Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar literatūrzinātnieci un mediju teorētiķi, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori Ilvu Skulti par to, vai pastāv mediju brīvība mūsdienu informatīvajā telpā un kā mākslīgais intelekts ietekmē to, kā mēs uztveram mediju sniegto informāciju. "Es, runājot par medijpratību, vienmēr pievēršu uzmanību tieši tam, ka atbildība slēpjas visdažādākajos līmeņos. Atbildība ir saistīta ar šo brīvību. Brīvība un atbildība, manuprāt, tajā kodā, kas tika ielikts jaunajos laikos, 17. gadsimtā topošajos tā laika jaunajos medijos, respektīvi, presē, ir vienmēr saistīta ar atbildību, un to nevar atkārtot par daudz, jo to mēs neapzināmies," norāda Ilva Skulte. "Arī lietotājs ir atbildīgs. Arī mediju īpašnieks ir atbildīgs. Jebkurš politiķis ir atbildīgs par to, ko viņš saka. Un, ja viņš saka nepatiesību, mūsdienās daudzi politiķi saka vienkārši to, ko viņi zina, kā nav, manuprāt. Es nevienu negribu apvainot, jo man nebūs piemēru, bet es domāju, mēs varētu atrast tādus piemērus, kur politiķis saka, ko viņš ļoti labi zina, ka tā nav." Mēs dzīvojam laikmetā, kad dažādu mediju loģikas caurauž katru mūsu sociālās dzīves darbību. Mediju brīvība 80. gadu beigās un mediju brīvība mākslīgā intelekta attīstības uzplaukumā, iespējams, ir divas dažādas pasaules. Kā tu raksturotu, kas ir tas laikmets vai kam vēsturiski šis laikmets attiecībā uz medijiem un tām izmaiņām, kas notiek, ir līdzvērtīgs, Gūtenbergam vai kaut kam citam? Ilva Skulte: Es teiktu, ka tas ir 17. gadsimts, kad radās pirmie laikraksti un vispār periodika. Tad, kad cilvēki, pirmkārt, pierada pie tā, ka viņiem ziņas par aktualitātēm piegādā sākumā reizi mēnesī, pēc tam - nedēļā, vēlāk - dienā. Piegādā īsas, salīdzinoši viegli saprotamas ziņas par to, kas notiek apkārt, tādējādi arī veidojot priekšstatu par sabiedrību kā tādu. Jo pirms tam tādi līdzekļi nebija pieejami. Bet vai šis ir kaut kāds īpašs laikmets, kas notiek, tavuprāt, vai mēs to nevaram vēl nevaram noformulēt attiecībā uz mediju izmaiņām? Ilva Skulte: Es domāju, ka ir ļoti grūti noformulēt, kāds laikmets tas ir cilvēkiem, kas dzīvo tajā laikmetā iekšā. Un tā ir viena no lietām, kas jāsaprot, ka mēs esam procesā, un tas process, atkarībā no tā, kā mēs uz to gribam paskatīties, var ilgt varbūt pāris gadus, kamēr, piemēram, tiek ieviests kāds mediju tips vai kāda jauna aplikācija uzņem apgriezienus. Bet tas var arī aizņemt pusgadsimtu vai gadsimtu. Un, iespējams, mēs esam tādā laika posmā, kas aizsākās ar fotogrāfijas vai vismaz radio un televīzijas vai kino pirmsākumiem 19. gadsimta beigās. (..) Manuprāt, medijpratības galvenā loma, kāpēc es vispār esmu šeit un kāpēc man patīk par medijpratību runāt, ir patiešām saprast mediju darbību pēc būtības - gan šo mediju kā mediatoru vispār, gan arī klasisku vai mazāk klasisku plašsaziņas mediju darbību. Jo šeit, manuprāt, darīšana ir ar industriju, kurā viss notiek pēc noteiktiem formātiem, un, ja tu esi labi apguvis formātu, tad satura variācijas ir minimālas. Tieši tur, manuprāt, slēpjas arī šīs te viltošanas. Mēs vēl neesam sākuši runāt par dziļviltojumiem (deepfake). Tās ir tādas datorizācijas pakāpes viltojumi - gan video, gan foto, gan dažādi citi, kur cilvēks bez tehnoloģiska pastiprinājuma vai tādas īpašas pieredzes šajā jomā nemaz nevar noteikt, ka tas nav tas, ko tu redzi, vai ka šis cilvēks, teiksim, nav to teicis. Tāpēc man liekas, ka to akcentu vajadzētu pārvirzīt nevis uz to, ka mēs brīnāmies, ka tā ir, jo tā vienkārši ir. Kā jau es norādīju, preses pīles jau pirmsdatora laikmetā sen ir pierādījušas to, ka tas nav grūti viltojams tieši šīs industrializācijas dēļ, industriālās ražošanas dēļ, manuprāt. Bet tas, kam vajadzētu pievērst uzmanību, ir tas, ka katram cilvēkam pašam būtībā šajā situācijā, kurā tomēr daudz kas mainās, viss notiek ļoti ātri, vajadzētu būt tiem vārtiem, kas ir ciet, pirms viņš nav pārliecinājies par tās informācijas objektivitāti vai vispār - apstājies, ievilcis elpu un padomājis par to, vai kāds šāds avots varētu būt kaut ko šādu teicis un vai vispār šai ziņai klāt ir avots, kurš to ir teicis, kurš to ir sācis izplatīt. Ilva Skulte ir literatūrzinātniece, mediju teorētiķe. 1999. gadā ieguvusi filoloģijas doktora grādu Latvijas Universitātē, aizstāvējusi disertāciju "Personu vārdi Bībeles tulkojumos latviešu valodā". Ilva Skulte ir Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes asociētā profesore un studiju programmas vadītāja. Daudzu publikāciju autore laikrakstā "Kultūras Forums", aktīvi pievērsusies Latvijas prozas un dzejas interpretācijai. Viņas raksti par latviešu literatūru un dažādiem teorētiskiem jautājumiem lasāmi Latvijas Universitātes rakstu krājumos "Mūsdienu literatūras teorijas" un "Latviešu literatūra".

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģi Intu Mieriņu par savstarpējo uzticēšanos sabiedrībā un uzticēšanos politikai, par politiskajām attieksmēm un to, kā tās veidojas, par sociālo mediju radīto spriedzi publiskajā diskusijās. Kas ir politiskās attieksmes, kāpēc vieni domā, ka ir konservatīvi, citi domā, ka viņi ir labēji, bet patiesībā ir kreisi; vai un kā mēs mantojam savas politiskās pārliecības, kā iegūstam to, ko ieraugām, reizi mēnesī skatot politisko partiju reitingus, un kā mēs tajos atpazīstam sevi? „Man liekas, tā lauku skolu situācija ir tipisks gadījums, kas labi raksturo sabiedrības politiskās attieksmes un attiecības ar varu,” vērtē Inta Mieriņa. „Mums pašiem bija pētījums (Latvijas Universitātes) Filozofijas un socioloģijas institūtā pirms dažiem gadiem ar Norvēģijas grantu atbalstu, kur mēs analizējām Latvijas mazās lauku skolas un tieši to situāciju, kas tur notiek, kas notiek, kad skola tiek aizvērta, kad tā netiek aizvērta, bija arī šis modelis, kad skola ir kā multifunkcionāls centrs un skola mēģina kaut kā izdzīvot, izmantojot visādas metodes. Mēs arī salīdzinājām ar Norvēģiju, mēs braucām uz turieni, mēs runājām ar šiem skolotājiem, ar pašvaldības cilvēkiem, ar vecākiem un tā. Tas, ko tas pētījums parādīja, ka laukos skola nav tikai izglītības iestāde, laukos šī skola ir kopienas centrs, tas ir kaut kas, ko cilvēki uztver ļoti sāpīgi, jo būtībā tā ir kā kopienas sirds un tā sajūta bieži vien cilvēkiem ir tāda, ka, ja šī skola tiek aizslēgta, tad būtībā tas ir kā simbols, ka nu viss, vienkārši viss, dzīve apstājās, vairs te neviens nebrauks dzīvot, vienkārši tā sirds ir izrauta. Sakiet, ka tā ir subjektīva uztvere, bet arī šai subjektīvai uztverei ir nozīme. Līdz ar to, teiksim, arī varbūt dažkārt nāk no ministrijas puses komunicējot, kas runā par to, ka statistika rāda, ka Latvijā… Izglītības kvalitātes rādītāji? Jā, izglītības kvalitātes rādītāji. Protams, ir taisnība tas, ka Latvijā finansējums uz vienu skolēnu ir lielāks nekā vidēji Eiropas Savienībā, kas, protams, nozīmē, ka ir salīdzinoši dārgi uzturēt šīs lauku skolas. Vienkārši komunikācija, ja runā, teiksim, par to kvalitāti un tā, tas iet garām, mēs tā kā runājāmies otram garām un cilvēki vienkārši to uztver pavisam savādāk, un rodas vienkārši šī nesapratne starp ierēdņiem, starp ministrijām un starp šiem reāliem cilvēkiem, kas ar to strādā.” Kad vērojam, piemēram, politisko partiju reitingu izmaiņas, spriežam, kā viens vai otrs notikums ir ietekmējis šos reitingus krasi vai mazāk. Atšķirībā no, piemēram, vērtībām, ko socioloģijā uzskata, ka tās mainās ļoti lēni, ar politiskām attieksmēm ir savādāk. Inta Mieriņa: Atkarībā no tā, par kādām politiskajām attieksmēm mēs runājam. Ja mēs skatāmies uz tādām attieksmēm, kā politiskā uzticēšanās, tā ir lieta, kas var mainīties ļoti strauji. Viens notikums un... Mēs arī redzējām, kas notika, piemēram, Covid kontekstā. Covid bija viena no lietām, kas vēl vairāk sagrāva sabiedrības uzticēšanos politiķiem. Kā šis jautājums tika komunicēts, varbūt ne vienmēr tik veiksmīgi. Mēs vienkārši redzējām aptaujās, ka šī politiskā uzticēšanās, kas jau bija zema, ir vēl vairāk nokritusi. Bet ir citas politiskās attieksmes, ko literatūrā sauc par simboliskām jeb dziļi iesakņotām attieksmēm, kā, piemēram, attieksme pret sistēmu, attieksme par demokrātiju. Vai tu uzskati, ka šī ir labāka sistēma, vai tu labāk vēlētos kaut ko citu? Tas ir tas, kas tik ātri nemainās. Tas arī ir pareizi, jo uzticēšanās ir kā jutīgāks indikators. Piemēram, valdības nāk un iet, un atkarībā no tā, kas ir pie varas, attiecīgi arī cilvēkiem šī uzticēšanās palielinās, vai samazinās. Kaut kādi lēmumi, kas tiek pieņemti, es nezinu, teiksim, viendzimuma pāru regulējums vai kaut kas tamlīdzīgs kaut kādā daļā sabiedrības tas pavilks uz augšu, kaut kādā - uz leju. Tā kā, tas viss mainās, un tas ir normāli, un tā tam ir jābūt, tā ir normāla daļa no politiskā procesa. Vēl viena lieta, runājot tieši par šo attieksmju noturīgumu, dažkārt ir izskanējusi arī doma, es zinu, ka bijušais prezidents Levits runāja par to, ka šī neuzticēšanās politiķiem, ka tas varētu būt saistīts ar padomju mantojumu, ka mēs esam pieraduši neuzticēties varai. Tā bija viena no manu pētījumu tēmām, kur arī es analizēju, kā tad ir, vai tā ir vai nav, un, izmantojot diezgan sarežģītas arī statistiskas metodes, man arī izdevās parādīt to, ka attiecībā uz uzticēšanos politiķiem, politiskajām partijām, ka pilnīgi noteikti, ka tā nav. Cilvēka viedoklis atspoguļo to, ko viņi domā par šo partiju darbu. Taču attiecībā uz politiskajām kompetencēm, uz interesi un izpratni par politiku, tur gan mēs redzam zināmā mērā šo padomju mantojumu. Tās paaudzes, kas ir augušas varbūt vairāk ne tikai padomju laikos, bet, kas ir interesanti, arī tās, kas ar politiku socializējušās juku laikos deviņdesmitajos gados, tur mēs vairāk redzam priekšstatu, ka es īsti neorientējos politiskajos notikumos, un izpratne par politiskiem notikumiem ir mazāka. Un tas iet līdzi cauri paaudzēm. Nevis, ka tas tiek pārmantots, bet tas vairāk ir paaudzei, kurai ir šī tiešā pieredzē, dzīvojot Padomju Savienībā. Inta Mieriņa: Ne tikai Padomju Savienībā. Tas ir atkal viens nepareizi iesakņojies priekšstats, ka mantojums nāk tikai no padomju laika, ka padomju laiks bija tas, kas bija sliktais, ka kaut kādā veidā iedragāja uzticēšanos, iedragāja visus mūsu uzvedības, kultūras modeļus un tā tālāk. Bet faktiski tas, ko arī mūsu pētījumi parāda, ka juku laiki deviņdesmitajos ne ar ko nebija labāki tādā ziņā, ka tie arī ir atstājuši ļoti negatīvu iespaidu. Respektīvi, izveidojuši diezgan stabilu politisko attieksmi, kuru mainīt ir grūti. Inta Mieriņa: Daudzi runā par to, kā mēs varam to mainīt, kā mēs varam veicināt šo uzticēšanos - kaut ko stāstīt, kaut ko, skaidrot. Tas, ko es gribu teikt, ka lielā mērā priekš daudziem tas jau ir par vēlu, jo tā ir bērnība, jaunība, kad šī uzticēšanās sajūta bērnā tiek ielikta. Un tāpat arī skolās. Ja runā par skolām, mums vienmēr Latvijā ir bijis kaut kā ļoti liels... Es nesaku, ka to nevajag, bet vienkārši mums ir ļoti liels uzsvars, mēs esam likuši tā kā uz pjedestāla šis eksaktās zināšanas, ka mums vajag matemātiku mācīt, vajag fiziku mācīt, vajag visu darīt. Jā, to visu, protams, vajag, bet, ja mēs skatāmies, kas notiek arī Rietumvalstīs, daudz lielāks uzsvars tiek likts uz sociālajām prasmēm, uz vērtību audzināšanu un tamlīdzīgi. Tai skaitā uz uzticēšanos, tai skaitā uz solidaritāti, toleranci, izpratni vienam pret otru. Mēs nepietiekoši esam to novērtējuši arī skolu sistēmā. Inta Mieriņa ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore, Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece un Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore. Viņas specializācija ir politiskā socioloģija, un viņa ir plaši pētījusi migrāciju un integrāciju, sociālo kapitālu un sabiedrisko labumu, politiskās attieksmes un rīcību, kā arī jauniešus un izglītības jautājumus. Stažējusies Vācijā, Dānijā, Polijā, piedalījusies kā pētniece daudzu starptautisku projektu realizācijā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Mārtiņu Vaivaru, uzņēmēju, kurš strādā ar mākslīgā intelekta tehnoloģijām, kritiskās domāšanas kustības „quotudoma.lv” izveidotāju par etnosiem mūsu sabiedrībā un to identitāti, piederības izvēlēm, etnisko spriedzi kā politikas instrumentu. Latvija ir multietniska demokrātiska valsts, kuras pēdējie 30 gadi kopš valstiskuma atjaunošanas ietver arī mēģinājumus saprast, kas tad ir tā nācija, kas mūsu valsti veido, kas ir vēstures neirozes, kas mums ir iekšēji piemītošas, un kas ir tās, ko mūsu valsts ārējais ienaidnieks veicina. Par to saruna ar Mārtiņu Vaivaru, kurš Oksfordas universitātē filozofiju, politiku un ekonomiku. "Kas ir vāja sabiedrība? Vāja sabiedrība ir sabiedrība, kas ir ļoti polarizēta, kurā ir ļoti ekstrēmi viedokļi, cilvēki viens ar otru nerunā, cilvēki viens otru ienīst, viņi viens otru nesaprot. Vāja sabiedrība ir tāda, kurās ir ļoti noplacinātas dažādas sabiedrībai svarīgas institūcijas," sarunā norāda Mārtiņš Vaivars. "Vai mums ir dažāds "Tik Tok", "Twitter", citu kanālu saturs, kas gan ļoti polarizējošs, ekstrēms, gan arī dažādas valstij svarīgas institūcijas noniecinošs? Protams, ka mums ir. Mums ir ļoti daudz un ir ļoti grūti saprast, kas no tā ir tā autentiskā daiļuma, kas ir šī te varbūt sistemātiski tā kā amplificētā paplašinātā daļa. Tas, ko, manuprāt, Krievijas propaganda ļoti bieži dara, ir, ka viņi sagaida kādus diezgan organiskus notikumus, kas mazliet šķeļ sabiedrību, teiksim, ASV… Nu haosa eksports jau bija viņu eksportprece oficiāli atzīta. Jā, viņi sagaida kaut kādu organisku notikumu, par ko, teiksim, latvieši būtu dusmīgi vai ASV tas būtu tas, ka bija tā Džordža Floida slepkavība, kur policists viņu nogalināja, un tad viņi ļoti iesaistās, lai šīs te dusmas uzgrieztu uz 200, dažādos veidos. Man, protams, nav datu, bet es tiešām ticu, ka, visticamāk, Izraēlas - Palestīnas konfliktā arī kaut kas tāds šobrīd notiek." Nesen portālā "Satori" rakstīji, ka Latvijā ir klātesoša zema līmeņa etniskā spriedze, un to var novērot gan Saeimas debatēs, gan priekšvēlēšanu kampaņās un pat faktā, ka nozīmīgai daļai Latvijas pilsoņu ir maz tuvu draugu no citām etniskām grupām. Zema līmeņa etniskā spriedze - kas tas īsti būtu un cik lielā mērā tā ir problēma? Mārtiņš Vaivars: Kopumā Latvija nav nemaz tik sliktā vietā, kā reizēm kādās politiskās sarunās varētu likties. Jo pasaulē, protams, ir ļoti daudz vietas, kur ir daudz vardarbības starp etniskām un starp reliģiskajām grupām. Latvijā kopumā tas 30 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas īsti nav noticis.  Teikt, ka Latvijā nav etniskās spriedzes, manuprāt, ir pārspīlējums. Tomēr to var just dažāda veida politiskajā retorikā, ko tu dzirdi no dažādiem ekstrēmākiem spēkiem. To var just dažādos mītos, kurus tu vari novērot tad, kad tu runā ar dažādu Latvijas etnisko grupu pārstāvjiem. Nesen lasīju pētījumu, ka kopumā apmēram ceturtdaļai līdz trešdaļai Latvijas pilsoņu, it īpaši latviešu daļā, nav neviena krievu-latviešu drauga, tuva drauga, ne tikai kolēģa, ar kuru apspriest dažādus intīmus politiskus jautājumus. Tā ka es teiktu, ka maza līmeņa spriedze noteikti ir. Kādēļ tā ir problēma? Jo tas veicina dažāda veida ekstrēmāku politiku, tas noteikti veicina dažāda veida populismu, kas noved pie lēmumiem, kas Latvijai nav optimāli. Kopumā, es teiktu, ka saliedēta valsts, kur cilvēki viens otru saprot, spēj darboties kopā, noteikti ir arī drošāka valsts. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta direktoru Kārli Bukovski par Eiropas vienotības problēmu Ukrainas karā, par kara iznākumu Ukrainā, Krievijas scenārijiem Baltijā un ASV prezidenta vēlēšanām un to ietekmi uz Rietumu palīdzību Ukrainai. "Tūlītēji draudi no Krievijas puses nav nevienai no Eiropas Savienības vai NATO valstīm, un to ir vērts atcerēties," atzīst Kārlis Bukovskis. Otra lieta ir tas, ka mēs šeit esam pieraduši un mēs esam jau mobilizēti, un šobrīd pārbūvējam un būvējam vēl tikai aizsardzības sistēmas un aizsardzības robežas pret potenciālu Krievijas, Baltkrievijas vai Krievijas caur Baltkrieviju, vai Krievijas un Baltkrievijas apvienotās valsts uzbrukumu mums kādā brīdī, kas varētu varbūt notikt. Bet Rietumvalstīs, tanī pašā Vācijā, Nīderlandē un daudz kur citur, papildus budžeta resursu veltīšana karam, par kuru trīs paaudžu garumā cilvēki jau bija aizmirsuši un viņiem tā nav realitāte, tas ir aptuveni no sērijas – tas kaut kur citur notiek, tas nenotiek pie mums. Viņiem faktiski šis ir atgādinājums par to, ka, nē, ziniet ko, izskatās, ka tas var notikt arī šeit, ja mēs negatavosimies. Šīs citu Rietumvalstu sabiedrību mobilizēšanai domātās ziņas vai noplūdušie dokumenti, vai kaut kas tamlīdzīgs, mums nevajadzētu šos uzreiz automātiski uztvert, ka tā arī piepildīsies, tie tiešām ir domāti, lai, iekustinātu dramatiskā veidā atbalstu Ukrainai un arī pašiem savu militāro kapacitāšu celšanai, pārliecināt sabiedrību, pateikt sabiedrībai to, ka nu, ziniet, diemžēl nav tie apstākļi vairs tādi, kur mēs varam militārajam budžetam nekādu naudu neveltīt. Lūk, tas ir primārais. Otrs ir tas - ja tu pats sevi nesargāsi, tad neviens cits tevi arī nesargās. Tā doma ir tāda, ka mums faktiski ir jābūt gataviem, cik nu var, scenārijiem, kas ir paredzami. Te ir stāsts par to, ka, ja Krievija redzēs, ka cena uzbrukumam Baltijas valstīm, Somijai vai jebkurai citai NATO valstij ir pārāk augsta, tad protams, ka viņi to nedarīs. Un te mums ir tā cena, mūsu cena jākāpina, cik nu mēs vien varam. Karš Ukrainā ilgst jau vairāk nekā 700 dienas, un eksperti izsaka ļoti atšķirīgas prognozes par kara ilgstamību un sekām - no viena gada līdz pēc trim, līdz pat desmit. Tajā pašā laikā Krievija turpina uzbrukumus dzīvojamām mājām Harkivā, Kijivā. Kas varētu ietekmēt kara gaitu?  Mēs visu laiku runājam par to, ka Krievija turpina apdraudēt Ukrainu un visu pasauli, bet kas apdraud pašu Putinu? Kārlis Bukovskis: Pašu Putinu apdraud... Tas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc pilnīgi noteikti viņš ir ieinteresēts, ka karš ilgst ilgāk, nekā tūlīt beigties. Ir diezgan skaidrs, ka viņš, protams, kas visas Ukrainas ieņemšana viņam acīmredzot var arī neizdoties, un visticamākais un ļoti cerams, ka neizdosies. Putina gadījumā viņš jau nestāsta, ka viņš karo ar Ukrainu, viņš jau stāsta, ka viņš ir visu NATO. Neviens Krievijas līderis līdz šim nav saņēmies karot ar visu NATO, un Putins jau nesaka, ka pret Zelenski viņš cīnās, viņš jau pret Baidenu cīnās, pret ASV. Viņš parāda to, ka, redz, visas NATO valstis piedalās,  tikai caur Ukrainu. Krievijas svētais karš pret ASV imperiālismu pasaulē, tas ir tas uz ko viņš koncentrējās.  (..) Šobrīd mēs redzam, Krievijā tuvojas martā vēlēšanas. Jebkuru, kurš kaut cik neparedzamākas kandidāts, kurš nav daļa no "establišmeta" vai daļa no valdošās, vienā vai citā veidā valdošās varas, viņi vienkārši netiek reģistrēti vēlēšanām vai netiek pielaisti. Vai Navaļnija gadījumā viņi tiek aizsūtīti vēl tālāk, dziļāk Sibīrijā cietumā tikai tāpēc, lai tā ietekme un piekļuve viņam būtu vēl mazāka, lai marginalizētu vēl vairāk viņu. Tie ir milzīgie jautājumi, kas no Putina kā autoritāru diktatoru viedokļa viņam absolūti ir izdevīgi. Viņš diemžēl prasmīgi operē ar viņiem tādā veidā, lai konsolidētu varu pats savā valstī iekšienē. "The Times" amerikāņu politologs Jans Bremmers izteicās, ka viņa prognoze bija, ka Ukraina paliks priekš Krievijas kā tāda vēsturiska izgāšanās sankciju dēļ, Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO dēļ, kā arī dēļ tam, ka Eiropa ir atteikusies no Krievijas energoresursiem. Taču viņš tajā pašā laikā arī prognozēja, ka Ukraina de facto varētu palikt sadalīta. Kārlis Bukovskis: Nepiekritīšu līdz galam. Es domāju, ka arī šobrīd, šajā situācijā skatoties, diemžēl Krievija ir ieguvusi no šī kara vairāk, nekā mums gribētos redzēt. Somijas, Zviedrijas pievienošanās NATO - jā, tas būs papildus resurss, kur Krievijai jātērē, bet es domāju, ka viņi jau sen atpakaļ bija padevušies un sapratuši, ka Eiropas Savienībā 5. pants, analogais 5. pants, kas ir Eiropas Savienības līgumos iestrādāts, ka viņš jau tāpat bija klātesošs, gan Somija, gan Zviedrija bija viņos iekšā.  Te ir stāsts par to, ka, jā, Baltijas jūra kļūst sarežģītāka, bet tanī pašā laikā no viņa piekļuve un ietekme Melnajā jūrā, gluži pretēji, palielinās. Tas ir tas, ko viņš ir varbūt šajā stāstā zaudējis.  Otra lieta, ko mēs aizmirstam, ir tas, ka Krimas atkarošana kļūst arvien tālāka, tā teritorija, kuru kontrolē ir ieguvis Krievijas karaspēks faktiski, ir kādus 12 triljonus ASV dolāru vērtībā energoresursu ziņā. Tas nozīmē, lai cik viņam šobrīd dārgi izmaksājis šis te karš, tas kara laupījums teritoriju un energoresursu ziņā ir Krievijai bijis ieguvums.  Turklāt vēl viena lieta, ja pat viņam visa Ukraina ieņem neizdodas, un arī jo ilgāk viņš turpinās šo karu, jo grūtāk Ukrainai būs ar it sevišķi iestāšanos NATO. Eiropas Savienībā tas vēl potenciāli varētu notikt, bet arī - karā iesaistītu, ievilktu valsti uzņemt Eiropas Savienībā - tāda ļoti īpatnēja situācija var veidoties.  Un visbeidzot, fundamentāli ir tas, ko mēs aizmirstam, ka Baltkrieviju viņš ir ieguvis bez neviena šāviena. Baltkrieviju nevar uzskatīt šobrīd vairs par neatkarīgu, patstāvīgu valsti. Lukašenko režīms absolūti balstās tikai un vienīgi uz Krievijas atbalstu. Jebkura veida Lukašenko mēģinājumi nedarīt tā, kā vēlas Putins nopietnos jautājumos, acīmredzot ir tikai prelūdija tam, kas no kā Lukašenko baidās visvairāk. Viņa izauklētā valsts, ja tā var izteikties, pazudīs.  (..) Tanī brīdī, kad Lukašenko vairs nebūs, risks, ka Krievija pabeigs apvienotās valsts izveidi, ir milzīgs. Kodolieroči tur ir, viņi ir kādam jāsargā., baltkrievu nākamie politiķi to nevarēs izdarīt, tad mums pašiem tas vien ir jādara. Tas būs arguments, ko viņi izmantos. Kārlis Bukovskis ir Latvijas Ārpolitikas institūta direktors un Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes docents. Viņš ir autors apmēram simts analītiskiem un zinātniskiem rakstiem un arī vairāku grāmatu zinātniskais redaktors. 2021. gadā Kārlis Bukovskis Fulbraita granta ietvaros bija viespētnieks Džona Hopkinsa universitātē ASV, kā arī no 2017. līdz 2021. gadam bija Eiropas Starptautisko attiecību pētniecības institūta asociētais pētnieks. Mācījies Trīras universitātē Vācijā, ieguvis maģistra grādu Latvijas Universitātē un Helsinku Universitātē un doktora grādu starptautiskajā politikā Rīgas Stradiņa universitātē.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes vadošo pētnieku, vēsturnieku Uldi Neiburgu pa hibrīdkaru un vēstures vēstījumiem, par publisko vēsturi un tās nozīmi, vēstures mācībām un mūsdienu salīdzināšanu ar neseno pagātni.  Latvijas Universitāte nule kā sākusi darbu pie starptautiskas vēstures pētījumu programmas "Latvijas 20. un 21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi",  kuras ietvaros tiks pētīts, kā interpretēt Latvijas 20. gadsimta vēsturi, rosināt jaunas konceptuālas idejas par Latvijas valstiskuma attīstību.  Kas ir tas, ko definētu, kā baltos plankumus, vai kas ir tas, ko grib izzināt tieši no 21. gadsimta skatupunkta? Piemēram, konceptuālas idejas par Latvijas valstiskuma attīstību, kas tur vēl būtu pētāms? Uldis Neiburgs: Tās konceptuālās idejas un piedāvājumi mums radīsies šo trīs gadu pētniecības laikā, jo pieejas mainās, zinātnē ienāk jaunas, dažādas gan teorētiski metodoloģiskas pieejas, gan uzstādījumi, gan mēs varam pārvērtēt varbūt tās vēstures zināšanas, kas ir radušās, pieņemsim, pagājušā gadsimtā; vai mēs varam kritiski izvērtēt pēdējo 30 gadu Latvijas historiogrāfiju, kur redzam, ka bieži vien tas pētniecības lauks ir bijis ļoti fragmentārs. Tāpat mēs arī nepietiekami esam varbūt iekļāvušies starptautiskā pētniecībā, mēs esam vairāk runājuši par tiem naratīviem, kas svarīgi mums šeit uz vietas vai kaut kādām lokālām nacionālajām grupām, mazāk esam varbūt diskutējuši par tiem jautājumiem vai skatījušies plašākā kontekstā. Mēs jau mūsdienās redzam, ļoti dažādi gadījumi, vienalga, vai tas saistās ar Otrā pasaules kara vēsturi, ar ko es pats vairāk nodarbojos, vai tā bija savulaik Kalēja un Kononova lieta, vai nesen bija Zēdelgemas pieminekļa jautājums, kad mūs īsti varbūt nesaprot. Mēs varam runāt par Krievijas dažādi uzspiesto vēstures to naratīvu, par visādām dezinformācijas problēmām, varam runāt arī, ka it kā mēs iekļaujamies pašlaik Eiropā, bet tā attieksme un zināšanas, un vēsturiskā pieredze Rietumeiropas Rietumos un Austrumos joprojām ir atšķirīga. Tas mums ļauj atsperties, tas ļauj mums iegūt plašāku kontekstu un konceptuāli pārdomāt šīs lietas, kas ir darīts līdz šim un kas nē, un ko mēs kā vēsturnieki, varbūt jaunākas paaudzes vēsturnieki, varam izvērtēt savādāk un kur virzīties uz priekšu, varbūt citādām acīm skatīties. Latvijas Universitātes Vēstures institūts ir sācis trīs gadus starptautisku programmu "Latvijas 20. un 21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" kura mērķis ir mazināt Latvijas vēstures pētniecības lauka fragmentāciju, kā arī sekmēt starptautisko redzamību un nostiprināt publiskajā diskursā jaunus kritērijus, kā interpretēt 20. gadsimta vēsturi. Šī projekta zinātniskais vadītājs ir Uldis Neiburgs.  Vai, piemēram, karš Ukrainā mainīja arī skatupunktu uz to pētījumu objektu, ko jūs pētāt? Kas ir tas, kas maina tos aspektus, ko jūs gribat ieraudzīt vai ko gribat saprast? Uldis Neiburgs: Karš Ukrainā man vismaz personīgi vairāk lika saprast vai atcerēties, ne gluži kā pētniekam, jo principā tas neatkarīgi no tā, kas notiek ārpolitikā, ka notiek kaut kādi militāri lielāki satricinājumi, mēs kā zinātnieki tāpat pētām tēmas, kas mūs interesē, un sekojam līdzi, kas zinātnē notiek. Domāju, plašākai sabiedrībai un man kā plašākas sabiedrības loceklim lika šie notikumi apjēgt, ka īstenībā tas, kas notiek tagad - Krievijas agresija Ukrainā -, īstenībā tas pats jau ir noticis arī šeit, pieņemsim, 80 gadus atpakaļ vai mazliet ilgākā laika posmā, kad ir bijusi PSRS okupācija, nacistiskās Vācijas okupācija. Un, starp citu, šīs pašas Latvijas Universitātes Valsts pētījumu programmas projekta ietvaros mēs plānojam brīvdabas izstādi sadarbībā ar Kara muzeju, Rīgas domi un citām pašvaldībām vai muzejiem par Latvijas pilsētu likteni 1944. gadā, kur ar vēl ir dažādi mīti un leģendas.  Ja vairāk vai mazāk mēs esam sapratuši, ka Rēzekne, pieņemsim, cieta 1944. gada aprīlī, Lieldienās to sagrāva kādos vismaz 11 padomju aviācijas triecienos, tad vēl daži gadi atpakaļ, kad vēl tas "Aļoša" tur stāvēja,vietējais, Rēzeknes centrā, tomēr daudzi rēzeknieši to nemaz neapjēdza. Vai, piemēram, Gulbene, kas piedzīvoja 1944. aprīlī padomju aviācijas triecienus, līdzīgi kā to piedzīvo tagad Ukrainas iedzīvotāji, tur tika nodarīti pilsētas vēsturiskajai apbūvei lieli postījumi, un vēl tagad Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas tornis nav atjaunots. Ja jūs aizbrauktu uz Gulbeni, tad varētu izlasīt, ka to ir izdarījuši vācieši, kas īstenībā tā nav. Tāpat ar Jelgavu, kas tika nopostīta padomju - vācu karaspēka sadursmēs.  Tā apjēgsme Ukraina - Latvija - tās varbūt nav tiešas paralēles, jo vienā gadījumā mēs runājam par vienu agresoru un upuri, otrā gadījumā mēs esam upuri, kas atrodas starp diviem citiem agresoriem, bet tie cilvēku likteņi, mūsu zaudētās kultūras vēstures vērtība, zaudētās cilvēku dzīvības, spiesta došanās bēgļu gaitās - tas viss uzjundī to, Ukrainas notikumi uzjundī to un varbūt arī to pētniecisko interesi pastiprina.   Uldis Neiburgs ir Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, bijis pētnieks Latvijas Okupācijas muzejā, Publiskās vēstures nodaļas vadītājs, kā arī Latvijas Kara muzeja pētnieks, Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs, šobrīd vada starptautisku vēstures pētījumu programmu "Latvijas 20. - 21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze: mantojums un izaicinājumi". 2012. gadā aizstāvējis doktora disertāciju par tēmu "Latviešu nacionālā pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie", daudzu zinātnisko rakstu un vairāku monogrāfiju autors - "Draudu un cerību lokā: Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie: 1941. - 1945. gads", grāmatas "Aiz šiem vārtiem vaid zeme; Salaspils nometne" autors un līdzautors, grāmatas "Grēka un ienaida liesmās: Latvijas Otrā pasaules kara stāsti" autors, kā arī vairāku dokumentālo filmu - "Pretrunīgā vēsture: Latviešu leģions" scenārija autors.  Ulda Neiburga pētnieciskais lauks ir Latvijas Otrā pasaules kara vēsture, pretošanās un kolaborācija padomju un nacistu okupācijas laikā.

Raidījumā Brīvības Bulvāris saruna ar Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas vadošo pētnieku Jāni Bērziņu par Krievijas kara Ukrainā politiskajiem mērķiem, Ukrainas kara uzvaras mērķiem, miera sarunu neiespējamību, Krievijas plāniem un NATO stratēģiju.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Agnesi Cimdiņu par tirgus un naftas antropoloģiju, par to, kas ir ilgtspējas ideoloģija un kas liek skatīties uz to ar aizdomām, par Ziemeļvalstu identitāti un mūsu stereotipiem, par to, vai mums vēl aizvien piemīt īpašas zināšanas par Krieviju. Nule kā iznākusi sociālantropoloģes Agneses Cimdiņas grāmata "Ilgtspējas meklējumi Arābijas tuksnesī: Tirgus un naftas antropoloģija" par to, kas ir ilgtspēja un kas ir ilgtspējas ideoloģija, kas ir zaļās tehnoloģijas un kas ir mūsu stereotipi par tiem un kāda tiem ir nozīme. Grāmata ir par Arābijas pussalas valstīm. Bet jautājums par to, kas ir tas, ko, pētot vai vērojot citus, mēs uzzinām par sevi?  „Protams, ka uzņēmumiem, politiķiem, valdībām tas tagad ir tas primārais sauklis. Mēs visi runājam par ilgtspēju, bet vai tas praksē pie ilgtspējīgākas ekosistēmas ir novedis? Nu es teikšu, ka nē,” vērtē Agnese Cimdiņa. „Analizējot daudzas no šīm ilgtspējas iniciatīvām, tas ir tieši tas, ko es daru, kā teikt, rāpojot ar lupu pa tuksnesi, skatoties, analizējot konkrētas tehnoloģijas, kas tiek ieviestas un attīstītas ilgtspējas vārdā, un, ja tu tiešām analizē līdzi, ko šo tehnoloģiju ieviešana nodara ekosistēmai un dabai, tad tu redzi, ka tur īstenībā varbūt nekas vairāk kā zaļa krāsa nav. Vai mēs kaut ko darām, lai mums tiešām būtu apkārt zaļa krāsa? Kas tuksnesī ir ļoti pamanāmi, ja mēs kaut ko zaļu dabūjam. Bet ko ekosistēmai maksā, piemēram, sālītā tuksnesī, kur ir plus 50 grādi un saldūdens nav vispār, audzēt tomātus, lai it kā mēs būtu zaļi. Ko mums tas prasa? Ko tas prasa ekosistēmai? Tas prasa vienkārši abnormālu ūdens patēriņu, kurš vispirms ir jāatsāļo. Atsāļojot šo ūdeni, šis sālsūdens nonāk atpakaļ jūrā, jūra kļūst arvien sāļāka, arvien nedzīvotspējīgāka. Un tas ir tā mērķa vārdā, lai mēs, piemēram, varētu tuksnesī izaudzēt šos tomātus. Tā vietā, lai mēģinātu saprast, kāpēc mēs to darām. Tad tur ir atkal kaut kāda modernisma, nacionālā lepnuma aspekti, protams, progress, pierādīt, ka mēs varam neiespējamo, jo mums ir tehnoloģijas.   Agnese Cimdiņa ir pētniece, konsultante un autore. Maģistra un doktora grādus sociālajā antropoloģijā ieguvusi Bergenas universitātē Norvēģijā. Specializējusies biznesa antropoloģijā, padziļināti pētījusi uzņēmējdarbības starpkultūru un ilgtspējības kontekstus, dažādības vadību, Ziemeļvalstu institūcijas, saimniecības, inovācijas un reģionālo attīstību. Viņas pēcdoktorantūras pētījumus par Ziemeļvalstu uzņēmējdarbību un ilgtspēju Arābu līča valstīs nule kā iznācis grāmatā. Viņa ir līdzautore grāmatai "Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociālantropoloģisks skatījums" un šobrīd strādā "Price Waterhouse cooper" personāla vadības komandā, pēta dažādības un iekļaukšanās jautājumus uzņēmējdarbībā.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar publicistu un žurnāla "Ir" komentētāju Paulu Raudsepu par 2024.gada pasaules notikumu prognozēm, ASV prezidenta vēlēšanām un to ietekmējošiem faktoriem, par to, vai Putinam ir laiks gaidīt savas varas beigas un kā uz šo nākotnes prognožu fona izskatās Latvija. Par to, ko mēs varam prognozēt 2024. gadā un ko nevaram, saruna ar Paulu Raudsepu, kurš pagājušā gada nogalē rakstīja, ka 2023. gads tika dēvēts par kārtējo karstāko gadu novērojumu vēsturē. Ķīnas valdnieks Sji nostiprina varu un caur sev pakļautu Taivānu, Izraēlas un palestīniešu senais konflikts iegājis jaunā asiņainā fāzē, kura drīz nebeigsies; no mājām padzīto cilvēku skaits pasaulē turpina augt un mums ir sasniedzis 110 miljonus. Krievijas karš ir iegājis ilgstošā fāzē, un pasaule 2024. gadā prognozē Krievijas prezidenta vēlēšanu iznākumu, un gaida ASV prezidenta vēlēšanu variantus.  "Ja mēs izlasām, ko Kremlis prasīja 2021. gada decembrī savā slavenajā dokumentā, ko viņi izplatīja, kas apmēram būtu pamats sarunām ar ASV par jaunu pasaules kārtību, tad viņi grib atjaunot Padomju impēriju līdz pat, es nezinu, Vācijas robežām, ja ne tālāk. Viņi prasa izvākt visus NATO spēkus, kas ir kaut kur ieviesti kopš 1997. gada. Viņu ambīcijām tādā ziņā nav robežu," analizē Pauls Raudseps. "Putins, man liekas, pats ir teicis, ka Krievijai robežu nav. Teiksim tā - viņi paņems visu ko viņi var, un tur, man liekas, mums nevar būt ilūzijas. Tas vienīgais jautājums ir par spējām, un tur mums ir ļoti nopietni jāstrādā, pirmkārt, lai viņu spējas būtu mazākas un, otrkārt, lai viņi neuzskatītu to par tā riska vērtu. (..) Mēs bieži runājam par Putina sarkanajām līnijām, es domāju, ka Putinam ir viena sarkanā līnija - viņš grib dzīvot, viņš negrib mirt. Jebkurš uzbrukums šobrīd NATO valstij, pat ja tu domā, ka ir tikai 10% iespēja, ka tas varētu novest pie kodolkara, tas risks tomēr ir pārāk liels. Tāpēc es domāju, ka šobrīd, paldies Dievam, ka mēs esam NATO, paldies Dievam, ka mēs izdarījām visu tajā iespēju logā, kas mums tika dots, lai iestātos NATO, jo tas šobrīd mūs ļoti pasargā." Pēdējā laikā salīdzinām gan šī brīža Ameriku ar Reigana Ameriku, domājot par republikāņiem un to, ko viņi dara, gan arī to, kādā veidā interese par Krieviju vai Padomju Savienību bija Aukstā kara laikā, kurā arī tu mācījies. Tas gan bija jau pārmaiņu laiks, tomēr cik lielā mērā varam teikt, ka Rietumu izpratne par to, kas ir Krievija un ko no viņas sagaidīt, ir nu adekvāta? Pauls Raudseps: Es domāju, ka būtu kļūdaini teikt, ka ir viena rietumu izpratne par šo jautājumu. Man viens no profesoriem bija Ričards Paips (Richard Pipe), kurš, es domāju, neatpalika ne no viena mūsu ... savās aizdomās un, teiksim, skepsē ne tikai par komunistisko, bet vispār par Krievijas mērķiem, vēsturisko lomu. Viņš bija viens no Reigana padomdevējiem, viņš strādāja Nacionālās drošības padomē vienubrīd, kamēr Reigans bija prezidents.  (..) Kaut vai paskatāmies uz to, kas tagad notiek Ukrainā. Pilnīgi ciniskā nevērība pret pašu cilvēku dzīvību, ko mēs redzam Krievijas taktikā uzbrukumos Ukrainā. Rietumiem var daudz ko pārmest, bet, teiksim, šāda veida lielgabalu gaļas izmantošana karā nav bijusi Rietumiem raksturīga. Pirmā pasaules kara varbūt. Es domāju, tas atstāja tik dziļas rētas, ka neviens nav īsti gatavs tā vairs darīt. Daudzi cilvēki, es domāju, varbūt to intelektuāli redz, bet emocionāli viņi to īsti nevar saprast. Pēc ukraiņu statistikas ir vairāk nekā 300000 nogalināto Krievijas karavīru šajā karā. Vai šis skaitlis vispār nerezonē Krievijas sabiedrībā?  Pauls Raudseps: Mēs redzam vēsturē, bieži vien viņi ir gatavi pieņemt to, ka valsts viņus izmanto un pazemo daudz lielākā mērā nekā daudzās citās sabiedrībās. Ja paskatās arī Svetlanas Aleksejevičas grāmatā "Secondhand Time". Es to grāmatu sāku lasīt pēc tam, kad jau bija sācies liela mēroga uzbrukums Ukrainā, un tas ievads grāmatai, kurš ir rakstīts, ja nemaldos, 2012. vai 13. gadā, viņa raksta par to, ka mēs, runājot par postpadomju cilvēkiem tajā Krievijas kultūras telpā, ka mēs pēc būtības bez  kara nevaram iztikt, jo mēs esam audzināti tā, ka viss mūsu skats uz dzīvi un to, kāpēc sabiedrība eksistē un kas ir valsts mērķis, ir saistīts ar karu. Tas ir viens aspekts, kas ļoti nopietni rezonē Krievijas sabiedrībā noteikti.  Otrs, tajā grāmatā viņa apraksta gadījumu ar vienu tajā laikā jau vecu vīru, kurš bija padomju armijā, iesaistīta Ziemas karā. Pirmkārt, viņš bija pārsteigts un šokēts par to, kā somi pret viņu izturējās, ka viņi cilvēcīgi pret viņu izturējās. Un tad, kad notika gūstekņu apmaiņa pēc kara, viņš atcerās, kā somi ar gavilēm sagaidīja visus savējos, kas atgriezās, un priecājās par to, kamēr visi tie, kas atgriezās padomju pusē, protams, pirmais solis bija - jūs esat nodevēji, kāpēc jūs kritāt gūstā un tika aizsūtīti uz nometnēm?  Un tā vai tā, viņš mūža beigās vienkārši tā noliec galvu un to pieņem kā tādu nolemtību, ka tur jau neko nevar darīt, un tā varbūt arī pati bija pareiza. Viņš kaut kādā veidā sevi pārliecinājis. Man likās interesanti, ka mēs šajā laikā Ukrainas kara kontekstā apšaubām, diskutējām par daudzām ar padomju un Krievijas impēriju saistītām lietām, pārsvarā gan par padomju dzejniekiem un viņu kolaborāciju un lomu bieži runājam, tu izvirzīji arī nesen tēzi - runāt par Krišjāni Valdemāru. Tad jau mēs ejam atpakaļ daudz senākā kontekstā, lai izvērtētu šo izpratni par Krievijas impēriju un Latvijas pašnoteikšanos. Pauls Raudseps: Tas vispār ir interesants jautājums Valdemāru. (..)  Viens ir skaidrs: ierastā izpratne par vēsturi vienmēr mēdz būt diezgan plakana un arī zināmā mērā mitoloģizēta. Un tas pat nav nepareizi. Mums ir jābūt kaut kādiem ideāliem, varoņiem un sapratnei, kas mēs esam bijuši un kas mēs vēlamies būt. Un Krišjānis Valdemārs noteikti, es domāju, ka viņa nopelni latviešu modernizācijā un latviešu pašapziņas celšanā ir neapšaubāmi. Tur es domāju, ka neviens nevarētu neko iebilst. Un tas ir pilnīgi pareizi, ka viņa vārdā ir nosaukta iela Rīgā. Teiksim, tas, ko viņš panāca, kaut vai tas, ka viņš bija "Pēterburgas Avīžu" izdevējs un panāca šī laikraksta iznākšanu, kas bija grūdiens, kas pēc būtības uzsāka pirmo atmodu un latviešu noformēšanos kā politisku nāciju. Ar to vien pietiktu. Protams, viņš arī daudz ko citu darīja.  Bet viņa politiskie uzskati un arī tā izpratne par to, ar ko latviešiem būtu jādraudzējas, lai aizstāvētu savas... Jāsaka, viņš nebija vienīgais, arī Andrejs Pumpurs diezgan līdzīgi domāja. Vismaz vienu brīdi viņam ir dzejoļi par to, es tagad necitēšu precīzi, bet kur viņš saka, ka rietumi mūs iekala važās, austrumi mūs atbrīvoja.  Tā doma, ka ir jādraudzējas ar Krievijas valdību, lai sevi aizstāvētu pret vācu muižniecību, tā bija diezgan izplatīta 19. gadsimteņa otrā pusē, un, es domāju, tam ir arī nopietnas sekas arī turpmākā Latvijas vēsturē. Kaut vai sociāldemokrātu kustībā, daudzi no kuriem pēc tam kļuva par komunistiem, es domāju, ka šis domāšanas veids viņos arī bija pārmantots no tiem Atmodas laika domātājiem zināmā mērā. Tā ka mums par to, protams, ir jādomā, jo kā mazai tautai. (..) Vienmēr jādomā, jāmeklē sabiedrotie, un tajā laikā vismaz vienu brīdi Krievija un Krievijas valdība likās kā varbūt perspektīvākā sabiedrotā. Izrādījās, ka tā bija diezgan fundamentāla kļūda, un tas jau parādījās tajā pašā 19. gadsimtenī. (..)  Es domāju, ka mums ir jāsaprot, kāpēc viņi tā domāja, kāpēc viņi tā izvēlējās, un arī jāpadomā par to, ko mēs varam darīt. To izrakstīt no vēstures nedrīkst, bet es domāju, mums ir jāsaprot, kā mācīties no šīm, kā izrādījās, kļūdām, lai mēs tās neatkārtotu. Pauls Raudseps ir viens no Latvijas vadošajiem žurnālistiem un komentētājiem, pēc 19 laikrakstā "Diena" nostrādātiem gadiem 2010. gadā ar bijušajiem "Dienas" kolēģiem izveidoja žurnālu "Ir". Viņš raksta par plašu tēmu loku, tai skaitā ekonomiku, politiku, starptautiskajām attiecībām, vēsturi un kultūru.  Pauls Raudseps ir beidzis Hārvarda universitāti ar bakalaura grādu krievu un padomju studijās. 1990. gadā pārcēlās uz Rīgu, lai strādātu Tautas frontē. Tur viņam arī ar domubiedriem radās ideja, ka Latvijai nepieciešama rietumu tipa avīze, un rezultātā 1990. gada novembrī sāka iznākt laikraksts "Diena". Līdz 2000. gadam Pauls Raudseps "Dienā" atbildēja par ziņu bloku, bet pēc 2001. gada - par komentāru lappusi. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Ievu Raubiško par laikmeta aizdomām un brīvību, par iecietību kā sociālo un politisko vērtību un attieksmi pret bēgļiem kā valsts noturības rādītāju. Valsts kanceleja ziņo, ka ir veikusi pētījumu par iedzīvotāju individuālo, kā arī sabiedrības un valsts noturību Krievijas kara Ukrainā kontekstā. Nācijas individuālo un valsts noturību krīzes situācijās pētnieki mērot pēc dažādiem kritērijiem - trauksmes simptomi, apdraudējuma sajūta, uztveramie draudi, attieksme pret kara bēgļiem, demogrāfiskie rādītāji un citi instrumenti. Kas ir mūsu valsts noturība, individuālā noturība šajā mainīgajā ģeopolitiskajā situācijā? Vai ir iespējams izmērīt kopējo trauksmes līmeni sabiedrībā? Ieva Raubiško: Es nedomāju, ka var pilnīgi precīzi izmērīt, bet noteikti kaut kādas indikācijas aptaujas un cita veida izpēte uzrāda. Iedziļināšanās kaut kādos konkrētos gadījumos mums parāda, kā trauksme rodas, kā tā izpaužas, bet nerāda to kopējo ainu. Savukārt aptaujas mums varbūt var iezīmēt kopējo ainu. Tika minēta arī apdraudētības sajūta, tā noteikti ir klātesoša. Kas ir laikmeta lielais jautājums, ja mēs mēģinātu noformulēt, kas šobrīd notiek? Kaut kāds pēcpatiesības laikmets, tas ir beidzies, šķiet? Ieva Raubiško: Pēcpatiesības laikmets? Mēs atgriežamies pie patiesības? Nē, mēs esam atgriezušies un iekrituši kara miglā, es tā teiktu. Es citēju savu sarunu biedreni draudzeni Daci Dzenovski [saruna žurnālā "Rīgas Laiks"]. Mēs esam iegājuši tādā melns - balts, ļoti striktu kategoriju telpā pašlaik. Es neteiktu, ka tā ir reakcija uz pēcpatiesību, bet tā ir reakcija uz to...kara situāciju. Kāds risks šajā situācijā? Ieva Raubiško: Es redzu ļoti lielus riskus. Es redzu, ka melns - balts situācijā ir ļoti grūti nodrošināt fundamentālo, atšķirīgu viedokļu pastāvēšanu un šādi fundamentāli atšķirīgu viedokļu izteikšanu. Es redzu, kaut kādā ziņā tiek predeterminēts un predestinets, ja tā varētu teikt, tas, kas ir pieņemams un ko var teikt. Un tiek ļoti agresīvi izslēgts tas, kas nav pieņemams. Un tās bailes un pašcenzūra, manuprāt, ir ļoti uztraucoša: ko mēs varam atļauties teikt, ko nē, kas tiek uzskatīts par tādu, kas mūs apdraud. Man liekas, tas ir bīstami. Tas ir bīstami mūsu demokrātijai, ja mēs uzskatam demokrātiju par labāko sabiedriskās dzīves formu. Manuprāt, mēs virzāmies prom no demokrātijas šajā ziņā.   Ieva Raubiško ir ir sociālantropoloģe, doktora grādu sociālantropoloģijā ieguvusi Oksfordas universitātē par tēmu "Dzīve negatīvi pozitīvā laukā, morālā transformācija pēckara Čečenijā". Kopā ar citiem sociālantropologiem veidojis monogrāfiju "Cilvēks un darbs Latvijas laukos: sociāli antropoloģisks skatījums" un sastādījusi arī rakstu krājumu "Dzīve, attīstība labbūtība Latvijas laukos".  Bijusi docente Latvijas Universitātē, sociālā uzņēmuma "Humuss" komandas veidotāja. Ieva šo biznesu uzsākusi kopā ar kādu sīriešu ģimeni, pēcāk iesaistot tajā arī bēgļus no Irākas un Kurdistānas. Ieva Raubiško ir organizācijas "Gribu palīdzēt bēgļiem" biedre.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar dzejnieci un izdevēju Inesi Zanderi par pagātni un šodienu,  par kultūras darbinieku galvenajiem uzdevumiem, par Imantu Ziedoni un kolaborāciju, vēsturisko taisnīgumu un laikmeta vēsturiskumu, par dzīvošanu “ar karu” un “karā” un politisku vēstījumu estētiku. Pagājušā gadā raidījumā runājām arī par mirušiem dzejniekiem, viņu lomu LPSR vai padomju vēsturē, mēs runājam par to, ka jaunais karš maina mūsu vecos skatu punktus, par to, ko domāt par krieviem vai sarkano latviešu pagātni, par valstiskumu un vēsturiskumu. Saruna ar dzejnieci Inesi Zanderi par to, kā ieraudzīt un aprakstīt notiekošo. Pārlasīju Tavu Laudatio runu Knutam Skujeniekam, piešķirot Valstiskuma balvu. Runas beigās ir dzejnieka citāts: "Tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka pastāvēs un saules mūžu dzīvos tas, kurš riskēs, nevis tas, kurš centīsies saglabāties." Ko nozīmētu šobrīd, piemēram, riskēt? Inese Zandere: Vispār jau visa runa bija tāds liels Knuta citāds savā būtībā, un es centos apjēgt, ko Knuts kurā brīdī par valsti un dzīvi šajā valstī ir domājis. Protams, ka viņam arī tie uzskati bija kaut kādā nozīmē mainīgi caur laikiem, kuros viņš nonāca dažādās situācijās. Kad Knuts beidzot bija nonācis valstī, kura ir neatkarīga un kura pastāv, un kurā viņam arī bija ierādīta svarīga loma, tad, es domāju, ka viņš par to risku saglabāšanu [domāja], visticamāk, tādā nozīmē, ka nepazemo to valsti ar kaut kādu politisku iztapšanu no mākslas puses - no dzejas, no literatūras. Vispār no kultūras puses neiztapt valstij.  Riskēt tajā nozīmē, ka nevis kaut kādu standarta priekšstatus atgremot par to, kas ir Latvija un kas ir latviešu kultūra, bet riskēt viņu attīstīt. Es tā saprotu to Knuta domu.  Arī riskēt tajā nozīmē, ka gan politiķi, gan arī tauta var apvainoties, ja tie cilvēki, kuri paši atmodas laikā ir aicinājuši uz neatkarības atgūšanu, tagad kritiski vēršas pret valsti. It kā to gaida, ka nāks un pateiks priekšā, kas ir jādara un kā tā valsts ir jāuzlabo, bet tajā pašā laikā, kad kāds sāk izturēties brīvi pret šo valsti, kas arī būtu normāli, tad īsti, es domāju, tautas vairumam arī tas nepatīk.  Knuts to saka, ka vajag tiem pašiem cilvēkiem, kas to valsti gribēja, tiem pašiem arī jābūt viņas pirmajiem kritiķiem, kas norāda uz to, ka šai valstī kaut kas nav kārtība. Tas nozīmē, ka kritiska pozīcija gandrīz nav iespējama. Šādās situācijās, kādā mēs atrodamies pēdējos divus gadus ģeopolitiski, starptautiski, manuprāt, ir problēma, ka mēs neprotam izšķirt primāros un sekundāros jautājumu. Ka tie sekundārie jautājumi apzināti vai neapzināti tiek izlikti, lai šķeltu. Ļoti viegli ir nonākt sazvērestības teorijās. Inese Zandere: Paprasi man, vai es domāju, ka Šlesers izpērk visas Cepītes [Inguna Cepīte, apgāda "Pētergailis" vadītāja] izdotās grāmatas bērniem par to, kas atrodas tur lejā? Vai viņš to dara tāpēc, ka viņš ir cildens Latvijas interešu aizstāvis? Es viņu turu vismelnākajās aizdomās un pilnīgi nebaidos tāda veida sazvērestības teorijām, jo es domāju, ka tā ir vienkārši prasti un primitīvi jāšana, braukšana uz kaut kādām tēmām, kas ir vienkāršas un iebarojamās kaut kādiem cilvēkiem, lai viņi par viņu balsotu. Un viss. Kāda tur aizmugure, par to vispār labāk nemaz nesākt domāt.  Tas, ka runā visvairāk par sekundārām lietām, manuprāt, tas ir galvenokārt saistīts ar to, ka tiešām arī ir ļoti grūti nošķirt. Nevarētu apgalvot, ka es tā spētu skaidri nošķirt, kas valstī ir svarīgākais un kas sekundārs. Teiksim, pati priekš sevis es esmu izvēlējusies vērt muti vaļā tikai par to, ko es zinu, ko es saprotu. Ja tas saistīts ar literatūru, vai tas ir saistīts ar tādām lietām, kuras es redzu, elpoju, var teikt, katru mīļu brīdi. Kā dabas, piemēram, aizsardzība, kā mežu aizsardzība, tad es drīkstu par to runāt. Piemēram, par bērniem, kurus es no 80. gadu sākuma regulāri sastopu skolās un bibliotēkās. Es varu kaut ko spriest par bērnu attiecībām ar lasīšanu un literatūru.  Ja es tagad sākšu tēlot to atmodas laiku inteliģentu un analizēt visu, kā valstij jādarbojas, domāju, varu kļūt tikai smieklīga ar to. Bet es domāju, ka ļoti daudz tādu cilvēku, kas tieši otrādi iedomājas, ka tagad ir tādi laiki, kad katrs var spriest par visu, jo to jau it kā demokrātija pieļauj, ka katram var būt viedoklis un tāds arī ir. Tikai vajadzētu to viedokli stiprināt ar kaut kādām zināšanām un sajēgu. Un es domāju, ka tas sajukums prioritāšu un sekundāro lietu nesamērīgumā rodas tieši no tā, ka skaļi spriež tie, kas neko nejēdz. Varbūt, ka pa klusu runā tie, kas kaut ko jēdz, un politiķi domā par sevi, nevis par to, kā valsts attīstīsies un kā šajā drausmīgajā ģeopolitiskajā situācijā tiešām vajadzētu rīkoties. Ineses Zandere ir latviešu dzejniece un grāmatu redaktore, bērnu literatūras autore un izdevēja. Viņa studējusi filozofiju Latvijas Universitātē, un viņas pirmais dzejoļu krājums iznācis 1983. gadā. Strādājusi izdevniecībā "Avots", bērnu avīzē "Pionieris", vēlāk - "Laba" avīzē "Diena". Vairāk nekā 17 gadus bijusi žurnāla "Rīgas Laiks" redaktore. No 2004. gada ir arī izdevniecības "Liels un mazs" redaktore.  Vairākkārtēja Autortiesību bezgalības balvas ieguvēja, saņēmusi Literatūras gada balvu par grāmatām "Iekšiņa un āriņa", "Melnās čūskas maiznīca". Par devumu literatūrā saņēmusi arī augstāko valsts apbalvojumu - Triju Zvaigžņu ordeni 2008. gadā.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sabiedrības līdzdalības platformas “Mana balss” vadītāju Imantu Breidaku par demokrātijas kvalitāti Latvijā, jaunām un vecām demokrātijas formām un to līdzās pastāvēšanu, Latvijas politisko dienaskārtību, tēmām, kas sāp mūsu sabiedrībai, e-vēlēšanām un e-demokrātijas robežām. Demokrātija mainās, un arī kara apstākļos ir būtiski saprast, kas ir tā demokrātijas kvalitāte, kurā mēs atrodamies, vai un kas būtu saucams par e-demokrātiju un vai tas ietver arī manipulācijas riskus. Kad tiešās demokrātijas formas šķeļ un kad vieno sabiedrību? Ja būtu šobrīd veic demokrātijas audits Latvijā un jāizmēra, kāda ir tā demokrātijas kvalitāte, kā pēc tiem datiem, kuri nonāk līdz jums, kā jūs to mērītu vai diagnosticētu? Imants Breidaks: Ja mēs skatāmies uz Latviju kaut vai 30 gadu rāmī kopš valsts atjaunošanas, mums ir sekmīgi funkcionējoša parlamentārā demokrātija. Mūsu partiju konkurence ir īsta un godīga. Mūsu mediju telpa ir kopumā brīva. Mūsu pilsoņi kopumā pārsvarā spēj sasniegt to, ko pilsoņu lobijs vēlas. Taču, protams, ja mēs skatāmies niansēs šos apgalvojumus, tad mēs redzam virkni lietu, kas varētu būt labākas, un kuras mums gribas, lai ir labākas. Līdz ar to kopumā mēs esam sekmīga demokrātija, un, ja mēs paskatāmies uz, piemēram, gan politiskajām vērtībām Saeimā, gan politiskajām vērtībām sabiedrībā un priekšstatiem, idejām, morāli, tad, jā, Saeimā sēž sabiedrības pārstāvji, sabiedrības seja. Nav tā, ka minoritāte dominētu mūsu politiskajā dienaskārtībā. Tā galīgi nav. Bet Saeima un tās reprezentācijas formula pārstāv to veco demokrātijas modeli. Imants Breidaks: Arī. Ja mēs runājam par jaunajām formām, tad jaunajās formās mums ir labi sasniegumi. "Mana balss" platforma ir ļoti labs pierādījums. Demokrātija kopumā un politiskās sistēmas pasaulē kopumā ir diezgan vecmodīgas. Tu tā nopietni savu valsti vari mainīt reizi četros gados, kamēr šodien tehnoloģijas tev atļauj viena gada laikā teorētiski un ir kaut kādi precedenti, kļūt par miljonāru un miljardieri. (..) Bet to četru gadu rāmī tu nepaspēsi neko dižu mainīt valstī, jo vēlēšanu cikls, kas ir savā ziņā pasaulē nostiprinājās 19. gadsimta laikā, respektīvi, mums jau ir formas politiskajā līdzdalībā, ir vecmodīgas un lēnākas, nekā sabiedrība to šodien gribētu. Varbūt arī nemaz nav slikti, ka tā politiskā forma attīstās lēnām, jo, ja mums būtu vienā gadā anarhija, otrā gadā - monarhija, arī nebūtu labi. Imants Breidaks: Pilnībā piekrītu. Ir pašsaglabāšanās cēloņi, kāpēc lietas dažreiz nemainās tik strauji, taču vienlaicīgi ir jāsaprot, ka, ja politiskais process un mijiedarbība baigi nemainās un stagnē, tad nevajag brīnīties, kāpēc jaunieši nestājās politiskās partijās. Tāpēc, ka viņiem ir garlaicīgi. Tas, ka šodien politiķi prot lietot tviteri un feisbuku, nemaina politisku procesu galvenos mehānismus. Vācu sociologs Helmuts Klārka saka, ka partiju politiskais pārvaldes modelis Eiropā piedzīvoja būtiskus satricinājumus. Tā ir tendence, ar kuru mums ir jārēķinās nākotnē. Imants Breidaks: Mums ir īpaši slikti, jo mums visu laiku cipari ir bijuši zemi. Latvijā visās politiskās partijās, kopā ņemot, ir tikpat daudz biedru kā Lietuvas lielākajā politiskajā partijā vienā. "Mana balss" kā organizācija ir vairākkārt runājusi ar politiķiem - kādi ir tie mehānismi, kā mēs varam celt visu politisko partiju biedru skaitu. Mums par to ir jārunā, tā ir liela problēma. Ir partijas, kuras ir tiešām bijušas interesantas, par to parunājāmies, ir bijušas partijas, kuras saka nē, mums ir "okay", mums ir vecie biedri, viņi kontrolē visu partiju, mums tagad pūlēties jaunu biedru piesaistei ir, iespējams, nelietderīga resursu izniekošana. Es tā klausos, bāc, nē - nacionālajās interesēs ir, ka visās partijās aug biedru skaits. Ir partijas, kurām tas interesē, bet tik un tā rezultātu īsti nav. Imants Briedaks ir sabiedrības līdzdalības platformas "Manabalss.lv" vadītājs, studējis vēsturi un savulaik strādājis arī par skolotāju. Viņam ir pieredze dažādu izglītības un vadības konsultācijas projektu vadīšanā, jo astoņus gadus vada tiešās demokrātijas platformu "Mana balss", kuras unikālo lietotāju skaits pārsniedzis 400 tūkstošus apmeklētāju.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku un etnologu Bērklija universitātes profesoru Juriju Sļozkinu par Krievijas norietu un Eiropas projekta beigām, par Putinu un viņa vēstures vietu, par Staļina noziegumu aizmiršanu Krievijā,“ebreju gadsimtu” un karadarbību Gazā. "Runa pat nav par to, ka politiķi… Viņi, protams, kaut kādā ziņā – katrā ziņā politiķi, kas atrodas lielu impēriju priekšgalā – neizbēgami ir vēsturnieki tai ziņā, ka viņi nevar nedomāt par savu vietu vēsturē. Skaidrs, ka Putins par to daudz domā. Skaidrs, ka Putins ir imperators, cars, ja vēlaties. Un tāpēc, protams, ir interesanti pamēģināt pajautāt vai pamēģināt paskatīties, kā viņš atbildēs uz tādu jautājumu. Esmu pārliecināts, ka viņš domā par savu vietu Krievijas vēsturē, iztēlojas savu vietu Krievijas valdnieku, Krievijas imperatoru galerijā un tā tālāk. Tāpēc, protams, tas ir ļoti interesanti, vērtē Jurijs Sļozkins. Un kā jūs to redzat? Vai vēl ir par agru spriest, kāda… Jurijs Sļozkins: Protams. Rakstīt es par to nerakstītu. Ja es rakstītu… Es nerakstu mācību grāmatas, bet, ja rakstītu Krievijas vēsturi, tad pagaidītu ar šo valdīšanu. Es domāju, ka viņa valdīšana var kļūt par katastrofu, var arī nekļūt, bet jāpagaida. Starp citu, pirms tam, iepriekšējā tikšanās reizē, es viņam jautāju, vai viņš nedomā, ka viņa varas laika vēlīnais posms, tāpat kā viņa priekšteču varas laika vēlīnais posms, vēlīnā atrašanās tronī, var kļūt par stagnācijas periodu. Un viņš aizgāja no atbildes uz šo jautājumu. Turklāt es toreiz jautāju, vai viņš nedomā, ka Krievijas vēstures mācību grāmatās nodaļa, kas sekos Putina valdīšanas laikam, sauksies "juku laiki". Tāpēc, ka trūkst varas mantošanas kārtības un ir pilnīgi nesaprotams, kurš un kādā veidā kļūs par viņa mantinieku, pareizāk, pēcteci. Paskatīsimies. Man šķiet, ļoti iespējams, tā Krievijai būs katastrofa. Ko nozīmē "katastrofa Krievijai"? Kaut kāds valsts sabrukums? Jurijs Sļozkins: Nē, es nedomāju… Tātad, ja būs juku laiki, ja būs cīņa par varu, tad viss ir iespējams, tai skaitā arī sabrukums. To es nezinu. Tur jau tā lieta, man liekas pilnīgi nesaprotami, kas tālāk būs. Pētnieks jau kādu laiku dzīvo Latvijā un teicis, ka šī vieta ietekmē to, ko apcer. Kā tā ietekmē jūsu refleksiju? Kā Latvija vai kā šis laiks to ietekmē? Jurijs Sļozkins: Jebkura jauna vieta atstāj savu iespaidu. It īpaši vieta, kurp tu pārvācies uz ilgāku laiku un nonāc – kā tas notika ar mani – vietējā ģimenē un apmeties uz dzīvi… Tāpēc, protams, es sev atklāju jaunu pasauli, jaunu kultūru. Kā visi padomju cilvēki, kā visi maskavieši, es zināju, kas ir Latvija, braucu šurp atpūsties – kā bija pieņemts manā Maskavas līdzcilvēku lokā. Taču tas, protams, bija tāds virspusējs skatījums no ārpuses. Toties tagad es mācos valodu un dzīvoju latviešu ģimenē. Cik varu, lasu latviešu vēsturi, un tas, protams, ir… Nu, un cenšos skatīties uz pasauli… cenšos paraudzīties uz pasauli caur latvieša prizmu. Un caur to tā, protams, izskatās atšķirīgi… nekā citos manas dzīves brīžos no Maskavas, no Lisabonas, no Teksasas un pārējām vietām, kurās esmu dzīvojis.    

