māksliniece, grāmatu ilustratore Anna Vaivare un Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikas ārste psihoterapijā un psihosomatiskajā medicīnā Lelde Smilte-Breča.

Vai par latvieti top ģimenē? Valsts svētku nedēļā uz sarunu raidījumā Ģimenes studijā aicinām cilvēkus, kas pēdējos gados radījuši saturu, kas ģimenēm ar bērniem varētu rosināt diskusijas par Latvijas vēstures un identitātes jautājumiem. Sarunājas kultūras un tautas mākslas centra "Ritums" vokālās studijas "Knīpas un knauķi" vadītāja Sanita Sējāne, arhitekte, digitālā satura autore Evija Vizule, režisors Dzintars Dreibergs, Latvijas Nacionālās vēstures muzeja pētnieks Mārtiņš Vāveris un "Brain Games" spēļu izstrādātājs Jānis Grunte. 

Ģimenes studija dodas ciemos pie Sproģu ģimenes Cēsu novadā. Kristiāna un Renārs ir trīs bērnu – Elizabetes Marijas (16 gadi), Renāra Adalberta (11 gadi) un Jāņa Eberharda (3 gadi) vecāki. Nu jau trīs gadus viņi dzīvo Renāra vecvecāku mājās 15 kilometrus no Cēsīm. Attālumu līdz pilsētai, kur vecāki strādā, Renārs tagad atdzīvinot Ruckas muižu un Kristiāna Cēsu 2.pamatskolā mācot dizainu un tehnoloģijas, un kur Sproģu bērniem atrodas gan izglītības iestādes, gan interešu izglītības pulciņi, viņi ik dienu mēro turp un atpakaļ. Bet, kā atzīst Sproģi, šo apgrūtinājumu atsver ieguvumi, dzīvojot īstos laukos. Visi novērtē mieru, klusumu un dabas tuvumu, kas ļauj tā pa īstam atpūsties. Cēsīs Renāru pazīst arī kā patriotiski noskaņotu pilsētnieku. Un tie nav tikai skaļi vārdi – jūnija beigās Renārs ar domubiedriem rīko Cēsu kauju atceres pasākumu, kā arī nu jau vairāk nekā desmit gadus rūpējas par īpašu svētku noskaņu Cēsīs, Pils parkā, Lāčplēša dienā. 2015. gadā, novērtējot viņa paveikto, Renāru atzina par gada cēsnieku. Pirmo reizi Cēsu Pils parkā uz trepēm kopā ar māsām Latvijas kontūru no svecītēm Renārs izveidojis pirms 15 gadiem. Cilvēki to pamanījuši, novērtējuši un arvien vairāk iesaistījušies. Kopš 2012. gada viņš sadarbojas ar video mākslinieku Māri Kalvi, kas veido ap 5 minūtes garu stāstu, ko projicē uz pils Ziemeļu torņa. Šī gada stāsts, kura fragments Ģimenes studijā skan vēl pirms Lāčplēša dienas, ir par latviešu valodu un aizsāk seriālu, kas turpināsies nākamoajos gados par dzimtajām mājām, par tēvu, par māti. "Pasākums ir tāds, ka patriotismu var izjust līdz kaulam," atzīst Kristiāns. ""(..) Bet tas ir tā grandiozi, ka vienmēr raudāt gribas. Sajūties iekšā sirdī - jā, es esmu latvietis!"  Patriotisms ir reāls vārds ģimenē. "Grūtības dzīvojot šeit, laukos, tomēr palikt dzimtas mājās, jo mēs esam šeit ceturtā paaudze, bērni būs piektā, tas jau arī patriotisms. Šad tad nāk melnās domas, ka vajag emigrēt, tomēr paliekam un cīnāmies. Tas arī patriotisms. Protams, vēstures mīlestība un Renāra aktivitātes pastiprina," vērtē Kristiāna. Renārs vērte, ka tas nāk no viņa ģimenes, jo vecāmamma savulaik teikusi, ka šī vieta ir senču tūkstošiem soļu izstaigāta un labu domu izdomāta, te ir labi dzīvot pēctečiem. Bērnībā, kas aizritēja padomju gados, nebija ne Ziemassvētku, ne 18. novembra aiz tumšiem aizkariem, bet "tas ir bijis iekšā". Māja, kurā šobrīd dzīvo Sproģi, ir uzcelta uz zemes, ko Renāra vecvectēvs saņēma par piedalīšanos Brīvības cīņās. Pats gan māju nepaspēja uzbūvēt, jo no karā gūtiem ievainojumiem mira. Viņa sieva Alma uzbūvējusi māju, kurā tagad dzīvo ģimene. Ēka gan ir piedzīvojusi pārvērtības. Lai arī ikdienā ir jāmēro ceļš uz Cēsīm, vai kā Elizbetei Marijai, kura nedēļu aizvada Valmierā, kur šobrīd mācās, arī bērni novērtē lauku dzīvi. Stāstot par iecērēm Ruckas muižā Cēsīs, par kuras nomnieku ir kļuvis Renārs, viņš atklāj, ka grib saglabāt māksliniecisko ievirzi, kāda te bija iepriekš [iepriekšējie nomnieki organizēja mākslas rezidences], kā arī domāt par saimniecisko attīstību. Pavisam drīz viņš dosies uz Austriju, kur doma iegādāties mobilās dzirnavas, domājot par kopā ar partneri audzētu griķu pārstrādi muižā. Kristiāna atklāj, ka vacbaltiešu kultūru abi ar vīru iemīlējuši jau pirms kāda laika, gribējuši pat kādu muižu iegādāties, bet īsti neviena neiekrita sirdī, vai arī nebija paceļama. Tad pieteicās jaunākais dēls un viņas domas par muižas iegādi atslābušas, bet Renārs arvien bijis iededzies. Kad pasvaldība izsludinājusi konkursu, bijis skaidrs, ka jāpiedalās. Kopā ar māsām izveidoja Latvijas karoga kontūru uz Pils parka kāpnēm un skatoties cilvēku interesi, veidoja kontūru, tālāk jau cilvēki iesaistās. Kopš 2012. gada sadarbojas ar video mākslinieku Māri Kalvi, kas veido ap 5 min gadu stāstu, ko projicē uz pils Ziemeļu torņa. Šogad stāsts par latviešu valodu, tad par dzimtajām mājām.   Pasākums tāds, ka patriotismu var izjust līdz kaulam, "Bet tas ir tā grandiozi, ka vienmēr raudāt gribas. Sajūties iekšā sirdī - jā, es esmu latvietis!"    Aizkustinoši   patriotisms ir reāls vārds ģimenē

No 2024. gada rudens mācību priekšmetu Valsts aizsardzības mācība pasniegs visās skolās Latvijā. Vai esam tam gatavi un kā šobrīd veicas ar nepieciešamo pedagogu - Jaunsardzes instruktoru piesaisti? Skaidro Jaunsardzes centra direktors, pulkvedis Aivis Mirbahs, Jaunsardzes instruktores - Alīna Valdmane, kura māca otr mācību gadu Rīgas 93.vidusskolā un Rīgas tehniskajā koledžā, un Lelde Mieze, kura Jaunsardzes instruktoriem pievienojās nesen, kopš augusta, un māca Rīgas Valsts tehnikumā. Patlaban valsts aizsardzības mācība jau ir ieviesta 186 skolās, kas to iekļāvušas savā mācību saturā brīvprātīgi, savukārt no nākamā gada 1.septembra šo mācību priekšmetu realizēs vēl ap 300 skolās visā Latvijā. Vai no nākamā gada, kad Valsts aizsardzības mācība būs visās skolās, mācību programmas saturs un plāns kaut kā mainās? Šobrīd ir zināms, ka šim mācību priekšmetam būs atvēlētas 112 mācību stundas, katrā pusgadā 56. Kā šo mācību priekšmetu integrēt esošajā mācību apjomā, vai to darīt, samazinot citu mācību priekšmetu apjomu, vai palielināt skolēnu slodzi? Ir izskanējusi arī versija par mācību gada pagarināšanu. Situāciju komentē Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka.      

Ģimenes studijā saruna par mūzikas skolām - ko un kā tajās apgūst vairāki desmiti tūkstoši Latvijas bērnu, kāda ir pieeja apmācībai un slodze skolēniem. Vai mērķis ir sagatavot pēc iespējas vairāk profesionālu mūziķu, vai dot bērniem prieku muzicēt, kas ir arī paliekoša vērtība uz visu mūžu? Diskutē Pāvula Jurjāna Mūzikas skolas direktors Viesturs Mežgailis, mūzikas apguves vietnes "Skaņgrams" radītāja, mūzikas un solfedžo skolotāja Iveta Brikmane, mūzikas pedagoģe, lektore, vokālās studijas "Momo" ilggadēja pasniedzēja, šobrīd Nacionālās Mākslu vidusskolas Jāņa Rozentāla mākslas skolas vadītāja vietniece audzināšanas jomā Dace Kravale un tētis, privātās pirmsskolas izglītības iestādes "Mūsu poga" izpilddirektors Dagnis Isaks.

Vai saprotam jauniešus, kas skumst par klimatu? Kas ir klimata skumjas, kāpēc tās rodas un kā izpaužas? Vai tās skar arī jaunus cilvēkus Latvijā un kā tas ietekmē viņu lēmumus par savu dzīvi un nākotni, Ģimenes studijā vērtē klīniskais un veselības psihologs Edgars Haritončenko, psiholoģijas studente Ilze Jēče, kura darbojusies dažādas vides nevalstiskajās organizācijās, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētnieks Elgars Felcis un Babītes vidusskolas 9. klases skolniece Patrīcija Rugāja. Kad pie Zviedrijas parlamenta sāka regulāri protestēt 15 gadus vecā Grēta Tunberga, pieprasot tūlītējas darbības klimata krīzes mazināšanai, viņu, protams, vērtēja dažādi. Arī kritiski. Tomēr viņas aktivitātes iedrošināja jau plašāku jauniešu kustību visā pasaulē, pulcējoties klimata streikos. Līdzīgas aktivitātes notika arī Latvijā. Vai un kāpēc Latvijas jauniešus uztrauc tāds šķietami globāls jautājums, kā klimata krīze? Kas ir ekotrauksme? Un kā plānot nākotni pasaulē, par kuru daļa jaunieši domā kā par "bojā ejošu"?

Ko jaunais, 2024. gada, valsts budžeta likumprojekts sola ģimenēm ar bērniem? Kur palikuši iepriekšējie solījumi un kādi ir piedāvājumi, lai nākamā gadā atbalstītu ģimenes ar bērniem? Ģimenes studijā diskutē Diāna Jakaite, Laklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece, Elīna Treija, Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja, Ilze Rudzīte, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos, un demogrāfe Zane Vārpiņa, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētā profesore. Sazināmies ar Sanitu Janku, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktori.

Latvijas Radio 98. jubilejas nedēļā tiekamies ar ģimeni, kuras stāsts pirms vairāk nekā 50 gadiem sācies Latvijas Radio, jo tieši te iepazinās tobrīd jau leģendārās Mikrofona redakcijas darbinieks Kārlis Grīnbergs un nesen Radio strādāt sākusi jauniņā Zaiga, kas pēc neilga laika arī kļuva par Grīnbergu. Kārlis un Zaiga ir ilggadēji radiožurnālisti, kas dažādos amatos un redakcijās Doma laukuma mājā nostrādājuši vairākus desmitus gadu. Šobrīd abi jau pensijā, pērnajā vasarā Kārlim nosvinēta skaista 90 gadu jubileja. Tagad Latvijas Radio Ziņu dienestā strādā viņu meita Zane Eniņa. Sarunai Ģimenes studijā pievienoties piekrīt arī Grīnbergu dēls, fotogrāfs Toms Grīnbergs, kā arī vecākais no pavisam trim mazdēliem – Gustavs Zālītis. Trīs paaudzēm radio studijā tiekoties, vienā stāstā savijas gan jaunības un bērnības atmiņas, gan dažu radošu nedarbu epizodes, kas risinājušās tepat, Latvijas Radio.  Gan Kārlis, gan Zaiga sarunā atklāj, ka darbā Radio nokļuvuši, kad pirmais mēģinājums iestāties augstskolā bijis neveiksmīgs. Kārlis savulaik sācis kā skaņu operators, griezis un līmējis lentes, vēlāk strādājis "Mikrofona redakcijā un bijis Ziņu raidījumu galvenā redaktora vietnieks. Zaiga sākumā bijusi dokumentu kopētāja. "Kad biju paralēli pastrādājusi tehniskajā daļā un ieguvusi augstāko izglītību, un drusku bērni jau bija paaugušies, aizgāju uz ziņām par redaktori. Radio esmu strādājusi kādas astoņās darba vietās, kādās 10 telpās un apmēram 10 dažādās pozīcijās," stāsta Zaiga. Arī abu ģimenes stāsts aizsācies Radio. Tas bijis kāda Radio ballītē 1970. gadā, kad Kārlis uzkrītoši bieži aicinājis Zaigu dejot. Tā abi iepazinušies. Kā jau tas mēdz gadīties aizņemtiem vecākiem, viņu bērni Zane un Toms ir izauguši Radio. "Nebija viņiem bērnudārziņu kādu brīdi, viņi nāca uz Radio, viņus laida iekša, tad viņi kaut kur vecāku tuvumā grozījās un par to neviens neuztraucās," atminas Kārlis. "Kad bija pavisam maziņi, laiku sabalansēt kaut kā ļāva tas, ka tehniskajā daļā varēja strādāt arī naktīs. Tad dienā biju brīva. Tad mēs ar Kārli mainījāmies. Kad ziņas strādāju, bija sarežģīti. Visu laiku tā ir tāda raušanās uz pusē, tev ir ļoti intensīvs darbs, tev ir mājas un bērni, kuriem nevari veltīt tik, cik tu gribētu," bilst Zaiga. "Es tādu smagumu neatceros, bieži vedāt šurp, uz Radio, un dzīve likās interesanta. Gan tajā daļā, kur teici, kur "laiž gaisā" raidījumus. Tas bija ļoti aizraujoši, tur bija visādas pogas, ko nedrīkstēja spiest. Tad noteikti tās bija jānospiež, un ar to gadījās visādas ārkārtas situācijas," atminas Zane. "Tad tur bija lenšu gali, kas man likās brīnišķīgi, ar kuriem varēja spēlēties, kas likās visās varavīksnes krāsās. Un tā lenšu līme - kaut kāds brīnišķīgs veidojums. Varēja lentes līmēt un graizīt. Visu laiku bija interesanti cilvēki, kas mūs pieskatīja vai garāmejot ar mums aprunājās. Man radio dzīve likās ideāla." "Es arī atceros to dzīvošanos pa Radio, kā aizjaujošu padarīšanu. Mēs ar Zani kopā klejojām no "Mikrofona" redakcijas uz Ziņu redakciju atpakaļ, pa ceļam satikām dažādas estrādes zvaigznes," papildina Toms. "Tas, ko Zane saka, ka bija interesanti ar lentēm darboties, kad vecāki pielaida pie magnetafona, varēja pagriezt ātrāk skaņu vai lēnāk. Varēja graizīt lentes. Es tādu smagumu neatceros. Mums bija interesanti." "Tētis bija "Mikrofona" galvenais redaktors, mikrofons rīkoja aptaujas, uz koncertiem biļetes nevarēja dabūt, mēs vienmēr tur bijām. Tas bija prestiži, bet tajā laikā es to tā nenovērtēju, ka tas bija īpaši. Stāstot klases biedriem skolā, ka es būtībā dzīvoju "Mikrofona" redakcijā starp vēstuļu maisiem un redzu, kā cilvēki aizpildījuši anketas, balsojot pa dziesmām, droši vien tas visiem likās dīvaini, bet man tas likās kaut kas normāls. Vienkārši tāda bija man bērnība," turpina Zane. Zane arī dziedājusi bērnu ansamblī "Dzeguzīte". Zane "ziņu cilvēks", kas tagad atkal atgriezusies darbā Latvijas Radio, kur arvien strādā daudzi tēta un mammas kolēģi. Žurnālistika un radio žurnālistika vieglākais pretestības ceļš, par savu izvēli stāsta Zane. Toms uzskata, ka vecāku darba ietekmē nav izvēlējies savu profesiju, varbūt viņu iespaidojis tas, ka tētis brīvā laikā daudz fotografējis. Neliela pieredze ar dzīvošanos Radio ir arī Zanes vecākajam dēlam Gustavam.  "Izklausās gan, ka manai mammai un onkulim ir bijusi aizraujošāka bērnība, man tik daudz neļāva viskautko graizīt, līmēt un čīkstināt durvis. Man ļāva sēdēt pie datora," atminas Gustavs. Jautāti par ģimenes kopābūšanas brīžiem, Grīnbergi atzīst, ka ikdienā visi satiekas mazāk, jā, sazinās, bet kopā noteikti sanāk divas reizes gadā - Ziemassvētkos un Lieldienās. Tāpat lielākās jubilejās satiekas, piemēram, Kārļa 90. dzimšanas dienā aizvadītajā vasarā. Šobrīd Gustavs ir aktīvākais ģimenes kopābūšanas mirkļu organizētājs.  

Latvijas Radio jau kopš septembra vidus skan raidieraksts "Normāla ģimene". Reizi nedēļā viens pāris stāsta par savām attiecībā. Cik dažādas ģimenes ir mūsu sabiedrībā un kāda ir apkārtējo attieksme pret citādo, varbūt nepierasto, vērtējam Ģimenes studijā. Sarunājas Latvijas Radio raidieraksta "Normāla ģimene" viena no autorēm, pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātē Marta Herca, klīniskā psiholoģe Kristīne Balode un ģimenes sistēmiskais psihoterapeits Gatis Līdums.  

Audio saturs bērnu audzināšanā un izglītības procesā - vai bilžu un video laikmetā tam vēl ir vieta? Latvijas Radio dzimšanas dienā Ģimenes studijā diskutējam par iespējām audio saturam dzīvot savu otro dzīvi arī mūsu bērnu ikdienā. Raidījuma viešņas: Ādažu brīvās Valdorfa skolas skolotāju kolēģijas vadītāja, latviešu valodas skolotāja, arī izglītības uzņēmuma "Lielvārds" autore Inga Zemīte, Rīgas Strazdumuižas vidusskolas attīstības centra direktora vietniece mācību darbā Sarmīte Rozīte, izglītības psiholoģe, matemātikas skolotāju un arī privātskolotāju ar ilggadēju pieredzi Dace Bērziņa. Katrs no mums bērnībā noteikti ir noklausījies vismaz vienu pasaku audio formātā, sekojot līdzi saturam un ļaujot iztēlē atdzīvinātu pasaku tēlus. Vai šāds izstāstīts saturs joprojām ir saistošs arī mūsdienu bērniem un vai tas var būt ne tikai izklaidējošs, bet arī izzinošs? Ierakstam uzklausām 11.klases skolnieci Alisi Maiju Samsoni, kurai ir disleksijas, kas sagādā lasīšanas grūtības. Viņa dalās pieredzē, kā izmanto audiogrāmatas. Par audiogrāmatu pieejamību stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Audiovizuālā krājuma vadītāja Zane Grosa. Par portālā LSM.lv. pieejamo audio saturu bērniem stāsta LSM Bērnistabas redaktore Ināra Antiņa. Latvijās Radio no šodienas, 1. novembra piedāvā pasakas, ko ielasījuši Latvijas hokeja izlases hokejisti.    

Ģimenes studija dodas ciemos pie Filipovu ģimenes no Siguldas. Andrejs un Lelde ir trīs dēlu – Dominika, Franča un Lūkasa - vecāki. Vecākie dēli ir skolas, bet pastarītis vēl pirmskolas vecumā, tāpēc vecākiem jāspēj savu darba ritmu salāgot ar bērnu dienas kārtību, jo, piemēram, uz slēpošanas treniņiem dēli ar nepieciešamo inventāru paši nokļūt nespēj. Taču vecāki uzskata, ka aktīvas un noslogotas dienas puišiem vajadzīgas, lai neatliktu laiks darīt kaut ko, kas nav vēlams, un enerģija, ar kuru puiši apveltīti pārpārēm, tiktu izmantota treniņos un jaunu, noderīgu prasmju apguvē, nevis brāļu savstarpējos ķīviņos. Andrejs ir fitnesa treneris, tāpēc gandrīz vai likumsakarīgi, ka aktīvs dzīvesveids patīk visiem, gan vecākiem, gan viņu bērniem. Jaunākie brāļi Lūkass un Francis skrituļo, trenējas kalnu slēpošanā, peld, nodarbojas ar vieglatlētiku un uz jautājumu, vai nav par daudz, enerģiski atbild - nē. Mamma koriģē, sporta veidi mainās atbilstoši sezonai, un sporta klubā, kur dēli trenējas, attīsta vispusību. Bet vislabāk viņiem patīk slēpošana.  Arī mamma mēdz pievienoties puikām treniņos, piedalās velo treniņos, slēpošanas treniņos. Tā vieglāk saprast, kas ir grūti un kas ir forši, kāpēc bērni sūdzas vai ir gandarīti. Savukārt vecākais dēls Dominiks ir izvēlējies distanču slēpošanu, kas ir arī tētim tuvāka. Tētis stāsta, ka mēdz sportot individuāli kopā ar vecāko dēlu. Viņam patīk un viņš mudina tēti kopā darboties, lai arī Andrejs atzīst, ka reizēm pēc ikdienas ir nogurums. "Forši, ka viņš izrāda interesei un nebaidās no kustības. mūsdienās tā ir diezgan liela problēma ar sportošanu, kustēšanos," gandarīts Andrejs. Protams, arī puiši reizēm saka, ka negrib. Reizēm vajag viņus paskubināt, reizēm arī vajag iedot brīvdienu. Lelde stāsta, ka ļauj reizēm bērniem kādas nodarbības izlaist, bet vienmēr cenšas izvērtēt iemeslus, vai tas ir nogurums vai vienkārši slinkums.  Paralēli sportiskām aktivitātēm visi trīs brāļi nodarbojas arī ar mākslu - Lūkass un Dominiks mācās arī mākslas skolā, bet Francis - mūzikas skolā.  "Sporta treniņā var uzturēt sevi pie veselības un izlādēties. Uzskatu, ka dēli tāpēc, ka viņiem sports ir ārā, visu cauru gadu ir ārā, viņi maz slimo. Māksla ir vienkārši līdzsvaram, lai arī emocionālā un intelektuāla puse ir piepildīta un viņi var brīvāk izpausties," atzīst Lelde. Iespējams, ka nākotnē noslodze un nodarbes mainīsies, bet "viņiem patīk, viņi ir ļoti enerģiski čaļi, viņi ir jānodarbina". Andrejs vērtē, ka ir labs līdzsvars puikām nodarbēs, arī bilst, ka vecākiem nav mērķa veidot viņus par augta līmeņa sportistiem. Galvenais, ka viņš ir kustībā, treniņi ir daudzpusīgi. Lai daudzpusīgās nodarbes bērniem nodrošinātu, ir rūpīgi sastādīts grafiks, kad un kur katram jābūt. Reizēm, ja nepieciešams, palīdz opis un ome.

Drīzumā Saeimas deputātiem būs jālemj par grozījumiem Alkohola aprites likumā. Cita starpā arī jālemj par to, vai nepieciešams palielināt vecuma cenzu, no kura ir atļauts iegādāties alkoholu. Vai un kāpēc ir svarīgi, ka jaunieši alkoholam legāli piekļūst vēlāk, Ģimenes studijā skaidro Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs, narkoloģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite veselības centrs „Vivendi” Ilze Maksima un atkarību atveseļošanās centra "Sober Way" vadītājs, mentors Jānis Skrastiņš.

Bērnu tuvredzības izplatība strauji pieaug, dati liecina, ka pēdējo 30 gadu laikā Latvijā un arī visā pasaulē bērnu skaits ar tuvredzību ir dubultojies un, kas ir īpaši satraucoši, to konstatē jau pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Kāpēc un kā labāk saglabāt bērna redzi optimālā stāvoklī? Ģimenes studijā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Oftalmoloģijas klīnikas vadītāja Guna Laganovska, „Vision Express” galvenā optometriste Jeļena Stūriška un oftamologs, Dr. Lūkina acu klīnikas vadītājs Fēlikss Lūkins. "Savā praksē esmu redzējis un kā bērnu tēvs varu teikt, ka viss atkarīgs no tā, cik tās viedierīces agri, es uzskatu, tiek dotas, un cik tas tiek limitēts vai nelimitēts.," atzīst Fēlikss Lūkins. "Praksē esmu saskāries ar vairāku paziņu bērniem, kur visos gadījumos bija apmēram viens stāsts principā, ka bērni bija jau kaut kādu vecumu sasnieguši, viņiem bija izsniegti mobilie telefoni, un tad šis telefons ir bez kaut kādiem limitiem lietots. Gada laikā tā tuvredzīgi tad bija no mīnus viens līdz mīnus trīs arī attīstījusies." "Bet, protams, tas nav pētījums, tā ir prakse, ko esmu pieredzējis. Man viņa liekas ticama, jo pētījumos teikts tuvredzība pieaugušiem cilvēkiem ir korelācijā ar izglītību: ja ir divas augstākās izglītības, ir lielāks procents tuvredzīgo skaits, vienā augstākā - paliek mazāks, vidusskolas izglītība - vēl mazāks, pamatskola - vēl mazāks. Ir saistība ar darbu tuvumā un cik tas ir limitēti, un pareizi tiek darīts," turpina Fēlikss Lūkins.  

Elīna Kolāte strādājusi kā vides žurnāliste gan televīzijā, gan Latvijas Radio. Šobrīd no žurnālistikas, kā pati saka, aizvien attālinās. Viņas vīrs Andris Tihomirovs ir šaha entuziasts un skolotājs ar interesi un zināšanām arī par vēsturi. Abi kopā viņi ir piecgadnieka Valtera vecāki un atzīst, ka noteikti var sevi pieskaitīt pie pilnīgi normālām ģimenēm. Par sadzīvisku ilgtspēju, kāzām, kurās gredzenus jaunajam pārim apliek ap potīti, un to, kā izdzīvot, ja mājās šahists – saruna Ģimenes studijā. 

Kas ir pusaudzim drošs pieaugušais? Vai pieaugušais aizvien ir bērna autoritāte un kādu atbalstu no pieaugušā pusaudzim ir svarīgi saņemt, atrodoties starpposmā starp bērnu un pieaugušo pasauli, meklējot savu identitāti, pārbaudot robežas un attālinoties no vecākiem? Kā pieaugušajiem būt līdzās, palīdzot izdzīvot šo sarežģīto dzīves posmu, analizē sertificēta mākslas terapeite, "Pusaudžu resursu centra" mentore Līga Cepurīte, biedrības "Zvannieku māja" valdes priekšsēdētāja Sandra Dzenīte-Cālīte, Open centra vadītājs Edijs Klaišis un Mentor Latvija izpilddirektore Edīte Zvirbule. Aicinot nepalikt vienaldzīgiem un vēršot sabiedrības uzmanību uz problēmām, ar ko saskaras riskam pakļautie bērni un jaunieši, sabiedrisko mediju labdarības maratons "Dod pieci!" šogad aicinās palīdzēt un dot iespēju bērniem un jauniešiem ar uzvedības problēmām izrauties no nelabvēlīgas vides un veidot motivētu, drošu, garīgi un fiziski veselīga nākotni. Gaidot labdarības maratonu, Ģimenes studijā sarunā, kā palīdzēt pusaudzim sasniegt šos mērķus un kā to var palīdzēt tieši pieaugušais?

Reaģējot uz neseno vardarbības gadījumu Ķekavas vidusskolā, pašvaldība iniciējusi parakstu vākšanu vietnē "Mana balss", lai rastu tiesisku pamatu tam, lai valsts un pašvaldību iestādēm būtu reālas pilnavaras vardarbības apkarošanai Latvijas skolās. Kā samērot bērnu tiesības un citu tiesības uz drošību un veselību, Ģimenes studijā analizē Ķekavas novada domes priekšsēdētājs Juris Žilko, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere un Izglītības un zinātnes ministres padomniece iekļaujošās izglītības jautājumos Nellija Repina. Ķekavas novada pašvaldība sagatavojusi vēstuli likumdevējiem ar prasību steidzamības kārtā pilnveidot normatīvo regulējumu vardarbības mazināšanai izglītības iestādēs. Šādu prasību aktualizējis nesenais gadījums Ķekavas vidusskolā. Tas nofilmēts, un, visticamāk, daudzi jau to ir redzējuši: viens 9. klases skolēns nežēlīgi sit otru, kāds filmē un pārējie mierīgi noskatās, nesaucot palīdzību. Vai tiešām jau šobrīd ir izdarīts viss, lai nepieļautu šādu situāciju atkārtošanos izglītības iestādēs un vai risinājumi ir varmācīgā skolēna mācīšana ārpus skolas vismaz kādu laiku, iespēja skolas darbiniekiem aizdomu gadījumā pārmeklēt skolēna somu un vecāku līdzatbildības palielināšana šādos un līdzīgos gadījumos?

Nesen sociālajos tīklos bija vērojama diskusija par to, ka tagad ar mākslīgā intelekta rīku palīdzību būs iespējams uzzināt, ko patiesībā mums vēlas pateikt mazulis ar savu raudāšanu, vai viņš ir dusmīgs, vai viņš ir izsalcis, miegains vai varbūt mazulim kaut kas sāp. Tas radījis bažas, vai šādu rīku izmantošana nemazinās nepieciešamību pēc mazuļa attīstībā tik svarīgā kontakta ar vecākiem? Kādi ir riski un ieguvumi, Ģimenes studijā analizē aģentūras „New Black” vadītājs Artūrs Mednis, Rīgas Tehniskās Universitātes pētnieks Ēvalds Urtāns un attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes profesore Anika Miltuze. Vai mākslīgais intelekts jau šobrīd palīdz vecākiem bērnu audzināšanā - kādas iespējas un riskus tas rada?

Katrs mazulis, nākot pasaulē, var tikt pierakstīts pie sava ģimenes ārsta. Parasti vecāki par to ar ārstu vienojas jau pirms bērniņa nākšanas pasaulē, un mātes pasē ir atzīme par to, kurš būs bērniņa ārstējošais ārsts. Tomēr daļa ģimeņu izvēlas mazulim pediatra uzraudzību. Ko var un nevar pamanīt ģimenes ārsts un vai vecākiem ir pamats satraukumam, ja bērna veselības aprūpi uzņemas vien ģimenes ārsts nevis pediatrs. Ģimenes studijā diskutē Pediatru asociācijas prezidente, Rīgas Stradiņa universitātes Rezidentūras studiju fakultātes dekāne Ilze Grope, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras profesore, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas vadītāja vietniece Jana Pavāre, pediatru klīnikas "Rabarbers" pediatre Katrīna Selecka un ģimenes ārste, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja, Saeimas deputāte Līga Kozlovska. Ierakstā uzklausām kādas mammas pieredzes stāstu par to, kāpēc saviem bērniem izvēlējusies pediatra aprūpi. Nacionālā veselības dienesta Rīgas nodaļas vadītāja Renāte Neimane skaidro, cik pieejami ir pediatri.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Mucenieku ģimenes. Viņi dzīvo Ropažu novadā Zaķukalnu mājās. Solveiga ir sabiedrisko attiecību speciāliste, Arturs mežsargs, bet kopā ar saviem bērniem – deviņus gadus veco Jāni un septiņgadīgo Maiju, viņi ikdienā rūpējas arī par savu lauku saimniecību, tostarp trušiem, kazām, vistām, zirgiem un, protams, arī suņiem un kaķiem. Solveiga stāsta: tā ir vienkārša dzīve, kuru viņa, kas augusi Rīgā, aizvien mācās. Šajā ziņā Solveigai palīdz Arturs, kurš šajās lauku mājās izaudzis. Bet tieši lauku vide ļauj pilnvērtīgi izbaudīt katru dienu viņiem visiem. Un īpaši jau bērniem. Solveiga vērtē, ka, dzīvojot laukos, saimniecība ar daudziem dzīvniekiem, nav nekas īpašs. Ir bijušas arī zosis un cūkas.Kā tas sācies? Pats no sevis, kad pārcēlušies dzīvot uz Artura dzimtajām mājām. "Tev ir zāle, to vajag pļaut, ņemam aitas, varbūt labāk kazas, jo viņas var slaukt. Tu māki slaukt? Nē, bet iemācīšos. Redz, ir piens, tad vajadzētu vistas. Tad jau ir olas. Vēl ir liela pļava, ko darām tur? Tur skaisti izskatītos zirgi. Dzīves apstākļi sakrīt un parādās zirgi..." stāsta Solveiga. Saimniecības izveide gan nebūtu iespējama, ja Arturs nebūtu savā bērnībā to redzējis un darījis. Arī tagad viņš pārsvarā rūpējās par saimniecību. Arturs gan saka, ka tās nav rūpes, ja tā būtu, noteikti nedarītu. Jautājums, vai uzturēt šādu saimniecību ir rentabli, paliek neatbildēts, bet sarežģīti tas nav.  Mazā māsa Maija vairāk dzīvo savā fantāziju zemē un mājas darbos iesaistās, ja viņai to liek darīt, Jānis iesaistās, jo grib to darīt. Viņam patīk tīrīt trušu būdas, barot viņus. Artūrs, kurš ir izaudzis laukos, atzīst, ka viņa paaudzi no dzīves un darbiem laukos atbaida pašu ne visai gaišā pieredze, kad bija jāravē garas kartupeļu, burkānu vai runkuļu vagas, lai arī laiks ir labs un gribas iet uz upi. "Tas daudzus ir atbaidījis no laukiem. Es gribu ar saviem bērniem šo kļūdu nepieļaut, lai viņus nenobiedētu ar to. Tu viņus nedzen. Redzi, ka viņš negrib, nevajag. Tā jau nav viņa darīšana, ka tas viss te ir. To izlēmām mēs, pieaugušie, viņam nav no tā jācieš, ka ar sakostiem zobiem ies tīrīt trušu būdas. Es redzu, ka viņš negrib, kad gribēsi darīsi, ja nedarīsi, arī nekas notiks. Ja pienāks tāds laiks, ka arī mums tas viss apniks, arī neviens nedarīsim. Arī nebūs slikti droši vien, tāpat labi dzīvosim," analizē Artūrs.

Kāda ir mūsu ikdienas digitālās saziņas specifika, kā tā ietekmē paaudžu saskarsmi un kādas pēdas atstāj mūsdienu jauniešu rokrakstā, ortogrāfijas un interpunkcijas prasmēs, Ģimenes studijā vērtē grafoloģe, neiropsiholoģe Anita Millere, valodniece, raidieraksta "Pieturzīmes" veidotāja Aiga Veckalne un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Daiga Zirnīte. Ierakstā uzklausām skolotāju Eviju Vasku, bet raidījuma ievadā kādas mammas bažas un satraukts viedoklis par to, kā mūsdienu bērni sazinās gan savstarpēji, gan dažādās sarakstēs. Daiga Zirnīte vērtē, ka mūsdienu jaunieši raksta gana labi. Viņi neizsakās saīsināti, lielākā daļa labi lieto pieturzīmes un veido pat sarežģītas teikuma konstrukcijas. Arī sarunājas nesaīsināti. Vienīgais, ko skolotāja atzīst, ka bieži e-pastu saziņā skolēni mēdz nenorādīt, kas sūtījis, tāpat arī dokumentā nenorādot autorību, vienkārši uzrakstot "mans darbs". Tas rada problēmas atšifrēt, jo skolēni dokumentus nosauc ārkārtīgi dīvaini. "Bet teikt, ka viņi raksta slikti, noteikti nē. Viņi raksta arī salasāmi," atzīst skolotāja. "Es pieņemu, ka savā sarakstē viņi lieto dažādus saīsinājumus. Tāpat kā pieaugušie, lai cik mēs skaisti runātu Radio vai citur, ir vietas, kur atļaujamies vaļīgi. Viņiem sarakste citam ar citu, ar tuviniekiem arī ir vaļība. Valoda no saīsinājumiem nesagrūs." Viņai piekrīt Aiga Veckalne, aicinot padomāt, kā izskatītos mūsu "whatsapp" sarakste, ja, piemēram, 1985. gadā tas būtu iespējams. "Es esmu pārliecināta, ka es un mani draugi, citi bērni un jaunieši, arī rakstītu atšķirīgi nekā literārā valoda. Šāds, no literārās valodas atšķirīgs paveids, vienmēr ir bijis, vienkārši mums nebija piekļuves tādiem digitāliem kanāliem," vērtē Aiga Veckalne. Tāpat viņa norāda, ka valoda mainās, vai tas ir labi vai slikti, vai tā ir attīstība vai nē, būs atkarīgs no tā, kam pajautās. Veckalne arī norada, ka valodas paveidam, ko šobrīd lieto jaunieši un bērni savos saziņas kanālos, ir jau savs nosaukums "digilekts" - dialekts un digitālā vide. Valodnieki izsaka cerību, ka jaunieši pratīs gan runāt "digilektā", gan uzrakstīt eseju un e-pastu kulturālā valodā.  Anita Millere arī piekrīt, ka jaunieši spēs sadalīt un saprast, kura valoda kad lietojama.        

No šī mācību gada nevienu skolēnu vairs nevar atbrīvot no skolas sporta stundām. Kas un kāpēc šajā ziņā mainījies, un kāda ir piemērota un pietiekama fizisko aktivitāšu deva bērniem pirmsskolā jeb bērnudārzā? Ģimenes studijā sarunājas Solveiga Vaivode-Kļaviņa, Rīgas pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādes „Pūcīte” vadītāja, un Jolanta Brigmane, Babītes vidusskolas sporta skolotāja, otro gadu „Mācītspēks” skolotāja, C kategorijas vieglatlētikas trenere. Jaunie noteikumi paredz, ka ikvienam bērnam neatkarīgi no veselības stāvokļa vai fiziskajām spējām vērtējumam ir jābūt. Tāpat izmaiņas paredz obligātu sporta stundu apmeklējumu. Sporta skolotājam nāksies pielāgot individuālu programmu bērniem un jauniešiem ar dažādām spējām. Izmaiņas skaidro Inese Bautre, Valsts izglītības un satura centra "Skola 2030" vecākā eksperte mācību jomā veselības un fiziskās aktivitātes jautājumos.

Kas veido veselīgu sava ķermeņa uztveri un pašapziņu, kā ielikt pamatus pieņemošai un veselīgai attieksmei pret ķermeni jau bērnībā un kāpēc svarīgi bērnam mācīt jau mazotnē savas intīmās ķermeņa daļas nosaukt pareizi un tās iepazīt? Vai kauna sajūta šai iepazīšanas ceļā ir labs vai tomēr nevēlams sabiedrotais?  Par to Ģimenes studiju runāt iedvesmojusi nesen izdotā grāmata "Tur lejā". Sarunājas grāmatas "Tur lejā" redaktore, bērnu grāmatu ilustratore Elīna Brasliņa, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ginekoloģe Lāsma Līdaka, pirmsskolas pedagoģe, bloga "Rasa par bērniem" autore Rasa Pakalniņa.  Ierakstā uzklausām grāmatas "Tur lejā" tulkotāju Signi Višku. Sazināmies ar portāla "LSM.lv" sadaļas "Bērnistaba" redaktori Ināru Antiņu, skaidrojot, kādi materiāli bērnu izglītošanai par sava ķermeņa iepazīšanu pieejami portālā. "Tā [intīmās ķermeņa daļas] tāda pati ķermeņa daļa kā nervu sistēma, maņas, gremošanas sistēma, arī to var skart dažādas problēmas, slimības, dažādas grūtības un par to var rasties dažādi jautājumi," norāda Lāsma Līdaka. "Manuprāt, jebkurā laikā lielākā misija vecākiem sagatavot bērnu dzīvei. Ja alu laikmetā gatavoja bērnu dzīvei, kur čab krūmi, tur, iespējams, ir lācis, bēdz; ja tev nāk virsū ar loku un bultu, bēdz vai uzbrūc. Tās bija zinības, kas bija svarīgas. Tas, ko paskatāmies realitātē 21. gadsimtā, mums jāsagatavo bērns tam, ka viņam būs nenormāli daudz informācijas un nenormāli daudz iespējas, gribam to vai nē. Tas, ka vecāki domā, ka viņi pasargās no kaut kādas informācijas daļas un bērns to saņems tikai tad, kad viņš būs morāli pilnīgi gatavs. Vēlu veiksmi! Ja tas izdodas, dalieties, kā tas ir izdevies, gribu zināt. (..) Bērns  ir jāsagatavo atvērtai pasaulei, kur būs ļoti dažādas lietas. Otrs, ir iespējas. Ir labās iespējas, mēs varam daudz ko izārstēt un daudz ko novērst, ja par to laicīgi runājam un laicīgi atklājam. Ja mēs nepievēršam tam uzmanību, nezinām, kā runāt, mēs neuzzinām no bērna, ka ir kaut kāda vaina, reizēm tas rezultējas ar traģiskām sekām." Ārsteatzīst, ka gadījumi, ka meitenes kaut ko ir iebāzušas makstī, notiek regulāri, jo vecāki stāsta, ka nevar bāzt mutē un ausīs, tas, ka puiši nav visu ko salikuši, ir pateicoties anatomijai. Viņi ir mazāk apdraudēti. Izdevniecībā "Pētergailis" izdota N. L. Peifersa, L. L. Blatsa grāmata "Tur lejā", grāmatu ilustrējis J. Kavamura. No vācu valodas grāmatu tulkojusi Signe Viška. Grāmatas košās ilustrācijas un asprātīgie teksti stāsta bērniem par ķermeni un dzimumorgāniem, iemāca, kādos vārdos saukt savas ķermeņa daļas. Jūs noteikti labi zināt, ka reizēm bērnu jautājumi nāk kā zibens no skaidrām debesīm! Bet labā ziņa – arī pieaugušajiem nav jāzina viss. Un ir pieņemami, dzirdot dažus jautājumus, arī nosarkt. Svarīgi saprast, ka bērni uz dzimumorgāniem raugās citādi nekā pieaugušie. Bērniem  ķermenis ir kā instruments, ar kuru piedzīvot pasauli un sevi pašu. Un dzimumorgāni ar saviem daudzajiem nervu galiem un interesanto izskatu sagādā daudz aizraujošu iespaidu. Tāpēc nav pārsteigums, ka intīmā zona daudziem bērniem šķiet visinteresantākā ķermeņa daļa, kuru viņi – vai nu vienatnē, vai kopā ar citiem bērniem – vēlas izzināt. Bērni iemācās, kādos vārdos saukt savas ķermeņa daļas. Bez vēdera, elkoņiem un kājām viņiem pienāktos uzzināt arī apzīmējumus intīmajai zonai. Jo tieši tāpat kā bērniem nepieciešami vārdi, lai pateiktu, ka sāp kāja, vajadzīgi arī vārdi, lai pateiktu, ka, piemēram, spēlējoties viņi atsituši savu intīmo zonu. Un tāpat kā bērniem vajadzīgs vārds "roka", lai pateiktu, ka kāds cits bērns viņus skarbāk aizticis, vārdi, kas nosauc intīmo zonu, palīdz atvairīt uzbrukumus vai ļauj pēc seksuālas vardarbības vērsties pēc palīdzības. Līdzās pareizai terminoloģijai mums šajā grāmatā ir svarīgi iedrošināt bērnus pašiem kļūt radošiem un bez kauna, rotaļīgi un patstāvīgi, ar prieku izzināt savu ķermeni.      

Ja skolēnam rodas grūtības mācībās, vispirms jautā palīdzību skolotājiem un vecākiem. Reizēm nepieciešamas privātstundas. Cik apjomīgai jābūt vecāku iesaistei bērna mācību procesā, kā tas atšķiras dažādos vecuma un izglītības posmos? Vai mūsu izglītības sistēma vedina uz privātskolotāju pakalpojumu aizvien plašāku izmantošanu? Ģimenes studijā vērtē Juglas vidusskolas matemātikas skolotāja Marina Ancāne, Ziemeļvalstu ģimnāzijas ķīmijas un dabaszinību skolotāja Vēsma Sūna un Egija Vrubļevska, kura pasniedz privātstundas matemātikā. "Svarīgākais posms ir sākumskola, 1. un 2. klasē, kad vecākiem saviem bērniem ir jāiemāca mācīties. To nevar izdarīt tikai skola, tas ir ļoti atkarīgs no ģimenes, no vecāku iesaistes," vērtē Marina Ancāne. Vecākiem būtu jāseko līdzi: vai mājasdarbi ir izpildīti, vai viss ir skaidrs. Daudz atkarīgs no bērna, cik viņš ir patstāvīgs. "Vajag palīdzēt iemācīties mācīties," uzskata Vēsma Sūna. "Bieži pajautājam – vai esi izmācījies, varbūt nezina, ne 1. klasē, ne tad, kad parādās jauni priekšmeti, kā mācīties šajā priekšmetā. Veiksmīgs vecāku piemērs varētu būt, pastāstīt, kā viņi to darīja. Piedāvāt, skatīties, kas bērnam izdodas, jo ne visiem tas derēs." Daloties savas ģimenes pieredzē, jo Vēsma Sūna ir arī trīs bērnu mamma, viņa atklāj, ka bērniem ir gan palīdzējusi pati, gan meklējusi palīdzību no malas. "Ja skolēns lūdz palīdzību, ir jāmeklē. Man liekas, ka būs labāks rezultāts, ja bērns pats jutīs vajadzību, vai tās būs konsultācijas skolā, vai palīdzība mājās. Varbūt lielākie brāļi un māsas to var darīt. Noteikti palīdzība jāsniedz visos vecumos. Arī studentiem," pārliecināta Vēsma Sūna Egija Vrubļevska arī piekrīt, ka ir jāieliek pamati, bet līdz studijām gan nevajadzētu palīdzēt. Viņa atzīst pašvadītu mācīšanos un neuzskata, ka vecākiem jāpalīdz līdz 9. vai 12. klasei.

Šoreiz dodamies ciemos pie Forandu ģimenes Carnikavas novada Gaujā. Ģirts un Marita audzina divus bērnus, pirms laika visi pārcēlušies no Rīgas uz ģimenes īpašumu – bijušo vasarnīcu, un tagad ir aizrautīgi dabas mīļotāji un pētnieki. Protams, arī vērīgi par drošību savā ikdienā, jo abi vecāki jau ilgi strādā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD). Nākamgad Forandi svinēs 20 gadu kāzu jubileju un šajā sarunā padalās arī ar savu harmoniskas kopdzīves recepti. Ģirts ir ugunsdzēsējs jau 23 gadus, šobrīd ir daļas komandieris Ādažos. Brīvajā laikā nedaudz makšķerē kopā ar kādu no bērniem. Arī mājas uzturēšana prasa savu. Viņam patīk būt pie dabas, pārcelšanos no Rīgas pirms astoņiem gadiem nekādā ziņā nenožēlo. Marita piebilst, ka Ģirtam patīk vairāk izbraukt ar laivu izbraukt, nekā makšķerēt. Viņš arī dodas viens dabā un ģimenei sūta skaistas bildes. Marita VUGD strādā jau 16 gadus. Viņa atzīst, ka vīrs ievilinājis un pēc dēla piedzimšanas mainījusi profesiju, iepriekš bijusi friziere. Arī viņai patīk būt dabā, braukt ar riteņiem, kopā ar pārējiem rīkot piknikus un spēlēt galda spēles. Marita arī labprāt rīko svētkus - sesto gadu rīko Kaimiņu svētkus. Regulāri arī poš un pati dekorē māju, kā arī organizē svētkus mājā. Daniēls mācās 11. klasē Tālmācības vidusskolā, brīvajā laikā spēlē bungas un nedaudz apgūst trikus ar kārtīm. Viņš cenšas mazāk izmantot datoru, lai neveidojas atkarība un nebūtu grūti apstāties. Tālmācības skolu dēlam savulaik vecāki izvēlējušies viņa veselības dēļ, bet tagad ir gandarīti, ka puisis var pats plānot savu dienu un mācīties nepieciešamo. Daniēls vērtē, ka tālmācībai ir savi plusi, ir arī mīnusi. Sākumā bijis daudz grūtāk, tagad pats māk mācīties. Alīne mācās 2. klasē un viņai patīk mācīties. Mīļākā stunda māsai ir latviešu valoda, kur daudz lasa un ir daudz pārbaudes darbu. Divas nedēļas Alīnei ir kāmis Rozīne, kurš vēl neko nav sagrauzis. Alīne atzīst, ka 2. klasē mācīties ir foršāk, nekā pirmajā, jo matemātika ir grūtāka.  "Ja grūtāk, jācenšas vēl. Ja kļūdās, jāmēģina vēl, vēl. Nedrīkst padoties, jāiet uz priekšu," savu skolotāju Baibu ar pārliecību citē Alīne. Sarunā bērni dalās ar ģimenes kopīgajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem un aizvadītās vasaras ceļojumu atmiņām. Ceļojums vedis uz Polijas Tatriem. Tētis piebilst, ka jau tagad ģimene plāno nākamo kopīgo ceļojumu.   Forandi ir viesojušies arī raidījumā Gudrības pilieni.    

Kā ģimenē runāt par pārtikas cenu un komunālo maksājumu sadārdzinājumu, vai tas ir jāzina bērniem? Kā viņiem paskaidrot, ka jāatsakās no kādas aktivitātes vai hobija, jo trūkst naudas. Vai naudas grūtības var nelabvēlīgi ietekmēt attiecības ģimenē? Ģimenes studijā analizē Evija Kropa, „Swedbank” Finanšu institūta eksperte, Jekaterina Ziniča, „Luminor” Biznesa attīstības vadītāja, Elīna Pelčere, finanšu un pārdošanas trenere, un Santa Kazaka, projekta „Skola 2030” mācību satura izstrādes vadītāja. Uzklausām arī vecāku pieredzes stāstus.

Nākamajā nedēļā jau 15. reizi norisināsies "Labo darbu nedēļa", kuras laikā labdarības organizācija "Palīdzēsim.lv" aicina doties uz dzīvnieku patversmi, apciemot vientuļus pensionārus, palīdzot dārza darbos, nodot asinis un darīt citus labus darbus. Cik aktīvi šo iniciatīvu atbalsta ģimenes, tā rosinot jauno paaudzi palīdzēt un brīvprātīgi darīt darbus, interesējamies Ģimenes studijā. Sarunājas Ilze Skuja, labdarības organizācijas „Palīdzesim.lv” dibinātāja un vadītāja, Labo darbu nedēļas autore un īstenotāja, Daira Jonase, ilggadēja „Palīdzēsim.lv” brīvprātīgā, kura iesaistījusi labajos darbos visu ģimeni, uzņēmēja Jogita Pūpola-Some un Vineta Grigāne-Drande, īpašā bērniņa mamma.

Arvien biežāk jaunieši Eiropas Savienībā dod priekšroku iegūt universitātes grādu, nevis izvēlas  tehniskāku profesionālo izglītību. Daudzās profesijās šī iemeslu dēļ trūkst darbinieku. Kā ir Latvijā: kāds ir profesionālās izglītības prestižs mūsu valstī, vai pieaug to jauniešu skaits, kuri pēc pamatskolas beigšanas turpina izglītoties profesionālajās skolās nevis mācās vidusskolā, un vai profesionālo skolu absolventi ir mūsdienu prasībām atbilstoši izglītots darba spēks, kuru ļoti gaida darba devēji? Ģimenes studijā diskutē Rūta Gintaute-Marihina, Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās un pieaugušo izglītības departamenta direktore, Rihards Blese, Latvijas Darba devēju konfederācijas Izglītības un nodarbinātības eksperts, kā arī LR1 raidījuma "Digitālās brokastis" autors, un Solveiga Keistere, Rīgas Valsts tehnikuma Karjeras izglītības centra vadītāja. Par izvēli apgūt arodu profesionālās izglītības iestādē erakstā uzklausām Rīgas Tehniskās koledžas audzēkņus. Viņu teikto papildina Rīgas Tehniskās koledžas Studiju daļas vadītāja Inta Kotiņa. Pieredzē dalās arī uzņēmēji.

Rosinājums patērēt kultūru skolas laikā vēlāk rada interesi apmeklēt kultūras norises kopā ar ģimeni vai draugiem ārpus skolas. Vai pietiek ar skolas, pašvaldību un programmas "Skolassoma.lv" līdzfinansējumu izglītojošiem pasākumiem? Vai skola var lūgt papildus maksājumus arī vecākiem? Ko darīt situācijā, ja daļa skolēnu vēlas apmeklēt kādu pasākumu, bet daļa nevar ģimeņu to atļauties finansiāli? Ģimenes studijā vērtē programmas „Latvijas skolas soma” vadītāja Aija Tūna, Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijas vecāku padomes priekšsēdētāja Kazimiera Puzo, Nacionālās Mākslu vidusskolas Emīla Dārziņa mūzikas skolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Ieva Āne-Miķelsone un Nautrēnu vidusskolas direktora vietniece audzināšanas jomā, 3.klases audzinātāja Megija Streļča. Jau piekto gadu "Latvijas skolas soma" palīdz visiem skolēniem tuvāk iepazīt mūsu kultūras mantojumu, mākslu un vēsturi. Programmas vadītāja atgādina: katru gadu ikviens skolēns  pieredz vismaz vienu kultūras norisi semestrī. Skatoties no kultūras puses tās ir apmēram 10000, pat 14000 kultūras norises katru gadu. Cik bagātinoša šī kultūras pieredze ir katram Latvijas skolēnam un vai ar to pietiek, lai teikto, ka tā jaunajos cilvēkos veidojas ieradums patērēt kultūru?

Ģimenes studija ciemojas pie Rūtas Milgrāves ģimenes. Rūta jau vairāk nekā 30 gadus vada Āgenskalna Mazo burtiņu skolu, tur viņa jautrā un atraktīvā veidā bērniem māca burtot un lasīt. Un Rīgas Pārdaugavas daļas iedzīvotājus tas tik ļoti uzrunā, ka tie, kuri burtus mācījās pirms gadu desmitiem, tagad uz šo skoliņu ved arī savus bērnus. Kā 90. gados Rūtai izdevās izveidot tik veiksmīgu un ilglaicīgu biznesu, cik ļoti viņai šajā darbā palīdz ģimene, kāpēc viņai patīk Pārdaugava – tie ir tikai daži jautājumi Rūtai. Sarunā piedalās arī viņas vīrs Andrejs Milgrāvis, meita Maija Rozenfelde un arī mazmeita Anna Milgrāve. Tiekamies dzīvoklī, kur ilgus gadus dzīvoja Milgrāvju ģimene, bet tagad atrodas Āgenskalna Mazā burtiņu skola. Rūta sevi sauc par Pārdaugavas cilvēku. Viņa ir uzaugusi Iļģuciemā, tad padzīvojusi Ķengaragā, bet atkal iepriecējusies Pārdaugavā. Sirsnīgas un jaukas atmiņas viņu saista ar Daugavas kreiso krastu. "Pārdaugavai ir īpaša aura," atzīst Rūta. Viņas burtiņu skola darbojas jau kopš 1990. gada, kad radās iespēja katram darīt kaut ko savu. Viss sācies pašu dzīvoklī. Andrejs kopš 60. gadiem dzīvo mājā un dzīvoklī, kur Ģimenes studija tiekas ar Milgrāvju ģimeni. Tagad šī vieta vairs nav tā, kas viņa bērnībā. Rūta stāsta, ka viņu uzaudzināja mammas māsa, kura arī bija skolotāja un caur spēlēm viņai kā mazam bērnam iemācīja lasīt. Tāpēc arī pašai radušās domas par Burtiņu skolu. Par to, vai tas būs viegli vai tomēr sarežģīti, tolaik nedomāja. Vienkārši darīja. Andrejs vērtē, ka Rūtu īpaši uzmundrināt un iedrošināt nevajag, viņa ir daudz mērķtiecības un uzņēmības. Vīram atliek tikt galā ar cipariem, Rūtai - ar burtiem. Rūta gan atminas, ka sākumā viņai šķitis, ka Andrejs ir piesardzīgs pret ideju. Bet atbalsts ir no visas ģimenes, jo viena to nebūtu iespējusi. Lielajos skoliņas pasākumos iesaistās visa ģimene - abi dēli, meita, mazbērni un vīrs. "Es milzīgi jūtu ģimenes atbalstu," gandarīta Rūta. Meita Maija norāda, ka ģimenē ir savā ziņā pēctecība pedagoģijā, bija mammas māsa, ka mācīja mammai, mammai ir Burtiņu skola, arī viņa māca burtus Mākslas akadēmija, tikai no vizuālās puses.  "Mamma māca burtus lasīt, es - zīmēt un ar tiem strādāt grafikas dizainā," stāsta Maija. Darbā mākslas akadēmijā viņa iesaistījusi arī tēti IT jomā. "Burtiņu skola vairāk savedusi visus kopā. Ome atradusi interesantu un labu veidu, ka mācīt burtus," vērtē mazmeita Anna, kura arī mācījusies šajā skolā. Rūta atklāj, ka Anna nāk viņai tagad arī palīgā. Rūta sarunā vērtē, ka savulaik spēlējusi Rīgas pionieru pils (tagad Skolēnu pils) teātrī "Zīļuks", kur režisore Māra Priede daudz iemācījusi un pateicoties viņai šobrīd spēj darīt savu darbu. "Tas ir mans tāds mini teātris, viena aktrises teātris. Koris un dziedāšana ir devis savu. Tas viss ir kopā salicies," uzskata Rūta. Teātra studijā Rūta un Andrejs arī satikušies. Arī mūzika ģimenē vienmēr bijusi klātesoša, ģimenes locekli ne tikai dzied un dziedājuši korī, tētis Andrejs arī spēlē ģitāru un sacer dziesmas.

Nesen pieņemti grozījumi Civillikumā nosaka, ka no 2024. gada jūlija slēgt laulību varēs arī bez liecinieku klātbūtnes. Kāpēc šādas izmaiņas bija nepieciešamas, vai tas nozīmē, ka varēsim arī sagaidīt vairāk laulību reģistrāciju un kāzas? Kāda ir vedēju loma kāzās agrāk un šodien un kādas ir aktuālās precību tendences? Ģimenes studijā diskutē Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore Solvita Saukuma-Laimere, kāzu vadītājs un dažādu pasākumu organizators Artūrs Gailītis un sociālantropologs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Klāvs Sedlenieks. Solvita Saukuma-Laimere skaidro, ka šobrīd likums nosaka, ka laulībās jāpiedalās diviem pilngadīgiem lieciniekiem. Par iespējamām izmaiņām diskutēts jau agrāk, ka būtu vērts no šīs obligātās prasības atteikties "Šobrīd mēs īsti neredzam tādu juridisku pienesums šim liecinieki institūtam. Varbūt vēsturiski tam ir bijusi juridiska nozīme, kaut vai tāpēc, lai kaut kādos brīžos apliecinātu tiešām, ka laulība ir notikusi. Vai arī laulība notikusi pēc brīvas gribas, tā teikt, labticīgi. Šobrīd lieciniekam vairāk ir tāda simboliska nozīme. Tā ir tāda kā skaista paraža, tradīcija, mēs, protams, negribam pilnībā atteikties no šī institūta. Mēs ļaujam cilvēkam pašam izvēlēties," norāda Solvita Saukuma-Laimere. No nākamā gada pirmā jūlija, ja cilvēks vēlas, viņš varēs noslēgt laulību arī bez lieciniekiem, bet, ja vēlēsies, varēs pieaicināt ne vairāk kā divus pilngadīgus lieciniekus.

  Daudzi bērni tieši rudenī uzsāk bērnudārza gaitas un daļā vecāku neizpratni raisa, cik elastīgi pirmsskolas iestādēs "tulko" dažādas prasības, tajā skaitā normatīvajos aktos noteikto par ēdināšanu, darba laiku un citas. Ģimenes studijā diskutē Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Pirmsskolu nodaļas galvenā speciāliste Dzintra Timša, Latvijas Privāto pirmsskolu biedrības valdes priekšsēdētāja Daina Kājiņa un Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere. Sazināmies ar Ilonu Drišļuku, Veselības inspekcijas Sabiedrības veselības kontroles nodaļas vadītāju. Ierakstos uzklausām mammu pieredzes stāstus. Ģimenes studija nereti saņem vecāku jautājumus, dažādus pieredzes stāstus, tostarp tādus, kas saistīti ar dažādām situācijām pirmsskolas. Jauno rudens mācību cēlienu uzsākot, dažus no tiem apkopojām, lai aicinātu uz sarunu par to, cik atšķirīgi un elastīgi dažādas prasības, tai skaitā normatīvajos aktos noteiktās, var interpretēt gan vecāki, gan pirmsskolas iestādes. Piemēram, jūsu bērns vienmēr paliek pēdējais, vai varat viņu no dārziņa izņemt ātrāk? Šādi mudinājumi ir gana izplatīti, taču cik tas ir pamatoti . Cik rūpīgi pirmsskolas ievēro arī tās prasības, kas attiecas uz veselīgu uzturu, dažādām higiēnas normām un citām ikdienas bērnudārza niansēm?

Lai arī Izglītības un zinātnes ministrija mobinga mazināšanu definējusi kā prioritāti, tam nav vienotas pieejas. Latvijā virkne organizāciju cīnās pret vardarbību skolās. Cik tas ir efektīvi un kādi ir rezultāti, vērtējam Ģimenes studijā. Analizē „KiWa” programmas koordinatore Valsts kancelejā Sigita Sniķere, Pusaudžu Resursu centra adarbības projektu vadītāja un mentore Romija Krēziņa, Latvijas Pilsoniskās alianses padomes priekšsēdētājs, fonda „Plecs” valdes loceklis Georgs Rubenis, sociālā projekta "Neklusē" vadītāja Marika Andžāne un programmas „MOT Latvija” vadītāja Ruta Masaļska. Mobinga izplatībā ziņā mūsu izglītības iestādes ir vienas no sliktākajām Eiropā, un arī nesen veikts Rīgas Stradiņa universitātes pētījums rāda, ka vismaz vienu reizi pāris mēnešu laikā bulingu, mobingu jeb savstarpējo vienaudžu vardarbību un ņirgāšanos ir pieredzējuši ap 40% skolēnu Latvijā.  Ņirgāšanās un pāridarījumu mazināšana mūsu skolās ir atzīta par vienu no prioritātēm kā valsts, tā arī pašvaldību līmenī. Atbalsts mobinga situācijās tiek piedāvātas pat kā bezmaksas pakalpojums banku klientiem un mobinga apkarošanā Latvijā nesen iesaistījušies arī kosmētikas un šampūnu ražotāji.  Ja nopietni, tad lai problēmu risinātu, darbojas arī vairākas tieši ņirgāšanās un pāridarījumu mazināšanas novēršanas vai prevencijas programmas. Cik tām visām ir kopīgā vai atšķirīgā un kā mērām to efektivitāti un rezultāti, vai pastāv tāda vienota izpratne un stratēģija, kā mobinga jautājumus Latvijā risināt efektīvi?

Aptaujā skolotāji atzīst, ka viņiem trūkst zināšanu un materiālu, kā ar pusaudžiem un jauniešiem runāt par seksuālo un reproduktīvo izglītību. Kā to pilnveidot, skaidrojam Ģimenes studijā. Diskutē biedrības "Papardes zieds" valdes priekšsēdētāja Iveta Ķelle, „Skola 2030” veselības un fiziskās aktivitātes mācību satura izstrādes vecākā eksperte Inese Bautre un Latvijas Universitātes asociētā profesore Ieva Stokenberga. Viņiem ir zināšanas par anatomiju un fizioloģiju, bet ne specifiskas zināšanas par seksuālo un reproduktīvo veselību, tādēļ ar augstskolā savulaik mācīto vien nepietiek. Tā paši Latvijas pedagogi novērtē savu spēju mācīt bērniem skolās par seksuālo un reproduktīvo veselību. Skolotāji arī norāda, ka viņiem pieejamā informācija ir novecojusi vai nepietiekama, tāpat nav pieejamas praktiskas nodarbības nepieciešamo prasmju apguvei, lai pedagogi savu nodarbību laikā varētu droši runāt un mācīt delikātus, bet tajā pašā laikā ļoti svarīgus tematus. Kā šo mācību satura atzaru pilnveidot?

Mārcis un Anna Kārkliņi ir trīs bērnu vecāki, viņu atvasēm – neliela gadu starpība. Šoziem vienu nedēļu bērniem būs 3, 4 un 5 gadi. Sākotnēji ieguvuši citas profesijas, tagad abi var teikt „mēs esam skolotāji”, jo projekta „Mācītspēks” laikā uzsākuši gan pedagoģijas studijas, gan darbu skolā. Par to, kāds ir skolotāja gandarījums un grūtie brīži viņi runā gan aizrautīgi, gan atklāti. Taču galvenā prioritāte Kārkliņiem ir ģimene, tāpēc sarunā ar Ģimenes studiju viņi vispirms stāsta par to, cik atšķirīgi katrs no bērniem ienācis viņu saimē un cik dažādām emocijām gājuši cauri paši, par vecākiem tapdami. Anna Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijā māca 7.-9. klasei latviešu valodu un literatūru. Pirms bērnu piedzimšanas viņa bija žurnāliste, bet piecus gadus bija tikai mamma. Mārcis smej, ka dara daudz, pamatā ir profesionāls grāmatvedis, pagājušā gadā nolēmis arī iemēģināt roku kā skolotājs un pagaidām ir pārliecināts, ka abas jomas viena otru labi papildina. Viņš māca ekonomiku vidusskolas klasēs. Ģimenē aug Jēkabs, Toms un Nora. Abi vecāki atzinīgi vērtē savu izvēli, ka bērniem ir maza gadu starpība. Anna atklāj, ka, piedzimstot pirmajam bērnam, zinājusi, ka gribēs otru ar mazu gadu starpību, gribējies pievērsties ģimenei. Mārcis, kad ģimenē ienāca pirmais bērns, mainījis darba režīmu, jo, strādājot sēdošu darbu sapratis, ka tas atsaucas arī uz veselību. Gribējies būt foršajam tētim, kas var būt aktīvs kopā ar bērniem. Anna neslēpj, ka viņai bijusi pēcdzemdību depresija pēc pirmā bērna, jo nav varējusi barot ar krūti un bijis liels spiediens no apkārtējiem, ka tā nav pareizi  "Nevari pabarot bērnu, tas ir liels nosodījums sev, kritika sev. Tad tas aiziet tālāk, nevari pabarot, liekas, ka neesi laba mamma, ka nepievērs pietiekami uzmanības... Tas izpaužas sīkās detaļās," atzīst Anna. "Izeja bija visu pierakstīt: no vienas puses, viss ir forši - bērns mājās, esam nodrošināti, varam būt laimīgi un priecīgi, ir jumts virs galvas, no otras - iekšējā pasaule ir tik ļoti satraucoša, gandrīz sabrukusi, visas pierastās lietas liekas svešas." Savas izjūtas Anna rakstīja Mārcim. Vērtējot no savas pieredzes, Anna atzīst, ka mammai, it sevišķi, kad pasaulē nāk pirmais bērniņš vai kā bija Covid laikā, kad tētis nevarēja būt blakus, būtu nepieciešama pep mammas vai dūlas klātbūtne. "Pietrūka kāds otrs slimnīcā, kurš pasaka, ka viss būs ok, tu sevi atradīsi, tā esi tu pati, tas ir tavs bērns. Saliek tavas domas pa plauktiņiem, jo bērna piedzimšana ir smags darbs, kas izjauc līdzsvaru. Psiholoģiski tas var "noraut jumtu". Atceros, pēc pirmā bērna piedzimšanas, es sēdēju telefonā, skatījos bildes un raudāju, ka man vairs nebūs tā dzīve, kas bija iepriekš," stāsta Anna. "Ļoti pietrūka psihologs, kas var pateikt - nē, tev būs grūti, bet dzīve turpināsies, tu turpināsies, viss būs pat vēl labāk, jo tava dzīve tagad ir jēdzīga, tev ir kam dzīvot un uz ko tiekties." Anna gan vērtē, ka šādu pakalpojumu - psihologs vai pep mamma dzemdību nodaļā - būtu grūti ieviest. Bet viņa atzīst, ka mamma dzemdību nodaļā ir nobijusies no tā vien, ka esi slimnīcā, ka apkārt ir ārsti, citi bērni raud, ka neproti daudzas lietas.   Arī Mārcis uzskata, ka ne vienmēr atbalstīt var ģimene, kur mammām, vecmāmiņām ir sava pieredze. Tāpēc labi būtu cilvēka no malas palīdzība, kas paplašina pieredzi gan jaunajai mammai, gan tētim, kuram arī var noderēt kāds padoms.

Cik nozīmīga pāru attiecībās var izrādīties sadzīviski strīdi un kāpēc tautas valodā to sauc par zāģēšanu. Ģimenes studijā uzklausām ekspertu un klausītāju domas par šo jautājumu. Analizē ārsts - psihoterapeits Jānis Vītiņš un klīniskā psiholoģe Kristīne Balode. Regulāri pārmetumi par nevietā nomestām zeķēm vai nepareizi saliktiem traukiem trauku mazgājamā mašīnā attiecības var novest arī līdz iziršanas. Kāpēc pāri ķildojas par nebūtiskiem jautājumiem un vai kritikai vienam par otru pāra attiecībās ir vieta? Par kādām situācijām izskan šie pārmetumi? "Tās zeķes, dvieļi, krūzītes un piens drīzāk var būt ir iegansta instruments, kā pāris mēģina nostiprināt savās attiecībās varas un kontroles jautājumu, tuvības un rūpju jautājumu, ka ir gatavs iedziļināties. Arī noteikti cieņas un atzīšanas jautājumu - tas, kāda esmu es kaut kādā mērā ir pietiekami vai pietiekami būtiski, lai otrs to ņemtu vērā," vērtē Kristīne Balode. "Tas pārsvarā nav par pienu, kefīru, nomestiem apaviem, vai kurš vedīs bērnu uz skolu, tie ir daudz dziļāki jautājumi, ko pāris attiecībās mēģina risināt. To noteikti ir arī nozīmīgi darīt, konflikts nav neadekvāta pieredze attiecībās, tā ir neizbēgama un ļoti akūti svarīga komunikācijas kultūra. Bet kādā veidā mēs ejam iekšā konfliktā un vai mūsu konfliktam ir arī kaut kāds virsmērķis, kurš aktualizētu partnerattiecību pamatvajadzības, tas bieži ir trūkstošs elements. Konflikts kļūst emocionāli pašmērķīgs." "Tas var būt arī stāsts par nomestajām zeķēm, jo cik var mētāt savas drēbes pa kopējo telpu," bilst Jānis Vītiņš. "Protams, tas ir arī stāsts par cieņu, bet pašos pamatos tas ir stāsts par to, kā mēs pāra attiecībās mākam komunicēt, kā mēs mākam pateikt to, ko mēs vēlamies saņemt. Vai mēs uzdrošināmies pateikt, zini, es vēlos, lai tu zeķes sakārto, es vēlos, lai mūsu mājās izskatās kārtīgi, lai justos šeit gaidīts cilvēks. (..) Vai arī nevaram to pateikt "es vēlos" formātā, baidāmies parādīt, ka es kaut ko varu šeit vēlēties."

Cik nozīmīgi pāru attiecībās var izrādīties sadzīviski strīdi un kāpēc tautas valodā to sauc par zāģēšanu. Ģimenes studijā uzklausām ekspertu un klausītāju domas par šo jautājumu. Analizē ārsts - psihoterapeits Jānis Vītiņš un klīniskā psiholoģe Kristīne Balode. Regulāri pārmetumi par nevietā nomestām zeķēm vai nepareizi saliktiem traukiem trauku mazgājamā mašīnā attiecības var novest arī līdz iziršanas. Kāpēc pāri ķildojas par nebūtiskiem jautājumiem un vai kritikai vienam par otru pāra attiecībās ir vieta? Par kādām situācijām izskan šie pārmetumi? "Tās zeķes, dvieļi, krūzītes un piens drīzāk var būt ir iegansta instruments, kā pāris mēģina nostiprināt savās attiecībās varas un kontroles jautājumu, tuvības un rūpju jautājumu, ka ir gatavs iedziļināties. Arī noteikti cieņas un atzīšanas jautājumu - tas, kāda esmu es kaut kādā mērā ir pietiekami vai pietiekami būtiski, lai otrs to ņemtu vērā," vērtē Kristīne Balode. "Tas pārsvarā nav par pienu, kefīru, nomestiem apaviem, vai kurš vedīs bērnu uz skolu, tie ir daudz dziļāki jautājumi, ko pāris attiecībās mēģina risināt. To noteikti ir arī nozīmīgi darīt, konflikts nav neadekvāta pieredze attiecībās, tā ir neizbēgama un ļoti akūti svarīga komunikācijas kultūra. Bet kādā veidā mēs ejam iekšā konfliktā un vai mūsu konfliktam ir arī kaut kāds virsmērķis, kurš aktualizētu partnerattiecību pamatvajadzības, tas bieži ir trūkstošs elements. Konflikts kļūst emocionāli pašmērķīgs." "Tas var būt arī stāsts par nomestajām zeķēm, jo cik var mētāt savas drēbes pa kopējo telpu," bilst Jānis Vītiņš. "Protams, tas ir arī stāsts par cieņu, bet pašos pamatos tas ir stāsts par to, kā mēs pāra attiecībās mākam komunicēt, kā mēs mākam pateikt to, ko mēs vēlamies saņemt. Vai mēs uzdrošināmies pateikt, zini, es vēlos, lai tu zeķes sakārto, es vēlos, lai mūsu mājās izskatās kārtīgi, lai justos šeit gaidīts cilvēks. (..) Vai arī nevaram to pateikt "es vēlos" formātā, baidāmies parādīt, ka es kaut ko varu šeit vēlēties."

Vai spējam saprast un pieņemt arī tos, kuru izskats vai uzvedība pirmajā brīdī var šķist nesaprotama vai svešāda - ikvienam meklēt atbildi uz jautājumu aicina sociālā kampaņa "Iekāp otra kurpēs". Vai spējam iekāpt to ģimeņu kurpēs, kuras audzina bērnus ar mentāla rakstura traucējumiem? Ģimenes studijā sarunājas Elīna Celmiņa, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece, Zaiga Meldere, nodibinājuma "Latvijas Bērnu atbalsta fonds" pārstāve. Pieredzē dalās Kristīne Treimane, mamma četrgadniecei Elīzai, kurai ir kabuki sidroms, un Evita Stalbe, mamma četrgadniekam Kristianam, kuram ir vest sindroms. Vai esat kādreiz uzvilkuši katrā kājā atšķirīgu kurpi un ļāvušies apkārtējo nesapratnei, varbūt arī nopietniem, varbūt sirsnīgiem aizrādījumiem - hei, ar ar tevi taču kaut kas nav kārtībā. Daudzi to izmēģināja 15. septembrī - Dažādo kurpju dienā, tādējādi simboliski paužot sapratni un pieņemšanu cilvēkiem ar funkcionāliem, arī garīga rakstura traucējumiem, kā arī bez vecāku gādības palikušajiem bērniem un jauniešiem. Kā vēl var attīstīt sevī spējas saprast un arī pieņemt šos cilvēkus, ieraudzīt viņu talantus un darīt visu, lai viņi justos vajadzīgi sabiedrībai?

Viena no iecienītākajām bērnu brīvā laika aktivitātēm ir datorspēļu spēlēšana, taču to saturs ne vienmēr ir piemērots nepilngadīgajiem. No kāda vecuma atļaut, kā pasargāt bērnus no kaitīga videospēļu satura, vai tas var būt izglītojošs un kā ierobežot spēlēšanas laiku, lai tas netraucētu citām ikdienas aktivitātēm. Ģimenes studijā analizē Anika Miltuze, attīstības psiholoģe, Latvijas Universitātes profesore, Martins Muitenieks, Latvijas Biogeiminga biedrības vadītājs, un Raimonds Leja, kaislīgs datorspēlētājs un interneta tiešraižu organizētājs.

Saruna par gaisa kvalitāti skolās: klasēs uzstādīties CO2 mērītāji rāda, ka vairumā skolu gaisa kvalitāte ir vidēji slikta, bet aptuveni 15 % skolu tā ir ļoti slikta. Ģimenes studijā vērtējam, kā to iespējams mainīt. Analizē Inese Kalvāne, Valsts kontroles padomes locekle, Ivars Vanadziņš, Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta direktors, Maija Ladeiko, Veselības inspekcijas vides veselības analītiķe, un Zintis Krūklis, Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas direktora vietnieks saimnieciskajos jautājumos. Gaisa kvalitāte skolās pēdējās gados ir bijis aktuāls jautājums. Veselības inspekcija vairāku gadu garumā ir veikusi pētījumu, lai izzinātu situāciju. Skolās tagad uzstādīti CO2 mērītāji un ar mērījumu rezultātiem var iepazīties ne tikai skolotāji, arī skolēni un viņu vecāki. Skolu darbinieki informēti, kā gaisa kvalitāti var uzlabot, tomēr dati nav iepriecinoši. Kāpēc tā?

Ģimenes studija dodas ciemos pie dzejnieces un redaktores Ērikas Bērziņas. Ērika gan sarunā piemetina: arī trīs bērnu mammas loma viņai tikpat svarīga, tā ikdienai iedod papildus prieku. Dzejoļu krājums „Mammas dzejoļi”, kā arī jaunākais, nupat iznākušais „Ardievas bohēmai”, tapuši iedvesmojoties tieši ģimenes ikdienā. Brīdis, kad tiekamies, ir notikumiem bagāts – tikko svinīgi atvērta Ērikas jaunākā dzejoļu grāmata, Ērika noorganizējusi kārtējo, nu jau 20. ceļojumu ar dzejniekiem, kas ir Dzejas dienu neatņemama sastāvdaļa. Un rudenī dzimuši visi trīs bērni, tāpēc jādomā, kā godam nosvinēt viņu dzimšanas dienas. Sarunā piedalās ar Ērikas meita Alise (15 gadi), bet 10 gadus vecais Hārdijs ir devies spēlē futbolu, bet septiņgadnieks Ernesto aizņemts ar savām lietām.  Sarunas iesākumā par Dzejas dienām un Ceļojumu ar dzejniekiem, kas šogad noritēja jau 20. reizi. Šoreiz Ērika Bērziņa to organizēja Pārdaugavā, jo tā ir viņas mīļākā puse, kur arī gandrīz 20 gadus dzīvo. Arī Alise piedalījusies daudzos ceļojumos, viņa gan palīdz mammai, gan arī dažreiz pašai ir interesanti paklausīties dzejoļus. Ērika piemetina, ka visi viņas bērni ir piedalījušies ceļojumos, Alisei pirmais ceļojums bijis 2008. gadā, vēl mēnesi pirms dzimšanas, Hārdija pirmais ceļojums bijis sešu dienu vecumā, arī Ernesto devies ceļojumā mēnesi pirms dzimšanas.  Kad bērni bijuši mazāki, Ērika viņus ņēmusi līdz, lai mamma būtu tuvumā, tāpēc bijis arī plašs palīgu loks. "Pēdējos gados mēs puikas atstājam mājās, lai vieglāk ir visu menedžēt. Ja vēl par bērniem ir jārūpējas ceļojuma laikā, tas ir diezgan grūti," atzīst Ērika Bērziņa. Tā kā tikko klajā ir nācis Ērikas Bērziņas jaunākais krājums pieaugušajiem "Ardievas bohēmai", viņa ar nolasa dzejoli no tā, kas sarakstīts kādā lietainā dienā, kad bijis arī tāds mammas sagurums. Alise uzskata, ka vieni no foršākajiem brīžiem ir, kad kaut dodas kopā ar mammu, ģimeni, piemēram, vasarā. "Mēs jau divus gadus pēc kārtas esam bijuši Tartu, jo ir forši doties kopā ar ģimeni uz muzejiem. Tas ir ļoti jautri. Kopā ir daudz foršāk," atzīst Alise. Alise stāsta, ka viņa pavada arī laiku kopā ar draugiem, bet viņai patīk pavadīt laiku kopā ar vecākiem. Sarunā Ērika arī iepazīstina ar "Baldones ielas republiku", kur vienas mājas pagalmā ir deviņi bērni. Visas ģimenes savstarpēji draudzējas, notiek sirsnīga pagalma dzīve, kurā iederas arī Alises un viņas drauga Jāņa kopīgi veidotās izrādes.  Alise ir gandarīta, ka ir bijusi iespēja kārtīgi izspēlēties pagalmā kopā ar citiem bērniem, kamēr daudzi vienaudži laiku pavadījuši telefonā. Ērika atklāj, ka mājas tradīcija ir arī tirdziņi, kur bērni tirgojas. Viens ir Ziemassvētkos, otrs - vasarā, pat ar kafejnīcu un bērnu veidoto filmu skatīšanos. Kādreiz bērni arī izdevuši mājas avīzi "Runcis zābakos".  Par šo brīnumaino pagalma dzīvi, par Baldones ielas bērniem top arī "Latvijas koda" dokumentālā filma "Nāc ārā!", galvenokārt par Alisi un viņas bērnības draugu Jāni. Filmā varēs ieraudzīt unikālo pagalma dzīvi, par kuru stāsta Ērika un Alise.

Viedtālruņu izmantošanu skolās ir jāaizliedz visā pasaulē - šovasar publicētā ziņojumā rosina UNSECO. Daudzas valstis šos ierobežojumus jau ieviesušas, bet kāda ir Latvijas vīzija un virzība šajā jautājumā? Ģimenes studijā analizē UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika, Babītes vidusskolas direktore Ilze Rozenberga, Smārdes pamatskolas direktore Inga Upatniece, Izglītības un zinātnes ministrijas vecākais eksperts Edgars Plētiens un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes lektors, pētnieks Edmuns Vanags.

Uz vispārējā sajūsmas viļņa arī Ģimenes studijā saruna par basketbolu. Cik pieejams šis sporta veids ir bērniem un jauniešiem Latvijā, kāpēc vērts vest bērnu tieši uz basketbola treniņiem, ko tas dod bērna attīstītībai un ko arī prasa no ģimenes? Sarunājas Bertānu Valmieras basketbola skolas direktors Arnis Vecvagars, Latvijas sieviešu basketbola izlases dalībniece, divu dēlu mamma Karlīna Pilābere, bērnu un jaunatnes sporta skolas „Rīdzene” trenere Ingūna Markūne un bērnu un jaunatnes sporta skolas „Rīga” trenere Daiga Jansone, kuras divas meitas ir basketbolistes.

Atsākoties mācību gadam, daudzās ģimenēs aktuāls kļūst jautājums, kā mācīt bērnam patstāvību? Kā saprast, kurš ir īstais brīdis tam pievērsties un kāda pieeja ir labākā? Kas ir tie iemesli, kāpēc bērns nevēlas kļūt patstāvīgs, un ko darīt, ja bērns jau gana agri vēlas kļūt pieaudzis? Ģimenes studijā diskutē klīniskā psiholoģe Sofija Semenova, psiholoģe, psihoterapijas speciāliste Jolanta Lamstere un "Uzvediba.lv" vadītāja Līga Bērziņa. Jolanta Lamstere vērtē, ka vecāku novērojumi par sava bērna patstāvību paraasti ir precīzi, jo viņi labi pazīst savus bērnus. Tāpēc arī vecāki pauž bažas par to, ka bērns ir pārāk maz patstāvīgs vai arī pārāk pārgalvīgs un visu grib darīt pats, un tā iekuļas dažādās nepatikšanās, jo trūkst iemaņu, kā atrisināt situācijas. Sofija Semenova uzskata, reizēm vecākiem ir taisnība, ka bērns varētu būt patstāvīgāks, bet viņam pietrūkst zināšanu un iemaņu. "Mēs dzīvojam digitalizācijas procesā, kad bieži bērnam, sākot skolas gaitas, nav pieredzes, ka viņš pats kaut kur dodas, komunicē ar citiem bērniem vai pieaugušajiem viens. Tāpēc varētu būt, ka pieaugušajiem rodas priekšstats, ka bērnam vajadzētu būt patstāvīgam, bet viņš nevar. Tam ir dažādi faktori, viens no tiem - nav pieredzes," uzskata Sofija Semenova. Līga Bērziņa norāda, ka pārāk augstas un arī pārāk zemas prasības pret bērnu var beigties attīstības traucējumiem, uzvedības traucējumiem un citiem izaicinājumiem. "Tāpēc vien ir labi, ka bērns uzturas  dažādās vidēs. Parasti, vērojot bērnu dažādās vidēs un vērojot viņa prasmes dažādās vidēs, vecāki ir pārsteigti, cik daudz bērns spēj, prot un var, ja viņam ļauj. Vai arī pretēji, cik daudz prasmju līdz patstāvībai vēl trūkst," analizē Līga Bērziņa. Viņa norāda, ka tieši sākumskolas klasēs var redzēt bērnus, kuri ļoti mazpatstāvīgi, un bērnus, par kuriem vecāki patiešām uztraucas, vai viņa tiekšanās pēc patstāvības neapdraud viņa paša drošību un arī nerada vecākiem nepatikšanas. "Ja pirmās klases bērns uzskata, ka viņš ir tik patstāvīgs, ka var divpadsmitos vakarā aiziet uz degvielas uzpildes staciju pēc piena. Mums ir arī tādi stāsti," atklāj Līga Bērziņa.

Pamatoti daudz uzmanības pievēršam sievietes veselībai grūtniecības laikā, bērniņa un topošās mātes labsajūtai. Taču par to, kas ar sievieti un viņas ķermeni notiek pēc dzemdībām, sarunas apsīkst vai pieklust, pat pietrūkst. Kā pēc dzemdībām mainās sievietes ķermenis, galvenokārt iegurņa muskulatūra? Vai ir iespējams atgriezties atpakaļ pie tāda ķermeņa, kāds bija pirms dzemdībām? Kā pašai rūpēties par savu ķermeni un kas ir tās situācijas, kad jāmeklē speciālista palīdzība? Uz jautājumiem atbildes palīdzēs rast ginekoloģe Laura Rācene, fizioterapeite Signe Beķere un fizioterapeite Egija Kovaļenko. 

Kā vienā ģimenē sadzīvo divi profesionāli vēsturnieki? Gan mamma Liene, gan tētis Alberts strādā Valmieras muzejā. Kopā viņi ir Rokpeļņu ģimene, tajā aug arī trīs dēli, kam gan aktuālas savas, ar vecāku profesiju nesaistītas intereses. Taču visi viņi ir rosīgi un atzīst, ka jo īpaši šī vasara paskrējusi kā nemanot - piedalījušies Dziesmu svētkos, pabijuši "3x3" nometnē, devušies nu jau pat tradīciju kļuvušajā vasaras ceļojumā un vecākiem noslēdzies teju 10 gadus veidotas jaunas muzeja ekspozīcijas darbs. Lielie dēli Alberts un Ernests šogad uzsāk mācības 7. un 4. klasē, bet pastarītis Voldemars vēl apmeklē bērnudārzu, ko pats dēvē par skolu.

Bieži runājam par to, kā vienlīdzīgāk sadalīt pienākumus ģimenē, lai tēvi vairāk iesaistītos bērnu audzināšanā un mājsaimniecības uzturēšanā. Taču šoreiz - Tēvu dienas priekšvakarā - Ģimenes studija uz sarunu aicina tēvus, kuri par saviem bērniem uzņēmušies lielāko daļu rūpju. Tādi ir Centra "ZIN" vadītājs un "Fonds Plecs" valdes loceklis Georgs Rubenis, plaša profila speciālists, divu bērnu tētis Gustavs Terzens un vizuālās mākslas skolotājs un karikatūrists Bruno Bahs. 

Bieži runājam par to, kā vienlīdzīgāk sadalīt pienākumus ģimenē, lai tēvi vairāk iesaistītos bērnu audzināšanā un mājsaimniecības uzturēšanā. Taču šoreiz - Tēvu dienas priekšvakarā - Ģimenes studija uz sarunu aicina tēvus, kuri par saviem bērniem uzņēmušies lielāko daļu rūpju. Tādi ir Centra "ZIN" vadītājs un "Fonds Plecs" valdes loceklis Georgs Rubenis, plaša profila speciālists, divu bērnu tētis Gustavs Terzens un vizuālās mākslas skolotājs un karikatūrists Bruno Bahs. 

Uz jautājumu vai bērns drīkst negulēt diendusu atbildi raidījumā meklējam kopā ar pediatri un miega speciālisti Martu Celmiņu, Veselības inspekcijas Sabiedrības veselības kontroles nodaļas vadītāju Ilonu Drišļuku, Rīgas 49. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāju Vinetu Jonīti un PII "Ketes māja" vādītāju Sintiju Šteinbergu. 

Vasarā ar savu vērtējumu par projekta Skola 2030 rezultātiem klajā nāca arī 12. klašu absolventi, pieprasot atrisināt ar to saistītās problēmas. Un kritisku piezīmju par Skola 2030 netrūkst. Sākoties jaunajam mācību gadam, Ģimenes studijā lūkosim vērtēt, kas tad ir diskutablākie jautājumi par Skola 2030. Diskutējam kopā ar vienu no vēstules autoriem, Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas absolventu Tomu Putniņu, izglītības eksperti, projekta Skola 2030 bijušo vadītāju Zani Oliņu, Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes pētnieku un lektoru, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas fizikas skolotāju Ģirtu Zāģeri un Valsts izglītības satura centra metodiskā atbalsta departamenta pedagogu profesionālās atbalsta nodaļas vadītāju Santu Kazāku. 

Iepriekš plašu rezonansi medijos un sociālajos tīklos raisīja kādas mammas stāsts, kura dalījās ar savu pieredzi, kad slimnīcā palīdzība bērnam ar vaļēju, asiņojošu brūci ir jāgaida teju 12 stundas. Kāpēc tā var notikt? Un vai varam būt droši, ka bērniem ir pieejama neatliekamā palīdzība tieši tad, kad tas ir vajadzīgs? Raidījumā diskutējam ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīniskās palīdzības un observācijas nodaļas pediatri Zandu Pučuku, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārsti Renāti Snipi, ģimenes ārsti no Olaines novada Līgu Soidi un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Operatīvā vadības centra vadītājas vietnieci Diānu Tkačenko.  

Pievienosimies Zinību dienas jeb 1.septembra svinībām Drabešu Jaunajā pamatskolā, lai sarunās ar skolas pedagogiem, skolēniem un vecākiem skaidrotu, kā šai mazajai skolai izdodas konkurēt ar citām labām izglītības iestādēm bagātajā Cēsu pusē šogad 1. klasē pulcinot vairāk skolēnu nekā iepriekšējos gados un vai ir izdevies noturēt elitāras skolas statusu, kā tas bija iecerēts dibinot skolu 2017.gadā.

Vai un kā jēdzīgāk sadalīt pienākumus ģimenē, lai jaunais mācību gads nav iemesls strīdiem un neapmierinātībai, jo kādam šī otrā slodze mājās ir pārlieku liela? Raidījumā diskutē Sistēmiskā ģimenes psihoterapijas speciāliste Nansija Lībiete, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes doktorante, mātišķības pētniece Elza Lāma un biedrības Tēvi pārstāvis,tētis 2 meitām Gatis Smidrovskis.

Slimību kontroles un profilakses centa apkopotie dati vēsta, ka 2021. gadā Latvijā vien 20,9 % bērnu sešu mēnešu vecumā tikuši ekskluzīvi zīdīti. Vai par to vērts uztraukties? Kā veicināt zīdīšanu un kāda ietekme uz zīdīšanu ir mākslīgā piena maisījuma mārketingam? Raidījumā par "Mana balss" iniciatīvu pret agresīvo mākslīgā piena maisījuma mārketingu. Sarunājamies ar Piena mammas pārstāvi un vienu no iniciatīvas iesniedzējām Jūliju Vanku, ģimenes ārsti Katerinu Bulavkinu un ginekoloģi, dzemdību speciālisti Elīnu Voitehoviču.  

Bērniņa gaidīšana ir īpašs laiks katras sievietes dzīvē. Kas ir tās ikdienas prakses un aktivitātes, no kurām jāatsakās, gaidot bērniņu? Sarunājamies ar Rīgas Dzemdību Nama ginekoloģi, dzemdību speciālisti, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidenti Viju Veisu un Rīgas Dzemdību nama vecmāti, Latvijas Vecmāšu asociācijas vadītāju Lindu Veidemani.

Skolas sākums nešaubīgi ir liels pārbaudījums topošajam pirmklasniekam. Kā palīdzēt bērnam sagatavoties pārmaiņām? Ko iepriekš pārrunāt, kādas jaunas rutīnas ieviest un kā palīdzēt iedraudzēties ar citiem? Sarunājamies ar Latvijas Skolu psihologu asociācijas valdes locekli, izglītības psiholoģi Sanitu Paulu, pamatskolas "Rīdze" 1. klases audzinātāju Ilutu Asermani un Āgenskalna sākumskolas psiholoģi Guntu Milleri.  

Jaunā mācību gada gaidīšanas vai varbūt negaidīšanas stress bērniem - kā to atpazīt? Vai to izjūt visi bērni un kā palīdzēt mierīgāk uzsākt skolas gaitas, Ģimenes studijā vērtē sertificēta mākslas terapeite, "Pusaudžu resursu centra" mentore Līga Cepurīte, Rīgas 64. vidusskolas psiholoģe Daina Žurilo un ārste-rezidente psihoterapijā, Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja Aleksandra Gromova. Stress piemeklē gandrīz visus bērnus, kuri uzsāk vai atsāk skolas gaitas. Stress ir arī arī viņu vecākiem. Pēc garās vasaras sākas atkal cita dzīve ar agriem rītiem, mācīšanos gan skolā, gan arī mājās, braukšanu uz nodarbībām interešu izglītības centros un citur, kas vasaras laikā visbiežāk izpalika. Kā vecākiem saglabāt mieru sevī un pārliecību, ka viss būs labi, un palīdzēt savam bērnam pārvarēt stresu, sākot vai atsākot skoloties? Dzīvojam pasaulē, kur izteiktāks ir distress. Lielākais risks ir, ka bērni vai pieaugušie to pārdzīvo ilgākā laika periodā," atzīst Daina Žurilo. "Mūsu ķermenis savā ziņā ir mehānisms, viņš labi iesāk funkcionēt vienā veidā. Ir grūti tik no šī stresa prom. Tad ir svarīgi, ka apkārt ir cilvēki, kuri spēj to pamanīt, palīdzēt ilgstoši nedzīvot šāda stresa situācijā." Skolas vide ir viena no vietām, kur bērni varētu būt ilgstoši pakļauti stresam. Prakse rāda, ka 1. klase ir tā, kurā mazais cilvēks pārdzīvo vienu lielākajiem stresiem.  "Tā ir pilnīgi cita sociālā situācija, tā ir pilnīgi cita vide, tās ir citas prasības. Ir jābūt spējai koncentrēties, izpildīt uzdevuma noteikumus... Ir tik daudz bērna kompetences vajadzīgas un ne visiem šīs kompetences ir," turpina Daina Žurilo. Bērnam ir jāspēj tikt ar sevi galā un lai tā būtu, ir daudz uzdevumu, kas jāizpilda vecākiem mājās.  

Cik pieejami jaunajā mācību gadā ir pašvaldību "dārziņi" un kā saprast rindas un citus noteikumus? Vecāku viedokļi un speciālistu atbildes Ģimenes studijā. Skaidro Rīgas domes Izglītības departamenta Pirmsskolas nodaļas vadītāja Iveta Nagla, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības jautājumos Ināra Dundure un Rīgas 213. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Liene Jurgenberga. Viens no pirmajiem darbiem vecākiem, kad bērns nāk pasaulē, ir piereģistrēt viņu rindā uz pirmsskolas izglītības iestādi. Taču, ja ģimene dzīvo Rīgā vai Pierīgā, vai kādā no lielajām pilsētām, nav nekādu garantiju, ka bērnam būs vieta bērnudārzā, sasniedzot pusotra vai divu gadu vecumu, kad parasti mammai jāatgriežas darbā. Vai rindas uz bērnudārziem pēdējos gados samazinās? Ko pašvaldība var darīt lietas labā un kā vecākam, kura bērns gaida rindā, izprast rindas virzību un noteikumus, kas to regulē?  2023. gada pavasarī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija norādīja, ka rindas veidojas 21 Latvijas pašvaldībā un kopumā Latvijā rindā uz savu bērnudārzu gaida aptuveni 7000 bērnu. Vai tagad, pirms jaunā mācību gada sākumu, var teikt, ka skaitļi mainījušies un rinda sarukusi? Bērnudārzu pieejamību ietekmē dzimstība un iedzīvotāju mobilitāte, to visvairāk izjūt Pierīgas pašvaldības. Savukārt attālākās vietās ir pašvaldības, kur nav nekādu problēmu ar vietām bērnudārzos.    

Jaunā mācību gada tuvošanās rosina daudzus vecākus aizdomāties, kā nodrošināt pilnvērtīgu ēšanu saviem bērniem arī skolās laikā. Vai, sākoties skolai, ir jāpārskata ģimenes ēdienkarte? Kā to labāk darīt? Cik liela nozīme ir skolēna brokastīm? Vai un ko likt skolēna pusdienu kastītē? Un ko būtu labi sagādāt un turēt ledusskapī, lai jaunais cilvēks pēc stundām arī viens pats sev varētu pagatavot pusdienas? Par šiem jautājumiem Ģimenes studijā sarunājas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas uztura speciāliste Lizete Puga, veselīgu recepšu bērniem veidotāja Renāte Pelcberga un bloga "Garšu karuselis" autore, divu skolnieku mamma Olga Elste.

Saskaņā ar dažādās valstīs veikto novērtējumu un izmantotajiem kritērijiem, līdz 10 procentiem skolēnu uzskatāmi par apdāvinātiem un viņiem būtu jāpiedāvā tāda izglītība, kas pilnībā ļaut attīstīt viņu spējas. Vai un kā mūsdienu izglītības sistēma Latvijā palīdz nepazust un attīstīties apdāvinātākajiem bērniem, Ģimenes studijā analizē izglītības eksperte, Latvijas Universitātes padomes locekle Mārīte Seile, Apdāvināto bērnu fakultatīvā skolas pasniedzēja Marika Melne, Latvijas Universitātes profesors Vjačeslavs Kaščejevs un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas pētniece Liena Hačatrjana.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Evitas un Mārtiņa Rozentaliem. Viņi ir astoņus gadus vecā Miķeļa un sešgadīgās Elīzas vecāki. Miķelis ir bērns ar īpašām vajadzībām un Evita savus ikdienas priecīgos un arī izaicinošos brīžus atspoguļo sociālajos tīklos. Tā nav žēlošanās vai izmisuma pilni stāsti. Arī sarunā raidījumā Evita un Mārtiņš savā stāstā izceļ nevis izmisuma pilnos brīžus, kādi viņu ģimenē, protams, ir. Bet stāsta, kā viņi kopā darbojas un atpūšas, cik tuvas ir viņu bērnu attiecības un cik krāsaina var būt dzīve, arī respektējot un rūpējoties par Miķeļa īpašajām vajadzībām. Evita tieši tāpēc dalās ar savu stāstu sociālajos tīklos, kā arī piekrīt intervijām, lai stāstītu, ka dzīve ar īpašo bērnu nav tikai sēras un bēdas, raudāšana un grūtības, ir arī ļoti daudz jauku un mīļu brīžu. "Ja spēj saskatīt arī citas lietas, ne tikai grūtības, dzīve ir daudz balansētāka un priecīgāka, mēs jau negribam dzīvot visu dzīvi tikai sūdzoties un bēdājoties, mēs gribam būt laimīgi. Tas veids, kā vari būt laimīgs, ir priecājoties, kad ir viegli un labi un izbaudot to. Kad ir grūti, saņemies, saspied rokas dūrēs un ej cauri tiem brīžiem. Pēc tam atkal būs labi, jo viss ir viļnveidīgi. Tā es sev saku, ja šodien ir slikta diena, rīt, pavisam iespējams, būs laba diena," atzīst Evita. Ģimenē ir sadalīts - Mārtiņš ir galvenais pelnītājs, Evita vairāk rūpējas par māju, bērniem, dārzu. Evita atzīst, ka darbošanās dārzā viņai vairāk ir kā terapija, reizēm kopā ar bērniem, reizēm kāds arī palīdz pieskatīt bērnus. Mārtiņš vērtē, ka dzīvesveids ir balansēts, viņš gan strādā, gan atvēl laiku ģimenei. Kopā mājās visi četri pavada daudz laika.  Pēc pāris nedēļām ģimeni gaida liels notikums - Miķelis sāks skolas gaitas speciālajā skolā. Tas būs jauns dzīves posms, ko gaida ar lielām cerībām, ka būs labi un tas arī kaut ko mainīs ģimenes ikdienas ritmā. Miķelis ir nācis pasaulē priekšlaicīgi un viņam ir smagi funkcionālie traucējumi un arī epilepsija. Miķelis nestaigā, pats nevar ilgi stabili nosēdēt, ir augsts muskuļu tonuss, kas traucē veikt ikdienas darbības. Viņam ir arī valodas traucējumi. Mamma atzīst, ka pēdējo trīs gadu laikā ir liels progress, bet arvien runa ir neskaidra un vislabāk viņu saprot mamma. Miķelim ir nepieciešama nepārtraukta aprūpe un asistēšana ikdienā.  "Visā viņam ir vajadzīga palīdzīga roka un mana ikdiena ir būt šai viņa rokai, viņu cilāt, nest" atzīst Evita.  Mārtiņš ir uzņēmies "nakts darbus", jo naktī var sākties epilepsijas lēkme. Uzraudzība ir nepārtraukta. Miera mirkļos Evita padara savus darbus. Diena ir sadalīta posmos.  Neskatoties, ka Miķelis prasa nepārtraukti uzmanību, vecāki atzīst, ka arī Elīzai velta daudz uzmanības un mīlestības. Evita uzskata, ka abu bērnu savstarpējās attiecības ir ļoti empātiskas, Elīza labi saprot un izjūt Miķeli. Arī Miķelis saprot, ja māsa dusmīga. Viņi kopā pavada daudz laika un viņiem spēcīga savstarpējā saite.    

Nesen kā iznākusi filma "Bārbija" mudinājusi arī Ģimenes studiju atgriezties pie lellēm. Vai un kā ar tām jāspēlējas? Vai ir atšķirība, bērns spēlējas ar lelli vai kādu citu priekšmetu? Un galu galā, vai puišiem ir jāspēlējas ar lellēm? Tāpat arī runāsim par to, kādu stāstu par sievietes lomu agrāk un tagad mums stāsta popkultūras ikona - Bārbija? Raidījumā sarunājas mammas: publiciste Agra Lieģe-Doležko, Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja, asociētā profesore Marita Zitmane un ārste-psihoterapeite Laura Valaine. Nesen publiskotā viedokļrakstā Laura Valaine norādījusi, ka spēlēšanās ar mīkstajām mantām bērniem aktivizē smadzeņu daļas, kas atbildīgas par sociālo mijiedarbību un empātiju, bērns var iejusties dažādās lomās, piedēt lomas rotaļlietai un attīstīt fantāziju. Līdzīgi viņa norāda arī par spēlēšanos ar lellēm. "Spēlēšanas ar lellēm vēl dod papildus stimulus smadzenēm no tā, kādi smadzeņu apgabali aktivējas," skaidro Laura Valaine. "Pētījumi norāda, ka, spēlējoties ar lellēm, bērniem aktivizējas smadzeņu reģioni, kas atbildīgi par emocijām, par vēlmēm, par dažādām komunikatīvām prasmēm. Šī reģionu aktivācija ir līdzīga tam, kā vairāki bērni spēlējas kopā." "Spēlēšanās ar lellēm bērniem iedod mijiedarbības pieredzi. (..) Lelles vairāk aktivē tieši mijiedarbību un komunikāciju, nekā cita veida rotaļlietas. Jo tās izskatās līdzīgākas cilvēkiem, spēlējoties ar lellēm, bērns identificējas ar savu vecāku, viņš uzņemas mammas vai tēta lomu, tas savukārt ļauj atdalīties no vecāka, bērns paņem atbildību savās rokās - es varu parūpēties par lelli, par sevi. Attīsta autonomiju un arī intimitāti, kas ir mūsu pamatspējas attiecību veidošanā tālāk dzīvē," turpina Laura Valaine. "Domājot par to, cik ilgi spēlēšanās ar lellēm ir vai nav normāla, būtībā līdz agrīna pusaudža vecumam spēlēšanās ar lellēm ir akceptējama. Ja tas turpinās ilgāk, 13 - 15 gados, ir jāvērtē no tā, kādi ir apstākļi un cik bieži. Dabiski bērniem pusaudža vecumā būtu jāpāriet uz komunikāciju ar saviem vienaudžiem." Runājot par rotaļlietu izvēli savu bērnu, Laura Valaine atklāj, ka nedala pēc dzimumiem, mājās ir dažādu rotaļlietu klāsts un ar laiku izkristalizējas, kas patīk labāk un kam bērns dod priekšroku. Mājas daudz mīksto rotaļlietu, kuras bērns gan neizmanto, bet nav no tām vēl gatavs šķirties. Aktuālās ir citas mantas Marita Zitmane atzīst, ka viņas bērnam mantu periods ir pagātnē, bet atskatoties, vērtē, ka mārketinga un reklāmas ietekme bijusi visai liela uz to mantu izvēli, kuras izraudzījies pats bērns.  Agra Agra Lieģe-Doležko atzīst, ka viņas uzstādījums ir, ka nedala rotaļlietas vai apģērbu izteikti pēc dzimumlomām, bet cenšas ieviest minimālisma principus, vispār pērkot pēc iespējas mazāk. Daudz lietu ienāk kā dāvanas, kur ir izteikta izpratne par dzimumlomām. Viņa arī atklāj, ka dēlam nozīmīgas ir mīkstās mantiņas, pret kurām izturas ar lielu mīlestību.

Aizvien biežāk dzirdam sievietes publiski stāstām par ļoti sāpīgām mēnešreizēm un hroniskiem endokrīnās sistēmas traucējumiem, kas ne vien rada lielu diskomfortu, bet arī apgrūtina ģimenes plānošanu. Kā šos traucējumus atpazīt, vai un kā tos var ārstēt, un kāpēc tie rodas, Ģimenes studijā skaidro ginekoloģe reproduktoloģe Katrīna Kalniņa un ginekoloģe, dzemdību speciāliste Natālija Bērza. Interesējamies arī, kas ir endometrioze un policistiskais olnīcu sindroms? Ierakstā uzklausām medicīnas zinātņu doktori, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu pusaudžu ginekoloģi Lāsmu Līdaku.

Kā un kad mazulis kļūst par staigātāju? Vai ir svarīgi, cik agri vai vēlu tas notiek, un kas jāzina vēlstaigātāju vecākiem, vaicājam speciālistiem Ģimenes studijā. Skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Bērnu ķirurģijas katedras docētājs un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ķirurgs Jānis Upenieks, fizioterapeite Jekaterina Bovtramoviča un PEP mamma Elīna Kļaviņa. "Bērns jebkuru savu jauno prasmi, arī staigāšanu, apgūst un sāk darīt, kad fizioloģiski tam ir gatavs. Kad ir nobriedis, viņa organisms ir attīstījies un stabilizējies, viņš apgūst jaunu māku," skaidro Jānis Upenieks. Viņš jau ir piecēlies, turas pie gultiņas malām, iespējams, arī mēģina turoties pie gultiņas redelēm, spert pirmos soļus. Reizēm ir vajadzīgs vecāku atbalsts, veicinot vēlmi staigāt. Čaklākie sāk no deviņiem mēnešiem staigāt, līdz pusotram gadam bērnam vajadzētu sākt patstāvīgi staigāt. "Ja bērns sēž, rāpo, šūpojas, ceļas kājās, tas liecina, ka viņš gatavojas staigāšanai un vecākiem nav jāuztraucas, ja bērns, piemēram, gada un divu mēnešu vecumā vēl nestaigā. Ja nav minētās prasmes, tad jāsāk domāt, vai ar attīstību viss ir kārtībā," norāda Jānis Upenieks. Jekaterina Bovtramoviča piebilst, ka daudz atkarīgs no vides, kur bērns atrodas. Ja vide nemotivē apgūt staigāšanu, tas var mazināt vēlmi staigāt.

Bieži sarunās par iekļaujošo izglītību vai sekmīgu mācību procesu lielās klasēs kā neiztrūkstošu nepieciešamību min skolotāja palīgu. Bet kas īsti ir pedagoga palīgs un kādi ir viņa pienākumi? Cik tādu Latvijas skolās jau strādā, kā skolas tos atrod un vai tādi ir visās skolās, kur tas būtu nepieciešams, interesējamies Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktora vietniece pedagogu izglītības jomā Baiba Bašķere, Rīgas Valda Zālīša sākumskolas direktore un matemātikas skolotāja Elita Rītere, Rīgas domes Izglītības pārvaldes Izglītības atbalsta nodaļas vadītāja Inese Stekele un Rīgas 64. vidusskolas direktors Edgars Zīverts. Ierakstā uzklausām kādas mammas pieredzes stāstu. Viņa nesen nonāca situācijā, kurā saņēma atzinumu, ka viņas bērnam sekmīgai izglītības turpināšanai būtu nepieciešams pedagoga palīgs, bet skola rosināja, ka vecākiem pašiem būtu jāmeklē šāds palīgs.  

Lai arī jau vairākus gadus dzīvo Jelgavā, Dana un Oļegs Kručiņini atzīst, ka abi sirdī joprojām jūtas dzimtajiem Līvāniem piederīgi. Viņi ir kopā no vidusskolas sola, kaut pazīstami jau kopš bērna kājas, kad, kā Dana joko – Oļegs viņu pievilinājis ar savu akvāriju un lego klucīšu spaini. Tagad abi audzina trīs puikas, zēniem, pie tam, ir diezgan neliela vecumu starpība. Lielākais šoruden kļūst pirmklasnieks, jaunākajam drīzumā svinēs tikai pirmo dzimšanas dienu. Oļegs darbojas Zemessardzē, bet Dana brīvos brīžos labprāt pati remontē un dzīvokli. Bez problēmām pati nomainīs arī kanalizācijas cauruli virtuvē. Vēl Kručiņiniem ir mājdzīvnieks – tarantula  Sarunā viņi atklāti dalās ar saviem ikdienas priekiem, izaicinājumiem un atklājumiem. Iepazīstinot Oļegs īsi bilst, ka ir būvinženieris, kuram patīk sports. Dana savulaik strādājusi Labklājības ministrijā, bet pēdējos sešus gadus vada mājās ar mazajiem. Vecākais dēls Ervīns gatavojas uzsākt skolas gaitas, viņš atzīst, ka ir draudzīgs un viņam patīk futbols un hokejs. Hokejā viņš gribētu arī trenēties, pagaidām spēlē kopā ar brāli, reizēm dzīvokļa koridorā, reizēm pagalmā. Vidējam brālim Valteram ir četri gadi un viņam vislabāk patīkot spēlēties vienam. No vecāku dotās kabatas naudas viņš sakrājis lego komplektam, ko nopirkuši kopā ar brāli. Bet mazākais brālis Gustavs 26. augustā svinēs pirmo dzimšanas dienu "Būs jau liels čalis," bilst tētis Oļegs. Dana atklāj, ka katram dēlam nedēļā vecāki dod trīs eiro, un tas atrisinājis daudzus jautājumus un devis vairākas priekšrocības. "Ieejot veikalā, ir jautājums, kurā brīdī varu nopirkt to, vai gribu šo. Šajā gadījumā, ka katru nedēļu ir tā nauda, mēs viņiem sakām, ka vari pats sakrāt, vai ja kaut ko ļoti vēlies, vari paprasīt uz dzimšanas dienu. Tā ir motivācija krāt vai kaut ko iegādāties," stāsta Dana. Valters sākumā katru nedēļu pircis vienu mašīnīti, bet ar laiku radusies izpratne lietu vērtību, ka kaut kas maksā vairāk. Vecāki ar bērniem diskutē par to, ka ir lietas, kas maksā vairāk un ir nepieciešams atlicināt un tas ir liels ieguvums, jo viņi labi izprot, cik lietas maksā un arī plāno salikt savus līdzekļus kopā, lai iegūtu kāroto. Dana un Oļegs stāsta, ka viņi apzināti izvēlējušies salīdzinoši agri kļūt par vecākiem un arī to, ka bērniem būs salīdzinoši maza vecuma starpība. Lēmumu ietekmējušas arī Danas veselības problēmas.  "Mēs šādā ziņā esam garlaicīgi cilvēki. Mēs esam plānotāji, tāpēc visi trīs bērniņi ir izplānoti un, paldies Dievam, ka viņi ir," atzīst Dana.

Kāpēc aizvien nespējam nodrošināt peldētapmācību skolēniem? Un vai šajā mācību gadā kaut kas mainīsies? To Ģimenes studijā pārrunājam ar peldēšanas treneri Pāvelu Murānu, Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktoru Vladimiru Šteinbergu, Rīgas domes sporta un jaunatnes pārvaldes vadītāju Dinu Vīksnu un Latvijas Peldēšanas federācijas prezidentu Aivaru Platonovu. Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka Latvijā katru gadu noslīkst vidēji 136 cilvēki, no kuriem aptuveni katrs devītais ir bērns vai jaunietis vecumā no pieciem līdz 24 gadiem. Viens no nelaimes iemesliem vairumā gadījumu ir Latvijas iedzīvotāju vājā vai vidējā peldētprasme. Vai pateicoties tam, ka vismaz daļā skolu bērnus māca peldēt, peldētāju skaits ar labām vai pat izcilām peldēšanas prasmēm varētu palielināties un noslīkušo skaits samazināties?

Aizvien vairāk bērnu konstatē stājas traucējumus. Kā tie rodas? Kā ietekmē dzīves kvalitāti? Un kā, gatavojoties skolai un domājot par bērnu apģērbu, apaviem un skolas somām, palīdzēt problēmas sekas mazināt? Par to Ģimenes studijā spriežam kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes Bērnu ķirurģijas katedras docētāju un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ķirurgu Jāni Upenieku, ergoterapeiti Veselības centru apvienībā Vinetu Mihailovu, kā arī Aizputes pirmsskolas izglītības iestādes "Pasaciņa" sporta pasniedzēju Unu Mārtiņsoni.  

Iepriekš izziņotās pārmaiņas skolēnu vērtēšanas sistēmā, kam spēkā bija jāstājas no šī gada 1. septembra, tomēr apturētas. Kāpēc? Ko paredzēja jaunā sistēma un kas vēl būtu jāuzlabo? Un vai sajukumu neradīs tas, ka dažas skolas jauno vērtēšanas sistēmu tomēr ievieš jau šogad? Par to iztaujājam Valsts izglītības satura centra Metodiskā atbalsta departamenta Pedagogu profesionālā atbalsta nodaļas vadītāju Santu Kazaku, Rīgas 72. vidusskolas direktoru, Skola 2030 ekspertu Pāvelu Pestovu, Limbažu valsts ģimnāzijas direktori Guntu Lāci un sazināmies arī ar Liepājas 5. vidusskolas direktori Intu Korņejevu.

No 4. līdz 6.augustam risināsies kārtējais Valmieras vasaras teātra festivāls. Tas šoreiz būs veltīts ģimenēm, bet īpaši bērniem un jauniešiem, izceļot tēmu „Pienemšana”. Kā par šo iecerēts runāt ar bērniem un jauniešiem teātra valodā un cik efektīvi tas var būt, skaidrojam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Režisors, šī gada programmas direktors Jānis Znotiņš, psiholoģe, Bērnu un jauniešu teātra institūta apmācību vadītāja Diāna Zande, režisors Edgars Kaufelds un psihoterapijas speciālists, dramaturgs Nils Sakss Konstantinovs. Valmieras vasaras teātra festivāla programmā ieviestas izmaiņas – dejas iestudējums pusaudžiem "Pilsēta, esi mans mežs" režisores veselības stāvokļa dēļ pirmizrādi šogad festivālā nepiedzīvos, tomēr tā vietā skatītājiem būs iespēja noskatīties Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas mākslas kursa studentu darbus "Ceļā", informēja festivāla rīkotāji. Lai arī festivāls notiek jau astoto gadu, šogad daudz kas gaidāms pirmoreiz – astoņas pirmizrādes, iestudējums bērniem jau no 2 gadu vecuma, kā arī sadarbība ar vairākiem Latvijas teātriem, lai izrādes turpinātos arī pēc festivāla. Visas piedāvātās izrādes būs jaundarbi, ko iestudēs Liena Šmukste, Dmitrijs Petrenko, Matīss Budovskis, Edgars Kaufelds, Kristīne Brīniņa, Kersti Heinloo (Igaunija), Keity Pook (Igaunija), Endīne Bērziņa un citi teātra mākslas profesionāļi. Paralēli izrāžu programmai visu festivāla nedēļas nogali būs atvērts arī Festivāla centrs zaļajā zonā pie Kultūras centra, kur pulcēties gan izrāžu starplaikos, gan uzzināt visu ar festivālu un tā norisi saistīto informāciju. Vizuālo koncepciju un centra vides objektus šogad veido mākslinieks Andris Eglītis kopā ar saviem bērniem. Neiztrūkstoši Valmiermuižā notiks arī Bērnu un jauniešu teātra institūta apmācības jaunajiem nozares profesionāļiem, kuru laikā viņi arī praktiski strādās pie savu izrāžu idejām.

Daudzi jaunieši, diemžēl, nevar kļūt par policistu, glābēju vai dienēt armijā, jo nespēj izturēt fiziskās sagatavotības pārbaudi. Pie tam prasības šajā ziņā katru gadu tiek atvieglotas. Kā bērnos atraisīt kustību prieku un kā to laika gaitā nepazaudēt, Ģimenes studijā vērtē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas docente un trenere Inese Ļubinska, Striķu skolas sporta skolotāja, vieglatlētikas trenere Signe Birkenberga, divu meitu tētis Rubens Martinezs Domingess un Aizputes pirmsskolas izglītības iestādes „Pasaciņa” sporta pasniedzēja Una Mārtiņsone. Bērnu un jauniešu fiziskās sagatavotības līmenis pazeminās. Par to liecina kaut vai tas, ka arvien vairāk jauniešu nespēj izturēt fiziskās pārbaudes - krosa skrējienu vai vajadzīgajā daudzumā veikt tā sauktās vēderpresītes, līdz ar to nevar iestāties Policijas koledža, pieteikties darbam Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā vai pieteikties Valsts aizsardzības dienestā. Izskanējis, ka fiziski labi sagatavotu cilvēku trūkums nākotnē var pat apdraudēt mūsu iekšējo un arī ārējo drošību. Kāpēc šāda situācija un vai to var mainīt izglītības iestādēs strādājošie, kuru viens no uzdevumiem ir radīt bērniem prieku kustēties un palīdzēt jaunajiem cilvēkiem to nepazaudēt arī pusaudža gados. "Šķiet, ka jauniešiem trūkst motivācija un vēlme piedalīties, viņi saprot, ka sporta stundā būs kaut kas grūts, viņi nevēlēsies to darīt un centīsies atrast kādus atvieglojumus," atzīst Signe Birkenberga. Sporta stundā jāpaspēj izdarīt daudz, stundu ir tik, cik ir, tāpēc nav brīva laika, lai vienkārši paspēlētu bumbu, ka neviens nebūtu piekusis, bet enerģija būt iegūta. "Pirmskolā skats ir labāks, bērniem ļoti patīk kustēties, bet viņi grib darīt, ko paši grib, kad ir kustības, kas ir vajadzīgas, ja ir grūti, arī ir iebildumi. Brīvas kustības ar lielu prieku un aizrautību bērni veic," norāda Una Mārtiņsone. Arī viņa min, ka sporta nodarbība ir īsa, bērniem vairāk būtu jākustas visas dienas garumā.

Tiesībsargs uzskata, ka pedagogu apdāvināšana izglītības iestādēs ir izskaužama tradīcija. Kāpēc joprojām tā ir saglabājusies un kāpēc to kultivē paši vecāki? Ģimenes studijā diskutē Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, psihoterapeite Inese Putniece, Rīgas 213. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Liene Jurgenberga, Draudzīgā Aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzijas izglītības metodiķis Edgars Plētiens un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne profesore Linda Daniela. Laiku pa laikam uzvirmo dažādi viedokļi par pedagogu apdāvināšanu, īpaši pirms izlaidumiem un Ziemassvētkiem, kad aktuāli ir vecākiem vienoties, ko dāvināt skolotājām un vai vispār tas būtu jādara. Nesen šo jautājumu kārtējo reizi aktualizēja tiesībsargs, norādot, ka pedagogu apdāvināšanu skolās kultivē paši vecāki un tā ir izskaužama tradīcija. Tiesībsarga biroja pārstāve sarunā norāda, ka nesen veiktā aptaujā vecāki atbildēs arī norādījuši kā maksājumu skolai līdzekļus dāvanām pedagogiem. Viņa šaubās, ka līdzekļu vākšana un došana dāvanām vienmēr ir brīvprātīga un no laba prāta, vai tā nav spiesta lieta. "Paldies pateikšanai ir jābūt tādai, lai daļa to neuztvertu kā obligātu pienākumu un obligātu maksājumu par izglītību," norāda Laila Grāvere. Nelielā aptaujā, ko veica arī Ģimenes studija, vecāki norādījuši, ka līdzekļus dāvanām skolotājiem atvēl labprātīgi un no sirds. Linda Daniela, vadoties no savas pieredzes, atzīst, ka ne vienmēr tiem, kas iebilst pret dāvanu gādāšanu, ir viegli pateikt nē. "Kad es biju jauna, nabadzīga mamma, es nebiju tik pašpietiekama, lai varētu piecelties un pateikt - nē. Mēs dažreiz no spēcīgām pozīcijām domājam, kāpēc tu tā nedari, bet cilvēks, kurš ir ne tik jaukā, ne tik labvēlīgā pozīcijā, viņam ir grūti. Viņš sakož zobus, nenopērk to, kas viņam jānopērk, bet samaksā. Jūtas slikti, bet samaksā. Drosmīgai, spēcīgai cilvēku daļai ir jāiestājas arī par šo, nevis tikai - ko pats nepateici," analizē Linda Daniela. Vai dāvanas pedagogiem ir tradīcija, vai tā būtu jāmaina? Linda Daniela atzīst, ka viņai patīk tradīcija pateikt pedagogiem paldies.  "Man šķiet, ka tā nav likvidējama. Droši vien jārunā par to, kā mēs to darām," norāda Linda Daniela. "Paldies pateikšana kā process ir sens, tas eksistēs un turpināsies. Domāju, ka ir caurskatāms tas, vai tas notiek iestādes līmenī, personas līmenī, kur un kam mēs sakām, lai šo attiecīgi risinātu," vērtē Edgars Plētiens. "Es gribētu, lai katrs sevi novērtējam, izvērtējam un vienmēr sakām paldies," uzskata Liene Jurgenberga.      

Kas ir bērna pozitīvā disciplinēšana un kā to var pielietot ne tikai vecāki mājās, bet arī pedagogi skolās?  Vai vecākiem un arī pedagogiem izdodas cieņpilni un arī neaizvainojoši panākt, ka bērns ievēro pieaugušo izvirzītos noteikumus. Ģimenes studijā analizē klīniskā psiholoģe, Ulbrokas vidusskolas psiholoģe Agnese Aspere, psiholoģe centrā „Dardedze” Sindija Dziedātaja un četru bērnu mamma, atbalsta centra „Tilts” darbiniece Lilija Geža. "Disciplinēt pēc savas būtības nozīmē mācīt, tas nav sods, tā nav kontrole vai vēlmju ierobežošana, bet tā ir mācīšana. Mēs mācām bērniem, kā uzvedamies šajā pasaulē, kā dzīvojam, kā risinām dažādas situācijas, kā iegūstam vēlamo vai tieši pretēji, kā panākam, ka jādara kaut kas nevēlams. Kā vieglāk ar to tikt galā," norāda Agnese Aspere. "Tas ir mācību process."  Agnese Aspere skaidro, ka vispirms bērni mācās no vides, kurā atrodas, no cilvēkiem, kas apkārt. "Bērna uzvedība veidojas no tā, ko redz, viņš pamēģina, viņš paeksperimentē, vai tā turpināsies vai nē, atkarīgs, kādas būs sekas šai uzvedībai," vērtē Agnese Aspere. "Ja viņš savai uzvedībai, lai sasniegtu kaut ko vēlamu, piedzīvo pozitīvas sekas, viņš, ienākot lielveikalā krīt gar zemi un to mantu vai saldumiņu iegūst, tas ir liels risks, ka atkārtojoties šādai uzvedībai, tā turpināsies kā ieradums." "Iemācītais nekur nepazūd. Ar laiku iemācāmies jaunus komunikācijas modeļus, iemācāmies risināt, iesaistīties, diskutēt. To, kas ir iemācīts bērnībā, nekur nepazūd, kaut kādās krīzes situācijas tas var likt sevi manīt," atzīst Agnese Aspere.  

Uzklausām dažādus viedokļus par ilgzīdīšanu, ko tas dod mazulim, ko - mammai un kāpēc ir tik grūti pārtraukt šo mammas un bērna ciešo kopābūšanu, īpaši, ja bērns pieradis aizmigt pie mammas krūts? Ģimenes studijā skaidro Latvijas zīdīšanas veicināšanas konsultatntu asociācijas vadītāja Sandra Lase, PEP mamma, zīdīšanas konsultante Baiba Kauliņa, kurai pašai ir ilgzīdīšanas pieredze, un pediatre un miega speciāliste Marta Celmiņa. Zīžot mammas pienu, mazulis ne tikai remdē izsalkumu, bet arī atgūst mieru. Visbiežāk zīdīšana tiek pārtraukta, bērnam sasniedzot pusgada vecumu, taču Pasaules veselības organizācija iesaka turpināt zīdīšanu līdz diviem gadiem un pat ilgāk.  

Kā pārapmācīs 9.klases absolventus, kuri nenokārtoja matemātikas eksāmenu, un vai skola, domājot par nākamo gadu, gatava ko uzlabot, lai matemātiku vismaz elementārā līmenī varētu iemācīties visi? Diskutē Valsts izglītības un satura centra vecākais eksperts Jānis Vilciņš, Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra vadošā pētniece Ilze France, Limbažu valsts ģimnāzijas direktore, matemātikas skolotāja Gunta Lāce, Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas direktore Valda Gaure un Aizputes vidusskolas mācību pārzine Vita Buzoverova. Šogad pirmo reizi pamatskolēni kārtoja centralizētos eksāmenus, lai, vērtējot tos valsts līmenī, gūtu objektīvāku pārskatu par rezultātiem. Ap 5% no 9. klases skolēniem nav nolikuši matemātikas eksāmenu, kas raisījis plašas diskusijas par eksāmena sarežģītības līmeni un pašu bērnu, vecāku, skolotāju, kā arī valsts izglītības sistēmas atbildību sliktajos rezultātos. Tikmēr līdz šim 216 skolēni vai viņu vecāki eksāmena rezultātus jau apstrīdējuši. Bērni, kuri nav sasnieguši vajadzīgo 10% slieksni būs spiesti 9. klasē mācīties vēlreiz.

Ģimenes studijā viesojas ģimenes, kurām Dziesmu un deju svētki ir arī ģimenes svētki, jo tajos piedalās vairāki ģimenes locekļi. Par ģimenes lomu svētku tradīcijas turpināšanā, izaicinājumiem un prieku saruna Svētku studijā.   Ne mazums ir ģimeņu, kurās laiku un iespējas dziedāt, dejot vai muzicēt un tad arī piedalīties Dziesmu un deju svētkos rod vairāki ģimenes locekļi. Kā iesaiste svētku kustībā kļūst jau par ģimenes tradīciju un kāda ir ģimenes loma šīs tradīcijas veidošanā un turpināšanā, kas sagādā izaicinājumus un dod prieku? Savus Dziesmu un deju svētku sajūtu un pieredzes stāstus stāsta Santa un Elīza Strautmanes, mamma Santa dzied Rīgas kamerkorī, meita Elīza dzied jauniešu korī "Kamēr…"; Una un Emīlija Stāmeres, mamma Una dzied korī "Jasmīna", meita Emīlija dzied Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas korī un spēlē kokli koklētāju ansamblī "Sakta", Evita un Guntis Dlohi, kuri dzied korī "Pa saulei".

Vai Dziesmu un deju svētki ir saturs arī bērniem un jauniešiem? Stāsts ir ne tikai par to, kāpēc nedrīkst bērnu ratiņus novietot starp skatītāju rindām Mežaparka lielajā estrādē, bet arī par to, kā vecākiem motivēt bērnus piedzīvot vismaz dažus svētku notikumus, lai jau nākamajos svētkos šie bērni, iespējams, tad jau pusaudži teiktu - tas bija vareni, es gribu to izjust vēlreiz. Ģimenes studijā sarunājas Dziesmu svētku komunikācijas vadītāja Inga Vasiļjeva, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore, pētniece Anda Laķe un režisors Jānis Znotiņš. Ierakstā uzklausām divu mammu - Ievas un Zandas - viedokli, vai doties ar bērniem uz svētku noslēguma koncertu. Sarunā iesaistām arī Jānis, kuram ir astoņi gadi. Viņš kopā ar tēti apmeklēs noslēguma koncertu. Puika par to nav sevišķi priecīgs.  

Ucināmpanti, ķircināmpanti un skaitāmpanti - tā ir daļa no mūsu folkloras bagātības. Vai un kā tie derīgi mūsdienās arī pedagoģijā, kā un kāpēc tie sekmē bērna attīstību, vai tos zinām un lietojam? Ģimenes studijā skaidro Una Smilgaine, folkloras pētniece, četru bērnu mamma, Rasa Pakalniņa, pirmsskolas pedagoģe, bloga "Rasa par bērniem" autore, un rakstnieks Māris Rungulis, kurš savācis un sakārtojis nesen izdoto skaitāmpantu un ķircināmpantu krājumu „En den dīno šoko loko tīno”.

Vai arī mazu bērnu vecāki var būt dziesmu un deju svētku kustības dalībnieki: vai un kā viņi rod laiku dejošanai, dziedāšanai un vispār saviem vaļaspriekiem, interesējamies Ģimenes studijā. Raidījumā sarunājas mammas un tētji, kuri ir bijuši vai ir Dziesmu un deju svētku kustības dalībnieki: kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, bērnu un jauniešu shēmas terapijas speciāliste apmācībā, trīs bērnu mamma Gunita Kleinberga, divu dēlu tētis, TV3 raidījuma "Bez tabu" žurnālists Artūrs Špaks, "e-veseliba.lv" vadītāja, trīs bērnu mamma, tautas deju ansambļa „Dancis” vidējās paaudzes kolektīva dejotāja Dace Vintere un četru bērnu tētis Andrejs Veitners, kurš dzied korī „Domino” un vokālajā grupā "Vokālika".  

Cik lielā mērā mūsdienu skola, sabiedrība un vecāki spēj izaudzināt nākamos Dziesmu svētku dalībniekus? Kas pietrūkst un kas apdraud Dziesmu svētku kustību nākotnē, un vai būs kas dziedun dejo pēc 50 gadiem, Ģimenes studijā analizē Sarmīte Pāvulēna, Latvijas Nacionālā kultūras centra Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanas un attīstības nodaļas vadītāja, Zanda Mūrniece, Valsts izglītības satura centra  Sadarbības atbalsta departamenta Nemateriālā kultūras mantojuma un ilgtspējīgas attīstības projektu nodaļas vecākā eksperte, Edgars Vītols, XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents, arī Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas jauktā kora diriģents, un Reinis Suhanovs, režisors, viens no nākamo Skolēnu Dziesmu un deju svētku idejas autoriem. Šajos Dziesmu un deju svētkos piedalās 40560 dalībnieku. Un, kaut arī ko VID pandēmijas laikā izjuka. viens otrs koris un deju kolektīvs, tas ir otrais vēsturiski lielākais dalībnieku skaits, kāds jebkad piedalījies svētkos. Vairāki bija tikai 2018. gadā.

Ģimenes studija dodas viesos pie Kuksiku ģimenes, kas dzīvo tepat, Rīgas pievārtē, Salapils lauku teritorijā. Andris un Maija audzina četrus bērnus - Kati, Kristianu, Miku un Kurtu - un pagājušajā rudenī rada iespēju uz astoņiem mēnešiem pārcelties uz Kanāriju salām. Kā ģimenei klājās saulainajā Tenerifē, kādu pieredzi bērni guva, ejot tur skolā ar spāņu mācību valodu un ar kādām sajūtām viņi atgriezušies mājās? Maija stāsta, ka Andra ierosinājums pārziemot Tenerifē nav bijis liels pārsteigums.  "Viņš mierā nevar, ja izdara vienu lietu, nākamā dienā viņam dzimst jauna ideja, ko vajadzētu realizēt," atklāj Maija. "Kad dzirdu, ka viņš saka: es izdomāju vai man ienāca prātā, man jau ir aukstas tirpas - kas atkal?" Viņa arī stāsta, ka vīra idejas pieņem palēnām. Arī Kate stāsta, ka sākumā bijusi pret došanos prom, jo te ir draugi, ģimene, skola, dziedāšana, sava istaba. Andra stāsts neparastāks. Viņš atklāj, ka ar ceturtā bērna ienākšanu ģimenē radusies vajadzība arī tētim doties bērnu kopšanas atvaļinājumā un kas "atvēra logu realizēt sapni - padzīvot siltajās zemēs vienu ziemu".  "Sākumā, kad Maija pateicu tādu piedāvājumu, viņa atbildēja, tu, dullais, es ar tevi vairs nerunāju," stāsta Andris. "Pēc nedēļas es viņai vēlreiz pārjautāju. Man bija trīs litru burka, kur liku visas divu eiro monētas, kas ienāca manā kabatā. Es nedrīkstēju atdot nevienam. Pēc divām nedēļām pārrunu ar Maiju, es izteicu piedāvājumu paskatīties, cik mums ir naudas burkā un cik maksā biļetes uz Tenerifi. Mēs saskaitījām naudu burkā un paskatījāmies avio biļešu cenas un šīs abas summas bija pilnīgi identiskas. Teicu: Maija, vai tā nav Dieva zīme. Viņa pēc divām dienām teica: jā, braucam." Divu nedēļu laikā viss bija jāsakārto, un devāmies ceļā.    Pirms kāda laika Kuksiku ģimene viesojās arī raidījumā Gudrības pilieni.  

Lai brīvo laiku vasarā bērni pavadītu saturīgi un aizraujoši, būtiski, lai viņi to pavadītu arī kopā ar draugiem. Cik ciešas bērnu draudzības un vai bērnu draugu ģimene var un grib pieskatīt ne tikai savu bērnu, bet arī viņa draugus, interesējamies Ģimenes studijā. Diskutē mamma Laura Truškāne, mamma Laura Grēviņa, kura kopā ar draugiem, paziņām, kaimiņiem vasarā kopīgi organizē bērnu pieskatīšanu, tētis Lauris Bokišs un klīniskā psiholoģe Jolanta Segliņa-Gluškova. Jūnija sākumā Laura Truškāne sociālajos tīklos rakstīja, ka meklē draugu savam pirmklasniekam, kādu, kurš garlaikojas savā privātmājas pagalmā, jo nav ar ko kopā kopā uzspēlēt bumbu vai paskriet pagalmā, jo mamma aizņemta. Viņa vēlējās savu septiņgadnieku, kurš savukārt garlaikojas dzīvoklī, dažas dienas nedēļā uz dažām stundām sūtīt ciemos. Par samaksu vienojoties.

Nesen bija sasaukta Saeimas Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijas sēde, lai runātu par jauno māmiņu lomu darba tirgū. Vai un kādas izmaiņas gaidāmas normatīvajos aktos, lai bērnu kopšanas atvaļinājuma laikā vecāks līdztekus rūpēm par mazuli varētu arī nedaudz piestrādāt, Ģimenes studijā skaidro Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta vecākā eksperte Inese Upīte, Saeimas deputāte, Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijas priekšsēdētāja Zane Skujiņa-Rubene un „mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.  

Pastāv viedoklis, ka vasarā var nostiprināt imunitāti un rūdīties, lai slimošanas laiks mazajiem, apmeklējot izglītības iestādes, samazinātos. Mīts vai apgalvojumam ir pamats, Ģimenes studijā skaidro un analizē Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatre Daira Brenča, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas uztura speciāliste Lizete Puga un bērnu ārste no Somijas Linda Rautiainena.

Vērojot vairāk nekā 600 mācību stundas dažādos mācību priekšmetos, Latvijas Universitātes pētnieki secinājuši, kas ir milzu atšķirība starp to, kā skolotāji savas zināšanas nodod skolēniem. Kā iespējams uzlabot pedagogu sniegumu, lai skolēni varētu apgūt 21. gadsimta prasībām atbilstošu izglītību, Ģimenes studijā analizē Latvijas Universitātes vadošā pētniece, Starpnozaru izglītības inovāciju centra vadītāja Dace Namsone, izglītības eksperte, Latvijas Universitātes padomes locekle Mārīte Seile, Liepājas 5.vidusskolas direktore Inta Korņejeva un Bauskas Valsts ģimnāzijas bioloģijas skolotāja, direktores vietniece Lāsma Krastiņa. Kopš 2018. gada 12 Latvijas Universitātes eksperti pētījuma "Kā izglītības sistēma var atbalstīt skolotāji, lai skolēni varētu apgūt 21. gadsimta prasībām atbilstošu izglītību" ietvaros vēroja un analizēja 633 mācību stundas dažādos mācību priekšmetos 50 Latvijas skolās. Secinājums: ir milzu atšķirības starp to, kā skolotāji savas zināšanas nodot skolēniem, ir skolotāji eksperti un ir skolotāji, kas māca neprasmīgi. Profesionāla un prasmīga skolēnu mācīšana Latvijas skolās notiek 42% mācību stunda stundu. Kā izglītības sistēma var atbalstīt skolotājus, lai augtu viņu profesionalitāte?

Ģimenes studija ciemojas pie Terēzes un Uģa Gruntmaņiem, kuri jau vairāk nekā 22 gadus dzīvo ASV. Taču saites ar Latviju un latvisko nav pārtrūkušas. Piemēram, Terēze kopā ar mazmeitiņu Remī Māru kopā pin vainagus. Viņi ar patiesu interesi seko līdzi visam, kas notiek Latvijā un ģimenē runā tikai latviski. Terēze Gruntmane ir māksliniece, viņas vīrs - ārsts, profesors Uģis Gruntmanis. Mēģinājums pēc Amerikas Savienotajās valstīs nodzīvotajiem 22 gadiem atgriezties Latvijā diemžēl izrādījās neveiksmīgs. Latvijā nebija vajadzīgas Uģa Gruntmaņa otrpus okeāna iegūtās zināšanas un uzkrātā pieredze medicīnā. Tāpēc Gruntmaņi atgriezās ASV un jau trešo gadu dzīvo Ņūhempšīras štatā. Viņiem ir sava saimniecība ar puķu un dārzeņu dobēm, vistām un aitām. Tā vairāk ir Terēzes pasaules un reizē viens no viņas hobijiem. Terēze ir bērnu modes zīmola "Zaza Couture" dibinātāja, taču tagad priekšplānā citas radošas aktivitātes. Uģis Gruntmanis ir endokrinoloģijas profesors Dartmutas universitātē. Ar viņiem kopā dzīvo jaunākais dēls - 14 gadus vecais Teodors, bet ciemošanās reizē mājās ir arī mazmeitiņa Remī Māra un Toms, kurš kā apmaiņas students mācās Amerikā un Gruntmaņu ģimene ir viņa viesģimene. Paciemoties atbraukusi arī Uģa Gruntmaņa mamma. 

Svētkos nevienam negribas domāt ar nepatīkamo, tomēr, lai vasarīgas svinības izvērstos veiksmīgas, Ģimenes studijā atgādinām par bērnu drošību dažādos svētkos. Raidījuma viesi: Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta ārsta palīgs, mediķis ārstu speciālistu brigādē Alvis Osmanis, biedrības "Peldēt droši" dibinātāja Zane Gemze un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatre Vita Vītola.

Pēdējās nedēļās skaļi izskan ziņas par vairākiem pusaudžu piekaušanas gadījumiem. Šoreiz galvaspilsētā Rīgā. Bandu kari vai novārtā pamestu nelaimīgu bērnu pāridarījumi vienaudžiem? Kā tos apturēt? Ģimenes studijā analizē Valsts policijas Prevencijas vadības nodaļas vecākā inspektore Tatjana Caune, Pusaudžu resursu centra Tukuma filiāles vadītāja, klīniskā un veselības psiholoģe Diāna Gema, biedrības "OPEN Radošais centrs" vadītājs Edijs Klaišis un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktora vietniece Gita Kalniņa. Tatjana Caune norāda, ka vardarbība jauniešu vidū nav zudusi. Šobrīd daudz vairāk ir redzama sabiedrības negatīvā attieksme pret šādiem gadījumiem, kur cieš citi bērni no vienaudžu puses, vai bijuši aculiecinieki šādiem notikumiem. Konflikti, kas eskalējas un beidzas ar vardarbību, nav tikai Rīgas problēma. Tas aktuāls visā Latvijā. Diāna Gema atzīst, ka savā darbā sastopas ar bērniem un jauniešiem, kas ir gan upuri, gan pāri darītāji. Lielākoties tie ir bērni, kam ir psihoemocionālas grūtības vai kādi apstākļi, kādēļ iesaistījušies šādās grupās.  "Nereti mēs redzam, ka grupās iesaistās divu iemeslu dēļ, viens ir, ka meklē piederību, jo citur nevar to atrast, otrs - viņi baidās, viņiem tiek draudēts, baidās pateikt nē un kļūt par upuri paši. Nereti pats varmāka ir arī upuris," uzskata Diāna Gema. Edijs Klaišis norāda, ka vienmēr ir bijušas bandas un grupējumi. Bet viņu pārsteidz politiķu rīcība, jo pēc jebkura publiski izskanējuša gadījuma tiek veidota darba grupa un kaut ko lemj. Viņš jautā, "kur jūs visu laiku bijāt ar savām darba grupām un gudrajām idejām?" Kāpēc visu laiku kaut kas netika darīts? Viņš uzskata, ka grupējumu uzbrukumi vienaudžiem ir sekas vienaldzībai. Gita Kalniņa vērtē, ka kopumā pieaug agresivitāte sabiedrībā un svarīgi ir domāt, kādu piemēru vecāki rāda bērniem ar savu uzvedību. Lai vecāki justos drošāk par savu pusaudzi, kurš kaut kur dodas, Diāna Gema iesaka iepazīties ar bērna draugiem un viņu vecākiem. Daudz dod tas, ka vecāki zina, kur ir bērns un ar ko viņš ir kopā. Vecāku neinformētība ir liels riska faktors, ka pusaudži iesaistās kādos grupējumos. Tatjana Caune piekrīt, ka ir svarīgs kontakts ar pusaudzi ģimenē, ka viņš arī stāsta par savām gaitām un problēmām. Viņas ieteikums - neiesaistīties konfrontējošā situācijā: ja prasa kādu mantu, atdod to un neriskē ar savu dzīvību. Bērnam ir jāiemāca sajust, ka draud briesmas.  Gita Kalniņa norāda, ka svarīga ir savstarpējā uzticēšanās vecākiem un bērniem, lai vecāki zina, kur bērns dodas un ar ko kopā. Vai vecāki izskaidrojuši, kā rīkoties konkrētā situācijā. Svarīgi atrast laiku bērnam un būt sasniedzamam, lai var izstāstīt, kas satrauc. Edijs Klaišis saka vienkārši - nevajag līst uz kašķi un bars pret baru nekad nebūs viens kautiņš. Bet nav universālu padomu.

Vasara savulaik bieži bija arī mazbērnu un vecvecāku kopīgais laiks. Mainoties tam, kā dzīvojam kopā un strādājam, skaidrs, ka tā vairs nav. Kā mainās bērnu un vecvecāku attiecības mūsdienās? Kādas ir kopā būšanas tradīcijas agrāk un tagad? Ģimenes studijā sarunājas sociālantropologs Artūrs Pokšāns, mediatore un sistēmiskā ģimenes psihoterapeite Lelde Kāpiņa, opis, Latvijas orientēšanās sporta leģenda Rodrigo Slaviņš un opis Ivars Balodis, kurš parasti Radio viesojas kā invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” vadītājs. Latvijas Universitātes sociālo zinātņu pētnieki ir iesaistījušies pētījumā par starppaudžu attiecībā un senioru vientulību un ar šo tematu iedvesmojuši arī diskusijai raidījumā. Artūrs Pokšāns iepazīstina ar pētījumu, kurā piedalās arī Somija, Zviedrija un Vācija, kopā aplūkojot, kā mainās senioru ikdiena, īpaši to senioru, kuri dzīvo vieni, ikdiena. Arī starppaudžu attiecības ietekmē šī transformācija, kas īpaši notika Covid laikā, kad iemācījāmies biežāk sazināmies - zvanīt un sūtīt ziņas. Tas ir mainījis veidus, kā sazināmies arī ģimenēs.  Runājot par attiecībām ģimenē, Artūrs Pokšāns norāda, ka pieaug to cilvēku skaits, kas dzīvo vieni un arī attiecības mainās. Bet dzīvot vienam ir ļoti izplūdis jēdziens. Lelde Kāpiņa stāsta par saviem vērojumiem un piekrīt, ka ir milzīga dažādība, kā cilvēki dzīvo un kā izvēlās sadarboties, audzinot un pieskatot bērnus. Nav viena modeļa, nav viena pareizā un tipiskā veida, kā tiek veidota komunikācija. Viņa piekrīt, ka šobrīd, tehnoloģiju laikmetā, bieži mazbērni daudz vairāk var iemācīt vecvecākiem.  Lelde Kāpiņa arī norāda, ka vecāki bieži balstās savā pieredzē un viņi negrib saviem bērniem dot to, ko neatzīst, ka tas būtu labi. "Ja viņiem ir bijušas labas attiecības ar saviem vecvecākiem, ja viņi ir mierā ar to, kā vecāki ir viņus audzinājuši, tad viņi ir brīvāki un drošāki savus bērnus atstāt, iesaistīt un uzaicināt vecvecākus pieskatīt bērnus vai uz vasaru atstāt. Jo sliktāka vai grūtāka pieredze, jo lielāka piesardzība," atzīst Lelde Kāpiņa. Ir vecvecāki, kuri ir ļoti iesaistīti mazbērnu pieskatīšanā, ir tādi, kas ir ļoti distancēti Rodrigo Slaviņš un Ivars Balodis dalās savā ģimenes pieredzē.  