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku un etnologu Bērklija universitātes profesoru Juriju Sļozkinu par Krievijas norietu un Eiropas projekta beigām, par Putinu un viņa vēstures vietu, par Staļina noziegumu aizmiršanu Krievijā,“ebreju gadsimtu” un karadarbību Gazā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Gustavu Strengu par atmiņu kultūru viduslaikos un mūsdienās, atcerēšanās kultūru un karavīru kapiem, Latvijas bezkaralību un vēstures bīstamību nākotnē. "Raugoties uz to, kas tagad ir izveidots Uzvaras parkā, man patiesībā šīs nedēļas nogalē bija liels prieks, ka tur ir izveidota patīkama telpa un es teikšu, es pat priecājos, ka šīs telpas memoriālā nozīme tur vairs nav," sarunā vērtē Gustavs Strenga. "Ja tur būtu bijis mēģinājums uzstādīt citu pieminekli tā pieminekļa vietā, tas būtu turpinājums atmiņu kariem. Tagad zināmā mērā ar parka izveidi tas ir mēģinājums noņemt šo memoriālo nozīmi, un es teiktu, Rīgā jebkura veida memoriālie objekti, iespējams, ir par daudz. Kad parādās kāda brīva telpa labā vietā, uzreiz ir doma, ka tur vajadzētu uzlikt kādam pieminekli vai to krastmalu vajadzētu nosaukt kāda vēsturiska notikuma vai personas vārdā. Man šķiet, ka mums pietrūkst tāda vieta, kur tās memoriālās nozīmes nav. Un šajā ziņā, ja mēs raugāmies uz Uzvaras parku vai laukumu, tad tur noteikti šobrīd noticis tas, ka šī memoriālā nozīmē tajā vietā ir izdzēsta. Jautājums ir, vai ir izdzēsta šī memoriālā nozīme to cilvēku prātos, kuri tur katru gadu 9. maijā gāja nolikt ziedus? Uz to man atbildes nav." Šomēnes klajā nākusi vēsturnieks Gustavs Strenga monogrāfija “Atceroties mirušos: kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā”, izceļot kolektīvās atmiņas nozīmi Livonijas sabiedrībā vēlajos viduslaikos. Tu pats savulaik kādā publikācijā "Rīgas Laikā" citēji franču viduslaiku vēsturnieku Marku Bloku, kurš, atsaucoties uz savu skolotāju Anrī Pirēnu, ir sacījis, ka vēsturnieka pirmais pienākums ir būt ieinteresētam dzīvē. Kādā ziņā tava monogrāfija "Atceroties mirušos" liecina par ieinteresētību dzīvē. Gustavs Strenga: Es varu uzdot pretjautājumu, vai tev nešķiet, ka mēs dzīvojam atmiņu karu laikā. Man šķiet, ka, protams, arī manu grāmatu, kas tapusi ļoti ilgi, ir ietekmējusi realitāte šodien, un tā ir grāmata par viduslaikiem, bet, protams, tā ir bijusi mana interese paraudzīties uz to, kā sabiedrības noteiktas grupas ir atcerējušās savu pagātni viduslaikos, redzot to, kādas reakcijas pagātne izsauc šodienas sabiedrībā. Viduslaiki - cik tas ir sen? Gustavs Strenga: Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Daudz gudrāki cilvēki par mani strīdējušies, kad viduslaiki beidzās. Žaks Le Gofs, arī franču vēsturnieks, teica, ka viduslaiki beidzās līdz ar Franču revolūciju. Savukārt Umberto Eko ir teicis, ka viņam astoņdesmitajos gados šķita, ka viduslaiki ir atgriezušies tā laika Eiropā.  Jautājums ir, cik tālu mēs esam no viduslaikiem, raugoties uz šodienas sabiedrību, kura dzīvo sociālo mediju un digitālā satura pasaulē. Es teiktu, mēs atgriežamies pie ļoti interesanta fenomenu. Mans vērojums ir tāds, ka nepārtraukti zūd vajadzība pēc lasītā teksta. (..) Redzam, ka teksta kultūra kļūst aizvien mazsvarīgāka, mēs atgriežamies tādā laikmetā, kurā varbūt nepastāv pilnvērtīgs analfabētisms, bet kur rakstītais un lasītais vairs nespēlē tik būtisku lomu. Tas, kā mēs lasām un rakstām, ir ļoti virspusēja.  Un proti, atgriežas vēl viena lieta, kas ir raksturīga viduslaikiem, ir šis te viss pārējais pūļa viedoklis. Ja mēs palasām dažādus viduslaiku dokumentus, arī inkvizīcijas materiālus, tad ļoti svarīgs ir latīņu jēdziens "fama". Tas ir vispārējais viedoklis, kāds eksistē noteiktā grupā vai sabiedrībā, tās visbiežāk ir baumas vai kaut kas pa ausu galam dzirdēts. Aizvien vairāk mēs ejam atpakaļ uz to sabiedrības modeli, kurā patiešām zināšanas un fakti spēlē aizvien mazāku lomu, savukārt šis vispārējais viedoklis kļūst aizvien svarīgāks. Ja mēs no šāda skatupunkta raugāmies, tad viduslaiki nav nemazam tik tālu no mums. Kādā veidā tam, par ko tu raksti, ir sakars ar to, ko šobrīd runājam memoriālās kultūras līmeni? Gustavs Strenga: Mūsu sabiedrība ļoti atšķiras no viduslaiku sabiedrības. Mēs droši vien varētu teikt, ka pastāv nācijas kolektīvā atmiņa, lai gan katrai grupai ir sava un katrai ģimenei ir sava kolektīvā atmiņa, kas var būt pretrunā ar nācijas kolektīvo atmiņu. Tad viduslaikos kolektīvā atmiņa ir daudz sadrumstalotāka, un šī atmiņa saistās vairāk ar pašām grupām un to identitātēm.  Ja mēs no šodienas skatupunkta skatāmies, es domāju, ka mums ir daudz lielāka vienotība, lūkojoties pagātnē, nekā tas bija pirms 500 vai 600 gadiem šeit, Livonijā. Arī, protams, ir milzīga atšķirība starp valsts ieguldītajiem resursiem kolektīvās atmiņas veidošanā un starp noteiktu grupu spējām uzturēt savu atmiņu. Valsts vai nācija līdz ar pieminekļu, memoriālu vai citu piemiņas vietu būvi, palīdzot radīt literārus darbus vai arī filmas, vienalga kādu citu kultūras produkciju, ļoti palīdz veidot šo kolektīvo atmiņu vai uzturēt atmiņas par pagātni dzīvas. Savukārt viduslaikos katrai grupai bija jāatrod pašai šie līdzekļi un šīs spējas uzturēt kolektīvo atmiņu, kas noteiktos brīžos bija diezgan sarežģīti. Gustavs Strenga ir pēcdoktorantūras pētnieks Greisvaldes Universitātē Vācijā. Bijis pētnieks Tallinas Universitātē un vadošais pētnieks Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Viņa akadēmisko interešu lokā ir viduslaiku Livonijas vēsture, atmiņas un piemiņas pētniecība, kā arī grāmatniecības vēsture. Studējis Rīgā, Budapeštā, Freiburgā, Londonā. Nule kā iznākusi viņa grāmata “Atceroties mirušos: kolektīvā atmiņa un piemiņa vēlo viduslaiku Livonijā”, izceļot kolektīvās atmiņas nozīmi Livonijas sabiedrībā vēlajos viduslaikos. Kā norādījis pats autors, monogrāfijā analizēts, kā kolektīvās atmiņas forma, mirušo piemiņa palīdzējusi dažādām grupām atcerēties savu pagātni, veidot un nostiprināt identitāti, kā arī veidot sociālās attiecības.

16. novembrī pasaulē atzīmē Filozofu dienu. Ko un kā filozofs var ietekmēt pasaules notikumos un vai viņam kaut kas būtu jāietekmē? Kas ir “ļaunuma banalitāte”  mūsdienu pasaulē un kāpēc emocionāla pozīcija konfliktus nerisina, saruna ar Filozofijas institūta pētnieci Elvīru Šimfu, kuras pētījumu lauks ir saistīts ar varu, vardarbības politiku, sociālo un politisko ļaunumu. Vai mēs varam teikt, ka šobrīd ir iestājies tāds īpašs ļaunuma laiks? Kā, jūsuprāt, ir iespējams šobrīd domāt par šo notiekošo ļaunumu, tas ir kaut kas īpašs, nebijis, ārkārtējs? Elvīra Šimfa: Ziniet, kāpēc intelektuāļi ir apjukuši tāpēc, ka (..) viņi skaidri redz, visdrīzākais, ka notiekošais nav nekas īpašs. Bet to nedrīkst, to nedrīkst atzīt. Politiska, pilsoniska stāja pieprasa, ka jums jāsaka, ka tās ir pasaulē vislielākās šausmas un nekas tamlīdzīgs līdz šim nekad vispār nav pieredzēts un nezinām, ko ar to darīt. Kas ir acīmredzama muļķība.  Ja sāktu, nevarētu beigt uzskaitīt konfliktus, sadursmes, karus un noziegumus pret cilvēci. Viņu ir daudz, viņi ir katastrofāli, traģiski, šausmīgi. Faktiski tas pirmais, ar ko, protams, būtu jāsāk, ir Otrā pasaules kara noziegumi, kas radīja nepieciešamību pēc jauna, juridiska un arī ētiska koncepta. Šie "noziegumi pret cilvēci" ir tapis Otrā pasaules kara kontekstā. Bet arī pirms tam, ja jūs palūkojaties atpakaļ pasaules vēsturē vai pat šaurāk Eiropas vēsturē, tā ir pilna ar asiņainiem, briesmīgiem konfliktiem, un, protams, ka katru reizi visi politiķi un sabiedrisko procesu komentētāji nāk un saka, ka kaut ko tik šausmīgu viņi nekad vēl nav pieredzējuši. Filozofs Žizeks, uzstājoties Frankfurtes grāmatu gadatirgū, "Hamās" uzbrukumu Izraēlai nosauca par ārprātīgu terorisma aktu, kura rezultātā viņš uzskata, ka šī organizācija ir jāiznīcina, tomēr viņš arī uzsvēra palestīniešu ciešanas, kas traucē panākt ilgstošu mieru. Jautājums, vai filozofam ir jāiestājas kādā pozīcijā šādās situācijās? Elvīra Šimfa: Domāju, ka nē. Ne tā, kā es saprotu filozofiju. Filozofs var būt dažādās kapacitātēs, filozofs jau var nodarboties ar politiku, vai būt sabiedriski aktīvs. Tādā  gadījumā - jā, skaidrs, līdz ko jūs iepeldat politiskajā sfērā, jums ir jāieņem pozīcija. Tādi ir politiskās sfēras spēles noteikumi. Cilvēki tur pozicionējas. Kamēr esat akadēmiskajās aprindās, šīs aprindas pasargā jūsu tiesības uz brīvu viedokli, profesionālu, neitrālu.  Kanta kontekstā arvien biežāk tiek runāts par to šo brīvību apjoma samazinājumu. Elvīra Šimfa: Pēc Kanta domām, brīvība ir spēja noteikt pašam sev saprātīgu likumu, kad jūs izmantojat savu prātu, lai vadītu savas rīcības. Tikai prāta noteikti motīvi, tikai prāts, tikai racionāla rīcība. Kantam brīva rīcība ir identiska racionālai rīcībai, un ziniet, no tā veidojas tas paradokss, ka dažbrīd liberāļi, tie, kas sevi identificē sabiedrībā kā liberāļus, iestājas noteiktās situācijās par diezgan nopietniem brīvības ierobežojumiem. Piemēram, Covid laikā liberāļi diezgan skaļi sauca: jā, vajag visu ciet, jo vairāk ciet, jo labāk, jo ilgāk, jo labāk. Bet tā jau ir tāda pasaules situācija, par ko jūs runājat, ka ir jauna kārtība un šī jaunā pasaules kārtība prasa arī citu brīvību izpratni. Elvīra Šimfa: Šī izpratne ir tikpat veca, cik Kants. Liberāļi jums saka, ka, pat ja jūs tiekat ierobežots, ja ierobežojums, prasība pēc ierobežojuma ir racionāla, tad jūs tik un tā esat brīvs. Jūs esat brīvs tiktāl, ciktāl jūs esat racionāls. Ja racionāli ir ierobežot sevi, tad jūs tik un tā esat brīvs. Vienkārši brīvības izpratne nav saistīta ar ierobežojumu esamību vai neesamību, brīvības izpratne ir saistīta ar rīcības racionalitāti vai nacionalitāti. Elvīra Šimfa ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, filozofijas lektore. Viņas galvenās pētījumu tēmas ir klasiskā vācu filozofija, īpaši Imanuela Kanta praktiskā filozofija, kā arī politikas teorijā, īpaši Kārļa Marksa, Hannas Arentes, Jirgena Hābermasa un citu politikas teorētiķu idejas. Elvīra Šimfa īpašu uzmanību pievērš jautājumiem, kas saistīti ar varu un vardarbību politikā, sociālo un politisko ļaunumu. Pirms pāris gadiem Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā iznāca viņas monogrāfija "Kanta antropoloģija".  

Raidījumā Brīvības bulvāris iztaujājam Eiropas Savienības tiesas tiesnesi Inetu Ziemeli par vērtību maiņu un cilvēktiesībām, par to, kā karš Ukrainā mainīja cilvēka brīvības izpratni pasaulē un Latvijā, par Krievijas naratīviem publiskajā telpā un Stambulas konvencijas instrumentalizāciju politikā. "Tas nav stāsts par to, ka mums vajadzētu visu laiku justies kā upuriem un to multiplicēt. Tas ir stāsts par to, ka sabiedrība nevar atveseļoties un atkopties, ja taisnīgums nav iestājies. Tā ir  tāda cilvēces atziņa, kura ir burtiski aksiomātiski. Mēs to redzam dažādās situācijās. Mums visu laiku kaut kas iekšā gruzdēs, citam vairāk, citam mazāk, tur Jums taisnība, jo mēs individuāli reaģējam uz savas tautas, ģimenes un tā tālāk stāstiem," sarunā vērtē Ineta Ziemele. "Tik, cik es to redzu un starptautiskajās tiesībās ir šis viens aspekts, ir jāredz šīs lietas, kas ir noticis tautu attiecībās. Tas, ko es redzu, ir, ka tik vienkārši zem paklājiņa nolikt to nevar. Lai arī kā gribētos vai negribētos, tas jebkurā gadījumā nāks uz āru. Latvijā, piemēram, es redzu dažādas negācijas, kas mums ir sabiedrībā, tās ļoti spilgti ir saistītas ar to, ko mēs esam piedzīvojuši kā tauta." Ineta Ziemele ir Eiropas Savienības tiesnese, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore, bijusi Satversmes tiesas tiesnese un priekšsēdētāja, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta izveidotāja un direktore, juridisko zinātņu doktore. Savu doktora disertāciju aizstāvējusi Kembridžas universitātē par tēmu "Valstu turpināšanās un pilsonība Baltijas valstīs starptautisko un konstitucionālo tiesību jautājumi".      

Sociālie tīkli maina vēsturi, to padarot par propagandas, hibrīdkara sastāvdaļu, dažādu valstu specdienestu darba instrumentu, katru interneta lietotāju gandrīz padarot par vēsturnieku. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar amerikāņu vēsturnieku un populārās grāmatas "Vēsture pārtraukta: kā sociālie tīkli un internets mainījuši izpratni par pagātni" autoru Džeisonu Steinhaueru (Jason Steinhauer).

Sociālie tīkli maina vēsturi, to padarot par propagandas, hibrīdkara sastāvdaļu, dažādu valstu specdienestu darba instrumentu, katru interneta lietotāju gandrīz padarot par vēsturnieku. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar amerikāņu vēsturnieku un populārās grāmatas "Vēsture pārtraukta: kā sociālie tīkli un internets mainījuši izpratni par pagātni" autoru Džeisonu Steinhaueru (Jason Steinhauer). "Agrāk, lai tevi uzskatītu par vēsturnieku, bija jāiegūst bakalaura grāds, maģistra grāds, jātiek pie doktora grāda, jāveic kaut kāda pēcdoktorantūra un visbeidzot jākļūst par asistentu, asociēto profesoru un tad kādudien – par pilntiesīgu profesoru. Lai līdzgaitnieki, kolēģi un plašāka sabiedrība tevi uzskatītu par vēsturnieku, bija jāiet šāds lineārs ceļš. Internets to visu sagriezis kājām gaisā. Tīmeklī iespējams rakstīt blogus, ierakstus, likt īsus video un interneta lietotāji, žurnālisti un citi sabiedrības locekļi, viņus var uzskatīt par vēsturniekiem. Tāpēc kaut kādā mērā internets ir atņēmis informācijas kontroles funkciju, kas agrāk bija žurnālistikai, vēstures zinātnei un zinātnei vispār. Ne pilnībā, taču zināmā mērā," vērtē Džeisons Steinhaers, atbildot uz jautājumu, vai jebkurš, kurš raksta par vēsturi, ir vēsturnieks. "Un tam ir arī labās puses. Jo, piemēram, vēstures profesijā – vismaz ASV – šī lineārā informācijas kontroles sistēma bieži vien atturēja cilvēkus no šīs profesijas. Cilvēkus ar dažādu izcelsmi, cilvēkus no marginalizētām populācijas daļām. Tas, ka vēsture kļūst iekļaujošāka, demokrātiskāka un politiski plurālistiskāka nav nekas ļauns," turpina Džeisons Šteinhauers. "Taču grāmatā es pieminu vēl kādu aspektu: tas radījis vietu dezinformācijas kampaņām, propagandai, sazvērestības teorijām, citiem noziedzīgiem tēliem, kas izmanto tīmekli un sociālos tīklus kā iespēju izplatīt faktos nebalstītus vēsturiskos naratīvus, varbūt pat naratīvus bez pietiekoša loģiskā pamata. Un tas tiek pasniegts kā vēsture. Tāpēc grāmata runā par nepieciešamību palīdzēt cilvēkiem izprast un atšķirt labus vēsturiskos spriedumus no sliktiem. Un kā tīmekļa vidē atšķirt, vai kaut kāda e-vēstures informācija nāk no profesionāla vēsturnieka vai no dezinformatora, kurš uzdodas par vēsturnieku." Kā jums šķiet, vai mēs dzīvojam vēsturiskā laikmetā? Vai daži laikmeti ir vēsturiskāki par citiem? Džeisons Steinhauers: Es teiktu, ka visi laikmeti ir vēsturiski. Vēsturiski tādā nozīmē, ka par tiem iespējams rakstīt vēsturi. Un par mūsu laiku noteikti tiks rakstīts vēsturē. Protams, pieņemot, ka nākotnē vēl būs vēsturnieki. To nevar zināt. Tāpat jāpieņem, ka mēs turpināsim pastāvēt, – arī to nevar zināt. Taču, pieņemot, ka vēsturnieki būs, viņi rakstīs par šo laiku. Šis laikmets radīs daudz jautājumu. Tāpat tas ironiskā kārtā varētu būt laikmets, par kuru nepaliks daudz liecību. Varam vēl parunāt, kāpēc tā. Tomēr ikviens brīdis, ikviena ēra ir interesanta un unikāla savā veidā un izvirza jautājumus, uz kuriem nākotnes zinātniekiem būs jāsniedz atbildes.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru Leonu Gabrielu Taivānu par karu Izraēlā, globālā terorisma draudiem, pasaules kārtības maiņu un nākotnes scenārijiem. Palestīniešu teroristu grupējuma "Hamās" uzbrukums Izraēlai izraisīja lavīnveidīgu efektu pasaules procesos, kas izraisa virkni jautājumu gan par vardarbības vēsturi šajā reģionā, gan kā pret to attiekties. Vai un kādā ziņā notiekošais var atvērt jaunu vēstures lappusi ne tikai reģiona, bet arī pasaules vēsturē kopumā? Un kāds notiekošajam Tuvajos Austrumos ir sakars ar citiem pasaules procesiem - karu Ukrainā vai Putina tikšanos ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu. Kas ir iespējamā pasaules nākotne, kuras liecinieki mēs esam tagad? "Es domāju, ka vispār mums būs jārunā diezgan drīz par pavisam citu Eiropu un citu pasauli. Mēs jau varam uzskatīt, ka varbūt liels karš nebūs, bet būs vairāki reģionāli kari, kuri vēsturnieku atmiņā beigu beigās pārvērtīsies par tādu vienu karu. Pēc tādiem lieliem kariem tā situācija un pasaules izkārtojums ir cits, un es domāju, ka tā sistēma, kurā mēs šodien dzīvojam, viņa vairs tāda nebūs," analizē Leons Taivāns, jautāts, kā karš Izraēlā var izmainīt situāciju Eiropā. "Tādā sakarā es domāju, ka Eiropa ļoti dziļi izmainīsies. Jāsaprot arī to, ka, piemēram, šodien jau netrūkst ziņojumu par to, ka parādās aizvien vairāk antisemītiski plakāti un uzraksti uz sienām, antisemītisms sāk Eiropā pieaugt un tas lieku reizi liecina par to, ka ebreju perspektīvas nav īpaši gaišas un viņiem nekas cits neatliek, kā visiem spēkiem mēģināt noturēt savu Izraēlas valsti Tuvajos Austrumos un turēties pretī," turpina Leons Taivāns. "Izskatās, ka Amerikas Savienotās Valstis būs sabiedrotais, kaut gan tas vēsturiski tā ne vienmēr ir bijis, un tas viss pavērsīs to ainu citādāk. Bet Eiropā situācija var būt ļoti dažāda tāpēc, ka tā viena piektdaļa iedzīvotāju, kas ir musulmaņi Francijā, piemēram, tieši vai netieši simpatizē Palestīnai, simpatizē Tuvo Austrumu reģionam, simpatizē kolektīviem dienvidiem. Amerikas Savienotajās Valstis arī situācija ir ļoti nelāga." Savā grāmatā "Tuvo Austrumu civilizācija: arābu islāms un kalifāts" jūs atsaucaties uz Austrumu pētnieku Bernardu Luisu, kurš arī runāja par civilizāciju sadursmi un aizstāvēja tēzi, ka islāma terorisms nav sakņots ne teoloģijā, ne musulmaņu jurisprudencē. Bet jūs šīs pašas grāmatas ievadā rakstāt, ka šim viedoklim piekrītat tikai daļēji, jo "vardarbība ir islāma civilizācijas neatņemamu sastāvdaļa". Vai šo jūsu tēzi varam attiecināt uz to, kas notiek šobrīd? Leons Taivāns: Divas reliģijas - islāms un jūdaisms - ir būvētas uz dažādiem principiem, uz pretējiem principiem. Jā, bieži vien tiek runāts, ka Vecā Derība, jūdu Svētie Raksti, ka tur ir asiņainas lappuses. (..) Vecā Derība, kā mēs kristietībā saucam, tā dažādu literāru darbu kopums, no kuriem tā īsti sakrālā daļa, tā svētā daļa ir piecas Mozus grāmatas. Samērā neliela. Pārējais ir vēstures izklāsts. Ir pravieša daļa un ir vēstures izklāsts, un tajā vēstures izklāstā, protams, ir stāstīts tīri vēsturiski par izraēļu kariem, par kariem pret, kā zinātnē sauc, senā Sīrijas iedzīvotājiem, kur cilvēku upurēšana tika praktizēta, un to izraēlieši nevarēja ciest, tāpēc arīdzan tās valstiņas tika sagrautas. Bet šī vēstures daļa nav, tā stingri sakot, Svētie Raksti. Svētie Raksti ir Mozus likums, un ar to viņš jau beidzas. Bet pārējie teksti ir dažādi vēsturiski teksti. Islāmā, islāma vēsturē varmācība un arī naidu kurinošas sūras, kas vērstas pret jūdiem, pret kristiešiem ir Svēto Rakstu neatņemama sastāvdaļa. Jūdaisma vēsture nav salīdzināma ar islāma vēsturi. Tāpēc, ka islāma vēsturē, sākot ar pašu Muhamedu, ir ārkārtīgi nejauka vardarbība. Pats Muhameds sēž un vēro, kā tiek nogalināti visi vīriešu no viņam netīkamas Jūdu cilts, kas dzīvo Medīnā. Viņš pats ir karotājs, viņš pats izlej cilvēku asinis. Šāda veida darbība ne jūdaismā, ne kristietībā nav praviešu cienīga.  Bet pravietis vai reliģijas dibinātājs ir tā persona, kuram seko darbos īpaši tādi reliģiozi cilvēki. Seko darbiem, dara tāpat, uzskata to par cienīgu nodarbi. Diemžēl islāmā šī īpašība ir klātesoša, un tie, kas grib būt kārtīgi musulmaņi kaut vai vārdos, viņi noteikti atbalstīs varmācību. Diemžēl viņiem ir arī sava sociālā dimensija, tas ir atkārtošanas sindroms. Leons Gabriels Taivāns ir Latvijas Universitātes profesors, reliģiju pētnieks, Dienvidaustrumāzijas studiju centra vadītājs. Dzimis luterāņu mācītāja ģimenē, beidzis Maskavas Valsts universitātes Austrumu valodu institūta Vēstures un filoloģijas fakultāti, kur apguvis indonēziešu valodu. Patlaban strādā Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļā. Strādājis Izraēlā, Libānā, Sīrijā, Singapūrā, Jordānijā, Filipīnās un Krievijā. 17 gadus bijis zinātnieks PSRS Zinātņu akadēmijas Austrumu institūtā. 1969. gadā, viņu savervēja Valsts drošības komiteju Maskavā, par ko viņš publiski stāstīt 90. gadu sākumā. Leons Taivāns ir arī viens no Latvijas Okupācijas muzeja dibinātājiem, daudzu monogrāfiju, mācību grāmatu un rakstu autors.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu un žurnāla "Rīgas Laiks" galveno redaktoru Uldi Tīronu par valodu un to, kā atpazīst “sapuvušu”, par domāšanu un nedomāšanu par karu, par mūsdienu krievu pasauli un sabiedrības “fašizāciju”, par Ļeņinu un latviešu strēlniekiem un arī Putinu. "Tas, ko darīja vācieši, atvaino par tādu gramatiski nepareizu formu, viņi centās noslēgties savās ģimenēs, centās dzīvot savā labklājībā, nodrošināt par katru cenu, lai viņi paliktu šajās labklājības pozīcijās. Nu labi, tas, kas tur notiek tajā sabiedrībā - kaut kādi sprukstiņi raujas pie varas, bet kopumā jau tas mani neskar, jo es vienalga vēlēšanās piedalīšos tajā mērā, ka es vēlēšu par ko es gribu,"vērtē Uldis Tīrons. "Mēs redzam, ka gan politiskā līmenī - tas nozīmē Hitlera nākšanu pie varas - tā piedalīšanās vēlēšanās vai nepiedalīšanās izrādījās pilnīgs bleķis, gan arī tādā ikdienas nozīmē vācieši kā pilsoņi cieta fiasko. Šādā pašā situācijā dzīvo daudzas Eiropas zemes, ieskaitot līdz pat šim brīdim, ja mēs skatāmies uz Slovēniju un Ungāriju, piemēram,. Bet tikpat labi mēs varam skatīties uz Latviju. Proti, cilvēki dzīvo salīdzinoši labi un ir gatavi visu darīt, lai tā varētu turpināt dzīvot, un tas skar tuvākos cilvēkus. Pilsoniski aktīvi ir ļoti maza grupa, un nevajag iedomāties, ka vienreiz iet novēlēt ir viss, ar ko nodarbojas pilsonis normālā demokrātiskā zemē. Nekā tāda nav, ir nepieciešama daudz un dažāda piedalīšanās valsts dzīvē, ieskaitot pārdomas par to, kam tu deleģē pārstāvēt savu viedokli, savu attieksmi, savu sapratni par to, kā būtu jādzīvo. Kas ir tas, kādu daļu brīvības tu upurē sabiedrības labā, nedzīvot tikai un vienīgi sev un vienīgi un tikai žurnālam "Rīgas Laiks" vai kam tamlīdzīgam. Pirms 30 gadiem novembrī sāka iznākt žurnāls "Rīgas Laiks", kam izdevējs bija iecerējis kļūt par ievērojamāko sabiedriski politiskos žurnālus Latvijā. Šo 30 gadu laikā žurnāls ir veidojis sava veida intelektuālās domas vēstures lappusi Latvijā, ir izaugušas vismaz divas paaudzes, kurām daļai šis izdevums kļuvis par tādu institucionālu lietu, citai - par metaforu specifiskai mediju auditorijai. Filozofs Uldis TĪrons ir žurnāla "Rīgas Laiks" galvenais redaktors kopš tā pirmsākumiem. Kā režisors iestudējis vairākas izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, bijis arī režisors un scenārists vairākām dokumentālajām filmām. Ja restaurētu jaunāko laiku vēsturi, kas ir tas, kādu Latvijas vēsturi, tavuprāt, ir iespējams rekonstruēt laika posmā no 1993. līdz 2023. gadam. Uldis Tīrons: "Rīgas Laika" iznākšana ir notikums 1993. gadā, bet ja mēs par to runājām kaut kādās pasaules kategorijās, ir ārkārtīgi grūti spriest, tādēļ ka ir notikuši vairāki kari, protams, ka Dvīņu torņu sabrukšana 2001. gadā ir tāds notikums, kuru nav iespējams aizmirst. Es pat zinu, kurā bārā Rīgā sēdēju un dzēru alu ar vienu draugu no Pēterburgas un televīzijā rādīja Dvīņu torņu sabrukumu, kas likās kā kaut kāda "ekšen" filma no Rietumiem. Nevarēju noticēt savām acīm. Tādā veidā pasaule ir izmainījusies ārprātīgi, kaut vai spriežot tikai no "Rīgas Laika" perspektīvas, jo mēs sākām Preses namā, tajā pašā Preses namā, kas tagad tur rēgojās un kur Pīlēns blakus birojus būvēm. Preses namā bija tāda, piemēram, profesija žurnālam, precīzāk, amats, kā ievadītāja. Ttas nozīmē to, ka iesniedz rokrakstus, mašīnrakstā rakstītus, reizēm ar roku, un tie tika ievadīti vienīgajā kompjūteri, kas bija. Nē, bija divi - viens bija ievadīšanai un otrs bija maketēšanai. "Rīgas Laiks" ir nespecializētas žurnāls latviešu valodā, raksta Vikipēdija, kurš regulāri iznāk kopš 1993. gada novembra. "Lai cik amizanti tas izklausītos, ir labi likt uzsvaru uz apzīmējumu nespecializēts, tā "Rīgas Laika" pagājušajā numurā raksta rakstnieks Svens Kuzmins. "Jo varbūt tieši izlocīšanās no specializācijas ir paglābusi "Rīgas Laiku" no pārtapšanas par to, ko mūsdienās sauc briesmīgā vārdā projekts." Uldis Tīrons: Katrā gadījumā "Rīgas Laiks" ir mēms pārmetums visiem tiem, kas ir ērti iekārtojušies dzīvē un kuriem liekās, ka nāve ir tikai pārpratums un tas viņus neskar. Visi cilvēki, kuriem ir šāda neērtības sajūta, lielā mērā var būt pateicīgi par šo neērtības sajūtu arī "Rīgas Laikam", jo viena no "Rīgas Laika"  funkcijām, ko tas veiksmīgi ir sasniedzis, ir tāda nemiera izraisīšana cilvēkos. Ir, protams, cilvēki, kas lasa visu laiku, visus 30 gadus, bet to nav daudz. Tu esi vairākkārtīgi teicis, ka valoda ir bezmaz vai pats galvenais. Uldis Tīrons: Šajā gadījumā es esmu Heidegera sekotājs. Atgādināšu viņa teikto, kas kļuvis jau par banalitāti noteiktās aprindā: "Die Sprache ist das Haus des Seins / Valoda ir esamības mājas". Es patiešām domāju, ka viena no "Rīgas Laika" funkcijām un prasmēm, un pieredzēm, lai gan pieredze nav lietojama daudzskaitlī. Bet tagad jau visu drīkst, tāpat kā brīvības un viss kaut kas tamlīdzīgs. Man šķiet, ka šī stāvēšanu sardzē pie valodas cietokšņa... Tas bija vēl padomju laikā, manas dziļi cienītās korektores un redaktores, pat Ļeņina rakstu izdošanā latviešu valodā strādājošās, bija brīnišķīgi profesionāļi. Pat Ļeņina raksti, piemēram, ir ļoti latviski labi izrediģēti.  No tiem var mācīties labu latviešu valodu. Uldis Tīrons: Savā ziņā var mācīties labu latviešu valodu, tādēļ ka tur strādāja ļoti kvalificētas vecas korektores. Tas ir pārsteidzoši. Kamēr pašreizējā izdošana vai, piemēram, masu mediju valoda internetā ir vienkārši katastrofa un vajadzētu jau sen pakārties, ja gadījumā mēs domātu, ka tam - valodai - ir kāda nozīme. Valoda ir viens no tiem apsvērumiem, kāpēc cilvēki saka, ka viņi dzīvo Latvijā. Viens no, es nesaku, ka visi. Piemēram, dzimtas kapi, ģimene, draugi, valoda. Ir vienīgā zeme, kur mēs varam runāt latviski. Un kad mēs klausāmies, šie paši cilvēki, kas to saka, kāda ir viņu valoda, kādā veidā viņi neprot izteikt domas, kādā veidā viņi lieto šo valodu, kas ir piesārņota ar milzīgu tehnokrātu spiedienu pašreiz. Bez šaubām, ka viņa [valoda] mainās, bet es esmu par to, ka valodai ir reāli liela loma tajā pasaulē, ar kuru sastopas cilvēks tad, kad viņš ienāk šajā pasaulē. Vairāk viņš attīstās valodā, nekā ģimenē. Ģimene, bez šaubām, arī ir valodas māja, kopumā es domāju, ka "Rīgas Laika" darbs ir, kā izteicās mans kolēģis un draugs Arnis [Rītups], ir pazīt puvušu runu. Tici man, Gint, ka Latvijā no šī viedokļa darba ir atliku likām.

Raidījumā Brīvībās bulvāris saruna ar mediju pētnieku un Vidzemes augstskolas asociēto profesoru Jāni Buholcu par divām informatīvām telpām, par vienotu valodas politiku, mediju dienaskārtību Latvijā un politiķu izpratni par mediju brīvību. "Es teiktu, ka cilvēkiem ir uzskati, kurus jūs tā vienkārši nevarat izmainīt," atzīst Jānis Buholcs, analizējot, kāpēc daļa krieviski runājošo atbalsta karu Ukrainā. Viņus nepārliecina arī informācija un fakti. "Arī ar to nē, tāpēc, ka šis jau ir stāsts nevis vienkārši par faktiem, šis jau ir stāsts par pārliecību, par personisko ideoloģiju, kaut kādā ziņā par tādām citām vērtībām, interpretāciju par to kā pasaule darbojas, kas ir labais, kas ir sliktais. Tas nav kaut kas tāds, ka, ja jūs tagad noliksiet faktu kaudzīti uz galda, viņi izlasīs tos faktus un teiks: “Jā, esmu kļūdījies un jums ir taisnība!”," turpina Jānis Buholcs. "Tas tā nedarbojas, jo tā visa informācijas uztvere ir ļoti cieši sakņota arī dažādās psiholoģiskajās attieksmēs, reakcijās un cilvēkiem arī ļoti bieži vienkārši nepatīk, ka viņus labo. Mēdz arī būt situācija, kurā kāds mani grib pārliecināt par to, ka man nav taisnība un varbūt es neticu tam, kurš man to mēģina sacīt un es vēl ciešāk savu pārliecību atbalstu. Sociālo problēmu jautājumi ir vieni no tiem, kas var veidot mums spēju saprasties, bet tas nenozīmē, ka mums nevajag runāt par tām tēmām, kuras mūs šķeļ, jo tas bieži vien ir stāsts par spēju diskutēt, tas ir stāsts par spēju saprast, kāpēc mans oponents vispār domā tādās kategorijās, kas ir tas, kas viņam ir licis nonākt pie tādas realitātes versijas. Ja mēs to sapratīsim, mēs droši vien arī spēsim izdomāt kā labāk ar viņiem runāt." Informatīvās telpas sašķeltība, informatīvais karš un tā aktieri, sabiedriskie mediji un to neatkarība, mediju brīvības jautājumi ir tie, kuri pēdējās nedēļās atkal atgriezušies dienaskārtībā.  Jānis Buholcs: Par mediju politiku var sacīt dažādas lietas, gan labas, gan sliktas. Labā ir tāda, ka viņa noteikti ir. Proti, tā ir laba tēze, kas varbūt sākumā izklausās kā ļoti vienkārša, tomēr man šķiet, ka tas pats par sevi jau īstenībā ir sasniegums, ka mēs esam politiskā līmenī sapratuši, ka tāda lieta ir vajadzīga. Proti, ka mēs nevaram ļaut, lai tas viss iet pašplūsmā, lai to regulē brīvais tirgus, kā nu tur sanāk, tā tas viss ir. Mums tiešām jādomā par informācijas vidi, mums jādomā par mediju stiprināšanu, par žurnālistikas stiprināšanu, par šo kritisko domāšanu, par medijpratību, par šīm visām lietām, kuras bieži vien publiskajā telpā tiešām tiek minētas. Tās visas tagad ir dienas kārtībā, kas pats par sevi nenoliedzami ir labi,. Cits jautājums, protams, ir, kā nu kurā situācijā, kā kurā reizē izdodas to visu realizēt, jo šī tēma ir diezgan sarežģīta, un tur ir ļoti maz tādu konkrētu piemēru, ko mēs varētu paņemt, ka kaut kur kaut kas darbojas, mēs tagad to visu pārņemsim un mums tas arī darbosies. Līdz ar to tur ir arī zināms mācīšanās elements, zināms kļūdu elements, bet es gribētu domāt, ka vismaz lielās līnijās mēs esam uz pareizā ceļa.   Šobrīd Nacionālās drošības koncepcija paredz pārtraukt sabiedrisko mediju apraidi krievu valodā, bet saglabāt komercmedijos. Kādu jūs redzat mērķi šādai politikai?   Jānis Buholcs: Tas ir jautājums, kurš, manuprāt, nav īsti labi izdomāts. Tur var saprast, ka tas ir drīzāk tāds politiskās vides vai politiskās situācijas atspoguļojums, ka ir nācis pieprasījums pēc šāda veida idejām. Tur īstenībā mēs varam ieraudzīt šo pretrunu, ka vienas puses tiešām tiek runāts par informatīvās vides stiprināšanu, par vienotas informācijas vides veidošanu, bet sanāk tā, ka mēs varbūt īsti nezinām, kā to visu panākt. Iespējams, ka tā fantāzija tajā visā pasākumā ir tāda, ka ja mēs pārtrauksim atbalstīt jebkādā veidā šos te krievvalodīgos medijus un ja viņi būs mazāk, un viņi radīs mazāku saturu, tas kaut kādā veidā palīdzēs visiem pārējiem medijiem latviešu valodā strādājošajiem. Proti, ka krievvalodīgie, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ šis saturs, kas ir krievu valodā, tomēr ir ērtāk uztverams, ka viņi pēkšņi sāks tagad vairāk lasīt, klausīties medijus latviešu valodā. Es baidos, ka tas nenotiks, jo ceļam uz informācijas vides stiprināšanu, manuprāt, vajadzētu būt divu pakāpju: pirmā pakāpe ir, ka mēs vispār cenšamies veidot vienotu informācijas vidi, cik nu vien tas iespējams, un nākamā pakāpe ir par to, ka tā informācijas vide ne tikai vienota, bet arī veidota uz latviešu valodas pamata. Kas pats par sevi, protams, ir ļoti labi, tas ir tas, kā tam būtu jābūt, bet jautājums ir, vai mēs šajā brīdī jau pasakot, ka mums nebūs sabiedrisko mediju satura krievu valodā, vai mēs tiešām varam cerēt, ka tagad pēkšņi tā latviešu valoda iegūs stiprinātās pozīcijas. Neizskatās, ka tā tomēr kļūda, izskatās, ka tā ir apzināti veidota politika. Jānis Buholcs: Par to, kas tur notiek galvās, to es pateikt, protams, nevaru, bet tas ir kļūdaini, tas ir bīstami, jo, manuprāt, pats svarīgākais un pamatu pamats ir tas, lai mazākumtautību pārstāvjiem un krievvalodīgiem pirmām kārtām būtu pieejama informācija viņiem ērtā valodā, bet tādam, kurā atspoguļo vietējās vērtības, kura atspoguļota demokrātiskas vērtības, kurā ir augsti žurnālistikas standarti. Jo pretējā gadījumā, ko tad viņi darīs, viņi, visticamāk, meklēs kādu saturu krievu valodā. Vietējie komercmediji jau turpinās pastāvēt. Jānis Buholcs: Tas, protams, nav slikti. Bet šis ir stāsts par to, vai tas, ko rāda vietējie komercmedji krievu valodā, vai ar to pietiek, lai apmierinātu visas vajadzības. Man šķiet, spilgtākais piemērs, kas arī izskanējis pēdējās nedēļās, kad tiek runāts par šo koncepciju, ir Latvijas Radio 4, kurš kaut kādā lielā mērā sniedz informāciju tādu, kurai pat īsti alternatīvas nav.  Man šķiet, nesen bija prezentācija Kultūras ministrijas pasūtītajam pētījumam, ko veica "Kantar", kas arī bija par Latvijas iedzīvotāju mediju izvēli. Un tur viens no secinājumiem bija tāds, ka šo Krievijas televīzijas kanālu slēgšana nenozīmē, ka tagad masveidā visi sāk skatīties televīzijas kanālus latviešu valodā. Viņi, visticamāk, vienkārši meklē alternatīvas, iet uz youtube vai kādiem citiem sociālajiem medijiem. Un ko viņi tur ierauga, tur arī ir ļoti daudz dažādas lietas. Tur, protams, ir labas, kvalitatīvas lietas, bet tur ir daudz arī tādu lietu, kuras droši vien mēs neuzskatītu par tādām, kuras vajadzētu cilvēkiem skatīties un kura sniedz izvērstu un sakarīgu priekšstatu par to, kas notiek. Līdz ar to tā informācijas vide ir diezgan plaša, un tās iespējas atrast to, kas cilvēkiem tuvāks, jau tāpat ir ļoti lielas. Jānis Buholcs ir Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, studējis komunikācijas zinātni un strādājis žurnālistikā. Ikdienā viņš lasa tādus studiju kursus kā mediju ētika, mediju ekonomika, tiešsaistes informācijas vide, pētniecībā pievēršas žurnālistikas un sociālo mediju tēmam un mediju vides profesionālajām aktivitātēm.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociologu Andri Saulīti par valsts ekonomisko izrāvienu, nevienlīdzības cēloņiem un sekām, nodokļu politiku un Latvijas vidusslāņa saturu. Nule kā apstiprinātās valdības mērķis esot plašs un spēcīgs vidusslānis, kuru arī uzskata par pilsoniskās sabiedrības un attiecīgi arī demokrātijas mugurkaulu.  "Mums bija uzskats Rietumu pasaulē par kapitālisma brīvo plaukstošo ekonomiku, jo tikko bija sociālisms norietējis. Visiem šķita, ka tas ir pierādījums, ka kapitālisms un brīvais tirgus ir tas, kā to vajag šturmēt. Un tā bija kļūda. Tā bija kļūda ar milzīgām sekām. Ja vien būtu tagad uzņēmība tikpat asi rīkoties un stūri griezt uz otru pusi... Bet, man liekas, tā tomēr bija tā vēsturiskā situācija, kur bija Reigans un Tečere, un šobrīd pasaule jau ir tik daudzpolāra, ka mums nepietiktu, ka divas šīs lielās ekonomikas sadotos rokās, un mums nāktu skandināvu veida valdība un tad mums atgrieztos atpakaļ... Es domāju, ka daudzas lietas vairs nevar mainīt. Tās vienkārši neizmainīsies," analizē Andris Saulītis. Jo kapitāla uzkrāšanās stadija jau ir notikusi? Andris Saulītis: Tā jau ir notikusi un to neatgriezīs tik viegli atpakaļ. Bet vienīgais, kā to var risināt, un es nedomāju, ka tas ir sāpīgs risinājums, - es saprotu, ka mantojuma nodoklis un dāvinājuma nodoklis ir kaut kas, kas uzreiz izsauc ļoti lielas diskusijas, sauksim to tā. Bet mums šobrīd lielākā daļa lielo uzņēmumu ir nevis izveidoti, bet mantoti. Jautājums, kā ekonomisko izrāvienu, par ko ir arī jūsu topošā grāmata, sasniegt. Tam, protams, dažādas versijas. Latvijas Radio nesen izskanēja kāds odiozs politiķa paziņojums, ka vajag sasaukt kopā visus Latvijas miljonārus un viņi noteikti zinās, kā šo ekonomisko izrāvienu nodrošināt. No vienas puses, tāds samērā klasisks oligarhijas piegājiens jautājuma risināšanā. Kas tālāk notiek ar to? Kas ir tās metodes, formula, kā š te konkurences zaudējumu Lietuvai vai Igaunijai mazināt? Andris Saulītis: Es domāju, ka tas bija pagalam, es pat neteiktu neveiksmīgs izteikums, bet neveiksmīga domāšana. Kad ir runa par sasaukt bez jebkādiem kritērijiem, vienkārši pēc maka biezuma. Tas vienkārši nav taisnīgi. Var jau būt miljonāru fokusa grupa... Andris Saulītis: Jā, miljonāru fokusa grupa, kurā ir tie, kuri ir savu bagātību ieguvuši gan apšaubāmā veidā, gan taisnīgā veidā, un tos visus likt kopā. Bet, atgriežoties pie tēmas par to, kā atrast risinājumus, man viens cits piemērs nāk prātā, kas beidzās ar fiasko.  Es saprotu, ka neviens negrib runāt par pandēmiju atkal, bet, jo ātrāk mēs par to sāksim runāt un būsim sagatavojušies, kā nedarīt, tas būs labāk. Tajā laikā arī tika nodibināta padome, kurā bija eksperti un kuri mēģināja palīdzēt valdībai pieņemt risinājumus. Viņa pēc neliela laika pārtrauca savu darbību. Es teiktu, vajadzēja divas [padomes]. Tāpēc, ka tas termins, ko sauc par troksni, mēdz būt diezgan bieži šajās diskusijās un bieži vien ir pat labāk, ka tev ir nevis viena liela padome ar 10, 15 cilvēkiem, bet uztaisi labāk divas un katra, nesarunājoties, iespējams, atnāks ar citu secinājumu. Tā ir viena lieta. Bieži vien mēs domājam, tagad sasauksim visus ekspertus kopā, bet labāk viņus ir nošķirt atsevišķi un ļaut divām līdzvērtīgām grupām nākt ar saviem secinājumiem. Tas rada tādu noturību, ja abas grupas ir atnākušas ar vienu un to pašu secinājumu. Es arīdzan savā topošajā grāmatā cenšos uzsvērt, ka mums joprojām ir ļoti zems līmenis uz zinātniskiem pierādījumiem balstītu lēmumu pieņemšanā. Tas, protams, ir saistīts arī ar zinātnes finansējumu. Kādas tam ir sekas? To es šobrīd ļoti labi redzu, kad valsts pārvalde vēršas pie manis ar lūgumu pēc ekspertīzes, ka nav jau to ekspertu. Un arīdzan valsts pārvaldē nav patiesībā resursu, kur smelties pēc tās ekspertīzes, jo vienkārši nav nedz to doktora grāda ieguvēju, nedz doktorantu. Un visi tie, kuri ir, tie jau ir pārkrauti ar darbiem. Es teiktu, ka augstākajā izglītībā ir ļoti plašas darba iespējas, tirgus ir brīnišķīgs, bet tikt līdz turienei, pirmkārt, tas ir ilgs ceļš.  Kaut kādu 35 gadu vecumā tu beidzot beidz studēt, un līdz tam brīdim, kad tu ieej tajā apritē, kur arī valsts pārvalde tev regulāri ir gatava piedāvāt ekspertīzi un tu esi ieguvis pieredzi, kā šos lietišķos šos pētījumus veikt, tu būtībā dzīvo ar ļoti maziem iztikas līdzekļiem. Andris Saulītis ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vecākais pētnieks, ieguvis maģistra grādu antropoloģijā Jaunās Skolas universitātē Amerikas Savienotajās Valstīs, savukārt doktora grādu socioloģijā aizstāvēs Eiropas Universitātes institūtā Itālijā ar disertāciju "Vai virzītāji spēj pavirzīt parādnieki: četri lauku eksperimenti ar maksājumu atgādinājumiem." Savā zinātniskajā darbībā sociologs apvieno kvalitatīvo un kvantitatīvo datu pētniecība un īpaši pievērsies eksperimentālajām izpētes metodēm, lai izzinātu indivīda un mājsaimniecības finanšu uzvedību, kā arī izprast sociālā konteksta un kognitīvo mehānismu nozīmi un ietekmi uz indivīdiem un ekonomiku kopumā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna bijušo diplomātu Latvijas Ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Imantu Lieģi par jaunāko laiku Latvijas vēstures mācībām un politisko dienaskārtību aizsardzības jomā, Ukrainas iespējamo dalību NATO un Eiropas Savienībā. Imants Lieģis 2022. gadā izdeva arī savas atmiņas par Latvijas valsts atjaunošanu un politikas iezīmēm pēdējo 30 gadu laikā. Viņš raksta: "Manas attiecības ar valsts varu nav tik tipisks, kā pieņemts. Es cienu indivīdus, ne viņu amatus, turklāt man pašam vara nav likusies īpaši pievilcīga." Jūs vairākkārt esat minēts kā aizsardzības ministra kandidāts, tagad jums ir jauns amats. Kas ir tas, kāpēc  bijāt gatavs atgriezties Latvijas politikā? Imants Lieģis: Es tā nosacīti esmu atgriezies Latvijas politikā, jo vienojos ar jauno aizsardzības ministru Andri Sprūdu, viņš mani aicināja par savu padomnieku. 18. septembrī sāku atkal strādāt tajā vietā, kurā es strādāju pirms 13 gadiem. Uzskatu, ka, ņemot vērā, ka pašreiz notiek karš reģionā, ja kāds mani aicina sniegt padomu par drošības un aizsardzības politikas jautājumiem, tas ir liels pagodinājums, un, ja es varu kaut ko šobrīd palīdzēt, tad es uzskatu, ka es labprāt darītu. Vai šobrīd, kad ir pagājuši vairāk nekā 30 gadi kopš Latvijas Ārlietu dienesta un Latvijas valsts atjaunošanas, mēs varam sākt meklēt kaut kādas likumsakarības attiecībā uz tiem procesiem, kas toreiz notika? Grāmatā jūs ļoti bieži par cilvēkiem un situācijām sakāt: es biju piesardzīgs, es skatījos ar aizdomām. Šādi izteikumi dominē.  Jūs arī rakstāt, ka, piemēram, Lennarts Meri savu ārlietu dienestu lūdza veidot britu kolēģiem, lai nodrošinātu, ka neviens Krievijas specdienestu darbinieks nav šajā dienestā. Imants Lieģis: Es domāju, tas palīdz skaidrot, kur mēs šodien esam savā ziņā. Tā vēsture nāk līdzi, tie 30 gadi, tā piesardzība. Es domāju, ka ļoti svarīgi, ka cilvēki pieraksta savu pieredzi no tiem laikiem.  Arī par trimdas laikiem jūs prasījāt par čekas centieniem šķelt sabiedrību, tāpēc es norādīju uz Ulža Ģērmaņa lomu, ka viņš atmaskoja šādus gadījumus un rakstīja par tiem gadījumiem. Kaut vai par Neilandu, par tiem Latvijas padomju it kā diplomātiem, kas strādāja Padomju Savienības vēstniecībā Stokholmā. (..) Es domāju, ka ir ļoti svarīgi atkārtot šos faktus un neaizmirst lietas, kas to skaidro. Es priecātos, ja būtu kāds, kas pašus Ārlietu ministrijas sākuma gadus varbūt sīkāk izpētītu. Es rakstu atmiņas, tā nav vēstures grāmata. Man bija doma, ka tie notikumi būtu pieejami vieglā veidā lasāmi. Jūs rakstāt, ka Igaunija 1997. gadā ir soli priekšā, lai kā jums negribētos atzīt, gan ekonomiski, gan demokrātijas attīstības ziņā. Imants Lieģis: Es domāju, ka tiešām Igaunijas gatavība Lennartam Meri, konfrontēt šos jautājumus sabiedrībā, plus vēl arī tas ir izvēles jautājums, pa kādu ceļu... Vadītājiem ir tās grūtās izvēles tajā brīdī. Es pats nezinātu, kā es uzvestos vai darbotos, ja es būtu šeit uzaudzis un būt pie varas laikā.  Atceros, ka es 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā biju sastapis Landsberģi no Lietuvas, un viņš man saka: vai jūs nevarat pateikt Gorbunovam, lai viņš stingrāks jautājumā par neatkarības atgūšanu. Mēs arī bijām piesardzīgi tajā laikā, bet mums jau bija sarežģītāka situācija un jautājums par Gorbunova lomu kā partijas vadītāja vietā laikā un tā pāreja... Pēc Prāgas samita Latvija saņem ASV brīdinājumu tikt vaļā no čekas darbiniekiem valsts struktūrās. Jūs rakstāt, ka bijāt klāt šajā procesā, ka tas notika un ka esot bijis pat saraksts ar uzvārdiem, kas sākumā izraisījis nepatiku. Vai šis process kaut ko deva, jo tas tika realizēts? Imants Lieģis: Protams, tas tiks realizēts, un tas faktiski nozīmēja gan attiecībā uz cilvēkiem, kas strādāja gan pie Valsts prezidentes, gan Ārlietu dienestā, viņiem bija jāatstāj savus amatus. Tas būtu apdraudējis mūsu iestāšanos NATO, jo klasificējot informāciju, tā varēja tikt viņu rokās. Tas bija ļoti būtisks jautājumus tajā laikā. Jūs arī rakstāt, ka Latvija bija mazāk motivēta iestāties NATO nekā Lietuva. Imants Lieģis: Lietuva bija ļoti dedzīga ar iestāšanos NATO. Tiešām tā bija, to varēja izjust. Bija brīdis, kad viņi arī aicināja sabiedrotos vai NATO dalībvalstis uzaicināt tikai vienu Baltijas valsti iestāties NATO. Tur bija ļoti bīstams brīdis... Būtu noticis tas, ka Krievija var saprast, ka sabiedrotie atstāja Latviju Krievijas ietekmes zonā, pelēkajā zonā. Jūs nesen kādā intervijā izteicāties, ka, iespējams, Krievija ir gatavāka šobrīd sāk meklēt diplomātiskus risinājumus ar Ukrainu. Vai vispār šeit jūs redzat, ka kaut kādā laika posmā Eiropa vai Ukraina varētu atgriezties pie kādiem diplomātiska līmeņa instrumentiem attiecībās ar Krieviju? Imants Lieģis: Tas ir, ko Krievija grib. Bet ir ļoti svarīgi noraidīt šādu iespēju šobrīd, un es domāju, mums vajag pilnīgi atbalstīt Ukrainu. Sagaidīt, ka Ukraina pateiks mums, ka viņi ir gatavi runāt ar Krieviju. Līdz tam brīdim mums nevajag likt nekādu spiedienu uz Ukrainu, lai viņi sāk sarunāties ar Krieviju vai iesaistīties sarunās. Es domāju, ka Ukraina, kas upurē savus cilvēkus, savu valsti, karo par brīvību, par neatkarību, viņa aptur šo Krievijas impērijas uzbrukumu, ekspansiju, līdz ar to viņiem ir jābūt noteicējiem šajā brīdī. Joprojām aprindās, kurās es piedalos sarunās ar starptautiskajiem drošības politikas ekspertiem, ar bijušajiem ģenerāļiem, arī Amerikas ģenerāļiem, tiek diskutēts, vai mums nevajag pateikt Ukrainai, ka ir laiks sākt sarunas. Tas ir tieši, ko Putins vēlas. Imants Lieģis ir bijušais Latvijas diplomāts ar valdības un parlamentāro pieredzi. Diplomātisko dienestu atstāja 2020. gada jūlijā pēc tam, kad bija vēstnieks Francijā, strādājis par karjeras diplomātu kopš 1992. gada un bijis Latvijas Republikas vēstnieks Ungārijā, Spānijā, Beļģijā, NATO un Eiropas Savienības Politikas un drošības komitejā. Līdz 1992. gadam strādājis par juristu Anglijā, kur dzimis un izglītojies. No 2009. gada līdz 2010. gadam bija Latvijas Republikas aizsardzības ministrs, pēc tam ievēlēts Saeimā uz vienu gadu, strādājot par Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāja un delegācijas NATO Parlamentārajā asamblejā vadītāju.  Latvijas Ārpolitikas institūtā viņa pētniecības intereses ir ārpolitikas, drošības un aizsardzības politika. Šobrīd aizsardzības ministra padomnieks.  Pagājušā gada nogalē iznāca Imanta Lieģa atmiņu grāmatu "Kā es kļuvu par Lietuvas ārlietu ministru", kurā viņš raksta par Latvijas neatkarības atgūšanas pirmajiem soļiem, Latvijas ārpolitikas atjaunošanu 90. gadu sākumā un iestāšanās procesu NATO.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar kultūras pētnieci un Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu par kultūras un politikas attiecībām, individuālisma un kolektīvisma vērtību ietekmi uz kultūru un postpadomju perioda politiskās līdzdalības formām mūsdienu Latvijā. Jaunās valdības deklarācijas projektā kultūra ir pieminēta vienā punktā: koalīcija apņemas atbalstīt latviskās kultūras, tradīciju un kultūras mantojuma saglabāšanu, kā arī laikmetīgās attīstības nodrošināšanu. Kultūras īpašā vai sekundārā loma un tās izpratne?  Jau tad, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, viens no uzstādījumiem bija mēģināt paplašināt kultūras jēdzienisko izpratni, bet, skatoties uz šo deklarāciju, lai arī deklarācijās var sarakstīt visu ko, vai tomēr tam vajag pievērst uzmanību vai nevajag? Rūta Muktupāvela: No vienas puses, man ir bail būt subjektīvai, jo es tomēr uzskatu, ka pārstāvu nozari. Man šķiet, ka ir ļoti jāpievērš uzmanība. Faktiski ar to, ka ar vienu teikumu noformulē milzīgu nozari, kas sevī iekļauj ne tikai dejas un dziesmas, bet arī mediju politiku, bēdīgo mūsu integrācijas politiku, protams, profesionālo mākslu, kultūras izglītību - tas lauks ir milzīgs. Izlīdzoties ar vienu teikumu, protams, mazliet tāda kā izbrīna. No otrās puses, dzirdēju arī topošās valdības pārstāvju diskusiju, kas uzsver šo lakoniskumu kā lielu plusu: jo lakoniskāk, jo ietilpīgāk. Tas, ko gribētos saprast, vai apgaismota politika, vai tā ir tikai tāda ilūzija? Ja valoda tiecas uz ekonomiju un domāšana... Rūta Muktupāvela: Gribētu klasiķus piesaukt, no Eločkas vārdnīcas ["Divpadsmit krēsli"], kas bija pavisam niecīga, ar 24 vārdiem un cilvēks var funkcionēt. It kā no vienas puses, bet kāda tad ir mūsu ambīcija, vai mēs tiešam kaut kā tiecamies uz civilizēto arī kultūrā balstītu valsti kā pilnvērtīgu tādu Rietumu labklājības sistēmas sastāvdaļu, vai tomēr virzāmies varbūt uz otru pusi, vai arī apstājāmies. Cik lielā mērā ir iespējams vispār mainīt izpratni par to, ka kultūra nav tikai stāsts par glezniecību, mūziku un kino, ka tas ir visaptverošs process? Kādā veidā šī izpratne ir maināma, lai to attiecinātu uz visu ministriju sadalījumu, ne tikai uz vienu specifisku? Rūta Muktupāvela: Viena lieta, protams, ir Kultūras ministrijas līderu jautājums, bez šaubām, ir nepieciešama spēcīga, zinošā personība, ļoti daudz kas ir atkarīgs no līdera un no viņa komandas. No otrās puses, protams, ir ļoti svarīgi, tomēr strādāt visos līmeņos, sākot jau no skolas un no pamatskolas.  Mēs tiešām esam attiecībā uz kultūras izpratni iestrēguši Cicerona laikmetā, kad kultūra tiešām tika definēta kā tāda cultura animi, kā dvēseles kopšanā ar mākslas un izglītības palīdzību. Arī Cicerons ir patapinājis šo jēdzienu kultūra no zemkopības jomas. Viņš ļoti skaisti rakstīja. Viņš teica: "Kā zemnieki kultivē augus, tā mēs ar mākslas un izglītības palīdzību varētu kultivēt jauno cilvēku dvēseles, lai viņi ir derīgi kalpošanai savai valstij." Māksla, izglītība, izsmalcināti uzvedības modeļi. Bet, ja mēs skatāmies perspektīvā, pateicoties Herderam, Kantam vispirms, bet pēc tam Herders, kas pārņēma un turpināja viņa idejas. Šis kultūras jēdziens un kultūras izpratne, protams, paplašināt. Tā ir jau 18. gadsimta otrā puse, kad Herders arī noformulē - kultūra nav tikai valdnieku privilēģija, ka kultūru var atrast arī zemnieka būdiņā. Jo tos vieno ģeogrāfiskā vide, valoda, galu galā, mentalitāte, ko mēs šodien dēvētu par gan emocionālām, intelektuālām, gan radošām izpausmēm. Faktiski kultūra, arī Kultūras ministrija, ja mēs runājam par tādiem no funkcionāliem aspektiem, arī ir mainījusies. Kādreiz tiešām bija dejas, dziesmas, profesionālā kultūra, un ar to pietika. Baltijas valstis dažkārt mēdz salīdzināt, un arī šobrīd mēs runājam par šo ekonomisko atpalicību, konkurences zaudēšana. 90. gadu sākumā bija skaidrojums igauņu rietumnieciskajam virzienam, ka viņiem bija iespēja redzēt somu televīziju, kas bija kā caurums dzelzs priekškara. Tas igauņus padarīja rietumnieciskākus. Savukārt par lietuviešiem teica, ka viņiem bija vairāki lietuvieši komunistiskajā partijā, kas ļāva saglabāt kaut kādu spēcīgāku nacionālo identitāti. Ar ko mēs šobrīd vēl aizvien varam skaidrot - ar to somu televīziju, ar lietuviešu komunistiem? Rūta Muktupāvela: Tās jaunākās ziņas, kas jau 2021. un 2022. gadā parādījās, kas tiešām šokēja savā ziņā. Mēs zinājām, ka mēs mazliet atpaliekam no igauņiem, ar to esam jau samierinājušies vairāk vai mazāk. Bet, ka sāk arī likties, ka arī lietuvieši ir priekšā vairākās jomās, arī investīciju jomā, arī ekonomikas jomā, tad kaut kā paliek neomulīgi, atklāti sakot. Ja šobrīd viņi tiešām ir priekšā kaut kādus 10 gadus, grūti būs kaut kādā veidā sasniegt to līmeni.  Es atceros, kad sākās pārmaiņas 90. gadu sākumā, jo īpaši, kad sākām runāt par savu valsti, par Latviju kā par pilnvērtīgu Eiropas Savienības dalībnieci, mēs runājām, ka mēs atpaliekam no viņiem vienas paaudzes kaut kādā mērogā. Tas likās kā kosmoss, bet mēs to sasniegsim, mēs to izdarīsim. Un tas mīts bija laikam aktuāls visām trim (Baltijas) valstīm. Šobrīd ir skaidrs, ka tā bija ļoti naiva lieta tā uzskatīt, jo tās labklājības valstis un Rietumeiropas valstis jau arī nestāv uz vietas, viņas arī attīstās. Sasniegt to līmeni, tas ir kā apvārsnis vai varavīksne - jo vairāk tu ej, tuvojies, jo viņš vairāk attālinās. Protams, ka ir tāds nemierīgs prāts, bet tajā pašā laikā jāsaka, ka kaut kā ir tā gadījies, ka es strādāju ar jauniem cilvēkiem un es redzu to milzīgo potenciālu, to izraušanās potenciālu un arī domāšanas paradigmas maiņu, neskatoties uz to, ko mēs runājam iepriekš, ka viņi ir it kā apolitiski un vairāk centrēti tiešām uz sevi nekā uz kaut kādām sabiedrības pārmaiņām. Man ir lielas cerības, ka tomēr lietas notiek tā, kā tam jānotiek, un mēs virzāmies uz priekšu. Rūta Muktupāvela ir Latvijas Kultūras akadēmijas rektore un profesore kultūras teorijā. Rektoru padomes priekšsēdētāja un Latvijas Zinātnes padomes locekle. Beigusi Vēstures, sabiedrisko zinātņu un tieslietu studijas Viļņā, pēc maģistra grāda kultūras teorijā iegūšanas Kultūras akadēmijā turpināja studijas Latvijā, pētot inkulturācijas procesus jeb to, kā cilvēki iekļaujas kādā noteiktā kultūrā, uzņem tās iezīmes, uzvedības un domāšanas modeļus. Ir vairāk nekā 50 zinātnisko publikāciju kultūras teorijā, etnoloģijā, folkloristikā autore.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna filozofu, publicistu un dzejnieku Ilmāru Šlāpinu par latvietību, politiku, nacionālajām īpatnībām un to, kādēļ ar valsti vajag uzturēt attiecības. Latviska Latvija tiek likta valdības deklarācijā kā mērķis, opozīcija baida ar Marksu, teātra režisoros ieklausās biežāk nekā dzejniekos. Filozofs un dzejnieks Ilmārs Šlāpins ir pētījis un apkopojis latviešu nacionālās īpatnības, studējis arī Marksu un nominēts arī Dzejas dienu balvai.  Padomju okupācijas periodā dzejnieks tika Latvijā uzlikts ļoti augstā sociālā statusā. Tagad izklausās, ka mēs augstā sociālā statusā liekam režisorus. Vai viedokļu līderismam ir kaut kāds sakars ar to, kurā kultūras nozarē darbojas attiecīgā amatpersona? Ilmārs Šlāpins: No vienas puses, man šķita, ka ir mainījušās vispār sociālā statusa struktūras sabiedrībā, ne tikai Latvijā, visā pasaulē. To var labi redzēt politikā, ka ir aizgājis personību laikmets. Par to sāka cilvēki sūdzēties un vaidēt, ka nav vairs izcilo personību, paskatieties, kas tur nāk par prezidentiem visā pasaulē. Kādreiz bija tur tādi un šitādi, tagad - trampi un baideni. Vispār tādi, par kuriem mēs neatceramies, kā viņus sauc. Tas ir tāds process, kas, es domāju, ir dabisks un veselīgs. Jo nekas labs tajās harizmātiskajās personībās nav bijis. Mani gan apstrīdēs droši vien daudzi, kas studē vēsturi un aizraujas ar vēsturisko procesu analīzi, ka tieši izcilās personības ir bīdījušas notikumus.  (..) Ja mēs paskatāmies, ir ļoti daudz aizmirstu dzejnieku. Mēs varam tagad rakt augšā kaudzi viduvēju dzejnieku, par kuriem nebūtu jēgas atcerēties, kas rakstīja partejiskus pantiņus un atstrādāju savus necilos honorārus. Bet ir ļoti daudzi dzejnieki, kas netika pamanīti, vai tika nospiesti. Tai skaitā daudz sieviešu dzejnieču, kas rakstīja septiņdesmitajos gados. Es paskatījos recenzijas, kur tiek vienkārši nonivelēti jaunie dzejoļu krājumi, kas iznākuši, rakstot par to, ka tur vēl ir jāpastrādā, vēl jāaug... Un iznāk ceturtais piektais krājums, un joprojām viņa nav izaugusi. Turpat blakus, lūk, tādi vīrieši dzejnieki, kas uzreiz tiek pamanīti, un viņu dzejā ir kaut kas svarīgs ieraudzīts.  Tie aspekti, kāpēc mēs ieklausījāmies dzejniekos, tieši tajos un tieši tajā brīdī, var būt dažādi. Un režisori noteikti ir valdonīgākas personības, kurām ir svarīgi manifestēt savu varas pozīciju, jo tāds darbs gan toreiz... Arī tas mainās, arī teātra pasaule mainās un izrāžu iestudēšanas principi mainās, aizvien vairāk ir kolektīvu izrāžu, nevis viena režisora autordarbi.  Bet tā sanācis, ka no padomju režijas skolas izaugušajiem režisoriem ir nepieciešams pierādīt sevi, parādīt sevi, ka viņš ir galvenais, viņš ir alfa tēviņš barā. Es domāju, ka tas ir iemesls, kāpēc arī šobrīd daži no viņiem ārkārtīgi cenšas sevi pierādīt. Ja to nav iespējams vairs izdarīt uz skatuves, ja tevi vairs nepamana vai nelaiž kaut kur Eiropā, tev vajag to uzmanību dabūt citā veidā. Kādā tulkotāja tviterī bija vērsusi uzmanību tieši uz valodisko aspektu valdības veidošanā, ka latviešu valodā tiek lietots vārdu savienojums 'valdības sastādīšana', izmantojot tādu dārzkopības terminoloģiju, ka valdību sastāda līdzīgi kā kartupeļus. Iespējams, ka šajā valodiskajā nozīmē arī ir apslēpts kaut kas dziļāks. Nevis komplektēt vai izveidot, bet sastādīt. Ilmārs Šlāpins: Tur var pamanīt šādu attieksmi, ja mēs vērojam valdības sastādīšanu un skatāmies, kurā ministrijā tiek iestādīts kurš varonis. Tad pēc tam mēs raugāmies, kas no viņa izaug, vai labs ir bijis tas grauds vai iepuvis. Tāda nogaidoša pozīcija, tāda zemnieciska kaut kādā ziņā attieksme: es te sastādītu un tad jau redzēs, kā Dievs dos. Būs sausums vai lietavas.  Kas tur izzūd, tur izzūd, kas latviešiem ir zināms process, ravēšana un kopšana, un rūpēšanās par augiem, sarunāšanās ar tiem augšanas procesā. To vajadzētu paturēt prātā, ka ar to valdību, sastādīto un palaisto atmatā, ar to vajag turpināt ņemties, nevis vienkārši gaidīt līdz nākamajai reizei, līdz nākamajai ziemai.  Valoda jau daudz ko mums saka priekšā, kad mēs sākam runāt par valsti. Kādiem vārdiem, kādām teikumu konstrukcijām mēs to darām. Tas ne tikai kaut ko pasaka par mums, tas arī programmē mūsu nākamās rīcības.  Ka valsts ir nevis kaut kas pagātnē, bet nākotnē, to mēģināju izteikt tādā pantiņu formā dzejolī par to, ka valsts ir darbības vārds nākotnes formā. Valsts nav tas, ko parasti mēs vēstures grāmatās ierakstām vai iezīmējam kaut kādos panno prezidenta pils griestos. Valsts nav tas, kas ir noticis līdz šim, valsts ir tas, kas vēl tikai būs. To mēs bieži vien aizmirstam, un, man šķiet, to ir svarīgi atcerēties un paturēt prātā.   Ilmārs Šlāpins ir filozofs, publicists un dzejnieks, bijis žurnāla "Rīgas Laiks" redaktors un kultūras portāla "Satori" galvenais redaktors. Studējis filozofiju Latvijas Universitātē. Vairāku īsprozas un dzejas krājumu autors. Krājumos "Jaunā latviešu valoda". "Latvietis. 100 nacionālās īpatnības" īsprozas formātā apkopojis gan latviešu valodas, gan mūsdienu mītus. Šogad viņa krājums "Never" nominēts Dzejas dienu balvai. Dzejas dienu balvai dzejas nominācijā izvirzīti arī Linda Gabarajeva un Marts Pujāts.

Raidījumā “Brīvības bulvāris” saruna ar žurnālisti Nelliju Ločmeli par 30 gadu politikas novērojumiem Latvijā, paaudzes lomu un uzdevumiem, vēlēšanu sistēmas atbilstību sabiedrības gaidām un reformu plāna neesamību. Vai mēs vēl aizvien esam postpadomju valsts, vai Latvijā ir jāmaina vēlēšanu sistēma un vai politiskajā un ekonomiskajā krīzē, ja tāda mums ir, būtu vainojami arī mediji?  Žurnālistes gaitas Nellija Ločmele sāka 1992. gadā kā politikas reportiere laikrakstā "Neatkarīgā cīņa". Šajā laikā viņa bija arī laikraksta pielikuma "Cietumnieku avīze" redaktore. Bijusi reportiere Dienā, pēc tam vadījusi interneta portālu Politika.lv, bet vēlāk atgriezusies Dienas izdevniecībā kā galvenā redaktore. 2009. gadā Nellija Ločmele kopā ar bijušajiem Dienas kolēģiem nodibināja neatkarīgu nedēļas žurnālu Ir, kuru vada jau desmito gadu. Nellija ir studējusi žurnālistiku, politikas zinātni un filozofiju. 2021. gada 20. aprīlī kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā, par nozīmīgu ieguldījumu demokrātijas stiprināšanā un Latvijas informācijas telpas kvalitātē. Raidījumā vaicājam viešņai ar ko politiķis atšķiras no friziera?  Frizēšana un politika ir ļoti līdzīga, vai ne? Var nocirpt, var pieaudzēt, te piekrāso, tur ieveido, kaut ko uzskrullē un šo to iestīvina. Dažādām gaumēm. Vieni efekti turas dienu, citi līdz mata galam. Abos gadījumos kāds, kuram maksājam, parūpējas par mums. Varam gurdi pasnaust vai modri sekot līdzi un pakomandēt, bet, ja nepatīk, nākamreiz izvēlēties citu. Taču ir arī būtiskas atšķirības. Frizūra parasti šķiet svarīgāka nekā frizieris, bet politikā uzmanības lauvas tiesa tiek darītājam, nevis izdarītajam. Sēžot friziera krēslā neaizmirstas fakts, ka šobrīd kāds rīkojas ar mani. Savukārt politikas laukā ierasta lieta ir savdabīga amnēzija, sevis aizmiršana – atsvešinātais „politiķi dara” aizstāj konkrēto „politiķi dara man”, tā 2006. gadā kā portāla politika.lv raksta redaktore Nellija Ločmele.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar teātra mākslinieci un rakstnieci Baņutu Rubess, kura pašlaik strādā pie jaunas grāmatas "Nevienam neko nesaki" par uzraudzības personīgo cenu, kas stāsta par viņas pieredzi, saskaroties ar VDK  1978.-80. gadā okupētajā Latvijā. Pagājušā gadā viņa pabeigusi grāmatu "Te bija Brunis" par sava tēva Bruņa Rubess dzīves notikumiem pēc iesaukuma leģionā 17 gadu vecumā. Saruna par atcerēšanos un aizmiršanu, nevēlēšānos atcerēties, par totālās uzraudzības izpausmēm mūsdienās, trimdas jēdzienu pēc Otrā pasaules kara un mūsdienās un izdzīvošanas fenomenu. Tu raksti, ka "savu stāstu esmu stāstījusi mašīnās, kafejnīcās, likusi roku klausulei priekšā Viktorijas laika māju aukstajā gaitenī, un katru reizi piedzīvoju paniku pat pēc 40 gadiem. Tālā pagātne mani nelaiž vaļā".  Par to, kas notika vakar un kāds sakars ar to, kas notiek tagad, protams, ir daudz un dažādas teorijas, bet vai tev ir sava versija par to, kā mēs atceramies? Baņuta Rubess: Kā mēs atceramies? Tas, ko es esmu atklājusi, meklēdama gan savas atmiņas, vai runājot ar citiem par šiem gadiem, tie gadi, par kuriem es rakstu, ir vēlie 70. gadi, ir, ka mēs atceramies faktiski tā, kā mums patīk atcerēties. Mūsu atmiņa visu laiku maina stāstu. Mēs redzam vienu bildi, bet ar laiku tā bilde mainās, mēs spodrinām vai pulējam šo vienu bildi, kas mums ir palikusi. Un tad, kad mēs tiekamies ar cilvēku, kas tur ir bijis un kas kaut ko līdzīgu pieredzējis, ne vienmēr tās atmiņas saiet kopā. Tas, ko es mēģinu teikt, ir, ja es saku savam sekotājam savam, teiksim, Kultūras sakaru komitejas uzraugam, tu biji šeit, kad tas notika, viņš man var teikt, nē, es tur nemaz nebiju. Tanī mirklī, kad viņš saka, nē, es nemaz tur nebiju, ir iespējams, ka viņš tam tic. Ja viņš saka, es tur nemaz nebiju, protams, arī mana atmiņa sāk mainīties un ļodzīties. "1978. gadā Valsts drošības komiteja man piedāvāja darbu. Piedāvāja ir nepareizs vārds.  Draudēja, šantažēja, vajāja. Kā jūs raksturotu piedāvājumu, kas izteikts nopratināšanā? Es biju viesis Rīgā. Mani aizturēja vīrietis ar ieroci par to, ka fotografēju nepareizu ēku un man atņēma filmiņu. Dažas dienas vēlāk mani izsauca uz viesnīcas tukšo istabu un man uzdeva daudz jautājumus kāds vīrietis, kurš sevi identificēja par VDK virsnieku. Saruna, ja jūs tā to varētu nosaukt, noslēdzās ar piedāvājumu: Ja vēlaties atgriezties Latvijā, jums būs jāsāk ziņot par citiem. Es atteicos. Viņš teica - padomājiet par to un nevienam nestāstiet, tā Baņuta Rubess savā topošajā grāmatā "Nevienam neko nesaki". Baņuta Rubess: Es domāju, ka visos memuāros, kur cilvēki meklē atmiņas, vai raksta par savām atmiņām, ir ļoti uzkrītoši, ka mums ir grūti palikt vienā laikā. Ja es atceros kaut ko no 70. gadiem, man ļoti viegli ir arī pateikt, ka tam ir arī sakars ar kaut ko 2005. gadā un tam ir sakars ar kaut ko, kas notiks rīt. Tās atmiņas ceļo, viņas nav konsekventas, viņas nav kā viena nagla sienā. Sakarā tieši ar šo stāstu "Nesaki nevienam" man ir "uzkritis", kamēr es pētu šo stāstu, ir, ka neviens neko neatceras, ka ir tikai mana atmiņa. Mana atmiņa ir viena un visi, ar kuriem es runāju, viņiem ir miglaina kaut kāda cita uztvere. Stāsta pamatā ir Baņutas Rubess pieredze, kas gūta, saskaroties ar Valsts drošības komiteju, kad laikā no 1978. līdz 80. gadam viņa viesojās Padomju Latvijā. Sākot pētījumu, Baņuta Rubess atzinusi, ka vēl nezina, vai tas būs romāns vai pētījums. Baņuta Rubess: Būtu jauki uzrakstīt to kā romānu, bet tas joks ir, ka man šķiet, ka tas ir jāizstāsta. Mana pieredze tajos vēlajos septiņdesmitajos bija tas, ka mani šeit, jaukā Rīgas stūrī, apcietināja, mani izprašņāja, man draudēja, ka mani mēģināja iebaidīt, mēģināja panākt sadarbību. Toreiz tas, ka uzlika vāku tam pāri, nerunāt par šo, tas nozīmē, faktiski tā atmiņa kļūst skaļāka caur visiem tiem gadiem. Bet tas mirklis, kad tu pētot izlem, ok, šito es stāstīšu, būtu vieglāk stāstīt ka romānu, jo tad tu man nevari "piesieties". Bet varbūt ir tāds laiks pasaulē pienācis, ka mēs gribam izstāstīt savu stāstu tā, kā mēs viņu pieredzējām. Kāpēc tu gribi to rakstīt tieši tagad? Kaut kad rakstīji, ka tavs mērķis ir vērsties pret tādu vēsturisko amnēziju, kas ir raksturīga sabiedrībai Latvijā. Baņuta Rubess: Ne tikai Latvijā, es domāju, ka visā pasaulē ir vēsturiskā amnēzija par visādiem jautājumiem. Ir tāds laikmets, ka tie, kuri bija klusi, tagad runā. To varētu teikt, piemēram, par "melno" vēsturi Amerikā vai pirmās nācijas vēsturi Kanādā. Tagad sāk beidzot atklāt lietas, kas vienkārši tika ignorētas. Manuprāt, tas periods, tas padomju laika periods, viss, kas tiek rakstīts par to, pašlaik ir ārkārtīgi vērtīgs, jo tās atmiņas ļoti ātri pazudīs, kur nu tas, ka viņas deformējas. Bieži redzu tādu nostalģiju pret Padomju Savienību: vai, cik tie laiki bija vienkāršāki. Cilvēki aizmirst vai pat nezina, cik tas bija briesmīgi, cik tas bija nospiedoši, ko nozīmēja zaudēt brīvību, brīvo vārdu vai spēju satikties. Tāpēc šos laikmetu gribētu vēlreiz uzburt. Ir arī vēl viens faktors. Mēs faktiski dzīvojam laikmetā, kur mūs ārprātīgi uzrauga. Viena tēma šajā grāmatā ir tas efekts, kas notiek pēc tam, kā tā grāmata sākas, ar šīm konstantām bailēm, sajūtu, ka kāds tevi vēro. Tevi novēro un tev kāds tādēļ mēģina darīt pāri. Mūsu laikmetā, vai tas ir tavs telefons, ja mēs runāsim par kādu produktu, tavā telefonā parādīsies reklāmas par to produktu. Vai tas ir , kā Ķīnā kaut kādās skolas klasēs ir divas kameras - viena vērsta uz skolotāju, otra - uz skolniekiem. Es domāju, ka mēs tagad dzīvojam laikmetā, kur mūs vēro. Tas ir ļoti aktuāls jautājums, pie kā mēs esam adaptējušies. Nekas, ka uz ielas tev ir kameras, kas vēro tavu mašīnu... Tās ir vistiešākās asociācijas ar to totalitārisma sistēmas uzraudzību? Baņuta Rubess: Nu jā, un totalitārās sistēmas visur mums tuvojas. Netālu no mums ir Krieviju, Ungāriju un citas. Totalitārā sistēma ir tieši tā, kas ir par tādu baigo uzraudzību. Baņuta Rubess, teātra māksliniece, režisore un rakstnieci, kas Kanādā un Latvijā ir kļuvusi gan par feministiskā teātri, gan par diasporas teātra un laikmetīgā operas celmlauzi. Viņa ir dzīvojusi četrās valstīs, raksta divās valodās un šobrīd strādā pie jaunas grāmatas par savām atmiņām, kas saucās "Nevienam neko nesaki".

Raidījumā “Brīvības bulvāris” saruna ar filozofu un komunikācijas pasniedzēju Edmundu Apsalonu par to, kāpēc mūsu viedokļi kļūst arvien polarizētāki, kā saprasties tad, ja vienoties nav iespējams, vai “politiskais tirgus” ir politiskās komunikācijas normāla parādība un kas ir konstruktīva komunikācija. Mēs nereti publiskajā vidē dzirdam diagnozi polarizēta sabiedrība, ka mums ir jāveido jauns sabiedriskais līgums, jārod dialogs ar dažādām sabiedrībā iesaistītajām pusēm, ka opozīcija nesarunājas ar pozīciju, ka koalīcija nesaprotas, ka vairākums neatbalsta mazākumu. Valdības paplašināšanu vai jaunas koalīcijas veidošana neizbēgami norāda arī uz komunikācijas problēmām politikā.  Filozofs Edmunds Apsalons savā jaunākajā grāmatā "Konstruktīvā komunikācija" uzdod jautājumu, vai ir iespējams visiem pieņemams un atšķirīgas pozīcijas vienojošs risinājums jautājumos, kuros opozicionārie redzējumi, pārliecības un nodomi ir kardināli atšķirīgi vai pat pretēji. Kāpēc gan sociālais un pilsoniskais, gan starppersonu dialogs neizdodas un kāpēc mūsu centieni sarunāties, saprasties un sadarboties citam ar citu ir lemti neveiksmei? Svarīgs ir jautājums par kontekstu, kurā saprašanās notiek. Bet kādā ziņā tas, ko tu māci uzņēmumiem vai organizācijām un to vadītājiem, ir attiecināms arī uz sabiedrību un politiku kopumā, ka tā nav liela atšķirība? Secinājumi par to, kā veidojama stratēģiska vai konstruktīva komunikācija, ka pēc būtības ir viens un tas pats, viena procesa divi dažādi aspekti. Edmunds Apsalons: Tas ir viens tas pats, ja mēs uz to skatāmies, ka komunikācija vienmēr notiek starp konkrētām personām. Es nodarbojas ar starppersonu komunikācijas jautājumiem, un starppersonu komunikācijā, protams, var būt ļoti dažādas un atšķirīgas tēmas, tajā skaitā arī politiskas un sociālas tēmas. Bet tas jau nemaina pašu situāciju, ka divas personas nonāk kontaktā cita ar citu un tad ir jautājums, ko abas puses vēlas darīt un ko abas puses prot darīt. Vienāda pieredze ir viselementārākais pamats, uz ko var balstīt savstarpēju saprašanos. Kopēja pieredze ļauj cilvēkiem citam citu saprast, taču saprasties var arī bez kopējas pieredzes, bet joprojām ir nepieciešams tas, ko es saucu par komunikācijas platformu. Respektīvi, ir jāatrod kaut kas, kas abus divus jau vieno: viens variants bija kopēja pieredze, cits variants - tie var būt kopēji mērķi, kuru vārdā mēs spējam saprasties. Tikpat labi tā var būt kopējā realitāte jeb tas, kā mēs notiekošo interpretējam. Tad mēs savu saprašanos balstam šajā notikuma interpretācijā. Tās var būt mūs vienojušas pārliecības, respektīvi, kaut kas, ko mēs esam ieņēmuši galvā, un esam pārliecināti, ka tieši tā un ne savādāk, un esam tik ļoti pārliecināti, ka tam pat nav vajadzīgi nekādi pierādījumi, ka tas tā varētu būt. Tas ir ticības jautājums. Ļoti bieži, arī šobrīd pēc prezidenta vēlēšanām, veidojot koalīciju, Latvijā dzirdam politikā pārmetumus, ka te jau notiek tirgošanās, te notiek kaut kāds politiskais tirgus, kur katrs meklē savu izdevīgumu. Edmunds Apsalons: Šie pārmetumi ir pilnīgi nevietā, jo tā ir stratēģiskās rīcības loģika panākt vēlamo risinājumu. Tamdēļ ir kāds jānopērk, tamdēļ ir kaut kas jādod pretī, jo tirgošanās notiek tad, kad mēs ne tikai no otra kaut ko ņemam, bet mēs arī kaut ko pretī dodam. Tas atbilst stratēģiskas rīcības loģikai. Jautājums jau ir tikai par to, vai stratēģiskā rīcība ir vienīgais veids, kā pastāvēt politikai. Vai visa politika ir tikai stratēģiska rīcība? Lielākā daļa teiks, jā, protams, jo kas tad ir jebkura politiķa vēlamā rokasgrāmata, pēc kuras vadīties savā komunikācijā - Makjavelli "Valdnieks", kur ir ļoti labi aprakstīta stratēģiskā komunikācija un stratēģiska rīcība kopumā. Vienmēr ir jautājums, vai tas ir vienīgais veids? Vai ir iespējams kaut kādā ziņā aprakstīt laikmetu no komunikācijas viedokļa, šī aspekta, ka viss strauji mainās? Mēs pat ieviešam jaunus jēdzienus, piemēram, medijpratība. Jauns vārds, kuru mums vajadzētu apgūt, lai mēs šajā komunikācijā spētu piedalīties. Edmunds Apsalons: Būtībā jau mediju pratība ir jautājums par mūsu prasmi uztvert un analizēt informāciju. Tā prasme ir bijusi aktuāla jebkuros laikos, arī pirms tehnoloģiskajām revolūcijām cilvēkiem, runājot citam ar citu, ļoti nozīmīga bija prasme saprast, ko viņš saka, spēja uztvert informāciju, spēja analizētinformāciju. Līdz ar to tādā principiālā jeb, kā es saku, loģikas līmenī, tie principi joprojām ir vieni tie paši. Jautājums ir par to, ko mēs katru reizi tajā struktūrā aktuāli ieliekam iekšā. Tas, protams, visu laiku mainās. Mums ļoti gribētos, ja mēs spētu vienreiz par kaut ko vienoties - tagad mēs tam visam piekrītam, un tad, balstoties uz to, mēs varētu līdz pasaules galam vai vismaz vienas paaudzes līmenī visus jautājumus risināt, atsaucoties uz to, kas mums ir visiem svēts, kam mēs visi ticam, par ko visi esam pārliecināti, kas mūs īstenībā vieno.  Tas, ko mēs redzam, ka šādi centieni radīt vienu statisku akmenī iekaltu platformu savstarpējai komunikācijai nav iespējams visu dinamisko izmaiņu dēļ. Ne tikai to izmaiņām dēļ, kas notiek pasaulē, bet lielākoties jau to izmaiņu dēļ, kas notiek mūsu izpratnē par pasauli.  Ir tāds sarežģīts komunikācijas žanrs, ko sauc par pārmaiņu komunikāciju. Ir tā vieglā komunikācija, un tad ir tas grūtais brīdis, ka kaut kas mainās, un mainoties, mēs vairs nevaram balstīties uz to, ko balstījāmies līdz šim, mums ir jauns pamats zem kājām un tamlīdzīgi. Bet īstenībā jau jebkura komunikācija ir par pārmaiņām, vai nu par pārmaiņām, vai pret pārmaiņām, bet pārmaiņas ir komunikācijas tēma. Ja nekas nemainās, ja nekas nenotiek, mums nav īsti par ko komunicēt. Kā tev iet? Nu iet labi, nekas nav mainījies. Viss, komunikācija ir beigusies. Pasaule visu laiku mainās, mēs visu laiku esam pārmaiņu procesā, un tad, kad jautā, kad tās pārmaiņas beigsies, es saku, nekad nebeigsies. Vienīgais nemainīgais šajā pasaulē ir tas, ka pārmaiņas visu laiku notiek, un mums ir nepieciešams ar šīm pārmaiņām kaut kā tikt galā. (..) Un kā lai mēs ar viņām tiekam galā? Mums par viņām ir jārunā ar kādu, mums ir jāatrod cilvēki, kurus arī šīs pārmaiņas satrauc, kuri arī par viņām domā, mums ir jāatrod kāds, kas domā līdzīgi mums, lai mēs saprotam, ka mums viss kārtībā, ka mēs esam normāli.   Edmunds Apsalons ir filozofijas doktors, studējis Brēmenes un Latvijas Universitātē, ir eksperts starppersonu komunikācijas jomā. Konsultējis un vadījis mācības iekšējās un ārējās komunikācijas jautājumos vairāk nekā simts organizācijās. Grāmatu "Valodas lietojuma loģika", "Komunikācijas kompetence" un "Konstruktīvā komunikācija" autors.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Mārtiņu Varguli par gaidāmo NATO samitu Viļņā, par to, cik ilgs būs karš Ukrainā un kāds sabiedriskais līgums kara dēļ būtu veidojams Latvijā. Karš Ukrainā turpinās jau vairāk nekā 460 dienas, katru dienu Ukraina piedzīvo jaunus Krievijas raķešu uzbrukumus, iet bojā iedzīvotāji. Pēc mēneša, 11. - 12. jūlijā, Viļņā notiks NATO samits, kas varētu iezīmēt jaunu alianses politiku Ukrainas un NATO attiecībās.  Kā jums šķiet, cik ilgi Krievija var atļauties šo karu? Mārtiņš Vargulis: Pārfrāzēšu nedaudz jautājumu, cik ilgi Vladimirs Putins var atļauties šo karu? Es pat gribētu teikt, ka spēle uz ilglaicību ir tas, ko Vladimirs Putins šobrīd ir pieņēmis kā savu stratēģiju ar domu nogurdināt Rietumu sabiedrotos, ar domu nogurdināt gan Ukrainas sabiedrību, gan arī Ukrainas bruņotos spēkus un politisko eliti.  Tas, ko mēs esam novērojuši, Krievijas sabiedrība ir iedrošinājusi Vladimiru Putinu turpināt. Ja mēs raugāmies un analizējam, tad lielākais satricinājums viņa personīgajai, ne politiskā režīma stabilitātei, bija tas, kad Aleksejs Navaļnijs atgriezās atpakaļ Maskavā, kad viņš uzreiz tika arestēts. Nevis pēc 24. februāra. Šāda veida protesta akcijas, šāda mēroga protesta akcijas mēs neesam novērojuši. Tā kā sabiedrība iedrošina, lai viņš spēlētu šo ilgtermiņa spēli. Protams, pamatots jautājums ir par ekonomisko spēju kapacitāti un militāro spēju kapacitāti.  No militārās loģikas ir lieli izaicinājumi, bet tajā pašā laikā tie resursi, lai gan arī novecojuši, lai gan arī sen nepieciešama to modernizācija, viņi ir diezgan daudz, un to resursu klāsts ir diezgan plašs. Mēs šobrīd runājam galvenokārt par sauszemes spēkiem, ko izmanto Krievijas puse. Daudz dažāda veida ar dažādu intensitāti raķešu uzlidojumi, bet tas arsenāls, it īpaši gaisa dimensijā ir ievērojams Krievijai. Tā kā atbilde slēpjas gan tajā, ka ir vēlme to paildzināt maksimāli ilgi, gan otrs, kas arī ir mūsu mājasdarbi, acīm redzami gravitācijas centrs no Ukrainas puses ir stāsts par Rietumu atbalstu militāro līdzekļu nodrošināšanā ne tikai uz sauszemes, bet arī gaisa dimensijā. Cik pamatotas ir bažas, ka karš iegājis tādā rutīnā, ka mēs viņu vairs nemanām, un tas ietver arī attiecīgi zināmus riskus? Mārtiņš Vargulis: Tas ir liels risks, tas, ka mēs pierodam pie kara. Tas, ka mēs šo uztveram par jauno realitāti, par jauno normu, kurā mēs dzīvojam. Tā tas nedrīkstētu būt. Mēs - tie ir Rietumi, mēs - NATO, mēs - Eiropas Savienība, mēs - Latvijas sabiedrība, mēs - katrs individuāli. Kā mēs uz to raugāmies, mēs esam pieraduši.  Redzam, ka arī plašsaziņas līdzekļos, un pamatoti zināmā mērā, Ukrainas karš ieiet otrajā, trešajā, ceturtajā plāksnē. Arī šeit, pie mums, Latvijā. Tas daudz ātrāk bija otrā, trešā prioritāte, piemēram, Francijā. To skaidri pierādīja, ja Francijas prezidenta vēlēšanās Krievija bija starp top viens, top divi jautājumiem, tad jau parlamenta asamblejas vēlēšanās Krievijas jautājums kopējā vēlēšanu diskursā bija ceturtajā, piektajā plānā. Vai tas nozīmētu, ka mēs arī aizmirstam visu to, ko darījām pašā sākumā, kad karš sākās, kas bija dažāda līmeņa palīdzība Ukrainai, dažāda veida iniciatīvas, valstiskas, nevalstiskas? Mārtiņš Vargulis: Jā, es domāju, ka arī mūsu sabiedrības kontekstā mēs redzam arvien mazāk šīs brīvprātīgās iniciatīvas un darbības sabiedrības līmenī. Tas, no vienas puses, ir pašsaprotami, mēs nevaram dzīvot, jau ieejot otrajā gadā, nevaram dzīvot visu laiku ar šādu trauksmes sajūtu. Bet, kas attiecas uz valstisku līmeni un valsts nodrošināto palīdzību militārām un finansiālā jomā Ukrainai, tur nevar būt vietas nogurumam.  Pagājušajā gadā ir veikts pētījums, analīze par to, cik daudz valstis ir ieguldījušas Ukrainā, ņemot vērā IKP uz vienu iedzīvotāju. Latvija bija pirmajā vietā, un es domāju, ka Latvijai ir jāpaliek pirmajā vietā, lai arī cik ilgi šis karš būtu.  Es atgriežos pie savas tēzes - Ukraina karo mūsu karu. Ukrainai zaudējot šo, mūsu drošības izaicinājumi ievērojami pieaugs. Militārā valodā runājot, tas dos iespēju esošajam Krievijas prezidentam vai kādam nākamajam, ja tas ir no "siloviku" aprindām, vēl jo vairāk pārgrupēties divu, trīs, četru gadu kontekstā, un esmu pārliecībā, ka vismaz ambīciju līmenī vēlme notestēt NATO vienotību un solidaritāti tur klātesoša. Diemžēl "labākais veids vai vieta", kur to īstenot, ir Baltijas valstis. Ko karš nozīmē šobrīd arī Rietumiem, jūs pats rakstījāt, ka, konfliktam padziļinoties, arī Rietumi saskaras ar būtiskiem izaicinājumiem savās militārajās rezervēs. Mārtiņš Vargulis: To mēs arī šobrīd novērojam ļoti spilgti. Statistika, ko arī [NATO] ģenerālsekretārs atklāti ir paudis, proti, dienā tiek izšauts tik, cik mēnesī mēs varam saražot šeit, Eiropā. Nav tālu jāmeklē, Vācijas pretgaisa aizsardzības sistēmas, kas bija domātas pašai Vācijai lietošanai, tiks nogādātas uz Ukrainu. Un tas jau ir iztrūkums Vācijai. Nemaz nerunājot par citām valstīm, kuras pat nespēj saražot šādas pretgaisa aizsardzības sistēmas.  Mēs runājam par būtiskiem izaicinājumiem, par nepietiekamo finansējumu. Joprojām ir tikai 10 valstis, kuras iegulda nepieciešamos divus procentus no IKP aizsardzībai. Ja ņemam divas transatlantiskās valstis nost, baltiešus, cik tur paliek no Centrāl- un Rietumeiropas valstīm? Tā kā tas ir lielais jautājums par to, vai mēs esam gatavi maksāt to cenu. Skaidrs, ka šeit, Latvijā, mums ir izpratne, es domāju, ka tā ir izpratne ne tikai politiskajai elitei, bet arī izpratne kopumā sabiedrībai, un to arī liecina šīs vairākas brīvprātīgās akcijas, ka ukraiņi karo mūsu karu. Šādā izpratnē diemžēl nav klātesoša ne Vācijā, ne Spānijā, ne Itālijā, ne Francijā, ne Portugālē. Tā joprojām ir Ukrainas cīņa pret agresiju, un nekas vairāk. Tur nav salikta sinerģija ar to, ka, zaudējot Ukrainu, mēs varam diskutēt par to, ko tas nozīmētu, zaudējot Ukrainai, nākamais varētu būt kaut kādā izpausmē viņu drošības apdraudējums. Manuprāt, Latvijā šī pārliecība ir klātesoša.   Mārtiņš Vārgulis ir Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks, pētnieks un Rīgas Stradiņa universitātes lektors. Ieguvis maģistra grādu starptautiskajās attiecībās un šobrīd turpina doktorantūras studijas Latvijas Stradiņa universitātē. Akadēmiskajā karjerā koncentrējies uz jautājumiem, kas skar Krieviju, īpaši drošību, ekonomiku un maigo varu, ar NATO un Eiropas Savienību saistītos jautājumos, kā arī Eiropas kaimiņattiecības. Viņš ir daudz rakstu un vairāku grāmatu redaktors. Savā ilggadējā profesionālajā karjerā kā pārstāvis Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijā ir bijis Aizsardzības politikas un stratēģijas nodaļas vadītājs, kā arī diplomāts Latvijas Republikas pastāvīgajā pārstāvniecībā NATO un Eiropas Savienībā.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru par prezidenta vēlēšanu procesu, oligarhu laikmetu Latvijas politikā un tā atskaņām mūsdienu politiskajos procesos, jaunas politiskās paaudzes problēmām un jaunāko laiku vēstures mācībām. Valsts prezidenta vēlēšanas politikā vienmēr ir stāsts par kaut ko citu kā tikai konkrētas personas kļūšanu par prezidentu. Kaut kādā ziņā tas ir arī Latvijas politiskās kultūras simbolisks akts, kad reizē tiek formulēta vīzija, kur Latvija varētu attīstīties, un definēts punkts, kur mēs šobrīd atrodamies.  Kādā ziņā ir iespējams pateikt, kas ir tas punkts, kurā Latvija šobrīd atrodas? Mēs ļoti daudz dzirdam pēdējās nedēļās, ka dzīvojam sarežģītā laikā. Ko tas īsti ietver no prezidenta institūcijas viedokļa? Valdis Zatlers: Ne tikai prezidentam, bet visai latviešu tautai ir skaidra situācija - mēs dzīvojam kara apstākļos. Tā ir prioritāte, kas nosaka visu to, ko mēs darīsim un ko mēs iespēsim tuvākajā nākotnē. Otrs moments, mēs esam sākuši diezgan praktiski, ne tikai tā histēriski apzināties, ka mūsu ekonomika sāk atpalikt. Tam ir noteikti vairāki iemesli, objektīvi iemesli, bet tas nav process, kas sācies vakar. Tas ir sācies jau daudzus gadus iepriekš, un es pat teikšu, varbūt visus 30 gadus mēs kaut kur esam tā klupuši un gājuši uz priekšu, ar tādām zināmām atkāpēm. Tagad mēs sākam apzināties, ka mēs gribam vairāk. Tās ir tās divas lietas, kas nosaka šīs dienas situāciju. Kas ir vajadzīgs? Mums ir vajadzīgs prezidents, kas spēj vienkāršos vārdos pateikt cilvēkiem, kas notiek, ko būtu jādara, kā viņiem būtu jāpielāgojas šim laikam. Mēs sakām grūts [laiks], bet visu laiki ir bijuši grūti. Parasti pieprasa vīzija, virzienu, ko mēs gribam sasniegt tuvākajā laikā un arī tālākajā laikā.  Kā jūs raksturotu to vēsturisko periodu, kurā jūs kļuvāt par prezidentu, šobrīd, kad ir pagājuši vairāk nekā 10 gadi un to varam novērtēt? Un kā ir šobrīd? Valdis Zatlers: Toreiz man likās, ka pats svarīgākais, un arī tagad man liekas, ka pats svarīgākais ir izglītība. Ja mēs izglītojam savus bērnus, ja viņi kļūs gudri, zinoši, bezbailīgi, arī tāds audzināšanas moments, tas ir pirmais, kas būtu jādara. Tas pačibēja jau pirmā gada laikā, jo parādījās reālas grūtības, ekonomiskā finanšu krīze, kas lika darīt neatliekamos darbus. Un visa izglītības kūrēšana, rūpes par izglītību, tās palika pat ne otrā plānā, viņas vienkārši gaidīja citu laiku. Bet kad tas cits laiks pienāks, es joprojām nezinu, jo arī šobrīd tas jautājums ir tikpat svarīgs. Nav jau svarīgāka jautājuma - kas nesīs jūsu idejas tālāk, kas nesīs jūsu valsti tālāk, kas jūsu identitāti, kultūru nesīs tālāk. Kas spēs būt konkurētspējīgi pasaulē - tie ir jūsu bērni. Neviens cits. Šeit parādās arī to sieviešu atbildība, sieviete - māte, kā viņai palīdzēt, lai viņa varētu izaudzināt ne tikai spēcīgas meitas, bet arī spēcīgus dēlus. Noslēdzoties jūsu prezidentūrai savulaik, tika iezīmēts, kas arī bija saistīts ar referendumu par Saeimas atlaišanu un jūsu partijas izveidošanu vēlāk, ka ir kaut kāds tā saucamais oligarhu  politiskās vēstures vai kultūras laiks Latvijas politikā beidzies. Vai mēs šobrīd varam runāt par to, ka tomēr pēc iepriekšējām Saeimas vēlēšanām tas nav beidzies, bet tas ir ieguvis jaunas modificētas formas?  Valdis Zatlers: Ir tāda līdzība ar atvasaru. Nu atnāk tā atvasara septembra beigās, bet pēc tam vienalga iestājās rudens. Varbūt, tā neatlaidība, kas bija Šleseram parādīt to, ka ar neatlaidību un konsekvenci, arī konsekventi vienkārši visu lamāšanu, tu vari iegūt kaut kādu sabiedrības atbalstu, neapmierināto [atbalstu]. Bet tā vairs nav sistēmiska vara. Tā vairs nav un nekad nebūs. Tie laiki ir pagājuši, un tagad cenšas spekulēt ar Lembergu: tas tur runāja ar Lembergu, nē, tas runāja. Tas ir vienkārši smieklīgi, jo ko mēs redzam pašreizējā politiskajā vidē un arī mediju vidē, mediji nav gatavi īsti neko jautāt tiem kandidātiem. Meklē kaut kādas dzīves epizodes - kāpēc jūs bijāt Tautas partijā, kāpēc dzīvojāt ārzemēs, tik ilgi esat amatā. Visādas tādas lietas, kas īstenība nav būtiskas. Būtiski ir, kas notiek šodien, tā visa ir pagātne.  Tagad vajag pajautāt pavisam vienkāršas lietas, kas daudz ko pastāstītu par šiem kandidātiem. Pieņemsim, vienkāršs jautājums - vai esat padomājis, kurš būs jūsu prezidenta kancelejas vadītājs, tātad jūsu uzticamības persona, jūsu labā roka. Neviens to nav pajautājis. Tas nav svarīgi, gan jau pienāks tas periods, kad ievēlēs, tad viņam katru otro dienu prasīs, kāda būs jūsu komanda.  Vai teiksim tāds attieksmes jautājums:  sakiet, lūdzu, kā jūs esat iedomājies savu inaugurācijas ceremoniju gadījumā, ja jūs ievēlēs. Tas ļoti daudz pasaka par cilvēku.   Valdis Zatlers bija Valsts prezidents no 2007. līdz 2011. gadam. Pirms tam strādājis kā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas valdes priekšsēdētājs, bijis ārsts Rīgas 2.slimnīcā un arī Valsts Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā.  Valda Zatlera prezidentūras periods iezīmējās ar nopietnu ekonomiskās krīzes problēmu pārvarēšanu. Savas prezidentūras noslēgumā tiešraidē uzrunā tautai Latvijas Televīzijā un Radio viņš paziņoja, ka 10. Saeima pēc balsojuma, ar kuru liedz veikt kriminālprocesā plānotu kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā, ir zaudējis uzticību un ierosināja referendumu par Saeimas atlaišanu. Runā prezidents toreiz brīdināja par demokrātiskās pārvaldes nopietnu apdraudējumu valstij, oligarhu pieaugošo ietekmi uz lēmumu pieņemšanu Saeimā, netieši norādot uz trīs tā dēvēto oligarhu vārdiem.  Valdis Zatlers ir pirmais Latvijas Valsts prezidents, kurš izmanto iespēju rosināt atlaist Saeimu, vēlāk nodibināja Zatlera Reformu partiju, kas tika ievēlēta nākamajā Saeimā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar konstitucionālo tiesību ekspertu Edgaru Pastaru par to, ko var un ko nevar gaidīt no prezidenta un ko jaunāko laiku vēsture rakstītu par jauno laiku Latvijas vēstures prezidentiem. "Ja prezidents grib kļūt par politisko tīģeri, viņam no sākuma jākļūst par cirkus lāci,  pārgriežot lentītes, atklājot pasākumus," tā izteicies konstitucionālo tiesību eksperts un zvērināts advokāts Edgars Pastars, kurš pats arī savulaik bija prezidenta Andra Bērziņa padomnieks juridiskajos jautājumos īsu brīdi.  Par ko īsti ir prezidenta vēlēšanas Latvijā, vai tas ir par prezidenta ievēlēšanu, vai tomēr vienmēr arī par kaut ko citu vēl? Edgars Pastars: Formāli juridiski tas ir par prezidenta ievēlēšanu, bet tam vienmēr nāk klāt kaut kādi citi nenokārtoti darījumi, kurus mēģina nokārtot, vai nesadalītas politiskās teritorijas, kuras šajā brīdī mēģina pārdalīt. Tas ir veids, kā partijas pārdala savu ietekmi. Tas vienmēr bijis sarežģīts lēmums, jo neviens nav nekad gribējis, ka kāds cits iegūst pārsvaru, kura pārstāvis iegūst prezidenta amatu.  Otrkārt, ne vienmēr parlamentam stipri prezidenti ir izdevīgi. Varbūt emocionālās runās tas tā tiek pausts, ka mums ir vajadzīgs visu tautu vienojošs prezidents, bet ar piebildi, ka vienīgā lieta, kur viņš var likt savu degunu, ir viņa mutautiņš. Labāk varbūt citur nē.  Protams, brīžos, kad politiķi saprot, ka viss ir salaists dēlī, ja tā var teikt, tad prezidents ir tas, pie kura nāk pēc glābšanas, lai viņš spētu vienot, mobilizēt un vadīt procesus, kas arī ir prezidenta sūtību.  Principā vēlēšanas tomēr ir un paliek par prezidentu, bet tam ir dažādas blakus lietas, ko ar papildu darbībām grib atrisināt kāds neapmierināts politiskais spēks vai spēks, kurš grib redzēt kādas pārmaiņas politiskajā vidē. Kas ir tas, kāpēc stiprais prezidents personības līmenī nav izdevīgs mūsu pašreiz esošajā konstitucionālajā modeli? Edgars Pastars: No vienas puses, jā, bet no otras puses, prezidents var ar pieejamo informāciju, ar savām runām, ar savu politisko kapitālu, ja viņš kā cirkus lācis, griežot lentītes, būs kļuvusi par tīģeri, viņš ieņems savu vietu politiskajā sistēmā un viņš var kādām partijām arī aprādīt to, kā kaut ko darīt citādāk. Un kurš gan grib dalīties ar varu. Tādēļ visiem interesē prezidents, kurš ir vairāk simbols, bet kurš nejaucās tik stipri politikā, vai iejaucas tikai tad, kad patiešām politiķi paši netiek galā. Bet principā manas sajūtas visus gadus arī bijušas, ka parlamentam nav interese, lai paralēli parlamentam pastāvētu kāds spēcīgs pretpols. Kādā ziņā ir būtisks viņa izglītības faktors, jo šobrīd ir diskusija par to, vai mums vajag tautsaimnieku? Ir bijuši prezidenti juristi, šobrīd kandidē vēsturnieks. Edgars Pastars: Prezidentam noteikti nav jābūt kādai specifiskai izglītībai, jebkura izglītība ir laba, galvenā lieta, kurai viņam ir jāpiemīt, lai viņš vispār spētu organizēt savas institūcijas darbu, ir, pirmkārt, politiskā intuīcija. Un es teikšu, ka ne visiem viņa līdz galam ir piemitusi, it īpaši tiem, kuri nav bijuši politiķi vai nav bijuši saistīti ar to. Dažiem tas ir iedzimts, daži to ir  iemācījušies politikā, bet citiem tas nav dots. (..) Ne vienmēr tā ir pieredze, intuīciju var iegūt arī tāpēc, ka tā cilvēkiem ir dabiski, jo tāds ir viņa salikums. Viņam ir jājūt tomēr, kā ir jāuzvedas politika, un es teiktu, ka šobrīd esošais prezidents īsti to nejuta. Tās politiskās intuīcijas viņam bija par maz, bet viņš tāds nav vienīgais noteikti vēsturē.  Tāpat prezidentam ir skaidri jāspēj saprast, ko viņš grib. Nereti ir tā, ka var just, ka prezidenti īsti nav paši tikuši galā ar to, kā viņi redz savu prezidentūru un misiju, līdz ar to arī viņa komanda īsti nav nokalibrēta uz to, kā mēs strādājam. Šie divi faktori patiesībā ir galvenie veiksmīgai prezidentūrai. Kāds pieredzējis politiķis man reiz teica, ka prezidentam sabojāt savu reitingu ir ļoti grūti, tas ir jāmāk un pie tā ir ļoti jāstrādā. Principā viņam ir dabiski ieprogrammēts reitings. Līdz ar to, ja prezidentam ir šī politiskā intuīcija, ja viņš saprot, ko viņš grib un kā viņš to sasniedz, un ko no viņa sagaida sabiedrība, tajā skaitā arī varbūt kāda sabiedrības niķa vai stiķa, pāraudzināšana, kas varbūt arī beigās labs darbs, tā prezidentūra būs veiksmīga.  Kādreiz arī baidīšanās no savas ēnas. Dažkārt licies, ka ir prezidenti, kuriem nav nekāda pamata savā dzīves gājumā un ar savu rocību, ar pieredzi būt tādiem ļoti piesardzīgiem. Viņiem vajadzēja būt varbūt kādreiz stingrākiem, drosmīgākajiem savos lēmumos. Tas arī kādreiz pietrūkst. Man ir kādreiz radusies sajūta, ka ir prezidenti, kuri savu misiju ir apzinājušies tikai pēc tam, kad vairs nav prezidenti. Kas šobrīd, jūsuprāt, ir kontekstuālās prioritātes, kuras būtu svarīgas? Valdis Zatlers ieiet vēsturē ar politiskās krīzes un ekonomiskās krīzes pārvarēšanu, Vairai Vīķei-Freibergai ir ārpolitiskais aspekts. Kas būtu šobrīd svarīgi? Edgars Pastars: Izņemot ārpolitiku un aizsardzību, kas ir dabiski ieprogrammēta prezidenta institūcijā, to izlaidīšu. Tas, kas viņam būtu jādara pašam, prezidentam ir jābūt tulkam, vidutājiem starp varu un sabiedrību un tādam, kas atskaitās sabiedrībai pēc būtības, nevis formāli. Būtu jāpieskata, lai vara, parlaments un valdība, tomēr virzās kaut kādā sabiedrības interešu ievērošanas virzienā. Varbūt nedaudz arī populistam jābūt kādos brīžos, ja tas ir nepieciešams. Viņš nedrīkst pārāk saaugt ar koalīciju. Viņam ir jābūt tomēr pāri stāvošam un viņam ir jāspēj pakritizēt valdību pareizajos brīžos, nevis tikai jāatbalsta.  Un vēl noteikti tā visa ietvaros, sabiedrības interešu ievērošanas ietvaros prezidenta institūcijai dabiski piestāv domāt par kādiem jautājumiem, kuri nekad valdības darba kārtībā prioritātēs tā īpaši neizvirzīsies kaut kādu iemeslu dēļ. Valdībai varbūt tas nav pats kritiskākais, bet kādai sabiedrības grupai tas ir ļoti svarīgi. Tie var būt gan uzņēmēji kādā nišā, tie var būt kādi finanšu tehnoloģiju uzņēmumi, tās var būt personas ar invaliditāti, tās var būt arī kādas sociālās grupas, kuras ir atstumtas vai kuru intereses nav sadzirdētas. Viņam ir jāspēj sajust, kuras tās ir, un tad mēģināt arī palīdzēt.  Jāņem arī vērā, ka bieži ir tēmas, kuras politiķi būtu gatavi atbalstīt, bet viņi nekad nenobalsos par to lietu, ja to virzīs kāds no citas partijas. Un prezidentam ir jāsaprot, kuras ir tās lietas, kuras viņš virzot varētu panākt, ka tās pieņem; par kurām partijas ir vienisprātis, bet ir šī politiskā greizsirdība. Vajag kādu neitrālu spēlētāju, kas to jautājumu pavirza. Edgars Pastars ir konstitucionālo tiesību eksperts, bija Saeimas jurists, kļuvis par advokātu biroja "Borenius" konsultantu, bijis arī savulaik Valsts prezidenta Andra Bērziņa padomnieks juridiskajos un likumdošanas jautājumos. Viņš ir sertificēts noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas speciālists un vienlaikus arī sertificēts starptautisko sankciju atbilstības speciālists, kā arī prakses vadītājs "Cobalt" Latvijas birojā. Viens no atzītākajiem valsts tiesību ekspertiem, vairāku nozīmīgu grāmatu līdzautors konstitucionālo tiesību jomā.  Pastaram ir plaša pieredze nodrošināt pārstāvniecību Satversmes tiesā un savā jurista praksē izstrādājis lielu skaitu likumu un likumu grozījumus būvniecības, banku un finanšu, nekustamā īpašuma, darba tiesību, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas un amatpersonu atbildības jomās.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politoloģi Ivetu Reinholdi par mūsdienu demokrātijas kvalitāti, pārstāvniecības politiku, sociālo mediju veidotām politiskās līdzdalības formām un valsts drošību prezidenta vēlēšanu kontekstā. Demokrātija un mūsdiena politika. Pilsoniskā alianse bija pasludinājusi pirmo maija nedēļu līdz 9. maijam par demokrātijas nedēļu. Demokrātija un demokrātisks ir jēdzieni, kuri politiskā līmenī pēdējā laikā tiek piesaukti itin bieži, gan strīdā par Ogres muzeju, pašvaldības vadītāju un viņa rīcību, gan par opozīcijas balsīm saistībā ar prezidenta vēlēšanām, tajā skaitā prokremliskām, ar kurām šobrīd teorētiski var ievēlēt prezidentu.  Mūsdienu pasaulē demokrātijas vērtību atzīšana kļuvusi jau par plaši izplatītu parādību, bet Rietumu pasaulē par vispārpieņemtu normu. Taču šāda attieksme pret demokrātiju nav valdījusi vienmēr, un, kā redzam, norma vienmēr tikusi interpretēta. Divtūkstoš gadu laikā lielākā daļa politiķu un politisko domātāju uzskatīja demokrātiju par zemāku sabiedrības pārvaldes veidu, kas grupu pūļa interešu vārdā upurē augstākās vērtības un visas sabiedrības labumu. Ja atceramies grieķu domātāju Platonu, viņš to sauca par vairākuma ārprātu.  Kā ir ar demokrātiju šobrīd? Kādā ziņā to, par ko runāja Platons, mums labpatīkas šo pūļa ārprāta varu izmantot kaut kādas šī brīža situācijas raksturošanai, vai arī demokrātija, kas ir kļuvusi Rietumu pasaulē par normu, šobrīd ir apdraudēta? Iveta Reinholde: Izpratne par demokrātiju mainās līdz ar notikumiem, iekšpolitiskiem, ārpolitiskiem notikumiem un, protams, Platonam pirms divtūkstoš gadiem bija viens priekšstats par to, kā mums, visai sabiedrībai kopumā, būtu jāfunkcionē un kas būtu tautas vara vai "vairākuma ārprāts", vai vairākuma vara. 21. gadsimtā mēs varam nodalīt pirms sociālo tīklu laiku, tagad jau sociālo tīklu laiku, kad ir mainījušās pietiekami daudzas izpratnes un veidi. Vēl pavisam nesen, šķiet, ka tiešākais demokrātijas simbols mums bija piedalīties vēlēšanās. Tagad mēs runājam par e-vēlēšanām un elektroniskām digitālām parakstu vākšanām, lai paustu savus viedokļus. Respektīvi, tas ļoti mainās, un droši vien, ka vēl pēc gadiem diviem, trim mēs runāsim par to, vai mākslīgais intelekts ir daļa no sabiedrības. Lai gan par mākslīgo intelektu runājot, nemaz ne tik sen Tokijas priekšpilsētas pašvaldību vēlēšanās viens no kandidātiem bija mākslīgais intelekts, kuru gan, protams, pārstāvēja fiziska persona, bet mākslīgais intelekts, robots pieteica savu kandidatūru. Tas jau ir noticis fakts. Prezidenta vēlēšanu kontekstā viens no prezidenta kandidātiem - Uldis Pīlēns - intervijā "Latvijas Avīzei" akcentēja, ka Latvijas politiskā institūcija ir neitrāla un Saeima ir vēlēta kā politiskā spektra vai tā brīža sabiedrības izjūtas pārstāvība, kas automātiski nozīmētu arī, ka droši var vēlēt ar opozīcijas un pozīcijas balsīm, pat vienojoties ļoti izteiktiem politiskiem pretiniekiem. Šajā gadījumā, pat ja tie būtu kaut kādi prokremliski spēki, kas arī ir pārstāvēti Saeimā, jo "politiskā spektra vai tā brīža sabiedrības izjūtas pārstāvība ir fiksētu Saeimā". Kā šajā jautājumā ar demokrātiju? Iveta Reinholde: Tas ir jautājums par demokrātiju, tas ir par to, ka demokrātija ir ļoti daudzšķautņaina un ka nav tādas vienas receptes. Bet par to politisko izjūtu un par to, cik daudz vai cik maz mums ir jāklausās opozīcijā, te vienmēr ir stāsts par šo ieklausīšanās jēgpilnumu, jo mēs nedzīvojam izolētā salā. Protams, ka tās diskusijas par demokrātiju, kas mums ir šobrīd, ir krietni savādākas, nekā tās diskusijas, kas bija faktiski varbūt divus trīs gadus atpakaļ. Ne tikai digitālā kontekstā, bet arī ģeopolitisko notikumu kontekstā. Protams, mums gribētos, lai prezidentu ievēl visa Saeima, un būtu ideāli, ja atrastu šādu ideālo kandidātu, kas derētu visiem, kas patiktu visiem. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka reālajā situācijā tāda ideālā kandidāta mums nav. Tieši tāpat, kā arī visās valstīs. Nu nav tā ideālā kandidāta, vai tas ir tautas vēlēts prezidents, vai parlamenta ievēlēts, vai miksētais modelis, nav tā ideālā kandidāta. Līdz ar to nonāk pie tā, ka lielākais vairākums vienojas, ka šis varētu būt tas akceptējamākais kandidāts. Bet te vienmēr daudzas lietas nospēlē fona faktori. Šobrīd, protams, ja mēs skatāmies uz prezidenta vēlēšanām, mums ir svarīgs faktors ģeopolitiskā situācija, kurā mēs atrodamies. Mēs zinām, kādā ģeopolitiskā situācijā atrodamies, bet kas no tā būtu jāsecina, cik lielā mērā šis demokrātijas arguments ir izmantojams? Iveta Reinholde: Tas vadmotīvs jau demokrātijai paliek: rīkojamies tā, lai patiešām mēs esam ievērojuši arī savas nākotnes intereses un bērna intereses, un nenodarām pāri, un tomēr saglabājam tās pamatvērtības, kas mums ir. Viennozīmīgi, ka šajā ģeopolitiskajā kontekstā mums ir svarīgi saglabāt mūsu saiti ar Rietumu vērtībām, jo patiesībā demokrātiskās vērtības ir Rietumu vērtības, un mums ir svarīgi arī domāt par to, kā mēs to transformēsim. Tas ir arī drošības jautājums.  Arī drošības pētījumos pietiekami daudz šīs politiskās drošības jautājumi parādās vēl vēl pirms Covid. Mēs Politikas zinātnes nodaļā ar kolēģiem veicām sabiedrības drošības uztveres pētījumu, kur viena no dimensijām ir politiskā drošība. Tomēr ir svarīgi, lai būtu skaidra šī virzība ilgtermiņā uz vērtībām, kur mēs esam akceptēti.