Pavasarī Valsts kontrole ziņoja, ka bērniem ar autisma diagnozi piešķirtie vairāki simti tūkstoši eiro nav izlietoti paredzētajiem mērķiem, bet pārdalīti un tērēti citur. Tikmēr sabiedrība ziedo, bet ģimenes pauž neizpratni, kāpēc viņiem atkal jālūdz līdzcilvēku palīdzība. Situāciju un tās nākotnes prognozes skaidrojam Ģimenes studijā. Diskutē Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa, Bērnu slimnīcas fonda un Pusaudžu resursu centra valdes priekšsēdētāja Liene Dambiņa, Veselības ministrijas Veselības aprūpes organizācijas nodaļas vecākā eksperte Rimma Beļikova un mamma bērnam ar tautiskā spektra traucējumiem, centra "Solis augšup" viena no dibinātājām Elīna Augustinoviča. Pēc Nacionālā veselības dienesta datiem 2019. gadā Latvijā bija 2360 bērni ar autiskā spektra traucējumiem vai aizdomām par autismu. Gadu gaitā bieži izskanējušas ziņas un arī Ģimenes studijā esam runājuši par grūtībām, ar ko jāsaskaras ģimenēm, kurās aug bērni ar autiskā spektra traucējumiem. Daudzkārt dzirdēts, rindas pie speciālistiem garas, trūkst speciālistu, trūkst līdzekļu ārstniecības un rehabilitācijas pakalpojumiem. Arī Ministru Kabinetā psihiskās veselības aprūpes organizēšanas uzlabošanās plānā ir norādīts, ka bērniem ar autiskā spektra traucējumiem veselības aprūpes pakalpojumi nav pieejami sistemātiski un pieejamība ir ierobežota.  Savukārt Veselības ministrijas valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana bērniem ar autiskā spektra traucējumiem 2022. gadā bija noteikta kā prioritāte un tam piešķirti vairāk nekā 840 tūkstoši. Taču Valsts kontrole, izvērtējot finansējuma izlietojumu, atklājusi būtiskas neatbilstības. Tikmēr bērni ar autiskā spektra traucējumiem turpina saņemt pakalpojumus, kurus nodrošina ar ziedotāju atbalstu. Kāpēc izveidojusies šāda situācija?

Šoreiz Ģimenes studijā tiekamies ar Lukstiņu ģimeni no Mārupes. Tētis Miks nodarbojas ar rotaļu laukumu, sporta un atpūtas zonu radīšanu, ir arī šīs nozares drošības inspektors un kopā ar sievu Lindu audzina divas meitas - Keitu un Līvu. Arī Linda ir uzņēmēja. Ideja par savu biznesu viņai nobriedusi tieši esot pirmā bērna kopšanas atvaļinājumā. Saruna ar Lukstiņiem par ceļotprieku ar telti uz jumta, paaudžu sadarbību bērnu audzināšanā un to, kāda ir ģimenei draudzīga ārtelpa. Miks un Linda atzīst, ka ir ārkārtīgi lutināti ar vecvecāku palīdzību. Parasti ir iespēja atstāt meitas "viena zvana attālumā".  "Arī bērniem ir forši, ka viņiem ir šī cita paaudze, kas ar viņiem daudz pavada laiku. Vienmēr vecāki ir aktīvā darba vecumā, kad audzina bērnus. Neizbēgami, nedalīto uzmanību, lai kā gribētu teikt, ka esam labi vecāki un daudz ar bērniem, bet tik daudz laika nav neviena vecākam. Tad vecvecāki, sevišķi mana vecāmamma, šīs meitenes ir viņas dzīves motors un dzinulis," stāsta Miks. Lai arī vecmāmiņas ir aktīvas savā ikdienā, vēlas iesaistīties un palīdzēt. "Tas nav sāpīgs jautājums, pat dažreiz viņas mums prasa, kad būsiet pie mums, kur vizināties riņķī, kad būsiet mājās, gribas satikt," atzīst Linda. Linda stāsta, ka tieši vecmamma vecākajai meitai iemācījusi tautasdziesmu "Upe nesa ozoliņu". Pašiem tas neienāktu prātā. Tāpēc viņa ir gandarīta, ka viņas un Mika vecāki bērniem spēj dod ko atšķirīgu un bērni to uzsūc. Miks smej, ka kādreiz runājuši, vai pat ar sievu tikai divatā mācētu izaudzināt bērnus. Arī lasīšana, par ko nedaudz saruna raidījuma sākumā, ir vecvecāku nopelns. Vecāki bērniem nemaz nav mācījuši lasīt. Un Miks neslēpj, ka viņam nemaz nav pacietības mācīt lasīt.  

Kamēr ģimenes definīciju katrs kā tādu "deķīti" katrs velk uz savu pusi pēc savas izpratnes un ieskatiem, mums blakus dzīvo cilvēki, kuru ģimenē bērnu nav. Kādam tas ir apzināti pieņemts lēmums, pārim savstarpēji diskutējot, kādam tas ir dzīves pārbaudījums. Bet vai ģimene bez bērniem ir ģimene un kādas tiesības apkārtējiem izteikt savu viedokli par šadu ģimeni? Raidījumā Ģimenes studija diskutē trīs sievietes, katrai no viņām ir savs stāsts par bezbērnotību: dažādības eksperte Vita Stiģe-Škuškovnika, krīžu konsultante Inta Lākute un Sandija Šteinberga, sieviete, kas bezbērnotību izvēlējusies apzināti.  "Childless" un "childfree" ir angļu valodas termini, kam tagad arī radīti latviski ekvivalenti – gribēta bezbērnotība un negribēta bezbērnotība.

Ievērojot bezmaksas izglītības principu un arī to, kas bērnam ir jāmāca, mācību iestādei nevajadzētu prasīt vecākiem iegādāties mācību līdzekļus. Vismaz tā ir noteikts. Bet realitātē regulāri mācību gada nogalē vecāki no skolām un bērnudārziem saņem sarakstus, kādus mācībām nepieciešamus līdzekļus vajadzētu iegādāties nākamajam mācību gadam. Kas drīkst un nedrīkst būs šajos sarakstos? Kāpēc ir šie saraksti un kāpēc skolu iespējas nodrošināt visu nepieciešamo atšķiras, reizēm pat vienas pašvaldības ievaros ir dažādi sagādājamo mācību līdzekļu saraksti. Ģimenes studijā diskutē Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure, Izglītības kvalitātes dienesta Uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs un mamma un vizuālās mākslas skolotāja no Rēzeknes Evija Pušmucāne, kura rosināja šo sarunu.

Ilgi gaidītais atvaļinājums pienācis, nu tik atpūtīsimies un krāsim spēkus jaunam darba cēlienam. Bet kopīgs atvaļinājums daudziem laulātajiem pāriem vairāk var paiet stresā nekā atpūtā. Un strīdi atvaļinājuma laikā mēdz būt pēdējais piliens, kas pamudina uz šķiršanos. Kā atpūsties, lai atvaļinājums nekļūtu par pārbaudījumu pāra attiecībām, interesējamies Ģimenes studijā. Analizē Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, psihoterapeits Artūrs Miksons un klīniskā psiholoģe Kristīne Balode. Stāstot par saviem atpūtas ieradumiem, Artūrs Miksons sarunā atklāj, ka viņš agrāk atvaļinājumā centies atpūsties no darbiem, bet nav laicīgi plānojis. Tas novedis pie pārstrādāšanās, un šī mācība likusi laicīgāk plānot atvaļinājumu, lai varētu atiet no ikdienas darbiem. Bet arī negribas, lai tikai atvaļinājums būtu tas brīdis, kad dod laiku sev. Viņš atzīst, ka tagad ir iemācījies būs prom no telefona zvaniem, e-pastiem un īsziņām atvaļinājuma laikā.  Savukārt Kristīne Balode bilst, ka viņa nepiekopj atvaļinājuma kultūru, bet sabalansēto ikdienu, kurā savas darba dienas strukturē sabalansējot, lai nav jāgaida viens konkrēts atvaļinājuma laiks. Gan katru dienu skatoties, lai nepārsniedz optimālās darba stundas, gan kultivējot atpūtas ieradumus, kas ir šeit un tagad pieejami. "Ir dzīvē brīži, kad man tīri labi patīk krietni pārstrādāties, ir brīži, kad izbaudu, ka krietni pārstrādājoties esmu sastrādājusi sev iespēju arī krietni atpūsties arī ilgāk, nekā ierastos vidēja standarta skatīšanas sistēmā, " stāsta Kristīne Balode.  

Lasīšana ir, var teikt, svarīgākais rīks, kas nepieciešams veiksmīgam mācīšanās procesam. Taču pētījumi liecina, ka Latvijā aizvien samazinās bērnu lasītprasme. Zēni turklāt lasa sliktāk nekā meitenes. Kāpēc tas tā un kā šo problēmu risināt? Kādi rīki ir skolas, bet kādi vecāku ziņā? Ģimenes studijā diskutē Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, vadošā pētniece Antra Ozola, mamma Ance Jaks, Valsts izglītības satura centra vadītāja Liene Voroņenko un Pļavnieku sākumsskolas direktores vietniece izglītības jomā Arita Līpenīte.

Teju 70% no atklātajām viltotajām precēm Latvija ir rotaļlietas. Eksperti norāda, ka šādas preces var būt bīstamas bērniem. Kā atpazīt, ka prece ir viltota, un kādus riskus nedrošas rotaļlietas rada bērna veselībai, Ģimenes studijā skaidro Patentu valdes Juridiskās nodaļas vadītāja Linda Zommere, Patērētāju Tiesību aizsardzības centra direktore Baiba Vītoliņa, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Endoskopiju dienesta vadītāja, pediatre Ilze Briuka. Speciālisti aicina vecākus bērnam izvēlēties kvalitatīvas un zināmas izcelsmes rotaļlietas, tā nepakļaujot riskam savu bērnu veselību un pat dzīvību. Pastāv risks, ka viltotajās rotaļlietās ir izmantotas cilvēka veselībai bīstamas izejvielas. Linda Zommere atzīst, ka rotaļlietas tiek daudz viltotas, visvairāk tās ir lelles, konstruktori, rotaļu automašīnas, bet ir arī konstatēti viltoti bērnu kvadricikli un tricikli. Attiecīgi šādām precēm nav garantijas par drošību. Ilze Briuka mudina vecākus būt vērīgiem un sekot līdzi, ar ko bērni spēlējas, kā arī padomāt, ar kādu mērķi pērk rotaļlietas un attiecīgi izvēlēties pēc iespējas kvalitatīvāku preci.

Vasara ir klāt, un brīvlaikā daudzi pusaudži un viņu vecāki plāno, kā bērniem to pavadīt. Kādas ir skolēnu nodarbinātības aktualitātes, skaidrojam Ģimenes studijā. Diskutē Nodarbinātības valsts aģentūras Nodarbinātības pasākumu departamenta direktora vietniece Vineta Leončika un Valsts darba inspekcijas Metodiskās vadības un kompetenču pilnveides nodaļas vadošā juriskonsulte Mārīte Noriņa. Kā paši darba devēji vērtē iespēju vasarā nodarbināt pusaudžus un jauniešus. Sazināmies ar uzņēmuma „Tet” Cilvēku un vides dienesta direktori Solvitu Bruģi un Latvijas Augļkopju asociācijas valdes priekšsēdētāju Māru Rudzāti. Ierakstā pārdomās par iespējām bērniem strādāt vasarā dalās mamma Sindija Meluškāne.  

Ģimenes studija turpina sarunu par problēmām, lemjot par saskarsmes tiesībām ar bērnu. Vai nesesais Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums mainīs tiesu praksi Latvijā? Un kā veicināt, ka tiesu procesos iesaistītie rīkojas ētiski, centrā liekot bērna intereses? Diskutē un skaidro Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese Ilze Celmiņa un Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta direktore Dagnija Palčevska. Speciālisti atzīst, ka saskarsmes tiesību jomā bērniem ar vecākiem, kuri šķīrušies, ir samilzušas problēmas, bet ar tādām cīnās arī citas valstis un mēs neesam unikāli. Vai patiesi neviena no institūcijām vai visas kopā nav spējīgas kaut ko darīt, lai virzītos uz jomas sakārtošanu? Turpinām izvaicāt speciālistus. Iepriekšējāi šai tēmai veltītā saruna raidījumā Ģimenes studija: Vecākiem liegta saskarsme ar bērnu, lai arī tiesa to paredzējusi. Kā rīkoties?  

Vai vasara ir īstais laiks, lai bērni aizrautos ar lasīšanu? Ko lasīt iesaka bērnu literatūras eksperti un ko iesākt ar nelasītājiem, diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova, Mārupes pamatskolas bibliotekāre Laura Kaļinka un rakstnieks un LR1 raidījuma "Lasām un pļāpājam" vadītājs Lauris Gundars. Pagājušajā nedēļā, izsniedzot liecības, daudzi pedagogi "atvadu dāvanā" saviem skolēniem pievienoja arī vasarā ieteicamās literatūras sarakstu. Nav statistikas, cik un kādas grāmatas vasarā skolēnus mudina izlasīt, skaidrs, ka kādas prasības šajā ziņā tiek izvirzītas teju visiem, kas mācās vispārizglītojošās skolās. Vieni var izvēlēties paši un no plaša piedāvājuma, citiem, ko lasīt, nosaka skolotājs, bet pāri visam jautājums - kā rosināt bērnu interesi par lasīšanu un panākt to, ka ar lasīšanu kaut nedaudz aizrautos arī tie, kam šī nodarbe īsti nav pie sirds.  Laura Kaļinka ir pārliecināta, ka vasara ir lielisks laiks, lai lasītu un arī Mārupes pamatskolā bērniem ir ieteicamās literatūras saraksts. Viņa mudina un rosina bērnus paņemt no bibliotēkas grāmatas uz mājām. Lai arī mācības skolā ir beigušās, bibliotēka ir atvērta līdz Jāņiem, skolēni to zina un izmato. Bibliotekāre mudina bērnus ņemt uz vasaru vairākas grāmatas, lai būtu no kā izvēlēties. Silvija Tretjakova atzīst, ka arī LNB ierodas bērni ar ieteicamās literatūras sarakstiem un atzinīgi vērtē, ja tie ir pēc iespējas plašāki, kur ir ietverta gan klasika, gan mūsdienu literatūra, lai bērni var izvēlēties.  "Sarakstam ir jābūt pēc iespējas plašākām, iespējai izvēlēties, īpaši attiecībā uz puikām. Puikas labāk lasa to, ko viņi paši izvēlas. Tas ir viņu pašcieņas jautājums," atklāj Silvija Tretjakova. Lauris Gundars uzskata, ka bērna ir jāpierāda, ko var iegūt no grāmatām. Ir labi, ka bērniem plaši grāmatas ir pieejamas, bet tas, kā pierādīt grāmatas vērtību, būt jādomā vecākiem. "Neticu tam, ka automātiski - grāmatas lasīt ir labi un tev ir jālasa, tas motivē," vērtē Lauris Gundars.

Trīs bērnu vecāki Gunta un Andis Kalvāni ir zinātnieki un pētnieki, strādā Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē, kas arī lielā mērā nosaka ģimenes vaļasprieku – iešanu dabā. Par vēl vienu svarīgu ģimenes vērtību Gunta atzīst izglītību, tajā vecāki ieguldījuši daudz, bērniem skolojoties Montesorri pedagoģijas pieejā. Visus ikdienas pienākumus mamma un tētis cenšas dalīt vienlīdzīgi, tā, piemēram, nesen Gunta devusies četrus mēnešus studēt ASV un Andis teic, ka sajutis pat līdzcilvēku izbrīnu par šādu situāciju. "Mēs neesam ļoti laba, bet tāda normāla ģimene," sarunā vērtē vidējā meita Elīza. Elīza mācās Pārdaugavas Montessori sākumskolā un viņai patīk lasīt. Evai ir seši gadi, viņai visvairāk patīk zīmēt un šobrīd viņa grib kļūt par cirka mākslinieci. Rudenī mazā māsa ies skolā. Lielais brālis Daniels mācās Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, viņam patīk spēlē basketbolu un šahu. Vecāki strādā kopā un ģimenē ir noteikums, ka tikai krīzes situācijas strādā brīvdienās. Gunta bilst, ka abiem ar vīru darbs ir arī hobijs un viņiem ļoti patīk mācīties. Bet arī Gunta daudz lasa, viņai lasīšana ir  veids, kā "restartēties". Lasīt patīk arī Danielam un Evai. "Esam ļoti garlaicīgi vecāki, tāpēc bērni lasa, jo viņiem nekādas citas izklaides netiek piedāvātas," smej Gunta. Bet nopietnāk piebilst, ka bērnu vēlmi lasīt varētu būt ietekmējusi arī vienošanās, ka telefons ir tikai no 1. klases. Kā arī tas, ka bērnudārzā un skolā ir lasīšanas stūrītis. Šogad Kalvāni kopā ar draugiem ir uzsākuši tradīciju, vēloties notiek gar Latvijas piekrasti. Aprīļa beigās jau veikts posms no Ainažiem līdz Salacgrīvai. Turpinājums būs jūlijā. "Pārgājieni, kopā būšana dabā - to ir iedevušas studijas. Ģeogrāfiem nav miera, gribas braukt un ceļot. Mēs arī centāmies vismaz reizi gadā aizbraukt ārpus Latvijas, bet šobrīd inflācija to ir drusku nobremzējusi. Arī esot pieci, centāmies braukt," stāsta Gunta. "Bija arī periods, ka daudz spēlējām galda spēles," bilst Andis. "Tas ir apsīcis, tagad ir kaut kas cits jāmeklē." "Mūsu hobiji arī mainās, pielāgojoties bērnu vecumiem. Bija periods, kad bija galda spēles, bija lego periods, bija periods, kad bija puzles. Tagad esam pārejas posmā, jo mums ir viens gandrīz pirmklasnieks, viens mini tīnis un viens kārtīgs tīnis, attiecīgi intereses mainās un mēs cenšamies  mainīties un pielāgoties līdzi. Arī respektēt to, ka ar austiņām jāpasēž kādu brīdi," turpina Gunta. Vai bērni labprātīgi dodas līdzi vecākiem pārgājienos? Situācijas mēdz būt dažādas. "Man tas ir svarīgi, man tā ir vērtība. Es uzskatu, ka pārgājieni nāk tikai pa labu. Pārvarēt to brīdi, kad esam visi pieci esam mašīnā... Kad esam mežā, pļavā, jūrā, tad viss ir kolosāli un forši. Līdz mašīnai ir jātiek," atzīst Gunta. "Pirmie daži kilometri ir jānobrauc un parasti normalizējas, un diena ir veiksmīga," papildina Andis. Eva bilst, ka ar prieku dodas mammai un tētim līdzi, Daniels piebiedrojas tēta teiktajam, ka ir jātiek līdz mašīnai. Laukā jau nekāpsi un beigās viss ir labi.   Ar Kalvānu ģimeni Ģimenes studija jau ir tikusies pirms dažiem gadiem, kad viņi bija vēl divu bērnu vecāki un gatavoja "Zinātnieku picu".  

Vasara esot bērnības gadalaiks un ir labi, ja izdodas kopā ar bērniem to izbaudīt. Tomēr mūsdienās arī vecvecāki aizvien strādā un atvaļinājuma iespējas ir ierobežotas. Lai gan bērnudārziem būtu jānodrošina mazu bērnu pieskatīšana, daļa no tiem vasarā to dara ierobežotu laiku. Vai dārziņa slēgšana uz vasaru ir pieļaujama, kā šādā situācijā izlīdzēties vecākiem un cik daudz brīvlaika maziem bērniem nepieciešams? Ģimenes studijā diskutē un analizē Dace Čible, ģimenes psiholoģijas centra „Līna” psiholoģe, PEP mamma, Iveta Nagla, Rīgas domes Izglītības, sporta un kultūras departamenta Pirmsskolu nodaļas vadītāja, Daina Kājiņa, Latvijas Privāto pirmsskolu biedrības vadītāja, un Rasa Pakalniņa, pirmsskolas pedagoģe, bloga "Rasa par bērniem".

Atsakoties no plastmasas traukiem, baloniem un plastikāta karodziņu virtenes, varam parūpēties, lai ballītes sekas dabā neuzkavētos vēl simtiem gadu. Bet te noteikti kāds teiks, ka bērnu ballīte taču bez baloniem vispār nav iedomājama. Kā rīkot bērniem svētkus dabai un klimatam draudzīgus, nenozogot bērniem prieku, saruna raidījumā Ģimenes studija ar trim mammām: Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītāju Lieni Brizgu-Kalniņu, organizācijas "Mammamuntetiem.lv" vadītāju Ingu Akmentiņu-Smildziņu un Vidzemes augstskolas informācijas un komunikāciju zinātnes studiju virziena direktori Māru Arāju.   Kā rīkot pēc iespējas dabai draudzīgākas ballītes, saruna arī raidījumā Kā labāk dzīvot.  

Noslēdzoties mācību gadam, Ģimenes studijā saruna par to, kādos gadījumos mūsdienās bērni paliek uz otru gadu vienā klasē? Vai tā ir vecāku, vai skolas iniciatīva? Un kas jāņem vērā, lai vismazāk šajā situācijā ciestu bērns? Plašāk skaidro Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktora vietniece vispārējās izglītības jomā Ilze Seipule, Rīgas 64. vidusskolas psiholoģe Daina Žurilo un sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Inese Lapsiņa. Pieredzē un pārdomās dalās tētis Gints. Ilze Seipule skaidro, kādi ir iemesli, kāpēc bērnus atstāj mācīties otru gadu tajā pašā klasē.  Iemesls var būt:  daudz neattaisnoti kavējumi; nav tik veiksmīga sadarbība ar skolēna ģimeni; bērns varbūt ir daudz slimojis varbūt bērnam ir kādi laikus nepamanīti mācīšanās traucējumi. Biežāk uz otru gadu bērnus atstāj 1. klasē. Otrgadnieku skaits pieaug 5. un 6. klasē. Vērtējot darbu savā skolā, Daina Žurilo atzīst, ka galvenais iemesls tam, ka skolēns tiek atstāts uz otru gadu, ir mācīšanās traucējumi. Skolā strādā, lai tas vairāk ir sākumskolā.

Vasara tradicionāli ir ceļojumu laiks, un tradicionāli Ģimenes studijā vienmēr vasarā parunājam par dažādiem ģimeņu ceļojumiem. Nesen izskanēja ziņa, ka kāda ģimene nonākusi pamatīgās problēmās ceļojuma laikā Turcijā, kur priekšlaicīgi dzimis viņu mazulis. Tāpēc šoreo gribam nedaudz vairāk uzmanības un vērības veltīt tieši jautājumam par topošo mammu drošību ceļojot. Kas ir jāizvērtē, pirms plāno tūrisma vai atpūtas braucienus, kas ir paredzami un kas neprognozējamie riski. Vai un kā tos ir iespējams samazināt? Sarunājas Veselības centru apvienības Ginekoloģijas dienesta vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pasniedzēja Karlīna Elksne, zvērināta advokāte, RSU docētāja Karina Palkova un grūtniece, kas labprāt ceļo, Kristīne Staķena. Ierakstā uzklausām tēti Kristapu, kura ģimenē priekšlaicīgi piedzima meitiņa kurortā Turcijā.  

Jau otro gadu pēc kārtas tapis pētījums "Skolotāju balss" par to, kā jūtas un sevi profesijā redz Latvijas skolotāji. Par pētījuma rezultātiem un problēmām, ko tas ieskicē, raidījumā Ģimenes studija sarunājas Dana Narvaiša izglītības uzņēmuma "Lielvārds" Kompetences centra vadītāja, Karina Kalerija Kostrjukova, Rīgas 34. vidusskolas ķīmijas skolotāja, un Raivis Pauls, Carnikavas pamatskolas direktors. Sazināmies ar Kristīni Niedri-Latheri, Liepājas izglītības pārvaldes vadītāju. Skolotāji streikoja, ir ilgstoši neapmierināti ar darba slodzi un darba samaksu. Tas nav vienīgais, bet vai galvenais, kas raksturo Latvijas pedagogu pašsajūtu savas profesijas ietvaros. Jau otro gadu tiek veikta pedagogu aptauja, ko sadarbībā ar platformu "Edurio" ir veicis uzņēmums "Lielvārds". Tajā piedalījušies gandrīz tūkstotis skolotāju no visas Latvijas. Ko šī aptauja atklāj šogad, ka par to būtiski zināt arī skolēnu vecākiem? Iepazīstinot ar aptaujas rezultātiem, Dana Narvaiša sāk ar pozitīvo - skolotājiem ir vairāk laika sagatavoties kvalitatīvam mācību procesam, jo ir pieejami mācību materiāli, ko veidojuši paši vai kādas izdevniecības. Pārējos jautājumos liels kritums. Arvien vairāk skolotāju jūtas demotivēti, (mīnus 15%, salīdzinot ar 2022. gadā veikto aptauju).  Sevi profesijā pēc pieciem gadiem neredz par 16% vairāk aptaujas dalībnieku, nekā tas bija pērn. Katrs piektais pēdējā gada laikā ir arī meklējis citas darba iespējas.  

Šoreiz dodamies ciemos pie Alises, Taigas un Augustes Avotām. Alise ir mamma, Taiga un Auguste – viņas dvīņu meitenes. Apzīmējums vientuļā māte Alisei nedz patīk, ne arī piestāv, viņa sevi labprātāk sauc par solomammu. Alise piekrīt tikties, brīdinot, ka meitas ir ļoti aktīvas un noteikti būs sarunas priekšplānā, taču arī pati spēj līdzdalīt gana daudz – gan to, kādas bijušas viņas bailes, uzzinot, ka gaidāmi vienlaikus divi mazuļi, gan savus spēka un izturības avotus, vienlaikus nebaidoties atzīt, ka šobrīd ir grūtākais brīdis viņas kā mammas esībā. "Tā nebija tīri mana izvēle būt solomammai, nav tā, ka es plivinu absolūto visu varu, visu daru karogu. Tas nebija, tas nebija tikai mans lēmums. Tas ir divu pušu mijiedarbības rezultāts. Es to pieņēmu kā faktu - es gaidu bērnus un man šie bērni būs. Vai viņi būs arī līdzautoram, tā ir viņa darīšana, atklāti atzīst Alise. "Publiskajā telpā ir pārāk daudz neīstu stāstu, vai noslēptās realitātes, kas rada manīgu iespaidu, kas un kā ir būt vecākam, kā tas ir audzināt bērnus. Solomammu ģimenes bieži vien tiek nevietā kaut kā zemāk vērtētas," turpina Alise. "Lai nepārprastu, es noteikti iestājos par pilnām ģimenēm un uzskatu, ka bērnam divi vecāki ir daudz labāk nekā viens. Es arī ceru kaut kādā dzīves posmā, ka mūsu ģimene papildināsies, ja tā būs lemts un mums visam trijām tas liksies foršs variants. Man ir svarīgi stāstīt un rādīt, kā mums ir." "Kad es sapratu, ka būšu solomamma dvīņiem, man bija milzu bailes, es būšu resna, nesmuka un nabadzība. Ka es netikšu galā, jo tas nav iespējams, jo man, pirmkārt, ir tikai divas rokas. Bažu un baiļu bija tik daudz. Man terapeite ieteica atrast vēl sievietes, kurām šis ir izdevies. Un es atradu, un ir, es neesmu vienīgā dvīņu solomamma. Ir sievietes, kuras ir pilnās ģimenēs, bet faktiski tas izpaužas tāpat kā man. Līdz ar to mūsu ir daudz vairāk, kā varētu domāt," stāsta Alise. "Tas arī ir iemesls, kāpēc gribēju rādīt un stāstīt. Ja vēl kāda nonāk manā situācijā, lai nav šo milzu baiļu. Bez tā posma arēja iztikt. Tas bija diezgan tumšs un drūms. Ja es ar savu atklāto stāstu varu kādam to aiztaupīt, tādēļ vien ir vērts." No vienas puses Alise atzīst, ka viņas pieredze kā solomammai nav nekāds šausmu stāsts, bet arī bilst, ka nav viegli un tieši šobrīd ir ļoti nogurusi. "Tas jebkurā gadījumā nav tuvu tai drāmai, tam šausmu murskulim, kas bija manās domās, kad es viņas gaidīju," vērtē Alise.

Dzīvē tas tā ir iekārtots, visam kaut kad ir jābeidzas, bet tad, kad mirst bērns, sastapšanās ar nāvi ir tik neaptverama, baisa, netaisnīga un nesaprotama. Šoreiz raidījumā Ģimenes studija par to, kā samierināties un pieņemt sava bērna aiziešanu viņsaulē. Sarunājas kognitīvi biheiviorālā terapeite, klīniskā psiholoģe Diāna Zande un teoloģijas doktors, Rīgas Lutera draudzes mācītājs un Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāns Linards Rozentāls. Dzīvojot pasaulē, kur viss nepārtraukti attīstās, zaudēt bērnu nozīmē zaudēt visu, kas varēja būt. Ar prātu mēs saprotam, ka nāve gluži kā dzimšana ir neatņemama dzīves cikla sastāvdaļa, tomēr bērna nāve ir tā, kas liek apšaubīt mūsu pašu nākotni, identitāti, arī sašķoba mūsu ticību un apgriež ar kājām gaisā daudzus priekšstatus par dzīvi. Kad mirst bērns, sastapšanās ar nāvi ir netverama, baisa, netaisnīga, arī nesaprotama... "Kad es sastopos ar cilvēkiem, kam var nomirt bērns, vai kuri jau ir piedzīvojuši šo zaudējumu, ir skaidrs, ka šie cilvēki stāv ļoti gara, ļoti komplicēta, ļoti juceklīga, nepārredzama, nekontrolējama ceļa priekšā," atzīst Linards Rozentāls. "Šis ceļš, kurā stāv vecāki, kad tas sākas, tas neatgriezeniski mainīs viņu dzīves. Dzīve nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms tam, jo šis bērns vienmēr būs miris. Būs daudz kas jāmācās no jauna, daudz jāsaprot no jauna. Un tajā pat laikā varbūt pats pirmais nozīmīgais solis ir aptvert to, ka tā ir, aptvert šo slimību, kas var beigties ar nāvi. Arī aptvert šo miršanu un to, kas ir noticis. Ne tikai ar prātu mēģināt aptvert, bet tiešām arī ļoti ķermeniski un fiziski aptvert." Diāna Zande norāda, ka sastopoties ar nāvi, ikviens iet cauri sēru procesam, kas ir universāls un ko katrs piedzīvo individuāli.  "Nevaram iekāpt otra pieredzē, varam būt blakus, palīdzēt iet tai cauri," atzīst Diāna Zande. Viņa arī skaidro, ka sēras ir viļņveidīgs process. "Nav tā, ka sākumā ir ļoti grūti un tad kļūst stabili vieglāk. Sēras var sākumā mūs apgāzt kā milzīgs cunami, tad kādu brīdi var šķist, ka jūra noskaidrojas, tad nāk atkal devītais vilnis; dažreiz tie viļņi ir spēji, spilgti un īsi, dažreiz tie ir gari un lēzeni. Tikai paejot laikam, mēs pierodam pie tā, ka spējam stāvēt tajā ūdenī un kādreiz atkal tas vilnis var uznākt," bilst Diāna Zande.  

Ģenētika mūsdienās attīstās ļoti strauji, bet vai visiem ir nepieciešams veikt ģenētiskās analīzes? Raidījumā Ģimenes studija par to, ko jau varam uzzināt par topošo vai jaundzimušo mazuli, izmantojot ģenētiskās analīzes, cik tās ticamas un kad ģenētiķa palīdzība obligāti nepieciešama. Skaidro Ieva Grīnfelde, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ģenētiķe, un ārste - ģenētiķe Liene Korņejeva. Ikvienai ģimenei pastāv risks, ka bērnam var būt kāda ģenētiska saslimšana. Negribam nevienu biedēt, tomēr, kā zināt, ka pārim ir nepieciešama ģenētiķa konsultācija un kā tai sagatavoties? Un vai ģenētiskās analīzes šobrīd arī nav zināmā mērā modes lieta?

Kliegšana, emocionāli aizskaroši aizrādījumi treniņos un deju mēģinājumos mēdz būt bērnu un jauniešu ikdiena. Kāpēc sabiedrība akceptē vardarbību kā līdzekli bērnu sportā un citos pulciņos un kā rezultātu var sasniegt arī ar citiem līdzekļiem? Kāpēc vecāki šādu izturēšanos pieņem kā normu, lai sasniegtu rezultātu, un vai pašam bērnam arī rezultāts ir tas svarīgākais? Par to diskutējam raidījumā Ģimenes studija. Sarunājas trīs bērnu mamma, psiholoģe Gunita Kleinberga, kura raidījuma ievadā dalās arī savā pieredzes stāstā par kāda trenera rīcību spēles laikā, trīs meitu tētis un pludmales volejbolists Mārtiņš Pļaviņš, hokeja skolas "Rīga" treneris Gints Bisenieks un Bērnu tautas deju ansambļa "Dzintariņš" mākslinieciskā vadītāja Sanita Misika.

Ne reti dzirdam, ka mūsdienās pusaudžu vecums pienāk ātrāk un bērniem pubertāte iestājas agrāk. Kas patiesībā ir priekšlaicīga pubertāte un kāpēc to nevar atstāt bez ievērības, interesējamies Ģimenes studijā. Skaidro Iveta Dzīvīte-Krišāne, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu endokrinoloģe, pediatre, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Pediatrijas katedras asociētā profesore, un Lāsma Līdaka, bērnu ginekoloģe, medicīnas zinātņu doktore ginekoloģijā. Pieredzē dalās kāda mamma, kuras meitai konstatēta priekšlaicīga pubertitāte.

Mātes dienas priekšvakarā Ģimenes studijā saruna par mātēm un meitām: kādu vēsti par sievietes un mātes lomu šodienas mammas nodod savām meitām. Kas ir tie stereotipi, kas nostiprinās un kā tie laika gaitā mainās, analizē Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja, asociētā profesore Marita Zitmane, antropoloģe, Latvijas Universitātes pētniece Ilze Mileiko un PEP mamma, bērnu emocionālās audzināšanas kursu vadītāja Elīna Kļaviņa. Sociālie tīkli, kur nereti domu apmaiņa notiek ļoti atklāti, dažkārt uzrāda arī kādus pārdomu vērtus tematus. Šī saruna tapusi, iedvesmojoties no dažādām diskusijām par mammu un meitu attiecībām.       

Siltais laiks, lai arī lēni, tomēr tuvojas, ārsti atgādina, ka arī bērniem vasarā jālieto saules aizsargkrēmi. Cik daudz un kādi? Vai bērniem jābaidās no ādas vēža un kādus vēl veselības riskus rada apdegšana saulē, Ģimenes studijā skaidro dermatoloģe Agnese Portnaja, melanomas paciente, biedrības „Soli priekšā melanomai” viena no dibinātājām Sondra Zaļupe, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas dermotoloģe Sanita Žīgure. Pieredzē dalās četru bērnu mamma Dace, kurai ir bēdīga pieredze, jo divi no viņas bērniem pamatīgi apdeguši saulē esot nometnē. Viņa vērtē, ka par aizsardzību pret sauli bērniem būtu rūpīgāk jādomā gan vecākiem, gan pedagogiem, gan sporta treneriem. Sondra Zaļupe norāda, ka tieši tagad pavasarī un maijā ir jādomā par ādas aizsardzību, jo saule ir ļoti spēcīga. Tieši no pirmās saules un apdegšanas tajā ir jāsargājas rūpīgāk. "Vasaras gaitā mēs jau aprodam, tad saule ir mazliet nogurdinājusi, atceramies par cepuri un pārējo, bet tie pirmie apdegumi ir visspēcīgākiem," norāda Sondra Zaļupe. Teiktajam piekrīt arī ārstes, vēlreiz norādot, ka visspēcīgākais ir ne tikai ultravioletais starojums šobrīd, bet arī apdeguma riski ir vislielākie, jo āda ir visneaizsargātākā pēc garās ziemas. Vasaras laikā āda pati sevi aizsargā, iegūstot pigmentu. Sanita Žīgure vēl piemin, ka jāuzmānas arī no pārkaršanas.

Pēdējā laikā par vardarbību ģimenē skaļāk runā tieši sievietes. Nesen, veidojot kārtējo raidījumu par vardarbību ģimenē, pamanījām, ka, visticamāk, vīrieši raksta raidījuma laikā ziņas, šauboties par problēmas apmēru un neticot mediju stāstiem. Ģimenes studijā uz sarunu aicinām vīriešus, lai diskutētu par to, kāds ir viņu problēmas redzējums, kādi risinājumi izgaismojas un kā uzrunāt citus vīriešus? Raidījuma viesi: Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs, biedrības "Tēvi" pārstāvis, Privātās Montesori sākumsskolas direktors Lauris Bokišs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, sociālantrologs Klāvs Sedlenieks un Valsts probācijas dienesta Mācību un pētījumu nodaļas vadošais pētnieks Anvars Zavackis. Minētā raidījuma laikā un arī pēc tam saņēmām diezgan kaismīgus e-pastus no klausītājiem, kas parakstījās kā vīrieši šajā reizē lielākā skaitā. Vairākums dažādos veidos vispār noliedza šī temata aktualitāti, vai arī mudinājums tomēr aktīvāk runāt nevis par iespējām, kā Latvijas valsts un mēs visi kopā varētu efektīvāk pasargāt statistiski daudz izplatītākos vardarbības upurus, sievietes un bērnus un viņu veselību un dzīvību, runājot par vardarbību ģimenē, bet gan runāt par to, kāpēc vardarbība pret vīriešiem ģimenē veic viņu partneris. Mēģinām saprast, cik tālu esam izpratnē par vardarbības ģimenē kā problēmas būtību un cik lielā mērā patiesībā vīrieši apšauba, ka Latvijā vardarbība pret sievieti un bērnu ģimenei ir īsta, nerisināta problēma un bažas par to ir pamatotas.     

Diskutējot par skolu tīkla optimizāciju, bieži tiek argumentēts, ka lielajās pilsētu skolās var iegūt labāku izglītību nekā mazākās lauku skolās. Tomēr vienlaikus lielajās skolās ir arī lielas klases. Vai un kā iespējams pievērsties katram bērnam, ja klasē viņu ir vismaz 30? Kādas ir lielo un mazo klašu priekšrocības un trūkumi? Atbildes meklējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Latvijas Universitātes Pedagoģijas, Psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Dita Nīmante, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, Psiholoģijas un mākslu fakultātes profesors, vadošais pētnieks Andris Kangro, Valsts izglītības satura centra Iekļaujošās un speciālās izglītības nodaļas vecākā eksperte Ilze Ābelniece un sertificēta mākslas terapeite, kognitīvi biheiviorālā terapeite apmācībā, mamma Sindija Meluškāne. Kamēr starptautiski nozares pētījumi liecina, ka lielākā skolā bērnam ir labākas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību, jo tas saistīts ar iespēju vienkopus koncentrēta augstākas raudzes pedagogus, tikmēr daudzi vecāki joprojām meklē, kur varētu būt tādas mācību iestādes, kurās viņu bērniem būtu iespēja mācīties pēc iespējas mazākā klasē. Nereti arī paši pedagogi atzīst, ka klasē ar 30 vai vairāk bērniem katram veltīt kaut nedaudz personīgas uzmanības ir ļoti sarežģīti. Toties mūsdienīgas pedagoģijas metodes un arī pilnveidotais mācību saturs jeb "Skola 2030" programma runā par labu šai individuālajai pieejai, to paredz arī tāds mūsdienīgs pedagoģiskais process, ka tiks ievērotas bērna individuālās attīstības īpatnības un vajadzības, kas atkal ir izaicinoši, ja klasē ir 30 vai vairāk skolēnu. Dita Nīmante norāda, ka šis jautājums pētnieku prātus saista jau vairākus gadu desmitus un viennozīmīgas atbildes nav. "Tāds kopsavilkums ir ļoti vienkārša - nav vienas skaidras atbildes, katrā gadījumā ir savi plusi un savi mīnusi, gan, ja mēs runājam par lielām klasēm, gan par mazām klasēm un arī īpaši, ja runājam par bērniem, kuriem varbūt ir grūtāk mācīties, un par bērniem, kuriem varbūt gribas lielākus izaicinājumus. Tad varbūt tieši tāda liela klase viņiem ir tā vieta un tā vide, kas šos izaicinājumus varētu sagādāt," skaidro Dita Nīmante. "Protams, vienmēr šis jautājums atduras pret to, kurā klasē - lielā vai mazā, ir bērniem augstāki sasniegumi. Jo tas ir tas, kas mūs kā vecākus ļoti uztrauc, kurā klasē būs manam bērnam labākie rezultāti, augstāki vērtējumi, attiecīgi viņam būs nākotnē lielākas iespējas būt kādā augstskolā vai kādā labākā, prestižākā skolā un tā tālāk."

Jānis un Esmeralda Tolpežņikovi audzina septiņus bērnus. Viņš strādā, apvienodams ārsta un evaņģēlista jeb sludinātāja pienākumus Cēsu Jāņa draudzē, viņa rūpējas par kuplo atvašu pulciņu, kur jaunākajai vēl tikai gadiņš.  "Mēs esam nenormāla ģimene," vairākkārt joko tētis un uzsver, ka daudz kas viņu dzīvē norisinās neparasti. Tolpežņikovu ģimenē valda savi noteikumi un audzināšanas pieejas. "Nekādas demokrātijas," atzīst paši vecāki. Taču visiem kopā viņiem izdodas pat regulāri paceļot. Iepazīstinot ar sevi, Jānis bilst, ka viņam ir septiņi bērni un viena sieva - neparasts modelis mūsdienās, gan sievu, gan bērnu skaita ziņā. Esmeralda atzīst, ka mamma septiņiem brīnišķīgiem bērniem un ir arī Svētdienas skolas skolotāja Cēsu Sv. Jāņa draudzē. Viņai ir arī daudz hobiji - lasīšana, šūšana, adīšana. Bet lielāko daļu laika aizņem rūpes par bērniem. Lielāki bērni ir aizņemti ar mācībām skolā un katram ir vairākas nodarbes ārpus skolās un bērnudārza. Esmeralda stāsta, ka bērni paši izvēlas nodarbes ārpus skolas. Reizēm vecāki mudina tās nemainīt mācību gada laikā, bet ne vienmēr tā notiek. Lūgts raksturot ģimeni, Jānis atzīst, ka "mēs neesam normāla ģimene, mēs esam īsta ģimene, mums nav tikai smaidīgās bildes, mums ir asaras no rītiem, kad bērniem ne ēst, ne iet uz skolu, negribas uzvesties normāli. Kad izejam sabiedrībā, mēs īpaši viņus palūdzam uzvesties labi". Vēl Jānis atzīst, ka reizēm mēdz būt paskaļi.  Ikdienā kopā visi cenšas ieturēt brokastis un vakariņas, kā arī kopā sanāk vakara lūgšanā, kad izelpo dienas stresu un noslēdz dienu ar lūgšanu. Jānim darbs saistās gan ar Latviju, gan Zviedriju, kad viņš nav mājās, visa slodze saistībā ar bērnu loģistiku ir uz Esmeraldas pleciem. Esmeraldas raksturojums ģimenei ir - krāsaini. "Mēs esam daudz kopā, bet katrs ar savu nokrāsu, savu unikalitāti," vērtē Esmeralda. Jānis stāsta arī abu iepazīšanās stāstu un min, ka septiņus bērnus arī gribējuši. Esmeralda piebilst, ka par bērnu skaitu ir vesels stāsts. Vēl pirms laulībām Jānis jautājis, cik bērnu viņa gribētu. Piedāvātais variants bijis no viens līdz 12, ļaujot Esmeraldai izvēlēties. "Es teicu, uz šo jautājumu uzreiz nevaru atbildēt, varbūt sagaidīsim pirmo, un tad es par šo jautājumu par šo jautājumu tev atbildēšu. Tad diez gan ātri, deviņus mēnešus un divas nedēļas pēc kāzām piedzima Mārcis, domāju, ka šis jautājums ir atvērts, man būtu jāsniedz atbilde. Man likās, septiņi ir ļoti skaists skaitlis, tā mēs palikām pie septiņiem. Mēs bijām vienojušies, ka mums piedzims septiņi bērni," stāsta Esmeralda.

Ģimenes studija dodas uz atvērto saimniecību „Zadiņi”, kas atrodas Smiltenes novada Launkalnes pagastā. To apsaimnieko trīs ģimenes – Elgars un Veronika Felči, Johanna Lohrengel un Gatis Kreicbergs un Laura un Egils Stojani. Viņi dzīvo un darbojas kopā – kopienā, kopīgi spriežot par saimniecības nākotni, kopā darot darbus un svinot svētkus, kā arī viens otram izpalīdzot ar bērnu pieskatīšanu un izvadāšanu uz izglītības iestādēm. Elgars un Veronika ir četru bērnu vecāki, Johannai un Gatim ir divi bērni, bet Laurai un Egilam – viens. Viņu darbošanās pamatā ir kopīgs redzējums par saimniekošanu laukos. Kā rakstīts atvērtās sabiedrības „Zadiņi” Facebook lapā: "Mēs meklējam vietējas atbildes uz globālām problēmām, mācoties no permakultūras ētikas un principiem un tradicionālām prasmēm, mēs vēlamies atbalstīt veselīgas cilvēku attiecības, kopā darītus darbus, reģeneratīvu saimniekošanu un alternatīvas valdošajiem ekonomiskajiem modeļiem, kas ir sociāli un ekonomiski destruktīvi un ilgtermiņā nesniegs labklājību." Tomēr ikdiena katrai ģimenei kopienā rit savā mājā un savos darbos: lielākajai daļai kopienas biedru ir patstāvīgs darbs, kuru veiksmīgi var apvienot ar rosīšanos saimniecībā. Sarunā par ikdienu un svētkiem, arī 4.maija svinēšanu kopienā.

Nereti skolas saskaras ar situāciju, ka bērnu vecāki vēlas iesaistīties un pat veidot klases ikdienu pārāk lielā mērā. Kur brauksim ekskursijā? Kādu grāmatu lasīsim? Kā organizēsim audzināšanas stundu? Vienlaikus ir arī situācijas, kad pēc vecāku iesaistes un atbalsta būtu īpaši jāmeklē. Kā atrast pareizo samēru - kādas varētu būt labākās skolas un vecāku sadarbības formas? Pedagogi stāsta, ka ir mammas, kurām jāskaidro, kāpēc uzdots tieši šādas mājasdarbs un kāpēc klases vakarā skan tieši šī dziesma. Ģimenes studijā situāciju analizē Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore Zanda Rubene, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas vadītājs un Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors Rūdolfs Kalvāns un "Mammamuntetiem.lv" vadītāja, trīs bērnu mamma Inga Akmentiņa-Smildziņa. Lai skolēnam skolā veiktos labi, vajadzīga trīs pušu - skolēna, pedagogu un arī bērnu vecāku produktīva sadarbība, jo pētījumi rāda, vecāku iesaiste bērnu mācību procesā gan paaugstina bērnu mācību motivāciju, gan veido pozitīvu attieksmi pret skolu. Tas savukārt samazina bērnu uzvedības problēmas un uzlabo mācību sasniegumus. Kāda tad ir vēlamā vecāku iesaiste skolas dzīvē un kāpēc no pedagogu un arī no vecāku puses laiku pa laikam izskan neapmierinātība? Pedagogi min, ka vecāki pārāk uzbāzīgi un reizēm pat agresīvi iejaucas skolas dzīvē, savukārt vecāki, kā nereti sadarbība ar skolu ir formāla un skolas kolektīvs nemaz nevēlas aktīvāk vecāku iesaisti, pat ja tā ir cieņpilna un uz sadarbību vērsta.  Sarunas iesākumā citāts no Rūdolfa Kalvāna teiktā žurnālam "Ir: "Skolotāji nejūtas sabiedrībā novērtēti: jāraksta paskaidrojumi katrai mammai, kāpēc uzdots šāds mājasdarbs, kāpēc klases vakarā skanēja tieši šī dziesma, jo mamma uzskata, ka lasāmā grāmata ir pārāk gara vai dziesma nav piemērota skolas vecuma bērniem. Un reizēm tiešām absurdas sūdzības par skolotāju darbu tiek iesniegtas pat pilsētas mēram. Tiek apšaubīta skolotāju kompetence gan mācību procesā, gan klases ekskursijas galamērķi izvēlē. Vecāki uzskata, ka ir tiesīgi iejaukties visos skolotāju darba aspektos. Pedagogiem nav autoritātes un varas pār saviem lēmumiem, tās ir patērētāju sabiedrības šausmas, katrs vecāks skolotāji uzskata par pakalpojumu sniedzēju, kuram pasūtīt ēdienkarti un mūziku." Rūdolfs Kalvāns vēl piebilst, ka prestižākās skolās vecāku trauksme par katru detaļu, par līmeni, par audzināšanas aspektiem, sadzīvi, vidi ir paaugstināta. Rīga ir īpaša pilsēta, Rīgā ļoti augstu vilni šis sit. Zanda Rubene vērtē, ka arvien atrodamies pedagoģiskajā krīzē. Ir izjukusi tradicionālā attiecību loģika starp pieaugušo un bērnu un otrs ir stāsts, ka mainās hierarhiskās attiecības starp skolēnu un skolotāju.  Atminoties laikus, kad viņas bērni mācījušies skolā, Zanda Rubene atklāj, ka viņa bijusi mamma, kas īpaši daudz uz skolu nav gājusi un traci necēla.  "Ja man palūdza, es piedalījos un iesaistījos. Ja zvanīja skolotāja, man bija aukstas kājas. Bija skaidrs, ka ir noticis kaut kas slikts," atminas Zanda Rubene.  Pieredzē dalās Babītes vidusskolas sākumskolas skolotāja Kristīne Jukša. Inga Akmentiņa-Smildziņa norāda, ka "visas samazgas tiek uzgāztas vecākiem, it kā visi tā darītu vai vairums". Šāda situācijā viņa uzskata par nepieciešamu aizstāvēt vecākus. "Es vispār negribu iesaistīties runāt, ak vai, skolotāji nabadziņi un vecāki šausmoņi. Tā tam nevajadzētu būt. Tas ilustrē mūsu sabiedrības komunikācijas neprasmi," norāda Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Raidījuma klausītāja rosinājusi runāt par tematu, ar ko atšķiras dvīņu audzināšana, no viena bērna aprūpes, piebilstot, ka daudz ir kopīga, taču ir specifiski jautājumi, piemēram, individualitātes attīstība, savstarpējās attiecības un citi jautājumi. Raidījumā Ģimenes studija runājam gan ar dvīņu, trīnīšu vecākiem, gan speciālistiem. Raidījuma viešņas: dvīņu mamma Līga Grundšteine, kura rosināja šo sarunu raidījumā, trīnīšu mamma Baiba Vilsone-Kovisāre, psiholoģe, dvīņu mamma Nikola Dzina un centra "Zin" fonda "Plecs" Vecāku izglītības programmas attīstības vadītāja un vecāku trenere Inga Oliņa.

Pirmais maijs ir Darba svētki un Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena. Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības mērķis, lai turpmāk 1. maijā svinētu arī Daudzbērnu ģimeņu dienu. Kāpēc tapusi šāda iniciatīva un vai Latvijā pasaka arī paldies tām ģimenēm, kuras audzina vairāk par diviem bērniem, interesējamies Ģimenes studijā.  Raidījuma viesi: Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja Elīna Treija, demogrāfe, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētā profesore Zane Vārpiņa un četru bērnu tētis, Jelgavas novada daudzbērnu ģimeņu biedrības vadītājs Oskars Grīslis.

Ģimenes studija dodas uz Grobiņu ciemos pie Pjulžu ģimenes. Gita un Arturs ir divu dēlu – Kristiana (10 gadi) un Klāva (6 gadi) – vecāki un tieši bērnu piedzimšana viņus motivēja meklēt iespēju dinamisko dzīvi Liepājā nomainīt pret salīdzinoši mierīgāku Grobiņā, kas atrodas pavisam netālu. Pirms diviem gadiem viņu sapnis realizējās – ģimene varēja sākt dzīvot savā privātmājā ar plašu zaļo zonu, kur var stādīt un audzēt acu priekam un arī vēderpriekam. Savukārt dēliem ir iespēja daudz laika pavadīt svaigā gaisā, arī spēlējot futbolu, kas viņiem tik ļoti patīk. Pirms dažiem mēnešiem Gita no darba ņēmējas kļuvusi par uzņēmēju un tas ir zināms izaicinājums, taču Gitu stiprina sajūta, ka Arturs ir līdzās un var viņu atbalstīt gan materiāli, gan arī emocionāli. Gita un Artūrs abi nāk no laukiem un tagad atkal ir atgriezušies laukos. Artūrs vērtē, ka izvēlētā dzīves vieta Grobiņā ir piepilsēta, kur viss ir ērti sasniedzams, un ir nost no Liepājas trakuma. Gita atklāj, ka savulaik domājusi - atpakaļ uz laukiem - nekad vairs, likās, ka pilsētā ir forši, bet tiklīdz rodas bērni, saproti, ka forši ir, ka ir sava sēta, kur lielāko daļu gada var būt svaigā gaisā, kad vien vēlas. Viens aspektiem par labu Grobiņai ir arī skola.  Grobiņas vidusskolā klases ir mazākas nekā Liepājā, līdz ar to katram bērnam skolotājs var veltīt vairāk uzmanības. Abi puikas ir aktīvi futbolisti, arī tāpēc svarīga ir plaša sēta un iespēja puikām aktīvi darboties. Lielais brālis Kristians trenējas Liepājā, Klāvs – pagaidām Grobiņā.

Kāpēc daļā gadījumu netiek nodrošināta vecāku saskarsme ar bērnu, lai gan dažādi tiesu spriedumi un citi lēmumi to paredz? Un kā šo situāciju varētu mainīt nesenais Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums, kur Latvija zaudējusi lietā par nespēju tēvam ļaut savlaicīgi satikt savu bērnu? Ģimenes studijā analizē Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, zvērināts advokāts, Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzējs Mārcis Krūmiņš. 13. aprīlī plašsaziņas līdzekļi vēstīja, ka Latvijas valsts ir zaudējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietā EK pret Latviju. Kāds tēvs apgalvoja, ka Latvijas valsts iestādes nebija pienācīgi reaģējušas uz bērna mātes pretošanos viņam noteikto saskarsmes tiesību izpildei ar bērniem. Nav savlaicīgi veikušas visas nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu sprieduma, ar kuru noteiktas iesniedzēja saskarsmes tiesības ar viņa bērnu, izpildi.  Latvijā ir vēl daudzi simti un, iespējams, droši vien tūkstoši bērnu un vecāku, kuru tiesības uz savstarpēju saskarsmi netiek ievērotas. Kāpēc tā? "Tādu gadījumu, kā šis spriedums, ir simtiem Latvijā. Šis viens ir aizgājis līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai, pateicoties šī tēva uzņēmībai, bet tādu lietu varētu būt daudz. Jo tā lieta ir ļoti tipiska. Tiesa ir vērtējusi bērna intereses, lēmusi, ka jāsatiekas, bet satikties nevar, faktiski šī satikšanās nenotiek. Ļoti tipiska situācija," norāda Laila Grāvere.  "Pozitīvi ir tas, ka tas liks sarosīties, es ceru, iestādēm un apsvērt, ko darīt, ko darīt, lai pārtrauktu šo situāciju, kad tiesa lemj, cilvēks tiesājas, bet izpildīt nevar, un bērns faktiski netiekas, un tā tas arī paliek gadu no gada," turpina Grāvere. Tam, ka šīs ir Latvijai tipiskas situācijas, piekrīt arī Aivars Krasnogolovs.  

Kāds ir bērna ar īpašām vajadzībām potenciāls iekļauties sabiedrībā un dzīvot pēc iespējas patstāvīgāku un jēgpilnāku dzīvi? Kā atļauties terapijas? Vai iekļauties skolā? Vai šādam bērnam nākotnē būs darbs? Vai īpašie bērni tiek audzināti dzīvei pansionātā? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem diskusijā par īpašo bērnu nākotni meklēs eksperti. Dažus no viņiem uz sarunu pirms konferences aicina arī Ģimenes studija. Raidījuma viesi: Latvijas Autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa un Latvijas Autisma apvienības pārstāve Kristīne Bileja, kura ir mamma bērnam ar autiskā spektra traucējumiem un ir iniciatore gaidāmajai konferencei. Arī psihiatrs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs Ņikita Bezborodovs un mamma Dita Rituma, viņas vecākajam bērnam, kuram jau ir 30 gadi, ir invaliditāte. "Ikvienam bērnam ir tiesības uz gaišu un mierpilnu nākotni, taču daudzu bērnu nākotne mūsu valstī ir pavisam neskaidra. Latvijā ir vairāk nekā 3000 bērnu, kuriem dažādu psihisku un uzvedības traucējumu dēļ ir piešķirta invaliditāte, un viņiem ikdienā nepieciešams vecāku un apkārtējo atbalsts. Cilvēka dzīves kvalitāti nosaka iespējas attīstīt savas spējas, būt sev piemērotā izglītības un darba vidē, saņemt kvalitatīvus ārstniecības pakalpojumus, veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, piedalīties sabiedrības dzīvē un veidot pašam savu dzīves telpu. Diemžēl daudzi no šiem priekšnoteikumiem daļai sabiedrības netiek nodrošināti," norāda diskusijas rīkotāji. Latvijas Autisma apvienības rīkotā diskusija par īpašo bērnu nākotni Latvijā notiks 27. aprīlī no pulksten 15 līdz 17. Tai varēs sekot  Facebook. Kristīne Bileja, balstoties uz personisko pieredzi, atzīst, ka viens no izaicinājumiem, nodrošinot visu nepieciešamo savam bērnam, ir arī informācijas pieejamības trūkums. "Darbojoties arī autisma grupā un Autisma apvienībā, es secinu, ka ļoti daudziem vecākiem ļoti svarīgs jautājums un liela neskaidrība par to, kas bērnu sagaida nākotnē. Kas bērnus sagaida pēc 9. klases, vai būs iespēja strādāt, kur viņi dzīvos, vai mēs tiešām ieguldām visus šo ziedotāju naudu un visus šos līdzekļus, lai audzinātu bērnus pansionātiem?"  norāda Kristīne Bileja. Līga Bērziņa norāda, ka parasti saka, kad vienas durvis aizveras, tad nākamās atveras, bet vecākiem, kuri audzina bērnu ar autiskā spektra traucējumiem ir sajūta, ka katrs posms ir jāsāk no jauna. "Tajā brīdī, kad šīs vienas durvis aizveras, kāds noteikts posms, piemēram, bērnudārzs, tad atveras absolūts haoss un ļoti daudz šajos dzīves posmos vecākiem ir tā sajūta, ka viņi sāk visu no jauna. Tie jautājumi tiešām cikliski atkārtojas, mēs beidzām bērnudārzu, kurā skolā mācīties un kura skola ir iekļaujoša un kā viņam palīdzēt? Un pēc tam ir panika par 9. klasi - ko tālāk darīt dzīvē tālāk," vērtē Līga Bērziņa. "Līdz ar to mūsu vecāki nepārtraukti katras nākamās problēmas priekšā, katras nākamās krīzes priekšā viņi ir it kā tādā kritienā, kur īsti nevar saprast, kā viņus uztvert." Protams, ir labās prakses piemēri, bet viņi nav "no gumijas", to pietiek tikai dažiem "visi pārējie ir tādā aklā izmisumā, kā to dzīvi organizēt tālāk - pārvākties uz citu pilsētu, uz citu valsti? Ko mainīt, ko darīt".  

Pēdējos gados Latvijā realizētas dažādas kampaņas, kas mudina atpazīt un neklusēt, ja blakus pamanām vardarbību ģimenē. Tai vairs nebūtu jābūt tikai ģimenes lietai! Tomēr, vai institūcijas prot šos signālus par vardarbību ģimenē atpazīt un reaģēt nopietni? Ģimenes studijā diskutē centra „Marta” vadītāja Iluta Lāce, Valsts policijas Dienestu koordinācijas biroja priekšnieka vietniece Iveta Valaine un "Re:Baltica" žurnāliste Inese Liepiņa. 2017. gada septembrī atklāta sociālā kampaņa "Sitieni starp kaimiņiem un savējiem skar arī tevi", 2019. aprīlī iekšlietu ministrs gatavs iesaistīties kampaņās, lai cīnītos pret vardarbību. 2020. gada jūlijā Labklājības ministrija īsteno projektu izpratnes veidošanas kampaņa par nulles toleranci attiecībā uz vardarbību pret sievietēm "Vardarbībai patīk klusums". Šie ir tikai daži no pēdējo gadu ziņu virsrakstiem, kas aktualizē vardarbības ģimenē un vardarbības pret sievieti problemātiku. Kampaņas rit, bet kāda ir realitāte, kurā dzīvojam? Nupat Latviju pāršalca ziņa par traģēdiju Jēkabpilī. Par to, vai tas varēja nenotikt, plašsaziņas līdzekļi runā jau kādu nedēļu. Šī saruna raidījumā Ģimenes studija bija plānota jau iepriekš, jo vardarbības tematikai pievēršamies regulāri jau gadiem.  "Tas, ko mēs redzam kā centrs "Marta", mums ir arvien vairāk un arvien vairāk sieviešu, kas vēršas pēc palīdzības," atzīst Iluta Lāce, vērtējot, vai dažādas kampaņas arī sniedz arī kādu reālu ieguldījumu. "Pagājušajā gadā mēs esam nodrošinājuši rehabilitācija teju 700 personām, kas cietušas no vardarbības. Lielākoties, protams, tās visas bija sievietes, arī bērni un dažos gadījumos arī vīrieši, kuri ir cietuši no cita vīrieša vardarbības. Bet mēs redzam, ka šīs kampaņas strādā vairāk uz personām, kas ir cietušas, lai palīdzētu viņām atpazīt, saprast, ka viņas kaut ko var mēģināt darīt. Bet šīs kampaņas nestrādā uz vardarbības veicējiem." "Tas nenozīmē, ka viņi sāks uzņemties atbildību vai sapratīs, ka viņi ir vardarbības veicēji, jo viņi nesaprot, ka viņi ir vardarbības veicēji. Viņa neatzīst, ka viņa ir vardarbības veicēji. Mums kā valstij ir jānāk talkā šajā gadījumā, mums kā valstij ir jāpalīdz viņiem saprast, ka šādi vai tādi rīkoties, par to ir jānes atbildība, ka tas ir sodāmi," norāda Iluta Lāce. "Tu nevari ietekmēt otru cilvēku, tu nedrīksti draudēt otram cilvēkam, tu nedrīksti pazemot otru cilvēku. Ja tu to nesaproti, tad ir jānes atbildība. Un ar šo iedzīvināšanas mehānismu, kā nest šo atbildību, mēs redzam, ka tiešām tur mums smagi klibo visa starpinstitucionālā sadarbības sistēma. Klibo ar to, ka mums nav vienota izpratne par to, kas vispār ir vardarbība pret sievieti, vardarbība ģimenē. Klibo izpratne par to, kas tad ir augsts apdraudējums dzīvībai un ka šajā gadījumā ir jārīkojas un jāizmanto visi likumā esošais klāsts, lai iestātos par cietušo personu. Ir daudz kas, kas ir izdevies, vismaz mēs redzam, ka arvien vairāk sievietes vēršas pēc palīdzības, iestājās par sevi. Jo mēs zinām, cik tas ir ļoti, ļoti sarežģīti apstākļos, ka tevi nepārtraukti ietekmē, pazemo, draud un draud atņemt dzīvību tev, taviem bērniem un tā tālāk, atrod visādus veids, kā to izdarīt. Līdz ar to sievietes bieži vien dzīvo pastāvīgās bailēs, vainas un kauna apziņā. Tad, ja viņas saņemas un kaut ko dara, tad mums ir jādara viss iespējamais, lai viņam palīdzētu, jo pats brīdis, kad viņa meklē palīdzību un kad viņa ir izlēmusi pārtraukt šīs attiecības, tas brīdis nozīmē, ka viņas dzīvība ir apdraudēta."

Lai gan mūsdienu zinātnes atklājumi piedāvā gana plašas izvēles iespējas kontracepcijai, dati rāda, ka zināšanas par šo tēmu aizvien ir nepietiekamas. Kāpēc un kā saprast, kura kontracepcijas metode būtu piemērotākā, Ģimenes studijā skaidro ginekoloģe un dzemdību speciāliste, medicīnas zinātņu doktore un profesore reproduktīvā veselībā Rīgas Stradiņa universitātē Gunta Lazdāne, ginekoloģe un dzemdību speciāliste, RSU docētāja Natalija Bērza un ginekoloģe un dzemdību speciāliste Alise Vigule. Mūsdienīgas kontracepcijas mērķi ir ne tikai pasargāt no neplānotas grūtniecības, bet arī piedāvāt ērtāko risinājumu katrai sievietei individuāli un minimizējot riskus. Taču dati rāda, ka Latvijas sieviešu zināšanas par šo tēmu aizvien ir nepietiekamas. Sabiedrības līdzdalības un izglītošanās platformā skrinings.lv pirms gada veikta aptauja, ko izpildījušas vairāk nekā 1500 sievietes, kuru vidējais vecums ir 25 gadi. Par aptaujas rezultātiem vairāk stāsta Natalija Bērza. Viņa norāda, ka "Latvija arvien ir pārtrauktā dzimumakta zeme", tāpat daļa sieviešu atzinušas, ka lieto barjermetodes jeb prezervatīvus. Turklāt tos lielākā daļa nelieto pareizi un arī ne vienmēr. Tāpat salīdzinoši maza daļa lieto uzticamās kontracepcijas metodes - kombinēto hormonālo kontracepciju vai vienfāzisko hormonālo kontracepciju "Arī bija daudz sieviešu mītu un uzskatu par uzticamajam kontracepcijas metodēm, ko atklāja arī šī aptauja," norāda Natalija Bērza. "Es teiktu, ka visdrīzāk zināšanas ir nepietiekamas, jo arī, saskaroties savā praksē ar pacientēm, mēs saprotam, ka ļoti daudzām kontracepcijas metodēm velkas līdzi mīti, dažādi aizspriedumi, kuri nav zinātniski pamatoti," atzīst Alise Vigule, runājot par sieviešu zināšanām par kontracepciju. "Izrunājot ar sievietēm, pamatojot, izstāstot, kur šiem mītiem aug kājas, mēs saprotam, ka varam viņus atspēkot un sieviete, kļūstot zinošāka, var izdarīt tādu informētu izvēli kKatrā kontracepcijas metode. Domāju, ka tas mums kā speciālistiem un arī vispār valstiski ir ļoti svarīgi izglītot, izglītot sievietes par drošām un uzticamā metodēm." "Pilnīgi piekrītu tam, ka mīti vēl arvien ir ļoti spēcīgi sabiedrībā," atzīst Gunta Lazdāne un izsaka cerību, ka precīzākas atbildes sniegs reprezentatīvās aptaujas rezultāti. Iepriekš minētā ir vairāk informatīva. Visskaļākais mīts – liekā svara pieaugums. Nav lielāka bubuļa, kā kļūt resnai "Laikam jāsāk ar to lielāko bubuli, jo nav nekā ļaunāka šai pasaulē, kā kļūt resnai," analizē Natalija Bērza. "Tas ir, manuprāt, visskaļākais mīts, ar kuru mēs saskaramies gandrīz katru dienu. Liekā svara pieaugums. Šobrīd tas ir atspēkots." 2022. gadā veikts pētījums liecina, ka sievietes ar laiku pieņemas svarā, vai viņas lieto kontracepciju, vai nelieto kontracepciju. Pirmais svara pieaugums notiek līdz 30 gadu vecumam, vidēji katra sieviete līdz 30 gadu vecumam pieņemas par pieciem kilogramiem svarā.  "Faktori, kas ietekmē svara pieaugumu, ir izvirzīti primāri kopdzīve ar otru pusi vai laulība. Otrs - iestāšanās universitātē. Un trešais ir sēras. Hormonālajai kontracepcijai šajā pētījumā pilnīgi apgāzta loma svara pieauguma," skaidro Natalija Bērza. 

Vītoliņu ģimene ir kaismīgi ceļotāji, kas daudz iegulda pasaules izzināšanā un lielākās vai mazākās kompānijās ceļā dodas tiešām bieži. Tētis Valdis vada piedzīvojumu tūrisma firmu, mamma Ilze ir psiholoģe, kas strādā izglītības jomā, bet Monai drīz būs 16 gadu un viņa mācās pamatskolas pēdējā klasē. Ceļošanu, tāpat kā kvalitatīvu kopābūšanu, viņi sauc par savas ģimenes vērtību.  Valdis saka, ka ir ģimenisks pasaules apceļotājs. Ceļošana ir arī viņa darbs. Laimīgs, ka hobiju var pārvērst par biznesu, ar kuru ir iespēja redzēt pasauli. Ilze atzīst, ka viņai ir daudz profesiju, bet galvenā - vadītājs un uzņēmums ir ģimene. Tas vienlaikus grūtākais un skaistākais darbs, kā arī dzīvesveids. Tāpēc arī daudz ceļo un pielāgo savu laiku ģimeni. Pēc profesijas Ilze ir psiholoģe - klīniskā psiholoģe, veselības psiholoģe, izglītības psiholoģe. Mona saka, ka ir ceļotāju meita, jo daudz laika pavada ceļojot. "Vecāki vienmēr ir rādījuši, ka ir jāceļo, jāredz pasaule citādi, nekā skolas grāmatas to ieliek. Manu ir bijusi iespēja redzēt ko savādāk, nekā man parāda skolā. Par to esmu pateicīga," atzīst Mona. Bez ceļošanas Monas lielākā aizraušanās ir jāšanas sportu. Viņa uzskata, ka tas ir hobijs, kas nav ierasts pusaudžiem.  "Man patīk, ka man ir hobiji, kas atšķir no pārējiem," bilst Mona. Viņa vērtē, ka katrs ceļojums kopā ar ģimeni ir brīnišķīgs un atšķirīgs. Tētis atminas, ka pirmais ceļojums Monai bijis uz Ķīnu, kad viņai bijis tikai gads un četri mēneši. Viņš arī min, ka jau šajā ceļojumā sapratuši, ka meita ir īsta avantūriste. "Viņa nebaidījās, viņa bija ļoti  gudra, vairākus vārdus lika teikumā, kas likās priekš tā vecuma ļoti ātra attīstība, viņa zināja, ko viņa grib, kā dabūt. Tā ir joprojām. Viņa diezgan labi māk pastāvēt," atklāj Valdis. Ilze stāsta, ka Monas bērnībā lielo ceļojumu nav bijis daudz, bet viņi pakāpeniski sākuši ar kopīgiem pārgājieniem. "Es no agras bērnības liku pašai kārtot somu. Pat tad, ja kaut kas aizmirstas, nekas ārkārtīgi briesmīgs nevar notikt. tas māca pastāvību un uzticību. Galvenais ir pašiem iekšējais miers," norāda Ilze. Daudz Ilze dodas kopā  Monu mammas meitas braucienos, kas mēz būs izaicinoši, apgūstot prasmes, kas nav darītas, bet kas prasa savstarpēju saliedēšanu. Ilze atzīst, ka vienlaikus tā ir gan psiholoģija, gan mammas mīlestība. Ceļošanu viņa dēvē par ģimenes vērtību kvalitatīvi kopā pavadīt laiku.  

22. aprīlī Rīgā durvis apmeklētājiem vērs Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) zinātkāres centrs "Futurimo Rīga", kurā ar interaktīvu eksponātu un zinātnes nodarbību palīdzību bērni, jaunieši, viņu vecāki un pedagogi varēs uzzināt, kā darbojas pasaule, kādi ir dabaszinātņu likumi un kā inženierzinātnes un tehnoloģijas uzlabo dzīvi. Ģimenes studija viesojas jaunajā centrā pirms tā atklāšanas.  

Oratozes un oratožu sistēmas, ratiņkrēsli, aktivitāšu krēsli un ortopēdiskie apavi -  visbiežāk lietotie tehniskie palīglīdzekļi, taču to klāsts ir daudz plašāks, jo tie atvieglo dzīvi ne tikai bērniem ar funkcionāliem, arī ar redzes un dzirdes traucējumiem. Pagājušajā gadā veiktas izmaiņas bērniem paredzēto tehnisko palīglīdzekļu valsts atbalsta sistēmā. Tikai puse no vecākiem, kas izmanto šos palīglīdzekļus saviem bērniem, ir apmierināti ar jauno kārtību, liecina Bērnu slimnīcas fonda projekta "Es un tu - mēs"* ietvaros veiktas aptaujas rezultāti. Kāpēc un kas vēl darāms, sistēmu uzlabotu, Ģimenes studijā vērtē Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas katedras asociētā profesore Signe Tomsone, rehabilitācijas centra "Poga" fizioterapeite Egija Bidiņa, Vaivaru tehnisko palīglīdzekļu centra vadītāja Jūlija Vasiļevska un mamma Dace Šulce, viņas dēls pārvietojas ratiņkrēslā. -- * projekts realizēts EEZ un Norvēģijas grantu programmā "Aktīvo iedzīvotāju fonds".

Bieži Ģimenes studijā runājam par problēmām, kas rodas ģimenē, rūpējoties par bērniem ar īpašām vajadzībām. Tādu aizvien ir daudz. Runājam par to, kā neizdegt īpašo bērnu vecākiem un turpināt dzīvot arī savu dzīvu. Taču bieži ģimenē ir vēl citi bērni. Kā ir augt ģimenē, kur kāds no brāļiem vai māsām, iespējams, būs aprūpējams visu mūžu un vecākiem allaž ir bijis mazāk laika šķietami veselajam bērnam? Kā neiestigt bēdās vai nesaprašanā, bet būt atbalstošiem vērtē Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikas ārste - rezidente psihoterapijā un psihosomatiskajā medicīnā Lelde Smilte-Breča. Kā ir augt ģimenē, kur viens no bērniem ir ar īpašām vajadzībām, pieredzē dalās biedrības "Rīgas pilsētas "Rūpju bērns" valdes priekšsēdētājs Māris Grāvis, kurš pats arī ir brālis tagad jau pieaugušai māsai ar īpašajām vajadzībām. Pieredzē dalās arī uzņēmējs Oskars Bāliņš, kura brālis Roberts Reingolds arī ir ar īpašajām vajadzībām un Evita Rozentāle, kura ikdienā vairākiem uzņēmumiem vada sociālos tīklus, bet lielāko dienas daļu pavada pieskatot un audzinot divus bērnus Elīzu un Miķeli. Septiņgadīgais Miķelis ir bērns ar īpašām vajadzībām, kuram 24 stundas nepieciešama aprūpe un pieskatīšana.    Raidījuma ievadā ierakstā uzklausām stāstu, ko stāsta Helēna Pole. Viņas 13 gadus vecajam brālim ir smagi autiskā spektra traucējumi. Viņa ir deviņus gadus vecāka par brāli un stāsta, cik ilgs laiks bija vajadzīgs, lai pieņemtu brāļa diagnozi, un kāpēc tagad saka: man ar brāli ir slitas attiecības.

Lai gan kā šķiršanās viens no būtiskākajiem iemesliem tiks minēts raksturu nesaderību, ģimenes psiholoģijas centra "Līna" veiktajā aptaujā noskaidrots, ka visbiežāk noteicošie apstākļi, kāpēc cilvēkiem neizdodas izveidot ilgstošas partnerattiecības, ir nespēja risināt nesaskaņas un atšķirīgas vērtības un prioritātes. Plašāka saruna par samezglojumiem attiecībās Ģimenes studijā ar psihoterapeiti, ģimenes psiholoģijas centra "Līna" vadītāju Vitu Kalniņu un ārstu-psihoterapeitu Jāni Vītiņu.

Latvijā jau ilgstoši tiek piedāvātas skolēnu apmaiņas programmas, kas ļauj bērniem no Latvijas dzīvot un mācīties citviet pasaulē. Tāpat skolēniem no citām valstīm ir iespēja mācīties Latvijā un dzīvot ģimeniskā vidē šeit. Par iespējām un arī problēmām, ko šādas programmas dod, runājam Ģimenes studijā. Kādi ir priekšnosacījumi, lai bērns dotos apmaiņas programmā vai ģimene uzņemtu skolēnu no citas valsts, ieguvumi un grūtības, vērtē AFS Latvija Starpkultūru izglītības, skolu attiecību koordinatore Ilze Drozdova, YFU Latvija programmu direktors Valdis Salaks un vecāki Evija un Andris Ziemeļi, kuru divi bērni jau bijuši apmaiņas programmās, bet trešais gatavojas braukt. Savās mājas viņi uzņēmusi četrus viesbērnus. Ierakstos uzklausām arī Jāni un Martu, kas apmaiņas programmu ietvaros devušies attiecīgi uz ASV un Franciju. Sazināmies ar Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta vecākā eksperti Olitu Arklu. Viņa skaidro par iespējām salāgot ārzemes apmaiņas programmās iegūto izglītību ar Latvijas sistēmu.

Šogad no Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes nācies atskaitīt piecus studentus nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Līdzīgas problēmas ir arī citās augstskolās. Raidījumā skaidrojam problēmas iemeslus un lūkojam meklēt risinājumus. Raidījuma viešņas: Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultātes dekāne, profesore Dace Bandere un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, Psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Anna Vulāne. Pa tālruni sazināmies ar Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktora vietnieci Daci Jansoni. Ierakstā uzklausām Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes vadošo pētnieci Komunikācijas studiju nodaļas vadītāju Maritu Zitmani. Viņa raksturo situāciju Latvijas Universitātē.

Kas notiek ar sākumsskolu absolventiem, ja viņiem neizdodas iestāties kādā no Rīgas ģimnāzijām, un kāpēc aizvien ir nepieciešamas atsevišķas sākumsskolas, Ģimenes studijā diskutē Rīgas Valda Zālīša sākumskolas direktore un 5./6.klašu matemātikas skolotāja Elita Rītere, Āgenskalna sākumsskolas direktore Ināra Kaķīte un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes Vispārējās izglītības skolu nodaļas vadītāja Anita Pēterkopa. Uzklausām arī mammas pieredzes stāstu. Latvijā ir ap 50 sākumskolu. Šajās mācību iestādēs izglītību var iegūt no 1. līdz 6. klasei. Pēc tam sākumskolas beidzējiem jāpāriet uz citām mācību iestādēm. Reģionos, kur iedzīvotāju blīvums ir mazāks, tas, iespējams, ir vienkāršs process, bet galvaspilsētā, kur vietu skaits, jo sevišķi Rīgas centra skolās ir stipri ierobežots, vecāki var nonākt dažādas neparastās situācijās.  Lai arī sākumskolu skaits Rīgā ir salīdzinoši neliels, aktuāls ir jautājums, ko iesākt tiem, kuriem neizdodas izturēt iestājpārbaudījumus ģimnāzijās. Kā veidota sistēma, lai visi skolēni varētu iegūt obligāto pamatizglītību?

Ģimenes studija dodas uz Otaņķu pagastu, kur Otaņķu mājās dzīvo vienas ģimenes četras paaudzes - vecvecmāmiņa Ilga Prenclava šajā mājā arī dzimusi, bet šobrīd te dzīvo arī viņas meita Pārsla Kupše un viņas vīrs Arnis, mazdēls Raivis ar sievu Artu un mazmazbērni Mārtiņš un Oskars. Viņi stāsta, ka sadzīvo labi un nevar iedomāties, ka varētu būt arī citādi. Ikdienā katram savs darbs darāms, bet brīvajos brīžos var sanākt kopā un pie lielā saimes galda kalt nākotnes plānus un svētkus svinēt vēl lielākā pulkā, aizraujot līdzi radus, draugus un draugu draugus.

Lielajā Piektdienā Ģimenes studijā tiekamies ar Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas mācītāju un sieviešu cietuma kapelāni Rudīti Losāni (attēlā) viņas darbavietā Iļģuciemā, kur Rudīte iepazīstina ar savām, kā pati saka, "garīgajām meitām" - 16 notiesātām sievietēm, kas darbojas alternatīvā resocializācijas programmā "Mirjama", lai ieslodzījuma laikā izglītotos praktiskajā teoloģijā un dažādās ar mākslu un kultūru saistītās studijās. Plānojot Lielās piektdienas raidījumu, uz sarunu gribējām aicinājāt kādu īpašu ģimeni un uzrunājām teoloģi, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas mācītāju Rudīti Losāni. Viņa tikšanos neatteica, taču rosināja to rīkot vienā no savām darba vietām – Iļģuciema sieviešu cietumā. Tur viņa jau ilgus gadus ir cietuma kapelāne un izveidojusi  alternatīvu resocializācijas programmu notiesātajām sievietēm “Mirjama”, kurā kā metode izmantota praktiskā teoloģija korelācijā ar mākslu.  Tā nu šis izvērtās kā citāds stāsts par ļoti īpašām attiecībām, kā Rudīte pati saka, Mirjamas ģimenē, kur sadzīvo 16 notiesātas dažāda vecuma sievietes. Lielākoties visas pa dienu strādā, bet vakaros laiku pavada izglītojoties vai darbojoties dažādās ar mākslu un kultūru saistītās studijās vai nodarbībās. Ne visas piekrita sarunāties ar Ģimenes studiju un lielākā daļa nevēlējās tikt sauktas vārdā, tāpēc stāstu par Mirjamas programmas izveidi iesākam ar pašu Rudīti Losāni. "2000. gadā ienācu cietumā kā brīvprātīgā kalpotāja. Kapelāne bija Dināna Repše un es kļuvu par viņas palīdzi. Mācījos Latvijas Universitātē Teoloģijas fakultātē un man vajadzēja izstrādāt maģistra darbu. Tas bija par cietuma kapelāniem. Tagad par to jāsmaida, jo 20 gados daudz ir attīstījies, stāstu sāk Rudīte Losāne. Virskapelāns bija iecerējis Minesotas programmu, kura būtu pielāgota sievietēm narkomānēm. Tā bija noskatīta ASV. Vadīt to piedāvāja Rudītei Losānei, bet viņa atteikusies. "Teicu, es redzu savādāk šādu programmu, šīs sievietes nošķirt no subkultūras telpas un veidot citādu kultūras vidi," atminas Rudīte Losāne. Tā kā neizdevās atrast nevienu, kas būtu ar mieru īstenot programmu, kādu bija iecerējis virskapelāns, Rudītei Losānei ļāva īstenot viņas ieceri. "Savācām pirmās 16 sievietes, kuras bija ļoti pārbijušās, un jau izplatījās tenkas, ka ienākot šajā programmā, no rīta līdz vakaram būs jālūdz Dievs, un nedrīkstēs gaļu ēst. Visi bija ļoti satraukušies," turpina Rudīte Losāne. "Lēnām pamazām šī lekciju programma apauga lekciju kursiem, ar mākslas studijām, protams, tas nav no malas salasīts." Katram kursam ir savs stāsts. Kāpēc, piemēram, džamba un perkusijas, jo tas ir afrikāņu meditatīvais reliģiskais instruments. Savukārt kokli kā latviešu sakrālo instrumentu pēc viesošanās reizes mudinājusi iegādāties folkloras pētniece Janīna Kursīte. Šobrīd ir 11 dažādas mākslas studijas darbojas un pieci lekciju kursi. Programmā darbojas ap 20 pasniedzēju un, protams, 16 sievietes, kas iestājušās. "Tā ir visa Mirjama, ne šīs sievietes, kas  te dzīvo, bet arī pasniedzēji, kas ir zelta vērti, kā es saku tie ir eņģeļi no debesīm. Viņiem algu par to nemaksā, viņi nāk kalpot, dot labāko no sevis," atklāj Rudīte Losāne.  Sarunā arī Rudīte Losāne atklāj, kā Mirjamas dalībnieces pieņēmusi par savām "garīgajām meitām", un atzīst, ka viņa ir stingra mamma.  

Jau rīt sākas Lieldienu brīvdienas, cerams, siltas un saulainas. Ir ģimenes, kuras svētkiem gatavojas jau ilgāku laiku, ievērojot gavēni un šīs dienas gaidot kā svētku kulmināciju. Ir ģimenes, kuras jau sagaidījušas Lielo dienu, bet ir arī tādas, kuras šajās dienās dosies dabā, lai pamanītu, cik piebrieduši pumpuri un kur jau izspraukusies kāda pavasara puķe.  Uzklausām trīs ģimeņu stāstījums par to, kā tad viņi gatavojas svinēt svētkus un svin svētkus. Pieredzē dalās etnogrāfijas pētniece, folkloras tradīciju kopēja un trīs bērnu mamma Austra Ziļicka, zinātnieki, četru bērnu vecāki Elgars un Veronika Felči, kuri ievēro kristīgās tradīcijas, un projektu vadītāja fondā „Dots”, divu bērnu mamma Ginta Avena, kuras ģimene apvieno gan latviskos svinēšanas rituālus, gan kristīgās tradīcijas.

Ja pirms 10 un vairāk gadiem atbilde uz jautājumu, vai mamma ar garīga rakstura traucējumiem spēj parūpēties par savu bērnu vai bērniem, biežāk skanētu nē, tagad, pateicoties dažāda veida atbalstam, bērni var augt savā bioloģiskajā ģimenē, arī tad, ja vienam no vecākiem vai varbūt arī abiem ir garīga rakstura traucējumi. Jau teju trīs gadus Rīgā sadarbībā ar Latvijas Sarkano Krustu sievietēm ar garīga rakstura traucējumiem, kurām ir bērni vecumā līdz sešiem gadiem, tiek piedāvāta sociālās rehabilitācijas programma "Mežrozes", kurā gūt emocionālu atbalstu un mācīties sadzīves prasmes.  Kādi ir programmas rezultāti un kā situācijas, kad mamma uz īsāku vai ilgāku laika posmu nevar parūpēties par savu bērnu, risina citviet Latvijā? Raidījumā Ģimenes studija diskutē pakalpojuma „Mežrozes” vadītāja vecākā sociālā darbiniece Elīna Šeibe-Saveļjeva, Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Viesturs Kleinbergs un Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departaments direktors Aldis Dūdiņš. Ierakstā uzklausām mammas pieredzes stāstu.

Nesen mediji ziņoja par gadījumu, kad kāda mamma nonāca sociālo dienestu redzes lokā pēc tam, kad meita psihologam izstāstījusi, ka mamma pirms septiņiem gadiem viņu pērusi. Vai un kad šādi ziņojumi uzraugošām institūcijā ir attaisnojami? Un vai tas nemazinās vecāku vēlmi risināt bērnu problēmas pie speciālistiem. Diskutē trīs Pusaudžu resursu centra pārstāves: centra vadītāja, bērnu psihiatre Anete Masaļska, sociālais darbiniece Vēsma Veldze un klīniskā un veselības psiholoģe Elīna Bārtule, kā arī Rīgas 64. vidusskolas psiholoģe Daina Žurilo. Raidījumu Ģimenes studija ievada kāds stāsts, kuru aizņemamies no Latvijas TV raidījuma "Ceturtā studija". Trīs bērnu mamma, vēloties palīdzēt savai meitai tikt galā ar noslēgtību un mentālās veselības problēmā, nolēma vērsties pēc palīdzības pie psihologa Pusaudžu resursu centrā. Sarunas laikā pusaudze atklājusi, ka pirms sešiem gadiem māte viņu pērusi ar žagariem. Centrā paziņots, ka par šo gadījumu ir jāziņo policijai bāriņtiesai un sociālajam dienestam. Mamma ar meitu bijusi uz pārrunām visās minētajās iestādēs, meita noslēgusies vēl vairāk, jo baidījusies, ka tiks izņemta no ģimenes. Tāda ir mammas interpretācija par notikušo.  Speciālistēm vaicājam, kādos gadījumos psihologa kabinetā runātais no konfidenciālas informācijas pārtop par ziņojamu attiecīgajām institūcijām un vai tādi gadījumi nemazina uzticēšanos garīgās veselības aprūpētājiem

Izglītības eksperte Mārīte Seile Ģimenes studijai pauž viedokli, ka arī talantīgiem bērniem ir īpašas vajadzības, tāpēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijai, kā salai, kur viņi var realizēt savu potenciālu, ir jābūt. Savukārt sabiedrībā plašas diskusijas radījusi ideja, ka turpmāk ģimnāzijām vairs nebūtu jāorganizē atsevišķi iestājpārbaudījumi topošajiem skolēniem. Cik tas ir pamatoti un vai nepazaudējam savus talantīgākos skolēnus, spriežam par iestājpārbaudījumiem, kurus rīko valsts ģimnāzijas, un mācību procesu tajās. Raidījuma viesi: Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas direktora vietnieks izglītības jomā Jānis Zeimanis, Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas direktore Gundega Muceniece, Valsts izglītības satura centra vadītāja Liene Varoņenko, Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors Oskars Kaulēns un uzņemējs, četru bērnu tētis Andris Bērziņš. Liene Varoņenko skaidro, ka šis mācību gads iezīmējas ar pārejas procesu izglītības sistēmā. Tas saistīts ar pilnveidotā satura ieviešanas procesu un kā noslēgums ir jaunu valsts pārbaudes darbu piedāvājums 9. klasē un 12. klasē. Eksāmenā būtiskā atšķirība - pirmo reizi rakstīs eksāmenu, kas veidots atbilstoši pilnveidotajam saturam. Eksāmens ir citādi strukturēts, centralizētā norise ir formas jautājums.  Pirmo reizi 9. klases eksāmenus arī labos standartizēti, novērtēs pēc anonimitātes principa. Cer iegūt plašus datus, kāds sniegums, kā veicies ar satura apguvi, kāds ir katra skolēna sniegums. Rīgas valsts ģimnāziju pārstāvji skaidro, kāpēc būtiski saglabāt tomēr divus dažādus pārbaudījumus, gan centralizētos, beidzot 9. klasi, gan iestājeksāmenus valsts ģimnāzijās.  Oskars Kaulēns norāda, ka viņa vadītajā skolā Cēsīs atsevišķi iestājpārbaudījumi bijuši tikai atsevišķos gadījumos, arī iepriekš ņemti vērā 9. klases beigšanas eksāmenu rezultāti. Bet viņš atzīst, ka nav iemesla ģimnāzijām neorganizēt nepieciešamības gadījumā iestājeksāmenu.   Andris Bērziņš piekrīt, ka ģimnāzijās vajadzētu būt iestājpārbaudījumus, lai rūpīgāk varētu pārbaudīt zināšanas. Viņš uzskata, ka eksāmeni ir loģisks rīks, lai varētu novērtēt talantīgāko skolēnu zināšānas.

Ģimenes studija ciemojas rīdzinieku Ardavu ģimenē. Lelde strādā starptautiskā maksājumu uzņēmumā, Edija darba dzīve saistīta ar finanšu un grāmatvedības jomu. Bet viņi ir ļoti aizņemti arī ārpus darba – Ardavi atjauno vēsturisku māju, kurā šobrīd dzīvo, rūpējas arī par ģimenes brīvdienu māju Tukumā un ikdienā ir veloentuziasti – Lelde dažus gadus pat profesionāli nodarbojusies ar riteņbraukšanu. Tagad nereti viņi izbraucienos ar divriteņiem dodas četratā, pievienojas arī viņu meitas – astoņgadīgā Luīze un četrgadniece Margrēte. Jo Lelde un Edijs uzskata, ka dzīve darbībā un kustībā arī bērnos atraisa vēlmi piedzīvot, izjust un palīdzēt. Vispirms aplūkojam viņu namu, jo Ardavi dzīvo vēsturiskā namā, kuram ir vairāk nekā 140 gadu. "Cenšamies sadzīvot un kaut kādā mērā pat izbaudīt," atzīst Lelde. Stāstot par pievēršanos riteņbraukšanai, Lelde atklāj, ka viņa pēc 2008. gada krīzes profesionāli nodarbojusies ar šo sporta veidu, bet tikai nodarboties ar šo sportu bijis garlaicīgi, jo lai būtu labs ir daudz stundas monotoni jābrauc. Jau savulaik uz skolu braukusi ar riteni. Tad tas vēl nebija populāri, skolas riteņu novietnē bijuši vien daži, arī klasē par to smējušies. Bet viņa no pusdienu naudas krāja un nopirka riteni, lai varētu piedalīties sacensībās. Veicās labi, sāka trenēties pati. Ko devusi riteņbraukšana? "Visu – nepadoties, cīnīties," pārliecināta Lelde. "Katrās sacensībās liekas – vēl bišķiņ un nomiršu. Tik grūti, ka vieglākais būtu izstāties. Nepadoties, grūti ir visu laiku. Ikdienā to redzam, ka mūsdienu paaudzei, bērniem ir savā ziņā atvieglināta dzīve, viņiem nav šo cīņu ikdienā. Viņiem viss ir. (..) Sports iedod disciplīnu un mūsdienās, kad lielākoties bērniem viss nāk viegli, jebkas, ko dara ārpus skolās, sevišķi sportā var palīdzēt." Riteņbraukšana savedusi arī abus – Leldi un Ediju – kopā. Arī kāzu ceļojumā abi devušies ar riteņiem. Edijs šobrīd, kopš ģimenē ir bērni, gan vairāk ir uz jūs ar riteņbraukšanu. Savukārt Edijs nodarbojas ar hokeju. Luīze nav īsti pārliecināta, vai viņai patīk braukt ar riteni. Bet vasarā parasti ir bērnu brauciens kopā ar draugiem. Margrēte gan pārliecinoši atbild, ka viņai patīk braukt ar riteni. Viņa brauc ar BMX riteni pa trasi. Lelde iepazīstina, kas ir bērnu braucieni, un atzīst, ka grib meitām iemācīt, ka ceļojums nenozīmē tikai iekāpt lidmašīnā un kaut kur doties. Velo ceļojumos ģimene parasti dodas pa ceļiem, kur parasti ar mašīnu nebrauktu.

Kas ir mēnešreižu nabadzība un cik izplatīta problēma tā ir Latvijā? Vai mēnešreižu higiēnas precēm vajadzētu būt pieejamām skolās bez maksas? Latvijas sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīkla iniciatīva par pieeju bezmaksas higiēnas precēm meitenēm un sievietēm izglītības iestādēs guvusi lielu atsaucību, to atbalstījuši vairāk nekā 10000 iedzīvotāju. Teorētiski iniciatīvu var virzīt uz Saeimu, lai vēlamais kļūtu par realitāti. Ģimenes studijā saruna par iniciatīvas būtību, skolu pieredzi Latvijā un citviet pasaulē. Diskutē Sieviešu sadarbības tīkla valdes priekšsēdētāja Ineta Ielīte, Jūrmalas Aspazijas pamatskolas skolas padomes pārstāve Edīte Kalniņa, Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa un biedrības "OPEN Radošais Centrs" vadītājs Edijs Klaišis. Ierakstos uzklausām arī skolnieču viedokļus.

Aizvien biežāk, rūpējoties par bērnu veselību, dzird ieteikumus konsultēties ar miofunkcionālo terapeitu, lai ietekmētu vai koriģētu lūpu, mēles, vaigu vai sejas muskuļu attīstību un darbību. Attiecīgi arī tādu ķermeņa funkciju, kā elpošana, rīšana, runa vai zīšana darbību. Šī metode - miofunkcionālā terapija - pēdējos desmit gados piedzīvo savu atzīšanu, un speciālisti arī uzsver, ka tā ir jāuztver ne tikai kā noteikta ārstēšanas metode, bet kā veselības traucējumu ārstēšanas filozofija. Kādos gadījumos miofunkcionālā terapija ir nepieciešama, kāds ir ārstēšanas process un kāda ir pakalpojuma pieejamība Latvijā. Ģimenes studijā skaidro Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Ortodontijas katedras docētāja, RSU Stomatoloģijas institūta ortodonte Ieva Mauliņa, RSU Audiologopēdijas programmas vadītāja Ilze Blūmentāle un RSU Stomatoloģijas institūta audiologopēde, miofunkcionālā terapeite Signe Brusbārde. Speciālistes atzīst, ka šī ir salīdzinoši jauna joma, kā skatāmies uz traucējumu. Pie miofunkcionālā terapeita visbiežāk vēršas, ja vecāki sūdzas, ka bērns ir ar pavērtu muti, ja ortodonts iesaka. Tāpat vecāki sūdzas vai pamanījuši nepareizu skaņu izrunu, ir arī vecāki, kas sūdzas par ēšanas grūtībām bērnam.

Ja bērnudārznieki vēl pēta zvēriņus un būvē celtnes no interesantiem koku zariem, tad skolnieki ar dzīvo dabu sastopas jau mazāk. Kā bērniem un jauniešiem dažādos vecumos mācīt rūpes par dabu un dabas daudzveidību un kā tas reāli notiek skolas ikdienā, Ģimenes studijā diskutē Pasaules dabas fonda Izglītības un sabiedrības iesaistes programmas vadītāja Elīna Pēkšēna, Latvijas Skautu un gaidu centrālās organizācijas valdes priekšsēdētāja Paulīna Latsone un Skola 2030 eksperte mācību satura izstrādē un izglītības tehnoloģijās,pamatsskolas "Būsim" dabaszinību skolotāja, klases audzinātāja Paula Januškēvica.

Daļu jaundzimušo ģimenes ārsti profilaktiski sūta uz dažādiem izmeklējumiem. Citi to nedara. Vai un kādi izmeklējumi mazulim nepieciešami, cik tie pieejami un kāpēc ārstu ieskati par šo atšķiras? Skaidro un vērtē Pediatru asociācijas prezidente, Rīgas Stradiņa universitātes Rezidentūras studiju fakultātes dekāne, Pediatrijas katedras vadošā pētniece Ilze Grope, Nacionālā veselības dienesta Ambulatoro pakalpojumu nodaļas vadītājas vietniece Baiba Bērziņa, Latvijas Jūras medicīnas centra ģimenes ārste Linda Šauriņa un mamma Baiba Runce. Ultrasonogrāfija ir izmeklēšanas metode, kurā pacienta orgānu vai ķermeņa daļu attēlu vai uzņēmumu iegūšanai izmanto ultraskaņas viļņus. Bērna vecumā ultrasonogrāfija ir visplašāk pielietotā metode dažādu ķermeņa audu izvērtēšanai. Daļa Latvijas ģimenes ārstu visus savā praksē piereģistrētos jaundzimušos jau profilaktiski nosūta uz ultrasonogrāfijas izmeklējumiem, citi to nedara vai dara tikai tad, ja tiešām saskata kādas nobīdes no normas mazuļa fizioloģijā vai attīstībā. Vai un kad ultrasonogrāfijas izmeklējumi jaundzimušajiem ir veicami, cik tie ir pieejami un kāpēc ārstu ieskati par šo visu nedaudz atšķiras?    

Šoreiz dosimies viesos pie Krēziņu ģimenes Rīgā. Mamma Romija strādā Pusaudžu Resursu Centrā un studē psiholoģiju. Tētis Dāvis – uzņēmējs, kas arī šobrīd atkal studē, tāpēc viņu ikdiena pakļauta striktai plānošanai. Abi audzina divas meitas – Floru un Melisu – un uzsver, ka rūpes par māju un bērniem dala vienlīdzīgi. "Mēs dabūjām tos grafikus, un mums likās, ak, mans dievs, kā mēs šito izdarīsim! Tas nav reāli. Bet īstenībā ir. Kāpēc – tāpēc, ka mūsu ģimenē ir 50 - 50 sadalījums. Mēs abi divi rūpējamies par visu kopā vienlīdz un iesaistāmies vienlīdz aktīvi. Tad arī kaut kādas grūtības nemana," atklāj Romija. Viņa arī min, ka abi ir dzīves baudītāji. Arī mācības ir daļa no dzīves baudīšanas, jo patīk tas, ko mācās. Dāvis stāsta, ka abi noticējuši, ka varēs apvienot darbu, mājas dzīvi un vēl studijas abiem. Vienu dienu nedēļā ģimenei palīdz auklīte un darba dienās tikai vienu vakaru nedēļa visa ģimene ir kopā mājās.  "Kad esam kopā, to izbaudām un tas ir kvalitatīvs laiks," Romija. Sarunā viņi arī atklāti dalās ar izaicinājumiem, kas pieredzēti, veidojot ģimeni un Dāvim kļūstot par Romijas vecākās meitas patēvu.  "Flora ir tas bērns, ar kuru tu izaudz. Nācās izaug kā sievietei un kā mammai. Viņa bija iemesls, kādēļ sapratu, ka vēlos saistīt savu dzīvi ar jauniešiem, ar pusaudžiem, ar bērniem, ar psiholoģiju. Floras bērnība bija diezgan grūta, viņai bija diezgan nopietni uzvedības traucējumi, smaga valodas aizture. Meklējot iemeslus, kāpēc mūs sviež ārā no dārziņiem, neviens negrib paturēt, sapratu, ka viņai ir autiskā spektra traucējumi. Tas jaunai mammai, kas ir viena pati, ir nopietns pārbaudījums, kam iet cauri," vērtē Romija. Kad izveidojās ģimene ar Dāvi, šaubas un bailes par Floru pazudušas. Romija vērtē, ka pateicoties daudziem iesaistītiem, Flora ir attīstījusies par fantastisku meiteni, kura ir ļoti radoša, talantīga, draudzīga. Kā tas ir – kļūt par patēvu toreiz piecgadniecei? Dāvis neslēpj, ka nav bijis vienkārši, daudz šaubījies. "Beigās tas atdūrās pret to, ka biju iemīlējies Romijā un nebija daudz variantu. Neteikšu, ka redzēju, ka tā bija mana misija un lika man justies cēli. Tās bija papildus grūtības, bet mēs to darījām, jo tie vienkārši bija apstākļi, ar kuriem vajadzēja sadzīvot un izdomāt kaut kādu risinājumu," atklāj Dāvis. Viņš vērtē, ka sākumā bijis svarīgi neieņemt lomu [tēva], kurai pats nemaz arī nav bijis gatavs. Ar laiku attiecības pilnveidojušās, attīstījušās un mainījušās.  Romija vērtē, ka abiem ir zināšanas par bērnu attīstību un psiholoģiju. Un tas noņem daudz uztraukumus un tāpēc arī ir salīdzinoši brīvi uzskati un attieksme. "No otras puses ir lietas, kuras es zinu, man nesanāk. Es nevaru mācīt kaut kādus mācību priekšmetus, ja ir jāizpilda mājas uzdevumi. Tas ir Dāvja uzdevums, jo viņš eksperts šajā jomā. Viņš māk izstāstīt tās lietas. Man nav pacietības," atzīst Romija. "Mūsu ģimenē lielākais uzsvars ir nevis uz attiecību kvantitāti, bet uz attiecību kvalitāti un emocijām. Tās ir galvenās lietas, kas man ir svarīgas. Bērniem ir vieta, kur brīvi izpaust emocijas un brīvi justies, tad arī mācīties tās pārvarēt."  

Ikviena grūtniecība var būt saistīta ar risku, tomēr ja sievietei ir kāda hroniska saslimšana, ja grūtniece ir ļoti jauna vai vecāka par 30 gadiem, ja sievietei ir palielināts svars vai kādi citi riska faktori, mediķi saka, ka tā ir augsta riska grūtniecība. Cik svarīgi ir laikus noteikt šos riska faktorus un kas ir tās lietas, ko varbūt jau preventīvi topošie vecāki var pārbaudīt vai izrunāt ar ārstu pirms grūtniecības plānošanas, Ģimenes studijā skaidro Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Sievietes un bērna veselības klīnikas vadītāja Maira Jansone un Rīgas Dzemdību nama Dzemdību centra vadītāja Anna Miskova. Uzklausām arī pieredzes stāstu.

Ik pa laikam no speciālistiem dzirdam apgalvojumu, ka vecākiem trūkst zināšanu un pareizas izpratnes par zēnu intīmo higiēnu. Kas šo informāciju jaunajiem vecākiem īsti sniedz jau no tā brīža, kad viņi kļuvuši par mammu vai tēti mazam puisītim, kā pareizi kopt pareizi kopt maza un tad palēnām pieaugoša zēna dzimumorgānus un ar kādām sūdzībām par zēnu veselību šajā jomā saskaras mediķi, raidījumā Ģimenes studija analizē Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas uroloģe Natālija Bozotova, bērnu ķirurgs Olafs Volrāts un ģimenes ārsts Reinis Siliņš. Natālija Bozotova  skaidro, ka par mazu zēnu higiēnu jautā bieži, jautātājas ir sievietes, nav jautājis neviens tēvs. Mammas bieži nezina, kā kopt zēna dzimumlocekli. Olafa Volrāta  praksē ir vecāki, kuri ir labi informēti un daudz lasījuši. Nezināšanas gadījumos labāk apmeklēt ārstu. Reinis Siliņš skaidro, ka ģimenes ārsta praksē bērns nonāk zīdaiņa periodā, nepieciešamo informācijas minimumu vecākiem ārsts dod uzreiz pirmajā tikšanās reizē. Praksē gadās, ka vecāki jautā par zēnu intīmo higiēnu. "Ģimenes ārsts ir tas, kuram pirmajam jāizstāsta vecākiem nepieciešamais," uzskata ārsts.

Daudzi divgadnieku un trīsgadnieku vecāki ir nepatīkami pārsteigti, ka mīlulis sit vai kož saviem vecākiem, vai arī brāļiem un māsām, vai citiem bērniem. Kādā vecumā piedzimst agresija, kā izprast šādu bērna rīcību un kā palīdzēt viņam tikt galā ar dusmām, nenodarot pāri pašam bērnam? Raidījumā Ģimenes studijā diskutē pirmsskolas izglītības iestādes "Ketes māja" vadītāja Sintija Šteinberga un ģimenes psiholoģijas centra "Līna" psiholoģe, PEP mamma Dace Čible.  Uzklausām mammas Lienes Ludvigas stāstu. Viņa ir divu bērnu mamma, viņas meitai ir desmit gadu, dēlam - gads un astoņi mēneši. Liene novērojusi, ka viņas pastarītis vētraināk reaģē uz dažādiem dzīves notikumiem - sit, raud, kliedz, met mantas, nekā to darīja viņas meita, kad bija šajā vecumā.

Tiesībsargs bieži saņem iedzīvotāju sūdzības, cik nepieklājīgi un necienīgi pret viņiem ir izturējušies bāriņtiesas darbinieki. Arī raidījumā Ģimenes studija ir šādas sūdzības, tāpēc kopā ar ekspertiem  spriedīsim vai ir nepieciešama bāriņtiesu reforma.   Sarunā piedalās Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, zvērināta advokāte, ģimenes tiesību eksperte Aija Osmane, bāriņtiesas darbinieku asociācijas pārstāve, Dobeles novada bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Egita Rozenfelde, Latvijas pašvaldību savienības padomniece juridiskajos jautājumos Vineta Reitere un Labklājības ministrijas bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Ilze Kurme. 

Ģimenes studija dodas uz Liepāju ciemos pie Kristīnes Austeres ģimenes. Par Kristīni varētu teikt – radošs cilvēks. Viņa raksta dzeju, pieraksta dažādus dzīves vērojumus, aizrautīgi fotogrāfē, izdomājusi grāmatu, kas rosina ikdienā zīmēt arī tos, kuri uzskata, ka viņi jau nu gan to neprot darīt, izveidojusi savu ceļojumu aģentūru. Tikpat gari varētu pieteikt arī Kristīnes vīru Elanu Strazdiņu. Laikam svarīgākais – ar sportu uz tu ir gan pats, izmēģinot spēkus visdažādākajos sporta veidos, gan trenējot bērnus. Viņi ir divu meitu – četrgadīgās Odrijas un gadu un septiņus mēnešus vecās Rebekas – vecāki un sarunā neslēpj, ka ceļš līdz atvašu sagaidīšanai bijis ilgs un grūts. Bet tas stiprinājis viņu laulību un licis saprast, kas tiešām svarīgs dzīvē un kas dod gandarījumu un spēku dzīvot no visas sirds.

Mazu bērnu acu veselība. Skaidrojam, kā laikus pamanīt problēmas un kāpēc katram zīdainim jāveic acu zīlīšu sarkanā refleksa tests. Raidījuma viešņas: Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Acu slimības klīnikas vadītāja Sandra Valeiņa, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas optometriste Zanda Ruskule un Rīgas Dzemdību nama galvenā neonatoloģe Inese Bļodniece. Ierakstā uzklausām ģimenes ārsti Lindu Reicli.   Acu zīlīšu sarkanā refleksa testu var veikt pat mazuļu vecāki, bet tas ārkārtīgi nozīmīgs, jo ļauj agrīni atklāt divas retas slimības - iedzimtu kataraktu un ļaundabīgu audzēju - retinoplastomu, veiksmīgāk tās ārstēts, glābjot bērna redzi, reizēm pat dzīvību.

Speciālisti ceļ trauksmi, ka par maz uzmanības pievēršam miegam, kā pusaudžu veselības svarīgam jautājumam. Tieši miega trūkums var negatīvi ietekmēt pusaudžu mentālo veselību. Kāpēc? Un kā palīdzēt savam pusaudzim aizmigt? Raidījuma viešņas: Epilepsijas un miega medicīnas centra miega speciāliste pediatre Marta Celmiņa un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas psihoterapeite Karina Beinerte. Pirms dažiem gadiem Latvijā veikts Epilepsijas un miega medicīnas centra pētījums liecina, ka vairāk nekā trešdaļa jauniešu ikdienā izjūt nopietnu miegainību. Vairāk to izjūt meitenes un vecāko klašu skolēni. Aptaujātie pusaudži min arī vienu no iemesliem - vairāk nekā puse atzīst, ka viņi guļ par maz. Kā miega trūkums pusaudžu vecumā var ietekmēt labsajūtu, veselību. Vai var palīdzēt miega higiēnas ievērošana? Minētais pētījums veikts 2018./ 2019. gadā, bet Marta Celmiņa norāda uz pētījumiem, kas veikti 20. gadsimta 70. gados, jo viņa vēlējusies noskaidrot, cik ļoti viedierīces ietekmē jauniešu miegu. "Domāju, agrāk, kad nebija viedierīces, tad gan jaunieši gulēja. Patiesībā nē. Skatījos pētījumus un, arī tāpat kā mūsu pētījumā, kurā piedalījās vairāk nekā 1000 jaunieši no 7. līdz 12. klasei, jaunākie gulēja salīdzinoši pietiekami, bet tik un tā par maz. Tad divpadsmitklasnieki jau vispār gulēja 7 stundas 15 minūtes vidēji darbdienās. 70. gados nebija labāka situācija, tik tiešām, lai gan nebija viedierīces, tik un tā vecāki jaunieši gulēja krietni par maz," skaidro Marta Celmiņa. Abas speciālistes norāda, ka tas ir īpašs vecums. Karina Beinerte arī min, ka jāskatās uz smadzeņu attīstību šajā vecuma posmā. Savukārt Marta Celmiņa min, ka pusaudžu vecumā ļoti izmainās hormonālā sistēma, kas ļoti ietekmē miegu. "Viens no hormoniem, kas mūs ietekmē, ir melatonīns. Varbūt kāds arī to izmanto, ja nevar aizmigt, patiesībā melatonīns nav miega zāles, kā liela daļa cilvēku uzskata, bet tas ir hormons, ko izstrādā mūsu smadzenes, un šis hormons mums liek justies miegainiem," norāda Marta Celmiņa. Pieaugušajiem šis hormons izdalās vakarā, bet pusaudžiem nez kādēļ šī hormonu izdalīšanās smadzenēs dabīgi notiek vēlāk. Tāpēc viņi arī gulēt vēlas iet vēlāk. Bet otrā rītā agri jāceļas tāpat.

Eksperti jau ilgāku laiku uzsver - Latvijas skolās nepieciešama efektīva visaptveroša, vienota, starptautiski pārbaudīta pāridarījumu un ņirgāšanās novēršanas programma. Šobrīd tiek plānots uzsākt Somijā izstrādātas vardarbības novēršanas programmas KiVA ieviešanu Latvijā - kā tas notiks un kādi ir priekšnosacījumi tās efektīvai darbībai? Ģimenes studijā skaidro un vērtē Valsts kancelejas Pārresoru koordinācijas departamenta konsultante Nita Jirgensone un resursa "uzvedība.lv" vadītāja Līga Bērziņa, kura arī ir iesaistīta KiVa programmas ieviešanā. Pārresoru koordinācijas centrs sadarbībā ar Bērnu un pusaudžu resursu centru un Latvijas SOS Bērnu ciematu asociāciju uzsāk KiVa programmas ieviešanu Latvijas skolās. KiVa ir pierādījumos balstīta programma pāridarījuma mazināšanai un novēršanai skolās. Pāridarījumu un ņirgāšanās jeb mobilā izplatība Latvijas skolu vidē, kā zināms, ir izteikti augsta, visaugstākā starp Eiropas Savienības valstīm, proti, 35% skolēnu atzīst, ka vismaz pāris reizes mēnesī cietuši no vardarbības skolā. Pētījumos arī pierādīts, ka mobilās veicina priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu. Konstatēts arī, ka bērni un pusaudži, kas no tā cietuši, daudz biežāk piedzīvo dažādus psihiskās veselības traucējumus. Latvijā ir vairākas programmas mobinga mazināšanai, tomēr līdz šim atbalsts skolēniem ir bijis fragmentārs un sadrumstalots. Programmu izstrādājusi Turku universitāte (Somijā), tā veiksmīgi darbojas virknē pasaules valstu, tostarp, Igaunijā, Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Spānijā, Itālijā, Jaunzēlandē, Čehijā u.c. KiVa izmanto kā universālu profilakses programmu skolu vidē, agrīnai intervencei un monitoringam. Ierakstā uzklausām programmas KiVa autori - Turku universitātes psiholoģijas profesori Kristīnu Salmivalli. Kā KiVa darbību var novērtēt vecāki, skaidro mamma Irina, kura kopā ar ģimeni šobrīd dzīvo Somijā. Par skolu un pedagogu motivāciju ieviest KiVa programmu vaicājām arī izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai. Iniciatīvu Latvijā ieviest pāridarījumu un ņirgāšanās novēršanas programmu vērtē Latvijas Skolu psihologu asociācijas valdes locekle, izglītības psiholoģe Sanita Paula un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga.  

Ģimenes studija dodas ciemos pie trīs bērnu vecākiem Jāņa un Elīnas Gruntēm. Viņi abi ir dzimuši rīdzinieki un par savu jau ilgāku laiku sauc Imantas mikrorajonu. Vasaras gan labprātāk pavada Elīnas vecvecāku iegādātā lauku mājā Kurzemes mežos. Gruntēm ir abiem kopīga darbavieta – galda spēļu ražošanas un tirdzniecības uzņēmums un Jānis ir arī viens no spēles “Ice Cool” izgudrotājem un līdzautoriem, kas ir starptautiski visatzītākā un dažādām balvām prēmētākā Latvijā tapusī galdaspēle ģimenēm un bērniem. Arī viņu pašu ģimenes dzīvē un ikdienā gan galda, gan citām spēlēm atvēlēta patiešām ievērojama vieta. Ģimenes mājvietā goda vietā ir plaukts, pilns ar dažādām spēlēm lieliem un maziem. Visu sarunas laiku jaunākais no Gruntēm, piecgadnieks Henriks, turpat līdzās darbojas ar kādu nesen jauniegūtu spēli. Elīna un Jānis abi ir rīdzinieki, abi strādā vienā darba vietā un abi saka, ka ir mamma un tētis uz pilnu slodzi, Jānis piebilst, ka Elīnas slodze ir pilnāka.  Vecākā ģimenē ir Līva un viņa mācās Rīgas Imantas vidusskolas 5. klasē. Vecākais dēls Gustavs arī mācās Rīgas Imantas vidusskolā, tikai 2. klasē. Jaunākais brālis Henriks vēl bērnudārznieks. Elīna atzīst, ka Imanta ir zaļš, foršs mikrorajons Rīgā, kur ir skolas, bērnudārzi, netālu arī jūra. Varbūt uz centru jābrauc nedaudz ilgāk. Jānis slavē pieejamo sabiedrisko transportu un tās 40 minūtes ceļā, ko var veltīt sev.  Spēles Gruntu ģimenes mājā ir visur - lielajā plauktā, kas atdala gaitenīti no istabas, bērnu istabā, darbā ir vēl, pie vecākiem un draugiem arī ir spēles. "Man ir kaut kā sakritis, ka tas ir darbs un hobijs," bilst Jānis. "Dzīve," iespraucas Elīna. "Nē, tu esi mana dzīve, mīļā, un bērni, kamēr vien iesi spēlēt ar mani galda spēles," atjoko Jānis. Protams, arī Elīnai un bērniem katram ir savas mīļākās spēles. Tā kā spēļu ir daudz mājas, reti kura tiek spēlēta atkārtoti, jo vienmēr ir jāspēlē jaunākā, kas mājās.

Šķiet, draugi, kuri iegūti izglītojoties vai spodrinot savus talantus, līdzās būs vienmēr. Tomēr tā nav, un viens no pārbaudījumiem draudzībai ir brīdis, kad kāds vai kāda kļūst par māmiņu vai tēti. Daudzas draudzības diemžēl vienkārši izčākst. Vai tā ir neizbēgamība un kā savu dzīvi plāno tie vecāki, kuri arī pēc bērna piedzimšanas regulāri tiekas ar saviem draugiem, interesējamies Ģimenes studijā. Raidījuma viešņas ārste - rezidente psihoterapijā, jauno vecāku atbalsta grupas psihoterapeite Aleksandra Gromova un Latvijas Universitātes doktorante mātišķības pētniece Elza Lāma. Vai tas ir neizbēgami, ka brīdi, kad piedzimst bērns, draugu loks jaunajiem vecākiem sarūk, vai tas ir kārtējais draudzības pārbaudījums? "Es varu noteikti teikt, ka bērna piedzimšana ir saistīta ar ļoti lielām izmaiņām un arī izmaiņām draudzībās un draugu lokā. Bet tas nav neizbēgami, ka visas draudzības ar cilvēkiem, kuriem, piemēram, bērnu nav, būs pavisam pazudīs," atzīst Aleksandra Gromova. "Es arī varu teikt, ka stāsti ļoti atšķiras un ka ir draudzības, kas dzimst tikai tāpēc, ka ir bērni, un ir draudzības, kas varbūt uz mirkli izčākst, un tajā mirklī, kad atkal bērni atkal uzradās no jauna. Ir arī tādas draudzības, kas paliek tikai stiprākas un pilnveidojas," uzskata Elza Lāma.  "Mana personīgā pieredze ir tāda, ka varbūt tās draudzības, kas tiešām bija jēgpilnas un ciešas, tās vienkārši izturēja to laika un mātišķības slogu un tiešām kļuva vēl labākas," turpina Elza Lāma. "Es personīgi savā pieredzē saskaros gan, kad manai draudzenei piedzima bērns, gan pēc tam, kad man piedzima bērns, ir tas, ka cilvēki, kuriem pagaidām nav bērnu, viņi bieži vien, it īpaši sievietes, viņas nesaprot, kādā veidā es varu savu draudzeni neatbalstīt. Vai kādā veidā palīdzēt, jo no malas šķiet tik ļoti nesaprotami, kas tur notiek, un daudzas sievietes un, arī es savulaik, par ko es joprojām tikai nožēloju, ka labāk es turēšos attālināti, distancēti, lai netraucētu, viņa tur kaut kā pati tiks galā," stāsta Aleksandra Gromova. "Bet kad man piedzima bērns, es īstenībā sapratu, ko tieši vajadzēja tajā brīdī. Nav runa par kaut kādām īpašām dāvanām vai palikt pa nakti, bet es atceros, ka mana draudzene viņa pajautāja, Aleksandra, ko tev uzdāvināt, kad iešu pie tevis ciemos pirmajā nedēļā. Es viņai teicu - vienkārši pagatavo man šķīvi ar kotletēm, jo man nav ne laika, ne spēka to pašai sagatavot. Viņa man uztaisīja kotletes, un īstenībā tā bija vislabākā dāvana no draudzenes."

Pavasaris daudzās mājās atnāk ar vēlmi atbrīvoties no liekām un nevajadzīgām lietām, un ģimenēs, kurās aug bērni, starp tām ir arī ļoti daudz mīļu lietu. Matu šķipsna un aprocīte, kura bija bērnam dzemdību namā, bērnu zīmējumi, keramikas pulciņā uztapinātas vāzītes, diplomi par uzcītību un drosmi, pirmās liecības un skolas burtnīcas. Šādu lietu ir patiešām daudz. Cik daudz mīļuma var un vajag saglabāt? Kad un kā šīs lietas, kas raisa atmiņas, atdot vai izmest? Kāda ir šo lielo un mazo lietu nozīme? Un kā skaidrot fenomenu, ka apaugam ar mantām, kuras, iespējams, nevienam nevajag. Ģimenes studijā vērtē antropoloģe, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore Māra Neikena un kārtības konsultante, trīs bērnu mamma Mārīte Martinsone. Pieredzē dalās sešu bērnu mamma Eta Ozolinkēviča.

Sākot no 2026. / 27. mācību gada visās izglītības iestādēs jānodrošina iespēja skolēniem kā otro svešvalodu apgūt kādu no Eiropas Savienības valodām. Tomēr skolas aizvien kā otro svešvalodu bērniem piedāvā krievu valodu. Kas tiek darīts, lai pēc četriem gadiem būtu iespēja iecerēto realizēt, vai ir pārliecība, būs gana plašas iespējas mācīties arī citas svešvalodas un kas notiks ar bērniem, kuri šobrīd ir izvēlējušies apgūt krievu valodu? Ģimenes studijā diskutē Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās un pieaugušo izglītības departamenta direktora vietniece Baiba Bašķere, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asociētā profesore, vadošā pētniece Ieva Margeviča-Grinberga, skolotāju izglītības projekta "Mācītspēks" vadītāja Ruta Zaharova, Spīdolas ģimnāzijas direktores vietniece metodiskajā darbā Vineta Šrama un Preiļu 1. pamatskolas direktore Nora Šņepste. Vacākiem, kuri bērni mācās 3. klasē, jāizvēlas, kuru otro svešvalodu, sākot no 4. klases mācīsies viņu bērni. Protams, ja skola piedāvā izvēlēs iespējas un krievu valoda nav vienīgā, kuru iespējams izvēlēties. Vēlmes ir dažādas un ir aktīvi vecāki, kuri gatavi paši meklēt svešvalodu skolotāju, lai situāciju skolā mainītu. Vecāki domā, ka bērniem krievu valodas vietā lietderīgāk būtu apgūt kādu no Ziemeļvalstu valodām. Diskutējām par otrās svešvalodas izvēles iespējām skolās šobrīd un vai būs iespējams realizēt Izglītības un zinātnes ministrija ieceri. Vineta Šrama stāsta, ka skolā veiktā aptauja liecina, kā bērni labprāt izvēlētos spāņu vai franču valodu, mazāk vācu. Vecāku viedoklis atšķiras, viņi dotu priekšroku krievu, ja būtu iespēja, vai vācu valodai, tad seko spāņu un franču valoda. Ja krievu valodu nepiedāvās, vecāki izvēlētos labāk franču valodu, tad spāņu, vācu itāļu valodu.. Nora Šņepste atzīst, ka izvēlē būtu arī par spāņu valodu vai kādu Skandināvijas valstu, arī franču valodu labprāt apgūtu. Bet krievu valoda arvien aktuāla, jo Krievija ir tuvu blakus, turklāt daudzi bērni nāk no jauktām ģimenēm, no ģimenēm, kurās mājās runā krievu valodā un viņiem ir būtiski arī turpināt mācīties šo valodu. Ieva Margeviča-Grinberga uzskata, ka vajag veicināt ES valstu valodu apguvi, bet varētu būt arī iespēja kā trešo svešvalodu vidusskolā apgūt krievu valodu. Arī viņa norāda, ka Krievija nezudīs un būs kaimiņos, "nav tālredzīgi, ka pilnībā neveicinām šīs valodas apguvi, pat, ja uzskatām, ka tā ir ienaidnieka valsts. Arī ienaidnieka valoda ir jāzina". Pētniece uzskata, ka vajadzētu būt iespējai apgūt krievu valodu un apgūt labā līmenī. Viņa arī norāda uz drošības aspektiem, jo ienaidnieka valoda ir jāzina, lai analizētu informāciju. Ruta Zaharova norāda, ka jebkura valoda, ko apgūst, ir liela vērtība. Viņa vērtē, ka šobrīd jauniešu svešvalodu apguves izvēles ir saistītas ar viņu nākotnes sapņiem un mērķiem studēt ārpus Latvijas. Tāpat Ruta Zaharova uzskata, ka attiekšanās no krievu valodas arvien ir sarežģīts jautājums "Piekrītu, ka jāvirzās pēc iespējas vairāk tuvāk Eiropai un Eiropas vērtībām, bet jāsaprot, kas notiek otrā pusē. Jautājums, vai šo valodu var apgūt pilnvērtīgi kā otro vai trešo svešvalodu, kur ir maz stundu sākumposmā," analizē Ruta Zaharova.

Vai bērniem būtu jāpiedāvā īpašas ziņas, kas stāsta par notikumiem Latvijā un pasaulē, vai pietiek ar "Panorāmu", un kāda ir vecāku loma, ne tikai piedāvājot, bet arī palīdzot izprast notiekošo? Ģimenes studijā diskutē Anda Rožukalne, Latvijas sabiedrisko mediju tiesībsardzi, Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Agnese Strazda, mamma, sabiedrisko attiecību speciāliste, Linda Daniela profesore, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne, un Klinta Ločmele, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docente, medijpratības eksperte. Sabiedrisko attiecību speciālistes Agneses Strazdas pārdomas sociālajos tīklos par to, vai bērniem jāskatās un jāklausās ziņas un jābūt izglītotiem par notikumiem pašu zemē un pasaulē, pamanīja ne tikai sociālo tīklu lietotāji, bet arī dažādu mediju radītāji. Sākās diskusijas, vai jāveido īpašas ziņas bērniem un jauniešiem, kur tās jāizplata, lai jaunā paaudze tās pamanītu. Cik liela ir vecāku loma, ieinteresējot bērnus ne tikai par izklaidējošu, bet arī informējošu saturu un vai ar ziņu palīdzību bērnos var audzināt pilsonisko apziņu?

Ģimenes studija dodas uz Liepāju apskatīt fotogrāfes, gleznotājas un grafiķes Irinas Tīres un viņas mazdēla Dāvida Vidvuda Fomina izstādi „Kontrasti”. Fotogrāfijas, kuras radījusi Irina un tās, kuru autors ir Dāvids Vidvuds , atšķiras ne tikai pēc tonalitātes, arī pēc vēstījuma. Irina iemūžinājusi pasteļtoņos gleznotās freskas, kuras kā maza meitene apbrīnojusi, kad viņas ģimene dzīvoja Liepājā, Republikas ielas 13 namā. Savukārt Dāvids Vidvuds – jaunas, skaistas meitenes īpašā interjerā un apgaismojumā. Un stāsts jau nebūs tikai par šo izstādi, arī par to, kā radusies ideja radoši sadarboties vecmāmiņai un viņas jaunākajam mazdēlam (Dāvidam Vidvudam šī ir pirmā izstāde), kāpēc viņu ģimenē radošums ir ne tikai vērtība, arī neizbēgamība. Irinas dēls ir dziedātājs, mūziķis un arī mākslinieks Igo, un ar fotogrāfēšanu aizraujas arī Irinas vecākais mazdēls Mikus Fomins. Un kur Irina rod enerģiju radoši aktīvai dzīvei arī 85 gadu vecumā. Irina Tīre atminas, kā dzīvojusi mājā, kur redzējusi brīnišķīgās freskas, kuras diemžēl aizkrāsoja. Tagad bijusi iespēja atkal tur iekļūt, māja vairākus gadus stāv neapdzīvota un uzkrāsotais krīts krīt nost. "Atkal ieraudzīju to, ko bērnībā un jaunībā redzēju tik skaistu," stāsta Irina Tīre. "Vecmāmiņas fotogrāfijas visas ir ļoti skaistas, konkrēti šī izstāde ir, lai uzvedinātu sajūtu uz vecāku laiku. Mans mūsdienīgums ir kontrasts pret to, ko oma šeit mēģinājusi parādīt, gan kompozicionāli, gan krāsu ziņā. Izstādē redzams, cik ļoti dinamiski tas atšķiras," bilst Dāvids Vidvuds. "Tāpēc es arī viņu aicināju," bilst Irina Tīre. "Tās ir modeles, meitenes, bet viņas sava veida modeles. (..) Es redzēju Vidvuda fotogrāfijas, viņam arī ir radīta telpa, visur ir audumi, savādāka noskaņa." Dāvids Vidvuds atzīst, ka tieši šai izstādei veidotas dinamiskas bildes, pārējās nav tik dinamiskas, arī viņam patīk gaišas lietas, akcentējot kādu noteiktu vietu vai detaļu. Irina atklāj, ka iemesls, kāpēc viņa savulaik sākusi fotografēt, bijis bērna piedzimšana. Tas bija pirms apmēram 60 gadiem, kad pasaulē nāca Rodrigo Fomins. Savukārt Dāvids Vidvuds pieredzējis un piedzīvojis, kā oma attīsta savas fotogrāfijas tumšā istabā pie sarkanas gaismas. Tas bijis ļoti radošs process bērnībā, kas piesaistījis uzmanību. "Domāju tas bija pamata motivators pašam pievērsties fotografēšanai," uzskata Dāvids Vidvuds. "Fotografēšana ir foršs veids, kā ātri vari dabūt pamatu, nereti es kā digitālais mākslinieks arī izmantoju fotogrāfiju kā bāzi, tad uz tās grafiski zīmēju virsū. Vai izmantoju kādu detaļu, lieku kolāžu, tā veidoju sarežģītas kompozīcijas ar dažādiem tēliem." Tagad arī Irina Tīre strādā ar digitālo fotoaparātu. Runājot par radošumu ģimenē, Irina Tīre vērtē, ka viņai pamatus ielikuši vecāki, jo tēvs bijis grāmatsējējs, bet māte mācījusies Vīnē šūšanu un vēlāk Liepājas mākslas skolā izveidojusi tērpu šūšanas un modelēšanas nodaļu. "Radošums mūsu ģimenē ir svarīgs. Katrs izpaužas savādāk, beigās māksla ir vienojošais. Tā jauda un atdeve ir svarīga, neatkarīgi no tā, kur tu sevi parādi kā mākslinieks, vai tā mūzika, vai fotogrāfija vai gleznošana. Kaut vai maizes cepšana, tā arī ir māksla, tam, cik ļoti tu uzmanību un fokusu pievērs brīdi, kad apgūsti, tas pēc tam ir redzams rezultātā," atzīst Dāvids Vidvuds.  Viņš uzskata, ka bērnam svarīga ir apkārtējā vide, radošā vidēm arī rodas pastiprināta interese par to, ko dara apkārtējiem un arī pašam kaut ko gribēsies realizēt.

Latvijā ir vieni no augstākajiem alkohola un narkotisko vielu lietošanas rādītājiem tieši jauniešu vidū. Aizvien biežāk skolās notiek policijas reidi, tostarp, ar suņiem, lai meklētu un izņemtu aizliegtas vielas. Aizvien biežāk arī runājam, ka skolu labierīcībās notiek "veipošana". Savukārt mediķi aktualizē jautājumu, ka Eiropā jauna tendence irspēcīgas sintētiskās narkotikas pildīt elektroniskajās cigaretēs. Speciālisti norāda, ka nekādi aizliegumi nedarbojas, aizliegto vielu problēma skolās jārisina ar cēloņu, ne seku apkarošanu. Kāda būtu efektīvā rīcība, kāda ir situācija skolās un kas jāzina vecākiem, Ģimenes studijā diskutē vietnes "uzvediba.lv" vadītāja Līga Bērziņa, Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Saks Konstantinovs, izglītības pētniece, trīs bērnu mamma Kristīne Liepiņa un Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics.  

Februārī un martā konkrētām klašu grupām Latvijas skolās notiek diagnosticējošie darbi. Kas ir diagnosticējošie darbi un kāpēc šādi pārbaudes darbi nepieciešami? Un vai, lai, piemēram, trešklasnieku sagatavotu diagnosticējošam darbam matemātikā, ir noderīgi arī maksas kursi ārpus skolas, Ģimenes studijā vērtē Valsts izglītības satura centra Vispārējās izglītības pārbaudījumu nodaļas vadītājs Kaspars Špūle, Rīgas 64. vidusskolas direktores vietniece izglītības jomā 1. - 4. klasēm Anda Vīksna, Ādažu vidusskolas sākumskolas direktora p.i. Solvita Vasiļevska un portāla "uzdevumi.lv" direktors Edgars Škutāns. Kaspars Špūle skaidro, ka diagnosticējošie darbi var būt arī valsts pārbaudes darbi un līdz šim tas tā arī bija. No šī mācību gada tie vairs nav valsts pārbaudes darbi, līdz ar to tie nav jāveic obligāti. Pieredze gan rāda, ka skolas neatsakās pārbaudīt skolēnu zināšanas un prasmes 3. un 6. klasē. Šīs pārmaiņas ieviestas saistībā ar jaunā mācību satura ieviešanu. Anda Vīksna norāda, ka vecākiem ir būtiski skaidrot, ko nozīmē valsts pārbaudes diagnosticējošs darbs un kādas ir pārmaiņas šobrīd. Lai arī diagnosticējošie darbi vairs nav valsts pārbaudes darbi, Anda Vīksna norāda, ka skolā uzskata, ka šie darbi vērtīgi.  Solvita Vasiļevska piekrīt, ka diagnosticējošie darbi ir labs "mērinstruments" gan skolotājiem, gan skolēniem. Arī šī skola nav atteikusies no diagnosticējošiem darbiem šajā mācību gadā. Vērtīgi ir tas, ka skolēni saņem pārbaudes darbu, kuru ir sagatavojuši cilvēki no malas, nevis pašu skolotāji. Tas labi parāda prasmes uz zināšanas.

Vairums mūsdienu mazuļu līdz divu gadu vecumam ir paguvuši iepazīties ar kādu no ekrānierīcēm. To apliecina arī nesen veikta vecāku aptauja. Tomēr speciālisti aizvien atgādina, ka tik mazam cilvēkam ekrānierīču lietošana nebūtu vēlama. Raidījumā kopā ar speciālistiem skaidrosim aptaujas rezultātus, runāsim par viedierīču ietekmi un bērnu attīstību un veselīgām alternatīvām, lai bērna ikdiena nebūtu laiks pie telefona. Ģimenes studijā sarunājas izglītības psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapeite, pētniece Sabīne Bērziņa, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas psihoterapeite Karīna Beinerte un vecāku organizācijas "Mammamuntetiem.lv" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Nesen veiktā pētījumā noskaidrots, ka 36 % sieviešu dzemdībās Latvijā saskārušās ar medicīnas personāla negatīvu attieksmi. Raidījumā Ģimenes studija ar pētījuma rezultātiem iepazīstina un ieskicē virzienus iespējamajiem risinājumiem publiciste, pētījuma idejas autore Agra Lieģe-Doležko, Rīgas Dzemdību nama galvenā ārste, Veselības ministrijas galvenā speciāliste ginekoloģijā un dzemdniecībā profesore Dace Rezeberga, Veselības inspekcijas Veselības aprūpes kvalitātes nodaļas vecākā ārste, eksperte Margarita Puķīte un psihologs, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs Reinis Upenieks. Raidījumā daudzkārt esam runājuši par dzemdību pieredzi, arī par problemātiku, kas Latvijā saistīta ar šo jomu. Nesen veikts jauns pētījums šajā jomā, ko īstenojuši kompānija "Norstat Latvija", publiciste Agra Lieģe-Doležko un komunikācijas zinātņu doktore Olga Procevska. Pētījumā kopumā piedalījusies 2591 sieviete, no kurām 1440  bija dzemdējušas vismaz vienu bērnu kādā no Latvijas slimnīcām. No 1440 dzemdējušām sievietēm 36% atbildēja, ka pirms dzemdībām, dzemdību laikā vai pēc dzemdībām ir saskārušās ar negatīvu attieksmi vai rīcību no medicīnas personāla puses. Kāpēc tā un vai šajā jomā iespējams ko mainīt. 61% sieviešu ar negatīvu attieksmi nebija saskārušās, bet 3% izvēlējās neatbildēt uz jautājumu. 

24.februāra raidījumā dosimies ciemos pie Jakovenko ģimenes no Kijivas. Mamma Ņina ir dzimusi un augusi ukraiņu ģimenē Rīgā, pēc Rīgas Ukraiņu vidusskolas absolvēšanas devusies studēt uz Ukrainas galvaspilsētu, tur satikusi savu vīru, viņiem viens pēc otra piedzimuši trīs bērni. Karam sākoties, kopā ar mazajiem, kam tobrīd bija tikai seši, četri un divi gadiņi, viņa viena izbrauca no Ukrainas. Vīrs Jaroslavs pavadīja ģimeni līdz Polijas robežai, bet pats palika dzimtenē, lai cīnītos pret iebrucējiem. Ar Ņinu Jakovenko Ģimenes studijā tikāmies jau pagājušā gada martā, kad viņa tikko bija ieradusies Latvijā. Pēcāk arī ģimenes tēvs pievienojās savējiem un Rīgā viņi raduši pagaidu mājas nu jau gandrīz gada garumā. Kā tas aizvadīts un ar kādām sajūtām viņi lūkojas savā nākotnē?  Ņina stāsta, ka viņa ir atgriezusies savā skolā - Ukraiņu vidusskolā, kur tagad arī strādā. Te tagad arī 1. klasē mācās meita, abi puikas iet bērnudārzā. Rīgā dzīvo arī Ņinas vecāki. Tas atvieglojis arī iedzīvošanos. Ņina atklāj, ka viņai ir Latvijas pilsonībā, arī bērniem, bet vīram ir humanitārā vīza uz gadu. Jaroslavs sarunā atklāj, ka sākumā pievienojies valsts aizstāvjiem un darījis viesu nepieciešamo.  "Rakām ierakumus, ar smilšu maisiem nostiprinājām administratīvās ēkas, darījām ne pārāk jautrus, bet vajadzīgus darbus," stāsta Jaroslavs. Pēc kāda laika viņš nolēmis pievienoties ģimenei. "Mums ir likums, ka no valsts drīkst izbraukt tie vīrieši, kuriem ir trīs bērni – es beidzot sapratu, kāpēc man ir trīs bērni. (smejas) Tā es varēju atbraukt pie Ņinas un bērniem.  Jūs jautājāt, kā pagājis šis gads. No vienas puses, tas ir paskrējis ātri, no otras – satraukumiem pilns. Esmu priecīgs, ka man ir iespēja braukt uz Ukrainu gan palīdzības, gan darījumu lietās. Galu galā, arī satikt radiniekus. Es gandrīz katru mēnesi vai ik pa pāris mēnešiem braucu uz Ukrainu." Jaroslavs stāsta, ka strādā IT nozarē, var strādāt savā uzņēmumā attālināti un darbs Latvijā viņam nav jāmeklē. Ņina un Jaroslavs stāsta par plašo ģimeni un draugiem, kas izvēlējušies palikt Ukrainā. "Mans brālēns dzīvoja Bučā, viņam izdevās aizbraukt, kad viss sākās. Viņš tagad atgriezās un dzīvo Bučā ar visu ģimeni. Mājā, kur viņa dzīvoklis, trāpīja šāviņš, viņa dzīvoklim izsita durvis, bija krievi iekšā, nozaga visu alkoholu. Viņš atbrauca, visu iztīrīja, ielika jaunas durvis. Viņš atgriezās un atkal dzīvo Bučā," stāsta Ņina.  "Kad tu esi tur, viss ir citādi. Arī mani draugi, visi aizbrauca, bet laiku pa laikam [atgriežas], arī es vasarā biju aizbraukusi uz Kijivu, kā teica mana draudzene, ka esi tur, nav tik bailīgi, nav tik traki, kad esi ārpusē un skaties no malas," vērtē Ņina. "Kad esi te, it kā esi drošībā, bet vairāk ir pārdzīvojumu un emociju. Nesen sapratu, ka aizbraukt varbūt ir grūtāk, nekā palikt, jo brauc uz nekurieni. Ir grūti sākt no jauna, ir grūti visu pamest. Bija tik grūti, kad atbraucām gandrīz bez mantām. Mēs bijām tik priecīgi, kad atvedām elementārās lietas – apģērbu. Tas bija priecīgi un arī dīvaini, vai tiešām mums tik daudz nozīmē? Bet tas nav tik daudz par to, ko nozīmē lietas, bet tas ir tavs un tā ir arī drošība. Tās ir mājas. Mums visiem gribas mājās, brālēns atgriezās mājās ar visu ģimeni. Dzīve jāturpina." Jaroslavs stāsta, ka no visas viņa lielās ģimenes neviens nav aizbraucis, lai arī māsai ar vīru ir pavisam maza meitiņa, dzimusi jau kara laikā. "Kad es tur biju, mums ar māsu un viņas vīru bija vienošanās – ir konkrēts brīdis, kad viņiem ar vīru būs jādodas prom. Bija plāns – ja krievi nonāks līdz konkrētam punktam, viņi brauc prom. Mūsu šķīra vēl pāris tilti, tie bija mīnēti, tāpēc zinājām, ka ātri viņi nepietuvosies. Kā jau teicu, māsa bija nesen dzemdējusi meitiņu un ar mazu zīdainīti, protams, braukt prom, pie tam bez vīra – viņa negribēja. Mani vecāki kā cilvēki gados principa pēc nevēlējās nekur doties. Kaut gan nav nemaz tik veci, viņiem ir tikai pāri 60. Tātad – plāns bija, bet, paldies Dievam, nenācās to īstenot," atklāj Jaroslavs. Ziņām par notikumiem Ukrainā Jakovenko ģimene nepārtraukti un neslēpj, ka ir psiholoģiski smagi būt visu laiku tajā iekšā.  "Mēs ar Ņinu jau trīs gadus tiekamies ar psihoterapeitu, kaut kādā mērā mēs varbūt bijām nedaudz gatavāki kā tie, kas nebija vērsušies pēc psiholoģiskas palīdzības. Tas visu laiku turpinās – turpinās karš, cilvēki iet bojā. Nesen feisbukā izlasīju, ka labs paziņa kritis kaujās pie Bahmutas. Fiziski mēs esam drošībā Latvijā, bet domās esam Ukrainā un galvenais – gribam mājup. Savu nākotni Latvijā neplānojam," atklāj Jaroslavs. Ņina bilst, ka arī skolā ir vairāki kolēģi no Ukrainas un reizēm arī kopīgi pārspriež notiekošo. Viņa atzinīgi vērtē Jaroslava analītiskās spējās, reizēm arī vēršas pie viņa pēc padoma un skaidrojuma par notiekošo. "Dažreiz es nesekoju speciāli, tāpēc, ka nevaru to visu "sagremot"," neslēpj Ņina. "Man ir ļoti aktīva dzīve arī te ar darbu. Kijivā es nestrādāju pilnu dienu (..), man bija savs bizness, kas neprasīja, lai pavadu tur visu dienu. (..) Darbs ar bērniem nav ļoti viegls, ir emocionāls, jauns, pieprasa pieslēgties. Man bija moments, kad "pārdegu", nav viegli psiholoģiski, kaut arī psihologa palīdzība ir vērtīga un mums palīdzēja abiem. Es tikai tuvāk vasarai sāku atgriezties psiholoģiski normālā stāvoklī. Tāpēc man ir pauzes. Ir "Telegram" kanāli, ko lasu, dažreiz kādu dienu nelasu, psiholoģiskā higiēna, lai labāk turētos."  Ņina un Jaroslavs stāsta, ka arī bērni, it sevišķi meita grib atpakaļ uz Ukrainu, uz mājām. "Dažkārt meita vienkārši sāk raudāt un lūgties mājup. Mēs varam tikai paraudāt ar viņu kopā. Jo patiesībā mēs arī gribam uz savām mājām Kijivā," bilst Jaroslavs. "Ne tāpēc, ka Latvijā būt slikti, vai vēl kaut kas. Vienkārši tāpēc, ka mums atņēma, mēs taču ne paši izvēlējāmies aizbraukt. Mēs neaizbraucām ceļot vai ciemos. Mums psihika tā strādā, ka viņa sajūt atšķirību, ka pats aizbrauc kaut kur paceļot vai tev vienkārši vienā visu atņem. Viņi to jūt. Meitai tas bija grūti," stāsta Ņina.

Ēdināšana skolās vienmēr bijis "karsts" temats. Visbiežāk diskutēts, kāpēc daudzi bērni skolā pagatavoto ēdienu, kas nereti pārtop par atkritumiem, un kā maltīšu pagatavošanai paredzēts pārāk mazs finansējums, lai ēdiens patiešām būtu sātīgs un garšotu lielākajai daļai bērnu. Bet šoreiz kopā ar studijas viesiem skaidrojam, kādi noslēpumi ir to ēdinātāji rīcībā, kuriem izdodas ik dienu skolēnus iepriecināt ar garšīgām, veselīgām un patiešām daudzveidīgām maltītēm. Raidījuma viesi: uztura speciālistes un Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas valdes locekles Olga Ļubina un Juta Golubova, pārtikas tehnoloģe Dzintra Kokta un Izglītības iestāžu ēdinātāju asociācijas pārstāvis Jānis Meija. Ierosme šai sarunai ir Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas aicinājums vecākus pieteikt savu bērnu skolu konkursam "Labākais skolu ēdinātājus Latvijā".  Latvijas Diētas un Uztura Speciālistu asociācija (LDUSA) aicina vecākus pieteikt savu bērnu skolu konkursam “Labākais skolu ēdinātājs Latvijā”, lai noteiktu vislabāko ēdinātāju, tādējādi aktualizējot bērnu maltīšu kvalitāti skolās. Vecāki ir aicināti skolas konkursā pieteikt līdz 28. februārim, lai pēc tam visbiežāk pieteiktajām skolām LDUSA varētu lūgt atsūtīt nedēļas ēdienkartes paraugu un foto, ko izvērtēs konkursa žūrija. Uzvarētāji tiks noteikti sešās nominācijās jeb Vidzemē, Zemgalē, Kurzemē, Latgalē, Rīgā un visā Latvijā kopumā. Skolu iesniegtās ēdienkartes tiks vērtētas pēc vairākiem kritērijiem, tostarp pēc atbilstības Ministru kabineta noteikumiem Nr. 172 “Noteikumi par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem”, vai ēdieni ir daudzveidīgi, vai izmantots pēc iespējas vairāk vietējo un sezonālo produktu, cik daudz cukura un sāls izmantots ēdienos, kā arī, vai pavāri spēj radoši un interesanti pagatavot bērniem atbilstošus ēdienus.