Raidījumā Brīvība bulvāris saruna ar Latvijas prezidenti no 1999. gada līdz 2007.gadam Vairu Vīķi-Freibergu par prezidenta institūtu Latvijā, par vēstures variantiem, par prezidenta nozīmi drošības politikā mūsdienās, līderismu un jaunāko laiku vēstures mācībām. Latvijas parlaments maijā vēlēs jaunu Valsts prezidentu, sesto pēc kārtas kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas. Raidījuma viešņa Vaira Vīķe-Freiberga Valsts prezidentes amatā bija no 1999. līdz 2007. gadam. Prezidentūras laikā viņa aktīvi piedalījās valsts tiesisko pamatu nostiprināšanas procesā, iestājusies par Latvijas ārpolitikas interesēm, palīdzot gan Latvijas iestāšanās procesā Eiropas Savienībā, gan NATO. Bijusi arī ANO ģenerālsekretāra īpašā sūtne reformu jautājumos un arī Baltijas valstu kandidāte ANO ģenerālsekretāra amatam. Šoreiz saruna par to, ko prezidents var un ko nevar ietekmēt Latvijas un pasaules procesos. Kas būtu tās prioritātes gan attiecībā uz iekšpolitiku, gan arī attiecībā uz ārpolitiku, kuras būtu nākamajam prezidentam visbūtiskākās? Vaira Vīķe-Freiberga: Satversme jau sniedz ietvaru, kurā prezidentam ir jādarbojas, un nosaka to, ka mēs esam parlamentāra republika un nevis prezidentāla. (..) Parlamentārā republikā Satversme prasa vispirms prezidentam būt politiski neitrālam, viņš vai viņa nepārstāv jebkādas politiskās partijas. Otrkārt, viņam nedod nekādu izpildvaru un it īpaši, varētu teikt, nelaiž viņu naudas lietām ne tuvumā.  Tas bija savā ziņā skumji un reizē amizanti, es apbraukāju visu Latviju, biju vietējās pašvaldībās, pēc tam man bija tikšanās visur ar iedzīvotājiem un viņi man uzstādīja visādus jautājumus un ļoti bieži sūdzējās, kāpēc mums ir tik zemas pensijas. Ja nu ir viens cilvēks valstī, kam nav nekāda teikšana par to, cik lielas ir skolotāju algas vai cik lielas ir vecuma pensijas, visbālākais sakars ar naudu, tad tas ir prezidents. Tā ir izpildvaras privilēģija. Prezidentam pēc Latvijas Satversmes ir tiesības Saeimai atgriezt otrreizējai caurlūkošanai visus likumus, izņemot, uzminiet - kuru - budžetu. Bet ir divas jomas, kur prezidentam ir īpašas varas elementi, un tās ir ārlietas un drošība. Tās ir ļoti svarīgas. Katrā ziņā, ja prezidentam nebūtu bijusi šī iespēja it īpaši aktīvi rosīties ārlietu un drošības jautājumos, tad mums bija tādi brīži, ka pavīdēja iespēja, ka Latvija nekļūtu par NATO locekli, jo bija vairāki elementi, kas neatbilda tām prasībām, kas bija vajadzīgas. Bija gan jāpārliecina mūsu politiķi atbildēt šīm prasībām un darīt to, ko sagaida NATO, un pārliecināt esošo dalībvalstu līderus, militāros, no vienas puses, bet galvenokārt politiskos līderus par to, ka, ja mēs esam gatavi. Jūs esat teikusi vairākkārt, ka Latviju pa matu tiesu..., varēja nekļūst par NATO dalībvalsti. Vaira Vīķe-Freiberga: Es strādāju melnās miesās, jo es redzēju to kalnu pretargumentu, kas bija - priekš kam mums tas vajadzīgs? Man viens amerikāņu senators teica, ko lai saka saviem vēlētājiem, ja jums uzbruks Krievija un jūs būsiet NATO locekļi, maniem vēlētājiem būs jāsūta savi dēli un meitas iet un mirt par jūsu zemi. Es saku, bet jūs taču esat jau sūtījusi savus dēlus un meitas daudz neizdevīgākās vietās, kā, piemēram, Vjetnamā, kur jums galīgi nevajadzēja būt.  Katram savos vārdos un atbilstoši viņa interesēm un intelektuālajam līmenim es pavadīju ļoti garas stundas, kā saka, lobējot šo Latvijas ideju - tas būs jūsu drošībai, tas nāks par labu. Redziet, teikt viņiem - mēs gribētu būt drošībā, lūdzu, esiet tik labi, sargājiet mūs, tas ir tāds arguments, kas iet tik tālu un ne tālāk. Šobrīd Latvija ir NATO, nākamajam prezidentam šis jautājums kādā ziņā būs tikpat svarīgs? Vaira Vīķe-Freiberga: Viņam jābūt nomodā par to, lai Latvija neiemieg, lai Latvijas drošības spēki neiemieg, un tagad ļoti daudzas Eiropas valstis ir konstatējušas, kā es skatos, piemēram, internetā dažādās debašu programmās no dažādām valstīm, kur pensionēti franču ģenerāļi saka: mēs esam savus bruņotos spēkus un nolaiduši līdz kliņķim. Par Zviedriju paši zviedri mazāk izsakās, bet citi saka, kas bijuši NATO ģenerāļi, saka: Zviedrija savus bruņotos spēkus ir nolaidusi līdz kliņķim, Bundesvērs vispār ir ēna no tā, kas kādreiz Bundesvērs bija. Bija tāds periods, kad bija cerība, ka Krievija būs miermīlīga, ka krievi darīs to pašu, ko tās republikas, kas viņai gar tuvo robežu, kas kļuva par demokrātiskām valstīm. Kamdēļ mums ieguldīt savā drošībā, ka mēs varam ieguldīt citās lietās, kas varbūt tautai labāk patiks. Bet drošība ir kaut kas, kur ir jāiegulda vienmēr. Viens no manā izpratnē prezidenta pienākumiem Latvijā, ņemot vērā Latvijas vēsturi un ģeogrāfisko novietojumu, kas nemainīsies nākotnē, būs, tā tiešām ir prioritāte numur viens, rūpēties par to, lai mūsu izpildvara un mūsu aizsardzība turētos līmenī un turētos līdzi mūsu sabiedrotajiem, un lai šī sadarbība ar mūsu sabiedrotajiem turpinātos.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar fiziķi, Latvijas Universitātes profesoru Mārci Auziņu par karu un zinātni, par fizikas stāstu mūsdienās, mākslīgo intelektu un kopsakara iespējām, Latvijas izglītības sistēmu un nākotni pēc 30 gadiem. Izglītība un 21. gadsimts ar vārdu savienojums, par kuru mēs pēdējo gadu laikā apgalvojam, ka viss mainās. Zināšanas, zināšanu ieguves veids, gudrība, prasmes. Tajā pašā laikā arī karš, kurš ietekmē visu to, kā mēs šobrīd dzīvojam, ietekmē arī Rietumu zinātnes attīstību, līdzīgi kā tas bija Otrā pasaules kara vai aukstā kara laikā. Literatūrā vai kino parasti saka, ka viss sākas ar stāstu, kā tas ir attiecībā uz fiziku"? Mārcis Auziņš: Noteikti un stāsts droši vien ļoti dažādās nozīmēs. Ja mēs gribam, lai kādam iedegas acis, klausoties par fiziku, tad ir jābūt stāstam. Otra tēma, kas, man šķiet, ir fantastiski interesanta un varbūt ne pārāk apspriesta, mums šķiet, ka fizika, dabaszinātnes ir absolūti objektīvas, līdz ar to cilvēki, kas viņas ir veidojuši, paliek brīžam otrajā plānā, jo fizika ir fizika, un, ja tas nebūtu ienācis prātā Ņūtonam, būtu ienācis prātā kādam citam. Tā varētu likties.  Daba, protams, no tā nemainās, vai viņu pēta viens, otrs vai trešais cilvēks, bet tas, kā mēs uz viņu skatāmies un vai... To diezgan grūti noformulēt, bet it sevišķi, kad fizika kļūst ļoti abstrakta, piemēram, kvantu fizika, ka mēs nevaram ar aci paskatīties, kas tur notiek, vai pataustīt ar roku, kas tur notiek. Mums ir kaut kāda situācija, mikropasaulē kaut kas notiek un mēs kaut ko nomērām. Mēs paskatāmies, ko mūsu mēraparāti saka par to, kas tur iekšā ir. Tad mēs sakām, ka tur iekšā ir kvarki, bet mēs viņus redzēt nekad nevarēsim.  (..) Jautājums, kāpēc mēs ticam, ka viņi tur iekšā patiešām ir. Es saku, man ir zīmes, ka viņi tur iekšā ir, bet ārā es viņu nekad dabūt, parādīt pēdiņās vai bez pēdiņām nevarēšu. Jums jātic, ka viņš tur iekšā ir, jo mana teorija tā saka.  Un tad mēs nonākam pie tā, ko fizikā sauc par interpretācijām, it sevišķi kvantu fizikā ir dažāda veida interpretācijas, kā saprast dīvaino matemātiku. Man par to gribētos domāt tā, ka matemātika ir tik dīvaina, ka mums šķiet, tā daba būt neva. Ja es pieņemu, ka tā ir, tad vai nu es esmu traks, vai es kaut ko nesaprotu. Un tad es izdomāju priekš sevis stāstiņu, interpretāciju, kāpēc es saku - varbūt tomēr šādi var par to domāt. Un mans stāstiņš ir tāds, kas man patīk. Jūs sakiet, mans stāstiņš jums nepatīk, jūs izdomājat savu stāstiņu, savu interpretāciju. Un interpretācija - pats vārds saka, ka tā nav teorija, kuru ir iespējams pārbaudīt. Man šķiet, par šo domāt ērti šādi, jūs sakiet, ka jums citādi par to ir ērti domāt. Un tad vienā brīdī gan vēsturiski interesanti stāsti, kāpēc viena interpretācija ir nostiprinājusies, un nevis tāpēc, ka viņa ir labāka, bet tāpēc, ka tā gadījās vēsturiski. (..) Stāsts par to, kā mēs domājam par kvantu fiziku šobrīd, ir lielā mērā subjektīvs. Jūs savā "Profesora Auziņa zinātnes slejā" rakstāt par šo nenoteiktība, kurā mēs dzīvojam, kur ir dažādi nenoteiktības iemesli - pandēmija neaptveramā informācija un tā tālāk. Jūs rakstāt, ka esam noguruši no krīzēm, epidēmijām, nesakārtotības ikdienā un politikā, un tad mēs to pilnīgo galīgo patiesību meklējam dabaszinātnēs. Sanāk, ka arī tur nevar meklēt to galīgo patiesību? Mārcis Auziņš: Jautājums, vai mēs ceram, ka mēs kādreiz atradīsim galīgo patiesību, tostarp ļoti filozofiski. Arī šī par galīgo patiesību ir interesanta tēma, ja runājam par fiziku, par pašiem pamatiem, ļoti vienkāršu, salīdzinot ar citām zinātnēm, lietu. Jautājums, vai ir iespējams viens brīdis, kad mēs varēsim teikt - fizika ir gatava, tur vairāk nav ne, ko pielikt, ne - atņemt. Mēs zinām, kā pašā elementārākajā fizikas līmenī, jo tālāk ir ķīmija, bioloģija, dzīvie organismi un tā tālāk. Pašā vienkāršākajā līmenī, vai mēs līdz galam būsim sapratuši, kā daba strādā un ka tur vairs nebūs neko pielikt, neko atņemt? Vienas atbildes nav. Es domāju, ka nē. Es domāju, tas varbūt izskatījās nedaudz vienkāršot un šabloniski, tomēr, ja mēs atceramies seno Grieķiju, ka viņi teica, ka ir četri elementi - zeme, smagākais, tad ūdens, drusku vieglākais, gaiss, vēl vieglāks, un uguns, kas paceļas debesīs. Četri elementi, mēs zinām, no kā viss ir uzbūvēts, mums vēl drusciņ jāpastrādā,  jāsaliek viņi tur tā pareizā konfigurācijā, un mēs zināsim, kā tā pasaule ir uzbūvēta.  Mēs tagad skatāmies, ka tomēr ļoti naivi. Šķiet, ka kādas paaudzes vēlāk cilvēki skatīsies uz mūsu elementārdaļiņu modeļiem un teiks, nu kā viņi varēja būt tik naivi, kā viņi varēja tik primitīvi domāt par dabu. Droši vien nekļūdīšos, ja teikšu, ka lielākā daļa profesionālu fiziķu pieturēsies arī pie šāda viedokļa, bet ir ļoti prominenti, tai skaitā Nobela laureāti, kuri uzskata, ka pēdējā fizikas teorija kādā brīdī būs iespējama. Mārcis Auziņš ir latviešu fiziķis, zinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, bijis Latvijas Universitātes rektors. No 1988. līdz 2003. gadam bijis universitātes lektors, docents, Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs, kā arī Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktors. Līdztekus darbojies Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta un Latvijas Zinātnes padomē, bijis viesprofesors vairākās Apvienotās Karalistes un Amerikas Savienoto Valstu universitātēs.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar valodnieku Andrejs Veisbergu par valodu un karu, pēdējo 30 gadu laikā notikušo vārdu krājumu pieaugumu latviešu valodā, par valodas un domāšanas robežām un to, vai iespējams atgriezties tajā valodas vidē, kāda Latvijā bija pirms okupācijas. Valoda un politika ir mūsu raidījuma tēma. Kā mēs aprakstām valodā notiekošo un vai mums pietiek vārdu? Vai Latvijā šobrīd notiek derusifikācija un kā karš ietekmē valodas lietojumu? "Valoda atspoguļo vispārējās tendences, ko vieni sauc par demokratizāciju, citi par lumpenizāciju, vēl citi par tradicionālo normu sabrukumu," tā savulaik kādā intervijā teica Andrejs Veisbergs, Latvijas Universitātes profesors un filologs, kā arī tulks. Vitgenšteinam [Ludvigs] ir tēze, ka mūsu valodas robežas nozīmē arī manas pasaules robežas, un, ja kāds grib apzināti šīs robežas paplašināt, viņam arī ir jāpaplašina valoda. Ko ar šo darīt latviešu valodas kontekstā? Andrejs Veisbergs: Ja mēs gribam aptvert vairāk no pasaules, vai nu ir jāpaplašina latviešu valoda, vai nu jāņem talkā kada cita valoda. Tas ir otrs variants. Ja mēs gribam paplašināt savu apjēgas horizontu, tad mēs to varam darīt arī ar citām valodām. Nu tas mazliet iet kopā ar Vorfa [Bendžamins Lī] jeb pret Vorfa hipotēzi par to, ka valoda ir tā kā diktators un ka mēs nespējam izsprukt no šī valodas režģa. Viņam ir tā doma, ko studentiem stāsta mazliet vienkāršotā veidā, saku, teiksim, ja tu esi latvietis, tad tu redzi pasauli caur zaļām brillēm, ja tu esi krievs, caur sarkanām, ja tu esi anglis - caur zilām. Vorfa hipotēze ir tāda, ka mēs īsti netiekam ārā no tā, mēs neredzam pasauli, kāda tā ir, bet mēs viņu redzam iekrāsotu. Savukārt ir interesants jautājums, bet, ja zini vairākas valodas, ar kādām brillēm tad tu skaties? Tad tu skaties ar visām, jeb varbūt tu redzi daudz vairāk?  Ja atgriežamies pie latviešu valodas, ja mums trūkst vārdu, jauni vārdi ir jādarina. Tas nenozīmē, ka ir jāizdomā jauns vārds, ļoti bieži mēs varam iztikt ar to, ka mēs radām jaunu nozīmi stabilam senam vārdam. Jūs kādā intervijā bijāt teicis, ka pēdējo 30 gadu laikā Latvijā, šķiet, uz pusi ir pieaudzis vārdu krājumu. Andrejs Veisbergs: Jā, es domāju, ja mēs ieliekam iekšā dažādus terminus, kas ir saražoti milzīgos apjomos, tad vārdu krājums ir ļoti, ļoti strauji audzis. Tas nenozīmē, ka katrs latviešu valodas lietotājs ir dubultojis savu vārdu krājumu. It nemaz. Tas nozīmētu, ka mūsu domāšanas pasaule, atsaucoties uz Vitgenšteinu, vidējā latvieša domāšanas pasaule ir paplašinājusies? Andrejs Veisbergs: Potenciāli paplašinājusies, jo tā paplašināšanās jau notiek dažādās jomās. Ja tu neesi dakteris, tad nez vai tava medicīniskās terminoloģijas joma ir paplašinājusies. Vēl tāda samērā modē doma varbūt ir tas, ka mēs tagad arvien vairāk dzīvojam tādos pūšļos jeb burbuļos. Un tajā savā burbulī mēs noteikti zinām ļoti daudz ko, varbūt citi, kas ir citā burbulī, nezina. Piemēram, vegāni esot pēdējā laikā izveidojuši ļoti daudz jaunvārdus, ko viņi lieto acīmredzot savā burbulī, savā saziņā, teiksim, aprakstot dažādos ēdienus, par kuriem gaļēdāji droši vien ļoti maz ko zina. Jūs pats norādījāt, ka vārdu krājumu pieaugums ir vislielākajā mērā saistīts tieši ar šo Eiropas dokumentācijas tulkošanu. Tas ir devis vislielāko vārdu krājuma pieaugumu. Jautājums vienmēr ir par to, ko tas dod valodai, vai vienmēr tas viss ir bijis nepieciešams? Andrejs Veisbergs: Vai tas bijis nepieciešams, tas ir diskutējams jautājums. Bet, pirmkārt, darinot šos daudzos terminus, mēs labāk izjūtam valodu, mēs dodam šīs iespējas valodai attīstīties. Otrs ir, ka ne vienmēr mēs varam paredzēt, vai tas, kas tiek radīts latviešu valodā, vai tas tiešām ir tikai plauktam domāts. Eiropas direktīvās ļoti bieži ir milzīgi pielikumi, kur ir uzskaitītas visādas sugas, kukaiņi un daudz kas tāds, kas īsti nav vajadzīgs katram vidējam latvietim. Ja mēs ieiesim tagad lielajā pārtikas veikalā, mēs atradīsim tur ļoti daudz ko, kas pirms 20 gadiem tur nebija, un šīm precēm, šiem produktiem ir kaut kādi nosaukumi izdomāti. Pirms 20 gadiem varbūt mums likās, ka tas nav vajadzīgs, tagad izrādās, ka mēs jau ēdam to. Tas nozīmē, ka nevis mūsu domāšanas pasaule ir paplašinājusies, bet mūsu lietiskā pasaule? Andrejs Veisbergs: Te ir abas lietas. Patēriņa pasaule, protams, arī ir paplašinājusies. Tas, ko mēs iezīmējam un runājam tagad, ir savā ziņā pretrunā ar to, par ko Krišjānis Valdemārs 1850. gadā sacīja, ka latviešu valodai ir lemti 200 gadi. Stradiņš savulaik, atsaucoties uz šo tēzi, norādīja, ka Valdemārs bija ļoti reāli domājošs cilvēks, kurš redzēja agrās globalizācijas pazīmes Eiropā. Rēķinot šo laika amplitūdu, sanāk, ka mums būtu latviešu valodai palikuši mazāk kā 30 gadi. Andrejs Veisbergs: Es mazliet citādāk interpretētu šo pravietojumu. Tas pravietojums parādījās laikā, kad sākās rusifikācija, tai brīdī tiešām likās, ka latviešu valodai nekas labs nav gaidāms. Piemēram, arī Bīlenšteins, vācbaltietis, bet ļoti labi zinošs par latviešu valodu, arī viņš teica: ar vācu valodu latviešu valoda varēja sacensties, ar krievu valodu kā impērisko valodu, bezcerīgi. Tur arī bija politiskas idejas aiz visa tā, bet tā tas bija. Nu Valdemārs nevarēja paredzēt, ka Latvija iegūs neatkarību, Valdemārs nevarēja paredzēt neko pa 20. gadsimtu. Tur bija pa vidu arī 50 gadu okupācija, kas turpināja šo rusifikācijas periodu. Andrejs Veisbergs: Jā, bet tas pamats bija ielikts, mums šad un tad laimējās tai ziņā, ka mums mainās tie okupētāji, sauksim to tā. Tas ir ļoti labi. Ja būtu visu laiku vai nu vācu, vai krievu valodas šis milzīgais spiediens, un mēs būtu zem šo valodu dominances, tad droši vien latviešu valoda nebūtu. Andrejs Veisbergs ir latviešu valodnieks, tulks, Latvijas Universitātes profesors, vairāk nekā 400 zinātnisku publikāciju autors. Viņš ir Eiropas Savienības institūciju akreditētais tulks un tulkojis arī sinhroni Bila Klintona, Džordža Buša, Dalailamas, Pana Kimuna, Žistēna Trido vizītes Latvijā un kopš 2006. gada ir Oksfordas angļu vārdnīcas konsultants. Ieguvis filoloģijas doktora grādu un kopš 1994. gada ir Latvijas Universitātes profesors Moderno valodu fakultātē.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes uztveres un kognitīvo zinātņu aizsācēju Jurģi Šķilteru par to, vai iespējams apturēt straujo mākslīgā intelekta attīstību, par pārejas un adaptācijas periodu, kurā atrodas mūsdienu cilvēks un digitālā vide. Un vai latvieši spēs adaptēties šajā mainīgajā pasaulē? Eksperti saka, ka mēs pašlaik esam tikai paša sākuma beigu posmā, runājot par to, kā mākslīgais intelekts mainīs mūsu dzīvi pilnībā. Gan to, kā dzīvojam, kāda ir mūsu izglītība un kāds ir mūsu darbs. Šobrīd arī bailes no kara maina mūsu uztveri, sociālie mediji jau sen ir mūsu realitātes daļa. Kā cilvēkus ietekmē laiks un notikumi pasaulē, saruna ar Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes profesoru Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītāju Jurģi Šķilteru.  Ko vispār iespējams atbildēt uz to, kādā ziņā notikumi ietekmē mūs, vai precīzāk, ko indivīds vispār var ietekmēt, kas ir tas pasaules notikumus līmenis, kurus mēs varam un kurus mēs nevaram ietekmēt? Jurģis Šķilters: Droši vien stāsts par mākslīgo intelektu un stāsts par karu ir ļoti atšķirīgi pēc jēgas un būtības, bet domājot par mākslīgo intelektu, man liekas, ka kognitīvo zinātņu pētniekiem tas nav tāds pārāk liels pārsteigums, jo faktiski tehnoloģiskā attīstība visnotaļ paredzami mūs novedusi situācijā, kad ir ļoti jaudīgas mākslīgā intelekta sistēmas. Patiesībā arī kolēģu vidū tāds ļoti liels pārsteigums par šo nav. Drīzāk ir viena cita problēma, mēs īsti nezinām, kā cilvēks, ikviens no mums kā bioloģisks veidojums, kā mēs mijiedarbojamies ar tām jaudīgajām mākslīgā intelekta sistēmām. Tas ir salīdzinoši mazāk pētīts. Ir ļoti daudz pētījumu par mākslīgā intelekta izveidi, ir ļoti daudz pētījumu par cilvēka bioloģiskajiem procesiem, kas darbina mūsu dabisko intelektu nosacīti. Bet kā viņi savā starpā mijiedarbojas un kas ir tā interakcijas specifika, cena, zaudējumi, ieguvumi, tas ir daudz mazāk skaidrs. Ir ļoti daudz lietas, ko mēs nezinām, kas notiek ar mūsu uztveri, mūsu atcerēšanos, mūsu kaut kādām telpiskām navigācijas spējām izmantot mākslīgā intelekta sistēmas. Šādi skatoties, tā problēma ir jau pāris gadus sena.  Šobrīd mums ir tās jaudīgās dialoga sistēmas, kas ir viena veida mākslīgā intelekta sistēmas - Chatgpt un līdzīgas lietas pārsteidzoši labi darbojas, par spīti visam, bet tas jau ir diezgan pašsaprotami. Mēs jau esam tādi adaptīvi hameleoni, mēs patiesībā evolūcijas gaitā ļoti meistarīgi pielāgojamies jaunajiem rīkiem, jaunajām nosacīti kognitīvajām un tehnoloģiskajām nišām. Ir kaut kādi aspekti, kuros mēs ļoti ātri pielāgojamies, kaut kādi aspekti, kuros mēs pielāgojamies lēnāk. Piemēram, domāt par digitāliem sociāliem tīkliem. Ir kaut kādi padsmit gadi un digitāli sociālie tīkli no savas informatīvās funkcijas, kādas sākotnēji bija, kļuvuši par tādu sociālā atbalsta tīklu. Ja mēs domājam par digitāliem sociālajiem tīkliem, viņiem ir plašāka funkcija, ar kuru palīdzību cilvēki īsteno savas kaut kādas sociālas vajadzības pēc atzīšanas, pēc līdzsvara, pēc draugiem, pēc iekļaušanās sabiedrībā. Protams, tas ir atšķirīgi, salīdzinot ar klātienes situācijām. Bet to kā digitālu rīku funkcijas laika gaitā ļoti strauji mainījušās, un to mēs, protams, varam novērot. Man kā pētniekam visinteresantāk ir skatīties, kas notiek ar cilvēku kā tādu hibrīdu veidojumu - no vienas puses, mums ir tās bioloģiskās kognitīvās funkcijas mūsu smadzenēs, no otras puses, mēs lietojam digitālos sociālos tīklus, priecājamies, bēdājamies. Gan jau, ka mums arī ir aizspriedumi, stereotipi, izejot no tā, kā tie vidusmēra cilvēki savā starpā sarunājas, kāda veida datus viņi piedāvā. No tā jau arī veidojas mākslīgā intelekta interakcijas sistēmas.  Es gribētu teikt, ka tā bīstamība ir tāda, kā tie stereotipi un bailes un visāda veida arī manipulēti viedokļi un domas darbojas vidusmēra indivīdā. Ja mēs skatāmies, kā darbojas mākslīgā intelekta sistēmas, viņas lielā mērā šos vidusmēra cilvēka aizspriedumus arī patur. Pētnieks min piemēru ar mākslīga intelekta sistēmu, kas darbināja seju atpazīšanu, kas nolasa emocijas un kāda ir varbūtība, ka cilvēks ir potenciāli bīstams. Automātiskās nolasīšanas modelis parādījis, ka vienas ādaskrāsas cilvēki ir bīstamāki nekā citi. Jurģis Šķilters: Manuāli izķert stereotipus no mākslīgā intelekta sistēmas ir pagrūti. Tā ir mākslīgā intelekta sistēmas specifika. Man liekas, ka šeit ir jautājums, kāpēc ir nepieciešams nosacīti apstādināt vai vismaz piebremzēt to attīstību. Mēs īsti nezinām, ko darīt, piemēram, ja ir liela apjoma digitāli tīkli vai apstrādes rīki, kuri izmanto liela apjoma datus. Kā mēs varam viņus nosacīti normalizēt? Kā mēs varam tos stereotipus atsijāt, ka mēs vara atsijāt kādus aizspriedumus? Mēs neesam izveidojuši normatīvo bāzi tam zinātniskajam procesam, kas ir veidojis  visu mākslīgā intelekta apjomu? Jurģis Šķilters: Mēs esam izveidojuši vidusmēra intelektu, kas balstās tajā vidusmēra viedoklī, kāds viņš cilvēkiem ir. Tas nav maz. Vienkārši problēma ir tā, ka tādi paši stereotipi, visādi riebīgi aizspriedumi, naida runa... Mēs varam rakstīt algoritmus, ar kuru palīdzību atsijāt, bet tas ir tāds "ad hoc" [spontāns] risinājums.  Tāpat kā mēs īsti nezinām, kā liela apjoma digitāli sociālos tīklus kaut kādā veidā nobremzēt tajā brīdī, kad viņi kļūst nekontrolējami, gluži tāpat mums ir ļoti grūti 2023. gadā pateikt, kā mēs varam nosacīti nobremzēt tās lielās digitālās sistēmas. Ir jau zinām gadījumi, kad vēlēšanas tikušas ietekmētas. (..) Problēma ir tā, ka šādas situācijas tiek risinātas "ad hoc" veidā, kad viņas rodas, tad domā - kāpēc. Ir viena liela problēma, kognitīvo zinātņu perspektīvas problēma, bet arī interesants jautājums, ka mēs esam ļoti jutīgi, mēs ļoti sensitīvi pret emocionālo informāciju. Būtībā, tieši tāpat kā Covid-19 ir lipīgs, tāpat kā lipīga ir gripa un daudzas citas lietas, tieši tāpat emocijas ir lipīgas. Ja mēs domājam par liela apjoma sociālajiem tīkliem, tad tas emociju lipīgums ir nekontrolējams. Un tieši tāpēc ir tā, ka sociālie tīkli, digitāli sociālie tīkli cilvēkus var ļoti mierīgi izvest ielās un padarīt viņus agresīvus. Jurģis Šķilters ir Latvijas Universitātes profesors, Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs. Doktora grādu ieguvis Maincas universitātē kognitīvajās zinātnēs. Studējis filozofiju Latvijas Universitātē, Kārļa Universitātē Prāgā un Graisvaldes universitātē Vācijā. Studējis arī Austrumeiropas vēsturi un grāmatzinātni.  Viņš ir kognitīvo zinātņu pētniecības aizsācējs Latvijā. 2005. gadā Latvijas Universitātē nodibinājis Kognitīvo zinātņu un semantikas centru, savos pētījumos pievērsies valodai un tam, kā domājam, uztveram pasauli un sevi. Uztveres un komunikatīvo sistēmu laboratorijas pētniecības ietvaros pēta virzienus, kas saistīti ar krāsu un formu kategorizāciju un to uztveri plašākā kontekstā, un telpas uztveres pētniecību.  2015. gadā saņemis Ziedoņa balvu zinātnē. Daudzu starptautiski atzītu filozofijas, kognitīvo zinātņu un semantikas izdevumu rakstu autors, kā arī grāmatu autors.  

Radījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas pētnieci Ivetu Kažoku par ideju krīzi Latvijā, politiskās izglītības jaunajām formām, par demokrātijas kvalitāti, kara laiku un reformām, kā arī par Lietuvu un Igauniju kā vīziju. Domnīcas "Providus" direktore, vadošā pētniece Iveta Kažoka, kura specializējas pārvaldes un demokrātijas stiprināšanas jautājumos. Viņa saka, ka aizraujas ar eklektiskām idejām, kas ļauj labāk saprast sevi un sabiedrību.  Jūs nesen rakstījāt portālā "Satori", ka parasti laba doma ir turēties pa gabalu no tiem, kuri domā, ka spēj izskaidrot visu sabiedrību. Šādi vienkāršoti skaidrojami ir ne tikai bīstama, jo rada maldīgu skaidrības ilūziju, bet tiem ir arī potenciāls izraisīt teju reliģiska rakstura fanātismu. Kāda būtu jūsu šī brīža diagnoze Latvijas sabiedrībai, kas ir tas, ko ir iespējams diagnosticēt un pēc kādiem parametriem vai kritērijiem, ņemot vērā, ka ir svarīgi turēties pa gabalu no tiem, kuri spēj izskaidrot visu sabiedrību? Iveta Kažoka: Vārdu sakot, ir bīstami šobrīd mēģināt taisīt visaptverošu skaidrojumu, jo es pati esmu pateikusi, ka no šādiem cilvēkiem vajag baidīties. Tāpēc es atļaušos tiešām atturēties savā diagnozes uzstādīšanā, pasakot, ka, protams, ka tā ir tikai mana versija par to, kas ar Latvijas sabiedrību šobrīd notiek.  Es redzu dažās lietas, pirmkārt, mēs esam ļoti fragmentēta sabiedrība, kas diezgan maz saprot par to, kas darās līdzcilvēku dzīvēs, kur nu vēl viņu galvās, gan attiecībā uz etniskajiem jautājumiem, gan arī attiecībā uz sociāliem jautājumiem. Teiksim, cilvēks, kas dzīvo Rīgā un sarunājas latviešu valodā, gandrīz neko nezina par cilvēku, kas dzīvo Daugavpilī, kuram ir zemi ieņēmumi, un pat neatkarīgi no tā, kādā valodā šis cilvēks runā. Tā ir viena lieta.  Otra lieta ir, ka mums ir tāda neliela politiskā stagnācija valstī tādā nozīmē, ka šis nav ideju laiks, šis ir vairāk tādu mazu darbu un daudzu kompromisu laiks. Kas nav slikti, jo tas ļauj pakāpeniski, soli pa solim virzīties adekvātos virzienos. Vienlaikus, pieņemu, ka domājošiem cilvēkiem Latvijā varētu būt diezgan garlaicīga tieši šobrīd. Izskan viedoklis, ka šis ir īstais laiks, ņemot vērā kara situāciju Ukrainā, pieņemt vairākus radikālus un būtiskus lēmumus, rīkoties atsevišķos jautājumos. Saka, ka kara komunikācija ir specifisks laiks, kurā sabiedrība darbojas un pastāv, reformas drošības jomā, reformas izglītības jomā, ka tie visi tomēr ir saistīti jautājumi, kas varētu būt interesantāki, bet jūs sakāt - nav. Iveta Kažoka: Karš, ja tā drīkst izteikties, ir neinteresanta parādība tādā nozīmē, ka sadala pasauli ļoti striktā binārā izpausmē, kur ir labais un sliktais, baltais un melnais. Un, protams, pie šāda pasaules redzējuma ir vienkāršāk pieņemt lēmumus, kas iepriekš nav bijuši iedomājami. Bet vienlaikus par šiem lēmumiem ir arī grūti reflektēt, esot kara situācijā, jo katrs, man šķiet, kas šādā sabiedrībā dzīvo, gribot negribot ir pakļauts tam spiedienam uztvert lietas saasināti, emocionāli un ļoti vienkāršoti. No šāda aspekta raugoties, domāt par to, kas ir noticis mūsu sabiedrībā tādā dziļā līmenī tieši kara kontekstā šobrīd ir ārkārtīgi sarežģīti.  Es redzu, ka parādās pirmie mēģinājumi. Teiksim, jaunā filmā "Viss ir kārtībā" par ģimeni, kurā daļa svinēja gan 9. maiju, gan arī atzīmē Jauno gadu pēc Krievijas kalendāra, ir kaut kas ļoti neparasts, jo ienes kaut kādas jaunas notis šajā strikti vienkāršotajā pasaules uzskatā, ko neizbēgami ienes karš un kara izraisītās emocionālās sekas uz gandrīz visu sabiedrību.  Tāpēc es atļaušos pateikt, karš ir milzīga traģēdija, bet vienlaikus, ja mēs dzīvojam kara laikā, tad domāt padziļināti un reflektēt par to sabiedrību, kurā mēs dzīvojam tieši tajā, konkrētajā kontekstā, es neteiktu, ka tas ir lieki, bet tas ir ārkārtīgi sarežģīti, jo mēs paši nespējam uz sevi paraudzīties no malas un piešķir tam redzējumam kādas nianses. Jūs sakāt, mēs esam sagaidījuši sabiedrībā kaut kādos noteiktos parametros. Tā stagnāciju iziet no tā, ka tāda jau bija pirms šīs kara situācijas un ka tā vienkārši turpinās un karš neko nemaina uzvedības modelī, politiskajā kultūrā? Iveta Kažoka: Es vēlētos tomēr niansēto savu atbildi. Kad runāju par smagnējo sabiedrību, es vairāk par to biju domājusi ideju izpausmē. Proti, ka ir kaut kādi laiki, kad politikā ir ļoti daudz dažādu reformu piedāvājumu. Vai sabiedrībā ir ārkārtīgi daudz dažādu interesantu diskusiju par to, kā vispār domāt par sabiedrību, kas ir jaunās pasaules tendences, kā tās attiecināt uz Latviju. Šis nav tas laiks. Tādā nozīmē mēs esam idejiski stagnējošā sabiedrībā tieši šobrīd, jo tādas padziļinātas refleksijas, viņas notiek, bet ir mazāk izplatītas sabiedrības mērogā, nekā tas varbūt ir bijis citos brīžos, kad ir vilkme pēc pārmaiņām, vilkme pēc jauna veida domāšanas. Es runāju par stagnāciju šādā izpratnē. Viens praktisks piemērs no mūsu politiskās dzīves. Prezidents, pirms tiek izveidota valdība, nāk klajā ar salīdzinoši jaunu uzstādījumu - darām visu, lai panāktu Lietuvu un Igauniju. Kamēr valdība nenāks ar konkrētu plānu, es nemaz nenominēšu premjera amata kandidātu. Partijas kaut ko savstarpēji parunā, saprot, ka viņām nav risinājuma, un visi to situāciju tā arī akceptē. Mēs tiekam pie premjera amata kandidāta, pie jaunas valdības. Nespējam izskaidrot, ar ko šī jaunā valdība ir principiāli atšķirīgi no tās, kas ir bijusi iepriekšējos četrus gadus. Bet tas domāšanas process, kuram ir bijis kaut kāds impulss, prezidenta diezgan skaļi pieteiktais uzstādījums pēc jauna veida pieejām domāšanā, viņam nav nekāda turpinājuma.  Šādā nozīmē mēs esam tādā stagnatīvā situācijā šobrīd, kad nav īsti ideju laiks, bet ir kara laiks un idejas kā stagnācijas laiks, kas arī varbūt nav ļoti slikti, jo fonā tomēr notiek diezgan daudz dažādu praktisku darbu, kas mūsu sabiedrību virza uz priekšu. Iveta Kažoka ir "Providus" direktore un vadošā pētniece, kas specializējas labas pārvaldības un sabiedrības līdzdalības jautājumos kā Latvijas, tā Eiropas Savienības līmenī. Papildus pētījumiem un analītiskiem rakstiem organizējusi un vadījusi diskusijas par sabiedrībā jūtīgiem jautājumiem, kā arī palīdzējusi veidot interaktīvus vēlētāju izglītošanas rīkus "Gudras galvas" vai "Partiju šķirotavas" anketas. Viņai ir Latvijas Universitātes maģistra grāds tiesību zinātnēs, kā arī papildus starpuniversitāšu diploms Eiropas Savienības tiesībās.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar NATO Stratēģiskās komunikācijas un izcilības centra vadošu ekspertu Jāni Karlsbergu par kodolkara draudiem, par to, vai Putinam ir atomkara plāns, par Ukrainas kara beigu scenārijiem, kara ilgumu un Latvijas pozīciju šajā karā. Karš Ukrainā turpinās jau vairāk nekā 400 dienas. Somija kļuvusi par NATO dalībvalsti. No jauna Krievijas retorikā ir atgriezusies atomkara retorika un draudēšana. Pirms nedēļas BBC intervēja Nobela prēmijas laureātu Dmitriju Muratovu, "Novaja Gazeta" galveno redaktoru, kurš izteicis bažas par to, cik tālu Krievija varētu iet konfrontācijā ar Rietumiem.  Atsaucoties uz šo tēzi, kas ir tie scenāriji, ko jūs analizējat un pieļaujat, vai ko ir vērts ziņā paturēt redzeslokā? Jānis Karlsbergs: Es varbūt mazliet atkāptos, šajā jautājumā paskatītos uz to, kas mums ir dots. Ilgus gadus mēs neesam to cilājuši, protams, 24. februāris pirms gadā saasināja šo jautājumu līdz zināmai histērijai, tai skaitā ar kodolkara iespēju. Kas mums ir dots? Mums ir dots, ka Krievijai ir aptuveni 6000 kodollādiņu. Mums ir dots, ka viņiem ir valsts vadītājs, kurš melo, kā daži saka, katrreiz, kad viņš atver muti. Mums ir fakts, ka viņš ir sācis agresīvi un asiņainu karu, kas neizskatās labi. Šī gada laikā mēs esam jau daudzkārt dzirdējuši Krievijas, tai skaitā arī valstsvīru draudus Rietumu sabiedrībai. Principā, ja precīzi, 2014. gads bija pirmais, kad Putins pateica un atklāti teica, ka viņš bija gatavs lietot kodolieročus pirmajā kara fāzē 2014. gadā. Tā mums ir dotā informācija.  Tad retorika atkārtojās vairākas reizes līdz brīdim, kad Boriss Džonsons vēl tolaik esot britu premjerministrs, skaidri un gaiši pateica, ka kodolieroču pielietošanas gadījumā Apvienotā Karaliste atbildēs ar kodolieročiem. Pēc tam sekoja ne tik vizuāli redzamas, bet sarunas, kā mēs varam spriest, ziņojumi tika nodoti Krievijas valdībai, arī no Amerikas Savienotajām Valstīm, ja kodolieroči tiks lietoti, tā ir amerikāņiem sarkanā līnija, un viņi saņems atbildes triecienus. Šinī gadījumā gan precizēja, ka tie nebūšot kodollādiņi, bet ar konvencionāliem ieročiem. Katrā ziņā bija ļoti skaidra ziņa un mēs varējām vērot, ka kopējā publiskajā telpā šī retorika krasi samazinājās, tai skaitā arī no saucamajām propagandas mutēm.  Kas notiek tagad? Jau pirms kāda laika tika sludināts, ka tūlīt būs mobilizācijas vilnis, tūlīt tās būs uzbrukums Ukrainas spēkiem. Ko mēs vērojam, mēs redzam, ka joprojām notiek cīņas Bahmutā par katru māju, par katru šķūnīti, kā viņa saka. Nav novērots, ka Krievijai būtu jebkādi panākumi šajā frontē, izņemot to, ka ir ļoti daudz, kā viņa saka, divsimtās kravas, trīssimtās kravas, proti, nogalinātie un ievainotie karavīri.  Atgriežamies pie jautājuma par šo retoriku. Varam secināt, ka Krievijai šajā brīdī uzbrukumu vilnis nav izdevies. Tiek runāts par Ukrainas uzbrukumu un attiecīgi es spriestu, ka tas ir jauns retorikas vilnis, jo acīmredzami Krievijai nav citu instrumentu viņu rīcībā palikuši, kā kodolieroči.  Baltkrievija šajā gadījumā tas ir tāds mazliet varbūt elegantāks, viņaprāt, elegants variants, kā par šo jautājumu runāt atkal, jo savādāk neviens vairāk šo jautājumu nopietni neuztvēra. Pēc katras reizes, kad tika pielietoti šie kodoldraudi, vairāk starptautiskā publika asi nereaģēja.  Atgriežoties pie tiem lielajiem cipariem, šis drauds ir nemitīgi pastāvējis. Runājot par Baltkrieviju, no militāra viedokļa izvērtējuma tas nemaina burtiski neko. Mēs lieliski zinām, ka šādi kodolieroči, iespējams, tikpat labi atrodos jau tagad Kaļiņingradā, gribētos teikt, Kēnigsbergā. Vai viņi neatrodas Baltkrievijā jau kādu brīdi, kāpēc ne. Protams, tur jāskatās, cik lielā mērā ir pretgaisa aizsardzības sistēmas ieviestas, lai varētu arī viņus pasargāt. No militārā viedokļa tas nemaina neko. Politiski tas maina, ka pēdējā nagla Baltkrievijas neatkarības zārkā ir iedzīta. Jau no 2020. gada tas bija samērā. Principā savienotā valsts, arī Krievija paziņojumā runāja par savienoti valsti, kura vēl īsti līdz galam neeksistē. Tomēr eksistē, attiecīgi arī ne tikai Krievijas prezidents, bet arī citi skaidri un gaiši teica, ka viņi būs tie, kas rīkosies. Kas ir mazliet pretrunā ar to, ko teica Lukašenko, ka tas būs viņš, kurš tās pogas spaidīs. Mēs lieliski zinām, ka Lukašenko trīs reizes vismaz dienā saka kaut ko citu un šinī gadījumā savai iekšējai auditorijai viņam nav cita ko teikt. Ka viņš nav vairs saimnieks savā mājā, būs viennozīmīgi skaidrs. Viena no izplatītākajām ekspertu versijām ir, ka Putins parasti ķeras pie kodolšantāžas tad, kad situācija frontē ir slikti. Jānis Karlsbergs: Pēc būtības tas ir tas, ko es arī teicu, jā, mēs neredzam šos panākumus, jā, mēs neredzam arī it kā ukraiņu izrāvienu. Bet, ņemot vērā to milzīgo cilvēku masu un kaut kādu ekipējumu, ko viņi bija, nevar, tā teikt, sakasījuši saviem mobilizētajiem karavīriem, panākumu nav. Mēs tiešām runājam joprojām par Bahmutu, par ielām. To nekādi nevar saukt par panākumu iepretim potenciālam uzbrukumam. Mēs runājam no Krievijas viedokļa par lielām nepatikšanām. Tāpēc man arī secinājums ir, ka jau gatavojoties šīm nepatikšanām, tas ir kārtējais Putina izmisuma kliedziens: "Apstājieties, tas ir bīstami, es esmu traks." Jānis Karlsbergs ir ATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra Politikas un publikāciju nodaļas vadītājs. Pirms tam bijis valsts sekretāra vietnieks, politikas direktors Latvijas Aizsardzības ministrijā, kur viņa atbildības jomas bija Latvijas aizsardzības un drošības politika plānošana un koordinēšana, bruņoto spēku ieguldījumu starptautiskajās militārajās operācijās pārraudzība. Aizsardzības ministrijā vadīja starptautisko attiecību un divpusējās militārās sadarbības projektus. Bijis aizsardzības padomnieks Latvijas misijā starptautiskajās organizācijās, kā arī arī bijis Latvijas aizsardzības padomnieks Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā Vīnē, Austrijā, un vēlāk arī vadījis Latvijas Aizsardzības ministrijas pārstāvniecību NATO un Eiropas Savienībā Briselē.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu, radio “Svoboda” žurnālistu, grāmatas “Krievu Leviatāna atgriešanās” autoru un Prāgas Universitātes pasniedzēju Sergeju Medvedevu par Putinu salīdzināšanu ar Staļinu, par Krievijas realizēto haosa eksportu un to, kas varētu notikt Krievijā tad, kad Ukraina uzvarēs karā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu, radio “Svoboda” žurnālistu, grāmatas “Krievu Leviatāna atgriešanās” autoru un Prāgas Universitātes pasniedzēju Sergeju Medvedevu par Putinu salīdzināšanu ar Staļinu, par Krievijas realizēto haosa eksportu un to, kas varētu notikt Krievijā tad, kad Ukraina uzvarēs karā.   Pirms diviem gadiem iznāca jūsu grāmata "Krievu Leviatāna atgriešanās" un arī savos raidījumos jūs cenšaties izprast notiekošo pēdējā gada laikā, kopš sācies karš Ukrainā. Vai jums jau ir radies skaidrs priekšstats par to, kas patiesībā notiek? Vai ir kaut kādi parametri, pēc kuriem kļūst pilnībā skaidrs, kas šobrīd notiek?  Sergejs Medvedevs: Šis ir briesmīgs gads – kara gads, pagājis jau gads un viens mēnesis kara. Taču vismaz vienā ziņā es esmu pateicīgs šim gadam, proti, tas ienesis zināmu skaidrību. Kā es saku, tas ir noslēdzis geštaltu Krievijas attiecībās, manās attiecībās ar Krieviju un, kā man šķiet, manā šīs situācijas izpratnē. Krievija ir pilnībā ieņēmusi savu pozīciju, ieguvusi noteiktu galīgo formu. Beidzamos 30 gadus Krievija lielā mērā bija sevis meklējumos. Tā bija demokrātiska, cerības raisoša, jauna, nepilnīga demokrātija. Tā bija kapitālistiska valsts, kas centās ierakstīties globalizācijā – agrīnajos Vladimira Putina varas gados. Kad visi rietumos teica "Russia is a normal country", (Krievija ir normāla valsts), tā bija kārtējā normālā valsts, tāds specifisks autoritārisms.  Taču tas, kas notiek pēdējos gados, tas projekts, ko Putins sācis īstenot. Un tas entuziasms, ar kādu šo projektu pieņēmusi Krievija un tās iedzīvotāji, tas entuziasms, ar kādu Krievija pieņēmusi šī pēdējā gada karu, tas ir visu padarījis skaidru. Jā, tā ir valsts, kurā joprojām valda postimpērisks sarūgtinājums, kas alkst pēc revanša. Valsts, kurai nepietiek ar savu vietu pasaulē un nebūt ne sliktiem starta nosacījumiem, ar izglītotiem, moderniem iedzīvotājiem, ar lieliem ienākumiem no dabas resursiem, ar tirgus infrastruktūras un politiskās sistēmas iedīgļiem. Krievijai ar to visu izrādījās par maz. Putins to iekārdināja ar postimpērisko sapni un tā vārdā tika noārdīts viss, kas pēdējos 30 gados bija izveidots. Un varbūt pat – pēdējos 300 gados, Krievu vēstures Pēterburgas periodā. Un Krievija ir metusies šajā bezdibenī. Tā ka man šis gads vismaz ir nesis atbildes. Daudz kas tiek meklēts vēsturē. Arī jūsu raidījumā es redzēju interviju ar vēsturnieku Zubovu. Bija jautājums par to, vai Putina kurss ir turpinājums Pētera Pirmā iesāktajam, vai arī tam ir gluži cits vēsturiskais pamatojums un jāmeklē kas pavisam cits, kaut kas vēl senāks? Sergejs Medvedevs: Zināt, visdrīzāk viņam šķiet, ka viņš dara to, ko darīja Pēteris Pirmais. Viņam šķiet, ka viņš turpina to, ko iesācis Pēteris, Katrīna, pat Staļins. Taču patiesībā viņš visam tam pārvelk svītru. Putins noslēdz Krievijas impērijas projektu. Krievija atdalās no Eiropas. Krievija atdalās no mūsdienu pasaules, no modernizācijas. Var teikt, ka Krievija atgriežas Maskavijā. Ne velti prezidents Zelenskis apsver petīciju, kas pieprasa Krieviju pārdēvēt par Maskaviju. No vienas puses, tas ir smieklīgi, tas ir tā nedaudz komiski, taču, no otras puses, tajā ir dziļa vēsturiska patiesība. Krievija ir pārvērtusies par kaut kādu tādu viduslaiku ordas hanisti. Tā atgriežas Āzijā. Šobrīd Maskavā viesojas Sji, Krievijas "vecākais brālis". Krievija kļūst par Ķīnas vasali. Krievija kļūst par Āzijas vasali. Krievijas iedzīvotāji brauks ķīniešu mašīnās, lietos ķīniešu telefonus, aizvien vairāk ekonomisku iespēju un resursu pāries uz Ķīnu un citām Āzijas valstīm – mēs redzam draudzību ar Irānu… Krievija pārvēršas par tādu aziātisku despotiju, kāda tā bija Ivana Bargā laikos, kurš pat mēdza parakstīties "Maskavas hans Ivans". Putins pat vairs nav cars, drīzāk jau hans. Kā es to saskatu, tā ir Krievijas valstiskuma atdzimšana šādās ordas tradīcijās. Un, protams, atkal un atkal jāatceras pravietiskās Vladimira Sorokina grāmatas. Viņš pirms 15, 20 gadiem sarakstīja "Opričņika dienu" un redzēja, kā mūsdienu Krievija ar visu tehnoloģiju klātbūtni, ar mobilajiem telefoniem tomēr var atgriezties Maskavijas viduslaikos, Krievijas 16. gadsimtā. Un saprotiet, Krievija ļoti strauji laižas lejup pa vēstures kāpnēm. (..) Krievija atraida mūsdienīgās institūcijas, modernās institūcijas. Atraida mūsdienu politiku. Eliti. Varas un privātīpašuma nošķīrumu. Tas viss atgriežas pie viduslaiku feodālās sistēmas, kur nav privātīpašuma, nav personas neaizskaramības, nav mūsdienu politisko institūciju, pilsonības institūciju, nav cieņas pret cilvēka personību, pret indivīdu, baznīca nav nošķirta no valsts. Saprotiet, Eiropas vēsture uz to ir gājusi gadsimtiem ilgi. Un arī Krievija sekoja Eiropas pēdās.  Krievija bija tāds kā aizkavējies modernizators, kas dzenas iepakaļ. Soli pa solim tā centās pieskaņoties, veidoja modernās institūcijas. Dažkārt demokrātiskā ceļā, biežāk gan autoritārā veidā – piemēram, Staļina modernizācija, Staļina industrializācija. Tomēr Krievija virzījās uz to. Šobrīd mēs redzam, kā to visu ar milzīga vesera vēzieniem – šobrīd veseris Krievijā ir ļoti populārs darbarīks pēc Vāgnera grupas, pēc Prigožina slavenā video ar veseri. Šobrīd Krievijā pat pārdod suvenīru veserīšus. Un policija uz kratīšanu ierodas ar veseri. Tas kļuvis ļoti populāri, drīz droši vien arī Krievijas ģerbonī parādīsies veseris. Kā agrāk bija sirpis un āmurs, tagad Krievijai būs veseris.  Un tas viss, visas šīs mūsdienu institūcijas tiek brucinātas ar vesera vēzieniem. Paliek pliks šis te ordas valstiskums, kur nav politiskās šķiras. Kur viss tiek risināts ar personiskās uzticības valdniekam instrumentiem, ir viens cilvēks, un ap viņu – izdedzināts lauks un vienkārši kaut kādas personīgas klientu attiecības.  Kur nav šķiru sistēmas, ir tikai zināma kārtu pārstāvniecība. Kur cilvēki ir iedalīti kārtās, kas barojas no viena valdnieka rokas. Kur cieņpilna cilvēka dzīve ir nosacīts lielums. Un vispār cilvēka dzīvības vērtība ir nosacīta. Cilvēka dzīvība Krievijā ir neiedomājami zaudējusi vērtību pēdējā gada, divu gadu laikā. Mēs redzam, kā karavīru dzīvības tiek iemainītas pret vienkāršiem materiāliem labumiem. Ģimenes saņem lētas Krievijā ražotas automašīnas, sievām tiek kažoki. Cilvēki ir gatavi sūtīt savus tuviniekus uz fronti, lai dabūtu tā saucamo zārka naudu – piecus, septiņus miljonus rubļu. Pēc pašreizējā kursa tas ir… nu, 80 līdz 100 tūkstoši eiro. Cilvēks ir gatavs palikt bez vīra, bez dēla, bez tēva, ja valsts par to samaksās šādu summu. Krievijā ir sākusies tāda ļoti interesanta tirgošanās ar cilvēka ķermeni. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropologu un pilsētplānotāju Viesturu Celmiņu par to, kā vara un politika izpaužas pilsētā, kā karā piedalās ēkas un pieminekļi, par spēles noteikumiem kara apstākļos un to, kā šobrīd būvēt nācijvalsti. Pilsēta un vara ir sinonīmi, kopš pilsētas veidojas. Varas manifestācija publiskajā vidē, un veids, kā veidojas pilsētas, vistiešāk ir saistīts ar notikumiem pasaulē. Kā vara un režīms Krievijā, karš Ukrainā ietekmē to, kas notiek Rīgā, Jūrmalā, Londonā vai Dubaijā, kas ir varas nākotnes metropoles, par to saruna ar sociālantropologu Viesturu Celmiņu.  Jūs savulaik lasījāt publisku lekciju "Postpadomju pilsēta, identitātes mikropolitika un pulks kļūdu" (2012) lekciju ciklā par atmiņu institūtiem. Kas pa šo laiku ir noticis ar šo postpadomju pilsētu un jūsu pārdomām vai vērojumiem par tām? Viesturs Celmiņš: Tās tēmas bija akadēmiskas, viņas bija, es teikšu, savā ziņā no parasta iedzīvotāja perspektīvas marginālas, un tagad viņas ir epicentrā. Kuri pieminekļi ir, kuri pieminekļi nav, kāpēc mums viņus vajag, kāpēc mums viņus nevajag un kāpēc viņi vispār šeit radās?  Es runāju par sava veida piezīmēm no provinces, kas mēs Eiropas kontekstā esam. Vai Kazaņu, kurā es pavadīja pusotru gadu, studējot doktorantūras laikā, kas ir province Krievijā. Kādā veidā šīs pilsētas piesaka sevi ar materiāliem līdzekļiem, kas ir arhitektūra, monumenti un pieminekļi. Kas noticis - savā ziņā daudz, no otras puses, nē, mēs esam 10 gadus vēlāk un joprojām materiālai kultūrai ap mums ir milzīga nozīme. Tam, kā mēs skaidrojam, kas notiek, kāpēc mums nebija lielu iebildumu pret Uzvaras pieminekli, izņemot 9. maijā, un tagad ir viens vēsturisks brīdis, kurā mēs sakām - pietiek. To, ko mēs nedarījām 30 gadus, mēs izdarījām pagājušajā gadā. Tas ir visu mainījis, karš pilnīgi visu izmaina. Viss savā ziņā kļūst vienkārši un daži orientieri pazūd, daži nāk vietā. Arī raidījuma nosaukums ir Brīvības bulvāris. Kā zinām, šī vēsturiskā Rīgas ass ir bijusi gan  Ādolfa Hitlera štrāse, gan Aleksandra bulvāris, gan Ļeņina iela, un nevis tur pirmā, otrā vai piektā avēnija. Varai nemitīgi patīk manifestētais šādā veidā un it kā palikt nemainīgai, bet vēsture to vien dara, kā ņem un aizkrāso tos nosaukumus.  Viesturs Celmiņš: Mums ir vēsture, kas rakstīta, kas ir formāls veids, kā mēs stāstām par laiku. Sāksim ar atmiņu. Politiskai varai nepietiek ar to, ka ir vēstures grāmatas, ir manuskripti un ir pētījumi, bet vara vēlās arī, to es domāju gan labā, gan citā ziņā, atstāt iespaidu uz cilvēka, kā mēs atceramies. Labākais veids, kā to izdarīt, ir pilsētvide. Tāpēc mums ir Brīvības iela un kādreiz tā bija Ļeņina iela un tā tālāk. Viņai nav nosaukums pirmā, otrā vai trešā, kas vienkārši būtu instruments, tev jāatšķir māju numuri. Bet ielām ir šie simboliskie nosaukumi, bez šiem simboliem mēs nevaram. Un atšķirībā no laika, kurā mēs dzīvojām, tagad ir karš un karā ir nepieciešami nevis simboli, bet zīmes. Tā ir atšķirība starp kara apstākļiem un miera laika apstākļiem, ka viss ir saasināts, un nav runa tikai par saasinājumu fiziskā ziņā, bet arī informācijas telpā. Mēs sakām, notiek ārā karš, bet karš notiek arī informācijas telpā, proti, ko nozīmē ielu nosaukumi, monumentu nosaukumi, ēkas, atmiņas, atceres vietas. Un šīm vietām parādās ļoti liela nozīme. Būtisks jautājums šajā gadījumā ir, vai mēs vienkārši mainām vienu nosaukumu uz otru, vai mēs arī mazliet paskaidrojumam, kāpēc darām vienu vai otru lietu. Proti, viss kultūras process ir kodējams kādās zīmēs un dekodējams. Viesturs Celmiņš: Viennozīmīgi. Līdzīgi kā mājās, ne visas telpas ir vienlīdz svarīgas. Brīvības piemineklis nevar būt nekur citur, kā viņš ir. Viņš ir pilsētas centrā tāpēc, ka centrs ir pats svarīgākais, jo tur ir mūsu ekonomikas, politikas, finanšu, izglītības centri. Viņš nav mikrorajonā. Ja jūs kaut ko nosaucat pilsētas centrā vienā vai otrā vārdā, tas nav nejauši. Un šeit ir pati svarīgākā lieta, kas Latvijā, man liekas, ir ļoti redzama, līdzko kādam politiķim pajautā vienu vai otru jautājumu, viņš saka, nejauksim uzkopa mākslu ar politiku vai kultūras politika, vai sportu ar politiku. Bet mēs saprotam, ka tas, protams, viss ir politisks, jo ne man, ne jums nav iespējas nosaukt ielu savā vārdā. Vai nosaukt pieminekli savā vārdā, vai uzcelt pieminekli. Vai mums ir jāuztraucas par to, ka krievu migrācija uz Latviju var mainīt kaut ko, padarīt Rīgu...? Viesturs Celmiņš: Protams, ka mums ir jāuztraucas. (..) Vai viņi iespaido mūsu kultūrtelpu, mūsu informācijas telpu, iespaido sabiedriskus procesus mūsu valstī?  Viennozīmīgi. Es domāju, ka mēs vēl tikai apjautīsim, ko nozīmē būvēt mūsu teritorijā nācijvalsti, esot šādā ģeogrāfiskā lokācijā. Tāpēc mēs saucam par maigo varu vai diplomātisko varu. Visbiežāk cilvēki, kuri šeit dzīvo, viņi pieprasa kaut kādas lietas. Mēs zinām, ka cilvēki, kas šeit dzimuši un auguši, negrib vai nevēlās runāt latviešu valodā nekādos apstākļos gandrīz vai, kur nu cilvēki, kas iebrauc šeit uz kaut kādu brīdi. Tie ir nosacījumi, vai mums interesē jebkura veida ieceļotāji šajā valstī. Vai mēs varam jau šobrīd definēt kādu specifiku vietām, kur viņi koncentrējas un kāpēc viņu koncentrējās tieši šajās vietās?  Viesturs Celmiņš: Es neesmu runājis ar katru atsevišķi, bet pieņemu, ka viņi nebrauc uz Kuldīgu, Cēsīm vai Valmieru. Pieņemu, ka viņa apmetās Rīgas metropoles reģionā, kas ir Rīgas piepilsēta vai Rīgas centrs, kur ir pieejama izglītību krievu valodā viņu bērniem, ja tādi būtu, vai viņiem ir šeit ko kolēģi vai paziņas, vai darbavietas, kurās viņi var brīvi runāt krieviski. Viņi arī neslēpj, ka novērtē, ka šeit principā ir tas pats, kas Krievijā, tikai Eiropas Savienībā. Visa ikdienas komunikācija kā nekur citur Eiropā ir iespējama krieviski: var nopirkt veikalā, var tikt pie ārsta, tev ir skolas, bērnudārzi, brīvā laika aktivitātes, bērniem privātstundas - viss ir iespējams krieviski. Jautājums, vai šis saskan ar mūsu, kā nācijvalsts mērķiem? Vēlreiz - 25 gadus likās, pilnīgi viennozīmīgi, tagad konteksts mums blakus ir cits un mēs redzam, ka mūsu kaimiņvalstis domā par šo jautājumu mazliet varbūt kritiskāk, nekā mēs par to domājam. Tad jautājums, kāpēc viņi pārspīlē, vai varbūt nepārspīlē? Kā sokas ar krievvalodīgo pieplūdumu šajās valstīs un kāda ir nacionālā politika attiecībā uz valodu zināšanām, pamatizglītību, augstāko izglītību, vidējo izglītību? Viesturs Celmiņš ir pilsētplānotājs un izpilddirektors atvērto inovāciju kustībā "Vefresh" Rīgā. Studējis sociālantropoloģiju Kembridžas universitātē Lielbritānijā, savas doktora disertācijas ietvaros lauka pētījumu veicis Kazaņā, Tatarstānā, par Kazaņas kremļa reģenerāciju un tā plašāku nozīmi Krievijā. Viesturs Celmiņš strādā pilsētvides dizaina jomā, viņam ir vairāk nekā 15 gadus ilga pētniecības un risinājumu izstrādes pieredze, kā pilsētas padarīt gudras un spēcīgas. Viesturs Celmiņš: Jautājums par to, kas tiek būvēts un celts kara apstākļos ir mainījies. Kopš 2022. gada 24. februāra viss ir mainījies. Vai un kā mēs raugāmies uz objektiem, par kuriem daudz jautājumi līdz šim bija tādā "snaudrežīmā": vai mums vajag Puškina pieminekli, vai vajag 13 Pionieru ielas valstī, kādā veidā mūsu otrā kopiena sevi piesaka publiskā ārtelpā - mūsu pilsētā, mūsu laukumos. Šis jautājums ir kļuvis būtisks. Šajā brīdī, kad daudziem cilvēkiem zūd orientieri, kas ir kas, arhitektūra un būvniecība ir tas, kur šie orientieri tiek nolikti. "Lauciņš tiek nomarķēts" jeb sakārtots vēlreiz. Tas ir ātrākais veids, kā to izdarīt.  Neviens nelasa "Latvijas Vēstnesi" kara laikā vai neklausās 14 stundu garas debates. bet publiskā ārtelpa ir veids, kā ļoti ātri kādam kaut ko vari pateikt, proti, nojaucot pieminekli un pēc tam stāstot iedzīvotājiem, kāpēc mēs to izdarījām.  Līdzīgā kārtā mēs sakām, mums ir otra lielākā kopiena krievvalodīgie, kā viņi pieteiks sevi 10 - 15 gadus uz priekšu no šī brīža. Šī ir tā diskusija, par kuru es gribētu, lai runājam, nevis kuru pieminekli demontēsim, bet kāpēc vispār šis jautājums ir nonācis dienaskārtībā. Varbūt mums ir vispār par maz pieminekļu? Viesturs Celmiņš: Mēs pēdējos 30 gados neesam izmantojuši šo publisko ārtelpu un līdzekļus, lai manifestētu vai pieteiktu sabiedriskā līmenī, acu līmenī, ko nozīmē šī jaunā republika, kas ir viņas vērtības, kas ir orientācija. (..) Monumenti, pieminekļi ir paliekoši. Līdzīgi kā katru gadu dzimšanas dienu no jauna piesakām, atzīmējam, un atceramies. Šeit atšķiras pieminekļi no vienkārši statujām, kas var būt dekoratīvas. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēsturnieku Mārtiņu Mintauru par padomju modernismu un okupācijas arhitektūru, par atbrīvošanos no vēsturiskā mantojuma, par pieminekļiem galvā, par vēstures komunikāciju un to, kāpēc mēs pēdējā laikā tik daudz runājam par vēsturi. Vai pagātnē ir interjera dekorācijas loma? Kādēļ mēs tik daudz pēdējā laikā runājām par 19. gadsimta Latvijas un Krievijas vēsturi?  "Vēsture nav un nevar būt pagātne, tā raksta Mārtiņš Mentors. Vēsture ir tikai pagātnes daļa, par kuras esamību mēs zinām tāpēc, ka kaut kādu iemeslu dēļ nozīmīgi. Vēsturnieki ne tikai pagātni pēta, bet viņi tajā atrod vēsturi, sacerot to atbilstoši savām iecerēm un sabiedrības pieprasījumam, kas liek uzmanību pievērst kādai tēmai, cilvēka biogrāfijai vai notikumam." Ir izteiciens, ka vēsture atkārtojas divreiz, bet tiek pārrakstīta daudzas reizes.  Mārtiņš Mintaurs: Par to, ka vēsture atkārtojas divreiz, par to savulaik bija Marksa citāts: pirmoreiz vēsturē notiek kā traģēdija, otro reizi kā farss. Marks savukārt uz Hēgeli atsaucās. Vēsture patiešām tiek pārrakstīta, un tas, protams, ir tāds negatīvs apzīmējums. Kad mēs runājam par vēstures pārrakstīšanu, uzreiz acu priekšā nostājas kaut kādi vēsturnieki vai politiķi, kuri mēģina iestāstīt, ka patiesībā viss notika citādi, nekā mēs esam pieraduši par to domāt un nekā mēs zinām. Tāpēc parasti, ja runā par vēstures pārrakstīšanu, tad tam ir negatīva nozīme. Patiesībā vēsture tiek pārrakstīta tieši tā iemesla dēļ, ka mēs ne tikai uzzinām kaut ko jaunu, ko iepriekšējās paaudzes nezināja par savu pagātni, bet arī tāpēc, ka mēs citādi skatāmies uz jau zināmām lietām, uz to, kas ir noticis.  Teiksim, cik reizes var no jauna apgūt Otrā pasaules kara vai 1905. gada revolūcijas vēsturi, bet izrādās, ka var. Ne tikai tāpēc, ka katra jauna studentu un vispār cilvēku paaudze, kas nāk un interesējas par pagātni, viņi par to uzdot citus jautājumus. Viņi tur atrod arī citas atbildes un pamana kaut ko tādu, kas nav pamanīts. Lai nebūtu tāda tīri teorētiska runāšana, nesen publicēta Ivara Ījaba grāmata "Nepateicīgie", kas ir par laika posmu, kurš skar arī it kā zināmu periodu - 20. gadsimta sākuma līdz Latvijas valsts dibināšanai, līdz Pirmajam pasaules karam. Kas tad notiek šajos 10 gados, starp1905. un 1915. gadu, kad mūs sasniedza Pirmais pasaules karš Latvijas teritorijā. Un izrādās, ka tur arī ļoti daudz interesantu atklājumu un ka tas stāsts ir arī pat ilgāks nekā tikai no piektā daļa, bet sākas jau 19. gadsimta beigās. Bet tas nav tā, kā vieni laiki ir vēsturiskāki par citiem laikiem? Mārtiņš Mintaurs: Es domāju, ka nē, jo tas, protams, ir atkarīgs no tā, ka mēs patiešām pievēršam uzmanību un kas kļūst aktuāls sabiedrībā konkrētā brīdī. Nu tagad mums ir aktuāla imperiālisma vēsture, jo tas, kas notiek Ukrainā, ir, protams, atskaņas no Padomju Savienības sabrukumu vai sabrukuma pēdējā fāze. Tad no Padomju Savienības mēs nokļūstam atkal vienu soli vai vairākus soļus tālāk pagātnē pie Krievijas impērijas vēstures, pie tā, kā šie laiki un šis posms mūs ir ietekmējis. Tāpēc ir tēmas, kas atgriežas un kas kļūst aktuālas.  Tas, piemēram, nebija aktuāls 90. gadu sākumā, kad tikko bija beidzis eksistēt padomju režīms un kad aktuālāka likās tēma par valsts atjaunošanu un drīzāk par to vēstures daļu, kas bija izslēgta no aprites padomju okupācijas laikā. Tad visi interesējās par 20. un 30. gadiem Latvijā, sākot ar politiku, militāro vēsturi, armiju, aizsargiem, beidzot arī ar ikdienas dzīves lietām, modi un un un dizainu un citiem jautājumiem. Mārtiņš Mintaurs, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures palīgzinātņu nodaļas docents. Grāmatas "Arhitektūras mantojuma aizsardzība Latvijā" un Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie" autors, vairāk nekā 40 akadēmisko publikāciju autors, žurnāla "Domuzīme" Vēstures nodaļas redaktors un arī Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra direktora vietnieks. NATO Stratēģiskās izcilības komunikācijas centra vadītājs Jānis Sārts, kurš arī ir vēsturnieks pēc izglītības, teica, ka jēdziens Austrumeiropa šobrīd vairs nebūtu lietojams. Ko tas maina domāšanas matricās?  Mārtiņš Mintaurs: Es domāju, ka tas, ko Jānis Sārts teica, ka Austrumeiropas jēdzienam vairs nav pamata un ka to nevajadzētu lietot, tas ir mēģinājums viens no veidiem, kā tikt ar to impēriju mantojumu galā, jo Austrumeiropai, protams, nāk līdzi kopš tā brīža, kad šis jēdziens parādās kaut kad 17. gadsimta beigās, faktiski 18. gadsimtā un 19. atkal nostiprinās, Austrumeiropa tiek uztverta kā tāda otrās šķiras Eiropa. Tur dzīvo, protams, eiropieši, ģeogrāfiski visi iedzīvotāji līdz Urālu kalniem ir eiropieši. Bet to, protams, uztver kā tādu otro Eiropu vai otrās šķiras Eiropu. (..) mēs mūždien esam pakļauti kaut kādai ciešamajai kārtai un dzīvojam ciešamajā kārtā, līdz ar to, tas vienmēr būs reģions, kuru dalīs kādas impērijas, lielākas vai mazākas, spēcīgākas vai mazāk spēcīgas. Tāpēc, ja mēs gribam atteikties no no Austrumeiropas jēdziena, tas, pirmkārt, manuprāt, ir mēģinājums tikt vaļā no šī negatīvā austrumeiropiešu zīmoga. Cita lieta, ka var teikt, ka pats Austrumeiropas jēdziens ir kaut kādā mērā koloniāls un atspoguļo to koloniālo domāšanu, hierarhiju Eiropas iekšienē: tad ir Austrumeiropa un tad vēl Balkāni, tad ir vēl kāds cits reģions, kas vēl tajā hierarhijā atrodas zemāk 19. un 20. gadsimta izpratnē. Bet, no otras puses, arī to reģiona specifiku nav izdomājuši tikai vēsturnieki vai ģeogrāfi, vai kādi citi Eiropas reģionu pētnieki un salīdzinātāji. Ir gan politiskajā vēsturē kopīgas iezīmes, gan, ja skatītos no etnogrāfijas viedokļa vai arī no kaut kādiem dzīves paradumiem un dzīvesveida izpausmēm, protams, ka Austrumeiropa ir specifiska. "Vēsture ir tā mūsu pieredzes daļa, ko labprāt cenšas iekalt akmenī, taču paiet tikai vienas paaudzes dzīvei atvēlētais laiks, un pie mums atgriežas jautājumi, kas šķita esam atbildētu uz visiem laikiem, un Latvijas vēsture nav izņēmums," tā grāmatā "Ārpus kolektīvās atmiņas palikušie" raksta vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs.  Mārtiņš Mintaurs: (..) vēstures zinātne, akadēmiskā pagātnes izpēte ir turēta bada maizē pietiekami ilgu laiku. Jautājums - kāpēc, un jautājums, ko tur varēja darīt, vai nevarēja darīt, lai šo situāciju mainītu? Bet šī situācija parāda vienkārši to attieksmi, kāda Latvijas sabiedrībā ir pret vēsturi kā akadēmisku disciplīnu vai pret vēstures zinātni. Man ir radies tāds iespaids, ka ne tikai bieži piesauktie un kritizētie politiķi vai daļa Latvijas politiķu, bet arī pietiekami liela daļa Latvijas sabiedrības skatās uz vēstures zinātni kā tādu palīglīdzekli, kas vāc materiālu būtībā propagandas vajadzībām. Izglītības jomā ir vienošanās par to, ka ir nepieciešamas kaut kādas zināšanas par kopīgo pagātni, ka vēsture ir jāapgūst skolā, bet arī jautājums, vai tas notiek pašu zināšanu dēļ, vai tas notiek tādēļ, ka mēs ar šīm zināšanām gribam kaut ko praktiski iesākt šodien, tagadnē, vai plānojot nākotni. Protams, ka tas iespaids ar katru gadu nostiprinās, arī sabiedrības uztverē vēsturnieks ir cilvēks, kuram var pajautāt informāciju, no kura var saņemt materiālu, nostiprinātu ar atsaucēm un pamatojumu arhīvā par to, kā tad īstenībā viss pagātnē notika, un šo materiālu izmantot tagadnes vajadzībām. Šo pieeju, protams, neviens ar likumu atcelt nevar, bet šī pieeja kļuvusi bīstama tad, kad tā kļūst dominējoša, vai kad tā kļūst noteicoša sabiedrībā, kad uz vēsturnieku, uz šo pagātnes akadēmisko pētnieku skatās kā uz cilvēku, kurš var sagādāt materiālu, kas ir noderīgs, savukārt kaut kādām politiskām vajadzībām.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesoru, sociālantropologu Klāvu Sedlenieku par tīrības ideju, sabiedrības procesiem un tās iespējamām blaknēm, par tradicionālo vērtību vēsturi un iespējamām izmaiņām un kāpēc izvēlamies būt tajā informatīvajā telpā, kurā gribam dzīvot. Vai karš Ukrainā mūs padarīs gudrākus, vai propaganda attiecas tikai uz padomju perioda imigrantiem, vai būt atvērtai sabiedrībai ir pagātne un kas ir mūsu stratēģiskā komunikācija un komunikatori? Jūs kādā intervijā, runājot par tradicionālajām vērtībām un izpratni, par to, kā tās pastāv, mantotas vai nodotas, norādījāt, ka tradicionālās vērtības patiesībā nemaz nav tik senas. Ja paanalizētu, to ilgstamība ir ne vairāk kā divas paaudzes. Tas nozīmē, ka principā mēs varam prognozēt, ka izmaiņas attiecībā uz šo vērtību izpratni varētu diezgan strauji mainīties, jo pašu vērtību "dabīgā spēja mainīties" ar trešo paaudzi jau ir pavisam savādāka. Klāvs Sedlenieks: Tur kaut kādas noteiktas lietas, kuras mēs pamatojam ar tradīcijām. Jā, šīs tradīcijas bieži vien tad, kad viņas sāks šķetināt, izrādās, ka ir samērā nesenas. Gan par noteiktām ģimenes formācijām vai veidojumiem, vai, piemēram, latviešu uzskati par viņu dzimtām, par radniecību.  Mēs arī nesen veicām plašāku pētījumu tieši par šo radniecības izpratni. Tādā formātā vairāk vai mazāk, kā tā pašlaik mums ir, ko mēs uzskatām par radiem un kā mēs saskatām savu senču, priekšteču ilgstamību, visticamāk, ka tā izpratnei ir mūsdienu formā sākusi īsti veidoties ap to pašu laiku, kad latviešu politiskā nācija veidojas no 19. gadsimta sākuma. Tas ir saistīts nevis ar kādiem citiem automātiskiem vai dabiskiem procesiem, bet ar noteiktām valsts struktūru veidotām institūcijām.  Viens ir uzvārdi, jo bez uzvārdiem ir ārkārtīgi grūti izsekot, kurš ir tavs radinieks, un otrs ir īpašuma, kas nāca vēl viena paaudzi vēlāk, nostiprināšanās, tas, ka varēja iegūt īpašumu. Šis īpašums kopā ar uzvārdu tad arī veidoja to radniecības izpratni, kāda ir pie mums pašlaik. Plus vēl arī, protams, dažādi likumi. Viņām ir kaut kādas vēsturiskas saknes, kurām var izsekot un kurus bieži vien izrādās samērā seklas. Klāvs Sedlenieks ir latviešu sociālantropologs, asociētais profesors Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju nodaļā, kā arī programmas Sociālā antropoloģija autors, viens no Latvijas Antropologu biedrības dibinātājiem. Viņa akadēmiskās intereses un ekspertīzes jomas ir ekonomikas antropoloģija, politikas un valsts antropoloģija, dzimtes studijas un miermīlības antropoloģija. Klāvs Sedlenieks: Krievijas sabiedrības nostāja vienmēr ir bijusi acīm redzami nosliekusies vairāk uz totalitāro virzienu un viņu zināmā mērā izpratusi vai atbalstījusi. Ne pa velti, tomēr tur šie režīmi ik pa brīdim ir parādījušies. Gan cara laikā tas režīms bija diezgan briesmīgs, gan padomju laika mājā ar visām no tā iz izrietošām sekām, gan arī tagad.  Man šķiet, ka tas nav tik vienkārši, ka tu noliec kaut kādu vēstījumu priekšā cilvēkiem un tie cilvēki to vēstījumu ieraugot, neizbēgami aplipināsies. Tu nevari vienkārši likt arvien vairāk šos vēstījumus, un tad tie cilvēki automātiski proporcionāli aplipināsies ar viņu. Tas, ko es arī saucu par pilnās glāzes principu, proporcionāli tam, cik mēs tur ieliesim, viņa pildīsies. Vienā mirklī viņa būs pilna līdz malām. Man šķiet, ka ir tā, ka tos vēstījumus mēs tomēr ļoti lielā mērā filtrējam un arī izvēlamies, kurus mēs uzskatīsim par pareiziem un kurus mēs uzskatīsim par nepareiziem. Jūs domājat, ka cilvēks nevar mainīt savas informatīvās komforta telpas? Klāvs Sedlenieks: Iespējams, un droši vien, ka viņš tā maina. Visticamāk kompleksā ietekmē. Kā tas tā varēja būt, mēs dzīvodami tajā padomju vidē, kā tas notika, mēs visi to atceramies, mums bija simtprocentīga, varbūt ne simtprocentīga, teiksim, 95% padomju propagandas vide ar ļoti niecīgu kaut kādu cita vēstījuma esamība. To mums lādēja visur iekšā - pa radio, pa televīziju, par visiem citiem medijiem. Un tajā pašā laikā mēs to visu kratījām nost, visu, ko mums stāstīja mājās, ko stāstīja kaut kur virtuvē paklusām, vi ko mēs bijām kaut kur sadzirdējuši no "Amerikas Balss", tas viss tika pieņemts kā tīra patiesību tāpēc, ka mēs gribējām tam ticēt un negribējām ticēt tam, ko stāstīja "Vremja" un visi pārējie padomju kanāli. Ja cilvēki tomēr kaut kādā ziņā ir imūni pret šāda veida vēstījumiem, varbūt nevajadzēja nemaz aizslēgtās Krievijas televīzijas ciet. Fonā tas viss varēja ieskanēt, un, ja mēs mērītu sabiedrību, nekas savādāk nebūtu. Klāvs Sedlenieks: Šo jautājumu varētu uzdot tiem cilvēkiem, kas padomju laikā uzlika "zāģus" uz "Amerikas Balss". Vai vajadzēja, vai nevajadzēja? Mēs redzējām, ka uzlikta "zāģus" uz "Amerikas Balss" un visi klausījās tik un tā. Uzlika labāka antenas, un tas vēstījums vēl vairāk nostiprinājās.  Ja tā komunikācija un apziņa darbotos līdzīgi, kā es teicu, kā tā glāze, kura piepildās, tad viennozīmīgi mums ir jāizņem ārā tā komunikācija, visi tie vēstījumi, kuri būtu nevēlami. Tikpat neviennozīmīgi bija šie lēmumi, kas bija saistīti ar, piemēram, holokausta noliegšanu. Tur vēl bija citi formulējumi, kuri principā pateica to, ka šaubas nedrīkst izteikt par kaut kādu noteiktu vispārpieņemtu interpretāciju par vēsturi.  Problēma ir tā, ja mēs šos viedokļus vispār izslēdzam it kā no vides, viņi jau tā automātiski nepazudīs. Kur viņi tad kaut kādā veidā rūgst tur apakšā kaut kādā pagrīdē, kur būs sazvērestības teroristi, kuri no šitā izpūtīs kaut kādu pilnīgi savu trako teorijā un kurai būs savukārt cilvēki, kuri tajā pašā pagrīdē viens otru nostiprinās pārliecībā, ka viņi dzīvo, nezinu, kaut kādā regulētā vidē.  Tā ka es neesmu pilnībā pārliecināts, vienmēr mazliet šaubos par to, kā tad būtu pareizi. Man tomēr ir ļoti lielas bažas par to pieeju, kura saka, mums vienkārši šos vēstījumus ir jāaizliedz, jānoklusina vispār un jāizslēdz no publiskās aprites ārā, jo, manuprāt, tomēr tā diskusija ir tā, kura ļauj mums nonākt pie saprātīgiem slēdzieniem. Nevis tāds diktāts par to, kas ir pareizi un kas nav pareizi.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēstures zinātņu doktori Dainu Bleieri par padomju okupācijas uzvedības modeļu nodošanu nākamajām paaudzēm, par padomju impērijas brukšanas versijām, derusifikāciju, PSRS perioda izvērtēšanas laikmetīgumu un Andreju Upīti kā sociālisma laikmeta raksturotāju. Nule kā iznācis Latvijas Universitātes krājums "Latvijas vēsturi laika posmā no 1944. līdz 1964. gadam", kas aptver pētījumu par Latvijas vēsturi laika posmā no Otrā pasaules kara beigām līdz 60. gadu vidum. Kā mēs domājam, vai kā mainās mūsu domāšana par padomju periodu, ko nozīmē desovjetizācija mūsdienās un kāds tam sakars ar postkoloniālismu? "Mēs tomēr 50 gadus bijām Padomju Savienības sastāvdaļa, mēs bijām daļa no šīs politiskās, ekonomiskās, sociālās sistēmas, un mēs esam daudz ko uzsūkuši no šīs sistēmas. Atbrīvošanās nav viegla un nav vienkārša," analizē Daina Bleiere. "Diezgan populārs ir teiciens par staigāšanu pa tuksnesi 40 gadus Mozus vadībā. It kā tad cilvēki aizmirst par iepriekšējo iekārtu un viņi pielāgojās jaunajai situācijai, par jaunu sāk domāt. Mums drīz četrdesmit gadi pārskatāmā nākotnē beigsies, tomēr šis padomju mantojums dažādos veidos liek par sevi manīt. Nerunāsim tajā kontekstā, kuru rada Krievijas uzbrukums Ukrainai, bet arī par mūsu iekšējo dzīvi, iekšpolitiku, par to, kā mēs sevi apzināmies, kā sabiedrību, kādā veidā mēs risinām savas problēmas." Ja jūs būtu, piemēram, kā vēsturniece uzaicināta koncertzāles projekta izstrādē un jums būtu jāizlemj jautājums, ko darīt Andreja Upīša pieminekli, kurš ir tieši tajā teritorijā. Daina Bleiere: Andrejs Upīts ir sarežģīts jautājums man. Man ir grūti pateikt. Zināmā mērā viņā koncentrējās daudzu problēmu smagums. Tas, ka bija daudzi, kas bija padomju varas līdzskrējēji, kas bija cilvēki ne pārāk talantīgi, vai arī vienkārši slikti, kā cilvēki. Vilis Lācis, piemēram. Jā, populārs romānu rakstnieks, bet katrā ziņā cilvēks, kas nodevās pilnībā režīma kalpībā un viņu grūti ir attaisnot un arī nav īpašas vēlēšanās to darīt. Ja runā par Andri Upīti, tas ir sarežģītāk, jo viņš bija patiešām liels talants, izcila personība, kuram ir savā mūžā arī bijuši dažādi  domāšanas un ideoloģiskie pavērsieni. Viņa sadarbība ar padomju varu, jā, tas nav nekas pozitīvs, bet tajā pašā laikā ir jautājums, kas sver vairāk - viņa literārā darbība, viņš kā kultūras fenomens vai viņa politiskā darbība, kura lielā mērā bija deklaratīva, vairāk goda amatos un tamlīdzīgi. Jā, protams, ir arī tas, ka viņš bieži vien, it sevišķi mūža beigās bija ļoti neiecietīgs pret visiem, kurus viņš uzskatīja par saviem pretiniekiem. Tas acīmredzot saistīts arī ar zināmām vecuma izraisītām pārmaiņām domāšanā un uztverē.  Nav piemineklis, nav problēmu.  Daina Bleiere: Personība paliek, par to personību vienmēr būs jādomā, kā mēs varam vērtēt to vai citu cilvēku darbības. Protams, varbūt vēl pēc simts gadiem tā vēsā prātā teiks, jā, viņam bija dzīvē dažādi periodi un viņš tā rīkojās tajā brīdī un tajā - tā. Līdzīgi kā Hamsuns norvēģiem. Daina Bleiere: Ap Hamsunu arī lielas kaislības virmoja pēc Otrā pasaules kara. ir daudzas neērtas personības  šajā ziņā. Mēs varam runāt arī par Imantu Ziedoni, par daudziem 60., 70. gadu kultūras darbiniekiem. Nezin kāpēc mēs vairāk runājam par literātiem, bet bija arī gleznotāji, mūziķi. Ko es varētu teikt, varbūt ir jāpēta vairāk un jādomā par to, kā mēs vērtējam, kad viņi ir rīkojušies pareizi un kad viņi rīkojušies slikti. Bilance beigu beigās kāda tam visam ir. Daudzas lietas ir tādas, kur mēs pārmantojam un ar sajūsmu un vēl... Dziesmu svētkos ir dziesmas, kuras tā atsit padomju laika atmiņas. Tik ātri nepāriet. Būtu jau viegli, ja varētu tā Es domāju, ka problēma varbūt ir tā, ka mums bieži vien šķiet, ja mēs padomju telpas simboliskos momentus visus nolikvidēsim - pieminekļus, ielas pārdēvēsim, ka mēs atrisināsim arī šo praktisko desovjetizāciju. Bet problēma ir tā, ka tā praktiskā desovjetizācija prasīs vairāk nekā 40 gadu staigāšana pa tuksnesi šurpu turpu. Jautājums ir par to, kādi vispār pasaulē notiek procesi un kādas vērtības sistēmas veidojas un kurp mēs ejam. Šajā ziņā, protams, es domāju, ka mums ir bijis labi, ka kopš 90. gadiem ir skaidri izlemts attīstības kurss - mēs esam daļa no Eiropas, no Eiropas kultūras, no Eiropas ekonomikas, politiskās telpas, lai ko tas arī nenozīmētu. Jā, tā var attīstīties dažādi, bet mēs esam daļa no tās. Un mēs vēlamies būt daļa no tās, kas ir pats galvenais.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna vēsturnieku Gati Krūmiņu par vēsturisko atmiņu, latviešiem un vēsturiskām impērijām, vēstures propagandu un kara laika komunikāciju. "Kā neapmaldīties nākotnē?" Pirms gada Vidzemes Augstskola izdeva krājumu, kura ievadā rakstīts, ka novilkt striktas robežas starp pagātni, mūsdienām un nākotni nav iespējams. Pagātne ir veidojusi mūs un mēs ar saviem šī brīža pieņemtajiem un nepieņemtajiem lēmumiem, izdarītajiem un neizdarītajiem darbiem veidojam nākotni. Arī nākotne pēc kāda laika kļūs par pagātni. Ko mācīties no ģeopolitikas?  Šī gada laikā ļoti bieži notiek atsaukšanās uz vēsturi, uz pagātni, un vēl aizvien mēs mēģinām saprast to, kas notiek ar kaut kādiem vēstures argumentiem. Gatis Krūmiņš: Pirmā lieta - sadarbība. Mums, īpaši tādiem maziem, lai arī cik grūti, mums ir jāsadarbojas. Tajos laikos, kad mēs esam kaut ko sasnieguši, tad esam bijuši kopā ar tiem pašiem leišiem, igauņiem, lai arī paplēsušies. Tomēr Neatkarības kara laikā mēs spējām kaut kādā veidā šeit vienoties un tikt galā. 30. gadu beigās, 40. gads - gandrīz nesarunājāmies, līgumus bijām saslēguši, reāli nekas nenotika. No tā mēs varam mācīties.  Tagad situācija ir daudz labāka, bet mums visu laiku ir jāuztur attiecības. Piemēram, ir ļoti labi, ko es redzu, ka augstākās vadības līmenī, vismaz personīgi prezidentiem jāpazīst citam citu. Kad ir kaut kādas ziepes, tad paņem un piezvani - klausies, ko darām. Nevis rakstam kaut kādu vēstuli, prasām kaut ko, saucam sapulces, bet uzreiz zvani kaut kādiem atslēgas cilvēkiem. Tu saproti, kas notiek, tas ir tas tīkls, ka tu pazīti kādus cilvēkus. (..) Un spēt arī tai sadarbībā iziet uz kompromisiem, bet atkal nepazaudēt būtību. Tto nevar vienā dienā, tas jāmācās. To es it kā redzu, ar visām birokrātijas blaknēm, kas ir Eiropas Savienībai, ka tas ir palicis labāk. To mēs varbūt esam iemācījušies. Vai mēs protam runāt par vēsturi? Kā politiskā līmenī mēs runājam par pagātni? Gatis Krūmiņš: Kā runājam tagad, kādus epitetus lietojam, izteikumus, kāda ir mediju vide. Mūs brīdināja pirms diviem trim gadiem, kovids jau kaut kādā veidā iesāka, ka kādam dūres būs nepatīkami kadri. Tagad reāli rāda nāvi, kas ir bijusi, tiešajā ēterā, un tur vairs gandrīz nekādi brīdinājumi netiek izteikti. Protams, tā ir kara komunikācija, mēs esam radikālizējušies par daudzām lietām. Tā tas notiek, tanī brīdī, kad ugunsgrēks, tu domā savādāk - ko tu glābsi, kā tu darīsi. (..) Ir vēl viena lieta, ko esmu tagad atkal sapratis. Ik pa laikam saka, ka mēs pārrakstām vēsturi. Manuprāt, tas ir normāli un tā tam ir arī jābūt, jo tu nevari, tas  ir kā gravitāte, tu nevari izvairīties no tā, ka katrs laikmets nāk savām prasībām. (..) kaut kas mainās, un mēs arī uz pagātni paskatāmies ar citām acīm.  Piemēram, tas, kā es tagad paskatījos nedaudz citām acīm uz pagātni, Padomju Savienība un šis lielkrievu elements. Vēl pirms gadiem bija tādas esejas jāraksta par padomju propagandu, un es iekšēji gribēju sevi cenzēt. Pēc pētījuma sanāk, ka tas krieviskais ārkārtīgi dominējošs, izcelts. Tāds impēriskums, būtībā tāds šovinisms diezgan daudz, kur būtībā mūs nostāda zemākā pozīcijā. Mēs tāda etniskā nācija, tur dziesmu svētki. Bet krievi tāda politiskāka, karā viņi varonīgāki. Tas iet cauri vēstures grāmatām. Es domāju, kā es rakstīšu, tad vēl nebija tas laiks. Tagad mēs paskatāmies, ir cita situācija, un mēs redzam, ka tas padomju imperiālisms, ka mēs vairāk likām akcentu uz savu ideoloģiju, ka tas radikālais marksisms, ļeņinisms, tas visiem darīja pāri, arī krieviem. Šobrīd paskatāmies, ka kaut kādā veidā tomēr no Krievijas impērijas transformējas. Kāpēc liela daļa Krievijas sabiedrības pieņēma šo jauno marksisma-ļeņinisma ideoloģiju, tāpēc ka viņa kaut kādā veidā sakrita ar to iepriekšējo laikmetu, kad viņi bija tāda priviliģētā, kā politiskā nācija. Pārējās etniskās.  Tas ir kā "orvelisms", var teikt, ka visi dzīvnieki vienlīdzīgi, citi - vienlīdzīgāki. Savā ziņā sanāk, ka krievi ar to komfortu dzīvoja arī padomju laikā. Viņš bija paslēpts, bet tagad viņš ir izlīdis ārā. Šobrīd ir tendence ne tikai padomju imperiālismu vai koloniālismu apskatīt, bet mest šo loku daudz senāku. Tajā brīdī, kad konstatējām, ka šis nav tikai Putina karš, tas ir visas Krievijas sabiedrības karš, radās jautājums par to, kas notika 19. gadsimtā. Gatis Krūmiņš: Mēs nevaram noliegt to, ka esam bijuši ļoti liela daļu no tā un mēs esam tagad atmodušies pēc 30 gadiem. Piemēram, paskatāmies uz Rīgas karti, atbrauc viens cilvēks no Amerikas, kurš pirmoreiz Eiropā, un viņš tagad paņem Rīgas karti un skatās pēc ielu nosaukumiem. Pēc ielu nosaukumiem viņš skatās - kultūras darbinieki, mākslinieki, literāti. Kurai kultūrai Rīga pieder? Viennozīmīgi Puškins, Ļermontovs un tā tālāk. Ir pilnīgi skaidrs, ka pēc šāda koncepta, ja viņš ir kaut cik zinošs literatūrā, ka tai piederīga krievu kultūrtelpai, tāpēc ka tā ir dominējošā proporcija. Man nekas nav pret Puškinu vai Ļermontovu, talantīgi cilvēki. Bet mums vienkārši tas ir tajā brīdī kaut kādā veidā iesprūdis, un mēs tagad atjēdzamies, ka mums vajag pamainīt proporcijas. (..) Mēs nepamanām ļoti bieži arī paši, ja tu esi pieradis.  PSRS okupācijas periods, kad caur izglītības sistēmu, caur visu pārējo tevi pieradina pie ļoti daudzām lietām. Patiesībā tevi pieradina arī kaut ko aizmirst, ka tu esi kaut ko aizmirsis.  Es esmu teicis tādā covid terminoloģijā, ka labākā vakcīna pret dezinformāciju un propagandu ir izglītība un ļoti spēcīga vērtību sistēma. Es domāju, ka to pakāpeniski var ļaut taisīt vaļā brīdī, ka mums ir sajūta, ka sabiedrība nobriedusi. Kā Hitlera "Mein Kampf" Vācijā tagad publicēja. Protams, viņi bija satraukti, aizgāja rekordtirāžas kā bestsellers, bet tas neradīja, piemēram, kaut kādas būtiskas izmaiņas vēlēšanu rezultātos, radikālos spēkus vai kaut ko tamlīdzīgu. Sabiedrība tomēr ir izvērtējusi no un viņa ir imūna pret šādām lietām. Gatis Krūmiņš ir vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors, vairāku grāmatu un daudzu desmitu publikāciju autors,  veidojis krājumus "Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji", "Latvijas tautsaimniecības vēsture". Viņa pētnieciskās intereses saistītas ar ekonomisko vēsturi, vēstures un vēsturiskās pieredzes lomu valsts ilgtermiņa stratēģijas definēšanā un stratēģiskajā komunikācijā. Lasa lekcijas gan Eiropas vēsturē, gan par propagandu un ietekmējošo komunikāciju.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu, Rīgas Stradiņa universitātes lektoru un drošības ekspertu Māri Cepurīti par kara gadu Ukrainā, par kara tālāko gaitu un tā iespējamajām beigām, kā arī par Ukrainas uzvaras variantiem. 24. februārī paiet gads kopš kara sākuma Ukrainā. Volodimirs Zelenskis kopš kara sākuma ir devies savā otrajā ārvalstu vizītē. Viņa ārējais tēls šajā laikā ir saliedējis ukraiņus, un skaidrs, ka karš starp Ukrainu un Krieviju jau sen vairs nav karš starp šīm divām tautām. Skaidrs arī, ka tas nav Putina karš pret Ukrainu, bet ka tas ir Krievijas sabiedrības karš.  Vai un kādi ir iespējamie scenāriji kara beigām un vai par to runāt nav pāragri? Saruna ar politikas zinātnieku Māri Cepurīti, kurš ir lektors Rīgas Stradiņa universitātē Politikas zinātnes katedrā un arī Ministru prezidenta padomnieks drošības jautājumos. Viņa pētniecības virzieni ietver ārpolitisko diskursu un tā ietekmi uz politikas procesiem un Latvijas un Krievijas attiecību analīzi. "Krievijas mērķi un, jāsaka, arī Vladimira Putina mērķi, iespējams, lielos vilcienos nav mainījušies, tomēr vismaz nekur publiski mēs neredzam atsaukumus attiecībā uz šo iebrukumu, ka Krievijai kaut ko citu vēlētos. Joprojām paliek tas piedāvājums, kas izskanēja publiskajā telpā vēl pirms šīs invāzijas, ka tā ir NATO atkāpšanās atpakaļ uz 1997. gadā robežām, Ukrainas neitralitāte, Ukrainas, protams, nepievienošanās NATO, Eiropas Savienībai," gadu pēc kara sākuma vērtē Māris Cepurītis. Bet tēze, ka Putins cīnās šobrīd par savu politisko izdzīvošanu, ietver tādu zaudējumu stadiju. Māris Cepurītis: Es domāju, ka vēl mēs neesam nonākuši līdz tam brīdim, ka te ir stāsts par Putina režīma izdzīvošanu. Mēs vēl esam stāstā par kaut kādiem ieguvumiem Ukrainā un tas nebūt automātiski nenozīmē, vismaz es esmu no tiem, kas neuzskata, ka tas automātiski nozīmētu Putina režīma sabrukumu. Tas, kas ir noticis Putina valdīšanas laikā, ir izveidots ļoti spēcīgs mehānisms, kā ir iespējams manipulēt ar sabiedrības viedokli, kā ir iespējams mainīt dažādi interpretācijas. (..) Propagandas mašīna, mediju mašīna spēj ļoti labi spēlēties ar tēmām, mainīt viedokli. Tas man šķiet kā viens no faktoriem, kas piedāvā tādu zināmu buferi vai amortizācijas iespējas starp to, kas notiek Ukrainā, starp karu un ar Putina režīmu. Ka viņam tomēr ir iespējas zināmai elastībai. Bet, protams, tas, kā Krievijas armijai veicas vai neveicas Ukrainā, var mazināt Putina režīma izredzes. Tas nenotiks automātiski, tas notiks pakāpeniski, palielinoties spiedienam, tai skaitā arī ekonomisko sankciju rezultātā, kas jau tagad pamazām kļūst redzamāks arī uz Krievijas ekonomiku. Pakāpeniski šis spiediens akumulēsies. Tas, ka automātiski viena vai otra uzvara, viens otrs zaudējums novedīs pie Putina režīma sabrukuma, tam diemžēl es  līdz galam neredzu apliecinājumu. Māris Cepurītis ir Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras lektors un Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks. Strādājis diplomātiskajā dienestā Ārlietu ministrijā, ir Ministru prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos. Ieguvis maģistra grādu starptautiskajās attiecībās un pabeidzis doktora studiju programmas RSU. Viņa pētniecības virzieni ietver ārpolitiskā diskursa un tā ietekmi uz politiskajiem procesiem, Latvijas un Krievijas attiecību analīzi, kā arī diplomātijas un Austrumāzijas politisko procesu izpēti vairāku gadu garumā. Tas ir arī iemesls šai ekspertīzes sarunai par kara gadu Ukrainā un nākotnes scenārijiem.  Zelenskis pagājušajā nedēļā sniedza interviju vācu nedēļas žurnālam "Der Spiegel" un viņš saka, ka, viņaprāt, lielākā daļa valstu Putinu ir norakstījušas un viņš uzskata, ka situācija ļoti atgādina Hitlera beigu posmu. Māris Cepurītis: Es varbūt šajā situācijā vēl Putina režīmu un Vladimiru Putinu nenorakstītu. Gada laikā Krievija ir nonākusi izolācijā no rietumvalstīm primāri, joprojām saglabājas kontakti ar Āzijas valstīm, ar tā saucamajām attīstības valstīm, kur Krievija tagad mēģina sevi no jauna faktiski piedāvāt kā spēlētāju arī ar Krievijas ārlietu ministra Lavrova nesenajām vizītēm Āfrikā, meklējot partnerus, meklējot jaunus veidus, kā Krievijai vispār pozicionēties starptautiski.  Ja mēs salīdzinām ar analoģiju ar Hitleru un Otrā pasaules karā Vācijas norietu, es neredzu, ka Krievija būtu vēl nospiesta pilnīgi uz ceļiem. Viņai varbūt tas smagums plecos ir jūtams sankciju un nesekmīgās karadarbības Ukrainā dēļ, bet rezerves viņiem ir gana lielas. Tāpat, ja raugāmies uz naftas vai citu resursu eksportu, Eiropa un Rietumi ir pateikuši nē, mēs mēs vairs neiegādāsimies, citas valstis ir gatavas to darīt.  Scenārijs - Ukraina uzvar karu, ko tas nozīmē? Ko nozīmē Ukrainai uzvara, kāds ir šīs uzvaras saturs? Māris Cepurītis: Šīs uzvaras saturu visdrīzāk definē paši ukraiņi, un, piemēram, ja nemaldos, nesenajās sabiedriskās domas aptaujās 54% Ukrainas sabiedrības ir minējuši, ka viņiem uzvara nozīmē visu teritoriju atgūšana 2013. gada robežās. Tas nozīmē arī Krimu. Kaut kādam teritoriālam kompromisam ir gatavs ļoti neliels skaits - trīs līdz 6% Ukrainas iedzīvotāju.  Tas, kas varbūt no Ukrainas puses ir tāds reālistiskāks scenārijs, protams, ir atgūt šo sauszemes teritoriju, jo Krima ir ģeogrāfisko īpatnību dēļ ir sarežģītāk ieņemama. Spēja atgūt teritorijas līdz vismaz 2014. gada robežām, pirms Krievija uzsāka šo tā saucamo separātistu kustību Doneckā un Luhanskā, man šķiet, ka ukraiņiem tas varētu būt pa spēkam. Negribu minēt, vai tas notiek dažu mēnešu laikā, vai tam varētu būt nepieciešami daži gadi.  Bet ir arī eksperti, kuri uzdod jautājumu, vai Ukraina var Krieviju uzvarēt militāri? Māris Cepurītis: Uzvarēt Ukraina var, jo Krievija, lai kāds būtu stāsts par Krievijas vai Putina režīma skatījumu, tā visdrīzāk neiepludinās visus savus resursus Ukrainā. Tas nav stāsts par Krievijas okupāciju, teiksim, ja salīdzinām ar Otrā pasaules kara  scenāriju vai Pirmā pasaule kara scenāriju attiecībā uz Vāciju, kad valsts tiek piespiesta vai Otrā pasaules kara ietvaros okupēta, tas nebūs šī kara iznākums. Mēs runājam par to, ka Ukrainai ir iespējas sakaut Krieviju Ukrainas teritorijā, proti, kādā brīdī tomēr Krievija saprot, ka tas militārais ieguldījums ir pārāk liels, un ka šie militārie resursi, kas viņiem ir pietiekami, bet vairs nav vēl vairāk noplicināmi, jo viņi tomēr ir nepieciešami citos reģionos. Jūs esat pētījis arī Uzvaras dienas fenomenu, vai Uzvaras pieminekļa nojaukšana ir iesaldēts konflikts? Māris Cepurītis: Tas, kas ir noticis ar tā saucamā Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, ir pazudusi daļa no šī rituāla, pazudusi vide, kur šo rituālu ir iespējams izspēlēt. Svarīgs ir šī gada 9. maijs, mums ir jāskatās, kā situācija izspēlēsies šogad, vai tie, kas līdz šim ir gājuši 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa, vai viņi sāks lēnām mainīt savus paradumus? Tas ir vairāk jautājums sociologiem un sociālantropologiem. Kā politologs varu tikai kaut kādus scenārijus iezīmēt, varbūt, ka mēs runāsim kaut kādu atomizāciju, ka tie cilvēki turpinās atzīmēt, bet tas notiks dzīvokļos, dārzos un cepot šašliku un tamlīdzīgi. Tas, kas ir iespējamība, ka mainīsies nedaudz šīs fokuss, ka mums joprojām Latvijā ir virkne padomju karavīru apbedījumu vietas, cita veida memoriāli, kur arī līdz šim ir Krievija un tās interešu aģenti mēģinājuši aktīvi darboties. Piemēram, tas pats Salaspils memoriāls. Bet šīs vietas nav piemērotas, jāsaka, ballītēm, kā tas bija 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa, kad tas bija tāds izklaides pasākums ar piemiņas elementiem, šova elementiem. Šādas memoriālās vietās tas īsti nav atļaujams. Iespējams, ka būs kaut kāds mikslis kādu laiku ar to, ka notiks ziedu nolikšana, bet jau vairākās decentralizētās vietās, un varbūt, ka pēc tam tā svinību daļa būs tādu automatizēta.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar mākslas zinātnieci un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci par pārmaiņu laiku mākslu, kultūras un ideoloģijas attiecībām, kolekcionāriem un politiku. Kā arī to, kāpēc Latvijas laikmetīgā māksla nav īpaši sociāli aktīva tēmu izvēlē. Nule kā Latvijas Mākslas muzejā atklāta ekspozīcija "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla no 1985. līdz 1991. gadam", kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociāli politisko pārmaiņu laikā. Tajā pašā nedēļā mēs arī piedzīvojām, ka Krievijas oligarha Pjotra Avena porcelāna izstādi mēģināja izmantot Eiropas Savienības sankciju ignorēšanai. Tas ir, izmantojot politiskiem mērķiem. Māksla un vara un attiecīgi arī brīvības jautājumi ir jēdzieni, par kuriem ir vērts runāt vienmēr. Māra Lāce: Ēzopa valodā mūs mācīja ļoti runāt padomju laiks, kad ļoti daudz dažādos kultūras produktos, ja tā var atļauties teikt, bija iekodēts šis Ēzopa valodas vēstījums, vai tas bija teātris, vai tā bija dzeja. Mazāk vizuālā mākslā. Bet tieši vizuālajā mākslā, man liekas, šī Ēzopa valoda parādījās diezgan pamatīgi tieši 80. gadu vidū un 80. gadu otrajā pusē.  Viena viena lieta, kur tā parādījās bija plakātu māksla. Ļoti interesanti un daži piemēri ir arī izstādē, kur mēs redzam ar kādu ironiju un ar sava veida sarkasmu vēršas par atsevišķām tēmām mākslinieki. Tā tēlainā valoda pavisam noteikti ir māksla vajadzīga arī. Kaut vai, ja mēs skatāmies tos pašus Poikāna [Ivara] darbus, vai kad mēs skatāmies "Maigo svārstību", pēc tam tā nosauktās grupas, darbību, kā tā parādās un realizējas atsevišķu autoru darbos. Izstādē diemžēl nav pārstāvēti visi "Maigo svārstību" dalībnieki. Bet, starp citu, to kaut kā toreiz man liekas, ka skatītājs ļoti pašsaprotami pieņēma. Kas notiek gan ar tekstiem, gan arī ar darbiem, ja šie zemteksti vairs nav nolasāmi un ja viņi vairs nav aktuāli. Kas tad notiek ar mākslas darba vērtību? Māra Lāce: Domāju, ka tā valoda diez vai tik ļoti pazūd, tomēr domāju, ka kaut kāda pārnests notiek. Bet vispār šis jautājums par mākslas darba vērtību ir ļoti interesants, jo kurā brīdī tā vērtība nevis, ja tā var teikt, samazinās, bet pieaug. Šeit es nedomāju pat mantisko vērtību, kaut gan tas viss ir ļoti cieši saistīts arī. Bet kurā brīdī kaut kas mums kļūst ļoti nepieciešams, es tā varbūt varētu atbildēt.  Ja skatāmies 20. gadsimta 20. gadu sākums, tā sauktā Rīgas mākslinieku grupa - modernisti, kas ienāk un nostājās pilnīgi absolūti kontrā nostājas pret tā saukto vecāko paaudzi, ko pārstāv, teiksim, Tillberga Rihards Zariņš, Jānis Kuga un vēl atsevišķi autori. Viņi ienāk kā viena vienota, izskatās kā ļoti vienota straume, kā tāda grupa, kur pēc tam izrādās, ka viņi galīgi nav vienoti, tik ļoti dažādi, sastrīdas un šķiras viens no otra. Bet viņi tajā pārmaiņu laikā ar savu mākslu ienes vēl kaut ko no pārmaiņu elementa. Un pienāk viens brīdis, kad šie darbi, kas radīti noteiktajā laikā, viņi iegūst kaut kādu vēl savu papildus vērtību. Te ir tāda netveramā lieta, ko nozīmē labs mākslas darbs. Es nezinu, man ir ļoti grūti uz to atbildēt. Atgriežoties pie perioda, par ko ir stāsts arī izstādē, māksliniece Helēna Heinrihsone saka, ka viņai saglabājies kopš tiem laikiem naids pret daiļslidošanu un neļķēm. Vai jums ir līdzīgs riebums pret kaut kādiem procesiem, kuriem ir saistība ar šāda veida atmiņām. Māra Lāce: Runājot par neļķēm, es uzreiz varu teikt, ka es pievienojos Helēnai Heinrihsonei, lai gan man ļoti patīk ziedi, dažādi, bet ļoti nepatīk neļķes. Tas es domāju, ka kaut kādā veidā laikam tiešām nāk no tā laika.  Ziniet, es kā viena no tām trakākajām lietām un smagākajām priekš sevis izjutu to, ka tomēr bija tik ārkārtīgi daudz ierobežojumu ceļošanai, pareizāk sakot, tu īsti nekur nevarēji normāli tikt. Tad, kad atvērās robežas, un kad tu pabrauci pa pasauli, bija šīs iespējas un ka tu pēkšņi saprati, ka viss tas, ko tu savā laikā esi mācījies arī mākslas vēsturē un skatījies melnbaltās ilustrācijas, ka tu pēc tam redzi, ka tas viss ir bijis praktiski savādāk. Tad tu iegūsti to pieredzi. Tā bija mana viena no lielākajām traumām. Un es to izjutu, tiešām to reāli izjūtu kā pāri nodarījumu sev. Citādi jau mēs dzīvojam katrs savu dzīvi, tādu, kāda viņa bija. Muzejā jau bija ļoti interesanti. Tad jums vienkārši ir riebums pret reprodukcijām? Māra Lāce: Starp citu, jā, varētu teikt, melnbaltām reprodukcijām, kur neko nevar redzēt.  Muzejā mēs padomju laikā ļoti saskārāmies tomēr ar cenzūru. Tā kā var teikt, ka man ir sava veida naids pret to. Tagad man ir atļāvušies atsevišķos gadījumos pārmest, ka es esmu pārāk liberāla, ka es pārāk daudz ko, varbūt atļauju. Bet cenzūra, man likās, ka tas ir kaut kas briesmīgs, ka kaut kādu pat sīkumu dēļ, vai tas autors ir emigrējis, vai tas autors ir savā "Baltars" šķīvī ir izveidojis sarkanbaltsarkano karogu, un tāpēc to priekšmetu nedrīkstēja eksponēt. Manā skatījumā tās ir lietas, kas ļoti ierobežo. Tas jau nenozīmē, ka šobrīd mēs nestrādājam drusku savādākas, bet tomēr sava veida cenzūras apstākļos.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu, izdevēju un Latvijas Mākslas akadēmijas asociēto profesoru Arni Rītupu par karu, tā intelektuālajiem pirmavotiem, vēstures beigām, polittehnologu atbildību Putina sistēmas konstrukcijā un bailēm. Žurnāls "Rīgas Laiks" pēdējā gada laikā uzdevis vairākus atvērtus jautājumus gan saviem sarunu biedriem, gan arī paši sev, kā tas viss iespējams, ko filozofs var darīt bezpalīdzības situācijā, kāda ir personības loma vēsturē, kas un vai ir tautas kolektīvā atbildība un kā apzināties vai saprast pašreizējo vēstures momentu. Tie ir tikai daži no jautājumiem, ko jūs varat atrast žurnāla pagājušā gada izdevumos. 2022. gada septembrī kādā no saviem ievadrakstiem Arnis Rītups uzdeva jautājumu pats sev, - ko es daru? Proti, jau pirms vairākiem gadiem viņš ierosināja vēstures mēslainē atstāt Krievijā izauklēto jautājumu, ko darīt un kurš vainīgs, un nomainīt to ar jautājumu - par ko es tagad esmu atbildīgs šajā situācijā, pievēršot uzmanību sev situācijai tagad, nevis mistiskiem viņiem kaut kur citur bez saistības ar sevi. Arnis Rītups: Es tajā intensīvajā fascinācijā atrados mēnešus trīs, pēc tam paguru, katru dienu neinteresējos par to, kas notiek frontē, ko runā Krievijas vai rietumvalstu politiķi. Mani atslāba uzmanība. Pagāja vēl daži mēneši, un es sāku mēģināt par kaut ko domāt. Es atklāju, varbūt tas šķiet pašsaprotami, bet man tas izrādījās pārsteidzošs atklājums, cik grūti domāt par karu. Ir viegli to nosodīt vai kaut kā aizrauties ar to, bet domāt par to ir ārkārtīgi grūti. (..) Līdzīgi kā domāt par par rīcību ir grūtāk, nekā domāt par domu. Precīzāk es teiktu, līdzīgi kā domāt par nāvi, ir grūti. Nāvi padarīt par savas domas priekšmetu ir paradigmatiski grūti, tas ir viens no grūtākajiem domas priekšmetiem. Un karš kā tāds nāves radījums, nāves radītājs. Tieši tāpēc grūti, cik daudz viņas tur ir klāt. Karš nevar būt neitrālas domas priekšmets, viņš ir pieejams, tikai izvēloties kādu no pusēm, tikai kļūstot par kara dalībnieku.  Savukārt tie, kas aktīvi ir kara dalībnieki, viņiem ir grūti par to domāt, jo viņi ir nodarbināti ar karu. Nav laika apsēsties ierakumos un domāt par karu. Dažiem ir. Pirmā pasaules kara laikā Ludvigs Vitgenšteins, pāri šalcot artilērijas šāviņiem, domāja par loģiskas filozofijas traktātu, taču viņš nedomāja par karu. Viņam būtu bijis tikpat grūti kā citiem domāt par karu tajos apstākļos, manuprāt. Ja tu sāc domāt par karu, kas aktuāli notiktu, neizbēgami nostājies kādā no pusēm. Ja tu nenostājies kādā no pusēm, tad tu domā par kaut ko citu, nevis par karu. Kā tu uztver šo Latvijā izplatīto gan politiskā, gan arī publiskā līmenī apgalvojumu, ka ukraiņi karo mūsu vietā. Vai mēs atrodamies karā ar šādu izteikumu? Arnis Rītups: Ar izteikumu vien nē, ja izteikumam seko kaut kādas darbības, vēlēšanās palīdzēt, tad, protams, ka, palīdzot vienai no karojošajām pusēm, mēs esam kara dalībnieki. Tas, ka ukraiņi karo mūsu vietā, tādu stāstu es dzirdu jau tā vai citādi ar aizsardzību saistītām aprindām jau gadus astoņu. Pieņēmums, ka pēc Ukrainas ieņemšanas nākamā būtu Baltija, tāds stāsts Latvijas gan valdības līmenī, gan Aizsardzības ministrijas darbinieku līmenī ir figurējis jau ilgu laiku. No tā izriet, ja šobrīd Ukrainā aiztur Krievijas agresiju neļauj, viņai izplatīties, tad viņi karo mūsu vietā. Arnis Rītups ir Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors, ieguvusi doktora grādu filozofijā Lēvenes  Katoļu universitātē, specializējies arī Aristoteļa un viņa grieķu komentētāju darbos. Viņš pasniedz filozofiju Latvijas Mākslas akadēmijā, kā arī Ir žurnāla "Rīgas Laiks" izdevējs. Viena no Arņa Rītupa tēzēm par karu, kas publicētas "Rīgas Laika" izdevumā krievu valodā, ir spēja būt konfliktā, to nesarežģījot, prasa sarežģītākas institucionālas un garīgās dzīves formas nekā pacifistisks pašapmāns. Arnis Rītups: Pacifisms ir pašapmāna forma, kaut kādu inteliģentu rādīta, kas nerēķinās ar to, ka pasaulē ir agresīvi spēki, ar kuriem ir jācīnās, nevis kuriem ir jāpakļaujas nevardarbībā un ieroču izkausēšanā, pārvēršanā arklos.  Pacifisms manās acīs tāds, kāds viņš 20. gadsimtā ir bijis, un tik, cik es par viņu esmu interesējies, ir galēji naiva, sentimentāla un utopiska pozīcija, kura kā daudzas citas utopiskas pozīcijas ir tās nesējiem palīdzējušas nonākt kaut kādās nākotnes situācijās. Utopija kā politiskās teorijas modelis ir dominējoša rietumu pasaulē, viens vai cits utopisks skatījums ienes tevi nākotnē. Tu izteicies arī intervijā radio "Svaboda", ka tev pēdējos 30 gados mainās tas tēls, kā redzi krievu cilvēku, ka tu neko nedari speciāli, bet tas mainās. Krievs kļūst nedaudz toksisks. Arnis Rītups: Ja es to teicu par pēdējiem 30 gadiem, tad esmu kļūdījies, jo es runāju par pēdējo gadu. Pēdējo 10 - 12 mēnešu laikā es redzu šīs izmaiņas, manī parādās aizdomas, manī parādās tādas bažas, ko viņi īsti grib.  Man ir daudz draugu krievu, ar kuriem manas attiecības nekā nav mainījušās, nav pasliktinājušās. Bet tas ir tāds filtrs, caur ko es viņus aplūkoju. Pirmkārt, es aplūkoju tos, kurus es nepazinu. Mani uzrunā kāds krievs, kuru es nepazinu, pret to man ir parādījušās aizdomas, kas man agrāk nebija. Krievs vai ukrainis, kāda starpība, šobrīd ir starpība.  Kas ir noticis? Klausoties arī dažādu domājošu krievu izteikumos saprotu, ka daudzi no viņiem arī to uztver kā problēmu, viņu pašu izpratne par krievu mainās daudzos gadījumos. Un mainās uz kaut ko tādu, par ko ir kauns, ar ko ir neērti būt saistītam. Bet tu nevari pēkšņi teikt, lai gan daži tā arī dara, īstenībā es esmu polis, mana vecāmamma bija ebrejiete un pazūd tas krievs. Taču jutīgāki cilvēki, es esmu redzējis, kā viņos pašos iekšējais krievs mainās. Iespējams, ka tas ir neveiksmīgs formulējums par to iekšējo krievu, bet tā nav attieksme pret, piemēram, tiem, kurus es pazīstu, tā ir attieksme drīzāk pret tiem, kurus es nepazīstu. Kopš seniem laikiem man ir pirmo reizi parādījies filtrs. Bet ar tiem, kurus pazīsti, nav problēmu? Arnis Rītups: Ir bijušas. Igauņu krievu mākslinieks, kuru es neesmu redzējis vairāk nekā piecus gadus, mēs satiekamies nejauši, mēs ejam dažus soļus un sakām, forši, varētu iedzert. Es es viņam prasu, vai viņš seko karam, un viņš saka: jā, vakar mēs forši tiem ukriem tur nu sadevām. Es jūtu - opā! Negaidīti, mākslinieks, it kā jutīgs cilvēks, bet tas, par ko viņš priecājas, ir kaut kas tāds, kas man neļaus ar viņu nekad iedzert.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Aivitu Putniņu par sabiedrības realitāti un likumdošanas paralēlo dzīvi, par to, vai nākotnē vispār nebūs vecums, par attieksmi pret bēgļiem kiberkara laikā, par to, cik solidāra ir mūsu sabiedrība. Sociālantropoloģe Aivita Putniņa pirms dažiem gadiem, kad vēl tika svinēta Latvijas simtgade, kādā intervijā teica, ka brīvība ko devusi dzīve neatkarīgā valstī ir izrādījusies diezgan smags ikdienas darbs, proti, brīvība izvēlēties otru cilvēku, brīvība likt otra cilvēka vajadzības augstāk par savām, taču tikai tā esam patiesi kungi pār savu brīvību, pretējā gadījumā brīvība ved cilvēku uz viņu vajadzību un vēlmju cietumu. Brīvība likt otra cilvēka vajadzības augstāk par savām ir pēc būtības jautājums par solidaritāti, kurai var atrast gan pozitīvus, gan negatīvus piemērus šobrīd Latvijā. Reizē tas ir arī reliģisks jautājums. Aivita Putniņa: Tas ir jautājums no sistēmiska skatupunkta. Es droši vien skatos no otras puses, man vairāk interesē, nevis tas, kā cilvēki runā par lietām, bet tas, kā cilvēki lietas dara. Antropologiem patīk skatīties uz to starpību starp šīm abām lietām,. Es labi atceros vēl padomju laikus un savus vidusskolas gadus, kādu 86. gadu, svinam klasesbiedrenes dzimšanas dienas ballīti, un tad mēs "proklamējam" Latvijas Republiku. Tā ir tāda lieta, pēc kā mēs visi ilgojamies. Tad nāk barikāžu laiks. Man liekas, ja jādomā par solidaritāti, tā bija lieta, ko visi cilvēki izdzīvoja. Man likās, jā, beidzot tā brīvība ir pienākusi ar šo ārkārtīgi lielo atbalstu, upurēšanos vienam citu priekšā. Tas, ka tur bija dažādi cilvēki, kas bija padomju laikā Latvijā iebraukuši un visi stāvēja par vienu lietu. Toreiz tā situācija bija nopietna, neviens nezināja, kā tas beigsies.  Un pēc gada tas tā kā sabirza un katrs sāka meklēt savu vietu, tad daļa cilvēku nebija vairs tik cienīgi, tur bija barikādēs strādājuši, jo viņi nebija latvieši. (..) Tāpat lielā sabiedrības noslāņošanās. Rūpnīcu sabrukšana. Atceros, ka es vēl vācu datus savai doktora disertācijai, kur es runāju ar sievietēm, kuras grūtniecības laikā pārtikt tikai no plikas maizes un tējas. Sociālās palīdzības tīkla vispār nebija. Tas ir jautājums, kāda tā valsts ir. Viens, ka mēs viņu proklamējam un tad pasakām, re, mēs tagad nu visu izdarījām. Un kas no tā visa ir iznācis? Šī sociālā nevienlīdzība, tā plaisa starp cilvēkiem veidojas, tā mani uztrauc. Man likās, ka brīvība tādu privilēģiju, mēs tagad esam brīvi, mums vairs nav jācieš. Un mēs tagad varam otram cilvēkam piedot, mēs varam otru cilvēku piecelt, mums vairs nav jācīnās par to, ka mani tagad žmiedz nost. Tā ir ārkārtīgi fundamentāla lieta un sajūta - dzīvot ar tādu sajūtu, ka man joprojām kaut kas trūkst, vai ar sajūtu, ka man tagad tas ir iedots un man tagad ir pienākums dot šo lietu tālāk citiem cilvēkiem. (..) Droši vien nākusi ir vēl viena lieta klāt, kas deviņdesmitajos gados notika visā Rietumeiropā, proti, tas, ko antropologi sauc par audita kultūru, tāda menedžmenta veida domāšana, kas ir uz efektivitāti, uz padarīt vairāk īsākā laikā virzīta. Šī steiga, ka cilvēki arī tīri objektīvi, lai to algu, kas ļautu uzturēt ģimeni, nopelnītu, daudz strādā, pie mums daudz ilgāk nekā vidējais pilsonis Eiropā. Tas arī ir radījis vēl vairāk vērtību nobīdi mantas un naudas virzienā.  Mēs strādājām, lai mums būtu labāka dzīve, lai mums būtu vairāk mantu. Vecāki pavada vairākas stundas darbā un tad par to, ko nopelna, viņi pērk bērniem atkal tās mantas. Bet vai mēs varam uzvilkt visus mūsu 10 apavu pārus kājās? Mums ir tikai divas kājas. Tāpat cilvēki mokās, ko tagad darīt ar drēbju skapi, jo tās drēbes ir pārāk daudz.  Šī dzīves konvertācija vairāk uz mantu parāda attiecības, kurās ir jāliek iekšā arī ļoti daudz laika, tās pazūd šīs steidzīgās un mārketinga tipa dzīves loģikā. Aivita Putniņa antropoloģijas izglītību ieguvusi Vītauta Dižā universitātē Kauņā un Kembridžas universitātē Lielbritānijā, strādājusi daudzos pētnieciskos projektos par ģimenes dzimti, sabiedrības līdzdalību, pilsētas plānošanu, biotehnoloģijām, seksuālo un reproduktīvo veselību, vardarbības novērošanu un kultūras procesiem. Aivita Putniņa konsultējusi starptautiskās un valsts institūcijas gan ārējās komunikācijas, gan sabiedrības integrācijas un nacionālās plānošanas jautājumos. Izveidojusi Antropoloģijas studiju programma Latvijas Universitātē. Viena no problēmām, kuru jūs iezīmējat, arī runājot par ģimenes modeli, jūs esat teikusi, ka normatīvais regulējums netiek līdzi procesiem sabiedrībā. Veidojas konflikts starp sabiedrību un politiku, no vienas puses ievēlam cilvēkus, kuri reprezentē sabiedrību, bet tie, kuriem jāveido šis normatīvais process, vienalga netiek līdzi procesiem sabiedrībā. Kāpēc tā? Aivita Putniņa: Tāpēc, ka normatīvie procesi mums notiek lielajos vērtību līmeņos. Mēs vairāk dzīvojam tādu kā saukļu līmenī un zinātnei arī Latvijā ne visai tic, sociālajiem zinātniekiem. Covid laika regulējumi man liekas ļoti spilgta ilustrācija tam, kā eksperta viedokli beigās tā arī netika ņemti vērā un visi vadījās no tādas sajūtas, kā man liekas, kā tagad būs. Daļa politiķu ir bijuši gudrāki, un tā ir nesena tendence. Esmu novērojusi, ka partiju programmas tiek rakstītas pēc socioloģiskās aptaujas rezultātiem, ko cilvēki tur gribētu redzēt un to mēģini likt iekšā. (..) Tas, ka tu savu programmu uzraksti pilnībā balstoties tikai aptaujā, bet nevis tādā politiskā redzējumā, tā varbūt ir tāda galējība.  (..) Tas ģimenes regulējums, tas visu laiku ir bijis tāds karsts kartupelis, jo, nedod Dievs, tagad pateikt, ka ģimene varētu būt kaut kas vairāk nekā precēts vīrs un sieva un viņu bērni. Vai nu arī tādi, kas varbūt nav precējušies, bet noteikti ir pretēja dzimuma. Vismaz padsmit gadus to es esmu vērojusi. Piemēram, kāpēc Latvijā netiek kriminalizēta vardarbība ģimenē, tas ir vainu pastiprinošs apstāklis, bet nav specifiska regulējuma par vardarbību ģimenē. Tajās sapulcēs visi saka, bet tad būtu jādefinē, kas tā ģimene ir. To mēs nevaram atļauties darīt, jo tad mums nāktos to plašāko jēdzienu likt iekšā. Kriminālprocesa likumā ir tas plašākais ielikts. Ir kaut kādas bailes. No kā bailes?  Aivita Putniņa: Tāpēc, ka mēs gribam būt tādi labi un kārtīgi cilvēki tajā sarunā normatīvā līmenī, deklaratīvajā līmenī. Ja es saku, esmu par tradicionālajām vērtībām, tad es esmu labs cilvēks, aiz manis tad ir taisnība. Tā rada zināmu solidaritāti sabiedrībā šajā vērtību līmenī, ka mēs visi tagad solidarizējamies par kaut ko un pret kaut ko. Tāpēc mums tagad ir tāda plaisa.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnieku Andi Kudoru par to, ko varam secināt pēc pagājušā gada kara darbības Ukrainā, kas ir Krievijas iekšpolitikas ilgtermiņa procesi, ko pasaule par Krieviju zināja un ko ar šīm zināšanām var saprast tagad. Februārī būs pagājis gads, kopš sākās karš Ukrainā. Ekspertīze par notikumiem Krievijā un Ukrainā un pasaulē mainās no pozitīvas uz pesimistiski un otrādāk.  Šī gada sākumā politikas zinātnieks un Latvijas Universitātes pasniedzējs Andis Kudors, kura pētniecības jautājumu blokā ir nacionālā drošība, Krievijas politika, rakstīja: "Pirms runājam par nākotni, būtu jāskatās uz iepriekšējo gadu, un, lai arī cik dramatisks tas būtu, kopsavilkumā par to var secināt divas, ja ne pozitīvus, vismaz cerību viesošus apsvērumus." Pirmais no tiem - ļaunums nav uzvarējis, Kijiva nav kritusi, Ukraina nav kritusi un ukraiņi turpina cīnīties, un otrais, ka Rietumiem un demokrātiskai pasaulei izdevās panākt vienotību un konsolidācijas līmeni.  Vēsturnieks un filozofs Juvals Noa Harari savā rakstā brīdināja, ka Krievijas uzbrukums Ukrainai draud atmest visu pasauli jaunā karu un postu laikmetā, respektīvi, tādā lielā, ilgstošā procesā. Andis Kudors: Karu un postu laikmets nav pagājis nemaz, nav beidzies. Mums vienkārši paveicās Eiropā kodolieroču baiļu un biedēšanas dēļ nebija kara Eiropā, jo abas puses bija gatavas lietot kodolieročus. Es domāju, NATO bloks un Varšavas pakta valstis. Harari nosauca to, kas bija pēc Otrā pasaules kara par tomēr vismiermīlīgāko laikmetu un šobrīd cilvēce tiek virzīta pretī jaunam kara laikmetam. Andri Kudors:  Eiropā, jā, ja skatāmies reģionāli, jā.  (..) es esmu kristietis, es ticu tam, kas rakstīts Bībelē, brīvu, proti, ka kari un karu daudzināšanu būs līdz pasaules beigām. Cilvēce neatradīs kaut kādu brīnumainu risinājumu, kā apstādināt karus.  Atgriežoties politoloģijā, PSRS nebija sabrukusi līdz galam, tagad mēs varam zināmā mērā  spriest par Krievijas agresiju pret Ukrainu kā tādu impērijas mēģinājumu, diezgan izmisīgu mēģinājumu saglabāt sevi kā impēriju. Tā ir padomju impērija, tā ir tā pati cariskā impērija. "Lai sankcijas iedarbotos pilnā mērā, ir nepieciešami mēneši, bet atsevišķos gadījumos, gadu. Ja Krievija nevarēs iegūt atbilstošu kapitālu un dažādu ražojumu detaļu apjomu, vēl vairāk rūpnīcu un uzņēmumu tiks slēgti, palielinot bezdarb. Daudzmaz droši var prognozēt, ka atgriezīsies aukstā kara laiki, kad PSRS spiegi zaga jaunāko tehnoloģiju paraugus Rietumos Jo komunisti nespēja paši neko sevišķi izdarīt augsto tehnoloģiju jomā," savai nacionālai drošībai veltītajā blogā raksta politologs Andis Kudors. Jau grāmatā "The Russian Economy: Prospects for Putin 4.0", kuras viens sastādītājiem bija Andis Kudors, Alеksandrs Golts, militārais eksperts no Krievijas, rakstīja par zagšanu, par izzagšanu, ka efektivitātes militārajā modernizācijā Krievijā trūkst zagšanas dēļ.  Andis Kudors: Tas bija pirms kara un neko īpaši uz ārpusi nevarēja redzēt toreiz. Mēs redzam, ka tagad, lielajam karam sākoties, jā, viņam bija taisnība, daudzos tankos nebija šī aizsardzības sistēma, kas bija paredzēta. Daudz tanku vispār negāja un tā tālāk, ar aviāciju viņiem ir pašvaki. Krievijas zagšana ir nākusi par labu Ukrainai šodien. Tas, ka viņi zaga un tur bija korupcija, tur taču viens no tiem ģenerāļiem viens tanku bāzes komandieris arī nošāvās, kad viņu bija jādod tanki karā. Nav labi smieties par to, tā ir traģēdija cilvēka līmenī, bet šī zagšana parāda, ka Krievija x stundā ir vāja. Katrā ziņā radikāli vājāk, nekā tika domāts. Tomēr spējīgi karu turpinās jau gadu. Andis Kudors:  Masas dēļ viņi varēs vēl gadu. Viņi tomēr apjomu, bruņojumu, ko veidoja, cik viņiem bija munīcijas, viņi tomēr to visu gatavoja, lai karotu ar NATO. Un tas skaits un mērogs ir tik liels, ka viņi tērē un tērē, viņiem vēl ir.  Putins nesen teica, ka ekonomika netiks pārlikts uz militarizācijas sliedēm. Šo mēs varam tulkot, tā - Krievijas ekonomika tiks pārlikta uz militarizācijas sliedēm. Līdzīgi kā viņš teica, ka mobilizācija nenotiks, mobilizācija notiek, netiks konstitūcija mainīta, termiņiem tika mainīta, un tā tālāk. Putins melo regulāri. Bet tas Krievijas mērogs ir tik liels, ka viņiem pietiek, ar masu arī var nodarīt. Tas ir līdzīgi kā Otrā pasaules kara laikā - sūta kareivjus, lai pretinieks munīciju iztērētu, pēc tam viņi tiek uz priekšu. Ja cilvēku dzīvības nav žēl, tad Krievija var karot un tāpēc viņi var karot joprojām. Andis Kudors ir politologs, kurš specializējies Krievijas ārpolitikas un drošības politikas pētniecībā. Viņa pētnieciskās intereses saistās ar Krievijas ārpolitiku, attiecībām ar tās kaimiņvalstīm, Krievijas tautiešu politika, publiskā diplomātija un propaganda. Kudors ir vairāku Krievijas ārpolitikas analīzei veltītu publikāciju autors un rakstu krājumu redaktors.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu Igoru Šuvajevu par kara ētiku, par to, kas mūsdienās būtu tiesības uz karu un kas tiesības pēc kara, vai un kādā veidā derīgas ir filozofa Kanta atziņas par karu un mieru. Kā arī par to, kā Krievijas imperiālisma vēsture atsaucas un karadarbības cēloņiem un sekām mūsdienu Eiropā. Kara un miera pretnostatījums nav radies no Tolstoja. Tā cēloņi ir senāki, un to pavisam nesen kara ētikas kontekstā filozofiskās domas portālā "punctum magazine" atgādināja filozofs Igors Šuvajevs, rakstot, ka par mieru cīnās, par to karo, taču aizmirst uzturēt mieru. Filozofs norādīja, ka reti kurš pēdējā laikā gan juristi, gan filozofi, gan politologi, formulējot attieksmi pret karu un mieru, atsaukušies uz Kanta uzskatiem. Kants esot bijis tas, kurš uzsācis mūsdienās tik svarīgo kara ētikas tēmu.  Kas  īsti ir kara ētika, par kuras aizsācēju vara varam uzskatīt Kantu, un kāds tam sakars ar to, kas notiek mūsdienās? Igors Šuvajevs: Sakars ir visvienkāršākais. Tradicionāli kara ētika ir pastāvējušas kopš tiem laikiem, kamēr pastāv ētika. Tas ir viens. Otrais, šajā tradicionālajā kara ētikā tika iekļautas tiesības uz karu un tiesības karā. Līdz ar Kantu iezīmējis, ka ir vajadzīga vēl trešā joma - tiesības pēc kara. Tad, kad es saku tiesības, tikpat labi var arī teikt vēl vienu vārdu - taisnīgums, taisnība. Ko īsti nozīmē tiesības uz karu un tiesības kara? Igors Šuvajevs: Tāpēc, ka cilvēki parasti lielākoties karo. Tas ir viens. Bet ir pieļauts viens karš vismaz ētiskajā aspektā - taisnīgais karš. Savukārt taisnīgais karš principā ir atbrīvošanās karš. Tas ir karš, kurā, pieņemsim, šodien atradas Ukrainā.  Igors Šuvajevs: Jā. Jūsu publikācijā jautājums ir par to, ko mēs īsti varam saukt par karu un kad mēs varam to, kas notiek, saukt vienkārši par, citējot Kantu, vienkāršu izskaušanas kampaņu. Igors Šuvajevs: Šajā formulējumā Kants nedaudz aizsteidzas priekšā savam jaunākajam laikabiedram Karlam Klauzevicam, kuram ir klasisks darbs par karu. Klauzevics norāda, ka kara mērķis, ja tas ir karš, ir padarīt pretinieku bezspēcīgu. Viss pārējais principā ir slaktiņš. No Kanta viedokļa, piemēram, šis lingvistiskais vingrinājums, kuru izpildīja Krievija pagājušā gadā, saucot to par militāro operāciju, baidoties saukt par karu, neiztur kritiku, jo viņiem bija jābūt pat ieinteresētiem saukt to par karu. Igors Šuvajevs: Savā ziņā jā, bet tur tu arī dažas citas atrunas. Taču man ir aizdomas, ka Krievija šī visas slaktēšanas pasākuma nodēvēšanu... Kā tur bija - speciālā operācija?  Tam, manuprāt, ir iekšzemes daži nosacījumi, ja tā ir speciālā operācija, cilvēki var kaut kur uz kādu laiciņu pazust, un par tiem nekādas atbildības nav. Gluži tāpat, ja kāds cilvēks krīt šajā speciālajā operācijā, viņš nav kritis karā.  Kants norāda uz diviem aspektiem, kad ir iespējams miers. Viens no striktajiem punktiem, kurš ir jāīsteno jau pirms visa pasākuma, ir - nedrīkst varmācīgi iejaukties citu valstu iekšējās lietās. Otrreiz striktais - nedrīkst darīt neko tādu, kas mazinātu savstarpējo uzticību. Krievija pārkāpusi jau pirmos divus punktus, līdz ar to tur vairs nevar būt nekādu runu, tas ir taisnīgs karš no Ukrainas puses un slaktēšana no Krievijas puses. Kādēļ ir iespējams tikai šis taisnīgais karš viņa izpratnē? Igors Šuvajevs: Pretējā gadījumā jebkurš cits karš nodrošina nākamo karu. Un tāpēc arī tās tiesības pēc kara vajag, lai varētu pielikt punktu un lai mēģinātu sadzīvot mierīgi. Kolīdz tas netiek darīts, tā karš ir uzreiz iespējams. Starp citu Kantam ir vēl viens pie šiem punktiem, kas nav striktais, nav pieļaujami nekādi valsts ārējie parādi. Un viņš to pamatoja ļoti vienkārši, ja ir valsts ārējie parādi, pēc kāda laika tie, kas nokļuvuši parādu jūgā, var sacelties pret to un viņu sacelšanās principiāli ir taisnīga. Tātad ir iespējams nākamais karš. Kas ir tiesības karā Kanta izpratnē?  Igors Šuvajevs: Tiesības karā - kā izturēties pret tiem, kas karo, un pret tiem, kas nekaro. Tas ir galvenais nošķīrums, taču atkal es varu atsaukties uz to Klauzevicu un un tas ir 19. gadsimta pats sākums. Klauzevics norāda, ka karo nevis armijas, bet principā sabiedrība. (..) Tas ir Krievijas sabiedrības karš, grib vai negrib, bet tas ir Krievijas sabiedrības karš, un par šo karu ir atbildīga Krievijas pilsoņi. Mēs šobrīd uzskatām netieši, ka arī mēs atrodamies karā, arī Latvija, Latvijas sabiedrība.  Igors Šuvajevs: Latvija nevienu brīdi nav karā. Ukrainas karš ir Ukrainas karš un nevajag jaukt ar Latviju. Latvija nevienu brīdi nav bijusi kara apstākļos šobrīd. Apgalvojums, ka ukraiņi karo mūsu vietā... Igors Šuvajevs: Nepavisam.      Ukraina karo pati pa sevi. Tas, ka Latvijai ir izdevīgi, ka šāds karš notiek, tas ir cits jautājums.  Izdevīgi? Igors Šuvajevs: Protams, jo nav nepieciešams karot Latvijā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar socioloģijas zinātņu doktori un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas asociēto profesori Baibu Belu. Vai un kādi ārējie faktori nosaka to, kāda ir mūsu sociālā politika? Saruna par nabadzību, tās cēloņiem, par to, kas ir ilgtspējīga attīstība, par solidaritātes kultūru un agresiju sabiedrībā. 2022. gada nogalē veiktā SKDS socioloģiskā aptauja konstatēja, ka Latvijā 46% mājsaimniecību finanšu situāciju iepriekšējā gadā ir pasliktinājusies, kā rādīja iedzīvotāju aptaujas dati, pagājušais gads lielākoties negatīvi atsaucās uz ģimeņu ienākumiem, bija transporta, ikmēneša, mājokļa un pārtikas tēriņu pieaugums. Nesen arī sociālos medijos diskusiju vai satraukumu izraisīja pirms diviem gadiem apkopotie "Eurostat" dati, ka veselīgas dzīves ilgums Latvijā vīriešiem ir 52,6 gadi, sievietēm - 54,3, kas bija zemākais Eiropas Savienībā. Kādi procesi nereti stāv aiz šiem socioloģiskiem cipariem?  "Tagad materiālās nenodrošinātības rādītāji tiek labāk nomērīti. Bet arī tie ir pietuvinājums, kas parāda aisberga redzamo daļu trūkuma ietekmei cilvēku dzīvēs. Tas, ko nozīmē dzīvot reāli ar ļoti ierobežotiem ienākumiem, tā kā esmu kvalitatīvo pētījumu speciālists, man liekas, ka daudz precīzāk tieši subjektīvo situāciju var redzēt caur intervijām. Tie mērījumi neparāda, kāda, piemēram, ir cilvēka pieejamība medicīnas pakalpojumiem vai zālēm. Tur atkal nāk citi mērījumi, bet tos reti skata kopā publiskā diskusijā," skaidro Baiba Bela. "Viena lieta ir individuālie ienākumi, bet ja skatāmies sistēmas lomu reģionālā mērogā, tad atšķirība starp Rīgu, Pierīgu, Rīga sevišķi izceļas, un pārējo Latviju... Es domāju, cik nacionālos attīstības plānos ir iezīmēta šī reģionālās attīstības atšķirību mazināšana. Kur mēs esam tikuši? Tieši nekur," analizē Baiba Bela. Baiba Bela rakstījusi, ka pēdējā laikā vairāk pievērsusies pētījumiem, ar kuriem sāka savu karjeru, tie ir sociālās atmiņas pētījumi. "Tā ir smaga tēma par divu atmiņu sabiedrību, kas Latvijā ir. Tas, ka tie cilvēki, kas mājās lieto latviešu valodu, un tie, kas lieto krievu valodu, to jau vairākas desmitgades rāda pētījumi, ka par pilsoniskām vērtībām, kā maksāt nodokļus, piedalīties vēlēšanās un  citām cilvēki var diezgan labi vienoties, un tur faktiski tās atšķirības starp latviski un krieviski runājošiem nav. Tikko mēs skatāmies attieksmi pret valodu, kultūru un vēsturi, tur parādās šī šķirtne, ļoti būtiska," atzīst Baiba Bela. "Tagad, kad nojauca Uzvaras pieminekli, nekādi diži protesti nebija droši vien lielā mērā tāpēc, ka bija 9. maija pieredze un cita apsardze un tas karš fonā, bet faktiski tā tomēr ir problēmas paslaucīšana zem tepiķa. Tāpēc, ka diskusija ir ārkārtīgi nepieciešama un to parāda faktiski divas lietas, ka "Saskaņa" Saeimā netika ievēlēta. (..) Un man bija ārkārtīgs šoks šajā Jaungada naktī par petardēm un šaušanu 23.00. Tā rīboņa bija fundamentāla.  Te, lūk, man ir jāsaka, es nezinu, tādēļ, ka mēs esam tomēr šī divu kopienu sabiedrība. Tā Jaunā gada nakts to demonstrēja ārkārtīgi spilgti. Tas mans burbulis ir vairāk vai mazāk latvisks, un es domāju, jā, kopš kara izrādās arī tie, kuri domāju, ka viņi ir krievi, izrādās, ir ukraiņu saknēm. Te daži ir burtiski tādi, kas varētu būt etniski krievi, kuriem es droši vien uzdošu to jautājumu, kā viņš to skaidro. Bet, godīgi sakot, es nezinu, ko tie cilvēki domā. Es nezinu, kādēļ vienpadsmitos tās petardes, visi tie salūti gāja gaisā ar tādu blīkšķi. Es sapratu, ka tie cilvēki dzīvo pilnīgi citā domāšanas telpā nekā es. Un tad, kad es braucu garām tam, kur bija Uzvaras piemineklis, es tiešām jūtu reālu fizisku atvieglojumu. Man tiešām ir reāli fiziskas atvieglojumu no tā, ka viņš vairs nav." Baiba Bela ir sociālo zinātņu doktore, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļas asociētā profesore. Viņas pētnieciskās intereses ir ilgtspējīga attīstība, sociālā politika, nabadzība, sociālā atstumtība, migrācija un identitāte. Bijusi arī līdzautore vairākiem pārskatiem par tautas attīstību.  Kopš pirmā ANO globālā ziņojuma par tautas attīstību publicēšanas 1990. gadā jēdzienu tautas attīstība plaši izmanto mediji, nevalstiskās organizācijas un politiķi. Tautas attīstība ir komplekss jēdziens, tā mērāma ar ekonomiskiem rādītājiem dažādās cilvēka dzīves jomās. Pēdējais pārskats par tautas attīstību iznāca pirms diviem gadiem, tas pētīja Latvijas eiropeziāciju, kuras viena no autorēm ir arī Baiba Bela.