Cik liela nozīme ir vēstures zināšanām vidusskolēniem un vai apgūstot pamatkursu, zināšanas ir gana dziļas un pietiekamas, lai spētu meklēt arī likumsakarības un rekonstruēt pagātnes notikumu gaitu, ne tikai orientētos faktos, Ģimenes studijā vērtē gan tie, kuri mācās, gan tie, kuri māca. Studijā diskutē Ulbrokas vidusskolas vēstures skolotāja, Sociālās un pilsoniskas jomas metodiskā vadītāja savā skolā un Ropažu novadā Neila Krave un "Skola 2030" vecākais eksperts sociālā un pilsoniskā mācību jomā, vēstures skolotājs Ādažu brīvajā Valdorfa skolā Ansis Nudiens. Paši vēstures skolotāji uzsver, ka ļoti labs ilggadējs vēstures mācīšanās raksturojums atrodams Andra Kalnozola grāmatā "Kalendārs mani sauc". Kur grāmatas galvenais varonis par vēstures mācīšanos saka tā: "Man skolā ļoti labi padevās iegaumēt gadus, bet es bieži aizmirsu, kas tajos gados ir noticis. Beigās bieži vien mana galva bija pilna ar gardiem un datumiem, bet man nebija ne jausmas, kas tur notiek." Tā, protams, ir daiļliteratūra, bet kā ir dzīvē, vai skolēniem, kuri šobrīd mācās pēc pilnveidotā mācību satura un pieejas, izdodas paturēt prātā ne tikai gadus un datumus, bet pagātnes skatīt kopsakarībās? Un vai iespējama situācija, ka skolēni vidusskolas posmā Latvijas vēsturi nemācās vispār? Par to, kā un cik daudz šobrīd skolās māca vēsturi, var lasīt dažādas atsauksmes, arī ļoti kritiskas. Piemēram, jā skolēns vidusskolas posmā neizvēlas apgūt vēsturi padziļināti, tad  māca šo un to, uzzinot dažādus faktus, bet tajos neiedziļinoties. Bet vispirms saruna par vēstures mācīšanu pamatskolā. Ierakstā uzklausām skolēnu domas par vēstures apguves iespējām un vēstures mācīšanu vidusskolā.

Mazuļa attīstības psiholoģijā spēlei un spēlēšanās procesam ar bērnu tiek piešķirta liela nozīme. Daļa vecāku labprāt kādu brīdi ir gatavi palikt uz grīdas un kļūt par autoparka apsargiem vai meža uzraugiem. Taču vai spēlēšanās ir panaceja? Ģimenes studijā diskutē PEP mamma, biedrības "Tēvi" vadītāja Elīna Kļaviņa, bloga „Es pats” veidotāja, piecu bērnu mamma Viktorija Ozola un biedrības "Tēvi" pārstāvis, Privātās Montesori sākumsskolas direktors Lauris Bokišs. Jā, protams," pārliecinoši uz izvirzīto jautājumu atbild Viktorija Ozola. "Tiklīdz bērni ir vairāk nekā viens un man viņi ir pieci, es to redzu aizvien izteiktāki, ka ar viņiem drīkst nespēlēties. Drīkst gribēt arī to, ka viņi tik daudz nesauc mani savās spēlēs, ka var savā starpā spēlēties. Ne tikai savā starpā, bet katrs arī viens var spēlēties brīnišķīgi, ja mēs viņiem neiemācām tādu kā atkarību no sevis." Viktorija stāsta, ka spēlējusies ar pirmo bērnu, kamēr viņš bijis vienīgais, bet ar katru nākamo ienākot ģimenē, sapratusi, ka viņi var brīnišķīgi spēlēties paši, ja ir piemērota vide, ja ir, ko darīt. Arī Elīna Kļaviņa piekrīt, ka ar bērnu drīkst nespēlēties, kaut vai, ņemot vērā, kas vispār ir spēlēšanās. "Liela dienas daļa paiet spēlējoties savā nodabā un, ja tas ir viens bērns, vecākiem nav variantu, jo viņš varētu pieprasīt kompāniju. Tāpēc arī vecāki izjūt lielu vajadzību spēlēties ar bērniem," atzīst Elīna Kļaviņa. Ar sociālie tīkli un mediji rada sajūtu vai prasību, ka bērni ir jānodarbina, ka ir jāspēlējas ar viņiem. Patiesībā, vairāk vajag sekot un, ja prasa, atsaukties. Lauris Bokišs norāda, ka varētu būt grūti spēlēties mūsdienu vecākiem ar bērnu, jo paši neesam guvuši foršo spēlēšanās pieredzi savā bērnībā.  "Vai arī esam bijuši spiesti vieni spēlēties, jo neviens ar mums nav spēlējies. Varbūt mums bija vecmāmiņas un vectētiņi, kuri mūs izklaidēja no rīta līdz vakaram, tāpēc mums liekas, ka tas nozīmē, ka man jāpavada visa diena ar bērnu. Otrs - esam paši sevi nodarbinājuši un mēs nesaprotam, ko ar to bērnu darīt," analizē Lauris Bokišs. Viņš arī atgādina, ka spēlēšanās nav izklaidēšanās un vecākiem nav jābūt izklaidētājiem.

Šogad mainīta kārtība, kā skolēni atbrīvojami no eksāmeniem un citiem pārbaudes darbiem. Kāpēc šādas pārmaiņas nepieciešamas un vai tiešām rasti vislabākie risinājumi, diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: klīnikas "Vesels bērns" vadītāja Ilze Zariņa, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, vadošā pētniece Dita Nīmante, Valsts izglītības satura centra Vispārējās izglītības pārbaudījumu nodaļas vadītājs Kaspars Špūle, Rīgas Rīnūžu vidusskolas direktors Deniss Kļukins un ģimenes ārste no Liepājas Linda Reicle. Masveida atbrīvojumi no eksāmena kārtošanas ir kliedzoša situācija, tā pagājušā mācību gada nogalē pauda bijusī izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece. Fakti tiešām bija kliedzoši - no centralizēto eksāmenu kārtošanas bija atbrīvots katrs desmitais skolēns un bija pat kādu izglītības iestādi, kurā 90% skolēnu drīkstēja nekārtot obligātos noslēguma pārbaudes darbus. Kā ir šogad un kā situāciju ietekmēs jaunā kārtība, kas paģēr mediķu-speciālistu izvērtējumu, vai tiešām jaunietis atbrīvojumus no eksāmeniem un kā tas varētu atsaukties uz jaunā cilvēka tālākām mācību vai darba iespējām? Turpmāk no valsts pārbaudījumiem skolēnu varēs atbrīvot ar ārsta – speciālista vai ārstu konsīlija atzinumu, pie kura izglītojamais ir vērsies pēc palīdzības veselības problēmas risināšanā, bet to nevarēs izdarīt ģimenes ārsts. Izglītības un zinātnes ministrijā skaidro, ka jaunā kārtība bija vajadzīga, lai pilnveidotu pašreiz spēkā esošo regulējumu par skolēnu atbrīvošanu no valsts pārbaudījumiem veselības stāvokļa vai citu attaisnojošu iemeslu dēļ. Iepriekšējos mācību gados vairāki skolēni, kuri bija atbrīvoti no valsts pārbaudījumiem, tomēr kārtoja tos eksāmenus, īpaši latviešu valodas eksāmenu vai kādu no izvēles eksāmeniem, kuru rezultāti viņiem bija nozīmīgi turpmākajā izglītības pakāpē vai uzsākot darba gaitas.  

Ģimenes studija dodas uz Balviem ciemos pie Zanes un Sanda Meieriem. Zane ir Balvu un Gulbenes novadu skolēnu deju kolektīvu virsvadītāja un deju kolektīvu "Balvu vilciņš" un "Knausīši" vadītāja, bet Sandis ir būvuzraugs. Darba dzīvi viņiem izdodas salāgot ar trīs meitu – Elīzas (15 gadi), Renātes (10 gadi) un Denīzes (2 gadi) – audzināšanu, jo ikdienas rūpes ir viņu abu līdzvērtīga atbildība. Meeiru ģimenes dzīvē pat bijis periods, kad Zane strādāja Rīgā, bet Sandis Balvos, vairākas dienas nedēļā viens pats uzņemdamies rūpes par viņu meitām. Zane atzīst, lai arī viņa kā deju kolektīvu vadītāja ik dienu ir kontaktā ar daudziem bērniem, meitas prasa īpašas rūpes un uzmanību. Viņa neslēpj, ka meitām mammas pietrūkst viņas darba ritma dēļ, pa dienu meitas ir skolā, vakaros – mammai darbs, kad viņa pārnāk, ir gandrīz vai cīņa par mammas uzmanību. "Var teikt, ka dzīve paiet vienā lielā skrējienā un haosā," neslēpj Zane. Elīza stāsta, ka mammas padomi ir vajadzīgi mācībās, mūzikas skolai, par pulciņiem, par volejbolu, arī par dejošanu. Renāte bilst, ka mamma reizēm pamāca matemātiku, atgādina par pulciņiem. Sandis sagaida sievu no darba un vakara periods ir laiks, ko viņš pavada ar meitām. Protams, visvairāk prasa mazākā meita, kura vēl neiet dārziņā, bet arī vecākās meitas ir jāaizved uz nodarbībām. Dienas pirmo pusi abi vecāki ir vairāk mājās un Sandis ar Zani viens otru uz maiņām palaiž darbos un arī uz sporta zāli. Zane atklāj, ka Sandis ir ģimenes pavārs, viņš gatavo kopā ar meitām pusdienas un sagaida mājās ar siltām vakariņām. Elīza uzslavē tēta gatavotos rīsus ar vistu, ļoti labi viņam sanāk karbonādes. Renātei arī garšo karbonādes un griķi ar balto mērci. Sandis atzīst, ka labprātīgi uzņēmies ģimenes pavāra lomu, bet Zane bilst, ka pie plīts stājas tas, kurš vairāk grib ēst. Zane atzīst, ka novērtē tēta iesaisti ģimenes dzīvē. "Droši vien tāpēc arī mums ir trīs bērni. Viena diez vai tiktu galā, ja tas būtu jādara vienai," atzīst Zane. Mazā māsa Denīze ir plānots un gaidīts bērniņš, arī "pandēmijas laika bērniņš". Zane stāsta, ka abi ar vīru zinājuši, ka būs trešais bērniņš ģimenē, bet vienmēr skates, deju svētki... Tad atnāca pandēmija, kas atcēla dziesmu un deju svētkus un lika arī pārdomāt vērtības. Lielajai māsai Elīzai ir labs kontakts ar mazāko māsu, viņa arī bieži pieskata Denīzi.  "Domas nav mainījušās, es mammai vienmēr saku, ka parasti mazi bērniņi ir mīlīgi, tikko piedzimuši, tad apnīk citreiz. Bet ar Denīzi tā nav, viņa kaut ko jaunu vienmēr izdomā, viņa paliek vēl mīļāka un foršāka," atzīst Elīza.   Meieri arī vērtē, ka mazpilsēta, kādi ir Balvi, ir laba vieta dzīvei ģimenei ar bērniem, jo viss atrodas netālu, īpaši priecē plašais interešu izglītības piedāvājums. Turklāt viss atrodas netālu. Kā jau daudzām ģimenēm, arī Zanei un Sandim viens dzīves posms vedis caur Rīgu, tomēr bērnu dēļ izvēlējušies dzimto pusi – Balvus.

Ģimenes studijā saruna par mazuļu valodas attīstību. Kāpēc bērns sāk runāt - dudināt vai lalināt - tieši tā un ne citādi, kas par to jāzina, jāliek aiz auss vecākiem un agrīnā runāšana vai varbūt nerunāšanu ietekmē bērna runas attīstību un valodas attīstību nākotnē? Raidījumā skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes docētāja, Latvijas dzirdes centra audiologopēde Ilze Klatenberga, Rīgas Stradiņa Universitātes Stomatoloģijas institūta audiologopēde, miofunkcionālā terapeite Signe Brusbārde un bērnu neiroloģe Vizma Meikšāne.      

Par to, ka mūsdienu bērni un jaunieši kāri pasauli tver bildēs un video, jeb, vienkārši sakot, aug "ekrāna paaudze", šķiet vairs nestrīdas neviens. Taču, kā nosaka, kura filma piemērota kādam bērna vecumposmam, kādiem kritērijiem atbilst dažāda vecuma auditorijai domātas filmas un vai to sākumā jāliek brīdinājumi arī par saturu, kas kādam varētu šķist nepieņemams? Vai vecāki to izvērtē un seko ieteikumiem? Ģimenes studijā par bērnu kino diskutē kino festivāla RigaIFF radošā direktore Sonora Broka, Latvijas TV filmu iepirkšanas nodaļas vadītāja Zane Valeniece, kinoteātra "Kino Bize" bērnu un jauniešu programmas vadītāja Paula Bērziņa un animācijas filmu režisors Edmunds Jansons.      

Nesen sociālajos tīklos un medijos bija vērojamas karstas diskusijas pēc kāda negadījuma vienā no iekštelpu spēļu laukumiem. Meitene lauž kāju, jo pie slidkalniņa viņu notriec cita bērna māte, kas šo atrakciju izmantojusi kopā ar savu mazuli. Kurš atbildīgs un kā mazināt bērnu traumatismu spēļu laukumos? Kāda bērnu uzvedība un pieaugušo rīcība pieļaujama bērnu izklaižu vietās un kādiem jābūt drošības noteikumiem, diskutējam Ģimenes studijā. Diskutē „Apollo Skypark” teritoriālā vadītāja Inita Elizabete Lāma, drošuma inspektors, „Fixman” īpašnieks Miks Lukstiņš, psiholoģe Sanita Toča un Patērētāju tiesību aizsardzības centra Preču un pakalpojumu departamenta direktore Linda Rinkule. Ierakstā uzklausām Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārstu Jāni Upenieku.

Pēc Covid-19 pandēmijas novērojams, ka daļa ģimeņu ar bērniem izvēlas ceļot arī ārpus skolas noteiktajiem brīvlaikiem. Turklāt novērots, ka skolēnu brīvlaikos ievērojami palielinās ceļojumu izmaksas. Ģimenes studijā pārrunājam, kā dažādas mācību iestādes uzlūko gadījumus, ka vecāki un bērni ceļo tad, kad paši vēlas, - arī ārpus oficiāli noteiktajiem brīvlaikiem. Vai tā ir problēma, diskutē Rīgas valsts vācu ģimnāzijas direktore Gundega Muceniece, Rīgas Valda Zālīša sākumskolas skolotāja un klases audzinātāja Dace Jansone un psiholoģijas doktore, Latvijas Universitātes docente un pētniece Liena Hačatrjana. Ko Latvijā nosaka normatīvie akti saistībā ar attaisnotiem un neattaisnotiem kavējumiem un kāda ir statistika par stundu kavējumiem Latvijā, skaidro Izglītības kvalitātes valsts dienesta vecākā eksperte Jana Veinberga. Valdis Vītoliņš rīko tūrisma izaicinājumus grupām un tajos bieži līdzi dodas arī sieva un meita, kas šobrīd mācās 9. Klasē. Vecāki neslēpj, ka viņi dod priekšroku dažādiem ģimenes braucieniem arī tad, ja meitai nākas kavēt skolu. Savu motivāciju un apsvērumus skaidro Vītoliņu ģimene.

Šoreiz dosimies uz Inčukalnu, kurp pirms dažiem gadiem no galvaspilsētas uz dzīvi pārcēlusies Arāju ģimene. Mamma Māra ir Informācijas un komunikāciju zinātnes studiju virziena direktore Vidzemes augstskolā, tur vēl savu studiju laikā iepazinusi nākamo vīru Jāni. Tagad abi audzina trīs naskas meitenes – Katrīnu, Billi un Aurēliju, jaunākajai tikai divarpus gadu, viņa sanācis īsts pandēmijas laika bērniņš. Visi kopā Arāji labprāt bauda sev tagad tik tuvu apkārt esošo dabu un arī darbojas dārzā vai pie mājas labiekārtošanas. Lielā māsa daudz un labprāt lasa, vidējā runāties ar Ģimenes studiju nedaudz sakautrējās, bet jaunākai sakāmais sarunas fonā neapsīkst teju ne brīdi. Tētis Jānis atminas, ka arī Katrīna tādā vecumā vienu teikumu izvērtusi divu stundu garumā. Sagaidot, Māra atklāj, ka ir nedaudz satraukta, jo esot taču "cilvēki parastie" un ko gan stāstīt. Bet arī par parastu ikdienu ir ko stāstīt pārpārēm. Jānis nāk no Alūksnes, šobrīd  ikdienā strādā Rīgā datu analīzes jomā. Viņš smej, ka šobrīd no marta līdz oktobrim ar darbiem arī brīvajā laikā nav problēmu - mājas un apkārtnes labiekārtošana prasa savu. Mārai liela ikdienas daļa paiet kopā ar meitenēm, paralēli viņa arī gan Valmierā, gan Rīgā. Vecākai meitai Katrīnai deviņi gadi, mācās Inčukalna pamatskolā 3. klasē. Šobrīd viņa lasa Harija Potera sērijas grāmatas. Billei ir seši gadi un rudenī viņa ies skolā. Viņa arī ir iemācījusies lasīt. Tētis vērtē, ka tieši lielās māsas aizrautīgā lasīšana ir motivējusi Billi iemācīties lasīt.  Mazajai māsai Aurēlijai drīz būs 2,5 gadi un viņa cītīgi apmeklē bērnudārzu. Aurēlija ir pandēmijas laika bērniņš, Māra ar Jāni stāsta, ka viss izvērties ļoti veiksmīgi, ka tieši gadu pirms pandēmijas pārcēlušies uz Inčukalnu, līdz ar to visu ierobežojumu laiku vadījuši bez liekiem satraukumiem par to, ka nedrīkst kaut kur doties. Ir māja, pagalms, kur meitenēm iziet. Māra vienīgi bilst, ka ar mazāko meitiņu nav izbaudījusi laiku divatā ar zīdainīti, jo pandēmijas laikā Katrīna mācījās mājās, arī Bille negāja bērnudārzā. Pirms 3,5 gadiem Arāji sapratuši, ka jāpārceļas uz laukiem no pilsētas. To, ka kādā brīdī gribēs vākties prom no Rīgas, bija runājuši jau sen. Vien jāpienāk īstajam brīdim. Kādā brīdi sapratuši, ka nav ko sapņot, jāplāno pa īstam. Viens pamudinājums praktiski rīkoties bijis - Katei bija jāsāk skolas gaitas, lai maiņa būtu tajā laikā. Māja, kuru izvēlējušiem, beigās ir tā, kuru pirmo apskatījuši.  Pārmaiņas bijušas ātras, bet tas pierādījis sevi kā labs lēmums. Runājot par pārcelšanos un iepriekš dzīvi Rīgā, Katrīna atzīst, ka Inčukalnā ir daudz plašāk un vairāk vietas. Viņai arī patīk vasarā ķert sienāžus, ziemā skraidīt pa pļavu vai celt sniegavīrus. Laukos arī nav jāuzmanās no mašīnām, var gaidīt, kad aizsalst grāvis un tur slidot, nav jābrauc uz ledus halli. Māra vērtē, ka liels plus ir pagalms un droša vide, kur izlaist bērnus spēlēties. Tāpat liels pluss bērniem ir pieredzēt dabu un arī darboties nelielā sakņu dārziņā kopā ar vecākiem. Mārai patīk audzēt puķes. Jānim lauku dzīvē patīk patstāvība. Dzīvoklī esi atkarīgs no kaimiņiem, no Rīgas namu pārvaldnieka politikas, savā mājā dara, kā grib un cik ir iespējas. Šeit paši visu plāno un attīsta. 

Vai stereotips par vīramāti - vellamāti joprojām ir aktuāls un kādus izaicinājumus pāriem rada sarežģītas attiecības ar partneru vecākiem, diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi psihoterapeite Inese Putniece un mācītājs, laulāto kursa vadītājs Edgars Mažis. Raidījumā šoreiz sieviešu atklāsmes: "savai vīramātei vienmēr esmu jutusies kā drauds un konkurente", "lai kā censtos, nekas, ko es daru, nav gana labi", "attiecību mums vairs nav, esmu šajā ziņā padevusies". Šādās frāzes laiku pa laikam sanāk dzirdēt, tāpēc arī Ģimenes studijā runājam par to, kāpēc mūsdienās, kad tīri sadzīviski vedeklai ar vīramāti ir arvien mazāk, ko dalīt, tomēr pastāv grūtības sadzīvot. Cik problemātikas joprojām ir šajās izsenis stereotipiski vērtētās kā sliktās attiecībās starp vedeklu un vīramāti. Pie kādiem nosacījumiem un apstākļiem šie attiecību samezglojumi rodas un kā tos atpiņķerēt un varbūt par nepieļaut? Raidījumā uzklausām arī sieviešu pieredzes stāstus. Inese Putniece vērtē, ka slikto attiecību stāsts ir mazliet mīts. "Stāsts kopumā ir par to, vai un cik lielā mērā pieaugušie vecāki spēj pieņemt savu pieaugušo bērnu otru pusi, partneri. Gan sākotnējā posmā, kad divi cilvēki veido attiecības, gan arī tad, kad ģimene ir nodibināta un, iespējams, bērni nākuši pasaulē. Es noteikti nevarētu teikt, ka viennozīmīgi būtu tikai stāsts par to, ka vīrieša pusē mamma ir tā, kura būtu ļoti kareivīga un agresīva vai kontra pozīcijā nostājusies pret savu vedeklu. Tas varbūt ir kaut kādā ziņā vieglāk saprotams," norāda Inese Putniece. Inese Putniece min, ka viņas pieredzē ir arī pacientes, kuru mammas nespēj pieņemt meitas izvēli, ir arī vīrieši, kas saka, ka ar otras puses vecāku nevar īpaši tuvu kontaktu nodibināt. "Es vienmēr saviem pacientiem saku - tas, ka mēs ģenētiski esam radinieki, negarantē labas un tuvas attiecībās. Labas un tuvas attiecības ģimenē iedibināt starp brāļiem un māsām ir viens no vecāku audzināšanas uzdevumiem, kas tālāk aiziet, pieaugot bērni iemācās veidot attiecības ar citiem cilvēkiem daudz veiksmīgāk," atzīst Inese Putniece. Edgars Mažis norāda, ka ir notikusi evolūcija. Pirms gadiem 30 cilvēki devās laulībā agrāk - "no mājas uz māju". "Līdz ar to gadījumi, kur vienam vai otram vecākam bija grūti atlaist, bija biežāki. Tagad absolūtais vairums no tiem, kurus gatavoju laulībām, viņi jau ir atdalījušies, dzīvojuši ilgstoši prom no vecākiem. To tā vairs nejūt," uzskata Edgars Mažis.  Viņš arī atzīst, ka ir hrestomātiskie sāpīgi stāsti, ka mamma dzīvo pirmā stāvā, dēls ar ģimeni - otrā stāvā, viņš nāk mājās, vispirms aiziet pie mammas, tad pie sievas. Un mamma dzird, kad viņi mīlējās, nav skaņas izolācijas. Vai tādi, ka vīrietis ir trīsstūrī, kur vienā pusē ir viņa mamma, otra - sieva.

Kādas ir mūsdienu sabiedrības gaidas no jauniem vīriešiem un tētiem un vai ir iespējams ģimenē mammai un tētim dzīvot pilnīgi vienlīdzīgu dzīvi, vērtējam Ģimenes studijā kopā tētiem un ekspertiem. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un Psihoterapijas klīnikas ārsts – psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis, sociālo procesu pētniece no Latvijas Universitātes Ilze Mileiko divu bērnu tētis Pauls Kundziņš un trīs bērnu tētis Rolands Legzdiņš. Ģimenes studijā bieži runājam par mammām – par mammas lomu, par mammas pienākumiem, slodzi, spriedzi, dažādiem izaicinājumiem. Tēti šajās sarunās parādās, taču retāk. Bet kad nesen pēc raidījuma kādai psihoterapeitei vaicājām, par ko, pēc viņas domām, raidījumā būtu svarīgi runāt un domāt ģimenes un vecāku kontekstā vairāk, viņa teica – pievērsieties jaunajiem vīriešiem, tiem vīriem un tētiem, kuri arī bieži nonāk viņas profesionālajā redzeslokā, jo sastopas ar grūtībām piepildīt visas viņiem  uzliktās gaidas. Vai tiesa, ka sabiedrība mūsdienu vīrietim uzliek nekad agrāk nebijušu slogu, vai varbūt vīrieši beidzot ir nonākuši augsto prasību un daudzo pienākumu situācijā, kur sievietes ir bijušas līdz šim?

Kultūras notikumu sadārdzinājums rada problēmas skolām jēgpilni izmantot "Latvijas skolas somas" piedāvājumu. Vai iespējams rast trūkstošo finansējumu jau šī gada valsts budžetā, diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: programmas „Latvijas Skolas soma" vadītāja Aija Tūna, režisors Jānis Znotiņš, Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Ritvars Jansons (Nacionālā apvienība) un Kuldīgas Izglītības pārvaldes vadītājas vietniece, „Latvijas Skolas somas” projekta koordinatore Kuldīgas novadā Lilita Mačtama. "Latvijas skolas soma" ir valsts simtgades dāvana Latvijas bērniem un jauniešiem. Sākot ar 2018. gadu tās ietvaros ikvienam skolēnam ir nodrošināta iespēja izzināt un klātienē pieredzēt Latvijas kultūras un dabas vērtības, iepazīt dažādos laikos radītās inovācijas un uzņēmējdarbības veiksmes stāstus, vēsta projekta virzītāji. Šobrīd skan satrauktas balsis, ka trūkst valsts finansējuma, lai skolas patiešām varētu reizi semestrī aizvest savējos uz teātra izrādi, koncertu, kino vai muzeju. Vai iespējams atrast trūkstošo naudu jau šī gada valsts budžetā un cik lielai tai jābūt, lai apmierināti būtu visi, arī kultūras notikumu piedāvātāji?

Ģimenes studija ciemojas pie Elīnas un Mārtiņa Kaļvām. Viņi ir trīs bērnu - Aksela, Adeles un Enijas - vecāki un pašreiz Elīna ar bērniem dzīvo un strādā Balvos, kur Elīnai ir savs uzņēmums „Amati Print”, bet Mārtiņš strādā Luksemburgā – Eiropas Parlamentā. Kopš vasaras tas ģimenei ir jauns dzīves modelis, jo ģimene satiekas tikai ik pēc divām, trim nedēļām. Kāpēc Elīna un Mārtiņš saka, ka tā viņi gatavi dzīvot tikai gadu, kāpēc Balvi, viņuprāt, ir labākā vieta dzīvošanai ģimenei ar bērniem un kā viņiem izdodas, dzīvojot mazpilsētā, sajust un arī visiem izbaudīt pasaules elpu. Ģimenes studija pie Kaļvām viesojas tieši dienā, kad tētis tiek gaidāms mājās no darba perioda Luksemburgā. Ieradies, Mārtiņš uzreiz bilst, ka savējo ļoti pietrūkst ikdienā. "Tikai beigtas zivis peld pa straumi," saka Elīna par lēmumu dzīvot Balvos.  Kā jau daudzi, Elīna un Mārtiņš mācījušies un strādājuši Rīgā un pēc pirmās meitas nākšanas pasaulē nolēmuši atgriezties dzimtajā pusē. Te ir arī omes un mammas, atbalsts. "Visas lietas atrada mūs pašas. Zinājām, ka gribam atpakaļ. Katru reizi, kad braucām no Balviem uz Rīgu, negribējās braukt prom. Tā sajūta ne reizi nepārgāja," stāsta Mārtiņš. Viņam piedāvāja darbu Alūksnē, tāpēc arī bijis vieglāk izšķirties par atgriešanos. Savukārt Elīna sāka veidot savu uzņēmumu. Brauciens no Balviem līdz Alūksnei ilgst pusstundu, abi vērtē, ka, Rīgā dzīvojot ,pat vairāk nācies pavadīt ceļā uz darbu no Imantas, kur dzīvoja, un atpakaļ. Kā nonāca Luksemburgā - arī darbs mani pašu atrada, uzskata Mārtiņš. Strādājot Alūksnē, viņš iesaistījies Eiropas projektos. Bijuši ar ģimeni slēpt Somijā un nemaz nav noticējis, ka tas ir nopietns zvans, ka, pašam esot ārvalstīs, vēl no citas valsts zvana. Tikai tad, kad saņēmis e-pastu, ka aicina uz pārrunām, noticējis un sapratis, ka aicina uz Eiropas Parlamentu. Elīna saka, ka noteikti atbalsta un atbalstīs Mārtiņa izaugsmi. Viņa arī bilst, ka piedāvājums nācis laika, kad sācies karš Ukrainā, varbūt bailes arī nostrādājušas. Tāpat  domājuši, ka varēs strādāt attālināti.  "Tas bija gan spontāni, gan ieplānoti. Pieņēmām lēmumu kopīgi. Lielākā motivācija, kas bija, mums ir trīs bērni un darbs ārzemēs dod labu pieredzi un varam dot viņiem papildus iespējas," vērtē Mārtiņš. Mārtiņš domā par bērnu izglītības iespējām Eiropas skolā. Elīna uzskata, ka dzīves veids šobrīd, kad viņa ar bērniem ir Balvos, ir eksperiments, un redzēs, kur tas aizvedīs, jo "mēs ar Mārtiņu mīlam piedzīvojumus".  Bet šādā režīmā, kā šobrīd, kad Mārtiņš ir prom no mājām divas, trīs nedēļas, ģimene ir gatava dzīvot apmēram gadu. Ja Mārtiņš netiek uz Balviem, visa ģimene tad brauc pie viņa. Elīna nebeidz atkārtot, ka Mārtiņam vajag šo jauno izaicinājumu dzīvē. Jā, varbūt viņai vienai tagad ir grūtāk ar bērniem kopā, bet kad pati veidojusi savu uzņēmu, tad Mārtiņš vairāk bija kopā ar bērniem.  "Tā ir atslēga - vienam otru ir jāatbalsta. Tas būtu muļķīgi, ja es teiktu - tev ir tāda iespējam, bet nē, nebrauc, jo es netikšu galā," uzskata Elīna. Viņa neslēpj, ka arī paraud, pačīkst vai papūšas, bet tajā pašā laikā ir vieglāk, ka ir ģimene, ir bērni, ko samīļot, varbūt pat Mārtiņa vienam prom ir grūtāk. Palīdz arī omes. "Ai, nu beidz, ko tu tik pieticīgi, saki, ka vienkārši esi laba sieva," iespraucas Mārtiņš. "Tas ir kārtējais apliecinājums, ka vistuvākie un vissvarīgākie ir ģimene. Tas ir pats svarīgākais, ja ģimene ir atbalstoša, spēj piedot, spēj saprast, uzklausīt, tas ir pats svarīgākais. (..) es gribu ticēt, ka mēs esam stipra ģimene."

Vai plašāki pētījumi apliecina, ka neauglības problēmas rietumu sabiedrībā pieaug un vai varam cerēt uz cēloņu novēršanu, Ģimenes studijā analizē Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, ginekoloģe, dzemdību speciāliste Natālija Bērza, „My clinic Riga” vadītājs, ginekologs dzemdību speciālists Māris Arājs un Veselības centru apvienības Ginekoloģijas dienesta vadītāja, ginekoloģe, dzemdību speciāliste, RSU pasniedzēja Karlīna Elksne. Pēc Pasaules veselības organizācijas datiem neauglība ir globāla veselības problēma, kas visā pasaulē ietekmē miljoniem cilvēku reproduktīvā vecumā. Aptuveni 48 miljoni pāru un 186 miljoni cilvēku individuāli šobrīd saskaras ar neauglību.  Latvijā 2022. gadā medicīniskās apaugļošanas pakalpojumi no valsts budžeta līdzekļiem nodrošināti par apmēram 2,5 miljoniem eiro. Tas ļāvis veikt vairāk nekā 1300 medicīniskās apaugļošanas procedūras. Salīdzinājumam - 2021. gadā valsts programmas ietvaros notika gandrīz 400 tādas dzemdības, kur grūtniecība bija iestājusies mākslīgās apaugļošanas rezultātā. Tie ir dati, bet kādi iemesli rada auglības problēmas un reproduktīvos izaicinājumus tik lielam skaitam pāru? Vai ir skaidri cēloņi un arī iespējas tos novērst?  

"OpenAI" un akadēmiskais godīgums. Vai un kā pedagogi var novērst plaģiātismu skolēnu un studentu darbos, laikā, kad mākslīgais intelekts pieejams teju ikvienam? Par mākslīgā intelekta līdzdalību mācību un studiju procesā Ģimenes studijā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Pedagoģiskās izaugsmes centra vadītāja Nora Jansone-Ratinika, Rīgas Tehniskās universitātes Mākslīgā intelekta un sistēmu inženierijas katedras docents, mākslīgā intelekta pētnieks Ēvalds Urtāns un Latvijas Universitātes Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošais pētnieks profesors Guntis Bārzdiņš. Raidījumā apspriežam aktuālu tēmu par mākslīgā intelekta ietekme uz izglītības procesu. Mākslīgais intelekts jau sen ir kļuvusi par vienu no visstraujāk attīstītajām tehnoloģijām, un tā ir atstājusi iespaidu uz daudzām jomām, tostarp arī izglītību. Mēs aplūkosim, kā mākslīgais intelekts var būt palīgs skolotājiem un skolēniem, bet arī apspriedīs iespējamās bažas par to izmantošanu. Varētu teikt citāta beigas, jo tieši šādu raidījumu ievadu piedāvāja programmatūra "ChatGPT", mākslīgā intelekta rīks, kuram lūdzu uzrakstīt ievadu radio raidījumam par mākslīgā intelekta ietekmi uz izglītības procesu.  Raidījumā runājam par mākslīgo intelektu un akadēmisko godīgumu gan skolas, gan augstskolu līmenī. Vai un kā pedagogi varēs novērst plaģiātismu skolēnu un studentu darbos laikā, kad dažādi mākslīgā intelekta rīki ir pieejami teju ikvienam. Raidījuma viesi arī skaidro, kā darbojas dažādas programmatūras jeb mākslīgā intelekta rīki, kas ģenerē tekstus vai palīdzi risināt uzdevumus.

Mūsu vecāku vēsturiskā pieredze ietekmē mūsu attiecības. Kādus ieguvumus var sniegt padziļināta savas dzimtas locekļu likteņu izpēte un vai tās, kāda atklājas mūsu ģimenes un mūsu vecāku vēsture un viņu pagātnes pieredze, ietekmē mūsu kā bērnu attiecības ar saviem vecākiem, Ģimenes studijā vērtē valodniece, raidieraksta "Pieturzīmes" veidotāja, stāsta "Mammas lietas" autore Aiga Veckalne, Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa un Junga analītiķe, psihoterapijas speciāliste Ginta Ratniece. Latvijas Radio podkāsts "Dokumentārijs" nāk klājā ar jaunu raidierakstu sēriju "Mammas lieta". Dokumentālā stāsta četrās epizodēs raidieraksta veidotāja, valodniece Aiga Veckalne atklāj personīgu stāstu par savu vecmammu un mammu.

Jauno sieviešu pieredzē pēcdzemdību aprūpes sistēma Latvijā būtībā neeksistē. Kāpēc tā svarīga un kam būtu jāmainās, Ģimenes studijā diskutē Instagram konta "Mamma mammai" autore Katja Zilpauša, viņa arī pati ir mamma, kā arī Dobeles slimnīcas vecmāte Rasma Kaminska un psiholoģijas zinātņu doktore, kognitīvi biheiviorālā terapeite Diāna Zande. Kāda ir pēcdzemdību aprūpe, vai vispār šāda sistēma pastāv un kādai tai vajadzētu būt, domājot ne tikai par mazuli, bet galvenokārt par sievieti, kas nupat kļuvusi par māti, un arī par jauno ģimeni kopumā? Latvijā pagaidām neesam īsti gatavi tam, ka arī mammām un ģimenēm varētu būt nepieciešama palīdzība no ārpuses šajā laika posmā, jo pastāv uzskats, ka ar visu taču vajadzētu tikt galā pašai un pašiem. Šādu tēzi izvirza tie, kas padziļināti pievērsušies temata izpētei. Katja Zipauša dalās pieredzē, ka pēc pirmā bērna dzemdībām no draudzenes uzzinājusi par pakalpojumu, ka pēcdzemdību māsa nāk pie jaunās ģimenes palīdzēt. Viņa pasaka, kā pareizāk bērniņu turēt, viņa paskatās, ka sokas ar krūts barošanu, skatās, kā jūtas gan mamma, gan tētis emocionāli. "Man tajā brīdī ar zīdainīti uz rokām likās, cik tas ir kolosāli, tas ir tas, kas ir vajadzīgs," bilst Katja Zilpauša. Jau pēc otrā bērna dzemdībām viņa pati izveidojusi sev sistēmu, kas, pirmām kārtām, ļāva pašai paēst un arī izgulēties. Bet pašas pēcdzemdību pieredze pēc otrā bērniem arvien bijusi aktuāla un pašas pieredzētais licis saprast, ka tas ir iespējams. Katja sākusi domāt, vai Latvijā varētu ieviest līdzīgu pakalpojumu, kāds ir Nīderlandē. Sarunās atklājies, ka ne tikai mammas, bet arī speciālisti atzīsta šāds palīdzības nepieciešamību. Katja uzskata, ka pozitīva grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību pieredze varētu būt viens pamudinājumiem ģimenēm pieņemt lēmumu laist pasaulē bērnu.  Katja ir arī veikusi pētījumu, viņa zinātniskajā literatūrā meklējusi, kas nosaka pēcdzemdību depresijas iestāšanos sievietēm. Vecāku aptauja rāda, ka 34% bijusi pēcdzemdību depresija. Tas nozīmē, ka mamma savu resursu trūkuma dēļ nevar pilnvērtīgi parūpēties par bērniņu. Tāpat viņa pētījusi, vai jaunie vecāki vēlētos pakalpojumu, ko iepriekš raksturoja. Ģimenes vienbalsīgi atbildējušas - jā, arī speciālisti piekrituši, ka tas būtu svētīgi.  Trešā pētījuma daļa - ieviešana. Lielākā problēma - finansējums, jo arī speciālisti, kas sniedz atbalstu, nedrīkst būt izdeguši.

Šoreiz ciemojamies pie kādas ģimenes Saldus pusē. Uldis Kuncis un Jūlija Bille Vecpuise abi ir mūziķi un mūzikas pedagogi, iepazinušies vēl būdami orķestra vadītājs un tā dalībniece. Tagad viņi ir divgadnieka Viļa Dzintara vecāki, Jūlija studē Mūzikas akadēmijā, Uldis māca trompetes un sitaminstrumentu spēli vairākās Saldus novada izglītības iestādēs. Viņu ģimenē pašlaik dzīvo un sarunā piedalās arī Jūlijas jaunākā māsa Sāra, kas palīdz auklēt mazo radinieku un arīdzan mācās mūziku. Kā abām meitenēm bijis uzaugt astoņu bērnu ģimenē, kur visi bērni skolojušies mājmācībā? Kāpēc Jūlija jau kopš desmit gadu vecuma zinājusi, ka pati būs skolotāja un kas savedis kopā viņus ar Uldi? Ģimenes studija ar Jūliju un Uldi tiekas vienā no abu darba vietām - Druvas vidusskolā, kur Uldis ierīkojis nelielu mūzikas studiju. Jūlija un Sāra nāk no astoņu bērnu ģimenes, kurā divi ir pieņemti bērni. Vecākajai māsai ir jau pāri 30 gadiem, mazākajam brālim - septiņi gadi.  "Vienmēr ģimenē ir bijuši bērni. Es Sāru izaudzināju, viņa mammai piedzima, kad man bija astoņi gadi, es biju mazā mamma, viņa tagad pārņem, manu bērnu audzina," stāsta Jūlija. Viņa arī atklāj, ka Sārai sava mazā Viļa auklēšanā uzticas, jo pati audzinājusi Sāru. Runājot par kuplo ģimeni, Jūlija atzīst, ka dažreiz ir bijis jāstrīdas par uzmanību, bet arī tas licis kaut kādā ziņā bērniem pašiem sevi audzināt, ne tikai mamma un tētis, bet ja vajag palīdzību, var aiziet arī pie brāļa vai māsas. Nekad nav bijis garlaicīgi. Reizēm gan kāvušies, kā jau brāļi un māsas. Jūlija arī atklāj, ka viņas vecāki ir mācījušies mūziku un zina, cik svarīgi ir apgūt mūziku, kāda instrumenta spēli, tāpēc arī lielākā daļa ģimenes bērnu ir mācījušies mūzikas skolā. Reizēm bijis, ka mācās pat vairākus instrumentus vienlaikus, bet to varēja apvienot, jo parasto skolas kursu mācījās tālmācībā. Arī Sāra šobrīd apgūst divus instrumentus - ērģeles un trompeti. Neparasts ir Jūlijas un Ulda pat ne iepazīšanas, bet attiecību sākuma stāsts. Tas bijis jau pirms vairākiem gadiem Slovākijā, kurp devās Ulda vadītais putēju ansamblis, kuram toreiz pievienojās arī Jūlija. Brauciena neoficiālajā daļā bijusi iekļauta arī kāzu ceremonijas izspēle, kurā par jauno pāri izraudzīti vienīgie neprecētie no kolektīva - Jūlija un Uldis. Bet šīs "ceremonija" noslēgusies ar vārdiem "Pasludinu jūs par vīru un sievu. Āmen!". Uldis atzīst, ka nav bijis priecīgs par tādiem vārdiem, ar kuriem nejokojas. Pēc brauciena jau jokojoties viens otru uzrunājuši "sveika, sieviņa!, sveiks vīrs",  un tā no joka palēnām arī veidojušās attiecības. Kopš tā liktenīgā brauciena pagājuši jau septiņi gadi.

Cik svarīgi ir runāt par pāra attiecību vērtībām un vai tās var būtiski mainīties, ģimenē ienākot bērnam, sarunājamies Ģimenes studijā ar psihoterapeitiem Guntu Jakovelu un Māri Siliņu. Kad divi cilvēki uzsāk kopdzīvi, izgaismojas, cik atšķirīgi katrs uztver to, kā izdzīvojama ikdiena. Cik daudz laika atvēlēt darba, cik kopīgām nodarbēm, cik bieži iet ārpus mājas un cik bieži vienkārši atlaisties ērtā dīvānā un ļauties kādai filmai. Kā tērēt naudu, kā audzināt bērnus - vai šie ir jautājumi, kas jāizrunā jau pirms kopdzīves sākšanas un kā nonākt pie abiem pieņemamām atbildēm un risinājuma.

Ģimenes studija jau vairākkārt ir meklējusi atbildi uz jautājumu, kāda ir bērnu lasītprasme un kā to veicināt. Atgriezties pie šīs sarunas rosināja logopēdes Litas rakstītais sociālajos tīklos. "Pārbaudot 106 bērnus, gatavi skolai, te runa par prasībām, kuras izvirza "Skola 2030", ir tikai 7 - 8 bērni. Lasītprasme, lasītā izpratne ir katastrofāla, vairāk nekā pusei skaņu izrunas traucējumi, skaņu aizvietošanas un citas problēmas." Vai tiešām bērnu valodas prasme un lasītprasme būtiski pasliktinās un kā situāciju var uzlabot, vērtē Izglītības zinātnes doktors, Rīgas 6.vidusskolas pedagogs Andris Krieķis un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes docētāja, logopēde Egija Laganovska. Egija Laganovska uzskata, ka tik dramatiski kā raksturo kolēģe nav, bet tiesa, ka pēdējos gados uz skolu atnāk bērni ar skaņu izrunas traucējumiem. Tos parasti novērsa bērnudārzā. "Ja bērns kādu skaņu nesaklausa, ir grūti mācīties rakstīt un lasīt," atzīst Egija Laganovska. "Kamēr viņš 1. un 2. klasē iet pie logopēda, lasīšana paliek pēc tam. Protams, ietekmējoties no tā, lasītprasme pasliktinās sākumskolā." Andris Krieķis arī piekrīt, ka nav tik dramatiski, citādi izglītības sistēmā būtu krīze. Viņš novērojis, ka, atnākot bērniem uz skolu, klasē izveidojas arvien lielāka polaritāte. "Var būt bērns, kurš ļoti tekoši un jau atbilstoši savam līmenim ar izpratni lasa. Ir pat bērns, kurš nepazīst visus burtus. Tā ir liela problēma, ka skolotājiem 40 minūtēs jāstrādā ar 30 bērniem, kur ir milzīgas atšķirības," atzīst Andris Krieķis. Egija Laganovska norāda, ka līdz pat 5. klasei bērni bieži lasa tehniski, viņi neizprot tekstu, ko neizprot. Tāpēc daudziem riebjas lasīt, jo viņi neizprot izlasīto. Egija Laganovska, ka pirmsskolā daudz būtu jāstrādā ar lasītā izpratni. Andris Krieķis vērtē, ka lasītā izpratne rodas no tā, ko lasa, tāpēc mudina, lai bērnam rosinātu interesi lasīt, nevis dot Blaumaņa "Velniņus", bet "Nikijas dienasgrāmatu" vai "Grega dienasgrāmatu", vai grāmatu par "Minecraft", kur viņš zina visus jēdzienus, ar kuru tiek labi galā. Internetā pieejami materiāli bērnu lasītprasmes veicināšanai: spēles un arī ābece.

Aktualizējies jautājums par to, kāpēc šogad, pieaugot minimālajai algai par 24 %, palielinājies arī minimālo uzturlīdzekļu apmērs, kas katram vecākam ir jānodrošina savam bērnam, bet izmaksu apmērs no uzturlīdzekļu garantiju fonda palicis nemainīgs. Kāpēc tā un kāpēc, neskatoties uz dažādiem sodiem un apgrūtinājumiem uzturlīdzekļu nemaksātāju skaits joprojām ir liels un valstij jāpalīdz uzturēt viņu bērnus?  Vai līdz šim ieviestie ierobežojumi un apgrūtinājumi uzturlīdzekļu nemaksātājiem ir gana efektīvi Ģimenes studijā diskutē Uzturlīdzekļu garantijas fonda administrācijas direktors Edgars Līcītis, juridisko konsultāciju sniedzēja Santa Šveisberga un Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.

Šobrīd jau pamatskolas absolventa ir jāzina, kādu mācību virzienu izvēlēties vidusskolā - vairāk un dziļāk mācīties ar informācijas tehnoloģijām saistītu, uzņēmējdarbības vai kādu citu virzienu. Vai tas atvieglo topošā studenta profesijas izvēli, kā pieņemt lēmumu, ja konkrēto profesiju piedāvā apgūt vairākas augstskolas. Cik aktīvi augstskolas iepazīstina topošos studentus ar izglītošanās iespējām un kas nosaka topošo studentu izvēli par labu kādai konkrētai universitātei? Ģimenes studijā diskutē Latvijas Universitātes profesors, politologs Jānis Ikstens, Rīgas Tehniskās universitātes attīstības prorektors Artūrs Zeps, Rīgas Stradiņa universitātes Studiju departamenta direktore Indra Treija un Ventspils Augstskolas studiju prorektore, profesore Una Libkovska.

Rikardu ģimene dzīvo Rīgā – Mārtiņs ir arhitekts, Madara strādā bankā, bet ārpus darba viņi aktīvi pavada laiku – ziemās slēpo, vasarās brauc ar riteņiem vai peldas. Rikardi arī labprāt tiekas ar draugiem, bauda dažādus kultūras pasākumus, ceļo un parasti dara to kopā ar saviem bērniem Paulu (12 gadi) un Martu (8 gadi). Madara stāsta – katrs mēnesis viņu ģimenes dzīvē ir tik piepildīts, atskatoties varētu uzrakstīt grāmatu un tā atspoguļotu, kur viņi ir bijuši un ko piedzīvojuši. Abi vecāki strādā no mājām, un bērni labi redz, ko vecāki dara, un var arī to novērtēt. "Tagad, kad cilvēki strādā no mājām, tā ir viena no pozitīvām lietām. Līdz šim, kad vecāki gāja uz darbu, bērni nemaz neredzēja, kāds ir reālais vecāku darbs, kas tur notiek. Tagad redz un iespaidojas, un būvē savus sapņus," atzīst Mārtiņš. Madara atklāj, ka reizēm bērni arī ieklausās vecāku darba sarunās un jautā, kāpēc teica tā vai tā un ko tas nozīmē. Lai arī ģimene dzīvo plašā, gaišā mājoklī Rīgā, Mārtiņš atzīst, ka vēl īsti nav piepildīts sapnis par savu mājokli, jo sev kaut plānot ir daudz grūtāk, jo vienmēr gribas ko mainīt, īstenot citu jaunu ideju. Madara atklāj, ka pilsētā šobrīd dzīvo ļoti racionālu apsvērumu dēļ, jo tā ir vieglāk sakārtot visus ģimenes loģistikas pasākumus. Ar laiku, visticamāk, viņiem būs ģimenes māja ārpus Rīgas un noteikti būs arī suns. Par savu suni šobrīd visvairāk sapņo Marta.  Raksturojot ikdienu, Madara atzīst, ka tā ir aktīva. Gandrīz katru dienu ir visādi piedzīvojumi. Jauno gadu ģimene sagaidīja Somijā slēpojot. Mārtiņš ir iestājies šajā gadā arī Zemessardzē un spilgts notikums bijusi nometne - nedēļa mežā, veicot dažādus uzdevumus. Tā bijusi jauna pasaule pretstatā ikdienai. Viņš izsaka cerību, iegūtās zināšanas un iemaņas nebūs jāpielieto militāri, bet Zemessardze daudz devusi prāta sakārtošanai saspringtos brīžos. Pauls atzinīgi vērtē tēta izvēli, jo, ja tiešam vajadzētu aizstāvēt valsti, paps vismaz nedaudz jau zinātu. Decembrī vēl bijuši bērnu Ziemassvētku pasākumi skolā, kur Paulam bijusi atbildīga loma uzvedumā, tāpat vecāki apmeklējuši Zemessardzes balli, kādus koncertus, satikušies ar radiniekiem. Aizvadītā gada decembrī atkal ar pilnu duku izbaudījuši pēc pandēmijas, ka drīkst doties, drīkst satikties.   Madara atzīst, ka cenšas būt aktīvi, lai nebūtu vienkārši sēdēšana pie televizora.

Latvijā uzsākts jauns projekts "Atbalstīt ceļā", kura ietvaros tiek veidotas vecāku savstarpējā atbalsta grupas bērniem ar autiskā spektra traucējumiem, labiekārtota vide un apmācīti speciālisti, kas strādās ar šiem bērniem un jauniešiem, kā arī plānotas vairākas citas iekļaujošas aktivitātes. Kāpēc tas ir svarīgi un kas jau paveikts, Ģimenes studijā stāsta Latvijas Autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa un mamma Irmgarde Košeļeva. Pieredzē dalās arī mamma Daiga, kuras meitai ir reta ģenētiska saslimšana, autiskā spektra un garīgās attīstības traucējumi. Viņa ir gandarīta, ka meitai ir iespēja piedalīties projekta radošajās darbnīcās. Projekta norisēs arī piedalījās, ar vecākiem tikās un mutes veselības problēmas pārrunāja Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta zobu higiēniste, arī Zobārstniecības fakultātes mutes terapijas un mutes veselības katedras lektore Anda Mironova.

Izrāde "Divas pasaules" aicina jauniešus domāt par pretstatiem – grāmatas autoriem un viņu varoņiem, sievietēm un vīriešiem, vecākiem un bērniem. Raidījumā Ģimenes studija plašāka saruna par Brigaderi, Jaunsudrabiņu un viņu darbu vēstījumu šodien. Sarunājas dramaturģe Ance Muižniece, režisors Jānis Znotiņš un Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka. Nacionālajā teātrī tapis Ances Muižnieces lugas "Divas pasaules" iestudējums Jāņa Znotiņa režijā. "Annas Brigaderes un Jāņa Jaunsudrabiņa darbus sāk aizmirst, tos lasa aizvien mazāk, pamazām viņi no klasiķiem kļūst par nevienam nevajadzīgām fosīlijām, kas klīst pa digitālo kapsētu. Taču Jaunsudrabiņam dzimst ģeniāls plāns – iedzīvināt Anneli un Janci, lai abi grāmatu tēli kļūtu pamanāmi un liktu atminēties abus rakstniekus," izrādes "Divas pasaules" pieteikumā raksta Nacionālais teātris. "Izrādē satiekas pazīstamie un lasītāju iemīļotie grāmatu tēli ar abu autoriem – jau krietni vecākiem "es", aktualizējot mūžīgo jautājumu – kā sadzīvot dažādām paaudzēm, kas notiek, kad tiek pretnostatītas divas pasaules – tēli un viņu autori, grāmata un tīmeklis, pusaudži un vecāki? Vai tās var mierīgi pastāvēt līdzās, vai neizbēgami gaidāma pasauļu sadursme? Par izrādes uzdotajiem jautājumiem, kā arī par latviešu literatūras klasiķu vēstījumu mūsdienu pusaudžiem saruna raidījumā.

Nesen izdota grāmata par bērnu vecumposmu no 8-13 gadiem. Kas vecākiem jāzina par bērnu attīstību un vajadzībām pirmspusaudžu vecumā, stāstām Ģimenes studijā. Bērnības starpposms no 8 līdz 13 gadiem jeb mazo pusaudžu gadi, kā to dēvē, ir īpaša attīstības periods, kuram bieži, izrādās, netiek pievērsta sevišķa uzmanība. Bet vai tiešām šie gadi no 8 līdz 13 neatstāj nekādas sekas, vai arī tajos nekas īsti nenotiek? Gluži pretēji, šis ir viens no bērna attīstības ziņā visaktīvākajiem posmiem. Turklāt daudziem vecākiem arī visa izaicinošākais - mazā pusaudžu audzināšana bieži vien var radīt izjūtu, ka vecāku lomā jūs atkal esat gluži kā iesācēji, un liekas, ka bērns, kuru jūs tik labi pazināt, ļoti ātri mainās un svārstības var novērot gandrīz katru dienu.  Šis ir citāts no kādas nesen izdotas grāmatas pieteikumu, kas veltīta tematam par bērnu attīstību un vajadzībām 8 līdz 13 gadu vecumā.  Kas ir svarīgākais, kas mums, vecākiem, jāzina par šo pirms pusaudžu vecuma posmu un kā galu galā izdzīvot tā mestos izaicinājumus. Par to saruna raidījumā Ģimenes studija. Raidījuma viesi: centra "Līna" psihologs Emīls Ūdris, Rīgas 64. vidusskolas sākumskolas skolotāja, šobrīd 2. klases audzinātāja Inese Strauta, mākslas terapeite, arī psihoterapijas speciālista Zane Veitnere, četru bērnu tētis Andris Kuksiks. Viņa kā tēta un viņu ģimenes piedzīvojumiem var sekot Facebook un youtube kontā "Profesija - tētis". Ne vairs mazi bērni, bet arī pusaudži vēl ne – tā nereti tiek raksturoti bērni vecumposmā starp 8 un 13 gadiem. Lai gan tā saucamais mazo pusaudžu periods ir viens no attīstības ziņā visaktīvākajiem posmiem, sagādājot vecākiem ne vienu vien izaicinājumu, pieejamā informācija tieši par šo vecumgrupu vēl joprojām ir trūcīga. Lai mazinātu šo informācijas iztrūkumu, Ģimenes psiholoģijas centrs "Līna" ir nācis klajā ar Sāras Okvelas–Smitas grāmatas "Pa vidu" tulkojumu latviešu valodā. Šis izdevums ir paredzēts kā rokasgrāmata, kas palīdzētu vecākiem orientēties sarežģītajā posmā starp bernību un pusaudžu gadiem. Sākot ar fizisko attīstību, ķermeņa pārmaiņām un izmaiņām uzvedībā, beidzot ar ekrānu lietošanu un veselīgu attiecību veidošanu – autore Sāra Okvela-Smita apskata biežāk sastopamos izaicinājumus, kā arī piedāvā iejūtīgus un praktiskus ieteikumus dažādu grūtību pārvarēšanai.  

Projekts "PuMPuRS" sniedz nozīmīgu atbalstu jauniešiem, kuriem ir mācību grūtības, un motivētu viņu pabeigt vismaz pamatskolu. Projekts Latvijā tiek īstenots jau piekto gadu. Taču nākamajā gadā tas būtu jāpārņem pašvaldībām. Vai skolēni turpinās saņemt atbalstu, skaidrojam Ģimenes studijā. Nepatika pret mācībām vai konkrētiem mācību priekšmetiem, motivācijas trūkums, konflikti ar skolotājiem vai skolasbiedriem, daudz mācību kavējumu, veselības problēmas, pārāk liela slodze skolā, grūtniecība vai laulības, vēlme strādāt algotu darbu - ikviens no minētajiem iemesliem var būt pamatā priekšlaicīgai mācību pārtraukšanai. Kā līdz šim darbojās projekts un kas mainīsies no nākamā gada, kad tas būs pašvaļdību ziņā, Ģimenes studijā skaidro un vērtē projekta "PuMPuRS" vecākās ekspertes Kristīne Liepiņa un Māra Robežniece, Liepājas izglītības pārvaldes vadītāja Kristīne Niedre-Lathere, Cēsu pilsētas vidusskolas direktore Aija Sīmane.

Šoreiz dodamies uz Saldu ciemos pie rakstnieces Ievas Samauskas ģimenes. Ieva ir viena no ražīgākajām latviešu autorēm tieši bērniem. Kopā ar vīru Maratu un meitu Kristu Betiju viņi jau pirms vairāk nekā 10 gadiem pārcēlušies prom no Rīgas un mīt Ievas dzimtajā Saldū. Tiesa, Betija gan vecāku mājas ir gandrīz pametusi, jo šobrīd jau studē un arī viņa raksta. Ģimene ir aktīvi praktizējoši kristieši, ar labpatiku rosās dārzā un teic, ka mazpilsētas dzīve viņus visnotaļ apmierina.  Marats, iepazīstinot ar sevi, bilst, ka ir vīrs bārdu, sirmu galvu, kurš bērnībā varbūt gribējis būt salavecītis. Palēnām tuvojas tam. Viņš stāsta, ka ilgus gadus strādājis reklāmā, lai gan izglītību ieguvis tehniskā jomā - ir optiķis. Savulaik sadarbojies arī mūziķi Niku Matvejevu. Tagad, dzīvojot Saldū, jau vairākus gadus strādā attālināti, rakstot gan reklāmas tekstus, gan scenārijus, sadarbībā ar Vides filmu studiju. "Man uzticēja dievnama atslēgu, esmu baznīcas saimnieks Saldus Sv. Jāņa draudzē. Un vēl esmu Kristīgā radio mājaslapas administrators, Dievs iedeva tādu darbiņu," stāsta Marats. Ieva papildinot atklāj, ka bērnībā gribējusi būt aktrise, bet ir precējusies ar aktiera dēlu. Pēc profesijas ir žurnāliste, bet pēc aicinājuma - raksta grāmatas bērniem. "Tas ir tāds Dieva brīnums, kā līdz tam nonācu," bilst Ieva. Tāpat Ieva kalpo Saldus Sv. Jāņa draudzē, dzied baznīcas korī. Ir mamma brīnišķīgai meitai, arī brīnišķīgiem rūķīšiem un 30 grāmatām. Krista Betija studē tulkošanu un valodu tehnoloģiju, ir tulkojusi grāmatas un arī pati sarakstījusi grāmatu bērniem. Viņa bilst, ka nav tik daudz iespaidīgu lietu, ko pastāstīt. Ieva stāsta, ka bērnībā daudz lasījusi un sapņojusi, ka viņa arī tā varētu - rakstīt grāmatas, bet nav domājusi, ka būs rakstniece. Jau strādājot žurnālistikā, šo to rakstījusi bērniem. Lai pieņemtu izšķirošo lēmumu, aizgājusi pie astrologa pēc padoma. Konkrētu padomu astrologs nav devis, bet minējis, ka, bērnu gaidot, būs spontānais aborts. Šis paredzējums darījis daudz trauksmaināku gaidību laiku, Ieva pierakstījusi savas sajūtas dienasgrāmata, kas pēc tam apkopotas grāmatā "Starp diviem sirdspukstiem". "Kad Betija bija piedzimusi, man sāka nākt daudz dzejoļu," atklāj Ieva. Tos savukārt Inese Zandere apkopojusi grāmatā "Kā uzburt sniegu". Tad jau idejas sekojušas cita citai un pieņemts arī lēmums pamest darbu žurnālistikā. Šobrīd iznākušas ir 30 Ievas Samauskas grāmatas, uzrakstītas ir daudz vairāk.  Krista Betija ir uzaugusi ar mammas grāmatām un arī stāstiem, kas nav pieredzējuši publikāciju. "Man ļoti patika mammas stāsti, kas pat nav uzrakstīti, tos viņa stāstīja man," bilst Krista Betija. Ieva atzīst, ka viņas grāmatas augušas līdz ar Betiju. Krista Betija šobrīd raksta savu otro grāmatu, ko iecerējusi kā pusaudžu detektīvu. Savukārt "Kima - mana neveiklā dzīve" sākusies kā savu neveiklo notikumu atveidojums komiksos. Abi vecāki "piespiesti" izlasīt darbu un atzīmēt ne pārāk labās un dīvainās lietas. "Viņi bija spiesti tur piedalīties," atzīst Krista Betija. "Abpusējs process, kad  es rakstu, arī dodu Betijai izlasīt, arī lūdzu izlasīt vīram. Es viņu saucu par Gaismas staru, man liekas, ka viņam ir Dieva dota dāvana saredzēt būtisko, ko es nepamanu. Viņš māk trāpīgi pateikt, kas tur pietrūkst vai ir lieks. Tāpat arī Betija no sava skatupunkta ir ļoti palīdzoša," papildina Ieva. Runājot par aktuālo jautājumu, vai bērni mūsdienas lasa, Marats vērtē, ka bērns lasa, ja atklāj grāmatu, un atsaucas uz sarunu ar bibliotekāri, kura teikusi, ka īstā lieta ir iedot īsto grāmatu īstajā brīdi, tad tas bērns nāk vēl un vēl. Ja viņš trāpa uz neīsto grāmatu, vairs nenāk un sēž savā viedierīcē. Ieva rāda arī citus savus radošos veikumus, kas nav grāmatas. Viens no tiem ir mazie adītie rūķīši, kas pie viņas atnākuši jau pirms daudziem gadiem, kad tiešām zaudējusi bērniņu gaidību laikā. Iepriekš adītie rūķīši daudz dāvināti arī pansionātiem, bērnunamiem. Šobrīd rūķīši kopā ar Dieva vārdu ir neliela ģimenes dāvana. 

Ko ģimenei nozīmē tuvinieks ar demenci, kā pieņemt pārmaiņas cilvēkā un kur saņemt atbalstu, skaidrojam Ģimenes studijā. Statistika rāda, ka Eiropas Savienības valstīs demence ir aptuveni 7 - 8% iedzīvotāju, kas vecāki par 60 gadiem un pat 40% vecumā virs 90 gadiem. Cilvēki ar šādu diagnozi nespēj dzīvot vieni, dažādu spēju zuduma dēļ viņiem nepieciešams nepārtraukts līdzcilvēku atbalsts un aprūpe. Kāda ir palīdzība ģimenei, ja tuvam cilvēkam diagnosticēta šī saslimšana, un kā iespējams pieņemt, ka ar tēti vai mammu vairs nevar uzturēt sarunu, ka viņi vairs nespēj veikt visikdienišķākos darbus, vai pat neatpazīst tuvākos. Ģimenes studijā skaidro dienas aprūpes centra personām ar demenci "Žubītes" vadītāja un sociālā darbiniece Ramona Liepiņa un Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārsts - psihiatrs Daniels Šamburskis. Uzklausām arī Vitas stāstu par māsu, kurai diagnosticēta demence. Demence visbiežāk ir alcheimera slimībā, kas sākotnēji izpaužas ar īslaicīgu atmiņas zudumu, progresējot parādās arī citi simptomi, skaidro Dainis Šamburskis. Ramona Liepiņa atzīst, ka katrs gadījums ir individuāls. Viņas pieredzē ir nācies saskarties ar cilvēkiem ar augstāko izglītību, kas veikuši dažādus darbus pat vēl pirms pāris gadiem, bet tagad ir nonākuši situācijā, ka ir atmiņas traucējumi, runas traucējumi, trūkst sociālās prasmes, komunikācijas ar citiem cilvēkiem. Daniels Šamburskis norāda, ka pētījumi liecina, ka bezmiegs, garastāvokļa traucējumi, depresija, trauksme, kā arī cukura diabēts ir būtiski demences attīstībai cilvēkam. Izmaiņas cilvēka ķermenī sāk notikt jau 30 - 40 gadu vecumā un arvien nav zināms, kāpēc kādam tās notiek, citam nē.  Viņš arī atzīst, jo pats ģimenē ir saskāries ar šo problēmu, ka ir nepieciešams tuviniekiem atbalsts, jo ir grūti saglabāt vēsu prātu. Tas var būt ģimenes ārsts, citi tuvinieki, psihologs. 

Vai grūtniece drīkst iedzert vienu vīna glāzi un vai labāk, ja jaunietis pagaršo alkoholu ģimenes lokā - par šiem jautājumiem diskutēsim, aktualizējot jautājumus, kas izskanējuši neseno svētku laikā. Kādas mammas jautājums atsaucīgo māmiņu forumā: "Dēlam nākamgad 16 gadi. Vakar pēc vakariņām ar vīru apsēdāmies uz dīvāna, vīrs uzjauca viskiju ar kolu, un dēls pajautāja, vai viņš arī varētu vāju kokteili. Es jautāju, kāpēc? Dēls atbildēja godīgi, esot bijis pie drauga un, kad vecāki neredzējuši, ierāvuši abi ar draugu viskiju un gandrīz apvēmušies. Gribot pagaršot, kā garšo ar kolu. Es padomāju un jautāju, bet ja nedošu, tu taču tāpat kaut kur, kad būs iespēja, pagaršosi,. Dēls padomāja un atbildēja - gan jau kaut kā. Īsāk sakot, uztaisīju vāju, izdzēra pusi un pateicis, nē, viņam tāpat negaršo." Diskusija aizsākās svētku laikā, kad daudzās ģimenēs radās jautājums - atļaut savam tīnim, sagaidot Jauno gadu, pacelt šampanieša glāzi, vai tomēr nē. Sociālajos tīklos varēja lasīt, ka ir vecāki, kuri saka kategorisku nē alkoholam, kamēr bērns nav sasniedzis 18 gadu vecumu. bieži izskanēja arī viedoklis, ka godos vecāku klātbūtnē var arī 14, 15 un 16 gadu vecumā iedot pagaršot labu alkoholu un nedzer ar draugiem kaut kur pa krūmiem. Kā vecākiem atbildēt savam pusaudzim, kad viņš lūdz pagaršot kādu no alkoholiskajiem dzērieniem, Ģimenes studijā analizē Pusaudžu resursu centra speciāliste Romija Krēziņa un narkoloģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite veselības centrā „Vivendi” Ilze Maksima. "Ir jāsaprot tas, ka Latvijā nepilngadīgi bērni nevar lietot alkoholu, nevar arī pagaršot alkoholu, un vecāki, piekopjot šādu praksi, viņi patiesībā pārkāpt likumu," norāda Romija Krēziņa. "Otra lieta - man šķiet, ka bērnam, it īpaši piecpadsmitgadīgam bērnam, ja viņš lieto alkoholu, viņam ir jābūt sajūtai, ka tas ir kaut kas, ko nevar darīt, ka tas ir kaut kas, kas ir aizliegts. Ka tas ir kaut kas, kas nav piemērots bērniem un ko viņš nevarētu darīt. Respektīvi, jābūt šai sajūtai, ka tiek pārkāpta kaut kāda robeža. Ja vecāki mājās uzjauc šo kokteili, šī robeža pazūd. Manuprāt, tas, ka šīs robežas nav, ka šī uzvedība savā ziņā tiek normalizēta, tas ir problemātiski. Es noteikti neieteiktu vecākiem šādā veidā izturēties pret bērniem, kuri vēlas savu glāzi ar alkoholu 15 gadu vecumā." Ilze Maksima piekrīt teiktajam. "Aizliegums ir spēkā nevis tādēļ, ka kādam patīk, bet tieši tādēļ, ka šeit ir ļoti nozīmīgs toksisks efekts uz dažādām orgānu sistēmām, kuras vēl ir izaugsmes procesā, attīstības procesā, un alkohola klātbūtni ķermenī nekādā veidā neveicina šī jaunieša attīstību. Ja tā ir psihotropa viela, tā kavē pusaudža vecumā normāli attīstīties kritiskais domāšanai," norāda Ilze Maksima. Runājot par alkohola lietošanu grūtniecības laikā, Rīgas Dzemdību Nama ginekoloģe, dzemdību speciāliste, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente Vija Veisa, balstoties arī pasaules veselības organizāciju atzinumos norāda, ka "nav zināma tāda drošas devas, kuru grūtniece varētu lietot un uzskatīt, ka nekas nav kaitīgi. "Skaidrs, ka ir kaitīgi. Uz šiem produktiem ir rakstīts, ka tie kaitē veselībai, tātad, ja to dzer sieviete, viņa, pirmkārt, kaitē sev. Un etanols tieši tādā pašā koncentrācijā kā mammas asinīs nonāk arī pie bērniņa," skaidro Vija Veisa. " Tā kā bērniņa orgānu sistēmas vēl nav nobriedušas, uzņemtais alkohols augļa organismā tiek, ja tā var teikt, atindēts daudz ilgākā laikā, ja bērniņš daudz ilgāku laiku nekā sieviete pati ir pakļauts alkohola koncentrācijai asinīs.

Janvārī norit akcija "Neapēd zemeslodi", aicinot domāt par veģetāru un vegānisku uzturu. Vai un ar kādiem nosacījumiem pilnībā augu valsts produktos balstīts uzturs ir veselīgs un pietiekams arī bērniem un pusaudžiem, skaidrojam Ģimenes studijā. Sarunājas akcijas "Neapēd zemeslodi" vadītāja Lilita Kenta, sertificēta uztura speciāliste, Latvijas diētas ārstu un uztura speciālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Guna Bīlande un tētis, vegāna uztura piekritējs, Toms Knostenbergs.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Zemīšu ģimenes. Maz tādu, kuriem vienaldzīga Kaspara Zemīša spēja ģitārai likt neaizmirstami skanēt gan akadēmiskās, gan džeza, gan roka vai popa mūzikas ritmos. Un Kaspars par savu ceļu uz mūzikas virsotnēm stāstījis ne reizi vien, atzīstoties, ka ģitāra ir viņa mīlestība un koncertos viņš dalās ar klausītājiem šajā mīlestībā. Nereti viņš muzicē kopā ar Latvijas izcilākajiem mūziķiem. Reizēm arī ar savu sievu Andu un dēliem Kārli, Mārtiņu Matīsu un Jēkabu Robertu, kuri visi arī izvēlējušies būt tuvās attiecībās ar mūziku. Kārlis muzicē grupā „Pirmais kurss”, Mārtiņš ir daļa „Sudden Lights”, bet Jēkabs mācās Rīgas Doma kora skolā. 14. februāris ir Kaspara dzimšanas diena un pagājušā gadā viņš to atzīmēja ar sava soloalbuma „Motīvs balsij un ģitārai” atvēršanu. Koncertā piedalījās ne tikai Kaspara kolēģi un domubiedri, tajā muzicēja arī viņa sieva un dēli. Arī šogad februārī Rīgā un martā Cēsīs gaidāmi koncerti „Zemītis. Kaspars Zemītis. 50 atspulgi”, un uz skatuves viņi atkal būs kopā - Kaspars, Kārlis, Mārtiņš un Jēkabs. Bet mūsu saruna ne tikai par mūziku. Arī viņu ikdienu, esot kopā un katram vienam. Sarunā gan nepiedalās Zemīšu vecākais dēls Kārlis, jo tieši tobrīd ir saslimis. Šķiet, Zemīšu ģimenē visus vieno mūzika. "Mūs vieno radniecība, bet ir tik sarežģīti izbēgt no tās mūzikas. Gribētos kaut kādā brīdī klusumu. Cilvēki mūs arī asociē ar mūziku un mēs arī paši labi jūtamies mūzikā," neslēpj Kaspars. Mārtiņa grupa „Sudden Lights” iekļuvuši "Muzikālajā bankā" ar divām dziesmām. Anda aicina balsot katru dienu. Kaspars piebilst, ka mammas tā dara, mammas ir galvenās fanes. Jau februārī visiem četriem ģimenes vīriešiem būs kopīgi koncerti. "Muzicēt kopā ar dēliem man ir īpaši brīži," atzīst Kaspars. "Muzicēšanas ģimenes un draugu loka arī reizēm izvēršas par skaistiem koncertiem," atklāj Anda. Bet runājot par dēlu izvēli pievērsties mūzikai, Kaspars bilst: "Bija liela cerība, ka vismaz kāds no viņiem izvēlēsies kaut ko normālu dzīvē, bet, acīmredzot, viņi ir redzējuši šo muzicēšanu un arī to izbauda." Šogad Vecgada vakarā pašam nav bijis jāspēlē, bet varējis aiziet uz Vecrīgu, kur spēlējuši abi dēli ar grupām. Anda atklāj, ka laikā, kad puikas bijuši pusaudža vecumā, nešķitis, ka visi izvēlēsies mūziku. Pēdējā laikā Kaspars un Anda arī biežāk muzicē kopā. "Man patīk, es tiešām izbaudu, bet, zinot, Kaspara prasīgumu, viņš ir pieradis strādāt ar augstas klases profesionāļiem savā darbā, man ir mazliet ir bail, jo es zinu, ka viņš arī ļoti arī kritiski vērtē. Un tas būs arī pelnīti, ja viņš komentēs kādās lietas. Ceru, ka es arī no tā kļūstu stiprāka," vērtē Anda. "Tas ir īpaši, ka mēs varam arī uz skatuves būt kopā un man patīk muzicēt ar Andu. Mēs esam vīrs un sieva, bet uz skatuves mēs nevaram būt tikai vīrs un sieva, jādomā, kā tas būs profesionāli un skaisti. (..) Es izbaudu," atzīst Kaspars. Sarunā gan atklājas, ka abi kopā nedaudz muzicējuši arī tūlīt pēc iepazīšanās. Īsi raksturojot aizvadīto gadu, Anda atklāj, ka lielais notikums ir īpašuma iegāde. Viņa smej, ka beidzot, kad bērni ir izauguši, iegādājušies māju. Kaspars min albuma iznākšanu 14. februārī, kas bija desmit dienas pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, līdz ar to paša dzīvē arī nedaudz palicis ēnā. "Tomēr tā bija mūzika, kuru izdevu, kura ir manā dzīvē," atzīst Kaspars. Tētis ir arī gandarīts, ka puikās forši darbojas un cīnās uz priekšu. Mārtiņš atklāj, ka ar grupu un arī personīgi aizvadītais bijis veiksmīgākais gads Koncerti vasarā, tūre rudenī - lieli notikumi. Jēkabs arī bilst, ka aizvadītais gads bijis diezgan labs, mācās programmēšanu un vokālo dziedāšanu un tas nav viegli kopā. Cer, ka sanāks vēl labāk šajā gadā. Viņam bijuši arī panākumi vokālajā konkursā.

Sabiedriski aktīvas mammas veiktā aptaujā vecāki dalījušies ar pieredzi par ģimenes ārstu pieejamību jaunajām ģimenēm un ar to saistītajām problēmām. Par aptauju un iespējamajiem problēmu risinājumiem, plašāk stāstām Ģimenes studijā. Diskutē Nacionālā veselības dienesta Vadošais eksperts veselības aprūpes jautājumos Līga Gaigala, Lauku Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja, 14. Saeimas deputāte Līga Kozlovska, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidente Sarmīte Veide un mamma Laura Žukovska-Supe, kura veica aptauju. Pagājušā gada nogalē ar ģimenes studiju sazinājās kāda mamma, kas pati sevi sauca par vienkārši sabiedriski aktīvu cilvēku. Laura ir veikusi aptauju, kurā vecāki ir dalījušies pieredzi par ģimenes ārstu pieejamību un sniegtajiem pakalpojumiem tieši jaunajiem vecākiem, kad ģimenē piedzimst mazulis.  Aplūkojot aptaujas rezultātus, izgaismojas vairākas problēmas, piemēram, 7% no aptaujātajām vairāk nekā 1600 sievietēm atzīst, ka piedzīvojušas sava esošā ģimenes ārsta atteikumu reģistrēt gaidāmo bērnu savā praksē; savukārt vismaz 34% gadījumu ģimenes ārsts nav veicis jaundzimušā patronāžu jeb atbraucis uz pēcdzemdību apskati mājās, kas ir paredzēta. Kā šo vērtēt un vai problēmas prasa kādus risinājumus? Laura Žukovska-Supe stāsta, ka aptauju motivējusi veikt personiskā pieredze, kad viņa bijusi gaidībās un 2021. gada nogalē vērsusies pie savas esošās ģimenes ārstes, bet saņēmusi atteikumu, ka viņa nereģistrēs gaidāmo bērnu un ieteikusi vērsties pie kāda ārsta, kurš ir arī pediatrs. Savukārt izraudzītais pediatrs norādījis, ka neveiks patronāžu mājās, bet mammai ar bērniņu jāierodas pie ārsta. Tas samulsinājis un mudinājis meklēt un interesēties jau tālāk, vai tas ir izņēmums. Tāpēc Laura Žukovska-Supe ielikusi sociālajos tīklos vienkāršu aptauju, lai citas mammas dalās ar pieredzi. Atsaucība bijusi negaidīti liela, aptaujā piedalījušās 1685 sievietes no visas Latvijas.      

Ko nozīmē būt atbalstošam vecākam bērna sporta aktivitātēs un profesionālajos treniņos? Kopā ar vecākiem, ekspertiem un sporta treneriem skaidrojam Ģimenes studijā. Diskutē kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, bērnu un jauniešu shēmas terapijas speciāliste apmācībā un sportisku bērnu mamma Gunita Kleinberga, Rīgas Volejbola skolas treneris, trīs bērnu tētis un topošais sporta psihologs Andrejs Odinokovs, Jura Docenko futbola skolas „Alberts” treneris Kārlis Gabrilovičs un hokeja treneris un arī hokejista tētis Rodrigo Laviņš. "Sports palīdz attīstīt tādas rakstura īpašības, kā neatlaidību un disciplīnu, svarīgs aspekts arī ir fiziskās formas un stabilas stājas veidošana un, protams, vispārīgā fiziskā sagatavotība. Gūt prieku, būt labā formā un darīt to, kas padodas, tā ir būtiskākā motivācija bērniem, kādēļ viņi vēlas nodarboties ar sportiskām aktivitātēm. Savukārt pārlieku lielas prasības, kritizēšana un spiediens veicina to, ka bērni no sporta aiziet. Tāpēc galvenais vecāku uzdevums ir nodrošināt emocionālu atbalstu gan treniņos, gan sacensību laikā ceļot bērna pašapziņu un veicinot pārliecību par savām spējām." Tā kādā viedokļu rakstā par vecāku lomu bērniem sportojot pauž Anda Strautiņa. Kāda nozīme ir vecāku atbalstam, kā to darīt jēdzīgi un efektīvi un ko noteikti nedarīt, jūsmojot par sava sasniegumiem sporta laukumā? Sarunu par šo tematu mudināja tieši Gunitas Kleinbergas ieraksts sociālajos tīklos par to, ka viņa ir viena no mammām, kas atbalsta meitu un viņas komandu spēlēs. Turklāt uz viņu atskatās, jo atbalsta skaļi un no visa spēka. Bet nesen kādā spēlē saņēmusi, kad bija atslābusi, saņēmusi uzsaukumu no meitas: "Mammu, kāpēc neatbalsti!" Andrejs Odinokovs uzskata, ka vecāki ir galvenie treneri. Pārējie cilvēki, kas ar bērnu strādā, ir profesionāļi kādā noteiktā daļā, bet vecāki ir pamats. Bērns ļoti novērtē vecāku, brāļu, māsu klātbūtni tribīnēs. "Kad vecāki ir tribīnēs, tā ir laba ziņa treneriem, ka ir komanda un ir arī vēl viena komanda - atbalstītāji, kura arī dod savu enerģiju," atzīst Andrejs Odinokovs. Viņš arī bilst, ka ģimenei tas milzīgs papildu darbs, bet tas ir ļoti svarīgi.

Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedrā veiktā pētījumā konstatēts, ka vairāk nekā pusei mazu bērnu māmiņu ir izdegšanas sindroms vidējā līdz augstā pakāpē. Par to, kā vecāku izdegšana pielavās nemanāmi un kā to novērst, saruna Ģimenes studijā. Kādi ir izdegšanas simptomi un kāpēc tos nevajadzētu "paslaucīt zem tepiķīša", skaidro ārste-psihoterapeite, "Rimi Bērniem" labsajūtas eksperte Laura Valaine. Pieredzē dalās žurnāliste un trīs bērnu mamma Inga Spriņģe, viņas jaunākajiem bērniem - dvīņiem - ir divarpus gadi. Sarunas otrajā daļā pievienojas arī psihologs, RSU docētājs Reinis Upenieks. Visticamāk katrs no mums kādā dzīves posmā ir pieredzējis, ko nozīmē izdegšana, kādam simptomi izpaudušies viegli un ātri izzuduši, ja cilvēks uz pirmām pazīmēm reaģē nekavējoties. Savukārt cits tās var nepamanīt un ieslīgt arvien dziļākā izdegšanā, kas var novest līdz depresijai. "Jaunajām mammām, kas 24/7 ir kontaktā ar bērnu, tas prasa lielus emocionālos resursus. Vecāku kontekstā emocionālā izdegšana raksturojas ar trīs simptomu grupu. Vispirms, tas ir emocionālais izsīkums, emocionāli nav spēka. Mammas bieži šo sajūtu raksturo, ka es jūtos iztukšota, ka manī nekā nav," skaidro Laura Valainei. Emocionāls izsīkums var kombinēties ar fiziska noguruma sajūtu. "Nākamā simptomu grupa ir emocionāla distancēšanās. Lai saglabātu to mazo emocionālo resursu daudzumu, kas ir palicis, ieslēdzas tāds režīms, ka dara tikai pašu minimumu. Izdegšanas stāvoklī mammas ir spējīgas fiziski parūpēties par bērnu, bet emocionāli viņām nav spēka. Viņas izdara minimumu, bet ir grūti iesaistīties spēlēs," turpina Laura Valaine.  Trešā grupa ir personīgo sasniegumu mazināšana, ka vairāk nav prieka būt kopā ar bērnu, būt mammas lomā, ir izmainījusies perspektīva, kādam jābūt vecākam. Tad tam pievienojas kauns un vainas sajūta. Vainošana nepalīdz situāciju risināt, jo tā ir sevis kritizēšana.  

Gadu noslēdzošajā raidījumā Ģimenes studija atskatāmies uz aizvadīto, 2022. gadu, veltot sarunu jomām, kas ģimenei pašas būtiskākās - veselība, izglītība un arī sociāli ekonomiskie jautājumi. Kādas ir bijušas aizvadītā gada tendences, prieki, sarūgtinājumi, problēmas vai pārsteigumi, Ģimenes studijā vērtē organizācijas "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta, pedagogs Draudzīgā aicinājumā Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors Oskars Kaulēns un pediatre Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste Renāte Snipe.

Mīlestība ir īpaša, tās klātbūtne uztur cilvēkus dzīvus, varošus un darošus. Vecāku mīlestībai pret bērnu, īpaši mātes mīlestībai ir vēl viena dimensija - beznosacījuma mīlestība. Tā ļauj bērnam izaugt lielam un laimīgam. Vai tas ir tik pašsaprotami, ka visi vecāki mīl savus bērnus, vai šī mīlestība piedzimst līdz ar bērnu vai varbūt jau rodas, mazulim aizsākoties mammas vēderā un kāpēc mīloši vecāki dažkārt tik ļoti spēj nodarīt pāri savai atvasei. Par to, ko bērnam nodara dzīvošana nemīlestībā un vai vecāku mīlestība pret bērnu vienmēr ir pašsaprotama, Ģimenes studijā sarunājas deju un kustību terapeite Indra Majore-Dūšele un mācītājs un teologs Linards Rozentāls.  

Decembrī Kapseļu ielas bērnu nams (tā oficiālais nosaukums ir Valsts sociālā aprūpes centra "Rīga" filiāle "Rīga") nosvinēja savu 100. gadadienu. Kad cilvēkam aprit 100 gadi vai atzīmējam valsts simtgadi, tas ir priecīgs notikums. Par vajadzību pēc bērnunama tik daudz gadu garumā to nevarētu teikt. Kāpēc Rīgai joprojām vajag šo namu, kādi bērni tagad tajā dzīvo un kā nama nākotni redz tajā strādājošie, interesējamies Ģimenes studijā. Sarunājas Valsts sociālā aprūpes centra "Rīga" filiāles "Rīga" vadītāja Ilze Dzene, šī centra sociālā darbiniece Estere Zemīte, dzīvokļa vadītāja, bērnu piesaistes persona Adelīna Bonifācija Jasmane un Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors. Šobrīd Kapseļu ielā dzīvo 27 bērni un viens jaunietis. Trīs no viņiem dzīvo projekta dzīvoklī Bolderājā, kur ar viņiem kopā dzīvo Adelīna.

Bērnudārza "Varavīksnes putns" bērni, viņu vecāki, audzinātājas un dārziņa vadītāja Baiba Mennika ik gadu pirms Ziemassvētkiem dodas mežā satikt meža gariņu. Un tas ir īsts piedzīvojums ar meža gariņa meklēšanu, dziesmu dziedāšanu, rotaļās iešanu, ugunskura kurināšanu un tējas vārīšanu uz dzīvas uguns, kā arī Ziemassvētku dāvanu atrašanu mežā un vienkārši kārtīgu izdauzīšanos. Kā tas notiek, vēroja un piefiksēja arī Ģimenes studija.

Aija Balode un Baiba Gaile ir dvīņumāsas. Kaut arī ne vienmēr dzīvojušas piecu minūšu attālumā viena no otras, kā tas ir šobrīd, tomēr vienmēr abām ir bijusi sajūta, ka māsa ir simtprocentīgi lojāls cilvēks, kas vienmēr uzklausīs un atbalstīs. Aija ir viena no kristīgās literatūras izdevniecības „KALA raksti" dibinātājām – izdevniecība pastāv jau 20 gadus. Baiba māsas darbošanos atbalstījusi visos iespējamos veidos, gan ar padomu, gan tulkošanu. Viņas abas tulko arī juridiskus tekstus no franču valodas un brīvajā laikā skrien, slēpo, kaito un peldas, arī šobrīd, ziemas laikā. Un nereti dara to kopā. Kā viņām izdodas uzturēt tuvas māsu attiecības un kā ticība palīdz izdzīvot ikdienu, stāsts raidījumā Ģimenes studija. Šobrīd abas māsas dzīvo Ragaciemā. Kādus 30 gadus bija rīdzinieces. Kad Baiba apprecējusies, vīrs domājis par vasaras māju, vēlējies to iegādāties tur, kur ir priežu gaiss. Tā viņi nonākuši Ragaciemā. Kad ģimenē jau gaidīja meitiņu, domājuši, kad atkal pārvāksies uz Rīgu, bet secinājuši, ka nemaz nevajag tik ļoti.  Baiba vilinājusi arī māsu pārcelties. Aijai arī patikusi vieta un attālums no Rīgas. "Ne vienmēr fiziski, bet domās vienmēr abas esam piecu minūšu attālumā viena no otras. Skaidri zinu, ka būs māsa, būs vienmēr 100% lojāls cilvēks, kas atbalstīs. Pat ja būs situāciju, kur ne līdz galam piekritīs, nostāsies māsas pusē. Ja tā būs problēma, risināsim kopā. Sajūta, ka ir cilvēks, kas nekad nepagriezīs muguru, tā ir vienmēr," vērtē Aija. Viņa atzīst, ka tā ir liela bagātība un dāvana, kas visiem nav. Baiba ir studējusi optometriju, bet jau studiju laikā sapratusi, ka tā nebūs viņas profesija. Savukart Aija jau studiju gados izveidoja izdevniecību, kurā māsa daudz palīdzēja ar gan ar tulkošanu, gan citām lietām. Arī tagad Baiba, atpūšoties no mammas darba (ģimenē aug trīs bērni), tulko un iesaistās izdevniecības darbā. Aija atzīstas, ka ir studējusi vairākas lietas, bet studijas ir palikušas nepabeigtas. Viņa ir apguvusi franču valodu, filoloģiju, teoloģiju, kas tagad ir noderīgi izdevniecības darbā. Sarunā māsas arī stāsta par ticības nozīmi viņu dzīvē. "Droši vien mana lūgšana ne vienmēr būs skaistos vārdos noformulēta. Varbūt drīzāk klātbūtnes sajūta, bet Dieva klātbūtnes sajūta ir neapzināti un ik pa laikam to apzināties," atzīst Baiba. "Man ticība ir dāvana, tas ir pamats, uz kā stāvu - kāpēc kaut kur censties, kāpēc pārkāpt sev pāri, acīmredzot tāpēc, ka ir vērts darīt labu un nedarīt sliktu. Dievs un debesis nav grāmatvedība, bet es ticu, ka kaut kādā pārdabiskā veidā un visu aptverošā veidā mums ir vērts pēc labā tiekties."

Svētki tepat uz sliekšņa, apkārt virmo domas par to, cik tie būs skaisti un priecīgi. Cerams, vairumā gadījumu tā arī piedzīvosim, taču ne visiem un vienmēr izdodas idilliskā un priecīgā kopābūšana ar ģimeni. Šis laiks var arī uzplēst dvēseles brūces un saasināt sarežģītas attiecības starp vecākiem un bērniem vai citiem tuviniekiem. Kā meklēt sirdsmieru paaudžu konfliktos un vai vienmēr iespējama piedošana, saruna ar vērtējam Ģimenes studijā. Analizē teologs, lektors, grāmatu autors Indulis Paičs un sertificēta mākslas terapeite, kognitīvi biheiviorālā terapeite terapeite apmācībā Sindija Meluškāne.

Šķiet, viens no labākajiem ģimenes kopābūšanas veidiem, tostarp brīvdienās, ir galda spēles. Kas jauns šajā pasaulē, ko var mācīties spēļojot un kāpēc ar spēlēm aizraujas lieli un mazi, jauni un veci interesējamies Ģimene studijā. Par spēlēm un spēļošanu sarunājas tētis un "Brain games" spēļu izstrādes projektu vadītājs Jānis Grunte, tētis un spēļu izstrādātājs Kristaps Auzāns, viņš ir arī speciālists spēļu izmantošanā mācību procesā un vietnes "Uzvedība.lv" veidotāja Līga Bērziņa. Jānis Grunte atklāj, ka ģimenē lielākais spēļošana entuziasts ir viņa astoņus gadus vecais dēls, kurš varētu spēlēt dažās spēles bez mitas un apstājas. Viņš piekrīt, ka galda spēļu spēlēšana ir viens no labākajiem brīvdienu pavadīšanas veidiem, bet viņš tomēr neteiks, ka labākais. "Mēs gaidām un domājam - mums būs Ziemassvētki un domājām - būs piparkūkas, būs eglīte un būs laiks spēlēt spēles," savas sajūtas raksturo Kristaps Auzāns. Līga Bērziņa piebilst, ka spēļu spēlēšana ir labs veids, kā apstāties pēc skrējiena, paskatīties acīs, ieraudzīt, ka bērni ir izauguši un mainījušies. "Cau spēlēm mēs varam ieraudzīt ne tikai to, kā viņi ir mainījušies fiziski, bet kā ir mainījusies viņu domu gaita, viņu stratēģijas, kā atspoguļojas viņu pieredze," vērtē Līga Bērziņa.

Eiropas Komisija 2022. gadu bija pasludinājusi par Eiropas jaunatnes gadu, ar mērķi domāt par jauniešu nākotni, lomu un aktīvu līdzdalību kopējās labklājības un ilgtspējas veidošanā, tā sniedzot jauniešiem iespējas zaļākai, digitālākai un iekļaujošākai nākotnei. Eiropas Jaunatnes gads noslēdzas ar labbūtības kampaņu, bet paši jaunieši atzīst, ka svarīgs labbūtības elements ir līdzdalība. Vai tā ir pietiekama, diskutējam Ģimenes studijā gan ar jauniešiem, gan speciālistiem. Raidījumā viesi: Latvijas Jaunatnes padomes pārstāve Marta Renāte Jērica, jaunatnes organizācijas Klubs "Māja" prezidente Ance Mālkalna, līdzdalības un jaunatnes politikas eksperts Vilis Brūveris. Sazināmies ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā Komunikācijas daļas vadītāju Jeļenu Ābolu.

Nesen veiktā pētījumā ir noskaidrots, kādi ir sociālie, psiholoģiskie un ekonomiskie aspekti, kas Latvijā veicina cilvēku vēlmi radīt vairāk bērnu. Tāpat pētījumā vērtēti aspekti, kas uzlabo bērnu un vecāku attiecības. Cik bērnu optimāli ģimenē vēlas dažādā vecumā esoši Latvijas iedzīvotāji, kā raugās uz iespēju noslēgt laulības un kādu ietekmi vardarbības pieredze atstāj uz tālāk pieņemtiem lēmumiem šajā kontekstā. Raidījumā Ģimenes studija interesējamies, kādi ir laulību, dzimstības un pozitīvu bērnu un vecāku attiecību veicinoši faktori Latvijā?. Skaidro pētnieces: Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, psiholoģijas doktore Sandra Beatrice Sebre, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes docente, psiholoģijas doktore Laura Pirsko un Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētā profesore, demogrāfe Zane Vārpiņa.  

Šoreiz Ģimenes studija dodas ciemos pie Prāņu ģimenes. Guntars Prānis ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors un profesors, Ieva Prāne – tekstilmāksliniece un abi kopā viņi ir arī triju nu jau gandrīz lielu bērnu vecāki. Ievas radošajā darbībā šis ir rosīgs laiks – nesen Jūrmalas muzejā atklāta plaša tekstilmākslinieku grupas izstāde „Cik sver gaisma”, kurā viņa ir gan dalībniece, gan kuratore. Un turpat muzejā Ieva kopā ar domubiedriem aicina ģimenes, jo īpaši – ukraiņu ģimenes, uz radošajām darbnīcām „Jaunā Ukraina”. Tajās bērni un jaunieši, viņu vecāki un vecvecāki var izmēģināt roku gobelēna tehnikā un iejusties tekstilmākslinieka lomā. Tas ir veltījums Ukrainas atjaunošanai, ticot, ka gaisma uzvarēs, un arī iespēja piedzīvot mākslas atbrīvojošo un dziedējošo pieskārienu, ticot, ka ukraiņu zaudētās mājas tiks atjaunotas. Pašiem Prāņiem ļoti svarīgas ir viņu mājas un īsta kopābūšana, kas, vecākajam dēlam studējot ASV, vairs nav tik bieža un pašsaprotama. Stāstot par radošajām darbnīcām Jūrmalas muzejā, Ieva Prāne atklāj, ka tās iecerētas, ka tikšanās latviešu un ukraiņu bēgļu ģimenēm. Turklāt projekts kļūst plašāks un Ieva ir saņēmusi piedāvājumu 2023. gada februāra otrā pusē rīkot izstādi Eiropas Savienības mājā Rīgā. ""Cik sver gaisma" virzās uz "Jaunā Ukraina"," bilst Ieva Prāne. Jaunieši varētu turpināt Eiropas mājā darboties. "Simbolisks spēks ir projektam, viens no veidiem, kā atbalstīt, parādīt, ka ticam, ka viss būs kārtībā, ka būs plaukstoša un ziedoša Ukrainai, ka varēsim un varam daudz no viņiem mācīties," atzīst Guntars Prānis Viņš arī atklāj, ka Mūzikas akadēmijā ir vairāki ukraiņu studenti. Mūsu artava - viņus uzņemt kā savējos un palīdzēt. Iepazīstinot ar sevi, Guntars Prānis saka, ka viņš sevi mūzikā ierauga krustpunktā starp teoriju un praksi. Ieva Prāne par sevi saka, ka viņa ir Guntara sieva, trīs burvīgu bērnu mamma un tekstilmāksliniece. Olivers studē elektroniku Kalifornijā (ASV). Katrīna Latvijas Universitātē studē ķīmiju, paralēli strādā Organiskās sintēzes institūtā. Beatrise mācās Rīgas Centra humanitārās vidusskolas 10. klasē. Viņai ir daudz hobiju.  Guntars piesaka, ka mājās ir arī  kaķis un suns. Tam arī ir jāizskan! "Tāds mazliet radošs haosiņš, kas izjauc iedomāto kārtību. To viņi mums māca, ne jau to tikai," atzīst Guntars. Visi bērni ir ir apguvuši arī mūziku, Katrīna apguvusi flautas spēli, Olivers - akordeona spēli, Beatrise - spēlē ģitāru. "Es esmu vienīgais nemūziķis šajā ģimenē," atzīst Ieva. Viņas atziņa, dzīvojot kopā ar mūziķiem, ka mākslā var daudz loderēt, mūzikā jāzina partitūra, jāzina, kā uzstāties, spēlēt kopā. Guntars ir pārliecināts, kā mūzika attīsta radošumu un pamats - bērnu mūzikas skola - ir. "Redzu, ka jau šobrīd tas dažādos veidos viņu dzīvēs atgriežas," vērtē Guntars. Katrīna vērtē, ka vecāki viņai dod atbalsta sajūtu un arī iemācījušies atbalstīt citam citu ģimenē. Viņa var prasīt palīdzību brālim datorlietās, pati cenšas palīdzēt jaunākai māsai skolas darbos. Māsas teiktajam piekrīt Olivers. Viņš atzīst, ka nevar tieši pateikt, ko tas devis, bet tas, ka abi vecāki ir mākslinieki, lai arī pašam šķiet pašsaprotami, nav bieži vienaudžu vidū. Tas ir interesanti. Beatrisei vairs nav ko piebilst, vislabākais jau pateikts. Viņa vērtē, ka visi ir savstarpēji tuvi, viens otru atbalsta.

Pēdējos divus gadus daudz un dažādi pasākumi ir bijuši "uz pauzes", arī Ziemassvētku eglītes un ar svētkiem saistītie kultūras pasākumi. Šo to esam mēģinājuši mācīties baudīt ar ekrāna starpniecību, tomēr tas nav tas. Šogad viss atsākas ar jaunu sparu klātienē. Kāds ir mūsdienīgs Ziemassvētku stāsts bērniem un ko svētkos piedāvā Latvijas kultūrtelpa ģimenēm ar bērniem, skaidrojam Ģimenes studijā. Sarunājas režisore, sarīkojuma "Ziemassvētku putekļi" veidotāja Paula Pļavniece, Rīgas cirka direktore Māra Pāvula, Liepājas leļļu teātra reklāmas un sabiedrisko attiecību vadītāja Ieva Hmieļevska un aktieris un režisors, muzikālā uzveduma "Grinča Ziemassvētki" veidotājs Imants Strads.

Šobrīd pēc garāka pārtraukuma top pētījums par Latvijas iedzīvotāju seksuālo un reproduktīvo veselību 15- 64 gadu vecu Latvijas iedzīvotāju vidū. Raidījumā Ģimenes studija plašāka saruna par tiem pētījumā aspektiem, kas skar jaunās ģimenes un pusaudžus. Kāpēc šāds pētījums nepieciešams, kādas tendences ir ir šajā jomā, diskutē ginekoloģe un dzemdību speciāliste, medicīnas zinātņu doktore un reproduktīvās veselības profesore Rīgas Stradiņa universitātē Gunta Lazdāne un biedrības "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle. Sazināmies ar Slimību profilakses un kontroles centra Neinfekciju slimību datu analīzes un pētījumu nodaļas vecāko sabiedrības veselības analītiķi Ivetu Puduli. Viņa stāsta par SPKC jau kopš 90. gadiem regulāri veikto pētījumu par Latvijas skolēnu veselības paradumiem un iepazīstina ar aktuālo pētījumu par 2022. gadu.

Sanita un Nauris Graudiņi ir talsenieki, kuri pirms septiņiem gadiem no Talsiem pārcēlušies dzīvot un Roju ar mērķi dibināt draudzi (Nauris ir sludinātājs Pitraga baptistu draudzē). Un nevis celt baznīcu, bet būt daļai no vietējās sabiedrības – piedāvāt sarunas un kopīgas lūgšanas tiem, kurus interesē garīgas dzīves jautājumi. Šeit viņi izmēģinājuši arī, kā ir būt uzņēmējiem, - piecus gadus bijuši gaļas veikaliņa, kurš bijis tāds, kādā paši labprāt iepirktos, saimnieki. Tomēr, kā stāsta Sanita, pēc piecu gadu darbošanās, arī finansiālu apsvērumu dēļ, radusies sajūta, ka pieteik. Viņi pamanījuši, ka pašā Rojas centrā jau 10 gadus atrodas viesnīca, kura celta tā saucamajos treknajos gados, bet visu šo laiku stāvējusi tukša. Sanita un Nauris kļuva par "Rojas Pērles" saimniekiem – sākumā uzņēma viesus un piedāvāja ēdināšanas pakalpojumu, bet, sākoties bēgļu plūsmai no Ukrainas, viņi saprata, ka savā viesnīcā vēlas dot pajumti atbraucējiem. Kopš maija pie viņiem dzīvojuši 74 ukraiņi – dažs īsāku, dažs ilgāku laiku. Ir arī ģimenes, kuras viesnīcā mitinās kopš 26. maija. Un Graudiņi atbraucējiem piedāvā ne tikai jumtu virs galvas. Arī vietējās dzīves iepazīšanu, kopīgus darbus, sarunas un kopīgi svinētus svētkus. Stāsta Sanita un Nauris Graudiņi un sarunā iesaistās arī viņu meitas Asnāte (13 gadi) un Marlēna (9 gadi). Ir labi, ka ukraiņi Latvijā sastop cilvēkus, kas palīdz ne tikai materiāli, arī emocionāli, palīdzot risināt sadzīviskus jautājumus, kā arī uzklausot un mēģinot radīt sajūtu, ka dzīve tomēr turpinās un tā var notikt ārpus dzimtās zemes robežām. Sanita stāsta, ka sākoties karam daudz aktīvāk sākuši sekot līdzi ziņām un arī pieteicās, ka grib uzņemt ukraiņu bēgļus. "Gaidījām vienu mēnesi, otru trešo. Sākām jau domāt, ka būs jāsāk uzņemt tūristus. 26. maijā bija zvans, un divās dienās viesnīca bija pilna ar ukraiņiem. Tās bija 10 ģimenes. Tas bija ļoti strauji. Pēkšņi divās dienās viņi visi ir šeit un jāsāk rūpēties. Sākās aktīva palīdzība," atklāj Sanita.  Nauris arī atminas, kā gaidīja, rīkoja lūgšanu vakarus, bet kad atbrauca, bija pavisam citādi. Nācies arī atsvaidzināt savas krievu valodas zināšanas. "Viņi arī sajuta mūsu atvērtību, ātri izveidojās labs kontakts, ģimenisks kontakts. Satuvinājāmies. Darbus darījām kopā. Tagad jūtamies, kā viena ģimene," vērtē Nauris. Skaista, neparasta vasara bijusi visiem kopā. Pagalmā bija garš galds, pie kura svētkos - Jāņos, Zvejnieku svētkos, visi apsēdās pie galda, kopā 30 - 40 cilvēki, paši, daži draugi un ukraiņi. "Atmiņā vasara pie gariem galdiem, pie kuriem esam svinējuši dažādu svētkus," stāsta Sanita. Tā kopuši attiecības. Vīri satuvinājušies darbos. Sanita sievietes mudinājusi parunāties par to, kā iet, kā jūtas. Protams, vajadzīga arī praktiska palīdzība kaut ko iztulkot. "Redzu, ka esmu bijusi noderīga viņām, tajā viņas arī atrod drošību un mieru," vērtē Sanita. Lai varētu palīdzēt ukraiņiem, Graudiņi saņēmuši gan valsts atbalstu, gan ziedojumus biedrībai "Draudzes dibina draudzes". Diemžēl, ja nebūtu ziedojumu, palīdzība nebūtu iespējama. Jārēķinās arī ar siltuma un elektrības cenu pieaugumu. Ukraiņi arī strādā vietējos zivju pārstrādes uzņēmumos, bet algas nav tādas, lai paši sev visu nodrošinātu. Kāda palīdzība būtu vēl vajadzīga? Nauris vērtē, ka situācijas ir dažādas - kādam vajag darbu, kādam siltas drēbes, jo viņi ieradās vasarā, kādam pārcelties uz savu mājokli. Viņš arī atzīst, ka iespēja dzīvot kā lielai ģimenei Graudiņu ģimenes nodrošinātās mājās, ir vērā ņemama palīdzība. Kopā būšana ir svarīga. Nauris arī uzskata, ka palīdzības un atbalsta sniegšanā daudz var darīt draudze, tā var būt kā drošības saliņa, kurā ir cilvēki, kas labprāt palīdz. Ukraiņi zinās, ka tā ir vieta, kur viņiem palīdzēs. Arī pašiem aktīvā darbošanās dod mieru. "Man noteikti tas dod mieru, tas ir sirdsdarbs, par ko agrāk nebiju domājusi. (..) Esmu ļoti saistīta ar viņiem, man ļoti patīk to darīt. Es jūtos īstajā vietā," atzīst Sanita. Sarunā iesaistās arī Ina no Ukrainas, viņa kopā ar savu mammu Gaļinu un dēlu Juriju jau četrus mēnešus dzīvo viesnīcā. Atbraukuši no mazas pilsētiņas Volčanskas, kura atrodas Harkivas apkārtnē. Saruna vispirms par tur piedzīvotajām kara šausmām. Ina bilst, ka cerējusi, ka jau rudenī varēs doties mājās, bet karš turpinās. "Tagad esam te un mums ir labi," atzīst Ina. Turklāt tas, ka Ina ar savējiem ir Latvijā, nav nejaušība. Viņai ļoti tuva ir filma "Ilgais ceļš kāpās" un viņa sapņojusi kādreiz to visu ieraudzīt pati.  "Uz Ukrainas pusi doties nevarēja (..) Bija iespēja doties Krievijas virziena un man izvēlē bija Baltijas valstis, gribēju dēlam parādīt šo valsti, viņam šūpuļdziesma bija "Dzied circenītis aizkrāsnē". Es to dziedāju krievu valodā un viņš šo dziesmu zina kopš bērnu dienām, arī no filmas. Un esmu ļoti priecīga, ka nokļuvu šeit. Es nevēlos nekur citur doties. Esmu gatava šeit dzīvot, ja nu kas. Un esmu ļoti pateicīga visiem, visai Eiropas Savienībai, jo mēs esam miljoni. Un es nezinu kas būtu, ja nebūtu tāds atbalsts. Bet varu pateikt, ka esmu ļoti pateicīga, ka nokļuvu tieši šajā ģimenē. Saprotiet, ir ļoti grūti, ja tev ir gods, pašapziņa. Tu esi brīvs cilvēks un kad nonāc šādos apstākļos , tur zaudē pilnīgu visu. Mums vairs nav mājas - viss sabombardēts. Un ar to visu ir ļoti grūti tikt galā. Ir kauns. Ir pārdzīvojums, ka esi par nastu kādam. Taču gadās, ka ģimenes sader - Sanitas un Naura ģimene un mūsu ģimene - mēs saderam. Un mums ir labi," atzīst Ina. Arī Inas mamma Gaļina ir gandarīta par nodrošinātajiem dzīves apstākļiem. Pie Graudiņiem viesnīcā gan vairs nedzīvo Antoņina ar savu ģimeni, bet kopā pavadītais laiks ļoti satuvinājis. Viņi uz Latviju atbraukuši piecu cilvēku ģimene. Viņi ir no Mariupoles. Antoņina jau kādreiz ir bijusi Latvijā, bet ne Rojā.  "Bet pirms atbraukšanas uz šejieni paskatījos Google par šo vietu, un mēs ieraudzījām, ka Rojā dzīvo tikai 2 % krieviski runājošo un tas mūs ļoti iepriecināja, jo mūsu attieksme pret Krieviju..., mēs esam no Mariupoles. Pēc tā, ko esam tur pārdzīvojuši, attieksme ir... nu, es nezinu, ir grūti pasacīt. Ir grūti izstāstīt, ko esam tur pārdzīvojuši un kādas pēc tam ir jūtas pret šiem cilvēkiem. Es viņus nesaucu par cilvēkiem. Es viņus saucu par necilvēkiem. Jo viņus pat nevar  salīdzināt ar zvēriem," atzīst Antoņina. Kopā ar ukraiņiem Sanitas un Naura ģimene svinēs arī Ziemassvētkus. Būs garš galds, kur visi kopā sēdēs.  "Tie ir īpaši brīži, kad varam kopā svinēt svētkus," uzskata Sanita. "Man jau sarkanais tērps ar bārdu ir," atklāj Nauris. "Jo es pildīšu šī galvenā vecīša lomu." Viņš arī bilst, ka visi kopā ceps piparkūkas, ku ukraiņi vēl nav nobaudījuši, taisīs dāvaniņas. "Šie būs citādi svētki, bet jautri," bilst Nauris. 

Kā pārim sagatavoties tam, kam īsti nevar sagatavoties - bērniņa ienākšanai ģimenē? "Bērna ienākšana ģimenē izgaismo to, kas veiksmīgi maskēts un slēpts varbūt pat gadiem nepazināti un arī pašam no sevis. Lai kā mēs  gribētu sagatavoties mazuļa ienākšanai ģimenē, lai kādas grāmatas lasītu, lai kādus kursus apmeklētu, bērna piedzimšanai nav ekvivalentu, mēs varam mācīties, tikai ejot šai pieredzei cauri," šis citāts pieder kādas jaunas grāmatas autorei - Madarai Pauzerei un viņa ir iedvesmojusi Ģimenes studiju runāt par to, kā īsti gatavoties pirmā bērna ienākšanai ģimenē, vai tas vispār ir iespējams. Šķiet, ir tik daudz dažādu praktisku veidu, ko un kā var darīt. Bet kā topošajiem vecākiem sagatavot savu prātu un pārim savas attiecības tam, ka tagad mēs būsim trīs? Sarunājas gaidību dienasgrāmatas "Izaugt mīlestībā" autore, mamma Madara Pauzere, biedrības "Tēvi" pārstāvis, divu meitu tēvs Gatis Smidrovskis un geštaltterapeite, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, četru bērnu mamma Elīna Zelčāne.

Kā ģimenes paaudžu attiecības ietekmē to, kā raugāmies un izturamies pret senioriem, un kā mācīt empātiju pret veciem cilvēkiem bērniem un jauniešiem? Latvijā nav izteiktas empātijas pret senioriem. Bērni un dzīvnieki ir tie, kas izraisa daudz lielāku iejūtību, bet ne vientuļie cilvēki mūža nogalē. Šādu tēzi Ģimenes studijai nesen izteica Latvijas Samariešu apvienības pārstāvi. Tāpēc šoreiz saruna par paaudžu savstarpējo atbalstu, sadarbību un to, kāpēc Latvijā, kur ir izteikti daudz vecu vientuļu cilvēku, ir samērā grūti veicināt sabiedrības un tieši jaunākās paaudzes iesaisti senioru atbalstīšanā. Kas pietrūkst daudziem vecākās paaudzes cilvēkiem Latvijā, kā pašiem iesaistīties un kā bērniem mācīt cieņu pret senioriem un sniegt atbalstu viņiem, raidījumā vērtē sociālantropoloģe Anna Žabicka un klīniskā psiholoģe, psiholoģe Latvijas Samariešu apvienības atbalsta programmā jauniešiem „Palēciens” Agita Alksne. Pieredzē dalās brīvprātīgā Latvijas Samariešu apvienībā Megija Aigare, kura ir iesaistījusies pasākumu rīkošanā senioriem. Megija ir Rīgas Tirdzniecības profesionālās vidusskolas audzēkne un skolā jau vairākus gadus sadarbojas ar Samariešu apvienību. Sazināmies ar Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vecāko juristi Elīnu Ūsiņu. 8. decembrī notiks Tiesībsarga ikgadējā cilvēktiesību un labas pārvaldības konference "Cieņpilna iesaiste kā demokrātijas pamats". Tajā viena diskusija būs par cieņu un "senjoritāti".

D vitamīns ir svarīgs un nepieciešams mazuļa balsta un kustību aparāta, galvas smadzeņu un imūnās sistēmas attīstībai. Pietiekams D vitamīna līmenis jau grūtniecības laikā samazina ar veselību saistītus riskus zīdaiņiem. Šobrīd Latvijā top jauns, apjomīgs pētījums par D vitamīna nozīmību un dzelzs deficītu grūtniecēm Latvijā. Valsts zinātniskais institūts "BIOR"  sadarbībā ar ginekologiem visā Latvijā īsteno valsts nozīmes pētījumu, kurā skaidro, kādi ir D vitamīna un dzelzs rādītāji grūtniecēm Latvijā. Kā šajā pētījumā iesaistīties, kāpēc līdzdalība ir svarīga un kāpēc vispār mātes un bērna veselībai īpaši svarīgs ir tieši D vitamīns, Ģimenes studijā skaidro skaidro institūta "BIOR" pētniece Ilva Lazda un Rīgas Dzemdību nama ginekoloģe, dzemdību speciāliste, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente Vija Veisa.

Aptuveni trešdaļa jauno vecāku ļauj saviem bērniem publiskās vietās skatīties video vai klausīties mūziku, nelietojot austiņas. Kāda ir bērnu un jauniešu tehnoloģiju lietošanas kultūra mājās un publiskajā vidē un kā uz šo jāraugās nākotnē, diskutējam Ģimenes studijā. Mobilais tālrunis jau sen vairs nav vienkārši balss pārraides vai datu komunikācijas rīks. To ir jāmāk lietot atbilstoši sabiedrībā pieņemtām, tomēr ne vienmēr skaidri formulētām normām. Piemēram, 80% Latvijas iedzīvotāju kaitina, ka citi cilvēki publiskās vietās savā telefonā skaļi bez austiņām klausās mūziku vai skatās video. Daļa šādās situācijās arī reaģē un ir aizrādījušie tiem, kas ir skaļi. Savukārt apmēram trešdaļa jauno vecāku ļauj saviem bērniem publiskās vietās šādi, nelietojot austiņas, skatīties video vai klausīties mūziku. Kāda ir mūsu tehnoloģiju lietošanas kultūra publiskajā vidē un mājās, diskutē Latvijas Universitātes profesore, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes zinātņu prodekāne, LU doktora studiju programmas "Izglītības zinātnes direktore" Zanda Rubene, "Tele2" zīmola vadītāja, divu pusaudžu mamma Ilze Žukova un tehnoloģiju apskatnieks Lauris Āboliņš. "Viedtālruņu invāzija mūsu ikdienā ir būtiski izmainījusi cilvēka sociālos paradumus," norāda Zanda Rubene. "Būtiskākā tendence ir vērstība uz sevi, komunicējot ar tehnoloģiju, mēs vairāk orientējamies uz sevi. (..) Tīkšķīšu un pašbilžu kultūra vairāk domā par savu labizjūtu, nekā par citu cilvēku labizjūtu. Tāpēc grēkojam, nedomājot kā jūtās otrs blakus." Vēl Zanda Rubene min, ka ļaujam bērniem klausīties mūziku bez austiņām, jo paralēli notiek diskusija, ja jaunieši un bērni pārvietojas visur ar austiņām un rada dzīvībai bīstamas situācijas. Vēl viens aspekts ir bailes kaut ko nepalaist garām. "Šobrīd būtiski pētām tādu parādību, kas saucas tehnoference, kas ir komunikācijas pārtraukums tehnoloģiju izmantošanas dēļ. Tas ir stāsts par svinībām, ka nesarunājamies, bet skatāmies telefonā," norāda Zanda Rubene. Lauris Āboliņš uzskata, ka tas, kā sabiedrība pēdējos 10 - 15 gadus ir attīstījusies, liecina, ka cilvēkiem ir neinteresanti būt kopā ar cilvēkiem, un satura radītāji rada kultūru, ka īsā laikā ir jāspēj noķert 15 sekundes, pārslēgties uz nākamo, un attiecīgi iesaiste kaut vai pusstundas saruna kļūst jau pārāk gara, pat mokpilna, jo tu nedabūt to ātro adrenalīnu savām smadzenēm. Lauris Āboliņš arī min, ka tehnoloģijas kļūs aizvien interesantākas cilvēkiem ar paplašinātās realitātes ienākšanu, pēc gadiem atkal sēdēsim pie galda un diskutēsim, ka cilvēki staigā ar brillēm uz galvas, neredz, kur iet un ko dara, nesaprotami komnicē.

Šoreiz Ģimenes studijā trīs rīdzinieces – Celmiņu ģimenes dāmas, mamma Iveta un viņas nu jau pieaugušās meitas Marta un Annija. Martu Celmiņu radio klausītāji jau iepazinuši kā pediatri ar specializāciju bērnu miega problēmās. Ar māsu un mammu viņas vieno kopīga kaislība uz ceļošanu, labs humors un dzirkstoša enerģija, kas pēdējos mēnešos aktīvi likta lietā Ukrainas atbalstam. Viņas pie sevis izmitinājušas un aprūpējušas bēgļus, iesaistījušās arī autotransporta konvojēšanā uz kara plosīto valsti. Sarunas fonā no lietotiem palagiem tā, ka šņirkst vien, top sniegotai ziemai piemēroti aizsargtīkli, kas palīdzēs Ukrainas zemes aizstāvjiem. Iveta ir grāmatvede Rīgas Tehniskajā universitātes, divu brīnišķīgu meitu māte. Lepna un priecīga par viņām. Arī aktīva ceļotāja. Marta, kā jau minēts, ir pediatre un miega speciāliste Bērnu universitātes klīniskajā slimnīcā. Annija atzīst, ka viņas dzīvē viss notiekošais ir saistīts aktīvā sadarbībā ar tuviem cilvēkiem un draugiem. Arī strādā RTU Finanšu departamenta. Patīk viss, kas saistīts ar aktīvu dzīvesveidu. Visām ģimenes dāmā kopā ļoti patīk ceļot, dejot, cept kūkas un ēst kūkas, staigāt. Ir nogājušas gar visu Latvijas jūras robežu. Arī sarunas laikā viņas darbojas - darina maskēšanās tīklus Ukrainas aizstāvjiem. "Pie visa vainīga Marta. Viņa paziņoja, ka brauc konvojēt mašīnas armijai," atklāj Iveta. Nākamā reizē pievienojās arī Iveta un Annija. Tagad jau tā ir tradīcija - visām kopā, divatā, vai, ja brīva ir tikai viena no ģimenes, doties un konvojēt mašīnas uz Ļvivu. Iveta stāsta, ka vienu reizi bijusi arī Kijivā, tad uzņēma brīvprātīgie, kas izrādīja arī Irpiņu, Buču, Gostomeļu. "Aizveda uz poligonu, kur rādīja, kā šķiro un deaktivizē atrastos lādiņus. Bija arī trīs stundu apmācības, kur kara ārsts mācīja, kā apturēt asiņošanu. Kādi ir žņaugu veidi, kādi labi un kādi ir slikti. Kā 30 sekunžu laikā apturēt asiņošanu sev, kā to izdarīt otram," atklāj Iveta. Marta stāsta, ka tik nesavtīgi iesaistīties atbalsta sniegšanā, viņu iedvesmojuši kolēģi ar saviem ierakstiem sociālajos tīklos. Par pirmo braucienu Marta atzīst, ka tas bijis ļoti nogurdinoši, tik ilgi pie stūres nekad nebija sēdējusi.  "Pēc brauciena mēs visi bijām pārguruši, bet sajūta bija tik pacilājoša, ka zināju, ir jābrauc vēl," stāsta Marta. "Tad kaunīgi atzinos mātei, ka esmu tur bijusi un māte teica: tu, ko, kāpēc mani nepasauci." Kad Marta bija braukusi jau divas reizes, kolēģi teikuši - varbūt pietiek? Nē, vajag vēl, Marta ir konvoja braucienā bijusi četras reizes, Iveta arī, Annija jau sešas reizes. Un visas ir pārliecinātas, ja vajadzēs un būs brīvas, kad konvojs dosies ceļā, viņas piedalīsies. Iveta arī atzīst, ka brauciens nav viegls. Parasti tas sākas pulksten 4-5 piektdienas pēcpusdienā, brauc visu nakti, apmēram stundu paguļ nākamās dienas rītā no 3-4, un atkal ceļā, līdz tiek pāri robežai. Reiz nācies uz Polijas - Ukrainas robežas gaidīt četras stundas. "Ne vienmēr poļu robežsargi ir atsaucīgi un pretimnākoši. Reizēm liekas, ka kāda brigāde atbalsta Putinu. Visādus ieganstus izgudro, lai nelaistu mašīnas pāri," stāsta Iveta. Tā bijusi reize, kad visas braukušas kopā, turklāt Annijas dzimšanas dienā. Turpceļā katra ir šoferis savā konvoja mašīnā, atpakaļ visi dodas vienā busiņā un uz maiņām stūrē. Martai arī stāsts par "saviem ukraiņiem", kurus satikusi uz Ukrainas - Polijas robežas, atgriežoties mājās, un kuri pēc tam viņas dzīvoklī dzīvojuši pusotru mēnesi. Bet tie nav vienīgie ukraiņi, kuriem Celmiņas palīdzējušas ar mājokli. Annija atzīst, ka superpiedzīvojums ir katrs brauciens, jo ne jau visas mašīnas ir labā tehniskā stāvoklī.  Iveta vērtē, ka bail īsti nekad nav bijis. Vienīgi pirmajā reizē, kad brauciena laikā jau rīta pusē ārkārtīgi nācis miegs.

Agrīni pamanot atbalsta nepieciešamību bērna attīstībai, tā ir daudz efektīvāka. Vai Latvija beidzot gatava ieviest agrīnas diagnostikas sistēmu un nepieciešamos pakalpojumus ģimenēm, diskutējam raidījumā Ģimenes studija. "Aptuveni piektā daļa Latvijas bērnu sastopas ar dažādām attīstības grūtībām, riskiem un vajadzībām, kad nepieciešams profesionāla speciālista atbalsts. To nenodrošinot savlaicīgi, samazinās bērna izredzes dzīvē, gan pozitīva attīstība, gan pilnvērtīga integrācija sabiedrībā. Aprēķini liecina, ka darbs ar seku novēršanu izmaksā pat 14 reizes vairāk, nekā ieguldījumi problēmas savlaicīgā risināšanā un agrīnā preventīvā atbalstā. Diemžēl Latvijā, atšķirībā no attīstītajām Eiropas un pasaules valstīm, vēl aizvien nav izstrādāta vienota nacionālā līmeņa sistēma, kā koordinēti organizēt un sniegt palīdzību bērniem un viņu vecākiem sarežģītās ar bērnu attīstības grūtībām saistītās situācijās. (..) Paraksties par vienotas agrīnā atbalsta pakalpojumu sistēmas bērniem un ģimenēm izveidi," tā portālā "manabalss.lv" mudina iniciatīvas autore, organizācijas "Mammamuntetiem.lv"  vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. Kāpēc ir tik svarīgi jau agrīni pamanīt, ka bērnam ir kādas attīstības grūtības un kā to vislabāk risināt. Diskutē Inga Akmentiņa-Smildziņa, Pārresoru koordinācijas centra Attīstības uzraudzības un novērtēšanas nodaļas konsultante Sigita Sniķere un bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Inga Akmentiņa-Smildziņa vērtē, ka Latvijā notiek jau esošo problēmu izķeršana un nav pietiekams darba un arī finansējuma ieguldījums prevencijā, lai novērstu problēmu, kas varētu būt nākotnē. Inga Akmentiņa-Smildziņa vērtē, ka Latvijā notiek jau esošo problēmu izķeršana un nav pietiekams darba un arī finansējuma ieguldījums prevencijā, lai novērstu problēmu, kas varētu būt nākotnē. Ņikita Bezborodovs, runājot gan par veselības jomu plašāk, gan konkrētāk par savu jomu - bērnu psihiatriju, jo agrāk atpazīstam dažādas attīstības grūtības, jo agrāk sniedz palīdzību, jo labāka ir iespēja palīdzēt, jo lētāk arī  tas ir ilgtermiņā. 

Šodienas bērni strādās profesijās, par kādām mēs pat vēl nenojaušam. Cik svarīga tajās būs spēja domāt radoši un kā šo prasmi attīstīt skolēnos, skaidrojam plašāk Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: pedagoģijas doktors, Rīgas Valsts Klasiskās ģimnāzijas direktors Romans Alijevs, "Riboca" Izglītības projektu vadītāja Sandra Ķempele un Rīgas Valsts Vācu Ģimnāzijas pedagoģe, Kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā mācību jomas vadītāja Baiba Sileniece. "Radošās spējas, radošums - tās ir personības īpašības, kura nav iedzimta," skaidro Romans Alijevs. "Personība attīstās un ļoti svarīga ir tā vide un apstākļi, kuros attīstās cilvēks. Jebkurš skolēns ir apdāvināts, bet ir vajadzīgs, lai būtu pieprasīta viņa personība un viņa potences kļūt radošam. Ja radošums ir pieprasīts stundās, ārpusstundu dzīvē, tad tiešām skolēns attīstīsies radoši." Romans Alijevs arī atzīst, ka visiem bērniem piemīt arī radošas spējas un potenciāls kļūt radošam. Viss atkarīgs no vecākiem, skolotājiem un apkārtējās vides. Baiba Sileniece atzīst, ka vecāki var veicināt bērna radošumu ar savu pieredzi un darbību. "Ja vecāki lasa, jo vecāki interesējas par mākslu, apmeklēju koncertus, pārspriež dažādas interesantas lietas, nodarbojas ar amatniecību vai kaut ko konstruē, bērns to neviļus paņem kā ierastu normu un viņam tā kļūst par nepieciešamību," uzskata Baiba Sileniece. Sandra Ķempele piekrīt, ka bērns ir kā tāds sūklis, kas uzsūc visu apkārt un visiem ir potenciāls kļūt radošiem. "Arī radošums, manuprāt, ir tāds muskulis, kas jātrenē," norāda Sandra Ķempele. "(..) ja ir vēlme domāt par radošumu un to attīstīt, noteikti ir ļoti daudz veidu, kā to darīt." Romans Alijevs norāda, ka ir speciālās radošas spējas un ir vispārīgas radošās spējas. "Tās attīstās jebkurā situācijā, nav obligāti nodarboties ar mūziku vai mākslu. Galvenais, ka bērns var attīstīties individuāli radoši tikai tad, kad pieaugušais atrod tam laiku.  Kādu laiku - lai atbildētu uz bērna jautājumiem. Lai visu laiku parādītu bērniem, ka jautājums ir jāuzdod. Bērns, uzdodot jautājumu, viņš sevī attīstās kā personība, viņš attīstās kā radoša personība, jo viņš taču pirmo reizi par to grib uzzināt," atzīst Romans Alijevs. "Ko dara pieaugušais - mamma vai tētis: mēs esam aizņemti, man nav laika, es runāju pa telefonu, netraucē mani, sēdi tur, dari tā. Visu laiku tikai atsakām bērnam uzmanību un nemākam sakoncentrēties uz bērna jautājumu." 

Kas notiek ģimenē, kad "mūžīgie bērni" kļūst pilngadīgi? Vecāki stāsta, ka tiek ierauti birokrātijas līkločos, kas ģimeni mēnešiem ilgi atstāj bez atbalsta, pierādot diagnozes, kas nekad nemainīsies. Plašāk diskutējam Ģimenes studijā. Kad bērni kļūst pilngadīgi un iegūst labu izglītību, vecāki priecājas un lepojas ar viņiem. Taču ir bērni, kuri nekad nepieaugs un vienmēr būs "mūžīgie bērni", par kuriem būs jārūpējas vecākiem.  Kas Latvijā notiek ar ģimenēm, kad "mūžīgie bērni" kļūst pieauguši, viņi vecāki tiek pakļauti tādam kā elles dancim, tā savā Facebook kontā raksta Roberta mamma Jolanta Kalniņa-Levina. Roberts ir puisis ar dziļu garīgu atpalicību, viņš nestaigā, nerunā, pilnībā aprūpējams un viņam tūliņ paliks 18 gadu. Roberta mamma Jolanta Kalniņa-Levina raidījumā skaidro, kāpēc viņa ar lielām bažām gaida dēla pilngadību. Diskutē Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese Ilze Celmiņa un Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas pārstāve, Liepājas Bāriņtiesas speciāliste aizbildnības, aizgādnības jautājumos Ineta Fricberga.

Noslēgusies pirmā Brīvdabas pedagoģijai veltītā konference Latvijā. Kādas atziņas un idejas tā piedāvāja pedagogiem un kā brīvdabas mācīšanās attīstās mūsu izglītības iestādēs, plašāk stāstām Ģimenes studijā. Āra bērnudārzs - tā jau ir realitāte arī Latvijā. Par to Ģimenes studijā pārliecinājās klātienē, viesojoties pirmsskolas iestādē "Knābis". Bērni arī tagad, ziemā, ārā ne tikai mācās un aktīvi darbojas, bet arī guļ pusdienlaiku āra teltī īpašos guļamtīklos un āra temperatūrai piemērotos guļammaisos. Kas motivē radīt šādas izglītības iestādes arī Latvijā, kādi ir ieguvumi bērniem, kas tās apmeklē, un vai likumdošana ir sakārtota, lai rastos vēl vairāk āra izglītības iestāžu, skaidro un vērtē privātās pirmsskolas izglītības iestādes "Knābis" vadītāja Aija Barona, arī filiāles "Mellenītes mežaknābis" iniciatore, pirmsskolas izglītības iestādes "Varavīksnes putns" vadītāja Baiba Mennika un biologs, sabiedriskais darbinieks, piecu bērnu tētis Māris Olte.

Ģimenes studija dodas uz Valmieru ciemos pie Segliņu ģimenes. Iveta un Roberts ir skolotāji Valmieras Viestura vidusskolā. Iveta tur māca matemātiku, bet Roberts turpina spodrināt skolas vizītkarti – viņš ir teātra „Sprīdītis” režisors” un tagad arī jaunās programmas „Kultūra un māksla” skolotājs. Šajā skolā mācās arī viņu bērni – Jurģis un Rūdolfs – 10. klasē, bet Anna – 8. klasē. Kā tas ir – ģimenei būt kopā ne tikai mājas, arī darba vidē, kur mijas partnera un kolēģa, kā arī tēta un skolotāja lomas. Vai pedagoga zināšanas ļauj veiksmīgāk audzināt bērnus un kuri ir Segliņu ģimenes priecīgākie kopābūšanas brīži? Vispirms saruna par Ivetas un Roberta darbu skolā šobrīd, kas mainījies skolas dzīvē pēc Covid laika attālinātajām mācībām. Abi arī atklāj savu satikšanās stāstu, kas arī saistās ar skolu, ko, izrādās, arī bērni vēl nezina. Abi garus vakarus bijuši skolā – viens zālē, otrs – matemātikas kabinetā, kas skolā ir līdzās. Tad sekojis uzaicinājums uz kādām "Sprīdīša" pirmizrādēm, kas gan tad bijuši svētki, gan arvien ir ģimenē svētki.  "Tā tas aizgāja un vairs neviens nezina, kā tālāk notika. Tagad esam šeit un vesals bariņš jau," stāsta Iveta. "Iekrita sirdī nevis kā matemātikas skolotāja, bet ļoti pozitīvi uzņēma izrādes, saprata, ko izrādēs esam domājuši. Ja kāds cilvēks saprot, ko esi domājis, tad viņš domā tieši tāpat kā tu. Tā varbūt mēs saskatījāmies," bilst Roberts. Rūdolfs vērtē, ka visiem būt kopā vienā skolā ir foršāk. Jurģis piebilst, ka vecāki par bērnu izdarīto uzzina pirmie, vēl pirms pašiem bērniem, jo skolotāju istabā daudz patīk runāties. Tā būtu sliktā lieta. Annai vecāki neko nemāca, tāpēc satiekas tikai gaiteņos. Vecāki pārzina skolas dzīvi, dažreiz tas palīdz, dažreiz traucē, ka zina pārāk daudz, uzskata Anna. Roberts atzīst, ka skolā skolotāja un skolēna attiecības no ģimenes nošķir. Iveta bilst, ka bērni nemaz īsti nezina, ko dzirdējusi skolotāju istabā, viņa cenšas ieturēt distanci arī šajā jomā.  Visi trīs ir ļoti aizņemti jau no pirmās klases – mūzikas skola, tautas dejas, putēju orķestris un varbūt vēl šis tas. Iveta norāda, ka tā bijusi apzināta stratēģija, skatoties, ko tētis liek darīt skolas teātrī. "Viņi ir labprātīgi ļāvušies, nav bijis tā, ka kādu "aiz matiem velk" uz mūzikas skolu vai vēl kaut kur, vai arī ir ļoti mācējuši noslēpt, ka kaut kas ir pilnīgi apnicis," atzīst Iveta.  Tagad paši bērni jau ir sakārtojuši savu dienu tā, ka ir ļoti aizņemti. 

Skolas tualetes pārāk bieži mēdz būt vietas, kur valda izdzīvošanas principi. Kāpēc Latvijas skolu labierīcībās valda džungļu likumi un kā situāciju mainīt, lai bērni neiedzīvotos trauksmē un veselības problēmās, skaidrojam raidījumā Ģimenes studija. Parunāsim par tualetēm - šādam vietnes "Uzvedība.lv" aicinājumam pievienojamies arī Ģimenes studijā, jo temats, mūsuprāt, ir ļoti svarīgs. Piemēram, pirms laika kāds "Uzvedība.lv" facebook vietnē veikts ieraksts par skolu labierīcībās notiekošo izpelnījās gandrīz 1800 pārpublicējumu un arī komentāri zem šī raksta sabira teju simtos. Tajos var lasīt, ka Latvijas skolu labierīcībās lielā skaitā gadījumu notiek dažādi pārkāpumi, bieži valda elementāra netīrība, vai arī vienkārši trūkst paša galvenā - privātumu. Ko tas nozīmē bērniem, kādus veselības riskus tas rada un kā šo situāciju varbūt varētu uzlabot, analizē un vērtē vietnes "Uzvedība.lv" veidotāja Līga Bērziņa un ēšanas traucējumi un psiholoģijas speciāliste Zane Zābere. Sazināmies ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas gastroenteroloģi Initu Kaži.

Vai un kādi ir bērnu ieguvumi no jauktām vecuma grupām dārziņos, kā tās pedagoģiski vadīt un vai apvienotas grupas sniedz iespēju kvalitatīvai izglītībai skolā? Daļa pedagoģijas speciālistu ir pārliecināti un arī uzsver, ka pētījumi pārliecinoši pierāda - jaukta vecuma pirmsskolas klases bērna attīstībai nāk par labu. Bērni no šādām grupām uzrāda labākus mācību rezultātus nekā vienaudži, tāpat viens no galvenajiem, piemēram, Montesori metodes principiem, atbalstot bērnus viņu sociālo prasmju attīstīšanā, ir, ka mācību iestāžu grupās ikdienu kopā pavada dažāda vecuma bērni. Kādi ir šīs pieejas plusi un mīnusi, kā uz to raugās vecāki un pedagogi, kā reaģē paši bērni, Ģimenes studijā vērtē Pirmsskolas izglītības iestādes „Madariņas” vadītāja, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes lektore Rasma Purmale un privātās pirmsskolas izglītības iestādes „Ketes mājas” vadītāja Sintija Šteinberga. Pieredzē dalās Puzes pamatskolas sākumskolas skolotāja Līga Ābele un Bērzgales pamatskolas sākumskolas skolotāja Inga Kroiča.

Vai pēc katras saaukstēšanās tiešām nepieciešama ārsta zīme dārziņam un skolai un kā veicināt vecāku līdzatbildību, lai sasirgušus bērnus nevestu uz izglītības iestādēm, diskutējam Ģimenes studijā? Vīrusu sezonai uzņemot apgriezienus, aktualizējas arī jautājums par ārstu pieejamību un tam pakārtoti arī jautājums - vai bērnam, pēc katras slimošanas atgriežoties izglītības iestādē, nepieciešama tieši ārsta izrakstīta zīme, ka drīkst atgriezties dārziņā vai skolā. Zināms, ka šāda prasība ir daudzās izglītības iestādēs, tāpat zināms, ka zīmi bieži vien izraksta, vecākiem ar ārstu sazinoties attālināti vai pa tālruni. Tagad paši ģimenes ārsti rosina izmaiņas, norādot, ka šādi nevajadzīgi noslogo viņu prakses un tērē gan mediķu un arī vecāku laiku. Paralēli tam atklāts ir arī jautājums, kā mazināt situācijas, kad izglītības iestādēs ierodas infekciozi bērni, kas tur aplipina arī citus; kā veicināt vecāku līdzatbildību, lai sasirgušu bērnu nevestu publiskās vietās, Ģimenes studijā diskutē privāto pirmsskolas izglītības iestāžu asociācijas vadītāja un privātā bērnudārza "Creakids" vadītāja Daina Kājiņa, Lauku Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja, 14. Saeimas deputāte Līga Kozlovska un ģimenes ārste no Liepājas Linda Reitzle. Tieši Linda Reizle ar kādi twiterierakstu ir rosinājusi plašāk diskutēt par šo jautājumu, ka ārstu resursi tiek nelietderīgi tērēti zīmju rakstīšanai. Viena lieta ir uzrakstīt zīmi, bet otrs - saziņa ar ārstu, vizīte pie ārsta. tas viss arī prasa laiku. Vidēji ārste izraksta 20 zīmes dienā, lai mazie slimotāji varētu atgriezties skolā vai dārziņā.  Līga Kozlovska piekrīt, ka zīmju nepieciešamība pēc katras slimošanas bērnam ir aktuāla problēma. Turklāt priekštelpā, gaidot vizīti pie ārsta, bieži sastopas tie, kas tikko saslimuši, ar tiem, kas jau izveseļojušies. Daina Kājiņa uzskata, ka ārsta zīmju prasīšana nāk līdzi vēsturiski, bet ne vienmēr visu atrisina papīrs. Tajā pašā laikā arī kolēģes bērnudārzā norāda, ka tā ir vienīga iespēja, kā atbildēt, ka grupiņā ir veseli bērni. Daina Kājiņa arī min Ministru Kabineta normas, kas nosaka, cik un kuros gadījumos drīkst būt vecāku rakstīta zīmē par kavējumu un kad jābūt ārsta zīmei.  

No nākamā gada mainīsies kārtība, kā vecāki saņems vecāku pabalstu. Būtiskākā atšķirība būs otram vecākam nenododamā pabalsta daļa divu mēnešu apjomā. Plašāk skaidrojam Ģimenes studijā. No 2023. gada 1. janvāra Latvijā stāsies spēkā norma, ka vismaz divi mēneši no apmaksātā bērna kopšanas atvaļinājumā būs jāizmanto tam mazuļa vecākam, kurš neiet "garajā" bērnu kopšanas atvaļinājumā. Kad tematam pirmo reizi pievērsāmies vasarā, runājot par "tēva kvotu", šīs plānotās izmaiņas tika uz nenoteiktu laiku apturētas. Šobrīd notiek gatavošanās to ieviešanai, tomēr topošajiem vecākiem vēl daudz neskaidrību. Tās skaidro Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta vecākā eksperte Inese Upīte, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Pabalstu metodiskās vadības daļas vecākā eksperte Andrika Stretinska. Diskusijā piedalās arī PEP mamma, biedrības "Tēvi" vadītāja Elīna Kļaviņa. 

2019.gada rudenī negaidīti mūžībā aizgāja Mārtiņš Ķibilds, ko plašāk pazinām kā televīzijas raidījumu vadītāju. Viņa pēdējais raidījumu cikls „Atslēgas” bija veltīts Latvijas vēsturei un jau drīz Mārtiņa sieva Ilze Grase-Ķibilde kopā ar viņa vecākajiem dēliem radīja interneta vietni, kur raidījumi skatāmi vienkopus. Pēcāk dzima arī doma tos pārvērst grāmatā un nu tas noticis – novembra sākumā „Atslēgas” piedzīvoja savus atvēršanas svētkus. Grāmatas reklāmas klipu veidojis Mārtiņa vecākais dēls Gustavs, galveno lomu tajā uzticot savam jaunākajam brālim Paulam. Par to, kā tas viss tapa, par mīlestību uz savu valsti un interesi par vēsturi – saruna ar Ilzi Grasi-Ķibildi, kā arī Gustavu, Bruni, Paulu un Jasmīnu Ķibildiem.

Ģimenes studijā par to, kā ģimenē varam Latvijas valsts svētkus svinēt ar nozīmi un kā rādīt bērniem Latviju kā vērtību, sarunājamies ar četru ģimeņu vecākiem.   Rīt 18. novembris - Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Ir paredzēti dažādi pasākumi - svinību brīži un koncerti visā Latvijā. Kā Latvijas dzimšanas dienu atzīmēs ģimenēs, kurās 18. novembris nav vienkārši brīvdiena, bet no sirds svinēti svētki? Par valsts svētku svinēšanas tradīcijām savā ģimenē stāsta Augstākās tiesas senators, tētis Jānis Pleps, sešu bērnu mamma un pirmsskolas skolotāja Laine Žilko, trīs bērnu mamma Katrīna Feldmane, kura kopā ar vīru darbojas tautas mūzikas grupā „Teikas muzikanti”, viņas profesionālā dzīve saistīta ar zviedru valodas prasmēm un trīs bērnu mamma, Mežzinātnes institūta zinātniskās bibliotēkas vadītāja Ilze Zepa.

Kā šī mācību gada eksāmenus ietekmēs iespēja tos kārtot elektroniski, kā noris skolēnu pieteikšanās izvēles eksāmeniem un vai skolēni gatavi sekmīgai nokārtot matemātikas eksāmenu ar paaugstinātām prasībām, diskutējam Ģimenes studijā. Varētu teikt, ka eksāmenu laiks vēl aiz kalniem, taču skolu beidzējiem un viņu pedagogiem eksāmeni ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, par ko domāt un runāt, jo šo mācību gadu noslēdzot, 9. un 12. klašu absolventiem gaidāmi jauna satura un arī formas valsts pārbaudes darbi. Kādi tie būs, vai ir pamats satraukumam, ka eksāmeni būs grūtāki? Diskutē un vērtē Valsts Izglītības satura centra Vispārējās izglītības pārbaudījumu nodaļas vadītājs Kaspars Špūle, Skola 2030 vecākā eksperte matemātikas jomā, Rīgas Franču liceja matemātikas skolotāja, Ekselences balvas laureāte Liene Purgaile un Līvānu 1.vidusskolas direktora vietniece izglītības jautājumos Zeltīte Vanaga.  

Vienam uzņemties atbildību un rūpes par bērna vai bērnu audzināšanu ir divkārt grūti, jo jārisina ne tikai finansiālie jautājumi, kas saistīti ar bērna labklājību un izglītošanu, arī emocionāli ir grūti par vienīgo, kas atbildīgs par bērna nākotni. Ar kādiem izaicinājumiem saskaras vecāki, kuri bērnus audzina vieni, un vai jādomā par īpašu atbalstu viņiem, plašāk diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītājas vietniece Laila Henzele, Bērnu labklājības tīkla valdes locekle un centra „Dardedze” valdes locekle Laila Balode, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vadītāja Ilze Kurme un tētis sešgadniekam Edgars Andersons, kurš viens audzina bērnu.  Ierakstā uzklausām arī Jūlijas pieredzes stāstu. Viņa viena audzina dēlu, strādā trīs darbos un saņem tiesas ceļā piedzītos uzturlīdzekļus, kuru apmērs nav mainījies līdz ar straujo cenu pieaugumu. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka Latvijā 24 % ir viena vecāka ģimenes, kur visbiežāk māte dzīvo ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem.   

Ģimenes studija dodas ciemos pie Apiņu ģimenes. Monta, Mārtiņš un viņu dēli Magnuss un Marks jau vairākus gadus sauc sevi par pilsētniekiem laukos – viņi dzīvo netālu no Valmieras, bet darbs pašiem un mācības puikām joprojām ir pilsētā. Kaut arī tagad vairāk laika jāvelta bērnu vadāšanai uz mācību iestādēm un atpakaļ, tomēr to atsver klusās nedēļas nogales lauku mājā tuvāk pie dabas. Ģimenes ikdienu ietekmēja arī pandēmija, darba lieguma dēļ, Monta ir skaistumkopšanas speciāliste, viņa divus gadus pavadīja mājās kopā ar dēliem un tas bija laiks, kad tika pārvērtētas ģimenes vērtības, kas patiešām ir svarīgi. Sarunā Monta pārliecinoši saka – tā noteikti ir ģimene. Un lai visi kopā labi justos, viņi viens otram velta pietiekami daudz laika. Parasti tās ir sportiskas nedēļas nogales visiem kopā, tagad, kad Mārtiņš iestājies Zemessardzē, Monta biežāk rosās pa māju kopā ar puikām. Tomēr tēta piemēram seko viņa vecākais dēls – Magnuss tieši šodien, 11. novembrī, nodod jaunsarga svinīgo solījumu. Bet pēdējā laikā Mārtiņš nedēļu nogalēs nav mājās ne tikai tāpēc, ka aktīvi iesaistījies riteņbraukšanā. Augustā viņš ir izgājis trīs nedēļu Zemessardzes apmācības un kopš tā laika katru nedēļas nogali turpina iesaistīties Zemessardzes mācībās. Kā jau daudzus šobrīd, arī Mārtiņu pievienoties Zemessardzei mudinājis Ukrainā notiekošais.  Mārtiņš stāsta, ka viņš vēl šaubījies, tomēr mācības ir trīs nedēļas, Monta teikusi - viss, ej! "Šis temats jau pirms pāris gadiem tika pacelts, ņemot vērā, ka mācības paņem diezgan daudz laika, ja trīs nedēļas jāatstāj ģimene, ne katrs vīrietis to var izdarīt darbu vai citu pienākumu dēļ. Tagad viss sanāca, ka vienkārši vajadzēja. Es arī jutu, ka viņam to vajag. Kā sieva vēl uz to skatos, kā uz foršu pasākumu vīriešiem. Protams, tas ir nopietni, tās ir īstu vīru lietas. Ja vīrs ir laimīgs, darot to, ko viņi tur dara, arī sieva ir laimīga," vērtē Monta.  Pēc pamatapmācībām Mārtiņš atzīst, ka visiem ieteiktu tās iziet, jo ļoti daudz var iemācīties pie profesionāliem instruktoriem labi izstrādātās mācību programmās. Militārā disciplīna kā izaicinājums. "Varbūt ne visiem tas ir, bet es ieteiktu visiem to izdarīt. Ja ne Zemessardzē, tad rezervista mācības iziet," atzīst Mārtiņš. Mārtiņš atzīst, ka jūtas drošāk un pārliecinātāk pēc pamatapmācībām, kā rīkoties, ja būs "x stunda". Arī Monta bilst, ka zina savu misiju, ja būs "x stunda". Viņai jārūpējas par bērniem un jābūt fiziski un emocionāli gatavai to darīt vienai.  Zemessardzes mācībās Mārtiņš saticis puišus, kas iepriekš bijuši jaunsardzē, novērtējot viņu prasmes un zināšanās, viņš mudinājis arī savu vecāko dēlu Magnusu iesaistīties šajā organizācijā.  Monta vērtē, ka plusi, dzīvojot laukos ir daudz lielāki, nekā tas, ka bērni vairāk jāvadā uz skolu vai nodarbībām. Tā ir organizēšana un loģistika. Arvien viņi ir pilsētnieki laukos, jo strādā pilsēta, nav nekādas lauku saimniecības, tikai trīs dobītes, kur aug jaunie kartupelīši, trīs burkāni, kāda salātlapa.  "Kaut kas nedaudz, ko var apvienot ar ikdienas darbiem," bilst Monta. Monta strādā skaistumkopšanas jomā, Mārtiņš IT jomā. Magnusam ir 11 gadi, viņš mācās Valmieras sākumskolā. Puika vērtē, ka lauku dzīves mīnusi, ka draugi tālu un arī veikals nav piecās minūtēs sasniedzams. Ieguvumi - klusums un daudz vietas, kur darboties. Markam ir seši gadi un viņš iet "skolas dārziņā".  Visiem kopā tuvs ir aktīvais dzīves veids - pārgājieni, aktīvitātes ārpus mājas, sportošana. "Es teiktu, ka esmu vairāk aktīvs fans, vīrs vairāk ir aktīvs sportists, kopā esam laba komanda, kas māk atpūsties," vērtē Monta, kura kopā ar bērniem seko vīra gaitām.  Brauciens uz sporta sacensībām ir arī kopīga ceļošana. Mārtiņš piebilst, ka vasarās visas nedēļas nogales paiet sportojot, daudz piedalās velo sacensībās. Reti brīvdienu rīti ir mierīgi un brīvi. Lai arī mājās ir vairāki riteņi, Montai sava braucamā nav, viņai labāk patīk pārgājieni, bet tētis ir riteņbraukšanā iesaistījis arī abus dēlus.

Kas ir kaitējoša seksualizēta bērnu uzvedība, kā to pamanīt un kā reaģēt vecākiem un pedagogiem, plašāk stāstām Ģimenes studijā. Šogad ir palielinājies to bērnu skaits, kuri cietuši no seksuālas  vardarbības un izvarošanas. No seksuālās vardarbības šogad cietuši 50 bērni, kas ir par 17 vairāk nekā pērn, no izvarošanas - 26, tas ir par 13 nepilngadīgajiem vairāk, salīdzinot ar aizvadīto gadu. Tā liecina Valsts policijas pārskats. Tikmēr arvien biežāk centrā "Dardedze" atskan satraukti zvani no vecākiem, pedagogiem vai sociālajiem darbiniekiem, ka bērni mājās vai skolā ir piedzīvojuši vecumam neatbilstošas seksuālas darbības no kāda cita bērna puses. Tas, izrādās, nav retums.  Pētījumi liecina, ka katrā trešajā bērnu seksuālās izmantošanas gadījumā pāridarītājs ir cits nepilngadīgais. Tāpēc saruna par to, kas ir kaitējoša seksualizēta bērna uzvedība, kā to pamanīt un atpazīt. Par ko tā vispār liecina?  Kā kaitējošu seksualizētu uzvedību atšķirt no normālas bērna seksualitātes attīstības un kāpēc to nedrīkstētu atstāt bez ievērības. Un kā reaģēt pieaugušajiem, ja kaut kas tāds tiek pamanīts? Ģimenes studijā diskutē un skaidro centra „Dardedze” psiholoģe Sindija Dziedātāja, Valsts Probācijas dienesta Probācijas programmu nodaļas vadītāja Krista Skara un Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes psiholoģe Dace Landmane. Sindija Dziedātāja norāda, ka  vienmēr ir bijis novērots, ka bērns ar bērnu veic kādas seksualizētas darbībās, tomēr šobrīd šo gadījumu skaits pieaug. Viens no riska faktoriem ir pornogrāfijas attīstība, jo agrīnāk bērni piekļūst pornogrāfiska satura materiāliem, jo lielāks ir risks, ka kaut kas var notikt. Dace Landmane arī piekrīt, ka nepilngadīgie veic seksuāla rakstura darbības pret citu nepilngadīgo. Tie vardarbības veicēji, kas nonāk policijas uzmanības lokā, tie ir pusaudži, kas vecāki par 14 gadiem. Dace Landmane norāda, ka bieži tie ir ļoti vardarbīgi noziegumi, tie ir ne tikai dzimuminstinktu vadīti, bet arī varas un kontroles noziegumi, vērsti uz otra pazemošanu un iznīcināšanu.

Kādas ir bērnu spējas un prasmes reaģēt kritiskās situācijās un parūpēties par savu drošību? Nesen daudzus no mums pārsteidza un arī satrauca ziņa, ka kādā Rīgas skolā pirmklasnieks ir izlēcis pa trešā stāva logu. Savainojies un, protams, interese, kāpēc tas notika, ne tikai konkrētās skolas, bet arī citu vecāku vidū bija liela. Plašsaziņas līdzekļi vēstīja, ka skola atteicās īsti izpaust ziņas par to, kāpēc un kā tieši notika nelaimes gadījums. Situāciju komentēja Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments, sakot, ka skolas vadība departamentam paziņojusi, ka bērns ir izlēcis pa trešā stāva labierīcību logu, jo tualetes durvju mēlīte bijusi iesprūdusi un tās nav izdevies atvērt.  Citējot departamenta pārstāvies atreferēto portālā lsm.lv: "Telpā bija divi zēni, un viens zēns reaģēja tā, ka viņš gāja pie durvīm. Nevaru pateikt, kā viņš lika manīt, ka viņš ir iesprūdis tajā telpā, ka vienkārši nevar attaisīt, vai klapēja pa durvīm, vai sauca; bet otrs zēns reaģēja savādāk, viņš saprata, ka netiks ārā, attaisīja logu, un rezultāts ir tāds, kāds tas ir." Izskanēja arī informācija, ka, iespējams, bērns nolēmis izlēkt pa logu, nevis sagaidīt pieaugušos, kas atvērtu durvis, jo mācību iestādē tādu rīcību mācījuši ugunsgrēka gadījumiem un ieteikuši kā risinājumu, ja esi nonācis slēgtās telpās dzīvības briesmu gadījumā. Protams, nevis situācijā, kad aizkritušas tualetes durvis.  Tāpēc Ģimenes studijā esam nolēmuši runāt par to, kādām ir jābūt gan pirmsskolas, gan arī, protams, sākumskolas bērnu zināšanām par drošību un zināšanām par rīcību dažādās netipiskās, arī bīstamās situācijās. Vai pietiek ar to, ka bērni teorētiski zina, kā rīkoties, vai spēj praksē šīs zināšanas pielietot, piemēram, sākoties ugunsgrēkam. Un kādā vecumā mēs varam cerēt, ka bērni spēs sev palīdzēt? Kā to visu ietekmē arī bērna temperaments un kā, mācot drošību, neradīt bērnos nevajadzīgu trauksmi?  Raidījumā diskutē Latvijas Universitātes lektore, klīniskā un veselības psiholoģe Inese Lapsiņa, izglītības eksperte un pētniece Solvita Lazdiņa, Jūrmalas Aspazijas skolas skolotāja Liene Jankovska un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vecākā inspektore Viktorija Gribuste.

Nesen veiktā redzes skrīniga pilotpētījumā bērniem noskaidrots, ka tikai 53% bērnu pirms skolas gaitu uzsākšanas ir veikta redzes pārbaude, savukārt ceturtdaļai bērnu redzes funkcijas neatbilst normai. Plašāk par pētījumu un bērnu redzes problemātiku stāstām Ģimenes studijā. Īstenojot kampaņu "Redzi, redzi, saredzi!" no šī gada pavasara līdz pat oktobrim veikts redzes skrīninga pilotpētījums, lai noskaidrotu vai 1. un 2. klases bērnu redze atbilst normai. Pētījuma ietvaros tika veikts redzes skrīnings bērniem, kā arī vecāku aptauja, lai noskaidrotu vecāku zināšanas un izpratni par redzes veselības jautājumiem. Par kampaņu plašāk stāsta tās iniciatore Marta Siliniece. Par bērnu redzes problēmām un ar to saistītiem riskiem diskutē Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas acu ārste Rometa Valtere un privātās pamatskolas „Domdaris” latviešu valodas un literatūras skolotāja Laura Ražinska.

Dažādas aptaujas liecina, ka bērnu digitālā drošība ir apdraudēta un par to jāsāk runāt jau no agra 4-7 gadu vecuma, savukārt jaunieši pārāk daudz dalās ar savu informāciju tiešsaistē, neapzinoties, ka krāpnieki tīmeklī ievāc personas informāciju. Plašāk par bērniem un kiberdrošību diskutējam Ģimenes studijā. Kādi drošības jautājumi dažādos vecuma posmos būtu jāpārrunā ar saviem bērniem? Izrādās, ka lielākā daļa vecāku un pedagogu Latvijā apzinās riskus un uzskata, ka par drošību internetā jāsāk ar bērniem runāt jau pirmsskolas vecumā, vienlaikus atzīstot, ka viņiem nepieciešams atbalsts bērnu digitālās drošības veicināšanā. Vēl kāda nelāga tendence - bērnu klātbūtne novērojama vietnēs, kas piedāvā nejaušus videozvanus ar svešiniekiem. Cik tas var būt bīstami? Par šiem jautājumiem diskutē Drošāka interneta centra vadītāja Latvijā Maija Katkovska, uzņēmuma "Tet" Ilgtspējas attīstības direktore Adriana Kauliņa un uzņēmuma "Bite" produktu un pakalpojumu attīstības un partnerības vadītājs Latvijā Vladislavs Gurmans.

Šoreiz Ģimenes studijā tiekamies ar trīs bērnu mammas, Viļa Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas direktores Ineses Astaševskas ģimeni. Šis mācību gads ģimenei sācies ar lielām pārmaiņām, jo vecāku paspārni nupat pametusi vecākā meita, viņa devusies uz Franciju, kur noslēgts līgums ar vietējo volejbola klubu. Mamma vēl atceras, kā Aleksandrai mazai esot, meita apmeklējusi vienlaikus pat astoņus dažādus interešu izglītības pulciņus un Ralfs vienā dienā paguvis sacensties gan basketbola, gan futbola laukumā, gan piedalīties tautas deju skatē. Aktīvi, darbīgi un sportiski ģimenē ir visi un par to arī šī saruna – ar mammu Inesi un dēlu Ralfu pie viena galda viņu mājās Kuldīgā, māsai pievienojoties Zoom platformā. Visi kopā viņi pastāsta arī par tēti, kas strādā Norvēģijā, un mazo māsu, kuru sarunas laikā pieskata vecmāmiņa. Inese iepazīstinot ar sevi, vispirms atzīst, ka ir kuldīdzniece. kopumā viņa sevi pozicionē kā mammu, ģimenes cilvēku ar ļoti daudz darāmiem darbiem. Vecākā meita Aleksandra (16) saka, ka viņa tagad jau profesionāli nodarbojas ar volejbolu. Viņas dienas ritms ir - treniņš, skola, treniņš, skola. Viņa pirmo gadu spēlē volejbolu Francijā, lēnām sāk iedzīvoties prom no mājas un arī apgūst prasmes dzīvot vienai un sāk izprast pieaugušo dzīvi. Skolu Aleksandra apmeklē tālmācībā, pagaidām savienot ir viegli mācības un sportu. Lai arī Inese pati ir absolvējusi Latvijas Sporta akadēmiju, viņa atzīst, ka nekad nav tik nopietni nodarbojusies ar sportu kā vecākiem bērni, bet priekšrocība ir tā, ka izprot un var atbalstīt. "Mani vienmēr ir izbrīnījis, ka bērni nodarbojas ar kaut ko un ir vecāki, kurus ne reizi neesmu redzējusi zālē. Var nebūt vienmēr, tā, ka nekad, man liekas tā nevajadzētu būt. Ir jāatbalsta," vērtē Inese. Arī brālis Ralfs ir ļoti sportisks, viņš spēlē futbolu, dažreiz basketbolu un brauc arī ar moci. Visnopietnāk viņš nodarbojas ar futbolu, trīs reizes nedēļā brauc uz treniņiem uz Liepāju, trīs reizes treniņi ir Kuldīgā. Mācās Ralfs Kuldīgas humanitāro zinību vidusskolā. Tētis Ingus jau vairākus gadus strādā Norvēģijā, bet reizi trīs, četrās nedēļas brauc mājās, lai nedēļu būtu kopā ar ģimeni. "Ļoti traka, nevar atstāt brīvu pat uz minūti, būs visa māja izvandīta," tā Ralfs raksturo mazo māsu Grētu. Arī Inese piebilst, ka sarunas laikā mājās ir neparasts klusums. "Viņa ir abu vecāko bērnu un mūsu, abu vecāku, enerģijas apvienojums, kaut kas ārkārtīgi daudz ir tajā mazajā cilvēciņā, bet arī ārkārtīgi pozitīvi," uzskata Inese. Aleksandra pieblist, ka viņa bijusi ļoti priecīga par ziņu, ka ģimenē ienāks mazā māsa. Kad mamma ar brāli un māsu aizbrauks pie viņas ciemos, pirmais, ko viņa samīļos, būs mazā Grēta.

Platformā "manabalss.lv" notiek parakstu vākšana, lai ar likumu aizliegtu aromatizēto elektronisko smēķēšanas ierīču un to uzpildes tehnoloģiju apriti. Trauksmi ceļ vecāki, kuru bērni tā saucamos "saltus" vai "flomāsterus" sākuši lietot jau sākumskolā. Šogad veiktā pētījumā noskaidrots, ka elektroniskās cigaretes lieto 38% Latvijas pieaugušo iedzīvotāju, bet 9% atzinuši, ka smēķē tās katru dienu. Savukārt saskaņā ar 2019. gadā veiktu pētījumu e-cigaretes lietos 18% pusaudžu vecumā no 13 līdz 15 gadiem. Eksperti vērtē, ka tieši pēdējo trīs gadu laikā situācija varētu būt ievērojami pasliktinājusies un šobrīd tieši elektroniskās cigaretes gados jaunākajai iedzīvotāju daļai ir vispopulārākais izstrādājums. Turklāt strauji pieaug to jauniešu īpatsvars, kuri tās pamēģina. Cik kaitīgas ir šīs ierīces un kā ierobežot bērnu un pusaudžu piekļuvi aromatizētām e-cigaretēm, diskutē iniciatīvas par "saltu" aizliegšanu rosinātājs, tētis Oļegs Belousovs, Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības nodaļas vecākā inspektore Tatjana Caune, Jaunciema pamatskolas direktores vietniece, Mot trenere un "Skola2030" eksperte Anna Zaula un narkologs, bērnu psihiatrs Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā un Pusaudžu Resursu centrā Ļevs Poluņins. Iniciatīvā portālā "manabalss.lv" teikts: "Ņemot vērā gan sabiedrības, sevišķi nepilngadīgo, veselības apsvērumus, gan esošos starptautiskos piemērus, aicinu novērst maldinošo un kaitīgo ilūziju, ka inovatīvie smēķēšanas un nikotīna uzņemšanas veidi ir kaut kas jauks, patīkams un nevainīgs. Aromatizētās e-cigaretes dažādos to veidos tieši to dara, un ar tām nikotīna ietekmē un paredzamā atkarībā nonāk arī mazgadīgie. Dažādie aromāti ir vilinoši, un tieši uz visu jauno salīdzinoši atvērtos bērnus provocē atrast piekļuvi e-cigaretēm un tās pamēģināt. Tāpēc piedāvāju grozīt Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likumu, aizliedzot aromatizēto elektronisko smēķēšanas ierīču un to uzpildes tehnoloģiju apriti. Līdzīgi regulējumi ir jau vairākās valstīs, ieskaitot šo tehnoloģiju apriti internetā. Ar šo pārmaiņu mēs pasargāsim sevišķi bērnus un jauniešus no mānīgi, maldinoši rosinātas un veselībai bīstamas atkarības izplatības." Oļegs Belousovs dalās pieredzē un skaidro, kāpēc iesniedzis iniciatīvu. Anna Zaula piekrīt, ka ir ļoti grūti kontrolēt jauniešus un bērnus skolā, vairāki pamanās pat smēķēt e-cigaretes stundu laikā.

Ģimenes studijā Latvijas Radio leģenda Sandra Glāzupa, viņas māsa izglītības un kultūras darbiniece Dace Lagzdiņa un viņas meita, arī Sandras krustmeita - rakstniece Zane Zusta. Saruna par radu saitēm, kuras nostiprina brīnišķīgi kopābūšanas mirkļi. Sandra Glāzupa atzīst, ka šobrīd bauda daudz brīvāku laiku, tikai nedaudz ir saistīta ar darbu Latvijas Radio 2. Sandra Glāzupa neslēpj, ka ir gandarīta un jūtas pagodināta, ka Zane teica - Tev arī jābūt klāt sarunā! Zane Zusta iepazīstina ar jauno grāmatu par Toto. Šobrīd visi viņas ikdienas darbi saistīti ar rakstīšanu - raksta grāmatas, veido žurnālu, raksta scenārijus. Un šajā darbā ir iesaistīti gan abi dēli Gustavs (15 gadi) un Patriks (10 gadi), gan vīrs palīdz.  Zane atklāj, ka pirmā viņas grāmata "Ucipuci meklē mājas" radās Gustava dēļ, jo viņš pazaudēja mīļāko miega mantu un savukārt Zanes mamma Dace ieteikusi par to uzrakstīt grāmatu. Zane atzīst, ka mammai ir liela nozīme.  "Vairojam visu radošo ģimenes ietvaros: vīrs palīdz izveidot nosaukumus, piemēram, jaunākās grāmatas nosaukums "Toto atkož noslēpumu" ir mana vīra ideja, viņš arī palīdz, ka vizuāli varētu izskatīties. Bērni palīdz ar kritiku, savām ikdienišķajām idejām, kur viņi kaut ko pazaudē, viņiem ir kādas trauksmainas situācijas, par kurām man rodas vēlme uzrakstīt," atklāj Zane Zusta. Dace Lagzdiņa atminas, kā mazdēlam, kā pati saka, viņas dēļ, pazudusi mīļā manta, un mudinājusi meitu rakstīt par šo gadījumu.  "Viņa gribēja visu laiku kaut ko rakstīt, bija izteikusi domu, ka vēlas rakstīt grāmatu. Tad es teicu, ko tu mokies ar kaut ko mākslīgu, reku, tev notikums," stāsta Dace Lagzdiņa. "Grāmatas no senseniem laikiem ir labi un mīļi draugi. Kad mēs ar Daci bijām mazas skolnieces, mums tētis un mamma vienmēr dāvināja grāmatas. Es domāju, arī tāpēc Zanei šī vēlme lasīt un tagad jau rakstīt. Zane, tā tev noteikti ir pa mūsu līniju iedzimusi," bilst Sandra Glāzupa, kuras mamma bijusi latviešu valodas skolotāja. No paaudzes paaudzē ģimenē ir ieaudzināts lasītprieks un mīlestība uz grāmatām. 

Šoreiz Ģimenes studija dodas viesos uz Kurzemes pusi, Sabili, kur pirms pāris gadiem pārcēlušies un dzīvi pašā Pedvāles mākslas parka kalna pakājē iekārtojuši Oskars un Kristīne Volfi. Viņi audzina divas meitas, un pirms kāda laika ātri un izšķirīgi pieņēmuši lēmumu pamest galvaspilsētu un lūkot pēc mājvietas tai pusē, kas abiem ir dzimtā. Iespēju pārvākties ģimenei tagad deva tas, ka vecāki ir uzņēmēji – Oskars izgatavo rotas no savu mūžu nokalpojušiem rokaspulksteņu mehānismiem, bet Kristīne ražo veidošanas masu bērnu rotaļām un visu, kas vēl noder spēlēm ar plastilīnu. Kas sācies kā mammas apņēmība, cīnoties par sava bērna attīstību un izaugsmi, nu pāraudzis veiksmīgā biznesā, jo Kristīnes produkcija ceļo uz veikaliem ne tikai Rīgā, bet arī Šveicē un pat Taivānā. Taču arī tad, ja tev vēl nav sava peļņas avota vai darba idejas, bet gribi dzīvot laukos un strādāt sev – šo iespēju katrs pats var izdomāt, uzskata Kristīne. Nekad nebija domājuši pārvākties no Rīgas, bet tad mēneša laikā pieņēmuši lēmumu, atklāj Kristīne. 17 gadus nodzīvojuši Rīgā. Kristīne studējusi jurisprudenci, Oskars - politoloģiju. Ģimenē aug divas meitas Magdalēna (5 gadi) un Jasmīna (10) un abām masām ir truši Bezē un Šoko, kuri māk arī spēlēt "burkānfutbolu" ar degunu. Jasmīna mācās Talsu kristīgajā vidusskolā un viņai ļoti patīk lasīt. Reizēm no bibliotēkas viņa pārnes mājās pat vairākus desmitus grāmatu. Jasmīna tagad māca arī māsai lasīt. Kristīne vērtē, ka viņu ģimeni raksturo entuziasms, viņi mēģina šo brīdi dzīvot bērniem.  "Bērni ar mums pavada tikai 18 vasaras, lielākoties. Mēs darām visu, lai bērni būtu priecīgi, laimīgi un mēs šobrīd pakārtojam savas vajadzības bērniem. Mēs daudz ceļojam visi kopā, esam aktīva ģimene," stāsta Kristīne. Oskars piebilst, ka cenšas meitenēm mācīt apzinīgumu, arī paši cenšas būt atbildīgi pret darbu, ko dara. Jasmīnai cenšas nepārbaudīt mājas darbus, tikai pārjautā, bet cenšas nešķirstīt burtnīcas. Oskars piebilst, ka cenšas meitenēm mācīt apzinīgumu, arī paši cenšas būt atbildīgi pret darbu, ko dara. Jasmīnai cenšas nepārbaudīt mājas darbus, tikai pārjautā, bet cenšas nešķirstīt burtnīcas. Oskars arī stāsta, ka brīnišķīgs ir laiks, ko pavada, vedot bērnus uz skolu: vajag atņemti viņiem telefonus, izslēgt radio un parunāties.  "Tas ir labs laiks, ko parunāties. Rīgā to nevar izdarīt, jo visu laiku ir stress - gāzē, bremzē. Šeit mēs iesēžamies mašīnā un 20 minūtes braucam. Tad mēs parunājamies, viņi pastāsta, ko darījuši, ko nav darījuši, ko sapratuši, ko ne..." stāsta Oskars. "Tas ir laiks, ko pavada ar bērniem." Līdz Jasmīnas piedzimšanai Kristīne strādājusi par juristi, bet pēc bērnu kopšanas atvaļinājumā neatgriezās darbā ministrijā. Viņa stāsta, ka nav varējusi iedomāties, ka būs uzņēmēja. "Jasmīna piedzima ar lielām veselības problēmām, ar kurām vēl jo projām sadzīvojam, sapratu, ka negribu atgriezties darbā, gribu vairāk būt ar savu bērnu. Tad mums viens cienījama logopēde pateica - neiedomājaties, ka jūsu bērns runās. Man laikam kaut kāds spīts iestājās, ka gribēju pierādīt, ka tā nebūs. Ļoti aktīvi sāku interesēties, kā attīstīt bērna valodas prasmes. Aktīvi sākām rokas nodarbināt, jo bērna pirkstos ir valodas attīstības centrs. Es biju aktīva Ķīnā ražota plastilīna patērētājs. Kādā reizē viena vecmāmiņa parādīja, kādu plastilīnu viņa taisa saviem mazbērniem mājas. Tad man bija, varētu teikt, vārti vaļā," tā par pievēršanos plastilīna gatavošanai stāsta Kristīne. Sākumā nav bijusi domas par ražošanu. Plašāk tas izvērsies pēc Magdalēnas piedzimšanas, jo arī draudzenes prasījušas Kristīnei pagatavot plastilīnu. Tad sekojušas aktīvas mācības Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras biznesa inkubatorā un lēmums aktīvi darboties. Plastalīns (plastiskā masa) ir veidota tikai no pārtikas izejvielām, jo Kristīei svarīgs ir dabisks materiāls.

Bērniem ar uzvedības problēmām vai to iestāšanās risku, kā arī viņu ģimenēm nav pieejams nepieciešamais atbalsts, secinājusi Valsts kontrole revīzijā "Problēmbērni - pieaugušo neizdarību spogulis". Revidentu secinājumi ir skarbi: Latvijā nav skaidras sistēmas, kā šiem bērniem palīdzēt, īpaši pusaudžiem. Lai gan pēdējos gados atbildīgās institūcijas un arī sabiedrība apzinās, ka ir nepieciešams agrīni pamanīt izmaiņas bērna uzvedībā un iesaistīties to risināšanā, Latvijā nav skaidras sistēmas, kā palīdzēt bērniem ar uzvedības problēmām vai to iestāšanas risku, īpaši pusaudžiem, jo nav pieejami nepieciešamie atbalsta pakalpojumi, secināts Valsts kontroles veiktajā revīzijā. Saskaņā ar revidentu aplēsēm, 2020. gadā Latvijā bija vismaz 10000 bērnu ar uzvedības problēmām un vairāk nekā 36000 bērnu bija uzvedības problēmu risks. Kopumā tie ir ap 10% no visiem Latvijas bērniem. Bērnu tiesību aizsardzības likums nosaka pašvaldības pienākumu iesaistīties bērnu uzvedības problēmu risināšanā un uzstrādāt uzvedības sociālās korekcijas programmas. Revidenti saka - atbildīgo institūciju pieeja ir novēlota un formāla. Dominē problēmbērnu sodīšana, nevis audzināšana, jo tas ir veids, kā atbildīgās institūcijas risina problēmas. Nenotiek iedziļināšanās bērnu uzvedības problēmu cēloņos Kas vēl analizēts pētījumā, kā tas sakrīt ar citu speciālistu profesionālo redzējumu ikdienā par notiekošo un kā revīzijā secinātais ietekmēs turpmāko darbību, Ģimenes studijā skaidro un analizē Valsts kontroles padomes locekle un 3.Revīzijas departamenta direktore Maija Āboliņa, Jūrmalas pašvaldības Nepilngadīgo uzraudzības nodaļas vadītāja Anete Silniece un bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.

Kādas ir bērnu fantāzijas un ko bērni par mājām un ģimeni stāsta dārziņā un sākumskolā? Kad pieaugušajiem jāreģē uz stāstīto un jāsatraucas, vai tas ir patiesi, stāstām Ģimenes studijā. Bērns un fantāzija ir divas grūti šķiramas lietas. Mazi bērni bieži pavada laiku savā iedomu pasaulē, sevišķi izteikti tas ir pirmsskolas vecumā. Kur un vai ir jāvelk robeža starp patiesību, fantāziju un meliem. Kādiem bērna apgalvojumiem ticēt, kādiem - tomēr nē un kuri ir tie signāli, kad vecākiem vai pedagogiem ir jākļūst uzmanīgiem un šķietami pasakainos bērna stāstos vai izteicienos ir jāieklausās rūpīgāk, Ģimenes studijā skaidro un analizē pirmsskolas izglītības iestādes „Crea Kids” pirmsskolas skolotāja Līga Krūmiņa, centra „Līna” psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite apmācībā Dace Melngalve un klīniskā psiholoģe Sofija Semenova.  

Sociālajos tīklos populārs ieraksts vēsta, ka vecāki ir pārguruši no mājas darbu pildīšanas kopā ar bērniem. Cik daudz mājas darbiem būtu jābūt, vai tie ir obligāta mūsdienu izglītības sastāvdaļa, vai un kā motivēt skolēnus tos pildīt katru vakaru, plašāk diskutējam Ģimenes studijā. Ir ģimenes, kurās vecāki pat nepamana, ka skolā uzdod mājas darbus - bērni skolotāja prasīto paveic patstāvīgi un ātri, un  paspēj gan pilnveidot savas prasmes dažādos pulciņos, gan atpūsties kopā ar draugiem. Taču ir tā, ka skolā uzdotie mājas darbi pārtop par vakara pasākumu visai ģimenei: vecāki mēģina veiksmīgi vai mazāk rezultatīvi bērnu motivēt izdarīt skolā uzdoto, un šo procesu pavada strīdi un pēc tam slikts noskaņojums visiem iesaistītajiem. Kāpēc tas ir tā un kāpēc vispār vajadzīgi mājas darbi, Ģimenes studijā diskutē Rīgas Centra Humanitārās vidusskolas sākumskolas skolotāja, sākumskolas mācību priekšmetu jomas koordinatore Gita Tamaša-Blekte, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes 2.līmeņa profesionālā augstākās izglītības studiju programmas "Skolotājs" direktore, asociētā profesore Ieva Margeviča-Grinberga un Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzijas direktors Oskars Kaulēns. Gita Tamaša-Blekte norāda, ka mājasdarbi ir vajadzīgi, lai stundā iemācīto nostiprinātu un dabūtu savā ilglaicīgajā atmiņā. Matemātika, dabaszinātne un valodas - tur bez mājas darbiem neiztikt. Oskars Kaulēns piekrīt teiktajam, bet viņa viedoklis ir, ka bez mājas darbiem var iztikt noteiktās situācijās, tāpat ir situācijas, kad mājas darbi ir kritiski svarīgi. Viņš neatbalsta pieeju, ka tēmai beidzoties, obligāti ir kaut kas jāuzdod mājās, jo bieži šādiem mājas darbiem nav funkcionālās jēgas. Viss atkarīgs no mācību priekšmeta. Ieva Margeviča-Grinberga norāda, ka pētījumi liecina, ka mājas darbiem korelācija starp mājas darbiem un skolēnu sniegumu parādās tikai vidusskolā. Maz pētījumu liecina, ka līdz tam mājas darbiem ir būtiska jēga. Lielāka jēga ir tam, ja bērns aiziet ar vecākiem uz muzeju vai bijis dabā.

Vai ģimenes ar bērniem jūtas droši, domājot par savu ekonomisko situāciju, pieaugot dzīves dārdzībai? Kādi atbalsta pasākumi plānoti Rīgā un citur Latvijā, lai palīdzētu ģimenēm, kuras ar izdevumiem varētu netikt galā, analizējam Ģimenes studijā. Pēc dažādām aplēsēm grūtības apmaksāt rēķinus gaidāmajā ziemā varētu būt līdz pat 55% mājsaimniecību, tā publiski atzinis Latvijas pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis. Kāda ir situācija un kāda palīdzība būs pieejama nepieciešamības gadījumā, analizē un vērtē "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta, Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa, Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienības pārstāve Elīna Treija un Ventspils novada Sociālā dienesta vadītāja Anda Vītola. Raksturojot šī brīža situāciju, cik izaicinoša gaidāmā ziema varētu būt ģimenēm ar bērniem, Rūta Dimanta norāda, ka ģimenes ar bērniem kopumā ir lielākā riska grupā nabadzības ziņā, īpaši viena vecāka vai daudzbērnu ģimenes, kā arī ģimenes, kurās ir bērni ar hroniskām slimībām.  "Tas nozīmē, ka teorētiski šīm ģimenēm nākamā ziema būs daudz grūtāka, jo arī iepriekšējie periodi bijuši samērā grūti," norāda Rūta Dimanta. "Ja nabadzības riskam ir pakļauti 20 - 25% Latvijas iedzīvotāju, liela daļa tur ir ģimenes ar bērniem. Ja skatās izdevumu struktūru, ģimenēs ar bērniem tā ir daudz lielāka, dārgāka un daudzveidīgāka, nekā pieaugušiem cilvēkiem, kam nemainās kājas izmērs, varbūt mēs tikai paliekam plānāki vai druknāki." "Arī savā darbā labdarības organizācijā "Ziedot.lv" jūtam, ka pamazām parādās lūgumi palīdzēt ar kurināmā iegādi, medikamentu apmaksu tieši no ģimenēm ar bērniem," atkāj Rūta Dimanta. "Es teiktu, ka novembris un decembris būs kritiskākie mēneši, kad mēs patiesi redzēsim gan slogu, ko uzlikusi energokrīze ģimeņu budžetiem, gan to, vai valsts un pašvaldības atbalsts spēs to amortizēt, nosegt un palīdzēt. Teorētiski klausoties, lielas, ka esam pasargāti. Vai tā būs, ir grūti pateikt. tas satrauc, rada nedrošību."

Ģimenes studija ciemojas pie Alises un Arvja Rubeņiem. Viņi dzīvo Stāķos - mazā ciematā, kas atrodas blakus Gulbenei. Arvim ir sava darbnīca, kurā koks pārtop dažādos lietderīgos priekšmetos, bet Alise šobrīd ir pilna laika mamma, jo viņu jaunākais dēliņš Austris ir tikai gadu vecs. Bet Arvim ir četri gadi. Viņi kopā veido Rubeņus kā atpūtas un iedvesmas vietu citiem. Netālu esošais šķūnis pārtapis par rančo, kur var notikt dažādi svinīgi pasākumi, bet blakus esošais parks ciema iedzīvotāju kopīgiem spēkiem tagad ir daudzfunkcionāla atpūtas vieta visiem. Alise un Arvis arī piedalījušies Šķieneru pieturvietas izveidē, un šis projekts izpelnījās sabiedrisko mediju balvu "Kilograms kultūras". Abiem prātā vēl idejas, kā padarīt šo vietu atpazīstamu un pašiem savu dzīvi krāsaināku. Rubeņi stāsta par jaunas ģimenes interesanto un jēgpilno dzīvi mazā ciematā. Alise pagastā ir kultūras darba organizatore. Kamēr Arvis izvedis midzināt mazāko dēliņu, Alise iepazīstina ar ģimeni. Arvis ir no Stāķiem, Alise ir no Valmieras, Stāķos ieprecējusies. Abi ar vīru iepazinušies mūsdienīgi - aplikācijā "Tinder", bet pirmās sarunas bijušas par koku un koka produktiem... Tik pēc tam satikušies, iepazinušies tuvāk, Arvis aicinājis dzīvot uz Stāķiem, kur Alise arī pārcēlusies pēc studiju beigšanas. Sākumā darba nav bijis, Alise palīdzējusi vīram, abi domājuši audzēt avenes. Tā iecere nav izdevusies. Pēc laiciņa Alise sākusi strādāt pašvaldībā par kultūras darba organizatori. Viņa neslēpj, ka tas bijis izaicinājums, neesot vietējai. Cilvēku uzticību ieguvusi ar laiku. Vīra ģimene aktīvi palīdzējusi iejusties un arī tagad labprāt palīdz darbos.

Vardarbība skolā. Ko darīt vecākiem, ja skolas personāls neiesaistās problēmas risināšanā, vērtējam Ģimenes studijā. Gadiem dzirdam, ka Latvijas skolās ir problēmas ar vardarbību starp vienaudžiem, ar pāri darījumiem, ko sauc arī par mobingu un bulingu. Ir notikušas arī vairākas informatīvās kampaņas, arī šobrīd tāda notiek, kas vēsta, ka ņirgāties nav smieklīgi, bet tajā pašā laikā nav datu, kas liecinātu, ka situācija uzlabojas. Tieši pretēji - vardarbība skolās ir izplatīta un laikam arī grūti apkarojama, ka Saeimai radās iecere tās īstenotājus izslēgt no skolu vides, vismaz uz laiku. Tomēr tika nolemts šos grozījumus Izglītības likumā nevirzīt tālāk. Tikmēr problēmas paliek. Ģimenes studijā saskaramies ar šiem jautājumiem un arī sociālajos tīklos lasām vecāku jautājumus - ko darīt, kā pasargāt bērnu, ja skolā viņam dara pāri, bet tur atbildīgie pieaugušie nav ieinteresēti vai nav spējīgi problēmu risināt. Diskutē Laurenču sākumskolas direktors Kristaps Zaļais, Rīgas Pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas speciāliste psiholoģiskās konsultēšanas jautājumos Aija Lilienfelde un mamma Gunita Barisa. Gunita Barisa dalās pieredzē, viņa tviterī rakstījusi: kurš ir tas brīdis, kad jāraksta klases biedra vecākiem par uzvedību. Vai sišana pa seju un speršana pa kāju ir pēdējais brīdis? Vai skolotājas atbilde - nav ko sūdzēties - ir trauksmes vērta? Arī raidījumā Gunita Barisa jautā, varbūt pieaugušie kā vecāki problēmu uztver pārāk jutīgi, varbūt problēma nav tik lielā. Arī tad, kad paši gājām skolā, bija gan grūstīšanās, gan apsaukāšanās, gan citi pāridarījumi. Kur ir tā robeža, kad to var saukt par vardarbību? Ierakstā uzklausām vēl kādas mammas stāstu par vardarbību skolā, kas vērsta pret viņas bērnu. Šo situāciju vērtē Pusaudžu resursu centra sadarbības projektu vadītāja un mentore Romija Krēziņa. Par vardarbību skolās, iespējām problēmu risināt un arī strīdīgajiem Izglītības likuma grozījumiem diskutēja arī raidījumā Krustpunktā.  

Kas ir uzņēmējspējas un kā tās attīstīt skolēniem un jauniešiem, skaidrojam Ģimenes studijā pirms Karjeras nedēļas, kas šogad veltīta tieši šim aspektam. Uzņēmējspējas nav tikai spējas un prasmes, kas vajadzīgas uzņēmējiem. Tās ir nepieciešamas ikvienam veiksmīgas karjeras veidošanai, un uzņēmējspējas var attīstīt gan skolā, gan ārpusskolas nodarbībās. Vecāki un skolotāji ir labākie atbalstītāji, kas var iedvesmot bērnus un jauniešus jau no mazotnes atklāt un attīstīt sevī uzņēmējspējas. Jaunrade un uzņēmējspējas ir arī viena no būtiskākajām caureju prasmēm, kas definēta jaunajā mācību satura pieejā un šobrīd to uzskata par izglītības sistēmā īpaši atbalstāmu. Turklāt nākamā Latvijā ir Karjeras nedēļa, kuras uzmanības centrā ir uzņēmējspējas, tāpēc par to diskutējam arī raidījumā Ģimenes studija. Raidījuma viesi: Valsts Izglītības attīstības aģentūras Izglītības atbalsta un starptautiskās sadarbības departamenta Karjeras atbalsta nodaļas vecākā eksperte Linda Kapteine, pamatskolas „Rīdze” pedagoģe, karjeras konsultante Solvita Lauzēja, Ogres vidusskolas ekonomikas skolotāja, Latvijas Universitātes doktorante, "Iespējamās misijas" absolvente Agnese Slišāne un trīs dēlu mamma Maija Kalniņa.

No oktobra Rīgas pašvaldībā daļai skolēnu un bērnudārzu audzēkņu vecākiem ir jānodrošina pusdienu līdzmaksājums. Vai izdevies novērst tehniskos sistēmas trūkumus, ar ko saskārās daudzi vecāki un vai lielākie bērni nepārtrauks ēst skolas pusdienas, skaidrojam Ģimenes studijā. Inflācijas ietekmē jau pavasarī skolu ēdinātāji un arī pašvaldības cēla trauksmi par augošajām izmaksām, kā rezultātā valdība lēma palielināt valsts mērķdotāciju 1. - 4. klašu skolēnu pusdienām, bet lai skolās paēstu arī 5. līdz 12. klašu audzēkņi, tad galvaspilsētā, kā arī daudzviet, protams, citur Latvijā, pašvaldības noteica, ka vecākiem par pusdienām skolā būs jāveic līdzmaksājums. Rīgā šī prasība stājās spēkā no oktobra sākuma, un jau nedēļu, pusotru pirms tam sākās neliels apjukums, jo bija jāslēdz līgumi starp vecākiem un ēdinātājiem. Līgumus savukārt varēja slēgt divējādi, parakstot papīra formu vai darot to tiešsaistes platformā "Pusdielaiks.lv" elektroniski, kur savukārt arī zināmas grūtības, droši vien iesākumā lielam lietotāju skaitam vienlaikus mēģinot pieslēgties. Vai šobrīd ir izdevies novērst visas šīs ķibeles un Iespējamos trūkumus, par ko sūdzējās daudzi vecāki un vai daļa skolēnu visdažādāko nianšu dēļ nepaliks bez siltām pusdienām reizes dienā savās mācību iestādēs? Ģimenes studijā diskutē Latvijas Izglītības iestāžu ēdinātāju asociācijas pārstāvis Jānis Meija, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes priekšnieks Ivars Balamovskis un platformas "Pusdienlaiks" pārstāvis Imants Felsbergs. Raidījuma otrajā daļā sarunai pievienojas Rīgas Stradiņa universitātes, Rīgas dzemdību nama un veselības centra "Vivendi" uztura speciāliste Liene Sondore.

Cik daudz nepilngadīgu grūtnieču ir Latvijā un kāda atbalsta sistēma būtu jāveido, lai atbalstītu jauniešus, kas neplānoti kļuvuši par vecākiem, diskutējam Ģimenes studijā. Bērnu slimnīcas fonds kopā ar speciālistiem ir uzsācis darbu pie rīcības plāna nepilngadīgo grūtnieču atbalsta sistēmas pilnveidošanai Latvijā. Kā šāda iniciatīva radusies, kāds atbalsts nepieciešams un jau pieejams šobrīd nepilngadīgajām grūtniecēm, raidījumā Ģimenes studija skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ginekoloģe, dzemdību speciāliste Lāsma Līdaka, SOS Bērnu ciematu programmas "Piedzimstot bērniņam" PEP mamma Solvita Stengrēvica-Grāvīte un Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa. Liene Dambiņa norāda, ka pirmais akcents bijis atgādināt meitenēm, ka ir jāiet uz veselības pārbaudēm.  "Šāda palīdzība būtu vajadzīga ne tikai meitenēm, kas nonāk Bērnu slimnīcā, bet visur Latvijā, atzīst Liene Dambiņa. 2020. gadā bija 105 nepilngadīgām jaunietēm piedzima bērniņš un 81 veica abortu. Iniciatīva uzsākta, lai saprastu galvenās problēmas, ar ko nepilngadīgās māmiņas netiek galā, domāt par prevenciju, lai neiestātos grūtniecība nepilngadīgā vecumā.  Dambiņa norāda, ka svarīgas ir ne tikai veselības lietas jaunajām māmiņām un bērniņiem, bet arī sociālie un juridiskie jautājumi. Eksperti jau tikušies vairākas diskusijās, lai plānu izstrādātu. Lāsma Līdaka vērtē, ka nepilngadīgo grūtnieču un jauno māmiņu skaits nav liels Latvijā. "tomēr ir jāatceras, ka ap šīm māmiņām ir ģimene, neliels sabiedrības loks, kam jāiesaistās, jāmobilizē resursi un jāpalīdz. Līdz ar to tas netieši skar daudz vairāk cilvēku, nekā tikai apmēram 200 jaunās sievietes," norāda Lāsma Līdaka. Tāpat ārste min, ka palīdzība nepilngadīgām māmiņām ir sadrumstalota. Palīdzību parasti sniedz pašvaldības, bet katrā ir sava kārtība un arī pakalpojumu grozs. Vēl ārste min, ka reizēm jaunās māmiņas sastopas ar nosodījumu ne tikai no tuvinieku puses, bet arī no mediķu puses. Tāpēc svarīgi domāt par sistēmisku atbalstu valstiskā līmenī, lai palīdzība būtu visās pašvaldībās vienāda.  

Francisko un Marijas Nunjesu (Núñez) ģimenē aug astoņi bērni un pirms gandrīz astoņiem gadiem viņi, tolaik vēl piecu bērnu vecāki, misijas apziņas vadīti no saulainās Valensijas Spānijā pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Pa šo laiku ģimene kļuvusi vēl kuplāka, visi iemācījušies latviešu valodu, bērni iet skolā un bērnudārzā, tētis strādā Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijā. Tiekamies viņu nelielajā dzīvoklī Zolitūdē, kur ne mirkli nerimst jaunāko bērnu aktīva kustība. Kāpēc šī lielā spāņu ģimene mitinās šeit, kā rit viņu dzīve un ikdiena? Kādas atšķirības Latvijas un Spānijas izglītības sistēmā novēro Francisko? Francisko stāsta, ka viņi ir katoļu ģimene un iesaistījušies katoļu baznīcas projektā, lai brauktu uz kādu vietu pasaulē strādāt. Nunjesu ģimenei piedāvāts doties uz Latviju kopā ar citām ģimenēm no Itālijas, Polijas un arī Spānijas.  "Mēs nedarām neko īpašu, vienkārši dzīvojam šeit, strādājam, bet ir katoļu baznīcas klātbūtne šajos mikrorajonos [Zolitūdē]," stāsta Francisko. "Misijai nav termiņa, kad jutīsim, ka mūsu vieta nav Latvija, brauksim atpakaļ. Joprojām domājam, ka tā ir mūsu vieta." Tagad jau ir vieglāk, jo zina valodu, izprot izglītības un medicīnas sistēmu. Marija atminas, ka dzīvojot Valensijā, ģimenei bijusi iespēja pārcelties uz Madridi, bet, doma par dzīvi lielā pilsētā, radījusi stresu. Savukārt piedāvājumu braukt uz Latviju uztvērusi mierīgi. "Es zinu, ka tā bija Dieva dāvana, Dieva griba," atzīst Marija. "Mums ir dažādi eņģeļi, ar ko esam satikušies šajā laikā, kas mums palīdzēja katrs savā veidā. Vienmēr cilvēki blakus palīdz. Zini, ka vari sazināties, ja ir kāda problēma, ka noteikti saņemsi atbalstu," atzīst Francisko, stāstot gan par latviešu valodas apguvi, gan iedzīvošanos Rīgā. Francisko šobrīd pasniedz spāņu valodu un datoriku Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijā. Marija ir mājsaimniece un mamma. Vecākai meitai Mirjamai ir 15 gadi, viņa mācās 8. klasē Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijā. Viņai patīk lasīt grāmatas, bet nepatīk literatūras stundas skolā, apmeklē datorikas pulciņu. Noemi, kurai tūlīt būs 14 gadi arī mācās 8. klasē Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijā. Viņa dzied korī un zīmē, mājās spēlē ģitāru. Vēlāk tētis sarunā atklāj, ka abas meitenes Latvijā sākušās mācīties vienā klasē, lai būtu vieglāk iedzīvoties un iemācīties valodu. Mirjama atminas arī, ka nav bijis viegli sākumā, bet jau 1. klasē bijuši draugi.  Francisko 11 gadi un viņš mācās 5. klasē. Viņš ir vecākais no dēliem, un tētis Francisko paskaidro, ka tā ir spāņu tradīcija - dot vecākajam dēlam tēva  vārdu. Samuelam ir 10 gadi un viņš mācās 4. klasē Valdorfa skolā. Puikam patīk būvēt lego. Viņš spēlē klavieres un arī bungas. Septiņgadnieks Havjers mācās Ziemeļvalstu ģimnāzijā 1.klasē, viņam patīk sportot un lasīt grāmatas.  Bērnudārzniekam Pablo ir seši gadi. Horhem ir trīs gadi un arī viņš iet bērnudārzā. Pastarītei Klārai augustā palika gadiņš un viņa palīdz mammai mājās. Abi - Marija un Francisko - nāk no lielām ģimenēm. Marija augusi deviņu bērnu, Francisko 10 bērnu ģimenē. Lai arī sākumā paši nav domājuši, ka pašiem būt tik kupla ģimene, bet paļāvušies, ka "Dievs dos to, ko vajag, jo to piedzīvojuši savās ģimenēs".  Jautāti, kā tiek galā, Francisko atsmej, ka netiek galā ar visiem darbiem un pienākumiem, Marija piebilst, ka arī bērni palīdz, jo pati visu neizdarītu. Reizēm viņa sapņo par lielu māju, bet arī atzīst, ka to būtu grūtāk uzturēt un uzpost, nekā mazu dzīvokli, kurā šobrīd mitinās ģimene.

No idejas par vajadzību veidot Valsts Aizsardzības dienestu līdz tās realizācijai tikai viens solis. Iespējams, jau nākamajā gadā dienēt Latvijas armijā dosies pirmie 500 brīvprātīgie,  kas sasnieguši 18 gadu vecumu. Turpmāk būs iesaukums divas reizes gadā - 1. janvārī un 1. jūlijā.  Kas par to jāzina jau šobrīd? Saeima pirmajā lasījumā atbalstījusi valsts aizsardzības dienesta likumprojektu, ko parlamentārieši skata kā steidzamu divos lasījumos. Iepriekš komisijā Saeimas Juridiskā biroja vadītāja asi kritizēja likumprojekta redakciju kā nekvalitatīvu. Aizsardzības ministrijas izstrādātais likumprojekts paredz Latvijā no 2023. gada 1. janvāra ieviest jaunu Nacionālo bruņoto spēku (NBS) struktūru – aizsardzības dienestu, kur būs pienākums dienēt noteiktai Latvijas sabiedrības daļai. Pienākums dienēt būs visiem Latvijas pilsoņiem – vīriešiem, kā arī brīvprātīgi – tām Latvijas pilsonēm, kuras to vēlēsies. Dienestu pilsonis varēs pildīt vecumā no 18 līdz 27 gadiem. Pirmo iesaukumu valsts aizsardzības dienestā 2023. gada pirmajā pusē plānots pilnībā komplektēt no pilsoņiem, kuri tam pieteikušies brīvprātīgi, bet 2023. gada otrajā pusgadā – gan piedāvājot personām iestāties valsts aizsardzības dienestā brīvprātīgi, gan iesaucot pilsoņus obligātā kārtā, lai kopumā iesauktu nepieciešamo personu skaitu. Paredzētas četras izvēles iespējas - valsts aizsardzības dienests, Zemessardze, studējošo speciālā militārā apmācība vai alternatīvais dienests. Vai iecerētais realizēsies, vai sabiedrība gatava šādām pārmaiņām, diskutējam Ģimenes studijā. Skaidro un vērtē Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Baiba Bļodniece, Nacionālo Bruņoto spēku štāba virsseržants Aivis Ozoliņš un tētis Mārtiņš Biezais. Ierakstos uzklausām gan vecāku pārdomas, gan jauniešu domas. Baiba Bļodniece norāda, ka pirmie pieci gadi būs pārejas posms, kad dienestu veido, un viņa ļoti cer, ka brīvprātīgo Latvijā dienestā būs līdzīgi kā Somijā, Zviedrijā vai Igaunijā pietiekami daudz, ap 80% un nebūs nepieciešams obligātais iesaukums. "Es ceru, ka pārejas posms būs pietiekami ilgs, lai jaunieši varētu ieraudzīt, ka tas ir vairāk ieguvums, nekā zaudēts laika posms," norāda Baiba Bļodniece. Viņa norāda, ka ar laiku Valsts Aizsardzības dienestam vajadzētu būt normālam dzīves posmam. Tas veidosies pakāpeniski.  Mārtiņš Biezais piekrīt, ka Valsts Aizsardzības dienests simboliski ir kas cits, nekā obligātais dienests, bet sajūtu līmenī tas arvien ir obligāts un militārs dienests. Un obligātums ir lielākā problēma.

Vai skolotājam ir jāzina, ka bērnam ir epilepsijas, alerģijas vai agresivitātes lēkmes - ko nosaka likumdošana un kādas ir visu bērnu labākās intereses, arī to, kuri mācās kopā ar šiem bērniem, skaidrojam Ģimenes studijā. Septembrī Latviju pāršalca satriecoša ziņa - kāda Liepājas valsts tehnikuma audzēkne uzbruka savai klases audzinātājai. Slimnīcā skolotājai konstatēja astoņus dziļus naža dūrienus, vairākus griezumus un ribas lūzumu, tikai apņēmīga rīcība uzbrukuma laikā paglāba skolotāju no nāves. Šķetinot, kā tas varēja notikt, atklājies, ka meitenei ir šizotipiski traucējumi. Tomēr ģimenes ārsts meitenes veselības izziņā, kuru iesniedza skolā, bija norādījis, ka viņai hroniska saslimšana. Bet meitenes māte bija informējusi, ka meitai ir komunikācijas problēmas un grūtības uzstāties klases priekšā, kaut arī pirms dažiem gadiem pati bija piedzīvojusi līdzīgu uzbrukumu no meitas puses. Tas bijis iemesls, kāpēc pusaudze kādu laiku mācījusies mājmācībā. Šis ir ārkārtas gadījums, bet tas liek uzdod jautājumu, vai bērnu veselības stāvoklis var būt noslēpums skolā. Ģimenes studijā diskutē Latvijas Autisma apvienības priekšsēdētāja, uzvedība.lv vadītāja Līga Bērziņa, mamma Ilze, kuras ģimenē aug bērns ar īpašām vajadzībām, pirms meitu piedzimšanas viņa strādājusi par skolotāju, sertificēta personas datu aizsardzības speciāliste Agnese Boboviča un Vaivaru pamatskolas direktores vietniece Sanita Lielkalne. Ierakstā uzklausām arī kādas skolotājas pieredzes stāstu, kura vēlējās palikt anonīma. Pieredzē dalās septiņu bērnu mamma Ivita Krevica, trīs bērni viņas ģimenē ir audžubērni, turklāt divien ir īpašas vajadzības. Ivita to neslēpj ne no skolotājiem, ne citu bērnu vecākiem. Daloties pieredzē, Ilze atzīst, ka viņas ģimene ir izvēlējusies stāstīt par sava bērna diagnozi, lai arī tas vienmēr ir bailīgi un nedroši, jo nevar zināt, kāda būs pretreakcija un attieksme. "Esam saņēmuši pretī dažādu attieksmi, gan saprotošu un izprotošu, gan noraidošu, gan stereotipisku un stigmatizējošu. Vislabākā pieredzes ir ar bērnudārzu, kur arī bērni zināja par grupas biedrenes "slikto cukuriņu", un viņi rūpīgi to uzmanīja," atzīst Ilze. "Diagnoze skolām ir vajadzīga kā iekļaušanas instruments vai kā izstumšanas instruments. Tas ir uzticēšanās jautājums," uzskata Līga Bērziņa.  Viņa norāda, ja vecākiem būs kaut mazākie signāli, ka pastāv risks, ka pasakot atklāti, bērnam tiks liegta iespēja mācīties, viņi izvairīsies un tikai palēnām uzticēsies.  

Kā iesaistīt bērnus ģimenes lēmumu pieņemšanā un veicināt bērnu līdzdalību: ko nozīmē bērnam būt līdzdalīgam gan ģimenes lēmumos, gan citās jomās ārpus mājas? No kāda vecuma un ar kādām darbībām to veicināt un kāpēc tas ir svarīgi, vaicājam speciālistiem un vecākiem Ģimenes studijā. Bērna salīdzināšana ar pieaugušajiem ir pieaugušo ziņā, un izskan - bērns nav mazs pieaugušais vai arī bērni ir ļoti zinoši un ir vērts viņu viedoklī ieklausīties. Bet cik būtiska ir bērna balss svarīgu un mazāk svarīgu lēmumu pieņemšanā ģimenē un vai bērns, ar kura viedokli vecāki ir rēķinājušies, izaug par pieaugušo, kurš līdzdalīgs ne tikai ģimenē, bet arī valstī svarīgu lēmumu pieņemšanā, vērtē Latvijas Bērnu labklājības tīkla pārstāves Ilze Paleja un Laila Balode, Rīgas 6.vidusskolas sākumskolas skolotāja Kadrija Beirote, piecu bērnu mamma Līga Štāle. Par šo tematu rosināja runāt kāda klausītāja komentārs raidījumam, kurā runājām par dažādu ģimeņu pieredzi, pārceļoties uz dzīvi laukos. Klausītājs jautāja: "Vai vecāki, kuri nolēma no pilsētas pārcelties dzīvot uz mazpilsētu, saviem bērniem pajautāja - vai viņi to vēlas." Ilze Paleja atzīst, ka tas ir būtiski, jo bieži vecāki aizmirst pajautāt bērnu viedokli, tikai pieņem lēmumus un īsteno nolemtu. Situācijā, kad ģimene pārceļas uz laukiem, ir daudz izmaiņu un ir daudz jautājumu, ko pārrunāt. "Bērnam nav jāuzņemas atbildība jautājumos, kas ir pieaugušo atbildības joma," vērtē Laila Balode. Viņa arī atzīst, ja bērns jūtas ļoti labi, ka viņam pajautā un tas ir pieaugušo pienākums pajautāt. Cita lieta - kā uz to reaģējam, tāpēc būtiski ir paskaidrot, kāpēc tā vai šādi rīkosies.

Ukraiņu bērni Latvijas skolās: kā iespējams nodrošināt, lai viņu mācīšanās būtu pilnvērtīga? Šobrīd Latvijas skolās mācās vairāk nekā 3000 ukraiņu bērnu. Viņi izglītojas latviešu valodā vai mazākumtautību programmās ukraiņu valodā. Ir bērni, kuri mācības Latvijas izglītības iestādēs sāka pavasarī, citi pievienotās tagad, rudenī. Vairums mācīšanos Latvijā klātienē savieno ar attālinātu zināšanu apguvi savā skolā Ukrainā. Kā iespējams nodrošināt, lai viņu mācīšanās būtu pilnvērtīga, kā to risina skolās un kādu palīdzību skolas sagaida no valsts institūcijām, Ģimenes studijā vērtē Skultes sākumskola direktore Gaļina Grizāne, Ventspils 2.vidusskolas direktore Ināra Keiša un Latviešu valodas aģentūras metodiķe Anita Sniedze. Vispirms sarunas Rankas pamatskolā, tur šobrīd mācās 22 bērni no Ukrainas - astoņi skolēnu pulkam pievienojās pavasarī, pārējie šoruden. Skolas direktore Laima Braše stāsta, kā ukraiņu bērniem veicas ar mācīšanos. Uzklausām arī pašus skolēnus, kā arī skolotājus no Ukrainas - Olgu un Sergeju, kas strādā skolā un palīdz ukraiņu bērniem mācībās. Ventspils 2.vidusskolā, kas ir mazākumtautību skola, mācās 48 ukraiņu bērni. Skolā ir licencētā pamatizglītības programma ar valsts valodas apmācību - vienā 1. klasē mācības notiek tikai valsts valodā. Šajā klasē mācās pieci ukraiņu bērni. Skultes sākumskolā mācās seši bērni no Ukrainas, pirmsskolā - arī seši bērni. Direktores priekšrocība - viņa pati runā ukrainiski. Katrā klasē, kur mācās ukraiņu bērni, ir pastāvīgā darbā pieņemts viens pedagoga palīgs, kas runā ukrainiski. Ierakstā uzklausām trīs bērnu mammu Ņinu Jakovenko, kura ir izvēlējusies, lai bērni mācītos Rīgas Ukraiņu vidusskolā. Viņa arī pati strādā par skolotāju šajā skolā. Kā iejūtas ukraiņu bērni un cik pilnvērtīgi spēj mācīties, līdzi seko arī Valsts izglītības satura centrs. Plašāk stāsta centra vadītāja Liene Voroņenko.

Ģimenes studijā saruna ar Aldersonu ģimeni no Rankas. Viņi pirms dažiem gadiem pilsētnieku dzīvi Lielvārdē nomainīja pret saimniekošanu lauku saimniecībā Rankas pusē, kur sākotnēji nebija ne elektrība, ne ūdens. Linda Kukare-Aldersone tagad strādā arī skolā, tomēr viņa vēl meklē balansu starp atvēlēto laiku trīs bērniem, vīram, darbam skolā, saviem sirdsdarbiem – grāmatu rakstīšanu un mālošanu un īstajiem lauku darbiem. Sarunā piedalās Linda un viņas bērni Justīne, Gustavs un Kārlis. Tētis Kalvis devies darīt steidzamus darbus. Kā atceras pirmos gadus Rankas pusē un kā raugās uz nākotni? Tiekamies Rankas pamatskolā, kur Linda tagad strādā. Aldersoni ir viena no sešām ģimenēm, ko var iepazīt, skatoties jauno Ivara Selecka filmu "Zemnieki", kas ir stāsts par sešām ģimenēm, kurās izvēlējušās dzīvi laukos. Linda un Kalvis Aldersoni Rankā dzīvo jau vairākus gadus. Tas bija spontāns lēmums - pārdot trīs istabu dzīvokli ar visām ērtībām Lielvārdē un sākt saimniekot Lindas vectēva zemē, atjaunojot saimniecību no pašiem pamatiem. Justīne mācās Valmierā, Gustavs un Kārlis vēl turpat Rankā, kur arī iesaistījušies dažādos pulciņos un apmeklē mākslas skolu. Pēc skolas Linda ar puikām atgriežas mājās pēcpusdienā ar skolas autobusu un pēc īsa atelpas brīža visi dodas darbos savā saimniecībā - apkopj lopiņus, tagad ir rudens darbi - jāvāc burkāni, bietes, kartupeļi jau ir novākti. Linda slavē iespējas Rankas skolā bērniem pēc stundām iesaistīties dažādas ārpusklases nodarbībās, viņa pati vada teātra pulciņu. Sākotnēji uz Ranku braukuši tikai pa vasarām no Lielvārdes. Kad pārvākušies, bērni vēl bijuši mazi. Linda stāsta, ka parasti draugi brauc uz laukiem pie tiem cilvēkiem, kam ir pirts, iekopts dīķis, viņiem nav bijis ne elektrības, ne ūdens. Kad draugi atbraukuši palīgā, viņi bijuši pārsteigti par Aldersonu izvēli. "Sakums bija diezgan ekstrēms," neslēpj Linda. Atminoties pirmos gadus, kad nebijis ne ūdens, ne elektrības mājās, Linda atzīst, ka cilvēki ļoti pierod pie komforta un aizmirst, cik svarīgs ir, piemēram, ūdens. Bet arī paši jau ir piemirsuši, kā bija pirmsākumos. Saimniecības attīstība notiek palēnām. Linda stāsta, ka tad, kad pirmo reizi atbraucis režisors Ivars Seleckis, viņa bijusi konfliktā ar sevi par to, vai grib būt laukos. Virzība bijusi ļoti lēna, daudz nācies ieguldīt, bet atdeve nav bijusi cerētā. "Ja ir kaut kādas finanses, vari skraidīt gar bērziem un priecāties, cik viss ir skaisti un brīnišķīgi. Ja papildus finanses nav, tad par bērziem nepriecājies, tu domā, kā tikt uz skolu, ko bērniem iedot līdzi ekskursijā, kāds drēbes. Viss no lauku burvības aiziet malā," vērtē Linda. Covid parādīja, ka forši nebūt dzīvoklī, būt vieniem pašiem, būt savā burbulī.  "Varbūt nav astoņi burkāni, kā esi domājis, bet četri, tev nav 50 truši, bet ir trīs, bet ir atbalsts. Arī Ukrainas notikumi tagad paver to, ka ir labi, ka esam tur, kur esam," atzīst Linda.  Jaunākais dēls Kārlis bilst, ka reizēm viņam laukos ir garlaicīgi, bet garlaicību viņš kliedē, spēlējoties ar lego un arī rakstot grāmatas par dzīvniekiem.  Linda atzīst, ka visi trīs bērni ir ļoti pašpietiekami, paši rosās un dara. "Prieks par to, ka viņi ir stabili - Gustavs ir stabils, gan Kārlis ar savu domu, Justīne, kura cīnās ar taisnību vienmēr, bet uzklausa citu viedokli, ir brīnišķīga," gandarīta Linda.

Jau rīt, 30. septembrī, Latvijā norisināsies "Zinātnieku nakts 2022" pasākumi. Gaidot Zinātnieku nakti, Ģimenes studijā diskutējam par zinātnes centru nozīmi izglītībā. Sarunājas Rīgas Tehniskās universitātes attīstības prorektors Artūrs Zeps un zinātnes skolas „Laboratorium” dibinātājs un vadītājs Mārtiņš Gulbis. Sazunāmies ar Ventspils zinātnes centra „Vizium” direktora vietnieci saadrbības jautājumos Daci Bergmani un Tartu zinātnes centra „AHAA” pārstāvi Valteru Vīksnu. Piektdien, 30. septembrī, norisināsies „Zinātnieku nakts 2022” pasākums, kas ik gadu notiek visā Eiropā, lai popularizētu zinātni un zinātnes sasniegumus. Plašākai sabiedrībai tiks atvērtas augstskolas un zinātniskie institūti, lai ikviens interesents var tikties ar pētniekiem, doties ekskursijās, skatīties šovus, piedalīties eksperimentos un diskusijās.

Pēdējā laikā dzirdētas vairākas šokējošas ziņas, ka jaunam cilvēkam pēkšņi apstājusies sirds. Kāpēc? Kā pasargāt savus bērnus no šāda likteņa? Kādām pazīmēm laikus pievērst uzmanību, Ģimenes studijā skaidro mediķi. Bērnu slimnīcas Sporta medicīnas centra ārsti vērš uzmanību - pēdējos gados  trīs reizes pieaudzis obligātajās pārbaudēs atklāto endokrinoloģisko slimību skaits, kā arī divas reizes sirds slimību skaits. 28% bērnu, kas iziet obligāto veselības sporta pārbaudi, konstatētas kardioloģiskas un endokrīnas saslimšanas. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārsti ceļ trauksmi par kopējo bērnu veselība stāvokli, to, ka bērni slēpj problēmas un no vecākiem, un to, ka pārbaude nav obligāta visiem bērniem. Kas par bērnu un jauniešu sirds veselību jāzina un jāņem vērā vecākiem, kā noskaidrot, vai bērna veselības stāvoklis ļauj piedalīties izvēlētajās sporta nodarbībās, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras asociētā profesore, bērnu kardioloģe Ingūna Lubaua, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Funkcionālās diagnostikas dienesta vadītāja Baiba Norīte-Lapsiņa un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas sporta ārste Dace Augstkalne. Par jauno sportistu veselības stāvokli un nepieciešamajām pārbaudēm raidījumā Labrīt stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Funkcionālās diagnostikas dienesta vadītāja Baiba Norīte-Lapsiņa.  

Portālā „manabalss.lv” savākti 10 000 parakstu iniciatīvai par vecāku pabalsta indeksāciju. Tāpat atsākas diskusijas par jauno vecāku iespējām un nepieciešamību strādāt, esot bērnu kopšanas atvaļinājumā. Vai Latvijā iespējams indeksēt vecāku pabalstu, diskutējam Ģimenes studijā. "Šobrīd Latvijā veidojas situācija, kad jaunie vecāki ir pakļauti negaidītām finansiālām grūtībām, kas var radīt problēmas uzturēt ģimeni un segt visus strauji augošos komunālos un citus maksājumus. Rezultātā ir jāizvēlas, kuru rēķinu maksāt, kuru nē, krājot parādus. Tas visdrīzāk atstās ietekmi par ģimenes pieaugumu nākotnē un demogrāfisko situāciju valstī kopumā," ar šādu pamatojumu portālā „manabalss.lv” tika iesniegta iniciatīva par vecāku pabalsta indeksāciju, lai atbalstītu ģimenes, kurās viens no vecākiem ir bērnu kopšanas atvaļinājumā. Tagad tā jau ir savākusi vairāk nekā 10000 parakstu un iesniegta Saeimā. Šā brīža vecāku pabalsta apmērs ir aprēķināts no algu apmēriem, kas vairs neatbilst šā brīža situācijai, kad algu apmērs dažādās profesijās ir būtiski pieaudzis. Tāpat inflācija ir rekordaugsta, un ekonomiskā situācija valstī kopumā ir krasi un negaidīti mainījusies. Tāpēc ir nepieciešams nekavējoties indeksēt un veikt pārrēķinu vecāku pabalsta apmēram, lai tas būtu reālajai situācijai atbilstīgs.  Arī daudzu jauno ģimeņu finansiālajai situācijai pasliktinoties, atsākas diskusijas par jauno vecāku iespējām un nepieciešamību strādāt, esot bērnu kopšanas atvaļinājumā. Par abiem aspektiem Ģimenes studijā diskutē Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Diāna Jakaite, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Pabalstu metodiskās vadības daļas vadītāja Aiva Zīrāka, portālā „manabalss.lv” iesniegtās iniciatīvas autore Signija Mosāne un mamma Ieva Zeiza.  

Kā kultūras notikumi pielāgojas bērnu un jauniešu vajadzībām gan satura un vēstījuma, gan formas ziņā, Ģimenes studijā sarunājas dažādu bērnu un pusaudžu auditorijai radītu kultūras norišu veidotāji, autori un līdzautori. Rudens ir tas laiks, kad mēs no pļavām, laukiem un pludmalēm atgriežamies telpās un straujākus apgriezienus, protams, tradicionāli tradicionāli uzņem arī kultūras dzīve. Skolēni ir atpakaļ skolās, tur viņus sagaida programma "Latvijas skolas soma", taču gana plašas ir arī pārējais kultūras notikumu klāsts un piedāvājums. Vai un kā tas pielāgojas bērnu un jauniešu vajadzībām, gan satura un vēstījuma, gan formas ziņā, un kāda tad ir šī auditorija, kuru šodien uzrunāt, iespējams, nav nemaz tik viegli? Ģimenes studijā sarunājas dažādu bērnu un pusaudžu auditorijai radītu kultūras norišu veidotāji, autori un līdzautori: Rīgas starptautiskā kinofestivāla kuratore, projekta vadītāja Kristīne Simsone, festivāla "Skaņu mežs" organizators Rihards T. Endriksons, kā arī režisors Dmitrijs Petrenko un un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra "Survival Kit" izglītības projektu vadītāja Kristīne Ercika.

Valdis un Maija satikās, abi būdami katrs divu bērnu vecāki, pēc vairāku gadu draudzības apprecējās, piedzima pastarīte un nu viņi kopīgi audzina jau piecas atvases. Pirms sešiem mēnešiem mazā Līna pēkšņi saslima un ģimenes dzīve, kā paši atzīst, sagriezās kājām gaisā. Saruna ar Valdi, Maiju, Madaru, Matīsu, divām Norām un arī mazo Līnu par to, kā rit cīņa par jaunākās meitas veselību un kā apvienot saimi, kurā labi sadzīvo četri pusaudži. Vecākā māsa Madara (17 gadi) mācās 11. klasē, viņa ir ģimenes sportiste, nodarbojas ar basketbolu. Lielā Nora (15 gadi) mācās 10. klasē, dejo tautas dejas, spēlē klavieres, dzied skolas korī, brīvajā laikā nodarbojas ar jogu. Matīsam arī ir 15 gadi, viņš brīvo laiku pavada kopā ar draugiem ārā, braukā ar skrituļdēli. Mācās viņš 9. klasē. Mazā Nora ir 13 gadus veca un viņa mācās 7. klasē, viņa arī mācās mākslas skolā un uzsāks peldēšanas nodarbības. Pastarītei Līnai ir 4 gadi un viņai patīk gleznot un cept cepumiņus. Vēl viņa ver krellītes.  Mamma Maija ir kosmētikas uzņēmuma vadītāja, daudz laika paņem mājas dzīve. Maija arī nodarbojas ar jogu, viņai patīk lasīt un izšūt krustdūrienā - tas ir tik fantastisks nervu nomierināšanas instruments, jo tajā laikā nevar neparko citu domāt. Jāskaita cītīgi līdzi, lai nesajauktu. Tētis Valdis cenšas sabalansēt visu lielo ģimeni, izklaidēt un uzturēt vieglāku gaisotni, kā arī "nes medījumu mājās". Viņš strādā siltumapgādes uzņēmumā Jelgavā. Valdis stāsta, ka brīvdienās viņi dodas ciemos pie plašās ģimenes vai paši uzņem ciemiņus, reizēm ar dodas orientēties. Oktobrī Valdis sāks arī gaitas Zemessardzē. Viņš neslēpj, ka tieši globālā situācija pamudinājusi tam pievērsties. Apmācību laikā tētis mājās nebūs katru otro nedēļas nogali, bet ģimene šo lēmumu atbalsta. Maija atklāj, ka viņa pat ir pamudinājusi to darīt. Maijas un Valda satikšanās stāsts sākās ar satikšanos Maijas brāļameitas kāzās, kur abi bijuši vedēji. Tā arī sadejojušies, un Maijas meitas ļoti gribējušas, lai mamma atkal apprecas. Dzīve kopā Maijai un viņas meitām arī saistījusies ar pārvākšanos uz Ogri. Lielais izaicinājums bijis atrast dzīvesvietu, kur katram bērnam būtu sava istaba. Kad Līna saslima, Valdis rakstījis, kā ģimenei iet "Facebook", lai pastāstītu par to draugiem. "Esmu patīkami pārsteigts par latviešiem," gandarīts Valdis, jo viņš uz jautājumu, kā palīdzēt, mudinājis iegādāties Maijas radīto kosmētiku. Atbalsts ir bijis milzīgs. Arī Maija bilst, kad viņa publicējusi ierakstus "Facebook", bijusi sajūta, ka "dalīta bēda ir pusbēda". "Protams, galveno, ko mums vajag, tas nevar iedot - Līnai veselību, vai vismaz saprašanu, kā to izārstēt, jo šobrīd joprojām esam procesā, neskaidrā ceļā, kaut ko eksperimentējam, kā, ko pamainīt. Es esmu šobrīd gan medmāsiņa, gan viss pārējais mājās. Emocionāli tas ir grūti," atzīst Maija. "Esmu gatava jebko darīt, bet es neko nevaru izdarīt, lai palīdzētu savam bērna. Varu būt tikai blakus un mierināt, "papūst sāpīti", izdarīt tā, lai viņai ir labi, es nevaru. Tas ļoti emocionāli saēd." Slimība ilgst jau sešus mēnešus un nav zināms, kāda būs virzība. Valdis stāsta, ka sociālajos tīklos arī citi cilvēki dalījušies ar saviem stāstiem un praktiskiem ieteikumiem, kā palīdzēt un kur meklēt palīdzību. Viņš arī mudina citus dalīties ar saviem stāstiem, lai saprastu, kādi ir izaicinājumi un kādas vēl ir palīdzības iespējas.   Maija bilst, ka jaunākas meitas slimība ir sagriezusi ar kājām gaisā visu ģimenes dzīvi. Cieš arī lielie bērni. Lai arī viņi ir lieli pusaudži un skaļi neteiks, ka vajag mammu, Maija apzinās, ka arī viņiem vajag mammas atbalstu un gādību.    

Filma "Māsas" atspoguļo Latvijas sistēmas bērnu pieredzi un dilemmas gan par ārvalstu adopciju, gan šo bērnu vēlmi atrast savus bioloģiskos vecākus. Par šiem jautājumiem un reālajām vecāku un bērnu pieredzēm ārpusģimenes aprūpē sarunājamies arī Ģimenes studijā. Balsis, kas aicinātu aizdomāties par tā saukto sistēmas bērnu likteņiem, pēdējos gados pieklusušas. It kā tam ir arī pamats, jo bērnu namos dzīvojošo bērnu skaits ievērojami samazinājies. Šie bērni vairs nedzīvo lielos namos, bet visbiežāk dzīvokļos, kur viņiem ar sadzīves un citām grūtībām palīdz tikt galā audzinātājas. Adopcija uz ārvalstīm ievērojami piebremzēta, palielinās audžuģimeņu skaits un tās kļūst aizvien profesionālākas. Tā varētu turpināt, tomēr katra viena bērna sāpe, kurš joprojām aug sistēmā, paliek. To atgādina Lindas Oltes jaunā spēlfilma "Māsas", kura oktobrī būs skatāma Latvijas kinoteātros. Filmas iedvesmoti par ārpusģimenes aprūpi Ģimenes studijā sarunājamies ar filmas "Māsas" režisori un scenārija autori Lindu Olti, audžuģimeņu atbalsta centra "Tilts" vadītāju, tēti Kasparu Prūsi, kura ģimene arī ir adoptējusi bērnu, sistēmisko ģimenes psihoterapeiti Andriju Viškeri un mammu Danu Franci, kura ir adoptējusi vienu bērniņu un šobrīd kārto dokumentus otra adopcijai. Ierakstā uzklausām arī Emmu Skirmanti, kura jaunajā filmā "Māsas" atveido Anastasiju.  

Ar Latvijas Bērnu atbalsta fonda pārstāvjiem runājam, kāpēc bērnam var rasties uzvedības traucējumi un kādas ir atbalsta iespējas un palīdzoši paņēmieni uzvedības korekcijai. Pētījumu centrs SKDS pavasarī veiktā 4-9 gadus vecu bērnu vecāku aptaujā katrs piektais atzīst, ka viņa bērnam ir uzvedības problēmas. Katrs desmitais vecāks nezina, kā tikt galā ar bērna uzvedību un nezina un kur meklēt palīdzību. Bet vairāk nekā puse aptaujāto vecāku norāda, ka viņa bērna klasē vai bērnudārza grupiņā ir bērni, kuri traucē citiem mācīties. Raidījuma Ģimenes studija viešņas:  Latvijas Bērnu atbalsta fonda speciālistes - sociālās rehabilitācijas pakalpojuma bērniem ar uzvedības traucējumiem un saskarsmes grūtībām "Ceļš pie sevis" vadītāja Elīna Lejiņa-Kairiša un ģimenes atbalsta speciāliste Līga Veitnere. Savu pieredzes stāstu stāsta četru bērnu mamma Liene Urtāne, jo ar vienu no bērniem nebija kā parasti. Elīna Lejiņa-Kairiša atzīst, ka lielākoties bērniem, kuru vecāki vēršas fondā pēc palīdzības, ir problēmas skolā vai pirmsskolas izglītības iestādē, kā to savā stāstā atklāja Liene. Bērnam ir trauksme vai viņš nespēj veselīgi komunicēt vai socializēties, viņš savas emocijas pauž citiem neizprotamā veidā. Vecākiem nav, ka prasīt palīdzību. Svarīgi ir izprast, kāpēc bērns tā rīkojas. Līga Veitnere norāda, ka bērnudārza gaitu uzsākšana ir liels pārdzīvojums un bērns nezina, ko iesākt ar savām emocijām. Iespējams, ģimenē nav apgūtas prasmes komunicēt par emocijā, iespējams, tie ir sensori traucējumi.  Elīna Lejiņa-Kairiša piebilst, ka aiz katra bērna uzvedība slēpjas kāda neapmierināta vajadzība. Līga Veitnere atzīst, ka pietiek ar vienu drošu pieaugušo, lai palīdzētu bērnam, kas ir nomaldījies savā pasaulē.  "Es novēlu katram skolotājam būt šim vienam pieaugušajam un katram vecākam saredzēt, kas ir tas, kas manam bērnam ir vajadzīgs," bilst Līga Veitnere. "Nereti ir tā, ka grūtības ir ģimenē, ka vecāki pat nenojauš, ka viņiem kaut kas būtu jādara. Tad nāk signāli no skolas, no pirmskolas un ir noraidījums, nē, es neesmu tam gatavs. Es gribētu aicināt vecākus, kuriem ir šādas situācijas, vērsties pēc palīdzības, jo viens pats to nevar izdarīt."

Skolotāju streiks atcelts, bet, vai algu palielinājums, slodžu izlīdzināšana un mācību materiālu pieejamība nodrošinās kvalitatīvu izglītību Latvijas skolās, vērtē nozares eksperti. Gaidot pieteikto skolotāju beztermiņa streiku 19. septembrī, lielākā daļa sabiedrības iesaistījās debatēs, vai tiešām pedagogi pelnījuši lielākas algas. Vai tad, ja tiks apmierinātas skolotāju prasības, celsies arī pedagogu profesijas prestižs un uzlabosies izglītības kvalitāte. Vai jaunais mācību saturs paaugstina skolēnu mācību sasniegumus vai arī degradē izglītošanos? Ģimenes studijā uzklausām nozares ekspertus - Latvijas Universitātes profesori, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes zinātņu prodekāni, doktora studiju programmas „Izglītības zinātnes” direktori Zandu Rubeni, „Iespējamā misijas” valdes locekli Anci Jaks un Limbažu Valsts ģimnāzijas direktori, pedagoģi Guntu Lāci. Ierakstā uzklausām arī vecāku domas un viedokļus. Stāsta Žanete Eglīte un Inga Kalna. Gunta Lāce norāda, ka piešķirtie 70 miljoni ir algas pielikums skolotājiem. Kā tieši tas izpaudīsies un kāda būs alga, redzēsim februāra sākumā, kad būsim saņēmuši algas par janvāri. Domāju, ka pašlaik tas ir skaidrs tikai dažiem cilvēkiem visā valstī, kādā veidā tas tiks rēķināts un kas tur galā sanāks. Tie 70 miljoni ir vai būs. Tas nozīmē, ka pielikumam jābūt, tā ir plika matemātika," norāda Gunta Lāce. Zanda Rubene piekrīt, ka tā ir laba ziņa, bet uz tradicionālo jautājumu, vai skolotāju algas ir pietiekamas, viņa atbild ar nē. "Tomēr es ļoti priecājos, ka šis streiks nenotika (..) Jācer, ka šis algas pielikums skolotāju omu un motivāciju strādāt izglītības sistēmā padarīs kaut nedaudz lielāku," bilst Zanda Rubene. "Ar to skolotāja profesija ir specifiska - katrs no mums, pieaugušais un bērns, ir saskāries ar skolotājiem, līdz ar to mums katram ir viedoklis. Tāpēc, iespējams, ir šīs krustugunis un arī sabiedrības iesaiste diskusijās par streiku un algu, jo mums visiem šķiet, ka mēs taču ļoti labi zinām, kas ir skolotājs, kāds ir skolotājs un ko viņš ir vai nav pelnījis," vērtējot šī brīža situāciju, atzīst Ance Jaks. Gunta Lāce vērtē, ka valstij būtu valstij jānosaka kritēriji skolotāju darba kvalitātei un jāpārstāj runāt par algām un jārunā par daudz svarīgākām lietām. Tam piekrīt arī Zanda Rubene. "Augstskolā mums sen tādi kritēriji ir. Mums arī neviens amats, neviena pozīcija nav ilgāka par sešiem gadiem, mums ik pēc diviem gadiem notiek izvērtēšana, kur skolas direktors, vai fakultātes dekāns to izvērtēšanu veic un tie kritēriji ir gan par rezultātiem, zinātniskiem un tā tālāk. Bet mums ir arī studentu vērtējumi par procesu. Un no tā, kā man izvērtē, ir atkarīgs, kādu pozīciju es ieņemu. Augstskolā var būt profesors, varbūt nedaudz zemāk - asociētais profesors, docents. Ja tu neesi izpildījis tos kritērijus, tad tu no asociētā profesora krīti atpakaļ uz docentu un alga paliek mazāka," skaidro Zanda Rubene. "Man vienmēr ir tā doma, kādēļ mēs vispārējā izglītībā nevarētu radīt ko līdzīgu. (..) Idejiski domāt par to, ka ir noteiktas prasības skolotājiem, jo šobrīd mēs lejam ūdeni uz tām dzirnavām, ka skolotājam ir nodarīts pāri, ko mēs, skolotājam varētu dot. Bet varbūt mums vajadzētu valstiski tagad paskatīties, ko es kā skolotājs, es kā mācībspēks universitātē daru, lai to sabiedrības atzinību nopelnītu." Viņa norāda, ka izglītības kvalitātes jautājums ir ļoti sarežģīts lego konstruktors no daudz un dažādiem klucīšiem.  "Vēl ir viena lieta - mums Latvijā šķiet, ka izglītības sistēma, kas balstās uz konkurenci, uz ranžēšanu, uz sacensību, ir labāka un padarīs izglītības procesu kvalitatīvāku. Bet ziniet ko, ja mēs paskatāmies uz pasaules pieredzi, tad uz sadarbību vērstās izglītības sistēmas ir daudz kvalitatīvākas nekā uz konkurenci vērstās," norāda Zanda Rubene.

Tikai 26% jauniešu Latvijā uzskata, ka vēlēšanas ir efektīvs veids, lai viņus sadzirdētu lēmumu pieņēmēji. Kā iesaistīt jauniešus sabiedriskos procesos un paaugstināt viņu dalību politiskajās norisēs, Ģimenes studijā vērtē aktieris Jānis Kronis, skolotājs Jānis Silavs, skolniece Madara Marta Kosīte, pētniece Ieva Hofmane un aktīvs jaunietis Jorens Dobkevics. Trešdaļa Eirobarometra zibensaptaujā aptaujāto latviešu jauniešu uzskata, ka viens no efektīvākajiem veidiem, kā panākt, lai lēmumu pieņēmēji ieklausītos viņos, ir aktīvi paust savu pozīciju sociālajos medijos. To, ka balsošana vēlēšanās ir efektīva rīcība, lai viņu balsis tiktu sadzirdētas, uzskata tikai apmēram ceturtā daļa jauniešu. Kāpēc jauniešu līdzdalība politiskajās norisēs tradicionāli ir zema un kā to mainīt? Vērtē un analizē neatkarīgās teātra trupas "Kvadrifrons" aktieris Jānis Kronis, "Iespējamās misijas absolvents", Mārupes Valsts ģimnāzijas vēstures, arī sociālo zinību skolotājs Jānis Silovs, Mārupes Valsts ģimnāzijas 11. klases skolniece Madara Marta Kursīte, biedrības "New East" direktors Jorens Dobkevics un Ieva Hofmane doktorante Eiropas Universitātes institūtā Florencē Trupa "Kvadrifrons" vēlēšanu priekšvakarā ir radījusi izrādi "Vēlēšanās", kas ir politisks standup ar pavāršova elementiem. Jānis Silovs aktīviem jauniešiem brīvdienas organizēs bezmaksas nometni "Demos" -  uztrenē demokrātiju, lai labāk saprastu demokrātiju un tās piedāvātās iespējas. Madara Marta Kursīte darbojas skolas pašpārvaldē, iesaistās "Zero Waste" aktivitātēs, piedalījusies Eiropas Parlamenta organizētā projektā "Eiropas Parlamenta vēstnieku skola". Jorens Dobkevics no Daugavpils ir aktīvs jaunietis, biedrības „New East” direktors. Savukārt Ieva Hofmane promocijas darbu raksta par jauniešu iesaisti un pārstāvniecību politikā.  

Parasti apaļas un pusapļas jubilejas liek atskatīties un kaut nedaudz pavērtēt, kā gājis, kas paveikts… Aina un Guntis Svīķi nu var izvērtēt savus 50 kopā nodzīvotos gadus, atgādinot paši sev un arī savējiem, kas ļāvis piedzīvot ilgstošu kopābūšanu. Viņu atziņa: svarīgākais, lai kopā būtu interesanti. Tāpēc viņi ne tikai izaudzinājuši četrus bērnus, arī daudz ceļojuši un darījuši visādas dullības. Sarunā piedalās arī Aina un Gunta jaunākais dēls Andris un mazmeita Eva. "Priecājos, ka visi atraduši vietu dzīvē, visi strādā, nevienam nav jāsūrojas, ka nav darba. Visiem ir daba vairāk kā vajag, nespēj tik padarīt," bilst Aina.  Andris atklāj, ka ir galdnieks, taisa durvis un darba netrūkst. Vecākais dēls ir beisbola treneris bērniem. Vidējais brālis darbojas celtniecībā un arī viņam darba netrūkst. Meita strādā lielveikala administrācijā.  Parasti visi satiekas ģimenes svinībās un tad arī cits citam izstāsta, kā veicies iepriekšējā laikā posmā. "Mēs neesam tie, kas katru dienu "sēž uz telefona" un sazvanās. Tas laikam ir mazākām ģimenēm," vērtē Aina. "Mēs katrs esam vienīgais bērns, sarunājām, ka vajag vismaz divus, jo zinām, cik tas ir garlaicīgi, būt vienīgajam bērnam. Vienojāmies par diviem bērniem, tad trešais bērns. Padomju laikos bija tā, ja esi aizstāvējis disertāciju, tad tev ir stabila pensija, tad var atļauties arī ceturto," atklāj Guntis. Satikušies viņi savulaik tiesā, kur Guntis bijis tiesas piesēdētājs, Aina - sekretāre. Viņa smej, ka tur nostrādājusi gadu, tieši tik, lai iepazītos ar vīru, "atrastu pareizo vīru." Guntis atminas, ka viņš piedāvājis doties izbraucienā ar motociklu, kad meitenei iemirdzējušās acis, viņš sapratis, tā ir īstā. "Galvenais, kas mūs saista - ceļošana un dullības," bilst Guntis. Aina atklāj, ka viņai ļoti paticis un arī patīk braukt ar motociklu, arī tagad neatteiktu, ja aicinātu izbraukt. Kopā daudz ceļojuši ar motociklu. Bet ne jau tikai ceļošana ir abu aizraušanās. Aina stāsta, ka savulaik adījusi, fotografējusi, cepusi kūkas un maizi, Gunti viņa liela kā praktisku cilvēku, kurš prot uztaisīt plauktus, remontēt māju un mašīnu. Kad abi aizrāvušies ar kinoamatierismu, viņš remontējis kameras.  Guntim ir jau 80 gadu, Ainai - 71. Aina stāsta, ka arvien daudz ceļo. Tagad gan "degvielas cenas iekož", bet iepriekš reizi nedēļa kādus 300 - 400 kilometrus izbraukuši. Daudz darbojas arī mājās, kur ir ierīkota pirts, kur iegriežas arī citi pirtsmīļi, ne tikai savējie. Arī dārzs prasa savu daļu spēku. Aina savulaik strādājusi Gaisa spēku štābā. Un tagad ģimenē ome ir lielākais datorspeciālists un palīdz arī bērniem noskaidrot informāciju. Guntis strādājis Rīgas Tehniskajā universitātē. Bērnībā sapņojis būvēt kuģus, bet apguvis toreiz jaunu specializāciju - robototehnikas inženieris. Pateicoties savai profesijai, strādājis dažādās vietās. Pašmācības ceļā apguvis arī programmēšanu.

Vai mazu meiteņu drēbes joprojām ir izteikti šaurākas un īsākas, vai atbilst vecumam? Vai mācību iestādes pievērš uzmanību skolēnu ģērbšanas stilam, Ģimenes studijā vērtē Latvijas Universitātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja, asociētā profesore Marita Zitmane, bloga „Es pats” veidotāja un piecu bērnu mamma Viktorija Ozola, privātās pirmsskolas "Pepijas skoliņa" vadītāja, trīs bērnu mamma Kristīne Straume un otrajā daļā sarunai pievienojas Rīgas Centra Humanitārās vidusskolas direktores vietniece izglītības jomā Irita Skirmante. Ierakstā uzklausām Ekseperī starptautiskās skolas direktoru Artūru Piļkēviču. Pirms kāda laika Ģimenes studijas uzmanību piesaistīja tviterdiskusija, kas sākās ar kādas mammas ierakstu: Mana meita saņem lietotas drēbes no divām radu ģimenēm - vienas rozā, otras ar dinozauriem. Tās rozā vienmēr ir krietni plānākas, īsākas un šaurākas."  Bet kāda cita sieviete raksta: "Un tās meiteņu kleitas... Cik nav parkā un pagalmā jādzird vienu un to pašu, lai kustas uzmanīgāk, jo biksītes būs redzamas, tā vietā, lai bērnam uzvilktu apģērbu, kas ļauj brīvi justies." Varētu jau šķist, ka šīs ir tādas mammu sarunas garāmejot, bet papētot, nākas  secināt, ka arī daudzi pētnieki runā par agrīnu meiteņu seksualizāciju tieši caur apģērbu, gan ar apģērba piegriezumu, gan ar vēstījumiem gan sabiedrībai, bet galvenais, pašām meitenēm nes gan mammu, gan skaisti sapucēto leļļu ārējais izskats, kā arī ražotāju piedāvātās mazās kurpītes jau ar papēžiem, mazuļu peldkostīmi jau ar atsevišķiem krūšturiem, īpaši pieguļošie sporta tērpi un arī svētku drēbes, kas, pēc pētnieku domām, visas norāda mazai meitenei, ka tev galvenais būt smukai un mīlīgai un māca, ka ārējā pievilcība ir sievietes galvenā vērtība. Tāpēc arī veltām uzmanību šim tematam. 

Budžeta vietas augstākajā izglītībā vairs nebūs, bet tiks ieviests līdzmaksājums vairumam studentiem. Ko tas mainīs un vai visi tam piekrīt? Viedokļi ir dažādi. Latvijā hroniski netiek izmantots augstākās izglītības potenciāls, tā liecinot vairāki pašmāju, kā arī starptautisku organizāciju un iestāžu pētījumi. Lai to mainītu, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), vērtējot iespējas turpmākai augstākās izglītības finansēšanai, izskata variantu atteikties no budžeta un maksas studiju vietu sistēmas augstskolās, tā vietā ieviešot līdzmaksājumus vairumam studējošo. Lai veicinātu augstākās izglītības pieejamību, kvalitāti un attīstību, IZM ir izstrādājusi projektu konceptuālajam ziņojumam par augstākās izglītības finansēšanu. IZM priekšlikums ir pakāpeniski –  septiņu līdz desmit gadu laikā – pāriet uz pilnībā valsts finansētu augstāko izglītību, kā pārejas posmu ieviešot daļēji valsts finansēto (līdzmaksājuma) sistēmu.  Ko piedāvā ministrija, kā uz piedāvājumu raugās studenti, kā to vērtē jomas eksperti un ko saka vecāki, Ģimenes studijā skaidro un analizē Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta eksperte Elīza Dāldere, bijušais Latvijas Universitātes rektors, fiziķis, profesors Mārcis Auziņš un Latvijas Studentu apvienības Sociālā virziena vadītāja Anna Kricka.  

Dzemdību traumas mazuļiem: cik bieži tās saistītas ar sasteigtu vai novēlotu palīdzību dzemdību procesā un vai varam runāt par medicīnisko kļūdu, ja mazulis piedzīvo paliekošas sekas? Turpinām sarunu par dzemdību palīdzības kvalitāti Latvijā. Kad jūlijā par šo runājām pirmo reizi un aicinājām raidījuma sociālo tīklu sekotājas dalīties ar savu dzemdību pieredzi, ja viņām šķiet, ka tā bijusi vardarbīga, likās, ka tās būs dažas vēstules, bet stāsti burtiski pārpludināja Ģimenes studijas "Instagram" un "Facebook" vietni. Tie turpina pienākt arvien, saņemam vēstules ar ļoti skarbiem stāstiem, tāpēc turpinām sarunu, analizējot arvien jaunus problēmas aspektus. Vardarbībai kā problēmai Latvijas dzemdniecībā ir pievērsušies arī kolēģi. Par to bija stāsts raidījuma Atvērtie faili epizodē, par to raksta arī portāls lsm.lv. Visos stāstos iezīmējas tas, ko arī norāda viena no Ģimenes studijas intervētajām mammām: "Vardarbība dzemdībās un tās izraisītās traumas nebeidzas tajā vietā un tajā dienā. Tas viss turpinās un būtiski ietekmē manu un bērna veselību ilgtermiņā, kā arī atstāj smagu psiholoģisku nospiedumu." Tāpēc turpinām sarunu par šo tematu, diskutējot par situācijām, kad nekvalitatīvu dzemdību palīdzība, iespējams, fiziski vai emocionāli vardarbīga izturēšanās pret sievieti dzemdībās vainagojas ar mātes vai bērna traumu. Kā šādas situācijas atpazīt, kā saprast, kas noticis, pie kādiem nosacījumiem to iespējams klasificēt, piemēram, kā medicīnisku kļūdu?  Kā tiek vākta statistika par jaundzimušajiem, kas cietuši dzemdībās un kā tiek izvērtēts, kāpēc tas ir noticis? Ģimenes studijā diskutē Zvērināts advokāts, Medicīnas tiesību biroja izveidotājs Ronalds Rožkalns, Rīgas Dzemdību nama galvenā neonatoloģe Inese Bļodniece un Ogres slimnīcas un mājdzemdību vecmāte Ilze Perceva.

Kā mūsdienās definēt un izprast atšķirības starp bērnu palutināšanu, vienkārši lutināšanu un izlutināšanu. Kur ir robeža starp bērnu iepriecināšanu un varbūt pat pāridarījumu, radot nereālas gaidas par dāvanām, to nozīmi, ģimenes apstākļiem un budžeta iespējām. Kā pieaugušajiem rast līdzsvaru un izpratni šajos jautājumos, domājot par dažāda vecuma bērniem. Ģimenes studijā sarunājas mākslas terapeite, psihoterapijas speciālist, divu bērnu mamma Zane Veitnere, geštaltterapeite, četru bērnu mamma Elīna Zelčāne un četru bērnu tētis Andris Kuksiks. Zane Veitnere, atklājot savu pieredzi, vērtē, ka domājot par izlutināšanu un lutināšanu vajag arī skatīties bērna vecumu un uz ko viņš ir tendēts. Viņa atklāj, ka ir pārgājusi uz motivējošām dāvanām vai dāvanām, kas ir vairāk emocionālas. Piemēram, Adventes kalendārs ir nevis ar domu, ka katru rītu tiks pie šokolādes, bet ir uzdevumi. Viņiem ir kaut kas jāuzzīmē, jāizdomā trīs labas lietas vai mamma dod kādas praktiskas lietas, kas ir vajadzīgas.  "Tās arī ir dāvanas, bet savādākas. Vai arī kopā pavadīts laiks, viņiem ir biļete kopa ar mani kaut kur aiziet. Tā ir citāda mīlestības izrādīšana un dāvināšana, nekā tikai dāvanas un mantas," norāda Zane Veitnere. Elīna Zelčāne novērojusi, ka bērni ar saldumu palīdzību vēlas panākt palutināšanu. Viņa cenšas no tā attālināties, lai nebūtu tā, ka vakariņas nevar pabeigt bez saldumiņa. Varbūt tā ir nedēļas nogale, kad ir pica vai popkorns, vai kādi citi svētki. "Manuprāt, tiem bērniem, kam visas viņu vajadzības ir apmierinātas, viņiem pazūd tas prieks un spēja novērtēt īpašos mirkļus. Ja visu laiku lutini, kādā brīdi lutināšana viņam nav lutināšana, bet ikdiena un pašsaprotamība," uzskata Elīna Zelčāne. Viņa piekrīt, ka vajadzētu vairāk domāt par kopīgi pavadītu laiku un citām mīlestības valodām, jo materiālas lietas un našķi ir tikai viena iespēja bērniem parādīt savu mīlestību un uzmanību. To var darīt arī caur atzinības vārdiem, kopīgām rotaļām, kopā pavadītu laiku.   Kāpēc reizēm arī trūcīgāku ģimeņu vecāki dara teju neiespējamo, lai sagādātu kādu ekskluzīvu aksesuāru saviem bērniem un vai tā ir lutināšana? Ierakstā uzklausām sociālantropologu Klāvu Sedlenieku. 

Elīna un Jānis ir piecu bērnu vecāki. Pateicoties tam, ka Jānis var strādāt attālināti, bet Elīna vēl tikai meklē savu nodarbošanos, viņi pavasarī pārcelušies uz dzīvi mazpilsētā. Tagad ģimenei ir sava māja Viesītē. Viesīti viņi iepazīst visi kopā, bērni uzsākot izglītošanos bērnudārzā un skolā, Elīna un Jānis, iepazīstot vietējos cilvēkus un apkārtni. Bet jau tagad Elīna nešauboties saka - jūtos šeit laimīga, tagad varam veidot savu dzīvi, kā vēlamies un uzskatām par pareizu. Raidījumā Bērziņu atziņas par bērnu audzināšanu un jaunas dzīves sākumu mazpilsētā Viesītē. Elīna ir rīdziniece, bet Jānis no Salaspils puses un labāk pazīst dzīvi lauku mājā, kur katru dienu bija jākurina krāsnis. Tas lieti noder tagad mājā, kur ir vairākas krāsnis un plītis. Jānis gan vērtē, ka ar laiku varētu mainīt apkures sistēmu. Abi neslēpj, ka Viesītes puse bijusi sveša, bet nav bijis svarīgi, kur atrastos viņu mājvieta, bet lai blakus skola, bērnudārzs, arī veikals ir netālu. Elīna ir priecīga, ka izvēlējušies tieši uz Viesīti pārcelties, kur viss ir "rokas stiepiena attālumā" un ka nav steigas, kas bija Rīgā. Ir klusāks un mierīgāks. "Ir sakārtota sajūta, miers galvā, miers ķermenī. Jūtos ļoti labi," bilst Elīna. Jānis viņai piekrīt. Tas nekas, ka māja vēl prasīs daudz darba un arī ieguldījumu. "Ir prieks, ka tā ir mana māja un būs mana māja," gandarīts Jānis. Tā kā ģimenē aug pieci dēli vecumā no diviem līdz 9 gadiem, Elīna pēdējos 10 - 11 gadus ir dzīvojusi mājās kopā ar bērniem. Tagad, kad visi puikas iet vai nu skolā vai dārziņā, viņa plāno strādāt skaistumkopšanas jomā un cer, ka tas izdosies. Tāpat Elīna arī vērtē, ka iespēja Jānim strādāt attālināti, ir labs risinājums. Māja, kurā bijusi savulaik tirgotava, kādreiz strādājis drēbnieks, ir liela un tur varētu arī ar laiku būt Elīnas skaistumkopšanas salons. Elīna neslēpj, ka jūtas priecīga un lepna, ka ir pieci dēli, vesela futbola komanda. Vecākie dēli jau ir lieli palīgi mājās. "Ir dīvaina sajūta šajā  dzīves momentā, kad viņi visi ir projām, es nesaprotu, ko darīt," smejot bilst Elīna. Jānis arī izmantojis iespēju ņemt bērnu kopšanas atvaļinājumu. Līdzīgi kā Elīna, viņš bilst, ka laiks kopā ar bērniem mājās bijis dažāds. "Bija grūti pierast pēc tam, pēc tiem diviem bērnu kopšanas atvaļinājumiem, kad bija jāatgriežas darbā. Nevis tas, ka grūti pierast strādāt, bet sniegt bērniem tikpat daudz uzmanības, kā tad, kad biju mājās," stāsta Jānis. Elīna vērtē, ka tieši posms, kad Jāni bijis mājās, bijis visvieglākais pēc jaunāko dēlu nākšanas pasaulē, jo visu darījuši kopā. Jānis bilst, ka, visticamāk, visiem vīriešiem ir "jāizslimo slimība - tu jau mājās neko nedari ar bērnu". "Šī slimība ir ļoti viegli jāārstē, vienkārši pašam ir jāpaliek ar to bērniņu mājās, nevis uz stundiņu vai dienu vienam, bet ilgāku laiku kopā ar sievu vai vienam. Tāpēc man ļoti patīk tas obligāti nododamais bērnu kopšanas atvaļinājums. Tieši tāpēc, ka savādāk vīrietis citādi nevar uzzināt, kāda ir dzīve. Tas ir tāds diezgan sāpīgs temats, kura dēļ var arī izšķirties pāris. Pilnīga cita pasaule - viens iet uz darbu, otrs - mājās, tās ir divas dažādas pasaules. Ja vīrietis nepaliek mājās ar bērniņu, viņš nevar uzzināt, kā tas ir," analizē Jānis. Viņš piekrīt, ka tā arī rodas emocionāli tuvākas attiecības ar bērnu, rodas mīlestība un ciešāka saikne. Arī Elīna atzīst, ka uzreiz ar pirmā bērna piedzimšanu nebija bezgalīga mīlestība, viņa pakāpeniski iemīlējusi bērniņu, ar gadiem jūtas kļūst spēcīgākas. Jānis patīk runāties ar saviem puišiem, sevišķi ar vecāko dēlu. Ar bērniem ir interesanti sarunāties.

Gaidot Tēvu dienu nedēļas nogalē, ar tētiem runājam par reālo pieredzi, aktīvi  iesaistoties bērnu izglītībā un salāgojot savu darba dzīvi ar bērnkopību.  Pozitīvi iespējamo tēviem obligāto bērnu kopšanas atvaļinājumu šobrīd pozitīvi vērtē tikai nepilna trešā daļa Latvijas tētu, trešā daļa šo jaunumu vērtē neitrāli. Atlikušie teica, ka viņiem trūkst informācijas, lai spētu regulu novērtēt objektīvi, bet piektā daļa - 20% - to vērtē negatīvi.  Tāpat 56% tētu norāda, ka bērna veselības problēmu gadījumā biežāk vai vienmēr slimības lapu ņem viņa partnere, tikai partnera 22% gadījumu. Trešā daļa - 32% - slimības lapa bērnu dēļ ņem vienlīdzīgā apmērā un vien 12% tētu teica, ka slimības lapu vienmēr bērnu saslimšanas reizēs paņem viņi.  Tā liecina "Mammamuntetiem.lv" sadarbībā ar mājokļu attīstītāju "Bonava" veiktā aptauja, kurā vīrieši tika lūgta atklāt, kurš no partneriem viņu ģimenē biežāk veic dažādus mājas pienākumus, ko domā par ideju, ka abiem vecākiem būs jādodas bērna kopšanas atvaļinājumā un kurš no partneriem biežāk ņem slimības lapu bērna saslimšanas gadījumā.  Kāda vispār ir mūsu Latvijas sabiedrības izpratne par tēva iesaisti bērna dzīvē un ikdienas aprūpē, kā tēva loma šobrīd Latvijā mainās, attīstās un vai kādreiz, piemēram, pienāks tāda diena, kad, aizejot uz skolas vecāku sapulci, mēs tur redzēsim vienādā skaitā māmiņas un tētus? Studijā trīs tēti: biedrības „Tēvi” pārstāvis Gatis Smidrovskis, uzņēmējs, SIA "Milzu" īpašnieks Enno Ence un radio dīdžejs un televīzijas raidījumu vadītājs Māris Grigalis. Ierakstā uzklausām tēti Gaidi no Islandes.

Kāds nesen veikts pētījums vēsta, ka vecāki bažījas par bērnu slodzi mācību gada laikā, taču arī atzīst, ka nespēj atšķirt pārslodzi no motivācijas trūkuma un ar saprot, ka bieži vien pie bērna pārslodzes ir vainojamas pašu vecāku ambīcijas. Kā palīdzēt sabalansēt skolēna, ļaujot ilgāk palikt bērniem, un kā palīdzēt bērniem perfekcionistiem rast līdzsvaru starp izcili padarītu darbiņu un sevis saudzēšanu, Ģimenes studijā vērtē Rīgas Stradiņa universitātes docētājs, psihoterapeits Artūrs Miksons un vietnes „Uzvedība.lv” veidotāja Līga Bērziņa. Augusta beigas un septembra sākums ir laiks, kad dzīvi pārplāno no jauna vismaz tā daļa ģimeņu, kurās ir skolēni. Ja pirmdien raidījumā runājām ar pusaudžu mentālās veselības speciālistiem, kā palīdzēt tīņiem atgūt motivāciju darīt jebko, šoreiz saruna par visu vecuma grupu skolasbērnu slodzi.

Pilns vēders un siltas telpas ir svarīgas, lai bērni spētu domāt par mācībām. Kāda situācija šajā mācību gadā būs ar skolās brīvpusdienām un telpu apkuri, plašāk runājam Ģimenes studijā. Situāciju raksturo un risinājumus skaidro Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes priekšnieks Ivars Balamovskis, Rīgas pašvaldības aģentūras "Rīgas enerģētikas aģentūra" energopārvaldnieks Valdis Ratniks, Rīgas 213. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Liene Jurgenberga, Ventspils valstspilsētas pašvaldības izpilddirektora vietniece izglītības un kultūras jautājumos Ineta Tamane un Ventspils Izglītības pārvaldes vadītājas vietnieks Oskars Tērvids un pirmsskolas izglītības iestādes „Mūsu poga” dibinātāja un vadītāja Kristīne Apse.

Kā motivēt pusaudžus un jauniešus gan mācībām, gan citām aktivitātēm, novēršot priekšlaicīgu mācību pamešanu un palīdzot atrast ceļu atpakaļ pie, iespējams, tieši pandēmijas laikā pamestajām ārpusskolas aktivitātēm? Ģimenes studijā diskutē Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs un sociāli emocionālo prasmju trenere, geštalta terapijas praktiķe Maira Dzene. Ierakstā uzklausām kādas mammas pieredzes stāstu.

Pirmajā jaunā mācību gada dienā Ģimenes studija ir devusies uz Liepāju, lai svinētu skolas gada sākumu kopā ar Liepājas Raiņa 6. vidusskolas skolotājiem, skolēniem un viņu vecākiem. Skola šogad svin 100 gadu jubileju un sevi dēvē par citādu skolu - skolu, kurā virmo zinātkāre, kas iedvesmo. Par noskaņojumu mācību gada sākumā un gaidāmo mācību gadu stāsta skolas direktors Kārlis Strautiņš un direktora vietniece, metodiķe Laura Katkeviča. Sarunā skaram arī jautājumu par gaidāmo skolotāju streiku. Uzklausām pieredzes bagātus un arī jauno Liepājas Raiņa 6. vidusskolas skolotājus: 12.klases audzinātāju, kultūras un pašizpausmes / drāmas pasniedzēju Ilzi Karazinu, kā jaunos, kas pirmo gadu strādās šajā skolā – sociālo zinību skolotāju Leldi Kiršteini, sporta skolotāju Reini Rozīti un programmēšanas skolotāju Robertu Rožkalnu. Kopumā šajā skolā darbu šajā mācību gadā sāk 11 jauni skolotāji. Sarunu turpinām ar tiem, kas domā par skolas vidi un skolēnu labbūtību: Inga Vasermane skolā ienākusi kā entuziasma pilns vecāks un piedāvāja savas zināšanas „Erasmus” projektu īstenošanai; Sigita Stefana ir skolas līdzpārvaldes koordinatore, līdzpārvaldi pārstāv arī Katrīna Dzintare; Viktorija Bērzkalne ir Vecāku padomes vadītāja vietniece. Uzklausām Gunitu un Andri Lankas, divi no viņu četriem bērniem mācās šajā skolā. Sarunā iesaistās arī meita Linda un dēls Krišjānis. Ar pirmajiem iespaidiem, sākot mācības šājā skolā, dalās mamma Inga Laugale un meita Lilija, kura mācīsies 4. klasē. Liepājas Raiņa 6. vidusskolā šogad 8. klasē mācīsies Anna Murza no Ukrainas. Viņa mācības Liepājā sāka jau pavasarī. Annas skolotāja Laura Katkēviča atklāj, ka klasē būs vēl viena ukraiņu meitene.

Kādas atziņas par jauniešiem iegūtas starptautiskā pētījumā "Pusaudžu sociālās emocionālās prasmes, noturība un uzvedības problēmas Covid-19 pandēmijas laikā" - to skaidrojam Ģimenes studijā kopā ar Latvijas Universitātes profesori, klīnisko psiholoģi un ģimenes terapeiti Baibu Martinsoni, kā arī pusaudžu resursu centra sadarbības projektu vadītāju un mentori, dialektiski biheiviorālās terapijas speciālisti apmācībā Romiju Krēziņu. Baiba Martinsone norāda, ka pētījumā aptaujāti pusaudži, viņu vecāki un pedagogi 2020. gada oktobrī un 2021. gada maijā. Tā var salīdzināt, kādas izmaiņas notikušas attiecīgajā laika periodā un tad var spriest par pandēmijas lomu. Pētījums rāda, ka pasliktinājumi nav tik dramatiski, nekā bija domāts. Pētījuma ietvaros salīdzinātas trīs valstis - Latvija, Itālija un Portugāle, pusaudži vecumā no 11 līdz 13 gadiem un vecumā no 14 - 16 gadiem, zēni un meitenes. "Latvijā specifiski secinājumi – vienīgie pasliktinājumi, kurus redzam un kas ir nozīmīgi, ir tikai meiteņu grupā," atklāj Baiba Martinsone. "Viens skaidrojums ir par kopējo skolas sistēmu, ko parādījuši citi pētījumi saistībā ar skolas klimatu Latvijā. Ir uzskatāmi redzams, ka jau no mazajām klasēm meitenes norāda, ka skolas klimats ir pozitīvāks. Zēni skolas klimatu vai pieņemšanu, vai attieksmi pret sevi vērtē mazāk pozitīvi. Tas liek domāt, ka Latvijā mūsu izglītības sistēma ir atbalstošāka meitenēm, kurās tipiski varbūt mācās labāk, ir centīgākas vai vai uzvedās labāk," vērtē Baiba Martinsone. "Zēni savukārt kulturālu apsvērumu dēļ ir zināmā mērā dažkārt akadēmiski pamesti. (..) Viņi nesaņem tādu atbalstu, kādu vajadzētu. Iespējams, kad skolas bija slēgtas un mācības notika attālināti, meitenēm zuda ļoti nozīmīgais aizsargājošais faktors - skolas atbalsts. Patiesībā skola bija viens no fundamentāliem aizsargājošiem faktoriem." Otrs skaidrojums – nebija pieejami iekštelpu pulciņi, kur vairāk ir iesaistītas meitenes.  "Trešais skaidrojums, kas mūs atšķir no Itālijas un Portugāles, latviešu pusaudžiem pandēmijas ietekme bija mazāka nekā pusaudžiem Portugālē un Itālijā. Mums ir dārzi, mazas pilsētas, iespējas iziet ārā. Tas ir citādi, nekā Lombardijas reģionā Itālijā, kad bija lokdauns ar aizliegumu iziet no dzīvokļa," analizē Baiba Martinsone.

“Kas tad tā tev par mīlestību! Tu vēl esi par mazu šādām lietām!” – šāda ir sliktākā atbilde bērnam vai pusaudzim, kas piedzīvo savu pirmo romantisko iemīlēšanos. Šajā laikā notiek tikai mācīšanās, kā izrādīt savas simpātijas otram, kā draudzēties arī ar pretējā dzimuma cilvēkiem. Kā par pirmajām simpātijām un mīlestību runāt ar bērnu un pusaudzi? Par šo svarīgo tematu Ģimenes studijā runājam ar psiholoģijas doktori, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītāju, asociēto profesori Ievu Stokenbergu, kā arī organizācijas “Papardes zieds” vadītāju Ivetu Ķelli.

Speciālisti bērna bērnudārzā iejušanās laika posmu sauc par adaptācijas periodu. Tas mēdz būt ātrs un viegls, gandrīz nesāpīgs, bet mēdz būt arī smags, stipri izteikts un ilglaicīgs. Tas, kā noritēs adaptācijas periods, ir atkarīgs no ļoti daudz un dažādiem faktoriem. Kā pēc vasaras norit bērnu adaptācija pirmsskolā un kā bērnu slimošana ietekmē dārziņa gaitas, plašāk sarunājamies Ģimenes studijā ar Siguldas pirmsskolas izglītības iestādes “Tornīši” vadītāju Indru Podziņu un sertificētu izglītības psiholoģi Sanitu Mendi. Par slimošanu un bērnudārza gaitām iztaujājam arī ģimenes ārsti Latvijas Jūras medicīnas centrā Lindu Šauriņu.

Laura Jeruma ir Liepājas teātra aktrise, bet viņas vīrs Emīls Dreiblats – mūziķis, producents, tulkotājs un grupas “Willow Farm” līderis. Abi audzina ļoti runātīgo, atraktīvo septiņgadnieku Kārli, kas teju, teju uzsāks skolas gaitas. Saruna Ģimenes studijā par Dreiblatu-Jerumu ģimenes radošo dzīvi un ikdienu, kā viņi paši teic - iedvesmas pilsētā Liepājā.

Kāpēc arī lieli bērni grib gulēt kopā ar vecākiem? Kā risināt situācijas, lai gulēšana kopā nepasliktina vecāku attiecības? To Ģimenes studijā pārrunājam ar miega konsultanti, triju bērnu mammu Lauru Eglīti-Jefanovu, kā arī ģimenes psiholoģijas centra "Līna" psiholoģi, PEP mammu Daci Čibli. Kā ierasts, raidījumā arī dažādi ģimeņu pieredzes stāsti. "Nevienā jautājumā cilvēki nedomā absolūti vienādi, arī gulēšana kopā ar bērnu vai atsevišķi ir ģimenes lēmums. Svarīgi, ka vecāki ir informēti par bērna vajadzībām, jāatrod līdzsvars starp bērna un vecāku vajadzībām," teic Dace Čible. Sākotnēji vecāku un bērnu kontakts ir ļoti intensīvs. Augot lielākam, vecāki sāk likt robežas, lai bērns gulētu no viņiem atsevišķi vai atsevišķā istabā. Nakts ir nozīmīgs laiks, kad bērniem joprojām ir nepieciešama vecāku piesaiste, jo bērns vēlas un meklē drošību un tuvumu, norāda miega konsultante. Lielāki bērni dienas laiku pavada nošķirtībā no vecākiem, jo atrodas dārziņā, līdz ar to bērna vēlēšanās naktī gulēt kopā ar vecākiem ir tuvības meklēšana. "Katru uzvedību izsauc kāda vajadzība. Apmierinot vajadzību, mainās arī uzvedība," norāda Eglīte-Jefanova.  

Vai dzīve ārpus lielajām pilsētām ir turīgo ģimeņu privilēģija un kādiem pakalpojumiem būtu jābūt vieglāk pieejamiem ģimenēm, par to Ģimenes studijā diskutējam kopā ar vecākiem, kuru ikdiena rit ārpus pilsētām un reģionu centriem. Studijā "Uzzini. Runā. Ietekmē" projekta vadītājs, divu bērnu tētis Vilis Brūveris un Bērnu labklājības tīkla  valdes locekle, Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas direktore Ilze Paleja. "Es dzīvoju viensētā. Protams, tā ir apzināta izvēle, esmu pārcēlies kopā ar ģimeni uz savas ģimenes senču īpašumu, ko mēs izdarījām pirms pāris gadiem," stāsta Vilis Brūveris. "Lielākoties mūsu izaicinājumi ir saistīti ar dažādiem pakalpojumiem. Ir skaidrs, ka mēs ejam tādā ļoti veselīgā e-pakalpojumu virzienā, un ļoti daudz ko jau var izdarīt attālināti, pēc daudz kā ļoti bieži nemaz nav jābrauc, piemēram, pie ārsta pēc zāļu receptes, jo ir e-recepte." "Bērniem te ir ļoti forši," atzīst triju bērnu māmiņa Una Upīte, kas ar ģimeni dzīvo Usmā. "Bērni ir sajūsmā par brīvību - iet, kur grib, nav kaimiņu. Man pašai ir grūti, jo tas ir darbs darba galā un darbam nekad nav gals." Raidījumā uzklausām arī triju bērnu māmiņu Džeinu Dzimto no Viesītes. "Pieredze ģimenēm ir ļoti dažāda," secina Ilze Paleja. "Ir ļoti jauki un brīnišķīgi, ja ģimene spēj samaksāt, piemēram, ceļa izdevumus, bet ne visas ģimenes ir turīgas vai dzīvo pietiekoši normālos apstākļos, kad to visu var nodrošināt."

Kādi soļi turpmākā mācību gada laikā jāpaveic, lai pārietu uz vienotu izglītību latviešu valodā, kādas problēmas jāatrisina, par to diskutējam Ģimenes studijā. Diskusijas dalībnieki: Pedagoģijas doktors, Rīgas Valsts Klasiskās ģimnāzijas direktors un Izglītības un zinātnes ministrijas Konsultatīvās padomes mazākumtautību izglītības jautājumos priekšsēdētājs Romans Alijevs, Rīgas 72.vidusskolas direktors Pāvels Pestovs un Maltas vidusskolas direktores vietniece, fizikas skolotāja Larisa Borisova. Uzklausām arī izglītības ministres Anitas Muižnieces (“Konservatīvie”), Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktora Andra Priekuļa (“Gods kalpot Rīgai”) viedokli, kā arī divu bērnu mammas Natālijas Porietes pieredzi – viņas bērns pēc 7. klases iestājās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, kur mācības notiek latviešu valodā, bet visu šo laiku nācies dēlam algot privātskolotāju. Pāreja uz vienotu izglītību valsts valodā ir loģisks solis, taču pilns ar izaicinājumiem. Kā norāda Romans Alijevs, nav iespējams apgalvot, ka tā būs vienota un vienāda sistēma uzreiz visām skolām Latvijā.  “Mēs gatavojam modeli, kuru var nosaukt par imersijas modeli – tā ir iegremdēšana uzreiz pirmajās dienās valodas vidē, un mums visiem, skolotājiem un skolai, jānodrošina latviešu valodas vide katrā mirklī, katrā stundā, katrā nodarbībā, katrā bērna aktivitātē,” viņš skaidro.  Pāvels Pestovs stāsta, ka viņa skolā šogad tiks piedāvāta iespēja vecākiem brīvi izvēlēties, kurā programmā – latviešu vai krievu valodā – mācīsies viņu bērni. Vecākus uztraucot praktiski jautājumi, piemēram, kas notiks, ja bērns netiks galā vai valodas dēļ nesapratīs mācību vielu, kā viņam palīdzēs, kā tiks nodrošināts dzimtās valodas līmenis, kādā veidā vecāki var bērnus atbalstīt.  “Problēma ir tajā, ka daudziem bērniem vienīgā vieta, kur viņi dzirdēs latviešu valodu, būs mācību stundas, kas notiks latviski, bet, atnākot mājās un komunicējot ar saviem draugiem, protams, ka viņi izmantos savu dzimto valodu,” stāsta Pestovs.  Kā ziņots, Saeima ir konceptuāli atbalstījusi grozījumus likumos par pakāpenisku pāreju uz mācībām tikai valsts valodā vispārējās izglītības un pirmsskolas pakāpē.

Vecākiem šķiroties, cīņa par bērniem mēdz būt nežēlīga. Kādas problēmas izgaismo tiesu prakse un kas jāmaina, lai vecāki atbildīgāk izturētos pret bērnu vajadzībām, diskutējam Ģimenes studijā. Diskusijas dalībnieki: Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītājas vietniece Laila Henzele un Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese Ilze Celmiņa, sertificēta mediatore Inga Vintere. Apmēram puse laulību tiek šķirtas, un, vecākiem šķiroties, cīņa par bērniem mēdz būt nežēlīga," atzīst Laila Henzele. "Ja vecāki neprot šķirt attiecības, valstij nepieciešama iespēja strīdu izšķirt bērnam vissaudzīgāk". Tiesībsargam šobrīd izstrādes stadijā esot atzinums par saskarsmes tiesību īstenošanas jautājumu, politikas veidotājiem tikšot piedāvāti risinājumi, kā procesu uzlabot. Kopumā Tiesībsarga birojā nonāk sarežģītas lietas, kurās tiesāšanās notiek ilgstoši un arī atkārtoti. Bieži vien pāris nespēj vienoties par aizgādnību un saskarsmes tiesību īstenošanu. "80% rajona tiesu spriedumi tiek pārsūdzēti apelācijas instancēs. Tiesas ilgums ir tāpēc, ka uz pirmo tiesu vecāki atnāk nesagatavoti, vecāki neprot atrast bērnam labāko," stāsta Ilze Celmiņa. Savukārt Inga Vintere uzsver, ka šāda veida strīdos cieš visa ģimene. Viņas pieredze liecinot - jo ātrāk pāris šķiršanās gadījumā meklē mediatora palīdzību, jo ātrāk var tikt pie laba rezultāta. Jo mediācijā puses viena otru sāk sadzirdēt.

Kādi ir lielākie šķēršļi, kas jaunietēm rada grūtības sasniegt izvirzītos mērķus? Kā var palīdzēt atbalsta programmas? Par to saruna Ģimenes studijā. Sarunas dalībnieces: SIA “MAK IT” izpilddirektore, programmas “BEAT IT” autore un patronese Jana Trapāne, dizaina biroja “H2E” līdzdibinātaja, dizainere, Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesore, programmas “BEAT IT” mentore Ingūna Elere, programmas “Future Heroes” vadītāja Aina Špaca, zinātņu doktore, inovāciju un ideju vadības lektore un konsultante, Ideju inovāciju institūta vadītāja Elīna Miķelsone. Visvairāk mērķu sasniegšanā traucē neticība sev un saviem spēkiem, problēmas ar laika plānošanu un slodzes sadali, skaidro atbalsta programmu organizētāji, kas dažādās programmās Latvijā ar mentoru palīdzību iedrošina jaunietes realizēt savus mērķus.

Ģimenes studijā diskutējam par iesniegtajiem grozījumiem Izglītības likumā, kas paredz skolas direktora pilnvaras vienpersoniski pieņemt lēmumu par skolēna izslēgšanu, ja viņš bijis emocionāli vai fiziski vardarbīgs pret citiem skolēniem vai skolotājiem. Studijas viešņas: Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, Rīgas 40. vidusskolas direktore, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas valdes locekle Jeļena Vediščeva un Rīgas Stradiņa universitātes docētāja Labklājības un sociālā darba katedrā, studiju programmas "Sociālais darbs ar bērniem un jauniešiem" direktore Anna Broka.

Konference "Vecāki var" aicina sagatavoties jaunajam skolas gadam, savukārt Ģimenes studija, gaidot jauno mācību gadu, piedāvā pārdomāt, kādas attiecības kā vecāki veidojam ar skolu, vai tām būtu jābūt ciešākām un kāpēc tādas veidot. Vēl runājam par to, kā bērniem palīdzēt iejusties jaunās draudzībās un skolas saimē, kā sekmēt laba emocionālā klimata veidošanos klasē. Raidījumā sarunājas: izglītības eksperte un Rīgas  pilsētas sākumskolas, kas tagad pārtop par pamatskolu, dibinātāja Solvita Lazdiņa, Cēsu Jaunās skolas psiholoģe Inna Rezgale un mamma un konferences "Vecāki var organizētāja Meldra Gineite.

Kādi tēriņi skolas lietām ir patiešām nepieciešami un kā ietaupīt, sagatavojot bērnus skolas gaitām, plašāk stāstām Ģimenes studijā. Interesējamies arī, cik dārgi ir palaist bērnu skolā pirmajā skolas gadā. Pieredzē dalās un padomus sniedz "Skola 2030" sākumskolas eksperte un Jūrmalas Aspazijas pamatskolas skolotāja Liene Jankovska, žurnāla "Skola un Ģimene" galvenā redaktore, mamma 9. klases skolniecei Ilze Kuzmina un Pasaules Dabas fonda izglītības projektu vadītāja, divu bērnu mamma Elīna Pēkšēna. Sazināmies ar "Ziedot.lv" vadītāju Rūtu Dimantu, kura informē par ziedojumu akciju "Palīdzēsim sagatavoties skolai kopā". Viņa aicina ziedot skolas lietas arī ukraiņu bērniem, kas ir Latvijā. Ilze Kuzmina norāda, ka dārgāk ir sagatavot un arī vairāk lietu jāiegādājas sākumskolas skolēniem. Vajag dārgāku mugursomu, bieži tieši sākumskolā ir arī forma, kas ir diezgan dārga izdevumu pozīcija. Jo lielāks bērns, jo lētāk palaist skolā. Elīna Pēkšēna piekrīt, ja ir mazāks skolēns, tēriņi būs lielāki. Tas saistīts arī ar to, ka pacilātība skolas gaitas sākot ir ne tikai bērniem, bet arī vecākiem. Gribas patērēties. Viņa iesaka jaunās lietas pirkt pēc iespējas kvalitatīvākas, lai tās pēc iespējas ilgāk kalpotu, pat vairākus skolas gadus.  "Izmazgājot somu vai penāli, tas dažkārt var izskatīties kā jauns. Var piekarināt kaut kādu nieciņu, kas atsvaidzina vai padara to mazliet citādu, kā bija pērn. Ir arī būtiski mācīt bērnam pēc iespējas saudzīgāk apieties ar lietām," vērtē Elīna Pēkšēna.  Viņa atklāj savas ģimenes pieredzi, ka kopā ar bērniem veic revīziju mājās, cik ir zīmuļi, flomāsteru, kādā stāvoklī ir soma, penālis. Tad, kad sagaida sarakstu no skolas, jau zina, kas ir mājās. Ja pērk jaunas lietas, tad der atcerēties, ka metāla vai koka lineāls kalpos ilgāk, nekā plastmasas. Gan zīmuļus, gan papīru var izvēlēties dabai draudzīgāku ar FSC sertifikātu. Liene Jankovska mazāko klašu vecākiem neiesaka steigties ar burtnīcu pirkšanu, jo prasības var atšķirtiem. Tāpat neiesaka steigties ar dienasgrāmatas pirkšanu. Mazākiem bērniem svarīgāk ir skolas gadu sākt jaunām lietām, lielākiem tas vairs nav tik svarīgi. Ieteikums ir ļaut bērniem pašiem izvēlēties klades, kas patīk.

Ģimenes studija dodas ciemos uz Gulbenes pusi, lai iepazītos ar Mezīšu ģimeni. Ilze un Jānis satikušies darbavietā interneta tehnoloģiju (IT) jomā un no galvaspilsētas pārcēlušies uz laukiem. Tur, Jāņa dzimtajā pusē, šobrīd audzina trīs meitas - Nelli, Linnu un Helmī - kā arī apņēmušies atjaunot varenu ēku, kam devuši Kastaņmuižas nosaukumu. Tā kā meitenēm ir maza gadu starpība, Ilze vairākus gadus aktīvi “strādājusi” par mammu, bet tagad fotografē un veido bišu vaska sveces, vāc zāļu tējas. Viņa saka, ka pēc mazuļu aprūpes maratona tikai tagad pamazām sāk atgūt sevi atpakaļ. Lai arī lielāko daļu Mezīšu brīvā laika aizņem darbs pie topošās mājas, viņi labprāt ceļo, dodas ar bērniem dabā un atzīst, ka tādu īpašu kopābūšanas nodarbju viņiem nemaz neesot, visa ikdiena esot tāda pēc iespējas patīkamāka kopā-būšana. Stāstot par pārcelšanos no Rīgas uz Gulbenes pusi, Ilze atklāj, ka pirms astoņiem gadiem pēc otrās meitiņas Linnas piedzimšanas viņi gribējuši aizmukt no Rīgas karstuma. "Māja turpināja palikt tukša, un mēs sapratām, ka negribam vairs atpakaļ uz Rīgu. Tas nebija apzināts lēmums, tā sagadījās. Apstākļu sakritība," vērtē Jānis. Ikdienā viņš ir programmētājs, var strādāt attālināti un to darījis jau vairākus gadus pirms Covid-19 pandēmija strādāšanu no mājām iemācīja arī daudziem citiem. Arī Ilze strādājusi IT jomā, bet, kad pēc bērna kopšanas atvaļinājuma pienācis laiks atgriezties darbā, uzņēmums pateicis, ka nekādas strādāšanas no mājām nebūšot.  "Tad ar vieglu roku devos prom no IT. Stress un viss piedzīvotais nebija tas, uz ko gribējās tiekties. Vēlējos vairāk atttīstīt radošo pusi," atzīst Ilze. Šobrīd Mezīšu dzīve rit netālu no Kastaņmuižas. Ēka tiek remontēta, posta un atjaunota, lai pēc ģimene pēc iespējas ātrāk varētu tur ievākties. Ilze neslēpj, ka dzinējspēks, lai darbi virzītos uz priekšu, ir Jāņa vecāki, kas ir arī viņu tuvākie kaimiņi. Mezīši ir Kastaņmuižas saimnieki jau trīs gadus, un Ilze ir izveidojusi "Instagram" kontu, kurā dokumentē darbu virzību, līdz ar to saglabājot bildes.  Kastaņmuiža ir ģimenes dots mājvārds, ieklausoties kaimiņu stāstos, ka pie šīs mājas skolas laikā nākuši lasīt kastaņus. Kāpēc muiža? Ilze stāsta, ka māja ir celta 1880. gadā, kas ir muižu laiks. Gribējies pagodināt ēku ar muižas nosaukumu, lai būtu sajūta, it kā atgrieztos atpakaļ laikā un novērtētu to, kas savulaik ticis radīts.

Ģimenes studijas ceļš ved uz jaunatvērto Siguldas Zoo, kas platības ziņā šobrīd ir lielākais privātais zooloģiskais dārzs Latvijā. Tur var sastapt 100 dažādus dzīvniekus – vairumu no viņiem var arī samīļot un uzcienāt ar turpat nopērkamu pārtiku, kas garšo, bet neskādē dzīvniekiem. Tur risinām saruna ar vienu no šī zooloģiskā dārza radītājiem – Sandiju Baļčūnu. Ideja darīt ko tik neparastu Sandijam radās pandēmijas laikā, kad viņam piederošās reklāmas aģentūras ieņēmumi samazinājās par 90 procentiem. Sākumā tika izveidots mini Zoo Kuivižos, tagad Siguldā. Šobrīd Sandijs ir pārliecināts, ka radījis prieka un miera vietas ne tikai tām ģimenēm, kuras atbrauc apskatīt dzīvniekus tuvplānā, arī saviem trim bērniem, kuri piedalījās idejas realizēšanā un tagad palīdz tas uzturēšanā. Ideja par zoodārzu radās kaimiņam Danielam, kura pūrā bija Latvijas kaza Grieta, kas tagad ir viens no Siguldas zoodārza iemītniekiem, stāsta Sandijs. Sarunā piedalās arī viņa sieva Monta, kura atzīst, ka viņa vairāk rūpējas par Renāru (10 gadi), Klēru (7 gadi) un Evertu (2,5 gadi), lai vīrs varētu īstenot zoodārza ieceri. Bērni sarunas laikā ir vairāk kustībā, tik pa reizei pieslēdzoties sarunai.

Gada sākumā vairākos plašsaziņas līdzekļos varēja lasīt, ka improvizācijas aktieris, radio balss un pasākumu vadītājs Kaspars Breidaks kopā ar ģimeni devies pusgadu ilgā ceļojumā pa Eiropu. Un ka tas ir Kaspara un Zanes meitiņas divgadīgās Amēlijas vadīts ceļojums – mierīgs, plūstošs. Tāds, kurā labi jūtas visi – gan vecāki, gan arī bērns. Kaspars arī minēja, ka šādam lēmumam ir divi iemesli: vispirms meitiņa vēl nav uzsākusi bērnudārza gaitas un vecākiem nav jādomā, ko viņa nokavēs vai palaidīs garām. Un otrs iemesls – pandēmija būtiski ierobežoja Kasparu kā aktieri, izrādes bieži tika atceltas un darbs uz pilnu jaudu nevarēja notikt , tāpēc ģimenes lēmums –kādu brīdi izrauties no ikdienas, tikai ceļot un būt kopā, bija tieši laikā. Tagad viņi ir atgriezušies – Kaspars ir darbos ar dubultu jaudu un enerģiju, bet Zane darbošanos ar teātri, bērniem un pasākumiem nomainījusi uz baristas ampluā. Ģimenes studijā Zanes un Kaspara Breidaku iespaidi un atziņas pēc ceļojuma. Amēlija sarunā nepiedalās, viņa labāk zīmē. Kopīgajam ceļojumam sekoja vēl Zanes un Kaspara atsevišķi izbraucieni ar draudzenēm un draugiem attiecīgi, kā arī kopīgs ceļojums uz Sāremu. Visi trīs kopā Breidaki pabija Francijā, Spānijā, Portugālē, Itālijā un Austrijā "Galvenais uzstādījums bija plūst kopā, lai bērns ietekmē, kur un kā braucam. Diži nesteidzāmies," atzīst Kaspars. "Nezinu, vai sanāca plūst un  nesteigties. Sākotnēji mērķis, ietverot trīs valstis, bija ambiciozs. Gribējās plūst, rezultātā gandrīz pēc trim dienām kaut kur pārbraucām, baudot kultūru, dabu, arhitektūru. Tā plūšana bija saistīta vairāk ar Amēliju. Tas bija eksperiments, nezinājām, cik labi viņa iejutīsies, vai tiksim, kur gribējām nokļūt. Vai vispār izdosies. Tas bija eksperiments," vērtē Zane. Kaspars piekrīt, ka nav zinājuši, vai meitiņa kāps nākamajā dienā mašīnā, vai gribēs, jo kādreiz bijis izaicinājums aizbraukt no Rīgas līdz Cēsīm. "Beigās Amēlijā mūs izaudzināja vairāk, nekā mēs viņu gribējām izaudzināt. Mums palīdzēja augt un saprast, ka viņa ir gatava pielāgoties. Viņai ir galvenais saprast spēles noteikumus un ja viņai kaut ko piedāvā, viņa ir gatava sadarboties. Ik pa trīs, četrām stundām kādas šūpoles, un viss notiek," bilst Kaspars. Ik pa trīs dienām nobrauca apmēram 200 km. Ilgākais laiks mašīnā bijis trīs stundas. Šādam ceļojumam Breidakus iedvesmoja grāmata "Family adventure", kurā apkopoti ģimeņu stāsti no visas pasaules, kā ir ceļot ar bērniem dažādos vecumos. Tur bija arī padomi. Vecāki sapratuši, ka bērns nav apgrūtinājums, ja spēj izvirzīt savas vēlmes un pielāgoties. Kaspars kā piemēru min Seviļu, kurā esot šķiet, ka vajadzētu maksimāli izbaudīt, apmeklēt visas tūristu iecienītās vietas. Bet tajā dienā viss ko gribās, ir ēst mango saldējumu un skatīties flamenko dejas. "Tad atlaid savu iekšējo dzinuli un ļauj visam notikt mierīgāk," uzskata Kaspars. Viena no vecāku atziņām, kad jautā par bērna spēju pielāgoties, - viņas mājas ir tur, kur mēs esam kopā. Vai divgadnieks vēlāk dzīvē atcerēsies šo piedzīvojumu? Ja arī nē, notikumi, kas piedzīvoti jebkurā gadījumā atstāj kaut kādu nospiedumu. Gribēja būt kopā, pieredzēt kopā. "Atceros spilgti pašu sākumu, kad no Parīzes startējām, mēs pieķērām klāt Disnejlendu. Man kaut ko redzēt, ir viens, bet man kā  tētim redzēt, kā mans bērns redz lietas, tās ir citas emocijas. Vai Portugālē atbraucām un skatāmies uz milzīgo okeānu. Viņu nekas nevar dabūt mierā pusstundu no vietas. Pie okeāna nosēdējām 45 minūtes, pat nerunājot. Tu vienkārši skaties uz tiem milzīgajiem viļņiem, to spēku. Tie mirkļi... Es netaisīšu viņai eksāmenu pirmajā klasē, neprasīšu - atceries ceļojumu, kur bijām. Ne taču. Bet es ticu, ka tas viņu arī iedrošina - dažādie cilvēki, viņi runā citās mēlēs, atšķirīgi koki, zeme cita. Tas kopā veido spēcīgāku pamatu plašākam redzeslokam tālāk," pārliecināts Kaspars. Zane bija atzīmējusi vietas, kurās gribētu nokļūt, ja tas bija pa ceļam apskatīja. Bet lielākoties ceļojumu plānoja paša ceļojuma laikā, dzīvokļu saimnieki ieteica vietas, ko apskatīt. Ceļojums veidojās saistībā ar cilvēkiem, ko satika.   Zane un Kaspars atzīst, ka ceļojuma iespaidu ir tik daudz, ka grūti vienā sarunā izstāstīt. Tāpēc viņi lasa arī pierakstus, dienasgrāmatu, kas tapusi ceļojuma laikā.  

Aiz katras bērna uzvedības problēmas, vai tā, ko mēs, pieaugušie, uzskatām par problēmu, stāv konkrēta vajadzība, kas ir pilnīgi vai daļēji apmierināta, varbūt palikusi neapmierināta, vai varbūt pārapmierināta. Par kādām nepamierinātām bērna pamatvajadzībām signalizē bērna uzvedība un kā stiprināt bērnu un vecāku attiecības, lai mazinātu agresīvu, paškaitējošu vai  izvairīgu bērna un jaunieša uzvedību, plašāk stāstām Ģimenes studijā. Kādas ir aktuālas terapijas un metodes, kas var palīdz izprast, skaidro kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, bērnu un jauniešu shēmas terapijas speciāliste apmācībā Gunita Kleinberga un klīniskā psiholoģe, psihoterapijas speciāliste Līga Bernāte. Vērtējot biežākas bažas par bērnu un pusaudžu uzvedību, kas uztrauc vecākus un kāpēc vēršas pie speciāliestiem, Gunta Kleinberga atzīst, ka daudz nākas saskarties ar dažāda veida trauksmi, daudz jaunieši ir ar paškaitniecisku uzvedību. "ir arī vecāki, kuru bērni pilnība aizgājuši datoros, mazākiem bērniem tas vairāk ir saistīts ar agresīvu uzvedību. Ārkārtīgi grūti pakļauties noteikumiem un normām. Mazākiem bērniem arī ir daudz bailes un trauksmainība," vērtē Gunita Kleinberga. Līga Bernāte atzīst, ka vairāk strādā ar maziem bērniem un lielākā daļa ir dusmīgi, agresīvi bērni, otra kategorija - kautrīgi jutīgi, grūti iejusties. Klāt nāk arī trauksme, kas izpaužas čīkstīgumā, pielipšanā vecākiem.

Lai arī gadiem rit bērnu drošībai veltītas kampaņas, nelaimes notiek un pat niecīga vecāku nevērība, pieskatot bērnus, var beigties ar traģēdiju. Kā pārliecināt vecākus, piemēram, pludmalē skatīties uz bērniem, nevis telefonos un ciktāl iespējams novērst visus apdraudējumus bērnam, diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 1.nodaļas priekšnieka vietnieks Jānis Kāpostiņš, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu traumu ortopēdijas un mugurkaula ķirurgs Jānis Upenieks un Rīgas Pašvaldības policijas Drošības uz ūdens un civilās aizsardzības pārvaldes pārstāvis Jānis Skrims. Ierakstā uzklausām krimināltiesību eksperte, speciāliste bērnu tiesību jomā Ilonu Kronbergu, jautājot, vai bargāki sodi vecākiem par nevērību vai citas izmaiņas normatīvajos aktos varētu vairot Latvijā bērnu drošību vai mainīt vecāku attieksmi. Mamma Linda, kura dzīvo pludmales tuvumā, dalās pieredzē un vērojumos, kā peldvietā vecāki ir nevērīgi pret saviem bērniem un viņu drošību pie ūdens.

Vardarbības pieredze dzemdībās rada psiholoģiskas traumas sievietēm un būtiski palielina riskus, ka šajā ģimenē būs grūti saņemties vēl vienam mazulim. Kāpēc joprojām saskaramies ar šādiem pieredzes stāstiem un kā mainīt dzemdību vidi, tā lai šāda pieredze nebūtu jāpiedzīvo, diskutējam Ģimenes studijā. Pēdējā laikā publiskajā telpā ar jaunu sparu uzvirmoja diskusija par vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Tas sākās ar trīs sieviešu atklāsmēm intervijā, ko publicēja portālā "Satori". Tam sekoja diskusijas, komentāri un rūgtu pieredžu gūzma sociālajos tīklos un sarunu grupās. Kad Ģimenes studija nolēma pievēsties šim tematam, aicinājām klausītājas un sociālo tīklu kontu sekotājas dalīties pieredzē. Pārsteidza tas, ka saņēmām nevis dažus, bet vairākus desmitus pieredzes stāstu. Piepulcējot tam komentārus, pieredzes stāsti jau ir simtiem. Daudzi no tiem apliecina, ka vardarbība Latvijas dzemdību iestādēs ir klātesoša. Tas liek jautāt, vai tiešām tāda attieksme un izturēšanās ir Latvijas slimnīcās 21. gadsimtā. Tajā pašā laikā Veselības inspekcijā par veselības aprūpes kvalitāti ginekoloģijā un dzemdniecībā no 2018. līdz 2022. gadam saņemti 159 iesniegumi. Inspekcija atklāj, ka nevienā no slēdzieniem nav identificēta ar dzemdībām saistīta vardarbība. Šobrīd izskatīšanā ir viens iesniegums par emocionālo vardarbību dzemdību laikā. Bet sieviešu pieredzes stāsti krājas. Kāpēc notiek vardarbība dzemdībās, kā to mazināt vai izskaust, diskutējam ar Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes docētāju, doktora studiju programmas tiesību zinātnes direktori Karinu Palkovu, ginekoloģi, dzemdību speciālisti, Rīgas dzemdību nama valdes priekšsēdētāju Santu Markovu un Siguldas slimnīcas vecmāti Lieni Ceriņu.  Raidījuma ievadā skan sieviešu pieredzes stāstu apkopojums. Ierakstā uzklausām zvērinātu advokāti Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociēto profesori Solvitu Olsenu.