Vai karš padarīja mūs gudrākus, vai cilvēki tā rezultātā mainās, vai paliek tādi paši un vai varam sākt runāt par kara beigšanas ētiku, raidījumā Brīvības bulvāris sarunā ar filozofijas profesori, morāles filozofi Skaidrīti Lasmani par to, kā apsvērt un saprast, kā labāk un pareizāk izvēlēties un rīkoties mūsdienu sociālajā vai globālajā apkaimē. Un kāpēc mēs nebūsim tik brīvi, kā tagad? 2022. gads vēsturē būs iegājis kā gads, kurā mēs atradāmies situācijās, ko juridiskā valodā apzīmējam kā nepārvaramas varas situāciju – mēs nonācām karā tiešā nozīmē, it kā tajā neatrodoties. Bailes, drosme, naids, riebums, līdzjūtība, izpratne – šie vārdi atgriezās ar lielāku intensitāti mūsu leksikā.  Kāda saruna ar jums, šķiet, tas bija 2019. gads, sākās ar jautājumu, kāds būs nākamais gads, bet vai vispār mēs kaut ko vēl varam prognozēt tādā mainīgā pasaule. Skaidrīte Lasmane: Tā ir nepārvarama cilvēka tieksme - prognozēt. Kas būtu dzīve bez prognozēm? Ja mēs skatāmies rezultātu, tad neviens, kas izsaka prognozes, jau nekad nesola tiešu rezultātu. Kaut kāda atbildība jau ir arī par prognozēm. Bet kara sakarā par vienu prognozi es pat brīnos, par tās prognozes precizitāti. Tomass Sterns Eliots, Nobela prēmijas cilvēks, dzejnieks un esejists. 1948. gadā, tūlīt pēc Otrā pasaules kara, bija ļoti daudz apsvērumu par to, kā nekad vairs. Jo slaktiņš bija briesmīgs kā jebkurš karš. Tad tās prognozes bija visdažādākās, bija pat piedāvājums radīt jaunu civilizāciju, un tikai tad iztiks bez kara. Tad dzejnieks apšaubīja, kā būs ar to jauno civilizāciju, jo to arī nevar paredzēt, kāda tā būs. Mēs neko par to nezinām. Viņš piedāvāja mēģināt kaut kā iztikt ar kultūras līdzekļiem, kultūras stimuliem. Bet tā prognoze bija, par ko es brīnos, ne par tiem kultūras stimuliem, bet par to, ka viņš mazliet šaubījās, kā būs ar Krieviju. Viņš uzskata, ka Krievijas imperiālisms citas tautas un citu tautu kultūras uzskata par zemākām. Viņš domāja vai izteica cerību, ka varbūt Krievija sapratīs un mainīs savu attieksmi, nicinošo vai nerespektējamo attieksmi pret citu tautu kultūrām. Bet, kā mēs sapratām, šī prognoze piepildījās, piepildījās ļoti nežēlīgi tieši. Skaidrīte Lasmane ieguvusi filozofijas doktora grādu, specializēsies ētikas jautājumos, daudzu pētījumu un mācību grāmatu autore. Pētījusi sabiedrībā valdošo morāli un vērtības, īpaši saistībā ar jauno tehnoloģiju iespējām, sociālās līdztiesības, komunikācijas un kultūru mijiedarbības jautājumiem. Profesore īstenojusi gan nacionāla, gan starptautiska līmeņa projektus, meklējot, sniedzot atbildes uz šodienas globāliem izaicinājumiem. Viņa ir biedrības "Latvijas Mediju ētikas padome" Ētikas padomes priekšsēdētāja vietniece, Latvijas Universitātes emeritētā profesore un vadošā pētniece. Skaidrīte Lasmane: Saviem studentiem es kādreiz esmu teikusi, izbaudiet, lūdzu, šo brīvību, lielāka vairs nevar būt. Es jūtu, ka tieši trīs gadījumi, tas ir Covid laiks, globālā sasilšana, kas draud tās saliņas appludināt, un tad cilvēki grib kaut ko palīdzēt. Trešais, protams, ir šis nežēlīgais, nelietīgais karš. Tas viss liecina par to, ka tā brīvība tomēr nav iespējama tādā veidā, kādā bija varbūt pirms 2020. gada, varbūt agrāk. Es nezinu, vai pareizi izsaku šīs prognozes, bet es jūtu, ka atkal... kaut vai Alvis Hermanis "Dzimšanas dienas kūka", tā nav Latvijas luga, viņš atgriežas atkal pie tradīcijām.

Raidījumā Brīvības bulvāris ar vēsturnieci Inetu Lipšu, kurai iznākusi jauna monogrāfija "Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture Latvijā 1922–1934", saruna par vēstures nepārtrauktību, no Latvijas Republikas dibināšanas fotogrāfijas izrietošo "pakauša perspektīvu dzimtes pētījumu kontekstā" un to, vai šie laiki ir vēsturiskāki par citiem laikiem. Par grāmatu saka, ka tā vēsta par sieviešu emocijām, enerģiju un darbiem, ko slēpa līdz šim Latvijas vēsturē neiekļautā, tā saucamā pakauša perspektīva. Vēsturniece Ineta Lipša ļoti bieži savā radošajā darbā ir pievērsies tādām nelielām tēmām, kuras tiek padarītas par lielu šī laika vēstures naratīvu. Kad Ineta Lipša ieguva Gada vēsturnieka titulu, viņai vaicāja, kas ir gada lielākais notikums, uz ko atbildēja, ka pēc kara sākšanās Ukrainā viss šķiet niecība. Kādā ziņā 24. februāris maina skatupunktu uz to, ko tu pēti, ko ir svarīgi pētīt. Ineta Lipša: No vienas puses, it kā tas skatījums nemainās. Tas, ko izdarīja 24. februāris, man personiski saasināja, varētu teikt, dzēsa vai kliedēja distancētības sajūtu diemžēl no tā objekta, ko es pētu. Es jau agrāk spēcīgi izjutu protestu apspiešanu Minskā, Baltkrievijā 2020. gadā. Tajā laikā es tieši interesējos par 1905. gadu, un mani interesēja sievietes piektajā gadā. Skatoties uz fotogrāfijām no Minskas protestu apspiešanas, kur bija šie ar stekiem sadauzītie cilvēki. Tie zilumi, tās asinis, tās baigās fotogrāfijas mani uzreiz asociēja ar 1905. gadu un vardarbība pret sievietēm no valsts varas puses. Te ieradās soda ekspedīcijas un spīdzināja, un miesas sodus piesprieda, un publiski izpildīja uz kailas miesas publiskās vietās, tajā skaitā arī sievietēm.  Protams, arī šie soda ekspedīciju karavīri, kas bija toreiz Krievijas impērijas armijas karavīri, it kā pašu valsts karavīri, ka viņi arī izvaroja sievietes un fiziski ar viņām izrēķinājās. Tad ir tas jautājums, cik daudz tas ir palicis arhīvu materiālos? Es domāju, ka šī piektā gada aizmirstā vēsture... Tagad jebkurš to var saprast, skatoties uz to, kas notiek Baltkrievijā protestu apspiešanā.  (..) kad ir Ukrainas karš, kad atkal nāk tas pats vēl drausmīgāks vilnis, kad jau cita valsts citas valsts pilsoņus izvaro, sit, nogalina. Pat ja mūsdienās Ukrainas gadījumā ir arī cilvēki, kas slēpj šo izvarošanu, neziņo par to, nestāsta. Tad vēl jo vairāk saproti, kāpēc piektā gada tas bija tā, kāpēc mums nav šo dokumentu un mums ir tikai nu kaut kādas  driskas no atmiņām un tamlīdzīgi. Tagad man liekas jebkurš cilvēks, ārkārtīgi labi var saprast to, kas 1940. gadā padomju okupācijas pirmās dienas. Tā kā uz savas ādas vari saprast, un viss, kas notiek Ukrainā, tevi skar ārkārtīgi personīgi. Vai var teikt, ka ir vēsturiskāki laiki un ir mazāk vēsturiski laiki? Ineta Lipša: Šajā ziņā sanāk, ka šis ir tāds vēsturisks laiks. Tas ir, kā kurš to uztver. Man par to grūti spriest. Savā ziņā šis ir tāds pateicīgs laiks, lai saprastu, ko nozīmēja okupācija tajā laikā, ko nozīmēja deportācijas, holokausts. Tad, kad tu redzi, ka tas viss šobrīd notiek tepat blakus, daudz ātrāk var iejusties arī pagātnē. Ineta Lipša ir vēstures doktore, no 2007. gadā Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošā pētniece. Pētījusi Latvijas starpkaru vēsturi, īpaši dzimtas un seksualitātes vēsturi, savos pētījumos pievēršoties sociāli mazaizsargātām sabiedrības grupām - sievietēm, vecāka gadagājuma cilvēkiem, seksuālām minoritātēm. Viņa pati saka: mani interesē, kā šie cilvēki dzīvoja pirmskara Latvijā, padomju okupācijas laikā.  Viņa ir autore monogrāfijām "Rīga bohēmas varā: seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā no 1914. līdz 1939. gadam", "Kaspara Aleksandra Irbes slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata". Šogad iznāca viņas grāmata par sieviešu politisko vēsturi Latvijā.

Saruna ar teātra producenti Jevgeņiju Šermeņevu, kura, baidoties no represijām pret kultūras jomā strādājošajiem, pirms astoņiem gadiem pārcēlās dzīvot uz Latviju un šobrīd kā teātra producente strādā Baltijas valstīs.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar teātra producenti Jevgeņiju Šermeņevu, kura, baidoties no represijām pret kultūras jomā strādājošajiem, pirms astoņiem gadiem pārcēlās dzīvot uz Latviju un šobrīd kā teātra producente strādā Baltijas valstīs. Saruna par teātra un politikas saistību, „Spēlmaņu nakts” izvēlēm un Latvijas sabiedrības diskusijām. Jūs reiz teicāt, manuprāt, tā bija intervija pirms kādiem diviem gadiem, ka teātris itin kā ienes gaismu visā, kas pasaulē notiek. Jevgeņija Šermeņeva: Apgaismo. Es domāju, ka tas ļoti spēcīgi izgaismo visas emocijas. Un caur emocijām izgaismo sāpīgās vietas sabiedrībā. Es mīlu tādu teātri. Es nemīlu teātri, kas cenšas uzlīmēt pa virsu kaut kādu līmlenti, lai liktos, ka viss ir ļoti skaisti un gludi. Arī tāds ir. Un ir ļoti daudz interesanta teātra, kas nodarbojas tikai ar cilvēku izklaidēšanu, novēršot viņu uzmanību no lielām problēmām. Ar to arī teātris man liekas pievilcīgs, ka tas ir dažāds. Tāpat kā jebkura māksla ir dažāda. Filmas arī mēdz būt atšķirīgas. Dažas ir ļoti sāpīgas, citas tieši otrādi, tu skaties, lai atpūstos un ne par ko nedomātu. Tāpat arī grāmatas. Mēs šajā studijā ne reizi vien esam runājuši par to, kāda māksla vispār ir iespējama [mūsdienās]. Jevgeņija Šermeņeva: Jebkāda! Tur arī tas labums, man šķiet. Tur tas labums, ka mākslinieks var izteikties tā, kā uzskata par vajadzīgu, jo viņam tā ir iespēja pavēstīt cilvēcei to, kas viņu uztrauc un apbēdina. Un tālāk jau skatītāji – vai nu to saprot, atzīst un pieņem, vai arī tas viss attiecas tikai uz kādu nelielu auditorijas daļu. Man liekas, jebkuram mākslinieka veidotam darbam vienmēr atradīsies kaut kāda auditorija. Vai tā būs liela, plaša auditorija, vai tā būs maza, vai būs tikai viens cilvēks. No jūsu viedokļa… Viss notiekošais – vai tas ir Putina karš, vai visas Krievijas karš? Jevgeņija Šermeņeva: Tas ir Putina karš un to cilvēku karš, kurus viņa ļaunais ģēnijs ir pacēlis no padibenēm. Tās ir duļķes, ko viņš izcēlis no dīķa dibena un kam piešķīris varu. Ir jāsaprot, ka cilvēki ar daudzmaz nopietnu attieksmi pret dzīvi, cilvēki, kas ir kaut cik empātiski pret apkārtējo pasauli, viņi skalojas ārā no Krievijas pārvaldes sistēmas. Jau sen, pēdējos desmit gadus – noteikti. Tur nav gadījuma cilvēku, nav tāpat vien. Ap viņu ir bijušie apsardzes darbinieki bez izglītības, tādi mūžam uzticīgi. Tie ir cilvēki, kas pieņem lēmumus pašā augstākajā līmenī. Par ko viņi var pieņemt lēmumus? Par ko viņi spēj sapņot? Par jaunu dzīvokli, mašīnu un savas ģimenes ērtībām. Ne par ko citu. Viņu redzesloks ir aprobežots. Un tie, kuri, nezinu… nodarbojas ar mākslu? Visi taču nav aizbraukuši, daudzi ir palikuši un turpina… Jevgeņija Šermeņeva: Ļoti daudzi ir aizbraukuši. Daudziem nav, kur aizbraukt. Daudziem nav, kur aizbraukt, daudziem ir vecāki. Ir jādzīvo. Ir kaut kā jāpelna nauda. Saprotat? Iet mācīt skolā? Kur lai iet cilvēks, kurš visu mūžu ir pasniedzis teātra mākslu? Iet uz par skolotāju – tā ir viena iespēja, jā, taču tagad visiem skolotājiem ir jāstājas partijā "Vienotā Krievija" un jābūt tā kā padomju laikā. Jāiekļaujas tajā kontekstā, ko raksta partijas vadība. Ir obligātas prasības, no kurām nevar izvairīties. Droši vien kāds aizies strādāt katlumājā, kāds aizies… nezinu, kur. Tomēr nav jau, kur palikt. Tas… tās ķēmīgās, derdzīgās duļķes šobrīd ir izsmērētas pa visu valsti. Ja agrāk vēl bija vietas, kur varēja patverties, tagad vairs nav. Vai jūs domājat, ka tas ir salīdzināms ar 37. gadu? Jevgeņija Šermeņeva: Zināt, man reizēm liekas, ka ir vēl ļaunāk. Tāpēc, ka tolaik cilvēkiem vēl bija kaut kāds iekšējs rūdījums un sapnis par kaut ko labāku. Šobrīd nav nedz viena, nedz otra. Šobrīd nav palicis pat sapnis par kaut ko labāku. Cilvēkiem vairs nekā nav. Tāpēc cilvēki pārvēršas par bezgribas būtnēm. Tieši tāpēc, ka viņiem nav nekādas perspektīvas. Jevgēņija Šermeņeva ir beigusi Maskavas Teātra institūtu, bijusi Vsevoloda Meierholda centra līdzstrādniece un Jaunā Eiropas teātra festivālu "Net" direktore. Savulaik arī Maskavas pilsētas kultūras departamentā atbildējusi par koncertorganizācijām un 88 teātriem. Kopš 2017. gada dzīvo Rīgā, līdzdibinājusi producentu apvienību "Katls", veidojusi vairākus teātra projektus sadarbībā ar māksliniekiem no Baltkrievijas, Ukrainas, Krievijas, ir Lietuvas Nacionālā teātra balvas "Skatuves zelta krusts" žūrijas locekle, bijusi arī savulaik Latvijas "Spēlmaņu nakts" žūrijā. Teātris un politika. Saruna ar producenti Jevgeņiju Šermeņevu (oriģinālvalodā)  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar teoloģi un rakstnieci Ilzi Jansoni par laikmeta ētiskajām prasībām, par “sava tuvākā mīlēšanas” vienkāršību, par ienaidniekiem, iekļaujošās sabiedrības jēdzienu, feminisma cīņu par un pret. Ilze Jansone saka, ka viņa ir viena no tām retajām latviešu rakstniecēm, kas godprātīgi cenšas saskatīt Visuma uzbūvi zāles stiebrā. Latvijas Universitātē ieguvusi doktora grādu teoloģijā, publicistikā pievēršas gan latviešu jaunākajai literatūrai, gan dažādiem ar teoloģiju saistītiem jautājumiem. Viņas interešu lokā ir reliģiozitāte un sabiedrības mijiedarbība, literatūra un feminisma teorija. Kas ir tas, kas nodarbina tavu prātu šobrīd? Ilze Jansone: Viens jautājums, kas nodarbina manu prātu un kas apvieno visu, ko es daru, tāda lietussarga tēma varētu būt, kas apvieno gan to, kāpēc es rakstu, gan to, kāpēc es nodarbojas ar teoloģiju, gan to, kāpēc es metos nodarboties ar literatūrzinātni, ir pavisam vienkāršs, mani nodarbina jautājums par sabiedrības izglītotību. Man šķiet, ka daudzās jomās mūsu sabiedrība nav izglītotas, par to esmu rakstījusi, kaut vai reliģiskajos jautājumos mūsu zināšanas ir nepietiekamas. Un man šķiet, ka manās rokās ir visi ieroči, lai, pirmkārt, sekmētu, lai mēģinātu sekmēt sabiedrības izglītotību kopumā. Nerunāju par saviem studentiem, studenti parasti ir forši.  Un, otrkārt, mani uztrauc, cik nabadzīga ir mūsu valoda. Ja mēs paklausāmies, kā mēs runājam (..) Vārdu pietiek, bet mēs tos neizmantojām. Nez kāpēc apgalvojam nereti, ka angļu valoda ir bagātāka par latviešu. Es tam nekad nepiekritīšu. Pat ja ir kādi sarežģīti tulkojami jēdzieni vai sarežģīti tulkojami izteicieni vai tamlīdzīgi, tad vaina ir tulkotāja latviešu valodas nezināšanā, nevis latviešu valodā paša. Un tā ir vēl viena lieta. Man šķiet, ka mēs turpinām noplicināt latviešu valodu, un latviešu valoda ir svarīgākais, kas man ir.  Tā ir viena no būtiskākajām lietām vai īpašībām, kas man piemīt un kas ir jāattīsta, strādājot ar valodu ikdienā, mēģinot šīs zināšanas kaut kādā veidā vismaz nodot tālāk un ne jau kā gramatiku, bet valodu kā domāšanas instrumentu. Vērtējot šī brīža ģeopolitisko situāciju un sabiedrības attieksmi, Ilze Jansone atzīst, ka jebkurš karš, jebkura traģēdija no vienas puses, bet tādās ļoti vispārējās lietās sabiedrību.  Ilze Jansone: Lielās līnijās mēs esam parādījuši to, ka mēs spējam apvienoties un, piemēram, palīdzēt kara bēgļiem no Ukrainas un palīdzēt arī ukraiņiem, kuri karo. (..) Tā otra puse, kas parādās, ir, piemēram, tā izmisīgā cīņa par latviešu valodu.  Viņa min, ka kara kontekstā varbūt nevajadzētu salekties, ja kāds ar tevi runā krieviski, jo izrādās, ka tie ir kara bēgļi no Ukrainas, jo ne visi bēgļi zina angļu valodu.  Ilze Jansone: Es piekrītu, ka ar krievvalodīgajiem, kas dzīvo šeit 30, 40 un 50 gadus, viņiem ir bijis pietiekami daudz laika iemācīties valsts valodu un kā ar viņiem nav jārunā krievu valodā. Bet ar tiem cilvēkiem, kas dzīvo šeit četrus sešus mēnešus, es neuzskatu, ka es nevarētu runāt vai mēģināt sarunāties krievu valodā. Viņiem ir pilnīgi citas rūpes - viņu tēvi, vīri, brāļi, brālēni ir karā. Šeit ir atbraukuši cilvēki, kuri vēlas patverties no kara, pabalsts nav mūžīgs, viņiem ir jāsameklē darbs, ir jāmēģina kaut kādā veidā saprast, ko darīt, piemēram, ar bērnu izglītību. Nu pa kuru laiku viņi mācīsies latviešu valodu.    

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar teātra zinātnieci Edīti Tišheizeri par teātra un politikas stāstiem, par to, vai ir nozīme tam, ka mūsu valsts tika dibināta teātrī, par mūsdienu politkorektumu un aizejošās tagadnes redzēšanu. Žurnālā "Teātra Vēstnesis" nesen kāda teātra producente apgalvoja, ka visa māksla ir politiska, vairs nav tikai sociāli aktīvo kultūras darbinieku pārliecība un tas kļūst par mērauklu ikvienai rīcībai publiskajā telpā. Mēs esam piedzīvojuši jauna Saeima, kurā vairs nav aktieri un arī nav tajā režisori ievēlēti. Daži teātri Latvijā sākuši iestudēt "youtube", citur runā par to, ka Rietumi kolonizē Austrumeiropas mākslu.  Saruna ar teātra zinātniece un žurnāla "Teātra Vēstnesis" redaktori Edīti Tišheizeri, kura sevi sauc par piederošu, ja tulkoju pareizi no krievu valodas, "aizejošai sugai vai aizejošajai tagadnei" un kurai politiskā vara ir piešķīrusi Triju Zvaigžņu ordeni šogad. Savulaik grāmatā "Abpus rāmjiem" Edīte Tišheizere citē teātra režisoru Mihailu Gruzdovu, ka mākslinieks, pēc definīcijas nevar būt vienā barikāžu pusē ar valsti. Jūs jautājat citiem teātra profesionāļiem. Es labprāt pajautātu šo jautājumu jums, vai jūs tam piekrītat? Edīte Tišheizere: Es drīzāk varētu teikt, es saprotu, ko Mihails Gruzdovs domā, un patiesībā es tiešām, staigājot ar suni, šo jautājumu pati sevī apcilāju un domāju, ka, jā, tomēr manai paaudzei, kurai ir 60 krietni plus, man liekas, diezgan sarežģītas attieksmes ar varu. Mēs tomēr tik ilgi esam dzīvojuši varu nepieņemot, no varas distancējoties. To jau tā nevar nolikt malā un teikt - šitā būs manējā un te es būšu par. Pirmkārt, distancētībai mākslā, manuprāt, vienmēr ir jābūt, jo citādi viņa nevar reflektēt. Tu taču nevari reflektēt par to, kurā tu esi iekšā.  Un, otrkārt, ir jau kaut kādi ieradumi, kas nepazūd. Es konstatēju, arī staigājot ar suni (tā ir labākā domāšanas situācija), ka man ir ārkārtīgi grūti manifestēties kā patriotei. Es sapratu, ka man sarkanbaltsarkanas puķes novembrī uz galda ir augstākais. Ka man ir ļoti grūti, patiesībā, spraust lentītes, man ir ļoti grūti kaut kur kaut ko vicināt. Es domāju, ka tas nāk no visiem tiem gadiem, man galu galā bija 30 pāri, kad sabruka Padomju Savienība. Ja tu tik ilgi esi no jebkuras manifestācijas atturējies, man ir tagad grūti to darīt. Man liekas augstākais, ko es atļāvos, dzeltenzilo karodziņu tāpēc, ka tā bija tāda neģēlība, pret kuru tu vienkārši nevarēja jau kā cilvēks. Tur jau nav runa par to, kā pilsonis, vienkārši, ka cilvēks to nevar. (..) Es tomēr esmu diezgan distancēta pret šo jēdzienu - padomju okupācijas laiks. Protams, tas tāds ir politiskā nozīmē, bet kultūras ziņā, es domāju, ka tas un tieši saucamais pēcatkušņa posms - 60. - 80. gadi, tieši ar to pretestību, ar to pretošanās enerģiju, manuprāt, tomēr bija ārkārtīgi auglīgs laiks. Man neceļas rokas, neceļas mēle drīzāk nosaukt "Brandu" par okupācijas laika virsotni. "Katru dienu skatos fotogrāfijas, skatos skatos. Sagrautas pilsētas, nodedzinātas mašīnas, nogalināti cilvēki - šī sarkanā laka uz mirušas rokas. Katru dienu, lai kur arī es būtu, man šķiet, ka tieši virs manis lido lidmašīnas un tieši man vajag skriet uz bumbu patvertni. Mani draugi, aizbraukušie un palikušie, nedēļām raud. Vīrieši, sievietes. Es nezin kāpēc neraudu, manī kaut kas krājas, tam nav izejas," tā žurnālā "Teātra Vēstnesis" šogad rakstīja režisors Kirils Serebreņņikovs.  Jautājums par to, kāda veida māksla un kurā brīdī vispār ir iespējama šajā brīdī, kad Ukrainā notiek tas, kas tur notiek. Kad sākās refleksija, patiesībā, par to nav, jo šobrīd šķistu, ka tā ir kaut kāda zināma bezgaumība. Edīte Tišheizere: Tas, kas šķiet kā bezgaumība, man liekas, arī izaug no šīs zināmās distancētības pret varu. Mēs vienkārši esam tādi diezgan distancēti cilvēki, tādi mēs esam izauguši. Kirils Serebreņņikovs ir daudz jaunāks, bet arī viņš ir šīs distancētības skarts. Bez tam var būt, ka tieši šis raksts, šī viņa eseja, tā bija tā mākslinieka atbilde, spontānā, monumentālā. Tur un kādas refleksijas nav, tur ir pilnīgi tieša norakstīšana no sevis nost.

Par demokrātijas un autoritārisma cīņu un to, kā šī cīņa beigsies, par pendeles principu politikā un atpalikšanu no citām Baltijas valstīm, kā arī par to, vai iekšpolitika svarīgāka par ārpolitiku, un to, vai Latvijai ir kāds īpašs attīstības ceļš, raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politologu un Eiropas Parlamenta (EP)deputātu Ivaru Ījabu. Ivars Ījabs pirms nu jau četriem gadiem iznākušā grāmatā rakstīja, ka viedokļu līderu loma esot atstājis pagātnē ar savu daļu nostalģijas, bet bez nožēlas vai skumjām.  "Lietas tāda, ka pārskata periodā latviešu publicistikā ir nobīdījušās koordinātas," viņš rakstīja.  "Es nespēju konkurēt ar morālu eksaltāciju, kuru no saviem favorītiem arvien vairāk sagaida sabiedriskā doma. Nodarboties ar inteliģento "aģitpropu" man vienkārši neļauj audzināšana." Kas notiek, ja pie valsts vadīšanas lietām ķeras politologs? Ivars Ījabs: Vienkārši sakot, tas ir apmēram tāpat, kā futbola komentētājs mēģina pats spēlēt futbolu, kas varbūt no malas izskatās savdabīgi, bet, no otras puses, tu jau nekad nevari zināt, kā futbols ir jāspēlē un kā viņš tiek spēlēts, ja tu pats nekad neesi uzsitis pa bumbu ar kāju.  Kaut kas līdzīgs noteikti ir arī ar tiem politologiem, kuri tādā tīri akadēmiskā kapacitātē lielākoties pēta tos procesus no ārienes, bet iekšā tajā sistēmā, protams, daudzas lietas izskatās krietni savādāk. Tajā pašā grāmatā ir publicēta tava runa, saņemot Cicerona balvu, kurā teici, ka politikas virtuvē caur dūmiem un garaiņiem redzamais vai nojaušamais ļoti bieži ir tālu no tā, ko raksta politoloģijas mācību grāmatas. Ivars Ījabs: Jautājums, vai politoloģijas izglītība ļauj cilvēkiem saprast un labi darboties politikā. Es domāju, ka varbūt jā, bet ar diezgan lielām iebildēm. Politikas zinātne kā visas zinātnes cenšas fiksēt kaut kādas lielās struktūras, savukārt tad, kad tu paraugies uz to politisko procesu tuvumā, tu redzi, ka tur ir tādas lietas kā, piemēram, personības - dažādi cilvēki ar dažādiem uzskatiem, dažādām simpātijām vai antipātijām viens pret otru, kurus nekad nevienā politoloģijas teorijā iekšā neierakstīsi. Tieši tāpēc tās ir tomēr divas diezgan atšķirīgas lietas. No tā var secināt, ka politiķus vispār negatavo skolas un augstskolas. Par politiķiem var kļūt ļaudis tikai darbojoties šajā jomā. Ir dažādas izglītības, kurām ir priekšrocības, lai darbotos politikā. Es domāju, ka juristi tādi ir, ekonomisti, arī politologi, nepārprotami, vai, piemēram, aktieri. Mēs zinām, ka tie bieži vismaz kādu mirkli ļoti veiksmīgi darbojas politikā. Bet kopumā to darbu var iemācīties tikai darot un nevis skolas solā. (..) Ivars Ījabs: Es domāju, lielā mērā par to laikmetu, kurā mēs dzīvojam, kurš visdrīzāk, man vismaz tā šķiet, kā diletantam vēsturniekam, ka nākotnes vēstures grāmatās par šo laikmetu varbūt mazāk runās par Trampu un tamlīdzīgām lietām, un Ķīnu. Bet vairāk runās par laikmetu, kurš ir digitālās revolūcijas laikmets. Tas, ko mēs šobrīd redzam arī attiecībā uz demokrātijas ietekmēšanu caur soctīkliem, caur dažādām viltīgām tehnoloģijām, tas jau ir šobrīd no uzkrītoši redzams. Jautājums par socioloģiju, vai socioloģijai joprojām ir vērts veiktās aptaujas, kuras viņi veic, vai nākotnē varbūt socioloģijai vajadzēs pilnībā pāriet tikai uz "Facebook" analizēšanu, kur arī var ļoti daudz visādas lietas fiksēt. Ivars Ījabs ir Eiropas Parlamenta deputāts, ievēlēts no partiju apvienības "Attīstībai/ Par!" saraksta 2019. gadā. Studija savulaik sācis Latvijas Mūzikas akadēmijā Mežraga klasē, vēlāk studējis filozofiju Latvijā un Vācijā. Ieguvis filozofijas bakalaura un maģistra grādu. Līdz ienākšanai politikā bijis Latvijas sabiedrībā plaši pazīstams politologs, publicists, asociētais profesors Latvijas Universitātē un pētnieks Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūtā. Vairāku politiskās publicistikas grāmatu autors.

Ukrainā karš norisinās jau vairāk nekā 250 dienas, un katra jauna Vladimira Putina publiskās uzstāšanās izplata melus vai rada jaunus draudus. Kas ir tā pasaule, kas būs tuvākos 10  gadus – ko ir iespējams un ko nav iespējams prognozēt? Vai Krievija sabruks, vai tiks lietoti kodolieroči, vai Putinam ir atkāpšanās ceļš – par to saruna ar NATO Stratēģiskās izcilības komunikācijas centra vadītāju Jāni Sārtu, kurš apgalvojis, ka ir pagājusi tā stabilitāte, kurā dzīvojām pēdējos 25 gadus. Kad jūs sakāt, ka ir pagājusi tā stabilitāte, kurā dzīvojām pēdējos 25 gadus, ko jūs ar to domājat? Jānis Sārts: Atcerēsimies, bija tāds "Romas impērijas miers", kā tajā, kas atradās zem Romas impērijas kontroles, labāk vai mazāk, bet kaut kāds miers bija. Principā mums pēdējos 25 - 30 gadus bija tāds salīdzinošs miers tādēļ, ka Amerika bija visspēcīgākā vadošā valsts. Ar savām kļūdām, bet mūsu reģionā tas noteikti noteica tādu kopēju, teiksim, stabilitāti. Pie viena bija arī izteikta globalizācijas tendences, jā, kur mēs savstarpējo atkarību attīstījām tajā pašā enerģētikā, daudzās citās jomās. Tas, kas šobrīd ir noticis, ko arī ASV jaunā drošības stratēģija raksta, ka mēs esam iegājuši jaunā fāzē, kur globāli cīnās autoritārisms ar demokrātiju. Tam nav jābūt obligāti karam, ir tāda sistēmu cīņa, kas notiek un notiks globāli, ne obligāti kara veidā. Bet kurš modelis ir labāks? Tas nozīmēs, pirmkārt, nestabilitātes, daudzas un dažādas dažādos reģionos. Otrs, es domāju, ka tā daļa no globālā tirgus arī mainīsies visās jomās, kas ir būtiskas nacionālai drošībai. Sāks izvērtēt, cik tu vari un uz ko tu vari paļauties savās piegādes ķēdēs. Mēs dabūjām savu mācību par enerģētiku, bet arī attīstījās tehnoloģijas, paskatīsimies uz pusvadītājiem, kas ir ļoti liels nodrošinājums visai digitālajai pasaulei, kas šobrīd ir tik svarīga un kļūs vēl svarīgāka. Tā pati nākotnes tehnoloģija - mākslīgais intelekts. Viņa būs būvēta pēc autoritārisma vai demokrātijas principiem, tas arī šobrīd ļoti atvērts jautājums.  Šobrīd notiek zinātnisko prātu cīņa, kura pieeja varētu prevalēt. Tas viss radīs nestabilitātes elementus. Pieņēmums, ka tāds globālus miers ir konstants, un tad tur ir kaut kādas krīzītes, mainījusies, ka globālas nemiers ir tā jaunā konstante, un, ja tev sanāk kaut kāds tāds miera un izaugsmes periods, nu tad tu esi labā vietā. Visa pēdējā gada laikā tieši vai netieši Putins draud ar atomieročiem un to izmantošanu dažādos veidos. Vai viņš tiešām tos lietos? Jānis Sārts: Es domāju, tā iespēja nav augsta, bet nav izslēdzama. Pirmkārt, tā loģika, kāpēc viņš draud, ka tas principā viņa arsenālā pēc mobilizācijas, uz kuru viņš joprojām kaut kādas cerības, šķiet, ir licis, ir viens no pēdējiem līdzekļiem, kā nostabilizēt situāciju. Mums visiem jāsaprot, ka zaudējums Ukrainā nozīmē tiešus draudus Putinam personīgi. Līdz ar to tas ir ne tikai Krievijas kaut kāda sejas zaudēšana, nespēja uzvarēt Ukrainu. Es domāju, viņš tīri labi varētu apzināties, ka tas ir arī viņa personīgās drošības jautājums. Tāpēc tā nodrošināšanai nekādi līdzekļi droši vien neliksies mazi, vai tādi, kas nebūtu izmantojami. Šobrīd, protams, tas ir retorikas līmenī, bet, pieņemot, ka ukraiņi spēs virzīties uz priekšu un turpinās uzvarēt, šis jautājums par pielietošanu, vai nē, droši vien diezgan nopietni  būs uz galda vienā brīdī šī kara laikā. Tad mēs redzēsim, uz ko viņš spējīgs. Es sliektos, ka diez vai, bet nu liela loma tajā būs arī tam, cik atsevišķas Rietumu valstis varēs būt pārliecinošas savā komunikācijā ar Kremli par to, cik lielas varētu būt sekas pašam Putinam un viņam apkārt stāvošajam šādas situācijas attīstības gadījumā. Kas var likt Putinam apstāties? Jānis Sārts: Šobrīd mēs redzam, viņš nav gatavs apstāties. Tas, ko viņš būtu gatavs izdarīt, viņš būtu gatavs iesaldēt esošo situāciju ar domu, ka kaut kad pārskatāmā nākotnē pie izdevīgākiem apstākļiem varētu atjaunot karadarbību, bet jau labāk sagatavotiem. Varbūt mirklī, kad Rietumi vai Ukraina ir vājāka.  Tas ir tas, uz ko viņš būtu gatavs, kas acīmredzot nav tas, uz ko ukraiņi būtu gatavi, un es gribētu cerēt un ticēt, ka arī Eiropa, ASV un Kanāda nav šādam risinājuma gatava, jo tagad viss ir pietiekami skaidrs un saprotams, kas ir uz spēles. Tā ir kopējā Eiropas drošība un kopumā lielā pasaules dinamika vismaz nākamās pāris dekādes. Līdz ar to ir skaidrs, ka vajag acīmredzamu izšķirošu zaudējumu Krievijai radīt, lai mums tās nākamās dekādes - viena, divas - būtu, teiksim, salīdzinoši stabilākas. Līdz ar to - kas atliek, atliek apturēt Putinu ar ukraiņu karaspēku. Ko vispār grib Putins? Jānis Sārts: Domāju, racionāli to droši vien līdz galam nevar izskaidrot, bet ja mēs vadāmies pēc viņu runām, viņš gribētu tādu 19. gadsimta Krievijas impēriju atjaunot, ja man būtu atļauts tā spekulēt, Es domāju, viņš grib pievienot Ukrainu Krievijai. Jūs strādājat NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrā kopš 2015. gada, gadu pēc Krimas aneksijas. Putins visu šo laiku ir uzstājies ar dažādām runām, psiholoģiskiem draudiem, meliem. Ko vispār tajā melu un draudu apjomā ir iespējams ir saprast, kas ir tas slēptais vēstījums?  Jānis Sārts: Es domāju, ka tur, kur viņš stāsta, kas patiesībā notiek, nu viņam melot ir tā kā elpot. To mēs arī redzējām visā Krimas epopejā, viņa tur nav un pēc gada ir filma, kurā - es visu vadīju. Faktoloģiskā materiālā droši vien tur īsti neko nav jēgas ņemt, bet to, ko mēs vismaz retrospektīvi varam pateikt, ka tur, kur viņš par idejām, tādām ideoloģiskām lietām runā, tur bieži vien tās runas īstenībā iezīmē to, kā viņš tiešām domā un kā viņš redz. Iespējams, pat ieskicē, kur tas ies.  (..) un tas, kas ir mans pārsteigums, ka šobrīd 21. gadsimtā pietiekami lielas valsts līderis principā domā 19. gadsimta vidus kategorijās, tātad impēriski. (..) Pēc visiem parametriem viņa [Krievija] ir norietoša valsts. Un tas savā ziņā arī izskaidro, kāpēc viņa uzvedas tā, kā viņa uzvedas. Tā apziņa, ka rīt droši vien varētu būt sliktāk, skatāmies no demogrāfijas perspektīvas, no ekonomikas struktūras perspektīvas, inovācija, tehnoloģijas, visur mēs redzam, ka Krievija ir norietošs elements. Un nekas nerāda, ka kaut kas mainīsies. Tas ir viens. Otrs faktors, noteikti, kāpēc Putins šobrīd izlēma rīkoties, bija viņa priekšstats, ka Rietumi tiešām ir pavisam vāji palikuši. Un viņš šajā analīzē pirms gada ne nebūt nebija vientuļš. (..) Bija signāli, kur pietiekami daudzi redzēja šo šādā veidā. Tāpēc, ka laika kurpe spiež, tāpēc droši vien arī tika nolemts rīkoties.  Var piekrist, ka šis ir tiešām atvēris kopējo pasaules nestabilitātes periodu vaļā. Tas vienīgais kairinājums nav karš Ukrainā, viņš ir tāds pirmais impulss tam, bet mēs redzam ir sava dinamika Ķīnā, ir kopējā dinamika vispār, Āfrikā daudzas interesantas lietas notiek, kur Ķīna iet iekšā, arī Krievija iet iekšā. Savā ziņā var piekrist, ka lielā lietu kārtībā daudziem šķiet, ka Rietumu dominētā pasaules kārtība ir norietā, un tāpēc tiks atvērtas daudzas... Un šeit būs svarīgi, kā karš Ukrainā beigsies, ja viņš beigsies tā, ka var tiešām secināt, ka Rietumi ir vāji, tad daudzas jaunas lapaspuses konfliktos, kas ir ilgi varbūt bijuši noslēpti, atvērsies. Mēs varam runāt pat Taivānas jautājumu, ko daudzi ir citējuši, bet ir pietiekami daudzas citas vietas pasaulē. Kopējā aina varētu būt nestabila. Ja mēs redzēsim ar Rietumu palīdzību, ka Ukraina uzvarēs, tad tas tos jautājumus par Rietumu spēku noteikt dienaskārtību pasaulē nenoņems kā tādus, bet varbūt apetīti samazinās. Tur varbūt ir tas svarīgais elements. Mums, protams, karš Ukrainā ir eksistenciāli svarīgs,  tādā globālā pasaules kārtībā viņš arī nozīmīgs faktors. Jānis Sārts ir NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors. Centrs ir starptautiska organizācija, kas veic analītisko darbu un sniedz padomus alianses dalībvalstīm un tās sadarbības valstīm stratēģiskās komunikācijas jautājumos. Viņš ir bijis Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs nepilnus astoņus gadus, realizējot aizsardzības sektora reformu ekonomiskās krīzes apstākļos, strādājot pie jaunas Valsts aizsardzības koncepcijas izstrādes, kā arī veicinot reģionālo sadarbību NATO un Eiropas Savienības ietvaros. 

Kā Latvijas mūsdienas atspoguļos nākotnes vēsturnieki un kādēļ padomju laiki būtu jādēvē par okupācijas laikiem? Par Latvijas vēsturiskās un mūsdienu politiskās elites līdzībām un atšķirībām raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēstures zinātņu doktoru, Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galveno redaktoru Valteru Ščerbinski. Ir uzskats, ka katra jauna vēsturnieku paaudze pārraksta vēsturi no jauna, kam, jūsuprāt, būtu jāpievērš uzmanība? Valters Ščerbinskis: Es teiktu, ka militārā vēsture ir diezgan izpētīta, politiskā vēsture šajā periodā ir diezgan izpētīta. Protams, pa laikam rodas jautājumi varbūt kādu lieta niansētāk aplūkot, pārskatīt, pārvērtēt. Sevišķi vācbaltiešu konteksts, liekas, ir nedaudz novārtā atstāts. Bet  tajā pašā laikā , runājot par lielām lietām, es teiktu, ka varbūt tādas lielas pārmaiņas vēstures interpretācijā, vienkāršiem vārdiem runājot, pārrakstīšanā šobrīd nav nepieciešamas un varbūt nav iespējamas. Tajā pašā laikā lauks, kas ir diezgan balts, ir saistīts lielā mērā ar tās sabiedrības dzīvi vienkārša cilvēka līmenī, cilvēku attiecību līmenī. Jautājums par to, ko pētīt, ir viens, jautājums, kā interpretēt to, kas ir, savādāk, ir otrs. "Padomju laiki vai padomju okupācijas laiki, nerunājot par tiem 50 gadiem, mēdz lietot dažādus apzīmējumus - krievu laiki, Padomju Savienības laiki, okupācijas laiki, bet visplašāk padomju laiki. Šī vārdu savienojuma popularitāte lielā mērā atspoguļo to, ko mēs, sabiedrība, saprotam ar šo aizgājušo laikmetu. Jēdziena apzīmējumus norāda arī uz attiecīgā jēdziena saturu. Padomju laiki ir visai neitrāls jēdziens, kas neietver sevī emocionāli negatīvo saturu, ko radījis šis totalitārais režīms. Šie vārdi var palīdzēt aizmirst vai arī nekad neuzzināt šī necilvēcīgā režīma īsto dabu." Tā izdevumā "Domuzīme" rakstīja vēsturnieks Valters Ščerbinskis. Pēc jūsu domām valodā jau diezgan precīzi lietojot būtu jānorāda, ka mēs runājam nevis par padomju laiku, bet padomju okupācijas periods vai tamlīdzīgi. Valters Ščerbinskis: Es tā arī daru, un es sagaidītu, ka gan žurnālisti, gan citi darbinieki ik pa laikam atcerētos, ka mums tomēr sabiedrībā ir piekrišana vēsturnieku viedoklim, ka Latvija bija okupēta. Nešaubīgi. Šis vārds "okupēts, okupācija" nes līdzi negatīvu kontekstu. Un šim laikam, šim periodam kopumā, neatkarīgi no tā, ka cilvēki dzīvoja, iemīlējās, svinēja dzimšanas dienas un varbūt kāds prēmijas saņēma, var saistīties ar kaut kādām labām atmiņām. Skaidrs, ka tā ir jebkuros apstākļos, cilvēks iemācās izdzīvot un saskatīt labās lietas, bet, no otras puses, lielās lietas (..) ir ārkārtīgi svarīgi saprast.  Lielā, svarīgā lieta ir tāda, ka mēs bijām okupēti. Mēs kā nacionāla valsts, kā neatkarīga Latvijas valsts pārstājām eksistēt de facto, otrs punkts, ka mēs nebijām brīvi.  Bieži vien, spēlējoties ar vārdiem un valodu, lieto vārda brīvības cīņas, un brīvības cīņas, lieto gan par Neatkarības karu, gan par neatkarības atgūšanas procesu 90. gadu sākumā. Es uzskatu, ka tā lielā atšķirība ir, ka 1918. - 20. gadā tās nevarēja būt brīvības cīņas. Tas, ka kāds dzejnieks tās ir nosaucis par brīvības cīņām, ir labi, bet tas neatbilst patiesībai, jo cilvēki jau bija brīvi pirms tam. Arī 1917. gadā cilvēki bija brīvi. Savukārt 90. gadā, 1989. un 1988. gadā mēs nebijām brīvi, mēs atradāmies totalitārā režīmā, kurā bija neiedomājami ierobežojumi. Cilvēki dzīvoja, teiksim, ar kājām gaisā, salīdzinot ar šodienu. Man ir bažas, ka pakāpeniski atmiņas pazūd, un, protams, varbūt kaut kur cilvēciski labi, ka paliek labas atmiņas un sliktās aizmirstas, bet nedrīkst aizmirst arī sliktās.  Vēstures politika ir sarežģīta lieta. No vienas puses, protams, vārdu politika mēs varam piekabināt jebkam. Mēs varam runāt par putnkopības politiku, varam runāt par kuģu būvēšanas politiku un varam runāt arī par vēstures politiku. Bet vēstures politikas saturs, protams, demokrātiskā valstī atšķiras no totalitāras vai autoritāras valsts. Arī autoritārā valstī pēc 1934. gada ļoti sistemātiski tika veicināta vēsture, bet veicināta noteiktā virzienā, varbūt nepasakot brutāli priekšā, kas tiem vēsturniekiem ir "jāatklāj", bet, no otras puses, akcentējot, nepārprotami dodot signālus, ka jūs iegūsiet un būsiet sekmīgi, ja izdarīsiet tādus un tādus secinājumus, vai uzgleznosiet Viestartu gleznā.  Demokrātiskā valstī ir apstākļu nodrošināšana brīvai pētniecībai. Brīvai pētniecībai un, iespējams, ja valsts lielās politikas veidotāji jūt, ka ir kaut kādas lietas, kur mums ir kaut kādas neskaidrības, šīs neskaidrības var noskaidrot tikai profesionāli vēsturnieki.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociēto profesoru Raivi Bičevski par mūsdienu Latvijas un pasaules idejām un to vēsturi, par līguma nepieciešamību starp intelektuāļiem un sabiedrību, par bailēm dotajos vēstures brīžos, demokrātiju kā labāk artikulēto grupu varu un intelektuāļu atbildību. "Es domāju, ka īsti filozofi ir tie, kas spējīgi uz vienkāršām un bīstamām domām, tas var būt bīstams arī savā palikt nekorektumā. Ja filozofija sāks ķemmēt savas domas, vadoties pēc politkorektuma, tad tā visdrīzāk ir jau pavisam kas cits, nevis filozofija." To ir teicis mūsu šīsdienas raidījuma dalībnieks filozofs Raitis Bičevskis pirms kādiem gadiem žurnālā "Punctum Magazine". Kas ir šis politkorektums vai politnekorektums, par ko labāk nerunāt vai par ko labāk neizteikties. Kas šobrīd varētu skaitīties, kā tas nav īpaši politkorekti? Raitis Bičevskis: Noteikti šīs tēmas ir tieši tās, no kurām šobrīd sabiedrība visdrīzāk novēršas, varbūt nevis tāpēc, ka tās nav politikorektas, bet tāpēc, ka no šīm tēmām sabiedrībai ir bailes. Bailes ir milzīgs dzinulis, gan pretēji vērsts, gan ļoti komplekss fenomens, bet šīs tēmas noteikti, par kurām būtu jārunā, bet kuras mēs varētu pieskaitīt pie šīm politnekorektajām tēmām, ir tieši tās, kuras izraisa bailes, ar kurām paši cilvēki vai pati sabiedrība tik vienkārši netiek galā.  Viena tāda tēma noteikti ir karš. Viena noteikti ir arī jautājums par to, uz kurieni vispār sabiedrība kopumā virzās vai dodas. Tāpat arī par nākotnes plāniem un par iecerēm sabiedrības tiek runāts.  Vismaz viena no filozofu iezīmēm ir tā, ka viņi neuzskata, ka tad, kad tiek vārstīta mute, tad arī kaut kas tiek pateikts. Citiem vārdiem, daudz runāšana nenozīmē, ka tiek runāts. Daudz runāšana vēl nenozīmē, ka mēs saskatām cēloņus un iemeslus un saskatām arī, no kurienes rodas bailes sabiedrībā, kuras var tikpat lielā mērā izraisīt vārdu plūdus, cik arī aizsegt šo baiļu īstenos iemeslus. Raivis Bičevskis ir Latvijas Universitātes Vēstures filozofijas fakultātes profesors, studējis filozofiju Latvijas, Maincas un Minsteres universitātēs. Viņa zinātniskās intereses ir vācu filozofija no vēlīnajiem viduslaikiem līdz mūsdienām, fenomenoloģija, hermeneitika, ideju un intelektuālā vēsture, humanitāro zinātņu problēmas, pieredzes teorijas un filozofiskā antropoloģija.  Šajā gadā iznākusi viņa grāmata "Sabiedrība bez pasaules: analīze par modernās rietumu sabiedrības attīstību pēdējos divos gadsimtos". Bičevskis apkopojis daudzu modernā laikmeta filozofu un zinātnieku skatījumus un mēģinājusi noteikt arī diagnoze sabiedrībai, kurā dzīvojam šobrīd.  Raivis Bičevskis: Izteikumos par moderno sabiedrību filozofa uzdevums nav no sākta gala vērsties pret šo sabiedrību. Sabiedrības kritika jau nenozīmē vēršanos pret to, vispirms konstatēt, mēģināt kaut cik saprast, kas notiek. No vienas puses, mēs varētu teikt, modernās sabiedrības ietvaros anonimitāte, tas ir ļoti slikti. Tad saskaņā ar modernās sabiedrības kopējo izpratni par cilvēku un tiem aicinājumiem, kas cilvēkam izskan, proti, domā pats un līdz ar to arī domā ne tikai pats, bet esi arī atbildīgs par saviem vārdiem. Šis aicinājums, kas neizskan jau 18. gadsimta beigās, drīzāk ieskicē tāda cilvēka tēlu, kurš ir gana drosmīgs un gana arī atbildīgs par saviem vārdiem atbildētu.  No otras puses, mēs redzam modernā sabiedrībā tendenci, kas ir sākusies arī visdrīzāk jau kopš Franču revolūcijas, ka indivīds saplūst ar masu, notiek tas, ko kādreiz Hosē Ortega i Gasets sauca par masu sacelšanos, ka indivīdam zūd viņa vārds un viņa iespējas pašam kaut ko pateikt; ka daudzi procesi, ko arī ir lielā mērā veicinājusi tehnika mūsdienās, ir anonīmizējusi cilvēku. Pirmkārt, pavērusi daudzas, gan nišas, kur viņš var būt anonīms, gan no otras puses, tomēr viņu kā tādu sabiedrības elementu arī pavērusi iespējas uzraudzīt, bet nedot vārdu.  Mūsdienu cilvēks šajās, gribētu teikt, ir spīlēs starp anonimitāti un uzraudzīšanu, prasību pēc tā, lai viņš parādītos, kā demokrātisku sabiedrību subjekts, kuram pašam ir, ko teikt, un kurš pauž savu gribu un izrāda kādu refleksīvu arī interesi par sevi un sabiedrību. Ja šī prasība, anonimizācija un uzraudzība ir tās ambivalences divas puses, kuru ietvarā subjekts nejūtas pārāk labi. Es domāju, ka anonimitāte neceļas no tā, ka cilvēks jūtas labi, drīzāk viņš ir pazudis gan mediju, gan vispār kopumā modernās sabiedrības džungļos.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofijas doktori, reliģiju zinātnieci un ideju vēsturnieci Agitu Misāni par pārejas sabiedrības beigām, Satversmes lasījumu nepieciešamību, nākotnes  vīziju un pēcvēlēšanu diskusijām, kā arī sabiedrības atsvešinātību un tās cēloņiem. Pirms četriem gadiem iznāca Latvijas Universitātes rakstu krājums "Apmaldījušies brīvībā. Anomija mūsdienu Latvijā". Anomija esot tāds ārkārtējs stāvoklis, kad sarūk indivīda saites ar kopienu, no grieķu valodas tulkojumā tas nozīmē bezlikumību jeb stāvokli, kurā likumi nedarbojas. Un izpausmes tam var būt visdažādākās, gan intereses zudums par politiku vai sabiedriskajiem procesiem, apolitiskums, arī vēlēšanu aktivitāte, kā cilvēki veido saites ar sabiedrību. Raidījumā par to, vai mēs vēl aizvien esam pārejas sabiedrība ar visām tās izpausmēm, vērtē Agita Misāne.  "Veids, kā novērtē citādākās idejas, tas, man liekas, ir drusku uztraucoši, jo normāli būtu pieņemt - nu labi, viņi tur šoreiz vinnēja, varbūt manējie palika mazākumā, vai vispār nekur netika, neko darīt, mēģināsim vēlreiz. Bet tas, kā sociālajos tīklos un ikdienas sarunās interpretē tos pretiniekus nevis kā citādi domājošos, kuri arī vēlētu mūsu valstij to labāko, mums tikai ir dažādi priekšstati par to, pirmkārt, kas ir tas labākais, un, otrkārt, kā nonākt pie tā labuma, bet ir tāda maniheimiska melnbalta, diezgan agresīva retorika vērojama, ka Latvija uzreiz būs briesmās, gandrīz vai velna kalpi mūsu vidu," situāciju pēc Saeimas vēlēšanām raksturo Agita Misāne. Viena no versijām, kas parādījās pēcvēlēšanu dienās, vieni saka, ka atgriezās oligarhi, citi saka - uzvarēja konservatīvo vērtību nesēji vairākumā. Kā varam novērtēt no šāda viedokļa. Agita Misāne: Kādas oligarhu vēsmas gan jau, ka ir. Jautājums kāpēc? Es pat cenšos izvairīties no konservatīvs, liberāls un tamlīdzīgu vārdu lietošanas. Jo konservatīvs tādā klasiskā izpratnē ir cilvēks, kurš negrib labot to, kas nav salūzis. Un, ja mēs skatāmies 19. gadsimta kontekstā, 20. gadsimta kontekstā, kas ir konservatīvisms, kas sevi apzinās ka konservatīvu - cilvēks, kuram dzīvē viss ir apmēram kārtībā, viņam ir stabili ienākumi, viņam ir pārliecība par nākotni, viņam ir laba ģimene, varbūt patriarhāla, bet vienalga tāda, kas viņu apmierina, viņam varbūt reliģija ir nozīmīga. Tas ir stāvoklis, ko viņš negrib mainīt, grib to saglabāt, paturēt. Man liekas, ka tie cilvēki, kas sevi identificē kā konservatīvi mūsdienu Latvijā, tieši grib mainīt, viņus kaut kas šausmīgi neapmierina. Es drīzāk teiktu, ka tas ir mēģinājums atgriezties kaut kur, kur mēs esam bijuši, vai varbūt mēs neesam bijuši, mēs vēlamies kaut kur doties, bet nevis saglabāt kaut kādu esošo stāvokli. Vai mēs atkal esam pārmaiņu sabiedrība? Agita Misāne: Mēs noteikti atrodamies lielu pārmaiņu priekšā, kad mēs neesam viņu priekšā atradušies? (..) Pārmaiņas jau visu laiku notiek, jautājums, ko mēs ar tām pārmaiņām darām, vai mēs iestrēgstam tādā stāvoklī, kad šķiet, ka viss labais jau ir kaut kad bijis, vai tas tomēr ir jālauž kaut kā un jāvienojas par to, kas mēs gribam būt.  Man liekas, viena no lielajām Latvijas sabiedrības problēmām ir tā, ka mums kā nācijai vai valstij nav tāda definēta mērķa, par ko visa sabiedrība varētu kaut cik vienoties, kas mēs esam pasaulē? Varam iedomāties visādus piemērus, neviens no viņiem nav bez problēmām. Piemēram, ja jūs esat sabiedrība, kurā teorētiski ikvienam uzņēmīgam, strādīgam cilvēkam ir iespēja kļūt labklājībam, tad jūs droši vien esat ASV. Ja jūs esat sabiedrība, kas postulē, ka nekur nepievienojoties, var atrast kaut kādu dzīves modeli, tad esat Šveice. Ja jūs esat sabiedrība, kur visdažādākajām kultūrām ir vienlīdzīgas iespējas attīstīties un sadzīvot, tad esat Kanāda. Man šķiet, ka mūsu problēma ir, ka mēs tā īsti to neesam definējuši. Kas cilvēcei no tā, ka mēs esam?  Mums ir kaut kādi diskursi bijuši šo 30 gadu laikā (..) Neatceros, kāds bija skaitījis, cik mums visādu attīstības plānu un stratēģiju saražots šajos 30 gados, tie bija daži desmiti. Tie parasti tiek aizmirsti drīz pēc tam, kad tiek radīti.  Igauņi vienmēr ļoti uzsver, pirmkārt, to, ka viņi ir Eiropas mazākā demokrātija cilvēku skaita ziņā, nevis teritorijas ziņā. Otra lieta, viņi sliecās uz to modeli, ka viņim būs tāda ziemeļu demokrātija, kas ir ļoti racionāla un neražo lieku birokrātiju. Tiešām tas reizēm kaitina, cik maz tur ir birokrātijas. Kas būs digitāla, ļoti attīstīta, sekulāra, ar visādām brīvībām cilvēkiem un tā tālāk. Kaut kas tajā virzienā notiek, vai katrs individuālais igaunis tam ir notecējis, to es, protams, nevaru teikt.  Bet, atgriežoties pie mūsu plāniem un vēstījuma, tas nav stāsts par kaut kādu stratēģiju, ko uzrakstījusi kāda PR kompānija, ko mēs aizmirsīsim. Bet, man šķiet, mums nav tādas apziņas par mūsu vietu Eiropā un pasaulē, kas būtu pieņemama lielam cilvēku skaitam Latvijā.  Atceroties Atmodas laiku un drusku vēlāk, vienubrīd tika tiražēts, ka mēs būsim tilts starp Austrumiem un Rietumiem, kas, man liekas, pilnīgi izgāzies. Redzam mēs, kādi ir tie Austrumi. Kas mēs vēl varētu būt? Tagad pēdējo varbūt 10 gadu mērķis būtu neizmirt, līdz ar to politika, demogrāfiju veicināsim. Bet kā jūs pārliecināsiet visu pārējo cilvēci, ka ir labi, ka Latvija neizmirst? Tur jābūt kaut kam vairāk. Viena problēma ir, ka mums nav kaut kāda ļoti tāda skaidra mērķa kā sabiedrībai, pret kuru tad tiktu atmērīts viss pārējais.  Vai šis ir īstais brīdis, kad mazai valstij, kas ir blakus Krievijai, kā eksperti saka, brūkošais impērijai, atrast savu identitāti? Agita Misāne: Lielām idejām un katrs laiks ir labs, bet es droši vien piekristu, ka to vajadzēja darīt ātrāk. Tam bija jānotiek 90. gados. Vēl viena lieta, mēs esam labi sprinteri, bet slikta maratonisti kā sabiedrība. Mēs diezgan labi organizējamies tad, kad mēs redzam skaidru mērķi un mums ir līdzekļi, lai to sasniegtu, kas, starp citu, ir viens no tādiem anomijas trūkuma pierādījumiem. Līdzko ir konkrēts mērķis, mēs kā sabiedrība, vienalga, vai tā būtu, sākot no zeķu adīšanas ukraiņu karavīriem, vai ik pa laikam ir, teiksim, naudas vākšanas kampaņas kādu bērnu izglābt. Mēs to varam. Ļoti labi cilvēki iesaistās. Tajā pašā laikā, ja ir runa par kaut kādu ilgstošu procesu, viss kaut kā izčākst. Varbūt mums visi mērķi ir jāsadala mazākos, aizsniedzamos definējumos mērķos. Agita Misāne ir filozofijas doktore, reliģiju zinātniece un ideju vēsturniece, pēta Latvijas reliģiskās kopienas un kultūras, arī latviešu nacionālismu. Patlaban strādā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kā arī Rīgas Stradiņa universitātē. Viena no autorēm pirms četriem gadiem iznākušajam krājumam "Apmaldījušies brīvībā. Anomijas mūsdienu Latvijā".  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu un politologu Juri Rozenvaldu par to, cik demokrātiska ir Latvija. Kas iepriekšējos “demokrātijas auditos” ir par Latviju identificētās problēmas, kuras novērojamas vēl aizvien mūsdienu Latvijā, kas mainījies Latvijas krievu elektorātā un kādēļ mūsdienu Latvijas politikā tik bieži sākuši piesaukt Kārli Marksu? Latvijas Universitātes profesors, politikas zinātnieks Juris Rozenfelds pirms 15 gadiem sāka vadīt "demokrātijas auditu", pētījumu, cik demokrātiska ir Latvija. Toreiz tas kļuva par pirmo sistemātisko demokrātijas izvērtējumu, kas kopš 80. gadu beigām un 90. gadu sākuma fundamentālajām transformācijām tika veikts kādā no postkomunistiskajām valstīm.  Nākamais "demokrātijas audita" pētījums bija par to, cik veiksmīga bija Latvijas attīstība pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, ko publicēja 2015. gadā. Ir pagājuši septiņi gadi. Daudzi pēc vēlēšanām ir sašutuši, vieni par liberālo vērtību samazinājumu parlamentā, citi par oligarhu atgriešanos vai vēlētāju īso atmiņu. Kas būtu aktuālākais jautājums šobrīd attiecībā uz Latvijas demokrātiju? Juris Rozenvalds: Trīs galvenās problēmas, ko mēs konstatējām 2015. gadā, bija tādas, ko tagad varētu atkārtot. Protams, pa gadiem kaut kas mainās, tomēr pamatproblēmas atkārtojas. Mēs runājām, pirmām kārtām, par nevienlīdzības problēmu, kas neapšaubāmi ir kavēklis. Ja mēs runājam par demokrātiju, tā tomēr savos pamatos ir uz kompromisu balstīts politiskais režīms. Bet, ja mums ir pārāk lielas atšķirības ienākumu ziņā, (tām vienmēr jābūt, protams, lai būtu stimuls iet kaut kur uz augšu), tad tas demokrātiju apdraud. Otrkārt, mēs toreiz konstatējām, ka neizdevās kopš iestāšanās Eiropas Savienībā pārvarēt tomēr atsvešināšanos starp valsti un iedzīvotājiem. Speciāli saku - gan vēlētājiem, gan vispār iedzīvotājiem. Saistībā ar šīm vēlēšanām redzam, ka faktiski mēs joprojām turpat paliekam šīs problēmas ziņā. Bet ir vēl viena cita problēma, ja mēs runājam par atsvešināšanos, esam savā ziņā uzstādījusi Baltijas rekordu šajās vēlēšanās. Kad runā par proporcionālu vēlēšanu sistēmu, un šajā ziņā, mēs varam sevi salīdzināt ar Igauniju, jo Lietuvā sistēma ir citāda, ir jautājums par tā saucamām, zaudētajām balsīm. Tām balsīm, kas aizgājušas pārnestā nozīmē, protams, atkritumu spainī. Tas norāda uz to, cik stipra un konsolidēta ir partiju sistēma, cik lielā mērā vēlētāju prioritātes tiek izteiktas caur tām partijām, kuras iekļūst parlamentā.  Mums līdz šim visaugstākais šo zaudēto balsu skaits bija 16 - 2002. gadā. Pēc tam tas pamazām virzījās uz leju, un, man liekas, tagad vienās vēlēšanās bija 5%. Igaunijā šie procenti ir kaut kur no no 1,5 līdz pēdējās vēlēšanās pakāpās līdz aptuveni deviņiem procentiem.  Mums šajās vēlēšanās ir 28%. Un tas ir tāds trauksmes zvans, es gribētu teikt. Šie 28%, kas atnāca uz vēlēšanām, nobalsoja par partijām. Protams, katrs var teikt, viņi balso, kā vēlējās, tas ir pilnīgi pareizi. Tajā pašā laikā viņi var teikt: es par viņiem neesmu vēlējis. Tā ir problēma.  Negribu teikt, ka kaut kas negodīgi tika rīkots, vai partijas kaut ko, teiksim, nočiepa balsu ziņā. Bet tā ir objektīva problēma. Šajā ziņā sabiedrībai un it īpaši politiķiem ir jādomā par to, kā šo uzticēšanās līmeni politiskajai sistēmai, partiju sistēmai paaugstināt.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnieci un Rīgas Juridiskās augstskolas viesprofesori Vitu Matīsu. Par to, vai politika ir vienīgā spēle pilsētā, par 30 gadiem Latvijas demokrātijā un latviešu pielāgošanās dabu. Arī par to, vai varu vajadzētu dot tiem, kuriem augstāka izglītība un sasniegumi akadēmiskajās jomās.  "Vienmēr esmu uzskatījusi, ka laiku, kas man ir piešķirts, gribu izmantot, lai papūlētos paplašināt šo brīvo telpu šeit, Latvijā. Lai indivīdu dzīves telpa, kas nav atkarīga no politikas, būtu mazliet plašāka, jo Latvijā tā joprojām ir ļoti šaura, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Latvijā ir pretruna, no vienas puses, nedaudz cilvēki aktīvi darbojas partijās, no otras puses, politika ir vienīgā spēle pilsētā," tā pirms kāda laika teica Vita Matīsa. Tikai dažas dienas pagājušas pēc vēlēšanām, kad "politika bija vienīgā spēle pilsētā". Kā veidojas šis pretrunīgais jūsu izteikums par to, ka mēs it kā bažījamies par šo politiskās līdzdalības trūkumu, no otras puses, tas taču ir tas, ko mēs visi vēlamies pilsoniskā sabiedrībā, lai politika ir visur ar mums, jo viss taču ir politika. It kā. Vita Matīsa: Pretrunīgs ir šis jautājums. Tur ir iebūvēta ļoti liela pretruna. No vienas puses, kā mēs visi ļoti labi zinām, Latvijā nav daudz cilvēku, kas ir iestājušies partijās, partiju rindas ir plānas, nav cilvēku, kas labprāt iestājās partijās. No otras puses, tām partijām, kas ir, es uzskatu, ka vēl joprojām viņām ir, un politikai kā tādai, ir disproporcionāli liela vara vēl Latvijā.  Jebkuras īstas demokrātijas pazīme, un man ir tā laime paņem Šveices kā labas pārvaldības piemēru, tā telpa, kur tu vari darboties un rīkoties, nebūdams politikā un nebūdams atkarīgs no politikas, viņa ir daudz, tomēr plašāka. Šeit es domāju veselu virkni faktoru, kādēļ tas tā Latvijā ir tā izveidojies. Viens no šiem faktoriem, es domāju, ir tas, ka deviņdesmitajos gados netika izveidota īsta meritokrātija. Bija mēģinājumi un es apsveicu tos mēģinājumus, es arī dažos piedalījos, lai būtu īsti konkursi, lai tu varētu iestāties ierēdniecībā, bet visi dažādu iemeslu dēļ viņi izgāzās.  Viens iemesls, kādēļ politikai ir vēl joprojām pārāk liela noteikšana, ir, ka īsta meritokrātija deviņdesmitajos gados netika iedibināta. Mēs redzam šodien tos rezultātus. Visi it kā bija šokēti, kad neapstiprināja vienu tiesnesi vai citu Saeimā. Bet kādēļ lai tas būtu pārsteidzoši, šiem politiķiem arī nav šī meritokrātijas pieredze, viņi reālos konkursos, kur, piemēram, vispirms ir jānoliek eksāmens. (..) Šī meritokrātijas pieredze, kad tavi amati ir reāli atkarīga no tā, ko tu zini, kādus eksāmenus tu esi nolicis, šī pieredze daudziem politiķiem vēl joprojām nav. Kā mēs zinām, tā bija gan Latvijas laime, gan lāsts deviņdesmitos gados, pie augstajiem amatiem tika cilvēki bez jebkādas īstas pieredzes un bez konkursa. Es daļēji izskaidrotu to, ka politikai joprojām ir pārāk liela ietekme uz kultūras, uz visām nozarēm, kā meritokrātijas sistēma īsti neiesakņojās Latvijā šai 90. gadu sākumā. Britu sabiedrisko zinātņu eksperts Maikls Jangs pirms 50 gadiem ieviesa jēdzienu meritokrātija, kas nozīmē, ka valda tie, kuriem ir nopelni kā akadēmisku sasniegumu, talanta un izglītības apvienojums. Viņa sarakstītā grāmata "Meritokrātijas sacensība" izraisīja plašas debates par to, kas notiek, ja vara un ietekme ir sabiedrības daļai ar augstāku izglītību. (..) Nav tāds punkts, kur jūs esat uz mūžīgiem laikiem sasniedzis atvērto sabiedrību un demokrātiju. Jūs varat arī zaudēt savu demokrātisko valsti, demokrātija ir tāds ļoti saudzējams augs, pie kura ir jāpiestrādā un jāpiepūlas, lai viņš plauktu. Ja jūs reiz vaicājāt, vai mūsdienu Latvijas politiķiem ir tāda pati jauda un vilktspēja, motivācija, kāda bija Latvijas dibinātāju paaudzei. Kā jums šķiet, kāpēc tādi cienījami cilvēki vairs neizvēlas politiķa profesiju? Vita Matīsa: Vēstures fluīdi ir mainījušies, visas veco laiku koncepcijas par upurēšanos un ideāliem no 19. gadsimta šķiet mūsdienās samērā vecmodīgi. Un arī gaisotne mūsdienās, un tā arī ir viena problēma, kādēļ kopš 90. gadiem līdz mūsdienām šeit, Latvijā varbūt nav tāda kalibra politiķi kā Čakste.  90. gados bija tāds priekšstats, ka es vispirms uzbūvēšu sevi, es vispirms izveidošu savu karjeru, un pēc tam pievērsīšu uzmanību Latvijas būvēšanai. Kaut gan Skalbe teica, es šobrīd nevaru to nocitēt no galvas, ka mēs vispirms uzstutēsim Latviju, un tad, kad mēs būsim uzstutējuši Latviju, tad visiem būs labi. Un 90. gadu vai 4. maija paaudzei bija pilnīgi cita domāšana, viņiem bija domāšana - vispirms es uzstutēšu sevi, un tad visai Latvijai būs labi. Bet viņi nekad neprecizēja, kā tieši. Tas, ka viņi paši kļuvuši par miljonāriem, kā tas nāks par labu Latvijai. (..) Atmodas līderiem bija vairāk šis ideālistiskais dzinulis. Es vēl joprojām uzskatu, ka politikai vajag kaut kādu ideālistisku komponenti, ne simtprocentīgi, tas ir bezcerīgi arī. Ja tev nav šis dzinulis, ka tu gribi uzvarēt, tu būsi slikts politiķis. Man problēma ar politiku ir tādi, bieži šeit, Latvijā, kad cilvēki aiziet politikā, un viņiem ir šis dzinulis uzvarēt, viņi ir gatavi lietot jebkādus līdzekļus, lai tiktu pie šī mērķa uzvarēt. Viņi vairs nesaprot, ka tie līdzekļi, kurus viņi lieto, bieži vien deformē to mērķi. Vai tas mērķis, kas bija deklarēts, tiek pilnīgi aizmirsts. Mums jāņem tas vērā, cik ātri tās partijas, kuras tagad ir ievēlētas, cik ātri tie līdzekļi, ko viņi izmantos, lai noturētos pie varas, izrādīsies tādi, ka viņu partijas mērķi tiek pilnīgi deformēti. (..) visa Latvijas dibinātāju paaudze, viņiem bija tā pareizā motivācija, viņi nemeklēja savu pašlabumu brīvajā Latvijā. Viņi meklēju labumu visiem latviešiem. Es biju mazliet pārsteigta, ka dažās latviešu auditorijās, kur es šo tēzi es esmu izteikusi, esmu izjutusi milzīgu pretestību. Protams, pašreizējie politiķi negrib sevi uzskatīt kaut kā mazāk vērtīgus, nekā tā laika politiķi. Bet padomāsim mazliet, vai pirmā lieta, kas mums izlec ārā, kad domājam par šo Latvijas dibinātāju paaudzi, vai tas pirmais, kas mums nāk prātā, ir miljonāri. Ne! Bet es baidos, ka pēc simts gadiem, pirmais, kas mums nāks prātā, kad mēs domāsim par 4. maija paaudzi (par Tautas frontes cilvēkiem varbūt mazliet ir cits stāsts), bet par 1991. gadu, līdz varbūt ņemsim 20 - 30 gadu griezienā, šī paaudze ieies vēsturē ar zināmu alkatības zīmogu. Diemžēl.  Dzimusi un augusi trimdā, un politoloģiju un starptautisko attiecību eksperte Vita Matīsa Latvijā ieradās 1992. gadā izveidoja un vadīja Sorosa fondu Latvijā. Bija šī fonda direktore līdz pat 1995. gadam. Viņas vadībā fonds veicina izglītības sistēmas attīstību, kā rezultātā tika dibināta Rīgas Ekonomikas augstskola un Rīgas Juridiskā augstskola. Strādājusi vairākās universitātēs gan kā profesore, gan vieslektore, tai skaitā Ženēvas Universitātē, Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā. Savā akadēmiskajā karjerā Vita Matīsa ir pētījusi Raiņa un Aspazijas dzīves gājumu, politisko un kultūras pienesumu. Vita Matīsa ir arī viena no publiskās diplomātijas studiju aizsācējām Latvijā.              

Kas ir Saeimas vēlēšanu lielais jautājums, kurš liek mums izvēlēties; kā vēlētāju izvēles ietekmē vai varētu ietekmēt Latviju tuvākajā nākotnē, vai mūsu vēlētāji atpazīst savas kļūdas, vai partijām ir strikta sarkanās un kāpēc jāpiedalās vēlēšanās? Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar rakstnieku un žurnālistu Aivaru Ozoliņu, kurš gandrīz 30 gadus vēro un apraksta Latvijas politiskos procesus  un kurš saka, ka šajās vēlēšanās jautājums esot par karu un mieru, brīvību un okupāciju. Saeimas vēlēšanu fons ir notikumi Krievijā, kur pagājušā nedēļā Putins izsludināja daļēju mobilizāciju, turpina draudēt ar kodolkaru un atsevišķu Ukrainas teritoriju pievienošanu Krievijai, organizējot tā saucamo referendumu. Vai jautājums - par ko vēlēt - ir vienkāršs jautājums? Aivars Ozoliņš: Tas nekad nav vienkāršs jautājums. Ja vēlētājs ir atbildīgs par to, kas notiek viņa valstī, tad būtu vēlams, lai rūpīgi izvēlas, par ko vēlēt. Mums jārēķinās, ka nākamajos četros gados mums tepat blakus kaimiņos bruks milzīga impērija. Sekas ir neprognozējamas. Putins draud lietot kodolieročus Ukrainā, tas nozīmētu, ka mēs kā NATO dalībvalsts, acīmredzot, iesaistītos šajā konfliktā vai šajā karā. Es ceru, ka tas būs tikai konflikts nevis karš, un es ceru, ka viņš vispār nelietos kodolieročus. Bet mums ir jārēķinās ar to, ka procesi blakus ir pilnīgi neprognozējami. Tāpēc mums  šajās vēlēšanās būtu ļoti svarīgi piedalīties. Virzību lielā mērā izšķirs vēlētāju aktivitāte, nevis pat izvēles par konkrētām partijām. Tās izvēles mēs apmēram redzam. Labā ziņa ir, ka rietumnieciska, eiropeiska valdība paliks arī pēc vēlēšanām. Svarīgi būs arī, cik tas mazākums būs liels. Prokremliskais mazākums. Uz robežas mīņājas pašlaik Šlesers, Ždanoka, Rosļikovs. Viņi visi trīs būt iekšā, var nebūt neviens.   Ja mūsu vēlēšanu izvēle ir par brīvību vai okupāciju, ja tā nav mobilizējoša izvēle, kas tad vēl? Aivars Ozoliņš: Kad es runāju par izvēli par brīvību un okupāciju, es nerunāju burtiski par Latvijas okupāciju vai brīvību. Mēs runājam par Ukrainas brīvību un okupāciju, vienas lielas Eiropas valsts izvēli, no kuras mēs nevaram norobežoties vai stāvēt malā. Mēs kā Latvija esam izvēlējušies, kurā pusē mēs esam. Vai mēs gribam, ka Saeimā ir vismaz trešdaļa spēku, kuri ir izvēlējušies otru pusi? Es šaubos, vai vēlētāji to grib. Pat ja jums ir šaubas, ejiet un balsojiet. Pat ja jums ir tādas šaubas, ka jūs nezināt, par ko balsot, iemetiet tukšu aploksni. Es to neiesaku, bet, vērtējot visu lielo kopainu, protams, labāk ir piedalīties un iemest tukšu aploksni, nekā palikt mājās.

Ķīna Krievijas karā Ukrainā nostājās Putina pusē un aprakstīja NATO un ASV kā krīzes izraisītājus. Vai un kā karš Ukrainā maina un mainīs pasaules ģeopolitiku, kas ir mazas valsts vieta, kad lielvaras veido spēli, tai skaitā Krievija un Ķīna? Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ķīnas pētnieci Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centra vadītāju, politoloģi Unu Aleksandru Bērziņu-Čerenkovu par lielvarām, interesēm un runātās politikas ticamību. Savā pirmajā ārvalstu vizītē pēc divarpus gadiem dodas Ķīnas valsts un partijas vadītājs Sji Dzjiņpins. Dodas viņš uz Kazahstānu Uzbekistānu, tiek ziņots, ka viņš tiksies ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, kas būs viņu pirmā privātā tikšanās kopš 24. februāra, kad Krievija iebruka Ukrainā. Pirms kāda laika raidījumā bija saruna Valsts prezidenta padomnieku Jāni Kažociņu, kurš teica, ja Krievija var salīdzināt ar vētru, tad Ķīnu ar tādām globālām klimata pārmaiņām. Kas ir, jūsuprāt, Ķīnas ilgtermiņa bīstamība un cik lielā mērā šī metafora patiešām ir precīzi. Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova: Tās, protams, ir debates par to, kas ir Krievijas stratēģiskais mērķis un kas ir Ķīnas stratēģiskais ilgtermiņa mērķis. Bet, protams, mani kolēģi raksta un runā par to, debatē par to, ka Krievijas gadījumā netiek piedāvāta tāda jauna starptautiskā arhitektūra. Pabakstīties šeit un tur, palauzt, jo sliktāk, jo labāk pieeja. Tiešām vētra.  Ķīnas lielais izaicinājums ilgtermiņā ir tāds, no Rietumu pozīcijām skatoties, ka Ķīna nav mierā ar esošo starptautisko sistēmu, vēlas to mainīt. Un lielais jautājums ir, kā tā vēlas to mainīt.  2015. - 2016. gadā bija gana daudz kolēģu, kuri rakstīja par to, ka Ķīna ir tāds miermīlīgais reformētājs - mainīsim no iekšpuses, mazliet pastiepsim, iestiepsim tur, kur varam, caur ANO, caur jaunu standartu ieviešanu, kas ir Ķīnas standarti, nevis kā vēsturiski no Rietumiem nākušie. Bet Sji Dzjiņpina retorikai varbūt pastiprinoties, kļūstot drošākai, pārliecinātākai un arī agresīvākai, un arī Ķīnas darbībām, teiksim Dienvidķīnas jūrā, rodas sajūta, ka šajā spektrā, ko Ķīna mēģina ar starptautisko sistēmu izdarīt, tāds miermīlīgais reformētājs īsti nepaskaidro to, ko viņi grib. Tāpēc par Ķīnas objektīvi , stratēģisko mērķi varam teikt, ka tas ir izveidot tādu starptautisko sistēmu, kura neuzskata vairs, ka liberālā demokrātija būtu kāda ideālam vispietuvinātākā pārvaldības sistēma, bet kura, teiksim, tieši tādu pašu lomu piešķirtu tādai ļeņiniskai sistēmai Ķīnas kompartijas vadībā, kāda ir Ķīnā. Otra lieta ir mainīt noteikumus tā, ka ļeņiniska sistēma ir nevis, ak vai, ak vai slikta sistēma, bet labi, lai viņi tur iekšā dzīvojas, bet ka ļeņiniska sistēma ir standarts, uz kuru attīstības valstis varētu iet, lai sasniegtu šo attīstības mērķi. Tas, protams, nozīmē arī kaut kādā veidā tādu rietumu loģikas, rietumu liberālās demokrātijas norietu. Tāpēc mūsu pozīcija ir tāda, ka Ķīnas ilgtermiņa izaicinājums ir tāds, ka tā nonāk pretrunā ar mūsdienu liberālo sistēmu. Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova ir politikas zinātņu doktore, Ķīnas pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas Studiju centra vadītāja un Latvijas Ārpolitikas institūta Āzijas programmas vadītāja. Studējusi Pekinas Valodu universitātē, Pekinas Pedagoģiskajā universitātē un pēc doktora disertācijas par tradicionālo ķīniešu diskursu Hu Dzjiņtao ziņojumā Ķīnas Komunistiskās partijas 17. kongresā aizstāvēšanas ieņēmusi arī vieszinātnieka amatu Fudaņas universitātes Filozofijas skolā Šanhajā un Fulbraita stipendijas vieszinātniekiem ietvaros strādājusi Austrumāzijas pētījumu centrā Stenforda universitātē ASV. 

Dzejnieks un Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Jānis Peters bija viens no pirmajiem 1986.gadā, kurš satika Mihailu Gorbačovu un šīm tikšanās reizēm ir sava vieta atmiņās par  Latvijas cīņu par brīvību arī pēc 30 gadiem. Peters, kurš šobrīd ironiski sevi dēvē par pašdarbības vēsturnieku, bija pirmais Latvijas vēstnieks Krievijā, kura darbības laikā iekrita gan augusta pučs, gan 90.gadu pārmaiņas. Viņš arī bija viens no pirmajiem tolaik Latvijā, kurš ar Gorbačovu sāka runāt par Baltijas brīvību. Kā saskaitījis Gorbačovs, šādas tikšanās reizes bijušas sešas.  Notiekošais Krievijā ļauj vērtēt, vai Gorbačovs savā PSRS brucināšanā bija viens, kas stāvēja aiz viņa un kāds tam sakars ar mūsdienām. Kāda loma inteliģencei bija tolaik, kāda ir tagad, raidījumā Brīvība bulvāris Jānis Peters par lielkrievismu un tā cēloņiem, par Gorbačovu un Krievijas nākotni. 30. augustā pasaules mediji vēstīja, ka 91 gada vecumā pēc ilgas slimības mūžībā devies bijušais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs. Gorbačovs bija cilvēks, kurš tika dēvēts par PSRS kapraci. Nepieciešamību veikt ekonomiskās reformas PSKP CK ģenerālsekretārs Gorbačovs izvirzīja 1985. gada aprīlī PSKP CK plēnumā. Viņš runāja par nepieciešamību veikt ekonomikas vadības pārkārtošanu jeb "perestroiku". Bet šim vārdam tolaik vēl neviens nepiešķir īpašu nozīmi, taču 1986. gadā tas kļuva par lozungu, lai apzīmētu veselu laikmetu kopumā. "Viņam pārmet trīs lietas: viņam, nevarēja piedot viņa zelta brilles, tādas inteliģenta brilles; viņam nevarēja piedot alkohola trūkuma organismā, kas bija nākamajam prezidentam; un viņam nevarēja piedot to sievas klātbūtni, visur blakus, visur blakus. Kā mēs zinām, Rietumos tieši tā notiek, Amerikas Savienoto valstu prezidents visur brauca roku rociņā, ar savu  kundzi. Tās ir tādas lietas, ka Krievijā viņu nemīlēja," par Gorbačovu atmiņās dalās Jānis Peters. Cik lielā mērā viņš bija vientuļš visā tajā procesā?  Jānis Peters: Es domāju, ka viņš bija ļoti vientuļš, bet viņš bija arī pats vainīgs, jo viņš visus atgrūda. Jakovļevs [Aleksandrs], kurš bija ļoti labs mans draugs, raksta, ka Gorbačovs ielūdz, piedāvāja "spīčraiter" grupai uzrakstīt runu. Viņi trīs četras dienas kādā vasarnīcā vaiga sviedros rakstīja, tad viņš pats ieradies, izlasījis to runu, visu iznīcināja, izsvītroja, sācis runāt. Vispār viņam tas piemita. Es ar viņu esmu runājis piecas sešas reizes, un viņš ārkārtīgi ātri aprauj to sarunu, tāpēc arī viņš bija vientuļš, ka cilvēki, arī viņa kolēģi augstākie, kas tur ir riņķī, acīmredzot zināja, ka velti viņi runā, viņš tūlīt viņus pārtrauks. Stipri egocentrisks cilvēks. Jānim Peteram ir nozīmīga loma 20. gadsimta 80. un 90. gadu sabiedriskajos procesos. Viņš bija Latvijas Padomju Rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs un viens no Latvijas Tautas frontes līderiem un dibinātājiem. 90. gadu sākumā ir aktīvs politiskās darbības periods, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš kļūst par diplomātu, bija Latvijas Republikas valdības pilnvarotais pārstāvis Maskavā no 1991. gada līdz 1992.gadam un ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā līdz pat 1997. gadam.

Latvijas Universitātes vēstures profesors Aivars Stranga  savā jaunākajā grāmatā “Latvija: Neatkarības pēdējais cēliens.1939.gada 23. augusts – 1940. gada 17. jūnijs” pēta  Latvijas neitralitāti 30.gadu beigās, savstarpējās palīdzības paktu ar PSRS un notikumus, kuri sagatavoja un veidoja Latvijas okupāciju. Vēsture mācot, kā vajag teikt patiesību, jo tad varbūt vēstures gaita būtu savādāka. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Aivaru Strangu par vēstures variantiem. Ja Latvija būtu 1940. gadā bijusi demokrātiska valsts, vai Latvijas okupācija būtu bijusi citāda, vai un kāda ir Kārļa Ulmaņa atbildība okupācijas procesā, kāpēc Somijas liktenis Otrā pasaules karā bija atšķirīgs, vai pēc pieminekļa nojaukšanas Uzvaras parkā noticis vēstures pagrieziens? Politiķi Uzvaras pieminekļa demontāžu nosauc par vēstures laikmeta beigām. Kādā ziņā mēs varam domāt par to, ka šādi notikumi ir laikam ir kaut kādas laikmeta beigas, cita laikmeta sākums. Kā vēsturnieks var zināt, ka laikmets beidzas vai sākas? Aivars Stranga: Tur laikam būtu jābūt ļoti uzmanīgiem, jo vienu reizi mēs jau iekritām ar Frensisu Fukujamu un "vēstures galu" un ar liberālisma triumfu. Izrādījās, ka ne vēsturei pienāca gals, ne liberālisms tā triumfēja pat Amerikā ar Donaldu Trampu. Tā kā ar vēstures galu būtu jābūt uzmanīgām, bet kopumā tas ir ļoti nozīmīgs notikums, jo ļoti daudz ko mēs uztveram caur simboliem.  Kas man visvairāk patika šajā notikumā, ka mēs spējām pieņemt lēmumu un spējām, neskatoties uz visiem iebildumiem, kas tur nāks, no Krievijas būs sankcijas, naftu nepārdos vai gāzi, mēs spējām un ļoti lielā vienprātībā spējām to ātri un labi realizēt. Es domāju, ka rīcības spēja kopš 24. februāra, kopš šī noziedzīgā uzbrukuma Ukrainai, mūsu politiķu rīcības spēja ir pieaugusi pozitīvā nozīme. To es vērtēju ļoti pozitīvi. Vai tas ir vēstures gals, to mēs nezinām, bet kāds ļoti nozīmīgs, ļoti pozitīvs posma gals gan ir. Ir tāds uzskats, ka katrai vēsturnieku paaudzei it kā ir jāpārraksta vēsture no jauna. Kas, jūsuprāt, ir tas šodienas jautājumu loks, kādēļ šo posmu jums ir interesanti pētīt vai kādēļ to ir svarīgi pētīt vispār tieši šobrīd? Aivars Stranga: Pēc Otrā pasaules karā trimdā, nometnēs Vācijā, Arveds Švābe rīkoju tādu Pirmo trimdas vēsturnieku kongresu. Un viņš teica, ka visi mūsu ceļi galu galā vedīs uz to, kāda bija mūsu valsts un kā mēs šo valsti zaudējām - mūsu valsts uzplaukums un zaudējums. Un tāpēc es domāju, ka šī tēma būs vienmēr ir ļoti aktuāla, jo vienmēr mūs vilinās viens jautājums, vai nevarēja būt citādāk. Nu varbūt mēs kaut ko nepareizi izdarījām, varbūt mēs varējām kaut kā izglābties? Jo tik īss, tik spožs un tik brīnišķīgs bija šis neatkarības [laiks] 20 gadi un tad tik strauji un tik pēkšņi tā bojāeja, ka šie jautājumi par alternatīvām, par to, ko mēs neizdarījām, mēs varējām darīt citādāk, viņi nodarbina visus lielos latviešu vēsturniekus. (..) Es domāju, ka šiem jautājumiem mēs pievērsīsimies nepārtraukti, tas ir nenovēršams jautājums. Cik lielā mērā jums ir lietderīgi nodarboties ar vēstures variantiem, ja vēstures gaita būtu bijusi savādāka. Aivars Stranga: Skaidrs, ka novērst bojā eju pēc tam, kad divi tirāni, visspēcīgākās kontinenta valstis vienojās par mūsu bojāeju, novērst mēs nevarējām.  Kādreiz mēs, arī pats, kad biju jaunāks, daudz rakstījām, ja mēs būtu demokrātija, mēs aizietu bojā citādāk. Mēs aizietu bojā, bet droši vien citādāk, ar citādiem cilvēkiem, mēs šodien nevaram iedomāties, kas tie būtu kolaboracionisti, bet tagad droši vien tiktu atrasti. Dažreiz mēs domājam, ja mēs būtu stiprāki turējušies pie Tautas Savienības, varbūt tas mums būtu līdzējis, Diemžēl, lai cik solīda nebija šī organizācija, viņi neizglāba nevienu valsti. Somija izglābās ne tāpēc, ka viņa turējās pie Tautas Savienības, bet viņi fanātiski karoja un viņiem bija dabā milzīgs spēks - daba. (..) es domāju, ka katrā paaudze, paies 20 gadi un kāds jauns vēsturnieks atkal rakstīs un rakstīs par šo laiku, kā mēs piedzīvojām tādu neatkarības mijkrēsli, kā mēs aizgājām bojā, vai varējām kaut ko citādāku izdarīt. Piemēram, Dunsdorfs [Edgars] kādreiz sarakstīja tā: "Ja laupītājs iebrūk jūsu mājās, jums vismaz jākliedz."  Ulmanim būtu bijis vismaz jākliedz 39. gadā. Ja kliedziens ne vienmēr izglābj no laupītāja vardarbībām, bet nu visumā mēs arī nekliedzām. Jūs iepriekšējā grāmatā "Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika no 1934. līdz 1940. gadam" it kā dekonstruēja šo Ulmaņa zelta laiku mītu. Kādā ziņā nu jaunā monogrāfija par par 1939./ 40. gadu ir kā savā ziņā ne tikai hronoloģiski, bet arī tāds loģisks turpinājums. Ja nebūtu bijis šis autoritārais režīms, kas tieši būtu bijis savādāk šajā posmā. Aivars Stranga: Iedomājieties, būtu Saeima, būtu partijas. Visticamāk, viss notiktu tāpat kā viņš līdz tam notika - Krievijas izvirzītu mums savas prasības, aicinātu mūsu delegāciju. Viena lieta, kas noteikti būtu, mēs būtu garīgajā ziņā vairāk sagatavoti tai traģēdijai. Proti, brīva prese, pastāvētu brīvi viedokļi. Piemēram, Rīgā bija viens no labākajiem krievu laikrakstiem visām pasaulē "Segodnja", kas bija demokrātisks laikraksts un ļoti kritiski pret komunistisko Krieviju. Nav iedomājams, ka, ja nebūtu Ulmaņa apvērsums, ka "Segodnja" tā vienkārši sagremotu to, aicina mūsu ministru, ka uzspiež mums bāzu līgumu. Bet 1939. gadā "Segodnja" jau bija nacionalizēts un neko nevarēja rakstīt. Visticamāk, būtu viedokļu apmaiņa, domu apmaiņa, strīdu apmaiņa, ļoti karstu strīdu apmaiņa. Vismaz garīgi būtu vairāk sagatavoti, lai arī, godīgi sakot, sagatavoti kam, nu būtu vairāk sagatavoti bojā ejai. Jūs arī esat kādreiz teicis, ka Ulmanis nekādi nevarēja novērst okupāciju, nevajadzētu mums arī viņu apsūdzēt par to. Aivars Stranga: Tā būtu vislielākā kļūda šodien mesties un teikt, ka viņš ir pie kaut kā vainīgs. Viņš nav vainīgs, viņš okupāciju nevarēja novērst, bet viņš varēja, teiksim, vairāk teikt tautai patiesību. Viņš varēja sasaukt parlamentu, kas apgrūtinātu krieviem šo darbību un, protams, vislielākie pārmetumi viņam attiecas uz 17. jūniju. Īpaši uz šo skandalozi neveiklo un nožēlojamo runu, ka mūsu valstī ienāk draudzīgās valsts karaspēks, un es lūdzu šo draudzīgas valsts karaspēku, uzskatīt par draugiem. Vēstures profesors Aivars Stranga ir dzimis 1954. gadā Rēzeknē studējis, vēsturi Latvijas Valsts universitātē, kopš 1992. gada ir bēstures zinātņu doktors, Latvijas Universitātes Vēstures katedras profesors. 2019. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, vairāk nekā 100 zinātnisko publikāciju un 20 grāmatu autors un līdzautors. Savos darbos analizējis gan ebreju kultūru Baltijā, gan Latvijas ārpolitika 20. gadsimtā, gan Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu un Latvijas okupāciju.

Līdz nākamās Saeimas vēlēšanām ir atlicis mēnesis, ko politiskajās kampaņās dēvē par vēlētāju mobilizācijas mēnesi. Kas ir šī priekšvēlēšanu laika tēmas un kā vērtēt Latvijas politisko līdzdalību, par to raidījumā "Brīvības bulvāris" saruna ar Latvijas Universitātes profesoru politikas zinātnē, politologu Jāni Ikstenu. Jūnijā tikai 36 % iedzīvotāju pauda viedokli, ka viņus apmierina, kā Latvijā darbojas demokrātija, kas bija līdzīgi kā pirms gada, bet mazāk nekā 2019. gadā, kad demokrātija apmierināja 41 %. Vairāk nekā puse (52 %) ir neapmierināti ar demokrātijas darbību Latvijā, tāpat pēdējā gada laikā strauji pieaugusi pilnīga neapmierinātība līdz 21 % - tā SKDS aptaujas. Kas, Jūsuprāt, varētu būt iemesli šādam vērtējumam par demokrātiju Latvijā? Es domāju, ka iemesli pamatā ir saistīti ar valdības darba rezultātiem, arī ar Saeimas darba rezultātiem, tātad 2019. gads - pandēmijas nav, kara nav, vismaz ļoti tiešā izpratnē - un seko 2021. un 2022. gads, kad bijušas dažnedažādas kataklizmas. Tātad ļoti skaidrs, ka cilvēki vērtē to, kas notiek - augsta inflācija, pandēmijas menedžēšana, ekonomiskā atpalicība no tuvākajiem kaimiņiem. Skaidrs, ka tās ir nepatīkamas ziņas, cilvēkiem tas nešķiet labi un pareizi. Kas pie vainas? Tātad demokrātija, partiju savstarpējās ķildas, nespēja vienoties. Jūs iepriekš intervijā esat izteicies, ka no fizisko ierobežojumu viedokļa Covid-19 pandēmija ir lielākais satricinājums kopš 1991. gada apvērsuma Padomju Savienībā. Cik lielā mērā, Jūsuprāt, kovids ir vēlēšanu tēma šajā rudenī, jo kaut kā nešķiet, ka no tā vairs tiktu izdarīti kādi secinājumi? Man šķiet, ja nebūtu kara Ukrainā un nebūtu inflācijas un ar to saistīto ekonomisko grūtību, kovids būtu viena nozīmīga tēma, kas tādā vai citādā veidā tiktu risināta, kā tas tiktu vadīts, cik vakcīnas cik ātri tiek iepirktas, cik jāatdāvina citiem, cik jēdzīgi nauda iztērēta, ka varēja novērst nāves, kādā veidā un tā tālāk. Šobrīd kovids ir aizgājis, es pat teiktu, varbūt pat trešajā plānā. Mēs redzam to, ka ik dienu, ja es pareizi saprotu šos ciparus, ir apmēram pusotrs, divi tūkstoši inficēšanās gadījumu. Vairāki cilvēki mirst ik dienu no Covid-19. Dažkārt tas pat netiek pieminēts televīzijas ziņu slīdošajās lentēs, tas vairāk nav jautājums, par ko mediji runā, līdz ar to tas nav jautājums, par ko cilvēki runā. Neskatoties uz šiem skaitļiem. Savukārt, ja nebūtu, par ko citu runāt, es domāju, mēs varētu atkal runāt par to, ka ir atjaunojies kovida kāpums pēc krituma pavasarī un agrā vasarā. Būtu jautājumi, ko mēs darīsim, cik gatavi mēs esam rudenim, vai mēs slēgsim ciet skolas un bērnudārzus, vai mēs atkal visi strādāsim attālināti, vai ir vajadzīga ceturtā pote - tie būtu nopietni jautājumi. Šobrīd cilvēkus interesē, vai būs silti mājokļi, vai būs elektrība, vai būs nauda, ko par to visu samaksāt un vai beigu galā Krievija neiebruks Baltijas valstīs. Tātad karš Ukrainā ietekmē šo vēlēšanu izvēles, rada vēlētāju pārdomas? Atceros kādu senāku interviju ar Jums, kur Jūs runājāt par to, ka 2014. gada iebrukums Krimā īpaši neatsaucās uz Latvijas vēlētāju izvēli. Vai šoreiz tomēr ir citādi? Tas, ko es teicu - 2014. gada iebrukums Krimā neietekmēja [vēlētāju] līdzdalību, respektīvi, cik daudzi cilvēki aizgāja un nobalsoja. Es domāju, ka arī šoreiz tas nebūs faktors, vismaz ne būtisks faktors. Savukārt, šis iebrukums ietekmē gan tiešā, gan netiešā nozīmē cilvēku izvēles. 

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēstures zinātņu doktori un Helsinku universitātes pētnieci Unu Bergmani par Baltijas jautājumu aukstā kara laikā un tā līdzībām ar mūsdienu starptautisko politiku, par vēstures mācībām, par 90. gadu vēstures pagriezienu un to, cik daudz lielvaru pasaules politiķu rīcībā nosaka nedrošība, improvizācija un pēdējā mirkļa lēmumi. Pirms 31 gada notika augusta pučs, kā rezultātā sabruka PSRS. Padomju savienības beigas un tā sekas ir viens no tematiem, kam pasaules mediji pēdējā gada laikā pievērsušies samērā bieži, mēģinot saprast Krieviju, Ukrainu un bijušo PSRS teritoriju. Šobrīd publicēšanai Oksfordas universitātes izdevniecībā tiek sagatavota Jūsu pirmā grāmata, kuras nosaukums, tā burtiski tulkojot, ir "Neskaidrības politika ASV un Baltijas valstis, sabrūkot PSRS". Kas īsti ir tā neskaidrības politika, kas ir tas Jūsu pētniecības vai interešu objekts? Angliski nosaukums ir "uncertainty", bet par tulkojumu latviešu valodā - es joprojām domāju, vai tā ir "neskaidrības politika" vai "nedrošības politika". Nosaukums principā būtu "Amerikas Savienotās Valsts, Baltijas jautājums un Padomju savienības sabrukums." Un tā ir grāmata, kurā svarīgs ir šis neskaidrības, nedrošības faktors, tā ir grāmata, principā, par to, kā tādos brīžos, kad reformu rezultātā būtiski mainās, no vienas puses, tādas lielvaras kā Padomju savienības iekšpolitiskās struktūras un, no otras puses, ir iespēja (un to jūt ASV un Eiropas valstis) mainīt starptautisko attiecību sistēmu Eiropā un, iespējams, pat pasaulē. No vienas puses, šīs pārmaiņas gan Rietumos, gan Padomju savienībā ir gaidītas un uz tām skatās pozitīvi, tajā pašā laikā pārmaiņu apjoms ir tik milzīgs, ka tie, teiksim, vienkāršie Padomju savienības, Eiropas un ASV iedzīvotāji, bet jo īpaši lēmumu pieņēmēji, viņi saskaras ar šo neskaidrības, nedrošības faktoru, jo zināšanas, kas viņiem ir bijušas par to, kas ir Padomju savienība, kā tā darbojas, ko no tās var sagaidīt, vai arī tas, ko zina Padomju savienības līderi, kas ir viņu valsts, kā tā darbojas, pēc kādas shēmas ko mēs varam gaidīt no perifērijas, tātad no Baltijas valstīm - visas šīs iepriekšējās zināšanas vairs īsti nav izmantojamas. Un tad, jā, lēmumu pieņēmēji saskaras ar neparedzamības, nedrošības faktoru. Tā ir grāmata par to, kā šī nedrošība ierobežo lielvaru vadībā esošo lēmumu pieņēmēju rīcībspēju, bet, savukārt, tā dod tādiem, kā mēs sakām, aktoriem.. Mazajiem spēlētājiem... Jā, mazajiem spēlētājiem kā Baltijas valstu neatkarības kustības, kā Baltijas valstu valdības jau pēc 90. gada vēlēšanām, kur starptautisko attiecību sistēmām no vienas puses, bet no otras puses Padomju savienības iekšējās varas struktūrās viņi tiek uzskatīti par margināliem spēlētājiem. Par tiem, kas atrodas šo varas struktūru pašā apakšā. Un tad, kad lielās varas struktūras šo pārmaiņu rezultātā mainās, viņiem ir iespēja un viņi to izmanto, tiecoties iegūt savu vietu šajās starptautiskajās sarunās, kāda būs jaunā Eiropas kārtība. Ir dažādas versijas par šobrīd notiekošo Ukrainā, un viena no versijām ir tāda, ka galvenais cēlonis ir meklējams 1990. gadā, kas ir Jūsu pētījumu periods. Vai PSRS sabrukums turpinās, pārfrazējot šo jautājumu? Kā lai sakā, jā. Mūsdienās ir ļoti daudz dažādu mediju un lēmumu pieņēmēju, kas cenšas skatīties uz to periodu, kas ir 90. 91. gads un arī laiks pēc tam, kā tika menedžēta pāreja no attiecībām ar Padomju savienību uz attiecībām ar Krievijas Federāciju. Un, teiksim, ilgu laiku tas ir bijis arguments, kas joprojām eksistē rietumu histogrāfijā, literatūrā, arī medijos par to, ka šīs brūkošās Padomju savienības intereses un Krievijas Federācijas intereses netika pietiekoši ņemtas vērā. Arguments būtu, ka Krievija jutās aizvainota, jo tās iepriekšējais lielvaras statuss netika vairāk ņemts vērā. Bet šis arguments balstās kaut kādā ziņā rietumu pašpārliecinātībā un arogancē. No šīs perspektīvas principā izriet, ka ASV vai rietumvalstis ir spējīgas lielā mērā ietekmēt procesus Krievijā. Arguments - Rietumi neizdarīja pietiekoši, tāpēc krievi nekļuva pietiekoši demokrātiski. Tas kaut kādā ziņā ir vainas naratīvs, pašapsūdzību naratīvs Rietumos, bet tajā pašā laikā tiek pieņemts, ka Rietumu spēkos vai ASV spēkos ir ietekmēt ļoti būtiskus, dziļus, vēsturiskus politiskos procesus tādā milzīgā kā sākumā Padomju savienība un pēc tam Krievijas Federācija. Es īsti neesmu pārliecināta, ka tas tā ir. Protams, starptautiskajās attiecības notiek mijiedarbība, un mēs kaut kādā mērā varam ietekmēt procesus savās kaimiņvalstīs, tuvākajos reģionos, bet uzskatīt par Rietumu atbildību to, kas notiek Krievijā, ir nereālistiski.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar drošības ekspertu, bijušo Satversmes aizsardzības biroja vadītāju un Valsts prezidenta padomnieku nacionālās drošības jautājumus Jāni Kažociņu par to, vai šobrīd iespējams pateikt, kāda ir jaunā pasaules kārtība kopš kara sākšanās Ukrainā un kāda tā varētu būt pēc kara? Kādas ir līdzības starp veco un jauno auksto karu un par domino efektu pasaules politikā. Kā saprast notiekošo, kad karadarbība Ukrainā turpinās jau vairāk nekā četrus mēnešus, tiek mainīta kara taktika, ziņo dažādu valstu specdienesti. Ukrainas okupētajās teritorijās tiek gatavota viltus referendumi septembra sākumā. Zelenskis paziņojis, ka visi emigrējušie Krievijas pilsoņi no Rietumiem jāsūta atpakaļ. Krievijas sāktais karš Ukrainā, iespējams, tuvākajā laikā ieies jaunā posmā. Turpinoties Rietumu sniegtajam atbalstam Ukrainai, Pentagons paziņojis par jaunu militāro palīdzību. Kas ir tas, ko mēs redzam un ko mēs varam prognozēt? Martā intervijā žurnālam "Ir" jūs teicāt, ka mēs skatāmies uz izšķirīgu brīdi pasaules vēsturē. Ir pagājis gandrīz pusgads, kas ir tas punkts, kurā pasaule atrodas šobrīd, vai kas ir tas, ko mēs varam pateikt par šo izšķirīgo brīdi? Cik lielā mērā tas ir mainījies? Jānis Kažociņš: Vispirms ir jāsaka, ka martā ļoti maz cilvēku domāja, ka Ukraina varēs tik ilgi turēties pretim otrai, kā viņi sevi uzskatīja, visspēcīgākajai armijai, bruņotajiem spēkiem pasaulē. Bet mēs esam redzējuši, ka ne tikai ukraiņi ir spējuši to izdarīt, viņi pat ir izspieduši Krievijas Federācijas spēkus no Kijivas apkārtnes ārpus Ukrainas teritorijas. Šobrīd notiek sīvas cīņas gan Doneckā, gan pie Harkivas un Hersonas, ka var gadīties, ka krieviem vairs nebūs jauda, lai turpinātu šo bezjēdzīgo karu. Bet pamatā tam visam ir tas, ko mēs redzam kā cīņu, kas izpaužas ne tikai Krievijas Federācijas gadījumā. Bet cīņa, kas ir visā pasaules līmenī starp demokrātiskām un brīvām valstīm un tām, kurām ir autoritāra valdība, kura ir tikai ieinteresēta savās interesēs un nevis tautas interesēs. Tas ir pamatiemesls, kādēļ Krievija iebruka Ukrainā, tas ir arī pamatiemesls, kādēļ mēs redzam visas tās aktivitātes Taivānas salu pašreiz. (..) Apdraudējuma kvantitātes un kvalitātes līmenis ir daudz lielāks no Ķīnas Tautas Republikas nekā no Krievijas Federācijas. Krievijas Federācija ir apmēram 140 miljoni cilvēku, tas ir ļoti daudz, protams, bet Ķīnā, es no galvas nepateikšu, bet tur ir miljardos. Tādēļ Ķīna ir daudz lielāka sava dzīvā spēka spējas, daudz jaudīgāka, bet viņas ekonomika arī ir pilnīgi nesalīdzināma ar Krievijas Federācijas. Daudzi prognozēja, ka tuvākajā gadu desmitā vai 20 gados Ķīna apsteigs ASV iekšzemes produkta ziņā. Vai tas tā tiešām būs, tagad par to varētu šaubīties. Cik lielā mērā Krievija Ukrainā, Ķīna Taivānā  ir saistīti procesi? Jānis Kažociņš: Tādēļ tik daudzi politiķi, tai skaitā mūsu pašu prezidents, nepārtraukti runā par starptautisko likumdošanas ievērošanu, jo starptautiskā likumdošana ir tas, kas ir saglabājis mieru lielā mērā. Ne jau absolūti, bet lielā mērā kopš Otrā pasaules kara beigām. Jā, ir bijusi Koreja, ir bijusi Vjetnama, ir bijuši citi ļoti asiņaini konflikti, un tie vēl turpinās, bet lielā mērā īsti globālas iesaistes kari nav bijuši. Un tas arī pats par sevi ārkārtīgi bīstami. Jo mēs nonākam tādā pašā situācijā, kādā pasaulē bija 1913. - 14.gadā Visiem bija aizmirsies, vismaz Eiropā, ko īsti nozīmē karš. Karš ir kaut kas, ko kaut kādi profesionāļi dara tādās vietās, kas neizskatās pēc Eiropas vai Ziemeļamerikas. Un tagad pēkšņi mēs esam konstatējuši, ka tā nemaz nav, ka tas var notikt ar tādiem cilvēkiem, kas izskatās tā, kā mēs, kas dzīvo tā, kā mēs, kas ir daļa no Eiropas. Tādēļ tas nemaz tik tālu nav aizdomāties, ka tas mums varētu notikt. Tas, man liekas, ir ļoti liels šoks. Interesantā veidā tas ir daudz vairāk Austrumeiropā izjūtams nekā Rietumeiropas valstīs, jo viņi vēl īsti netic, ka viņiem varētu būt kaut kāds apdraudējums. Jānis Kažociņš kopš 2016. gada janvāri bijis Latvijas Valsts prezidenta nacionālās drošības padomnieks un Nacionālās drošības padomes sekretārs. Iepriekš bijis padomnieks Ārlietu un Aizsardzības ministrijā starptautiskajos un kiberdrošības jautājumos. Desmit gadus no 2003. gada vadīja Satversmes aizsardzības biroju, tostarp bijis NATO Civilās izlūkošanas komitejas vadītājs 2011. gadā. Jānis Kažociņš ir dzimis Apvienotajā Karalistē, ieguvis filozofa grādu Notingemas universitātē, kā britu virsnieks dienējis Vācijā, Ziemeļīrijā, Norvēģijā, Velsā un citās valstīs. 2002. gadā priekšlaicīgi atvaļinājies no dienesta Lielbritānijas bruņotajos spēkos brigādes ģenerāļa pakāpē un pārcēlies uz dzīvi Latvijā.

Latvija pēc kara Ukrainā izveidojusies par vienu no vadošajiem Krievijas mediju emigrācijas centriem. Kopš februāra Latvija ieradušies un strādā ap 200 žurnālistiem no Krievijas. Jūlija vidū no Rīgas atsāka raidīt neatkarīgais Krievijas televīzijas kanāls "TV Doždj". Radījumā Brīvības bulvāris saruna ar vienu no vadošajām krievu žurnālistēm, televīzijas kanāla "TV Doždj" informācijas dienesta vadītāju Jekaterinu Kotrikadzi. Saruna oroģinālvalodā: Kas mainās līdz ar katru kara nākamo dienu? Jekaterina Kotrikadze: Mainās… Droši vien katru dienu tu saproti, ka tava valsts aizvien vairāk attālinās no tevis – visādā ziņā. Ne tikai fiziskā plānā – tāpēc, ka esmu Rīgā, mēs esam Rīgā un sākam šeit dzīvot, iekārtoties. Un kaut kā veidot savu ikdienu šajā valstī. Bet arī ideoloģiskā ziņā. Katru dienu pienāk šaušalīgas ziņas no Krievijas. Atkal kārtējais cilvēks ietupināts, kārtējais cilvēks apsūdzēts, kārtējo reizi uzlikts sods: par kādu tīkšķi, par pārpublicējumu, par izteikumiem. Kārtējais labais cilvēks, savas zemes patriots, ir aizbraucis. Un…  Piemēram, vakar mēs abi ar manu vīru Tihonu braucām pa pilsētu. Es saku: "Paklau, man ir sajūta, ka ļoti drīz Krievija ieviesīs izbraukšanas vīzas." Vārdu sakot, tas ir… Manuprāt, šobrīd ir posms, kad Krievija izlaiž cilvēkus. Vladimirs Putins ir nolēmis, ka viņš ir gatavs nevis iesēdināt visus pēc kārtas, bet izspiest cilvēkus no valsts. Un man ir pilnīga pārliecība, ka mūs no Krievijas izspieda, ka nebija uzdevuma mūs iesēdināt. Citādi mēs, protams, būtu iesēdināti. Uzdevums bija izveidot maksimāli nežēlīgu, saspringtu gaisotni, ar visiem iespējamiem līdzekļiem likt mums saprast – un tā arī tika darīts – ka mums ir jāatstāj valsts. Tieši tāpat notika attiecībā uz ļoti daudziem citiem cilvēkiem.  Ja jūs jautājat, kas mainās – katru dienu mainās tāda… nospiedošas grūtsirdības sajūta, tā pieaug. Un vienlaikus tu redzi, kā attālinās… attālinās tava valsts.  

Latvija pēc kara Ukrainā izveidojusies par vienu no vadošajiem Krievijas mediju emigrācijas centriem. Kopš februāra Latvija ieradušies un strādā ap 200 žurnālistiem no Krievijas. Jūlija vidū no Rīgas atsāka raidīt neatkarīgais Krievijas televīzijas kanāls "TV Doždj". Radījumā Brīvības bulvāris saruna ar vienu no vadošajām krievu žurnālistēm, televīzijas kanāla "TV Doždj" informācijas dienesta vadītāju Jekaterinu Kotrikadzi (saruna oriģinālvalodā).

Viduslaikos mēdza teikt, ka pilsētas gaiss dara brīvu. Ja dzimtcilvēks ieradās viduslaiku pilsētā, nodzīvoja tur vienu gadu un vienu dienu, viņš bija brīvs. Arī brīvības kustības bieži sākās pilsētā, te notiek politika, mode. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar pilsētpētnieci un teātra kuratori Gundegu Laiviņu par urbāno vietradi. Kādēļ pilsētas nevar uzbūvēt līdzīgi cilvēki, kas ir pārejošs un kas paliekošs pilsētās, kur pilsētā protestē “dusmīgais pilsonis”, kāpēc šo laiku dēvē par “līdzņemamās kafijas laikmetu” un kāds tam sakars ar procesiem sabiedrībā? Gundega Laiviņa savulaik bija arī Eiropas kultūras galvaspilsētas kuratore 2014. gadā Rīgā un atdzīvināja Rīgas apkaimes. Viņa  daudzus gadus vadīja teātra festivālu "Homo novus" un pārliecinoši pierādīja, ka tam, lai notiktu, teātris nav vajadzīga ēka. Pēdējos divus gadus viņa Prata arhitektūras institūtā Ņujorkā studē urbāno vietrādi. Par sevi saka, ka vislabāk jūtas mežā, bet šobrīd izvēlējusies pētīt pilsētas fenomenu. "Šīs divas ekosistēmas patiesībā bieži tiek salīdzinātas, ja mēs runājam par džungļiem vai par tādām ļoti daudzveidīgām dabiskajām vidēm, tās nereti salīdzina ar urbāno telpu, kur tā pamatsuga ir viena - tie ir cilvēki, bet principā iespējams, ka tā sistēmu daudzveidība un mijiedarbe ir tas, kas mani interesē," atzīst Gundega Laiviņa. "Kas ir izrādījies patiešām noderīgs attiecībā uz publiskās ārtelpas vai pilsētvides funkciju pārskatīšanu, ir Covid. Tas ir tas, kādēļ cilvēki atgriezās publiskajā ārtelpā. Vienīgā vieta, kur mēs varējām pulcēties un uzturēties kopā, bija ārtelpa. Mēs iekštelpās nedrīkstējām pulcēties, un daudziem, protams, tā bija nepieciešamība satikties un stāvēja parkos ar to distanci un atkal bija kopā," analizē Gundega Laiviņa. "Daudziem cilvēkiem publiskā ārtelpa kļuva par patvērumu, jo viņi mājās nejutās labi iesprostoti četrās sienās, vai pat droši. Mēs zinām, ka vardarbība privātajā telpā pieauga, un daudzi cilvēki, tai skaitā bērni, arī meklēja patvērumu ārpus. Ņujorkā, piemēram, pirms Covid bija gandrīz neiespējami atrast āra kafejnīcu, kur apsēsties, jo nebija šādi likumi. Tagad Ņujorka ir pilna ar plēves būdām gandrīz, un cilvēki atkal svin ielu, kas bija miris fenomens atšķirībā no Eiropas." Habermass par politiskās publiskās sfēras pirmatnējo vietu vēl uzskatīja kafejnīcas. Mūsdienās līdzņemamās kafijas laikmetā arī politiskie procesi nereti notiek garāmejot, bet sabiedriskā dzīve pārceļas uz piknika vietām, uz ceļu satiksmes drošības saliņām, pie dzelzceļa stacijām, laikrakstā "Die Zeit" rakstīja redaktors Arno Valtenbergs.  "Es teiktu, ka kafijas krūzītes varbūt ir izdarījušas kaut ko citu. Tās cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nejūtas labi vidē, ko viņiem piedāvā kafejnīca, viņi paņem to krūzīti un iet kaut kur un veido paši savu vidi, kur viņi divatā grib pasēdēt vai trijatā vai piecatā," vērtē Gundega Laiviņa. "Tas ir tā saucamais taktiskais urbānisms, neformālais urbānisms vai vietrade, kur mēs jau nonākam pie teorijas, kurai es arī patiesībā piekrītu, ka ikviens pilsētnieks, vai tu esi izstudējis vai nē, ir vietradis vietradītājs, jo faktiski ar savu ķermeni publiskajā telpā mēs jau šo vietu radām un mainām un pārradām. Par to ir runājis arī Lefebrs, viens no tādiem ievērojamākajiem pilsētas teorētiķiem, kurš uzskata, ka brīvība, ja mēs runājam par pilsētnieku brīvību, tad tā brīvība manifestēs caur to, ka mēs drīkstam šo vietu radīt un veidot. Un mums atļauj šeit radīt un veidot vietu pēc saviem ieskatiem. Man liekas, tā kafijas krūzīšu, jā, kultūra varbūt ir radījusi, decentralizējusi to pulcēšanās veidu, ļaujot mums ar kafiju sēdēt vai stāvēt, vai gulēt tur, kur mēs gribam, nevis tieši tajā noteiktajā zonā, kas ir šīs kafejnīcas vieta."  