Bērniem, kas aug mūsdienu digitālajā vidē, šāda veida pieredze palīdz justies labāk arī tad, ja viņš nonāk pacienta statusā. Ģimenes studijā plašāk skaidrojam, kādas digitālās tehnoloģijas bērnu ārstniecībā un prasmju attīstīšanā tiek izmantotas Latvijā. Raidījuma viesi: Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Sāpju klīnikas vadītājs, anesteziologs, reanimatologs Jānis Kolbergs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas IT inovāciju un attīstības vadītājs Raimonds Reinicāns, sertificēta audiologopēde, VREACH izpilddirektore Marina Petrakova un Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs.  

Šoreiz Ģimenes studijā iepazīstamies ar Krūmu ģimeni Carnikavā. Viņiem viss ir ap un par sportu – tētis Edvīns bijis vieglatlēts, tagad – treneris, arī mamma Sandra sportojusi profesionāli, bijusi ne tikai vairākkārtēja Latvijas čempione, bet vēl pēc pirmā bērna piedzimšanas startējusi Eiropas līmeņa vieglatlētikas sacensībās. Tagad viņi abi ir sporta skolotāji un treneri, kopā audzina trīs dēlus un nav nekāds pārsteigums – visi puiši aktīvi sporto. Vecāki gan uzsver, ka tā nav bijusi viņu izvēle, viņuprāt, svarīgi bērnus attīstīt vispusīgi, dot iespējas izmēģināt arī mākslu un mūziku, taču Krūmu dēli, visi kā viens uzauguši stadionos un manēžās, dod priekšroku sportam, kas interesanti – ne tikai vieglatlētikai.  Vecākais dēls Ernests (17) nodarbojas ar hokeju, pats saka, ka brīvajā laikā tikai sporto un mācās. Hokeju spēlēt izvēlējies jau sešu gadu vecumā un tā vairāk bijusi paša izvēle. Mamma gan piebilst, ka sākumā nemaz tik vienkārši nav bijis ar izvēli par labu hokejam. Ernests skolas gaitu sākumā vienu gadu dziedājis Rīga Doma skolas korī. Tētis stāsta, ka bijusi doma, ka varbūt dēls varētu dziedāt, bet Ernests bijis priecīgs, ka šis gads ir pagājis un jāatgriežas. "Nav tā, ka mēs virzām tikai uz sportu, tā ir viņu izvēle. Dabas dotas dāvanas, vienam vairāk, otram - mazāk. Līdz ar to virzām. Vai mēs gribam, lai viņi būtu profesionāli sportisti, tā ir viņu izvēle," vērtē Edvīns. Edvards (10) arī nodarbojas ar sportu - hokeju un vieglatlētiku. Pagaidām nav izlēmis, kuru sporta veidu izvēlēties kā galveno, jo abi patīk. Egnārs (6) mācās spēlēt futbolu un rudenī sāks skolas gaitas. Raksturojot jaunāko dēlu izvēles, Sandra atzīst, ka Edvardam visas domas ir saistītas ar sportu un viņš ir gatavs izmēģināt jebko, kā virzīt jaunāko - radīs laiks. Lai atpūstos, Sandra dodas pastaigās uz jūru. Reizēm viņai pievienojas Edvīns, puikas gan tikai tajās reizēs, ja ir paredzēta peldēšana un ejam uz jūru nozīmē, ka brauc ar mašīnu.  Ar sportu saistās arī visi ģimenes vasaras plāni - paredzētas nometnes un sacensības gan Edvīnam un Sandrai kopā ar saviem audzēkņiem, gan arī puikām.

Iestājpārbaudījumi uz 7.un 9.klasi Rīgā kļuvuši par normu, bet daudzas ģimenes saskaras ar situāciju, ka bērni nav uzņemti nevienā tuvējā skolā. Kāpēc radusies šāda situācija un kam jāmainās, lai bērns nepaliktu bez skolas, diskutējam Ģimenes studijā. Diskusiju rosināja Juris Smaļinskis, kurš savā Facebook kontā publicēja stāstu par to, ka viņa dēlam kādā no dzīves vietai tuvējām Rīgas vidusskolām ir teju neiespējami, jo neatbilst skolu izvirzītajiem kritērijiem. "Skolai, kurā viņš mācījās līdz 10. klasei viņš vairs nav vajadzīgs. Varbūt pat nav vēlams. Arī skolām, kurām viņš dzīvo blakus un ir kopš dzimšanas deklarēts. Nevajag. Šobrīd jūtamies kā izmesti uz ielas. Bet viņš grib mācīties vidusskolā. Nē, viņš nav nesekmīgs! Arī tām skolām, kas mums ir atsūtījušas atbildi, puika mācībām 10. klasei neder. Varbūt bojās reitingu vai vismaz – neatbilst kritērijiem. Bet, man viņš ir jāatbalsta, tādēļ es gribu uzrakstīt par viņu visas tās labās īpašības un prasmes, kas viņam piemīt bez “vidējās atzīmes” – cipara, kas var ietekmēt visu viņa nākamo dzīvi šeit, Latvijā. Bet, varbūt arī ne Latvijā. Protams, viņš ir puika. Es arī tāds biju. Salīdzinājuma ar viņu – biju daudz lielāks palaidnis un negantnieks." Vēl viņš raksta, ka dēls labprāt muzicē, fotografē, dodas pārgājienos kopā ar tēti un pazīst visus augus un dzīvniekus Latvijā, kā arī min vēl vairākas labas īpašības un prasmes, kas piemīt viņa dēlam Paulam.  Uz šo stāstu atsaucas simtiem Rīgā dzīvojošu vecāku, kuri pēc tam, kad bērns ir pabeidzis pamatskolu, atkārst, ka viņu bērns ir nederīgs, lai turpinātu mācības vidusskolā. Sazinoties pirms raidījuma, Juris Smaļinskis atklāj, ka problēma atrisināta un puika ir skolā uzņemts, bet rūgtums palicis. Kāda ir situācija šobrīd un kas varbūt nākamā gadā būtu jāmaina, Ģimenes studijā diskutē Rīgas Angļu ģimnāzijas direktore Maija Kokare, Rīgas 64.vidusskolas direktors Ernests Sviklis un Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta galvenā speciāliste - eksperte Zane Doniņa. Ierakstā uzklausām Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktoru Andri Priekuli. Viedokli izsaka divu bērnu mamma Kristīne Maslovska, kuras dēls šogad arī beidza 9. klasi Rojas vidusskolā.  

Dati liecina, ka tie bērni un jaunieši, kuru vecāki sporto, paši ir aktīvāki un labprāt biežāk iesaistās sportiskās nodarbēs. Tātad arī mazāk laika pavada, piemēram, pie viedierīcēm. Vai katrai ģimenei iespējams kļūt par sportisku ģimeni, kā sports var palīdzēt stiprināt ģimenes saites un kā izvēlēties sporta nodarbes, lai tās ir aizraujošas gan vecākiem, gan bērniem? Ģimenes studijā uzklausām pieredzes stāstus. Par kopā sportošanas prieku sarunājas Kristīne Vilcāne, Jolanta Āboliņa, Lauma Grīva un Rimants Liepiņš. Kristīne Vilcāne ir koučs, grāmatu un izaugsmes metožu autore, brīvprātīgā MOT trenere jauniešiem, trīs dēlu mamma un aizrautīga skrējēja. Jolanta Āboltiņa ir speciālā pedagoģe ABBA terapeite un divu bērnu mamma, kura brīvajos brīžos labprāt nūjo, dodas pastaigās un pārgājienos. Lauma Grīva ir vieglatlēte, BeActive Pludmales spēļu 2022 vēstnese. Viņa piedalījusies olimpiskajās spēlēs Londonā, un visa ģimene ir aktīva, arī Laumas vecāki reiz bija profesionāli sportisti. Sports noteikti ir Grīvu ģimenes gēnos. Rimants Liepiņš ir aktīvās atpūtas projekta "Stirnu buks" organizators, organizācijas "Engurs sportam" vadītājs un četru bērnu tētis. 

Pierādīts, ka bērnu autosēdeklīšu lietošana var samazināt bērnu bojāejas risku par 71 % zīdaiņiem un par 54% bērniem vecumā no viena līdz četriem gadiem. Vai vecāki zina bērnu drošas pārvadāšanas automašīnās noteikumus un kāda atbildība ir tiem vecākiem, kas to neievēro, Ģimenes studijā analizē  "Muki.lv" vadītāja Iveta Straume, satiksmes drošības žurnālists Pauls Timrots un Valsts policijas Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics. Runājam arī par to, ko nozīmē droši pārvadāt bērnu automašīnā karstā laikā. Diemžēl jūnijā ceļu satiksmes negadījumā gāja bojā zīdainis, jo bērns mašīnā atradies ratu kulbā, kas nebija piesprādzēta. Katru gadu ceļu satiksmes negadījumos Latvijā bojā iet vairāki bērni. Latvijā nav skaidri norādīts, ka bērnu nedrīkst pārvadāt ratu kulbā mašīnā, daudzās valstīs tas nav atļauts, jo tas nav droši, skaidro Iveta Straume. Viņa atzīst, ka savu bērnu tā nevestu. Viņa arī atzīst, ka Latvijā, runājot par bērnu drošību automašīnā, arvien runājam par to, ka bērnu vispār vajag piesprādzēt, nevis, kā pareizi piesprādzēt.  "Pamēģiniet aizvest zupu vaļējā katliņa. Nevedīsi, izšļakstīsies, bremzējot apliesi bikses. Nevedīsi. Bet bērnu atstāt kulbiņā ienāk prātā. Vajag skatīties uz bērnu kā uz karstu zupu," uzskata Pauls Timrots. Viņš arī bilst, ka pirmā kļūda jau ir brauciens mājās no dzemdību nama, vecākiem ir citas domas, ne kā vedīs bērnu mājās. Arī Iveta Straume tam piekrīt, atzīstot, ja bērns ir nepareizi piesprādzēts, strauji bremzējot ir no krēsla ārā - tas nozīmē, ka krēsls var būt drošs, bet ja bērns ir nepareizi piesprādzēts, viņš lido pa salonu. Andis Rinkevics min pozitīvu tendenci šajā sakarā, ka dzemdību iestādes cenšas pārliecināties, vai jaunajiem vecākiem ir autosēdeklītis bērna drošai pārvadāšanai. Kāda klausītāja norāda, ka Rīgas Dzemdību nams piedāvā aizņemties krēsliņu, lai ceļš uz mājām būtu drošs.

Kā vasara maina bērnu ēdienkarti un kā to izveidot tā, lai tajā pietiekamā daudzumā būtu dārzeņi un augļi? Kas no vasaras produktiem visvairāk jāsaēdas bērniem un vai vasaras labumus ir vērts sagatavot ziemai, vai tomēr tie zaudē uzturvērtību un vitamīnus? Raidījumā Ģimenes studijā diskutē trīs mammas: Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas uztura speciāliste Lizete Puga, uztura speciāliste, grāmatas „Izvēlīgā ēšana. No izvēlīga uz aizrautīgu ēdāju” autore Santa Grietiņa un Instagram konta „Veselīgas receptes bērniem” veidotāja Renāte Pelcberga. Vasarā – augu, augļu un dārzeņu laikā – dienā vajadzētu šos labumus apēst piecas porcijas. Vienas porcijas lielums, cik katra ēdāja sauja. Uzsvars – trīs dārzeņu porcijas, divas – ogas un augļi. Vairāk ir jāēd dārzeņi, kas ir šķiedrvielu un minerālvielu avots. Augļi ir izteiktāks kaloriju avots. "Dārzeņu īpatsvars bērnu ēdienkartē ir diezgan zems. Ja bērnam ļaujam izvēlēties, vai viņš gribēs ēst kabaci vai zemenes, protams, visa izvēle ir saldajam," norāda Lizete Puga. Jaunākās vadlīnijas rāda, ka augļus un ogas piedāvā bērnam vēlāk, apmēram astoņu mēnešu vecumā, kad jau kārtīgi iepazīti dārzeņi.

Ģimenes studija šodien līgo kopā ar Ilzes Kļaviņas ģimeni. Ilze daudzus gadus vadījusi folkloras kopu "Putni", arī tagad palikusi tai piederīga un kopas dalībnieki ir arī viņas dēls Ansis, meita Lita un mazdēls Adrians. Kā jau ierasts, laiku pirms Jāņiem viņi pavadījuši muzicējot citiem, bet tas radījis arī īstu svētku sajūtu viņos pašos. Un savā pulkā viņi saulgriežu svētkus svin nevis pušķotā lauku sētā, kā ierasts, bet mežā, peldoties upē un turpat uz dzīvas uguns vārot zupu un gatavojot sieru. Runājam par svētkiem un to svinēšanu, kā arī Kļaviņu ģimene kopā muzicē.

Daļa Līgo svētkus jeb saulgriežus nosvinēja 21. jūnijā, daļa līgos 23. jūnijā. Tie, kas svin, kā paši saka, īstos saulgriežus, to dara tradicionāli. Kā Līgo svētkus pārvērst no vienkāršas ballēšanās par svētkiem ar jēgu un nozīmi? Kā zināšanas par tradīcijām nodot arī nākamajai paaudzei, stāsta ģimenes ar plašu pieredzi tautas tradīcijās, Ģimenes studijā stāsta Inese un Madis Krūze un Egija un Ingus Krūmiņi.

Nesen sociālajos tīklos pamanījām domu apmaiņu, kurā kāda sieviete atzinās, ka pēdējo reizi jutusies pa īstam priecīga pirms kādiem trim gadiem. Bet kāda cita viņai ieteica ieviest bērnus, jo tie "ar varu piespiež priecāties un traucē domāt par dzīves bezjēdzību".  Vai bērnu ienākšana ģimenē var padarīt laimīgus nelaimīgus pieaugušos un vai bērni dara laimīgus vecākus brīžos, kad citās dzīves jomās nejūtamies pietiekami labi, Ģimenes studijā diskutē ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons un sistēmiskā ģimenes psihoterapijas speciāliste Nansija Lībiete. Nansija Lībiete vērtē, ka bērna ienākšana ģimenē var vairot laimi un prieku. "Bet, vai jebkurš cits cilvēks ārpus manis var mani darīt laimīgu? Šajā gadījumā bērni. Te es saredzu bīstamību," uzskata Nansija Lībiete. "Ja mēs bērnam uzliekam tādu lielu slogu, ka viņa ienākšanai pasaulē jādara mani laimīgu, tas kaut kādā mērā atstās nospiedumu uz bērna personību." "Mana dziļākā pārliecība ir, ka bērna esamība var radīt gandarījumu, papildināt, bet uzlikt bērnam tās gaidas, ka viņš darīs mani laimīgu, uzskatu, ka nē," turpina Nansija Lībiete. " Viena lieta - vai bērna esamība izglābj manu nelaimīgo dzīvi, otrs - ko darīt, ja man nevar būt bērni." Artūrs Miksons piekrīt, ka bērns var vairot prieku un laimi. "Tas  ir pie nosacījuma, ka tas prieciņš ir mazliet bijis. Ja bērns tiek radīts ar domu radīt laimi, radīt prieku, tas ir lēns ceļš uz izgāšanos," vērtē Artūrs Miksons. "Lai gan, bērnam ienākot ģimenē, ir milzīgs prieks, laime un gandarījums, redzot to dzīvībiņu, kas ir radusies, bet tam nāk līdzi viss pārējais līdz ar milzīgu trauksmi, neziņu. Jo vairāk ar pirmo bērnu, iemaņu nav nekādu, daudz frustrāciju, daudz dusmu. Iespējams, bērns nav tāds, kā gaidīja, tad viss, kas izriet no tā - negulētās naktis, barošanas problēmas, bērna augšana un temperaments. Ja, laikam ejot, tā maģija nenotiek, un viņa nenotiks pati no sevis, tad šī gaidītā prieka un laimes vietā sāks parādīties aizvainojums, dusmas, varbūt pat naids pret bērnu." "Bērni nekad kvalitatīvi neuzlabo attiecības, viņi pagarina varbūt attiecību ilgtspēju, jo mums ir bērns, mums ir atbildība, mēs paliekam kopā. Bet pāra attiecību kvalitāte nedaudz pasliktinās, vismaz uz kādu brīdi," bilst Nansija Lībiete. "Tas nozīmē, ja es neesmu jutusies laimīga, vai mēs kā pāris neesam jutušies laimīgi un esam cerējuši, ka tas bērniņš radīs mūsos "otro uzrāvienu", sākumā tā tas ir, bet ar laiku tas noplok, jo bērna vajadzības ir lielas un bērns nav kā skaistā romantizētā bildē. Ir daudz grūtību, tas noteikti nepalīdz, tas drīzāk apgrūtina un izaicinājumi ir daudz lielāki." Runājot par faktoru, ja pārim nevar būt bērnu, Nansija Lībiete norāda, ka reizēm tas var norādīt uz kādām pāra grūtībām, bet reizēm tie ir "stulbi bioloģiski, fizioloģiski iemesli". "Nespēja radīt bērnu ir tikai viena spēja, kuru man vai mums nav, bet tas neizslēdz uzaudzināt bērnus, kas nav manējiem, ja vien pārim tas der. Tas var būt ļoti atbrīvojošs moments," vērtē Nansija Lībiete.  "Ir cilvēki, kam ir daudz bērnu, bet viņi tā arī nekļūst par vecākiem. Ir mammas, kurām ir kaudzēm bērnu, kuri dzīvo bērnu namos. Par vecāku var piedzimt sirdī, ja vien gribas tos pēcnācējus. Ir arī citi veidi." "Šos Nansijas teikto vajadzētu likt kā logo," bilst Artūrs Miksons. "Ļoti daudz lietas cilvēki paši sev neatzīst. Mēs dzīvojam kaut kādās "birkās", ja pats esi uzlicis to sūtību, ka es būšu mamma, bet tajā brīdī, kad kaut kādu iemeslu dēļ viņu nav, tas ir viens trūkums, nepilnība, dzīves sakritība, kas jāpārdzīvo. Ja paņemt to kā sevis definīciju - es esmu sieviete bez bērniem. Ja pirms tam ir milzīga vērtība uzlikta, cilvēks nespēj no tās atteikties."

Reizrēķins, obligātā literatūra, varbūt ķīmijas privātstundas - vai bērniem vasarā jāturpina mācīties, lai uzturētu mācību gada laikā iegūtās zināšanas, lai tās papildinātu vai pilnveidotu. Vai tā ir pelnītas atpūtas laupīšana un brīvlaikā bērniem vairāk laika jāvelta fiziski aktīvai un emocionāli uzlādējošai atpūtai, vai pareiza un adekvāta rīcība, diskutējam Ģimenes studijā. Vai bērniem vasaras brīvlaikā ir arī jāmācās, diskutē sākumskolas pedagoģe Annija Vilnīte, bloga "Es pats" veidotāja un piecu bērnu mamma Viktorija Ozola un Pusaudžu resursu centra speciāliste un mamma Romija Krēziņa. Raidījuma viešņas ir pārliecinātas, ka tādā vai citādā veidā arī vasaras brīvlaikā bērnam ir jāmācās Annija Vilnīte uzskata, ka bērniem ir jāmācās, lai arī daudzi kolēģi iebilst šim viedoklim. "Laika  periods ir pietiekami gars. Iedomājieties, ja pieaugušais trīs mēnešus aizietu atvaļinājumā un pēkšņi atgrieztos un liktu iekļauties iepriekšējā rutīnā. Tas visiem sagādā problēmas. Tieši tāpat jūtas bērni, viņiem ir grūti," uzskata Annija Vilnīte. Skolotāja uzskata, ka bērns vasara aizmirst iegūtās zināšanas, viņš, atgriežoties skolā, jūtas apjucis, jo liela problēma, ka nav bijis režīma. "Ja ir bijušas pamatzināšanas ar rakstīšanu, lasīšanu, matemātiku, tas viss izplēn, to atstāj aizmugurē, lielākoties pievēršamies datorspēlēm un televizoram. To ikdienā nepraktizē un tas aizmirstas," norāda Annija Vilnīte. Viktorija Ozola dalās ar savas ģimenes pieredzi, kurā ir divi skolēni. Viņa stāsta, ka ir zināms rāmis iedots, ka ir jāpalasa, ka jāparisina uzdevumi. Ja vasarā ir 12 nedēļas, varētu izlasīt 12 grāmatas izlasīt. Tāpat katru dienu ir viena ir maza lapiņa ar desmit piemēriem matemātikā. Viens skolēns ģimenē ir naskāks rēķinātājs, otrs - lasītājs. "Kam nav jāmācās? Arī bērniem ir jāmācās," pārliecināta Romija Krēziņa. "Es gan vairāk skatos, ka vasara ir laiks, kur attīstām dzīves prasmes, socializēšanās prasmes, mazāk akadēmiskās lietas." Piemēram, kur tā pati lasīšana, rēķināšana jau praktiski savienojas ar īsto dzīvi.  Tāpat viņa norāda, ka ir liela daļa bērnu, kam vecāki nevar nodrošināt vasarā kvalitatīvi pavadīt laiku, kur apgūst viņas minētš prasmes. Tad skolas režīms, skolas vide nav sliktākais, kas varētu notikt.

Šoreiz Ģimenes studijas dubultportretā māsas Liena un Ieva Graudules. 2014.gadā viņas Cēsīs nodibinājušas sabiedriskā labuma organizāciju "Brīnummāja", kas sākotnēji pulcēja ap sevi speciālistus un apzināja ģimenes, kam nepieciešams atbalsts bērnu attīstības veicināšanā. Šobrīd "Brīnummāja" piedāvā atbalsta pasākumus ikvienam, kam rūp sava bērna vispusīga attīstība, kā arī joprojām īsteno sociālās rehabilitācijas projektus ģimenēm, kas audzina bērnus ar īpašām vajadzībām.  "Brīnummājas" patiesā seja ir, ka šeit satiekas daudz un dažādas ģimenes, saka Liena. Viņa pati ir četru bērnu mamma, jaunākie – Toms un Gabriela, ir klāt sarunā. Ieva pašlaik dzīvo un strādā Lielbritānijā, kur ieguvusi ļoti vispusīgu izglītību un "Brīnummājas" darbībā piedalās attālināti, bet nelielu daļiņu sava atvaļinājuma velta sarunai. Pirmais, ko, iepazīstinot ar sevi, min Liena – es esmu cēsniece, jo Cēsis ir skaistas un tajās ir milzum daudz iespēju. "Man liekas, ka liela daļa cēsnieku lepojas ar šo savu identitāti un īpašu garšu tam piedot tad, ja kādu laiku neesi dzīvojis Cēsīs," uzskata Liena. Vēl viņa ir mamma četriem bērniem un māsa Ievai. Liela viņas dzīves daļa paiet "Brīnummājā". Liena atgriezās Cēsīs līdz ar Toma piedzimšanu pirms astoņiem gadiem. Arī Ieva ir cēsniece, kura šobrīd dzīvo ārpus Latvijas un nodarbojas ar mājaslapu dizainu. Sešgadniecei Gabrielai vēl priekšā pēdējais gads bērnudārzā. Toms savukārt ir pabeidzis pirmo klasi Drabešu jaunajā pamatskolā. Mamma ir priecīga par šīs skolas piedāvājumu un mācību procesa organizāciju. Arī Gabriela mācīsies šajā pašā skolā. Abi uzauguši "Brīnummājā" un tāpēc mamma Gabrielu dēvē par "mazo terapeiti", jo jau savā vecumā ir empātiska un sociāli gudra. Lienas vecākais dēls Eduards ir pavārs un dzīvo Rīgā, bet brālis Ralfs nodarbojas ar cīņas sportu un šogad absolvējis Valmieras tehnikumā. Runājot par "Brīnummāju", māsas atzīst, lai arī viena klātienē, otra – attālināti, abas darbojas kopā. ""Brīnummājā" ir vieta, kur katru dienu var piedzīvot brīnumus, gan skatoties uz mūsu foršajiem brīnumbērniem, gan ieraudzīt, cik ļoti viņi prot priecāties un brīnīties. Tā arī radās nosaukums, jo patiesi brīnīties par lietām prot tikai bērni tajā brīdi, kad viņi atklāj priekš sevis kaut ko jaunu, mums varbūt ikdienišķu lietu. Viņi spēj saskatīt brīnumu arī pavisam mazās lietās," stāsta Liena. "Brīnummāja" tapusi, Liena sākot savu "otro dzīves posmu, atstājusi biznesa vidi un sākusi pievērsties bērniem un viņu attīstībai". "Pamanījām, ka bērniņiem, ka atbalsts nepieciešams visvairāk, to vismazāk var atļauties," atzīst Liena. Radusies doma īstenot sociālos projektus, finansējuma piesaistei izveidota biedrība. Šodien "Brīnummāja" ir izaugusi un darbība noris trīs virzienos un te satiekas daudz dažādas ģimenes. Ieva stāsta, ka labdarības projektos iesaistījusies jau iepriekš, viens no tiem bija slēpošanas skola Žagarkalnā bērniem no maznodrošinātām ģimenēm. "Prieku redzēt citos, tā ir dāvana mums pašiem zināmā mērā," bilst Ieva, stāstot arī par "Brīnummājas" aktivitātēm. Vasara šogad "Brīnummājai" ir darbīga: pirmo reizi Liena veido diskusiju sarunu festivālā "Lampa", ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu tiek organizēti "Pagalma svētki "Brīnummājā"", kas notiks Pilsētas svētku ietvaros, domājot, ka ne visiem bērniem svētku burzma ir piemērota.  

Vai bērna pienākums var būt vienmēr pieskatīt mazākos un kādas ir robežas, kad bērns tiek izmantots paša ģimenē, plašāk diskutējam Ģimenes studijā. Runāt par šo tematu rosināja kāda vēstule, kurā raksturota kāda puikas ikdiena kaimiņu vērojumā.   Ko saka likums šadās situācijās - no cik gadiem vecākiem bērniem drīkst uzticēt pieskatīt jaunākos, kādi drošības aspekti pirms tam būtu jāizrunā ar bērnu un kā nepārkāpt vecākā bērna tiesības uz savu laiku, kurā darīt sev tīkamas lietas un apgūt jaunas prasmes? Vērtē un analizē psiholoģe Dace Bērziņa, piecu bērnu mamma Sanita Saukuma un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Rēzeknes nodaļas galvenais inspektors Jurijs Livdāns. Pieredzē dalās 19 gadus vecā Marta, kura ir augusi 12 bērnu ģimenē. Martai ir divi vecāki brāļi, pārējie brāļi un māsas ir mazāki par viņu, tāpēc no mazāko brāļu un māsu pieskatīšanas izvairīties nevarēja. Marta stāsta, kuras bija tās situācijas, kā vecāki to organizēja un kādas bija viņas pašas sajūtas. Situācijas ir dažādas, bet ģimenē ir normāli lūgt vecākajiem bērniem pieskatīt mazākos, bet jāatceras, ka pieskatītājam jābūt vismaz 13 gadus vecam, tāpat  vecākiem jāizvērtē, vai bērns tiks ar pienākumu galā, kā arī jāpārrunā drošības aspekti un jāatstāj norādes, kur vajadzības gadījumā zvanīt. Savukārt vecākiem jāatceras, ka kādu pārpratumu gadījumā nevar uzreiz vainot vecāko bērnu, tāpat mazāko pieskatīšana nevar kļūt par regulāru vecākā bērna pienākumu. Tā var būt savstarpēja palīdzība, jo tā arī mācāmies empātiju.

Lai nodrošinātu dzīves kvalitāti cilvēkiem ar invaliditāti, ir jābūt pieejamai izglītībai, kas nodrošinās iespēju atrast labi apmaksātu darbu un cieņpilni strādāt. Tikai tad cilvēkam var būt draugi, patstāvīga dzīve un arī laimīgi vecāki, tā kādā intervijā atgādina cilvēku ar invaliditāti un viņu draugu apvienības "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis. Šobrīd arī portālā "Mana balss" izveidota iniciatīva par lielāku valsts atbalstu studijām jauniešiem ar invaliditāti. Kāda palīdzība visvairāk nepieciešama jauniešiem ar invaliditāti, lai viņi spētu iegūt augstāko izglītību un būt konkurētspējīgi darba tirgū, skaidroja Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Latvijas Bērnu un jauniešu diabēta biedrības valdes priekšsēdētājs Aleksejs Romanovs, Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" valdes priekšsēdētāja Gunta Anča un neredzīga jauniete Amanda Nicmane, kura ieguvusi bakalaura grādu baltu filoloģijā. Aleksejs Romanovs ir arī autors iniciatīvai portālā "Mana balss". Viņš skaidro, ka šobrīd jaunieši ar invaliditāti valsts saņem valsts palīdzību līdz 18 gadu vecumam. Ar iniciatīvu viņš vēlas panākt, lai palīdzība būtu pieejama jauniešiem līdz 24 gadu vecumam, kamēr viņi mācās. Gunta Anča piekrīt, ka finansiālais aspekts ir būtisks studijām, it sevišķi, lai mācīties varētu jaunieši ar invaliditāti. Un daudz labāk ir mērķēts atbalsts četrus gadus nekā pabalsts visa mūža garumā. Amanda Nicmane dalās pieredzē par studijā Latvijas Universitātē. Ierakstā uzklausām Diānu Ponaskovu, kura arī dalās pieredzē par studijām Rīgas Stradiņa universitātē, kur ieguvusi maģistra grādu komunikāciju zinātnēs. Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes dekāne, profesore Signe Tomsone raksturo, kādas atbalsta iespējas pieejamas augstskolā jauniešiem ar īpašām vajadzībām.

Vasara ir prieks bērniem, bet arī izaicinājums daudziem vecākiem, kuru rūpes ir saplānot aktivitātes bērnam tā, lai garajā trīs mēnešu brīvlaikā bērns arī ko jaunu apgūtu un piedzīvotu ko nebijušu. Nenoliedzami palīgā šajā ziņā nāk daudzpusīgais un plašais vasaras nometņu piedāvājums. Raidījumā Ģimenes studija pievēršam uzmanību diviem aspektiem: vai ir pieejamas vasaras nometnes bērniem, kuras vismaz daļēji finansē pašvaldība un kāda ir izglītojoša nometne. Vai var apgalvot, ka visas nometnes ir izglītojošas un bērns, kurš tajās piedalījies jebkurā gadījumā ir ieguvējs. Raidījuma viesi: Rīgas domes Izglītības kultūras un sporta departamenta Jaunatnes nodaļas vadītājs Dmitrijs Zverevs, Siguldas novada izglītības pārvaldes speciāliste profesionālās ievirzes, interešu izglītības un pieaugušo izglītības jautājumos Sandra Ķirule, Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs un Inovāciju skolas nometņu vadītāja Santa Krebse.

Vai tiešām par bērnu uzvedības normu kļuvis tas, ka mazie skatītāji paši rāpjas uz skatuves un traucē izbaudīt pasākumu pārējiem apmeklētājiem? "Mīļie vecāki, māciet, lūdzu, bērniem, kā uzvesties koncertos un izrādēs. Es saprotu, ka bērni ir priecīgi un laimīgi redzēt savus varoņus uz skatuves un tas ir skaisti, bet mēs negaidām skatītājus uz skatuves vai pilnīgā brīvsolī zālē," tā tviterī rakstīja mūziķis Lauris Reiniks pēc "Ričija Rū" koncerta kultūras pilī "Ziemeļblāzma". Daudzi pamanīja šo ierakstu un dalījās pārdomās par to, ko bērniem vajadzētu atļaut un ko tomēr neatļaut sabiedriskos pasākumos. Kas būtu jāiemāca bērniem pirms došanās uz publisku pasākumu, plašāk diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: projekta „Ričijs Rū” radītāja, pasākumu producente Rūta Reinika-Preisa, divu bērnu mamma Maija Bērtiņa, režisors Valdis Pavlovskis un aktrise Liene Sebre, kura atveido bērnu iemīļoto varoni Tutu. Raidījuma ievadā plašāk uzklausām Lauri Reiniku. Viņš vērtē, ka pasākumu apmeklēšanas kultūra reizēm pieklibo. Protams, tas ir jauki, ka bērni dzīvo līdzi uz skatuves notiekošajam un dejo, taču, rāpjoties uz skatuves, iespējams aizķerties, nokrist un krietni sasisties. Savukārt skatuves mākslinieki dzied un dejo, ir tērpti maskās un bērnu var arī nepamanīt. Tas ir gan ētikas, gan drošības jautājums. Arī aktrise Liene Sebre atzīst - lai arī izrādes veidotāji ir priecīgi par visiem atnākušajiem bērniem, mazie skatītāji reizēm ir pārmēru aizrautīgi, līdz ar to ir jādomā, kurš varētu viņus nomierināt. Tutas izrāžu specifika ļauj aktrisei atgādināt par kārtību, šajās uzstāšanās reizēs piedalās arī puisis, kurš mazos skatītājus nepieciešamības gadījumā cenšas atturēt no kāpšanas tur, kur nevajadzētu. Māksliniekiem iespēju robežās ir jāskatās, kā bērni viņu izrādes laikā uzvedas. Sebre uzskata, ka vecākiem pirms vest bērnu uz izrādi vai koncertu, vajadzētu pārrunāt uzvedības noteikumus. Valdis Pavlovskis min gadījumus, kad Leļļu teātrī vecāki ieteikuši bērniem starpbrīža laikā iet paspēlēties uz skatuves ar lellēm. Savukārt izbraukumos piedzīvots, ka bērns uzkāpj uz skatuves, mamma fotografē, aktieris maskā to nepamana un nogāžas. Labi, ka visi vēl tiek cauri tikai ar izbīli. Pavlovskis uzskata, ka vecāki ļauj bērnam darīt visu, bet doties uz teātri vai koncertu nav gluži tas pats, kas skatīties "multenīti" datorā ar kādu saldumiņu rokās. Maija Bērtiņa uzskata, ka bērnu uzvedība publiskos pasākumos ir pilnībā vecāku atbildība. Kā gan divgadnieks citādi uzzinās, kā jāuzvedas, ja viņam tas nebūs pastāstīts. Bērtiņa norāda, ka bērnam uzvedības noteikumus vajadzētu izskaidrot tieši pirms došanās uz konkrēto pasākumu. Viņa atzīst, ka arī pati ir pieredzējusi iepriekš raksturotās situācijas.

Dodamies ciemos pie Agra Dzilnas ģimenes. Agris ir dizainers, grafiķis un ugunsmeistars, un tieši šī prasme - likt ugunij vīties debesīs tā, kā iecerējis cilvēks, piesaistīja Ģimenes studijas uzmanību, domājot par Jāņiem un Jāņu ugunskura meistarošanu. To arī ar Agri iecerēts pārrunāt. Saruna arī par Agra kuplo ģimeni, kurā valda savstarpējā sapratne un draudzīgums citam pret citu. Ģimenes studiju sagaida patiesi "pilna māja" - Agris, viņa sieva Olga, bērni Emīls un Laima, arī dēla Kristapa ģimene un Agra pirmā sieva Sandra. Agris tikšanās brīdim par godu pagatavojis cienastu - rasolu. Agris pats šī ēdiena pagatavošanu sauc par meditāciju. Kas ir labas sadzīvošanas un saticības pamats lielā ģimenē? Olga vērtē, ka pieņemt vienam otru, kāds ir, atrast interesanto otrā, mācēt komunicēt. Saskatīt un redzēt labāko. "Tas nemaz nav sarežģīti, tas ir prakses jautājums," atzīst Olga. Ģimeni arī draudzīgi vieno profesionālās intereses - māksla un pedagoģija. Tāpat vieno svētki un māja Strenčos, kur visi arī satiekas svētkos. Pandēmijas laikā, kad bija paslēpušies Strenču mājā, Olga bijusi visas lielās ģimenes pavārs. Arī Agrim patīk gatavot, piemēram, gaļas mērci vai īpašos tēta ceptos kartupelīšus, no kuriem nespēj attiekties neviens bērns.  Agris Dzilna ir zināms kā ugunsskulptūru meistars. Viņš stāsta, ka paši Jāņos ugunsskulptūras neviedo, bet nedaudz atklāj, kā kā tās top un cik apjomīgām tām jābūt, lai degot veidotos skulptūra, būtu performance vai hepenings. Bet performance jau nav tikai degšanas brīdis, bet arī veidošana, kopā sanākšana, sarunas darbu laiku. "Mani bērni un manu draugu bērni ir izgājuši cauri savā attīstībā tieši dedzināšanas, ugunsskulptūru veidošanas priekam," bilst Agris Dzilna. Kristaps atklāj, ka viņam patīk kopā ar tēti divatā veidot skulptūras - zāģēt, skrūvēt, koordinēt, domāt, mērīt, lai beigās taptu skulptūras. "Ir pat man vajadzējis izmantot fizikas zināšanas, lai aprēķinātu, cik daudz vajadzēs mucas, lai noturētu konkrētu skulptūru uz ūdens. Tas, protams, mani iepriecina, ka var pielietot zināšanas," stāsta Kristaps. Zināšanas par ugunsskulptūru veidošanu var arī noderēt, lai veidotu Jāņu ugunskuru, kurš deg ilgi un nav nepārtraukti jāpapildina.

Vairākus gadus plaģiāts nebija dienaskārtībā. Izskaidrojām, studentiem, mazliet piedraudējām, izveidojām sistēmu, kas pārbauda automātisku "copy-paste", bet šogad masveidīgi parādās jauns paņēmiens. Teksti, kas paņemti no interneta, pārtulkoti un tad uzdoti par saviem. Šis ir viens no vairākiem sociālo tīklu ierakstiem, ko Ģimenes studija pamanīja pirms dažām nedēļām un tāpēc nolēmām veidot sarunu, kāpēc jau skolēni un vēlāk arī studenti nodarbojas ar plaģiātismu. Vai studentu plaģiātismam saknes meklējamas skolā neapgūtām pamatlietām un kā mainīt attieksmi pret cita darba uzdošanu par savējo, Ģimenes studijā diskutē citētā twīta autors - Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, sociālantrologs Klāvs Sedlenieks, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzēja Sarmīte Kolāte un Jelgavas Valsts ģimnāzijas direktora vietniece izglītības darbā Alda Spirģe. Klāvs Sedlenieks vērtē, ka plaģiātisma atkalparādīšanās ir saistīta ar mazāku iespēju nodot nepieciešamo vēstījumu COvid-19 un daudz kas attiecībā uz mācību kvalitāti aizgāja mazliet šķērsām, tāpēc pēkšņi atkal saskaramies ar šo problēmu. Arī Sarmīte Kolāte tviterī rakstīja, ka "šogad plaģiāta līmenis studentu darbos, ka bail vai nav spēka vērt vaļā nākošo darbu, ja nu atkal". Arī sarunā viņa atzīst, ka pieaug nokopēto darbu skaits, turklāt tie ir ne tikai no latviešu valodas norakstīti teksti, bet arī no krievu un angļu valodas. "Problēma samilzt, šķiet," vērtē Sarmīte Kolāte. Paralēli tam otra problēma - cilvēki ļoti slikti zina latviešu valodu. "Ja viņi paši rakstītu šos tekstus, ir tādi, kas paši raksta, nevar bieži saprast, kas tur ir. Varbūt tas plaģiāts ir iespēja vieglāk tikt cauri prasībā," bilst Sarmīte Kolāte.

  Jaunie vecāki joprojām Latvijā saskaras ar diskrimināciju darba vidē, vismaz tā liek domāt stāsti, kas nonāk raidījuma redakcijā. Tā kā vairākumā gadījumu bērnu kopšanas atvaļinājumu izmanto sievietes, viņas nereti saskaras ar situāciju, ka darba devējs nevēlas turpināt darba attiecības, māmiņai atgriežoties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, vai arī tiek pasliktināti viņas darba apstākļi un profesionālā atbildība. Lai arī likums nosaka, ka dekrēta atvaļinājuma laikā darba vieta ir jāsaglabā, šādas situācijas arvien ir aktuālas. Kā rīkoties šādos gadījumos, plašāk skaidrojam raidījumā Ģimenes studija. Diskutē Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja Ineta Rezevska, Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība jurists, konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos Kaspars Rācenājs. Runāt par šo tematu rosināja kāda mammas pieredze, viņas stāstu uzklausām raidījumā.

2.augustā visā Eiropā, arī Latvijā, jāstājas spēkā jaunai direktīvai, kas paredz, ka divu mēnešu garš bērna kopšanas atvaļinājums pienākas tētim un tas jāizmanto obligāti.Gaidāmās izmaiņas plašāk skaidrojam Ģimenes studijā. Statistika liecina, ka Latvijā vīrieši bērnu kopšanas atvaļinājumus izmanto reti. Saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem 2021. gadā vecāka pabalstu saņēma ap 20000 cilvēku mēnesī, gandrīz 17000 sieviešu un 3500 vīriešu, no kuriem vairāk nekā 2000 turpināja strādāt. Tas ļauj secināt, ka lielākā daļa tikai saņem bērna kopšanas pabalstu, bet pašu atvaļinājumu neizmanto Jaunā direktīva paredz, ka divi mēneši no katram vecākam paredzētās bērnu kopšanas atvaļinājuma daļas nav nododami otram vecākam. Tādējādi arī Latvijā tiks ieviesta bērna kopšanas atvaļinājuma tā saucamā "otra vecāka kvota" - divi mēneši, kurus bērna tēvam paredzēts izmantot faktiski. Ja šo laiku neizmantos, tas un tam piesaistītais bērna kopšanas naudas pabalsts netiks saņemts. Gaidāmās izmaiņas skaidro un vērtē Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Diāna Jakaite, biedrības "Tēvi" pārstāvis, tētis Lauris Bokišs un publiciste Agra Lieģe-Doležko. Diāna Jakaite skaidro, ka tā ir direktīva par darba un privātās dzīves līdzsvaru vecākiem un aprūpētājiem. Pirmkārt, tas attiecas uz paternitātes atvaļinājumu un arī pabalstu. Latvijā nav daudz izmaiņu jāveic līdzšinējā atbalsta sistēmā vecākiem. Būtiskākais jauninājums ir "nenododamā kvota". Lauris Bokišs atzīst, ka svarīgākais, ko pasaka izmaiņas, ka abiem vecākiem ir vienlīdz liela nozīme bērna pirmajā dzīves gadā, pirmajā dzīves posmā. Īpaši svarīgi, ka vecāki iegūst lielāku drošību un paļāvību savā starpā, savukārt bērnam tas nozīmē, ka izveidojas drošas attiecības ar abiem vecākiem. Ierakstā Baiba un Ingmārs, kuri gaida trešo bērniņu, vērtē jauno direktīvu.  

Dodamies uz Tukuma novada Lesteni, kur tiekamies ar Drozdovu ģimeni. Artis un Māra audzina trīs bērnus – Madaru, Andreju un Rūtu. Viņš ir aktieris, kas strādā Nacionālajā un Ģertrūdes ielas teātrī, viņa savulaik Kultūras akadēmijā ieguvusi diplomu režijā, iemēģināta arī aktiera profesija, bet pēcāk Māra skolojusies par dārznieci Bulduros. Pirms vairākiem gadiem ģimene izdarījusi izvēli par labu dzīvei laukos, kur Artis tagad būvē savu, kā viņi paši smej, bišu impēriju, Māra "rada dārzu un mājas", cep maizi un atzīst – vēlētos nonākt situācijā, kad lielāko daļu sev vajadzīgās pārtikas viņi varētu izaudzēt paši. Savu ikdienu Drozdovi dokumentē „Instagram” kontā „dzīvot_laukos”, jo uzskata – laukos dzīvot vajadzētu ja ne visiem, tad noteikti lielākam skaitam jaunu cilvēku. Lielākā māsa Madara un brālis Andrejs mācās Zemgales vidusskolā un mūzikas skolā, mazā māsa Rūta laimīgi dzīvo laukos un pagaidām arī nezina, kas ir bērnudārzs. Lestenē ģimene dzīvo apmēram sešus gadus, tās ir Arta vecāku dzimtas mājas. Mācu cēlis viņa vecāsmammas tētis.  "Likās labāka vide, kur bērniem uzaugt, un piepildītāka tā dzīve ārpus darba laika," bilst Artis. Viņš Lestenē pavadījis arī visas bērnības vasaras. "Bērniem tas bija tāds dieva brīnums šeit atrasties," atzīst Māra. "Vienkārši izlaid bērnu ārā un viņi ir nodarbināti, kad beiguši mācīties. Jebkurā gadalaikā daudz nav jānodarbojas ar to. Ir arī skaisti vienkārši redzēt dabas un dzīves ritējumu." "Kā izaug redīss," piebilst Artis. Māra vērtē, ka, dzīvojot laukos, vienkāršāk pamatvērtības nonāk pie bērniem. Dzīvojot Lestenē, Drozdovi paši audzē dārzeņus, mēģinājuši arī audzēt vistas. Pienu iegādājas pie kaimiņiem un mācās paši radīt tālāk citus piena produktus. Māra pati cep maizi. Stāstot par maizes cepšanu, Māra atklāj, ka lai to īstenotu ir jādabū ieraugs. "Jāsadraudzējas ar viņu, kas ir brīnišķīgs process. Viņš kā mājdzīvnieks ir, tu viņu pabaro, viņš uzbriest, vai arī viņam kaut kas nepatīk un tad viņš nebriest un sāk uzvesties savādāk," stāsta Māra. Otrais ieraugs pie viņas dzīvos jau ilgāku laiku. Savukārt Arta lieta ir bites. Iepriekš viņš naudu vairāk pelnījis Rīgā. "Bija pietiekami daudz darba Rīgā. Kaut kādā brīdī saproti, ka tu dzīvo laukos un strādā Rīgā, lai varētu atļauties dzīvot laukos. Drusku jocīgs tas aplis sanāk. (..) Kaut kā man pakausī tās bites visu laiku bija sēdējušas. Man vectēvam bija bites, kaut ko biju pamēģinājis, nekad nebija laika. Tad fantastiski uznāca Covid, bija laba pauze, bija  iespēja skolā izmācīties biškopību, pabūt pie profesionāliem cilvēkiem, paskatīties, ka viņi strādā. Šobrīd esmu sākumā, mēģinu uzbūvēt pats savu "bišu impēriju"," atklāj Artis. "Āķis lūpā, lai turpinātu." Madara atklāj, ka vajag 20 stropus, lai būtu miljons bišu. Šobrīd saimniecībā ir 26 stropi, Artis ir pārliecināts, ka vajag vairāk. Madarai patīk palīdzēt tētim pie bitēm. Viņai patīk arī gatavot ēst un ģimeni viņa lutina ar saldajiem. Savukārt Andrejs labprāt brauc ar traktoru. Lai braukšana nebūtu "pa tukšo", viņš arī kultivē laukus. Savā "Instagram" kontā Drozdovi dalās arī ar plānu nedēļas ēdienkartei. Šādu plānošanu arī rosinājusi dzīve laukos, kad jādomā, ko iegādāties, ka veikals nav tepat aiz stūra, kad jādomā, kā izmantot pašu izaudzēto.   "Instagram" konts tapis, jo patīk dalīties, jo ir forši dzīvot laukos un ir forši padalīties ar to, kas ir jauki "Cilvēkiem ir daudz visādu priekšstatu, kā ir dzīvot laukos, ko tas nozīmē, cik šausmīgi tas ir, bet īstenībā tas ir vairāk attieksmes jautājums. Man liekas svarīgi pastāstīt, ka te skaisti, ka tas ir tā vērts. Tas, ka ir jāpļauj daudz zāles, ka ir dubļaini ceļi, tik un tā ir tā vērts, ka ir vairāk tā skaistuma," uzskata Māra. Viņa atzīst, ka nebūt neuzskata, ka visiem cilvēkiem vajadzētu dzīvot laukos, bet noteikti vairāk cilvēkiem vajadzētu dzīvot laukos. Ir daudzi, kas saka, ka gribētu, bet viņi to nedara. "Liekas, ka pilsētā baigais komforts, ka te būs šausmīgi viss. Tā jau nav. Arī parādīt, ka vari paskatīties uz lietām savādāk. Man liekas briesmīgi, ka ir iestāstīts, ka grūti uzreiz nozīmē slikti. Tā jau nav. Ir forši, ka ir grūti un tu vari tikt galā ar savām grūtībām, un no tām grūtībām var kaut kas rasties," vērtē Māra. "Tas "Instagram" ir brīnišķīga vieta, kur parādīt, ka vistas dēl olas un lai no olas izšķiltos cālis, ir vajadzīgs gailis," stāsta Māra. "Mums pāris cilvēki ir pajautājuši, vai tas ir obligāti." Artis iebilst viedoklim, ka katrai nodarbei ir savs speciālists un pašam nevajadzētu darīt to, to un vēl to. Jā, būs varbūt dārgāk, ja, pirmo reizi būs ne tik kvalitatīvi, bet tas arī ļauj pilnveidoties un paša izdarītajam ir cita vērtība.  

Ja agrāk finansējums par izglītošanos sekoja skolēnam, tad turpmāk tas tiks novirzīts pašvaldībai un tā lems, kā to sadalīt izglītības iestādēm. Viens no paredzētajiem ieguvumiem - jaunais pedagogu atalgojuma finansēšanas modelis motivēs pašvaldības kā izglītības iestāžu dibinātājas veidot optimālu skolu tīklu, celt skolotāju algas un radīs iespējas nodrošināt kvalitatīvāku izglītību. Vai jau šobrīd var teikt, ka iecerētais lēnām, bet sāk realizēties, interesējamies Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Latvijas pašvaldību savienības padomniece izglītības jautājumos Ināra Dundure un izglītības un zinātnes ministres padomnieks Jānis Ozols. Ierakstos uzklausām arī novadu pārstāvjus. Tukuma pašvaldība ir trešā lielākā Latvijā, tajā pavienojušies Tukuma, Engures, Jaunpils un Kandavas novadi. No pašvaldības pārvaldībā esošajām 39 izglītības iestādēm nākamajā mācību gadā tiks reorganizēta viena - Vānes pamatskola. Stāsta Tukuma novada Izglītības pārvaldes vadītāja Dace Strazdiņa. Gaidāmās izmaiņas vērtē Engures vidusskolas direktore Ilze Kalnozola. Mācības Engures vidusskolā vērtē arī tās absolventi Laura, Mikus, Nika, Liene un Viktorija. Alūksnes novadā šobrīd ir 15 pagasti un pēdējo desmit gadu laikā likvidētas četras pamatskolas, bet plāno likvidēt piecas. Bijuši arī skaļi iedzīvotāju protesti. Kas cilvēkus neapmierina, skaidro sešu bērnu mamma Ivita Krēvica.

  Vasara tuvojas un, cerams, arī peldsezona drīz sāksies. To gaidot, pārņem gan priecīgas, gan arī bažīgas noskaņas, jo katru vasaru Latvijas ūdeņos noslīkst arī bērni. Vai šo situāciju var mainīt, vairāk domājot par peldētapmācību bērniem, vai var cerēt, ka bērns labi iemācīsies skolā un ko vispār nozīmē mācēt peldēt profesionāļu izpratnē. Par šiem jautājumiem Ģimenes studijā diskutē biedrības „Peldēt droši” dibinātāja un SIA „Olimpiskais sporta centrs”valdes locekle Zane Gemze, sertificēta peldēšanas trenere un glābēja Agnese Gedrovica, Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents Aivars Platonovs. Arī Latvijā ir pārņemta prakse, ka mācēt peldēt nozīmē spēt brīvi nopeldēt 200 metrus, 50 metrus no tiem uz muguras, spēt izkāpt no ūdenstilpnes, neaizelsties, apsēsties un spēt mierīgi patērzēt ar draugiem un justies viegli. "Ja cilvēks to spēj izdarīt, nonākot riskantā situācijā ūdenī, viņš spēs sevi pasargāt," atzīst Zane Gemze.  Aivars Platonovs norāda, ka bērni, kas regulāri nodarbojas ar peldēšanu, viņi nav tik pārgalvīgi ūdenī, apzinās riskus. Peldēšanas apmācība dod arī izpratni par situāciju un potenciāliem riskiem.  Obligātās peldētapmācības Latvijā nav, ir atsevišķas pašvaldības, kas to organizē. Labi būtu sākt jau 5-6 gadu vecumā, ne 2. klasē, ka tas biežāk ir praksē. Sazināmies ar Pūres pamatskolas direktoru Haraldu Lučkovski, kurš raksturo situāciju savā skolā, kur tuvākais peldbasiens ir teju 50 kilometru attālumā. Kā veicas skolās, kur ir pieejams peldbaseins, stāsta Ludzas pilsētas vidusskolas sporta skolotāja Solvita Narnicka un Līvanu 1. vidusskolas sporta skolotājs Andrejs Bondarevs.

Skolēnu brīvlaiks faktiski daudziem bērniem ir jau sācies un ielās, pagalmos un parkos var redzēt aizvien vairāk mazo braucēju. Mazākie dipina uz priekšu, sēžot uz līdzsvara riteņiem, pusaudži pārvietojas ne tikai ar divriteņiem, aizvien biežāk arī ar elektriskajiem skrejriteņiem vai pat vienriteņiem. No līdzsvara riteņiem līdz daudzveidīgiem mikromobilitātes rīkiem - kas jāzina vecākiem par vecumu, kad iepazīstināt bērnu ar daudzveidīgo braucamrīku klāstu, kā iemācīt bērnam braukt ar divriteni un kā iemācīt atbildīgu uzvedību uz ceļiem, lai pasargātu no nevēlamām traumām? Ģimenes studijā vispirms saruna par to, kā iemācīt bērnam braukt ar divriteni, sarunājas Ādažu vidusskolas interešu izglītības skolotāja Eva Jākobsone un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas fizioterapeite Solvita Ķerve. Runājot par drošību un atbildīgu uzvedību uz ceļiem, sarunai pievienojas Ceļu satiksmes drošības dienesta Komunikācijas departamenta Izglītības projektu vadītāja Guna Zvīgule un Latvijas Mobilitātes asociācijas pārstāvis Edgars Jākobsons.

Nav jau tā, ka, vasarai sākoties, daudzi bērni, savu mācību gada laikā mūzikas skolā apgūto repertuāru un prasmes demonstrē uz ielas katram garamgājējam. Tomēr ik pa laikam var satikt bērnus, kas vēl nav sasnieguši 16 gadu vecumu, tomēr spēlē vijoli akordeonu, čellu vai kādu citu mūzikas instrumentu uz ielas un garāmgājēji spēlētāju atalgo ar lielāku vai mazāku naudas zīmi. Vai tas ir likumīgi un droši, vai tas ir ētiski. Ģimenes studijā interesējamies, kādos gadījumos un apstākļos pieļaujama bērnu muzicēšana uz ielas un kad jāsatraucas par bērnu izmantošanu peļņas nolūkos. Diskutē "Vakara Ziņu" galvenā redaktore Antra Gabre, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja vietniece Gunita Kovaļevska un Siguldas mākslu skolas „Baltais Flīģelis” klarnetes spēles pedagogs Mārcis Kūlis. Tieši Antras Gabres ieraksts sociālajā tīklā "Facebook" par novēroto Vecrīgā, kur ap 19.30 maza meitenīte spēlēja vijoli vēsā vakarā rosināja diskutēt raidījumā par šo tematu.  Antra Gabre atstāsta novēroto un arī neveiksmīgo komunikāciju ar policiju, informējot par situāciju. Žurnālistes novēroto un pieredzēto komentē Rīgas Pašvaldības policijas Bērnu likumpārkāpumu profilakses nodaļas pārstāvis Artjoms Kalacs. Ierakstā uzklausām mūzikas skolotāju Daci Kravali, kā arī viņas bērnus Elfrīdu (15 gadi) un Fridrihu (13 gadi), kuri abi ir Rīgas Doma kora skolas audzēkņi. Savu pieredzi par muzicēšanu kopā ar māsu uz ielas 90. gados septiņu gadu garumā, lai uzlabotu ģimenes finansiālo stāvokli, stāsta čellists Mārcis Kuplais. Šobrīd viņš dzīvo Šveicē, uzstājas kā solists un māca instrumenta spēli bērniem mūzikas skolās., bet māsa ir mūzikas terapeite.

Ģimenes studija ciemojas pie Berkoldu ģimenes. Sintija, Ivo un viņu 4 bērni Engurē dzīvo jau trīs gadus. Sintijai tā ir atgriešanās dzimtajā vietā, mazākajiem bērniem iespēja uzreiz tikt dārziņā, nevis gadīt rindā kā galvaspilsētā, kur viņi pirms tam dzīvoja . Un viņiem visiem kopā starp nebeidzamajiem ikdienas darbiem pašu radītajā maizes ceptuvē "Kukul" un saimniekošanu viesu mājā, atrast arī kādu mirkli, lai izbaudītu ciemata mieru un svaigo gaisu. Sarunā piedalās arī Sintija, viņas mamma Elita, Ivo, 11 gadīgais Ivo un 4 gadus vecā Gerda.

Skolotāji Latvijā ir patiesi savas profesijas patrioti, tomēr viņi nejūt, ka strādātu sabiedrībā novērtētā un labi apmaksātā profesijā, rāda izglītības uzņēmuma "Lielvārds" veiktais pētījums "Skolotāju balss". Mācību gada noslēgumā plašāk diskutējam par pedagogu labbūtību un problēmām labu darba apstākļu nodrošināšanā. Uz sarunu Ģimenes studijā "Lielvārds" vadītājs Andris Gribusts, izglītības speciāliste, pašvaldību un izglītības iestāžu "Edurio" konsultante Lauma Tuča, Mežciema pamatskolas direktore, fizikas skolotāja Anda Priedīte, kā arī Valmieras novada Izglītības pārvaldes vadītāja Iveta Pāže.  

Kā jauniešiem tikt galā ar eksāmenu trauksmi, saglabāt motivāciju mācīties un nepārdegt intensīvajā pārbaudes darbu plānojumā, stāstām šodienas sarunā. Ģimenes studijā viesojas sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Inese Elsiņa, Riga Business School bakalaura programmu vadītājs un līderības treneris Claudio Riviera un Valsts Izglītības satura centra Vispārējās izglītības pārbaudījumu nodaļas vadītājs Kaspars Špūle.  Eksāmeni ir nozīmīgs posms cilvēka dzīvē, noslēdzoties kādam svarīgam mācību posmam. Tie saistās ar papildu stresu un cerībām uz labu iznākumu.  Ja no viena eksāmena ir atkarīgs daudz kas nākotnē, tas ir nozīmīgs, tad stresa līmenis ir ļoti liels. No psiholoģiskās puses nav tikai objektīvi apstākļi, ir arī subjektīvi. Klaudio Rivjera Ķīnā iepazinies ar senu sistēmu – lai varētu strādāt svarīgos amatos, jākārto nozīmīgi eksāmeni. Mūsdienās ar tehnoloģijām ir pieejamas vairākas iespējas pārbaudīt savas zināšanas. Stress nav slikts, jo dzīvē vienmēr būs stress. Sagatavot skolēnus dzīvei ar stresu ir labi, bet svarīgi – kā tas notiek. No ģimenes ir daudz atkarīgs, īpaši emocionālais atbalsts un izpratne par lietas būtību. Ģimenei jābūt atbalstam. Arī katrs cilvēks emocionāli ir citāds, katram savas personības iezīmes, klāt nāk situatīvā trauksme. Ļoti svarīgi mēģināt izveidot mācību procesa ceļa karti, kas ir pielāgota katram jaunietim. Eksāmenam ir ilgtermiņa sagatavošana. Pedagogiem un vecākiem ar jaunieti būtu ieteicama saruna 20 minūtes dienā – viens pret vienu, lai saprastu, kā saplānot darbu. Tādā veidā sagatavojam jaunieti dzīvei, jo pārbaudījumi dzīvē ir visu laiku. Svarīgi, lai slodze ir visu laiku, lai ir, ko darīt. Stress ir labs, tas mobilizē. Saprast darba jēgu, pārveidot eksāmenu par pozitīvu izaicinājumu ir svarīgi. Skolā jāmāca, kā ķermenis reaģē, kad ir stresa situācija. Kad uztveram kādu notikumu kā ārkārtīgi nozīmīgu, baidāmies, ka var neizdoties. Tikai izprotot mehānismus, tos var ietekmēt – nomierināt ķermeni un nervu sistēmu.  Valsts Izglītības satura centra Vispārējās izglītības pārbaudījumu nodaļas vadītājs Kaspars Špūle skaidroja, ka Ministru kabineta noteikumi nosaka, kāda ir pārbaužu darbu kārtība un grafiks. Piemēram, šajā mācību gadā ir pieci eksāmeni 9. klasēs. Uz eksāmeniem jāskatās skolas kontekstā kompleksi, jāņem vērā, ka eksāmenus kārto arī vidusskolēni. Starp eksāmeniem ir jābūt vismaz 24 stundām.

Tiekoties ar ceļotāju ģimenēm, šodien stāstām, kā doties tālākos piedzīvojumos kopā ar bērniem tā, lai prieks un atpūta ir gan pašiem, gan arī mazajiem. Par ceļošanu ar bērniem un dalīšanos pieredzē sarunā piedalās ceļotāji Sintija un Uģis Lazdiņi, ceļojumu bloga Zaigar.lv autore Zaiga Runce un Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) Patērētāju konsultāciju un sūdzību departamenta direktore Edīte Drozda.   

Latvijā ik gadu HIV infekcija tiek atklāta ap 300 cilvēkiem, ierindojot Latviju otrajā vietā Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstu vidū jauno gadījumu skaita ziņā uz 100 000 iedzīvotāju. Latvijā šobrīd dzīvojošo HIV pacientu skaits sasniedzis gandrīz 6 tūkstošus, taču starptautiskā projekta "HERMETIC" pētījums liecina, ka patiesais inficēto skaits Latvijā ir par vienu trešdaļu lielāks. Tie ir cilvēki, kuri nezina savu HIV statusu. Kampaņas mērķauditorija ir Latvijas iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 30 gadiem, un tās mērķis skaidrot HIV testa veikšanas nepieciešamību HIV infekcijas agrīnai diagnostikai, mazināt sabiedrības aizspriedumus un bailes gan no šīs infekcijas, gan arī no testēšanās. Raidījumā sarunājamies ar Latvijas infektoloģijas centra, HIV/AIDS ambulatorās nodaļas, HIV/AIDS ambulatorās nodaļas pediatre Santa Ansone, Baltijas HIV asociācijas konsultante Ieva Siksaliete un Rīgas Stradiņa Universitātes asociētā profesore, Sabiedrības veselības institūta direktore Anda Ķīvīte-Urtāne.      

Šoreiz Ģimenes studija dodas viesos uz Ķekavas pusi pie Augustinoviču ģimenes. Dzidris un Elīna audzina divus dēlus - Anriju un Kristeru. Kā aktīvu un mērķtiecīgu mammu Elīnu esam vairakkārt dzirdējuši raidījumā. Pateicoties viņu jaunākā dēla vajadzībām, kopā ar domubiedriem tapis atbalsta centrs bērniem ar autiskā spektra traucējumiem „Solis augšup”. Lai tur darbotos pilnvērtīgi, Elīna savai biznesa izglītībai pievienojusi arī maģistra grādu sociālajā darbā. Tagad viņi ir arī lauksaimnieki. Pirms gada vīra vecāku īpašumā ieviesti gaļas liellopi, tiek lolots plāns par jauna ābeļdārza izveidi. Ģimene mīt starp divām dzīvesvietām, Rīgu un Ķekavu, pilsētā labāk patīk lielajam brālim, bet vecāki uzskata – abiem puišiem jāpieredz kas vairāk par četrām dzīvokļa sienām. Pēdējās nedēļās Elīna aktīvi iesaistās arī palīdzībā Ukrainas bēgļiem, atbalstot grupu sieviešu, kas uz Latviju atvedušas savus bērnus ar īpašām vajadzībām. Elīna stāsta, kā dzīves laikā mainījušies viņas darba pienākumi. Kad jaunākajam dēlam konstatēti autiskā spektra traucējumi, rūpju bijis tik daudz, ja nebūtu strādājusi pie vīra, citā darbā noteikti būtu atlaista. Bet visas pārmaiņas notiek uz labu, viņa iepazinusies ar kolosāliem cilvēkiem, ar kuriem kopā veidojusi centru bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. "Nebija nauda, nebija telpu, bija tikai traka ideja un līdzcilvēku atbalsts. Tādā kontekstā es pārkvalificējos par sociālo darbinieku, lai varētu to darbu darīt, studēju maģistrantūrā," atklāj Elīna. Tā tapa centrs "Solis augšup".  Anrijam ir 13 gadu spēlē futbolu, ir vārtsargs komandā un viņam tas patīk. Kristeram ir 11 gadu un viņš mācās Mārupes pamatskolā. Kristers nodarbojas arī ar peldēšanu. Abi puikas palīdz vecākiem arī lauku darbos. Apmēram pirms gada sākuši nodarboties ar lopkopību. Un nākotnē arī šobrīd vēl topošo saimniecību vecāki redz kā vietu, kur dzīvot tieši Kristeram. Viņam arī vairāk kā vecākajām brālim patīk dzīve laukos. Abi brāļi arī mācās katrs savā skolā, Elīna atzīst, ka Kristeram kā bērnam ar īpašām vajadzībām, labāk ir mācīties mazākā skolā, kurā ir iekļaujošā izglītības programma, kas nav pieejama katrā mikrorajona skolā, it sevišķi lielā skolā, kādā mācās Anrijs. Lielās klases, kas ir lielās skolās, Elīna arī saskata kā būtisku šķērsli bērniem ar īpašām vajadzībām kvalitatīvām mācībām. Tāpat Elīna stāsta par palīdzību bērniem no Ukrainas ar īpašām vajadzībām un viņu vecākiem, kas Latvijā ieradās Otrajās Lieldienās. Viņa neslēpj, ka ir daudz izaicinājumu, bet ir gandarīta par cilvēku atsaucību palīdzēt dažādos veidos. Šobrīd ir vēlme piesaistīt mentoru, kas saprot, kādas ir vajadzības ģimenei, kurā ir bērns ar īpašām vajadzībām, kā tās ir īpašas izglītības un sociālās vajadzības. Ja kāds var un grib palīdzēt, šāds atbalsts bēgļiem ir vajadzīgs.

Starp mums dzīvo pusaudži un jaunieši, kuriem uz ielas kopā ar citiem vienaudžiem ir labāk nekā mājās. Kādu apstākļu spiesti bērni un pusaudži kļūst par ielu jauniešiem un kā viņiem palīdzēt ikdienas grūtībās, nezaudējot grūti iegūto jauniešu uzticību? Šim aspektam uzmanību pievērš arī sociālā kampaņa "Es esmu mēs", jo visi, kuri bēg no mājām, neiet uz skolu, lieto apreibinošas vielas vai zog, ir mūsu sabiedrības daļa - klasesbiedri, kaimiņi un paziņas. Svarīgi, lai viņi iemācītos dzīvot citādi - labāk nekā ģimenē, no kuras viņi nāk.  Ģimenes studijā diskutē Resiliences centra valdes loceklis Kārlis Mednieks un šī centra psiholoģe Jurita Smiltiņa, biedrības "OPEN Radošais centrs" vadītājs Edijs Klaišis un Rīgas domes Izglītības kultūras un sporta departamenta Jaunatnes Nodaļas vadītājs Dmitrijs Zverevs. Raidījumā skan arī jauniešu un pusaudžu stāsti, kas tapuši kampaņas "Es esmu mēs" ietvaros.

Meklēt atbilde uz jautājumiem, vai sievietes Latvijā atpazīst seksuālo vardarbību ģimenē un vai aborts ir pieejams, ja sieviete nevēlas paturēt vardarbīgi ieņemtu bērnu, rosināja karš Ukrainā, kur iebrucēji brutāli izvaro ukraiņu sievietes un tā rezultātā ne reti iestājas grūtniecība. Kā sievietei rīkoties, paklausot savai sirdsbalsij, vai apkārtējo pieņēmumiem, kā būtu labāk, tas ir aktuāli gan kara, gan pašmāju ikdienas kontekstā. Ģimenes studijā diskutē Biedrība "Centrs Marta" Speciālistu komandas vadītāja Irina Mazurika, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ginekoloģe Jana Žodžika, ginekoloģe un dzemdību speciāliste, medicīnas zinātņu doktore un profesore reproduktīvā veselībā Rīgas Stradiņa universitātē Gunta Lazdāne un Siguldas novada Sociālā dienesta Ģimenes atbalsta nodaļas vadītāja Ginta Diļevka.

Pavisam drīz sāksies skolēnu vasaras brīvlaiks. Tas, protams, rada prieku un atvieglojumu bērniem, bet reizē raisa arī zināmās bažas vecākiem, kā izplānot trīs mēnešus garās brīvdienas bērniem tā, lai tas būtu jegpilni pavadīts laiks un īpaši jau mazie bērni mājās vieni, kavējot laiku virtuālā pasaulē, kamēr vecāki strādā. Kāds ir pedagogu un bērnu vecāku viedokli, vai pienācis laiks pārskatīt trīs mēnešus garo brīvlaiku vasarā, izlīdzinot skolēnu noslodzi mācību gada laikā, kā arī atvieglojot vecāku iespējas pieskatīt bērnus vasarā? Ģimenes studijā diskutē Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga, sociālo zinību skolotājs Kauguru vidusskolā, programmas "Mācīspēks" skolotāju kurators Jānis Šķesteris un biedrības „Vecāki par labāku izglītību” pārstāvis, trīs skolēnu tētis Gundars Āboliņš. Viedokli izsaka izglītības eksperte Inga Pāvula. Ierakstā uzklausām citās valstīs dzīvojošo pieredzi, stāsta Liene Dinvalde Norvēģijā un Laura Šmīdeberga Igaunijā. Ģimenes studija jautāja arī sociālo tīklu lietotājiem, vai vasaras brīvlaika saīsināšana ļautu izlīdzināt skolēnu noslodzi un atvieglot vecāku iespējas pieskatīt bērnus vasaras mēnešos. Vai atbalstāt skolēnu vasaras brīvlaika saīsināšanu un rudens, pavasara brīvlaika pagarināšanu? No vairāk nekā 200 atbildēm tviterī 54% ir par vasaras brīvlaika saīsināšanu, 46 % - pret. Arī Facebook lietotāji ir par īsāku vasaras brīvlaiku. Una raksta: Piekrītu saīsināt vispār brīvlaiku par mēnesi vasarā, tādā veidā iegūstot vienu mācību gadu vai atmetot mājasdarbus. Ance norāda: Tikai saīsināt vasaras brīvlaiku, nepagarinot citus. Piekrītu šim apgalvojumam, ja tas notiek kopā ar pārmaiņām izglītības sistēmā. No pašmērķīgas saīsināšanas nav jēgas. Pamatā jābūt tendētam uz skolēnu noslodzes samazināšanu ikdienā. Vineta raksta: Ja mērķis ir "atvieglot vecāku iespējas pieskatīt", tad tiem, kuri to bilst, ir apšaubāmi mērķi. Skola nav pieskatīšanas iestāde. Vai tomēr ir un ar izglītības kvalitāti tam nav nekāda sakara? Izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces viedoklis par Ģimenes studijas aktulizēto jautājumu, kas ir arī svarīgs vecākiem:  Mācību gada regulējums un organizēšana Eiropas valstīs ir daudzveidīga. No 37 OECD valstīm Latvijā ir trešais garākais brīvlaiku kopējais ilgums – 17 nedēļas. Apkopojot ārvalstu pieredzi un pieejas mācību gada organizācijai, varam secināt, ka pastāv iespēja pagarināt mācību gada ilgumu Latvijā par divām nedēļām (piemēram, līdz Jāņiem), vienlaikus apsverot iespēju ieviest piekto brīvlaiku, piemēram, martā. Šobrīd šādas brīvdienas ir paredzētas tikai 1.klasei. Šāds risinājums veicinās izglītības kvalitāti, ļaus dažādot mācību un audzināšanas procesu, kā arī ļaus optimizēt izglītojamo un pedagogu noslodzi. Šajā mācību gadā, protams, izmaiņas netiek plānotas, bet nākamajā mācību gadā lēmuma pieņemšanai notiks diskusijas ar pašvaldībām, ar pedagogu un vecāku nevalstiskajām organizācijām, kā arī citām ieinteresētām pusēm. Mācību gada pagarināšanu varētu atbalstīt vismaz daļa sākumskolas un pamatskolas vecuma bērnu vecāku, ja tas samazinātu viņu rūpes par bērnu pieskatīšanu un nodarbināšanu vasarā.

Atzīmējot Starptautisko ģimenes dienu, Latvijas Radio 1 raidījums Ģimenes studija organizē tiešsaistes konferenci „Ģimenes dzīvesspēks: pieredze, pieņemšana un atbalsts”. Tā skar aktuālas ģimenes attiecību, izaugsmes, izglītības un šī brīža notikumus atspoguļojošas tēmas, par kurām runā  zinoši un pieredzējuši eksperti. Konferences tiešraide audio formātā būs dzirdama Latvijas Radio 1, savukārt video tiešraidei varēs sekot līdzi sabiedrisko mediju portālā LSM.lv un „Ģimenes studijas” „Facebook” kontā, kur klausītāji varēs uzdot arī savus jautājumus. Pasākumā uzstāsies pieredzējuši eksperti, kuri runās par piecām tēmām, kas aktualizējušās gan pandēmijas laikā, gan pieredzot karu Ukrainā. Konferences „Ģimenes dzīvesspēks: pieredze, pieņemšana un atbalsts” programma: Baiba Martinsone (Latvijas Universitātes profesore, psiholoģe) „Kas ir dzīvesspēks un ieteikumi vecākiem, kā to vairot.”; Lauris Bokišs (biedrības „Tēvi” nodarbību vadītājs, organizators) „Tētis ģimenes ēnā. Kā iekļauties?”; Aivita Putniņa (sociālantropoloģe, Latvijas Universitātes asociētā profesore) ´ „Sadzīvošana. Vērojumi par attiecībām šodienas Latvijā.”; Oskars Kaulēns (Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors) „Kā neiekrist iemācītas bezpalīdzības lamatās?”; Liene Dambiņa (Bērnu slimnīcas fonda valdes priekšsēdētāja  un Pusaudžu Resursu centra vadītāja) „Spēka punkti vecākiem, saskaroties ar bērnu slimošanu”. Konferenci vada „Ģimenes studijas” žurnālistes Agnese Linka un Mairita Znotiņa. Tās laikā jebkuram klausītājam būs iespēja uzdot jautājumus ekspertiem, izmantojot „Ģimenes studijas” sociālo mediju kontus un tiešraides e-pastu: gimene@latvijasradio.lv. Atbildes uz konferences dalībnieku jautājumiem tiks sniegtas arī video formātā pēc tās beigām un būs pieejamas „Ģimenes studijas” „Facebook” un „Instagram” kanālos. Pēc konferences visi materiāli ikvienam interesentam būs pieejami arī Latvijas Radio „YouTube” kontā. Tiešsaistes konference „Ģimenes dzīvesspēks: pieredze, pieņemšana un atbalsts” pieejama bez maksas.

Ģimenes studija dodas uz Jūrmalu, lai satiktos ar Ķengu ģimeni. Helena un Otto ir divu meitu vecāki un viņus vieno kopīgs redzējums uz dzīvi. Kā viņi stāsta, centrā ir ticība Dievam, tad patiesas rūpes vienam par otru un arī par citiem cilvēkiem, kuriem iespējams palīdzēt. Tāpēc likumsakarīgi, ka, sākoties karam Ukrainā, viņi izvēlējās ne tikai bēdāties un šausmināties par tur notiekošo, bet kādam reāli arī palīdzēt. Un tagad jau var atskatīties uz tām trim nedēļām, kad pie viņiem dzīvoja trīs bērnu ģimene no Ukrainas.

Kādas ir divgadīga bērna krīzes un kā vecākiem rīkoties, kad bērns, izraisot skandālu, jūtas  situācijas noteicējs, pārrunāsim „Ģimenes studijā.” Studijā PII CreaKids skolotāja Egita Liepiņa, 3,5 un 1,5 gadu vecu bērnu mamma Santa Voitešonoka, klīniskā psiholoģe, psihoterapijas speciāliste Līga Bernāte. Sarunā telefoniski piedalās sertificētā mākslas terapeite Sindija Meluškāne.        

Kādas iespējas skolēniem nopelnīt savu kabatas naudu šajā vasarā piedāvā pašvaldības un uzņēmumi gan Nodarbinātības valsts aģentūras programmā, gan ārpus tās, plašāk skaidrojam Ģimenes studijā. Sarunā piedalās Nodarbinātības valsts aģentūras Rīgas reģionālās Filiāles vadītāja vietniece Svetlana Ovčaruka, Lidostas "Rīga" Komunikācijas vienības komunikācijas projektu vadītāja Ilze Salna. Telefonintervijā dzirdēsit Kuldīgas novada Administratīvās nodaļas speciālisti Baibu Mālnieci, Gulbenes novada pašvaldības jauniešu centra "Bāze" vadītāju Leldi Bašķeri un Sporta nometņu organizatori Ievu Innusu.  

Tuvojoties izlaidumu laikam, Ģimenes studija skaidro, ciktāl vecākiem jāatbalsta pusaudžu stils un vēlme atšķirties, kā arī lietot visdažādākos kosmētikas līdzekļus?

Agresīvs bērns skolā: ko darīt, ja visas iesasitītas puses mēģina risināt vardarbīgu uzvedību klasē, bet situācija neuzlabojas? Raidījuma viesi: Rīgas Juglas vidusskolas direktore Helēna Vilkosta, VBTAI Konsultatīvās nodaļas vadītāja Inga Gulbe, Rīgas domes izglītības kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes Atbalsta nodaļas galvenā speciāliste-eksperte, sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe Iveta Grāvīte un Latvijas Skolu psihologu asociācijas valdes locekle, Rīgas Lietuviešu vidusskolas un Rīgas 25. vidusskolas psiholoģe Sanita Paula un VP GKPP Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics.

Agras Lieģes sleja par to, kā ir kļūt un būt mammai, jau labu laiku lasāma portālā Satori.lv. Elīna Brasliņa līdz šim ilustrējusi vairāk nekā divdesmit bērnu grāmatu un ir arī animācijas filmas „Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi” māksliniece. Viņas abas ir mazu bērnu māmiņas un abas kopā – Instagram konta „My first year too” autores, kurā jau ilgāku laiku apkopo dažādu sieviešu mātišķības pieredzi. Nereti tā ir sarežģīta un grūta, atklāti atzīst gan Agra, gan Elīna. Šoreiz Ģimenes studijas dubultportretā – par viņām pašām.

Politiķi uzskata, ka šis īstais brīdis, lai bērni arī mazākumtautību skolās mācību vielu apgūtu tikai latviešu valodā. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš pamato: "Tādējādi bērni netiks šķiroti pēc valodas principa un tas kopumā varētu stiprināt un arī sabiedrību." Viedokļi, kad tas varētu notikt, atšķiras, - no nākamā mācību gada, vai pakāpeniski, trīs vai sešu gadu laikā. Kāds ir Izglītības un zinātnes ministrijas redzējums, kā šo iniciatīvu vērtē mazākumtautību skolās strādājošie un arī bērnu vecāki, raidījumā Ģimenes studija skaidro izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece, Rīgas 34.vidusskolas direktore Nataļja Rogaļeva, Pedagoģijas doktors, Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors un Izglītības un zinātnes ministrijas Konsultatīvās padomes mazākumtautību izglītības jautājumos priekšsēdētājs Romans Alijevs un Daugavpils pilsētas Izglītības pārvaldes Izglītības satura nodaļas vadītāja Ināra Sprindžuka. Uzklausām tēti Vitāliju Dubovu, kurš atzinīgi vērtē pāreju uz mācībām latviešu valodā, un mammu, organizācijas "Vecāku balss" pārstāvi Elizabeti Krivcovu, kura neatbalsta iecerētās pārmaiņas. Latvijā šobrīd 29 izglītības iestādes īsteno pamatizglītības programmu mazākumtautību valodā. Skolās kopumā apmēram 1/5 daļa mācās mazākumtautību izglītības programmās, visvairāk Rīgā un Daugavpilī. "Es kā Latvijas pilsone un arī kā Anita Muižniece saku, ka ideālā scenārijā tas būtu jādara uzreiz, jānogriež kā ar nazi," gaidāmās izmaiņas komentē Anita Muižniece. "Tā otra lieta, ko es nevaru teikt kā ministre un nevaru izlikties neredzam tās lietas, ko 30 gadu laikā paši kā valsts esam kaut ko nepadarījuši līdz galam, kaut kur mēģinājuši sev iestāstīt, ka šī būs pareizā pieeja. Nevaram mēs kā ministrija ignorēt, ka visi pedagogi nav ar pietiekamām valsts valodas zināšanām, nevar ignorēt, ka 1. septembrī, ieviešot šādu pāreju ar šo gadu, nebūs skolā mācību līdzekļu pietiekamā apjomā. Arī skaidrojošais darbs sabiedrībai un vēl dažādi jautājumi, kam vienkārši ir jābūt.Arī līdzšinējie tiesu spriedumi ir norādījuši uz pārejas perioda nepieciešamību." "Tāpēc, lai saprastu, ko mēs starp emocijām un vajadzībām varam izdarīt, manuprāt, šis risinājums - politiski esam vienisprātis, ka šis ir īstais brīdis, kad to darīt. Par laiku - esam paredzējuši sākt ar 2023. mācību gadu, tad faktiski divi gadi vēl ir pārejas periods, un 2025. gada 1. septembrī pilnīgi visi mācās valsts valodā. Manuprāt, šis ir ātrākais variants, kuru ar pārdomātu pieeju ir iespējams sasniegt," norāda ministre.  

Daudzi šodien atskatās vēsturē, lai atgādinātu sev un savējiem, cik svarīgs bija 4. maijs pirms 32 gadiem, kad tika atjauno Latvijas neatkarība. Krāsaināk un cilvēciskāk par šo spēj stāstīt ļaudis, kuri paši to piedzīvoja, jo tie var būt arī stāsti par to, kā tajā laikā dzīvojām, kā bija iekārtotas mājas, kā cilvēki ģērbās, ko lika galdā. Stāstu stāstīšana no paaudzes paaudzē ļauj saglabāt un nodot zināšanas nākamajām paaudzēm. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs šobrīd aicina savus atmiņu stāstus par ikdienu Latvijā 20. gadsimtā un 21. gadsimta sākumā saglabāt arī vietnē "Gadsimta stāsti", jo liecības par dzīves veidu, kuru vēl atceras pašlaik dzīvojošās paaudzes, bet kurš pamazām sāk izzust no mūsu sociālās atmiņas. Ģimenes studija aicina ikvienu ģimeni savus pieredzes stāstus nodot tālāk saviem bērniem, gan veidojot dzimtas kokus, gan vedot bērnus ekskursijās uz savām bērnības vietām. Cik būtiska ir šāda vēstures piefiksēšana par dzīvi, piemēram, padomju laikā un kā katrs var veidot savu dzimtas atmiņu krātuvi arī par senākiem laikiem, stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Kalna, Latvijas universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece Ieva Pīgozne un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone. Par dzimtas vēstures pētīšanu pieredzē dalās Ilze Zvaigzne, kura jau ilgus gadus pēta savas dzimtas vēsturi, un Zemgales vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājs, ciltskoku pētnieks Kristiāns Jakubovskis. Viņš arī vada dzimtas pētniecības pulciņu skolā

Nedēļas nogalē mammas saņems bučas, mutiskus sveicienus un kādu ziedu pušķi kā pateicību par to, ka mīlējušas un lolojušas savus bērnus. Tomēr šis ir brīdis, kad daudzas mammas arī pārdomā, vai ir pietiekami labas mammas. Gaidot Mātes dienu nedēļas nogalē, saruna par to, kādi ir mammu šī brīža lielākie izaicinājumi, iedvesmas un spēka brīži ar četrām mammām. Ģimenes studijas viešņas: trīs bērnu mamma, organizācijas "Mammamuntetiem.lv" vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa, četru bērnu mamma, skolotāja palīgs un gide Līgatnē Indra Ramāne, trīs bērnu mamma Rīgas Stradiņa universitātes doktore Anda Ķīvīte-Urtāne un fotogrāfe Linda Rutule-Treimane, kura pirmo reizi kā mamma svinēs Mātes dienu.

Latvija pēc mobinga aktivitātēm skolās ierindojas pirmajā vietā starp 37 attīstītākajām pasaules valstīm, kas apvienotas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā. Dati rāda, ka Latvijā 35% pusaudžu regulāri saskaras ar ņirgāšanos.  Tā rezultātā pieaug psihiskās un fiziskās veselības riski, samazinās pusaudžu pašvērtējums un spēja kādam uzticēties, kā pasliktinās mācību rezultāti un tas ietekmē panākumus tālākajā dzīvē. To akcentē Veselības ministrijas kampaņa "ieskaties acīs - ņirgāšanās nav smieklīgi" iniciatori. "Vārdi sāpina, klusums nogalina" savukārt ir biedrības "Taureņa efekts" kampaņas moto un tās mērķis ir sniegt psihoterapeitu atbalstu skolas vecuma bērniem, kuri cieš no emocionālām problēmām, tostarp mobinga. Savukārt, lai aktualizētu iekļaušanās tēmu un uzsvērtu tieši pirmo iekļaušanās soli - sasveicināšanos, MOT kopā ar pusaudžu resursu centru rīko kampaņu "Drosme sasveicināties". Ģimenes studijā meklējam atbildes uz jautājumiem, vai uzlabojas situācija ar vienaudžu vardarbību skolās un vai dažādas kampaņas palīdz šos jautājumus risināt un uzlabot gaisotni skolās. Raidījuma viesi: Mot trenere, sociālā pedagoģe Anna Zaula, Tukuma Raiņa Valsts ģimnāzijas direktore Sigita Kūla un biedrības „Taureņa efekts” līdzdibinātāja un valdes locekle Olga Kazaka. Ierakstā uzklausām kādas mammas pieredzes stāstu par attieksmi pret viņas bērniem skolā. Par skolēnu mentālās veselības jautājumiem saruna arī ar Pusaudžu resursu centra Jelgavas filiāles psiholoģi Santu Daniļčenko. Iepriekš viņa strādājusi skolā un atzīst, ka skolā mobings pastāvējis vienmēr, taču tagad tas vairāk redzams, jo bērni par to runā.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Stūrišku ģimenes. Stūriški dzīvo Rankas pagastā – Dārta Dikmane-Stūriška ir māksliniece un arī zirgu staļļa apsaimniekotāja. Viņas vīrs Aldis Stūriška nodarbojas ar mežizstrādi, un viņi abi audzina četrgadīgo meitiņu Elizabeti. Ikdiena abiem ir spraiga – darbi mijas ar atpūtas brīžiem izjādēs ar zirgiem vai ceļojumos, kuros viņi labprāt dodas visi trīs kopā. Saruna par zirgiem, mākslu un mežu. Zirgu stallis ar pirmajiem zirgiem Rankas pagastā bijusi Alda pārsteiguma dāvana sievai, jo Dārtai ir bijusi pieredze ar zirgiem un viņai patīk zirgi. Alda attieksme sākumā bijusi atturīgākā, bet tagad viņš saka, ka zirgam piemīt īpaša enerģija, izjādē domas tiek veltītas vairāk dabai, viņam. Kad iemācījies pats jāt, tagad abi ar sievu dodas izjādes kopā ar mežu vai pļavu. Tas vieno un izjāde atslēdz no ikdienas problēmām. Pirmajā laikā saimniecībā bijis cilvēks, kas apkopa zirgus, bet saprata, ka grib vairāk paši iesaistīties un nolēma pārcelties. Tagad jau gadu Dārta un Aldis saimnieko paši. Darbs ar zirgiem nepaņem visu laiku, bet domās gan, jo ikdienā zirgus palīdz kopt darbinieki, bet Covid laikā bijusi situācija, kad pašiem jāuzņemas visi darbi, jo strādnieki bijuši slimi. Atpūsties, doties izjādēs un atslēgt domas pie Stūriškiem ierodas daudzi, kam ir nervozs darbs. Zirgs sakārto cilvēku emocionāli un laukos cita atmosfēra - lauki, daba, putni. Arī Elizabete jāj ar poniju Dandiju un zirgu Amēliju, un viņa stāsta, ka patīk, jo ir silta sajūta. Stūrišku ģimenei zirgu staļļa atjaunošana ir sirdsdarbs, bet peļņa saistīta ar mežu. Bet Dārta ir arī māksliniece, kura gatavojas izstādei, kurā, kā pati saka, piedāvā sapņu pasauli, paradīzes dārzus, kuros var nonākt, vienkārši aizverot acis. "Mana iedomātā pasaule ir skaisti dārzi, kur vītero putni, ir skaisti ziedi, čalo ūdens. Tas arī būs attēlots gleznās. Būs ziedi, būs sievietes, būs abstrakta pasaule, kurā nonākt," atklāj Dārta. Viņa arī iepazīstina ar seno tehniku, kuru izmanto savu gleznu radīšanai.  Izstāde būs aplūkojama Stāmerienas pilī no 7. maija. Stūriškiem visiem trim kopā patīk doties tuvākos un tālākos ceļojumos. Dārta atzīst, ka reizēm nav viegli, it sevišķi, kad meita bija mazāka. Bet tajā pašā laikā viņa atzīst, ka ceļojums ir milzīga pieredze, kas daduz dod Elizabetes attīstībai.

Kāda ir bērnam droša māja, kā iekārtot telpas, ja ģimenē ir bērns vecumā līdz trīs gadiem. Atbildes uz šiem jautājumiem un zināšanās balstītus ieteikumus sniedz mobilās darbnīcas "Bērna droša māja" vadītāji. Šonedēļ šāda īpaši aprīkota māja uz riteņiem ir sākusi apceļot Latviju, piestājot vispirms sākumskolās un dažādās publiskās vietās, jo tā ir viena no kampaņas "Pārvērt pārdrošību par drošību" aktivitātēm, tapusi pēc Veselības ministrijas, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas un Slimību profilakses un kontroles centra iniciatīvas. Kas vēl līdztekus drošai mājai vecākiem būtu jāatceras pavasarī un vasarā par bērnu drošību, kādas bērnu pieskatīšanas maņas ir īpaši jāatsvaidzina, lai izvairītos no ķibelēm un savainojumiem, stāstām Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas virsārste Alla Silova, mamma divām ašām dvīņu meitenēm Alise Avota un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu traumu ortopēdijas un mugurkaula ķirurgs Jānis Upenieks. Piedāvām iepazīsties ar instrukciju jaunajiem vecākiem "Pārbaudīsim māju". Par mobilo darbnīcu "Bērna droša māja" stāsts arī raidījumā Pēcpusdiena.  

Ir pagājuši gandrīz septiņi gadi kopš tā sauktajiem Tikumības grozījumiem Izglītības likumā, kad, ieviešot 10.1. pantu, tas tika izteikts šādā redakcijā: "Izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene. Izglītības iestāde aizsargā izglītojamo no tādas informācijas un metodēm izglītības un audzināšanas procesā, kas neatbilst šā likuma mērķī ietvertajai izglītojamā tikumiskās attīstības nodrošināšanai." Kā tas sākās un kā situācija izglītības vidē pa šiem gadiem ir attīstījusies, kāda pa šo laiku ir bijusi likuma panta ietekme uz bērnu zināšanām un skolotāja darbu? Un vispār, vai ir izdevies definēt, kas tad patiesībā ir tikumība, ko un kam pienāktos jaunam cilvēkam mācīt un iemācīt - skolai vai ģimenei.  Izglītības likums nesen atkal ir atvērts un tiek skatīts, jo daži Saeimas deputāti iesnieguši pieteikumus izmaiņām, piedāvājot 10.1. pantu, ko tautā pazīstam kā Tikumības grozījumus, no likuma izslēgt. Vai tas, ko dotu un mainītu, diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: biedrības „Papardes zieds” vadītāja Iveta Ķelle, bijusī Juglas vidusskola direktore Aija Melle, šobrīd vada kursus skolu direktoriem un piedalās skolu akreditācijā, un Liepājas Raiņa 6.vidusskolas direktors Kārlis Strautiņš un režisore Krista Burāne.

Jauno vecāku labbūtībai svarīga ir tikšanās un domu apmaiņa ar citiem jaunajiem vecākiem. Cik lielā mērā šo iespēju piedāvā tā sauktās mazuļu jeb bēbīšu skoliņas, kas it kā domātas bērna attīstībai. Kur vēl jaunie vecāki, jaunās mammas var gūt emocionālo atbalstu un piepildīt vajadzību pēc saskarsmes, Ģimenes studijā diskutē bēbīšu skoliņas "Brīnumpele" vadītāja, trīs bērnu mamma Kristīne Zālīte, bloga "Mazs top liels" autore Zane Miļūna, kura līdz pandēmijai veidojusi Brīvās rotaļāšanās nodarbības mazuļiem, PEP mamma un zīdīšanas konsultante Solvita Neija un sertificēta PEP mamma, supervizore un "Plecs" apmācības grupu vecākiem vadītāja Līga Zelmene Laizāne.

Kopš 2022. gada sākuma valsts pirmoreiz apmaksā vakcināciju pret vēzi izraisošo cilvēka papilomas vīrusu arī 12 gadus veciem zēniem. Līdz šim šī vakcīna bija pieejama tikai meitenēm. Par šo un citām bērnu vakcinācijas aktualitātēm plašāk stāstām Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja Dace Zavadska un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis, Skultes doktorāta ģimenes ārsts Reinis Siliņš. Dace Zavadska skaidro, ka 20. gadsimtā tika pierādīta cilvēka papilomas vīrusa saistība ar daudzu audzēju attīstību. Katrs 20 audzējs pasaulē abiem dzimumiem ir cilvēka papilomas vīrusa izraisīts. Vīruss nešķiro dzimumus. Pirmās vakcīnas pret šo vīrusu bija saistītas ar dzemdes kakla vēzi, tāpēc gan pasaulē, kā arī Latvijā vakcinēja tikai meitenes. Tagad jau kādu laiku ir pieejama deviņu tipu vakcīna, septiņi no tiem ir onkogēnie, tāpēc nav nekāda pamata vakcīnu nodrošināt tikai vienam dzimumam. Inficējās abi dzimumi, inficējas līdzīgi, arī audzēji tiek diagnosticēti līdzīgi. "Ar vakcināciju var samazināt piekto daļu audzēju un tas liels skaitlis," atzīst Dace Zavadska.

Tagad katrs bērns zina, kur jāsūta karakuģis, kurš nu jau vairs neapdraud Ukrainu. Kāda mamma sociālajos tīklos raksta, ka viņas bērns saklausījis šo vārdu un labprāt skaidri un skaļi atkārto to arī bērnudārzā. Karš ietekmē valodu, kopš kara sākuma Ukrainā atsevišķi lamuvārdi kļuvuši par "labo toni". Kā bērni un jaunieši reaģē uz vecāku emociju uzplūdos izteiktām rupjībām, kā skaidrot bērniem, ka šie vārdi nav ikdienas valodas nepieciešamā sastāvdaļa un vai bērnu valodā lamuvārdus šobrīd var izskaust, plašāk pētām Ģimenes studijā. Viedokli izsaka un vērtē dzejniece un rakstniece, divu bērnu mamma Inga Gaile, skolotāja un valodniece Māra Ozola, kura arī piedāvā lekcijas par rupjībām un lamuvārdiem, un psiholoģe Dace Vaišļa.

Latvijas Jauno ārstu asociācija aicina nekavējoties atjaunot veselības mācību skolās, jo jauniešu vājās zināšanās, piemēram, par reproduktīvo veselību veicina nevēlamu grūtniecību iestāšanos. Latvijā ir liels HIV inficēto skaits tieši jauniešu vidū. Pandēmija savukārt izgaismoja sabiedrības, tostarp jaunu cilvēku zināšanu trūkumu par vakcinācijas jautājumiem. Kā skolēni šobrīd iegūst zināšanas par savu ķermeni un veselību un kā novērst zināšanu robus, plašāk diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Latvijas Jauno Ārstu asociācijas valdes loceklis, sertificēts pediatrs un bērnu kardiologs Pauls Sīlis, Valsts izglītības un satura centra projekta "Skola2030" Veselības un fiziskās aktivitātes mācību jomas vecākā eksperte Inese Bautre un projekta "Skola2030" dabas zinātņu jomas vecākais eksperts, Rīgas Anniņmuižas vidusskolas direktores vietnieks un ķīmijas skolotājs Mihails Basmanovs. Ierakstā uzklausām Rīgas Friča Brīvzemnieka pamatskolas skolēnus Unu, Martu, Saniju, Lindu, Kristu, Dželi un Marselu, kā arī šīs skolas direktores vietnieci Elīnu Skuju. Sazināmies ar MOT ilggadēju treneri un mārketinga un komunikācijas daļas vadītāju Ritu Pētersoni. Ierakstā uzklausām izglītības un zinātnes ministri Anitu Muižnieci un Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta direktores p.i. Janu Feldmani.

Daudzi vecāki jau pieraduši, ka par bērna ēdināšanu izglītības iestādēs nav jāmaksā, jo to finansē valsts vai pašvaldību. Taču šobrīd brīvpusdienu jautājums nokļuvis viedokļu krustugunīs, jo būtiski pieaugušas  cenas un ēdinātāji vairs nespēj nodrošināt pakalpojumu par līdzšinējām izmaksām, savukārt jaunajos apvienotajos novados jāvienojas par vienotu atbalstu ģimenēm. Plašāka diskusija par pašvaldību plāniem nākamajam mācību gadam Ģimenes studijā. Diskutē Rīgas domes deputāte, Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Iveta Ratinīka, Izglītības iestāžu ēdinātāju asociācijas pārstāvis Jānis Meija un Preiļu novada domes priekšsēdētāja vietniece Anita Brakovska. Raidījumā skan arī mammas Elīnas Teteres no Pāvilostas viedoklis, kuru viņa izteica, skaidrojot situāciju Dienvidkurzemes novadā, Ziņu dienesta kolēģim Edgaram Kupčam. Uzklausām arī Dienvidkurzemes novada Sociālā dienesta vadītāja Elīna Pirtniece-Miķele. Rīgā no 1. septembra plānots palielināt maksu par ēdināšanu izglītības iestādēs, kas prasīs 16,9 miljonus eiro gadā. Izmaksu pieaugumu ir iecerēts segt daļēji no pašvaldības budžeta un daļēji ar 5.-12. klašu audzēkņu vecāku līdzmaksājumu 50% apmērā no ēdināšanas pakalpojuma cenas. Bezmaksas ēdināšanu paredzēts saglabāt 1.-4. klašu skolēniem, kā arī audzēkņiem ar sociālo statusu no trūcīgām, maznodrošinātām, daudzbērnu ģimenēm.

Ģimenes studija ciemojas pie Godiņu piedzīvojumu platformas radītājiem Gintas un Āra Godiņiem. Dzīvojot prom no cilvēkiem un saskaņā ar dabu, viņiem ir laiks audzēt sevī mieru un dalīties ar to ar platformas apmeklētājiem. Viņiem ir laiks vēl un vēlreiz pārvērtēt, kas tiešām ir vērtīgs dzīvē, kam atvēlēt laiku un par ko vērts domāt. Kamēr Ginta izrāda apkārtni, fonā flautu spēlē Āris. Viņš  uzkāpj uz brīvdabas skatuves un spēlē paša darinātu flautu. Flauta šeit skan vismaz divas stundas dienā, lai arī klausītāji ir tikai putni un meža zvēri. Āra atskaņotā mūzika piepilda visu mežu ar skaistu skaņu, kas saplūst ar dabas skaņām. 2019. gada nogalē ieradušies šajā vietā, kur tagad izveidota Godiņu piedzīvojumu platforma. Ginta stāsta, ka bijis grūti braukt prom. Pat raudājusi.  "Sapratu, ka šī ir tā vieta, kur man jābūt. Nezinu, vai tas ir ar senčiem saistīts? Nekad iepriekš nebiju domājusi, ka varētu šeit atgriezties un kaut ko darīt. Pieķērām sevi pie tā, ka šeit ir tik labi, ka patiesībā nekas netrūkst," stāsta Ginta. Varbūt sākumā viņai kā saimniecei gribējies lielāku virtuvi un cepeškrāsni. Bet ar laiku atskārst, ka visa ir gana. Nav tādu lietu, bez kurām nevar iztikt. Viena gan šajā vietā nevarētu būt.  Šobrīd arī Godiņu piedzīvojumu platformā nav elektrības. Bez elektrībsa aizvadīta arī visa ziema. Āris stāsta, ka šo tumšo laiku aizvadījis lietderīgi - "zīmējis bumbuīšus". Patiesībā tās ir notis, kas virknējas dziesmās, ko uz paša darinātas flautas spēlē Āris.

Vai jauniešu finanšu pratība ir pietiekama, lai izvērtētu ātro kredītu riskus? Kādi šobrīd ir mehānismi, lai novērstu jauna cilvēka neapdomīgu aizņemšos un kā jauniešus efektīvi brīdināt neiesaistīties dažādos finanšu noziegumos, kļūstot, piemēram, par "naudas mūļiem", plašāk diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Finanšu nozares asociācijas pārstāvis Reinis Jansons, Finanšu izlūkošanas dienesta priekšnieces vietnieks Toms Platacis un "Fintech Latvia" asociācijas vadītāja Tīna Lūse. Ierakstā uzklausām arī kādas jaunas sievietes pieredzes stāstu. Viņa ir divu bērnu mamma, kura tikai nesen izkļuvusi no parādu jūga. Aizņemties "ātros kredītus" viņa sāka jau 18 gadu vecumā. Lai atdotu visus parādus, bija vajadzīgi deviņi gadi. 

Kas ir apzinātība un kā to mācīt bērniem? Kāpēc to darīt un kā to praktizēt ikdienā, ja ar šo jēdzienu līdz šim nav bijis nekādas saskares? Vai un kā apzinātības trenēšana un vingrinājumu pielietošana ikdienā var palīdzēt bērniem tikt galā ar stresu, koncentrēšanās problemām un uzmanības noturības grūtībām, plašāk stāstām Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Klusuma skolas pasniedzēji, četru bērnu vecāki Ivo un Inese Strantes, Briseles II Eiropas skolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, apzinātības skolotāja pusaužiem, kura rivātpraksē strādā kā logopēde Sanita Ozoliņa un pedagoģe, kas palīdz bērniem sagatavoties skolai, mamma Inese Prūse. Ivo Strante skaidro, ka apzinātība nozīmē pievērst uzmanību tam, kas notiek šajā mirklī, ar nolūku un nevērtējot. Visām sadaļām ir vienlīdz svarīga nozīme. Ikdienā tas nozīmē - būt vairāk klātesošam savā dzīvē. Tas ir jākultivē un jākopj. Inese Strante papildina, ka pretējs apzinātībai ir "autopilots", kad kaut ko dara neapzinoties. Trenējot apzinātību ilgākā laikā cilvēkā veidojas iekšējais novērotājs, ka spēju novērot savas domas, savas ķermeņa sajūtas. Tad var tālāk runāt, ko ar to var sasniegt. Viņa arī bilst, ka nav pareizu vai nepareizu veidu, kā justies, svarīgākais ir to atklāt, apzināties un to var darīt arī kopā ar bērniem jau no ļoti maza vecuma. Sanita Ozoliņa bilst, ka šobrīd vairāk sanākt iedvesmot apzinātībā pusaudžus, un viņa ir pamanījusi, ka palīdz stāsts par to, ko viņi varētu iegūt.

Labs mazuļa miegs ir viens no ģimenes labsajūtas garantiem, tāpēc jauno vecāku  interese par šo jautājumu ir liela. Kā mazuli iemidzināt, kā nodrošināt viņam ciešu, saldu miegu, ir aktuāli jautājumi vecākiem. Daudz ir arī padomu un padomdevēju. Kā izveidot bērna gulēšanas režīmu un kā iekārtot drošu un labam miegam piemērotu guļvietu, Ģimenes studijā stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra miega speciāliste pediatre Marta Celmiņa un sertificēta grūtnieču, zīdaiņu un bērnu miega konsultante, divu bērnu mamma Zane Zolmane.

Pozitīvas attiecības ir pamats tam, ka bērns attīstās un mācās, savukārt emocijas ietekmē to, kā bērns attīstās un mācas. Protams, stress ir tas, kas šos procesus bremzē ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Arī pilnveidotā satura Skola 2030 vadmotīvs vēsta, ka fiziski un emocionāli droša vide ir priekšnoteikums tam, lai bērns varētu veiksmīgi apgūt jaunas prasmes un zināšanas, un skolotāju uzdevums ir šādu vidi nodrošināt. Pēdējo gaidu laikā esam pieredzējuši dažus kliedzošus atgadījumu un tiem sekojošas diskusijas, kas saistītas ar fizisku vardarbību izglītības iestādēs. Taču neilgā laikā posmā šobrīd, uzklausot vairākus vecāku stāstus, kuros saskatāmas, mūsuprāt, pret bērnu izglītības iestādē vērstas emocionālas vardarbīgas izturēšanās pazīmēs, Ģimenes studijā uz sarunu aicinām speciālistus par šo vardarbības veidu.  Kā rīkoties vecākiem situācijās, ja rodas aizdomas, ka pret bērnu izglītības iestādē ir vērsta emocionālā vardarbība, diskutē Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Evija Rācene, Rīgas 75. vidusskolas direktores vietniece un pedagoģe Aisma Baltiņa un Rīgas 64. vidusskolas psiholoģe Daina Žurilo, Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs un "Skola 2030" eksperte Liene Rolanda. Uzklausām arī vecāku viedokļus un pieredzes stāstus. Evija Rācene atzīst, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija pēdējā laikā saņem daudz iesniegumus par iespējamo emocionālo vardarbību, bet tas ir vardarbības veids, ko ir visgrūtāk pierādīt, tāpēc katrs gadījums jāvērtē individuāli. Robeža ir trausla un smalka, kur noteikt, vai tā ir emocionālā vardarbība, vai tomēr nē. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija skatās pēc likuma prizmas uz katru gadījumu. Aisma Baltiņa norāda, ka situācija skolā nav viennozīmīga. "Mani vairāk uztrauc, cik lielā mērā runājam par emocionālo vardarbību, cik lielā mērā par nesapratni, nogurumu. Skolēni šobrīd atgriežas no prombūtnes, divi gadi mājās, ir atrasts no kaut kādām prasībām. Nervozāka situācija ir ģimenē, nervozāki, pārgurušāki esam mēs skolā. Vai jebkura nesapratne uzreiz būtu kvalificējama kā emocionāla vardarbība, lai gan es neizslēdzu, tā pastāv," vērtē Aisma Baltiņa.

Šoreiz Ģimenes studijā iepazīstamies ar Lazdiņu ģimeni. Sintija un Uģis audzina divus bērnus – trīsgadnieku Miku un mazulīti Mētru, kurai vēl tikai 9 mēneši. Viņiem ir interesants iepazīšanās stāsts, abi apprecējušies, būdami vēl diezgan jauni un, kā paši smej – kopš tā laika visu dara kopā: kopā mācījušies un sākuši strādāt, kopā tikuši pie bērniem, tagad kopā labprāt ceļo. Uģis ir programmētājs, Sintija agrāk strādājusi par stjuarti, tagad ir finanšu datu analītiķe aviokompānijā. Nesen klajā nākusi viņas izdota grāmata “Latviešu dzemdību stāsti”, kurā apkopta 70 sieviešu pieredze par bērna pasaulē laišanu. Kāpēc Sintijai šķita svarīgi vākt un publicēt dzemdību stāstus, ko tie atklāj un ar kādām sajūtām grāmatu lasa šīs paaudzes jaunie tēti? Mudināti atklāt savu iepazīšanas stāstu, Sintija un Uģis stāsta par nejaušu satikšanos festivālā "Pozitivus" pirms 10 gadiem. Un diezgan ātri arī apprecējušies, jo Uģim piedāvāts darbs ASV un abiem kopā turp doties bijis daudz vieglāk kā precētam pārim. Pagājušais gads ģimenē bijis pārmaiņu pilns – Sintija sāka darbu pie grāmatas, arī Uģis nolēma mainīt darbu un ģimenē pieteicās Mētra. Dzīve mainījusies īsā laikā, jo visi četri dzīvoja mājās, jo arī Mikus pandēmijas dēļ negāja uz bērnudārzu. Abi – Sintija un Uģis – ir cilvēki, kas ir uz tu ar skaitļiem un datiem, bet Sintija izvēlējas izdot grāmatu par dzemdību pieredzes stāstiem. „Atceros to mirkli, kad ideja radās,” stāsta Sintija. Viņas mamma, kurai ir neliela izdevniecība, jautājusi, kas būtu aktuāls, ko interesētu lasīt. Sintija atbildējusi, ka viņai, toreiz vēl tikai Mika mammai, aktuāla ir bērnu audzināšana. Latviski ir izdotas grāmatas, kur stāstīts par dzemdību pieredzi, bet tā vairāk ir mājdzemdību pieredze. „Man vairāk gribējās tādus īstus, patiesus, dažādus stāstus. Par ideju daudz runāju ar draugiem, ar ģimeni un mēģināju saprast, ko citi saka. Man par pārsteigumu cilvēki bija ļoti pozitīvi. Tieši tēvi teica, ka vajag. Tādi precīzi pieredzes stāsti,” atminas Sintija. Kamēr ideja vēl bijusi tikai ieceres līmenī, Sintija apkopojusi draugu, radu un paziņu stāsti. Tad izveidoja anketu, kuru ievietoja „Facebook kontā ar aicinājumu atsaukties. Pirmā doma bijusi, ja 20 cilvēki atsauksies, būs labi. Cilvēku atsaucība bija fenomenāla, pirmie 20 stāsti jau bijuši  iesūtīti jau dažu stundu laikā. Arī komentāri pamatā bijuši pozitīvi šādam aicinājumam. Cilvēku atsaucība iedvesmoja. Grāmatā ir 60 mammu 70 stāsti. Sintija stāsta, ka viņa kā „skaitļu cilvēks” izveidojusi excel tabulu, kurā rakstīja komentārus, par ko katrs stāsts bijis. Tā ieguva pirmo izlasi un to deva lasīt māsīcām, kuras vēl nav mammas. Viņām bijuši jautājumi par detaļām, un tas licis apzināties, ka nepieciešami terminu skaidrojumi.  „Katrai mammai, kuras stāstu bija publicēju, apsolīju grāmatu. Ar visām sazinājās un uzzinot adreses, kur sūtīt, izrādījās, ka stāsti ir no mammām no visas Latvijas. Trīs stāsti ir arī no ārvalstīm,” atklāj Sintija. Secinājums – latviešu sievietes ir ļoti izglītotas dzemdību jautājumos, bet atšķirīgais ir  attieksme dzemdību iestādēs Latvijā un ārvalstīs. Kā piemēru Sintija min, ka sievietes ārzemes var pašas izvēlēties dzemdību pozu. Latvijā mammas ir zinošas, bet tas nesaderas ar to, kas notiek dzemdībās, viņas nezina, kā to pateikt dzemdību nodaļā. Grāmatā ir arī pašas Sintijas pieredzes stāsti. Uģis vērtē, ka viņam kā tētim ir viegli un ātri lasīt šādu grāmatu. „Stāsti ir kā seriālā katrs savas sērijas vērts, kas īsti var notikt, cik dažādi viss process var izvērsties,” atzīst Uģis. Uz visu skatoties pēc dzemdībām, viņš neviļus salīdzina ar savas ģimenes dzemdību pieredzi. Pirms publicēšanas Sintijas apkopotos stāstus pārlasījusi un komentējusi arī dūla un vecmāte, kā arī ginekoloģe-dzemdību speciāliste. Uģis bilst, ka visā procesā arī Sintija ir kļuvusi neoficiālu dzemdību speciālistu. Lazdiņi ir arī lieli ceļotāji. Sintijai ceļošanas kāre ir no vecākiem, kas ir ģeogrāfi. Abi neslēpj, ka ceļot ar maziem bērniem ir izaicinoši. Uģis saka, ka vieglāk ir ceļot ar bērnu līdz gada vecumam, jo kamēr nav aizaudzis avotiņš, bērns vieglāk pacieš lidmašīnas spiediena maiņas, tad atkal, kad bērns jau ir sasniedzis 3 gadu vecumu un ir vieglāk nomierināt un sarunāt. Viņš smej, ka nākamā grāmata varētu būt „100 veidi kā ceļot ar bērniem”.

Pusaudžu vecumā smēķēt pamēģina lielākā daļa jauniešu, taču elektroniskās cigaretes šo nodarbi padarījušas stilīgāku kā jebkad iepriekš. Diemžēl riski veselībai nesamazinās un policijas pārbaudēs skolās pie skolēniem atrod ļoti dažādus tabakas izstrādājumus. Kā runāt ar pusaudzi, lai viņš atteiktos no kārdinājuma pamēģināt uzsmēķēt un kā rosināt jauniešus, kas smēķē, atmest š kaitīgo ieradumu, Ģimenes studijā diskutē Valsts policijas pārstāvis Andis Rinkevics, Narkologs Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā un Pusaudžu resursu centrā Ļevs Poluņins un Saldus novada Druvas vidusskolas direktora vietniece audzināšanas jomā Maija Pūne. Uzklausām arī Kārli Beļēviču, kurš partālā manabalss.lv iesniedzi iniciatīvu „Par nesmēķējošu nākamo paaudzi”, un biedrības „Sabiedrība un drošība” valdes locekli Jevgeniju Roščinu. Uzklausām arī kāda trīspadsmitgadnieka mammas pieredzes stāstu.

Speciālisti apgalvo, ka garīgā veselība sagādā grūtības apmēram vienam no trim jauniešiem un tas nozīmē, ka ikvienā skolā un ikvienā klasē būs vismaz trīs pusaudži, kuriem noderētu speciālistu atbalsts. Pētījumi rāda, ka pandēmijas laiks pasliktināja pusaudžu labsajūtu, bet vai tagad var tiekt, ka jaunieši ir atguvušies un grūtības piedzīvo tikai tie, kuri jau pirms pandēmijas izjuta mentālās veselības traucējumus, raidījumā Ģimenes studija vērtē Pusaudžu resursu centra (PRC) vadītāja, bērnu psihiatre Anete Masaļska, PRC Izglītības projektu vadītāja, klīniskā psiholoģe Elīna Bērtule un PRC Valmieras centra pārstāve, psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Kristīne Kiriloviča. Jauns Pusaudžu resursu centra pētījums parāda, ka 70% pusaudžu labsajūta ir atkarīga no savstarpējās uzticības ģimenē. Savukārt ceturtdaļa aptaujāto pusaudžu novērtē brīvību un laiku vienatnē. Kā citus svarīgus faktorus pusaudži min māju sajūtu, drošību, komfortu un mājdzīvniekus. Aptaujas dati liecina, ka 45% gadījumu galvenais priekšnosacījums, lai gribētos uzturēties mājās, ir ģimenes klātbūtne. Bērni, kas dzīvo ar abiem vecākiem, mājās jūtas labāk, ir mazāk domstarpību, grūtību, un notiek labprātīga iesaiste mājas pienākumos. Savukārt pusaudži, kuru vecāki dzīvo šķirti, biežāk saskaras ar grūtībām savstarpējā komunikācijā un sapratnē, kas ietekmē vispārējo labsajūtu mājās. 

Palīdzība ukraiņiem šobrīd kļūst par iltermiņa pasākumu. Kā atbalstā un labdarībā var iesaistīties ģimenes, bērni un jaunieši, interesējamies Ģimenes studijā. "Draugi, kolēģi, domubiedri, šis ir tas brīdis, kad mēs varam palīdzēt un ziedot pašu mazumiņu tām ukraiņu ģimenēm, kas nonākušas pie mums Latvijā. Jāatzīst, ka mēs esam lieliski, drēbes esam sagādājuši visiem, bet ir viens, bet - trūkst ikdienas sadzīves tehnikas, piemēram, tāda elementāra lieta kā tējkanna, kur uzsildīt ūdeni, lai uzlietu tēju, aplietu putru vai pagatavotu bērnam maltīti, tā "Facebook" raksts komunikācijas speciāliste Kristīne Tjarve.  "Šodien Ukraiņu atbalsta centrā Ventspils ielā bērni jautāja pēc bumbām, mašīnistēm un skeitborda dēļiem. Ja nu jums kas tāds stāv nelietots, atvediet šeit!" izmantojot sociālo tīklu vareno spēku, mudina Anete Konste. "Netālu no Ogres ir viesu nams, kurā izmitināt 57 ukraiņi. Man ir ideja šiem bērniņiem sagatavot saldumu paciņas, varbūt kāda mamma vēlas to paveikt kopā ar mani?" tā ir Ineses Gruznovas ideja.  Tīmeklis burtiski piebiris ar šādiem un līdzīgiem paziņojumiem. Vai tas liecina, ka cilvēku vēlmi palīdzēt nav apsīkusi un kā atbalstā un labdarībā iesaistīt bērnus? "Palīdzēšana ir kļuvusi organizētāki, esam iemācījušies palīdzēt. Ar šādu grandiozu palīdzēšanas situāciju kā valsts saskaramies pirmo reizi, kā cilvēki. Sadarbība, atbildība, drošība palīdzēšanā sāk kļūt par pašsaprotamiem principiem," vērtē Latvijas Platforma attīstības sadarbībai direktore, Vidzemes augstskolas docētāja un sabiedriskā aktīviste Inese Vaivare. Viņa norāda, ka šobrīd palīdzība visvairāk ir vajadzīga ukraiņiem, kas ir ieradušies Latvijā. Kā arī atgādina lietas, ko ziedo, pārbaudīt. "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta stāsta, ka 7,2 miljoniem eiro, ko cilvēki ziedojuši "ziedot.lv", 5,8 miljoni iztērēti palīdzībai tieši Ukrainai. Tie ir medikamenti un medicīnas preces, humānā palīdzība, kā arī aizsardzībai nepieciešamās lietas. Vairāk nekā miljons atvēlēts tiem Ukrainas bēgļiem, kas ieradušies Latvijā. "Tas liecina, ka mēs kā sabiedrība esam iejūtīgi, atsaucīgi, saprotam šī kara vēsturisko kontekstu un esam gatavi rīkoties. Tas ir būtiski," vērtē Rūta Dimanta un arī bērnu iesaiste ir augsta labdarībā. "Šis laiks bērniem ir ļoti trauksmains. Kāpēc arī mēs, pieaugušie, ziedojam, jo negribam neko nedarīt, gribam iesaistīties, jo nav iespējams palikt malā. Mēs nevara aizbraukt uz Ukrainu un savām rokām apturēt karu, bet kaut kā mēs varam palīdzēt. Mēs varam palīdzēt ar savu naudu, savu laiku, ziedojot. Tas arī jāparāda bērniem. Šādi mēs bērniem palīdzam novērst trauksmi, ja vienkārši skatāmies kara šausmas internetā, nerīkojoties tu kļūsti bezpalīdzīgs. Arī bērniem ir vieglāk pārvarēt jebkuras trauksmainas situācijas darbojoties," analizē Rūta Dimanta. "Vecāki, kas iesaista bērnu palīdzībā, māca empātiju un palīdz trauksmi novērst pozitīvā darbības gultnē." Cik būtiski ir runāt ar bērniem par karu un arī kopā darboties labdarībā, skaidro Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas vadītāja asociētā profesore Ieva Stokenberga. Nodibinājuma „Caritas Latvija” valdes priekšsēdētāja Inese Švekle stāsta par radošo istabu ukraiņu bērniem un aicina ziedot materiālus bērnu radošām nodarbēm. Rīgas Pārdaugavas Montessori skolas direktors, divu bērnu tētis Kārlis Andersons stāsta par iniciatīvu skolā, kuras laikā bērni gatavoja dažādas lietiņas un tad sarīkoja labdarības tirdziņu, kurā piedalījās ne tikai paši skolēni, bet arī vietējās apkaimes ļaudis. Ziedojumos savākti vairāk nekā 250 eiro. Projekta „Radi Liepāju pats” aktivitāšu koordinatore Anna Paula Gruzdiņa stāsta par Velo talku Liepājā, kas ilgst līdz 10. aprīlīm un notiek iedvesmojoties no biedrības "Radi vidi pats" velo ziedošanas akcijas.  

"Macību mērķis pirmskolā ir ambiciozs, zinātkārs, radošs un dzīvespriecīgs bērns. Bērns, kas dzīvo veselīgi, droši un aktīvi, bērns, kas patstāvīgi darbojas, mācās ar prieku un ieinteresēti, bērns, kas gūst pieredzi par sevi, citiem, apkārtējo pasauli un to, ka notiekošais savstarpēji mijiedarbojas,  teikts Skola 2030 materiālos. Tomēr grūtāk atrast informāciju, kas tieši jāzina bērnam, beidzot pirmsskolas izglītības iestādi un uzsākot skolas gaitas. Bērnu vecāki norāda, ka tas, ko saka pirmsskolas pedagogi un ko prasa sākumskolas skolotāji atšķiras. Beidzot dārziņu, no bērna prasa spēju lasīt zilbēs, bet pēc vasaras, uzsākot skolas gaitas 1. klasē, bērnam jāmāk lasīt pilnos teikumos un rēķināt teksta uzdevumus. Kā novērst plaisu prasībās un kā palīdzēt bērniem uzsākt skolu sagatavotiem, interesējamies Ģimenes studijā. Raidījuma viešņas: četru bērnu mamma un platformas „dzene.com” veidotāja Ilze Dzene, Rīgas Centra Humanitārās vidusskolas sākumskolas skolotāja Gita Tamaša-Blekte, Mārupes novada pirmsskolas izglītības iestādes „Zīļuks” sagatavošanas grupas pedagoģe Dace Tomsone un „Skola2030” Pirmsskolas un sākumskolas mācību satura izstrādes vecākā eksperte Agrita Miesniece. Raidījumā uzklausām arī vecāku pieredzes stāstus.

Ģimenes studija aicina ciemos pie Jansonu ģimenes. Jansoni dzīvo Liepājā un Varis ir divu meitu tētis – vecākai meitai Agnesei jau 28 gadi un viņa jau vij savas ģimenes ligzdu, bet jaunākai 13 gadus vecajai Gabrielai tētis vēl vajadzīgs „pēc pilnas programmas”, jo ikdienā viņš meitu audzina viens. Jau gadu Varis rūpējas arī 16 gadus veco audžumeitu Adrianu. Meitas vērtē, ka tētim labi izdodas – viņas jūtas gan emocionāli, gan fiziski aprūpētas. Viens no spēka avotiem, kas saliedē ģimeni un palīdz meitu audzināšanā, ir Jaunsardze. Varis Jansons ir jaunsargu instruktors un meitenes jau no mazotnes darbojušās Jaunsardzē. Arī tad, kad bija pārāk mazas, lai tiktu pa īstam uzņemtas jaunsargu rindās, viņas varēja būt jaunsargiem līdzās kā jaunsargu instruktora meitas. Tiekamies skolā, kurā Varis Jansons pasniedz arī valsts aizsardzības mācību, jo, kā viņš iepriekš bilst telefonsarunā, mājās pārāk liela nekārtība, lai uzņemtu ciemiņus. Pēc tikko mežā kopā ar jaunsargiem pavadītajām dienām nav bijis laika pievērsties tās sakārtošanai. "Esmu tētis pēc pilnas programmas," iepazīstina Varis Jansons. Jau deviņus gadus. "Mazliet vientuļi, ka tikai tētis, bet, paldies dievam, ka ļoti foršs tētis, un ir ļoti mierīgi mājās. Drosmīgs, mīļš, vienmēr atbalstīs. Brīnišķīgs tētis," raksturo Gabriela. "Ļoti atbildīgs cilvēks, gādīgs, liela nasta uz pleciem. Sava ģimene, paldies, ka par mani rūpējas, novērtēju. Foršs, var izklaidēties kopā, var kopā pavadīt laiku, kopā pasmieties, izrunāties," bilst Adriana. "Mūsu tētis ir īpatnējs labā veidā, tas ir emocionāli forši, ka ar tevi runā kāds vīriešu pārstāvis, nevis tikai sieviešu aplītis," atzīst Gabriela. Agneses un Gabrielas mamma dzīvo Kuldīgā. Raksturojot tādu, it kā neparastu izvēli, ka vecākiem šķiroties bērni paliek pie tēta, Varis bilst, ka šāda izvēle ir bērnu dēļ. "Viņi ir tie, kuri nevar šajā brīdī par sevi pilnvērtīgi parūpēties, līdz ar to jāpieņem atbildīgs lēmums un tas jādara. Tā normāli vīrieši dara. Kaut gan skatoties, kā tas notiek pasaulē, laikam es tāds esmu retais. Bet es nesūdzos," bilst Varis. Varis atzīst, ka nejūtas slikti meiteņu pulciņā. Arī darbojoties Jaunsardzē viņš novērtējis, ka meitenes ir apzinīgākās, izpildīgākas, arī punktuālākas. "Džeki bieži vien ir tādi..., ne visi," vērtē Varis. Protams, arī meitenēm "kāja paslīd", bet dzīve ir jābauda! Agnese, lai arī jau ir savā dzīvē, komunicē ar vecākiem, brauc ciemos pie mazās māsas.  "Dzīvoju uz pusi Liepājā, gan savās lauku mājās," atzīst Agnese. Lauku mājas ir Nīcā, kur ciemojas arī Gabriela un palīdz māsai darbos. Arī Agnese, jautāta par savas ģimenes modeli, atzīst, ka "tētis labi tiek galā ar visām lietām, kas ģimenē ir jābīda uz priekšu". Agnese tētim stāstījusi, ko novērojusi, kurus jautājumus vajadzētu risināt no citas puses. "Viņš jau pieredzes bagāts un ar bērniem strādājot, tālāk pats jūt," atzīst Agnese. "Mēs cenšamies ģimenē turēties pie modeļa, ka esam atklāti, ka neslēpjam viens no otra. Ja ir kaut kādas "ziepes" vai nepatikšanās, vai ķibeles, esam atklāti un runājam. Labāk salda patiesība, nekā rūgti meli. Tas nepalīdz veidot patiesas attiecības, ja pastāv bailes runāt atklāti." Ir arī kādas meiteņu lietas, ko mazā māsa uztic tikai lielajai. Jautāts par kādu sarežģītu situāciju, kas bijusi jārisna ar meitām pēdējā laikā, Varis bilst, ka sarežģītas situācijas ir citā pasaules malā un tas, kas  ir mums šobrīd, viss ir risināms. Pats galvenais ir runāt. Ja ir komunikācija, visu var atrisināt. Tā kā visas meitenes darbojas Jaunsardzē, tētis viņām ir ieaudzinājis gan patriotismu, gan dzimtenes mīlestību. Tētim var paraudāt uz pleca arī Agnese. Gabriela atzīst, ka tētis ir iemācījis skatīties uz labo pusi, ka nav tikai sliktais. 

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, šķiet, ik katrs jūtam satraukumu, sašutumu un līdzīgs  emocijas. protams, mūsu, pieaugušo, jūtas redz un uzskatus dzird arī bērni. Tāpēc jau drīz pēc kara sākuma no Latvijas skolām pienāca ziņas, ka vietām ir novērojamas latviešu un krievu tautību bērnu savstarpējas sadursmes. Cik izplatīta ir šī parādība un kā to varētu mazināt. Kas etniskiem konfliktiem skolu vidē kopīgs ar diemžēl arī skolās tik izplatīto vienaudžu vardarbību, skaidrojam Ģimenes studijā. Diskutē "Uzvedība.lv" veidotāja Līga Bērziņa, Laurenču sākumskolas direktors Kristaps Zaļais, Rīgas Rīnūžu vidusskolas direktors Deniss Kļukins un Rīgas Starptautiskā skolas sociālo zinību un angļu valodas skolotāja Līga Grundšteine. Skolu pārstāvji atzīst, ka vardarbība starp skolēniem pieaug, ne vienmēr tas ir tautības dēļ un ne vienmēr saistīts ar karu Ukrainā. Ilgajā attālināto mācību laikā arī skolēniem zudušas sociālās prasmes.

Analizējot skolēnu atzīmju izmaiņas četru semestru laikā no 2019. gada rudens līdz 2021. gada pavasarim, atklājies, ka kopumā vidējas atzīmes skolēniem ir pakāpeniski pieaugušas. Pieaugums gan nav bijis vienmērīgs. Tas ir viens no secinājumiem pētījumā "Sakarības starp skolēnu mācību snieguma izmaiņām, pašvadības un problēmu risināšanas prasmēm klātienes un attālinātās mācīšanās laikā". Kas ir atzīmju inflācija, kā to izrpast vecākiem un ko ar to iesākt pedagogiem, kāpēc attālinātajās mācībās skolēniem ir labākas atzīmes un kādas skolēna prasmes ļauj sasniegt labākus rezultātus, skaidrojam sarunā ar pedagoģijas pētniekiem un skolu praktiķiem. Raidījumā Ģimenes studija ar pētījumu un pirmajiem tā rezultātiem iepazīstina Latvijas Universitātes pētniece psiholoģijas doktore Liena Hačatrjana. Skolēnu sekmju un zināšanu izmaiņas vērtē un raksturo Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes novērtēšanas departamenta direktors Rolands Ozols un Limbažu Valsts ģimnāzijas direktore, pedagoģe Gunta Lāce un Ādažu Brīvā Valdorfa skolas Skolotāju kolēģijas vadītāja, direktore Inga Zemīte. Liena Hačatrjana skaidro, kā piedalījās 24 skolas no visas Latvijas, 9.-11. klases. Viņas hipotēze bijusi, ka atzīmes kritīsies, bet skolēniem, kuriem ir labākās prasmes pielāgoties jaunai situācijai, saprast, kā rīkoties, viņi spēs noturēt atzīmes.   Galvenais secinājums, kas arī pētniecei bijis nedaudz pārsteigums, – vidējās atzīmes pakāpeniski ir pieaugušas, salīdzinot 2019. gadu ar 2021. gada maiju. "Atklājām, ka skolēnu prasmēm bija nozīme, kāds ir atzīmju līmenis, vai atzīmes pieauga vienmērīgi, vai arī bija posmi, kur atzīmes kritās," skaidro Liena Hačatrjana. "Kritās vairāk tiem, kuriem prasmes bija zemākas." Gunta Lāce atzīst, ka atzīmes varēja būt augstākas attālināto mācību laikā, bet tās būtu interesanti salīdzināt ar atzīmēm, ka tie iegūtas tagad, atkal mācoties klātienē. "Mūs dara uzmanīgus un par to esam pārliecināti, ka liela daļa vērtējumu netika iegūti pilnībā godīgi. Žēl, bet tas tā ir. Tas, ko skolēni ļoti attīstīja, bija aizmuguriskās sadarbošanās prasmes, veidi, kā labākais klases matemātiķis var dalīties ar rezultātiem ar pārējiem. Šādas lietas, par kurām šobrīd jaunieši stāsta. Negodīguma līmenis bijis liels," vērtē Gunta Lāce. Otra lieta - ļoti iekavēta vielas apguve.  "Ja 11. klasē mēģinātu godīgi visu, kas paredzēts, izdarīt, vajadzētu mācīt līdz augusta vidum, bet jābeidz ir maijā. Rezultātā kaut kādas lietas īsinām, izvēlamies prioritātes, kas ir svarīgākais, tas ir darīts visu pandēmijas laiku," turpina Gunta Lāce. Labās lietas, ko izceļ Gunta Lāce: bez pandēmijas viņi nebūtu iemācījušies vārdu vīruss, digitālās prasmes un prasmes strādāt komandā, atrodoties fiziski attālināti, arī pašvadītas mācīšanās prasmes.

Kādā vecumā pieļaujama hormonālās kontracepcijas lietošana un kādiem mērķiem tā uzskatāma par piemērotāko? Kādas ir jaunākās zinātnes atziņas par šo reproduktīvās plānošanas metodi, speciālistu viedokļus uzklausām Ģimenes studijā. Skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ginekoloģe, dzemdību speciāliste Lāsma Līdaka un Rīgas Dzemdību nama ginekoloģe, dzemdību speciāliste, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente Vija Veisa.

Bērnu slimnīcā darbu sākusi Latvijā pirmā Mātes piena banka, kas izveidota par ziedotāju līdzekļiem. Raidījumā Ģimenes studija saruna par mātes piena ziedošanas un saņemšanas iespējām. Raidījuma otrajā daļā saruna par iniciatīvu "Piena mammas". Par Piena bankas darbību stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas neonataloģe, Mātes piena bankas ārste Elza Salputra un Latvijas zīdīšanas veicināšanas konsultantu asociācijas vadītāja Sandra Lase. Lai pieteiktos dalībai Piena bankā, mammām jāaizpilda pieteikuma anketa internetā. Anketā jānorāda arī bērniņa dzimšanas datums, jo mammas piena maina savas īpašības. jo vecāks bērns, jo piens ir mazāk uzturvielāk piesātinātāks. Pēc tam Piena bankas darbinieki sazināsies ar mammu un piedāvās tikšanās laiku. Tikšanās reizē būs anketēšana par mammas veselības stāvokli. Būs jānonod asinis, lai izslēgtu biežas ļaunas infekcijas slimības. Ja analīzes būs negatīvas, būs otrā tikšanās reize, lai ar mammu izrunātu visu, kas saistīts ar piena atslaukšanas procesu, kā arī saņems aprīkojumu, kas nepieciešams piena atslaukšanai. Labs donors ir mamma kuras bērniņš ir vecumā apmēram līdz 10 mēnešiem; kurai nav kaitīgo ieradumu - kura nesmēķē un nelieto pārlieku daudz alkoholu (kādu glāzi vīna drīkst atļauties); kura nedzer vairāk nekā trīs krūzes kafijas dienā; kurai nav hroniskas slimības, dažas slimībās ir akceptējamas, tāpēc arī ir saruna un tikšanās ar sievieti, kurai aizpildījusi anketu; kurai ir tik daudz piena, ka pašas bērniņam pietiek atliku likām un vēl paliek pari. Ierakstā saruna ar Meganu, kura jau iesaistījusies piena ziedošanā Piena bankai. Par iniciatīvu "Piena mammas" stāsta inicatīvas pārstāve Jūlija Vanka un Zane Darbote, kura aizsāka šo inicatīvu. Ierakstā uzklausām Kristīnas pieredzi, kura izmantojsi "Piena mammu" ziedoto pienu.  

Dažas dienas pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Reinis Pozņaks iesaistījās sākotēji draugu un domubiedru iniciatīvā – palīdzēt uz Ukrainas robežu nogādāt vairākas bezceļiem piemērotas automašīnas, kas kara apstākļos izrādījās pirmās nepieciešamības lieta ukraiņu zemessargiem. Atgriezušies un sākuši domāt, kur vēl rast iespējas šādu autotransportu sagādāt. Reinis nolēma izmēģināt soctīklu spēku un mikroblogošanas vietnē "Twitter" publicēja ierakstu, aicinot tos, kam ir iespēja, ziedot. Sabiedrības atsaucība strauji pārsniedza cerēto, konts pildījās ar ziedojumiem, cilvēki veda un atdāvināja savus auto, tos atdeva arī dažādi uzņēmumi. Un tā Reinim ar domubiedriem jeb "tviterkonvojam", kā viņš pats to sauc, ir izdevies uz Ukrainu aizsūtīt jau vairāk nekā 100 dažādu mašīnu. Noslēdzoties skolēnu brīvlaikam, Reinis savā tviterkontā rakstīja: "Rīt mājās pēc nedēļas prombūtnes, atgriežas sieva ar bērniem. Iespēja, ka es smagi cietīšu antibardaka pusmilitārajā akcijā ir visai liela. Šovakar jābūvē aizsardzības līnija, ka es vismaz centos." Tā nu Ģimenes studijā aicinājām uz iepazīšanos ne tikai Reini, bet arī viņa ģimeni, ko viņš pats gan raksturo kā kautrīgus. Un, patiesi, ierakstam sākoties, ceram sagaidīt, ka sarunai pievienosies arī desmitgadniece Lote un Pauls, kuram ir seši gadi, taču bērni izvēlas nodoties savām darīšanām un kopā ar tēti Reini raidījumā viesojas mamma Anda. Iepazīstinot ar ģiemni, Reinis stāsta, ka dzīvojuši visai ikdienišķi, viņš strādā sabiedrisko attiecību jomā, Anda ir tiesas sekretāre. Lote mācās 4. klasē, Pauls iet bērnudārzā, rudenī sāks skolas gaitas.  "Vispār mēs esam diezgan garlaicīgi," par ģimenes ikdienu stāstot, bilst Reinis. "Mēs nevaram pastāstīt, kā mēs varonīgi bērnus vadājam uz četriem pulciņiem un esam ar to vien noslogoti. Diezgan vieglprātīgi pret to izturamies." Tomēr pēdējās nedēļas būtiski mainījies dienas ritējums. "Sākas tas ļoti vienkārši, pat ne es, bet 4-5 cilvēki vienā svētdienas vakarā ieraudzīja Facebook, ka pilnpiedziņas mašīnas ir vajadzīgas Ukrainā. Pārliecinājās, vai cilvēks, kas prasa mašīnas, ir uzticams un pirmās astoņas mašīnas  draugu kompānija nopirka paši. Mani pieaicināja stundu pirms izbraukšanas, ka ir vajadzīgs šoferis," stāsta Reinis.  Tas, ka Reinis brauc uz Ukraiņu, ģimeni sākumā pārsteidzis. Viņš vienkārši pateicis, ka jābrauc. Anda bilst, ka viņu nostādīja fakta priekšā un tikai pēc tam radušās bailes, nemiers. Reiņa iesaistīšanās palīdzībā Ukrainai, mainījusi nedaudz arī ģimenes ikdienu. Tētim tagad nav laika vest bērnus uz skolu un dārziņu. "Kad esmu mājās, arī neesmu mājās, jo visu laiku kāds kaut ko raksta, zvana, arī paši ukraiņi. Sākumā atvainojās, ja svētdienā, bet karā nav svētdienu. Tā taisnība. Kādu brīdi vēl būs grūti, ceru, ka ne ilgi, " bilst Reinis. Reinis turpina, ka atpakaļceļā no Ukrainas nācies uzkavēties pāris stundas Jēkabpilī un sarunās izkristalizējies, ka ir jādara vēl. Bet paši nevar atļauties, vairs nav tik daudz līdzekļu, tāpēc jāprasa atbalsts. Tā radusies doma publicēt informāciju sociālajos tīklos. Tas rezultējies ar milzu atsaucību un tagad uz Ukrainu ir jau aizsūtītas vairāk nekā 100 mašīnas. Pats Reinis braucis divos braucienos, bet, kad skolēnu brīvlaikā ģimene devās slēpošanas atvaļinājumā un Reinis palika mājās pieskatīt un barot mājās "pusmiljonu dzīvnieku".  Jautāts, kādi cilvēki ziedo mašīnas, Reinis atzīst, ka to nav iespējams izskaidrot. "Piemēram, iebrauc "štābiņā" dāma, atved "Suzuki Jimny" labu māšīnu - še, zinu, ka ukraiņiem tā noderēs. Tieši tik vienkārši tas notiek. Un tas nav vienīgais gadījums. Tagad jau viņš cenšas cilvēkus un viņu stāstus fiksēt. Katru dienu – kāds atved degvielas kannas, kāds atved riepas. Par naudu nerunāsim, katrs pārskaita, cik var, no eiro līdz vairākiem tūkstošiem, " atzīst Reinis. "Drusku atgādina barikāžu laiku, vienotības sajūta sabiedrībā ir līdzīga, nav svarīga materiālā komforta pasaule, bet visi vienas lietas vārdā dara, ko var izdarīt. Arī ļoti emocionāls periods." Reinis arī saka lielu paldies visām iestādēm, kas palīdz dokumentu kārtošanā un mašīnu iegādē, jūtams atbalsts un atsaucība. Vecāki stāsta, ka no bērniem arī neslēpj kara ziņas, ja ir jautājumi, tad skaidro. Reinis stāsta, ka emocionāli smagi bijis redzēt bēgļus no Ukrainas, bet tas arī devis motivāciju pieņemt lēmumu darīt maksimāli, ko vari izdarīt, lai palīdzētu. "Atziņa - vērtīgākais, ko varam atstāt saviem bērniem, ir valsts, visu pārējo, cerams paši spēs nopelnīt un sagādāt. Mūsu uzdevums ir valsti nosargāt un nodot tālāk, lai viņiem ir mājas," vērtē Reinis. "Brīvība ir liela vērtība, bet tā ir vērtība, ja tev ir mājas, kur atgriezties. Tur vari arī nekad neatgriezties, bet ir sajūta, ka ir tā vieta. Ja ir brīvība bez mājām, esi vienkārši klaidonis. Tas ir vērtīgākais, ko atstāt bērniem."

Ēnu dienu diena ir karjeras izglītības pasākums, tās mērķis ir iepazīstināt skolēnus ar dažādu profesiju un nozaru prasībām, lai palīdzētu jauniešiem izvēlēties profesiju un sagatavoties darba tirgum nākonē. Kā daudzi pasākumi, arī šī programma "bija nolikta uz nosacītas pauzes" pāris gadus. Šogad Ēnu diena norisināsies klātienē. Tā paredzēta 6. aprīlī, un uzņēmumi Ēnu dienai šogad pieteikuši par 1000 vakancēm vairāk nekā citus gadus. Kā šogad norisināsies Ēnu diena, kādi profesionālie virzieni pašlaik visvairāk interesē Latvijas skolēnu un kādus ēnotājus un vēlāk jau darbiniekus vēlas piesaistīt visdažādāko nozaru uzņēmumi un iestādēs.  Ģimenes studija par Ēnu dienu sarunājas „Junior Achievement Latvia” valdes priekšsēdētājs Jānis Krievāns, Karjeras konsultante Rīgas Angļu ģimnāzijā Madara Sarkane, Jelgavas Valsts ģimnāzijas Ekonomikas, ģoogrāfijas un sociālo zinību skolotāja Ilze Rumbeniece. Tikai divi procenti piedāvājumu ir tiešsaistē, pārējie uzņēmēji reģistrējuši vakances klatienē. Ēnu devējus aicina reģistrēt vakances vēl līdz 28. martam. Ja reģistrācija būs vēlāk, līdz 1. aprīlim, ēnu devēji nevarēs izvēlēties ēnotājus, tie būs nejaušie piedāvājumi - visi, kuri pieteiksies uz vakanci, tiks. No 28. marta skolēni reģistrēsies uzņēmumu piedāvātām vakancēm. Ierakstā par iepriekšējo pieredzi Ēnu dienā stāsta Jelgavas ģimnāzijas skolēni Delfīna Busigina un Krišjānis Zakrepskis. Ēnu dienā skolēnus gaidīs arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, stāsta ārsta palīgs Alvis Osmanis. Par citie ēnošanas piedāvājumiem stāsta centra „Dardedze” interešu aizstāve un komunikācijas vadītāja Anda Avena un Nacionālo bruņoto spēku apvienotā štāba komunikācijas pārvaldes instruktors, galvenais virsseržants Ģirts Aleksis. Klausītāja Indra raksta: Atceros, ka Ēnu dienas bija fantastisks pasākums! Noteikti iesaku visiem jauniešiem. Es ēnoju ļoti sen, pirmos trīs gadus, kad Ēnu dienas sākās. Es zināju, ko es vēlos darīt, tāpēc pirmajā gadā par to pārliecinājos. Pārējos gados gāju ēnot tur, kur domāju, ka būtu interesanti, tās arī bija vērtīgas un neaizmirstamas pieredzes, kas noteikti paplašināja manu tā laika redzējumu par lietām.

Kopš Ukrainā rit Krievijas iebrukums un ir nežēlīgs karš, bēgļu straumes plūst pa visu Eiropu, cilvēki atceļo un arī Latvija organizē šo bēgļu uzņemšanu. Viena no pamatlietām, kas nepieciešama, kad rasta pajumte, ir izglītība bērnim, tāpēc Ģimenes studijā diskutējam par to, kā Latvijas izglītības iestādēs uzņemt un iekļaut bērnus no Ukrainas, cik jau ir pieteikušies mācībām Latvijas skolās un arī bērnudārzos un kādas ir šī procesa nianses. Raidījuma viesi: izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece, Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Izglītības pārvaldes priekšnieks Ivars Balamovskis, Mālpils vidusskolas direktore Jeļena Caune, Mārupes novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieks Valdis Kārkliņš un pirmsskolas izglītības iestādes "Mūsu poga" dibinātāja un vadītāja Kristīne Apse. Ierakstā uzklausām Katoļu ģimnāzijā, kas ir neliela privātskola Rīgā un kurai jau ir pieredze ar bērnu, kuri nerunā latviešu valodā, uzņemšanu, sastaptās ukraiņu bērnu mammas, kā arī kādu ukraiņu tautības zēnu, kas jau astoņus gadus kopā ar ģimeni dzīvo Rīgā, kurš gājis gan Katoļu ģimnāzijas bērnudārzā un tagad mācās Katoļu ģimnāzijas 5. klasē. Sarunā iesaistās arī Rīgas Katoļu ģimnāzijas direktore Anna Jermakoviča un vizuālās komunikācijas, kultūras vēstures un runas mācības skolotāja Indra Vaļeniece.

Zobu šķilšanās laiks var būt grūts mazulim un īpaši saspringts vecākiem. Kas jāzina par zobu nākšanu vecākiem un kā palīdzēt mazulim, Ģimenes studijā stāsta un uz vecāku jautājumiem atbild primārās aprūpes pediatre no Siguldas Ilze Silanža un sertificēta bērnu zobārste Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Stomatoloģijas institūta Bērnu nodaļā, RSU Zobu terapijas un mutes veselības katedras docente Līga Kroniņa.

Šoreiz dubultportretā divu ukraiņu – Rubanu un Jakovenko – ģimeņu stāsti. Tajā ir daudz kopīgā un atšķirīgā. Abās mammas – Ļiza Rubane un Ņina Jakovenko – dzimušas un augušas Latvijā, šeit mācījušās, beigušas Rīgas ukraiņu vidusskolu. Abas 2003. gadā izmantojušas piedāvātās bezmaksas studiju iespējas Kijivas universitātē. Ukrainā arī apprecējušās, veidojušas ģimeni un pēdējos gandrīz 20 gadus dzīvojušas Kijivā. Sākoties karam, protams, nācies bēgt, jo katrā ģimenē aug pa trim bērniem. Viņu ceļš uz Latviju bijis atšķirīgs – Rubani, Ļiza kopā ar vīru Jevgenu, mammu un desmit, sešus un trīs gadus vecos dēliem no mājā Kijivas piepilsētā Irpiņā izbraukuši agrā rīta stundā 24. februārī un ātri nonākuši Polijā.  Ņina ar savējiem jau 23. februārī devās pie vīra radiem Ukrainā. Cerībā, ka nebūs tik traki, uzkavējušies vēl nedaudz, tad jau nācies piedzīvot diennakti rindā uz robežas. Ņinas vīrs palicis Ukrainā, viņa atbrauca kopā ar sešgadīgo meitiņu, kā arī četrus un divus gadus vecajiem dēliem. Ģimenes studijā saruna par to, kāds bijis viņu ceļš uz Latviju, kā šo realitāti skaidrot bērniem, kā to pieņemt pašiem un kādu šīs ģimenes redz savu tuvāko nākotni Latvijā. Rubanu ģimenes stāsts Rubani ģimenē aug trīs dēli Orlans, Teodors un Roberts. „Viņi ļoti stipri mīl Ukrainu. Un ļoti grib, lai Putins kopā ar krievu karakuģi aizlido… kaut kur kosmosā. Tas, ko tagad piedzīvo Ukrainas cilvēki, turienes ģimenes, ir pelnījis atsevišķu sarunu, nezinu, vai visu varam ietilpināt šajā. Gribu izteikt pateicību visiem, visiem, kas iesaistās un palīdz, visiem cilvēkiem visā Eiropas Savienībā. Ukraina ir izcēlusi, uzjundījusi visu to labo, kas mājo ikvienā no mums. Apbrīnojami, kā cilvēki palīdz, neko par to pretī neprasot. Tas dara mūs cilvēcīgākus. Tāpēc es pateicos visiem eiropiešiem, kas palīdz ukraiņiem, kuri ir nonākuši šādā vēsturiski netaisnīgā situācijā,” sarunā stāsta Jevgens. Viņš pamodies 24. februārī pēc pieciem no rīta, devies uzpildīt degvielu mašīnai, modinājis sievu un bērnus devušies ceļā. Rubani bijuši vieni no pirmajiem, kas devās prom, tāpēc vēl nebija sastrēgumu uz Polijas robežas. Ļiza stāsta, ka sapringuma sajūta ķermenī bijusi jau vairākas dienas iepriekš. „Nevarēju pieņemt, ka jākrāmē mantas, jo sāksies karš. Līdz pēdējam brīdim neko nesavācu. Līdz 24. februārim saliku tikai dokumentus. Kad Jevgens pateica 24. februārī, ka jāvāc mantas, gāju kā robots. Tur nebija nekādas loģikas un sistēmas. No vienas puses bija sajūta, ka tas var būt uz visu mūžu un es neieraudzīšu to, kas palicis. Otra doma, ka es vēl atgriezīšos un tas ir tikai joks. Kaut kas man pateiks, ka ir atcelts,” atminas Ļiza. Bērniem tā arī pateikuši, ka ir risks, ka sāksies karš. Sākumā viņi domāja par saviem draugiem, par to, ka neies uz skolu, īsti nesaprata. „Bērni gulēja, mēs viņus pamodinājām, teicām, ka sācies karš un mēs braucam prom no Ukrainas. Bērni, protams, teica – ejam, sadosim tam Putinam. Viņi mums ir supervaroņi. Es ierosināju, ka labāk vispirms izbrauksim un tad vilksim supervaroņu tērpus. Viņiem bija grūti nosēdēt mašīnā visu garo ceļu. Kopā ar mums brauca Ļizas mamma. Viņas situācija ir neapskaužama – viņa septembrī pārdeva savu divistabu dzīvokli šeit, Rīgā, pārcēlās pie mums uz Kijevu, nopirka dzīvoklīti tur,” stāsta Jevgens. „Tagad viņai vairs nav ne dzīvesvietas, ne naudas. Pat nezinu, pie kā lai tagad vēršas, jo viņas gadījums neiekļaujas tajos vispārējos noteikumos par palīdzību, ko politiķi šobrīd pieņem. Bet kaut kur jau būs jāiet pēc risinājuma, uz Rīgas domi varbūt, kaut kas ir jādomā.” Pagaidām ģimene ir apmetusies pie Ļizas draudzenes, bet nav zināms, kas būs tālāk. Ļiza stāsta, ka viņiem ir doma īrēt māju Jūrmalā, kas, iespējams, varētu arī ar laiku kļūt par vietu, kur uzņemt citus bēgļus, jo šis ir tikai pirmais bēgļu vilnis. Jevgena Rubana pārdomas. Jevgens nāk no Luhanskas. Tagad tā ir pašpasludinātā Luhanskas tautas republika. Tur joprojām dzīvo viņa vecāki. Viņš arī sarunā atklāj, ka karš ir radījis saspīlējumu attiecībās ģimenē, jo vecāki atbalsta Putinu. „Vecāki skatās Krievijas televīzijas ziņas, viņiem tā ir specoperācija, ne karš, tiešām nacisti. Viņi tic, ka netiek šauts nekādos civilajos objektos, ka visi trāpījumi pa mierīgajiem ir nacionālistu provokācijas. Esmu pārtraucis sarunāties ar tēvu. Cienu viņu, viņam ir daudz gadu, viņam ir tiesības uz savu viedokli. Ar mammu, paldies Dievam, vēl runājamies. Bet pret tēvu nejūtu nekādu naidu. Viņš vienkārši ir piemānīts,” stāsta Jevgens. Jakovenko ģimenes stāsts Ņina stāsta, ka jau 23. februārī vīra draugs brīdinājis ģimeni, ka būtu labi viņai ar bērniem doties pie vīra vecākiem. Tā kā sapratusi, kas zvana, bijis skaidrs, ka tās nav labas ziņas, jo jau kādu laiku visi bijuši saspringti un gaidīja, kas notiks. „Mums bija izrunāts viss ar vīru, bijām gatavojušies, pat bijām nopirkuši rācijas gadījumam, ja nebūs iespējas sazināties, jo vīrs strādā netālu no mājām,” atklāj Ņina. „Grūti saprast tajā situācijā, ko darīt, ko ņemt. Sakravāt mantas bija ļoti smags uzdevums. Es jautāju, uz cik ilgu laiku, vīrs teica uz kādu nedēļu, pēc tam, dod, Dievs, atgriezīsimies. Sakrāvām mantas un aizbraucām pie vecākiem. Viņi slimoja ar Covid, tāpēc apmetāmies viesnīcā,” turpina Ņina. Pirmajās dienās Ņinas vīrs bijis kopā ģimeni, kad 24. februāra rītā zvanījusi Ņinas kafejnīcas darbiniece no Kijivas, uzreiz sapratuši, ka kaut kas nav labi. „Pamodināju vīru, viņš paņēma telefonu un uzreiz pateica, ka sācies karš. Tajā mirklī bija grūti reaģēt un saprast, ko darīt, jo līdz pēdējam brīdim neticējām, ka tas notiks,” atklāj Ņina. Jau pirms tam ģimene bija izrunājusi, ka prom dosies Ņina ar bērniem, bet tētis paliks Ukrainā karot par savu valsti. Viņi pārcēlušies pakāpeniski – no vīra vecākiem vēl tālāk uz valsts rietumiem uz pilsētu Rivni, tad jau pa ceļam sastopot daudz citu mašīnu. Bet no Rivnes, kur viņi bija domājuši patverties, radi jau paši bija devušies bēgļu gaitās. Pārlaiduši nakti, no rīta modušies ar sprādziena skaņām, sakravājuši mantas un devušies uz Polijas robežu. Tad jau rindas bijušas lielas, gaidīt nācies diennakti. „Labi, ka iepriekšējā vakarā sagatavoju ēdienu, mums bija katls ar ēdienu līdzi. Visi, kas stāvēja, bija ar bērniem. Es vēl biju sagatavojusies – bija ēdiens līdzi, biju uzpildījusi degvielu, mums vēl ir laba situācija,” stāsta Ņina. Viņa bija ātrvārāmajā katlā, ko parasti ņem līdzi arī ceļojumos ar bērniem, sagatavojusi plovu. Tas ir ēdiens, kas visiem bērniem garšo. Arī ūdens bijs nopirkts. „Uz robežas atvadījāmies no vīra, viņš atgriezās ar mašīnām, kas brauca atpakaļ, pie saviem vecākiem, pie radiem,” tā Ņina. Arī sarunas laikā viņš pilsētā 30 kilometrus no Žitomiras, kur līdz šim ir salīdzinoši mierīgi. Tur visi dara visu, lai palīdzētu - taisa Molotova kokteiļus, sievietes taisa maskēšanās tīklus, gatavo ēst. Arī Ņina ar vīru bērniem ir teikuši no pirmās dienas, ka ir sācies karš. „Viņi pārdzīvo par draugiem, vai ar viņiem viss labi. Bērni ļoti ilgojas pēc tēta, jo daudz laika pavada ar viņiem,” atklāj Ņina. Ņina ar bērniem ir apmetusies pie saviem vecākiem. Abām ģimenēm situācija ir neapskaužama. Tā kā gan Ļiza, gan Ņina ir Latvijas pilsones, tāpēc ne viņas, ne viņu ģimenes nevar saņemt palīdzību, kas pienākas bēgļiem. To nepieļauj Latvijas likumi. Ļiza atzīst, ka viņai ir ļoti grūti, jo nav saprotams, cik ilgi būs un kā būs. Tāpat jābūt kopā ar bērniem, kuri jūt arī jūt vecāku stresu. Ņina bilst, ka viņai ir līdzīgas sajūtas, lai arī dzīvo pie vecākiem. Meitu viņa ir pieteikusi Ukraiņu vidusskolā un atzīst, ka ir patīkami atgriezties savā skolā. Arī meitai tas šķiet interesanti, ka mācīsies mammas skolā. Viņa uzskata, ka tur būs vissaprotošākie cilvēki, Nākotne abām ģimenēm ir nezināma un nesaprotama. Pirmais ir parūpēties par skolu un bērnudārzu bērniem, tad arī jādomā par darbu pašiem. Bet šī brīža notikumi ir iemācījuši neplānot tālu uz priekšu. Tagad saka, ka viss varētu ilgt 2-3 mēnešus, bet ko darīt, ja tas būs vēl ilgāk. Tas ir jautājums, kas uztrauc visvairāk.

"Manā burbulī jau parādās dažas īslaicīgas emigrācijas vēsmas. Tie, kam rocība ļauj, ar ģimenēm pārceļas padzīvot ārpus Latvijas. Saprotu un nenosodu, īpaši tos, kam mazi bērni," tā raksta kāda twiter lietotāja šajās dienās. Kopš pirms divām nedēļām sākās Krievijas iebrukums un karš Ukrainā, cilvēki, šķiet, pastiprināti apspriež jautājumu, ko darītu tu - vai dotos prom, vai paliktu? Diskusijas sociālajos tīklos rāda, ka ģimenes ar maziem bērniem vai vispār bērniem bailes un nedrošību izjūt pastiprināti. Rindas uz dokumentu izgatavošanu vai atjaunošanu arī iestādēs stiepjas aizvien garākas un tā vien šķiet, ka daļa jaunu vecāku plāno vai nu uz laiku vai pavisam pamest Latviju. Kā gūt sirdsmieru, līdzsvaru domās un darbos un kā palūkoties uz notiekošo racionāli un pieņemt sev un saviem bērniem labāko lēmumu, interesējamies Ģimenes studijā. Raidījuma viešņas: Latvijas Universitātes asociētā profesore, sociālantropoloģe Aivita Putniņa, divu pirmsskolas vecuma bērnu mamma, skolotāja Ance Jaks, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa un Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāre Baiba Bļodniece. Ance Jaks sarunā neslēpj, ka arī viņas ģimenei pirmajā mirklī, izejot no baiļu sajūtas, pirmais plāns bijis bēgt atpakaļ neskatoties.  Šobrīd ģimenei plāns ir, ka apdraudējuma gadījumā vīrs viņu ar bērniem nogādā drošībā pie draugiem Eiropā, pats viņš domā šādā situācija atgriezties un rūpēties par to, lai ģimenei būtu kur atgriezties. Bēgšana būtu pagaidu risinājums. Aivita Putniņa vērtē, ka, visticamāk, izveidojusies situācija ieilgs, tas būs sprints nevis maratons un, iespējams, daudzus skars arī ekonomiski, tāpēc ir svarīgi, ka ģimenes visus jautājumus pārrunā un izvēlas rīkoties.  "Šī izvēle rada drošības sajūtu, ka viņi tīri subjektīvi būs gatavi pārmaiņām," atzīst Aivita Putniņa.

Kopš pandēmijas sākuma došanās dabā ir tik ierasta lieta, ka šobrīd pat neiederas atgādinājums par pavasara sākšanos un klāt pārgājienu sezona. Īsti aktīvas āra dzīves cienītāji atzīst, ka gadalaikam un laika apstākļiem nav nozīmes, ir svarīga vēlme kustēties. Tad seko prieks par aktīvi pavadītu dienu un atmiņas par piedzīvoto. Kā bērnus pieradināt brīvdienas pavadīt dabā, kā atrast ģimenēm piemērotus maršrutus, kas var motivēt lielus un mazus doties ārā, kā pārgājiena laikā apgūt arī praktiskas prasmes: mācīties iekurt uguni, lasīt karti, nakšņot zem klajas debess un vēl daudzas citas? Ģimenes studijā pieredzē dalās un padomus sniedz fotogrāfe, divu bērnu mamma Inga Pavloviča, Izdzīvošanas skolas treneris, izdzīvošanas nometņu vadītājs, tētis Oskars Spickopfs, Latvijas Orientēšanās federācijas viceprezidente Ildze Straume un divu bērnu tētis Kristaps Dišlers, kurš aizrāvies ar fotografēšanu dabā.

Kā vēstures stundas skolā šobrīd palīdz skaidrot notiekošo bērniem un vai skolā skaidrotais spēj pretstāvēt "TikTok" dezinformācijas saturam? Karš Ukrainā liek runāt un arī vērtēt, izvērtējot arī notikumus pagātnē. Iespējams, šis karš rosinājis arī skolotājus pārdomāt, ko akcentēt, mācot saviem skolēniem vēsturi, sociālās zinības un citus mācību priekšmetus, savukārt sabiedrību analizēt, vai skolā iegūtās zināšanas spēj pretstāvēt sociālo tīklu dezinformācijas saturam. Ģimenes studijā par šiem jautājumiem diskutē Teikas vidusskolas vēstures skolotājs, izdevniecības „Zvaigzne ABC” vēstures mācību grāmatu autors Valdis Klišāns, Latvijas debašu asociācijas valdes loceklis, debašu treneris Edgars Klētnieks un Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas izglītības metodiķis Edgars Plētiens. Ierakstā uzklausām Rīgas 21.vidusskolas skolēnus.

Bērnu diciplinēšana, saglabājot siltas attiecības ar atvasi; miega nozīme bērna mentālās veselības uzturēšana; kādas ir bērnam drošas pirmsskolas izglītības iestādes iezīmes; kā vecākiem palīdzēt veidot cieņpilnas attiecības brāļu un māsu starpā; kā pusaudzim palīdzēt izdzīvot šo sarežģīto vecuma posmu - tie ir tikai daži temati, par kuriem speciālisti runās bērnu mentālās veselības nedēļā "Runā ar mani". Tā norisinās jau otro gadu ar mērķi izglītot vecākus un atbalsta personas par bērna mentālo veselību, kā arī informēt par resursiem, kur rast palīdzību Latvijā. Raidījumā Ģimenes studija plašāk runājam par to, kā rūpēties par bērnu emocionālo mieru satraukuma pilnos laikos un kā vecākiem nezaudēt savaldību disciplinējot bērnus. Raidījuma viešņas: sociālantropoloģe, komunikācijas speciāliste, divu bērnu mamma Anete Kiseļeva, biedrības "Debesmanna" dibinātāja, Bērnu mentālās veselības nedēļas "Runā ar mani" idejas autore un iniciatore Iveta Parravani un bloga "Es pats" veidotāja un piecu bērnu mamma Viktorija Ozola.

Kristīne Krievāne-Enkuzena ir viena no organizācijas „Gribu palīdzēt bēgļiem” koordinatorēm. Šajās dienās Kristīne kopā ar savu ģimeni pieņēma, šķiroja un pakoja mantas, kuras nepieciešamas Ukrainā dzīvojošo atbalstam. Tas nav pirmais labdarības projekts, kurā Kristīne aktīvi iesaistās. Ko tas dod pašiem un kā palīdz pārvarēt bailes, Ģimenes studijā stāsta Kristīne, viņas 15 gadus vecais dēls Nikolass Krievāns, kurš visaktīvāk palīdzēja šajā projektā, un arī Kristīnes vīrs Aivars Enkuzens. Tikšanās ar ģimeni noritēja pirmdienas, 28.marta, pievakarē. Tā bija jau piektā diena kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Vispirms sarunā atskats uz aizvadītajām brīvdienām, kurās nebija ne īsti laika paēst, ne atpūsties. Bet pirmais sagaida ģimenes mīlulis - špics Bono -, kurš visu sarunas laiku sēž Kristīnei klēpi un savu attieksmi pauž aktīvi elsojot mikrofonā. Kristīne stāsta, ka sajūta, ka visa ir viena diena, sestdiena varbūt bijusi mierīgāka, bet svētdiena bijusi traka - telefons zvanījis nepārtraukti, paralēli pienākušas ziņas "Facebook", plus vēl saziņa ar koordinatoriem, jo visu laiku mainījušās ziņas par to, kas nepieciešams. "Facebook "Labdarības lapa" bija publicēts, ka aicina palīdzīgas rokas. "Tā kā mūsu mājas jau ir bijušas noliktavas labdarības pasākumiem, tad bija sajūta, ka tas jādara, nebija domas, ka stāvēsim malā. Bija sajūta, ka jādara. Tas bija burtiski 20 minūšu jautājums, ka mans telefons tika publicēts kā koordinatora un viss sākās," stāsta Kristīne. Nikolass stāsta, ka sākusies steiga, daudz cilvēku mājās, kas ir neierasti, bijis grūti, bet laba sajūta, ka var palīdzēt cilvēkiem, kam vajadzīga palīdzība. Palīdzības piegāde notiek sadarbībā ar Ļvivas pašvaldību. Cilvēku vēlme palīdzēt ir liela, bet no pašiem tas prasījis daudz darba, lai sakārtotu sūtījumus, lai arī saskaitītu mantas. "Mēs tiešām skaitījam katru "roltona" paciņu, jo viņiem ir svarīgs apjoms, ko mēs dodam. Man vēl ir dati, kas jāievara tabulā, cik no mana koordinācijas punkta tika atdots. Nezinu, kad to paspēšu," stāsta Kristīne. Cilvēki ir arī gatavi iesaistīties un palīdzēt šķirot saziedotās lietas. Katrs ir gatavs pielikt roku. "Ir mierīgāk, nav tāda bezspēcības sajūta, ka nevari nekā palīdzēt," atzīst Nikolass. "Bēdīga tā sajūta, kāds iedomājas, ka vajag pēkšņi pakarot, ka tā nepietiek bēdu pasaulē ar Covid krīzi. Bēdīgi par tiem cilvēkiem, kas izcieš to visu." Raksturojot pirmās sajūtas, uzzinot par Krievijas uzsākto karu, Kristīne atzīst, ka bijis šoks, sašutums, dusmas un arī izmisums. "Patiesībā ir bail, es esmu barikāžu bērns. Es biju bērns. Bija bail. Joprojām ir neomulīgā sajūta, šobrīd tā ir Ukraina, varbūt pēc mēneša... Manuprāt, kara noziedznieki šo visu... Personīgi es vairs nejūtos droši. Man tiešām bail," neslēpj Kristīne. Sarunā iesaistās arī dzīvesbiedrs Aivars, kurš piebilst, ka karš no pasaules ikdienas nav pazudis, tikai tagad tas ir pienācis mums tuvāk.  "Mēs esam pazaudējuši modrību. Tas ir tepat blakus, saprotam, ka tas, kas mums ir, ir uz kādu brīdi varbūt. Var arī nebūt. Var nebūt ne valsts, ne tavu māju. Nekas. To Ukraina šobrīd pieredz," vērtē Aivars. Kristīne ne pirmo reizi iesaistās labdarības projektos. Kāpēc tas ir vajadzīgs? "Tāpēc, ka palīdzēt citiem ir forši," vērtē Kristīne. "Tas dod to labo sajūtu, ka tu esi pilnvērtīgs sabiedrības loceklis. Ne visiem dzīvē ir tā paveicies, kā ir paveicies man - man ir mājas, ģimene, viss kārtībā, ir darbs. Mēs taču kļūstam par labākiem cilvēkiem, ja mēs palīdzam viens otram." "Es pilnīgi pievienojos Kristīnei," atzīst Aivars. "Jāsaprot, ja tev ir vairāk dživē paveicies, tev ir jāpalīdz citam, kam tā nav. Jāsaprot, ka tas, ka tev kaut kas ir, tā ir tikai sagadīšanās. Citam, kam ir mazāk, viņam var būt visādas situācijas. Tiem, kam ir vairāk, ir jāpadalās un jāpalīdz tiem, kam nav paveicies dzīvē. Kāpēc kādam ir vairāk, kādam ir mazāk, to īsti nevar pateikt. Vienmēr arī japatur prātā, ka šodien tev ir, bet rīt var nebūt un kāds palīdzēs tev." "Man patīk vienkārši tā sajūta, ka esi kādam palīdzējis," piebilst Nikolass.

Latvijā ik gadu ap 3000 bērnu augšana mammas vēderā pati no sevis izbeidzas līdz 12. grūtniecības nedēļai, apmēram 170 iet bojā starp 12. un 22. grūtniecības nedēļu, un vēl tikpat bērniņu piedzimst nedzīvi pēc 22. grūtniecības nedēļas vai nomirst pirmajā nedēļa pēc dzimšanas. Šo mūžībā aizsaukto bērnu vecāki kopā ar profesionāļiem jau vairākus gadus ir apvienojušies sabiedriskā iniciatīvā "Zvaigžņu bērni", savukārt režisore Ināra Slucka nesen Nacionālajā teātrī iestudējusi izrādi "Sievietes daļas", kas stāsta par bērna zaudējuma pieredzi un ietekmi uz visu ģimeni.  Kā pārvarēt notikušo, kā un kāpēc par to runāt ģimenē, sabiedrībā un arī uz teātra skatuves, sarunājamies Ģimenes studijā. Raidījumā viešņas režisore Ināra Slucka, atbalsta grupu vadītāja sērojošiem vecākiem Ginta Bula un Nacionālā teātra aktrise Laura Siliņa.

Pieaugušie, kuri kā bērni dzīvojuši ģimenē, kurā mamma vai tētis vai abi pārāk bieži un pārāk daudz lietojuši alkoholu stāsta par to, ka bijuši spieti ātrāk pieaug, jo uz vecākiem nevarēja paļauties, izjutuši bezspēcību, jo nav varējuši ietekmēt situāciju ģimenē, ne reti arī melojuši vai bijuši spiesti klusēt par to, kas īsti notiek ar viņu vistuvākajiem cilvēkiem. Daudz emociju, kas atstājušas ietekmi uz turpmāko dzīvi. Ko alkoholisms ģimenē nodara bērnam un kā dziedēt piedzīvotās rētas jau pieaugušā vecumā, vērtē narkoloģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite Ilze Maksima. Pieredzē dalās biedrības "Al Anon" grupas "Pieaugušie alkoholiķu bērni" pārstāve Gunta. Ierakstā uzklausām arī Sandas stāstu. Saruna raidījumā Ģimenes studija ir daļa no sabiedrisko mediju pētījuma par alkoholisma nodarīto postu Latvijā "Zeme, kur dzer".

Aprēķini liecina, ka Latvijā ir nepieciešami vismaz 130 ABA terapijas un Denveras metodes speciālistu, lai nodrošinātu agrīnās intervences pakalpojumus bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Tuvākajās dienās tiks izsludināts konkurss valsts līdzfinansētai ABA terapijas mācību programmai, kas sagatavos 40 speciālistus. Kas ir ABA terapija un kāpēc tā ir svarīga tik daudzām ģimenēm, kurās aug bērni ar autiskā spektra traucējumiem, skaidrojam Ģimenes studijā. Par ABA terapiju un kā tā palīdz bērniem ar autiskā spektra traucējumiem stāsta un skaidro ABA jeb lietišķās uzvedības analīzes terapeite Kristīne Timmermane un Latvijas autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa. Pārresoru koordinācijas centra Attīstības uzraudzības un novērtēšanas nodaļas konsultante Sigita Sniķere stāsta par mācībām, kurām jau tuvājakā laikā varēs pieteikties.  

Kā šī brīža notikumu kontekstā vērtējama Latvijas jauniešu sagatavotība civilajā aizsardzībā? Kas veicina vai arī kavē pusaudžu un jauniešu interesi par līdzdalību jaunsardzē, par militāro izglītību, raidījumā Ģimenes studijā vērtē pulkvežleitnants, Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālās vidusskolas direktors Intars Kušners, Jaunsardzes centra direktors pulkvežleitnants Aivis Mirbahs un Latvijas Skautu un gaidu centrālās organizācijas pārstāve Agnija Jansone. Ierakstā uzklausām arī 19 gadus veco Franci, kurš pirms pandēmijas četrus gadus bijis jaunsardzes dalībnieks. Viņš vērtē tur gūto pieredzi.

Meitiņa bērnudārzniece jautā tētim, vai karš būs arī pie mums. Lai arī tētis atbildējis, ka nē - tētis tevi vienmēr sargās, bet iekšēji pašam sajūta - baismīga. Mana meitā arī jautāja, kāpēc tur ir tanki un šauj  uz cilvēkiem. Es raudu. Es runāju ar 23 gadus veco dēlu pa telefonu, apzimnos, ka var pienākt tas brīdis, kad viņš ies... Jautājumu manas četrpadsmitgadīgās meitas sejā ir vairāk, nekā man ir atbilžu. Tie ir daži vecāku ieraksti sociālajos tīklos, bet visi par vienu - bērni ir satraukti par notiekoši, viņi grib dzirdēt pārliecinošas atbildes no saviem vecākiem. Kā ar bērniem runāt par karu un kādu palīdzību varēs sniegt ģimenes nepieciešamības gadījumā? Raidījumā Ģimene studija sarunājas Ādažu Brīvās Valdorfa skolas vēstures skolotājs Ansis Nudiens, piecu bērnu mamma Māra Niedra, centra „Dardedze” psiholoģe Liene Nikolajeva, Rīgas 213. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Liene Jurgenberga un biedrības „Gribu palīdzēt bēgļiem” valdes locekle Evija Strupiša. Ansis Nudiens uzsver, ka īpaši vidusskolēniem ir satraukums par to, kas notiek, tas skolā ir aktuāli. Vairākkārt starp kolēģiem ir bijušas sarunas par to, kā mācību procesā rīkoties situācijās, kad notiek kas ārkārtējs. Skolotājs ir viedokļa līderis, jānovelk robeža starp to, kā palīdzēt skolēnam saprast situāciju un to, kad skolotājs sāk paust savu viedokli. “Skolotājs klasē ir galvenais – vienīgais pieaugušais, kurš zina, kā runāt ar skolēniem par šādām situācijām. Visu nevajag atstāt uz vecāku, soctīklu un sabiedrisko mediju pleciem,” pauž skolotājs. Liene Nikolajeva aicina runāt ar bērniem, nomierināt viņus, ja tie ir satraukti šajā laikā. Atšķirīga ir informācija katra vecuma bērniem. Maziem bērniem var palīdzēt fiziski pieskārieni un tuvība, tā radot drošības sajūtu. Ar lielākiem bērniem jāizvērtē informācija un tās avoti, to jāmāca bērniem. Biedrības „Gribu palīdzēt bēgļiem” valdes locekle Evija Strupiša pauž, ka palīdzība bēgļiem no Ukrainas nepieciešama dažāda, bet primāri tā ir pamatvajadzību nodrošināšana – pajumte, ēdiens un pirmās palīdzības preces. Uz aicinājumu palīdzēt atsaucība ir neticami liela, cilvēki aizpilda anketas, rakstot par palīdzēšanas jomām. Vecāki informāciju par to, kā labāk runāt ar bērniem par karu un šī brīža situāciju var atrast arī internetā.    

Pusaudža vecumā mainās ne tikai tas, kā bērns uztver sevi un pasauli, notiek būtsikas  izmaiņas organismā. Ķermenis turpina augt un iegūst jaunas formas, nereti šajā vecumā bērni ēd vairāk vai arī kļūst izvēlīgāki. Kā veselīgi paēdināt izsalkušu pusaudzi, lai no rīta vecākus nepārsteigtu tukšs ledusskapis, raidījumā Ģimenes studija vērtē Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) endokrinoloģe Jurgita Gailite, BKUS uztura speciāliste Olga Ļubina, restorāna „KEST” šefpavārs un līdzīpašnieks Māris Jansons. Ierakstā uzklausām mammu Baibu Toni, viņa raksturo sava dēla ēšanas paradumus. Pavāre Inga ierakstā uzsver, ka ģimenei jārūpējas, lai ledusskapī būtu pieejams veselīgs un jau sagatavots ēdiens, kas pusaudzim tikia jāuzsilda. "Izmaiņas pusaudža vecumā var veicināt  apetīti, tās uzlabošanos, tas nenozīmē, ka vecākiem vajadzētu apetītes palielināšanos norakstīt uz pusaudža vecumu. Bet jāseko līdzi uztura paradumiem, maltīšu regularitātei. Jāseko līdzi, cik daudz ir uzkodu, cik daudz saldumu. Īpaši šajā laikā," atzīst Jurgita Gailite. Veselīgs uzturs vienmēr ir svarīgs, jebkurā vecumā. Olga Ļubina norāda, ka svarīgi pievērst uzmanību tam, lai uzturs būtu pilnvērtīgs, būtu sabalansētas maltītes. Arī viņa norāda, ka jāizvairās no ātrām uzkodām, saldinātiem dzērieniem, tā kas visvairāk garšo. "Lai augšanas un dzimumnobriešanas process pusaudža vecumā noritētu veiksmīgi, nevajadzētu ne pārmērīgi ēst, ne arī sākt badoties. Abi procesi var negatīvi ietekmēt augšanu un dzimumnobriešanu," skaidro Jurgita Gailite.  Badošanās var aizkavēt pubertitātes veidošanos, pārmērīga ēšana - var veicināt pubertitātes veidošanos agrīnā vecumā. Tas īpaši raksturīgs meitenēm. Apetīti veicina laiks, ko pavada pie ekrāna, apetīti veicina arī saldinātie dzērieni. Jurgita Gailīte iesaka labāk brokastīs apēst sviestmaizi ar gaļu, sieru vai tomātu, bet atturēties no saldajiem sieriņiem un jogurtiem. Klausītāji iesaka uzturā lietot arī miežus, grūbas, Olga Ļubina vērtē, ka pusaudzis nepaēdīs no grūbām ar dārzeņiem, viņam nepieciešama klāt olas, lēcas, rieksti, lai būtu olbaltumvielas, ja nelieto gaļu uzturā.  

Līdz šim gadījumos, kad kāds no laulātājiem pretojās laulības šķiršanai, Civillikums paredzēja iespēju vienpusēji to pieprasīt tiesā pēc trīs faktiski šķirtas dzīves gadiem. Tagad šis laika posms saīsināts uz vienu gadu un likums vairs neparedz tiesai iespēju atlikt šķiršanās prasības izskatīšanas termiņu uz pusgadu, cerot uz laulāto samierināšanos.  "Šīs pārmaiņas likumdošanā stiprinās ģimenes institūtu, ļaujot savlaicīgi pārtraukt izirušu laulību," tā apgalvo pārmaiņu rosinātāji. Cik pamatots šāds apgalvojums, Ģimenes studijā diskutē Saeimas deputāte Inese Voika, kas rosināja šīs izmaiņas likumdošanā, zvērināts advokāts, Zvērinātu advokātu padomes loceklis, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzējs Mārcis Krūmiņš, Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta direktore Dagnija Palčevska un psihoterapeite Inese Putniece.

Ģimenes studijā interesējamies, kā tiek licencēti privātie bērnudārzi un kā vecākiem pārliecināties par izglītības programmas atbilstību bērna vajadzībām? Rīgas privātajā pirmsskolas izglītības iestādē "Mīlestības māja" tiek īstenota vadītājas Inas Grasmanes izstrādāta pedagoģijas sistēma - mīlestības pedagoģija. Un šo skolu apmeklē gan talantīgi bērni, gan tiek īstenots pedagoģiski psiholoģisks korekcijas darbs bērniem ar uzvedības traucējumiem, kuri tiek integrēti veselu bērnu kolektīvā. Skolā tiek īstenota pedagoģija, kas ir piepildīta ar apstiprinājumu skolotāju stāstiem, skolotāju rakstītām vēstulēm bērniem un sarunām par emocionalitāti. Tāds ir Inas Grasmanes skaidrojums iestādes mājaslapā par to, kas notiek "Mīlestības mājā.  Jautājumu – kas notiek šajā pirmsskolas izglītības iestādē – uzdeva arī Latvijas TV raidījums "Aizliegtais paņēmiens", secinot, ka šajā izglītības iestādē bērnu disciplinē, sasienot rokas un kājas un berot piparus uz mēles par nesavaldīgiem vārdiem. Pārbaudes lietu sācis Izglītības kvalitātes valsts dienests uzsākts arī kriminālprocess par šajā bērnudārzā pielietotajām metodēm, speciālisti atzīst, ja bērna disciplinēšanā uzsvars tiek likts uz fiziska diskomforta radīšanu, tas ir fizisks sods, tas nepadara bērnu labāku, bet rada vēl lielāku agresiju. Bērns kļūst rāms tikai baiļu dēļ. Par to, kā tiek licencēti privātie bērnudārzi, kā vecākiem pārliecināties par izglītības programmas atbilstību bērna vajadzībām un drošību dārziņā, diskutē un skaidro Privāto pirmsskolas izglītības iestāžu asociācijas vadītāja un privātā bērnudārza „Creakids” vadītāja Daina Kājiņa, Izglītības un kvalitātes valsts dienesta Licencēšanas un reģistru departamenta direktora vietnieks Ivans Jānis Mihailovs un mājdārziņa "Mazie soļi" dibinātāja un vadītāja Rūta Mantiņa.

Ģimenes studijā saruna ar Dzierkaļu ģimeni. Vairums atceras 2018. gada „Latvijas lepnuma” ceremoniju, kurā Dzierkaļi tika godināti kā apbrīnas vērta dižģimene. Un ir jau arī ko apbrīnot – deviņi pašu bērni, vēl divus Dzierkaļi adoptējuši un vairāk nekā desmit bērniem viņi īsāku vai ilgāku laiku bijuši audžuvecāki. Bet visus Dzierkaļi sauc par saviem bērniem un ar daudziem ciešas attiecības uztur joprojām, kaut arī viņi pieauguši un jau savā dzīvē. Kopā ar Aiju un Jāzepu tagad dzīvo tikai jaunākā meita un divi audžubērni. Bet viņu Jelgavas dzīvoklī mitinās arī divi suņi, divi kaķi, divas šinšilas, jūrascūciņa, ūbelītes, zivtiņas un papagaiļi, kuru balsis skan arī kā sarunas fona trokšņi. Kad sazināmies attālināti, Aija un Jāzeps tikko noskatījušies hokeja spēles translāciju no Pekinas olimpiskajām spēlēm, kurās Latvijas hokeja izlases sastāvā spēlēja arī viņu dēls Mārtiņš Dzierkals. Aija atzīst, ka nemaz nejūt to, ka ir liela ģimene. It sevišķi jau tagad, kad bērni izauguši. Viņa ir gandarīta, ka visi ir tepat kopā Latvijā, lielākā daļa dzīvo Latvijā. Vecākais dēls Kaspars tikko sagaidījis savu pirmdzimto, dāvājot Aijai un Jāzepam ceturto mazbērnu. Vaicāti par audžubērnu ienākšanu jau tā kuplajā ģimenē, Aija un Jāzeps vērtē, ka tad, kad pašu ir daudz, organiski ģimenē ienākuši arī pieņemtie bērni. Vecākais dēls Kaspars stāsta, ka neuzskata to par kaut ko īpašu, ka ģimenē ienāk bērni no bērnunama. Viņš vērtē, ka tā ir iespēja šiem bērniem augt ģimeniskā vidē. Pēc tam arī uztur attiecības. Aija stāsta, ka viņa bērniem mācījusi, ka jāturas kopā, jāpalīdz savstarpēji. Un vecāku mācīto bērni ir uzklausījuši, jo Kaspars vērtē, ka „visi ir uz viena viļņa”, ir kopīgas intereses, attiecības ir labas, var izrunāties, var palīdzēt atrisināt problēmas. Laukos, lai arī patālu, var visi kopā satikties. Visus arī vieno sports. Kaspars arī sarunā atklāj, ka daļa lielo Dzierkaļu bērnu ir Rīgā apmetušies vienā mājā un visiem brāļiem un māsām ir savstarpēji ciešas attiecības. Sarunā arī iesaistās audžumeita Zane, kur mācās interjera dizainu un strādā. Dzierkaļu ģimenē viņa ienāca 10 gadu vecumā. Zane atminas, ka jau pirmajā tikšanās reizē iespaids par Aiju un Jāzepu bijis pozitīvs. Kā ienāca ģimenē jutās kā māsa. Uzskata, ka izaugusi par labu bērnu šajā ģimenē. Viņa arī tiekas ar visiem kopā Jāņos un Ziemassvētkos. Jāzeps atzīst, ka liels prieks par Zani. Lai arī pati raksturo ienākšanu ļoti pozitīvi, Jāzeps atzīst, ka bija "jāpieslīpējas". "Nav ideālu vecāku, kas pateiks, dari tā un būs pareizi," uzskata Jāzeps un vērtē, ka viņi bērniem var dod drošības sajūtu ģimenē. "Atnākot mājās ir silta istaba, maizīte virtuvē, vēl desa klāt. Varbūt citreiz ir tortes un pīrāgi. Bet ir pats nepieciešamākais. Jābūt mīlestībai vienam pret otru vecākiem, tāpat pret bērniem," vērtē Jāzeps. Lai arī stāsts par ģimenes ikdienu izklausās viegls, jautāti, kur smeļas spēku, Jāzeps atklāj, ka ticībā, katru rītu viņš aiziet uz baznīcu. "Vislielākā enerģija ir, kad atnāc no darba, kad mājās ir Aija un visi mazie, kas skraida apkārt, un lielie. Tur ir enerģija. Kad vēl uzturi attiecības ar augstākiem spēkiem, tas viss uztur enerģiju," vērtē Jāzeps. Aija iedvesmo citus, viņa ir tā, kas dod enerģiju. Viņai ir savi hobiji, ļoti patīk vēsture, veido ciltskoku. Grib, lai bērni savas saknes atzinās. Astoņas paaudzes jau aptvērusi. Arī stāstus fiksē. Tas svarīgi. Vaicāti par dēla Mārtiņa panākumiem hokejā, Aija un Jāzeps atklāj, ka viņš jau no trīs gadu vecuma nodarbojies ar šo sporta veidu. Par citu nav domājis.  Bet viss sācies ar vecākā brāļa treniņiem. Aija stāsta, ka pati pirms precībām bijusi saistīta ar sportu un bijusi pārliecināta, ka arī bērniem jānodarbojas ar sportu. Kad redzējusi, ka vecākajam brālim individuālais sporta veids neder, domāja kādu komandas sporta veidu. Piedāvāja hokeju. Tā hokejā sāka trenēties viens brālis, otrs, tad arī Mārtiņš. Arī vecākie dēli turpina spēlēt hokeju, bet vairāk savam priekam. Savukārt Dzierkaļu sešas meitas spēlē volejbolu. Latvijas izlasē spēlē ir Kristīne Dzierkale. "Bērniem jānodarbojas ar sportu, jo sports rūda raksturu. Katru dienu iet cauri grūtībām, tās pārvar, sportisti nevar būt slikti cilvēki," atzīst Aija. Jāzeps vērtē, ka it sevišķi mūsdienās un pilsētā bērniem noteikti ir vajadzīgas fiziskās nodarbības, fiziskā slodze, kam daudzi tagad nepievērš uzmanību un noliek malā. Tā kā Dzierkaļu saime ir liela, viņi paši savos laukos, kas ir Jāzepa dzimtajā pusē pie Kārsavas, Jāņos rīko sporta spēles, sacenšoties dažādās pašu izdomātās disciplīnās. Pirmā gadā aktivitātes domāja mamma, tagad to pārņēmuši bērni. Notiekošais tiek arī filmēts, ir arī intervijas ar sportistiem. To visu tad var kopīgi skatīties otrā lielākajā kopā sanākšanas reizē – Ziemassvētkos. Kārsavas pusē Dzierkaļi apsaimnieko ne tikai Jāzepa dzimtas mājas, bet ir arī Salnavas muižas īpašnieki. Aija un Jāzeps atzīst, ka šo vietu redz kā savu ģimenes ligzdu.

Daļa vecāku satraucas, ka nereti jaunieši no latviešu ģimenēm savstarpēji gandrīz pilnībā sarunājas angliski. Pedagogi atzīst, ka daļa pusaudžu nevar stundās pilnvērtīgi izklāstīt savu viedokli dzimtajā valodā. Vai angļu valodas invāzija ir reāls drauds latviešu valodas attīstībai un pastāvēšanai, vērtējam Ģimenes studijā. Situāciju raksturo pamatskolas „Rīdze” latviešu valodas un literatūras skolotāja Evija Vaska, literāts Lauris Veips un "Pieci.lv" balss un Rīgas Valsts 2.ģimnāzijas 11.klases audzēknis Toms Putniņš. Ierakstā uzklausām valodnieci Diti Liepu. Evija Vaska vērtē, ka jautājums ir par ikdienas runu un runu, kuru skolā māca. Skolotāji māca literāro valodu, bet bērni dzīvo reālā vidē un laikā, kur ir ļoti daudz angļu valodas. "Nedomāju, ka mēs šo cīņu izcīnīsim ar lielo slotu rokās, es vairāk paļaujos uz to, ka pieaugot bērni sāks kontrolēt savu runu. Ja viņi iemācīsies cienīt cits citu, cilvēku attiecības, viņiem būs vērtību sistēma, viņi iemācīsies arī attieksmi pret valodu," uzskata Evija Vaska. "Viņu valoda mainīsies, ja tas tā nenotiks, tad  nenotiks." Viņa arī atzīst, ka joprojām arī skolotājiem būs jādomā, kā strādāt ar šo 21. gadsimta jauno cilvēku, lai apliecinātu, ka nākam mazas tautas, kurai ir sava valoda un dziesma. "Sakņu apziņa parādīsies, bet pie tā jāstrādā, nevis noliedzot un neļaujot, sakot, ka dari nepareizi," pārliecināta Evija Vaska.

Ja bērns vēlas spēlēt spēlītes telefonā vai datorā, visticamāk vecākiem jārēķinās arī ar tēriņiem. Kā spēļu industrija naski pelna, piesaistot aizvien jaunāku auditoriju, kas virtuālajām izklaidē tērē savu vecāku līdzekļus un cik tas izmaksā, diskutējam Ģimenes studijā. Uzklausot vecāku pieredzi, arī interesējamies, kā vienoties ar bērniem, lai visi būtu apmierināti. Raidījuma viesi: bankas „Citadele” digitālās pieredzes attīstības daļas vadītājs Mārtiņš Bērziņš, raidījuma „Digitālās brokastis” vadītājs, videospēļu entuziasts Artis Ozoliņš un klīniskās veselības psiholoģe, kognitīvi beheiviorālā terapeite Inese Elsiņa. Par bērnu tēriņiem tieši virtuālām nodarbēm rosināja runāt "Citadeles" veiktais pētījums par to, cik un kam bērni tērē naudu, lietojot savas maksājumu kartes. Mārtiņš Bērziņš atklāj, ka bērni vairāk nekā pusi savu līdzekļu izlieto ikdienišķām vajadzībām un uzskats par to, ka lielākā daļa aiziet spēlēm ir maldinošs. Tomēr viena trešdaļa visu pirkumu, ko bērni veic ar maksājumu kartēm un internetā aiziet digitālai pasaulei. Tās var būt spēļu platformas, bet tie var būt arī materiāli, kas saistīti ar izglītības sfēru. Artis Ozoliņš piebilst, ka tas var būt straumēšanas un mūzikas platformas, ne tikai spēlītes. Jā, tā arī ir spēļu pasaule. Inese Elsiņa min, ka spēlēm internetā ir sliktās puses, gan pozitīvās. Ir daudzi pētījumi, kas pierādījuši, ka videospēles attīsta bērna kognitīvās spējas – telpisko uztveri, atmiņu, problēmu risināšanas spējas, radošumu, reakcijas ātrumu. Tas var noderēt gan profesionālā darbā, ga mācību vidē.  Ir arī izklaidējošais moments, video spēles uzlabo garastāvokli, tās var palīdzēt relaksēties, mazināt trauksmi. Spēcīgs ir arī socializēšanās aspekts, spēle dod iespēju būt daļai no komandas. Taču ir jāsaprot robežas, cik tālu ir attīstības aspekts un kad tas jau pārsniedz nekontrolētas spēlēšanas pazīmes.  Būtiski ir kontrolēt un nepalaist pašplūsmā ne tika finanšu aspektus, bet arī emocionālos. Jo jaunāks bērns, jo lielāks ir risks, ka bērns var iestigt spēļu pasaulē. Izteiktāk tas ir bērniem, kam ir impulsa kontroles grūtības. Būs grūti kontrolēt, vai es gribu pirkt, bet arī grūti pārtraukt spēlēt.

Atzīmējot Drošāka interneta dienu, šogad uzmanība pievērsta bērnu pavedināšanai internetā, jo strauji pieaug drossinternets.lv reģistrēto ziņojumu skaits par mēģinājumiem veikt bērnu seksuālu izmantošanu un bērnu pavedināšanu saturošu materiālu apriti internetā, kā arī par šāda nelegālā satura glabāšanu uz serveriem Latvijā. Kā tas notiek un no kā vecākiem jācenšas bērnus interneta plašumos pasargāt, skaidro un vērtē Drošāka interneta centra vadītāja Latvijā Maija Katkovska, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Anda Sauļūna un Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes psiholoģe Dace Landmane. Maija Katkovska skaidro, ka bērna pavedināšana internetā ir īpaša iedraudzēšanās ar bērnu, ne vienmēr uzreiz prasot atsūtīt kailfoto, bet īpaša iedraudzēšanās ar nolūku gūt sev labumu, kas ir likumpārkāpums pret bērnu. Anda Sauļūna atzīst, ka būtiskā ir emocionālās saiknes izveidošana. Sākotnēji cilvēki, kas vēlas veikt ļaunprātīgas darbības, var izpētīt bērna profilu, kas viņu interesē un uz šīs bāzes meklēt saikni. Šo cilvēku vēlme parasti ir panākt bērnam sajūtu, ka par šo komunikāciju nedrīkst stāstīt tālāk, iegūt varu vai spēt manipulēt ar bērnu vai pusaudzi, arī viņu nosacīti nodalīt no ģimenes un draugiem, lai neizplatītu informāciju. Dace Landmane piebilst, ka komunikācija ir virzīta uz to, lai veiktu likumpārkāpumu. Policijā nonāk bērni, kurus jau likumpārkāpējs aicina uz kādām seksuāla rakstura darbībām, kad saikne ir izveidojusies. Tāpat lūdz izveidot kailfoto. Raidījuma laikā uzklausām arī kādas mammas pieredzes stāstu par meitas it kā draudzeni internetā, kuras ieraksti un aicinājumi viņai radījušas aizdomas par nelikumīgām darbībām, ko viec kāds pieaugušais. Tiem, kas pavedina bērnus, parasti ir seksuālā interese par nepilngadīgajiem. Ir cilvēku grupas, kas vēlas izrādīt varu un kontroli pār bērniem, ar šīm bildēm šantažējot. Tas gan ir mazāk izplatīts. Ir arī nepilngadīgie, kas savstarpēji apamainās ar kailbildēm vai šantažē vienaudžus. Retāki ir gadījumi, kad aicina uz tikšanos reālajā dzīvē.   Draudzības internetā var būt bīstamas un ar bēdīgām sekām.

Visu mīlētāju dienā tiekamies ar diviem kopdzīvē pieredzējušiem pāriem un stāstām, vai un kā ilgstošā kopdzīvē var būt noderīgas laulāto nodarbības. Ģimenes studijā runājam par tādām mīlestībai cieši blakus stāvošām parādībām, kā sapratne un saticība. Ja vecākiem būs laba satikšana, arī bērni šādā ģimenē jutīsies labi. Diemžēl Latvijā ir ļoti skumja laulību šķiršanas statistika, bet, kā uzturēt labas savstarpējās attiecības un kas var palīdzēt palikt kopā, kad rozā brilles krīt vai pienāk kāda krīze attiecībās? Izvaicājam pārus, kas dalās ar informāciju un arī transformē savu pieredzi, lai iedvesmotu citus cilvēkus veidot pēc iespējami labākas pāra attiecības. Stāsta Rihards un Viktorija Kostigovi, laulību konsultanti, un "Musulauliba.lv" satura veidotāji, un Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes draudzes mācītājs, laulāto kursu vadītājs Rinalds Grants un viņa sieva, mākslas pedagoģe Ieva Granta. Partnerība vai laulība bez grūtībām un domstarpīgām, varbūt arī krīzēm, neeksistē, vērtē raidījuma viesi, jo katrs cilvēks no dabas ir centrēts uz sevi. Kopdzīvi sākot ir jābūt gatavam pārmaiņām, bet pārmaiņas parasti ir tādas, ko paši nevēlamies. Labāk būtu, ja mainās cilvēki mums apkārt. 

Ģimenes studija viesosies Aivas Aumales un Jāņa Belinska ģimenē. Kad viņu dēliņš Jēkabs pasaulē nāca 25. grūtniecības nedēļā, tas bija liels pārsteigums un arī milzu pārbaudījums. Taču, kurš gan varēja iedomāties, ka pēc pāris gadiem sagaidāms vēl viens šāds pārdzīvojums? Patiesi, Gustavs piedzima vēl agrāk, jau 24. grūtniecības nedēļā. Un, ja vecākā brāļa svars, pasaulē nākot, bija 910, tad jaunākā – vien 732 grami. Pie tam, otro reizi priekšlaikus dzimušā mazuļa paaugšanās mēneši slimnīcā bija jāaizvada jau Covid ērā, kad jebkādi fiziski kontakti ar ārpasauli bija pilnībā neiespējami. Aiva atceras – sākoties sarežģījumiem, nonākusi slimnīcā, no turienes atkal izkļuva tikai pēc pieciem mēnešiem. Lielāko daļu no šī laika, piemēram, vecāko dēlu, tobrīd četrgadnieku, nemaz nesatiekot. Tam cauri tikt bija iespējams, tikai nemitīgi trenējot savu prātu, lai no tā padzītu visas sliktās domas un draudīgās prognozes, atzīst vecāki. Domāt tikai labo, tikai noturēties – tā viņi divreiz izdzīvojuši šos trauslākos, bīstamākos brīžus savu bērnu dzīves sākumā un šobrīd joprojām uzsver, ka galvenais ir ticēt pat neticamajam, jo brīnumi patiešām ir iespējami.  Šobrīd viņiem tādi ir divi – Jēkabam jau pieci gadi, Gustavam – pusotra gads.  Jānis saka – mums ir unikāla mamma, uz rokām vien nēsājama! Kļūt par vecākiem bijis abu apzināts lēmums, bet, protams neviens nevarēja iedomāties, ka Jēkabs ieradīsies pasaulē jau 25. grūtniecības nedēļā. „Nevarēju iedomāties, ka var tik ātri būt priekšlaicīgas dzemdības. Veda uz slimnīcu, neko nepaskaidroja īpaši. Tas bija šoka brīdis, kad dakteris pateica, ka būs jādzemdē,” atminas Aiva. Jau vēlāk viņa uzzināja, ka tādu bērniņu ir daudz. Izrādās Aivas organismā bijusi infekcija, kas ierosina dzemdības. Zāles nelīdzēja un bija jādzemdē.  Jānim ir savs stāsts, kā viņu nav laiduši Dzemdību namā, jo vajag taču rentgenu. Jā, tik laicīgi rentgens vēl nebija sagatavots, taču viņš atradis, ka to ātri var uztaisīt Gaiļezera slimnīcā un viņu tad arī nakts vidū ielaida Dzemdību namā pie Aivas. Jānis atminas, ka ārstu darbības un skatieni viņam jau raisījušas domas, ka rezultāts ir skumjš. Turklāt ārsti nav bijuši sevišķi runātīgi, lai atbildētu uz satrauktā tēta jautājumiem.  Vispirms palātā viņš mierinājis Aivu, kad mediķi viņu sūtījuši mājās, nav licies mierā, meklēja, lai noskaidrotu, kas ir noticis. Līdz nonācis vietā, kur ir priekšlaicīgi dzimušo bērniņu inkubatori. Daktere ļāvusi viņam aplūkot dēlu, bet Jāņa galvā vēl ar vien ir bijusi doma, ka viņš ir nedzīvs. Līdz puika sakustējies! "Man viss salikās, pat tagad tirpiņas iet cauri. Iedomājies es biju, ka tā ir sanācis, beigās es stāvu naktī pie inkubatora un ieraugu savu mazuli plaukstas lieluma bērnu," atminas Jānis. Pirmos trīs savas dzīves mēnešus Jēkabs auga Bērnu slimnīcā. Kamēr puika bija inkubatorā, Aiva katru rītu brauca uz slimnīcu un vakarā mājās, mēnesi abi pavadījuši kopā palātā, tad Jānis braucis katru vakaru ciemos pie savējiem.  Aiva stāsta, ka visādi centusies nelaist klāt drūmās domas, bet bijušas arī dienas, kad visu laiku raudājusi, it sevišķi redzot, ka citiem blakus ir vēl grūtāk un sliktāk. Ārsti arī teikuši, lai uz visu raugās reāli, jo iznākums var būt visāds. Kad pieteicās Gustavs, bijis uztraukums par to, kā būs. Ārsti Aivai teikuši, ka ne vienmēr atkārtojas sliktais scenāris un pārbaudēs būs biežāk. Bet atkal bijusi tā pati situācija – ir nenoskaidrota infekcija un bērns jau gribējis dzimt. Vispirms Aiva pavadījusi četras nedēļas slimnīcā uz saglabāšanu, tad 24. grūtniecības nedēļā bija dzemdības. Jānis atzīst, ka bijis smagi mirklī, kad ārsti lēmuši, ka nevar izglābt tik mazu bērniņu, ka jāsamierinās ar notiekošo. Pagāja brīdis un tomēr teica, ka mēģinās, dos iespēju dzemdēt. Bija smagi, bilst Jānis. Aiva ir gandarīta, ka šajā reizē nav bijusi neziņa, daktere pati visu izstāstījusi par Gustavu. „Dažbrīd likās, ka vieglāk, jo visu zini, dažbrīd bija grūtāk, jo piezogas dažādas domas,” vērtē Aiva. Paralēli satraukumam par Gustavu, visiem četriem pārbaudījumus uzlika Covid laika ierobežojumi, kad Jānis nevarēja apciemot Aivu slimnīcā. Vienīgo reizi Gustavu viņš uz 10 minūtēm saticis dienu pirms tam, kad pateica, ka Bērnu slimnīcā nedrīkstēs nākt apmeklētāji. Pēc tam tētis ar dēlu tikās pēc trim mēnešiem. Jēkabam abi bija blakus, Gustavu kā padomju laikos rādīja tētim pa logu. „Sajūta, ka ir bērns, bet tālu projām, nevari ne rokā paturēt, ne pieglaust. Bija traki,” neslēpj Jānis. Kopumā Aiva slimnīcā pavadījusi piecus mēnešus no septembra līdz februārim. Tikmēr Jēkaba ikdiena turpinājās ar tēti mājās. Aiva vērtē, ka slimnīcā pavadītais laiks bija radījis plaisu attiecībās ar vecāko dēlu, bet viņa ir gandarīta, ka Jēkabs brāli ļoti mīļojis, kad atbraucis mājās, ļoti gaidījis. Tagad, atskatoties uz pieredzēto un pārdzīvoto, Aiva un Jānis atzīst, ka ir priecīgi un laimīgi, redzot, kā puikas aug un attīstās. Bija tā vērts tam iziet cauri, abi uzskata. Jānis stāsta, ka Jēkabs ir kautrīgs, viņa uzticība ir jānopelna. Arī maziņš viņš visiem nav smaidījis. Jēkabam ir laba humora sajūta un viņš ir lielais paraugs Gustavam. Viņš ne par vienu tā nepriecājas, kā par lielo brāli. Aiva papildina, ka arī Gustavam ir laba humora izjūta, viņš visādus jociņu izspēlē, un spēj tik skatīties, kā viņš aug un attīstās, un kļūst arvien pastāvīgāks. Aiva par pieredzēto atklāti stāsta „Instagram” kontā. To izvēlējusies darīt, jo informācijas ir maz un ir jādalās ar šādiem stāstiem.

Mazuļa ienākšana ģimenē, protams, ir brīnišķīgs notikums, tomēr ģimenes ikdiena pilnībā mainās un bērna vecāki to izdzīvo atšķirīgi. Ne reti vīrietim līdzās priekam, mīlestībai un citām pozitīvām jūtām pamostas arī dusmas un greizsirdība, ka gandrīz visu laiku sieviete velta mazulim. Vai tēvs var būt greizsirdīgs uz savu bērnu un kā rīkoties šādu izjūtu gadījumos,Ģimenes studijā pārrunājam ar biedrības "Tēvi" nodarbību organizators un vadītāju, VIP treneri, tēti Lauri Bokišu un psihiatru, psihoterapeitu Andri Veselovski. Raidījuma viesi akcentē, ka bērnam ir nepieciešama nedalīta abu vecāku uzmanība, kaut arī mūsu sabiedrībā tēva iesaiste bērnu audzināšanā ir kas jauns, to ir aktīvi jāveicina un jāsniedz tēviem palīdzība, ja tāda nepieciešama. Ierakstā saruna ar aktieri un režisoru, astoņu bērnu tēti Mārtiņu Vilsonu. Viņš publiski ir atzinis, ka zina, kā ir būt greizsirdīgam un savu bērnu. Viņš dalās pieredzē un pārdomās. Savu pieredzes stāstu par attiecību trīsstūri – mamma, tētis un bērns – stāsta Paula.  

Jaunietim, kurš iegūst izglītību vidējās vai augstākās izglītības mācību iestādē prekse ir nozīmīga, lai iepazītu darba vidi un iegūtu pirmo darba pieredzi savā profesijā. Pagājušā gadā veikts pētījums liecina, ka 20% praktikantu nav apmierināti ar prakses vietu un norisi. Kā atrast piemērotu prakses vietu, ko nozīmē kvalitatīva prakse un vai jaunietim par darbu prakses laikā būtu jāsaņem arī samaksa? Ģimenes studijā diskutē Jauno speciālistu nodarbinātībās programmas vadītāja Agnese Jurkevica, "Tele2" Personāla daļas vadītāja Aija Bite-Ozere, Rīgas Restorānu servisa skolas vadītājs Māris Astičs un Liepājas Valsts tehnikuma direktora vietniece izglītības organizēšanas un attīstības jomā Ilze Kupše. Uzklausām arī jauniešus, kuri devušies praksē uz kādiem uzņēmumiem. Stāsta Elza Elksnīte, Daniels Šutenko un Džuljeta Jēkabsone.

Attālinātās attiecības. Kāda ir realitāte ikdienā ģimenēs, kurās vecākus šķir tik liels attālums, ka ikdienā satikties nav iespējams, kā ģimenei sadzīvot ar viena vecāka prombūtni, saglabājot gan savstarpējo tuvību, gan ciešas attiecības ar bērniem. Pieredzē dalās Dace un Uvis Helmaņi. Dace ir Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāja, mamma, kura raidījuma laikā ir tepat Rīgā, bet tētis Uvis atrodas Vācijā, viņš ir Vācijas basketbola kluba "Erfurtes lauvas" galvenais treneris. Raidījumā lasām arī Facebook atsaucīgo māmiņu foruma dalībnieču izteiktās domas un komentārus par to, kā mainās viņu sadzīve, kā izdodas uzturēt attiecības savā starpā un arī ar bērniem, ja vīrs ir devies strādāt uz citu valsti. Ierakstā pieredzē Dace Šrama, kura ir četru bērnu mamma, jaunākajam ir gads un trīs mēneši. Jau četrus gadus Dace ar bērniem dzīvo Latvijā, bet vīrs strādā Somijā. Dace uzsver, ka attāluma attiecības var izturēt, ja ģimenei ir kopīgs mērķis. Dažādos pieredzes stāstus vērtē mediatore un sistēmiskā ģimenes psihoterapeite Lelde Kāpiņa.  

Daudziem skolēniem un skolotājiem mācīšanas attālināti ir ikdiena, jo atrodoties ciešā saskarsmē ar daudziem cilvēkiem, kā tas ir skolā, no kontaktpersonas statusa faktiski nav iespējams izvairīties. Skolās, protams, ir arī daudz ar Covid-19 inficēto, tāpēc, kaut arī mācības norit klātienē, daudzi spiesti mācīties attālināti un arī vairākas skolas izvēlās izmantot iespēju mācīties attālināti šobrīd. Vai skolotāji spēj vienlīdz kvalitatīvi strādāt gan ar bērniem, kuri ir klasē, gan arī ar tiem, kuri mācās mājās, vērtējam Ģimenes studijā. Diskutē Limbažu Valsts ģimnāzijas izglītības metodiķe, izglītības zinātnes doktorante, pēta attālināto mācīšanu Edīte Sarva, Tukuma Raiņa ģimnāzijas fizikas skolotājs Valdis Zuters un uzņēmuma „Lielvārds” Digitālās transformācijas projektu vadītājs Kristaps Auzāns. Raidījumā sākumā Izglītības kvalitātes valsts dienesta vadītāja Inita Juhņēviča iepazīstina ar datiem, cik mācās klātienē, cik attālināti. Viņa norāda, ka pēdējo nedēļu laikā pieaug to skolēnu skaits, kas mācās attālināti. Apmēram piektā daļa pamatizglītības klašu mācās attālināti. IR arī klases, kur tikai daļa mācās attālināti, bet pamatizglītības posmā šādu klašu ir maz. Šobrīd arī pieaug skolu skaits, kas izvēlās uz kādu laiku noteikt attālinātās mācības. Ierakstos uzklausām arī vecāku pieredzi šī brīža m klātienes / attālināto mācību pieredzi viņu bērniem.

Martins Bergšteins kļuvis par jaunāko laika ziņu moderatoru Latvijā, Ģimenes studijā plašākā saruna ar Martinu un viņa mammu Inesi Zeltiņu. Inese ir bibliotekāre, bet par viņas dēlu, 14 gadus veco Martinu, droši var teikt, ka viņu pazīst visā Latvijā. Kopš pagājušā gada decembra Martins ir ne tikai Jelgavas Valsts ģimnāzijas 8.klases skolnieks, viņš arī strādā mediju grupā "TV3 Group", katru piektdienu raidījumā "900 sekundes" viņš stāsta par gaidāmajiem laika apstākļiem nedēļas nogalē. Jāatzīst, dara to profesionāli, jo jau vairākus gadus Martins pašmācības ceļā izzina meteoroloģiju un tā nav viņa vienīgā aizraušanās. Pusaudzis daudz laika velta arī dabas un zvaigžņu fotografēšanai un arī grāmatu lasīšanai.  Sarunā Martins atklāj, ka piektdienā, kad ir ēters, viņš ceļas jau pulksten 6 no rīta. Sakārtojas, noskaņojas, skata vēl prognozes, sagatavo tekstu. Ap pulksten 8.10 ir dažu minūšu ēters. Soma  jau ir sagatavota, lai pēc tam ātri var doties uz skolu. Šajā piektdienas rītu sagatavošanās rituālā ir iesaistīta arī mamma, kuras rūpe ir dēla ētera garderobe, tāpat arī brokastis. Pārējais ir paša Martina ziņā. Mamma vērtē, ka Martinam ir bagāta valoda, viņš māk savu domu noformulēt un māk sevi pasniegt. Inese atzīst, ka viņai pašai ne vienmēr tas tā izdodas. Jau sešus gadus Martins interesējas par meteoroloģiju, kad ieguva savu pirmo veidtālruni, nofilmēja negaisu, montēja uzfilmēto. Process iepatikās un sāka skatīties laika ziņas, kad būs nākamais negaiss. Tas novedis pie vēlmes padziļinātāk sekot līdzi laikapstākļiem.  „Tagad jau es ļoti padziļināti tajā esmu iekšā, skaidroju ne tikai negaisu, bet arī citus notikumus,” stāsta Martins. Viņš katru rītu pirms skolas apskatās skaitlisko modeļu prognozes par laikapstākļiem. Skatās sinoptiskās kartes, kas domātas tiem, kas pārzina tēmu. Visu viņš ir apguvis pašmācības ceļā un aizrautīgi stāsta par laikapstākļiem, to vērošanu un pētniecību. Mamma stāsta, ka Martins jau kopš bērnības ir bijis ļoti zinātkārs. „Viņam nevarēja vienkārši pateikt - tas ir kaķis, bet izskaidrot, kur viņš, kāds viņš. Vienmēr bija kāds "kāpēc". Tas ir viņa dabā,” bilst Inese.  Arī tagad, kad slodze nav maza, bet vienmēr atradīs brīdi, lai kaut ko jaunu izlasītu, sevi pilnveidotu. Otra lieta, kas aizrauj Martinu, ir astrofotografēšana. Tā kā tas notiek naktī, arī šajā nodarbē palīdz mamma, viņa dēlu pamodina, kā arī asistē un pasniedz dažādas lietas, kas nepieciešamas fotografēšanas procesā. Bez viņas pūlēm Martins palaistu garām kādus naksnīgus notikumus, jo pats cieši guļ. Modinātāju liek mamma. Palīdzot Martinam, arī mammu Ivetu dabas pētniecība un astronomija ieinteresējusi. Bet viņas pašas hobijs ir kulinārija un literatūra. Brīvdienās viņa Martinu palutina ar kādu našķi – šokolādes keksiņiem vai kartupeļu pankūkām.  Skolā Martinu interesē ģeogrāfija, fizika, latviešu valoda un literatūra. Jautāts, vai ir kļuvis par vietējā mērogo zvaigzni, piemēram, skolā, Martins atzīst, ka viņu pazīst, bet nav viņa dabā būt pārākam, necenšas izlekt. Klasesbiedri pozitīvi raugās uz viņa jauno nodarbi un atbalsta. Mamma neslēpj, ka ir lepna par dēla panākumiem. Atpūšoties puisis spēlē arī datorspēles, bet lielā noslogotība viņu ierobežo, var paspēlēt apmēram stundu, nedaudz ilgāk un tad jāpievēršas ikdienas lietām, protams, arī meteoroloģijai. Draugi būtu priecīgāki, ja viņš spēlētu ilgāk un vairāk. Laikapstākļu pētniecība Martinam likusi aizdomāties par vides jautājumiem, bet viena viņa jaunā gada apņemšanās ir katru dienu, vienalga kādi ir laikapstākļi, iziet apmēram 5 km garo pastaigu maršrutu. Tas ir svarīgi, lai atpūstos un būtu svaigā gaisā!

Raidījumā Ģimenes studija saruna par DNS analīzēm. Vaicājam ekspertiem, kādos gadījumos tās veic un kādas radniecības neskaidrības vai ģimenes attiecību peripetijas tās palīdz noskaidrot. Plašāk skaidro ģenētiķe, privātā tiesu eksperte, ģenētikas laboratorijas „GenEra” valdes priekšsēdētāja Ilze Radoviča-Spalviņa, zvērināts advokāts, Zvērinātu advokātu padomes loceklis, LU Juridiskās fakultātes pasniedzējs Mārcis Krūmiņš, Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra Tiesu medicīnas laboratoriju departamenta direktore vecākā tiesu medicīnas eksperte Areta Sabule un sertificēta sediatore, juriste, tiesību zinātnes doktorante Kristīne Dārzniece. DNS analīzes ir cilvēka ģenētiskās informācijas kādas daļas nolasīšana. Biežākie gadījumi, kad veic un izmanto DNS analīzes: Gadās, ka vecmāmiņa nav pārliecinātav vai mazbērni patiešām ir viņas mazbērni; paternitāties testu veic, lai noskaidrotu, kurš ir īstais bērna tēvs; reizēm meklē radus; reizēm cilvēki ar vienu uzvārdu, kuriem vēl ir, iespējams, kāds ģimenes stāsta, vēlas noskaidrot savstarpējo radniecību; bieži vien DNS analīzes nākas veikt, ja vecāki šķiras un tēvs atsakās maksāt alimentus bērniem; tāpat DNS analīzes nākas veikt, ja ir bijušas nesakārtotas juridiskās attiecībās ar kopdzīves partneri; reizēm arī, lai pierādītu radniecību kādās mantojuma lietās.

Ģimenes studija dodas ciemos pie Markovu ģimenes uz Siguldu. Tur dzimtas mājās saimnieko Matīss un Sintija. "Nestandarta ģimene" – tā par sevi un savējiem saka Sintija, kas, paralēli pedagoģijas studijām un darbam bērnudārzā, strādā arī par Dakteri Klaunu. Sintija ir ļoti gandarīta par šo savu nodarbošanos un par to runā ar lielu aizrautību. Kopā ar vīru viņi audzina divus brašus puikas – Mārci (7 gadi) un Martinu (6 gadi). Vecākajam dēlam ir kustību traucējumi un pirms ieraksta tiekam brīdināti, ka viņš diez vai gribēs piedalīties sarunā, taču, izrādās, mikrofons Mārcim tīri labi patīk un viņš kopā ar pārējiem labprāt stāsta par sevi. "Nestandarta, un laikam ir forši būt nestandartam. Nebūt standartam, kuram jāiekļaujas sabiedrības rāmjos," vērtē Sintija, piebilstot, ka arī abi suņi ģimenē ir nestandarta. Tētis darbojas ģimenes uzņēmumā stādaudzētavā un saka, ka viņš ir "universālais kareivis" ģimenē. Martins atklāj, ka viņam ir draudzene, ar kuru kopā strādā, bet Mārcis vispirms saka, ka ir Kevins. Tik ļoti viņu aizrāvušas "Viens mājās" sērijas filmas, ka sevi dēvē par Kevinu. Dakteru Klaunu mācībām Sintija pieteikusies 2019. gada vasarā. Jau pārrunu laikā, viņai šķita "vov, cik foršs darbs". Un lai arī pēdējais pārbaudījums iekritis dienās, kad Sintija viesojusies pie draudzenes Norvēģijā, viņa varējusi eksāmenu kārtot vēlāk, kas izrādījušies datumi, kad ģimenei ieplānots brauciens uz Turciju. Arī tad pārbaudītāji bijuši vēlīgi un ļāvuši pārbaudījumu kārtot tad, kad citiem tā jau bija pirmā nodarbība. "Sajūtas bija... Kā viens vēlas kļūt par prezidentu, tādas bija tās sajūtas, ka esmu uzņemta "klaunos"," atminas Sintija. "Kaut kāds sapņa piepildījums tas bija." Jau kā desmitgadīga meitene viņa, sastopot sievieti, kas, varētu teikt, neatbilst standartiem, sapratusi, ka grib parūpēties par šādiem cilvēkiem. Tāpat ar vecāko dēlu viņa ir daudz laika pavadījusi slimnīcā. Vēl Sintija bilst, ka viņai ir bail no dakteriem, nē, no sliktām ziņām. Tas ir viss komplekts, kā Sintija izvēlējusies kļūt par Dakteri Klaunu. Matīss neslēpj, ka sākumā viņš nesapratis sievas izvēli, tad juties nedaudz aizkatināts, jo daudz laika aizņem mācības, kas nozīmē, ka viņam vienam jāpaliek ar bērniem brīvdienās. Bet pēc Mārča operācijas klaunu apciemojums mājās, nometne, kuras laikā uzņēmuši klaunus mājās, viņš jau gaida atkal sievas kolēģu ciemošanos. Jautāta par grūtāko klauna darbā, Sintija stāsta, ka šobrīd Covid ierobežojumu dēļ, nav ļauts apmeklēt bērnus onkoloģijas nodaļā, kur viņai bijusi pirmā prakse. Tas bijis grūti, viņa neslēpj, ka salūzusi, bijusi gatava noņemt sarkano degunu un aiziet prom, bet kolēģis un mentors "izglāba", un apmeklējums pie slimās pusaudzes licis arī meitenei atvērties. Sintija var stāstīt daudz un dažādus gadījumus par pieredzi slimnīcā, par to, kā Dakteri Klauni ir gaidīti, kā arī tiek raidīti prom reizēm.  "Slimnīca nav tā pozitīvākā vieta, bet viņi [klauni] ienes tur smieklu devu," uzskata Matīss. Sintija ir Klauns Bambuks. Dakteri Klauni darbojas Rīgā, Cēsis, Liepājā, Ventspilī, Valmierā, Rēzeknē un Daugavpilī. Šobrīd gan dažās pilsētās Covid-19 ierobežojumu dēļ slimnīcās klauni nevar darboties.

Ir jāpanāk, lai katrā Latvijas reģionā ir pieejama valsts apmaksāti zobārstniecības pakalpojumi visu diennakti bērniem līdz 18 gadu vecumam. Tās ir uzstādījums iniciatīvai, kas portālā manabalss.lv ir savākusi jau vairāk nekā 10 000 parakstus. Šobrīd tā iesniegta Saeimā. Kādas ir situācijas, ar kurām saskaras vecāki, un kur meklēt palīdzību, ja brīvdienās bērnam sāk sāpet zobs, skaidrojam Ģimenes studijā. Kādu risinājumu problēmai, ja bērnam sāk sāpēt zobs brīvdienās vai vēlā vakara stundā, bet palīdzība pieejama tikai atsevišķās zobārstniecības klīnikās un par ievērojamu samaksu, redz iniciatīvas autore un zobārsti? Raidījumā diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta Bērnu nodaļas zobārste Ilona Viduskalne, Latvijas Zobārstu asociācijas prezidents Andis Paeglītis un iniciatīvas iesniedzēja, trīs bērnu mamma Inga Vanaga, kuru vairāk pazīstam kā izglītības darbinieku arodbiedrības līderi. Inga Vanaga atklāj, ka iniciatīva radusies pēc tam, kad pašas ģimene saskārusies ar situāciju, ka bērnam pēkšņi sāk sāpēt zobs un brīvdienā risinājums bija pieejams tikai privātā klīnikā par ievērojamu samaksu. Tāpat bijis nepieciešams transports nokļūšanai. Vanaga atzīst, ka varēja par visu norēķināties, bet tas licis aizdomāties par ģimenēm, kurām nav pieejams transports un kurām nav atbilstošā finansējuma, lai palīdzētu bērnam.  

Mūsdienās nepilngadīgiem vairs nepiemēro cietumsodu, ja apreibinājusies draugu kompānija ir nozagusi maizes kukulīti veikalā. Ieslodzīto skaits Latvijas cietumos sarūk. Kādi ir alternatīvie soda veidi, cik tie efektīvi un kā vēl vairāk veicināt pārkāpumus izdarījušo nepilngadīgo integrāciju sabiedrībā un darba tirgu? Vai to palīdzēs īstenot nepilngadīgo kriminālatbildības reforma? Ģimenes studijā diskutē Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Mihails Papsujevičs, Pusaudžu resursu centra sadarbības projektu vadītāja un mentore, topošā jauniešu dialektiski biheiviorālās terapijas speciāliste Romija Krēziņa, Probācijas dienesta psiholoģe Inese Muceniece un biedrības „Bona Fide Latvija” viens no dibinātājiem Jānis Nicmanis. Ierakstā par to, kā norit darbs ar jauniešiem, kas izcieš sodu audzināšanas iestādē, stāsta Ieslodzījuma vietu pārvaldes Cēsu Audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem priekšnieka vietnieks pulkvežleitnants Ivars Joksts.

Jautājums, vai ir objektīvi iespējams novērtē skolēnu zināšanas vienmēr bjis aktuāls. Izglītības kvalitātes valsts dienesta darbinieki norāda, ka pēdējo trīs gadu laikā pieaudzis vecāku sūdzību skaits par vērtēšanu skolā. Piemēram, par to, ka ieraksts žurnālā "nav vērtējuma" tiek pārvērsts par nesekmīgu atzīmi, par skolēnu tiesībām labot vērtējumus, kas viņus neapmierina, par to, ka atzīmes tiek izliktas subjektīvi, atkarībā no skolotāja patikas vai nepatikas pret skolēnu. Izglītības un zinātnes ministrija lēmusi sakārto šo, nosakot objektīvus vērtēšanas kritērijus, kuri būtu saistoši visām skolām. Līdz marta beigām darba grupai jāizstrādā izmaiņas valdības noteikumos, lai panāktu, ka katra skolēna atzīme ir pamatota ar noteiktiem un objektīviem vērtēšanas kritērijiem. Kādas izmaiņas sagaidāmas un vai iespējami objektīvi un pamatoti vērtēšanas kritēriji, skaidrojam Ģimenes studijā. Diskutē Skola 2030 mācību satura izstrādes vadītājs Pāvels Pestovs, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse, Alsungas pamatskolas direktore Undīne Priedoliņa un vēstures skolotājs Cēsu Jaunās skolas direktors, Cēsu novada domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājs Ivo Rode.

Vai pandēmijas laikā tiek ievērotas bērnu tiesības un lēmumi pieņemti atbilstoši bērnu labākajām interesēm? Raidījumā Ģimenes studija diskutējam par šiem jautājumiem pirms organizācijas "Glābiet bērnus!" rīkotās konferences "Covid-19 ietekme uz bērniem: tiesības un atbildība", plašāk akcentējot divus jautājumus - Covid-19 ietekme uz bērnu veselību un tiesības saņemt kvalitatīvu izglītību. Raidījuma viešņas: sabiedriskās bērnu tiesību aizsardzības organizācijas „Glābiet bērnus” vadītāja Inguna Ebela un Satversmes tiesas priekšsēdētāja Sanita Osipova. Ierakstā uzklausām Pediatru asociācijas prezidenti bērnu infektoloģi asociēto profesori Ilzi Gropi un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāni profesori Lindu Danieli. Ilze Grope akcentē, ka, neskatoties uz to, ka Covid kā vīruss bērnus ir saudzējis, tā ietekme uz bērniem bijusi liela. Tam piekrīt arī Linda Daniele. 26. janvārī notiks Latvijas Universitātes, biedrības “Glābiet bērnus” un Latvijas Pediatru asociācijas rīkota konference “Covid-19 ietekme uz bērniem, tiesības un atbildība”. Tās virsmērķis ir rast risinājumus, kā pasargāt bērnus no kaitējuma normālai attīstībai, ko nodara pandēmijas. Daudzu valstu valdības nav izvērtējušas pandēmijas laikā pieņemto lēmumu ietekmi uz bērniem, tādējādi ignorējot ANO Bērnu tiesību konvencijas normu par bērnu interešu absolūtu prioritāti iepretim jebkuras citas sabiedrības grupas interesēm.   Konferencei pieslēgties varēs ikviens, tie, kas būs izvēlējušies reģistrēties dalībai konferencē, iegūs arī četrus tālākizglītības punktus. Materiāli jau pēc konferences būs pieejami youtube.com. Par to gādās Latvijas Universitāte.

No 2022. gada neauglības ārstēšanu Latvijā valsts sievietēm apmaksās līdz 40 gadu vecumam. Līdz šim minēto pakalpojumu varēja saņemt sievietes līdz 37 gadu vecumam. Cik būtiski pieaugs gaidītāju skaits rindā uz šo pakalpojumu, kā sievietes vecums ietekmē izredzes tikt pie bērniņa un ar kādām problēmām saskaras ģimenes, kurām ir grūtības kļūt par vecākiem, plašāk stāstām Ģimenes studijā. Raidījuma viešņas: klīnikas „Embrions” ginekoloģe Agnese Plēpe, klīnikas „EGV” direktore, ginekoloģe-reproduktoloģe Zane Vītiņa un Nacionālā veselības dienesta Ārstniecības pakalpojumu departamenta Ambulatoro pakalpojumu nodaļas vecākā eksperte Līva Seile. Klausītājas Lanas jautājums: Man ir 38 gadi, Tērnera sindroms, mozaīcisms - vai varēsiet mani iekļaut valsts apmaksātajā programmā? Atbild ārste Zane Vītiņa: Jā, variet atnākt uz kādu no reproduktīvajām klīnikām un iestāties valsts apmaksātas medicīniskās apaugļošanas rindā. Ārsts vizītes laikā jūs izmeklēs un visu izstāstīs. Ternera sindroma pacientiem nepieciešama ārstēšana ar donora olšūnām, jo kariotipa 45X0 dēļ, jums pašai tādas neveidojas, ja vien nav mozaīcisms. Ļoti atšķiras taktika sievietēm, kuras no pubertātes sākuma ir vai nav lietojušas hormonu aizstājterapiju. Pēc pašreiz esošā regulējuma donora olšūnas valsts neapmaksā, bet pašu procedūru gan.

2021.gada decembrī no vardarbības ģimenē miruši divi mazi bērni: vienu bērniņu nogalināja tēvs un tūlīt pēc tam gribējis arī taņemt dzīvību sev, par otru bērniņu ir aizdomas, ka viņi nogalinājis audžutēvs.  Vai apkārtējie varēja pamanīt draudus ātrāk un institūcijas novērst traģēdijas, skaidrojam Ģimenes studijā. Diskutē centra „Dardedze” interešu aizstāve un komunikācijas vadītāja Anda Avena, organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa, Talsu sociālā dienesta vadītāja Dace Zeļģe, Rīgas Bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Inese Ērgle un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja vietniece Gunita Kovaļevska.

Ģimenes studija dodas viesos pie ģeogrāfijas zinātņu doktores, Latvijas Universitātes vadošās pētnieces Olgas Sozinovas. Kopā ar vīru Vjačeslavu viņi audzina 12 gadus veco Robertu un Borisu, kuram pašlaik ir pusotra gadiņš. Pagājušajā vasarā, atgriezusies darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, Olga un visa ģimene ik dienu žonglē ar daudziem pienākumiem, attālināto darbu un mazā pieskatīšanu ieskaitot. Gandrīz pusaudzim Robertam ir tik plašas intereses, ka ne uzskaitīt. Viņš, starp citu, nēsā slaveno Ritenbergu uzvārdu un, protams, dejo, par ko ļoti priecājas Roberta vectētiņš, leģendārais baletdejotājs un dejas pedagogs Haralds Ritenbergs. Arī pašas Olgas sirdslieta kopš četru gadu vecuma ir dejošana.  Esmu cilvēks, kas nevar bez skatuves, viņa atzīst un tāpēc, paralēli darbam Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Dabas ģeogrāfijas katedrā, šad tad redzama arī uz Latvijas Nacionālā Operas un baleta skatuves, jo ir mīmistu un kustību grupas sastāvā. Savas pirmās lomas dažos iestudējumos tur izbaudījis arī Roberts. "Mēs visādi futbolējām lietiņas," bilst Olga, vaicāta, kā var savienot zinātnieces darbu ar būšanu mammai un vēl piedalīties operas un baleta iestudējumos. Viņa neslēpj, ka ar vīra, vecākā dēla un arī vecvecāku palīdzību var būt mamma. "Ja zinātnieks ir bez ģimenes, ja ir tikai zinātnieks, tad varētu būt zinātnieks fanātiķis un upurēt sevi tikai zinātnei," vērtē Olga. "Ja zinātniekam ir papildus intereses, jārēķinās, ka tik daudz laika zinātnei nesanāks. Ja cilvēkam vēl ir ģimene, ar divām vai četrām rokām nepietiks, vajag vēl klāt. Mums visi dara visu, tāpēc arī sanāk." Olgas intereses ir arī deja. Viņa stāsta, ka dejojusi kopš bērnības, bet kādā brīdi sapratusi, ka tā nebūs viņas profesija, taču negribējies arī deju un skatuvi pamest pa visam. Vēl skolas laikā viņa saņēmusi uzaicinājumu paskatīties uz teātri no aizkulisēm. Ātri vien viņa nokļuvusi uz skatuves masu skatos. „Es nedejoju, vairāk tēloju. Mīmistu jeb kustību grupa palīdz noformēt izrādi, kur vajag tēlot, kur nav nepieciešama deju tehnika, palīdzam izrādi padarīt interesantāku,” par savu darbu Latvijas Nacionālajā operā un baletā stāsta Olga. Bet izvēlē par labu ģeogrāfijai bijusi, pārcilājot daudzas intereses. Mamma vēlējusies, lai meita mācās programmēšanu, bet tas viņu nav uzrunājis, vecākie brāļi, Olgai ir četri brāļi – trīs vecāki, viens jaunāks par viņu, jau bija izvēlējušies ekonomiku un datorzinātnes, viņa vēlējusies pievienot citu jomu. Dokumentus viņa iesniegusi vairāku augstskolu vairākās programmās. Ģeogrāfiju viņa izvēlējusies kā kaut ko eksotisku, bet nostrādājis skolotāja faktors un spēja ieinteresēt. Tiesa, ģeogrāfija augstskolā nav tā pati, kas ģeogrāfija skolā. Olgas pētniecības tēma ir gaiss – aerobioloģija. „No visādām pusēm pētu gaisu desmit gadus,” bilst Olga. Tāpat kā Olga bērnībā, arī dēls Roberts ir aizņemts un daudz noslogots - viņš trenējas ušu, dejo sporta dejas, mācās mūzikas skolā, un šad tad izbauda skatuves valdzinājumu, uzstājoties operā. Dēlam ir arī savi pienākumi mājās, jo Olga atzīst, ka viņai ir svarīgi ieaudzināt sajūtu, ka ikdiena attiecas uz visiem, ne tikai uz kādu no ģimenes locekļiem. Bet mazais brālis Boriss Teo, kuru ģimenē mīļi dēvē par Bosiku, pēdējā laikā intensīvi iesaistās ēst gatavošanā.

Šobrīd, kad vairāk maksājam par elektrību un apkuri, kad arī pārtika kļuvusi ievērojami dārgāka, ir laiks pārskatīt, kam ģimenes tērē nopelnīto naudu un vai ir iespējams arī ietaupīt. Vai ģimenes budžeta plānošana palīdz ietaupīt finanses, kādas ir noderīgākās lietotnes un banku piedāvātie instrumenti vieglai budžeta pārskatīšanai, plašāk stāstām Ģimenes studijā. Raidījumā pieredzē dalās angļu valodas skolotāja, uzņēmēja, četru bērnu mamma Gunita Lanka. Viņa stāsta, ka tikai nesen sākuši ģimēnē vairāk pievērst uzmanību tam, cik tērē pārtikai un kā izvēlas pārtiku, lai ietaupītu. Tagad viņa saka, sekojam līdzi, kam tērējam, jo gribam kam citam teikt vairāk – jā. Gunita Lanka arī iesaka bērniem arī rādīt, ka dzīvē ir sezonas, ka nav tikai uz augšu - periods, kad ir mazāk naudas, ir - kad ir līdzekļi, var ceļot un brīvi rīkoties. Padomus un ieteikumus sniedz „Swedbank” Finanšu institūta eksperte Evija Kropa, „SEB Bankas” privātpersonu pārdošanas atbalsta vadītāja Ance Āboliņa un finanšu izaugsmes trenere Egija Veisa. Ierakstā pieredzē dalās arī Ilze, stāstot, kādu aplikāciju izmanto abi ar vīru ģimenes finanšu plānošanai. Evija Kropa atzīst, ka šobrīd grūtākā situācijā saistībā ar rēķinu pieaugumu ir tie, kam pandēmija jau tā sašūpoja ģimenes ikdienu. "Ir ģimenes, kas var pārorientēties, pārplānot un "izvilkt" šo laiku bez liela stresa. Bet, kas jau šobrīd cīnās par savu finanšu stabilitāti, bez mērķtiecīga valsts atbalsta neiztikt. Šī sabiedrības daļa var plānot cik grib, bet ir lietas, ko nevar izplānot," vērtē Evija Kropa. Ance Āboliņa atgādina, cik svarīgi ir veidot finanšu drošības spilvenu, lai ģimene var ne tikai nomainīt saplīsušo veļas mašīnu vajadzības gadījumā, bet arī tagad samaksāt rēķinus. Sākums drošības spilvena izveidei, atliekot kaut vai mazumiņu, var būt arī banku piedāvātie digitālie rīki. Kaut vai atlikt 5 - 10 mēnesī. Tas pie nosacījuma, ka lielāko daļu norēķinu veic ar karti. Evija Kropa vērtē, ka neatkarīgi no ienākumiem, uzkrāt var ikviens. Nevar tikai sūksties par to, ka neapmierina finanšu situācija, bet arī jācenšas atbildēt uz jautājumu, ko dari, lai mainītu savu finanšu situāciju un cik mērķtiecīgi tas ir. Sākot budžeta plānošanu un domājot par uzkrājumu veidošanu, Egija Veisa iesaka pārskatīt prioritātes, kas paver citu skatījumu uz katra finansēm. Tāpat viņa min, ka ne vienmēr ir jāpalielina ienākumu apjoms. "Bieži cilvēki domā, ja man būs vairāk naudas, es dzīvošu "zaļi", viss būs labi, bet pārmaiņas sajūtam mēnesi vai divus, bet tad notiek "dzīves stila inflācija" un izmaiņas vairs nepamanām, jo izdevumus jau sākam uzskatīt par obligātiem," uzskata Egija Veisa.

Cik valodas mūsdienās jāzina bērnam, cik nozīmīga ir otrā svešvaloda un kādēļ bērniem tik lielas grūtības šobrīd sagādā krievu valodas apguve? Par valodu apguvi un svešvalodu piedāvājum skolā Ģimenes studijā sarunājas Rīgas Kultūru vidusskolas direktora vietnieks izglītības jomā Mārtiņš Bērziņš, Rīgas Starptautiskās skolas pamatskolas un pirmsskolas programmas koordinatore Ginta Kārkliņa un krievu valodas skolotāja Bulduru dārzkopības vidusskolā Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes pasniedzēja Elena Košeļeva. Mārtiņš Bērziņš atzīst, ka angļu valodas prasmes aug, jo kino, jo vidē, kurā dzīvo bērni, ir daudz angļu valodas. Bet skolā ir arī interese par krievu valodu, pieprasījums pēc krievu valodas ir lielāks, nekā pēc franču valodas. Ginta Kārkliņa vērtē, ka dzimtā un ļoti labi angļu valoda ir sākums, katra nākamā valodā iedos vēl plus punktus. Elena Košeļeva norāda, ka bieži krievu valodu bērnam apgūt izvēlas vecāki, domājot, ka tā noderēs vēlāk darba tirgū. Bērniem tas rada pretestību. Ierakstā uzklausām Rīgas 49. vidusskolas skolēnus. Pieredzē par valodu apgūšanu dalās Elizabete Rēzija Nīmante, kura gan studē, gan mācās. Vai valodu zināšanas ir priekšrocība darba tirgū, vērtē SAF Tehnika personāla direktore Ivita Rozīte.

Mediķi norāda, ka 12 gadu veciem bērniem Latvijā ir vidēji trīs - četri bojāti, plombēti vai izrauti pastāvīgie zobi, kamēr citur Rietumeiropā šis skaitlis svārstās starp vienu un pat mazāk. Kāda ir vecāku atbildība, rūpējoties par bērnu mutes veselību un kā bērnudārzs un skola var bērniem palīdzēt apgūt mutes higiēnas nozīmi, interesējamies raidījumā Ģimenes studija. Par bērnu mutes veselību disktuē Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Stomatoloģijas institūta Mutes Veselības centra vadītāja Egita Senakola un sertificēta zobu higiēniste RSU Stomatoloģijas institūtā Bērnu zobārstniecības nodaļā Guna Grīnvalde. Kā pedagogiem apgūt iemaņas mācīt bērniem zobu higiēnu un kā par stāstīt un atgādināt mazajiem, atklāj Mores pamatskolas sākumskolas skolotāja Sandra Some-Feldmane un privātās pirmsskolas „CreaKids” skolotāja Ketija Maculēviča. "Visā pasaulē šobrīd uztraucas par agrīno bērnu zobu kariesu, ļoti palielinās ārstēšana narkozē bērniem 3-4 gadu vecumā, stāsta Egita Senakola. Viņa vērtē, ka tas saistīts ar to, ka vecāki neseko pārāk līdzi tam, vai zobus bērnam sāk tīrīt, kad tikko tie šķiļas, vai ir pirmā vizīte zobārsta gada vecumā, pieļauj barošanas kļūdas, kad bērns uzņem pārāk daudz cukura. "Ja pirmā vizīte ir trīs gadu vecumā un milzīgi daudz bojātu zobu, tā ir katastrofa, jo ārstēt var gandrīz tikai narkozē," atzīst Egita Senakola. Guna Grīnvalde norāda, ka bojāti zobi bērnam izraisa diskomfortu. Ir gan runāt, gan, ēst gan socializēties. Šis diskomforts rada grūtības koncentrēties pasaules apgūšanai, jo viņam sāp zobi. "Esmu novērojusi, ka bērni pat baidās vecākiem teikt, ka sāp zobi, jo zina, kas būs tālāk, būs jāiet pie zobārsta," stāsta Guna Grīnvalde. Problēma tikai pieaug un beigās tiešām ir iespējama tikai ārstēšana narkozē. "Viennozīmīgi tā ir vecāku atbildība, viņiem ir jadomā par bēnru mutes veselību, par bērnu zobiem," vērtē Guna Grīnvalde. "Ne tikai par tīrīšanu, par fluorīdu saturošām zobu pastām, bet arī par uzturu, par cukuru." Bojāti zobi ietekmē bērnu pašapziņu un arī valodas attīstību, to atzīst skolotāja - logopēde Kristiāna Gulbina. Viņa situāciju vērtē kā diezgan traku, jo bērns, kam ir bojāti zobi nevar pareizi izveidot skaņas. Ideālais modelis zobu higiēnas nodrošināšanai ir zobu tīrīšana divas reizes dienā - no rīta un vakarā - ar fluorīdu saturošu zobu pastu, kuru izspļauj, bet neizskalo, lai pasta turpina savu darbu. Tas ir mutes higiēnas minimums, arī neaizmirstot lietot zobu diegu, kas iztīra zobu starpas. "Vecāku atbildība ir bērniem pārtīrit zobus. Bērni nemāk paši iztīrīt zobus, viņiem nav sīkā motorika tik labi izveidojusies, lai paši prastu labi iztīrīt zobus," norāda Guna Grīnvalde.  Vecākiem jāpalīdz bērnam tīrīt zobus līdz 8-10 gadiem, dažam arī ilgāk.

Eksāmenu fizikā izvēlas kārtot arvien mazāk skolēnu un zināšanu plaisa starp sekmīgajiem un nesekmīgajiem skolēniem eksaktajās zināšanās aizvien paplašinās, savukārt kvalificētu pedagogu katastrofāli trūkst. Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācija nosūtījusi vēstuli valsts augstākajām amatpersonām ar aicinājumu nodrošināt katram skolēnam Latvijā kvalitatīvi apgūt fiziku, akcentējot eksakto priekšmetu nozīmi skolēna izaugsmē. Kā problēmas risinājumu redz izglītības sektorā strādājošie, jo nozarē trūkst šo priekšmetu skolotāju? Ģimenes studijā diskutē Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas (LETERA) Nozares izglītības eksperte Mārīte Seile, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes mācībspēks, Rīgas Valsts 3.ģimnāzijas un privātskolas „Patnis” matemātikas skolotājs Aleksandrs Vorobjovs, Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzijas direktors Oskars Kaulēns un Latvijas Fizikas skolotāju asociācijas vadītāja Ludmila Belogrudova. Viens no LETERA priekšlikumiem, kas iekļauts arī vēstulē augstākajām amatpersonām, ir, ja vispār valstī kaut kas tiek mērīts ar eksāmenu, tad tajā vajadzētu iekļaut arī dabas zinātņu komponenti blakus latviešu valodai, matemātikai un svešvalodai. "Mūsdienu pasaulē, kura ir tik ārkārtīgi tehnoloģiski sarežģīta, lai būtu spriestspējīgs pamatlīmenī par to, kas notiek apkārt, ir nepieciešama dabaszinātņu komponente. Mēs negribam pretnostatīt, bet sakām, ka dabaszinātņu komponente mūsdienās ir absolīti svarīga," norāda Mārīte Seile. Viņa arī min, ka pēc "Eirostat" datiem Latvija ir pēdējā vietā Eiropā to jauniešu ziņā, kas izvēlas studēt dabas zinātnes.  

Ģimenes studija viesojas pie Ilzes Skrastiņas ģimenes. Ilze ilgus gadus bijusi animatore, rakstījusi scenārijus filmām, tagad veido reklāmas, publicējas žurnālā „Avenīte” un tikko iznākusiIilzes pirmā grāmata „Lieliskā dzīve bez Zoom”. Grāmatā atspoguļoti viņas divu jaunāko bērnu Lizetes un Mika piedzīvojumi, viņas vīrs Māris Hincenbergs gan sarunā piebilst - tas viss ir krietni pārspīlēts un piepušķots ir ļoti daudz, tomēr dzīvē ir vēl smieklīgāk. Saukārt lielās māsas domā, ka Miks tiešām ir tāds, kā attēlots grāmatā. Savukārt Lizete piebilst, ka vēl nemaz nav izlasījusi mammas jauno grāmatu. Ilze ir četru bērnu mamma, tāpēc stāsts raidījumā ne tikai par grāmatu, vairāk par Ilzes ģimenes ikdienu, kurā aktīvi piedalās arī viņas vecākās meitas – dvīņu māsas Katrīna un Dārta – un viņas draugs Gatis, kā arī Ilzes dvīņumāsas Daces Skrastiņas ģimene un Ilzes un viņas vīra Māra vecāki. Ilze iepazīstina ar kuplo ģimeni un atzīst, ka visi kopā ir bieži, jo ir ģimenei ir dažādas tradīcijas – jaunākā no tām – iet kopā pārgājienā. Tas sākās mājsēdes laikā, kad ar savējiem varēja satikties tikai ārā. Vēl kopīgā ģimenes tradīcija ir Ziemassvētku piparkūku cepšana. Un Ziemassvētkos satiekas arī visa kuplā ģimene. Ilze ir gandarīta, ka bērni cits par citu gādā, rūpējas un iestājas. Lielās māsas Katrīna un Dārta aizrautīgi stāsta, kā rūpējušās par mazākajiem, un sapņo par to, kā visi sanāks kopā pie liela galda, kad jau pašām būs bērni. Ilze atklāj, kad kādam no bērniem ir draugs vai draudzene, tie parasti sākumā sēž bailīgi malā un vēro ģimenes lielo ņigu - ņegu, kurā piedalās arī mājdzīvnieki, jo arī tie ir pilntiesīgi ģimenes locekļi. Bet pamazām visi iejūtas un atveras. Tā aizrautīgi un sirsnīgi, citam citu pārtverot un pārtraucot, rit arī šī saruna. Kā vienīgo grūtību lielai ģimenei min, ka jebkura mašīna ir par mazu, lai dotos kopīgos ceļojumos. Savulaik bērni vienmēr dalījuši kopīgo teritoriju, kur kurš stieps kāju, kur liks roku. Vecākiem tas bijis pārbaudījums, bet tas nav atturējis doties kopīgos ceļojumos pa Eiropu. Tagad ģimene sapņo kādreiz visi kopā doties ceļojumā, šobrīd no idejas īstenošanas attur arī pandēmija, bet vēl, lai tiešām visa paplašinātā ģimene ceļotu, jādomā, kurš pieskatīs mājdzīvniekus.  

77% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka vecākiem vajadzētu palīdzēt saviem bērniem iegādāties pirmo mājokli. No tiem 13% ir pārliecināti, ka vecākiem noteikti būtu jāiesaistās bērnu mājokļa iegādē, bet 64% domā, ka tas būtu jādara, ja vecāki to var atļauties. Tā liecina bankas "Luminor" veikta aptauja. Un tikai 4% aptaujāto norādījuši, ka bērniem ir jāpalīdz saviem vecākiem. Vai pieaug vecāku vēlme un iespēja finansiāli atbalstīt pieaugušos bērnus, kā tas maina paaudžu savstarpējās attiecības un ko par šīm tendencēm liecina pētījumi, Ģimenes studijā sarunājas "Luminor" mājokļu kreditēšanas eksperts Kaspars Sausais, notāre, Notāru padomes locekle Ilze Metuzāle un sociālantropoloģe Anna Žabicka. Sarunā pieskaramies ne tikai jautājumam, vai vecākiem būtu jāatbalsta bērni pirmā mājokļa iegādē, bet arī par finansiālu atbalstu bērniem mācību, studiju laikā. Arī Ģimenes studija veica nelielu aptauju sociālajā vietnē "Twitter", jautājot, cik lielā mērā vecākiem jāatbalsta savi pieaugušie bērni materiāli. Viedokļi bija ļoti dažādi. Sanda raksta: Labāk iedot makšķeri, nekā zivi, jo ar makšķeri varēs nomakšķerēt, cik nepieciešams, turklāt ilgtermiņā. Protams, ka jāatbalsta! Es pati gan tādu atbalstu nesaņēmu. Evita: Kamēr vien cilvēks mācās un cenšas pats uzlabot/ nokārtot savu dzīvi, jāatbalsta pēc iespējām. Negribētu, lai mani bērni strādā studējot, grauž sausus makaronus un vēl pēc tam atmaksā studējošokredītu, kā tas bija jādara man. Kredīta pirmo iemaksu es neatbalstītu. Ja ņem kredītu, tad pašam jābūt iespējai par to maksāt. Vīrs vecākajam dēlam uz 18 gadu jubileju nopirka vecu auto ar tekstu: "Lieto, taupi, ja gribi ko labāku, nopelnipats. Tālāk es vairs nepiedalos." Toms: Esmu ļoti pateicīgs vecākiem, ka viņi lielā mērā apmaksāja man izglītību. Cik varēšu palīdzēšu saviem bērniem ar to. Pārējais - kā sanāks. Ar pirmās iemaksas palīdzēšanu hipotēkai gan piesardzīgi - tā tomēr palīdz saprast, vai pats spēs nomaksāt ikmēneša maksājumus. Var sanākt zaudēt šo iemaksu. Kristīne: Neesmu saņēmusi atbalstu no vecākiem, jo viņiem nebija tādas iespējas. Atceros, kā kūlos pa studijām un darbu, nevarēju apvienot, paņēmu studiju un studējošo kredītus, pēc tam 10 gadus atmaksāju. Kad Latvijā sākās krīze, man vairs nebija, no kā atmaksāt, nācās braukt uz ārzemēm. Būtu bijusi laimīga, ja vecāki būtu varējuši mani atbalstīt kaut ar studiju maksu vai gluži vienkārši izdzīvošanas naudu. Droši vien manas izvēles būtu bijušas citādākas. Bet neuzskatu, ka tas ir viņu pienākums, ja viņiem nav tādas iespējas. Una: Vecāki mani ir par daudz atbalstījuši, kas noteikti neveicināja pieaugšanu, jo iemācījos strādāt un par sevi atbildēt tikai 22 gadu vecumā, kad joka pēc aizbraucu strādāt uz Apvienoto Karalisti. Vēl tagad mamma visur bažās ar savu maku un mēs ļoti str īdamies. Savus bērnus tā neaudzinu, lai paši dara. Raimonds: Vecākiem ir jādod saviem bērniem labākā iespējamā izglītība un jāaudzina tos par labiem cilvēkiem - tas būtu obligāti. Viss pārējais pēc iespējām, vēlmēm un situācijas (kurš kuru, kurā brīdī pabalsta, atbalsta, vai izpalīdz). Zane: Studēju, paralēli strādāju un saņēmu stipendiju. Mēneša laikā man bija divas brīvdienas, kad nebija ne darba, ne skolas. Mamma deva tik, cik varēja - kartupeļus, "burciņas", dažreiz pāris latus. Ja varētu - viņa dotu vairāk. Nebija slikti, bet tādu slodzi saviem bērniem nenovēlu. Ivars: Ja vecākiem ir tāda iespēja un viņi to vēlas, tad viņi tā var darīt, protams, bet tas noteikti nav viņu pienākums.

Pirmsskolas vecumā galvenais bērna mācīšanas veids ir rotaļa, vai nu tā notiek mājās  vai bērnudārzā. Spēlēšanās vairs nav kas tāds, ko varētu nostatīt pretī mācību procesam, tas ir galvenais bērna darbs, galvenais veids, kā kaut ko jaunu apgūt. Kāpēc tā ir un kur vecākiem un arī pedagogiem smelties idejas radošai un izglītojošai laika pavadīšanai kopā ar bērniem, par to raidījumos esam runājuši jau vairākkārt un runājam arī šoreiz, jo ir iznākusi portāla LSM.lv sadaļas „Bērnistaba” veidotājas Ināras Antiņas grāmata "365 radošas idejas zinātkāriem bērniem". Kā izmantot rotaļāšanos, lai sniegtu bērnam arī jaunas prasmes un zināšanas, plašāk stāstām raidījumā Ģimenes studija. Sarunājas Ināra Antiņa, pirmsskolas izglītības iestādes „Mūsu poga” dibinātāja un vadītāja Kristīne Apse un četru mājmācībā esošu bērnu mamma Rita Balode. Ierakstā uzklausām Marijas mammu Birutu Zujāni. Viņa ir grāmatas "Mana aritmētika" autore. Tieši Birutas meitas Marijas grūtības iemācīties saskaitīt motivējušas viņu apkopot dažādus paņēmienus, kā veicināt skaitļošanas apguvi.

  Emocionālā inteliģence jau šobrīd kļuvusi par vienu no svarīgākajām prasmēm, kas jāapgūst kā lieliem, tā maziem. Ģimenes studijā plašāka saruna par to, kā to mācīt bērniem. Nesen arī iznākusi grāmata, kas pieaugušajiem var būt noderīgs palīglīdzeklis šajā mācību procesā. Par to, kas ir emocionālā inteliģence un kā to mācīt bērniem, sarunājas sociālā uzņēmuma "Esi centrs" vadītāja un "Esi spēles maziem un lieliem" projekta autore Madara Mickēviča, izglītības pētniece, psiholoģe, projekta "Pumpurs" eksperte Kristīne Liepiņa un mākslas terapeite, kognitīvi biheiviorālā terapeite apmācībā Sindija Meluškāne.

Jauns gads bieži nāk ar kādu apņemšanos, piemēram, pilnveidot sevi. Turklāt mūsdienas nebeidzami skan atgādinājums - jāmācās ir visu mūžu. Tā ir dzīves nepieciešamība. Cik lielā mērā studijas mūsdienās ir pieauguša ģimenes cilvēka dienas kārtībā? Kas motivē mainīt profesionālās intereses un kā savienot ģimenes dzīvi, bērnu audzināšanu ar laiku mācībām augstskolā, raidījumā Ģimenes studija diskutē un pieredzē dalās bijusī izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile, šobrīd Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas Nozares izglītības eksperte, divu bērnu mamma Agnese Breice, kur vairākkārt mainījusi karjeras virzienu, šobrīd strādā kā projektu vadītāja uzņēmumā "Latvijas valsts ceļi" un studē būvniecības vadību maģistrantūrā, kā arī zvērināta advokāta palīdze Māra Bērtaite, kura maģistrantūrā apgūst baltu filoloģiju. Ierakstā uzklausām Sindijas pieredzes stāstu. Viņa savulaik viņa studējusi ekonomiku, bet šobrīd strādā pirmsskolas izglītības iestādē, viena audzina bērnu un ir pilna laika studente

31.decembrī, pēdējā 2021. gada dienā, Ģimenes studijas speciālizlaidums - raidījuma veidotājas atskatās uz gada laikā paveikto. Kādi ir, mūsuprāt, spilgtākie pieturas punkti šogad izskanējušajos raidījumos, kādi noderīgi padomi gūti, kādas komiskas situācijas piedzīvotas un par ko patiess gandarījums. Studijā sarunājas ne tikai abas raidījuma vadītājas Agnese Linka un Mairita Znotiņa, viņām pievienojas arī Ģimenes studijas producente Ilze Zvaigzne.

Tuvojoties gadu mijai var ne tikai izvērtēt, kas būtisks noticis aizvadītajā gadā, bet arī padomāt par nākotni. Lūkojoties uz priekšu, Ģimenes studijas redzeslokā arī demogrāfijas jautājumi. Diemžēl jāsecina, ka latviešu kļūst arvien mazāk, nenotiek veselīga paaudžu nomaiņa. Kādi apstākļi ietekmē ģimeņu lēmumus par labu vēl vienam mazulim un kas attur no lielākas ģimenes plānošanas, diskutējam ar citu mediju kolēģiem, kas ikdienā runā par vecākošanās tēmām. Raidījuma viesi: vecāku organizācijas „Mammāmuntētiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa, Tēvu grupu vadītājs Gatis Smidrovskis, "Cālis.lv" redaktore Linda Rozenbaha un žurnāla "Mans Mazais" galvenā redaktore Ērika Bērziņa. Ierakstā uzklausām mammu Anitu Rozentāli, kuras mazulim šobrīd ir četri mēneši. Viņas pārdomās par to, vai ģimenē pēc laika varētu ienākt vēl viens bērns, arī rosināja šo sarunu. Ierakstā uzklausām arī tēti Jāni Bērziņu, kurš kopā ar sievu audzina piecus bērnus.

Jo jaunāki bērni, jo ātrāk tie izaug no savām drēbēm un mantām. Kā atbrīvoties no vairs nevajadzīgām bērnu lietām, rūpējoties gan par vidi, gan ietaupot savus līdzekļus, interesējamies Ģimenes studijā. Runāt par šo tematu ierosināja viena no raidījuma dalībniecēm - mantu maiņas vietas „Brīvbodes” pārstāve Ilze Gūtmane. Sarunā piedalās arī biedrības "Latvijas Sarkanais Krusts" ģenerālsekretārs Uldis Līkops un dūla Jana Biezā, kura nodarbojas ar labdarību Talsos, domājot tieši par iespējām jaunajiem vecākiem savstarpēji mainīties vai nodot tālāk nevajadzīgās bērnu mantas. Pieredzē par atbrīvošanos ne nevajadzīgām lietām un drēbēm dalās mammas Inese Auniņa, Linda Miķelsone-Lauva un Agija Kola-Kanča. Jana Biezā sadarbojas arī ar sociālo dienestu. Viņas pieredze liecina, ja ziedotāji saņem palīdzības lūgumus no kādas mammas, kura, piemēram, raksta, ka nesanāk nauda ne ēdienam, ne drēbēm, lai vismaz iedod drēbes, to uzreiz nevajag darīt, lai arī gribētos iepriecināt trūcīgo ģimeni. Viņa mudina, ja jaunās mammas sastopas ar šādu palīdzības lūgumu, pareizāk būtu nevis mesties palīgā, bet vērsties sociālajā dienestā un norādīt, ka ir šāda ģimene, vai pašu sievieti mudināt sadarboties ar sociālo dienestu, lai meklētu iespējas situāciju mainīt un uzlabot. Jana Biezā skaidro, ka cilvēku pienākums ir ziņot par šādu ģimeni un to nevajag uzskatīt par nosūdzēšanu. Ģimenes studija vienā no lielākajām Facebook.com māmiņu grupām jautāja, ko māmiņas iesāk ar to, kas pašu bērniem vairs nav nepieciešams? Atbildes liecina: Atdodu draugu bērniem - 41 % Labākās lietas pārdodu, citas atdodu - 27% Ziedoju labdarībai - 16% Glabāju nākamajam bērnam - 7% Izmetu - 5% Pārdodu internetā, tirdziņos un grupās - 4% Pašu labāko taupu mazbērniem, visu pārējo vai nu pārdodu, vai atdodu - nepilns procents.

Ziema šogad ir dāsna, tāpēc ziemas brīvlaikā sarunājamies ar aktīvām ģimenēm, kas brīvo laiku pavada, baudot ziemas priekus un iesakot idejas arī citiem. Jolanta Butāne stāsta par došanos pārgājienos jebkurā gadalaikā. Aivars Mežvēvers ar ģimeni šobrīd snovo Mazajos Tatros dalās pieredzē par šī sporta veida apguvi bērniem. Ilze Birzniece ar saviem bērniem slēpo ar distanču slēpēm, bet Aivis Bērziņš Rūjienā saviem bērniem katru ziemu būvē bobsleja trasi. Raidījuma otrajā daļā saruna par pasākumu organizētājiem: uzņēmuma „Vulfa kundze” valdes locekle Gundega Pumpure stāsta par izbraucieniem suņu pajūgā. Tiesa, viņa pati ar visiem suņiem šobrīd ir devusies uz Zviedrijas  ziemeļiem. „Zirgzandaļu” saimniece Sandra Zaiceva aicina doties izjādes arī ziemā. Par iespējām būt aktīviem saruna arī raidījumā Kā labāk dzīvot.  

Pandēmija ir izgaismojusi arī cilvēku dvēseles tumšakos kaktus, tos, kurus nelabprāt rādām apkārtējai pasaulei un pat tuvākajiem cilvēkiem. Ir ļaudis, kuri pirms pandēmijas bijuši tuvi, bet tagad netiekas un nesarunājas, jo pārliecība par to, kas ir labi un pareizi, ir atšķirīga. Viedokļu atšķirības pandēmijas laikā šķir gan draugu pulkus, gan ģimenes - kā salabt un piedot, atjaunojot attiecību saites, vaicājam teologam Kasparam Simanovičam un kognitīvi biheiviorālajai terapeitei Marijai Ābeltiņai. Marija Ābeltiņa atzīst, ka pieņemt, ka draugiem vai arī ģimenes lokā cilvēkiem ir citi uzskati, var būt šokējošs atklājums. Tematu loks šajā ziņā ir liels, sākot ar naudas tērēšanu un attiecību veidošanu, protams, arī politika un notikumi, kas skar visu pasauli, var būt pamats atšķirīgiem viedokļiem. Kaspars Simanovičs novērojis, kas cilvēkie izveidojas noteikta attieksme citam pret citu. Un tā ir noteicošā. "Ja mums cilvēks ir simpātisks, ja mums ir labas attiecības ar viņu, mēs arī vērtējam šī cilvēka uzskatus un rīcību daudz pielaidīgāk un saprotošā veidā. Savukārt, ja cilvēks ir nesimpātisks kaut kādu iemeslu dēļ, viņš varētu iegūt Nobela Miera prēmiju, mēs vienalga atrastu, kāpēc tas nav labi, tas ir kritizējami," vērtē Kaspars Simanovičs. Pamatā ir attieksme. "Pandēmijas laiks ir izgaismojis to attiecību stāvokli, kādā cilvēki atrodas. Nav tik daudz sašķēlis, kā vienkārši izgaismojis esošo sašķeltību un problemātiskās attiecības, kādas pastāv starp cilvēkiem sabiedrībā, dažkārt arī ģimenes ietvaros," norāda Kaspars Simanovičs. Viņš vērtē, ka patiesi draugi atradīs atpakaļ ceļu viens pie otra, virspusējās draudzības varētu jukt šajā laikā. Tāpat viņš norāda, ka jautājums par piedošanu ir ne tik daudz par metodi vai tehniku, bet lielā mērā ir cilvēka brieduma jautājums. Piedošana ir iekšējā izlīguma stāvoklis, vēlēšanās pēc izlīgumā. Ja tās nav, būs ļoti sarežģīti, pat ja viņam pateiks priekšā pa soļiem, kā rīkoties.

Ģimenes studijas piektdienas saruna ar zvērinātu advokāti Janīnu Pūci un aktieri, rakstnieku un pašu zināmāko Ziemassvētku vecīti Kasparu Pūci. Viņi tagad ir tuvākie cilvēki septiņus gadus vecajai mazmeitiņai Ugdai, kuras mamma un tētis aizsaulē. Runājam, kā tas ir – kļūt par aizbildni senioru vecumā, kad varētu, kā smejas Kaspars Pūce, citējot izrādi „Bišu Ole”, grauzt atmiņas kā papagailis cepumus, kā arī pārrunājam, kā šogad Ziemassvētkus sagaida Pūču ģimenē. „Dzīvojam atmiņās un arī uz priekšu, jo mazmeitiņa dzīvo ar mums. Liktenim tā labpaticies, ka dēls aizgāja, tad arī vedekla. Mazmeitiņa ir pilnībā mūsu apgādībā. Mēs esam jauni vecie vecāki,” bilst Kaspars Pūce.  Abiem jau ir pāri 70, mazajai Ugdai – septiņi gadi. Janīna Pūce vērtē, ka šis ir labākais risinājums šobrīd. Janīna bilst, ka šie pārbaudījumi, kas skāruši ģimeni, likuši viņai saņemties. Ir sajūta, ka ir daudz veselākā, bet, protams, jārūpējas ir ne tikai par Ugdu, bet arī jādomā par veselību pašiem, lai pilnvērtīgi un pēc iespējas ilgāk varētu būt kopā ar mazmeitiņu, lai nebūtu aprūpējami. Janīna Pūce enerģiski stāsta, ko nodomājusi Ugdai mācīt, kādos pulciņos vēlas pieteikt, lai attīstītu meitenes prasmes un talantus, lai mācītu. Ugda šobrīd apmeklē bērnudārzu, ir jau pieteikta skolā. Kaspars saka, ka viņš vairāk darbojas kā sagādnieks, šoferis un arī pavārs, daudz laika paiet pie plīts, jo gribas, lai būtu garšīgi, jo gan viņš, gan sieva savu bērnību vadījuši lielā nabadzībā. Viņš vēlētos ieinteresēt mazmeitiņu spēlēt dambreti vai spēles, kas kādreiz bērnu aizrāva, "Cirku" vai "Riču-raču". Ziemassvētkos Janīna un Kaspars Pūces vēl tikt pāri dzīves likstām un būt veseliem!

Labdarības maratonam „Dod pieci!” noslēdzoties, raidījumā Ģimenes studija tiekamies ar vēl senāka iekļaujošo vidi veicinoša projekta - fonda „Nāc līdzās!” veidotājiem, kas jau 25 gadus darbojas, lai veicinātu radošo spēju attīstību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Par fonda darbību stāsta tā valdes priekšsēdētāja Sarma Freiberga, mūziķis Lauris Reiniks, viņš arī „Nāc līdzās!” rīkoto koncertu dalībnieks un vadītājs, „Nāc līdzās!” absolūtā laureāte un šobrīd arī fonda brīvprātīgā projektu koordinatore Diāna Ponaskova. Sazināmies arī ar kolēģi Justīni Savitsku, kura šogad ir labdarības maratonam „Dod pieci!” vēstnese. Viņa iepazīstina ar galvenajiem un ļoti konkrētiem secinājumiem, kāda palīdzība nepiecēšamas cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. „Nāc līdzās Ziemassvētkos!" 15.jubilejas koncerta ieraksts, kurā mūzikā apvienojušies mūziķi un talantīgi bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām, Latvijas Radio skanēs 26. decembrī pulksten 15.05 un 16.05, kā arī to varēs noklausīties Latvijas Radio mājaslapā.

Kāpēc bērns lielās, kādu vajadzību kompensēšana vai apmierināšāna ir lielīšanās. Par ko liecina nemitīga bērnu savstarpējā lielīšanās un salīdzināšanās, kā reaģēt pieaugušajiem, saskaroties ar bērnu - lielībnieku? Ģimenes studijā uzklausām speciālistu padomus. Raidījuma viešņa mākslas terapeite, psihoterapijas speciāliste Zane Veitnere un Uzvedība.lv veidotāja Līga Bērziņa. Ierakstā uzklausām mammas Ineses stāstu par to, ka stipri lielīties ir sācis viņas dēla labākais draugs. Uzklausām arī grāmatas "Bīstamais dārziņš" autori Zani Volkinšteini.  Zane Veitnere vērtē, ka lielīšanās ir saistīta ar bērna vecumposmu. Ja pirmsskolas vecumā bērns iedomājas, ka ir krokodils vai supermens un lielās ar šīm spējām un tic, ka viņiem ir šīs spējas. Savukārt lielākā vecumā lielīšanās var būt saistīta ar pašvērtējumu. "Manuprāt, lielīšanās ir saistīta ar pašapziņu, cik pašapzinīgs esmu, kas man vēl piemīt, kādas īpašības, kā es iederos sabiedrībā," atzīst Zane Veitnere. "Arī pieaugušie lielās par telefoniem, pulksteņiem, smalkām mašīnām. Katram no mums tas piemīt, jautājums, kādu uzsvaru uzliekam." Līga Bērziņa piekrīt, ka visi ir pamanījuši, ka ir tādi, kam ir aizraujoša dzīve un ir smalka robeža, kur beidzas lepošanās un kur sākas lielīšanās. Ir jāmācās sevi pasniegt. "Lielībnieki bieži nepamana, ka tas ir pašapziņas jautājums un ka tā viņi atsvešina sevi no apkārtējiem," atzīst Līga Bērziņa.

Pandēmijas sākumā parādījās ziņas, ka strauji aug interese par mājdzīvnieku adopciju. Ģimenes ir vairāk mājās un uzskata to par labu brīdi, lai piepildītu savas vai bērnu vēlmes pēc kāda četrkājaina drauga. Kā ir šobrīd, vai pandēmijas laikā daudzās ģimenes paņemtie dzīvnieki ieguvuši stabilas mājas, vai tomēr dzīvnieku adopcija ģimenēm izrādījies pārsteidzīgs lēmums? Kā mācīt bērniem rūpes un atbildību par dzīvnieku, diskutējam Ģimenes studijā. Patversmes „Ulubele” vadītāja Ilze Džonsone atzīst, ka nav novērojusi, ka pandēmijas laikā paņemtos dzīvniekus masveidā vestu atpakaļ. "Ir cita skumja tendence, diemžēl pandēmija paņem daudz dzīvības, tajā skaitā cilvēkus, kas dzīvojuši vientuļi ar saviem dzīvniekiem vai kam nav tik uzņēmīgi un godprātīgi radinieki, šo mirušo cilvēku dzīvnieki nonāk patversmē," skaidro Ilze Džonsone. Dzīvnieku aizsardzības biedrības „Ķepu ķepā” vadītāja Gundega Bidere atzīst, ka tomēr ir daudz cilvēku, kas nebija pārdomājuši rūpīgi par dzīvnieku adopciju. Bija vairāk cilvēku jāizglīto. "Ir bijušas neveiksmīgās adopcijas, kur cilvēki nav bijuši īsti sagatavojušies tam solim. Diemžēl jāsaka, ka redzam un pie mums nonāk kuplā skaitā neapdomīgie lēmumi - mistiskās vietās paņemti suņi un kaķi, par kuriem pēc pāris mēnešiem cilvēks saprot, ka nevar tik daudz tam tērēt laiku. Tad šie dzīvnieki nonāk pie mums," atzīst Gundega Bidere. Viņa vērtē, ka cilvēkiem reģionos ir mazāk informācijas par to, cik daudz laika prasīs rūpes par dzīvnieku ikdienā, līdz ar to arī cilvēki neaizdomājas, bet rīkojas impulsīvi. Raidījuma „Ķepa uz sirds" producente un žurnāliste Inese Kreicberga uzskata, ka šobrīd cilvēkiem ātri viss apnīk un tā ir bīstama tendence. Cilvēki grib pirkt šķirnes dzīvnieku, ātri un vieglprātīgi pieņem lēmumu, nopērk no nezināma tirgotāja, bet apnīk un patversme redz sekas. "Viņi nesaprot fundamentālu lietu, ka suns maina pilnībā jūsu dzīvi. Daudzi grib iebāzt suņa ienākšanu savā esošajā dzīves rutīnā. Nesanāk, vai nu maina dzīvi, vai atsakās no dzīvnieka. Un tas ir skumjākais," atzīst Inese Kreicberga. Gundegas Bideres ieteikums vecākiem, kur bērni dīc, ka grib mājdzīvnieku, atvest viņus uz patversmi un lai kļūst par brīvprātīgo mēnesi vai divus. Tad var saprast, cik ļoti bērns grib to dzīvnieku. "Mums ir bijušas situācijas, kad atbrauc vecāki un saka: mums bērniņš grib kaķīti. Es esmu tā vienmēr riebīgā tante, kas atļauj ar kaķi samīļoties, bet pēc tam iedod kaķu kastītes tīrāmo lāpstiņu rokās un saka, ja bribi kaķīti, tev ir jāiemācās par viņu rūpēties. Protams, visa atbildība par minci būs uz vecākiem, bet ja primāro vēlmi ir izteicis bērns, tad bērnam ir jāiemācas saprast, ko nozīmēs rūpes. Tas nebūs paspēlēties ar striķīti un bumbiņu, bet tas arī būs dzīvnieciņu barot, tīrīt, rūpēties par viņu arī praktiski," Ierakstā par saviem daudzajiem mājas mīluļiem un rūpēm par viņiem stāsta Maija Branta kopā ar dēlu Filipu. Savukārt Karīna Aldermane dalās pieredzē un stāsta, kā viņas ģimenē aizsākušās rūpes par suņiem senioriem ar nopietnām veselības problēmām un kā ģimene par šiem mīluļiem rūpējas visi kopā.

Latvijā sākta 5 līdz 11 gadus vecu bērnu vakcinācija pret Covid-19. Ģimenes studijā iztaujājam Rīgas Stradiņa universitātes profesori, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāju, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāju Daci Zavadsku un Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras profesori, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas vadītājas vietnieci Janu Pavāri gan par vakcināciju, gan par pieredzi, ja bērns ir bijis saslimis ar Covid-19. Runājot par vīrusa omikrona paveidu un bērniem, Jana Pavāre norāda, ka saslimušo bērnu skaits pieaugs, bet tas saistīts ar to, ka slimos vairāk cilvēku. Bet neva teitk šobrīd, ka ar omikrona paveidu bērni slimos smagāk, jo tādu datu šobrīd nav.  Dace Zavadska piebilst, ka jāņem vērā, ka saslimstība ar omikrona paveidu pieaugs, slimos arī vakcinētie. Par to nav jābrīnās. Protams, inficēsies arī bērni, bet jautājums ir par infekcijas radīto ietekmi dažādās vecuma grupās. Bet vissliktākajā situācijā ir nevakcinētie seniori.

Kaspars Dombrovskis ir ļoti gudrs, apķērīgs pirmklasnieks, viņam, tāpat kā vairumam bērnu, patīk iet uz skolu klātienē, nevis mācīties attālināti, interesē datori, tehnika, patīk lasīt. Zēns piedzima ar labās kājas kaulu patoloģiju - viena kājiņa bija stipri īsāka nekā otra. Taču  Kasparam ir ļoti uzņēmīgs tētis, kurš gatavs sava dēla labā paveikt pat neiespējamo. Viņš saka: "Ja manam bērnam kaut ko vajag un neizdodas vienā veidā, es atradīšu citu un izdarīšu sava dēla labā visu iespējamo un neiespējamo." Pateicoties šādai uzņēmībai, Kaspars nav mūžīgās mājsēdes piemērs, jo vecāku neatlaidība aizveda viņus uz klīniku Vācijā, kur veiktas vairākas operācijas un šai jomā daudz pieredzējušu mediķu rokās, ar ļoti precīzas, smalkas, tieši viņa vajadzībām līdz milimetriem pielāgotas ortozes palīdzību Kaspars ir guvis iespēju staigāt. Šodien, kad sākas ikgadējais labdarības maratons "Dod pieci", saruna ar Kaspara Dombrovska ģimeni par viņu cīņām, uzvarām un  gūto pieredzi. „Ja nebūtu aizbraukuši uz Vāciju, viņš jau atrastos invalīda krēslā. Par staigāšanu varētu aizmirst pilnībā. Vācu dakteri un viņu precīzās protēzes ir saglabājušas viņam staigāšanu,” sarunas laikā atzīst Kaspara tētis Artūrs. Lai Kaspars varētu staigāt, svarīga bijusi vecāku neatlaidība un līdzcilvēku atbalsts, jo Kaspara ārstēšanās izdevumus Vācijā tikai daļēji sedz Latvijas valsts. Atlikušie nepieciešamie līdzekļi, lai zēns varētu staigāt, rasti ar ziedotāju vēlību. Kad vecāki uzzinājuši par dēla veselības problēmām, pirmais, palīdzību meklējuši pie Latvijas ārstiem. Mamma Līga atklāj, ka par labu speciālistiem Vācijā izvēlējušies, jo Latvijā katrs ārsts piedāvājis savu un ļoti atšķirīgu risinājumu. Tāpat Latvijā neviens līdz galam nav varējis piedāvāt skaidru ārstēšanas kursu. Jā, tas ir dārgi, daudzi nav ticējuši, ka ģimenei izdosies, bet ar „Ziedod.lv” palīdzību un daļēju valsts atbalstu tiek galā. Ortoprotēzei ir liela nozīme, bet tētis arī neslēpj, ka daudz atkarīgs no Kaspara paša un tā, lai viņš pareizi staigātu. Kasparam ir pat sertifikāts par izturību, jo daudz arī izcietis bez anestēzijas. Reizi pusgadā tagad, kopš ģimenē ir māsa Zanda, jau tikai kopā ar tēti Kaspars dodas uz Vācijas klīniju atrādīties speciālistiem, bet, protams, Kaspars arī aug un jau ir vajadzīga cita ortoze. Katra protoze maksā tagad jau 8000, valsts līdzfinansējums  gadā ir 2500 eiro, parējo palīdz „Ziedot.lv.” Paši to nevar atļauties. Tētis neslēpj, ka ir prasīgs un prasa Kasparam staigāt taisni, bet saprot arī, kāpēc dēls slinko un grib paklibot savu reizi. Viņš pieredzējis vairākas operācijas, protams, rehabilitācijas kursus, tāpat, kārtojot dokumentus bieži ir jāņem puika līdzi. Viņam ir arī apnicis. Tētis uzteic Nacionālā veselības dienesta palīdzību, bet neslēpj, ka saistībā ar nepieciešamo palīglīdzekļu ieguvi vai iegādi kaut kas valsts līmenī būtu jāmaina. Tāpat arī vides pieejamība būtu vēl jāuzlabo. Kasparam tikai neilgu laiku vajadzējis izmantot ratiņkrēslu un tas nav radījis pārāk lielas problēmas, tētis Artūrs uzskata, ka tiem, kam ikdienā jāpārvietojas, ir problēmas. Viņš arī vērtē sabiedrības attieksmi: Vācijā cilvēki iet garām un uzsmaida, ja tētits ved bērnu ratiņkrēslā, Latvijā parkā atskatās, pat norāda ar pirkstu un vēl sačukstas.  Vecāki ir gandarīti, ka viņu dēls varēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvo. „Staigāt varēs, ar mašīnu braukt varēs. Ar riteni arī varēs braukt, jo ir iespējams, pielikt regulējamu pedāli. Ierobežojums ir tikai sportā. Visā pārējā pilnvērtīgu dzīvi,” stāsta tētis Artūrs. Skolā sporta stundās Kaspars arī piedalās, dara, ko var. Līga un Artūrs neslēpj, ka rūpes par dēlu prasa daudz gan no vecākiem, gan arī puikas paša. „Kamēr man būs spēks, stāvēšu blakus un skatīšos,” atzīst tētis, un, protams, darīs visu, lai atbalstītu un palīdzētu.

Pieejama vide ir arī mācību materiāli, kas nepieciešami neredzīgiem un nedzirdīgiem bērniem, lai spētu mācīties un vēlāk iekļauties darba vidē. Kāda ir speciālo mācību līdzekļu pieejamība Latvijā, plašāk skaidrojam Ģimenes studijā. Par to, kā norit mācības neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem, izmantojo braila rakstu, stāsta Ernests Bulte, kurš mācās Rīgas Strazdumuižas vidusskolā attīstības centrā7. klasē, un viņa mamma Svetlana Bulte, kā arī Rīgas Strazdumuižas vidusskolas - attīstības centra direktore Ligita Ģeida. Ernests ir arī iesaistījais skolā taktilo braila grāmatu izstrādāšanā. Savukārt par mācībām nedzirdīgiem un vājdzirdīgiem bērniem stāsta Rīgas Ēbelmuižas pamatskolas direktore Kristiāna Pauniņa.

13 gadus vecā Rūdolfa mamma Guna Bērzkalna raidījumā stāsta, ka viņas dēls, kurš trenējas hokejā, vienmēr jūtas laimīgs uz ledus un ir noskaņots sasniegt šīs sporta veida virsotnes. Šoruden puika ir devies sportot un arī mācīties uz Amerikas savienotajām valstīm, jo pandēmijas laika ierobežojumu dēļ nav skaidrības, kad Latvijā būs iespējams nepārtraukts un kvalitatīvs treniņu process. Un viņš nav vienīgais, kurš viens vai kopā ar vecākiem pametis Latviju, lai turpinātu kvalitatīvi trenēties kādā citā valstī. Kā pandēmija ietekmējusi jauno sportistu karjeras iespējas, plašāka saruna un vecāku pieredzes stāsti Ģimenes studijā. Situāciju raksturo un vērtē hokeja kluba „BHC 37” vadītāja Baiba Reidzāne, Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss un Latvijas Hokeja federācijas valdes loceklis, Jelgavas Ledus sporta skolas direktors Aivars Zeltiņš. Raidījuma viesi atzīst, ka ir daudz neskaidrību par treniņu procesa norisi šobrīd ierobežojumu dēļ. Mazākajiem bērniem arī nedrīkst notikt sacensības, kas savukārt ietekmē motivāciju sportot vispār. Tā kā dažādi ierobežojumi ir spēkā jau teju divus gadus, visi ir pārliecināti, ka tas atsauksies nākotnē uz Latvijas klubu un izlašu panākumiem dažādos sporta veidos. Runājot par jaunajiem sportistiem, kuri pārceļas uz citu valsti, hokeja skolu pārstāvji atzīst, ka cenšas uzturēt saiti ar tiem, kas devušies prom, jo ir arī tādi, kas atgriežas, jo nav iespējams visu apvienot.  Aigars Cipruss atzīst, ka viņš kā tētis un arī bijušais sportists savu bērnu nesūtītu uz citu valsti 11-12 gadu vecumā. "Mēs esam veikuši aprēķinus, un tikai nepilns viens procents no tiem, kas apmeklē sporta skolas un vēlas spēlēt basketbolu, kļūst par profesionāliem sportistiem. Primāri ir jābūt bērnībai, jākoncentrējas mācībām," uzskata Aigars Cipruss. "Būsim reāli, 99% sportot gribošu bērnu un viņu vecākiem tas ir hobijs. Ja mēs koncentrējamies uz to, ka 11 gados mans bērns būs profesionāls sportists, es kā tēvs to savam bērnam nenovēlu." Viņš atzīst, ka laba izglītība kādā ASV skolā paralēli sportam ir ieguvums, bet diez vai 11 gadu vecumā var jau zināt, ka bērns būs profesionāls sportists. Šajā vecumā vēl mērķtiecīgi nevajadzētu iet profesionāla sportista karjeras virzienā.  

"Galvenais nepārcensties un nepārsātināt," ir raidījuma Ģimene studija viešņu atziņas, runājot par gatavošanos gaidāmajiem svētkiem. Ziemassvētku gaidīšana, šķiet, nav iedomājama bez mājas rotāšanas, piparkūku cepšanas, dāvanu sarūpēšanas, eglītes gādāšanas un pušķošanas, kā arī citām nodarbēm, kas tuvina svētku sajūtu katrā mājā. Kā šo laiku pavadīt mierpilni starp svētku gaidīšanu un darbu pabeigšanu gada pēdējās dienās? Kādas Ziemassvētku gaidīšanas laika tradīcijas ir iemīļotākās Latvijas ģimenēs un kā vecākiem savas un jo sevišķi bērnu vēlmes savienot ar reālajām iespējam, ja visam nepietiek, laika, spēka un finanšu resursu? Par svētku gaidīšanas un svinēšanas tradīcijām sarunājas „Zero Waste Latvia” valdes priekšsēdētāja Anna Doškina, lektore, grāmatas "Laika jautājums" autore Andrita Grīnberga un viņas mamma, konditore, kura cep un dekorā piparkūkas, Dace Indriksone.  Viņa sevi piesaka kā piparkūku rūķi, bet, runājot par svētku tradīcijām stāsta, cik svarīga ir dziedāšana, ne tikai Jāņos, bet arī Ziemassvētkos. Dace Indriksone atklāj, ka pati jau gatavojoties svētkiem, ir iemācījusies dziesmas vai jaunus pantiņus, lai pārsteigtu un iepriecinātu ģimeni. Par gatavošanos svēkiem un savu tradīciju meklējumiem stāsta mamma Kate. Klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite veselības centrā "Vivendi" Kristīne Dūdiņa uzskata, ka Ziemassvētki ir kā lēca, kas parāda, kas notiek ģimenē pārējā laikā. Ne jau tie svētki rada stresu vai prieku, bet veids, kā attiecamies pret dzīvi, kāds ir domāšanas veids.  

Par skolotāju trūkumu skolās runāts jau gadiem. Pandemijas apstākļi šo problēmu tikai saasinājuši. Darbu skolā pēdējā laikā pametuši ne tikai nevakcinētie skolotāji, arī tie, kurus nogurdinājusi skolotāja darba savienošana ar Covid prasību nodrošināšanu, kā arī jaunā mācību satura ieviešana.  Latvijas pašvaldību savienības veiktā aptauja liecina, ka skolās trūkst ap 600 darbinieku un tas tikai palielina esošo skolotāju slodzi. Lielākās problēmas ir ar matemātikas, latviešu valodas, kā arī dizaina un tehnoloģiju priekšmetiem. Tāpat skolām trūkst arī atbalsta personāla. Kā problēmas risinājumu redz pedagogi, pašvaldības iestāžu pārstāvji, Izglītības un zinātnes ministrija un skolēnu vecāki, skaidrojam Ģimenes studijā. Drabešu Jaunās pamatskolas direktore Kristīne Paisuma atzīst, ka neizjūt lielu darbinieku trūkumu kā mazā skola. Viņa nenoliedz, ka skolā ir darbinieki, kuri Covid dēļ ir dīkstāvē, bet pārdalīja slodzes un esošajiem darbiniekiem pav tik krass slodzes palielinājums. Skatījās, lai nav tā, ka esošie darbinieki strādātu pārslodzē. Ogres 1.vidusskolas direktora pienākumu izpildītāja Irina Grigale atzīst, ka akūti skolā trūkst astoņu skolotāju. Stundas mēģinājuši sadalīt starp pārējiem skolotājiem, kas māca attiecīgo priekšmetu. Skolēni tik ļoti nejūt šo stundu trūkumu, tomēr Irina Grigale atzīst, ka skolotāji, kuri uzņēmušies papildus slodzi, jūtas pārguruši un pārstrādājušies. Tas nav ilglaicīgs risinājums. Šobrīd skolā notiek visas stundas, bet skolotājiem tā ir pārslodze. Irina Grigale arī norāda, ka pedagogu trūkums skolā nav saistīts tikai ar Covid, kopumā nav jaunu pedagogu, ko piesaistīt.  "Ja kādu pārvilinām no citas skolas, tas problēmu neatrisina. Mēs priecājamies, ka pie mums stundas notiek, citur – nē," norāda Irina Grigale. Pilsoniskas iniciatīvas „Vecāki par labāku izglītību” pārstāvis Gundars Āboliņš vērtē, ka skolotāju trūkumu izjūt visas skolas. Tā ir sarežģīta problēma, ko katra skola izjūt citādi, liela vai maz skola, pilsētas vai lauku skola. Covid laiks ir summējis dažādas problēmas. "Skolotāju trūkuma problemātika skar visas skolas. Pat tos, kam šķiet, viss ir kārtībā un direktori ir spējuši atrisināt pedagogu trūkuma jautājumus," atzīst Gundars Āboliņš. Ierakstā uzklausām izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces redzējumu par izveidojušos situāciju un viedokli par iespējamiem risinājumiem. Ierakstā uzklausām arī Liepājas 6. vidusskolas latviešu valodas skolotāju Daigu Straupenieci un skolas direktoru Kārli Strautiņu. Kā veicas ar jauno pedagogu piesaisti pilsētas skolās, stāsta Liepājas izglītības pārvaldes vadītāja Kristīne Niedre-Lathere. Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte sadarbībā ar Latvijas Pašvaldību savienību 10. decembrī organizēja tiešsaistes konferenci "Kur tu esi, skolotāj?", lai aktualizētu skolotāju trūkuma problēmas un spriestu par iespējamajiem risinājumiem.

Kritiskā domāšana tiek pieminēta arvien biežāk kā viena no veiksmīgi funkcionējoša cilvēka būtiskākajām spējām. Tā definēta arī kā viena no pamatprasmēm pilnveidotajā mācību saturā, kas jāapgūst jau no bērna kājas. Taču izrādās, ka tikai katram trešajam pusaudzim ir ieradums pārbaudīt informācjas patiesumu pirms ar to dalās interneta vide, un vairāk nekā puse atzīst, ka skolā nav mācījušies, kā pārbaudīt informācijas patiesumu. Ko īsti nozīmē kritiskā domāšana un medijpratība, kā tās saistītas un vai skolās šīs zināšanas tiek mērķtiecīgi mācītas, plašāk stāstām raidījumā Ģimenes studija. Raidījumā diskutē Drošāka interneta centra vadītāja Latvijā Maija Katkovska, politikas doktors, „SkeptiCafe” vadītājs, dezinformācijas pētnieks Mārtiņš Hiršs, Latvijas debašu asociācijas valdes loceklis, debašu treneris Edgars Klētnieks un Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Vineta Zēģele. Mārtiņš Hiršs skaidro, ka kritiskā domāšana ir informācijas, ar kuru saskaramies, izvērtēšana, pierādījumu meklēšana, savu uzskatu pārbaudīšana un arī atjaunošana laika gaitā. "Izklausās vienkārši, realitātē tas ir plašs un sarežģīts jautājums," atzīst Mārtiņš Hiršs. Tajā pašā laikā viņš norāda, ka kritiskā domāšana nav panaceja, kas visu izglābs. Pasaule ir niansēta un nav piecu ātru vienkāršu soļu, kā kritiski domāt un nekad nekļūdīties. Vineta Zēģele piekrīt, ka kritiskā domāšana sākas jau no bērnības, domājot soli pa solim savas rīcības sekas. Skolā šobrīd aktuāli teikt, ka domāt ir nopietni, domāšana ir kritiskās domāšanas pamats, neuzticēties viegli tam, ka es visu zinu, viss ir saprotams. Viņa norāda, ka ar kritisko domāšanu saistās arī lasītprasme un šī ir prasme, kas ar katru brīdi vājinās, jo bērni tik ļoti neaizraujas ar teksta apgūšanu. Edgars Klētnieks vērtē, ka kritiskai domāšanai svarīgi plašajā piedāvājumā saprast, kura informācija ir laba, kura ne tik. Te svarīgā meta informācija, bet informācija par pašu informāciju, skatīties avotus, kas ir to rakstījis. Otra svarīga lieta - kritiskā domāšana dod niansētāku pasaules skatījumu. Maija Katkovska iepazīstina ar aptauju, kas veikta Baltijas valstīs, kā arī Zviedrijā un Somijā jauniešu vidū. Latvijā aptaujāti 1000 jaunieši vecumā no 11 līdz 17 gadiem. 34% aptaujāto atbildēja, ka bieži saskaras nepatiesu vai melīgu informāciju internetā; 47% atbildēja, ka dažreiz. Uz jautājumu, vai pārbauda informācijas patiesumu, pirms ar to dalās, gandrīz 70% atbildējuši - dažreiz, reti vai nekad. Somijā informācijai ziņu portālos uzticas 71% jauniešu, Latvijā - 39%. Youtube uzticas 29%, informācijai sociālajos tīklos - 15%. Youtube un sociāliem tīkliem vairāk uzticas Baltijas valstu jaunieši, Skandināvijas valstīs uzticība ir būtiski mazāka. Informācijas patiesumu vairāk nekā puse pārbauda, kad meklē informāciju mācībām. Tikai 30% pārbauda informāciju, ko internetā pauž dažādas slavenības vai influenceri. Liela loma jauniešu kritiskās domāšanas attīstīšanā ir vecākiem, jo jautāti, ko dara, lai pārbaudītu informācijas patiesumu, 64% atbildējuši, ka jautā vecākiem. Gandrīz puse jauniešu visās valstīs atbild, ka ir mācījušies skolā pārbaudīt informāciju. 85% jauniešu visās valstīs atbild, ka viņi nav ziņojuši sociālo tīklu platformai, ja atklājuši, ka izplatītā informācija nav patiesa.

Šoruden kā turpinājums pagājušā gada teātra festivāla "Homo novus" ietvaros notikušai izstāde un izrādei darbu sakusi jauna digitāla platforma un kolekcija "Lietisko pierādījumu muzejs". Šī virtuālā muzeja uzmanības lokā ir sieviešu pieredze vardarbīgās attiecībās ģimenē un mājās. Muzeja krājumā ir ikdienišķi priekšmeti, kas ir vardarbības ģimenē liecinieki, ko muzejam iesūtījušas sievietes no dažādām Latvijas vietām. Kā saruna mākslas valodā var palīdzēt vardarbības mazināšanai un kas mainījies gada laikā, kopš šo tēmu par vardarbību ģimenē un attiecībās aktualizēja labdarības maratons "Dod pieci!", interesējamies Ģimenes studijā. Par pievēršanos tieši vardarbības tēmai mākslā, izrādes un izstādes "Lietisko pierādījumu muzejs" veidošanu un digitālās platformas "pieradijumumuzejs.lv" izveidi stāsta tā autores un veidotājas Jana Jacuka un Laura Stašāne. Biedrības "Centrs Marta" Speciālistu komandas vadītāja Irina Mazurika, kura apmeklējusi arī "Lietisko pierādījumu muzeju" klātienē, atzīst, ka ir svarīgi ne tikai baudīt mākslu, bet arī uzzināt vairāk stāstus. Viņa atgādina, ka vardarbībai patīk klusums, jo viena puse to vēlas noslēpt, otra - baidās pateikt. "Caur šādiem priekšmetiem var uzskatāmi un precīzi nodot emocijas un cietušo pārdzīvojumus. Mani ļoti saista šī ideja, ieteiktu klausītājiem ieiet mājaslapā un "pabradāt pa tām istabiņām, paskatīties, kādus stāstus slēpj priekšmeti," atzīst Irina Mazurika. Pagājušajā gadā sabiedrisko mediju labdarības maratonā "Dod pieci!" vāca līdzekļus vardarbības upuru atbalstam, kā izlietoti saziedotie 407000 eiro, skaidro "Ziedot.lv" vadītāja Rūta Dimanta. Viņa arī atzīst, ka palīdzības lūgumu daudz vairāk pienākuši tieši pēc maratona noslēguma, laikā, kad tēma bija aktualizēta.