Kas ir X stunda, kad tai gatavoties, kāds totālai aizsardzības sistēmai sakars ar uzticēšanos valdībai vai parlamentam,  ko mēs varam mācīties no Somijas vai Šveices totālās aizsardzības sistēmas un kam būtu jābūt šī gada Saeimas vēlēšanu lielajam jautājumam. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošo pētnieci, politikas zinātņu doktori Ievu Bērziņu. Viņas pētījumu tēmas ir visaptveroša valsts aizsardzība, patriotisms, stratēģiska komunikācija. Ģeopolitiskā situācija nav mainījusies, tikai kļuvusi sarežģītāka. Jau februārī raidījumā Brīvības bulvāris lietuviešu atmodas līderis Vītauts Landsberģis teica, ka X stunda ir iestājusies rietumvalstīm.  Pirms nedēļas teātra režisors Alvis Hermanis savā sociālo mediju kontā publicēja vēstuli valsts augstākajām amatpersonām. Viņš jautāja, kāpēc mūsu valsts vadība joprojām nav veikusi nekādu sabiedrības instruktāža, vai devusi kādus norādījumus, ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā. Atšķirībā no Polijas, Lietuvas un Igaunijas valdībām mēs joprojām neesam saņēmuši nekādus detalizētus un tehniskus padomus, kā rīkoties pēkšņi Krievijas uzbrukuma situācijā. Kas ir X stunda un kā zināt, ka šī X stunda ir iestājusies, vai tā varbūt ir kaut kāda metafora līdzdalības veicināšanai, vai tas ir kaut kas pavisam ļoti konkrēts? Ieva Bērziņa: Man liekas, ka tā īsā definīcija varētu būt tāda, kad tā X stunda ir iestājusies, tad ir pārtraukums vai bojājums ierastai sabiedrības funkcionalitātei. Respektīvi, ka tas dzīves ritms tā, kā mēs to esam pieraduši, kā tas ir bijis līdz šim, ka tajā notiek kaut kādas būtiskas, straujas pārmaiņas, tas tiek pārrautas, vai kaut kā būtiski mainās. Man liekas, ka tad mēs varam runāt par X stundu.  Ir vai nav metafora? Lai tai X stundai tu būtu gatavs, tev ir jāgatavojas, jāveic darbi pirms tam, ir jāizvērtē riski un ir jābūt plānam, kā tu tos riskus no novērsīs. Līdz ar to, protams, par X stundu nākas runāt arī pirms tā ir iestājusies, tāpēc varbūt sanāk kaut kāda gadu vieta spekulācijām. Bet definīciju es piedāvātu tādu. Ja es būtu socioloģiskās firmas aptaujas veicējs un jums jautātu, kā jūs vērtētu savu baiļu vai psiholoģiskās drošības sajūtu šajā kontekstā? Ieva Bērziņa: Es jūtos samērā drīzāk droši, lielā mērā dēļ tā, ka tiešām ir šī kolektīvā aizsardzība, jo tas ir tas, kas padara ļoti atšķirīgu mūsu situācija no Ukrainas. Bet arī, no otras puses, es teiktu, ka tā sajūta ir diezgan aktīva un darbīga, man liekas, ka mums jāsāk tiešām arī darboties un gatavoties gan savā apkārtnē, gan arī ko katrs mēs varam izdarīt, lai tiešām sagatavotos un būtu gatavs šim krīzēm.  Man liekas, ka viena lieta, kas ir jāsaprot, vai, teiksim, ko man rāda šie notikumi, ir tas, ka neatkarīgi no tā, kā tas šobrīd beigsies Ukrainā un neatkarīgi no tā, kā tas ietekmēs procesus Krievijā, mums ir jārēķinās, ka mūsu ģeogrāfija ir mūsu liktenis. Mums ir kaimiņš, kurš tādā vai citādā veidā agrāk vai vēlāk sirgst ar šīm imperiālām ambīcijām, un vienīgais veids, kā ar to tikt galā, ir būt gataviem cīnīties pret militāru iespējamu agresiju. Man liekas, ka tā ir atziņa, kas jāpaņem ilgtermiņā.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar teātra un kino režisoru, pedagogu Pēteri Krilovu par to, kas ir šī laikmeta tēma. Kāda māksla ir iespējama un vajadzīga, kādas attiecības ir varai ar mākslu, vai kultūra var palīdzēt ieraudzīt notiekošo Latvijā un pasaulē, cik kritiska ir kultūra pret varu, cik apkalpojoša, un kādēļ vara Latvijā ir tik augstprātīga. Šķiet, pats biji kaut kur izteicies, ka darbā ar studentiem tev bija liels pārsteigums par to nebrīvības pakāpi, kas viņos ir salīdzinājumā ar to paaudzi, kas dzīvoja totalitārā režīmā. Pēteris Krilovs: Mani pārsteidz, ka tagad, piemēram, arvien cilvēki nāk ar tādu atkarīgu domāšanu un ļoti gataviem priekšstatiem. (..) Ir tāda parādība, kas tagad ir ļoti izplatīta, mani tā uztrauc, un es esmu it kā kasandra, brēkuļoju daudzās pedagoģiskā sanāksmēs, ka tagad jauni cilvēki ir šausmīgi didaktiski, ka viņi visos savos sacerējumos, scenārijos un iecerēs uzreiz moralizē. Viņi paņem kaut kādu situāciju un tūlīt nākošajās lappusēs jau ir - redziet, ka tā nevar, redziet, ka ļaunums tiek sodīts. Es viņiem saku - kāpēc? Interesantāk ir, ka jūs to ļaunumu nevis uzreiz nosodāt, bet izprotat, no kurienes viņš nāk, kas viņš ir, varbūt, ka jūs nepareizi viņu vērtējat. Kur ir cēlonis - izglītības sistēma? Tā ir ne tikai izglītības sistēma, tā ir politiskā stāja, tā valsts ideoloģija, kuras nav. Es domāju, ka Latvijā valsts ideoloģijas nav. Cilvēki vienkārši piedzimst un izveidojas par kaut kādām apzinīgām būtnēm un pilsoņiem un sāk apjēgt, tad viņi saprot, ka viņu galvenais pienākums ir nesarūgtināt valsti. Ko saproti ar vārdiem, ka valsts ideoloģijas nav? Nav nekādas tādas, kā lai pasaka... Neatbildu uzreiz, jo tas būtu ļoti gari, bet vienā vārdā tas būtu - ļoti plašā nozīmē izprasta bauslība. Vārdu sakot, mēs dzīvojam priekš tam un mēs darīsim... Teiksim tā, kas tagad ir stihiski un diemžēl ar ļaunu, bet kas ir ar ukraiņiem notikusi. Ukraiņiem šobrīd ir bauslība.  Mums it kā uzrakstīja Satversmes preambulu... Nu labi... Par kuru arī visu laiku ir ņemšanās, jo katrs kaut ko tulko, bišķiņ kā Jēzus laikā farizeji ņēmās ap Toru, tā mums ar to Satversmi, kaut ko tur meklē, kaut kādus komatus. Režisors un pedagogs Pēteris Krilovs 1975. gadā absolvēja Maskavas Kinematogrāfijas institūtu. Viņa debijas kino bija vēsturiska filma, 1977. gadā uzņemtā "Un rasas lāses rītausmā". No 1991. gada Krilovs strādāja Daugavpils teātrī kā pedagogs, režisors un mākslinieciskais vadītājs, viņš bijis arī Starptautiskā Jaunā teātra institūta "Homo Novus" direktors, viens no Latvijas Jaunā teātra institūta izveidotājiem. Vairāk nekā 20 gadus strādājis par profesoru Latvijas Kultūras akadēmijā.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar teologu un Latvijas Integrālās izglītības institūta programmu vadītāju Juri Rubeni par to, kādēļ karu iemesli slēpjas mūsos pašos un kā stingri nostāties pret karu, nevairojot agresiju sevī un pasaulē. Ja karš norisinās pietiekami lielā attālumā, mūsu redzeslokā ārējā malā, mēs mēdzam to uztvert kā nenozīmīgu abstrakciju. Taču, kad tas sākas tepat līdzās, tad pārtop par dramatisku šoku. Kādiem neatrisinātajiem jautājumiem mūsu iekšējā pasaulē mudina pievērst uzmanību ārējais karš,. Katrs karš ir spējīgs cilvēku degradēt līdz zemākajiem, tumšākajiem instinktiem, taču kara apstākļi var kļūt arī par negaidītas izaugsmes laiku, ja atklājam jaunus līdzcietības, mīlestības un izturības avotus. Par to savā Integrālās izglītības institūta lekcijā runā mācītājs, teologs Juris Rubenis. "Es domāju, kari parāda to, ka ļoti, ļoti lēni dzimst un veidojas cilvēks. Redz, cik ļoti tas ir sarežģīts process: trīs soļi uz priekšu, divi atpakaļ, izrāvieni, atkritieni. Kādreiz liekas ļoti arhaiski veidi, kā mēs kārtojam attiecības, kā pēdējais arguments, ka es vēlreiz situ otram," vērtē Juris Rubenis. Juris Rubenis ir teoloģijas doktors, ilgus gadus bijis mācītājs. 1983.gadā pabeidza mācības Evaņģēliski Luteriskās baznīcas teoloģijas seminārā, kalpoja Liepājas Lutera draudzē un līdz 2012.gadam bija Rīgas Lutera draudzes mācītājs. Līdztekus 2009.gadā nodibināja meditācijas centru "Elijas nams" un Cīrihē absolvēja kontemplācijas skolu "Via Integralis" un tika ordinēts par kontemplācijas jeb meditācijas skolotāju. Pēc 36 gadu kalpošanas baznīcai 2018. Juris Rubenis iesniedza atlūgumu un atstāja mācītāja darbu evaņģēliski luteriskajā baznīcā, ko vēlāk nosauca par sāpīgāko lēmumu savā dzīvē.  Šobrīd viņš ir Integrālās izglītības institūta programmu vadītājs un pasniedzējs un vairāk nekā 20 grāmatu autors. Daudz runā, ka atrodamies kādā jaunā laikmetā sākumā. Kā mēs to varam ieraudzīt, saprast, kurā brīdī laikmeti mainās. "Tie laiki mainās cilvēkā iekšā. Un šie laiki nemainās sinhroni visos cilvēkos," skaidro Juris Rubenis. "(..) Ja mēs runājam par pārmaiņām, mēs runājam par to, ka aizvien vairāk ir cilvēku, kuri ir spējīgi saprast, ne tikai saprast, bet arī sajust, ka šis veids, kā kārtot attiecības citam ar citu, piemēram, šaut un spridzināt, tas galīgi nav veids, kā kārtot lietas. Un tas dod cerību, ka mēs varēsim nonākt pie pasaules, kurā lielākā daļa cilvēku tā jutīs un domās. Tam būs nepieciešams laiks," atzīst Juris Rubenis. Jūs esat teicis, ka mēs it kā visi esam varmāku bērni, jo mēs esam izdzīvojuši, pateicoties tam, ka mūsu senčiem piemitusi spēja būt vardarbīgiem vai varmācīgiem. Juris Rubenis: Saprotot to, ka, ejot cauri ļoti garai cilvēces attīstības gaitai, varēja izdzīvot caurmērā veiklākie, viltīgākie, lunkanākie, slīpētākie un agresīvākie, tad mums ir jāpatur vērā, ka, jā, mēs esam šādu varmācīgāko, viltīgāko un slīpētāko cilvēku pēcteči. Un mēs nesam arī to sevī. Mūsu uzdevums ir to transformēt. Tas nav stāsts par to, ka mums vajadzētu sajusties visiem vainīgiem, bet tas ir stāsts par to, ka tāds ir cilvēka tapšanas ceļš. Tādā veidā mēs esam nonākuši, un mums ir jāizskaidrojas ar savu tapšanas ceļu. Domāju, tas arī rada visas tās grūtības, jo, piemēram, dažos cilvēkos šī varmācības komponente joprojām ir ļoti spēcīgs. Dažiem cilvēkiem ir iespēja kaut ko ar to jau sākt darīt. Mums kā cilvēkiem, kuri esam spējīgi sevi apzināties kaut kādā plašākā veidā, uzdevums ir izskaidroties ar savu tapšanas stāstu, ne tikai savas dzīves ietvarā, kur arī nav slikti papētīt, kā es esmu kļuvis par to, kas es esmu, bet arī tādā plašā evolucionārā kontekstā. Es nevaru teikt, ka es šeit ēdu ar nazi un dakšiņu, esmu ļoti tāds zolīds cilvēks un man nav nekāda daļa gar šiem visiem trakajiem mežoņiem. Stop. Es esmu šī garā procesa rezultāts un bez ļoti gara sarežģīta asiņainu varmācību procesa es nebūtu šeit. Tāpēc mana doma, ko vēlējos pasacīt - karš nav kaut kas tur ārpusē. Pie viņiem. Principā tas ir jautājums, ar kuru mums katram ir jāizskaidrojas pašam sevī. Tas saistās ar, piemēram, jautājumiem par to, kā es reaģēju sarežģītās situācijās. Vai es protu, māku, gribu meklēt kaut kādus smalkākus attiecību modeļus, nevis tikai vienkārši melnbaltus. Tas ir tas grūtums, mēs neesam šai pasaulē kā skatītāji, bet dalībnieki un mums no dalībnieku perspektīvas ir jāsajūt notiekošo. Ko mēs varam ietekmēt tādās situācijās kā karš, kuras liekas ir nepārvarama vara? Juris Rubenis: Viena atbilde droši vien ir tā, kas man ir svarīga, ka es varu kaut ko darīt, lai nepiemestu malku tam kara ugunsgrēkam. Otra lieta, mēs varam empātiski just līdzi tiem cilvēkiem, kas ir iesaistīti. Mēs varam iejusties tajā, mēs varam paplašināt savu sirdi, ja mēs saprotam, cik tas ir īstenībā, briesmīgi. Ir kāda puse, kuru bombardē un spridzina, tad ir otra puse, kur kādus jaunus zēnus, astoņpadsmitgadīgus, vienkārši kaut kur sūta, kuri ir tikko no skolas sola un kurus tur arī nošauj. Just līdzi, atvērt savu sirdi, tas nav maz. Varētu likties, ka tas ir nekas, bet tas nav maz. Varētu likties, kas tas ir, tu aizej kādā piketā vai piedalies kādā pretkara demonstrācijā. Īstenībā tas ir ļoti spēcīgs rīks, ja sabiedrības, ja cilvēki demonstrē redzamā veidā savu attieksmi. Kari ir briesmīgi ar to, ka ierauj cilvēkus tajā ļoti vienkāršotajā domāšanā jeb, kā daži mēdz sacīt, ka karus šķērso, tas varbūt metaforiski sacīts, ļoti bieži divu veidu personību struktūras, vai nu cilvēki kļūst par svētajiem vai pa neliešiem. Tā iedarbojas karš, tā ir dramatiska situācija, vai nu tu iekšēji pārvari to un nonāc pie kaut kādas neiedomājamas pašaizliedzības, vai tu kļūsti par zvēru. Šādi dramatiski apstākļi kā karš, tie vienmēr ir ļoti izaicinoši patiesības mirkļi.

Sociologi esot tie, kuri parādot, kā dažādas cilvēciskās darbības top un kā tās veidojas, kā tās attīstīsies nākotne. Kas ir nākotne, ko mēs varam prognozēt un kas notika ar tām prognozēm, kuras mums bija par nākotni iepriekš? Kādēļ vienas sabiedrības vēlas paātrinātu desovjetizāciju, bet citi turpināja nedzīvot mentāli Latvijā? Vai ir iespējams jauns sabiedriskais līgums un kas būtu tie jautājumi, par ko mums vienoties, par klusēšanu un runāšanu, un gatavību X stundai. Par to saruna raidījumā “Brīvības bulvāris” ar sociologu Tāli Tīsenkopfu. "Es domāju, ka nākotne pieder tiem, kuriem piemīt saprāts, prāts, gudrība, griba, līdz zināmai robežai arī emocionalitāte. Pamatlietas īstenībā. Es saprotu, ka lielie dati un dati ir ārkārtīgi ietekmīgi, bet saprāts tik un tā ņem virsroku, pat situācijās, kad cilvēki apmulst ar vienkāršākām digitālām tehnoloģijām, viņi nespēj tās lietot, atslēdzās e-pasts, vairs nevar iekļūt savās sistēmās. Ko tad - dzīve apstāsies? Nē, tā ikdienas gudrība un tas prāta pamats, lai no kurienes tas nāktu, tad tas ir daudz drošāks ceļš uz nākotni, vērtē Tālis Tīsenkopfs. Par laikmeta varot spriest tikai tad, kad tas ir pagājis, bet mums vienalga gribas saprast to, kur mēs esam tagad. Ko sociologs var pateikt par laikmetu, kas vēl nav pagājis, un kā mēs uzzināsim, ka kāds laikmets ir beidzies? Tālis Tīsenkopfs: Ir tie slavenie burbuļi, kas tagad ir iegājusies kā metafora un tāds apzīmējums, ka katrs tagad dzīvo savos burbuļos, saucamajos. Kādreiz teica sociālās grupas vai šķiras, vai  etniskās grupas, nacionalitātes, valstiskie veidojumi. Tagad ārkārtīgi mums tā dzīve ir pārcēlusies uz tā saucamajiem burbuļiem un n viņi diezgan nenoturīgi un ātri pārejoši. Tā ir tā mūsu sabiedrība.  Nezinu, kā tālāk ar to rīkoties un kas ir tās jaunās integritātes vai kolektivitātes formas, un cik lielā mērā tās ir noturīgas. Socioloģija principā radās reizē ar to moderno sabiedrību, klasisko sabiedrību, kas būvējās ap nacionālām valstīm, kopīgu valodu, nacionālo ideju, lielā preses, lielās avīzes, lielā publika, liela auditorija. Un tagad tas kaut kur pagaist un uz kādiem pamatiem pārceļas mūsu sociālā dzīve. Tas ir tāds jautājums.

Raidījuma Brīvības bulvāris viesis ir filozofs Igors Gubenko, Latvijas Universitātes pētnieks un mācībspēks, kura interešu lokā ir rast dažādību tajā, kā domājam un runājam par pasauli, kurā dzīvojam. Ja 2020. gads tika uzskatīts par tādu kā 21. gadsimta turbulences gadu, par kuru runāja kā par laikmeta robežšķirtni, tad 2022. gads ar karu Ukrainā ir kļuvis vēl par jaunu pagrieziena punktu jaunāko laiku vēsturē. Latvijā dzīvojošie krievi, kuriem karš Ukrainā izraisīja identitātes krīzi, vairākkārtīgi izteikuši jautājumu, ka būtu labi, ja kāds filozofs spētu noformulēt to punktu, kurā atrodas Latvijas iedzīvotāji, kuri nosoda karu Ukrainā un kuriem piederība krievu kultūrai kļuvusi par problēmu. Saruna par to, vai nepieciešamas jauns sabiedrības līgums, vai nākotnes stāsta radīšana var saliedēt Latvijas sabiedrību, kādēļ māksla Latvijā ir politiski nekritiska. Kas ir tas pagrieziena punkts, kurā pasaule atrodas 2022. gadā pēc kara Ukrainā, vai varbūt tomēr tas nav nekāds pagrieziena punkts? Es domāju, ka tas noteikti ir, bet mēs neatrodamies vēl diemžēl laikā pēc šī kara. Karš ir sācies, karš turpinās. Mēs nevaram saprast, cik ilgi tas turpināsies, attiecīgi, manuprāt, ir pāragri izteikt kādus konkrētus secinājumus. Bet, neapšaubāmi, šis karš atstās, es domāju, iespaidu uz turpmākajām desmitgadēm Eiropas vēsturē paplašinātā nozīmē, iespējams, bet cerams, ka ne pasaules vēsturē. Un es domāju, ka mums tiešām ir jābūt gataviem visa veida nepatīkamām sekām, gan ekonomiskām, gan, protams, arī kulturālām, kuras, es domāju, šīs kulturālās sekas un blakusefekti Latvijā, Baltijā, Austrumeiropā mēs izjūtam visasāk. Nesen Igors Gubenko iebilda teātra režisoram Alvim Hermanim, viņa uzskatiem par karu Ukrainā. Es iebildu idejai par to, ka krievi ir kādas citas civilizācijas pārstāvji, radikāli citādi, no kuriem nevar sagaidīt, ka viņi mainīsies. Principā, kā režisors rakstītāja, ka tā ir lieka laika tērēšana. Attiecīgi secinājumus par to, kā būtu jārīkojas tieši kara kontekstā, tiešus secinājumus es neatceros, ka viņš būtu ietvēris savā garajā ierakstā, kuram bija ļoti daudzi tikšķi un tostarp arī visnotaļ, teiksim tā, no sabiedrībā respektētu cilvēku puses.  Domāju, ka, ņemot vērā kontekstu, ņemot vērā to, ka Rietumeiropā var būt atbalsts Ukrainai šajā karā vairs nav, teiksim, atbalsts ir pašsaprotams, bet šī atbalsta intensitāte vairs nav pašsaprotama, un pamazām Rietumu pasaules līderi sāk varbūt zaudēt kaut kādu ticību tam, ka Ukraina var tiešām tā pārliecinoši uzvarēt šo karu tuvākajā laikā. Es domāju, no Hermaņa puses vēstījums bija, ka noteikti ir visiem spēkiem jāatbalsta Ukraina, un nekāda piekāpšanās Putina agresīvajām noziedzīgiem režīmiem šajā ziņā nav pieļaujama. Bet atgriežoties pie jautājuma, es domāju, ka Krievijai, kā daudzām valstīm, ir savs īpašs vēsturisks ceļš, kas arī iespaido šo valstu nākotnes izredzes. Tas, kas ir bijis iepriekš, tā vēstures gaita, kas ir bijusi, noteiktā veidā ierobežo to iespēju izvēļu koridoru, laikam, ko šīs valstis un to līderis spēj pieņemt šodien. Bet es esmu kategoriski pret tādu fatālistisku uzskatu, ka krievi būtu kāda radikāli atšķirīga civilizācija, ar kuru nav iespējams nekādā veidā nedz sarunāties, droši vien, nedz arī pieprasīt, kas ir būtiski, kādu atbildību tādos tiesiskos terminos, kādi ir Eiropas civilizācijai saistoši.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofi un Rīgas Stradiņa universitātes docenti Agitu Lūsi par kara izraisītām psiholoģiskām traumām, par posttraumatisko sindromu 20.gadsimta vēsturē, par kara Ukrainā izraisītajām bailēm un emocijām.   

Pēc 9.un 10. maija notikumiem Rīgā un attieksmes pret karu Ukrainā kādā Latvijas sabiedrības daļā kļuva uzskatāmi redzams, ka pēc 30 gadu laikā dažādos līmeņos un jomās realizētām integrācijas programmām jautājums par Latvijas etnosu attieksmi pret vēsturi un politiku turpina šķelt sabiedrību. Raidījuma Brīvības bulvāris viesis – komunikācijas zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns, kura pētniecisko interešu lokā ietilpst tādas tēmas, kā krievvalodīgās kopienas postpadomju telpā, vēstures politika un pagātnes komunikācija. Saruna par to, kādēļ dažādās etniskās kopienas Latvijā cilvēcisko attiecību līmenī cita pret citu izturas vienādi, bet politiskajā plaknē – cits citu nepieņemam, kādēļ jaunākās paaudzes pret padomju periodu izturas neitrāli un kāda nozīme šodien “politiskās nācijas” idejai. "Pētījumos parādās skaidri, ka vietējie krievi mēģina uzsvērt, ka nevajadzētu identificēt ar Krievijas krieviem, ka viņi šeit vietējie un tā arī grib, lai viņus redz, ka viņi nekādā veidā nejūt to tuvību ar Krievijas krieviem vai Krievijas iedzīvotājiem," atzīst Mārtiņš Kaprāns. Šobrīd ir izveidojies jēdziens eiro krievi. "Visi jau nav etniski krievi, tie ir krievvalodīgie. Tās ir divas dažādas lietas. Mums nevajadzētu iet kaut kādā padomju asimilācijas politikā, kas visas mazākumtautītas, kas nav latvieši, padara par krieviem, rusificē," uzskata Mārtiņš Kaprāns. "Mums jau pietiek, ka mēs ar to saskaramies tagad ikdienā, praksē, ka mums lielākā daļa ukraiņu, baltkrievu un poļu šeit ir absolūti rusificēti un nerunā nekādās dzimtajās valodās. Lai kā arī vēlētos tie politiķi, kuri uzskata, ka var uztaisīt kanālu ukraiņiem vai ukraiņu raidījumus, ka te būs milzīga auditorija. Būs jau droši vien kāds, kas sapratīs, tagad būs vēl vairāk, bet tā daļa, kas potenciāli varētu runāt savā dzimtajā valodā," vērtē Mārtiņš Kaprāns. "Armēņi, mums Rīgā ir pietiekami maza un aktīva armēņu diaspora, bet viņa ir lielākoties rusificēta. Tā valodā ir padarījusi viņus zināmām mērā kā daļu no kaut kā pavisam jauna." "Šis fenomens ir pamanīts arī citviet, tā sauktais attālinātais nacionālisms – tu dzīvo citā valstī, tu, iespējams, pat neesi bijis tajā valstī, bet tev ir tās valsts pilsonība un tu vari atļauties būt bezrūpīgs un bezatbildīgs savā kaut kādā politiskajā pozā pret to, kas tajā otrā valstī notiek, jo tu jau lielā mērā barojies tikai attālinātā veidā no tās realitātes, kas tur notiek, kura bieži vien, īpaši Krievijas gadījumā, ir ļoti glancēta," analizē Mārtiņš Kaprāns.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofi un semiotiķi Dainu Teters par kara laika zīmēm un to, kā karš vizualizējas un ietekmē mūs, par pieminekļu un vietas nozīmēm, par Krievijas propagandas būvēto pasauli pēc Krimas okupācijas, par Putina būvēto tēlu, Maskavas kā III Romas būvēšanu un impērijas sabrukuma pazīmēm.

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Artēmiju Troicki par to, cik ilgs varētu būt karš, kādēļ kritiķis to salīdzina ar situāciju 1939. gadā, kāds varētu būt reālais atbalsts Putina politikai Krievijā un atbalsts karam Ukrainā un kādēļ mūzika un karš ir tik saistītas jomas.

Mūzikas kritiķis Artēmijs Troickis jau astoņus gadus dzīvo Igaunijā, uz kurieni pārcēlās no Krievijas pēc Krimas aneksijas. Tolaik savu lēmumu turpmāk dzīvot Tallinā Troickis skaidroja ar Krievijā valdošo histērijas militārisma un agresijas atmosfēru. Viņš norādīja, ka pēdējā gada laikā citādi domājošo cilvēku dzīvi Krievijā apgrūtina pastāvīgā kara propaganda Krievijā. Visus šos gadu pēc pārcelšanās uz Igauniju Troicikis ir bijis viens no aktīvākajiem Kremļa politikas kritiķiem, veidojis savu videoblogu internetā, mūzikas programmu radio “Svoboda”.   Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Artēmiju Troicki par to, cik ilgs varētu būt karš, kādēļ kritiķis to salīdzina ar situāciju 1939. gadā, kāds varētu būt reālais atbalsts Putina politikai Krievijā un atbalsts karam Ukrainā un kādēļ mūzika un karš ir tik saistītas jomas. Jums ir kaut kāda iespēja, jau astoņus gadus dzīvojot Igaunijā, ietekmēt krievus, kas dzīvo Krievijā? Artēmijs Troickis: Es domāju, ka iespējas man nav lielas. Arī šai ziņā es neloloju nekādas ilūzijas. Es cenšos kaut ko darīt. Kamēr Krievijā vēl pastāvēja brīvie mediji, es ar tiem visiem sadarbojos. Es visu laiku rakstīju rakstus un slejas laikrakstā "Novaja Gazeta", es rakstīju tekstus, blogus "Eho Моskvi", es pastāvīgi devu intervijas "TV Dožģ",  vēl dažos citos kanālos un tā tālāk. Es vienmēr absolūti godīgi un drosmīgi esmu izteicis savu viedokli. Man nav, ko sev pārmest. Esmu izturējies pareizi. Taču, cik lielā mērā šie mani sprediķi atstājuši iespaidu uz tautiešiem Krievijā, grūti teikt. Varbūt tie dažus ietekmējuši tai ziņā, ka cilvēki arī nolēmuši aizbraukt no Krievijas. Pilnībā iespējams. Taču tie, kas palikuši Krievijā, man šķiet, diez vai viņi ieklausījās manos vārdos. Es, godīgi sakot, nezinu, kā Krievijā notiekošo ietekmēs mūsdienu emigranti. Protams, viņu skaits krietni pārsniedz disidentu emigrāciju sešdesmitajos, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos. Viņu ir krietni vairāk. Varbūt apjoma ziņā tas ir līdzīgi vai nedaudz mazāk par aristokrātu bēgšanu no Krievijas pēc 1917. gada revolūcijas. Taču te patiešām daudz atkarīgs no tā, vai šī jaunā krievu diaspora spēs kaut kādā veidā saorganizēties. Pagaidām ir daži mēģinājumi, taču es neteiktu, ka tie ir pārliecinoši. Ir tāds "Brīvās Krievijas forums", kas katru gadu norisinās Viļņā. Tas ir ļoti jauks pasākums, kurā satiekas pastāvošā režīma pretinieki, sniedz priekšlasījumus, sarunājas cits ar citu un pēc tam atkal aizbrauc. Es īpaši nestādos priekšā, kā šis "Brīvās Krievijas forums" varētu atstāt kaut kādu iespaidu uz notiekošo pašā Krievijā. Es domāju, ka šai ziņā varbūt noderīgākas ir kaut kādas krievu lobistu darbības Vašingtonā vai Briselē. Kāpēc mūzika un karš nav atdalāmi? Kopš pirmatnējiem alu laikiem karotāji vai mednieki sevi uzbudināja ar dziesmām un dejām. Tātad mūzika iedarbojās iedvesmojoši uz karotājiem. No tā cēlušies militārie marši. Vesels liels muzikālās kultūras slānis: militārie marši, militārā mūzika. Vēlāk, kad cilvēki kļuva nedaudz prātīgāki, viņi saprata, ka karš – tas ir ne tikai uzvaras prieks un prieks par to, ka esi nogalinājis savu ienaidnieku. Bet karam ir arī daudz trūkumu. Tad parādījās pirmās pretkara dziesmas. Un tagad pretkara dziesmu ir ļoti daudz. Es teiktu, ka vispār muzikālajā repertuārā par kara tēmu pārsvarā ir dziesmas, kas kategoriski iestājas pret karu. Un Krievija kopā ar Ziemeļkoreju un varbūt arī Ķīnu ir vienīgās valstis, kurās vēl līdz šim tiek rakstītas dziesmas par karu. Visas tās militāristiskās himnas. Tas, protams, ir šausmīgi. Kā māksla var ietekmēt situāciju? Vai tā vispār var ietekmēt un mainīt? Šobrīd vispār ir nebijusi situācija, tādu spēcīgu vilni, tik varenu solidaritātes kampaņu, kā pašreizējo solidarizēšanos ar Ukrainu, es neatceros. Manas dzīves laikā nekā tāda nav bijis. Visa pasaule ir nostājusies kopā, vienā ierindā ar šo valsti, kas pakļauta agresijai. Un tā ir ne vien Austrumeiropa. Tā ir arī Rietumeiropa, Lielbritānija, Skandināvija un Ziemeļamerika. Cilvēki patiešām jūt līdzi Ukrainai un ļoti vēlas tai palīdzēt. Es domāju, tas ir ļoti svarīgi. Solidaritāte vienmēr ir svarīga. Ukrainai ir neiedomājami svarīgi nejusties vientuļai. Ja nebūtu šīs solidaritātes, es domāju, pat ieroči īpaši nepalīdzētu. Kaut arī, protams, galu galā viss izšķiras kaujas laukā, nevis koncertos vai akcijās. Tomēr gan koncerti, gan akcijas, gan vārdi, vienkārši atbalsta vārdi no izcilu, populāru cilvēku lūpām, lai tas būtu Arnolds Švarcenegers vai Stīvens Kings, vai Džoanna Roulinga… Tas viss neiedomājami iedvesmo valsti, kas cīnās.

“Ielās un laukumos cilvēkam ikdienas ritmā faktiski nav nemanāmākas lietas par pieminekli. Naids pret noteiktiem pieminekļiem uzliesmo kopā ar naidu pret varu, kuras simbolus tie iemieso,” tā pētījumā “Sociālā  atmiņa un identitāte” par atmiņu tekstūru pirms 10 gadiem rakstīja Latvijas Universitātes komunikācijas profesore, vēsturniece Vita Zelče. Raidījumā Brīvības bulvāris Vita Zelče runā par pieminekļiem kā medijiem, to, kāpēc Uzvaras parka piemineklis būtu jānojauc, par vienotas vēstures izpratnes neiespējamību Latvijā, “jauno karu” pazīmēm un to, kā Krievijā tika veidota vēstures ideoloģija un propaganda un kā tā ietekmēja Latvijas informatīvu telpu. Ja jums būtu vara, ko darītu ar Uzvaras pieminekli? Vita Zelče: Es teiktu, ka ar to pieminekli kaut kas ir jādara. Kaut kas jādara pilnīgi nopietni, un, ja es uztveru pieminekļus par medijiem, un mediju mums ir daudz, piemēram, grāmatas, gleznas, laikraksti. Ko mēs ar tiem darām? Grāmatas mēs pārvietojam, mēs novecojušās grāmatas, nederīgās grāmatas, nelietotās grāmatas aiznesam uz krātuvi. Tāpat muzeja ekspozīcijās gleznas arī ceļo - vienas mēs paturam, otras aiznesam uz krātuvi, tad sarīkojumam izstādi un izņemam laukā. Kāpēc ar pieminekļiem nevarētu rīkoties tāpat? Uz kapiem, uz krātuvi, uz muzeju, uz tādām speciālām izstādēm.  Es, protams, saprotu, ka Uzvaras pieminekli ir ļoti sarežģīti, jo tas kalpo kā atspaida, atspēriena punkts ļoti lielai sabiedrības grupai, atbildot uz jautājumu, kas es esmu, kas mēs esam, proti, identitātei. Un tāpēc arī ar identitātes lietām ir vienmēr jārīkojas ļoti uzmanīgi. Bet šis piemineklis principā ir pārvietojams.  Ja man būtu vara, tad vispirmām kārtām es uzreiz noņemtu šos automātistus, šīs melnās figūras, kas, manuprāt, ļoti skaidrā izteiksmē iemieso vardarbības vēstījumu. Un novietotu šīs figūras, pieņemsim, Kara muzeja ekspozīcijā vai Kara muzeja krātuve. Muzejiska vieta varētu būt ar daudz jēdzienisku slodzi, nekā tāda pieminekļa vieta? Vita Zelče: Nē, jēdzieniski var būt abi, bet jautājums, ko mēs varētu darīt.

Saruna ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu  par to, kāda māksla šobrīd vispār ir iespējama, kur meklējami cēloņi Krievijas armijas cietsirdībai Ukrainā un to, kas notiks Krievijā.

Krievu kino un teātra režisors Kirils Serebreņņikovs pēc tam, kad pēc 2014.gada Krimas aneksijas kritizēja Putina režīmu, Krievijā pret viņu vairāku gadu garumā turpinājās tiesas prāvas. Viņš vairāk nekā divus gadus pavadīja mājas arestā, no kurienes iestudēja izrādes Avinjonas festivālam, operas,  uzņēma filmas, kuru pirmizrādes notika Kannu kino festivālā bez iespējas tās apmeklēt. Šī gada pavasarī Serebreņņikovam apsūdzības tika atceltas, un viņš aizbrauca no Krievijas. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu  par to, kāda māksla šobrīd vispār ir iespējama, kur meklējami cēloņi Krievijas armijas cietsirdībai Ukrainā un to, kas notiks Krievijā. "Es katrā ziņā neuzskatu, ka tie cilvēki, kurus ietekmē propaganda, ka viņi ne pie kā nav vainīgi. Ja tev katru dienu teiks, ej nogalini, ej, brāl, galē nost. Varbūt mūsos ir kaut kāds tur aizsargmehānisms, kas neļauj, paņem nazi un nogalināt tuviniekus, nu ir taču kaut kāds aizsargreakcijas. Es domāju, ka civilizētiem cilvēkiem šādām reakcijām būtu jābūt," atzīst Kirils Serebreņņikovs. Bet no kurienes tas ļaunums?  Serebreņņikovs: Es domāju, ka tas ir no nabadzības, viss rodas no nabadzības, cietsirdība ļoti bieži rodas no nabadzības.  Bet tie, kuri būvē kara stratēģijas, nav nabagi.  Serebreņņikovs: Mēs jau runājām par tiem, kuri izpilda, un  vairākumu, kas viņus atbalsta. Viņi ir nabadzīgi. Bet šie savukārt risina kaut kādus savus jautājumus. Es nezinu, kas var likt cilvēkam sākt slepkavniecisku karu, man uz to ir kaut kāda bloķēšanās. Es nesaprotu, kā iespējams realizēt vardarbību, apgalvojot, ka mēs bijām spiesti tā rīkoties. Ziniet, es viņu nogalināju, jo bijusi spiests tā darīt. Nu kā? Es tiešām nesaprotu.  Vairākkārt esat teicis, ka sevi uzskata par Krievijas patriotu. Ko tagad nozīmē būt Krievijas patriotam?  Serebreņņikovs: Es neesmu patriots tai varai, kura tagad ir Krievijā. Es esmu tās Krievijas patriots, kuru raksturo valoda, kultūra. Tie gudrie, smalkie cilvēki, kurus es zinu Krievijā. Daba, mūzika, teātris, kino, kas mani veidoja. Es esmu tās Krievijas patriots. Tā Krievija, kas ir nabadzīga, nepievilcīga, arī tā man izsauc līdzi jušanu. Es ne tikai pazīst augsto sfēru Krieviju. Augstā kultūra, augstā mūzika, ar to viegli būt Krievijas patriotam. Bet atrast kaut ko tajās nepievilcīgajās pilsētās, cilvēkos, kuros ir pazemība un labais, kaut kas īsts, es to vienmēr esmu tur redzējis. Ja ar šiem cilvēkiem ir notikusi tā katastrofa, ka viņi būtu sākuši atbalstīt slepkavības, man tā ir liela traģēdija, kaut kāds ticības zudums. Nu, varbūt vārds ticība nav pareizais. Katrā ziņā tāds pasaules ainavas sabrukums, kāds man bija pirms tam. Es šo zemi iemīlēju tās augstajās izpausmes formās un centos arī caur citām lietām mēģināt rast, radīt kādu citu skaistumu, meklēt tajā visā skaistumu. Arī neizskatīgajā, pieticīgajā, jnovalkātajā, ne tajā, kas ir varens. Nu, tas tur ir, tur ir kaut kāda spriedze, brīnums. Man licies, ka tas viss tur ir, un, ja kāds to visu būs iznīcinājis, ja tiks zaudēti miljoniem pustoņu, tad tā būs milzīga katastrofa.  

Pēc Eirobarometra aptaujas datiem Latvijas iedzīvotāju vērtējumā trīs būtiskākās problēmas pasaulē ir ekonomiskā situācija, kas satrauc vien 16% iedzīvotāju, infekcijas slimību izplatība un bruņoti konflikti, par kuriem noraizējušies 14%. Veiktais pētījums atklāj, ka 10 daļa Latvijas pilsoņu uzskata, ka klimata pārmaiņas ir pasaules lielākā problēma, bet tā arī ir salīdzinoši neliela daļa. Interesanti, ka vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka pēdējo sešu mēnešu laikā nav darījuši neko, lai cīnītos ar klimata pārmaiņām. Savukārt SKDS veikta aptauja liecina, ka mēs domājam, ka nākamās paaudzes dzīvos sliktāk, nekā mēs šobrīd.  Kā mēs redzam savu šodienu un kā nākotni, un kā tas ietekmē mūsu rīcību, raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Universitātes sociālās psiholoģijas profesoru Ivaru Austeru, kura pētnieciskās intereses ir sociālā identitāte, perspektīvas maiņa un lēmumu pieņemšana. "Ir viens tāds pamatmalds, man šķiet, ko par cilvēkiem var pateikt. Mums šķiet, ka no cilvēka paša ir atkarīgs vairāk, nekā īstenībā ir. (..) Mums šķiet, ka uzsvars ir uz pašu cilvēku, ka viņam var iemācīt labi, pareizi dzīvot. Efektīvāks veids, kā par to domāt, ir - radi situāciju, kurā cilvēkam ir vieglāk dzīvot, lai viņš labi justos. Un tā nav tikai terminoloģiska atšķirība. Tā ir principiāla atšķirība," atzīst Ivars Austers. Vērtējot pandēmijas laika kļūdas, Ivars Austers atzīst, ka tiek pieņemts, ka, lasot lekcijas, cilvēkiem var kaut ko iemācīt.  "Cilvēks ir tāds līdz galam situāciju neizprotošs, bet viņa motivācija ir kā motivētam zinātniekam - mēs iedosim kaudzīti ar rakstiem, pašiem pat nebūs jālasa, mēs izlasīsim priekšā. Mēs pat galvenās lietas pateiksim, kas tajos rakstos ir, un cilvēks uzreiz mainīs savu dzīves veidu un darīs visu, kas būtu jādara labam pilsonim, lai tas kopējs labums zeltu. Tas strādā minimāli. Panākt to, ka viens cilvēks ir gatavs tā pa īstam analītiski, sistemātiski un dziļi domāt, ko viņam saka un kā tas attiecas uz viņu dzīvi, tā ir panaiva ilūzija," uzskata Ivars Austers. "Daudz efektīvāks modelis ir radīt cilvēkam situāciju, kurā viņam ar to minimālo domāšanas piepūli ir vieglāk kaut ko izdarīt, bet reflektējot, domājot. Tas nav automātiski. (..) Tu pats to izvēli izdari, bet nevar gaidīt, ka visi pieņems ļoti izsvērtus lēmumus. Tā ir ļoti sarežģīta lieta, uz ko mēs visi kaut kādā pakāpē esam spējīgi."  Atsaucoties uz pieteikumā minēto, ka Latvijā 16% cilvēku uzskata, ka ekonomiskās problēmas ir pašas nopietnākās, Ivars Austers bilst, ka tās ir problēmas, ko katrs sajūt.  "Ekonomiskās problēmas tu jūti, tu saproti, ka tev bišķīt trūkst. Tev vajag to nopirk, vajag kredītus samaksāt. Tev vajag varbūt ārstam samaksāt un nav īsti ar ko, nesaproti kā galus savilkt kopā. Vienkārši, ja tev viens uzbāžas tad - domā vēl papildus tam ar klimata pārmaiņām, tas ir bišķīt par daudz prasīts," norāda Ivars Austers.

Krievijas izraisītais karš Ukrainā ilgst vairāk nekā mēnesi. Politologi un žurnālisti kļūs par kara ekspertiem.  Jautājumus, ko šajās dienās pētnieki uzdod paši sev, kas ir tas, ko viņi prognozēja un ko kara pirmais mēnesis ir atklājis vai nav atklājis Krievijas kā agresora motīvos. Vai un kādā veidā Krievija zaudē kara un vai Krievijas plānos ir no Ukrainas izveidot kaut ko līdzīgu Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas sadalījumam. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar politikas zinātnieku, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktoru Tomu Rostoku par to, vai taisnība tiem, kuri apgalvo, ka mēs visi dzīvojam tagad “Putina pasaulē”, par to, vai karš Ukrainā ir Trešais pasaules karš un vai Krievijā turpmākos gadus valdīs fašistisks režīms. Politologs Ivans Krastevs intervijā teicis, ka mēs visi tagad dzīvojam Vladimira Putina pasaulē. "Es tam nepiekrītu, šādos pārmaiņu laikos priekšplānā izvirzās cilvēki, kuri nāk klajā ar tādiem apokaliptiskajiem vai ļoti skaistiem teicieniem. Nē, mēs nedzīvojam "Putina pasaulē", mēs dzīvojam faktiski tajā pašā pasaulē, kurā mēs dzīvojām iepriekš," komentē Toms Rostks. "Ir notikušas diezgan lielas izmaiņas, protams, mūsu partnervalstīs, bet mēs, protams, vēl joprojām dzīvojam tajā pašā pasaulē, kurā mums nākas reaģēt uz to, ko dara citas valstis. Mums noteikti nākas reaģēt uz to, ko šobrīd dara Krievija." "Krasteva teiktais vienkārši, ka mūsu ārpolitiku un arī mūsu iekšpolitiku šobrīd ietekmē Krievijas karš Ukrainā. Tas, visticamāk, kaut kādā veidā ietekmēs gaidāmās prezidenta vēlēšanas Francijā, tas ir ietekmējis Vācijas drošības un aizsardzības politiku. Tas ir pacēlis Ukrainas prezidenta akcijas Ukrainā jau vispirms un pēc tam arī citviet pasaulē," turpina Toms Rostoks. "Putina pasaulē daudziem uzņēmumiem ir nācies aiziet no Krievijas, tas ir kaut kas, ko viņi nevēlējās darīt. Droši vien viņi cerēja, ka tas nekad nenotiks, ka nekad nebūs jāaiziet no Krievijas tirgus un ka nebūs šādu iracionālu lēmumu no Krievijas puses. Bet tas ir noticis. Daudziem cilvēkiem, uzņēmumiem, arī varbūt politiskajām partijām dzīve ir mainījusies." Vērtējot Eiropas valstu atšķirīgo nostāju pret Krieviju šobrīd, Toms Rostoks atzīst, sagaidāmas sarežģītas attiecības NATO un Eiropas Savienības ietvaros. "Tās vēsturiski ir bijušas sarežģītas un tādas arī būs turpmāk. Daudziem cilvēkiem varbūt Ungārijas nostāja nav saprotama, bet tajā brīdī, kad visi ieņem tādu ļoti asu nostāju pret Krieviju, tad tās valstis, kuras ieņem mazāk nostāju, ir mazāk pakļautas militārā konflikta draudiem," skaidro Toms Rostoks. "Tas, ka tu slikti uzvedies, ne vienmēr nozīmē, ka tev būs arī slikti iznākumi. Tas var nozīmēt arī to, ka, ja tu slikti uzvedies, tev būs visādi labumi, jo visi tev pievērsīs uzmanību, visi tevi mēģinās pierunāt, pielabināties dažādos veidos. Tas ir veids arī, kā rīkoties starptautiskajā vidē. Mēs gatavojamies palielināt aizsardzības izdevumus, bet ir virkne valstu, kuras to negrasās darīt, jo Krievija tomēr ir tālu no viņām un zināmā mērā to var saprast. Bet šī problēma pastāvēja arī aukstā kara laikā, tā kā pagātne bija sarežģīta, nākotne jau arī gan, ka būs sarežģīta." "Mūsdienās tā savstarpējā atkarība starp Krieviju un Rietumiem ir bijusi daudz lielāka, protams, nekā pastāvēja starp Padomju Savienību un NATO dalībvalstīm. Un tas pats attiecas arī uz ASV un Ķīnas sāncensību, tur jau arī ir milzīga ekonomiskā savstarpējā atkarība," turpina Toms Rostoks. "Bet mēs arī redzam, ka šādos izšķirošos pagrieziena punktos valstis pārstāj ieguvumus un zaudējumus vērtēt monetārā izteiksmē. Mums ir ne tikai ekonomiskās intereses, bet mums ir arī savi principi, no kuriem mēs īsti nevaram atkāpties. Skaidrs, ka mēs palīdzam Ukrainai, cik vien mēs varam, un mēs to darām no ekonomisko interešu dēļ. Tāpat arī Krievijas iebrukums Ukrainā, tas jau nav saistīts ar ekonomiskajām interesēm, tur varbūt kaut kas minimāli ir. Tās ir sekas tādai Krievijas impēriskai domāšanai. Krievija hroniski nespēj uztvert savus kaimiņus kā suverēnas valstis, kas būtu pelnījušas nedaudz cieņas. Šī cieņa vienmēr parādās vārdos, varbūt, bet viņa jau neparādās darbos. Diemžēl ir tā, ka Krievija nespēj sadzīvot ar saviem mazākajiem kaimiņiem, šie mazākie kaimiņi meklē atbalstu citur. Tā ir Krievijas traģēdija šobrīd. Es domāju, ka Ķīnai tur būtu ļoti, ļoti daudz ko mācīties, neatkārtot šādas kļūdas." Toma Rostoka pētījumu lauks ir atturēšana, valstu nodomi, Krievijas militārā doktrīna, Latvijas ārpolitika un drošības politika un vara starptautiskajā politikā.

Mēs dzīvojam laikmetā, par kuru mēdz teikt, ka ir arvien grūtāk saprast, vai aprakstīt notiekošo. Mēs saucam šo par postpatiesības laikmetu, kur saprast to, ko vēsta mediji, ir arvien grūtāk. Te mēs uzticamies ekspertiem viņu spriedumos, te viņus ignorējam. Pēdējos gados arvien populārāka kļūst un biežāk tiek piesaukta kritiskā domāšana, kas būtu jāmācās vai jālieto. Raidījumā “Brīvības bulvāris” saruna ar filozofu un publicistu Arti Sveci par to, ko mēs varam prognozēt mainīgajā pasaulē un vai ekspertos vajag ieklausīties. Vai ekspertu laiks ir beidzies? Ekspertu laiks nevar tā vienkārši beigties viena iemesla dēļ. Proti, šobrīd tās informācijas ir tik daudz, ka neviens nevar visu aptvert. Tā kā mums vajadzēs ekspertus. Cita lieta, ko mēs saucam par ekspertiem. Droši vien, ka varbūt mēs pārāk viegli lietojam šo jēdzienu, kas ir varbūt riskanti.  Te ir tāds zināms paradokss: no vienas puses, mēs daudzos jautājumos neuzticamies ekspertiem vai uzskatām, ka katrā ziņā man ir brīva izvēle, piemēram, lemt par savu ķermeni, vakcinēties vai nevakcinēties. No otras puses mēs kaut kā ļoti paļaujamies uz ekspertiem, un ļoti daudz ko no viņiem sagaidām. Piemēram, neviens sociologs vai epidemiologs nevar precīzi paredzēt epidēmijas attīstību. Tie modeļi nav domāti kā simtprocentīgi pareizas prognozes. Mēs kaut kā iedomājamies, ka mums ir darīšana ar kaut kādiem brīnumainiem cilvēkiem, kas nezin' ko var izzināt un kaut kā visu pasauli atšifrēt. Un, ja viņi kļūdās, mēs esam vīlušies un sagrauti, un sakām, ka tie nu gan nekā nesaprot.  Bet tā situācija, man liekas, ir cita. Mēs reāli dzīvojam pasaulē, kurā mēs nezinām nākotni, mēs nevaram paredzēt nākotni. Vienīgais cilvēce laika gaitā ir iemācījusies kaut kādus rīkus izmantot, kas mums vismaz kaut ko ļauj nojaust vai kaut kādus virzienus norādīt. Eksperts, vai šajā gadījumā, teiksim, tas prognozētājs ir labāks nekā nekas. Vienkārši tāpēc, ka mums nekā cita nav, nekā labāka nav. Bet ir kļūdaini iedomāties, piemēram, ka ārsts nevar kļūdīties. Tas ir normāli, ka ārsts var kļūdīties, jo tas ir pieņēmums, ka, piemēram, ārsts var izārstēt jebkuru slimību ir kļūdains un pat grūti saprast, no kurienes tas radies. Pirms simts gadiem neviens tā nedomāja. Šbrīd mēs pieņemam, ka ārsts atrisinās jebkuru jautājumu. Tāpat mēs pieņemam, ka statistiķis varēs prognozēt precīzi, kā pandēmija attīstīsies. Bet no tā, ka ir šīs kļūdas, neizriet, ka šis prognozētājs mums nav vajadzīgs, vienkārši tāpēc, ka mums nekā cita nav.

Raidījumā “Brīvības bulvāris” saruna ar kino zinātnieku Antonu Doļinu par Krievijas totalitārismu, krievu cilvēku atbildību un to, kāda māksla būs iespējama tad, kad karš beigsies. Kino šķiet neiespējams un  nevajadzīgs šajās šausmīgajās dienās, saka kino kritiķis Antons Doļins, kurš vēl pirms kara bija žurnāla “Kinomāksla” galvenais redaktors Maskavā, bet pēc tam, kad Krievija iebruka Ukrainā, no Krievija aizbrauca. “Nevar dzīvot valstī, pat ja tā tev ir mīļa un tā ir tava dzimtene, ja tev aizsien muti. Īpaši cilvēkam, kura vienīgais darba instruments ir vārds. Es nevarēju dzīvot pilsētā, kurā cilvēki turpināja pārspriest plānus, klausīties diskusijas par mākslu, apmeklēt pirmizrādes, kamēr Ukrainā nogalina un mirst, “ tā viņš  rakstīja savā sociālo mediju kontā pēc Krievijas pamešanas. Pēc tam, kad Antons Doļins bija šos vārdus  publicējis un aizbraucis uz Latviju, uz viņa dzīvokļa durvīm Maskavā kāds bija uzkrāsojis krievu svastikas zīmi Z. Šī zīme tobrīd jau bija uzkrāsota uz māju durvīm daudziem Maskavas intelektuāļiem, kuri, protestējot pret karu Ukrainā un jauna totalitārisma veidošanos, bija Krieviju pametuši. Nākamajā dienā pēc kara sākuma Ukrainā intervijā portālam "Meduza" Antons Doļins atzina, ka šis ir visbriesmīgākais notikums viņa dzīvē. "Jā, domāju, ka šis notikums tā ir pati nozīmīgākā traģēdija, kas notikusi Eiropā. Par visu pasauli te nerunāsim kopš Otrā pasaules kara. Nekas cits, tikpat nozīmīgs, dramatisks un potenciāli bīstams, jo nebūt ne viss potenciāls jau ir īstenots, nekas tāds nav noticis. Pavisam noteikti visu Krievijā dzīvojošo un visu Ukrainā dzīvojošo ļaužu atmiņā tas iespiedīsies kā visietekmīgākais notikums viņu dzīvē. Man, protams, tāpat," atzīst Antons Doļins. "Kad es 24. datumā pamodos un uzzināju par kara sākumu, es sev teicu, ka izrādījās, man bija taisnība, ka visa mana dzīve un manu tuvinieku dzīve, viss, kas bija, ir... Mums Krievijā ir tāds modīgs, nejauks vārdiņš "nonullēt". Putins runāja par iepriekšējo prezidentu pilnvara termiņa "nonullēšanu", lai varētu valdīt, cik vien ilgi grib. Šobrīd tiek "nonullēts" viss, kas mums bija, viss, kas agrāk likās svarīgs, ir pilnīgi zaudējis nozīmi vienā dienā," uzskata Antons Doļins. Viņš stāsta, ka bija sagatavojis raidījumu par jauno "Betmena" filmu, bet tas nonācis miskastē, ne tāpēc, ka filmas pirmizrāde Krievijā ir atcelta. "Šobrīd tas viss šķiet principā zaimojoši, aplami, tik ļoti laika garam neatbilstošI, ka par to pat nav iespējams domāt. Nu vispār, godīgi sakot, ka notiek karš, neparko nav iespējams domāt. Mēs visi ļoti daudz esam lasījuši par Otro pasaules karu. Tas ir saistīts ar to, ko pieredzējuši - dažiem tie ir vecāki, citiem vecmāmiņas, vectētiņi vai vecvecmāmiņas un vecvectētiņi. Manā gadījumā tie ir vecvecāki. Mans vectētiņš bija izgājis karu, un es domāju, ka ikviens no mums ir sev uzdevis jautājumu, ko tu dari un ko jūti, kad norisinās notikumi, kas pilnībā "nonullē" tavu dzīvi," vērtē Antons Doļins.  "Ja apstādināsiet Krievijā uz ielas skolnieku vai pensionāru, jums pateiks: "Krievija nekad nevienam nav uzbrukusi." "Krievija nevienu valsti nav iekarojusi!" "Tā ir tikai aizstāvējusies." Taču šobrīd mēs skaidri redzam: tā nav. Šobrīd nav iespējams turpināt tā runāt. Vai arī! Labi zināmā padomju karavīra statuja Berlīnē. Karavīrs ar automātu un vācu bērnu rokās. "Mēs neaizskaram bērnus. Nekad!" Kāpēc tik sāpīgi vienmēr tiek uztvertas runas par padomju armijas izvarotajām vācietēm? Tāpēc, ka tas izjauc šo leģendu. "Nē, tā nebija. Neviens netika izvarots." Lūk! Par to nedrīkst runāt. Taču šobrīd Putins, izmantojot vārdu "nacisms", ir izjaucis šo mītu," analizē Antons Doļins. "Šobrīd mēs uzbrūkam un iekarojam, izmantojot Otrā pasaules kara uzvarētāja retoriku. Un tas "nonullē" nācijas lepnumu par uzvaru 1945. gadā. Nav skaidrs, kā lepoties ar to, jo to paveica citi cilvēki, kas vairs nav dzīvi. Taču šodienas cilvēki, kas izliekas… Ar parādēm ik gadus Sarkanajā laukumā… Izliekoties, ka viņi tiem seko pa pēdām, viņi dara kaut ko pavisam pretēju. Viņi nogalina mierīgos iedzīvotājus, sievietes un bērnus. Viņi iekaro svešu valsti. Un, taisnību sakot, viņi tāpat kā nacisti izmanto masu propagandu, lai apmuļķotu savus iedzīvotājus un armiju."

Karš Ukrainā un ukraiņu cīņa par brīvību lika atgriezties tajos notikumus, kas risinājās 80.gadu beigās, kad sākās PSRS sabrukums. Daži saka, ka tas turpinās arī tagad. Kādas līdzības ir šodienai ar jaunāko laiku vēsturi 80. un 90. gadu beigās? Raidījumā “Brīvības bulvāris” ar publicistu, Latvijas Atmodas laika politisko līderi Daini Īvānu saruna par to, kas ir tās vēstures analoģijas un mācības, ko, redzot notikumus Ukrainā, varam gūt un redzēt. Vai Latvijas sabiedrība spētu X stundā mobilizēties aizstāvībai un kādēļ katrai paaudzei no jauna ir jābalso gan par neatkarību, gan par to, lai mēs varam dzīvot brīvā un demokrātiskā valstī.  "Ir ārkārtīgi liela nozīme Ukrainā, ka viņi tur šo stīgu, jo vienu brīdi, ja iznāktu viens tāds, mēs tā sadzīves valodā sakām "memļaks" un sāktu pīkstēt, nu varbūt mēs tūlīt iesim, mēs tur palūgsimies tētiņam Putinam...," vērtē Dainis Īvāns. "(..) Tā ir arī no malas skatoties tāda zināma vēstures paraugstunda, mums jāsaprot, ka arī mums līdzīgās situācijās, kas var atkārtoties, mēs neesam no tā pasargāti, kamēr mums blakus ir šāds pilnīgi agresīvs, neprognozējams kaimiņš, ka ik brīdi jābūt gataviem, ka mēs ar viņiem uz nekādiem kompromisiem neiesim." Runājot par Krievijas opozīciju, Dainis Īvāns vērtē, ka visus šos 30 Latvijas neatkarības gadus vajadzēja vairāk uzturēt kontaktus ar Krievijas opozīciju. Tur opozīcija ir vāja un arī 80. gadu beigās Krievijas opozīcijas pārstāvji cerīgi raudzījušies uz baltiešiem un viņu aizsākto neatkarības kustību. "Šobrīd ir jācer uz šiem cilvēkiem [opozīciju] un jācer arī uz to, kā varētu mainīties Krievijas sabiedrība kopumā šo cilvēku iespaidā," vērtē Dainis Īvāns. "Mēs redzam tās aptaujas, tās ir baisas, mēs redzam cilvēkus Krievijā, kas runā ar šiem Krievijas propagandas saukļiem. Bet es tomēr varu atšķirībā no vairākuma ekspertu, kas saka, ka nekas tur nenotiks, tai skaitā pašā Krievijā, un nekas nemainīsies, es tomēr esmu drusciņ, drusciņ optimistiskāks. Es esmu piedzīvojis šos padomju laikus, kad bija pilnīgi tas pats - vienbalsīgais atbalsts Kremlim un mēs par mieru, tikai ar ieročiem apspiežot citas tautas. Un piepeši tas viss vienā brīdī sabruka." "Krievijai tomēr ir jāiet cauri tam, kam izgājusi cauri nacistiskā Vācija. To, domāju visā pasaulē cilvēki saprot," turpina Dainis Īvāns, bet jautāts, vai tas notiks viņa dzīves laikā, atzīst, ka cerēt jau nekad nav aizliegts. "Es domāju, ja Krievija tagad bruks, pasaule nedrīkst būt žēlsirdīga pret šo režīmu. Nedrīkst būt tā, ja tagad piepeši ukraiņu armijai veicas, viņi atspiež krievus atpakaļ, nekādas sarunas ar Putinu un viņa kriminālnoziedzniekiem, visi jāved starptautisko tribunālu. Tas jau notika arī ar Dienvidslāvijas noziedzniekiem vēl nesenā kara. Ir jābūt šim tribunālam, šim tribunālam jābūt visaptverošam, un, es domāju, ka jāturpina joprojām ir sankcijas, kamēr Krievijā pašā nesāk sodīt un nesāk pārvērtēt to," uzskata Dainis Īvāns. "Bez tādas smagas grēku nožēlas, bez soda, bez tādas apziņas kā vāciešiem pēc nacisma tur nekas labs nebūs Krievijā. Tāpēc civilizētai pasaulei jāuzklausa tie krievi, kuri tieši to runā," turpina Dainis Īvāns. Dainis Īvāns arī teicis, ka katrai paaudzei no jauna ir jābalso gan par neatkarību, gan par latviskumu, gan par to, vai mēs gribam dzīvot brīvā un demokrātiskā valstī, ka nepietiek, ka vienreiz izcīna un viss. "Mēs jau esam mainījušies, tagad ir pavisam citi cilvēki, 30 gadi, tā ir pusotra paaudze, būtībā divas paaudzes jau ir atnākušas vietā, kuri dzīvojuši pilnīgi mierīgos apstākļos, kuriem mēs varam tikai stāstīt to vēsturi, kas varbūt viņus neskar, viņi nezina, kas tas ir. Mēs nevaram viņiem uzspiest to, kādai vajadzētu būt Latvijai, vai viņai jābūt brīvai vai vergu valstij. Viņiem pašiem par to jāšķiras," atzīst Dainis Īvāns. "Vienmēr svarīgi, ka šajā brīdī dzīvojošie, tie, kas nosaka valsts virzību un sabiedrības virzību, ir pārliecināti, ka viņi grib to darīt tieši tā un ka viņi grib darīt paši, un ka viņi grib dzīvot brīvā valstī."

Raidījumā “Brīvības bulvāris” saruna ar politikas zinātnes profesoru Andri Sprūdu par to, ko Latvijai nozīmē jaunais aukstais karš un vai Zelenskis ir jauna tipa politiskais līderis Eiropā. Par to, kas ir tas cilvēks, kurš varētu nomainīt Putinu, un cik reāli ir kodolkara draudi. Par to, vai Krievija var būt demokrātija un kāpēc “lielvaras vilkme” Krievijā nezudīs arī nākotnē. Andris Sprūds jau vairākus gadus pēta Krievijas politiku, viņš ir Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs, kurš atzīst, ka politikas zinātne nav eksakta zinātne, lai to varētu izmantot nākotnes prognozēšanai, taču tā var analizēt, kas notika un kas notiek.  

“Es ceru, ka Krievija spēs vēl manas dzīves laikā izmainīties, kaut vai nostāties uz brīvības un kaut kādas demokrātiskas, civilizētas eksistences ceļa. Es uzskatu, ka pat, dzīvojot Latvijā, ja man ir Krievijas pase, es nesu līdzatbildību par Krievijas rīcību. Pat, dzīvojot Latvijā. Pat, uzstājoties pret Kremļa kursu. Es nesu šo atbildību. Taču, ja tu dzīvo Krievijā, tava atbildība daudzkārt palielinās,” karu Ukrainā un Krievijā analizē dokumentālists, kino režisors Vitālijs Manskis, kurš kopš 2014. gada Krimas aneksijas dzīvo un strādā Rīgā. Raidījumā “Brīvības bulvāris” saruna ar Vitāliju Manski par to, cik tālu ir sarucis  Vladimira Putina varas loks, vai pretošanās kustība Krievijas iekšienē ir iespējama un vai Krievija būs Ziemeļkoreja.

“Es ceru, ka Krievija spēs vēl manas dzīves laikā izmainīties, kaut vai nostāties uz brīvības un kaut kādas demokrātiskas, civilizētas eksistences ceļa. Es uzskatu, ka, pat dzīvojot Latvijā, ja man ir Krievijas pase, es nesu līdzatbildību par Krievijas rīcību. Pat dzīvojot Latvijā. Pat uzstājoties pret Kremļa kursu. Es nesu šo atbildību. Taču, ja tu dzīvo Krievijā, tava atbildība daudzkārt palielinās,” karu Ukrainā un Krievijā analizē dokumentālists, kino režisors Vitālijs Manskis, kurš kopš 2014. gada Krimas aneksijas dzīvo un strādā Rīgā. Raidījumā “Brīvības bulvāris” saruna ar Vitāliju Manski par to, cik tālu ir sarucis  Vladimira Putina varas loks, vai pretošanās kustība Krievijas iekšienē ir iespējama un vai Krievija būs Ziemeļkoreja. Saruna ar kino režisoru Vitāliju Manski (oriģinālvalodā)  

Kad 1990.gadā amerikāņu ziņu raidstacija viņam vaicāja, kā pusē atradīsies vēsture, viņš teica – mūsu pusē. Vienam no Lietuvas neatkarības kustības līderiem Vitautam Lendsberģim patīk dalīties savos šī laika novērojumos, atkārtojot, ka pasaulē ir parādījusies jauna cilvēku suga: “nelaimīgais cilvēks”. Kādreiz bija Homo sapiens – domājošais cilvēks, tad bija Homo ludens – spēlējošais cilvēks, bija arī Homo habilis – prasmīgais cilvēks, Baltijā varam runāt arī par dziedošo cilvēku. Bet tagad cilvēks ir kareivīgs, dusmīgs, viņš nekādi nevar atrast sev vietu. Kad 1988. gadā Lietuvā nodibināja kustību "Sajudis", Landsberģis kļuva par tās vadītāju. Līdz pat 2021. gadam viņš bija Lietuvas Seima priekšsēdētājs. 2018. gadā vēsturnieku un sabiedrības aptaujā atzīts par Lietuvas simtgades trešo svarīgāko cilvēku. Viņam šogad paliks 90 gadi. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar lietuviešu politiķi Vitautu Landsberģi par gatavību X stundai, par paredzamajiem nākotnes scenārijiem un to, ko mūsdienu cilvēks var darīt. Saruna ar Vitautu Landsberģi oriģinālvalodā  

Sarunas par vēsturi vienmēr ir sarunas arī par mūsdienām. Mēs pēdējā gada laikā arvien biežāk esam dzirdējuši frāzi “vēsture mēdz atkārtoties”. Mēs turpinām kārtot attiecības ar pagātni un ar vēstures notikumu palīdzību skaidrot šodienas notikumus. Likums par labas gribas atlīdzinājumu ebreju kopienai Latvijā no jauna uzjundīja jautājumu par Otrā pasaules karu, atbildību un vēsturiskajiem notikumiem šajā reģionā vai varbūt privatizācijas procesu 90.gadu sākumā. Arī par mūslaiku starptautisko konfliktu kontekstā ar Krievijas prezidenta ambīcijām impērijas atjaunošanai, kas tiek salīdzinātas ar Ivanu III vai Katrīnu II. Savukārt  Saeimas priekšsēdētāja rosinājusi veidot īpašu komisiju sarežģītu vēstures jautājumu risināšanai. Raidījumā “Brīvības bulvāris” saruna ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku vēsturnieku Kasparu Zelli par vēstures atkārtošanās ideju, par to, kāpēc nesenas vēstures stāsti par Atmodas procesu tiek veidoti tikai no elites skatu punkta.  

“Padariet par modes lietu izteikt savu valsti nicinošus un niecinošus spriedumus publiskajā telpā, jo biežāk, jo labāk,” savā darbā “Instrukcija. Kā iznicināt savu valsti”, pirms 14 gadiem ironiski rakstīja dzejniece un rakstniece Māra Zālīte. Raidījumā “Brīvības bulvāris” saruna ar rakstnieci par laikmeta patosu, par kultūras darbinieku uzdevumu, par vēlmi klusēt un saglabāt pašcieņu, par hibrīdkara situāciju un to, kāpēc  Viļa Lāča laika padomju ideoloģiskās frontes cīnītājiem bija dots uzdevums iesēt un audzēt latviešos domu, ka latvieši nepretojās, ka latvieši paši viens otru nodeva.  

Vai patiesībai ir pienācis gals un vai melu pasaulē kļūst arvien vairāk? Raidījumā Brīvība bulvāris saruna filozofu Māri Kūli, kurš pagājušā gada nogalē publicējis pētījumu “Finis veritas. Par patiesību un meliem”, kurā vaicā, vai patiešām patiesības un melu temats jāiztirzā atkal un atkal no jauna šajos laikos. Saruna par šim laikam raksturīgo patiesības inflāciju – kādēļ patiesību skaits vairojas un patiesībai zūd vērtība, par “pēcpatiesības laikmetu”, kurā dzīvojam un cik ilgs tas varētu būt, par to, kāpēc patiesības pārbaudīšana ir lēnāka nekā melu izplatīšana.  

Krievijas un Rietumu attiecību nākotni vadošo Eiropas politisko domnīcu dalībnieki vērtē pretrunīgi, prognozējot jaunu un ilgstošu “auksto karu”, izspēlējot scenārijus arī Baltijas valstu aizsardzības jomā. Politikas zinātnes profesore un domnīcas LATO valdes priekšsēdētāja Žaneta Ozoliņa jau kopš 90.gadiem pēta “drošības” jēdzienu. Pagājušā gada nogalē Latvijas Universitāte izdeva grāmatu “Latvijas iedzīvotāju subjektīvā drošības uztvere: ietekme uz drošības politikas veidošanu”, kuras izveides iniciatore ir arī Žaneta Ozoliņa. Ar pētnieci Žanetu Ozoliņu raidījumā “Brīvība bulvāris” saruna par vēstures analoģijām un jaunāko laiku vēstures mācībām, par jēdziena “karš” izpratni mūsdienās, par saistību starp uzticību varas institūcijām un drošību un par to, kāda būtu iespējamā ģeopolitiskā Latvijas vieta šodien pasaulē, ja Latvija 2004.gadā tā nebūtu pievienojusies NATO.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar sociālantropoloģi Daci Dzenovsku par liberālās demokrātijas krīzi, mūsdienu globāliem procesiem – cik saistīti vai norobežoti mēs esam, vai mēs redzam sevi no malas, vai mūs pamazām apņem tukšums un kāpēc tik neiespējami mums ir ieraudzīt tagadni. Dace Dzenovska ir Oksfordas Universitātes antropoloģijas un migrācijas profesore, ieguvusi doktores grādu sociālajā un kultūras antropoloģijā Kalifornijas Universitāte Berklijā. Viņas pētnieciskās intereses ir publiskās un politiskās dzīves antropoloģija, postsociālisms un kritiskā teorija, nacionālisms, liberālisms, mobilitāte. Patlaban Dace Dzenovska ir Latvijā un strādā pie Eiropas Zinātnes padomes finansētā pētniecības projekta “Tukšums. Kapitālisms un demokrātija pēc postsociālisma”, kur uzmanības centrā ir Latvijas, Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas ciemi un pilsētas, kas tukšojas.  

2021.gadā Latvija pasaules laimes indeksā atradās 51.vietā, pakāpjoties no 57.vietas. Pirms gada šķita, ka kovida izraisītā krīze mūsu laimes izjūtu bija mazliet samaitājusi, bet kopumā tā atradās turpat,  toreiz savā sociālo mediju kontā rakstīja sabiedriskās domas pētnieks Arnis Kaktiņš. Pirms gada varēja jau sākt apspriest varbūtību, kad un vai vispār Latvija varētu starptautiskajā laimes indeksā nonākt turpat, kur somi – pirmajā trijniekā.  Pat neraugoties uz pandēmiju, optimisms par personīgo nākotni arī pagājušā gada laikā turpināja pieaugt.  35%  Latvijas sabiedrības  gada nogalē sagaidīja, ka tiem 2022. gads būs labāks par šo, un tikai 13% paredzēja, ka sliktāks, taču  “ja mēs skatāmies noskaņojumu, es redzu potenciālu lielām revolucionārām pārmaiņām,”  tā sarunā raidījumā “Brīvības bulvāris” stāsta sabiedriskās domas pētnieks, SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš. Saruna ar Arni Kaktiņu par to, kāds ir mūsu noskaņojums par nākotni un kādas ir sociologa prognozes attiecībā uz valsts pastāvēšanu pēc 30 gadiem.  

Pirmajā raidījumā “Brīvības bulvāris” saruna ar vienu no vadošajiem teologiem Latvijā Juri Cālīti.   Juris Cālītis pirms pieciem gadiem saņēmis Eiropas gada cilvēka Latvijā titulu, ir mācītājs, ģimeņu atbalsta un mūžizglītības centra “Zvannieki”  izveidotājs. Saruna par brīvību, par atrašanos jaunā laikmetā, par baznīcas lomu un par garīgā līdera nepieciešamību, par  pasaules sajukšanu prātā,  bailēm un to, vai ārkārtas situācija mums ļāvusi kaut ko vairāk saprast par cilvēka dabu.