Labklājības ministrija uzsākusi informatīvu kampaņu "Es gribu savas mājas". Tās mērķis ir veicināt sabiedrības izpratni par bāreņu un bez vecāku gādības palikušu bērnu aprūpi, par ģimeniskas vides nozīmību bērna veselīgai un pilnvērtīgai aprūpei, arī samazināt institūcijās esošo bērnu skaitu, aicinot atsaukties uzņemošās ģimenes, kas būtu gatavas pieņemt audzināšanā vecākus bērnus. Kāpēc Latvijas aprūpes iestādēs arvien ir simtiem bērnu, kam liegts augt ģimeniskā vidē, interesējamies Ģimenes studijā. Raidījuma viešņas: Laklājības ministrijas parlamentārā sekretāre Evita Zālīte-Grosa, Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas vadītāja Aurika Zīvere un atbalsts biedrības „Tilts” pārstāve Vēsma Sandberga. Ierakstā pieredzē par pusaugu meitenes ienākšanu ģimenē dalās Karīna Pētersone. Latvijā aprūpes iestādēs šobrīd uzturās ap 500 bērnu. Lielākoties tie ir pusaudži vecumā no 13 līdz 17 gadiem, kā arī bērni ar īpašām vajadzībām.

Drīz jauns gads, kas nāk ar izmaiņām Ģimenes valsts pabalsta sistēmā. Kāds būs ģimenes valsts pabalsta apjoms no nākamā gada un kāda ir ģimeņu finansiālā situācija Latvijā šobrīd, plašāk stāstām Ģimenes studijā. Raidījuma pirmajā daļā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Pabalstu metodiskās vadības daļas vecākā eksperte Solvita Sukure skaidro, kā mainīsies Ģimenes valsts pabalstu apmērs no 2022.gadā. Visu laiku Ģimenes valsts pabalstu rēķināja diferencēti, atkarībā, kurš pēc kārtas bērns ģimenē ir piedzimis. no 2022. gada spēkā būs jauni nosacījumi un Ģimenes valsts pabalsts būs atkarīgs no tā, par cik bērniem vecāki vecumā no 1 - 20 gadiem saņem šo pabalstu. Ja ģimenē ir viens bērns šajā vecumā, pabalsta apjoms būs 25 eiro, par diviem bērniem pabalsts būs 100 eiro, par trim bērniem - 225 eiro, par četriem un vairāk bērniem 100 eiro par katru bērnu.  Vecākiem, kam šis pabalsts jau ir piešķirts, VSAA veiks pārrēķinu. Savukārt raidījumā daļā saruna par Latvijas mājsaimniecību finanšu situāciju. Vairāk nekā trešā daļa jeb 36% Latvijas mājsaimniecību pēdējā gada laikā vismaz reizi saskārušās ar situāciju, ka tām nepietiek finanšu līdzekļu ikdienas pamatvajadzību segšanai. Tā liecina "Swedbank" veiktā aptauja. Salīdzinot ar 2017. gadu, šādu mājsaimniecību īpatsvars ir audzis par 4 procentpunktiem. Ar aptaujas datiem iepazīstina "Swedbank" Finanšu institūta eksperte Evija Kropa. Ģimeņu finanšu situāciju vērtē Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo lietu eksperts Pēteris Leiškalns. 

"Īpašo bērnu ģimenēs palīdzība ir vajadzīga ne tikai vecākiem, bet arī brāļiem un māsām. Es savu vecāko meitu, kurai ir 14 gadi, esmu attiecībās zaudējusi. Viņa šobrīd dzīvo pie vecmāmiņas. Vecāki nepamana citu bērnu bailes no sava īpašā brāļa vai māsas, nepamana, ka viņiem vajag vairāk uzmanības un šie bērni vairs to neprasa. Ārkārtīgi svarīgas būtu šīs terapijas valstiskā mērogā," tā ar pārdomās dalās kāda mamma, kuras ģimenē aug īpašais bērns. Kad ģimenē ienāk bērns ar īpašām vajadzībām, aizņemtībā vecāki nepamana citu bērnu bailes no sava īpašā brāļa vai māsas, nepamana, ka viņiem vajag vairāk uzmanības. Kā palīdzēt ģimenēm līdzsvarot savstarpējās attiecības, vai un kāds emocionālais atbalsts ir pieejams māsām un brāļiem ģimenēs, kur aug bērni ar īpašām vajadzībām, atbildi meklējam Ģimenes studijā. Ja īpašajiem bērniem ir iespējas rehabilitācijai, terapijām, kas viņiem ir svarīga, tad par pārējiem ģimenes locekļiem, īpaši brāļiem un māsām tiek aizmirts, taču arī viņu dzīves situācija nav viegla un atbalsts ir nepieciešams. Kā neatstāt novārtā citus bērnus ģimenē, kādēļ atbalsts nepieciešams un kāds atbalsts ir pieejams, diskutē Velku biedrības dibinātāja Liāna Velka, sertificēta mākslas terapeite Laura Danilāne, labdarības organizācijas "palīdzēsim.lv" vadītāja Ilze Skuja un deju un kustību terapeite, projekta autore Simona Orinska. Ierakstos uzklausām Alekša un Henrija mammu Milānu, biedrības "Dižvanagi" vadītāju Ilzi Durņevu, kā arī jauniešiem, kuri dalās pieredzē, kā viņi sadzīvo ar sava brāļa un māsas slimību.

Ik gadu pirmo reizi paliekošus dzirdes traucējumus atklāj aptuveni 60 bērniem Latvijā. Dzirdes tehnoloģijas, kas var palīdzēt bērnam, dalās vairākās grupās: ir dzirdes aparāti, kaulu vadīšanas dzirdes tehnoloģijas, kā arī kohleārie implanti. Šo ierīču iegādi apmaksā valsts, taču uzturēšanas izmaksas jāsedz pašai ģimenei, kam tas ne vienmēr ir pa kabatai. Piemēram, aparātiem un implantiem nepieciešamās baterijas vien mēnesī var izmaksāt 100 un vairāk eiro, bet ierīču remonts pat pēkšņi vairākus tūkstošus. Tikko savākti paraksti un iniciatīva par šo izdevumu kompensēšanu iesniegta Saeimā. Atbalsts bērniem ar dzirdes traucējumiem ir droša investīcija nākotnē, tā uzsver speciālisti, jo savlaicīgi veikta dzirdes un runas terapija bērnam dod iespējas pilnvērtīgi iegūt izglītību un līdz ar to arī atrast savu vietu nākotnē darba tirgū. Kas nepieciešams, lai varētu teikt, ka dzirdes terapija visiem Latvijas bērniem ir iespējami pilnvērtīga, Ģimenes studijā diskutē un skaidro Latvijas Bērnu dzirdes centra vadītāja Sandra Kušķe, mamma diviem bērniem ar dzirdes problēmām Ilze Ūbele, organizācijas „Sadzirdi.lv” Olafs Slūtiņš, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas audiologopēde Daiga Lagzdiņa-Kokina.

Vecāku iniciatīvas par klases telpu gaisa kvalitātes uzlabošanu sastopas ar šķēršļiem. Tajā pašā laikā gaisa kvalitāte Latvijas skolās nav laba, tas secināts un daudz apspriests jau gadiem, taču pandēmijas apstākļos šīs problēmas aktualitāte daudzkārt pieaug.  Solītie gaisa kvalitātes mērītāji Latvijas skolās šogad tomēr nenonāks un nav zināms, vai tas notiks nākamgad. Arī gada sākumā izsludināto iespēju pieteikties Covid seku mazināšanas projekta ietvaros līdzekļiem skolu ventilācijas un gaisa apmaiņas sistēmu modernizēšanai pašvaldības dažādu iemeslu dēļ izmantojušas kūtri. Taču risinājumi drošākām skolām vajadzīgi jau tagad. Vai viens no tiem varētu būt portatīvās gaisa attīrīšanas ierīces, kādas citvalstu skolās, kā ziņo citvalstu mediji, tiek iepirktas masveidā? Vai tās iespējams iegādāties vecākiem pašiem un nodot klasēm lietošanā, plašāk diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Darba drošības un vides veselības institūta direktors Ivars Vanadziņš, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore medicīnas tiesību eksperte Solvita Olsena. Veselības inspekcija kopš 2017. gada Eiropas sociālā fonda finansēta projektā ietvaros pēta izglītības iestāžu kvalitāti un drošumu. Arī monitorē CO2 koncentrāciju jeb gaisa kvalitāti skolas telpās. Pēdējā starpziņojumā secināts, ka tikai deviņos procentos telpu gaisa kvalitāte ir laba, 75% – viduvēja, bet 16% – slikta. Plašāk stāsta Veselības inspekcijas Vides veselības analītiķe Maija Ladeiko. Ģimenes studijas rīcībā nonāca informācija, ka vairākās skolās vecāki paši vēlas iegādāties gaisa filtru ierīces, ko uzstādīt, taču šīs iniciatīvas sastopas ar šķēršļiem. Kāda mamma, kas vienpersoniski gatava iekārtu iegādāties un nodot lietošanā sava bērna klasē, piekrita dalīties ar savu stāstu. Viņa velējās saglabāt anonimitāti.  Rīgas domes pārstāvji atteicās piedalīties raidījumā un komentēt situāciju, bet atsūtīja rakstisku atbildi, kurā teikts, ka šāds vecāku ziedojums būtu interešu konflikts un mēģinājums kukuļot skolu. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja Politikas plānošanas un komunikācijas pārvaldes priekšniece Anna Aļošina skaidro, ka šobrīd nav tik stingru ierobežojumu, lai skolas varētu atsevišķus ziedojumus pieņemt. Ir noteikumi, ka ziedojumam jābūt izglītības, sporta veicināšanai un veselības aizsardzībai un no viena ziedotāja gada laikā var pieņemt ziedojumu, kas nepārsniedz 1500 eiro.

23. novembrī tiek atzīmēta Eiropas diena bērnu aizsardzībai no seksuālas vardarbības. Pandēmijas laikā neskaitāmas reizes pieaudzis bērnu tiešsaistē pavadītais laiks un tam attiecīgi nepiemērota satura patēriņš Ģimenes studijā aktualizējam jautājumu par to, ko pornogrāfijas redzēšana nodara sākumskolas vecuma bērniem un kā no šādas pieredzes pasargāt. Diskutēt par to, kā nepiemērota satura skatīšanās ietekmē mazus bērnus, rosina centrs "Dardedze". Centra valdes locekle Laila Balode atklāj, ka pēdējā laikā daudz nākas runāt vecākiem un arī bērniem, kas saskārušies ar mulsinošu saturu, vai ar viņiem notikušas lietas, ko var dēvēt par seksuālo vardarbību. "Pēdējā laikā pie mums nonāk daudz mazi bērni, kuri sākotnēji demonstrējuši kādu nesaprotamu vai mulsinošu uzvedību, ko fiksējis kāds pedagogs, vai vecāki, vai radinieki. Kad mēģinām šķetināt, kur tai uzvedībai kājas aug, ir jāatzīst, ka bērni redzējuši vecumam nepiemērotu saturu, kas viņos radījis tik lielu mulsumu, ka ar savu uzvedību vai citādi demonstrē to," stāsta Laila Balode. Drošāka interneta centra vadītāja Latvijā Maija Katkovska norāda, ka pieaugušo pornogrāfija nav nelegāls saturs, bet saturs, kam bērniem nevajadzētu būt pieejamam. Šādu saturu nebloķē, bet ir dažādi rīki, lai saturu filtrētu, bet ne vienmēr vecāki zina to un ievēro. Turklāt google kontu var izveidot tikai no 13 gadu vecuma, tāpēc vecāki mēdz samelot par bērna vecumu, vai pat piesaistīt savu kontu, un bērnam viedierīcē ir pieejams vecumam neatbilstošs saturs. "Risks ir tām ģimenēm, kam ir viena planšete vai dators, ko izmanto visi ģimenes locekļi. Ja vecāki iepriekšējā dienā ir skatījušies saturu, ko viņi nevēlas, lai bērns redz, viņi būs izdarījuši lāča pakalpojumu, jo tieši to saturu bērns redzēs, jo viņam algoritmu veidā starp multenītēm un video piedāvās pēc atslēgas vārdiem līdzīgu saturu. Ja tas ir dators, labāk ir izveidot divus dažādus kontus, planšeti tomēr bērnam vienu, pieaugušiem, ko citu," skaidro Maija Katkovska. Arī organizācijas „Papardes zieds” vadītāja Iveta Ķelle norāda, ka vecumam nepiemērota satura pieejamība bērniem ir problēma. Turklāt tā ir tēma, ko ir grūti izpētīt. "Es saredzu problēmu citā jautājumā, ka lielākā daļa vecāku nav gatavi runāt par seksualitāti kā tādu," vērtē Iveta Ķelle."Domājot par seksualitāti kopumā, pornogrāfija ir augstākā pilotāža, jo, lai vecāki varētu runāt par to kaitējumu, ko nodara pornogrāfija, viņiem pašiem ir jābūt ērti par šo tēmu runāt. Viņiem ir jāsaprot, kāds var būt kaitējums, jāsaprot, kādus vārdus lietot. Ja vecāks nav ieradis runāt par reproduktīvo sistēmu, par seksualitāti, šādas sarunas ir ļoti sarežģītas." Viņa norāda, ka izskatījusi "Skola 2030" kompetenču izglītības plānus, kur par seksualitāti jāmeklē ar lupu, tas nozīmē, ka skolā ir mazs palīgs tēmas izgaismošanā. Kādu kaitējumu var nodarīt bērnam pornogrāfijas skatīšanās: Laila Balode vērtē, ka līdzīgi kā sadzīves ķīmija tā ir toksiska, tā rada nepareizus priekšstatus par attiecībām.

Priekšlaikus dzimušiem bērniņiem mammas piens ir kritiski nozīmīgs ne vien izdzīvošanai, bet arī turpmākās dzīves kvalitātei. Diemžēl ne visām māmiņām, mazulim piedzimstot pirms laika, ir savs piens. Tāpēc visur Eiropā darbojas mātes piena bankas un nu šāda banka top arī Latvijā. Kāpēc projekts realizāciju gaidījis tik ilgu laiku un kas vēl jāpaveic, lai arī Latvijā varētu teikt - mums arī ir Mātes piena banka, raidījumā Ģimenes studija skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neonataloģijas klīnikas vadītāja neonataloģe Dace Sniedze un Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa. Sazināmies arī arī Rīgas Dzemdību nama galveno neonataloģi Inesi Bļodnieci un uzklausām viņas viedokli par slimnīcu savstarpējo sadarbību, nodrošinot mātes pienu priekšlaikus dzimušiem bērniņiem. Ierakstā uzklausām mammu Ingu Gleizdāni, kas ar prieku stāsta, ka labprāt būtu donore Mātes piena bankai. Labdarības akcija, kuras ietvaros aicina ziedot Mātes piena bankas izveidei, turpināsies vēl pāris dienas, līdz 24. novembrim. Liene Dambiņa cer, ka izdosies savākt vajadzīgos līdzekļus darbības uzsākšanai un tad Mātes piena banka darbu varētu sākt jau 2022. gada sākumā. Mātes piena banka atradīsies VSIA “Bērnu klīniskā universitātes slimnīca” Neonatoloģijas klīnikā. Tieši Bērnu slimnīcas Priekšlaikus dzimušo bērnu intensīvās terapijas nodaļa bieži kļūst par pirmajām mājām pašiem mazākajiem bērniņiem no visas Latvijas. Dace Sniedze raidījumā iepazīstina ar Mātes piena bankas darbības principiem.  

Novadpētniecība ir vietējās apkaimes, dzimtā ciema, pilsētas, pagasta izpēte un zinātne par to. Ar novadpētniecību parasti nodarbojas skolēni, attiecīgās teritorijas iedzīvotāji - entuziasti. Savukārt iegūtā informācija dod plašu ieskatu par konkrētās teritorijas dabu, cilvēku sadzīvi, paražām un vēsturiskiem notikumiem, tā novadpētniecība raksturota internetā. Bet kādi ir mūsdienīgas novadpētniecības aspekti, vai savas vietas izzināšana vairo arī patriotisma jūtas pret savu zemi, raidījumā Ģimenes studija diskutē Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas un Rīgas 14. vidusskolas vēstures un sociālo zinātņu skolotājs Roberts Ķipurs, Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra pētniece Ieva Vītola un Talsu Valsts ģimnāzijas vēstures, politikas un filozofijas skolotāja Antra Grūbe. Pieredzē dalās Andris Slišāns un Evija Teice-Mamaja. Slišānu ģimene interesējas par savu vietu un cilvēkiem. Antons Slišāns interesi par savu dzimto Upītes ciemu Viļakas novadā nodevis arī saviem bērniem un arī mazbērniem. Viņa dēls - Upītes folkloras kopas "Upīte" vadītājs, kultūras darbinieks un lokālās vēstures pētnieks Andris Slišāns pandēmijas laikā īsteno projektu "Pa pēdām", vedot savus piecus bērnus ceļojumā pa vietām, kas bijušas nozīmīgas, kuras izpētījis un aprakstījis viņa tēvs Antons Slišans.  Savukārt Evijas Teices-Mamajas ģimene bieži dodas ceļojumos un pārgājienos pa Latviju, viņi vienmēr izmanto iespēju palūkoties uz savu zemi no augšas, uzkāpjot kādā skatu tornī vai baznīcas tornī.  

Latvijas Skolas soma ir lielākā valsts simtgades dāvana Latvijas bērniem un jauniešiem. Sākot ar 2018. gada septembri programmas ietvaros ikvienam skolēnam ir iespēja klātienē izzināt dažādas kultūras un dabas vērtības, piedzīvojot dažādas kultūras norises, iepazīt dažādos laikos Latvijā radītās inovācijas un uzņēmējdarbības veiksmes stāstus.  Šoreiz plašāk iepazīstinām tieši ar digitālajiem piedāvājumiem, kurus skolēni var iepazīt arī attālinātajā mācību procesā. Vai digitālais piedāvājums ir tikpat saistošs, kā tas, ko var piedzīvot klātienē. Par piedāvājumu stāsta programmas „Latvijas Skolas soma" vadītāja Aija Tūna un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Izglītības darba vadītāja Elīna Bērziņa. Kādas ir iespējas to izmantot un cik daudz arī izmanto, vērtē Brocēnu vidusskolas vēstures skolotāja Laura Miķelsone. Aija Tūna gandarīta, ka kopš 2020. gada rudens trešā daļa Skolas somas norišu ir digitalizētas vai īpaši veidotas digitālam formātam. Ierakstā uzklausām mākslinieci Līgu Spundi, kura savā digitālajā nodarbībā stāsta par multimediju mākslu. Savukārt "Istabas teātris" režisora Jāņa Znotiņa vadībā ir radījis trīs izrādes, kuras arī pieejamas Skolas somas piedāvājumā, stāsta Jānis Znotiņš. Biedrības "Pelēkais vilks" iecere ir uzrunāt skolēnus, stāstot par vēsturi, aktuāliem vēsturiskiem notikumiem no cita skatupunkta. Plašāk stāsta biedrības pārstāve Vita Karule.

Ēšanas traucējumi ir izplatīti, bīstami un grūti pamanāmi, un diemžēl ar tiem saskaras arvien vairāk jauniešu, uzsver eksperti. Raidījumā Ģimenes studija plašāk par to, kā pamanīt anoreksiju, bulīmiju un kompulsīvo ēšanu un kā palīdzēt bērnam un ģimenei. Raidījuma viešņas: sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Inese Lapsiņa, ēšanas traucējumu speciālists, koučs Zane Zābere un sertificēts koučs, ēšanas traucējumu mentors, Ēšanas traucējumu resursu centra izveidotāja Anna Balode. Ierakstos uzklausām arī pieredzes stāstus par ēšanas paradumiem, lai novājētu, un kā tas kopumā ietekmējis cilvēku veselību.

Šoruden katra diena aizsākās ar ziņām par to, cik cilvēki inficējušies ar Covid-19, cik miruši no šīs slimības un cik veci bijuši tie, kas aizgājuši mūžībā. Ne reti var dzirdēt arī personiskāku informāciju par aizgājējiem. To klausās ar bērni. Vai šis ir laiks, kas piespiež vecākus runāt ar bērniem par nāvi, kā risināt šādu sarunu un vai bērns nāves esamību pa īstam spēj apjaust tikai tad, kad nomirst kāds no tuviniekiem, raidījumā Ģimenes studija vērtē četru bērnu mamma Lilija Geža, virsmācītājs Rīgas Lutera draudzē, Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāns Linards Rozentāls, vēsturnieks un teologs, Eiropas Nāves un sabiedrības pētnieku asociācijas biedrs Rinalds Gulbis un centra "Dardedze" klīniskā psiholoģe Daina Dziļuma. Ģimenes studija ar jautāja Facebook lietotājiem, vai vecāki runā ar saviem bērniem par nāvi. Vairums pieredzes stāstu liecina, ka daudzi vecāki jau ar maziem bērniem atklāti runā par nāvi. Daina Dziļuma ir gandarīta, ka vecāki runā ar bērniem par nāvi, jo tā ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Bet joprojām ir situācijas, kur cilvēki izjūt nedrošību un bailes, runājot par šo tēmu, baidoties bērnu sāpināt, lai nenodarītu pāri. Arī jautājumi par to, vai ņemt bērnus uz bērēm vai apmeklēt kapus arvien vecākiem ir aktuāli.  

Artūrs Šilovs ir ārsts rezidents radioloģijas specialitātē, Rīgas Stradiņa universitātes Radioloģijas katedras docētājs un Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs. Viņš ir arī Annas vīrs un pusotru gadu vecas meitiņas Maijas tētis. Ģimenes studijā saruna par to, kā kā iespējams salāgot jaunā ārsta profesionālās ambīcijas ar ģimenes dzīvi un cik liels izaicinājums tas ir - būt ārstam Latvijā pandēmijas laikā. Kad man prasa, kā ar visu tiec galā, Artūrs godīgi atzīst, ka viens netiek galā, ģimenes atbalsts ir ļoti svarīgs, jo ne tikai daudzie pienākumi prasa laiku un enerģiju, bet arī mazā meita prasa daudz enerģijas un uzmanības. „Enerģija un iekšējais spēks ļauj darīt nedaudz vairāk, tā ir bijis vienmēr,” atzīst Artūrs. Viņš pārskaita savu darbu sarakstu, kas šķiet nebeidzams, jo pats arī beigās pajautā - es kaut ko nenosaucu? Anna neslēpj, ka nav viegli, tas prasa daudz pacietības, un ir pateicīga savai un Artūra mammai par palīdzību, jo pati vēl studē un paralēli arī strādā. „Nezinu, ko mēs darītu bez mūsu mammām," bilst Anna, bet arī norāda, ka ikvienā ārstu ģimenē ir jārēķinās ar laika trūkumu. Kā šī laika pozitīvo ieguvumu Artūrs min Annas studijas attālināti, jo tā abi iegūst vairāk laika. Visvairāk no lielās aizņemtības un noslogotības cieš miegs. „Kaut kur jūtos slikti, ka es varētu vairāk laiku veltīt Maijai, tajā pašā laikā to laiku, ko varu veltīt, cenšos to darīt kvalitatīvi, jo tā nav laika pavadīšana blakus, bet aktīvi iesaistoties,” atzīst Artūrs. Atslēgšanās pēc darba palīdz. „Nevari atnākt depresīvs mājās, ka tev pretī skrien maza meitiņa un ir super enerģiska. Viņa arī ir viens no iemesliem, kur enerģija rodas," atzīst Artūrs. Kopā viņi liek lego, skatās multenes, apspriež tās, kopā abiem ir izzinošas spēles, tētis tagad māca, kā dzīvnieki runā. Protams, ir kopīgas pastaigas. Artūrs atklāj, ka ģimenē ir noteikums, ka nedēļā jābūt vienai brīvai dienai, ko pavada kopā. Tiesa, ne vienmēr izdodas atslēgties arī brīvajā dienā. „Tas ir viens no tuvākajiem mērķiem - iemācīties necelt telefonu un pilnībā to nolikt malā. Šobrīd tas svaki sanāk,” neslēpj Artūrs.  Anna gan piebilst, ka dažreiz nākas atgādināt, ka ir nepieciešama kopīgā brīvdiena.  Abi nāk no lielām, plašām ģimenēm, šobrīd gan ierobežojumu dēļ retāk nākas tikties ar kuplo radu saimi. Tiekoties ar Ģimenes studiju un aicinot savu meitiņu Maiju sasveicināties ar žurnālisti, Artūrs viņu uzrunā krieviski un sarunā arī atklāj mājas valoda ir krievu, jo gan viņa, gan sievas Annas ģimenes ir krievvalodīgas. Tūlīt gan Artūrs piebilst, ka vienmēr saka, ka viņu pirmā valoda ir latviešu un ģimenei nav šaubu, ka Maija apmeklēs gan latviešu dārziņu, gan mācīsies latviešu skolā. Stāstot par sevi, Artūrs bilst, ka abi ar Annu skolā mācījušies laikā, kad krievu skolas pārgāja mācībām latviešu valodā. Viņš šo bilingvālo vidi sev uzskata par ieguvumu. „Tagad daudzi saka, ka runājot, krievu valodā, man ir latviešu akcents, arī pašam liekas, ka latviešu valoda ir tīrāka,” vērtē Artūrs. Annai atzīst, ka viņai skolas laikā tomēr bijis grūtāk, jo vide, kurā augusi, bijusi vairāk krievvalodīga. Bet universitātē bijusi iespēja visu labot. Par sevi viņi pārliecinoši bilst, ka nav šaubu, ka Latvija ir viņu mājas un ir šīs valsts patrioti. „Mēs esam šeit dzimuši, gribam, lai šajā valstī viss būtu kārtībā un uzlabotos. Viennozīmīgi, tā ir Latvija,” atzīst Artūrs. Viņš arī vērtē, ka vēlme altruistiski uzlabot vidi sev apkārt nāk no vectēva. „Vectēvs ieaudzināja svarīgu lietu - ja tev ir iespēja kādam palīdzēt, un tas neprasa milzīgus resursus, uzskati to par privilēģiju,” bilst Artūrs un neslēpj, ka šos vārdus sapratis tikai pieaugot. Vectēvam bijušas arī milzīgas darbaspējas. Un arī mammas teiktais, ka jāsāk ar sevi un jābūt godīgam pret sevi pirmkārt. „Šis kopums un piemērs veido attieksmi sabiedrībā un to, kā darām tālāk,” uzskata Artūrs. Arī pēc studijām ārzemēs Artūrs nolēma atgriezties Latvijā.  "Ģimenes faktors arī bija svarīgs, bet svarīgākais - var braukt uz ārzemēm strādāt un pelnīt labu naudu, nākt laicīgi mājās un pavadīt vairāk laika ar ģimeni, bet tajā pašā laikā tu esi neliels sistēmas zobratiņš,” vērtē Artūrs. „Es redzēju daudz lielāku iespēju pozitīvi mainīt šo sistēmu. Mums ir daudz problēmu  veselības aprūpes sistēmā. Īpaši, kad aizbrauc uz ārzemēm, rodas izpratne, ka daudzām lietām nav nepieciešami lieli naudas ieguldījumi, lai tās mainītu. Pietiek ar pieredzi, redzēt, kā tas notiek, un atvest to pieredzi atpakaļ. Ar uzvedības un ieradumu maiņu, kur arī lielas finanses nav nepieciešamas.” Artūrs atzīst, ka viņš izlēmis palikt Latvijā ar iespēju braukt vēl uz kādu laiciņu mācīties ārzemēs. Un viens mācību posms sāksies jau tūlīt novembra beigās. Viņš arī neizslēdz iespēju uz gadu vai diviem doties strādāt ārzemēs,, bet vienmēr atgriezties. „Laikam loma ir patriotismam un tai sajūtai, ka vislielākais ieguvums no tā, ko tu dari, vislielākās izmaiņas, ko vari radīt pēc iespējas īsākā laikā ar redzamu rezultātu, tās ir iespējamas šeit, Latvijā,” atzīst Artūrs. „Otrs, mums Latvijā kā nekur, pie tik zema cilvēkresursu skaita veselības aprūpē ir iespējas ātri augt, ātri varam mācīties, ātri uztic lielu atbildību, ārstēt pacientus, darīt to, kas ārzemēs prasītu daudz vairāk laika.” Anna atzīst, ka ir runājuši par iespēju kādu laiku doties uz ārzemēm un, visticamāk, viņa brauktu līdzi, tomēr viņa gribētu palikt Latvijā.

Šogad Rudbāržos tika atklāta Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālā vidusskola. Tajā vispārizglītojošo priekšmetu studijas apvienotas ar militāro pamatprasmju un vērtību attīstīšanu. Kāda ir mūsu jauniešu interese par militāro karjeru, kāda ir motivācija gūt izglītību šajā nozarē un vai dzimtenes mīlestību var iemācīt pusaudzim skolas solā, par to plašāk runājam Ģimenes studijā Lāčplēša dienas noskaņās. Raidījuma viesi: pulkvežleitnants, Pulkveža Oskara Kalpaka profesionālās vidusskolas direktors Intars Kušners un majors Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas prorektors Andris Rozītis. Sazināmies arī ar Rīgas 28.vidusskolas direktoru Guntaru Jirgensonu. Šajā skolā aizsardzības mācību māca jau 12 gadus. Ierakstos uzklausām arī divus jaunās Oskara Kalpaka profesionālās vidusskolas audzēkņus: Jūlija Kaminska un Deivs Birzulis stāsta par mācībām skolā un savu motivāciju izvēlēties militāro karjeru.

36 Eiropas valstīs darbojas "Eurodesk" tīkls, kura mērķis ir informēt jauniešus par mobilitātes iespējām Eiropā, kā arī mudināt jauniešus kļūt par aktīviem pilsoņiem, arī doties brīvprātīgo darbā, izmantot apmaksātas prakses iespējas ārvalstīs. Latvijā ir jau vairāk nekā 30 "Eurodesk" informācijas punkti.  Raidījumā Ģimenes studija plašāk par dažādām iespējām jauniešiem neformālās izglītības jomā stāsta Eiropas jaunatnes tīkla "Eurodesk" koordinātore Arita Zvejniece un "Eurodesk" reģionālā koordinatora Gulbenes novada jauniešu centra "Bāze" pārstāve Lelde Bašķere. Pieredzē dalās RISEBA studente Beatrise Paula Bunce un Katrīne, kas bijusi brīvprātīgajā darbā Francijā pagājušajā gadā. 

Latvijā bērnu labbūtības normatīvais regulējums ir nepietiekams, vietām novecojis un neatbilst mūsdienu sabiedrības vajadzībām. Tas pamatā paredz “ugunsgrēku dzēšanu” jeb darbu ar neesošā agrīnā preventīvā atbalsta trūkuma jau izraisītajām nopietnajām sekām, nevis ar iespējami agrīnu bērnības potenciālo riska faktoru diagnosticēšanu un iejaukšanos šo faktoru kaitīgās ietekmes mazināšanai. Šajā jomā ilgstoši nav vajadzīgo pozitīvu izmaiņu un nav arī vienošanās par skaidriem turpmākajiem risinājumiem, lai to sasniegtu, secinājuši Pārresoru koordinācijas centra darbinieki. Kopā ar sadarbības partneriem - Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu, Latvijas pašvaldību savienību un bērnu labklājības tīklu - centrs foruma "Laimīgi bērni" ietvaros 12. novembrī organizē pirmo starptautisko konferenci “Agrīns preventīvs atbalsts Latvijas bērnu attīstībai – atbildīga valsts politika”. Kas šobrīd trūkst, lai varētu teikt, ka Latvijā bērniem un viņu vecākiem ir pieejama agrīna visdažādāko attīstības šķēršļu diagnostika un to novēršana, raidījumā Ģimenes studija diskutē Pārresoru koordinācijas centra pārstāve, pētniece un arī gaidāmās konferences viena no referentēm Sigita Sniķere, Latvijas Universitātes profesore, projekta "Priekšizpēte vienotā bērnu agrīnās attīstības vajadzību novērtējuma metodisko instrumentu komplekta izstrādei" zinātņu vadītāja Malgožata Raščevska, Rīgas 275. pirmsskolas izglītības iestādes "Austriņa" vadītāja Agrita Tauriņa un bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.

Vairāk nekā 70% Latvijas iedzīvotāju ir nepietiekams joda daudzums organismā, bet pārlieku liels sāls daudzums. Cik svarīga joda klātbūtne ir grūtniecēm un zīdaiņiem, kādi riski paredzami no nepietiekama joda daudzuma un kādas vēl uzturvielas, vitamīni un uztura bagātinātāji ir svarīgi grūtniecības laikā, Ģimenes studijā analizē Slimību profilakses un kontroles centra Sabiedrības veselības analītiķe Līva Aumeistere, Rīgas Stradiņa universitātes studiju programmas "Uzturs" vadītāja Lolita Neimane un Rīgas Dzemdību nama ginekoloģe, dzemdību speciāliste, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente Vija Veisa. Līva Aumeistere iepazīstina ar Veselības ministrijas kopā ar zinātnisko institūtu "BIOR" veiktu pētījumu par joda daudzumu Latvijas cilvēku organismā. Secināts, ka vairāk nekā 70% ir joda trūkums organismā, tas nozīmē, ka ar pārtiku nepietiekami to uzņem. Jods ir mikroelements, ko uzņemam ar pārtīku ikdienā un ir nepieciešams normālai nervus sistēmas, smadzeņu darbībai un ādas veselībai. Joda avots ir jūras veltes, piens un piena produkti, kā arī jodetais sāls. Uzsākta arī kampaņa "Jods tavai veselībai", lai iepazīstinātu ar šo mikroelemetu un informētu par tā nepieciešamību organismā. Runājot par joda trūkumu organismā, Lolita Neimane atzīst, ka primāri jāuztraucas par bērniem un topošajām māmiņām. Grūtniecēm jodu svarīgi uzņemt grūtniecības pirmajā trimestrī.  Vija Veisa norāda, ka Latvijā 80 % grūtnieču nesasniedz to joda normu organismā, kādu rekomendē Pasaules veselības organizācija. "Joda trūkums grūtniecības laikā var ietekmēt bērnu, galvenokārt neirokognitīvajā intelektuālajā attīstībā. Joda trūkums grūtniecei var radīt mazāku intelekta koeficienta attīstību bērniņam. To vairs dzīves laikā nevar mainīt," norāda Vija Veisa. Runājot par zivīm kā joda avotu, raidījuma viešņas iesaka izvēlēties mazākas zivis, nevis treknās un lielās, kuras var arī saturēt papildu piesārņojumu. Lolita Neimane iesaka vairāk pievērst uzmanību piena produktiem uzturā.

Labdarības maratonu "Dod pieci!" gaidot, šoreiz runājam par pielāgotu mājas vidi ģimenēm, kurās ir bērni ar funkcionāliem traucējumiem. Ģimenes studijā skaidrojam, vai Latvijā vispār pieejamas tehniskās sistemas, kas palīdz rūpēties par bērnu mājās. Pieredzē par iespējām nodrošināt savu bērnu vajadzības dalās mamma Sandra Gormosa, kuras dēls Ričards slimo ar Dišēna muskuļu distrofiju un pārvietojas ratiņkrēslā, un mamma Aivija Bārda un viņas dēls Georgs, kurš ir neredzīgs. Vides pieejamību mājās vērtē Latvijas Ergoterapeitu asociācijas prezidente Lelde Krauze. Aivija Bārda ir piedalījusies sociālās uzņēmējdarbības ideju konkursā „Tam labam būs augt” un iepazīstinājusi ar „ideālo māju”, kas būtu nepieciešama cilvēkiem ar invaliditāti. Aivija norāda, ka katrai invaliditātes formai ir mājā vajadzīgs savs akcents. Projekta veidošanā piedalījās arī Georgs, un viņš atklāj, ka ideja radās laikā, kad viņš dzīvoja un mācījās Amerikā, kur neredzīgiem cilvēkiem domātā skolā mācīja arī patstāvīgas dzīvošanas prasmes. Skolas teritorijā bijušas iekārtotas divas ēkas - standarta privātmāja un standarta dzīvoklis, bet mājas bijušas pilnībā aprīkotas un pielāgotas neredzīgiem cilvēkiem. Dzīvojot šajās ēkās Georgs sapratis, ka ne vienmēr ir jādzīvo kopā ar vecākiem, tehnoloģijas ļauj dzīvot patstāvīgu dzīvi. Tā kā mamma Aivija ir Baltijas arhitektūras centra vadītāja, kurā izstrādātas moduļa mājas, kas bija paredzētas pielāgot hospitāļu vajadzībām Covid laikā, Georgs ideju aizņēmies un pārveidoja kā moduļa māju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. „Šīs mājas būtu aprīkotas, lai arī kāda būtu problēma, tu varētu tajā patstāvīgi dzīvot,” atzīst Georgs. "Tas nav sapnis, tas ir ļoti reāli. Tas ir jāizdara, viena tāda māja ir jāuzbūvē, lai sabiedrība redz, cik tas ir ērti, ja cilvēkam tas ir nepieciešams," norāda Aivija. 

Jau pirms pandēmijas bērniem Latvijā bija nepietiekams fizisko aktivitāšu līmenis, mājsēdes laikā ikdienas kustību apjoms daudzās ģimenēs vēl ir krasi samazinājies. Ko tas nodara bērna veselībai un kā ieviest aktīvta dzīvesveida paradumus, kas palīdz vispusīgi attīstīties bērniem un ļauj saglabāt veselību arī viņu vecākiem, plašāk runājam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: vispārējās fiziskas sagatavotības treneris Kārlis Vanags, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas asociētā profesore Inta Bula-Biteniece un Āgenskalna sākumskolas sporta skolotājs Sergejs Dolotins. "Veselīgai ilgtermiņa attīstībai bērnam līdz sešiem gadiem nekādus īpašus treniņus nevajag, viņam vajag aktīvu ikdienu – iešana uz skolu, uz bēnnudārzu, iešana uz veikalu, kāpšana pa kāpnēm. Vienkāršas kustības," norāda Inta Bula-Biteniece. Bērniem līdz sešiem gadiem pietiek, ka viņš ir vienkārši fiziski aktīvs. Inta Bula-Biteniece norāda, ka visu laiku runā par sportu un sportiskiem sasniegumiem, bet saslimis. "Atceramies, jo ir augstāka fiziskā sagatavotība, jo augstāka ranga sportists, jo viņa imunitāte ir zemāka. kad sportists sasniedz maksimālo fizisko kondīciju, saslimt ir vieglāk un ātrāk," skaidro Inta Bula-Biteniece. Kārlis Vanags uzskata, ka vide ir būtiska un vecāku ietekme ir būtiska, lai bērns būtu aktīvs, bet līdz pusaudžu vecumam nevajag orientēties uz kādu konkrētu sporta veidu, vajag būt fiziski aktīvām un izbaudīt tās aktivitātes un ļaut par to priecāties. Tagad arī sporta zinātnē par to runā, ka apmēram līdz 14-16 gadiem maksimāla  daudzveidība fizisko aktivitāšu ziņā, nepiespiežot trenēties kādā onkrētā sporta veidā. Par fizisko aktivitāšu nepieciešamību atgādina arī kardiologs, profesors Andrejs Ērglis. Vingrinājumus bērniem iesaka sporta pedagoģe Agrita Bērtiņa.

Limbažu Valsts ģimnāzijas direktore Gunta Lāce savā kontā 1. novembrī raksta: "Šodien ir tikai pirmā attālināto mācību diena, tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka bērns tā ir momentā atmetusi atpakaļ pavasara noskaņojumā. Manā mācību stundā trīs saucieni pēc palīdzības, arī viens emociju izvirdumus par situāciju kopumā. Skolā arī pilnīgi nejauša saruna par jauku un gudru vidusskolnieci šodien sev netipiski vispār nav iesaistījusies stundā. Viņas mammas komentārs, meitene jūtas ļoti nomākta un iemesta atpakaļ, kā mamma saka, pagājušā gada nebeidzamajā stāstā." Kā skolēniem turpmāk varētu palīdzēt Garīgās veselības veicināšanas programma, kura tapusi 11 gadu laikā un ir paredzēta bērnu sociāli emocionālo prasmju attīstīšanai, dzīvesspēka stiprināšanai un sociālo, emocionālo un uzvedības problēmu riska mazināšanai visās vecuma grupās. Kādas atziņas par to skolās, kas to jau izmēģinājušas praksē, un vai tā tiks ieviesta visās skolās? Ģimenes studijā tiekamies ar programmas veidotājiem un mācību iestādēm, kas to jau izmēģinājušas praksē. Iepazīstina un diskutē Latvijas Universitātes profesore klīniskajā psiholoģijā, projekta "Garīgas veselības veicināšana skolā" vadītāja Baiba Martinsone,Latvijas Universitātes asociētā profesore šī projekta pētniece Ieva Stokenberga, Siguldas pirmsskolas izglītības iestādes “Pasaciņa” direktore Liene Ābele un Siguldas pilsētas vidusskolas sākumskolas skolotāja Vineta Inberga. "Programma tapa domājot par kopējo bērnu, pedagogu un vecāku labklājību. Visi, kas iesaistīti izglītības sistēmā, lai veicinātu viņu garīgo veselību. Līdz ar programmas pieeja ir preventīva, kā veidot tādus stabilu vidi, kas resurss un atbalsts, kad nāk dažādas dzīves kolīzijas," skaidro Baiba Martinsone. Bet tās īstenošana sakrita ar pandēmijas laiku, tā neviļus izdevās rasta atbildes uz jautājumu, kā bērniem un pedagogiem gājis pandēmijas laikā. "Garīgās veselības programma ir kā aizsargājošs faktors un nostrādājusi kā buferis, lai bērniem nebūtu pasliktinājuma. Tiem, ka nebija programma pieejama, bija pasliktinājusies atsevišķi rādītāji. Piemēram, pusaudzēm bijis grūtāk noturēt uzmanību, koncentrēties," norāda Baiba Martinsone. Ieva Stokenberga ir gandarīta, ka šis unikāls pētījums Latvijas situācijā, jo līdz šim nav bijis neviens pētījums, kas sekotu vieniem un tiem pašiem bērniem cauri visam attālināto mācību gadam, vērtējot viņu mentālo veselību mācību gada sākumā un beigās.  Pētījumā tika iesaistīti visi atbilstošā vecuma Siguldas novada skolu bērni.  Runājot par bērnudārzniekiem, Baiba Martinsone atzīst, ka konstatēts, ka labākas sociāli emocionālās prasmes saistās ar augstāku mācību motivāciju jau pirmsskolā un zemākiem uzvedības problēmu rādītājiem.  "Izrādās, ka vajag tiešas motivācijas vai uzvedības uzlabošanas programmas, bet jāsāk ar sociāli emocionālo mācīšanos, kas nozīmē veltīt apzināti uzmanību attiecību veidošanai," atklāj Baiba Martinsone. "Tā ir arī atbilde šajā pandēmijas laikā, jo sociālā un fiziskā distancēšanās ir lielāka, jo vairāk jāsamazina emocionālā distance. Skolā nevis papildus viena mācību stunda, bet garīgās veselības veicināšanas stunda. Uzlabosies sekmes un attieksme arī citos priekšmetos."

"Burtu burvis", "Greizi rati", "Gudrības pilieni", Vakara pasaciņas, "Piccolo", radio iestudējumi bērniem - izzinoši raidījumi, radio spēles, iepazīšanās ar ģimenēm, kurās muzicē, un iestudējumi ir Latvijas Radio piedāvājums bērniem. Latvijas Radio dzimšanas dienā Ģimenes studijā stāstām par daudzveidīgo bērnu saturu, kas pieejams ikvienai ģimenei gan klausāmā formātā, gan LSM Bērnistabā, kur radio saturs papildināts ar dažādiem praktiskiem uzdevumiem, testiem un citiem darbiņiem bērniem. Par Latvijas Radio un LSM bērniztabas piedāvājumu sarunājas režisors, vairāku radioiestudējumu autors Lauris Gundars, LSM Bērnistabas satura veidotāja Ināra Antiņa un Latvijas Radio 1 ģimenes spēles "Gudrības pilieni" vadītāja Dace Vītola. "Radio uzbur īpašu pasauli. Lai kas tas nebūtu, tas iespaido ļoti spēcīgi un tas ir vērtīgi," atzīst Lauris Gundars. Viņš arī atzīst, ka pat apskauž mūsdienu bērnus, kuriem ir pieejama LSM Bērnistaba, kurā pašiem bērniem vai vecākiem priekš bērniem ir daudz ko atrast. Tāpat raidījuma viesi vērtē, ka bērniem domātie raidījumi un ieraksti rosina sarunas starp vecākiem un bērniem. Par Latvijas Radio satura izmantošanu saruna ar mammu Ritu Balodi un viņas meitu Grietu. Par LR2 pasakām "Ezītis Puksītis stāsta Rasa Bugavičute-Pēce. Runājot par saturu, kas vēl būtu nepieciešams, domājot par bērniem, Latvijas Radio, raidījuma viesi atzīst, ka tas būtu saturs, kura veidošanā piedalās paši bērni.        

Vai patiesi bērnu un jauniešu sports Latvijā balstās uz vecāku līdzmaksājumiem? Cik lielā mērā līdzekļu pieprasījums ir pamatots un kad tas ir nelikumīgi?  Cik dārgi ir sūtīt bērnu valsts vai pašvaldību finansētās sporta skolās? Latvijas Televīzijas Sporta redakcijas ievesmoti, par šo tematu interesējamies arī Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: Latvijas Televīzijas redaktors Raimonds Rudzāts, kurš ieskicē problēmu. Uzklausām arī vecāku pieredzes stāstus. Par jaunatnes sporta skolas sistēmu un iespējamiem pārkāpumiem diskutē Limbažu un Salacgrīvas novadu sporta skolas direktore Latvijas sporta izglītības iestāžu direktoru padomes valdes priekšsēdētāja Diāna Zaļupe un Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktora vietniece Anda Mičule.

Gada vecumā vēl nestaigā. Vēl ir pamperos - šie aizrādījumi rodas jebkādā vecumā. Es pārāk ilgi zīda savu bērnu. Nav pareizi mācīt, ka ar sišanu pretī netiks atrisināta sākotnējā problēma. Tētis bērnu pārāk lutina. Rērnu pārāk maz rājam. Un midzināt bērnu rokās. Šis ir tikai dažas no atbildēm, ko šodienas sarunas tematu plānojot, mēs saņēmām ģimenes studijas tviterkontā, uzdodot pirms kāda laika jautājumu, kurās bērnu audzināšanas jomās jūs visvairāk esat saskārušies ar kaunināšanu.  Kas ir jauno vecāku kaunināšana un kāpēc psihologi runā par to kā nevēlamu un pat bīstamu tendenci? Kā visām pusēm izvairīties no šī mobinga veida, kas bieži vērsts galvenokārt pret jaunajām māmiņām, Ģimenes studijā diskutē Vecāku izglītības programmas trenere, PEP mamma un "Facebook" grupas "Normāli vecāki" veidotāja Elīna Kļaviņa un publiciste Agra Lieģe-Doležko. Uzklausām arī māmiņu pieredzes stāstus. "Vecāki saņem piezīmes, dažādus komentārus par to veidu, kā viņi audzina bērnus. Turklāt šīs piezīmes ir klaji pretrunīgas. Tu pārtrauc zīdīt ar krūti sešu mēnešu vecumā, piemēram, tas ir slikti. Ja tu baro ilgāk par gadu, tas arī ir ļoti slikti. Īstenībā tās pretrunas rāda arī vislielākās grūtības. Un vispār, protams, tas nosodījums kā tāds rada apjukumu jaunajos vecākos," atzīst Elīna Kļaviņa. Jauno vecāku kaunināšanu viņa raksturo kā neprasītu spriedumu izteikšanu. To var izteikt arī garāmgājējs, bet tas var jaunajos vecākos, jaunajā māmiņā radīt sajutu, ka es neesmu pietiekami laba, es esmu, iespējams, slikta mamma.  "Virspusēji tas ir nosodījums, kas tipiski tiek vērsts pret visnospriegotākajām bērnkopības tēmām, piemēram, jau minētā krūts barošana vai barošana ar maisījumu, gulēšanas veids - gulēt kopā vai atsevišķi ar bērnu, miega trenēšana vai netrenēšana," vērtē Agra Lieģe-Doležko. "Ir sajūta, ka darīt atšķirīgi, kad esi kļuvis par vecāko, pēkšņi tam ir kaut kāda bīstamība, dimensija. Jo par citām tēmām mēs tik ļoti neuztraucamies, mums var būt atšķirīgas intereses vai pieejas." Mammas kaunina draudzenes, radi, arī ārsti, pat nepazīstami cilvēki un interneta komentētāji. Prasības pret jaunajiem vecākiem ir ļoti augstas, atbalsta loks vecākiem nav liels, bet brīdī, kad kāds izsaka komentāru par to, kā audzini savu bērnu, tas ir ietekmējošs, īpaši pirmajā bērna audzināšanas gadā. Ja mamma dzīvo kopienā, kur saņem daudz nosodījumu, tas var atsaukties uz mammas emocionālo veselību un vēlāk arī uz bērnu, akcentē Kļaviņa. Kauninātāji lielākajā vairumā gadījumu domājuši tikai labu – palīdzēt, nodot savu labo pieredzi un citu labu iemelu dēļ, mazāk ir to, kas kaunina noniecinot.

Gaidot šī gada labdarības maratonu "Dod pieci!", Ģimenes studijā interesēsimies par tehnisko palīglīdzekļu pieejamību bērniem ar funkcionāliem traucējumiem: ko apmaksā valsts un kam finansējums gadu no gada jēmeklē ar ziedotāju labvēlību? Plašāk skaidro centra “Poga” Bērnu fizioterapijas vadītāja Egija Bidiņa, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Rehabilitācijas klīnikas vadītāja Gunta Kristapsone, Ziedot.lv bērnu sociālo programmu vadītāja Baiba Drone, viņa arī ir sociālais darbinieks centrā “Poga”, Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari” Vaivaru tehnisko palīglīdzekļa centra galvenā ergoterapeite Marina Stūre. "Tehniskie palīglīdzekļi skar daudz sfēras bērniem ar īpašām vajadzībām, tā var būt sfērā, kas ir saistīta ar viņa kustību, tas var būt saistīts ar viņa mājokli, lai viņš varētu sevi aprūpēt un veikt ikdienas darbības. Tikpat labi tie var būt palīglīdzekļi, kas nodrošina viņa aprūpi," skaidro Egija Bidiņa. "Tā ir jebkura ierīce, kas palīdz veikt jebkādu aktivitāti vai kavē deformācijas veidošanos, tā var būt speciāli izgatavota un augstas tehnoloģijas ierīce, bet tā var būt arī pielāgota un pavisam vienkārša ierīce. Arī kurpju lāpstiņa zināmā mērā ir tehniskais palīglīdzeklis," norāda Gunta Kristapsone. "Arī telefons ir tehniskais palīglīdzeklis savā ziņā," piebilst Marina Stūre. "Visas lietas, kas atvieglo ikdienu jebkurā jomā, vai tā būt pašaprūpe, izglītības apguve vai darba pienākumi vai brīvā laika aktivitātes." Sabiedrībā vislabāk pazīstams kā tehniskais palīglīdzeklis ir ratiņkrēsls.  "Es gribētu, lai drīz Latvijā otra populārākā lieta būtu ortozes, kas ir tikpat vajadzīgas kā ratiņkrēsls bērnam, kurš spēj pārvietoties, izmantojot ortozes," atzīst Egija Bidiņa. Bērniem ar funkcionāliem traucējumiem svarīgas ir ortozes, ko viņi nēsā katru dienu, gan atbilstoši ratiņkrēsli. "Tā bērna dzīve ir pilnīgi tāda pati, kā vesela bērna dzīve, viņiem ir vienīgi kustību traucējumi. Mums, sabiedrībai, ar palīdzību jānodrošina tas, lai kustību traucējumi viņiem netraucētu piedalīties zināmā mērā kā veselam bērnam," uzskata Egija Bidiņa. Gunta Kristapsone skaidro, ka ir ortozes, kas kavē deformāciju veidošanos, un aktivitātes atbalstošās ortozes. Par to, kā veicas ar bērnam tik nepieciešamo palīglīdzekļu ieguvi, pieredzē dalās Māra mamma Sandra un Mareka mamma Līga. Statistika liecina, ka Latvijā ar invaliditāti sadzīvo katrs desmitais jeb vairāk nekā 203 tūkstoši cilvēku, tostarp vismaz 36 tūkstošiem ir ierobežotas pārvietošanās spējas, gandrīz trīs tūkstošiem ir dzirdes traucējumi (Latvijas vājdzirdīgo atbalsta asociācija Sadzirdi.lv gan norāda, ka reālais cilvēku skaits ar dzirdes traucējumiem ir vismaz desmitkārt lielāks), bet vairāk nekā 10 tūkstošiem – redzes traucējumi. Katru gadu šiem skaitļiem ir tendence pieaugt. Tajā pašā laikā vides pieejamība, tostarp publisko ēku un infrastruktūras pielāgošana, ir kritiski zema. Sabiedrisko mediju labdarības maratons “Dod pieci!” šogad izcels vides pieejamības problemātiku cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, aicinot sabiedrību ieraudzīt to cilvēku ikdienu, kas saskārušies ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem. Maratona laikā saziedotie līdzekļi caur Ziedot.lv tiks novirzīti līdzcilvēku atbalstam – pandusu un pacēlāju ierīkošanai, cilvēku dzīvesvietas labiekārtošanai, tehnisko palīglīdzekļu iegādei un citām vajadzībām, kas saistītas ar vides pieejamības uzlabošanu ārpus publiskās infrastruktūras. Šajā gadā sabiedriskie mediji uzsvērs ikvienas personas tiesības uz iespējami patstāvīgu dzīvi.

K vitamīna deva jaundzimušajam Latvijā ik gadu izglābj 2 līdz 15 bērnu dzīvību. Ģimenes studijā skaidrojam zīdaiņu vakcīnu nozīmību, interesējamies par tik būtisko K vitamīnu un atbildam uz klausītāju jautājumiem par potēm un to nepieciešamību šobrīd. Raidījuma viešņas: Rīgas Dzemdību Nama galvenā neonataloģe Inese Bļodniece, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neonataloģijas klīnikas vadītāja, neonataloģe Dace Sniedze un pediatre pediatrijas privātpraksē “Rabarbers” Katrīna Selecka.

Šoreiz tuvāk iepazīsim Lāmu ģimeni no Rīgas. Elza un Gatis audzina piecgadnieku Austri un pastarīti Emmu, kurai ir trīs gadi. Abi vecāki studē doktorantūrā. Elza Lāma ir sociālajos tīklos aktīva mamma, ne reizi vien par dažādām vecākiem aktuālām tēmām piekritusi izteikties arī Ģimenes studijā. Viņas interese par to iesniedzas arī akadēmiskajā lauciņā – studiju pētniecībai izvēlēts temats par mātēm un mātišķību 21.gadsimtā. Tētis Gatis ir matemātiķis, pedagogs pēc aicinājuma un, lai arī "maizi pelna" citur, uz nelielu slodzi turpina arī darbu skolā un lasa lekcijas topošajiem pedagogiem. Lāmām šoruden ir jau divi bērnudārznieki – Austris turpina apmeklēt pirmsskolu un nu viņam pievienojusies arī māsa. Tā kā bērniem šobrīd aktuāla interese par bruņiniekiem – par tiem tiek lasītas grāmatas, spēlētas spēles un brīvdienās ģimene apceļo visas iespējamās Latvijas viduslaiku pilis. Saruna par ģimenes dzīvi un ikdienu, par grūtajiem un priecīgajiem brīžiem. Saruna par ģimenes dzīvi un ikdienu, par grūtajiem un priecīgajiem brīžiem. Tā kā abi vecāki ir ļoti aizņemti darbā un mācībās, viņi stāsta, ka ļoti rūpīgi plāno laiku, lai visu paspētu, paši tiktu galā un mazāk būtu jāiesaista vecvecāki. Tajā pašā laikā Elza un Gatis stāsta, ka bērni dārziņā pavada tikai pusi dienas un tā ir vecāku apzināta izvēle, lai vēl pirms skolas, kur jau būs striktāks režīms, būtu iespējas brīvāk padzīvoties un bērniem pašiem vairāk plānot savu dienu.  Runājot par to, kādi ir grūtie brīzi divu mazu bērnu vecākiem, Gatis atzīst, ka mūsdienās, kad mazu bērnu uztver kā pieaugušam līdzvērtīgu, vecākiem skumjie vai grūtie brīži ir katru dienu. Palīdz tas, ka ir skaidrs, ka tas kaut kad beigsies. Elza atzīst, ka nemaz neslēpj, ka katra diena viņai ir cīņā ar pasauli un sevi. Viņa vēl arvien ir pārsteigta, ka ir mamma un arī katru dienu mācās būt mamma. Elza iepazīstina arī ar sava doktordarba tēmu: viņu interesē 21. gadsimta mātes, kā mediji un sociālie tīkli ietekmē mammas, kā viņas izmanto sociālos tīklus, lai veidotu savus uzskatus, kas ir laba mamma un kā viņas izmanto sociālos tīklus sevi parādīšanai un savstarpējiem kontaktiem. Šobrīd Elza pēta "tvitermammas". Elzas arī atklāj, ka viņas jaunais hobijs ir podkāsts "Stāvi pie ratiem", kur kopā ar draudzeni runā par sev aktuālām tēmām "savā mērcē".

Cik daudz cukura satur bērnu iecienīti ēdieni un našķi un kā mainīt tradīcijas, lai svētki nebūtu tikai cukurs un cukuroti gardumi? Raidījumā diskutē Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas uztura speciāliste Lizete Puga, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docente un pētniece, RSU Stomatoloģijas institūta zobārste, divu bērnu mamma Ilze Maldupa un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe Jurgita Gailite. "Cilvēki nereti domā, ka cukurs ir vienīgi saldumos un cukurtraukā, ka dabīgie cukuriņi, kā ābolu sula vai želejkonfektes vai žāvētas plūmes, neskaitās," norāda Lizeta Puga. Viņa aicina piedomāt, cik daudz saldas ēdienreizes ir bērnam. Nereti bērniem brokastīs ir salda putra ar ievārījumu un tēju vai sulu. "Pusdienas ir mūsu sāļais ēdiens. Bet mēs aizejam uz skolu, tur ir saldais dzēriens, tās ir papildus 3-4 tējkarotītes, launags ir salds. Un kas ir vakarā iecienīts ēdiens Latvijas bērniem - putra, pankūkas, maizītes, jogurtiņi. Šādas uzkodas, kas beigās rezultējas, ka tikai viena ēdienreize dienas laikā, kas ir sāļa. Visas parējās balstās uz dažādām saldām uzkodām," norāda Lizete Puga. Viņa arī atgādina, ka vecāki bieži aizmirst, ka cukurs ir paslēpies arī pašu gatavotos sīrupos un sulās. "Bieži sabiedrībā ir normalizēti medikamenti, kas nemaz nav vajadzīgi, norāda Ilze Maldupa. "Bērnam kaut kāds klepiņš, iesnas, aptiekā ar veselu sarakstu vecāki iepērkas - vienu sīrupiņu, otru. Tad vēl mājās kaut kādu izvāra. Un tēju ar medu, ko citu dos, lai kakls nesāpētu. Tās ir ir lietas, kas vispār nav vajadzīgas un vispār varētu neeksistēt un mēs  būtu daudz veselāka sabiedrība." To pašu Ilze Maldupa attiecina uz vairākiem produktiem. "Viss plaukts, kas ir rakstīts bērnu pārtika, lielākoties tur ir ēdieni, kas nav piemēroti maziem bērniem, jo viņos ir cukurs. Pasaules veselības organizācija ir teikusi, ka bērniem līdz divu gadu vecumam nevajag cukuru, ja paskatās visas tās putriņas, tur ir nenormāli daudz cukura," atzīst Ilze Maldupa. Viņa norāda, ka bērnam var vārīt arī parastās auzu pārslas, nevis izvēlēties no bērnu pārtikas plaukta, kur putra ir pilna ar cukuru. Tāpat bērniem nav vajadzīgas īpaši bērniem ražotās sulas, vispār nav vajadzīgas sulas. Kā pieaugušie svētkos iedzer vīnu, bērns var iedzert sulu kā kaut ko garšīgu un izbaudīt. Saldo vajadzētu atstāt baudai. Konfektes un cepumi nav tas sliktākais, sliktākais ir tas, ko nespējam uzskaitīt! Viņa iesaka skatīties, lai kopējais cukura daudzums, kas norādīts uz produkta iepakojuma, nepārsniedz 5 g uz 100 g.  Daba cukuru ir paslēpusi augļu šūnās. Tāpēc varam apēst 10 ābolus un tas netraucēs, jo tas ir kopā ar visu citu, kas ir ābola un palīdz pārstrādāt cukuru. "Asinīs nenonāks cukurs no tiem 10 āboliem. Bet, ja tos 10 ābolus izspiedīsim sulā un dabūsim kārtīgu glāzi sulas, to izdzerot, dabūsim 100% visu cukuru, kas ir glāzē un tas ir tieši tas pats, kā paņemt glāzi ar ūdeni un pielikt tajā 10 tējkarotes cukura un to izdzertu. Kad cukurs ir dabūts no šūnas ārā, ķīmiski tas ir tāds pats kā baltais cukurs, ko pievienojam," skaidro Ilze Maldupa.  

Labdarības maratons "Dod Pieci!" šogad runās par vides pieejamību cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Ģimenes studijas šai tēmai veltītajā diskusijā runājam par to, cik pieejama bērniem ar funkcionāliem traucējumiem ir skolu un interešu izglītības vide? Raidījuma viesi apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis, mamma Jana Krūmiņa un Cēsu 2.pamatskolas direktore Ija Brammane. Pieredzē dalās Baiba Baikovska. Vides pieejamība, kas lielākajai daļai sabiedrības nerada problēmas, cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, ir kā nebeidzams skrējiens ar šķēršļu joslu. Un mūsu rokās ir noņemt šos šķēršļus un radīt vienlīdzīgas iespējas ik katram savu mērķu un sapņu piepildīšanai. Tā, izziņojot šī gada labdarības maratona "Dod pieci!" tematu, sacīja ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta.  Labklājības ministrijas publicētie dati liecina, ka Latvijā ar invaliditāti sadzīvo katrs desmitais, tie ir vairāk nekā 203000 cilvēku. Ierobežotas pārvietošanās spējas ir 36000 cilvēku, gandrīz 3000 cilvēku ir dzirdes traucējumi, 10000 - redzes traucējumi. Iespējams, ka tas patiesais skaits ir vēl lielāks, un turklāt katru gadu cilvēku skaitam ar funkcionāliem traucējumiem ir tendence pieaugt. Tikmēr vides pieejamība ir kritiski zema.  Labklājības ministrijas pētījumā ir secināts, ka cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem ir pieejami tikai 8% valsts vai pašvaldību institūciju ēku un vides pieejamība nav nodrošināta 80% sporta būvju un divām trešdaļām publisko pasākumu zālēm.  "Vides pieejamība ir būtiska mums visiem, lai mēs ērti justos," norāda Ivars Balodis. Savukārt, runājot par cilvēkiem ar invaliditāti, viņš norāda, ja vide nav pieejama cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, tas palielina viņa invaliditāti. Cilvēks ratiņkrēslā ir spiests lūgt palīdzību, viņš nevar iegūt izglītību, kādu vēlētos un zaudētāji ir visa sabiedrība kopumā. "Tā nav tikai viena vai divu invalīdu iegriba, visai sabiedrībai vajadzīga normāla, droša, pieejama vide, kurā ikviens cilvēks jūtas labi neatkarīgi un pastāvīgi," atzīst Ivars Balodis. Ija Brammane raksturo vidi Cēsu 2. pamatskolā, kas ir pielāgota, lai brīvi varētu pārvietoties cilvēks ratiņkrēslā pa visu skolas ēku bez liekas palīdzības. "Varam jebkurā ēkā ielikt vislabāko, bet blakus visām pielāgojamībām ir jārunā arī par attieksmi. Ja būs visas ekstras, viss iespējams, ir svarīga attieksme pret cilvēku, kurš iebrauc ratiņkrēslā jebkurā iestādē. Tas ir blakus faktors, par kuru ir jārunā," uzskata Ija Brammane. "Vai ir dežurants, kas sagaida šo cilvēku, vai pārējā sabiedrība, kas ir šajā ēkā, ir atbalstoša, pretīmnākoša. Ir svarīgi runāt arī par attieksmi."   "Manuprāt, ir būtiski sarunāties ar cilvēku ratiņkrēslā, kas ir nepieciešama, kā viņš redz pielāgojamību. Kā nepieciešams palīdzēt. Svarīgi, nevis es iedomājos, kā to vajag, bet sarunāties ar cilvēku, kam mēs domājam iekārtot vidi," turpina Ija Brammane. Jana Krūmiņa iepazīstina ar savu pieredzes stāstu, kā meklējusi skolu, kas būtu gatava pielāgot vidi un uzņemt viņas meitu, kurai ir invaliditāte.

Baiba un Māris Ozoli no Jelgavas ir 11 bērnu vecāki. Vecākajam dēlam Jēkabam tagad 23 gadi, bet pastarītim Druvim - divi . Kā sarunā smejas Baiba, viegli izrēķināt, cik kuram bērnam gadu, jo pirmais bērns dzimis 1998.gadā. Un tad jārēķina divus gadus uz priekšu - 2000. gads, 2002, gads un tālāk ik pēc diviem gadiem. Vieglo rēķināšanu izjaucis tikai Gustavs, kurš ir septītais bērns ģimenē. Starp viņa un sestā dēla Ernesta dzimšanu ir trīs gadu starpība. Bet stāsts jau nav par bērnu dzimšanas ritmu. Sarunā ar Baibu un Māri par viņu atvērtību bērnu ienākšanai ģimenē, kas vienmēr ir pārbaudījums, gan dzemdības, kuru norise nekad nav prognozējama, gan ģimenes dzīves pārkārtošana pēc katras nākamās atvases ierašanās, gan fiziski atrodod vietu bērna gultiņai, gan pārskaņojot ģimenes dzīves ikdienu, gan veidojot pieņemošas brāļu un māsu attiecības ģimenē. Mamma Baiba bija viena no aktīvām jelgavniecēm, kas pievērsa arī Ģimenes studijas uzmanību iecerētajām pašvaldības atbalsta izmaiņām Jelgavā daudzbērnu ģimenēm un rosināja diskutēt par daudzbērnu ģimenēm nepieciešamo atbalstu plašāk. "Ja mums visi striķi trūktu, mēs iemācītos vēl taupīgāk dzīvot, bet es vairāk cīnījos par to, lai šīs ģimenes tiktu cienītas un viņās vairāk ieklausītos. Viņas ir tās, kas rūpējas par mūsu tautas nākotni, to neviens pēdējā laikā negrib pamanīt," tagad bilst Baiba. Viņa neslēpj, ka sāp sirds par skarbajiem komentāriem internetā, kas veltīti daudzbērnu ģimenēm. "Tie, kas raksta dzēlīgos komentārus, ir tie, kam skauž, ka tu esi uzdrīkstējies. Tā ir ekstrēma uzdrīkstēšanās, tā ir kāpšana ārā no savas komforta zonas," atzīst Baiba. Četri vecākie Ozolu ģimenes bērni jau ir savā dzīvē un tagad ikdienā ģimenes modelis ir divi plus septiņi. Vecākais dēls Jēkabs apgūst arhitektūru Rīgā, Matīss apgūst aktierspēli un piedalās izrādēs Jaunajā Rīgas teātrī, Marta jau pēc 9. klases izvēlējās savu ceļu, līdz pandēmijai mācījās Ķīnā, tad kādu brīdi attālināti un tagad Dānijā strādā, lai pēc gada varētu mācīties to, kas pašu interesē. Savukārt Kārlis apgūst pavāra profesiju Saldū. "Mazākajiem brāļiem un māsām ir svētki, kad atbrauc lielie. Pusaudži tad var ar viņiem izrunāt to, ko nevar ar vecākiem izrunāt," stāsta vecāki. Par savu ikdienu Baiba ar Māri saka, ka tā ir interesanta. Darba dienās tētis ir darbā, bet mamma menedžē mājas dzīvi. Tētis pieslēdzas vakaros un arī dienā, lai var izvadāt bērnus uz pulciņiem. Baiba neslēpj, ka sarežģīti bijis attālināto mācību laikā visiem nodrošināt telpas un iespējas mācīties. "Pagājušais gads bija grūtākais gads manā mūžā, saprast, kā to visu var dabūt gatavu. Mācīšanās notika tieši tā kā notika. Bet es to izturēju," atzīst Baiba. Pēc piepildītās mācību dienas vakaros viņa divas stundas vienkārši staigājusi, jo vajadzēja klusumu u mieru. Tikmēr tētis ar bērniem bija mājās. Vērtējot aizvadīto mācību gadu, Māris atzīst, ka bērniem bijis uz gadu ieildzis brīvlaiks. "Ļoti labi varēja redzēt, kuram attālinātā mācīšanās un arī darbošanās pulciņos piemērota, kuram ne. Tagad savukārt ir grūtāk motivēt atkal atgriezties darboties pulciņos klātienē," bilst Māris. "Pierasts baudīt šo mirkli, ja vari iet skolā, ej. Ja nevar, ir jāpieņem un daudzas lietas jādara caur negribu un nevaru," šo laiku rakstuto Baiba. Viņa neslēpj, ka ir daudz un dažādu izaicinājumu, bet vairs, ja kaut kas neizdodas. "Esam kļuvuši elastīgi, izjūk plāns A un plāns B, tak ir vēl plāns F,"  bilst Baiba. Mammai labākās zāles pēc nedēļas kopā ar bērniem ir izbraucieni ar velosipēdu sestdienās. Tad tētis ir mājās, jo viņam tieši pēc darba nedēļās gribas mājās pabūt. Runājot par finansiāliem izaicinājumiem izskolot un izaudzināt 11 bērnus, Māris norāda, ka "pie tā jāpiedomā, tad sanāk visam. Ne par daudz, ne par maz, tā varbūt ir labi, ne lielā greznībā, ne arī nabadzībā". Baiba vērtē, ka apstākļi bērnus iemāca pieņemt situācijas, kādas tās ir, arī pašiem censties kaut ko nopelnīt. Meitenes, piemēram, vasarā lasījušas mellenes, tā nopelnījušas sev kabatas naudu. Pie Ozolu ģimenes raidījums ciemojas jau atkārtoti. Iepriekš tikāmies 2013. gada nogalē.  

Septembrī TV3 raidījums "Bez tabu" stāstīja par gadījumu Baložu pilsētas vidusskolā, kad kāda 1. klases meitene agresīvi izturējusies ne tikai pret saviem vienaudžiem, bet arī audzinātāju, kura centusies viņu atturēt, lai neuzbrūk citiem bērniem. Gadījumu plaši apsprieda arī sociālajos tīklos, kā vispār pirmklasnieks spēj kaut ko tādu pastrādāt un kāpēc skola uz meitenes agresivitātes uzplūdiem reaģējusi salīdzinoši kūtri. Kas izraisa bērnu agresiju skolā, vai to iespējams novērst un kā palīdzēt gan pašam bērnam, gan pārējiem agresijas situācijā iesaistītajiem, Ģimenes studijā vērtē Uzvedība.lv veidotāja Līga Bērziņa, Rīgas 64. vidusskolas psiholoģe Daina Žurilo un Raunas pamatskolas direktore Evija Pumpuriņa. "Ar to, ka šis mācību gads būs sarežģīts mēs rēķinājāmies, jo ir jārēķinās, ka Latvijā ir bērni, kuriem ir samazinātas sociālās prasmes, samazinātas impulsa kontroles prasmes un prasmes risināt konfliktsituācijas," atzīst Līga Bērziņa. "Ja bērni un jaunieši nav bijuši skolā kvalitatīvi pusotru gadu, jārēķinās, ka pat tās knapās sociālas prasmes varētu būt aizmirstas un pazaudētas." Evija Pumpuriņa nenoliedz, ka sastopas skolā ar situācijām, kad bērni ir agresīvi. Parasti tādas agresīvas darbības norisinās skolēnu starpā. Nav vēršanās pret skolotāju. Bet arī savstarpējā agresija skolēnu vidū satrauc. "Situāciju ir daudz, bērni ir mainījušies, pilnībā to novērst un izslēgt to neizdodas," atzīst Evija Pumpuriņa. Pie skolotājiem vēršas gan vecāki, gan arī paši skolēni, par ko ir vislielākais gandarījums, jo skolā ir uzstādījums, ka bērniem ir jājūtas drošiem vērsties pie pieaugušajiem un teikt. "Visas izdošanās atslēga ir nebūt vienaldzīgiem," uzskata Evija Pumpuriņa. Daina Žurilo piekrīt, ka dusmu un agresijas izpausmes ir koncentrētākas šajā mācību gadā, bet viņa norāda, ka pasaule kopumā ir kļuvusi dusmīgāka un agresīvākā un skolā ir tā vieta, kur atspoguļojas tas, kas notiek arī pieaugušo pasaulē.  Līga Bērziņa iesaka censties saprast, kādos apstākļos problēmas rodas: Ir bērni, kas ir agresīvi tikai pirmdienās. Pedagogi ātri saprot, ka tas ir tāpēc, ka viņi nav ēduši. Latvijā ir milzumdaudz ģimeņu, kur bērni netiek baroti sestdienās un svētdienās. Ja bērns nav ēdis, viņš nespēs uzvesties labi. Ir skolas, kur viņus ātri no rīta pabaro, un izrādās, bērns var noturēt uzmanību; Ir bērni, kuri no rītiem ir harmoniski, viņi paliek agresīvāki uz pēcpusdienu, šiem bērniem veidojas sensorā pārslodzē. VIņi nogurst. Viņi nezina, kā atpūsties; Ir bērni, kuri ir agresīvi no rīta, ir bērni, kurus nevar dabūt uz skolu. Ir pieaugušie, kurus nevar dabūt uz darbu, viņi ir nīgri un dusmīgi, kad viņi pamostas, paliek arvien omulīgāki; Ir bērni, kuri ir agresīvi mūzikā, sportā un svešvalodās, tur katram ir savs noteikts iemesls; Ir bērni, kuri ir agresīvi tikai starpbrīžos, viņi nespēj strukturēt savu brīvo laiku. "Ja nesaprotam agresīvas uzvedības iemeslus, varam cīnīties un izdeg pedagogi," norāda Līga Bērziņa. Tāpat mēdz būt bērni, kuri ir agresīvi tikai skolā. Ja vecāki neatzīst sava bērna agresiju, ir grūti palīdzēt. Līga Bērziņa aicina vecākus ticēt pedagogu teiktajam, jo bērnam, kuram mājās viss ir sakārtots un aprūpēts, skolā apjūk un viņam veidojas sensorā pārslodze. Viņš reaģē vardarbīgi.  Sadarbība ar vecākiem mēdz būt sarežģīta, ja paši vecāki risina vardarbīgi situāciju un ar savām dusmām pastiprina vardarbību.

13 gadu vecumā smēķēt pamēģinājuši aptuveni trešdaļa jauniešu Latvijā, salīdzinājumā ar 18% vidēji citās Eiropas valstīs. Tāpat arī riskantas alkohola lietošanas epizodes  13 gadu vecumā bijušas 9,3% jauniešu Latvijā, kas ir vien no augstākajiem rādītājiem Eiropas valstu vidū. Arī narkotiku pamēģināšanas rādītājs ir starp augstākajiem Eiropā. Šie ir 2019. gada dati. Vai pandēmijas laiks saasinājis arī jauniešu atkarības no alkohola, narkotiskajām vielām un elektroniskajām cigaretēm, kā vecākiem nepalaist garām atkarības veidošanās brīdi un kas jauniešus spēj atturēt no atkarības raisošu vielu lietošanas, Ģimenes studijā vērtē sertificēts narkologs Mārtiņš Ennītis, narkologs un bērnu psihiatrijas rezidents Ļevs Poluņins un Valsts policijas Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics. Mārtiņš Ennītis norāda, ka pirmo ierobežojumu laikā pacientu skaits samazinājās, kad palaida brīvāk. Viņš pamanījis, ka pirmo ierobežojumu laikā pēc palīdzības vērsās mazāk jauniešu, bet vairāk bijis tad, kad ierobežojumu kļuva mazāk. Ļevs Poluņins norāda, ka pandēmijas laiks un ierobežojumi noteikti ietekmē pusaudžu mentalitāti, bet vai šīs izmaiņas ir mudinājušas arī kādus pusaudžus pievērsties atkarību raisošām vielām sākotnēji kā atslābinātājam, ir grūti pateikt. Andis Rinkevics piekrīt, ka grūti ir pateikt, kāda ir objektīvā situācija. Dati liecina, ka narkotisko vielu lietošanas apjoms samazinājies. Krities arī alkohola patēriņš. Bet šīs izmaiņas var skaidrot ar izmaiņām faktiskā vidē (ierobežojumiem).  "Vai tas ir aizgājis pagrīdē un ir grūtāk konstatējams, tas ir diskutabls jautājums. To nevar atbildēt," skaidro Andis Rinkevics. "Ja pēc diviem gadiem nepieaugs pacientu skaits, kuriem ir atkarības problēmas, varbūt viss būs kārtībā. Ja šo cilvēku skaits pieaugs un medicīnas iestādē vērsīsies ar ielaistām problēmām, visticamāk mēs šos cilvēkus šobrīd neredzam. Viņi izklaidējas, lieto vielas, atpūšas nost no visu acīm." Mārtiņš Ennītis skaidro, ka vairāki faktori ir kā puzle, lai veidotos atkarība. Kā sākas – katrs stāsts ir individuāls.  "Dažreiz primāri var būt kādi psihiski traucējumi un narkotikas vai alkohols tiek lietots kā adaptēšanas līdzeklis, arī lai iekļautos kompānijā, var sākt lietot kādu vielu, tas var izprovocēt papildus psihiskus traucējumus. Olas – vistas faktors joprojām ir aktuāls," bilst Mārtiņš Ennītis. Centru "Open" veidotājs Edijs Klaišis vērtē, ka "tirgus" ir pilns ar ķīmiskiem draņķiem. "Jaunieši domā, ka pīpē marihuānu, bet tas ir kaut kas prātam neaptverams, zemas kvalitātes marihuāna, kas izmērcēta kaut kādā ķīmijā. To pat nevar iedomāties, kādas var būt sekas, ja kaut ko tādu  regulāri pīpē," skaidro Edijs Klaišis. Viņš uzskata, ka narkotiku problēma būs vienmēr. Viņu uztrauc, ka arvien jaunāki pusaudži lieto aktīvi dažādas ķīmiskās vielas.

Ar prātu grūti izskaidrot, kāpēc bērni, kurus uzaudzinājuši audžuvecāki vai adoptētāji, tomēr pieaugušā vecumā meklē un grib satikt savus bioloģiskos vecākus. Vai arī pēc adopcijas vai citu notikumu rezultātā šķirti vienas mātes bērni meklē un nereti arī atrod viens otru, kad ir jau patstāvīgi. Atbildē jāmeklē sirdī, tā sarunā ar Ģimenes studiju atbild tēvs, kurš par savu ārlaulībā dzimušo meitu uzzinājis un vēlāk arī viņu saticis, kad meita bija jau pilngadīga. Kāpēc tas ir tik būtiski, analizē ģimenes psihoterapeite Aina Poiša un režisore Ieva Ozoliņa. Ieva Ozoliņa dalās savā pieredzē, meklējot tēvu, par ko uzņēmusi arī filmu "Mans tēvs baņķieris", un tagad, veidojot filmu "Mana māte valsts". Tā stāsta par daudzbērnu ģimeni, kuras visi bērni ir adoptēti. Tagad viena no meitām ir uzmeklējusi pārējās māsas. Ievas Ozoliņas un Ainas Poišas atziņa - šie meklējumi ļauj atrast savu piederības sajūtu, aizpildīt sevī bezsakņu sajūtu. Raidījumā uzklausām vēl pieredzes stāstus. Stāsta Anna (viņas vārds mainīts). Viņas vecāki izšķīrās, kad meitenei bija divi gadi. Ģimenē par to nerunāja, jo Annu uzaudzināja audžutēvs, brīnišķīgs cilvēks, kuru Anna sauca par savu tēti, bet darbabiedreņu mudināta, Anna mēģināja satikt un parunāties ar savu bioloģisko tēvu. Diemžēl nesekmīgi. Andrejs (arī vārds izdomāts) stāsta, ka par ārlaulībā dzimušo meitu uzzinājis, kad meitai bijuši jau 20 gadi. Pagājuši vairāki gadi, tagad viņi regulāri tiekas, tomēr bērni, kurus Andrejs ir uzaudzinājis, ar savu pusmāsu vēl nav tikušies.  

Tikai pusei skolēnu ir sabalansēts mācību režīms, bet gandrīz trešdaļa skolēnu ir pārslogoti, liecina Izglītības un zinātnes ministrijas un fonda "Plecs" īstenotā pilotprojekta "EMU skola" rezultāti. Secināts, ka bieži stresu izjūt skolēni ar labām sekmēm, bet nereti viņu emocionālās grūtības gan skolotāji, gan vecāki pamana novēloti. Kas ir EMU skola un kā tā var palīdzēt agrīni pamanīt skolēnu emocionālās problēmas, stāstām Ģimenes studijā. Skaidro un iepazīstina kustības “Plecs” vadītājs Jānis Erts, Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs un Liepājas Raiņa 6.vidusskola direktors Kārlis Strautiņš. Viņa vadītā skolā bija viena no 15, kas pavasarī iesaistījās pilotprojektā. Ierakstā par līdzdalību proejtā stāsta arī šīs skolas skolotāja Sigita Stefana un skolniece Liene. Jānis Erts norāda, ka bērna sniegumu skolā būtiski ietekmē viņa emocionālās grūtības. Strādājot ikdienā, "Plecs" saskaras ar to, ka nav ne jausmas par to, kā ir ar bērnu emociju uzvedību grūtībām klases, skolas, pašvaldības, valsts līmenī.  Skolotājam bez atbalsta instrumentiem ikdienā nav iespējams sekot līdzi un arī pamanīt visu bērnu, ar kuriem strādā, emociomālās grūtības. "Vislielākās riska grupas ir bērni ar mācību grūtībām, otra lielākā riska grupa, pat lielākā, kā rāda pilotprojekta pieredze, ir teicamnieki. Viņam ir labas atzīmēs, viņš piedalās un viņam tikai krauj virsū," norāda Jānis Erts. "Spējam ieraudzīt, ka tam, kuram ar atzīmēm viss ir kārtībā, ir emociju pārslodze, ka no teicamnieka kļūsti par nesavaldīgu, sāk runāt pretī un visi pārsteigti." Nils Saks Konstantinovs skaidro, ka rīks darbojas līdzīgi kā termometrs. Tas ir jauns digitālais skrīnings, kas palīdz izmērīt psihoemocionālās veselības līmeni. Lai noskaidrotu skolēna psihoemocionālo līmeni, anketu aizpilda gan pats skolēns, gan skolotājs, gan vecāki.

Pētām mācību grāmatu saturu. Cik atbilstoša mūsdienu bērnu spējām un uztverei ir skolas mācību grāmatu valoda un kā vērtējams mācību grāmatu saturs? Vai mācību grāmata spēj konkurēt ar digitāliem mācību līdzekļiem.  Ģimenes studijā diskutē Vieglās valodas aģentūras vadītāja Irīna Meļņika, Izdevniecības “Zvaigzne ABC” eksperte mācību līdzekļu jomā Sintija Buhanovska, Drabešu Jaunās pamatskolas direktores vietniece mācību jomā un angļu valodas skolotāja Mudīte Grava un Valsts izglītības satura centra vecākā referente Aiva Šenne. Pagājušais mācību gads bija pārbaudījums ne tikai skolēniem, bet arī viņu vecākiem. Tā kā mācības notika attālināti, vecāki daudz lielāku uzmanību pievērsa gan tam, kā tiek pasniegtas mācību stundas, gan izpētīja, kādi īsti ir mācību līdzekļi. Secinājumi nav viennozīmīgi. Apmēram trešdaļa vecāku Vieglās valodas aģentūras veiktajā aptaujā par mācību līdzekļu kvalitāti atzinuši, ka apgūstamā informācija ir grūti saprotama. Irīna Meļņika norāda, ka kaut reizi katrs no vecākiem ir saskāries, ka nevar bērnam paskaidrot to, kas sarežģīti izklāstīts mācību grāmatā, jo paši nesaprot. Risinājums – mēģināt pasniegt mācību vielu vienkāršāk un saprotamāk, kaut vai pārformulējot teikumus. Sintija Buhanovska skaidro, kādai jābūt mūsdienīgai mācību grāmatai un kā tādas top. Pieejamās un piedāvātas mācību grāmatas vērtē arī Rīgas Valsts 3.ģimnāzijas 10. klases skolēni Amanda, Katerīna, Kārlis un Juris. Savukārt Mudīte Grava un Rīgas Valsts 3.ģimnāzijas skolas bibliotekāre Rūta Ramona akcentē arī finansiālo aspektu, kas skolai ir būtisks, cenšoties nodrošināt jaunākās izdotās mūsdienīgās mācību grāmatas.

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) pētījumā analizējis bērnudārzu maksājumus un līgumu noteikumus vecākiem. Iezīmējušās arī būtiskas problēmas par atsevišķiem līguma noteikumiem, piemēram, ēdināšanas izmaksas un vietas saglabāšanas izmaksas slimošanas laikā un arī vasaras periodā, kad bērns dārziņu neapmeklē. Kā arī maksājumiem vienpusējas līguma laušanas gadījumā. Par pētījuma laikā noskaidrotajām problēmām un arī to iespējamiem risinājumiem Ģimenes studijā diskutē Privāto pirmsskolas izglītības iestāžu asociācijas vadītāja un privātā bērnudārza “Creakids” vadītāja Daina Kājiņa, Rīgas 213. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Liene Jurgenberga, Patērētāju tiesību aizsardzības centra Patērētāju atbalsta, sabiedrības informēšanas un komunikāciju daļas vadītāja Sanita Gertmane un zvērināta advokāte, Pārdaugavas privātās pirmsskolas izglītības iestādes "Saulespuķe" īpašniece Līga Šime.

"Karantīnas klases" - skolu rīcība, saskaroties ar Covid pozitīvu skolēnu vai skolotāju, var būt ļoti atšķirīga. Kaut arī skolēni šajā mācību gadā mācās klātienē, tomēr daudzi jau ir bijuši spiesti mācīties attālināti, jo klasē konstatēts kāds pozitīvs Covid gadījums. Septembra vidū izskanēja ziņas, ka Rīgā attālināti mācās 157 klases, lielu ievērību izpelnījas ziņa, ka saslimušu nevakcinētu pedagogu dēļ trīs Rīgas skolās karantīnā aizsūtītas vairāk nekā 10 klases katrā skolā. Kāda situācija ir šobrīd un kāda ir skolu politika, balansējot starp mācībām klātienē un rūpēm par skolēnu un skolas darbinieku veselību. Ģimenes studijā situāciju raksturo un skaidro Izglītības kvalitātes valsts dienesta vadītāja Inita Juhņēviča, Slimību profilakses un kontroles centra epidemioloģe Viktorija Černiševa, Limbažu Valsts ģimnāzijas direktore, pedagoģe Gunta Lāce un ģimenes ārsts, Lauku ģimenes ārstu asociācijas pārstāvis Ainis Dzalbs. Saslimstības ar Covid-19 dēļ izglītības procesu attālināti turpinās atsevišķas klases 268 izglītības iestādēs 41 pašvaldībā, kas ir par 18 izglītības iestādēm mazāk nekā iepriekšējā nedēļā, 27. septembrī informēja aģentūra LETA. Izglītības kvalitātes valsts dienesta vadītāja Inita Juhņēviča precizē, ka šobrīd ir 864 klases, kas pilnībā vai daļēji attālināti mācās attālināti, visvairāk tie ir 1.-6. klašu skolēni, kuriem visvairāk būtu nepieciešams mācīties klātienē. Tāpat ir 373 gadījumi, kad individuāli kāds bērns mācās attālināti. Visi šie gadījumi ir izaicinājumi skolotājiem un skolai mācību procesa organizēšanā.  Juhņēviča uzsver, ka bērniem, kuri ir vakcinēti, mācību process ir jānodrošina klātienē. Ierakstos uzklausām vecākus, kuru bērni jau saskārušies, ka Covid pozitīvu gadījumu dēļ mācības notiek attālināti. Pieredzes stāsti liecina, ka nevienmēr arī vakcinētiem skolēniem nodrošina mācības klātienē, ja klasē konstatēts pozitīvs Covid gadījums. Situāciju savā skolā raksturo un iespējas nodrošināt mācības klātienē un attālināti raksturo Gunta Lāce. Ainis Dzalbs piekrīt, ka šobrīd nav viegli nodrošināt visas prasības, lai mācības notiktu klātienē. "Skolām tiešām ir grūti nodrošināt mācības vakcinētiem bērniem gadījumos, ka klase aiziet karantīnā. Latvijā šobrīd vecumā no 12 līdz 15 gadiem vidēji ir vakcinēti 30% bērnu. Jo tuvāk Rīgai, jo vakcinācijas aptvere ir lielāka," skaidro Ainis Dzalbs. Kur saslimst bērni, arvien vairāk cilvēki dodas karantīnā "Man savā ziņā liekas dīvaini, bet saprotu, ka skolām ir neizpildāms, ja ir divi, trīs vakcinētie bērni, kuri varētu turpināt mācībās klātienē, viņiem tas netiek nodrošināts, jo skolotājs ir viens un aizņemts ar attālināto darbu. Diemžēl arī vakcinētie bērni sēž karantīnā. Kas ir paradoksāli, ka tiem bērniem, kas nav vakcinēti, vecākiem var izsniegt darba nespējas lapu par šo laiku. Vakcinētiem bērniem pat nepienākas darba nespējas lapa vecākiem, jo viņiem nav jāiet karantīnā. Veidojas dīvainas situācijas un rodas strīdi," analizē Ainis Dzalbs. Dzalbs arī norāda, ka skolas uzdevums nav uzspiest vakcināciju, bet mācības klātienē nevarēs nodrošināt, ja skolotāji un bērni, kuriem to drīkst darīt, nebūs vakcinēti. Skolai nav jāspiež, bet jāpaskaidro. 

Pavasarī pētnieki veica aptauju, lai noskaidrotu jauniešu plānus pēc skolas beigšanas gan attiecībā uz studijām un darbu, gan attiecībā uz iecerēm dzīvot ārpus Latvijas. Lielākā daļa, apmēram 83% absolventu teica, ka plāno turpināt mācīties un dzīvot Latvijā.  Tomēr salīdzinoši lielam skaitam jauniešu bija nodoms doties studēt, varbūt arī strādāt uz ārzemēm. Kādi ieguvumi un kādi izaicinājumi sagaida šos jauniešus - par jauniešu izvēlēm un arī iespējām studēt ārpus Latvijas raidījumā Ģimenes studija stāsta Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētā profesore un Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra pētniece Zane Vārpiņa, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras projektu vadības un uzraudzības daļas vadītāja Maija Kolberga un Valsts izglītības attīstības aģentūras ERASMUS+ programmas departamenta Augstākās izglītības mobilitātes nodaļas vadītāja Dārta Darbiņa. Uz kurieni ved Latvijas jauniešu ceļi, izvēloties mācības un studijas ārvalstīs, un ar kādiem izaicinājumiem viņi saskaras sadzīvē? Uzklausām arī studentu un viņu vecāku stāstus. Pieredzē dalās Aleksis, kurš ir izvēlējies studēt Dānijā, un viņa tētis Ansis. Ģirts, kura dēls sāka studēt Nīderlandē, atklāj, ka šajā valstī visgrūtāk ir atrisināt dzīvesvietas problēmas. Gan Dānijā, gan Nīderlandē abiem puišiem studijas ir bez maksas. Savukārt Bruno jau vidusskolas laikā ir devies mācīties uz Itāliju, jo tā ir iespēja iemācīties valodu, iepazīt konkrētās zemes kultūru un cilvēkus. Stāsta pats Bruno un viņa mamma Antra.  

No 14 gadu vecuma jaunieši var patstāvīgi pieņemt lēmumus par savu veselības aprūpi, tostarp par vakcinēšanos bez vecāku atļaujas. Vai jaunieši šajā vecumā gatavi pieņemt šādus lēmumus un ko darīt, ja pārējās ģimenes nostāja krasi atšķiras, Ģimenes studijā analizē Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes docētāja, zvērināta advokāte Karina Palkova un Pusaudžu resursu centra programmu vadītāja, sertificēta supervizore un mākslas terapeite Ieva Rasa. Sazināmies arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas puasaudžu ginekoloģi Lāsmu Līdaku. Ierakstā uzklausām pusaudzi, kurš pats vēlētos vakcinēties, bet vecāki ir pret, tāpēc viņš pagaidām atturās to darīt. Karina Pavlova skaidro, ka pusaudzis no 14 gadu vecuma var lemt par savu vakcināciju, bet likums neļauj absolūtas tiesības bērnam, kurš ir sasniedzis 14 gadu vecumu, par savu ārstniecību. Likums ir paredzējis pozitīvo attieksmi, ja bērns piekrīt, viss kārtībā, ārstam ir jāņem vērā viņa lēmums. Savukārt, ja bērns nepiekrīt kādai ārstniecībai, bet ārsts uzskata, ka tas ir bērna interesēs, atļauja jālūdz vecākiem.  Ārsti nostādīti specifiskā situācijā, analizējot, vai tas ir bērna interesēs vai nē. 

Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re: Baltica" žurnālisti šovasar pētīja, kādas psiholoģiskās traumas un cik liels zināšanu robus bērnos atstājis pandēmijas gads. Un aina ir biedējoša. Kā rāda pētījumi, attālināto mācību laikā katrs otrais skolēns vecumā no 12 līdz 25 gadiem izjuta nomāktību un depresiju un sliktā pašsajūta traucē mācīties. Tāpēc speciālisti apgalvo, sākumskolas posmā bērni apguvuši tikai pusi no paredzētās vielas, vidusskolas posmā - 30 procentus. Vairāk nekā 50 bērni pamatskolu nav pabeiguši vispār, kaut arī pamatizglītība mūsu valstī ir obligāta. Vēl viens attālināto mācību gads nav pieļaujams, jo aizvadītais radījis pārāk lielas psiholoģiskās traumas, zināšanu robus un sociālo nevienlīdzību. Kā rīkoties šobrīd, lai pie katra Covid pozitīva gadījuma mājās nebūtu jāsūta visa klase, vai pat skola, diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: “Re:Baltica” līdzdibinātāja un žurnāliste Inga Spriņģe, Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas direktore Agita Zariņa-Stūre, Izglītības kvalitātes valsts dienesta vadītāja Inita Juhņēviča un Pusaudžu psihoterapijas centra vadītājs, bērnu psihoterapijas speciālists Nils Sakss Konstantinovs. Vasarā izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces pārliecinoši norādītais, ka jādara viss, lai šajā mācību gadā bērni varētu sēdēt skolas solos, nevis mājās pie datoriem, ja tādi, protams, ģimenei ir, stiprina tos bērnus un vecākus, kuri saka, ka vēl vienu attālinātu mācību gadu mēs neizturēsim. "Būs tādi, kas pavisam pavisam nevarēs izturēt vēl vienu mācību gadu attālināt, un tie ir tādi jaunieši, ko es, piemēram, redzu savā kabinetā, kas tā arī tiešā tekstā saka, man vēlreiz vajadzēs palikt mājās, vai nu iešu prom no skolas, vai nu kaut ko citu izdarīšu, es vienkārši nemācīšos," atklāj Nils Sakss Konstantinovs. Tā nebūtu liela daļa, bet vienalga nozīmīga daļa. "Es teiktu, ka droši vien lielākā daļa būs tie, kas fiziski izdzīvos vēl vienu tālmācības gadu, bet visas svarīgās lietas par viņa dzīvi turpinās pasliktināties: viņu psihoemocionālā veselība, viņu sekmes, viņu dzīves apmierinātība un pats svarīgākais - viņu izredzes tālāk nākotnē," uzskata Nils Sakss Konstantinovs. Šie dzīves gadi ir ļoti svarīgi un tie tiešā veidā korelē ar to, kādas attiecības viņi veidos, kad viņi pieaugs, kādu karjeru varēs izvēlēties, cik daudz naudas viņi nopelnīs. Kā viņi veidos savu dzīvi. "Es domāju, ka šī lieta attiecas praktiski uz vairumu pusaudžu un jauniešu, kuri, ja būs vēl viens tālmācības gads, mēs pilnīgi droši varam paredzēt, tas notiks daudz lielākos apmēros tāpēc, ka mums ir bijis jau viens traumējošs gads aiz muguras. Līdz ar to es domāju, ka mēs šobrīd runājam jau par vairumu," turpina Nils Sakss Konstantinovs. "Protams, ka būs daļa pusaudžu, uz kuriem tas neattieksies, kas tiks cauri viegli vai vieglāk. Bet tā būs mazākā daļa. Lielais vairums, un mēs to redzam no datiem, no citu valstu pieredzes, no savas pieredzes, viņiem ļoti būtiski ietekmēs pasliktināsies dzīve un pasliktināsies viņu izredzes."  

Daudzbērnu ģimenes Latvijā tiek sauktas par Goda ģimenēm, bet reālajā dzīvē bieži saskaras ar stereotipiem par nelabvēlīgu vidi un nerēķināšanos ar ģimeņu vajadzībām. Kādas ir daudzbērnu ģimeņu aktuālās vajadzības un vai ir bažas, ka atbalsts šīm ģimenēm no pašvaldību puses varētu sarukt, saruna Ģimenes studijā ar daudzbērnu ģimeņu vecākiem - Baibu Ozolu, Elīnu Treiju, kura ir arī Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienības valdes priekšsēdētāja, un Lauri Zīvertu, kā arī raidījuma eksperti - sociālantropoloģi Latvijas Universitātes asociētā profesori Aivitu Putniņu, kura arī ir daudzbērnu ģimenes mamma. Sarunai raidījumā par atbalstu no pašvaldību puses daudzbērnu ģimenēm rosināja jelgavnieki, kas pievērsa uzmanību notiekošajam savā pašvaldībā. Baiba Ozola un Lauris Zīverts kā jelgavnieki skaidro situāciju, kas radījis satraukumu daudzbērnu ģimeņu vidū Jelgavā. Līdz šim pašvaldība sedza daļēji izdevumus Jelgavā dzīvojošām daudzbērnu ģimenēm par interešu izglītību, nodrošināja brīvpusdienas skolā, kā arī apmaksāja noteiktu skaitu braucienu sabiedriskajā transportā. Turpmāk, lai saņemtu pašvaldības atbalstu, paredzēts izvērtēt mājsaimniecības ienākumus, vai atbilst riska grupai, kas pelnījusi pašvaldības atbalstu.

Pamestie vecāki. Kāpēc ir gadījumi, kad pieaugušajiem bērniem pārtrūkst saikne ar saviem vecākiem un kā to atjaunot? Vai attiecību saglabāšana par katru cenu ir nepieciešama un veselīga? Kas var palīdzēt dziedēt pāridarījumus bērnībā un kā, arī dzīvojot svešumā, saglabāt siltas un tuvas attiecības ar mammu un tēti, interesējamies Ģimenes studijā. Sarunājas psiholoģe, ģimenes psihoterapijas speciāliste Vita Kalniņa un sociālantropoloģe Anna Žabicka. "Pietrūkst klausīšanās. Pamestie vecāki neklausās savos bērnos un īsti nekad nav klausījušies. Viņi patiesībā ir dzirdējuši tikai sevi un savu versiju par saviem bērniem. Tas ir tas, kas bērniem nenormāli sāp," atzīst Vita Kalniņa.

Filma “Bedre” aktualizē jautājumus par bērna pieredzi sarežģītās ģimenes attiecībās, bērna draudzību ar pieaugušo un mākslas spēju mierināt. Tas ir stāsts par bērnu, kas aug bez vecākiem un saskaras ar vardarbību, stāsts par savstarpēju neiecietību un to, cik atvērti esam citādajam. Ģimenes studijā saruna ar filmas veidotāju Daci Pūci un ekspertiem: praktisko psiholoģi Ivetu Aunīti un mākslas terapeiti Sindiju Meluškāni. "Šī filma mani paņēma tik ļoti, ka bija epizode, kurā es, pieaugusi sieviete būdama, balsī lūdzos: nē, tikai, lūdzu, nē, tikai ne to," atklāj Iveta Auniņa. "Viņa ir vērtīga ar to, ka mūsos atver cilvēcisko, padara mūs iejūtīgākus, pieklauvē mūsu labajai, cilvēciskajai pusei. Tas ir ļoti vajadzīgs šajā digitālajā laikmetā." "Viena tēma, kas uzrunāja, ir par to, kā tiek pārprasti bērni," savukārt atzīst Sindija Meluškāne. "Personiski un profesionāli uzrunāja, kā mēs pieaugušie, iedzenam bedrē vienu bērnu." "Ir nācies sēdēt vecāku sapulcē, kur visi vecāki runā par to, kā mums tikt vaļā no viena bērna, kurš nepietiekami labi uzvedas stundās. Vai citā vecāku sapulcē, kur ir kādi pieci puiši, kas neierakstās kopējā klasē, un tad atkal vecāki un līdzīgi kā filmā ir viena mamma, kura domā, kā izrēķināties ar vienu puisi," turpina Sindija Meluškāne. Viņa atklāj, ka ir strādājusi ar pusaudžiem, kas nāk no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, pat ne vienmēr no sociāli nelabvēlīgām, bet tādas, kurās ir grūtāki apstākļi, vai bērnus audzina viens vecāks, kurus tiešām, tiklīdz viņiem sāk neizdoties vai fons ir grūtāks un nelabvēlīgāks, mēs, pieaugušie, kuriem vajadzētu būt šī bērna atbalstam, mēs esam tie, kas bērnu iedzen vēl dziļāk bedrē. "Tā ir sāpīga un jutīga tēma mūsu sabiedrībā un valstī, ka mums ir daudz bērnu, kurus  mēs līdzīgi kā filmā Markusu, nesadzirdam, nesaredzam un neieraugām viņa patiesās vajadzības, bet dzenam tālāk," vērtē Sindija Meluškāne. "Filmā redzam, ka reizēm pietiek ar vienu pieaugušo, kā filmā ir šis draugs, kurš var palīdzēt bērnam redzētam, dzirdētam un nejusties visu laiku kā izraidītam, kā melnajai avij." "Vēl tēma, kas uzrunāja, ir par vecāko draugu. Un viens aspekts, kas izsauca spēcīgas emocijas: mākslai liels spēks reaģēt, veidot un strādāt ar emocijām. Bet briesmīgākais, ko var darīt, ir sākt neprofesionāli to interpretēt.,"  norāda Sindija Meluškāne. Filma “Bedre” tapusi pēc Janas Egles stāstu motīviem. Tā vēsta par desmit gadus veco Markusu, kuram jāpielāgojas jaunai dzīvei laukos pie omes. Pēc incidenta ar kaimiņu meiteni Emīliju ciema iedzīvotāji uz zēnu sāk lūkoties ar neiecietību un aizdomām, līdz nejaušības dēļ Markuss patvērumu un draudzību rod pie noslēpumainā vientuļnieka Jūrnieka, kurš dzīvo meža nomalē. Par filmu Dace Pūce stāsta arī raidījumā Kultūras rondo. Filma "Bedre" ir režisores Daces Pūces pilnmetrāžas debijas spēlfilma un jau saņēmusi XVII starptautiskā kinofestivāla “Baltijas debijas” galveno balvu jeb “Grand Prix” nominācijā “Labākā filma”, kā arī “Grand Prix” kā labākā pilnmetrāžas spēlfilma 62. Lībekas kinofestivālā Vācijā, kļūstot par pirmo filmu no Latvijas, kas festivāla vēsturē saņem galveno balvu.  Filmā piedalās aktieri Dace Eversa, Indra Burkovska, Inese Kučinska, Aigars Vilims un Egons Dombrovskis, un viena no lomām uzticēta godalgotajai Polijas aktrisei Agatai Buzekai. Savukārt desmitgadīgā Markusa lomā iejuties jaunais aktieris Damirs Onackis. Filmas radošajā komandā ir scenārija autori Dace Pūce, Monta Gāgane un Pēteris Rozītis, operators Gatis Grīnbergs, māksliniece Laura Dišlere, montāžas režisors Jussi Rautaniemi, producentes Kristele Pudane un Elīna Jozauska. Filmas mūzikas autors ir Valters Pūce.

Piedzīvot rudeni kopā ar bērniem - sēņot, zīļot, lapot un sadraudzēties ar vēsākiem laikapstākļiem. Ģimenes studijā pieredzes stāsti un profesionāļu ieteikumi. Pieredzē dalās žurnālists un tētis, kurš labprāt dzīvojas dabā kopā ar dēlu, Juris Vaidakovs, trīs bērnu mamma, brīvdabas pedagoģijas entuziaste Kitija Balcare un privātās pirmsskolas “CreaKids” skolotāja Ketija Maculēviča. Kitija Balcare atzīst, ka labākais, ko vecāki var darīt ir nesteidzināt bērnu, lai var pamanīt un novērot pārmaiņas dabā. To var darīt jebkurā brīdī, arī ejot no rīta uz skolu, jo daba ir arī pilsētā. Tā var labāk pamanīt pārmaiņas dabā. Tāpat viņa iesaka doties uz vietām, kur sastopas divas vai vairākas dzīvotnes vai biotopi, piemēram, kur ir mežs un tuvu jūras vai upes krasts., jo tur baudījums būs daudzveidīgāks un krāšņāks. Ketija Maculēviča iesaka no dabas materiāliem, kas mājās sakrājušies no dažādiem pārgājieniem, veidot pašportretus, kolāžas, izmantot skaitīšanas apgūšanai. Bet rudens garšas un smaržas mājās var ienākt arī ar gatavošanu, pēc došanās uz mežu, dārza vai tirgus apmeklējuma kopā izvēlētos labumus var pagatavot. Ierakstā uzklausām bērnu iedvesmotāju un skolotāju Gintu Ernštreiti, kā arī Jura Vaidakova dēlu Matīsu.

Grūtnieču vakcinācija pasargā ne tikai mammu, bet arī augošo bērniņu, tomēr ļoti liels ir grūtnieču īpatsvars, kuras nav izmantojušas iespēju vakcinēties pret Covid-19, saskatot tajā riskus grūtniecībai. Situāciju skaidrojam sarunā raidījumā Ģimenes studija. Raidījumā viešņas: ginekoloģe, dzemdību speciāliste, Rīgas dzemdību nama valdes priekšsēdētāja, Imunizācijas Valsts padomes locekle Santa Markova, ginekoloģe, dzemdību speciāliste Latvijas Dzemdību speciālistu un ginekologu asociācijas prezidente Vija Veisa un ginekoloģe, P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Sievietes un bērna perinatālās aprūpes centra vadītāja Maira Jansone. Raidījumā uzklausām arī sieviešu, kas grūtniecības laikā pārslimojušas Covid-19, pieredzes stāstus. Latvija nav apkopota informācija par grūtniecēm, vai viņas ir vakcinējušās pret Covid. Santa Markova, atsaucoties uz savas iestādes datiem, atzīst, ka kopš aktīvas vakcinācijas sākuma Rīgas dzemdību namā ir dzemdējušas 256 pacientes, kuras saņēmušas pilnu vakcinācijas kursu. Vidēji tas ir četru mēnešu laikā. Vidēji vakcinēto pacientu skaits ir 12%.  Vija Veisa norāda, ka šobrīd droši var teikt, ka grūtnieces slimo smagāk ar Covid-19 infekciju un augstāka riska pacientes nekā līdzīga vecuma sievietes bez grūtniecības, tāpēc ir svarīgi topošās māmiņas pasargāt no smagas slimības gaitas, no saslimšanas, no grūtniecības sarežģījumiem. "Šobrīd varam daudz drošāk apgalvot, ka grūtnieces vakcinējoties ir ieguvējas, nekā nevakcinētas šajā pandēmijas laikā," atzīst Vija Veisa. "Nereti grūtniecēm, kurām Covid norit ar smagu gaitu, visbiežāk grūtniecība ir jāpārtrauc priekšlaikus, lai palielinātu iesēju sekmīgi ārstēt māmiņu un izglābt viņas dzīvību. Tas ir bieži saistīts ar priekšlaicīgi dzimušu mazuli, kuram ir visas neiznēsāta bērna veselības problēmas, kas arī prasa lielāku speciālistu iesaisti, ilgstošāku ārstēšanos. Tās nav tikai sievietes veselības problēmas," skaidro Maira Jansone. Daktere arī norāda, ja grūtniecei ir elpošanas grūtības, slimojot ar Covid, skābekļa bads ir arī auglim sievietes organismā, arī lielāks ir trombožu risks, kas var izraisīt priekšlaicīgu grūtniecības pārtraukšanos, citus sarežģījumu. Grūtniecēm ir paaugstināts risks inficēties ar Covid un arī smagi slimot, salīdzinot ar citiem jauniem cilvēkiem, jo pati grūtniecības fizioloģija, izmaiņas ievērojami ietekmē risku smagāk slimot ar Covid. Tāpēc raidījuma viešņas mudina topošās māmiņas, arī jaunās māmiņas, kas baro mazuli, un sievietes, kas tikai vēl plāno bērniņu, neatlikt vakcināciju, tā ir droša gan sievietei, gan bērniņam, jo tikai tā var izvairīties no smagām komplikācijām gan sievietei pašai, gan mazulim. Santa Markova aicina vakcinēties ar'i visus grūtnieces tuviniekus, lai arī vide, kur grūtniece vai jaunā māmiņa uzturas, ir drošāka.

Kāpēc katram bērnam vajadzīgs savs štābiņš, vigvams vai vienkārši vieta, kur pabūt vienam un kā atbalstīt bērnus viņu radošajās iecerēs, lai šādas paslēptuvēm taptu mājās vai pagalmā? Teju katram bērnam bērnībā ir bijis štābiņš. Daudziem bērniem tie ir bijuši pat vairāki. Tā ir iespēja būvēt savu sapņu māju pēc sava plāna, savām iecerēm no saimniecībā pieejamiem materiāliem. Daudziem tā ir dziņa mācīties plānot būvi, zāģēt, naglot, skrūvēt, krāsot un stiprināt. Tā ir iespēja padomāt par dizainu, aprīkojumu un dažādām tehnoloģijām. Štābiņš nekad nav gatavs - tas mainās līdz ar bērna attīstību, tas tiek uzlabots, pilnveidots, tajā mainās spēļmantu klāsts atbilstoši vecumam. Noteicošais nav štābiņa izskats, varenība, dārgums, bet gan emocijas un darbs, kādu bērns ir ielicis savā sapņu mājā. Nav labāks vai sliktāks štābiņš, jo štābiņš atspoguļo bērna iztēli un pasaules uzskatu, kuru realizē no pieejamiem materiāliem, raksta ieceres (konkursa) "Bērnu štābiņi Rīgas pilsētas Bieriņu apkaimē" idejas autors un īstenotājs Viesturs Silenieks. Šovasar Bieriņu apkaimes iedzīvotājiem bija iespēja apskatīties un novērtēt, kādi bērnu štābiņi atrodas māju pagalmos, kā tie tapuši un tiek izmantoti. Raidījumā Ģimenes studija saruna ne tikai par to, cik svarīgs bērnam ir viņa paša vai kopā ar vecākiem radītais sapņu namiņš ārpus mājās, arī par to, cik nozīmīga bērnam ir vieta dzīvoklī, kur var pabūt viens, spēlēties, paslēpties, atpūsties un sapņot. Un tā var būt telts, tunelis vai kāda norobežota paslēptuve. Sarunājas tētis Pēteris Grūbe, kurš arī dzīvto Bieriņu apkaimē un veidojis mājiņu savai meitai, Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes docents Egons Bērziņš, kurš iepazina un vērtēja Bieriņu apkaimes pagalmos esošos štābiņus, un grāmatu "Kas notiek bērnudārzā" un "Sakārto māju, sakārto prātu" autore Dana Gulbe. Ierakstā uzklausām arī Viesturu Silenieku, kurš savas mājas dārzā izrāda dēla uzbūvēto štābiņu. Viņš arī stāsta, kāpēc rosinājis konkursu, kurā iepazīst Bieriņu apkaimes štābiņus. Kādi ir štābiņi Bieriņu apkaimē un arī smelties idejas, kā būvēt štābiņus, var smelties elektroniskā katalogā.

Bērnam piedzimstot, mammas un tēta klātbūtne ir vienlīdz svarīga, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka arī tētis dodas 10 dienas ilgā atvaļinājumā tūlīt pēc mazuļa piedzimšanas. Tas ir nenovērtējams atbalsts mammai tūlīt pēc dzemdībām. Likumdošana atļauj tētim doties arī bērna kopšanas atvaļinājumā un būt kopā ar bērnu pat vairākus mēnešus. Kāpēc tēti tik reti izmanto šo iespēju, kāds ir sabiedrības viedoklis un kāda darba devēju attieksme šajā jautājumā, diskutējam Ģimenes studijā, gaidot Tēva dienu. Raidījuma viesi: biedrības "Tēvi" vadītāja Elīna Kļaviņa, biedrības "Tēvi" valdes loceklis un nodarbību vadītājs, divu meitu tētis Gatis Smidrovskis, tētis Emīls Mednis. Kāda ir Skandināvijas valstu pieredze ar obligātu bērna kopšanas atvaļinājumu tētiem, atklāj tētis Atis Dimants, kurš ilgu laiku dzīvojis Norvēģijā un tur dzimušas arī abas viņa meitas, un tētis Jurģis Skudra Somijā.

Bērnam interešu izglītība palīdz attīstīt disciplīnu un laika plānošanu, prasmes, iespējas spodrināt kādu talantu, tikai jāpajautā pašam bērnam, kādu pulciņu viņš vēlas apmeklēt, nevis to izlemj vecāki. Tas ir viens no komentāriem, atbildot uz Ģimenes studijas jautājumu sociālo tīklu lietotājiem, vai bērnam obligāti paralēli skolai vai bērnudārzam vajadzētu apmeklēt kādu pulciņu. 90% atbilžu liecina - jā, noteikti. Bet kā izvēlēties bērnam piemērotāko pulciņu, ko darīt, ja bērns nevēlas apmeklēt nevienu pulciņu - doties, sportot, dejot, zīmēt vai kā citādi lietderīgi pavadīt laiku, un vai jāpierunā un jāspiež bērnu turpināt apmeklēt mūzikas, mākslas un sporta skolu, ja to vairs kategoriski nevēlas darīt, interesējamies Ģimenes studijā. Diskutē un vecāku pieredzes stāstus analizē Izglītības psiholoģe skolā un pirmsskolā Lolita Dāldere, bērnu un jauniešu centra “Laimīte” direktore Aiva Sarma un direktores vietnieks, galda hokeja treneris Edgars Caics, Ādažu mākslas un mūzikas skolas direktore un pedagoģe Kristīne Savicka. Vērtējot mammas stāstu par savu piecgadnieci par to, vai jāpierunā bērns apmeklēt nodarbības, Aiva Sarma atzīst, ka "ir jāatrod līdzsvars, lai bērnam patīk, lai deg acis, un vecāki apmierināti. Tur ir jāpiepūlas, nevar tā, ar pirmo pulciņu domāt, ka viss būs kārtībā. Ir atsevišķi gadījumi gan mūzikā, gan sportā, bet ne vienmēr. Jāļauj bērnam meklēt". Kristīne Savicka mudina meklēt, kur bērnam deg acis, piecgadnieku nevajadzētu spiest, bet runājot par mācībām mūzikas skolā, viņa atzīst, ka lūzuma punkts kādā brīdī pienāk ikvienam. To viņa saka arī no savas pieredzes.  tas ir mūzikas skolā. "Jebkuram mūzikas skolas audzēknim, es pati esmu pabeigusi mūzikas skolu, brālis, māsa, mēs esam tam izgājuši cauri, agri vai vēlu lūzuma punkts ir pilnīgi ikvienam," atzīst Kristīne Savicka. "Tad ir jautājums par to, kā tikt ārā, vai tā ir nodaļas maiņa, vai instrumenta maiņa, vai pedagoga maiņa. Jāskatās indivuduāli, kas šim bērnam nepieciešams, lai to pārvarētu. Tas, ka "lūzumi" būs un jāpieslēdzas vecākiem, ir skaidrs. Tajā brīdī jāsaslēdzas trīsstūrim bērns, pedagogs vecāks, lai saprastu, mēs spiežam vai kaut ko mainām." Arī Edgars Caics interešu izglītībā mudina vairāk bērniem ļaut izmēģināt un pamēģināt dažādus piedāvājumus. "Aicinātu visus vecāku, lai arī ko bērns darītu, lai arī kā darītu, ar konkursiem vai bez, lepoties ar savu bērnu. Lepoties un atbalstīt," bilst Kristīne Savicka.    

Kopš pandēmijas sākuma pieaudzis bērnu skaits, kuri izglītību iegūst mājās - kāda ir skolas atbildība un kāda ir ģimenes atbildība mājmācībā, plašāk diskutējam Ģimenes studijā. Mājmācībā ir izglītības ieguve ģimenē un galvenā atšķirība – atbildību par rezultātiem uzņemas vecāki. Par vecāku un skolas atbildību mājmācībā diskutē Vilgāles sākumskolas direktore Aiga Žīle, Rīgas Hanzas vidusskolas direktors Valdis Lapiņš, Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) Uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs. Sazināmies ar mammu Daci Poli, kura saviem bērniem izvēlējusies mājmācību. Savukārt pirms raidījumā uzklausījām Ogres novada izglītības pārvaldes vadītāju Igoru Grigorjevu. Viņš iepazīstināja ar vienotajiem principiem, kas noteikti novadā darbam ar mājmācības skolēniem un ģimenēm. Lēmumu ievērojami samazināt finansējumu skolotājiem, kas strādā ar mājmācības ģimenēm, komentē Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktora vietniece statistikas un finanšu plānošanas jomā Dace Kalsone.

Profesore Zanda Rubene uzsver, ka Latvijā digitālās ierīces neizmanto bērna izglītošanai, bet gan "izslēgšanai". Raidījumā Ģimenes studija plašāk par vecāku zināšanu robiem un to, kāpēc vecāku pašu bērnības pieredze nesniedz zināšanas, kā palīdzēt bērniem pārvarēt digitālās vides izaicinājumus. Šajā vasarā mobilo sakaru operators “Tele2” un pētījumu centrs SKDS veikuši aptauju “Paaudžu atšķirības viedierīču lietošanā un uztverē: “Kad mēs augām, zāle bija zaļāka””. Aptaujā piedalījās 1001 vecāks, kam ir bērni vecumā no 2-17 gadiem. Pētījumā, piemēram, noskaidrots, ka gandrīz puse jeb 46% Latvijas vecāku uzskata, ka bērnus digitālajā laikmetā audzināt ir grūtāk, nekā laikā, kad viņi paši auga. Galvenie iemesli, kādēļ vecāki uzskata, ka bērnu audzināšana digitālajā laikmetā ir grūtāka, ir tehnoloģiju un sociālo mediju nelabvēlīgā ietekme (69%). 59% vecāku uzskata, ka bērns laiku internetā pavada bezjēdzīgi, skatoties video saturu YouTube vai kādā citā platformā. Savukārt 46% vecāku atzīst, ka bērni bezjēdzīgi pavada laiku internetā, spēlējot datorspēles; un, visbeidzot 70% vecāku, kuru bērni lieto viedierīces, norāda, ka izmanto viedierīču lietošanu kā motivāciju vai sodu, lai panāktu, ka bērns izpilda noteiktas prasības. Ko šie dati stāsta par pašiem vecākiem, kādi ir vecāku maldi vai kļūdas, “vecākošanās” procesā virzoties cauri digitālās vides nodrošinātajiem nemitīgajiem izaicinājumiem. Pētījuma rezultātus skaidro un komentē Latvijas Universitātes profesore, LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes zinātņu prodekāne un digitālās bērnības pētniece Zanda Rubene un Rīgas Pārdaugavas Montessori skolas direktors, divu bērnu tētis Kārlis Andersons. "Digitālās tehnoloģijas mūsu ikdienā ir apmēram 20 gadus un tās  ir nesušas izaicinājumus un radījušas problēmas. Mēs nezinām, kā vajadzētu," mūsdienu vecāku pieredzi vērtē Zanda Rubene. "Pieaugusi bērnu vērtība mūsu dzīvē un mēs uzliekam lielas prasības pašiem kā vecākiem un arī tam, kas jāizdara bērnam," atzīst Kārlis Andersons. "Intensīvā "vecākošanās"  ir saistīta ar 11. septembra notikumu, kas nāk komplektā ar interneta izplatību un ziņa par to, kādas briesmas notika pasaulē, ātri izplatījās. Pēc  2001. gada 11. septembra priekšstati par bīstamību un draudiem sabiedrībai ir fundamentāli mainījušies,"  norāda Zanda Rubene. "Mēs daudz vairāk baidāmies par saviem bērniem un daudz vairāk viņus pieskatām, rezultātā tā "vecākošanās" kļūs intensīvāka." Kārlis Andersons norāda, ka tam ir arī savi plusi - daudz pārrunājam ar bērniem, daudz esam kopā. Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka "atrast kaut ko izglītojošu, bet tikpat interesantu internetā, kā to, ko mēs kā vecāki redzam, ka tas varbūt ir nederīgais, ir grūti, jo izglītojojošais saturs nav tik aizraujošs, cik maziņš "Tik Tok" video ar dejošanu. (..) Izglītojošam saturam jābūt superaizraujošam, tas nevar būt – atrisi šo piemēru. Tas vairs nestrādā." Zandas Rubenes vēlējums ir atrast balansu starp ekrānu un reālo dzīvi. "Tas ir tas, kas mums būtu jāatrod gan savā dzīvē, gan viņu dzīvē jāpalīdz atrast," atzīst Zanda Rubene.

Jau ierasts, ka Ģimenes studija Zinību dienu svin kādā skolā. Šoreiz dodamies uz mazo, bet īpašo Vaivaru pamatskolu, kas viena no pirmajām Latvijas vispārizglītojošajām skolām sāka īstenot iekļaujošo izglītību. Pašā jūras krastā Vaivaru pamatskola darbojas jau 26 gadus, tajā mācās 160 skolēni un 32 pirmsskolēni, strādā ap 30 skolotāju. Skolas īpašais spēks ir spējā veiksmīgi strādāt iekļaujošās izglītības virzienā, gan nodrošinot speciālās mācību programmas, gan strādājot ar bērniem, kas atgriežas Latvijā no citām valstīm. Par savu skolu stāsta, kā arī situāciju izglītībā Latvijā vērtē Vaivaru pamatskolas direktore, kā arī 9. klases audzinātāja Inese Kārkliņa un direktora vietniece Sanita Lielkalne, 1. klases audzinātāja skolotāja Inta Auziņa. Inese Kārkliņa smej, ka šorīt visiem vēlējusi laimīgu jauno gadu. Ir prieks satikties un būt visiem kopā skolā. Par izvēli strādāt izglītības jomā un tieši Vaivaru pamatskolā stāsta Vaivaru pamatskolas speciālo programmu skolotājas - Iveta Zvejniece un Sarmīte Nicmane, skolotāju palīgi Beāte Balandina un Vita Ķērpe, kā arī speciālas klases pedagogs Gita Grāvīte, kuras bērni gan mācās, gan jau absolvējuši šo skolu. Skola kopumā piedāvā 18 dažādas nodarbības ārpus stundu ietvara jeb pulciņus. Mēs lielāku uzmanību pievēršam tieši valodas mācībai reemigrantu un citvalodu bērniem. Stāsta valodu skolotāji Sanita Lielkalne un Rūdolfs Vētra. Kas ir foršs Vaivaru pamatskolā, atklāj 2. klases skolnieks Rodrigo. Viņa vecāki - mamma Gunita un tētis Nauris – stāsta, kāpēc savam bērnam izvēlējušies šo skolu. Vaivaru pamatskolā darbojas arī pirmsskolas grupas. Bērnudārzu ir pabeigusi Sofija, kura tagad mācības turpina 1. klasē. Stāsta pati Sofija un viņas mamma Ieva. Bet Sofijas lielais brālis Mareks pavasarī absolvēja šo skolu. Sarunājamies arī ar Dzeņu ģimeni: mamma Baiba ir skolotāja Vaivaru pamatskolā, te mācās arī bērni Ance, Viestards un ģimenes īpašais bērniņš Elza. Sarunai pievienojas arī tētis Viesturs.  

Pirms dažām nedēļām viedokļu vētru publiskajā telpā sacēla sienas gleznojums „Veltījums Džemmai Skulmei”, tas tapa uz kādas pamatskolas sienas Rīgas centrā. Uzreiz sākās skolas vecāku iniciēta parakstu vākšana par darba aizkrāsošanu – skices autoram, māksliniekam Kristianam Brektem tika pārmests, ka uz pamatskolas sienas redzami "erotiska rakstura elementi ar nāves, seksualitātes un, iespējams, arī sātanisma mājieniem, kas pārkāpj Latvijas sabiedrības ētiskās normas un tika paustas bažas par šā murāļa iespējamo ietekmi uz mazāko klašu audzēkņu garīgo līdzsvaru, uzvedību un mācīšanās motivāciju".  Ieceres virzītāji un realizētāji – fonds „Mākslai vajag telpu” – savukārt, vēstīja, ka darbs radies, iedvesmojoties no Džemmas Skulmes meiteņu tēliem, kas līdzinās bērnu zīmējumiem un kurus māksliniece savā daiļradē it sevišķi daudz izmantojusi pēdējās desmitgadēs. Arī skolas siena, pēc viņu paustā, izvēlēta apzināti, akcentējot mākslas izpratnes veidošanu jau no mazām dienām, laikmetīgā veidā mudinot bērnus iepazīties ar vizuālās mākslas mantojumu un spēcīgām latviešu mākslas personībām. Distancējoties no konkrētā mākslas darba analīzes un izvērtējuma, šis precedents tomēr Ģimenes studiju rosināja aizdomāties par to, cik lielā mērā šis ir jautājums par mūsdienu mākslas izpratni, un arī to – vai un kā mēs, vecāki un pedagogi, esam gatavi bērniem skaidrot mākslas norises un paplašināt bērnu un jauniešu izpratni par laikmetīgo mākslu? Raidījumā diskutē Jaņa Rozentāla mākslas skolas pedagoģe, mākslas zinātniece Baiba Guste, skolas “Domdaris” vizuālās mākslas skolotāja Līva Skane, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Psiholoģijas nodaļas vadītāja, asociētā profesore Ieva Stokenberga un ilustratore Elīna Brasliņa. Komentējot situāciju un vecāku reakciju, Ieva Stokenberga atzīst, ka vecāku instinkts liek bērnus pasargāt no tā, kas bērnu varētu potenciāli apdraudēt. "Mūsdienās mēs mēģinām bērnus pasargāt no kaut kā, kas viņiem nav piemērots. Te ir jautājums, kā mēs nolemjam, ko bērniem ir vai nav piemēroti redzēt. Ir skaidrs, ka pieaugušo izjūtas, ka kaut kas, ko viņi redz, ir nesaprotams, mulsinošs vai satraucošs, varētu radīt vēlmi pasargāt bērnus," norāda Ieva Stokenberga. "Man liekas interesanti, kāpēc mūsu vēlme pasargāt izpaužas kā paslēpšana, izolācija, izvairīšanās par to runāt. Aizkrāsošana. It kā kaut ko aizkrāsojot, mēs to varētu likvidēt." "Domāju, ka tas slēpjas mūsu prasmju trūkumā reflektēt par savām izjūtām, par to, kā es jūtos, ja kaut ko tādu redzu. Otrs - neuzticēšanās bērna prasmēm, iespējām augt un pilnveidot savu viedokli, šķirot informāciju un formulēt savu attieksmi," turpina Ieva Stokenberga. Salīdzinot viņa min vecāku vēlmi pasargāt bērnus no vecumam nepiemērotiem seksuāla rakstura materiāliem. "Mēs arī gribam nerādīt, noslēpt, cerēt, ka bērns neko tādu nesatiks, jo mēs esam to aizlieguši skatīties vai parūpējušies, ka mājās tā nav. Bet tas nepalīdz bērnam, kad viņš to satiek. Viņš tikai dabūs ziņu, ka par šo nevar runāt, tas ir jāmēģina noslēpt. Tas ir bīstams darbības princips, ko esam izvēlējusies, vai varam izvēlēties neturpināt," atzīst Ieva Stokenberga. "Bīstams, jo tas, ka mēģinām noslēpt to, kas raisa mulsinošas izjūtas vai satraukumu, nerisina situāciju, nepalīdz tikt skaidrībā ar situāciju." Par konkrētā, diskusijas raisošā mākslas darba tapšanu mākslinieks Kristians Brekte stāsta raidījumā Kultūras rondo.  

Tūlīt jau klāt jaunais mācību gads, atkal ar bērniem pildīsies ne tikai skolas, bet arī bērnudārzos atgriezīsies kuplāks skaits audzēkņu, tāpēc raidījumā Ģimenes studija interesējamies, kā stiprināt bērnu imunitāti un pasargāt viņus no rudens saslimšanām. Padomus sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatres:  pulmonoloģe, imunoloģe Lota Ozola un infektoloģe Inga Ziemele. Ārstes iesaka: Pie mazākajām pirmajām slimības pazīmē atstāt bērnu mājās un novērot, jo tas ir ne tikai sava bērna interesēs, bet arī citu bērnu interesēs, lai vīruss neizplatās. Runājot par imunitāti, svarīgs ir veselīgs uzturs un daudzveidīgs uzturs. Tas nav viens vitamīns, viena diena. Tas ir process un aktīvs plānošanas darbs ģimenē. Svarīgi uzturā iekļaut svaigus dārzeņus un augļus, tā cilvēks uzņem C vitamīnu, cinku, selēnu, kā arī citas minerālvielas un olbaltumvielas. Profilaksei svarīga ir higiēna: roku mazgāšana, telpu vēdināšana, arī pareiza klepošana un deguna šņaukšana, ko vērts mācīt bērnam. Noteikti loma bērna uzturā ir D vitamīnam.

3x3 ģimeņu saieti šogad atzīmē 40 gadu jubileju, un 30 gadus kopš ģimenes nometnes tiek veidotas Latvijā. Tā ir nedēļā, kad "uzlādēt latviskās baterijas", atzīst saietu dalībnieki. Kā uzsver 3x3 dibinātāja Līga Ruperte: "3x3 stāv par latvietību, cieņu pret sevi un savu līdzcilvēku, atbildību mīlestību pret savu ģimeni un arī savu tautu." Tiekamies ar saietu veidotājiem un dalībniekiem, kuri izauguši šajos pasākumos un nu jau izveidojuši savas ģimenes, nesot tālāk latviskās vērtības. Stāstos un pieredzē dalās Liene un Alberts Rokpeļņi, Monta un Armands Jakoveli un Daiga Bitiniece.

No 1. septembra klātienes mācībās varēs piedalīties tikai tie skolēni un izglītības darbinieki, kuri varēs uzrādīt sadarbībspējīgu vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu vai negatīvi Covid-19 testa rezultātu. Skolās jau sākusies testēšana, noteiktās dienās skolēni ierodas nodot siekalu testus, turpmāk šādu testu nodošana paredzēta reizi nedēļā. Jau izskanējis, ka vismaz sākotnēji šis process nenorit tik gludi. Kā skolām veicas ar jauno drošības prasību īstenošanu? Ģimenes studijā, skaidrojam arī, kādas būs priekšrocībās mācoties klātienē tiem skolēniem un pedagogiem, kas ir vakcinējušies, tiem, kuriem ir negatīvs tests, un kāpēc tomēr skolēniem skolā būs jānēsā sejas un mutes aizsargs. Raidījuma viesi: Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts sekretāra vietnieks Edgars Severs, Ādažu vidusskolas direktors Česlavs Batņa un Ezeres pamatskolas direktore Inita Volberga. Ierakstos uzklausām arī vecāku viedokļus. Par to, kā norit apjomīgā Covid-19 testēšana skolās un gatavošanās jaunajam mācību gada, saruna arī raidījumā Krustpunktā.

Valsts policija norāda, ka bērns, kurš uzsācis skolas gaitas, gada laimē mēro ceļu uz skolu un atpakaļ uz mājām vairāk nekā 300 reižu. Kas vecākiem vēl pirms skolas sākuma būtu jāatgādina un jāpārrunā ar bērniem, lai ceļš uz skolu tiešām būtu drošs un bērni zinātu, kā rīkoties, ja iekļūst neierastās un sarežģītās situācijās, atgādinām Ģimenes studijā. Ceļu satiksmes drošības direkcijas Bērnu satiksmes drošības projektu vadītāja Valda Kjaspere norāda, ka svarīgas ir zināšanas, lai bērns justos droši un ielas. Protams, pirmās zināšanas bērns gūst ģimenē. "Vislabākais variants ir, ja vecāks piedāvā bērnam būt vadītājam, kad šķērso ielu, viņš piedāvā variantu un vecāki to var akceptēt un palīdzēt saprast, ka ir izvēlējies īsto ceļu," stāsta Valda Kjaspere. Valda Kjaspere iesaka vērot ielu kopā ar bērnu, lai trenētu sajūtu, kā izprast, cik nepieciešams laika, lai pārietu ielu, kamēr tuvojas mašīna. "Braucošie transporta līdzekļi reizēm ir tie, kurus bērns nevar novērtēt: cik tālu tas ir un cik ātri atbrauks," atzīst Valda Kjaspere. "Te es aicinu vecākus vērot ielu. Piemēram, nostājamies ielas malā un ieraugām kādu koku tālumā. Cik vajadzēs laika, ka mašīna atbrauktu no tā koka. Kamēr mašīna brauc, skaitām - viens, divi, trīs, četri, pieci. Vai paspējām pāriet ielu. Ar pieciem soļiem nevar, tātad koks jāmeklē tālāk, līdz bērns izprot, cik tālu ir jābūt mašīnai, lai viņš ar solīšiem tiktu pāri brauktuvei. Tas ir viens no veidiem, kā trenēt sajūtu, cik tālu jābūt mašīnai, kura varēs nobremzēt manā priekšā, ja būšu uz brauktuves." Valsts Policijas Prevencijas vadības nodaļas vecākā inspektore Līga Trukšāne iesaka izveidot vecāku vizītkarti, kur norādīts vecāku vārds, telefona numurs, arī mājas adrese un norādīta skola, kurā mācās, un noglabāt to somā labi zināmā vietā, lai nepieciešamības gadījumā var sazināties ar vecākiem. Šāda vizītkarte var noderēt, ja gadās apmaldīties. Tāpat ir svarīgi pārrunāt, kā reaģēt, ja uz ielas kāds svešinieks piedāvā gardumus vai dzērienu. Jāņem vērā, ka šādi piedāvājumi var būt ļoti ticami. Bērns sabiedriskā transportā drīkst braukt viens no septiņu gadu vecuma, taču ir situācijas, kad arī bērni pirmsskolas vecumā vēlas vieni kaut kur braukt ar sabiedrisko transportu, atzīst Autotransporta direkcijas sabiedrisko attiecību vadītāja Zane Plone. Šoferim šādā gadījumā būtu jāsauc Valsts policija vai jānogādā bērns tuvākajā policijas iecirknī.  "Rīgas satiksmes" Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Baiba Bartaševica-Feldmane skaidro, ka Rīgā šādām situācijām, kad mazs bērns viens brauc sabiedriskajā transportā, vairāk uzmanības pievērš kontrolieri un vajadzības gadījumā sazinās ar pašvaldības policiju. Baiba Bartaševica-Feldmane iesaka vecākiem ar bērniem pārrunāt drošību transporta pieturvietās, kā arī pārliecināties, ka bērns zina, kurā pieturā jāiekāpj un jāizkāpj, dodoties uz skolu un mājās. Starppilsētu autobusos bērniem biežāk gadās pabraukt garām savai pieturai, iesnausties, vai aizskatīties telefonā. Šādos gadījumos vienmēr iesaka uzreiz vērsties pie šofera.

Pavisam drīz bērnu ikdienā atgriezīsies agri skolas rīti un vēlie pēcpusdienas treniņi - ko piedāvāt veselīgās brokastīs un ar ko piepildīt pusdienu kastītes, plašāk stāstām Ģimenes studijā. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas uztura speciāliste Lizete Puga atzīst, ka brokastis ir būtiski paēst apmēram stundas laikā kopš piecelšanās. Ja ceļas septiņos no rīta, būtu labi paēst līdz astoņiem. Bet svarīgi ņemt vērā, kāds bijis iepriekšējais vakars, varbūt daudz našķojās, pārēdās un tāpēc negribas brokastis. “Brokastīm ne vienmēr vajag būt bagātīgai ēdienreizei, kur visi sēž pie galda. Tās var būt kādas uzkodas arī pa ceļam, lai var uzsākt dienu, darboties un sagaidīt pusdienas,” atzīst Lizete Puga. Pieredzē dalās fotogrāfs Mārcis Baltskars ar dēlu Ralfu un bloga “Viens + Viens” autore, divu dēlu mamma Laura Grēviņa. Steidzīgiem vecākiem Lizete Puga iesaka putru pārvērst par smūtiju, var arī putru pārvērst pankūkā. Viņa tāpat kā Laura Grēviņa iesaka vakarā veidot sagataves, paplānot, ko bērns labprāt ēstu brokastīs. Viņa neiesaka brokastīs ēst saldās pārslas ar saldu jogurtu. Labs ēdiens, ar ko var eksperimentēt, ir pankūkas, arī kēksiņi. Tiem gan jātop iepriekšējā vakarā. Tāpat olas, var pagatavot dažādos veidos. Pusdienu vai launaga kastīti mazajam skolēnam var piepildīt dažād. Ja tā ir pusdienu kastīte, labāk izvēlēties maizītes vai kādus kēksiņus, kas dod vairāk enerģijas bērnam, bet prasa arī vairāk laika, lai sagatavotu. Ja tās ir uzkodas launagam, lielākoties tie ir svaigi dārzeņi, augļi, rieksti, sausmaizītes.  

Zemessardze šovasar atzīmē savas pastāvēšanas 30. gadadienu. Zemessargi ir mūsu ikdienas varoņi, kuri padara sabiedrību labāku un valsti - drošāku, norādījis aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Ģimenes studija dodas uz Jelgavu tuvāk iepazīties ar diviem varoņiem - tēvu un dēlu  Aināru un Aivi Šiliņiem - viņi abi aktīvi darbojas šajā brīvprātīgajā militārajā organizācijā un saka, ka dara to patriotisma jūtu vadīti. Bet viss sācies ar orientēšanās sportu, kuru par savu sauc abi Šiliņi. Sarunā piedalās arī Aināra sieva Gundega, kaut arī viņa skaidro, ka vienkārši atbalsta savus vīriešus, un, kad ir mācības vai sacensības, gaida mājās, tomēr sarunas gaitā atklājas, ka arī Gundegai pašai patīk aktīvs dzīvesveids. Ar orientēšanos Ainārs Šiliņš nodarbojas jau apmēram 20 gadus. To ieteicis kolēģis. Vienlaicīgi viņš arī iesaistījies Zemessardzē. Orientējoties svarīgas ir ne tikai sportiskās aktivitātes, bet arī tuvība ar dabu. Ainārs atklāj, ka orientieristi arī cenšas sakopt vietu, kur sporto. Arī savāc iepriekšējo "dabas mīļotāju" atstāto. Dēls Aivis jau no mazotnes arī ir iesaistījies orientēšanā. Savulaik gājis visādi, sākumā nav veicies, bet tagad viņš atzīst, ka orientēšanās ir daudz interesantāks sporta veids nekā vienkārši skriešana. Arī viņa draudzene ir saistīta ar orientēšanos - viņa ir orientēšanas trenere. Aivis atzīst, ka ir svarīgi, lai abiem ir kopīgas intereses. Jau dažus gadus rogainingā iesaistījusies arī Gundega. Arī viņa neslēpj, ka sākumā bijis grūti, bet ir sevi jāpārvar un tas sniedz gandarījumu. Bet, kad ģimenes vīrieši dodas uz mācībām, vai sacensībām, viņa pati iziet paskriet vai pastaigāties. Tagad, kad bērni jau ir izauguši, Gundega arī dodas uz sacensībām atbalstīt vīru un dēlu. Apmēram tajā pašā laikā, kad sācis orientēties, Ainārs iesaistījies Zemessardzē. Ar laiku viņš piedāvājis arī dēlam. Tagad abi kopā dodas uz mācībām, nometnēm.  "Tas stiprina patriotisko audzināšanu," uzskata Ainārs. Aivis piekrīt, ka mācības Zemessardzē ir interesantas: var apgūt šaušanas iemaņas, kas nav tik vienkārši, kā rāda filmās, arī disciplīna palīdz dzīve, tie ir arī jauni draugi foršā kolektīvā un kā arī iespēja piedalīties orientēšanās sacensībās. Lai arī šobrīd zemessargi saņem "dienesta izpildes naudu", gan Ainārs, gan Aivis atzīst, ka darbība Zemessardzē abiem vairāk ir saistīta ar patriotismu un vēlmi iesaistīties tajā, ko piedāvā mācībās. Nauda - patīkams bonusiņš mēneša beigās. "Viennozīmīgi, tas ir spēks, mācības ir daudz biežāk nekā kādreiz, cilvēki kļūst izglītotāki tieši militārā jomā. Protams, ja būs nepieciešamība, kaut nu tā nebūtu, tad viņi arī varēs parādīt to spēku," Zemessardzi raksturo un atzīst Ainārs. Sarunā nepiedalās Gundegas un Aināra meita Madara, kura devusies pēc savas meitiņas un bērnudārzu. Gundega vērtē, ka omes statusā viņas dzīvē nekas nav īpaši mainījies, kā tas bijis attiecībās ar bērniem, kad viņi bijuši mazi. Ainārs gan bilst, ka būt par opi ir citādi, nekā būt par tēti, jo mazmeitiņu var vairāk palutināt, nav jābūt tik stingram kā tētim.

Vai tuvojoties septembrim bērni izlasījuši obligātās vai ieteicamās literatūras grāmatas, kādas ir dažādu skolotāju ieteicamās literatūras izvēles un kā veicināt lasīšanu skolas vecuma bērniem? Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova uzskata, ka bērni ir gan jālūdz lasīt vairāk un arī jāliek viņiem lasīt vairāk, jo bērns var izlasīt ļoti daudz un arī grāmatu ir bezgala daudz. "Mēs mazlietiņ par tolerantu esam šajā jautājumā, jo bērni lasa par maz," vērtē Silvija Tretjakova. "Kā viņi iegūs labas lasīšanas prasmi: tikai lasot daudz un to, kas viņiem interesē. Jālasa daudz." Rīgas Centra Humanitārās vidusskolas sākumskolas skolotāja Gita Tamaša-Blekte norāda, ka līdz grāmatu lasīšanai bērnam ceļš ir jāparāda. "Vispirms mājās ir mamma, kas lasa grāmatu priekšā, tad brīdis, kad viņi lasa kopā ar bērnu grāmatu, un tad jau pienāk skolas gadi, kad skolotājām ir milzīga loma tajā, vai bērns vispār lasīs. Mēs lasām kopā, es daudz lasu bērniem priekšā. Viņiem ļoti patīk klausīties grāmatas, ko lasa skolotājs," atklāj Gita Tamaša-Blekte. Viņa arī bilst, ka skolēni savā starpā sacenšas par to, kurš būs nākamais, kuram skolotāja ļaus lasīt grāmatu priekšā citiem. "Bērns nekad nelasīs grāmatu, ja neviens kopā ar viņu to nesāks darīt," vērtē Gita Tamaša-Blekte. Silvija Tretjakova dalās pieredzē, ka ļoti būtiski ir arī, ka ģimenē bērniem priekšā lasa tētis.  Lielvārdes bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļas bibliotekāre Ilona Misāne, kura ir arī Voldemāra Caunes balvas Gada bibliotekārs darbā ar bērniem un jauniešiem laureāte, arī ir gandarīta par priekšālasīšanas ideju, ko arī izmanto savā bibliotēkā, lai bērnus ieinteresētu lasīt. " Ja bērns pēc pirmās klases saņem sarakstu ar kaut kādām desmit milzu grāmatām un viņam visa vasara paiet vecāku uzraudzībā - tagad tev ir jālasa, jālasa, jālasa, man liekas, ka mēs pieaugušie atsitam šo vēlēšanos lasīt. Tur ir darbs kopā ar vecākiem. Ne visi vecāki ir tik brīnišķīgi, kuri sēž ar bērniem un lasa grāmatu. Ja bērns ir viens pret vienu un zem pātagas, ka tagad ir jālasa, tad diez vai 2. klasē gribēs lasīt. Tur ir ļoti slidens šis ceļš," iebilstot Silvijai Tretjakovai, uzskata Ilona Misāne. Pieredzē dalās Grēniņu ģimene. Aigars un Aiga Grēniņi audzina divus bērnus, Agijai ir 10, bet Artim 7 gadi, un vecāki var nešaubīgi teikt – mūsu bērni lasa daudz un labprāt. Grēniņi arī piedalās šovasar notiekošajā grāmatu lasīšanas maratonā “Grāmatons”.

Kā palīdzēt bērnudārzniekiem un skolēniem atsākt skolas gaitas pēc vasaras brīvlaika un garā attālināto mācību perioda? Skaidrojam kopā ar Rīgas 64. vidusskolas psiholoģi Dainu Žurilo, pirmsskolas skolotāju Gundu Pozņakovu un Rīgas 6. vidusskolas sākumskolas skolotāju un klases audzinātāju Kadriju Beiroti.  

Cik lielu kabatas naudu vecāki piešķir saviem bērniem Latvijā un abās kaimiņvalstīs? Kā bērni tērē savu kabatasnaudu? Raidījuma viesi: bankas "Citadele" privātpersonu apkalpošanas direkcijas vadītājs Jānis Mūrnieks, Swedbank Finanšu institūta eksperte Evija Kropa un Ogres 1. vidusskolas direktora p. i. un ekonomikas skolotāja Nora Heinrihsone. Banka “Citadele” veica pētījumu, lai pārliecinātos par bērnu kabatas naudu, tās došanas paradumiem. Pētījumā aptaujāja vecākus Lietuvā, Igaunijā un Latvijā, pauž bankas “Citadele” Privātpersonu apkalpošanas direkcijas vadītājs Jānis Mūrnieks. Pētījums rāda, ka puse no vecākiem kabatas naudu bērniem nedod vispār. Vecāki, kuri dod kabatas naudu bērniem, atklāj, ka dod vidēji līdz diviem eiro dienā (Latvijā un Igaunijā), Lietuvā kabatas nauda bērnam ir lielāka. Visbiežāk kabatas naudu skaidrā naudā dod Lietuvā, Igaunijā vecāki kabatas naudu pārskaita bērna maksājumu kartē. “Swedbank” Finanšu institūta eksperte Evija Kropa uzsver, ka kabatas naudas apmērs atkarīgs no bērnu vecuma. “Swedbank” pētījumā atklājies, ka parasti kabatas naudas došana sākas no septiņu gadu vecuma, tad bērni sāk iet skolā un kļūst patstāvīgāki. Bērns būtu jāsagatavo naudas izmantošanas prasmēm. Naudas došana skolēnam saistās ar patstāvību dažādās dzīves jomās, tad vecāki bērnam sāk uzticēt kabatas naudu. Svarīgi, ka bērns ir citu skolēnu sabiedrībā, viens no otra var mācīties, kā darbojas naudas sistēma. Skolā ir iespējams iztērēt naudu, tāpēc skolas vecumam un kabatas naudai ir praktisks iemesls un arī atbildības slieksnis. Bērnam augot, mainās kabatas naudas apjoms, pauž Ogres 1. vidusskolas direktora p. i. un ekonomikas skolotāja Nora Heinrihsone. Evija Kropa atbalsta agrīnu kabatas naudas došanu un arī tehnoloģiju lietojumu. Bērns ir jāmāca izmantot reālu naudu, tas palīdz bērnam izprast naudas vērtību, bet ļoti atbalstāmi ir bērnam noformēt maksājumu karti.    

Agrīns atbalsts zīdīšanai daudzām mammām nepieciešams uzreiz pēc dzemdībām - vai iespējams to sniegt un kā palīdzēt, ja zīdīšanā neveicas kā iecerēts? Raidījuma viešņas - Latvijas zīdīšanas veicināšanas konsultantu asociācijas vadītāja Sandra Lase, PEP mamma, zīdīšanas konsultante Sanita Purakalna, Rīgas Dzemdību nama vecmātes Baiba Zelka un Žanete Eglīte.  

Turpmāk saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu valstij no 1.jūlija ir pienākums nodrošināt visiem bērniem no pusotra gada līdz triju gadu vecumam agrīnu attīstības izvērtējumu, lai sekmētu attīstības traucējumu un iespējamu speciālo vajadzību savlaicīgu atpazīšanu. Kā praksē  notiek mazo bērnu veselības izvērtēšana, skaidrojam kopā ar Veselības ministrijas Veselības aprūpes organizācijas nodaļas vecāko eksperti Ievu Melišu, Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas valdes locekli, Skultes doktorāta ģimenes ārstu Reini Siliņu un Rīgas Dzemdību nama galvenā neonatoloģi Inesi Bļodnieci. Par bērno reto slimību skrīnigu runājam ar Rīgas Dzemdību nama galvenā neonatoloģi Inesi Bļodnieci un BKUS reto slimību pediatru Madaru Auzenbahu.

Par gaisa kvalitātes uzlabošanu skolās, lai mazinātu pandēmijas riskus, diskutē Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūta vadošā pētniece Žanna Martinsone, Veselības inspekcijas sabiedrības veselības departmenta vadītāja Solvita Muceniece, IZM Struktūrfondu departamenta vecākais eksperts Edgars Lore un Rīgas Franču Liceja direktores vietnieks administratīvi saimnieciskajā jomā Didzis Gaismiņš.

Papīra, rožu, dimantu un mežģīņu kāzas - kāzu jubilejām piedēvātas dažādas tradīcijas, bet vai un kā tās atzīmē mūsdienās? To vaicājam kāzu rīkotājai ar desmit gadu pieredzi, aģentūras Boutique Event Planning vadītājai Alisei Kolosovai, Inga Akmentiņai-Smildziņai (organizācijas "Mammamuntetiem.lv" vadītāja) un Kristapam Smildziņam (portāla Jauns.lv galvenais redaktors).

Kas ir obsesīvi kompulsīvie traucējumi, kā tie izpaužas bērniem un kā par tiem palīdz runāt Zanes Zustas grāmata "Es esmu boss". "Obsesīvi kompulsīvie traucējumi ir viens no psihisko traucējumu veidiem, kurus raksturo uzmācīgas domas un uzmācīgas darbības," skaidro bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs. Šie ir traucējumi, kas cieši saistīti ar trauksmi. Tas ir stāvoklis, kad uzmācīgās domas ir tik uzmācīgas, ka trauksme ir liela un nepanesama. Cilvēki ar to mēģina tikt galā, izveidojot ritualizētas darbības. Tas var aizņemt ilgu laiku un tas var būtiski ietekmēt ikdienu gan pieaugušajam, gan bērnam. Tad parasti par to sāk runāt kā par veselības traucējumu. Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Gunita Kleinberga piebilst, ka viens ir bailes, bet šobrīd tām pievienojas  riebuma sajūta, reizēm sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, ko bērni un jaunieši nespēj paskaidrot. Iekšējs diskomforts, kas nav ne trauksme, ne bailes, bet sajūta, kas liek kaut ko darīt un to atkārtot. Tad var runāt par traucējumu. Apmēram vienam no simts cilvēkiem šie traucējumi ir tik izteikti, ka būtiski traucē ikdienā. Tas ir daudz. Diemžēl daudzi cilvēki ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem nesaņem palīdzību. "Cilvēks ar tiem var dzīvot ilgstoši un ciest ilgstoši. Tā ir būtiska problēma," atzīst Ņikita Bezborodovs. Viņš bilst, ka ir gandarīts, ka šai tēmai ir veltīts gan raidījums, gan arī grāmata, jo par obsesīvi kompulsīviem traucējumiem maz runā publiskajā telpā. Bieži šie traucējumi var būt ģenētiski mantoti, bet ir atkarīgi arī no audzināšanas un vides, kurā bērns aug. Rakstniece Zane Zusta atklāj, ka grāmatu "Es esmu boss" viņu mudinājusi rakstīt pašas pieredze, jo ir saskārusies ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem. "Bija interese radīt materiālu vecākiem un bērniem, kuri ar to saskaras, lai viņiem būtu latviešu valodā skaidri izstāstīts, kas tas ir, par ko ir stāsts. Lai būtu darba lapas, kuras veidoju kopā ar Gunitu un Ņikitu, kuras palīdz šos traucējumu kontrolēt," skaidro Zane Zusta. Grāmata tapusi ātri, bet briedusi ilgi, jo Zane Zusta vēlējās nodot tālāk informāciju, kuras latviešu valodā tik ļoti trūkst.

Šis neparastais laiks ir visu tā sagriezis kājām gaisā, ka tagad pašā vasaras karstumā varam teikt, ka apgriezienus uzņem teātra sezona. Tāpēc arī Ģimenes studijā saruna par teātri – kas šobrīd uzrunā bērnus un jauniešus teātra mākslā? Interesējamies arī par Valmieras vasaras teātra festivāla iecerēm, kas šogad vēršas pie bērniem un jauniešiem īpaši ar aicinājumu ikvienam uz pasauli paraudzīties ar cita acīm. Raidījuma viesi: režisors, Valmieras vasaras teātra festivāla bērnu un jauniešu programmas vadītājs Jānis Znotiņš, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolniece, teātra entuziaste Zanda Zaļakmene un režisore Krista Burāne.

Kas ir dabiska bērnība, vai to bērniem var nodrošināt dzīvojot pilsētā, kā bērniem iemācīt atbildīgu attieksmi pret vidi, lai brīdi, kad viņi paši kļūst par patērētājiem, izvēles būtu saprātīgākas. Ģimenes studijā diskutē publiciste, divu bērnu mamma Linda Curika, žurnālists, lauksaimniecības politikas eksperts, četru bērnu tētis Raivis Bahšteins un Muki.lv vadītāja, divu dēlu mamma Iveta Straume. Ierakstā uzklausām kolēģi no "Pieci.lv", divu bērnu mammu Māru Sleju. Dabiska bērnība - bērnība, kurā bērns ir laimīgs un var attīstīties. Tālāk tas saistīts ar uzslāņojumiem, ko vecāki saprot ar jēdzienu funkcionāli bērniem attīstīties. Vai tas nozīmē ēst veselīgu ēdienu, bioloģisku pārtiku, vegānisku ēdienu, ar kādām rotaļlietām spēlēties, vai videi jābūt absolūti drošai, komentē Linda Curika. Raivis Bahšteins un Iveta Straume vairāk pievienojas uzskatam, ka dabiska bērnība ir saistāma ar iespēju dzīvot laukos vai vismaz Pierīgā, kur ir iespēja iziet dārzā basām kājām, blakus ir pļava. Raivis Bahšteins atzīst, ka ir gandarīts, ka viņa ģimene nedzīvo dzīvoklī, bet svarīgākais ir kā vecāki un bērni piepilda savu laiku. Iveta Straume atzīst, ka vide ietekmē pieredzes veidošanos, bet svarīgākas ir reālās pieredzes, vai ir iespēja uzkāpt kokā vai iziet pļavā. Viņas ģimene ir pārvākusies uz māju Pierīgā. "Es domāju par to, kāda tā ir milzīga privilēģija dzīvot mājā Pierīgā. Nekad mēs nebūsim tādā vietā un nekad nevienā Eiropas valstī mēs nevarēsim nonākt tur, kur visiem būs māja laukos vai māja piepilsētā. Tas vienkārši nav sasniedzams. Līdz ar to, kas ir tā reālā dzīves pieredze?" jautā Linda Curika, atklājot, ka arī viņas bērniem Āgenskalnā ir iespēja iziet pagalmā basām kājām. Viņa norāda, ka daudziem bērniem tas nebūs pieejams, tāpēc nevajadzētu nodalīt, ka, piemēram,  Purvciemā pavadītā bērnība ir mazāk reāla vai mazāk vērtīga. "Tie,  kam ir tā iespēja, vienalga, vai tā ir vecāku māju vai lauki vecākiem, tas ir brīnišķīgi, bet tas nav kas tāds, ko var sasniegt lielākā daļa sabiedrības," komentē Linda Curika. Linda Curika vērtē, ka tas ir saistīts ar ģimenes ienākumiem un laiku, ko vecāki var atļauties veltīt bērniem. "Nevar uzskatīt, ka ģimenei, kas dzīvo tālu ārpus Rīgas, tikai tādēļ, ka tur ir mežs blakus, bērniem ir labāka bērnība, tā nav," atzīst Linda Curika. "Kvalitatīvāka bērnība ir, ja ir pieejama izglītība un veselība. Tās ir divas svarīgākās lietas. Tas, vai burkāns ir no dārza, tā rīdziniekam šķiet top prioritāte, bet realitātē tā nav lielākā dzīves kvalitātes prioritāte. Ticu, ka vides jautājumi ir svarīgi, bet tas rada bažas, ka tas kļūs par turīgākā burbuļa problēmu, kas neattēlo lielākās sabiedrības daļas problēmas."

Turpinām sarunu par zādzībām un agresiju bērnu starpā, kas izplatīta rotaļlaukumos, un kā bērniem mācīt reaģēt bīstamās situācijās. Raidījuma viesi - Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Prevencijas vadības nodaļas priekšnieks Andis Rinkevics un geštaltterapeite, četru bērnu mamma Elīna Zelčāne.

Atgādinām bērnu pieskatīšanas ABC vasarā un interesējamies par to, kā vecvecāki bērnu pieskatīšanu savieno ar pašu darbiem un pienākumiem. Raidījuma viesi - VBTAI Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Evija Rācene, VIP programmas trenere un FB grupas "Normāli vecāki" veidotāja Elīna Kļaviņa un vecvecāki Māra Eglīte, Indra Filipsone un Zigurds Neimanis.

Konkurss "Mini Miss" un "Misters Latvija" raisījis plašas diskusijas, vai bērnu skaistuma un talantu salīdzināšana ir pieņemama. Diskusijā par šo tēmu piedalās Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas jurists Agris Skudra, centra "Dardedze" klīniskā psiholoģe Daina Dziļuma un konkursa "Mini Miss" un "Misters Latvija" rīkotāja Kristīne Lindenblate.

Valsts kontroles revīzijas ziņojums par izglītības iespējām bērniem ar speciālām vajadzībām izgaismo problēmas arī internātskolu darbībā. Joprojām eksistē skolas ar nepiemēroties sadzīves apstākļiem, kas bērnus nošķir no ģimeniskas vides un sabiedrības kopumā. Kādi risinājumi - skaidrojam kopā ar Valsts kontroles padomes locekli un trešā revīzijas departamenta direktori Maiju Āboliņu, "Velku biedrības" dibinātāju Liānu Velku un Viduskurzemes pamatskolas - attīstības centra direktori Ināru Oļenu.  

Vai pedagogu vakcinācijas temps ir pietiekams, lai rudenī varētu rēķināties ar mācību atsākšanos klātienē, un vai vakcinētiem skolēniem būs garantēta atgriešanās skolas solā, interesējamies Ģimenes studijā. Raidījuma viesi - Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas vadītājs un Siguldas Valsts ģimnāzijas direktors Rūdolfs Kalvāns,  kā arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga.

Līgo dienā tiekamies ar Šternbergu ģimeni no Baldones - Inguna ir ainavu arhitekte, Mārtiņš sevi pieticīgi sauc par dārznieku, abi audzina trīs meitas un Baldonē Zvaigžņu kalna galā iekopuši skaistu mājvietu. Ģimene muzicē- mamma dzied un spēlē kokli, viņš pūš klarneti un dūdas, un ik gadus Šternbergi pie sevis pulcē līgotājus, kam tuvas latviskās svinību tradīcijas. Mūsu dzīvesveids ir latviskums, sarunā bilst Mārtiņš, atzīstot, ka saulgrieži viņam ir teju nozīmīgākie gada svētki.

Dienu pirms Līgo vakara Ģimenes studijā runājam par to, kā šajās svinībās lieliem un maziem rotāties un greznoties. Kāds ir mūsdienīgs tautastērps, cik lielā mērā tas atšķiras no autentiskā tērpa un kā tas top; kādus kroņus un vainagus pīt un likt galvā Jāņos. Padomus sniedz zāļu sieva Līga Reitere, tautas tērpu centra "Senā klēts" māksliniece, tautas tērpu eksperte Ziedīte Muze un Latgales Etnogrāfiskās vēstniecības vadītāja Iveta Seimanova. Ziedīte Muze atzīst, ka jāizvērtē, kur šos svētkus svin, ja ģimenes lokā līgojam pie ugunskura ezermalā, nav vajadzīgs pilns tautastērps. Arī cilvēki nejutīsies ērti ar villainēm un lielām saktām. Ja ir Jāņa tēvs un Jāņa māte un pie viņiem nāk viesu, ir jāpiedomā, kā izskatīties. Raidījuma viešņas neiebilst pret tērpa mūsdienīgošanu, jo uzvelkot tautastērpu, ir jājūtas priecīgiem un laimīgiem. Tērpā pošamies, kā būs, ja būs jāvelk tērps, kurā nejūtamies labi. Līga Reitere norāda, ka stilizēts tērps dod vairāk brīvības, tautas tērps uzliek atbildību. Lai Jāņos piedzīvotu saskaņas burvību ar dabu, ir jābūt brīvākam, nevis sažņaugtam un pareizi ieturētam, bet kad ir palaists vaļā kāds standarts, kāds rāmis, kāds pienākuma ierobežojums. "Būtu labi, ka cilvēki aizdomātos, kā rādīt mūsdienām piemērotu, savai dzīvei piemērotu tērpu. Nevis ģērbties vakardien svarīgajā tērpā. Es ņemu no vakardienas vissvarīgākās vērtības savai dzīvei un ar to eju uz rītdienu. Un mani bērni un mazbērni uz mani lūkojas un pieņem savu lēmumu," vērtē Līga Reitere. Iveta Seimanova bilst, ka varbūt šie ir svētki, kad pie linu kleitas uzsien rakstainu jostu un iet dabā. "Varbūt uzvilks baltu T-kreklu ar uzrakstu "Latvietis", un tā būs piederības sajūta," par pusaudžiem un pošanos svētkiem atzīst Iveta Seimanova.

Uzturs grūtniecības laikā ietekmē ne tikai mātes, bet arī bērna veselību. Sieviešu aptaukošanās Latvijā ir aktuāla problēma, ja uztura paradumu pētījumi ir veikti vispārējā Latvijas populācijā, izrādās, datu par grūtnieču uzturu un dzīvesveida paradumiem trūkst. Bija nepieciešams pētījums, kas novērtētu ar uzturu saistītās problēmas tieši Latvijas grūtniecēm un tāds šobrīd top. Kāds ir šī pētījuma mērķis un kas jau ir zināms par Latvijas grūtnieču uzturvielu rādītājiem un kā tas palīdzēs identificēt, iespējams, kādas mātes un bērna bērna veselību ietekmējošus riska faktorus, raidījumā Ģimenes studija skaidro un vērtē asociētā profesore  šī fundamentāli lietišķā projekta vadītāja, vadošā pētniece, dietoloģe Laila Meija, uztura speciāliste Anna Piskurjova un ginekoloģe Violeta Bule. Liekais svars pirms grūtniecības, kā arī liels svara pieaugums un nepietiekams, nepilnvērtīgs uzturs grūtniecības laikā negatīvi ietekmē grūtniecības iznākumu. Dati rāda, ka omega-3 taukskābju līmenis ir atšķirīgs dažādos grūtniecības trimestros, un negatīva ietekme var būt gan pārāk zemam, gan pārāk augstam omega-3 līmenim. Pirmie iegūtie dati liecina, ka grūtniecēm Latvijā omega-3 indekss ir zemāks par vēlamo. Tāpat novērots, ka paaugstināts svars vai aptaukošanās ir nopietna problēma grūtniecības laikā arī Latvijā. Pētnieki konstatējuši arī D vitamīna nepietiekamību starp grūtniecēm pat vasaras un rudens sezonā. Tāpat pētnieki secinājuši, ka arī starp grūtniecēm Latvijā ir pietiekami izplatīti tādi neveselīga dzīvesveida paradumi kā smēķēšana, alkohols, neveselīgs uzturs un nepietiekama fiziskā aktivitāte, kas var veicināt hronisku slimību attīstību, bērnam pieaugot. Savukārt laktācijas periodā, kā izgaismojis pētījums, sievietes nepamatoti bieži nelieto daudzus produktus, piemēram, pienu, kāpostus, pupas, kas it kā kaitējot gan mātes, gan bērna veselībai, turklāt to bieži rekomendē tieši medicīnas darbinieki. Runājot par laktāciju, gandrīz puse pētījuma dalībnieču neievēroja starptautiskās rekomendācijas par zīdīšanas turpināšanu līdz sešiem mēnešiem ar pirmo bērnu, un gandrīz trešdaļa nesasniedza šo mērķi ar otro bērnu. Pētījums arī iezīmējis to, ka pēcdzemdību periodā 15 % sieviešu izjūt trauksmi, un lielākā daļa no viņām atzīmē, ka tas traucē veikt ikdienas darbus. Tas pētniekiem liek secināt, ka ārstiem Latvijā būtu jāievērš lielāka uzmanība trauksmes simptomiem gan pacientes grūtniecības laikā, gan pēcdzemdību periodā, jo tie var veicināt pēcdzemdību depresijas attīstību. Plašāk ar pētījumu "Liekais svars, uztura paradumi un D vitamīna un omega-3 taukskābju rādītāji grūtniecības laikā" var iepazīties internetā. Pētījums turpinās līdz 2022. gada nogalei.

Šodien viesojamies Krimuldas "Putniņos", lai iepazītos ar Latvijas Nacionālā teātra direktora Jāņa Vimbas un radiospēles “Gudrības pilieni” producentes Lienes Vimbas ģimeni. Tur regulāri kopā sanāk visa Vimbu saime, tur savas vasaras pie vecvecākiem vada Jāņa un Lienes trīs bērni – Viesturs, kam ir 9, gadu jaunākais brālis Kārlis un pastarīte Elza, viņai šobrīd ir pieci gadi. Viņi palīdz omei un opim dārzā, ar riteni brauc uz tuvējo fermu pēc "īsta" piena un būvē štābu trīs metru augstumā piemājas kļavā. "Putniņos" Vimbas lielākā vai mazākā viesu pulkā arī lustīgi svin Līgosvētkus – ciemos brauc tuvāki un tālāki radi un draugi, dažu gadu sagaidīts pat 100 viesu. Pandēmija šajā, protams, viesusi izmaiņas. Laika gaitā viņu svētkos ieviestas dažādas, gan tautas, gan modernākas, gan pašu izgudrotas tradīcijas, pašiem un draugiem apaugot ar bērnu pulku, tās arī mainījušās, taču galvenais, ko Jānis ar Lieni uzsver – svarīgi, lai gatavošanās procesā pieliek roku katrs, kas to var. Nu jau vairāk nekā desmit gadu viesi tiek aicināti uz līgošanu ierasties tautastērpos, naktī viņi spēlē futbolu, bet sauli sagaidīt iet pārgājienā uz Gauju. Par Vimbu ģimenes vasaras burvību un svētku ieražām saruna ar Jāni, Lieni, Viesturu, Kārli un Elzu. Kādi būs Jāņi šogad, to vēl īsti nezina, sarunā atzīst Liene un Jānis. Parasti Putniņos sabrauc draugi, radi paziņas. Kopā ir liels pulks, sākot no 40 - 50 cilvēkiem. Tad, kad bija ap simts, tad šķitis, ka ir par traku. "Pagājušā gadā Jāņi bija citādi, tad nevarējām saprast, vai gribam tādus Jāņus, jo reizēm nav slikti arī vieniem pabaudīt," atzīst Jānis. Lai svinētu Jāņus tik kuplā pulka ir savi noteikumi. Viens no tiem jau vairāk nekā desmit gadus - uz svinībām braukt savā vai aizlienētā tautastērpā.  "Lai ir svētku sajūta. Nav obligāti jābūt latviešu tautastērpam," atzīst Jānis. "Kad uzvelk tautisko kreklu, uzreiz ir svētku sajūta." Jānis bilst, ka vēl ir ceļā uz savu tautastērpu, tas arvien ir viņa galvā, ir pat uzzīmēts, bet kaut kā arvien pietrūkst laika idejas realizācijai. Liene ir sagādājusi brunčus, blūzi un vesti. Liene neslēpj, ka sākumā daudzi bijuši pārsteigti par tādu aicinājumu - vilkt tautastērpu. Tagad jau tas ir pašsaprotami, turklāt satiekoties, tas ir arī labs sarunu temats - kā veidot tautastērpu, kā komplektēt.  Tāpat, protams, viesi ir gaidīti ar saviem groziņiem un kanniņām. Saimnieki priecājas, ka svinētāji sabrauc jau laicīgāk un palīdz posties svētkiem - pušķot māju, gatavot ēdienu. Liene stāsta, ka galdā tiek likts Jāņu siers, ne vienmēr tas ir pašu siets. Kāds atved pašceptu maizi. Arī savā ziņā tradīcija ir Jāņa māsas katru gadu gatavotie grauzdiņu salāti, bet Jāņa mamma gatavo - kāpostu un krabju nūjiņu salātus. Vēl ir makaronu salāti, ko Liene sauc par atviegloto rasola versiju, lai nebūtu katrs kartupelis jāgriež. Vīri arī reizēm brūvē kvasu bērniem, kas gan otrā dienā, it sevišķi, ja laiks karstāks patrāpās, jau pārtop alū. Tradīcijas ir daudz un dažādas un tās mainās un tiek pielāgotas. Viena no tām ir dziedāt pie ugunskura. Lai neaptrūktu dziesmu un dziesmām vārdu, ir "dziesmu grāmata", jo kā saka Jānis, viņi kā latvieši parastie jebkurai dziesmai zina pirmo pantiņu un piedziedājumu.  Dziesmu grāmatu ieviesuši jau pirms 10-12 gadiem un tad tikai izvēlas dziesmas. Lielajam ugunskuram malciņu vāc jau teju kopš iepriekšējiem Jāņiem. Svētkos iederas arī rotaļas, gājiens uz Gauju, kādreiz naktī, lai saulīti sagaidītu pie upes, tagad, bērniem pieaugot, tas biežāk ir otrā dienā. Arī nakts futbols, tautas bumba vai volejbols otrajā dienā pēc laiskas pamošanās. Reiz arī laiduši gaisa pūķus. "Viena daļa latviešu tradīcijas, daļa adaptētas, kas mums kļuvušas par Jāņu tradīcijām," bilst Jānis. Runājot par kopā būšanu plašākā ģimenē, Jānis vērtē, ka tas ir viņa vecāku, tas, ka kopā būt ir forši. To viņi ar Lieni cenšas nodod arī saviem trim bērniem. "Arī mīlestība uz šo vietu, darbu, kas ieguldīts to veidojot ģimenei," uzskata Jānis. Protams, darbu Putniņos netrūkst arī tagad, un savi pienākumi vasarā, dzīvojot pie opja un omes, ir gan Viesturam, gan Kārlim, gan Elzai. Puikas pļauj zāli ar mazo traktoriņu, brauc uz fermu pēc piena, lasa zemenes. Elza palīdz omei pie vistām, puķēm un stādiņiem.  Bet Viestura lepnums ir štābiņš kokā, ko būvē jau otro gadu un kuram top pat otrais stāvs. Tētim nācies vien uzrāpties un pārbaudīt, vai viss, kas sastiprināts ar naglām, tiešām ir kārtīgi pienaglots un droši turas kopā.

Ir sācies atvaļinājumu laiks un, Covid-19 vīrusa izplatībai mazinoties, arī ģimenes kaļ plānus, kur aizbraukt, ko izbaudīt. Tāpēc Ģimenes studijā interesējamies, kādi epidemioloģiskās drošības nosacījumi jāņem vērā ģimenes ceļojumos un kādi drošības nosacījumi ģimenēm ar bērniem jāņem vērā, apmeklējot pasākumus tepat Latvijā. Uzklausām četru bērnu mammu Elīnu Treiju, kura vērtē iespējas apmeklēt pasākumus kopā ar bērniem Latvijā. Kādas ir iespējas apmeklēt kultūras pasākumus ģimenēm ar bērniem, atklāj Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone. Kas jāievēro tiem, kas vēlas doties uz brīvdabas atrakciju parkiem, skaidro Ekonomikas ministrijas eksperte Dace Butāne. Kāda šobrīd epidemioloģiskā situācija Latvijā un vai tiešām droši un brīvi var baudīt atpūtas un izklaides pasākumus, atklāj Slimību profilakses un kontroles centra pārstāve Ilze Arāja. Bet "ieejas biļete" uz daudziem pasākumiem, ka arī "atslēga" ērtākiem ceļojumiem ir Covid-19 digitālais sertifikāts. Kādas priekšrocības tas paredz un kā to iegūt, skaidro Nacionālā Veselības dienesta Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Evija Štālberga. Santa Jansone strādā tūrisma nozarē. Viņa atzīst, ka ģimenes aktīvi interesējas par ceļošanas iespējām, un arī pati devusies kopā ar meitu ceļojumā uz Grieķiju, Krētu. Viņa dalās pieredzē par to, kādi epidemioloģiskie nosacījumi jāievēro dodoties ceļojumā un atgriežoties. Satiksmes ministrijas Aviācijas departamenta direktors Artūrs Kokars un Ārlietu ministrijas konsulārā departamenta direktore Guna Japiņa ieskicē, kas jāņem vērā, dodoties ceļojumā uz ārvalstīm

Bailes ir universālas, tās saistītas ar cilvēka vecumu. Agrā bērnībā ir bail palikt vienam, vēlākā periodā baidāmies no dažādiem objektiem, dzīvniekiem vai stihijām. pusaudža gados bailes saistās ar sociālo spriedzi, piemēram, ir bail tikt pazemotam vienaudžu priekšā. Savukārt pieaugušo bailes galvenokārt ir abstraktas. Kā vecākiem palīdzēt bērniem pārvarēt bailes un kā izaudzināt drošus bērnus, Ģimenes studijā vērtē sertificēta ārste psihoterapeite, sistēmiskā ģimenes psihoterapeite Iveta Pļaviņa un "Saliedēt.lv" treneris un izdzīvošanas nometņu vadītājs Oskars Špickopfs. "Bailes ir kaut kas dabīgs, kas mums visiem piemīt, ko dzīves laikā dažādi izjūtam. Svarīgi, ka ar to tiekam galā," atzīst Iveta Pļaviņa. "Bailes ir normāla emocija, par kuru var runāt. Un man patīk teiciens, ka bailēm nepatīk, ka par viņam runā." Oskars Špickopfs piekrīt šim teicienam un atzīst, ka saruna vai iedrošinājums izrunāt, kāpēc bērns baidās, atbaida bailes. Tad bailes bēg. Ivetas Pļaviņa skaidro, ka zīdainītis izjūt mammas trauksmi un bailes. Ja mamma ir trauksmaina, viņai ir grūti izaudzināt mierīgu bērniņu. Var teikt, ka viņš piedzimst ar šādu sajūtu, jo mammai ir šī sajūta. Arī gēniem un temperamentam ir nozīme. Oskars Špickopfs atzīst, ka vecākiem ir jāgādā par bērnu drošību, bet jānodrošina vide, kur eksperimentēt un kļūdīties, neapsaukt pie katra soļa. Šobrīd bieži bērni ir pāraprūpēti. Runājot par to, kā pārvarēt bailes, kā kļūt drošākam, Oskars Špickopfs norāda, ka drosme veidojās procesā, to nevar izaudzināt mājās drošos apstākļos. Tam piekrīt arī biedrības “Pelēkais vilks” treneris Nils Klints, kuru uzklausām ierakstā. To, kas viņos raisa bailes, domājot par saviem bērniem, jautājam Rīgas ielās sastaptajiem vecākiem. Par bailēm uzklausām arī pusaudžu domas.        

Vidusskolēniem mācības ir noslēgušās, nokārtoti arī centralizētie eksāmeni. Tie, kuru gatavojas mācības turpināt, var vēlreiz pārdomāt, kurā augstskolā vēlas mācīties, un arī pārskatīt, kādi ir nosacījumi, lai sāktu vēlamās profesijas apguvi. Vai nākamos studentus gaida arī iestājpārbaudījumi augstskolās skaidro Rīgas Tehniskās universitātes Uzņemšanas komisijas vadītāja Inesa Bušovska, Rīgas Stradiņa universitātes Studiju departamenta direktore Indra Treija un Latvijas Universitātes Studentu servisu departamenta vadītājs Jānis Saulītis. Ierakstā uzklausām arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Mākslu pedagoģijas nodaļas vadītāju Lieni Batņu un Daugavpils universitātes rektora vietnieku attīstības jautājumos Jāni Kudiņu. Raidījuma otrajā daļā saruna par to, kādas atbalsta iespējas pieejamas studiju uzsākšanai un arī turpināšanai. Skaidro RSU Sarkanā Krusta medicīnas koledžas direktores vietniece akadēmiskajā un pētnieciskajā darbā Sanita Litiņa, Vītolu Fonda valdes vadītāja Vita Diķe un Latvijas Studentu apvienības Sociālā virziena vadītāja Elīza Dāldere.

Ģimenes studijā plašāka saruna par grafoloģiju un to, kāpēc bērniem būtu jāapgūst prasme rakstīt skaisti un salasāmi ar roku, cik daudz bērna rokraksts stāsta par viņa personību un kā rokrakstu veidošanos šobrīd ietekmē digitālās tehnoloģijas. Jau 8-9 gadu vecumā bērnam veidojas savs rokraksts, rakstīt bērnu visaktīvāk vajadzētu mācīt 4-7 gadu vecumā, norāda grafoloģe, neiropsiholoģe Anita Millere. Rokraksta veidošanos ietekmē daudzi faktori, sākot ar sociālo vidi, to ietekmē vecāki, uzskati, intereses, vēlmes, noskaņojums, arī veselība.  "Mūsu rokrakstu veido vidēji 56 muskuļi, un no šo muskuļu darbība atspoguļosies mūsu rokrakstā, cik tas ir glīts, neglīts, salasāms vai nesalasāms," norāda Anita Millere. Rīgas Valda Zālīša sākumskolas skolotāja Marta Radziņa piekrīt, ka tieši skolā un pirmsskola ietekmē mazā cilvēka rokrakstu: vai galds un krēsls ir atbilstošā augstumā, vai regulāri tiek trenēta muskulatūra, kas vajadzīga rokraksta veidošanai. "Absolūti taisnība, ka pēc pirmās klases kaut ko ietekmēt vai mainīt ir ļoti grūti. Tad ir arī grūti veidot ieradumus, kas attiecas uz pareizu sēdēšanu, muskuļu darbību," atzīst Marta Radziņa. Viņa arī norāda, ka jebkāda pirkstu sīkās motorikas trenēšana ir ārkārtīgi nozīmīga - gan vēršana, gan bēršana, gan locīšana, gan spēja saskaņot darbību ar apzinātību. Tāpat svarīgi ir veicināt patiku un interesi pret rakstīšanu, jo iemācīta tehnika nenozīmē, ka skaisti rakstīs visu dzīvi. Tas ir jāvēlas darīt un jāsaprot jēga, kāpēc svarīgi to darīt. Kaligrāfe, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Izglītības programmu kuratore Dārta Dīriņa atzīst, ka savā praksē nodala kaligrāfiju no glītrakstīšanas. Tajā pašā laikā viņa vērtē, ka glītrakstīšana vajadzētu ieviest kaligr'afijas principus, tad burti izskatītos simpātiskāki.

Neņemt vērā to, ka cilvēkam ir lasīšanas grūtības jeb disleksija būtu līdzīgi kā liegt brilles tam, kam ir pavājināta redze. Līdzīgi kā ar redzi, cilvēks var būt pilnīgi akls vai redzēt tikai nedaudz sliktāk, arī lasīšanas grūtībām ir dažādas formas un smaguma pakāpes. Cik daudz cilvēki ar tām saskaras un vai vecāki un pedagogi tās pamanām. Vai bērni, kam ir grūtības lasīt un grūtības iemācīties lasīt, saņem vajadzīgo atbalstu? Kā nevardarbīgi mācīt bērnam lasītprasmi un kā manīt pirmās lasīšanas grūtības, jautājam speciālistiem Ģimenes studijā. Rīgas 5.speciālās skolas speciālā pedagoģe Aiga Štāle skaidro, ka lasīšanas grūtības ir gan lasīšanas traucējumi, kuru pamatā ir nepietiekami attīstīta mutvārdu runa, gan disleksija, kuru pamatā ir neiroloģiski traucējumi. Lasīšanas traucējumus var koriģēt, disleksiju nevar. Rīgas 6.vidusskolas pedagogs Andris Krieķis atzīst, ka pedagogiem ir jāatpazīst bērna lasīšanas grūtības un to var izdarīt kopā ar ģimeni, un tad var kopā speciālistiem izveidot algoritmu, kā tās novērst. Svarīgs nosacījums - visām pusēm jāiesaistās. Bieži paši vecāki nav gatavi atzīt problēmu un pārliecināti, ka bērnam viss kārtībā. Skolotājs atzīst, ka katrā klasē ir apmēram septiņi bērni, kuriem nepieciešama speciālā pedagoga vai logopēda palīdzība. Būtiski skatīties no bērnības, kā bērnam veidojas vārdu krājums, atmiņa, kā spēj izrunāt skaņas attiecīgā vecumposmā. Jāseko līdzi, kas notiek bērnudārzā, varbūt bērns nevar izveidot trīs attēlu secību, kas arī var norādīt uz problēmām. Aiga Štāle arī piekrīt, ka būtiski problēmu ir pamanīt pēc iespējas agrāk. Viņa mudina vecākiem pievērst uzmanību bērna izrunai. Reizēm ir jautri bērnu paši veidotie vārdi, bet tam ir jābūt noteiktā laikaposmā, ja bērns vēl 5-6 gadu vecumā neizrunā vārdu pareizi, ir jāsāk domāt, kāpēc tā notiek. Vai jauc, piemēram, skaņas s un z. Tāpat skolotāja aicina pievērst uzmanību tam, ja bērns neveido atskaņas, kopā ar vecākiem skaitot skaitāmpantiņu, vai nevar iemācīties dzejolīti. Kā izprot norādes, dažādus vārdus. Reizēm jāņem vērā grūtības koncentrēties. Vislabāk, ja problēmas pamana jau pirmsskolā un logopēds strādā ar bērnu. Psihoterapeite Gunta Jakovela atzīst, ka disleksija ir atšķirīga informācijas apstrāde smadzenēs un šie cilvēki citādi uztver pasauli. Protams, tas nenozīmē, ka cilvēks ir sliktāks.  "Emocionāli tas var novest pie zema pašvērtējuma. Šie cilvēki atrodas augsta stresa līmenī, jo viņi saprot, ka ir atšķirīgi. Uzvedības traucējumi, vāji mācību rezultāti, kā arī finālā iegūta bezpalīdzība. Tā veidojas kā padošanās, ka esmu kaut kādā veidā nederīgs. Tālāk attīstās depresija un citas lietas. Daudz atkarīgs no ģimenes," skaidro Gunta Jakovela. Cilvēki ar disleksiju ir pielāgojušies dzīvei. Ja ģimenē ir augsti standarti un sagaida no bērna augstus mācību rezultātus un ja to nav, norāda tikai uz slinkumu, par to bērni visvairāk cieš. Svarīgi runāt par disleksiju kā par atšķirīgu skatu uz pasauli. Topošo pirmklasnieku vecākiem, runājot par lasītprasmi, Andris Krieķis nevis tik ļoti domāt par to, ko bērns var izdarīt, bet padomāt, kāpēc man kā vecākam ir svarīgi, ka mans bērns būs kādu līmeni, vai tāpēc, ka es vēlu viņam labu, lai viņam labi iet skolā, vai es gribu draugiem pateikt, ka mans bērns jau piecos gados lasu. Tas ir jautājums par vecāku ego. Bernadeta mācās augstskolā, viņai ir disleksija. Šobrīd augstskolā viņa sastopas ar sapratni, bet skolās gadus un skolotāju attieksmi atceras citādi.  

Jau labu laiku speciālisti nebeidz atgādināt, sakot, ka pandēmijas laika attālināto dzīvi visasāk izjūt pusaudži. Meklējam atbildi uz jautājumu, kā vislabāk izmantot vasaru, lai palīdzētu bērniem un pusaudžiem atgūties pēc sarežģītā mācību gada? Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Gunita Kleinberga atzīst, ka vecāku iesaiste pusaudžiem ir palīdzoša, lai tiktu galā ar lietām, ko nevarēja realizēt šajā laikā. Ļoti daudz var pamanīt nomāktību, trauksmainību un dzīvu sociālo kontaktu nebūšana ir ietekmējusi pusaudžu dzīvesprieku. Ļoti izteikta sociālā nomāktība. Var novērot dzīvesprieka zudumu pusaudžos. Ja ģimenē ir vecāki, kuri iesaistās, vairāk ir novērojamas dusmas un aizkaitinājums no pusaudžu puses. Nomāktība un noslēgšanās, trauksmainība ir situācijās, kad vecāki neļauj pusaudzim parādīt emocijas, neizprotam viņu, vai dusmojamies, kad viņš parāda savas emocijas. Pusaudžu resursu centra klīniskā psiholoģe, vada arī vecāku grupas Elīna Bārtule iesaka, vai pusaudzis vairāk vasarā tiekas ar draugiem, vai tomēr arvien paliek noslēgts, vai atsaucas ģimenes ierosinājumiem kaut ko darīt, iesaistīties kopīgas aktivitātēs. Tāpat vēlams sekot, kādas ir pusaudža ikdienas aktivitātes. Gunita Kleinberga atgādina, ka  ka pusaudžu vecumā ir tendence slēpt savu emocionālo stāvokli no vecākiem un viņi paši tikt galā ar grūtībām. Tomēr, ja pusaudzi sēž visu dienu istabā, vecākiem viņš ir jādabū ārā, jāaicina kustēties. Bet nevajag arī pārraprūpi, bet vecākiem jābūt iesaistošiem. Ropažu novada jaunatnes lietu speciālists, trīs dēlu tētis Ilvars Ieviņš iepazīstina ar savas ģimenes pieredzi. 

Pēdējo nedēļu laikā sociālajos tīklos parādās vairāki vecāku ieraksti par pāridarījumiem mazākajiem bērniem, kad vienaudži vai mazliet vecāki bērni atņem citiem mantas, aizskar fiziski. Liela daļa so notikumu risinās rotaļu laukumos un skeitparkos un runa ir par nozakgtiem telefoniem, skrejriteņiem un līdzīgām mantām. Kā pasargāt bērnus un kā vecākiem rīkoties, sastopoties ar šādām situācijām, Ģimenes studijā skaidro un vērtē Rīgas pilsētas pašvaldības policijas pārstāvis Artjoms Kalacs, Rīgas Sociālais dienesta Pārdaugavas rajona nodaļas teritoriālā centra Āgenskalns sociālais darbiniece darbā ar ģimeni un bērniem Kristīne Dišlere un klīniskā psiholoģe Kristiāna Kalniņa. Gan Artjoms Kalacs, gan Kristīne Dišlere noliedz, ka tieši pēdējā laikā būtu pieaudzis to gadījumu skaits, kad lielākie bērni atņem mazākiem mantas vai aizskar fiziski. konflikti un domstarbības rotaļlaukumos un skeitparkos pastāvējuši vienmēr. Artjoms Kavacs vērtē, ka, iespējams, cilvēki ir sailgojušies pēc silta laika, klātienes tikšanas, sportošanas, parādās emocijas un bērni mēģina atjaunitāt savas prasmes ar vienaudžiem. Ierakstā uzklausām arī kādas mammas pieredzes stāstu. Par teritorijas uzraudzīšanu un iespējām novērst bīstamas situācijas stāsta Rīgas Centra humanitārās vidusskolas Sporta centra vadītāja Inese Ļubinska. Raidījuma viesi atgādina, ka bērni ir jāizglīto par notikumu ievērošanu, bet ir svarīga arī kontrole un attiecības nav atstātas pašplūsmā. Tāpat bērnu vardarbība ir pieaugušo atbildība, bet svarīgi ir atcerēties nekļūt pašiem vardarbīgiem, risinot vardarbību.

Regulāras vecāku sarunas ar bērniem par drošību attiecībās ar citiem cilvēkiem ir būtisks solis, lai bērnus pasargātu no seksuālās izmantošanas. Tomēr tikai puse vecāku ar saviem bērniem par šo runājuši. Tā liecina vecāku aptauja par bērnu izglītošanu saistībā ar izvairīšanos no seksuāliem pāridarījumiem. Centrs "Dardedze" ilgstoši un neatlaidīgi strādā, lai novērstu pret bērniem vērstu vardarbību Latvijā, vasarai sākoties aicina kopīgi pārdomāt un pārrunāt vairākus jautājumus, lai aktualizētu gan problēmas vecāku attiecībās ar bērniem, gan vecāku attieksmē pret bērniem un vispār drošībai svarīgas lietas. Kādas ir drošas ķermeniskās attiecības ar bērniem un vai protam par tām runāt ar saviem bērniem, diskutējam Ģimenes studijā. Raidījuma viesi: biedrības "Tēvi" nodarbību organizators un vadītājs, VIP treneris, tētis Lauris Bokišs, centra "Dardedze" prevencijas daļas vadītāja Agnese Sladzevska un centra "Dardedze" klīniskā psiholoģe Daina Dziļuma. "Dardedze" jau ilgu laiku ar dažādu programmu palīdzību veic izglītojošus pasākumus, kas arī bērniem māca drošu attiecību iemaņas, bet ir būtiski, lai bērniem ir līdzās droši, zinoši un cieņpilni pieaugušie.  "Lai nebūtu tā, ka bērniem tikai kaut ko mācām un didaktiski stāstām, lai viņi arvien vairāk tieši dzīvē piedzīvotu drošas attiecības un droši cilvēki būtu līdzas. Primāri cilvēki, ar kuriem bērnam to ir svarīgi piedzīvot, ir vecāki," atzīst Agnese Sladzevska. Tāpēc uzsākta kampaņa, kas aicina uz cieņpilnām attiecībām ar bērniem. "Viena no cieņpilnu attiecību komponentēm ir spēja ar bērnu sarunāties par dažādām tēmām, arī tēmām, kas pašiem pieaugušajiem nešķiet neērtas, bet tās ir būtiskas, lai bērnu pasargātu no dažādiem pāridarījumiem," turpina Agnese Sladzevska. "Tāpēc arī veikta aptauja, lai saprastu, cik daudz vecāki ir gatavi runāt par šīm tēmām un kur vēl vajadzīgs atbalsts."

Ģimenes studija viesojas pie Nīgalu ģimenes. Alīse Nīgale ir bērnu grāmatu izdevniecības "liels un mazs" vadītāja, ko pirms 17 gadiem dibinājusi kopā ar mammu - dzejnieci Inesi Zanderi un māsīcu - mākslinieci Ūnu Laukmani. Izdevniecība nupat jau ceturto reizi pēc kārtas nominēta Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus prestižajai balvai Gada labākais bērnu grāmatu izdevējs, tikmēr mazāk zināms, ka Alīse kopā ar vīru Jāni audzina trīs bērnus - Krišu, kuram ir 13 gadi, desmitgadnieku Jūliju un Rūtu, kurai ir astoņi gadi. Pagājušajā rudenī ģimenei pievienojies sunītim Ronijam. Šobrīd ar zināmu atvieglojuma sajūtu viņi sveic skolēnu brīvlaiku, cer uz skaistu, siltu vasaru un iespējām atsākt ceļot. Saruna, protams, par grāmatām un lasīšanu, kā arī bērnības pieredzi 80.gados, mūsdienu "virtuālo pagalmu" un Nīgalu ģimenes ikdienu. "Brīvības sajūta un jaunu pienākumu sajūta. Tagad vecāki kļūst par pieskatītājiem," tā šo laiku, kad sākas vasaras brīvlaiks, raksturo Jānis. Runājot par mūsdienu "virtuālo pagalmu", Alīse atzīst, ka līdz šim tas bija piepildīts ar uzdevumiem no skolas. Tad tas bija jēgpilnāk. "Mēs par to daudz strīdamies, daudz cīnāmies, ik pa brīdi cenšamies ar labākiem un sliktākiem panākumiem kaut ko ierobežot, mēģinām runāt, galvenokārt cenšamies ar sarunāšanās metodēm vai citu piedāvājumu metodēm dabūt nost no vēlmes būt tikai virtuālajā pagalmā," atklāj Alīse. "Es jūtos duāli, ir brīži, ka tas mani tiešām tracina, liekas, ka tas dominē pāri visam un vairs bērnam nav citas intereses. Bet pagājušā gadā pandēmijas sākumperiodā, kad bijām labprātīgi izolējušies Kolkā, lai būtu tālāk prom no epicentrs, viens brālēns ir Amerikā, viena māsīca ir Rīgā, Pārdaugavā, otra - centrā, bet viņi visi kopā " Minecraft"  spēlē paslēpes. Tad likās, ka "virtuālais pagalms" ir tieši laikā un vietā,"  stāsta Alīse. "Cenšos atgādināt gan sev, gan bērniem, ka jābūt balansā, ja kaut kas viens pārspīlēti sāk dominēt, ir jādomā. Arī pārspīlēta sportošana vai manas mīļās grāmatas, būtu tikai grāmatas un negribētu ne ar vienu satikties, es arī droši vien satrauktos tāpat, kā satraucos par ekrāniem," vērtē Alīse. "Saturs mūs interesē, mēdzam pārrunāt, mēdzam arī nepārrunāt. Līdzīgi kā ar daudzām pieredzēm, ir lietas, ar kurām mēs vai mūsu bērni, vai mēs kā bērni gribējām dalīties, ir pieredzes, ar kurām negribas dalīties, atstāt savā intimitātē," piebilst Jānis. "Arī to mēs pieļaujam. Nav salikti visādi liegumi. Ja dzird "pilnīgu sviestu" stāstam, kas uzzināts no virtuālās vides, to vienkārši pārrunājam." Ronija ienākšana ģimenē un pienākumi iziet ar suni ārā pavelk bērnus nost no ekrāna. 

Tagad bērnu vecākiem jādomā ne tikai par to, kā veicināt bērnu fizisko un arī emocionālo attīstību, vecākiem jāzina arī, kā ierobežot bērnu, lai viņa saskarsme ar tehnoloģijām sāktos vecumā, kad bērns tam tiešām gatavs, un tiktu virzīt tā, lai bērns patiešām iemācītos tās jēgpilni lietot un nākotnē varbūt būtu spējīgs ietekmēt tehnoloģiju attīstību. Kā vecāki tiek galā ar šo uzdevumu un kā līdzsvarot ekrānlaika apjomu bērniem, Ģimenes studijā diskutē Latvijas TV žurnāliste un viena no filmas "Ekrāni. Ievilkšanas spēks" autorēm Tīna Sidoroviča, Vecāku izglītības programmas trenere un FB grupas "Normāli vecāki" veidotāja, PEP mamma Elīna Kļaviņa un Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne un profesore Linda Daniela. Nesen arī Latvijas Televīzijas ir tapis dokumentāls stāsts “Ekrāni. Ievilkšanas spēks”. Tas atklāj piecu ģimeņu pieredzi, audzinot bērnus digitālo tehnoloģiju laikmetā, un aktualizē viedierīču lietošanas paradumu ietekmi uz savstarpējām attiecībām, fizisko un garīgo veselību. Filmā secināts un Tīna Sidoroviča sarunā atklāj, ka ekrāni ir mūsu ikdiena gan pieaugušajiem, gan bērniem jau no agra vecuma. Lai arī Latvijā nav izstrādātas kādas vadlīnijas ekrānlaika ierobežošanai, eksperti norāda, ka to nevajadzētu vecākiem atstāt pašplūsmā. Elīna Kļaviņa atklāj, ka viņas uzjautāti Facebook, vecāki atzinuši, ka zina, kā organizēt laiku bērniem pie ierīcēm un cik ilgi ļaut lietot kurā vecumā, bet interesantu atbildi saņēmusi uz jautājumu par nosodījumu. Izrādās, ka nosodījumu saņem gan tie vecāki, kas it kā atļauj bērniem par daudz lietot ierīces, gan tie, kas vairāk ierobežo. Linda Daniela norāda, ka šobrīd jau robežas laikam, ko bērns drīkstētu pavadīt pie ekrāna, ir izplūdušākas. Tas saistās ar to, ka ar gadiem arī materiāli kļūst arvien dažādāki un piemērotāki attiecīgā vecuma bērniem. Vidējais vecums, par kuru norāda speciālisti, ka jau var sākt bērnam dot ekrānu ar atbilstošiem uzdevumiem, ir trīs gadi. Protams, uz neilgu laiku un ar pareiziem materiāliem.      

Kaut arī šobrīd tiek runāts tikai par vakcināciju pret Covid-19, tomēr arī vakcinācija pret citām saslimšanām nav apstājusies. Ja izvērtē bērnu vakcināciju, tad, šķiet, visnepopulārākā ir vakcīna pret cilvēka papilomas vīrusu. Kāpēc tā un kāpēc pret šo vīrusu vakcinē tikai meitenes, skaidrojam Ģimenes studijā. Par šīs mazāk izprastās vakcīnas nepieciešamību stāsta Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja, Imunizācijas valsts padomes priekšsēdētāja Dace Zavadska. Valsts apmaksāta vakcīna pret cilvēka papilomas vīrusu jānodrošina arī puišiem, uzsver onkologs-ķirurgs Latvijas Onkologu asociācijas valdes loceklis Guntis Ancans. Raidījuma otrajā daļā arī saruna par pusaudžu vakcināciju pret Covid-19, kas Latvijā sākta šodien, 2. jūnijā.

Vasara ir klāt un šogad vecākiem ir īpašs izaicinājums parūpēties, lai atstātu patīkamu nospiedumu bērna dvēselē. Domājot par gados jaunākiem bērniem vecāki meklē kādu vasaras nometni, bet pusaudži šobrīd ir vasaras darba meklējumos. Kas šogad ir atšķirīgi no iepriekšējiem? Par vasaras nometņu organizēšanu un pieejamību stāsta Valsts izglītības un satura centra Interešu izglītības un audzināšanas darba nodaļas vecākā eksperte Inta Kraskeviča, portāla "E-nometnes" vadītāja Ilze Zvaune un "Bindenti" nometņu organizētāja un vadītāja Dace Virza. Vasaras nometnes bērniem varēs notikt jau no 14. jūnija un nometņu organizētāji tam ir gatavi. Piedāvājumā dominē piedzīvojumu nometnes, kopumā programmas ir dažādas, varēs apgūt valodas, arī radoši izpausties. Vecākiem un bērniem ir iespējas izvēlēties, atkarībā no prioritātēm.  Ja jaunāko bērnu vecāki meklē bērniem vasaras nometnes, tad pusaudžu vecāki palīdz saviem bērniem atrast darba iespējas vasarā, kā pastrādāt, kā nopelnīt sev kabatas naudu. Kādas šogad ir iespējas strādāt, skaidro Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Evita Simsone un uzņēmuma "EMJ METĀLS" iepirkumu speciāliste Gunta Vīnerte. Skolēnu reģistrācija darbam vasarā sākās maija vidū un turpināsies vēl līdz 16. augustam. Šobrīd var reģistrēties darbam jūlijā un augustā. Šogad darba devēju aktivitāte sākumā, piedāvājot darbu skolēniem, pat bijusi lielāka par skolēnu interesi strādāt vasarā. Šobrīd NVA darbam vasarā ir reģistrējušies vairāk nekā 10000 skolēnu. Arī darba devēji bijuši aktīvi un pieteikuši 7608 darba vietas. Turklāt darba piedāvājumu spektrs ir ļoti dažāds, darba devēji piedāvā arvien kvalificētākus darbus: meklē skolotāju palīgus, biroja administratorus, bibliotekārus, arhivārus, teksta maketētājus, gidus, informācijas ievadīšanas operatorus, viesnīcu administratorus. Vairums darbu ir vienkāršās profesijās un saistīti ar palīgdarbiem.  Ierakstos uzklausām arī skolēnus, kas meklē darbu un vēlas strādāt vasarā.

Mācību gads noslēdzies, emocijas par piedzīvoto ir atšķirīgas gan skolēniem, gan skolotājiem, gan vecākiem. Motivēto skolēnu vecāki ir apmierināti, ka viņu bērniem tā bija vēl viena iespēja celt savu vēlmi mācīties, jēgpilni izmantot tehnoloģiju piedāvātās iespējas, mācīties pašiem plānot savu laiku. Bet visiem tā nebija. Ir skolēni, kuri pabeiguši 1. vai 2. klasi un tā arī nav sapratuši, kas ir skola, jo klātienes mācības ilgušas tikai dažus mēnešus. Vairums pusaudžu šajā mācību gadā bija tikai nepilnus divus mēnešus un tas radījis nopietnas sekas. Pētījums liecina, ka liegums pusaudžiem apmeklēt skolu klātienē un tikties ar vienaudžiem katram trešajam radījis mentālās veselības sekas un tās varbūt ilgtermiņā un visaptverošas. Vai valdības lēmums ilgstoši nelaist bērnus skolā mācīties klātienē ir attaisnojies, Ģimenes studijā vērtē Limbažu novada ģimnāzijas direktore, pedagoģe Gunta Lāce un organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. Inga Akmentiņa-Smildziņa kā mamma atzīst, ka ir priecīga, ka šis mācību gads ir beidzies, bet kā vecāku organizācijas pārstāvei viņai ir žēl visu emociju, ko vecāki un bērni šajā mācību gadā ir piedzīvojuši. Tas ir bijis smags gads. Taču viņa aicina vecākus vasarā domāt nevis kā atgūt iekavēto, bet kā atgūt iekavēto savstarpējās attiecībās ar bērniem,  "Ar šo klasi, ar šo mācību gadu skološanās nebeidzas, var mācīties visu atlikušo dzīvi. Ja ģeogrāfijā kaut ko neapguva par kādu kontinentu, to var dzīves laikā izlabot, bet par bērnu emocionālo veselību, to būs grūtāk atgriezt," vērtē Inga Akmentiņa-Smildziņa. Gunta Lāce atklāj, ka tikai šonedēļ, kad ir pēdējā mācību diena, Limbažu novads ir drošā pašvaldība un bērni varēja uz skolu doties klātienē. "Šodien viņi jūtas atpestīti un laimīgi, viņi dodas vasarā, bet kopumā viņi izskatās "ne savā ādā"," atzīst Gunta Lāce. "Ja mazie bija laimīgi, ka ir satikušies, tad lielie izskatījās kā samulsuši. Sajūta, ka viņi ir ierāvušies savā kodoliņā, no kura nemaz daudzi nevēlas līst ārā. Tas mani biedē, raizējos, ka bērns pierod pie dzīvošanās savā čaulā, savā istabā. Tās ir lietas, par ko baidos, kā varēs atgūt." "Viena lieta ir emocionālā veselība un tas, ka bērni ir guvuši dīvainu pieredzi," bilst Gunta Lāce, atzīstot, ka šis laiks ir saasinājis problēmas, kas jau ir bijušas. Gunta Lāce arī min, ka viena problēma, kas parādījusies attālināto mācību laikā, ir liekais svars, daudzi bērni ir kārtīgi apvēlušies sēžot pie datora un, piemēram, tiesājot zaptsmaizes paralēli mācību procesam. Skolotāja arī min, ka ir vairāki nelaimes gadījumi vairāki, jo bērns mājās viens un nepieskatīts.  "Lietas, kas nedod mieru, domājot par nākamo gadu. Šis ir b0iedzies. Dodamies vasarā, nedomājam par privātskolotājiem, robi ir visiem, gan jau tos salāpīs," mudina Gunta Lāce. "Par nākamo gadu ir raize - ir jāiet skolā." Ierakstos pieredzē par mācībām aizvadītajā mācību gadā klātienē un attālināti dalā divu bērnu mamma Ilze Salnāja-Verva no Igaunijas un vidusskolniece Elza Bonifē un viņas mamma Baiba Bonifē no Francijas. Bet kas jāizdara, lai skolēni varētu nākamajā gadā mācīties klātienē un vai pareizs bija risinājums neatsākt mācības klātienē jau aizvadītajā mācību gadā, skaidro un vērtē izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP), Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Ilmārs Dūrītis un Slimības un profilakses centra epidemioloģe Rita Korotinska.  

Latvijas dabas takas un tūrisma objekti pēdējā gada laikā piedzīvojuši milzu apmeklētību, un vasarā dabas baudītāju skaits droši vien tikai pieaugs, tomēr daudzviet samilzušas problēmas ar dabas saudzēšanu un uzvedību dabā. Kā par to runāt ģimenē, plašāk stāstām Ģimenes studijā. Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange apstiprina, ka apmeklētāju ir daudz un labā laikā plūsma nemainās ne darba dienās, ne brīvdienās. Šim viedoklim piekrīt arī minizoo “Dzimtmisa” saimniece Agita Ķelpe. Pasaules Dabas fonda izglītības projektu vadītāja Elīna Pēkšēna norāda, ka, dodoties dabā, cilvēki šķērso dažādas dzīvotnes, kas ir trauslas, un cilvēka klātbūtne stāvokli var pasliktināt. "Mēs arī netīši varam nodarīt kaitējumu nobradājot, jo dažādas dzīvotnes dažādām sugām ir mājas. Pa kāda mājām staigājam," bilst Elīna Pēkšēna. Redzot dažādas ietekmes ir tapis dabā iešanas ētikas kodekss, kas ietver deviņas svarīgas lietas: Uzvedīsimies iespējami klusu! Troksnis var izbiedēt ligzdojošos putnus un citus dzīvniekus. Jo klusāki mēs būsim, jo vairāk pamanīsim. Staigāsim pa jau iestaigātām takām! No jauna iemītās takas var ietekmēt vai pat iznīcināt dzīves telpu dažādām sugām. Atbildīgi izvēlēsimies vietu ugunskuram, jo nepiemērotas vietas izvēle var kaitēt un radīt postu dzīvām radībām! Ugunskuru vislabāk kurināt tam īpaši ierīkotās vietās. Izmantosim atkārtoti lietojamos ūdens un pārtikas traukus. Tā mēs izvairīsimies no atkritumu radīšanas dabā. Dabā ejot, ko atnesi, to aiznes! Savus atkritumus neslēpjam zem koka saknes, nededzinām, nenorokam. Centīsimies nepiepildīt arī atkritumu tvertnes dabā. Atkritumi pievilina dzīvniekus, un tie ir bīstami dzīvniekiem. Turklāt mazo urnu apsaimniekošana dabas objektos ir ļoti sarežģīta. Lietosim iespējami maz kosmētikas pirms dodamies veldzēties ūdenstilpēs. Nelietosim ķermeņa, drēbju un trauku mazgāšanas līdzekļus tieša ūdens tuvumā, lai ķīmiskās vielas neapdraudētu ūdens dzīvotni. Ja nav pieejama tualete, dabisko vajadzību nokārtošanai izraksim nelielu bedrīti, ko pēcāk jāaizrok. Nenokārtosim dabiskās vajadzības tiešā ūdens tuvumā! Būsim atbildīgi un ievērosim dabas parku noteikumus, kas attiecās uz mājdzīvniekiem dabā un mūsu uzvedību, sastopot savvaļas dzīvniekus. Savvaļas zirgus, govis un taurus dabiskajās pļavās nevajag barot. Saredzēsim dabas vērtības un saudzēsim dzīvotnes! Daba ir sarežģīta sistēma, kur katram elementam ir īpaša nozīme. Piemēram, mirusī koksne takas malā ir mājas tūkstošiem sīkbūtņu, koks pāri upei – ēna ūdens iemītniekiem vai iespēja kādam sauszemes dzīvniekam, bet iežu atsegumi, kurus mēdzam drupināt, ir tūkstošiem gadu veidojusies ainava un neatjaunojama dzīvotne dažādām sugām. Par labām manierēm, dodoties dabā, atgādina arī raidījums Zināmais nezināmajā.  

Izveidojoties pārim, sākas abu kopīgās pieredzes veidošana un pierīvēšanās. Tas ir visai piņķerīgs process, jo pārī katrs ienāk ar savu unikālo pieredzi un dzimtas tradīcijām un tieši tās uzskata par īsto pamatu kopīgajai dzīvei, grāmatas "Pāru (ne)būšanas" pieteikumā raksta tās autors Gatis Līdums. Raidījumā Ģimenes studija plašāka saruna par to, kā šīs nebūšanas risināt dzīvē ar gramatas autoru - ģimenes sistēmisko psihoterapeitu, sertificētu psihoterapijas speciālistu Gati Līdumu un mācītāju, noētiskās kopienas "Elizeja" līdzdibinātāju Kasparu Simanoviču.

Vecāku interese par pirmsskolu pieejamību vasarā šogad ir lielāka nekā citus gadus. Rīgā un arī citās pašvaldībās vasarā mainās pirmsskolu izglītības iestāžu darba laiks - pandēmijas apstākļos daudzi bērnudārzi šovasar darbosies īsāku dienas daļu, citur tiek ikgadu tiek slēgti uz mēnesi un ilgāk. Kā tas ietekmēs ģimeņu ikdienu, diskutējam Ģimenes studijā. Situāciju Rīgā raksturo Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Pirmsskolu nodaļas vadītāja Iveta Nagla, Rīgas 49. pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Vineta Jonīte un Privāto pirmsskolas izglītības iestāžu asociācijas vadītāja un privātā bērnudārza "Creakids" vadītāja Daina Kājiņa. Kā bērnudārzi strādās vasarā ārpus Rīgas: situāciju novados raksturoGulbenes novada Izglītības pārvaldes vadītāja Edīte Kanaviņa un Daugavpils 13.pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja un Bērnudārzu padomes vadītāja Jeļena Kalmikova. "Galvaspilsētā mēs esam izvētījuši un arī pētījuši to vecāku, teiksim, izteikto vēlmju un priekšlikumu variantus un attiecīgi mēģinājusi salāgot arī ar iestādes darbalaiku racionālu izmantošanu, gan arī darba resursu,"  skaidro Iveta Nagla. Šobrīd Rīgas domes saistošie noteikumi, kuri nosaka pirmsskolas pakalpojumu organizācija, paredz to, ka izglītības iestādēm ne tikai ir tiesības pārtraukt pedagoģisko procesu vasaras atvaļinājumu laikā, bet arī saīsināt pakalpojumu sniegšanu grupā līdz 10 stundām.  "Šobrīd vecāki aktīvi sazinās ar pirmsskolas izglītības iestāžu vadītājiem un informē par sev nepieciešamo pirmsskolas apmeklējuma laiku. Tiem vecākiem, kuriem bērnam bērnudārza pakalpojums ir vajadzīgs 12 stundas dienā, attiecīgi uz vasaras sezonu tiks veidotas dežūrgrupa un šo pakalpojumu nodrošinās garāku laiku. Savukārt tiem vecākiem, kuri neizmanto bērnudārza pakalpojumu 12 stundu dienā, mēs, optimizējot darbinieku resursus, plānojam piedāvāt pakalpojumu 10 stundu režīma dienas grupās," skaidro Iveta Nagla. Šogad ir daudz izglītības iestādes, kuras vasarā darbu nepārtrauks.    

Kā kopt pusaudžu ādu un kā tikt galā ar pūtītēm, kas parādās pusaudža vecumā - kādos gadījumos jādodas pie speciālista un kādos paši varam par savi parūpēties, raidījumā Ģimenes studija skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas Dermatoloģijas profila virsārste, dermatoloģe Sanita Žīgure un Veselības centra 4 skaistumkopšanas speciāliste Alise Barkanceva. Raidījuma otrajā daļā vaicājam speciālistiem, kāda ir situācija ar seksuāli transmisīvo infekciju izplatību pusaudžu vidū Latvijā un kā pamanīt dermatoveneroloģiskas saslimšanas jauniešiem. Skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas dermatovenerologs puišiem Aleksejs Zavorins un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ginekoloģe, dzemdību speciāliste Lāsma Līdaka.

Gunta Lāce ir četru bērnu mamma, talantīga matemātikas skolotāja un Limbažu Valsts ģimnāzijas direktore. Guntas tētis, fiziķis un profesors Ivars Lācis bijis Latvijas Universitātes rektors, bet mamma Dace Lāce arī ir matemātiķe un pedagoģe, kas 30 gadus kā direktore vadījusi Rīgas 64.vidusskolu. Līdz ar Guntas bērniem Reini, Rūtu, Henriju, kā arī Annu, kas sarunai pievienojas no Vācijas, visas trīs paaudzes – ģimenes portretā. "Mūsu dzimtā vēl daudzi, lai arī ar dažādiem līkločiem nonākuši un darbojušies pedagoģijā," atzīst Gunta Lāce.  Par to arī caur šīs ģimenes prizmu saruna Ģimenes studijā. Lai arī sākotnēji par pedagoģi Gunta izvēlējusies kļūt kādas grāmatas iespaidā, tomēr beigās vecāku dzīvei bijusi izšķiroša nozīme. Viņa atzīst, ka nobijusies kļūt par ārsti un aizgājusi pa to ceļu, kas ģimenē ir viszināmākais. "Sajūta, ka strādāt izglītībā var ar aizrautību, noteikti nāk no ģimenes," atzīst Gunta. Guntas Lāces vecākais dēls Reinis ir programmētājs, ikdienā daudz laika pavada pie datora, brīvajā laikā cenšas iziet ārā paskriet. Meita Anna dzīvo Vācijā, Āhenē, un strādā arhitektūras birojā jau kopš 2013. gada. Rūta stāsta - kamēr es izaugu, biju jaunākais bērns ģimenē, bet vēlāk pievienojies arī brālītis Henrijs. Rūta šobrīd gaida savu universitātes izlaidumu, tāpēc oficāli skaitās studente, ir darba meklējumos un domā, kā savu dzīvi virzīt tālāk. Mazliet piestrādā par ekonomikas skolotāju mammas vadītā skolā. Pastarītim Henrijam ir deviņi gadi un viņš mācās Limbažu Valsts ģimnāzijas 3.klasē un savu dienu pavada pie datora. Guntas mamma Dace patreiz ir pilna laika pensionāre. Jau piecus gadus vairs nav bijusi skolēnu priekšā, bet līdz 2016. gadam strādāja Rīgas 64. vidusskolā. Dace Lāce atklāj, ka viņa ir bagāta vecmāmiņa, jo bez šiem četriem viņai ir vēl septiņi mazbērni. "Netrūkst gan ko nervozēt, gan priecāties, emocijas ir plašas," bilst Dace Lāce. Tagad, pavasarī, viņa rosās pa dārzu un cenšas kustēties. Ivars Lācis bilst, ka viņš pa laikam meitai kaut iemācījis, pa laikam kaut ko traucējis viņai apgūt. Visu apzināto mūžu darbojies izglītībā, pamatjoma - fizika. Priecājas par Guntu un viņas bērniem, kas tiek galā gan ar ikdienas sīkumiem, gan Covid izaicinājumiem. Sevi dēvē par "brīvo aizsargu", jo savas dienas daudz pavada datorā, nedaudz saistīts ar akadēmisko izglītību, bet dienas galvenā daļa ir atpūta, skrējiens pa mežu un pēc iespējas kalpot kundzei dārzā. Gunta atzīst, ka viņai svarīgi bērniem nodot - "pie mammas var atnākt vienmēr, gan, ja ir sagrēkojies, sadarījis viskautko, bet mamma ir tā, kurai var un vajag uzreiz zvanīt, ja ir slikti. "Ir ļoti forši, ja piezvana arī tajās situācijas, kad ir ļoti  labi - kad ir nokārtoti eksāmeni, kad ir satikti citi labi cilvēki, dabūts labs darbs, ir vienkārši kas labs noticis," atklāt Gunta. "Man ļoti gribētos viņiem būt stiprajai aizmugurei, kā mani vecāki bijuši man." Tāpat svarīgi, ka ģimenes pamatvērtības tiktu nododas tālāk, lai ģimenē valdītu godīgums, lai atklāti varētu izrunāt lietas, patīkamās un nepatīkamās, zināt, ka tiksi uzklausīts. "Bērni jau labāk zina, ko dabūjuši mājās no mamma, no omes un opja, tas ir tas, kas viņus veido," uzskata Gunta.  

Latvijā hokejs ir viens no populārākajiem sporta veidiem. Pirms Pasaules hokeja čempionāta norises Latvijā interesējamies, kā hokeja apmācība bērniem un jauniešiem notiek pandēmijas gada laikā. Kā arī par to, kādas ir iespējas un arī šķēršļi, lai arī Latvijas jaunie sportisti kļūtu par pasaules mēroga hokejistiem? Kāpēc ir vērts trenēties hokejā, ko tas prasa no pašiem jaunajiem sportistiem un arī viņu vecākiem, Ģimenes studijā diskutē Rīgas Sergeja Žoltoka vidusskolas direktore Vaclava Pluča, hokeja kluba “Kurbads” U17 un Jaunatnes attīstības hokeja līgas treneris Toms Bluks un Raitis Bikše, viņš bērnu un jauniešu hokejā ir jau vairāk nekā 10 gadus, gan kā tētis, gan funkcionārs, bijis arī "Dinamo" hokeja skolas vadītājs. Ierakstā privātās sākumskolas "Namiņš" direktore Sandra Indriksone stāsta par pirmsskolas izglītības iestādi "Ledus namiņš", kas ir pirmais bērnudārzs ar slidotprasmes apmācību.  Par iespējām trenēties hokejā Liepājā stāsta Liepājas Sporta spēļu skolas direktors Guntars Kikučs.

Lai arī vasarīgs laiks vēl kavējas, 15. maijā ir atklāta oficiālā peldsezona. Diemžēl aizvadītajā gadā noslīkstot dzīvību zaudēja 10 bērni vecumā līdz 14 gadiem, septiņi no viņiem bija vecumā līdz 4 gadiem. Tas ir ievērojami vairāk nekā 2019. gadā. Kā mainīt traģisko statistiku, ko bērniem noteikti vajadzētu atgādināt par drošību uz ūdens un kā bērnu peldētprasmi ietekmēs tas, ka skolās šogad nav notikusi peldētapmācība? Biedrības "Peldi droši" dibinātāja Zane Gemze raidījumā Ģimenes studija skaidro, ka drošās ir oficiālās peldvietas, kas ir atbilstoši ierīkotas un kurās ir arī glābēja postenis. Bet Latvijā tādu ir tikai nedaudz vairāk kā 50. Tāpēc jāņem vērā, ka peldvietai jābūt pārredzamai, tā nedrīkst būt aizaugusi, gruntij jābūt stabilai. Jāskatās, lai peldvietā nav akmeņu, uz kuriem var traumēties, lecot ūdenī. "Visbūtiskākais, ka bērni to nedara vieni. Nevajadzētu ļaut bērniem pašiem doties brīvi ūdeni" norāda Zane Gemze. Lai justos droši, pamatā ir peldētprasme, bet tā nav vienīgā. Ja bērns neprot peldēt, viņa iesaka atpūšoties pie ūdens izmantot peldvestes. Tie nevar būt piepūstie uzroči, jo tie nedod drošības sajūtu.  Zane Gemze arī iesaka izveidot ģimenē noteikumus, ka informē viens otru par to, ka dodas ūdenī, kad bērns dodas, viņš to pasaka vecākiem, kad pieaugušie bez bērniem dodas peldēt, arī pasaka bērniem. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) priekšnieka vietnieks Mārtiņš Baltmanis atklāj, ka traģiskie negadījumi visvairāk notikuši atklātās ūdenstilpnēs, konkrēti upēs un tās visbiežāk ir neoficiālas peldvietas. Viņš norāda, ja izmanto palīglīdzekļus bērna drošībai uz ūdens, nenozīmē, ka bērns nav jāpieskata. Ja par peldvietu izraudzīta upe, Zane Gemze iesaka upes teritoriju izstaigāt, kur grasās peldēt, iespējams, tur ir bedre, akmens, čakārnis. Biedrības “Peldēt droši” rīkotās kampaņas “Ja peldēt, tad droši! Nepārvērties slīkonī” animācijas īsfilma. Lai nepārvērstos slīkonī jāatceras vien daži noteikumi - nepeldēt vienatnē, tumsā, alkohola reibumā un izvēlēties drošu peldvietu. Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents Aivars Platonovs vērtē, ka vajadzētu domāt par piemājas ūdenstilpņu drošību. Tāpat viņš norāda, ka bērnus vecumā līdz 14 gadiem vienus nedrīkst laist uz peldēties. "No mazākie bērniem vispār nedrīkst novērst acis, lielākiem var dot kādu brīvību, bet arī jāvērtē individuāli prasmes un atbildība pret savu rīcību, vai viņš ir pārgalvīgāks vai apzinīgāks, kā arī, kādas ir viņa peldētprasmes," atzīst Aivars Platonovs. Skandināvijas valstīs pieņemts, ka prast peldēt nozīmē spēt nopeldēt vismaz 200 metrus, tajā skaitā 50 uz muguras, un pēc šī peldējuma, izkāpjot no ūdens nejust nogurumu. Šo aspektu peldētprasmes novērtēšanai aizguvusi arī Latvija. Zane Gemze norāda, ka statistika ir neapskaužama: uz jautājumu, vai jūs mākat peldēt, cilvēks atbild apstiprinoši, bet minētos 200 metrus Latvijā var nopeldēt 6-7%.  "Tas nozīmē ka peldētprasme Latvijā ir pilnīgi nepietiekamā līmenī," atzīst Zane Gemze.  Aglonas novada domes izpilddirektore Ineta Poga un Rīgas Pašvaldības policijas Drošības uz ūdens un civilās aizsardzības pārvaldes pārstāvis Jānis Skrims skaidro, kā notiek peldvietu uzraudzība konkrētās pašvaldībās.

Jau zināms, kā 9. klašu skolēniem veicies diagnosticējošajos darbos un daudzi gatavojas iestājpārbaudījumiem, lai turpinātu mācības vidusskolā. Tomēr situācija Rīgā un reģionos ir atšķirīga, Rēzeknē un arī Kuldīgā, piemēram, iestājpārbaudījumu, lai mācītos ģimnāzijā vai vidusskolā, nebūs, pietiks ar vēlmi mācīties. Savukārt Rīgā ir noteikti iestājeksāmeni un dažam 9.klases absolventam iestājpārbaudījumus nāksies kārtot pat vairākas reizes. Raidījuma pirmajā daļā situāciju Rīgā skaidro un analizē Rīgas Juglas vidusskolas direktore Helēna Vilkosta, Rīgas Valsts 3.ģimnāzijas direktors Andris Priekulis un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Vispārējās izglītības skolu nodaļas vadītāja Anita Pēterkopa. Raidījuma otrajā daļā sazināmies ar Rēzeknes Valsts 1.ģimnāzijas direktoru Jāni Poplavski un Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskolas direktori Valdu Gauri. Par iestājpārbaudījumu kārtību Rīgas skolās, lai turpinātu mācības 10. klasē, Anita Pēterkopa skaidra, ka tiks organizēts vienots iestājpārbaudījums. Iestājpārbaudījumi notiks klātienē, pirms eksāmeniem skolām ir jāorganizē Covid-19 tests gan skolēniem, gan skolotājiem. Noteikts, ka testa derīguma termiņš ir 70 stundas pēc tā nodaošanas. Līdz ar to, ja, piemēram, tuvākais iestājpārbaudījums valsts ģimnāzijām uz 10. klasēm ir 29. maijā, tad 27. maijs ir datums, kad skolas organozēs testu nodošanu. "Ja 29. maijā kādam ir Covid-19 pozitīvs tests, protams, viņš nekārto iestājpārbaudījumu, bet 10. jūnijā būs iestājpārbaudījums uz vidusskolām uz 10. klasēm. Mums ir ļoti daudz spēcīgas vidusskolas Rīgā, kuras parāda augstus mācību rezultātus un iespējas ir startēt tad uz vidusskolām," atzīst Anita Pēterkopa. "Ja skola neorganizē iestājpārbaudījumu, viņai ir jāuzņem izglītojamie iesnieguma secībā. Nav nekādu atlases kritēriju, nav piemērojams ne gada vērtējums, ne kādu citu vērtējumu rezultāti, tikai un vienīgi iesniegumu secībā. Otrs variants, ko arī nosaka Vispārējās izglītības likums, ka var  izglītības iestāde rīkot iestājpārbaudījumu. Pašvaldībai ir dotas tiesības arī uz vidusskolas 10. klasi organizēt vienotu iestājpārbaudījuma un, ja ir iestājpārbaudījums skolā, tad skola var noteikt arī uzņemšanas kritērijus," norāda Anita Pēterkopa. Anita Pēterkopa norāda, ka vienotu iestājpārbaudījumu pilsētā organizē, lai skolēns var piedalīties konkursā uz to skolu, kurā vēlas mācīties "Ja skolēna mērķis ir Valsts ģimnāzija, viņam tikai vienreiz ir jākārto iestājpārbaudījumi un pēc tam ar šo iestājpārbaudījuma rezultātu izglītojamais var piedalīties konkursā uz to Valsts ģimnāziju, kurā viņš vēlas mācīties. Analoga situācija ir arī par vidusskolām: iestājpārbaudījuma rezultāts ir pamats tam, lai skolēns pēc tam varētu piedalīties konkursā iestājoties konkrētā vidusskolā, kas viņu interesē," skaidro Anita Pēterkopa. Ir atšķirība starp iestājpārbaudījumiem Valsts ģimnāzijās un vidusskolās. Pirmām kārtām, vidusskolās ir kombinēts iestājpārbaudījums, kas ietver gan matemātika daļu, gan svešvalodas daļu. Pārbaudījuma laiks ir līdz trīs stundām. Stājoties valsts ģimnāzijā ir jākārto tikai iestājpārbaudījums matemātikā, kura garums ir līdz trīs stundām. Grūtības pakāpe ir augstāka, kā arī ir lielāks uzdevumu apjoms. 

Tas ir tik pašsaprotami, ka bērnudārzā bērni mācās ne tikai rakstīt, lasīt un rēķināt, bet arī muzicē un  sporto. Tomēr izskan informācija no pirmsskolas pedagogu, gan vecāku puses, ka pandēmijas ietekmē ir bērnudārzi, kuros jau ilgstoši nenotiek mūzikas, sporta un citas nodarbības. Kāpēc tā, kā pirmsskolas izglītības iestādes meklē risinājumus un kāpēc dīkstāves laikā mūzikas pedagogi reizēm spiesti aizvietot pirmsskolas skolotājus. Situāciju Ģimenes studijā raksturo un vērtē mūzikas pedagoģe un “Dziedi ar Daci” muzikālā satura veidotāja Dace Kravale, Latvijas privāto pirmsskolas izglītības iestāžu asociācijas vadītāja un privātā bērnudārza “Creakids” vadītāja Daina Kājiņa un Valsts Izglītības un satura centra mūzikas, sporta un vizuālās mākslas satura eksperte Ilze Kadiķe.

Palīdzība jāmeklē arī tad, kad krīze beigsies. Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Gunita Kleinberga skaidro, cik svarīgi ir apzināties garīgās veselības sarežģījumus un meklēt palīdzību arī tad, kad krīze beigsies. Dažas frāzes kuras uzspridzina pusaudžu smadzenes un vienīgais, ko viņi dzird ir : VIŅI NEGRIB MANI SAPRAST, NAV JĒGA TEIKT, VIŅI TIKAI PAMĀCA VAI NOSODA / AR MANI KAUT KAS NAV KARTĪBĀ / NEESMU GANA SVARĪGS, VĒRTĪGS / VECAKI MANI NEMĪL / ESMU SLIKTS / MUĻĶIS / IDIOTS / NEJĒGA. Tas pusaudzim liek noslēgties un atdalīties no vecākiem vēl vairāk. Ko darīt vecākam? Saruna – ieklausīšanās – pievienošanās – iespējams risinājums.

Mājsēdes riska faktori. Fizioterapeite Elita Salgrāve aicina pievērst uzmanību stājas problēmām, kas var rasties pandēmijas laikā. Kāds ir nepieciešamais kustību apjoms dienā? Bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadiem - katru dienu 60 minūtes, kombinējot ar muskuļus stiprinošām aktivitātēm trīs reizes nedēļā. Esot ilgstoši ierobežoti, tālu prom no ierastā ritma, strādājot un mācoties no mājām, izteikti mazinās pat ikdienas aktivitāšu apjoms! Sešu mēnešu laikā, atsakoties no fiziskiem vingrinājumiem, viscerālo tauku daudzums palielinās par 8,6 %, kas savukārt palielina risku sirds un asinsvadu slimībām vai pat onkoloģijas attīstībai. Kādas ir pirmās sūdzības, bērnam kustoties mazāk? Pasliktinās garastāvoklis un miegs, vieglāk rodas savstarpējie strīdi un nesaprašanās.

Mūsdienu zināšanu un lietpratības pārbaudījums. Izglītības eksperts Gatis Narvaišs skaidro, kā šis laiks palīdz diagnosticēt un novērst problēmas izglītībā. Kā izskatās skolēns, kurš patstāvīgi prot mācīties? Un vai skola nav akadēmiska vide, kurā mācās vien no grāmatām? Pandēmija veic diagnostiku 21. gadsimta izglītībai. Šis laiks parāda to, kam jāsagatavo jaunā paaudze.  

Pedagogs un Rīgas Tehniskās universitātes Inženierzinātņu vidusskolas direktors Aleksandrs Vorobjovs stāsta, kā pieaugušo stereotipi ietekmē jauniešu karjeras izvēli un kas attur jauniešus izvēlēties tehniskās zinātnes.   "Eksaktie ir nūģi. Tur visi ignorē veselīgu dzīvesveidu. Tā ir joma tikai ģēnijiem. Tas ir monotons darbs." Eksaktās jomas uzņēmumi ir vieni no aktīvākajiem novatoriem veselīga dzīvesveida popularizēšanā. Ļoti daudzas tehniskās profesijas prasa pacietību, nemitīgu izglītošanos un pieredzes uzkrāšanu.    

Atzīmējot Starptautisko ģimenes dienu un raidījuma „Ģimenes studija” desmito jubileju, Latvijas Radio organizēja konference „Seši soļi ģimenes mieram un pārmaiņām”. Koncentrētā veidā mēs piedāvājam ieklausīties piecos lieliskos ekspertos, kuri runā par trim jomām, kuras "Ģimenes studijā" varam uzskatīt par tādiem kā trīs vaļiem - par attiecībām, veselību un izglītību. Vai jaunajiem vecākiem atļauts gulēt? Miega speciāliste Marta Celmiņa stāsta par jauno vecāku miega kvalitāti un neizgulēšanās sekām. Pētījumā noskaidrots, ka 70% vecāku, kuru bērni guļ slikti, ir depresijas simptomi. Vai jaunie vecāki vispār drīkst izgulēties? Vai arī jāpieņem, ka kvalitatīva miega nebūs vairākus gadus?   Mājsēdes riska faktori. Fizioterapeite Elita Salgrāve aicina pievērst uzmanību stājas problēmām, kas var rasties pandēmijas laikā. Kāds ir nepieciešamais kustību apjoms dienā? Bērniem un pusaudžiem līdz 18 gadiem - katru dienu 60 minūtes, kombinējot ar muskuļus stiprinošām aktivitātēm trīs reizes nedēļā. Esot ilgstoši ierobežoti, tālu prom no ierastā ritma, strādājot un mācoties no mājām, izteikti mazinās pat ikdienas aktivitāšu apjoms! Sešu mēnešu laikā, atsakoties no fiziskiem vingrinājumiem, viscerālo tauku daudzums palielinās par 8,6 %, kas savukārt palielina risku sirds un asinsvadu slimībām vai pat onkoloģijas attīstībai.   Palīdzība jāmeklē arī tad, kad krīze beigsies. Kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Gunita Kleinberga skaidro, cik svarīgi ir apzināties garīgās veselības sarežģījumus un meklēt palīdzību arī tad, kad krīze beigsies. Dažas frāzes kuras uzspridzina pusaudžu smadzenes un vienīgais, ko viņi dzird ir : VIŅI NEGRIB MANI SAPRAST, NAV JĒGA TEIKT, VIŅI TIKAI PAMĀCA VAI NOSODA / AR MANI KAUT KAS NAV KARTĪBĀ / NEESMU GANA SVARĪGS, VĒRTĪGS / VECAKI MANI NEMĪL / ESMU SLIKTS / MUĻĶIS / IDIOTS / NEJĒGA. Tas pusaudzim liek noslēgties un atdalīties no vecākiem vēl vairāk. Ko darīt vecākam? Saruna – ieklausīšanās – pievienošanās – iespējams risinājums.   Pedagogs un skolas direktors Aleksandrs Vorobjovs stāsta, kā pieaugušo stereotipi var ietekmēt bērnu karjeras izvēli. "Eksaktie ir nūģi. Tur visi ignorē veselīgu dzīvesveidu. Tā ir joma tikai ģēnijiem. Tas ir monotons darbs." Eksaktās jomas uzņēmumi ir vieni no aktīvākajiem novatoriem veselīga dzīvesveida popularizēšanā. Ļoti daudzas tehniskās profesijas prasa pacietību, nemitīgu izglītošanos un pieredzes uzkrāšanu.   Mūsdienu zināšanu un lietpratības pārbaudījums. Izglītības eksperts Gatis Narvaišs skaidro, kā šis laiks palīdz diagnosticēt un novērst problēmas izglītībā. Kā izskatās skolēns, kurš patstāvīgi prot mācīties? Un vai skola nav akadēmiska vide, kurā mācās vien no grāmatām? Pandēmija veic diagnostiku 21. gadsimta izglītībai. Šis laiks parāda to, kam jāsagatavo jaunā paaudze.

Vai jaunajiem vecākiem atļauts gulēt? Miega speciāliste Marta Celmiņa stāsta par jauno vecāku miega kvalitāti un neizgulēšanās sekām. Pētījumā noskaidrots, ka 70% vecāku, kuru bērni guļ slikti, ir depresijas simptomi. Vai jaunie vecāki vispār drīkst izgulēties? Vai arī jāpieņem, ka kvalitatīva miega nebūs vairākus gadus? "Pamosties kaut 10 reizes naktī ir pilnīgi normāli un tas notiek ar jebkuru dzīvu cilvēku, ieskaitot bērnus," atzīst Marta Celmiņa.

Šī mācību semestra beigās skolēni pirmo reizi saņems vērtējumu priekšmetā "Teātra māksla" jeb "Drāma", par kura iekļaušanu mācību saturā iepriekš bija karstas diskusijas. Ģimenes studijā vērtējam pirmā mācību gada pieredzi - ko bērni mācījās, kādas ir skolēnu un skolotāju atziņas. Interesējamies arī par jauno augstākās izglītības programmu teātra mākslas pedagogiem. Pirmā mācību gada pieredzi šajā priekšmetā izvērtē Ikšķiles vidusskolas literatūras un teātra mākslas skolotāja, viena no “Skola 2030” teātra mākslas satura izstrādes autorēm Zane Bēķe, Ogres novada kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslu jomas kootrdinatotrs, Ogres Valsts ģimnāzijas mūzikas skolotājs Kristaps Gustavs Kiršteins un Rēzeknes pamatskolas attīstības centra metodiķe, Teātra mākslas skolotāja, pasniedz arī latviešu val un literatūru Aiva Litauniece. Ierakstos uzklausām arī skolēnu domas par jauno mācību priekšmetu. No nākamā mācību gada jaunu augstākās izglītības programmu teātra mākslas pedagogiem, kopīgi sadarbojoties, piedāvās Latvijas Kultūras akadēmija, J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija un Latvijas Mākslas akadēmija. Par teātra mākslas skolotāju mācībām stāsta režisors Latvijas Kultūras akadēmijas prorektors Elmārs Seņkovs.

Latvija ir 1.vietā OECD valstīs pēc mobinga rādītājiem skolās – katrs trešais mūsu skolēns cieš no mobinga. 54% skolēnu, kuri ir vardarbības upuri, nav vērsušies pēc palīdzības, bet 62% skolotāju atzīst, ka skolā nav bijušas apmācības par mobingu. Šie ir tikai daži skaitļi no nevalstisko organizāciju memoranda, kas noslēgts, lai veicinātu mērķtiecīgas mobinga prevencijas un novēršanas sistēmas ieviešanu Latvijā.  Memoranda autori arī uzsver, ka mobinga problēma Latvijas skolās ir tik izplatīta, ka šobrīd ar atsevišķu kampaņu vai mācību stundu to nebūs iespējams samazināt. Ir nepieciešama sistēmiska pieeja valsts un katras skolas līmenī.  Ģimenes studijā interesējamies, kā pandēmijas laikā sokas cīņa pret mobingu, vai tas ir samazinājies un kā mainījies skolēnu vidū, kā arī par risinājumiem, kas mobinga iero ierobežošanai tiek plānoti un īstenoti valsts mērogā. Mobings bērnu un jauniešu vidū ir emocionāla, fiziska vai sociāla vardarbība starp vienaudžiem, kas tiek īstenota tīši ilgstošā laika periodā klātienē vai digitāli, kā arī spēku samērs starp mobingā iesaistītajiem nav līdzvērtīgs. Mobingā parasti ir iesaistītas vismaz trīs puses - upuris, pāridarītājs un vērotāji. Veselības ministrijas Sabiedrības veselības departamenta Veselības veicināšanas un atkarību profilakses nodaļas vadītāja Inga Birzniece atzīmē, ka ņirgāšanās un mobinga jautājumi bijuši aktuāli arī pirms Covid laika. Veselības ministrija,  sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju, kā arī Labklājības ministriju kopā strādā pie konceptuāla ziņojuma par ņirgāšanās izplatības mazināšanu izglītības iestādēs un meklē kopīgus risinājumus situācijas risināšanai. Inga Birzniece  norāda, ka līdz šim veiktas dažādas aktivitātes, bet darbība bijusi sadrumstalota ņirgāšanās izplatības mazināšanai, līdz šim nav bijis vienota rīcības plāna vai rekomendāciju.  "Skolēni atbild, ka daļa arvien ir saskārušies ar mobingu un tā bijusi emocionāla aizskaršana vai kibermobings. Samazinājusies fiziska aizskaršana attālināto mācību laikā," situāciju pandēmijas laikā raksturo sociālā projekta "Neklusē" vadītāja Marika Andžāne. Viņa norāda, ka šobrīd notiek aptauja, kā mainījies mobinga līmenis šajā mācību gadā. Lai arī nav konkrētu datu, Raunas vidusskolas direktors Edgars Plētiens vērtē, ka mobings ir problēma lielākajā daļā Latvijas skolu, jo tur kur vienuviet ir daudz bērnu, arī darba vietās, tur eksistē savstarpējā mijiedarbība un arī mobings. "No šāda viedokļa man grūti noticēt, ka lielā daļā Latvijas skolu šī problēma nav," bilst Edgars Plētiens. "Tas, ka mēs mēģinām to kaut kādā veidā noslēpt, ir drosmes jautājums runāt atklāti par to, kas notiek." Runājot par attālināto mācību laiku, viņš atzīst, ka nav saņēmis konkrētas norādes par mobingu, situācijas ir kļuvušas mazāk aktuālas. "Arī klatienes situācijās vērojām, ka jauniešu grupiņās, kurās viņi atrodas, eksistē nosacīti negatīvā mijiedarbība. Šis kibermobings eksistē arī klātienes procesa laikā un īsti nav nekur pazudis," uzskata Edgars Plētiens. Lai topošais ziņojums nepaliktu tikai uz papīra, bet darbotos realitātē, turklāt katrā skolā. Edgars Plētiens atzīst, ka skolas vadības komandai jābūt pārliecībai, ka šie jautājumi ir svarīgi. To nevar iemācīties, bet ar to, ir daudz jādomā.  "Svarīgi, ka skolas vadībai ir dziļa izpratne par to, ka dažāda veida pāridarījumiem skolā ir būtiska nozīme skolēnu sasniegumos. Tas ir pirmais solis," uzskata Edgars Plētiens. "Nākamais jautājums ir, kā sistēmiski to skolā ieraudzīt. Pirmkārt, skolā jārunā par to, ka katrs pieaugušais, kurš skolā atrodas, sākot no dežuranta līdz skolas vadībai, pievērš uzmanību dažādām komunikācijas lietām," norāda Edgars Plētiens Tāpat svarīgs ir sistēmisks redzējums, ko darīt skolotājam, ja viņš sastopas ar ņirgāšanos un mobingu. Raunas skolā ir izstrādāta septiņu soļu sistēma, kā skolotājs var nepalikt vienaldzīgs un nepalikt viens, kad iesaistās.  Edgars Plētiens norāda, ka ir vajadzīgs laiks, lai šie pasākumi iedzīvotos, pozitīvas pārmaiņas nevar gaidīt gada, divu laikā.  Marika Andžāne piekrīt, ja nebūs vēlme skolā risināt problēmas, var izstrādāt kādas vadlīnijas grib.

Pēdējos gados Latvijā strauji pieaudzis saslimušo skaits ar garo klepu, tostarp smagi sirgst grūtnieces un jaundzimušie. Ginekologi, dzemdību speciālisti un pediatri aicina Latvijā ieviest valsts apmaksātu vakcināciju pret garo klepu grūtniecēm. "Garais klepus ir sena infekcijas slimība, kas vistrakāk skar tieši mazus bērnus, bet būtiski traucē dzīves kvalitāti  arī pusaudžiem un pieaugušajiem cilvēkiem," raidījumā Ģimenes studija skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja Dace Zavadska. Tas ir klepus, kas norit ļoti ilgi, gan vienas klepošanas epizodes laikā, gan kopumā, cik dienas, nedēļas pat mēnešus turpina cilvēks klepot. Šī ir infekcijas slimība, kuru pilnībā izskaust nevar, tā turpinās cirkulēt sabiedrībā, lai arī kāda būtu vakcinācijas aptvere. Vakcīna nodrošina aizsardzību apmēram piecus gadus pēc tās saņemšanas. "Bīstams dzīvībai garais klepus var būt jaundzimušajiem pirmajā dzīves gadā. Vakcīnu pirmo reizi bērns saņem divu mēnešu vecumā, ar pirmo daļu tikai tiek iepazīstināta imūnā sistēma. Ir nepieciešamas trīs devas, lai izveidotos kārtīga aizsardzība. Tādēļ arī aktualizēts jautājums, kā pasargāt visneaizsargātāko sabiedrības daļu pret garo klepu," norāda Dace Zavadska. Ginekoloģe, dzemdību speciāliste Latvijas Dzemdību speciālistu un ginekologu asociācijas prezidente Vija Veisa skaidro, ja mamma tiek vakcinēta grūtniecības laikā pret garo klepu, viņas ķermenī veidojas antivielas, kas bioloģiski draudzīgā veidā nokļūst bērna asinsritē. Tā pirmo dzīves gadu mazulis ir pasargāts no šīs infekcijas. "Neatkarīgi, kad mamma saņēmusi savu vakcīnu pret garo klepu, katras grūtniecības laikā otrajā trimestrī šo vakcināciju rekomendē tieši gaidāmā bērniņa veselības interesēs, viņa imunitātei pirmajos dzīves mēnešos," norāda Vija Veisa.

Vai Latvijā uz vecākiem, īpaši bērnam mazam esot, tiek izdarīts liels spiediens par to, kā jārīkojas, lai bērns attīstītos atbilstoši pareizajiem priekšstatiem? Vai vērtības – stalta stāja un ķermeņa simetrija – mūsu sabiedrībā dominē pār rūpēm par bērna emocionālo attīstību? Par šo jautājumu interesējusies un doktora disertāciju Kalifornijas Universitātē (ASV) aizstāvējusi sociālantropoloģe Karīna Vasiļevska-Daas, kura iepazīstina ar sava pētījuma tēmām. Ģimenes studijā diskutē arī fizioterapeite, topošā Emmijas Pikleres pedagoģe Klaudīja Hēla un piecu bērnu mamma un dūla Evelīna Strazdiņa. Pētniece secinājusi, ka mūsu sabiedrībā staltā stāja ne tikai fizioloģisks, bet arī morāla vērtība ir diezgan ietekmīga un tā ietekmē arī medicīnas praksi. "Runājot par morālo stājas aspektu, tur Latvijā noteikti ir kaut kas īpašs, tieši Latvijai raksturīgas attiecības ar bērna stāju kā morālo vērtību nesēju," vērtē Karīna Vasiļevska-Daas. Klaudīja Hēla norāda, ka viņas praksē bērnu stājas jautājums nav tik aktuāls, jo viņa strādā ar bērniem līdz trīs gadu vecumam, vairāk runa ir par paaugstinātu tonusu un asimetriju. Reizēm par ātru konstatē šo faktu par tonusu, ko Klaudīja Hēla atzīst, ka nemaz negribētu saukt par diagnozi. Evelīna Strazdiņa vērtē, ka tonuss ir saistīts ar psihosomatiku.  "Sākums ir no mamma, tas ir jautājums, kā jūtas mamma. Principā šo tonusu iegūst darbojoties ar bērnu, ja tiek nepareizi nēsāts, vai vecāks pats jūtas sasprindzis," atzīst Evelīna Strazdiņa. "Es esmu ar savu bērnu kā deju partneris, ja es esmu saspringusi un uztraukusies un neesmu paļāvīga tajā, ko es daru, tad arī mans ķermenis to stāsta bērnam. Bērns no manis saņem saspringtu dejas partneri, un viņš sāk man pielāgoties. Viņš sāk pastiprināti darboties ar mammu, lai viņai palīdzētu viņas emocijās. Man liekas, ka tajā ir daudz emocionālās puses," uzskata Evelīna Strazdiņa.

Mātes dienas sagaidot, Ģimenes studijā tiekamies ar kādu īpašu ģimeni un ļoti īpašu mammu. Talsenieki Sanita un Jānis Ziediņi audzina trīs dēlus. Vecākais dēls Kristiāns, kā visi Ziediņu ģimenes vīrieši jau trešajā paaudzē, spēlē hokeju. Jaunākie – sešgadīgie dvīnīši – pasaulē nāca priekšlaikus un, tikai nedēļu vecam esot, vienam no viņiem tika konstatētas smagas veselības problēmas. "Šie seši gadi ir bijuši tik piesātināti, ka šķiet pagājuši veseli 36," apgalvo Sanita, bet caur pārpasaulīgām sāpēm gadu gaitā Sanita tomēr nonākusi pie atziņas – es izvēlos būt laimīga. Viņas enerģijas pieticis ne tikai nedziedināmi slimajam Artūriņam un abiem pārējiem dēliem, bet arī priekšlaikus dzimušo bērnu vecāku apvienības „Esmu klāt” dibināšanai, darbam Talsu ģimeņu un bērnu attīstības centrā „Brīnumiņš” un nu arī pašas sarakstītai grāmatai „Pieneņpūka”, kas vēsta par viņu un Artūra cīņu par dzīvi, par visas ģimenes apņēmību būt kopā un prast priecāties par katru viņiem atvēlēto dienu. Ziediņu vīrieši ar hokeju nodarbojas jau vairākās paaudzēs, hokeju spēlē tēta Jāņa divi brāļi un hokeju spēlē arī viņa brāļu dēli, reizēm uz laukuma viena maiņa visi ir Ziediņi, bet mamma nav hokeja fans un mājās viņas klātbūtnē par hokeju ne runā, ne arī to skatās. "Viņi to ciena un respektā," gandarīta Sanita. Katru nedēļu katras brīvdienas kā citas mammas nav hallē. Tikai reizēm jūt līdzi saviem ģimenes vīriešiem klātienē. Tajā pašā laikā mamma ir priecīga un atzinīgi vērtē, ka Kristiānam mirdz acis par to, ko dara - par hokeja spēlēšanu. Viņam tas patīk un tas arī viņu ir norūdījis un veidojis puiša raksturu. Sanita arī stāsta, ka pirms sešiem gadiem, kad ģimenē ienāca dvīnīši, Kristiānam bija jāuzņemas daudz vairāk atbildības. "Viņš jau katru dienu par to atgādina, visspilgtāk jau viņš," tā par dvīņu ienākšanu ģimenē bilst Sanita. Ar Artūra slimību dzīve mainījusies, tad licies, ka zeme zem kājām atveras un krīti melnā bezdibenī. Bija liels izmisums, jo nezini, kas būs. Jau slimnīcā vecāki uzzinājuši, ka bērniņš būs nedziedināmi slims. "Tāds īsts seriāls - gaidi dvīņus, viss jauki un skaisti un pēkšņi viss sabrūk, vajadzēja sākt mācīties dzīvot no jauna. Sākās mūsu jaunā dzīve - apjaust, saprast, kā ar viņu sadzīvot. Mums bija jāmācās pieņemt ar prātu un ar sirdi. Tas nav viegli," atzīst Sanita un neslēpj, ka ir bijuši kritumi. "Vīrs iegrimis darbā, jo vajadzību bijis daudz, lai īpašais bērns varētu augt mājās, nevis iestādē. Stress arī sapurinājis abu savstarpējās attiecības," turpina Sanita. "Krīzes brīži mani ir ļoti stiprinājuši un arī ļoti lauzuši. Vienmēr esmu tikusi no tā ārā," bilst Sanita. Dzīvojot mājās Sanita sapratusi, ka vajag laiku sev, tāpēc iestājusies augstskolā.  "Lielie kritumi un dzīves mācību stundas ir devušas arī lielās pārdomas abiem ar vīru par visu, ka tas nenotiek tāpat," atzīst Sanita. Artūrs ir trīs reizes gandrīz aizgājis no šīs pasaules, bet reanimēts. Tagad pēc visa piedzīvotā, Sanita atklāj, ja atkal būs līdzvērtīga krīze, viņi jau ir sagatavojušies un uzrakstījuši iesniegumu, ka vairs nereanimēs. Jā, cilvēki to nesaprot, bet tas nav vienā dienā pieņemts lēmums. "Zinu, kā ir aug daudzbērnu ģimenē, jo pati no tādas nāku, zinu sajūtu, ka tik ļoti vēliet kļūt par māti, bet bērniņš nepiesakās. Un sajūtu, ka ilgi gaidītais bērniņš tiek zaudēts. Un kad pēc 14 gadu ilgiem pūliņiem grūtniecības testā parādās divas svītriņas, tu vairs nesaproti, smieties vai raudāt. Zinu, kā ir, ka tev paziņo - tavs bērns nekad nestaigās un būs guļošs invalīds. Esmu pieļāvusi daudz kļūdu un arī mācījusies no tām. Esmu sapratusi, ka no dzīves problēmām nevar aizbēgt, esmu iemācījusies tās risināt, strādāt ar sevi un paskatīties uz visu no malas. Esmu iemācījusies paļauties uz Dievu, novērtēt laiku un dzīvi, kas mums katram ir dota. Šī grāmata ir veltīta manam dēlam Artūram, kas ir ienāca manā dzīvē un mainīja to," tā grāmatas "Pieneņpūka" ievadā raksta Sanita Ziediņa. Grāmatā dienasgrāmatas formā ir aprakstīta Ziediņu ģimenes dzīve, gādājot par īpašo bērnu. Sanita uzskata, ka grāmata ir domāta ikvienam, jo tā ir par vērtībām, kā pieņemt citādo, paskatīties uz dzīvi citādi, mierīgāk un mierpilnāk. Stāstot par ikdienu, Sanita atzīst, ka bez plānošanas nevar iztikt, lai visu nodrošinātu, palīdz gan vecākais dēls, gan Sanitas mamma. Kad tētis Jānis ir mājās, jo viņa darbs ir saistīts ar Vāciju, dēla aprūpē iesaistās arī viņš. Diena parasti sākas sešos no rīta ar stundu, kuru Sanita velta Artūram, tam seko ikdienas darbi, rūpes un pienākumi, arī gādājot par dvīņubrāli Valteru, kuram jāiet pie speciālistiem. Tikai vakarā pēc desmitiem var atsēsties, kad iedotas pēdējo reizi zāles Artūram. Tagad jau visas darbības, kas saistās ar Artūra aprūpi, liekas pašsaprotamas. Ja kāds saka, es to nevarētu, Sanita bilst, ka arī viņai tā šķitis, bet "tiklīdz tev ir šāds bērns, tu sava bērna dēļ darīsi visu". 

Gaidot Mātes dienu, skaidrojam, kas ir mātišķums un vai tas ir iedzimts? Vai tas ir pašsaprotami, ka sieviete iemīl savu bērnu jau grūtniecības laikā, vai visas sievietes ir vienādi apvletītas ar mātes instingtu un vai mātes mīlestības var būt arī par daudz? Psihoterapeite Ginta Ratniece norāda, ka mātišķums ir ne tikai sievietes, bet cilvēka spēja rūpēties par savu bērnu, sākot no dzimšanas brīža, nodrošinot, ko mātes funkcija paredz - pasargāt bērnu, nodrošināt visu, kas viņa attīstībai ir nepieciešams. Visdabiskāk būtu, ja mātišķais arhetips sievietē veidotos, kad viņas kļūst par māti. bet sievietes ir dažādas, ir tādas, kurām ir lielāka tendence jau no bērnības rūpēties par citiem, gādāt par kādu, atteikties no savām vajadzībām otra labā. Ir arī pētījumi, ka lielā mērā mātes audzina sava meitas, noskaņojot mātes lomai, mātišķumam, lai viņas spētu rūpēties par nākamo paaudzi. Vecmāte un dūla Līga Giniborga piekrīt, ka nevar paredzēt, kā sievietē attīstīsies mātišķums, būs sievietes, kam tas veidosies viegli, būs sievietes, kurām vajadzēs daudz atbalsta, lai mātišķums viņā sāktu izpausties. jau gaidot bērniņu, sieviete var veicināt mātišķuma veidošanas, tas notiek izglītojoties un tā tas arī sasaistās ar emocijām, ar domām, kāda viņa būs mamma. Līga Giniborga atklāj, ka viņa aicina topošās mammas runāties ar bērniņu, kas vēl aug mammas puncī, stāstīt viņam par savu pasauli, par dzīvi. Viņa to rāda ar savu piemēru, "sarunājoties ar vēderu".  Bieži vien esmu pirmais cilvēks sievietes pieredzē, kas mazo cilvēciņu uzrunā jau kā personību," atklāj Līga Giniborga. Taču ne vienmēr tad, kad bērniņš piedzimst, mātišķums mammā raisās. "Bieži vien izejot cauri arī grūtai dzemdību pieredzei, šī ķīmija notiek, tad es jau dzemdību zālē redzu, kā mamma skatās uz to bērniņu, kā iemīlas. Viņas seja staro. Dažkārt, ja dzemdībās nav saņemts iejūtīgais atbalsts, vai sieviete vispār nav gatavojusies, kas dzemdībās notiek. (..) Arī pēc plānota ķeizargrieziena arī mamma gan piedzīvo šo ķīmiju, gan saka, ka es pēc gada apjautu, ka man ir bērns, ka es viņu mīlu, ka esmu māte," atklāj Līga Giniborga. To, cik ilgi mammai jābūt ciešās attiecībās ar savu bērnu, nevar nomērīt, jo bērns kļūst patstāvīgāks, jo mātei ir jāreaģē uz to. Bet reizēm ir grūtības to novērtēt, atzīst Ginta Ratniece.

Vai esam pietuvojušies valsts izvirzītajam mērķim "2021.gads - Latvija bez bērnunamiem", kas traucē sniegt ģimenisku vidi katram bērnam un kā Kapseļu ielas bērnunama darbiniekiem un tur mītošajiem bērniem izdevies nepazaudēt ar sabiedrību arī pandēmijas laikā, interesējamies Ģimenes studijā. Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Rita Paršova skaidro, ka ieviesti vairāki atbalsta pasākumi: paaugstināts atbalsts audžuģimenē esošā bērna uzturam, paaugstināta audžuģimeņu sociālā aizsardzība, ieviesta jauna audžuģimeņu forma - specializētās audžuģimenes, izveidoti ārpusģimenes aprūpes atbalsta centri, palielināta atlīdzība par adoptējamo bērnu, izveidota audžuģimeņu informācijas sistēma, ieviests adopcijas pabalsts un no 2021. gada jūlija pieaugs pabalsts aizbildnim par bērna uzturēšanu. Paršova norāda, ka šie atbalsta pasākumi ir ietekmējuši bērnu skaita samazinājumu institūcijās.  Kustības “Plecs” vadītājs Jānis Erts ir gandarīts, ka uzņemošās ģimenes vairs nav atstātas vienas un izdarīts ir ārkārtīgi daudz, jo process ir uz ģimeni orientēts. "Esam saskārušies, ja fundamentāli neizmainīsim bērnu politiku, šī ir robeža, pie kuras apstāsimies," norāda Jānis Erts. "Runājoties ar ģimenēm, analizējot atbalsta sistēmu, ja uzņem bērnu līdz 8-10 gadiem, ir svarīgi, ka neesi viens, bet uzņemot bērnu virs 10 gadiem, ir svarīga pārliecība, vai spēsi tikt galā, jo ir sistēmas ielaistās problēmas, jo bērni ir pārdzīvojuši ārprātu, vajag būtiskas prasmes un atbalstu. Šobrīd esošā sistēma ir ārkārtīgi sadrumstalota un nav uz bērnu orientēta." Erts min trīs lietas, kas jāizdara, lai turpinātu samazināt bērnu skaitu bērnunamos: jārada vienota risku izvērtējuma pieeja; jārada vienota gadījumu vadība, kas vērsta un ģimenes un bērna atbalstu; agrīna pieeja prevencijai – agrīni ieraudzīt riskus, agrīna pieeja bērnu vajadzību monitoringam. Valsts sociālā aprūpes centra "Rīga", filiāles "Rīga" vadītāja Ilze Dzene arī atzīst, ka pietrūkst vienotas politiskās pieejas pieejas, lai Latvija būtu bez bērnunamiem. "Mēs sakām, ka bērnam ir jābūt centrā, bet tā diemžēl nenotiek vai notiek nepietiekami, sadarbība starp bērnu, bāriņtiesu vai politikas veidotājiem ir ierobežota," analizē Ilze Dzene. "Vienotības joprojām nav, lai tā būtu, ir kopā mērķtiecīgi jāstrādā. Bet tā ir arī katra institūcijas vadītāja atbildība un kā viņš redz šos bērnus - ģimenē vai vēsturiskajā sistēmā bērnunamos." Valsts sociālā aprūpes centra "Rīga" filiāles "Rīga" sociālā darbiniece Estere Zemīte stāsta, lai arī pandēmijas laikā nevar rīkot pasākumus klātienē, lai meklētu bērniem mājas un rastu cita veida atbalstu, rīko atvērtos pasākumus "Facebook", savukārt zoom platformā rīko satikšanās pasākumus uzņemošām ģimenēm, iepazīstinot ar bērniem, kas ir bez vecāku gādības šajā aprūpes centrā. Ģimeņu atbalsta centra “Tilts” pārstāve četru bērnu mamma Lilija Geža ir gandarīta, kā valsts sociālā aprūpes centra "Rīga" filiālē "Rīga" rūpējas par saviem bērniem un rūpējas par viņiem, kā par personību. Tas dod arī drosmi vecākiem uzņemt savā ģimenē bērnu ar īpašām vajadzībām.  Daloties pieredzē, Lilija Geža atzīst, ka "šis solis prasa drosmi un paņemšanos, bet tajā pašā laikā ļoti uzrunā arī citus vecākus. Mani iepriecina, ka cilvēki saka: skatoties uz jums, mums rodas vēlme un pārdomas, vai mēs nevar uzņemt bērnu. Cilvēki redz personīgi, viņi redz ģimeni".

“Pat ilgstoši dzīvojot ārzemēs, mēs tomēr joprojām sevi spēcīgi saistām ar Latviju,” tā par sevi un savējiem saka mūziķis un Eiropas Parlamenta Konservatīvo un reformistu grupas politiskais padomnieks Kārlis Būmeisters. Kopā ar sievu Lindu viņi jau septiņus gadus dzīvo starp Briseli un Rīgu. Abi audzina sešgadnieku Edvartu un Matildi, kurai šovasar būs divi gadi. “Pēdējā gada laikā virsraksts visu mūsu dzīvei varētu būt pielāgošanās, bet mēs vienmēr esam bijuši ļoti pielāgoties spējīgi,” apgalvo Kārlis. Par to, kā rit Būmeisteru ģimenes ikdiena gan te, gan tur – Zoom saruna Ģimenes studijā ar Kārli, Lindu, Edvartu un Matildi. "Mēs esam ceļojošā ģimene, pa pusei Briselē un Rīgā," stāsta Linda. Edvarts aktīvi iesaistās sarunā un stāsta, kur kopā ar vecākiem ceļojis. Mammai un tētim vien nākas piebilst, ka tas bija laikā, kad varēja brīvi ceļot. "Četratā ar piekto velkonīti Rūdi, Pepes dēlu, esam kā kamolītis, kurš piesiets pie labi nostiprināta enkura dzimtenē, tad orbitējam Briselē, Strasbūrā. Mēģinām izmantot katru iespēju būt Latvijā," par ģimeni bilst Kārlis. Tomēr, ja paskatītos kalendārā, Beļģijā būtu pavadīts vairāk laika, jo Kārlis un Linda strādā - viens Eiropas Parlamentā un otrs - Eiropas Komisijā, smejot saka, ka viens pārstāv Eiropas pilsoņus, otrs - valdību. Bet mazās māsas pieskatīšanā liels palīgs vecākiem ir lielais brālis Edvarts. Edvarts šobrīd mācās Eiropas skolā un gatavojas rudenī sākt gaitas "lielajā skolā" - mācīties 1. klasē, tomēr vecāki atzīst, ka vēl nav izlēmuši, vai puika mācīties turpat Eiropas skolā, kur mācības ir latviešu valodas grupā, vai kādā skolā Beļģijā, kur mācību valoda ir franču. Lai arī puika jau tekoši lasa, Beļģijā nav prasības, ka, sākot mācības 1. klasē, bērniem vajadzētu prast lasīt. Drīzāk pretēji, bērma vajadzētu pazīst burtus, vismaz sava vārda burtus, un lasītprasmi visi kopā apgūst skolā. Iemācīt dēlam agrā vecumā lasīt nav bijusi vecāku ambīcija, vienkārši viņam gājis secen datora periods un lasīšana atnākusi dabiski - vecāki lasījuši priekšā pasakas un arī pašam iepaticies sākt lasīt. Kārlis un Linda dalās pieredzē, ka garajiem pārbraucieniem ar mašīnu no Rīgas uz Briseli un atpakaļ bija sagatavotas grāmatas, dažādas spēlītes, uzkodas. Datorā Edvarts skatās portāla lsm.lv Bērnistabu, kur ir daudz interesantu raidījumu un iedvesmas avotu, piemēram, viņam pašam veidot savu youtube kanālu. Darboties ar tehnoloģijām Edvartam palīdz gan tētis, gan mamma. Pirms pandēmijas, kamēr Linda dzīvojusi vairāk Latvijā un auklējusi mazo māsu, nepilnu gadu Edvarts gājis arī tēta pēdās un dziedājis bērnu vokālajā ansamblī "Dzeguzīte".  Stāstot par Matildi, Linda atklāj, ka viņa savā divgadnieka periodā ir daudz aktīvāka, nekā bija brālis, bet arī viņa labprāt šķirsta grāmatas.

Šogad maija sākumā tradicionālo divu brīvdienu vietā - četras, visbiežāk kāda no tām tiek pavadīta ģimenes lokā. Jāsaka gan - tika, jo pandēmija ir ieviesusi savas korekcijas un ģimenes izvēlas vai nu satikties reti, vai arī izvairīties no kopā būšanas, īpaši, ja ģimenē ir seniori vai citi, kurus Covid varētu vairāk apdraudēt. Vai klātienes sarunas ir aizstājusi attālināta saziņa un ģimenes tagad dalās ar saviem ikdienas notikumiem WhatsApp čatos, tiekas zoom ballītes un izmanto iespēju apsveikt savus mīļos ar kurjera starpniecību, Ģimenes studijā analizējam kopā ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docenti Līvu Kalnaču un Rīgas Stradiņa universitātes sociālantropoloģi Ievu Puzo. Uzklausām arī pieredzes stāstus par savstarpējas saiknes uzturēšanu ar ģimeni un radiniekiem ar tehnoloģiju starpniecību Covid ierobežojumu laikā.

Kas notiek ar mammu, kura baro ar krūti savu bērniņu, ja viņa nokļūst stacionārā savu veselības problēmu dēļ. Kādi ir nosacījumi, lai būtu iespējams zīdīt mazuli - pieredzes stāstus un mediķu viedokļus uzklausām Ģimenes studijā. Kāda bija kārtība situācijā pirms Covid pandēmijas stacionārā un kādas pārmaiņas ieviesusi pandēmija, skaidro Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, stacionāra "Gaiļezers" galvenā ārste Linda Peiča un Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcas komunikācijas nodaļas vadītāja Jana Veinberga. Šobrīd sievietes ir piesardzīgākas un nevēlas bērnu ņemt līdzi uz slimnīcu, bet mammai ir iespēja tētim vai kādam citam, kas ar bērnu ir mājās, nodot pienu. Latvijas zīdīšanas veicināšanas konsultantu asociācijas vadītāja Sandra Lase atzīst, ka šobrīd ir sarežģītāk bērnam ar mammu atrasties kopā slimnīcā, šādās situācijās māca, kā saglabāt pienu, lai bērnu varētu barot pēc atgriešanās no stacionāra vai nodot uz mājām.

Pušumi, kodumi, skabargas, tulznas bērniem, alerģijas, ērču pincetes, zilumi, saules apdegumi - kam pavasara un vasaras sezonā jābūt mājas aptieciņā, ja ģimenē ir bērni? Padomus Ģimenes studijā sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīniskās palīdzības un observācijas pediatre Alla Silova un trīs bērnu mamma, "Mēness aptiekas" farmaceite Ieva Virza.

Tuvojoties mācību gada noslēgumam, parasti pieaug gan skolēnu, gan viņu vecāku interese par mācību darba novērtējumu. Ģimenes studijā interesējamies, vai un kā mainījusies skolēnu sekmju vērtēšanas sistēma, mācoties pēc "Skola 2030" pilnveidotā mācību satura atsevišķās klasēs, arī par to, vai skolēnam ir lietderīgi pēc katras atzīmes vai cita vērtējuma saņemšanas redzēt savu vietu klases kopēja reitingā, ko izglītības procesā dod šāda salīdzināšana un vai tas ietekmē bērna motivāciju mācīties labāk. Raidījumā diskutē projekta "Skola 2030" vecākais eksperts, Vērtēšanas satura izstrādes vadītājs, Rīgas 72. vidusskolas ķīmijas skolotājs Pāvels Pestovs, Rīgas pilsētas sākumskolas direktore, projekta "Skola 2030" vecākā eksperte Solvita Lazdiņa un platformas "E-klase" vadītājs Jānis Kaģis. "Nav neviena pierādījuma, ka reitingi palielinātu interesi par mācīšanos, bērni vairāk ko darītu, bet ir pierādījumi tam, ka bērni tiek sašķiroti reitingu ietekmē. Tiek sašķiroti grupās - labie, kas tiek galā ar visu un bērni, kas ir uzvarētāji, un bērni - zaudētāji, kam ir grūtības," norāda Solvita Lazdiņa. "Pētnieki saka, ka šādā veidā formējas bērna identitāte, kuru ir grūti pēc tam mainīt." Solvita Lazdiņa skaidro, ka reitingi ietekmē arī cilvēki vēlmi mācīties turpmāk dzīvē, jo var redzēt, ka tie, kas ir nosacīti slikto kategorijā, kas zaudē interesi mācīties. Viņi sevi ir iezīmējuši ar skolotāju un reitingu atbalstu šajā kategorijā. "Arī labiem bērniem, lai cik tas nebūtu dīvaini, mainās vēlēšanās, motivācija mācīties. Viņi mācās nevis sev, nevis tāpēc, ka tas ir interesanti, viņi mācās tāpēc, lai saglabātu vienu reitingā," komentē Solvita Lazdiņa. "Viss jau būtu kārtībā, viņi ir motivēti tur būt, bet ir pierādījumi, ka tie bērni, kas ir augšgalā, neizdarīs vairāk, lai sasniegtu vēl vairāk." Lazdiņa arī norāda, ka reitingi un attiecīgi bērna vieta tajā var ietekmēt vecāku un bērnu attiecības - ierobežot sarunas par mācīšanos, ja bērnam ir augsts reitings, savukārt, ja viņš būs saraksta lejasgalā, vecāki, kas satrauksies, būs ģimenes, kur vecāki un bērni attālināsies. Pāvels Pestovs skaidro, ka uzsāktās pārmaiņas izglītībā ir saistītas arī citu skatu un pieeju vērtēšanai. Bet šobrīd vērtēšanai ir pakļauts daudz kas, ko primāri nebūtu jāvērtē. "Primārais mērķis, ko mēs ļoti gribētu ieraudzīt gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, ir, ka vērtēšana ir atbalsts, kuru skolotājs sniedz skolēnam, kur skolēni savstarpēji atbalsta viens otru," norāda Pāvels Pestovs. Viņš atzīst, ka kolēģi skolotāji daudz uzdod jautājumus par to, kā vērtēt mākslas vai sporta priekšmetus, bet nejautā, kā iemācīt maksimāli īsā laikā definēto saturu. "Gribam, lai uzdodam jautājumu, ka, pirmkārt, vērtēšana ir atgriezeniskā saite, un otrs jautājums, kāda veida atgriezeniskā saite mums palīdzēs labāk izdarīt labāk iemācīties, arī pieaugušajiem," uzskata Pāvels Pestovs.    

Vai visi bērni var kļūt par labiem zīmētājiem un kā palīdzēt tiem, kuriem skolas zīmēšanas uzdevumi rada grūtības, interesējamies Ģimenes studijā. Mākslas studijas "Trīs krāsas" dibinātāja un vadītāja Ilze Vītola uzskata, ka, atbildot uz jautājumu, vai visi var zīmēt labi, ir jānošķir, kā uz to skatās bērns līdz 10 gadiem, kā pusaudzis un pieaugušais. "Pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem dominē dabiskās zīmēšanas attīstības fāze, viņi īpaši savus zīmējumus nesalīdzina ar to, kā objekti izskatās reālajā dzīvē. Bieži ir emocionāli sagrozītas proporcijas, tie bērnišķīgie zīmējumi, par kuriem apmierināti ir bērni un pieaugušie ir sajūsmā," skaidro Ilze Vītola. "9-11 gadu vecumā notiek kā lūzums uztverē, bērni kļūst paškritiski un sāk salīdzināt savus uzzīmētos objektus ar vizuālo līdzību dabā. Arī pieaugušie lielākoties pret savām zīmēšanas prasmēm izturas, izmantojot šādus kritērijus.  Tā ir kā zīmēšana no dabas, ne vairs emocionāla un iztēles tēlu radīšana. Zīmēšana no dabas ir kā rakstītprasme, to var iemācīties katrs." Ilze Vītola atzīst, ja cilvēkam ir tik koordinēta rokas muskulatūra, lai viņš spētu iemācīties rakstīt ar roku, nav īsti iemeslu, kāpēc viņš nevarētu iemācīties zīmēt no dabas. Zīmēšana no dabas ir attālināti saistīta ar iztēli, tā ir skatīšanas prasme. Skatīšanās veida apzināšanās un iemācīšanās ir atslēga. To ir grūti iemācīties, jo tas prasa intensīvu koncentrēšanos. Tā ir prasme, nevis apdāvinātība. Skola 2030 sākumskolas eksperte un Jūrmalas alternatīvās skolas sākumskolas skolotāja Liene Jankovska atzīst, ka visi var labi zīmēt, jautājums, kāda ir izpratne par vārdu labi. "Mana pieredze rāda, ka bērns, dzīvojoties fantāziju pasaulē, ir uzzīmējis zīmējumu un viņam tas ir ļoti labi. Viņš zīmē labi! Jautājums, vai esam gatavi iedziļināties viņa fantāzijas pasaulē un mēģināt izprast viņa ideju un fantāziju,"  norāda Liene Jankovska. "No bērna skatupunkta teiktu, jā, viņš māk labi zīmēt, bet ko katrs saprotam ar labi. Pirmsskolas un sākumskolas 1.-3. klasē jebkura fantāzija uz papīra ir labs zīmējums. Bērni vēl attīstās, fantāzijas pasaule ir bagāta un svarīgi ir ļaut bērnam sev noticēt." Liene Jankovska vērtē, ka reizēm paši pieaugušie grēkojam, ka neesam precīzi definējuši, ko gribējām ieraudzīt, ko sagaidām no bērna. Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pirmsskolas un sākumizglītības nodaļas docente, pirmsskolas metodiķe, pirmsskolas izglītības iestādes “Annele” vadītājas vietniece pedagoģiskajā darbā Dagnija Vigule uzskata, ka pirmsskolas vecumā visi grib zīmēt un zīmē. "Tas nozīmē, ka jebkurš cilvēks var zīmēt. Labi - tas jau jāskata plašākā kontekstā. Jebkurā vecumā var zīmēt, autājums, kāpēc to nedara," bilst Dagnija Vigule. Ķekavas vidusskolas skolotāja Santa Veidemane kopā ar saviem audzēkņiem jau gadiem piedalās Ķekavas novadpētniecības muzeja rīkotajā karikatūru konkursā. Kā bērniem skaidrot karikatūru un kā motivēt viņus pašus zīmēt karikatūras, atklāj Santa Veidemane.

Kas ir līdzgaitniecība un kā tā var palīdzēt jauniešiem, kas saskārušies ar likuma pārkāpšanu, un kā palīdzēt riska grupu jauniešiem nenonākt ēnas zonā. Sarunā piedalās Probācijas dienesta probācijas speciāliste Sanita Usāne, brīvprātīgā līdzgaitniece Helēna Stepule un biedrības "OPEN Radošais Centrs" vadītājs Edijs Klaišis.  

Pirms Lielās Talkas runājam, kā bērnam mācīt kārtot un šķirot mantas, atteikties no rotaļlietām un drēbēm, kas vairs nav aktuālas pašam. Sarunā piedalās pirmskolas un montessori pedagoģe Dana Gulbe, bloga "Viens + Viens" autore Laura Grēviņa un Pasaules Dabas fonda izglītības projektu vadītāja, izglītības pulciņu un radošo darbnīcu vadītāja bērniem 2 dēlu mamma Elīna Pēkšēna.  

Kļūstot par mazu bērnu vecākiem, ģimenes nereti pieņem lēmumu pārcelties no dzīves lielpilsētā uz dzīvi laukos, pandēmijas gads šo lēmumu daudziem paātrinājis. Plašāka saruna par tendencēm Ģimenes studijā. Par savu pieredzi stāsta arhitekte un pilsētplānotāja, interneta žurnāla FOLD izveidotāja Evelīna Ozola, 3 bērnu mamma, pārcēlušies no Rīgas uz Inčukalnu, Māra Arāja un 2 bērnu mamma Līga Zelčāne, kuras ģimene ir parcēlusies uz Zenteni.    

  Kādi ir skolēnu un studentu izaicinājumi šogad, meklējot prakses vietas, un kādas iespējas piedāvā darba devēji, interesējamies Ģimenes studijā. Sarunā piedalās Rīgas Stradiņa universitātes studējošo pašpārvaldes vadītāja Paula Feldmane un Liepājas Valsts tehnikuma direktors, Profesionālās izglītības biedrības valdes priekšsēdētājs Agris Ruperts. Par citām profesijām - Luminor personāla atlases speciāliste par apmaksātajām praksēm studentiem un arī jaunajiem absolventiem Jolanta Vjakse, LDDK projektu vadītāja. Par savu prakšu pieredzi - Pieci.lv praktikanti Roberts un Estere, un medicīnas students Reinis.        

Mācību gads tuvojas noslēgumam un bieži no skolotāju puses izskan, cik daudz prasījusi ātrā pārorientēšanās uz attālinātu darbu, cik garas tagad ir daudzu skolotāju darba stundas un cik grūti strādāt neredzot savus skolēnus. Bet kā tas ir, šobrīd savienot skolotājas darbu un pašas bērnu audzināšanu, Ģimenes studijā stāsta skolotāja un četru meitu mamma Inga Eglīte. Inga strādā Baložu vidusskolā, viņa ir 3. klase audzinātāja un arī mamma četrām meitām - Annai, Katrīnai, Martai un Lotei. Anna un Katrīna jau savā dzīvē, Marta šogad absolvē 9. klasi, bet Lote gatavojas nākamgad uzsākt skolas gaitas. Zoom sarunā ar Latvijas Radio piedalās Inga un jaunāka meita Lote, kas atrodas savā mājā Katlakalnā, un vecākās meitas Katrīna, kura ar vīru dzīvo Āgenskalnā, un Anna, kura mīt Maskavas forštatē. Inga stāsta, ka zoomi aizņem viņas ikdienu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pirmā zoom tikšanās ir pulksten 8 ar saviem trešklasniekiem, ar kuriem izrunā darbus un atgādina, kas jādara. Inga ir arī speciālā skolotāja, un pēcpusdienā viņai ir individuālās nodarbības ar bērniem, kuriem ir mācīšanās grūtības. Ingas jaunākā meita Lote ikdienā turpat blakus mammai aktīvi darbojas, viņai no bērnudārza ir iedotas darba lapas, lai varētu sagatavoties skolas gaitām rudenī. Stāstot par Martu, kas mācās 9. klasē, Inga atzīst, ka ir stresiņš par to, kā notiks iestājeksāmeni ģimnāzijā, jo nav sajūtas, ka viss ir apgūts. Meita pozitīvās emocijas viņa gūst no dejošanas. Inga vērtē, ka Marta nav tik ļoti vērsta uz āru, tāpēc šo laiku ir vieglāk pārdzīvot. Anna atklāj, ka pēdējos mēnešos ir dīkstāvē, jo strādā apģērbu veikalā lielveikalā. Tagad mājās vairāk gatavo ēst, uzkopj māju, bet nevar sagaidīt, kad varēs atgriezties darbā, ir nogurdinoši visu laiku būt mājās. Sestdienās viņai ir mācības, jo apgūst personālvadību Rīgas Tehniskajā universitātē. Katrīna strādā bankā un darbs ir daļēji klātienē, daļēji neklātienē.  Paralēli viņa studē Rīgas Stradiņa universitātē psiholoģiju, tāpēc dienas ir piepildītas. Katrīna atzinīgi vērtē attālinātās mācības, jo parastā ikdienā daudz laika paņem nokļūšana uz skolu un atpakaļ, tagad vienkārši ieslēdzies, klausies, piedalies un atslēdzies. "Tas tāds jauks aspekts," vērtē Katrīna. Kalvis strādā Latvijas Universitātes sporta centrā, arī darbs ir daļēji klātienē un daļēji attālināti. Arī viņš mācās un iet pastaigās ar suni. Bet kā klājas skolotājam šajā laikā, vai ir kādas priekšrocības? "Skolotājam skolā ar bērniem notiek enerģijas apmaiņa, tu stāsti, tev pasmaida pretī. Šobrīd nav tās enerģijas apmaiņas, it sevišķi, kad vecākie skolēni neslēdz kameras, ir sajūta, ka visu laiku dod, bet neko atpakaļ nesaņem," vērtē Inga. Inga atzīst, ka ļoti rūpīgi jāgatavojas stundai, jādomā, ko parādīt ekrānā, lai labāk saprastu. "Skatoties uz mazajiem trešklasniekiem, var redzēt, ka viņiem pietrūkst draugu, viņi ir noguruši mājās sēdēt. Pietrūkst, ka uz vietas daudz strādāja pāros un grupās," stāsta Inga. Tāpēc viņa ir uztaisījusi arī savējiem "starpbrīža čatu",  kur var parunāt par visu ko, arī pēc stundām tie, kuri vēlas, var palikt ilgāk zoom un parunāties, no var just, ka bērni ir noilgojušies pēc skolas. Skolas sajūta pietrūkst. Inga atzīst, ka attālinātais darbs prasa vairāk laika. Skolā ir 40 minūšu stunda, kuras laikā klasē staigā, redzi, ko bērni dara, parādi, ja vajag, kaut ko palabo. Tagad ir tā pati 40 minūšu stunda un bērni darbiņus sūta pēc tam. "Tajā brīdī ies ieraugu, ka kaut kas aizgājis griezi, katram individuāli skatos, tev tur jāpalabo, rakstu.  Laiks paiet uz atgriezenisko saiti. Liekas, ka svarīgi bērnam iedot to emociju, kad viņš pilda, nevis pēc nedēļas, kad atnesīs darbiņu. Viņam arī ir uzreiz gandarījuma sajūta, man mierīgs prāts, ka apguvis to lietu, ka viss ir kārtībā," atklāj Inga. Pavisam mierīga sajūta par to, ka šajā laikā viss būs apgūts, viņai nav nav, lai arī kopumā liekas, ka svarīgākās lietas ir iedotas. Anna vērtē, ka skolotāji šobrīd ir ļoti iekusuši un viņas mamma noteikti strādā uz visiem simts, jo viņai ir svarīgi, lai visi sapratuši un labi sapratuši, lai arī būtu interesanti apgūt. Katrīna redz, ka skolotāju darba diena ievelkas un ir nebeidzama šobrīd. Nebrīnās, ka mammai brīvdienās gribas iet ārā un braukt ar riteni, aizvērt datoru.

šie Skolēnu dziesmu un deju svētki nebūs tādi, kā ierasts, kad vienas nedēļas laikā galvaspilsētā ierodas ļoti liels cilvēku skaits. Tā vietā tiek plānots, ka bērni pakāpeniskie ieradīsies vai īpašajās norišu vietās reģionos, vai sabrauks kopā Rīgā. Tiek plānots darboties vasarā daudz garā laikā periodā nekā parasti notika dziesmu un deju svētki. Arī pašiem kolektīviem vēl priekšā darbs, lai izveidotu video pieteikumus, kuros parāda, kā kolektīvs šobrīd darbojas un cik gatavs ir dalībai svētkos. Ja atļaus epidemioloģiskā situācija valstī, iespējams, kolektīvi rīkos svētkus katrs savā pašvaldībā. Katrā ziņā tiek plānots, ka visi pasākumi notiks ārtelpās. Precīzāk par vasarā gaidāmo svētku likteni lems nākamajā nedēļā, gaidot šo lēmumu raidījumā Ģimenes studija diskutējam, vai, rīkojot Skolēnu dziesmu un deju svētkus šādā izkliedētā formātā ir iespējams bērnos saglabāt interesi par dziedāšanu un dejošanu. Situāciju vērtē Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku svētku horeogrāfe, arī deju pedagoģe Dagmāra Bārbala, Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģents Edgars Vītols un folkloras kopas “Kokle” vadītāja un skolotāja Dina Liepa. Svētku organizatori, kas vienlaikus ir arī kolektīvu vadītāji, atzīst, ka neskatoties uz neskaidrību, mēģinājumi dažādās formās notiek, nu jau arī nelielās grupās klātienē. Un lai arī svētku norise būs krietni atšķirīga no gadu desmitiem ierastās, skolēni vēlas tajos piedalīties. Atslēgas vārds ir pielāgošanās, gan domājot par kolektīvu darbu, gan svētku norisi. Gan kori, gan dejotāji izstrādājuši vairākus variantus, lai svētki varētu notikt. Protams, ir gan kolektīvu vadītāji, kā arī bērnu vecāki, kas uzskata, ka svētkiem nevajadzētu notikt un viņi nevēlas tajos piedalīties. Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku Covid-19 drošības pasākumu koordinatore Zane Gemze atzīst, ka vēl ir cerība, ka vīruss norims un svētki mazākā un citādā formātā varēs notikt. Tāpēc arī top vairāki scenāriji. Viņa mudina, atrast jaunus risinājumus, kā šajā situācijā dzīvot, lai svētki varētu notikt.

Ik gadu 7000 līdz 8000 bērnu Latvijā izieta pedagoģiski medicīniskās komisijas. Tie ir tie bērni, kas mācās gan vispārējās izglītības, gan speciālās izglītības programmās, gan īpaši talantīgi un apdāvināti, un, protams, lielākoties tie ir bērni, kuriem dažādu iemeslu dēļ ir arī mācīšanās grūtības. Latvijā kopumā ir 57 šādas pedagoģiski medicīniskās komisijas, viena no tām valsts paspārnē, kas vērtē bērnus no 5. klases un vecākus, kā arī visa vecuma bērnus ar redzes, dzirdes un kustību traucējumiem. Un ir 56 pašvaldību komisijas, kas vērtē bērnus līdz 5. klasei, izņemot tos, kuriem ir redzes, dzirdes vai kustību traucējumi.  Ģimenes studijas redzeslokā laika gaitā nonāca vairāki vecāku stāsti par gadījumiem, kad šis process viņu skatījumā ir bijis neizprotams vai apšaubāmi tā rezultāti, kas liek uzdot jautājumus, kāpēc tas notiek tā, kā notiek? Šoreiz raidījumā saruna par to, kā darbojas pedagoģiski medicīniskās komisijas, kur bērniem tiek piešķirtas speciālās izglītības programmas kodi. Kādos gadījumos šie kodi ir nepieciešami, kā notiek bērna speciālo attīstības vai mācību vajadzību izvērtējums un kas kopumā liek domāt par nepieciešamajām pārmaiņām šajā sistēmā? Skaidro Valsts Pedagoģiski medicīniskā komisijas klīniskais psihologs, ģimenes psihoterapeite Olga Vinogradova un Siguldas Pedagoģiski medicīniskās komisijas vadītāja Kristīne Karnīte. Raidījumā gaitā uzklausām arī vairāk mammu pieredzes stāstus par saskari ar pedagoģiski medicīnisko komisiju. Raidījumā izskaņā Saeimas deputāte Marija Golubeva (Attīstībai/ Par!) skaidro, kādas pārmaiņas iecerētas sistēmas darbā. Pedagoģiski medicīniskā komisija ir institūcija, kura izvērtē bērna zināšanas, spējas un nepieciešamības gadījumā piešķir nepieciešamo izglītības programmas kodu, kas ļauj mācīties atbilstoši bērna spējām, vajadzībām un veselības stāvoklim. Komisijai ir arī konsultatīva funkcijas – vecāki vēlas pārliecināties par bērna spējām, tāpat to izmanto, lai novērtētu, vai bērns ir gatavs sākt mācības skolā. Ja vecāki nav apmierināti ar pašvaldības komisijas slēdzienu, var vērsties valsts komisijā. Parasti tas notiek, ja viņi nav apmierināti ar bērnam piešķirto kodu, komisijas funkcijas raksturo Siguldas pedagoģiski medicīniskās komisijas vadītāja Kristīne Karnīte. Valsts pedagoģiski medicīniskās komisijas klīniskā psiholoģe, ģimenes psihoterapeite Olga Vinogradova uzsver, ka nav atšķirību starp abu komisiju darbu, ir tikai vecuma ekvivalence. Visbiežāk uz komisiju bērnu nosūta izglītības iestāde, bet arī vecāki var doties pēc komisijas slēdziena vai konsultācijas.

Martā valsts ģimenēm piešķīra vienreizēju pabalstu 500 eiro apmērā ģimenēm par katru bērnu. Tie, kam bija konkrētas vajadzības, šo naudu jau ir iztērējuši, bet ir arī daudz vecāku, kuri plāno naudu krāt vai to ieguldīt. Sociālajos tīklos var lasīt, ka vecāki grasās arī pirkt akcijas. Kad Ģimenes studijā runājām par pabalstu vēl pirms līdzekļi tika izmaksāti, klausītāju lokā bija gana daudz tādu vecāku, kas pauda neziņu par jēgpilnāku šo līdzekļu izlietojumu. Šoreiz diskutējam par tālredzīgākiem un labākiem ieguldījumiem bērna nākotnē. "Ieguldīt vajadzētu pārdomāti un sagatavojoties," vērtē finanšu nozares speciālists Toms Kreicbergs. "Pirms ieguldīt ģimenes naudu, ir jāparūpējas par dažām lietām. Pirmā no tām ir, jānomaksā dārgi parādi, piemēram, ātrie kredīti. Otrs - jāizveido drošības spilvens, kas arī ir bērna labā." Kreicbergs norāda, ja ģimenei nav drošības spilvens, ka var vismaz dažus mēnešus dzīvot, ja pazūd ienākumi, būtu bezatbildīgi ieguldīt un domāt par nākotni, ja ir situācija, ka nav iespējams atrisināt kaut ko, kas ir vajadzīgs uzreiz. "Vispirms jāparūpējas par šodienu, par rezervēm, lai bērns ir paēdis, apģērbts, var samaksāt par dārziņu un to var izdarīt arī dažus mēnešus uz priekšu, ja pazūd ienākumi. Tad varam ķerties pie ieguldīšanas," skaidro Toms Kreicbergs. Jautāts - ieguldīt vai krāt, Kreicbergs viennozīmīgi norāda, ka ieguldīt. "Neapšaubāmi ieguldīt. Ja krājam, bet neieguldām, tas ir kā vannā liet ūdeni, bet neielikt aizbāzni. Liekas, ka inflācija ir maza lieta, vienu gadu saldējums maksā eiro, nākamā - eiro un trīs centus, bet pēc pārdesmit gadiem inflācija apēdi pusi no naudas vērtības. Ja bērniem padsimt gadus kaut ko krāsim, bet neieguldīsim, tad smagi strādājam un pēc tam metam to naudu ārā. Ja mēs krājam, ir jāiegulda," norāda Toms Kreicbergs. "Swedbank" Finanšu institūta vadītājs Reinis Jansons atzīst, ka pieturēt naudu konkrētam mērķim ir prātīgāk, nekā iztērēt, ja nav akūtas finanšu vajadzības, it sevišķi šī brīža apstākļos, kad pasaulē ir liela neziņa. Jansons piekrīt viedoklim par inflāciju, kas ilgākā ilgākā laika posmā "apēd" iekrājumus, taču norāda, ja nauda nepieciešama ātrākā laikā, piemēram, bērna izglītības maksu segšanai 2-3 gadu laikā, tam vairs nav liela nozīme, vai ieguldīt. "Riga TechGirls" līdzradītāja, divu bērnu mamma Anna Andersone atzīst, ka ir vērtīgi veidot uzkrājumu un domāt par bērna nākotni izglītības kontekstā. Domājot ieguldījumu šobrīd, viņa min divus aspektus - paplašināt bērna pieredžu loku un pasaules redzējumu ceļojot, kad tas būs iespējams, kā arī ieguldījums tehnoloģiju izpratnē. "Jo ātrāk bērns iepazīs datoru, jo ērtāk tas būs nākotnē, kad tā būs nepieciešama ikdienas sastāvdaļa," atzīst Anna Andersone.